<TI><P>Vispārējās tiesas vērtējums</P></TI>55Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru atbalsta kvalifikācija EKL 87. panta 1. punkta izpratnē ir atkarīga no visu šajā noteikumā paredzēto nosacījumu izpildes (skat. 1990. gada 21. marta spriedumu lietā C-142/87 Beļģija/Komisija, saukts Tubemeuse, Recueil, I-959. lpp., 25. punkts, un 2008. gada 1. jūlija spriedumu apvienotajās lietās C-341/06 P un C-342/06 P Chronopost un La Poste/Ufex u.c., Krājums, I-4777. lpp., 121. punkts).56Pirmkārt, tam jābūt saistītam ar valsts intervenci vai valsts līdzekļu izmantošanu. Otrkārt, šai intervencei jābūt tādai, kas var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm. Treškārt, šim pasākumam jābūt tādam, ar ko tiek radīta priekšrocība tā saņēmējam. Ceturtkārt, tam jābūt tādam, ar ko tiek izkropļota konkurence vai arī tiek radīti draudi to izkropļot (Tiesas 2006. gada 30. marta spriedums lietā C-451/03 Servizi Ausiliari Dottori Commercialisti, Krājums, I-2941. lpp., 56. punkts, un iepriekš 47. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Chronopost un La Poste/Ufex u.c., 122. punkts).57Ir jāatgādina, ka pasākumi, ar kuriem dažādos veidos tiek samazinātas uzņēmuma budžeta parastās izmaksas un kas tādēļ ir pielīdzināmi subsīdijām, ietver priekšrocību EKL 87. panta 1. punkta nozīmē (Tiesas 1961. gada 23. februāra spriedums lietā 30/59 De Gezamenlijke Steenkolenmijnen in Limburg/Augstā iestāde, Recueil, 1. lpp., 39. punkts; 1999. gada 29. jūnija spriedums lietā C-256/97 DM Transport, Recueil, I-3913. lpp., 19. punkts, un 2004. gada 14. septembra spriedums lietā C-276/02 Spānija/Komisija, Krājums, I-8091. lpp., 24. punkts), tostarp preču vai pakalpojumu piegādi ar izdevīgiem nosacījumiem (skat. Pirmās instances tiesas 2004. gada 16. septembra spriedumu lietā T-274/01 Valmont/Komisija, Krājums, II-3145. lpp., 44. punkts un tajā minētā judikatūra).58Prasītāja apgalvo, ka apstrīdētais pasākums nevar tikt kvalificēts par valsts atbalstu tiktāl, ciktāl neesot izpildīts nosacījums par priekšrocības piešķiršanu labuma guvējiem, jo minētajam pasākumam ir vienīgi kompensējošs raksturs.59Nav strīda par to, ka uzņēmumiem sniegti noteikti kompensāciju veidi nav valsts atbalsts.60Tādējādi 1988. gada 27. septembra spriedumā apvienotajās lietās no 106/87 līdz 120/87 Asteris u.c. (Recueil, 5515. lpp., 23. un 24. punkts) Tiesa precizēja, ka valsts atbalsta juridiskā būtība ir pavisam atšķirīga no zaudējumu atlīdzināšanas būtības, ko valsts iestādēm eventuāli vajadzētu maksāt privātpersonām, kompensējot zaudējumus, ko tās varētu būt tām radījušas, un ka šī zaudējumu atlīdzināšana tādēļ nav valsts atbalsts EKL 87. un 88. panta nozīmē.61Tiesa arī ir norādījusi, ka, ja uzņēmumam piešķirtās sabiedriskās subsīdijas, kas tieši nepieciešamas, lai izpildītu sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākumu saistības, ar nolūku atlīdzināt izdevumus, kas radušies, šīs saistības izpildot, atbilst noteiktiem nosacījumiem, šādas subsīdijas neietilpst EKL 87. panta 1. punkta regulēšanas sfērā (Tiesas 2003. gada 24. jūlija spriedums lietā C-280/00 Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg, Recueil, I-7747. lpp., 94. punkts).62Komisija norāda, ka valsts piešķirta kompensācija par aktīvu ekspropriēšanu parasti nav valsts atbalsts (apstrīdētā lēmuma 70. apsvērums).63Apstrīdētais pasākums sastāv no pirmā pasākuma pagarināšanas, ar kuru Terni tika piešķirts preferenciālais tarifs saistībā ar elektroenerģijas piegādi, un šī kompensācija tika piešķirta pēc šīs sabiedrības hidroelektroenerģijas struktūrvienības nacionalizēšanas.64Dekrēta Nr. 1165/63 6. pants, kurā ir definēta šī kompensācija, ir formulēts šādi:ENEL ir jāpiegādā Terni [..] 1025000000 kWh (viens miljards divdesmit pieci miljoni) katru gadu ar jaudu 170000 kW (simt septiņdesmit tūkstoši), elektroenerģijas daudzums, kuru 1961. gadā izmantojusi Terni [..] savām darbībām, kuras nav iekļautas to starpā, kas paredzētas Likuma Nr. 1643[/62] 1. pantā, un 595000000 kWh (piecsimt deviņdesmit pieci miljoni) gadā ar vidējo papildu jaudu 100000 kW (simts tūkstoši), par darbībām, kas ir realizēšanas procesā Likuma Nr. 1643[/62] spēkā stāšanās datumā.
Šīm piegādēm ir jānotiek līdz 1992. gada 31. decembrim piegādes punktos, kuri atrodas netālu no Terni telpām, kas ir noteikts pušu kopējā vienošanās.
65Šis elektroenerģijas apjoms, kas ir jāpiegādā saskaņā ar preferenciālo tarifu un kas ir definēts Dekrēta Nr. 1165/63 7. pantā, ir formulēts šādi:Saistībā ar 1025000000 kWh piegādi [..] gadā piegādes cena par kWh piegādāšanu tiks noteikta atkarībā no vidējās iekšējās cesijas cenas 1959–1961. periodā, kura tika piemērota Terni elektroenerģijas ražošanas struktūrvienībā [..] attiecībā pret sabiedrības struktūrvienībām citās nozarēs.
Saistībā ar elektroenerģijas daudzumu, kuru patērēs Terni [..] un kas pārsniegs no 1025000000 kWh gadā līdz 595000000 kWh gadā, iepriekšējā daļā minētā cena tiks paaugstināta par 0,45 [Itālijas] lirām par kWh.
66Pasākums, kura adresāte ir Terni, tādēļ izriet no trīs faktoriem: elektroenerģijas daudzuma, tās cenas un preferenciālā režīma ilguma.67Komisija uzskata, ka sākotnējais pasākums bija kompensācija, ka tas bija atbilstīgs un ka Terni tarifs netika piešķīris nekādu priekšrocību tā saņēmējiem visa šī pasākuma laikā, t.i., līdz 1992. gadam. Atsaucoties uz Dekrēta Nr. 1165/63 6. panta burtisku interpretāciju un uz tiešu 30 gadu termiņa noteikšanu šī tarifa piemērošanai, Komisija apgalvo, ka tā pagarināšana nevar tikt uzskatīta par kompensācijas neatņemamu sastāvdaļu, un secina, ka no 2005. gada 1. janvāra saskaņā ar Likuma Nr. 80/05 11. panta 11. punktu piešķirtais tarifs ir valsts atbalsts EKL 87. panta 1. punkta nozīmē (apstrīdētā lēmuma 78., 79., 94. un 117. apsvērums).68Prasītāja apstrīd šo secinājumu, balstoties uz valsts kompensēšanas tiesību normu dinamisku interpretēšanu. Tā apgalvo, ka minētās tiesību normas nosaka specifisku, bet elastīgu kompensēšanas mehānismu, saskaņā ar kuru elektroenerģijas daudzums ir vienīgi viens no trīs kompensāciju nosakošajiem faktoriem; cena un ilgums ir noteikti galīgi.69Šī mehānisma mērķis ir nodrošināt ekonomisko līdzsvaru, kurš Terni bija pirms 1962. gada nacionalizācijas; tas ir pasākums, kurš bija izņēmuma rakstura un diskriminējošs salīdzinājumā ar citiem elektroenerģijas ražotājiem neatkarīgi no tā, vai tie bija vai nebija Terni konkurenti. Šajos apstākļos likumdevēja nodoms bija kompensēt Terni ar mehānismu, saskaņā ar kuru Terni tika pielīdzināts virtuālam pašražotājam; bija paredzēts nodrošināt pastāvīgu paralēlismu starp attieksmi pret Terni un attieksmi pret neekspropriētajiem pašražotājiem.70Saskaņā ar sākotnējās kompensēšanas mehānisma pamatojumu Itālijas iestādes tādējādi pagarināja Terni tarifu atbilstoši pašražotāju hidroelektrisko koncesiju atjaunošanai; šī pagarināšana bija obligāta rīcība kompensēšanas īstenošanai un tā nebija nošķirama no minētās atjaunošanas.71Šī argumentācija nevar tikt akceptēta.72Pirmkārt, ir svarīgi uzsvērt, ka šis strīds iekļaujas Itālijā veiktās elektroenerģijas nozares nacionalizēšanas kontekstā, kura tika veikta, pamatojoties uz Itālijas Konstitūcijas 43. pantu, un kuras īstenošanas instruments ir Likums Nr. 1643/62, kuru papildina Dekrēts Nr. 1165/63.73Tādēļ ir jāatsaucas uz šiem pēdējiem minētajiem dokumentiem, lai pilnībā izprastu attiecīgo nacionalizāciju, ieskaitot juridiski obligāto kompensēšanu saistībā ar īpašuma tiesību pārēju, par kuru vienpusēji tika nolēmusi valsts.74Tomēr no Dekrēta Nr. 1165/63 6. panta formulējuma, kurā nav nekā pārprotama, izriet, ka Terni tarifs tika piešķirts kompensēšanas nolūkos uz noteiktu laiku bez pagarināšanas iespējas. Tādējādi šajā pašā pantā ir noteikts, ka Terni tiek piegādāta elektroenerģija līdz 1992. gada 31. decembrim, un šī precīzā datuma norāde a priori izslēdz jebkādas grūtības par šīs tiesību normas iedarbību laikā.75Turklāt prasītāja neizvirza nekādu Likuma Nr. 1643/62 vai Dekrēta Nr. 1165/63 tiesību normu, kurā būtu paredzēts pārskatīt Terni tarifa piemērošanas ilgumu ar iespēju to pagarināt ilgāk par tā paredzēto beigšanās datumu. Taču ir jānorāda, ka iespēju pārskatīt elektroenerģijas piegādes cenas Terni valsts likumdevējs ir tieši paredzējis Likuma Nr. 1165/63 8. pantā.76Uzverot, ka pašražotāju hidroelektrisko koncesiju beigšanās datumu valsts likumdevējs ņēma vērā nacionalizācijas laikā, lai Dekrētā Nr. 1165/63 noteiktu 1992. gada 31. decembri, prasītāja norāda, ka tas, ka nav tiešas tiesību normas par iespēju pārskatīta Terni tarifa piemērošanas ilgumu atkarībā no koncesiju ilguma, ir izskaidrojams ar faktu, ka šo koncesiju ilguma pagarināšana šim pašam likumdevējam un tajā pašā laikā bija noteikti neparedzams pasākums.77Ir jānorāda, ka koncesiju spēkā esamības sākotnējā noteikšanā jau bija iekļauts jautājums par koncesiju attīstību līdz to beigām un to uzturēšanu spēkā pēc to pagarināšanas ar likumu vai konkursa procedūru, un šis aspekts bija paredzama hipotēze, nevis noteikti neparedzams gadījums. No lietas materiāliem izriet, ka tas, ka valsts tiesību aktos nav tiešas tiesību normas, kurā būtu paredzēta iespēja pārskatīt Terni tarifa piemērošanas ilgumu, bija vienkāršs rezultāts likumdevēja izvēlei sniegt kompensāciju Terni, nosakot preferenciālu tarifu elektrības piegādei uz noteiktu periodu, kurš nacionalizācijas laikā tika noteikts galīgā veidā.78Pat pieņemot, ka tas bija jāņem vērā, kā to norāda prasītāja, valsts likumdevēja nodomu un kontekstu, lai interpretētu attiecīgās valsts tiesību normas, lai gan ir to skaidrs formulējums, iepriekš izklāstītā analīze nevar tikt apšaubīta.79Vispirms prasītāja norāda uz parlamentārajiem travaux préparatoires un, konkrētāk, uz 1962. gada 18. septembra pēcpusdienas parlamentārās darba sesijas un 1962. gada 15. novembra pēcpusdienas Senāta sesijas dokumentiem.80Saistībā ar pirmo norādīto dokumentu, tā izvirza šādu izvilkumu:Ko mēs varam darīt, [lai kompensētu Terni]? [..] Komisija sākotnēji bija pieņēmusi ļoti specifisku kritēriju: sniegt Terni ekspluatētajām rūpnīcām elektroenerģijas apjomu, kas patērēts 1961. gadā, atbilstoši šī gada likmei. Taču mēs varam paredzēt kritēriju.
81Saistībā ar Senāta sesiju prasītāja norāda, ka bija tieši precizēts, ka Terni piešķirtā specifiskā kompensācija bija dabiski paredzēta, lai neizjauktu uzņēmuma iekšējo līdzsvaru.82Šīs divas norādes labākajā gadījumā norāda uz parlamentāriešu rūpēm, pirmkārt, saglabāt Terni finanšu līdzsvaru, kuram principā nebūtu bijis jāietilpst Likuma Nr. 1643/62 piemērošanas jomā, un, otrkārt, izmantot kompensēšanas mehānismu vai kritēriju, kas izpaudās izvēlētajos tiesību aktos kā specifiskā kompensēšanas metode, kā par to liecina Dekrēta Nr. 1165/63 6. pants.83Nav strīda par to, ka šajā lietā kompensācija nesastāv no naudas summas maksājuma, kas atbilst ekspropriēto aktīvu tirgus vērtībai, bet gan no mehānisma, ar kuru tiek piegādāta elektroenerģija par tarifu, kādu Terni būtu maksājusi, ja tā būtu saglabājusi savas ražošanas iekārtas uz periodu, kas ir proporcionāls atlikušās ekspropriētās koncesijas ilgumam; tas atklāj likumdevēja rūpes neizjaukt Terni iekšējo līdzsvaru.84Ir taisnība, ka Terni tarifa piemērošana nedaudz pārsniedz Terni koncesijas atlikušo ilgumu un, kā Komisija norāda, ka ir ticams, ka Itālijas iestādes nolēma saskaņot minētā tarifa beigšanās datumu ar Itālijas hidroelektrisko koncesiju vispārējo beigšanās datumu (apstrīdētā lēmuma 77. apsvērums).85Tomēr valsts likumdevējs tika noteicis specifisku Terni tarifa beigšanās datumu, nenosakot Dekrētā Nr. 1165/63 nekādu citu laika norādi, un prasītāja nav pierādījusi, ka parlamentārie dokumenti atklāj likumdevēja nodomu saskaņot Terni tarifa ilgumu ar citu pašražotāju hidroelektrisko koncesiju ilgumu tādā ziņā, ka šo koncesiju pagarināšana automātiski izraisīs minētā tarifa pagarināšanu.86Otrkārt, prasītāja balstās uz Itālijas tiesu veikto valsts likumdevēja nodoma nepārprotamo interpretāciju, šajā sakarā norādot uz Corte suprema di cassazione 2003. gada 21. novembra spriedumu lietā Nr. 17686 un Consiglio di Stato 2005. gada 21. februāra spriedumu lietā Nr. 606, kas apstiprināja nepieciešamību pat pēc 1992. gada nodrošināt, lai pret Terni būtu līdzvērtīga attieksme salīdzinājumā ar citiem neekspropriētajiem pašražotājiem.87Norādei uz šiem diviem spriedumiem tomēr nav nozīmes, jo tie tika pasludināti pēc Likuma Nr. 9/91 stāšanās spēkā, ar kuru tika pagarinātas un padarītas par piemērojamām pēc 1992. gada 31. decembra tiesību normas, ar kurām bija noteikts preferenciālais tarifs, kas jāsniedz Terni kā kompensācija.88Turklāt, kā to norāda prasītāja, šie spriedumi tika pasludināti saistībā ar citiem priekšmetiem, kas atšķiras no šīs lietas priekšmeta. Valsts tiesām nebija jālemj par jautājumu, vai, pagarinot Terni tarifu uz periodu pēc 1992. gada 31. decembra, Itālijas iestādes tika pārkāpušas dalībvalsts pienākumu saskaņā ar EKL 88. panta 3. punktu neīstenot jaunu valsts atbalstu, iepriekš par to neinformējot Komisiju.89Šīm tiesām uzdotais jautājums bija par to, vai pēc elektroenerģijas valsts tarifu struktūras grozīšanas Terni bija jāsastopas ar papildu elektrības izmaksām. Tiesas uz šo jautājumu sniedza noraidošu atbildi juridiskajā kontekstā, kas aprakstīts šī sprieduma 87. punktā, pamatojoties uz konkrētās sistēmas loģiku, saskaņā ar kuru Terni piegādātās elektroenerģijas cena tika izmantota kā kompensācija, kas tiek tai maksāta pēc nacionalizācijas.90Tika nospriests, ka Terni tarifa mērķis bija uzturēt iespēju iegūt elektroenerģiju par izmaksām, kas lielā mērā atbilst tām izmaksām, kas Terni būtu bijušas, ja tā būtu turpinājusi izmantot pašas saražoto elektroenerģiju, un ka Terni tādēļ nevarēja tikt likt maksāt papildu izmaksas [par elektroenerģijas piegādi], kuras tai nebūtu bijis jāmaksā, ja tā būtu turpinājusi pati ražot elektroenerģiju savām vajadzībām un tādēļ izmantojusi pašražoto elektroenerģiju.91Šī argumentācija ir pretrunā prasītājas nostājai. Pretēji prasītājas apgalvojumiem valsts tiesas neuzskatīja, ka elektroenerģijas tarifam, kas Terni bija jāmaksā ENEL, bija jāpaliek līdzvērtīgam citu pašražotāju tarifam, bet ka tam bija jāatbilst izmaksām, kas būtu bijušas pašai Terni, ja tā pati būtu turpinājusi ražot elektroenerģiju, kas bija iespējams vienīgi, pamatojoties uz hidroelektrisko koncesiju, un vienīgi, kamēr bija spēkā attiecīgā koncesija.92Kā to pareizi norādīja Komisija, atbilstoši kompensēšanas loģikai, kuru izklāstīja valsts tiesas saistībā ar faktoru par elektrības cenām, Terni tarifa ilgums nevarēja vienkārši neņemt vērā ekspropriētās koncesijas atlikušo ilgumu un būt piesaistīts pašražotāju hidroelektrisko koncesiju nākotnes tendencēm.93Otrkārt, ir svarīgi piebilst, ka tiesību akti saistībā ar hidroelektrisko koncesiju pagarināšanu pēc Likuma Nr. 1643/62 un Dekrēta Nr. 1165/63 ir pretrunā šo tekstu interpretācijai, kuru aizstāv Itālijas Republika un saskaņā ar kuru šie pēdējie minētie tiesību akti Terni tarifa garumu ar dinamisku un tiešu norādi saistīja ar pašražotāju hidroelektrisko koncesiju garumu tādā ziņā, ka šo hidroelektrisko koncesiju pagarināšana automātiski izraisīja minētā tarifa pagarināšanu.94Šī interpretācija jau konfliktē ar faktu, ka Terni tarifa pagarināšanas gadījumi, nebūt nebūdami automātiski, bija radījuši nepieciešamību pēc likumdevēja iejaukšanās, lai tiktu grozīta kompensācija, kas sākotnēji tika noteikta ar Dekrētu Nr. 1165/63.95Terni tarifa pirmā pagarināšana izriet no Likuma Nr. 9/91 20. panta 4. punkta, ar kuru arī tika pagarinātas pastāvošās hidroelektriskās koncesijas līdz 2001. gadam. Šis likums nevar tikt uzskatīts vienīgi par tādu, ar kuru tika automātiski veikta Terni tarifa un pašražotāju hidroelektrisko koncesiju pagarināšana līdz 2001. gadam, jo šim likumam bija dubults mērķis: pagarināt Terni tarifu, bet arī to izbeigt līdz 2007. gada beigām (skat. apstrīdētā lēmuma 19. apsvērumu) datumā, kas ir vēlāks par pastāvošo hidroelektrisko koncesiju beigšanos un līdz ar to neatkarīgs no šīs beigšanās. Šie divi faktori ir inherenti saistīti un faktiski pierāda jautājuma par šī tarifa ilgumu saistībā ar pašražotāju situāciju atsevišķo būtību.96Bijušo Terni sabiedrību likteņa nošķiršanu no pašražotāju likteņa apstiprina fakts, ka 1999. gadā Itālijas iestādes iestājās vienīgi, lai pagarinātu pastāvošās hidroelektriskās koncesijas līdz 2010. gadam.97Terni tarifa otrā pagarināšana izriet no Likuma Nr. 80/05 11. panta 11. punkta, kurā ir noteikts:Lai ļautu attiecīgo uzņēmumu ražošanas attīstību un restrukturēšanu, labvēlīgo tarifu nosacījumu piemērošana saistībā ar elektroenerģijas piegādi, kas ir paredzēta 2003. gada 18. februāra Dekrētlikuma Nr. 25 1. panta 1. punkta c) apakšpunktā, kas pārveidots ar grozījumiem par 2003. gada 17. aprīļa Likumu [..] Nr. 83, ir pagarināta līdz 2010. gada beigām saskaņā ar tarifu nosacījumiem, kas ir piemērojami 2004. gada 31. decembrī.
98Minētajā tiesību normā pat nav atsauces uz hidroelektriskajām koncesijām un pat nav nekādas norādes par likumdevēja nodomu pielīdzināt Terni tarifa ilgumu ar minēto koncesiju ilgumu.99Tieši pretēji, no šīs pašas tiesību normas izriet, ka Terni tarifs ir tikai viens no labvēlīgajiem tarifu nosacījumiem, kura pagarināšana ir paredzēta, lai ļautu attiecīgo uzņēmumu ražošanas attīstību un restrukturēšanu. Apstrīdētā lēmuma 67. apsvērumā, kas ir iekļauts Itālijas iestāžu apsvērumu, kuri tika iesniegti formālās izmeklēšanas procedūras laikā, kopsavilkumā, ir norādīts, ka Itālijas iestādes uzsver:Likuma Nr. 80/05 11. panta 11. punktā noteiktais tarifa termiņa pagarinājums ir saistīts ar plašu ieguldījumu programmu, ko ThyssenKrupp ievieš Terni-Narni rūpnieciskajā rajonā, un ka saskaņā ar šo darbības plānu, rajonā tiks celta jauna, jaudīga elektroenerģijas ražotne. Ir ticis norādīts, ka tarifs ir [..] kā pagaidu risinājums, kamēr šī jaudīgā ražotne būs gatava, un tā atcelšana apdraudētu pašreizējos ieguldījumus.
100Kā ir ticis norādīts apstrīdētā lēmuma 61. apsvērumā saistībā ar otrās pagarināšanas politiskajiem iemesliem, Itālijas iestādes ir apgalvojušas:Tarifs ir nepieciešams, lai izveidotu vienādus noteikumus energoietilpīgiem uzņēmumiem Itālijā un to konkurentiem [Eiropas Savienībā], kuriem arī tiek piemērotas zemākas cenas par enerģiju (ar tarifa vai līguma palīdzību) elektroenerģijas ražošanas vai transportēšanas infrastruktūru projektu ieviešanas laikā. Ja tarifs tiktu atcelts, minētie uzņēmumi pārceltu savas darbības ārpus [Savienības]. Tas nenovēršami izraisītu rūpniecības krīzi un ievērojamu bezdarbu attiecīgajos reģionos. Tāpēc [Itālijas Republika] uzskata, ka tarifa režīma darbības ilguma pagarināšana būtu jāuzskata par īslaicīgu risinājumu.
101Tas tādēļ nav pasākums, kas būtu Terni sniegtās kompensācijas juridiskais turpinājums saistībā ar tās hidroelektroenerģijas daļas nacionalizāciju 1962. gadā.102Turklāt ir jānorāda, ka šī Terni tarifa pagarināšana notika gandrīz sešus gadus pēc hidroelektrisko koncesiju atjaunošanas ar Dekrēta Nr. 79/99 starpniecību; šāds starplaiks ir pretrunā apgalvotajai saiknei starp apstrīdēto pasākumu un minēto koncesiju pagarināšanu.103Prasītāja apgalvo, ka, lai gan Terni tarifs netika pagarināts tajā pašā laikā 1999. gadā, tas netika izdarīts tādēļ, ka Likums Nr. 9/91 noteica maigu izbeigšanas shēmu, saskaņā ar kuru tarifs tiek piemērots līdz 2007. gada beigām. Ir pietiekami konstatēt, ka tā vietā, lai pamatotu prasītājas nostāju, šis arguments vienīgi ir, lai nošķirtu Terni tarifa likteni no pašražotāju, kuriem ir hidroelektriskās koncesijas, tarifa likteņa.104Uz šo konstatāciju par objektīvo saikni starp plānoto, pakāpenisko Terni tarifa izbeigšanos un šī tarifa nepagarināšanu 1999. gadā neattiecas prasītājas izvirzītā vienkāršā hipotēze, ka attiecīgais tarifs netika pagarināts 1999. gadā, jo tika gaidītas zemākas elektroenerģijas cenas sakarā ar tirgus liberalizēšanu; turklāt šo hipotēzi prasītāja nav nekādā veidā pamatojusi.105Faktiski izriet, ka Itālijas iestādes 1991. gadā nolēma progresīvā veidā izbeigt Terni tarifa piemērošanu un ka 2005. gadā tās pārdomāja, jo apstrīdētais pasākums papildināja ieguldījumus, kurus bija it īpaši veikusi prasītāja.106Visbeidzot ir jānorāda, ka pāris mēnešus pēc Terni tarifa pagarināšanas ar Likumu Nr. 266/05 tika no jauna pagarinātas hidroelektriskās koncesijas (līdz 2020. gadam), tomēr neparedzot līdzvērtīgu Terni tarifa pagarināšanu.107Treškārt, ir jāuzsver, ka prasītājas argumentācijai, kas ir balstīta uz 1991. gada 6. augusta lēmumu un vispārējā veidā uz Komisijas iespējamajām pretrunām, nav nozīmes.108Prasītāja vispirms apgalvo, ka no 1991. gada 6. augusta Lēmuma necelt iebildumus pret Likuma Nr. 9/91 piemērošanu un no Komisijas un Itālijas iestāžu korespondences apmaiņas izriet, ka Komisija akceptēja secinājumu, ka Terni tarifa pagarināšana 1991. gadā bija tiesisks turpinājums kompensācijai, kas piešķirta Terni saskaņā ar Likumu Nr. 1643/62 un Dekrētu Nr. 1165/63, un ka šajā ziņā šī tarifu shēma nebija pakļauta Kopienu tiesību normām par valsts atbalstu.109Nav strīda par to, ka pēc tam, kad Itālijas iestādes bija paziņojušas Likumu Nr. 9/91, kura 20. panta 4. punkts paredzēja pirmo reizi pagarināt Terni tarifu, Komisija pieņēma 1991. gada 6. augusta lēmumu necelt iebildumus.110Apstrīdētajā lēmumā Komisija apgalvo, prasītājai to neapstrīdot, ka Likums Nr. 9/91 tika paziņots tajā pašā laikā, kad Likums Nr. 10/91, kas arī attiecās uz enerģētiku, un ka dokumenti, uz kuru pamata Komisija tika pieņēmusi lēmumu, vienīgi ietvēra īsu aprakstu un vērtējumu saistībā ar pantiem, kas attiecas uz valsts atbalstu. Likuma Nr. 9/91 20. panta 4. punkts, kurā paredzēts Terni tarifa pagarinājums, netiek minēts (apstrīdētā lēmuma 20. un 134. apsvērums).111Komisija piebilst, ka, ņemot vērā informācijas nepietiekamību, nav iespējams izsekot lēmuma pieņemšanas gaitai šajā lietā, un it īpaši uzzināt, vai Komisija ir pārbaudījusi Terni tarifu ar mērķi to apstiprināt, bet, lai kā arī būtu, gan Itālijas Republikas veiktā paziņošana, gan lēmums par apstiprināšanu attiecas uz vienu un to pašu visu likumu (apstrīdētā lēmuma 135. un 136. apsvērums).112Pretēji prasītājas apgalvojumiem Komisija atzina par saderīgu ar valsts atbalsta noteikumiem atbalstu, kas izklāstīts abos likumos (apstrīdētā lēmuma 20. apsvērums).113Šo secinājumu apstiprina 1991. gada 6. augusta lēmuma formulējums, kurā Komisija norāda, ka, tā kā enerģijas ekonomija ir Kopienas enerģētiskās politikas mērķis, un izvērtējusi [attiecīgajos] likumos paredzētos finanšu stimulus un ņemot vērā Itālijas iestāžu saistības sakarā ar noteiktām tiesību normām, [tā] nolemj necelt nekādus iebildumus pret to piemērošanu. Norāde uz vides mērķiem un valsts iestāžu saistībām, uz kurām bija tieši norādīts turpmākajos šī paša lēmuma punktos ar inter alia norādi uz maksimālo reģionālā atbalsta lielumu, apstiprina, ka Likumā Nr. 9/91 un Likumā Nr. 10/91 izklāstītie pasākumi, iesākumā kvalificēti kā valsts atbalsts, tika atļauti kā saderīgi ar kopējo tirgu, kaut gan 1991. gada 6. augusta lēmumā nav tieši noteikts, kurš izņēmums tika piemērots.114Ir arī jāatgādina, ka lēmums necelt iebildumus atbilst saskaņā ar definīciju, kas izklāstīta 4. panta 3. punktā Regulā Nr. 659/1999, ar ko tiek kodificēta un pamatota prakse tādu valsts atbalsta pārbaužu jomā, ko veic Komisija saskaņā ar Tiesas judikatūru (Tiesas 2008. gada 17. jūlija spriedums lietā C-521/06 P Athinaïki Techniki/Komisija, Krājums, I-5829. lpp., 5. punkts), atbilst situācijai, kurā Komisija pēc iepriekšējas izskatīšanas konstatē, ka nav šaubu par to, ka paziņotais pasākums, ciktāl attiecībā uz to ir piemērojams EKL 87. panta 1. punkts, ir saderīgs ar kopējo tirgu, un nolemj, ka pasākums ir saderīgs ar kopējo tirgu.115Turklāt prasītāja apgalvo, balstoties uz Itālijas Rūpniecības, tirdzniecības un amatniecības ministrijas 1991. gada 19. septembra vēstuli, kas adresēta Itālijas Valsts dalības ministrijai, ka Komisija sazinājās ar Itālijas iestādēm, meklējot informāciju par iespējamo atbalstu, kas piešķirts Ilva, iepriekš — Terni, un ka, saņēmusi atbildi no šīm iestādēm, ka Terni tarifa pagarināšana ar Likumu Nr. 9/91 nebija atbalsts, bet sava veida kompensācijas pagarināšana, kas bija paredzēta Likumā Nr. 1643/62, Komisija netika apstrīdējusi šādu interpretāciju.116Papildus tam, ka Komisija nepiekrīt tam, ka Itālijas iestādes būtu tai nosūtījušas šādu atbildi, nekāda oficiāla nostāja par Likumā Nr. 9/91, kurš jau turklāt bija apskatīts 1991. gada 6. augusta lēmumā, paredzēto pasākumu nevar tikt izsecināta no Komisijas vienkāršas klusēšanas, ņemot vērā Regulu Nr. 659/1999.117Katrā ziņā ir svarīgi uzsvērt, ka Terni tarifa pagarināšana ar Likumu Nr. 9/91 nav apstrīdētais pasākums, kura rezultātā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, kas ir šī procesa priekšmets, un ka prasītājas argumentācija, kas ir balstīta 1991. gada 6. augusta lēmumu un iespējamo korespondences apmaiņu starp Komisiju un Itālijas iestādēm, ir daļa no diskusijas par tiesiskās paļāvības aizsardzības pārkāpumu, kas ir prasītājas izvirzītā pēdējā pamata priekšmets.118Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka apstrīdētais lēmums ir pretrunīgs, jo Komisija kvalificēja apstrīdēto pasākumu kā valsts atbalstu, tajā pašā laikā atzīstot, ka saglabāt paralēlismu salīdzinājumā ar attieksmi pret citiem hidroelektroenerģijas ražotājiem, kuru koncesijas tika pagarinātas (apstrīdētā lēmuma 92. apsvērums), ka sākotnējais ilgums tika noteikts saskaņā ar hidroelektrisko koncesiju beigšanās datumu (apstrīdētā lēmuma 77. apsvērums) vai ka kompensēšanas metode, kuru 1962. gadā tika izvēlējies Itālijas likumdevējs, bija pamatoti tiktāl, ciktāl tā ļāva novērst risku radīt papildu zaudējumus, kas Terni būtu radušies gadu gaitā, piemēram, ja enerģijas cenas paaugstinātos [..] (apstrīdētā lēmuma 73. apsvērums); šis pēdējais apgalvojums ir netiešs apstiprinājums faktam, ka Terni ciestais kaitējums, kas radās ekspropriācijas rezultātā, ir cieši saistīts ar potenciālo citu pašražotāju priekšrocību.119Šie argumentācija ir balstīta uz daļēju un subjektīvu apstrīdētā lēmuma, un it īpaši 92. apsvēruma, interpretēšanu, kurā ir apkopota Komisijas analīze un kas ir formulēta šādi:Attiecībā uz Terni tarifa režīma darbības ilguma pagarinājumiem Komisija atzīst, ka to mērķis bija saglabāt vienlīdzīgu pieeju ar tiem hidroenerģijas ražotājiem, kuru koncesiju termiņš ir atjaunots. Tomēr šādas paralēles, kas ir kompensācijas mehānisma pamatā, ekspropriēšanas līgumā bija paredzētas tikai uz [30] gadiem, nevis uz nenoteiktu laiku. Tāpēc iepriekš 73.–78. punktā [apsvērumā] aprakstīto iemeslu dēļ nevar uzskatīt, ka šiem pagarinājumiem būtu bijis kompensējošs raksturs.
120Komisija apstrīdētā lēmuma 93. apsvērumā piebilst:Šāds secinājums ir vēl nepārprotamāks attiecībā uz tarifa otro pagarinājumu. Šis pagarinājums pārtrauca pakāpeniskās samazināšanas mehānismu, kuram bija jāatvieglo uzņēmuma pāreja uz pilnu tarifu, kas norādīja uz Itālijas iestāžu pārliecību, ka uzņēmumiem ir izsniegta pilna kompensācija. Pati Itālija ir sīki paskaidrojusi šā otrā pagarinājuma iemeslus, kas saistīti tikai ar rūpniecības politiku (skatīt Itālijas [Republikas] piezīmes iepriekš 60. punktā [apsvērumā]).
121Tādēļ Komisijas argumentācijā nav ne nekādas divdomības, ne pretrunu; Komisija uzskata, ka loģika, kas prevalēja saistībā ar Terni kompensācijas metodes izvēli, nevar pamatot Terni tarifa piemērošanas pamatošanu ilgāk par 30 gadu periodu, kurš tika ļoti specifiskā veidā noteikts valsts tiesību aktos.122Visbeidzot ir jānorāda, ka, ja tiktu sekots prasītājas argumentācijai, tad kompensācija tiktu piešķirta uz nenoteiktu laiku un tādēļ neierobežotā apmērā; prasītāja nav pierādījusi, ka tas būtu pieļaujams saskaņā ar valsts tiesību aktiem vai ECT judikatūru.123Ir jāatgādina, ka Itālijas iestāžu lēmums nacionalizēt Terni hidroelektroenerģijas daļu tika pieņemts saskaņā ar Itālijas Konstitūcijas 43. pantu, kurā ir paredzēts, ka sabiedrības interesēs ar likumu var tikt paredzēta specifisku uzņēmumu vai uzņēmumu kategoriju, kuri ietilpst primārajās sabiedrības interesēs sakarā ar būtiskajiem publiskajiem pakalpojumiem vai enerģijas avotiem vai kuri rīkojas kā monopoli būtiskajās sabiedrības interesēs, izveidošana vai nodošana ar ekspropriēšanu, par kuru ir paredzēta kompensācija, valstij, valsts iestādēm vai strādnieku vai patērētāju biedrībām.124Prasītāja norāda, ka saskaņā ar Corte suprema di cassazione un Corte costituzionale (Itālijas Konstitucionālā tiesa) judikatūru kompensācijai ir jābūt pienācīgai un adekvātai un patiesai un tās aprēķināšanai jāatbilst īpašuma vērtībai, ņemot vērā tā būtiskās pazīmes, kā liecina tā potenciālā ekonomiskā izmantošana.125Komisija neapstrīd šos apgalvojumus un norāda uz Corte costituzionale 1980. gada 30. janvāra spriedumu lietā Nr. 5/1980, kurā ticis nospriests:Kompensācija, kas tiek garantēta ekspropriētajai pusei [..], kaut arī tā nav pilnīga atlīdzība par ciestajiem zaudējumiem — tiktāl, ciktāl tas ir nepieciešams, lai samierinātu individuālās tiesības ar vispārējām interesēm, kurām kalpo veiktā ekspropriācija, — tomēr nedrīkst tikt noteikta nepienācīgā vai pilnībā simboliskā līmenī, bet tai ir jābūt patiesai kompensācijai. Lai to padarītu par iespējamu, aprēķinot kompensāciju, saskaņā ar likumu ir jāņem vērā īpašuma vērtība atbilstoši tā būtiskajām pazīmēm, kā par to liecina tā potenciālā ekonomiskā izmantošana.
126Nav strīda par to, ka Dekrēta Nr. 1165/63 6. pantā paredzētā kompensācija tika definēta atbilstoši nacionalizētajiem aktīviem, proti, elektroenerģijas ražošanas iekārtām, kas tiek ekspluatētas, pamatojoties uz koncesiju, kuras ilgums ļauj koncesijas turētājam amortizēt veiktos ieguldījumus.127Tādējādi Itālijas Republika izvēlējās piešķirt kompensāciju nevis naudas maksājuma formā, bet gan ar to, ka Terni tiks piegādāts noteikts elektroenerģijas daudzums par cenu, kādu tā būtu maksājusi, ja tā būtu paturējusi savas iekārtas. Šajā sakarā valsts iestādes loģiski ņēma vērā Terni koncesijas atlikušo ilgumu, lai noteiktu Terni tarifa piemērošanas ilgumu, un Terni tarifs beidzās nedaudz vēlāk kā minētā koncesija.128Kā to Komisija norāda apstrīdētā lēmuma 75. apsvērumā, kopējais kompensācijas apjoms tādēļ atbilst Terni tarifa ilgumam.129Prasītāja uzskata, ka šis tarifs saskaņā ar valsts likumdevēja akceptēto pamatojumu ir sistemātiski jāpagarina ar neekspropriēto pašražotāju koncesiju pagarināšanu, lai pastāvīgi neitralizētu nacionalizācijas negatīvās sekas, ņemot vērā izmaiņas elektroenerģijas cenās.130Prasītājas piedāvātā Dekrēta Nr. 1165/63 6. panta interpretācija radītu situāciju, kurā pēc Terni hidroelektriskās daļas nacionalizēšanas kompensācija tiktu piešķirta uz nenoteiktu laiku, kurā summas aprēķins būtu atkarīgs no vēlāk notiekošajiem faktoriem — pat vairākus gadus — pēc nacionalizēšanas, un līdz ar to gan kompensācijas apjoms, gan nacionalizēto aktīvu vērtība būtu nenoteikta un neierobežota.131Taču prasītāja nav norādījusi ne uz kādu noteikumu, Kopienu tiesību principu, valsts tiesību normu vai valsts tiesas nolēmumu, ar kuru varētu pamatot tās piedāvāto interpretāciju, kura izraisītu to, ka kompensācija tiktu sniegta uz nenoteiktu laiku vai sniegtu vispārēju iespēju ņemt vērā notikumus, kas notikuši pēc kompensācijas noteikšanas, lai grozītu nacionalizēto vai ekspropriēto aktīvu vērtības aplēsi un līdz ar to kompensācijas apjomu.132Turklāt šķiet, ka prasītāja atzīst šādas interpretācijas neiespējamību, atzīstot Komisijas norādītās tiesību normas saturu, proti, Republikas Prezidenta 2001. gada 8. jūnija Dekrēta Nr. 327, ar kuru tiek konsolidētas likumdevēja un regulatīvās tiesību normas par ekspropriēšanu sabiedrības interesēs, 32. panta saturu. Šajā sakarā prasītāja norāda, ka ir, protams, taisnība, ka par ekspropriāciju sniegtā kompensācija nevar būt neierobežota ilguma pasākums un ka tam ir jābūt skaidri noteiktam paredzamā veidā ekspropriēšanas laikā. Šī dekrēta 32. pantā ir noteikts, ka kompensācija par ekspropriāciju tiek aprēķināta, pamatojoties uz aktīvu pazīmēm laikā, kad noslēgts nodošanas līgums, vai datumā, kad publicēts ekspropriācijas dekrēts.133Tomēr prasītāja apgalvo, ka sākotnējais elastīgais kompensēšanas mehānisms, ņemot vērā Terni ekspropriēšanas izņēmuma raksturu, arī atbilst principiem, kas paredzēti [ECPAK] papildprotokola 1. pantā, kā arī [ECT] judikatūrā.134Minētais pants, kura nosaukums ir Īpašuma aizsardzība, ir formulēts šādi:Jebkurai fiziskai vai juridiskai personai ir tiesības uz īpašumu. Nevienam nedrīkst atņemt viņa īpašumu, izņemot, ja tas notiek sabiedrības interesēs un apstākļos, kas noteikti ar likumu un atbilst vispārējiem starptautisko tiesību principiem.
Minētie nosacījumi nekādā veidā nedrīkst ierobežot valsts tiesības izdot tādus likumus, kādus tā uzskata par nepieciešamiem, lai kontrolētu īpašuma izmantošanu saskaņā ar vispārējām interesēm vai lai nodrošinātu nodokļu vai citu maksājumu vai sodu samaksu.
135Ir pietiekami konstatēt, ka šajā tiesību normā ir noteiktas tiesības uz īpašumu, tajā pašā laikā nosakot šo tiesību ierobežojumus; norāde vienīgi uz šo tekstu nevar būt pamatojums prasītājas nostājai šajā lietā.136Saistībā ar ECT judikatūru prasītāja norāda uz 2002. gada 11. aprīļa spriedumu lietā Lallement/Francija, no kura izriet, ka prasības sniegt kompensāciju, kas pienācīgi atbilst [ekspropriētā īpašuma] vērtībai, izpilde var dažreiz pieprasīt summas, kas ir ievērojami lielākas par ekspropriētā īpašuma vērtību pašu par sevi.137Šajā spriedumā, kas attiecās uz īpašuma ekspropriēšanu, kas tika izmantots lauksaimniecībā, ECT norādīja, ka pasākumam, kas aizskar tiesības uz īpašumu, tādam kā ekspropriācija, ir jānosaka taisnīgs līdzsvars starp sabiedrības vispārējo interešu prasībām un indivīda pamattiesību aizsardzības prasībām. Ekspropriēšanas jomā šis līdzsvars parasti tiek sasniegts, ja ekspropriētā puse saņem kompensāciju, kas ir saprātīgā mērā saistīta ar īpašuma tirgus vērtību, pat ja leģitīmie sabiedrības interešu mērķi varētu nosliekties par labu kompensācijai, kas atrodas krietni zem tirgus vērtības. Eiropas Cilvēktiesību Tiesa uzskatīja, ka, lai gan ir rīcības brīvība, kas ir valstij gadījumā, ja ekspropriētais īpašums ir ekspropriētās puses darba līdzekļi, izmaksātā kompensācija nav saprātīgā mērā saistīta ar īpašuma vērtību, ja tā vai citādi tā nenosedz specifisko kaitējumu vai nesniedz iespēju izmantot minētos līdzekļus kādā citā veidā pēc ekspropriācijas (18., 20., 23. punkts).138Tomēr papildus tam, ka apšaubāma ir analoģija, kuru prasītāja norāda starp Terni situāciju un situāciju, saistībā ar kuru tika pieņemts minētais spriedums, proti, lauksaimniecības zemes ekspropriēšanu, kura aizskāra zemnieka ražošanas līdzekļus un tādējādi viņa iespējas veikt lauksaimniecību, arī ir jānorāda, ka ECT spriedumā nav nekādas norādes par nepieciešamību paredzēt summas, kas ir ievērojami lielākas par ekspropriētā īpašuma vērtību.139Šis spriedums ir balstīts uz samērīgām attiecībām, kurām ir jāpastāv starp kompensācijas lielumu un attiecīgo ekspropriētā īpašuma vērtību; šis pamatojums nav saderīgs ar prasītājas piedāvāto Dekrēta Nr. 1165/63 6. panta interpretāciju, kas var izraisīt to, ka Terni tarifs tiek piemērots neierobežoti un mūžīgi, jo nav noteikts specifisks ierobežojums laikā.140No visa iepriekš minētā izriet, ka Terni tarifa pagarināšana, kas tika veikta 2005. gadā ar apstrīdēto pasākumu, bija neatņemama kompensācijas daļa, kas Terni pienācās par 1962. gadā piedzīvoto ekspropriāciju. Šis prasītājas apgalvojums ir balstīts uz ekstrapolēšanu no valsts likumdevēja izvēlētās kompensācijas pamatojuma, kas savukārt bija balstīts uz Terni pielīdzināšanu virtuālam pašražotājam. Šis apgalvojums atkāpjas no laika ierobežojuma, kas noteikts saistībā ar Terni tarifa piemērošanu, un izraisa Dekrēta Nr. 1165/63 6. panta skaidrā un precīzā formulējuma sagrozīšanu.141Tādēļ Komisija, konstatējusi, ka nav šaubu, ka elektroenerģijas piegāde par zemāku cenu salīdzinājumā ar parasto elektroenerģijas tarifu ir acīmredzama ekonomiska priekšrocība tās saņēmējiem, kas samazina tiem ražošanas izmaksas un palielina to konkurētspēju (apstrīdētā lēmuma 99. apsvērums), pamatoti secināja, ka bijušajām Terni sabiedrībām no 2005. gada 1. janvāra piešķirtais tarifs bija valsts atbalsts EKL 87. panta 1. punkta nozīmē.142No tā izriet, ka pamats, ar kuru tiek apgalvots EKL 87. panta 1. punkta pārkāpums, ir jānoraida.