Puses
Sprieduma pamatojums
Rezolutīvā daļa
Lieta F‑36/14
par prasību, kura celta saskaņā ar LESD 270. pantu, kas piemērojams EAEK līgumam atbilstoši tā 106.a pantam,
Hartwig Bischoff , bijušais Eiropas Komisijas ierēdnis, ar dzīvesvietu Briselē (Beļģija), ko pārstāv C. Bernard-Glanz un A. Blot , advokāti,
prasītājs,
pret
Eiropas Komisiju , ko pārstāv J. Currall un C. Ehrbar , pārstāvji,
atbildētāja.
CIVILDIENESTA TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs K. Brādlijs [ K. Bradley ] (referents), tiesneši H. Krepels [ H. Kreppel ] un M. I. Rofesa i Puhola [ M. I. Rofes i Pujol ],
sekretārs P. Kullens [ P. Cullen ], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2015. gada 13. janvāra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1. Ar prasības pieteikumu, kas Civildienesta tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 18. aprīlī, H. Bischoff lūdz atcelt Eiropas Komisijas iecēlējinstitūcijas (turpmāk tekstā – “iecēlējinstitūcija”) 2014. gada 28. marta lēmumu, ar kuru ir noraidīts lūgums pagarināt dienesta laiku un līdz ar to apstiprināta automātiska pensionēšanās no 2014. gada 1. jūnija. H. Bischoff lūdz arī atlīdzināt kaitējumu, kas esot radies šī lēmuma rezultātā.
Atbilstošās tiesību normas
2. Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu, kas pēdējo reizi grozīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 22. oktobra Regulu (ES, Euratom) Nr. 1023/2013, ar ko groza Eiropas Savienības Civildienesta noteikumus un Eiropas Savienības Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”), 52. pantā ir noteikts:
“Neskarot 50. panta noteikumus, ierēdnis dodas pensijā:
a) vai nu automātiski tā mēneša pēdējā dienā, kurā tiek sasniegts 66 gadu vecums; vai
[..]
Tomēr ierēdnis pēc sava lūguma un ja [iecēlējinstitūcija] uzskata to par attaisnotu dienesta interesēs, var turpināt strādāt līdz 67 gadu vecumam vai izņēmuma gadījumos līdz 70 gadu vecumam, un šādā gadījumā ierēdni automātiski pensionē tā mēneša pēdējā dienā, kurā viņš sasniedz šo vecumu.
[..]”
3. Tomēr Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 23. panta 1. punktā ir noteikts:
“Piemērojot Civildienesta noteikumu 52. panta [pirmās daļas] a) punktu un neskarot [Civildienesta noteikumu] 50. panta noteikumus, ierēdnis, kas ir bijis dienestā pirms 2014. gada 1. janvāra, pensionējas automātiski tā mēneša pēdējā dienā, kurā viņam aprit 65 gadi. [..]”
Tiesvedības rašanās fakti
4. Prasītājs uzsāka darbu Komisijas ģenerāldirektorātā (ĢD) “Uzņēmējdarbība un rūpniecība” 1994. gada 1. jūnijā. Savas prasības celšanas brīdī viņš bija AD 12 pakāpes ierēdnis un strādāja G direkcijas “Aeronautikas un jūras industrija, drošība un aizsardzība” nodaļā “Kosmosa politika un pētniecība”.
5. Tā kā 2014. gada maijā prasītājs sasniegtu 65 gadu vecumu, viņš 2014. gada 8. janvārī ĢD “Uzņēmējdarbība un rūpniecība” ģenerāldirektoram nosūtīja paziņojumu, lūdzot paildzināt viņa karjeru līdz 2016. gada maijam (turpmāk tekstā – “lūgums saglabāt dienesta attiecības”).
6. Ar 2014. gada 6. februāra paziņojumu (turpmāk tekstā – “2014. gada 6. februāra paziņojums”) ĢD “Uzņēmējdarbība un rūpniecība” ģenerāldirektors paziņoja prasītājam, ka viņš uzskata, ka dienesta intereses neattaisno apstiprinošu atbildi uz viņa lūgumu, un viņam norādīja, ka šis paziņojums, kā arī viņa atzinums tiks nosūtīts ĢD “Cilvēkresursi un drošība” (turpmāk tekstā – “ĢD “Cilvēkresursi””), iecēlējinstitūcijai šajā jautājumā.
7. Ar 2014. gada 10. februāra ĢD “Cilvēkresursi” ģenerāldirektoram adresētu paziņojumu prasītājs apstrīdēja ĢD “Uzņēmējdarbība un rūpniecība” ģenerāldirektora atzinumu.
8. Ar 2014. gada 28. marta paziņojumu ĢD “Cilvēkresursi” ģenerāldirektors norādīja prasītājam, ka, viņaprāt, lūguma saglabāt dienesta attiecības izskatīšanā ĢD “Uzņēmējdarbība un rūpniecība” ģenerāldirektors esot ievērojis visas normas.
9. ĢD “Cilvēkresursi” ģenerāldirektors ar paziņojumu tajā pat dienā informēja ĢD “Uzņēmējdarbība un rūpniecība” ģenerāldirektoru par savu lēmumu sniegt noraidošu atbildi uz prasītāja lūgumu saglabāt dienesta attiecības, tādējādi apstiprinot viņa pensionēšanos no 2014. gada 1. jūnija (turpmāk tekstā – “2014. gada 28. marta lēmums” vai “apstrīdētais lēmums”). Šis lēmums bija pamatots ar pieaugošo programmu vadības nodošanu izpildaģentūrām un štatu samazināšanu, kā arī tās ietekmi uz ĢD “Uzņēmējdarbība un rūpniecība”, ieskaitot kosmosa pētniecības jomu.
10. Prasītājs par 2014. gada 28. marta lēmumu tika informēts ar ĢD “Uzņēmējdarbība un rūpniecība” direktora pienākumu izpildītāja 2014. gada 7. aprīļa paziņojumu (turpmāk tekstā – “2014. gada 7. aprīļa paziņojums”).
11. 2014. gada 18. aprīlī prasītājs iesniedza sūdzību par “2014. gada 28. marta [..] lēmumu [..], to aplūkojot kopā ar 2014. gada 7. aprīļa paziņojumu [..],” un tajā pat dienā lūdza apturēt abu šo aktu izpildi. Šis lūgums tika noraidīts ar Civildienesta tiesas 2014. gada 22. maija rīkojumu Bischoff /Komisija (F‑36/14 R, EU:F:2014:112).
12. [Teksts grozīts ar 2015. gada 30. oktobra rīkojumu] Ar 2014. gada 21. maija paziņojumu prasītājs tika informēts par ĢD “Cilvēkresursi” ģenerāldirektora lēmumu viņu atstāt dienestā līdz 2014. gada 30. jūnijam. 2014. gada 27. jūnijā iecēlējinstitūcija nolēma pagarināt prasītāja dienesta attiecības līdz 2014. gada 31. jūlijam. Visbeidzot, ar trešo, 2014. gada 29. jūlija lēmumu iecēlējinstitūcija šo atstāšanu dienestā atcēla un aizstāja ar 31. jūlija lēmumu, pagarinot dienesta attiecības līdz 2014. gada 30. septembrim. Šie lēmumi bija pamatoti ar to, ka prasītājs ir iesniedzis savu kandidatūru amatam “Atbalsta Ukrainai grupā”, kuru Komisija tajā brīdī veidoja.
13. Ar 2014. gada 25. jūlija lēmumu iecēlējinstitūcija sūdzību noraidīja (turpmāk tekstā – “lēmums par sūdzības noraidīšanu”). Šis lēmums Civildienesta tiesai tika darīts zināms 2014. gada 31. jūlijā.
14. Ar 2014. gada 26. septembra lēmumu prasītājam tika paziņots, ka viņa kandidatūra amatam “Atbalsta Ukrainai grupā” nav izvēlēta.
15. Ar 2014. gada 30. septembra paziņojumu prasītājs tika informēts, ka no 2014. gada 1. oktobra viņš saņems izdienas pensiju.
16. Ar vēstuli, kas Civildienesta tiesā saņemta 2014. gada 31. oktobrī, prasītājs lūdz viņam atļaut grozīt savus sākotnējos prasījumus tā, lai viņa prasība būtu par visu Komisijas pēc viņa prasības celšanas pieņemto aktu atcelšanu.
17. Ar 2014. gada 14. novembra vēstuli lietas dalībnieki tika informēti, ka Civildienesta tiesa atliek nolēmuma par prasītāja 2014. gada 31. oktobra lūgumu pieņemšanu. Ar šo pašu vēstuli Civildienesta tiesa lūdza prasītājam sniegt konkrētus precizējumus par prasījumiem, kas ietverti šajā lūgumā.
Lietas dalībnieku prasījumi un tiesvedība
18. Prasītāja prasījumi Civildienesta tiesai ir šādi:
– atcelt 2014. gada 28. marta lēmumu un 2014. gada 7. aprīļa paziņojumu;
– atlīdzināt zaudējumus, kuri ir radušies vai varētu rasties 2014. gada 28. marta lēmuma un 2014. gada 7. aprīļa paziņojuma rezultātā;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
19. Savā 2014. gada 31. oktobra vēstulē prasītājs norādīja savus prasījumus, lūdzot atcelt:
– lēmumu, ar kuru noraidīta sūdzība;
– 2014. gada 21. maija lēmumu, ar kuru tika sniegta atļauja palikt dienestā līdz 2014. gada 30. jūnijam;
– 2014. gada 27. jūnija lēmumu, ar kuru tika sniegta atļauja palikt dienestā līdz 2014. gada 31. jūlijam;
– 2014. gada 31. jūlija lēmumu, ar kuru tika sniegta atļauja palikt dienestā līdz 2014. gada 30. septembrim;
– 2014. gada 30. septembra lēmumu, ar kuru prasītājam tika paziņots par viņa pensijas izmaksu no 2014. gada 1. oktobra.
20. Komisijas prasījumi Civildienesta tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
21. Tiesas sēdē prasītājs atteicās no saviem prasījumiem, kas bija vērsti pret 2014. gada 7. aprīļa paziņojumu.
Juridiskais pamatojums
Par prasījumiem, kas ietverti 2014. gada 31. oktobra vēstulē
22. Atbilstoši prasības celšanas brīdī spēkā esošā Reglamenta 35. pantam, kurš pēc grozījumiem kļuvis par 50. pantu, vienīgi prasījumi, kas izklāstīti prasības pieteikumā, var tikt ņemti vērā. Līdz ar to tiesvedības laikā lietas dalībnieks principā nevar iesniegt jaunus prasījumus vai paplašināt esošo prasījumu priekšmetu, izņemot, ja tiek grozīts strīda priekšmets. Tikai tad, ja pastāv jauns apstāklis, kas var ietekmēt prasības priekšmetu, piemēram, tiesību akta, ar kuru tiek atcelts un aizstāts apstrīdētais tiesību akts, pieņemšana tiesvedības laikā, prasītājam var tikt atļauts pielāgot savus prasījumus (spriedums Glantenay u.c./Komisija, F‑23/12 un F‑30/12, EU:F:2013:127, 34. punkts).
23. Šajā lietā attiecībā uz prasījumiem pret lēmumu, ar kuru ir noraidīta sūdzība, vispirms ir jākonstatē, ka šis lēmums, kas pieņemts pēc prasības celšanas, apstiprina lēmumu noraidīt lūgumu saglabāt dienesta attiecības, tam norādot pamatojumu. Šādā gadījumā sākotnējā nelabvēlīgā lēmuma tiesiskums ir jāvērtē, ņemot vērā pamatojumu lēmumā noraidīt sūdzību, jo šim pamatojumam ir jāsakrīt ar pamatojumu [sākotnējā] lēmumā (šajā ziņā skat. spriedumu Komisija/ Birkhoff , T‑377/08 P, EU:T:2009:485, 57.–59. punkts un tajos minētā judikatūra).
24. Šajos apstākļos prasījumiem, kas vērsti pret lēmumu par sūdzības noraidīšanu, nav autonoma satura, un tādējādi prasība ir jāizskata kā vērsta pret apstrīdēto lēmumu, kura pamatojums ir precizēts lēmumā par sūdzības noraidīšanu (šajā ziņā skat. spriedumus Eveillard /Komisija, T‑258/01, EU:T:2004:177, 31. un 32. punkts, un Buxton /Parlaments, F‑50/11, EU:F:2012:51, 21. punkts).
25. Tālāk attiecībā uz prasījumiem, kas vērsti pret 2014. gada 21. maija, 27. jūnija un 31. jūlija lēmumiem, ar kuriem prasītājam tikusi sniegta atļauja palikt dienesta attiecībās attiecīgi līdz 2014. gada 30. jūnijam, 31. jūlijam un 30. septembrim, ir jākonstatē, ka ar šiem lēmumiem prasītājam tikai ir atļauts palikt dienesta attiecībās uz kopējo četru mēnešu laikposmu pēc datuma, kurā, ja šo lēmumu nebūtu, viņš tiktu pensionēts, proti, 2014. gada 1. jūnija, tomēr neietekmējot lēmumu, ar kuru ir noraidīts lūgums saglabāt dienesta attiecības. Šie lēmumi, kas prasītājam nav nelabvēlīgi, nekādi neietekmē šīs lietas priekšmetu, jo saistībā ar tiem prasītāja lūgums pielāgot savus prasījumus ir jānoraida.
26. Visbeidzot, tas pats attiecas uz prasījumiem par 2014. gada 30. septembra paziņojumu. Faktiski ar šo paziņojumu prasītājs tikai tiek informēts, ka pēc tam, kad beigsies lēmuma par viņa atstāšanu amatā līdz 2014. gada 30. septembrim iedarbība, viņam no 2014. gada 1. oktobra tiks izmaksāta pensija. Šādam paziņojumam nav saistošas juridiskas iedarbības, lai tas varētu tieši un nekavējoties ietekmēt prasītāja intereses, būtiski grozot viņa juridisko situāciju, un tātad tas nevar būt viņam nelabvēlīgs akts (šajā ziņā skat. spriedumu Pimlott / Europol , F‑52/06, EU:F:2007:210, 48. punkts un tajā minētā judikatūra). Līdz ar to prasītāja lūgums pielāgot viņa prasījumus ir jānoraida daļā par prasījumiem saistībā ar 2014. gada 30. septembra paziņojumu.
Par prasījumiem atcelt apstrīdēto lēmumu
Lietas dalībnieku argumenti
27. Prasītājs izvirza vienīgo pamatu, kas ir iedalīts četrās daļās, proti, par attiecīgi Civildienesta noteikumu 52. panta pārkāpumu, acīmredzamu kļūdu vērtējumā, labas pārvaldības principa pārkāpumu un pienākuma ņemt vērā ierēdņu intereses neizpildi, kā arī Civildienesta noteikumu 5. panta pārkāpumu.
28. Prasītājs atzīst, ka tādā prasībā, kas celta saskaņā ar Civildienesta noteikumu 52. panta otro daļu, administrācijai ir plaša novērtējuma brīvība, nosakot dienesta intereses; tomēr tas uzskata, ka šī jēdziena interpretācijai esot jāatbilst “augstāka ranga normām”, tostarp galvenokārt Civildienesta noteikumu 52. pantam. Turklāt dienesta interešu pārbaude esot jāveic rūpīgi, neatkarīgi un atbilstoši vienlīdzīgas attieksmes pret ierēdņiem principam. Administrācijai esot arī jāņem vērā attiecīgā ierēdņa intereses un jāievēro saprātīgas robežas.
29. Šajā gadījumā prasītājs uzskata, ka iecēlējinstitūcija, kas bija kompetenta lemt par viņa lūgumu saglabāt dienesta attiecības, nav veikusi šo interešu pārbaudi.
30. It īpaši attiecībā uz dienesta interesēm prasītājs apstrīd, pirmkārt, apstrīdētā lēmuma pamatojumu, ka politika par kosmosa izpētes programmu pārvaldības nodošanu ārštata darbiniekiem varētu attaisnot, ka tiek noraidīts viņa lūgums saglabāt dienesta attiecības. Šajā sakarā viņš uzsver, ka šāda politika ir ieviesta kopš 2009. gada. Turklāt viņa bijušajā nodaļā 2014. gada februārī tika pieņemti darbā trīs jauni darbinieki. Pēc prasītāja domām, darbinieki, kas palika darbā šajā nodaļā pēc viņa aiziešanas pensijā, vieni paši ar grūtībām varot veikt visu darba slodzi, kas ir noteikta nodaļai, tātad tai, lai izpildītu savus uzdevumus atbilstoši 2014. un 2015. gada darba programmai, esot vajadzīgi tādi augsti kvalificēti un pieredzējuši darbinieki kā viņš pats.
31. Otrkārt, prasītājs pārmet Komisijai, ka tā nav ņēmusi vērā, ka viņa lūgumu saglabāt darba tiesiskās attiecības ir atbalstījuši viņa nodaļas vadītājs un direktors; šis pēdējais minētais ir sniedzis atrunu par to, ka viņa darba tiesisko attiecību saglabāšana būtu “neitrāla” no cilvēkresursu viedokļa.
32. Treškārt, prasītājs uzskata, ka Komisija neesot ņēmusi vērā, ka viņa darba tiesisko attiecību saglabāšana līdz 2016. gadam netraucētu īstenot štata darbinieku skaita samazināšanas mērķi par 5 % 2017. gadā.
33. Saistībā ar viņa personīgajām interesēm prasītājs pārmet Komisijai, ka tā nav ņēmusi vērā, ka viņa darba attiecību saglabāšana viņam ļautu būtiski palielināt savas pensijas tiesības un tās paaugstināt no 40 % no viņa pēdējā atalgojuma līdz 50 %, vienlaikus viņam ļaujot turpināt savu profesionālo darbību, kā viņš to bija vēlējies.
34. Visbeidzot, prasītājs apgalvo, ka tas, ka ĢD “Uzņēmējdarbība un rūpniecība” ģenerāldirektors vispār nav apmierinājis nevienu lūgumu saglabāt darba attiecības ilgāk par noteikto [pensijas] robežvecumu, lai gan šādi lūgumi daudz vienkāršāk esot tikuši apmierināti citās ģenerāldirekcijās, radot jautājumu par to, vai ir ievērots vienlīdzīgas attieksmes pret ierēdņiem princips.
35. Komisija lūdz noraidīt visus prasītāja pamatus.
Civildienesta tiesas vērtējums
– Ievada apsvērumi
36. Kad iecēlējinstitūcija ņem vērā dienesta intereses, lemjot par ierēdņa lūgumu saglabāt darba attiecības ilgāk par obligātās pensionēšanās robežvecumu, kas paredzēts Civildienesta noteikumu 52. panta pirmās daļas a) punktā, tai ir plaša novērtējuma brīvība, un Civildienesta tiesa var atcelt iecēlējinstitūcijas vērtējumu tikai tad, ja ir pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā vai nepareizi izmantotas pilnvaras (šajā ziņā, runājot par lēmumu par pagaidu darbinieka darba līguma pagarināšanu, skat. pēc analoģijas spriedumu Komisija/ Macchia , T‑368/12 P, EU:T:2014:266, 49. punkts).
37. Šajā sakarā ir jāatgādina, ka kļūda var tikt atzīta par acīmredzamu tikai tad, ja tā viegli var tikt atklāta pēc kritērijiem, kurus likumdevējs ir paredzējis attiecināt uz administrācijas plašās novērtējuma brīvības īstenošanu. Līdz ar to, lai konstatētu, ka faktu novērtējumā ir pieļauta acīmredzama kļūda, kas pēc sava rakstura var pamatot apstrīdētā lēmuma atcelšanu, prasītājam ir jāsniedz pietiekami pierādījumi, lai apstrīdētu pārvaldes iestādes veiktā vērtējuma ticamību. Citiem vārdiem, pamats par acīmredzamu kļūdu ir jānoraida, ja, neraugoties uz prasītāja norādītajiem elementiem, apstrīdētais vērtējums var būt pieņemams kā joprojām patiess vai spēkā esošs (spriedumi BB /Komisija, F‑17/11, EU:F:2013:14, 60. punkts, un DG / ENISA , F‑109/13, EU:F:2014:259, 44. punkts un tajā minētā judikatūra).
– Par apgalvoto dienesta interešu neņemšanu vērā
38. Šajā lietā no lietas materiāliem izriet, ka prasītāja dienesta vietas ģenerāldirekcijas ģenerāldirektors pienācīgi ir pārbaudījis prasītāja lūgumu saglabāt dienesta attiecības un ar 2014. gada 6. februāra paziņojumu viņam darījis zināmus iemeslus, kādēļ viņš uzskatīja, ka dienesta intereses neattaisno šī lūguma apmierināšanu, kas arī ir precizēts šī sprieduma 6. punktā. Turklāt ĢD “Cilvēkresursi” ģenerāldirektors ir izskatījis prasītāja lūgumu, apstiprinot iemeslus, kurus ir izklāstījis ĢD “Uzņēmējdarbība un rūpniecība” ģenerāldirektors. Visbeidzot, lēmumā par sūdzības noraidīšanu ir apstiprināta dienesta interešu analīze, kuru veikusi administrācija, to precizējot.
39. No tā izriet, ka, ciktāl prasītājs apgalvo, ka iecēlējinstitūcija šajā lietā nav veikusi “iesaistīto interešu pārbaudi” atbilstoši Civildienesta noteikumu 52. panta otrajā daļā paredzētajai procedūrai, šie argumenti ir faktiski nepilnīgi un tie ir jānoraida.
– Par acīmredzamu kļūdu vērtējumā
40. Lai pierādītu, ka apstrīdētajā lēmumā ir pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā, prasītājs apgalvo, pirmkārt, ka politika saistībā ar kosmosa izpētes programmu pārvaldības nodošanu ārštata darbiniekiem neattaisnojot, ka ticis noraidīts viņa lūgums saglabāt darba tiesiskās attiecības.
41. Šajā lietā no 2014. gada 6. februāra paziņojuma izriet, ka šī politika ietver Komisijas lomas ierobežošanu – tā tikai kontrolē un veic kosmosa politikas attīstību, šīs politikas ikdienas pārvaldību turpmāk uzticot Eiropas Pētniecības padomes izpildaģentūrai un Eiropas Kosmosa aģentūrai. Turklāt šajā pašā paziņojumā ir ticis darīts zināms, ka ir jāsamazina personāls ĢD “Uzņēmējdarbība un rūpniecība” un jālikvidē amati.
42. Taču prasītājs tikai apstiprina, pirmkārt, ka šīs ārštata darbinieku nodarbināšanas politikas piemērošana ir sākusies jau 2009. gadā. Tomēr šāds apstāklis nekādā ziņā nav norāde uz to, ka ar šo politiku nevarētu tikt attaisnots 2014. gadā pieņemts lēmums.
43. Otrkārt, prasītājs norāda, ka 2014. gada februārī viņa bijušajā nodaļā tika pieņemti darbā trīs jauni darbinieki. Tomēr tas, ka šiem darbiniekiem, kā uzsvēris pats prasītājs, nebija pieredzes kosmosa izpētes jomā un ka tie tika pieņemti darbā administratīvajā, juridiskajā un politiskajā jomā, pilnībā atbilst ĢD “Uzņēmējdarbība un rūpniecība” ģenerāldirektora norādītajam, ka tie nodarbojas ar kosmosa politikas kontroli un attīstību, nevis ar šīs politikas zinātniskajiem aspektiem. Tādēļ ar šiem elementiem nevar tikt pierādīts, ka pastāv acīmredzama kļūda vērtējumā.
44. Treškārt, prasītājs uzsver, cik liels darba slogs ir viņa bijušajai nodaļai, un uzskata, ka ĢD “Uzņēmējdarbība un rūpniecība” ir vajadzīga viņa pieredze un viņa profesionālās īpašības, lai tā labi veiktu tai uzticētos uzdevumus.
45. Tomēr, pat pieņemot, ka prasītāja apgalvojumi par viņa bijušās nodaļas štata darbiniekiem un tās darba slodzi ir precīzi, nepieciešamā personāla vajadzību novērtēšana nodaļas labai darbībai pilnībā ir iecēlējinstitūcijas ekskluzīvajā kompetencē. Vienkāršs prasītāja apgalvojums, ka esošie darbinieki “ar grūtībām varēs [..] labi veikt” uzdevumus, kas ir uzticēti nodaļai, nekādi nepierāda, ka pastāvētu acīmredzama kļūda dienesta interešu vērtējumā.
46. Tāpat tas tā ir attiecībā uz prasītāja apsvērumiem par viņa pieredzes apjomu, ko Komisija nav apstrīdējusi.
47. Faktiski ar šādiem apgalvojumiem vien nevar tikt pierādīts, ka iecēlējinstitūcija būtu pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, pārbaudot dienesta intereses. Kā Komisija uzsvērusi savā iebildumu rakstā un tiesas sēdē, dienesta interešu ņemšana vērā, pārbaudot lūgumu saglabāt dienesta attiecības ilgāk par vecuma robežu, kas noteikta kā obligātās pensionēšanās vecums, nav ierobežojama tikai līdz vienam vienīgam jautājumam par ieinteresētās personas kompetences atbilstību veicamajam amatam, kas ir atbilstība, kura turklāt nekādi netiek apstrīdēta šajā lietā. Faktiski iecēlējinstitūcijai ir jāņem vērā arī citi elementi, tādi kā vispārējās personāla politikas ieviešana vai vajadzība veikt štatu samazināšanu, vai arī iespēja aizvietot ierēdņus, kas sasniedz obligātās pensionēšanās vecumu, ar zemākas pakāpes ierēdņiem vai pat ar pagaidu vai līgumdarbiniekiem.
48. Tātad jākonstatē, ka prasītājs nav pierādījis, ka iecēlējinstitūcija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu dienesta interešu vērtējumā, jo tā ir ņēmusi vērā kopš 2009. gada īstenoto politiku saistībā ar ārštata darbinieku nodarbināšanu.
49. Otrkārt, prasītājs apstiprina, ka apstrīdētajā lēmumā nav ņemts vērā tā atbalsta līmenis, kuru tas saņēmis no saviem priekšniekiem. Tomēr no lietas materiāliem izriet, ka prasītāja darba vietas ģenerāldirekcijas ģenerāldirektora atbalsts ir ticis sniegts ar nosacījumu, ka tiek ievērots šīs direkcijas resursu plānojums un ka ĢD “Uzņēmējdarbība un rūpniecība” ģenerāldirektors ir sniedzis negatīvu atzinumu. Turklāt iecēlējinstitūcija, kas ir kompetenta pārbaudīt ar Civildienesta noteikumu 52. panta otro daļu pamatotos lūgumus par dienesta attiecību saglabāšanu, ir nevis ĢD “Uzņēmējdarbība un rūpniecība” ģenerāldirektors, bet ĢD “Cilvēkresursi” ģenerāldirektors. No tā izriet, ka šim atbalstam katrā ziņā nebija nozīmes, novērtējot apstrīdētā lēmuma pamatotību, ievērojot, ka kompetentajai iecēlējinstitūcijai varēja būt pilnībā citādāks dienesta interešu novērtējums nekā ĢD “Uzņēmējdarbība un rūpniecība”, kurā prasītājs bija iecelts darbā.
50. Treškārt, prasītājs pārmet iecēlējinstitūcijai, ka tā nav ņēmusi vērā, ka viņa lūguma saglabāt dienesta attiecības apmierināšana netraucētu Komisijai sasniegt tās mērķi saistībā ar štatu samazināšanu par 5 % 2017. gadā, jo, pat ja viņa lūgums tiktu apmierināts, viņš tik un tā būtu beidzis pildīt savus amata pienākumus pirms 2017. gada. Taču šāds arguments nekādi nepierāda, ka pastāvētu acīmredzama kļūda dienesta interešu vērtējumā. Faktiski, kā Komisija norādījusi savā iebildumu rakstā, dienesta interesēm atbilst, proti, vairāk atbilst, tas, ka iestādes darbinieku štats tiek samazināts progresīvi, nevis sagaidot jaunu termiņu iestāšanos šādas samazināšanas veikšanai.
51. Tātad pamats, kas balstīts uz acīmredzamu kļūdu dienesta interešu vērtējumā, ir jānoraida, jo prasītājs nav pierādījis, ka šāda kļūda pastāv.
– Par iespējamo iecēlējinstitūcijas pienākuma ņemt vērā ierēdņu intereses pārkāpumu
52. Prasītājs apstiprina, ka, piemērojot Civildienesta noteikumu 52. panta otro daļu, iecēlējinstitūcijai atbilstoši tās pienākumam ņemt vērā ierēdņu intereses esot jāņem vērā šo pēdējo minēto intereses.
53. No judikatūras, ko citē pats prasītājs, izriet, ka administrācijas pienākums ņemt vērā savu darbinieku intereses atspoguļo savstarpējo tiesību un pienākumu līdzsvaru, kas ticis radīts ar Civildienesta noteikumiem attiecībās starp publisko iestādi un civildienestā strādājošajiem. Šis pienākums tostarp nozīmē, ka institūcijai, lemjot par ierēdņa vai darbinieka stāvokli, jāņem vērā visi faktori, kas varētu ietekmēt tās lēmumu, un, to darot, tai jāņem vērā ne tikai dienesta, bet arī attiecīgā ierēdņa intereses. Ierēdņa tiesību un interešu aizsardzība tomēr ir ierobežota ar spēkā esošo tiesību normu ievērošanu (spriedums Angelidis /Parlaments, T‑416/03, EU:T:2006:375, 117. punkts, un tajā minētā judikatūra).
54. Tātad dienesta intereses un ierēdņa intereses ir divi dažādi jēdzieni. Konkrētajā Civildienesta noteikumu 52. panta otrās daļas gadījumā attiecīgā ierēdņa intereses ir jau ņemtas vērā ar to, ka tam ir jālūdz iespēja palikt amatā ilgāk par likumā paredzēto obligātās pensionēšanās vecumu. Saskaņā ar šajā pat normā noteikto lēmums, kas jāpieņem iecēlējinstitūcijai, ir atkarīgs tikai no dienesta interesēm, un iecēlējinstitūcijai nav jāņem vērā ierēdņa, kas iesniedzis lūgumu, intereses. Tātad ierēdnim ir jāpierāda iecēlējinstitūcijai, ka pastāv viņa personīgā interese palikt amatā, kā to prasītājs faktiski ir darījis šajā prasībā, jo šādai interesei nav nozīmes viņa lūguma sakarā.
55. Tātad prasītāja pamats par iespējamo iecēlējinstitūcijas pieļauto pienākuma ņemt vērā ierēdņu intereses neizpildi ir jānoraida.
– Par apgalvoto vienlīdzīgas attieksmes principa, labas pārvaldības principa un Civildienesta noteikumu 5. panta pārkāpumu
56. Prasītājs apgalvo, ka ĢD “Uzņēmējdarbība un rūpniecība” ģenerāldirektors vispār neesot apmierinājis nevienu lūgumu saglabāt dienesta attiecības ilgāk par likumā noteikto vecumu, pretēji praksei citās ģenerāldirekcijās, un ka šāds apstāklis “rada jautājumus par to, vai ir ievērots [..] vienlīdzīgas attieksmes pret ierēdņiem princips, kas tostarp ir noteikts Civildienesta noteikumu 5. pantā”.
57. Civildienesta tiesa konstatē, ka ne tikai prasītāja apgalvojumi ir ļoti vispārīgi, bet viņš nav sniedzis arī nevienu juridisku argumentu savu apgalvojumu pamatojumam, saskaņā ar kuriem, pieņemot apstrīdēto lēmumu, iecēlējinstitūcija neesot ievērojusi vienlīdzīgas attieksmes principu. Tostarp, viņš nemaz nav mēģinājis pierādīt, ka attieksme pret viņu ir bijusi nelabvēlīgāka salīdzinājumā ar citiem ierēdņiem, kuri bija viņa situācijai juridiski līdzīgā situācijā. Šis iebildums ir jāatzīst par nepieņemamu prasības pieteikuma iesniegšanas brīdī atbilstoši Reglamenta 35. panta 1. punkta e) apakšpunktam, kurš pēc grozījumiem ir kļuvis par Reglamenta 50. panta 1. punkta e) apakšpunktu.
58. Tas pats attiecas uz argumentiem, kurus prasītājs norāda saistībā ar iespējamo labas pārvaldības principa pārkāpumu, kas ir izvirzīti viņa prasības pieteikuma 21. punktā, nekādi neizklāstot pamatus vai juridiskus argumentus, ar ko viņa nostāja varētu tikt pamatota.
59. Tātad prasītāja vienīgais pamats ir jānoraida kā juridiski nepamatots.
Par prasījumiem par morālā kaitējuma atlīdzību
60. Civildienesta tiesa konstatē, ka, lai gan prasītājs ir lūdzis atlīdzināt “kaitējumu, kas ir [radies] vai varētu rasties [no 2014. gada 28. marta lēmuma un 2014. gada 7. aprīļa paziņojuma]”, prasības pieteikumā nav nekādu tālāku paskaidrojumu par šo lūgumu un tajā pat nav precizēts kaitējuma, kuru prasītājs lūdz atlīdzināt, raksturs – materiālais vai morālais –, tādējādi prasījumi par morālā kaitējuma atlīdzību ir jānoraida kā nepieņemami.
61. Katrā ziņā, ja prasījumi atcelt prasītāja apstrīdētos lēmumus tiek noraidīti, ir jānoraida arī prasījumi par morālā kaitējuma atlīdzību, kuros tiek prasīts atlīdzināt kaitējumu, kurš, iespējams, būtu radies šo lēmumu rezultātā (skat. spriedumu CT / EACEA , F‑36/13, EU:F:2013:190, 79. un 80. punkts un tajos minētā judikatūra).
62. No tā izriet, ka prasība ir jānoraida kopumā.
Par tiesāšanās izdevumiem
63. Atbilstoši Reglamenta 101. pantam, ievērojot citas šī reglamenta II sadaļas 8. nodaļas tiesību normas, lietas dalībnieks, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, sedz savus tiesāšanās izdevumus un viņam piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Saskaņā ar šī paša Reglamenta 102. panta 1. punktu, ja to prasa taisnīgums, Civildienesta tiesa var nolemt, ka lietas dalībnieks, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, sedz savus tiesāšanās izdevumus, bet otra lietas dalībnieka tiesāšanās izdevumus viņam piespriest atlīdzināt tikai daļēji vai pat vispār atbrīvot no šā pienākuma.
64. No šajā spriedumā izklāstītā pamatojuma izriet, ka prasītājam spriedums ir nelabvēlīgs. Turklāt Komisija savos prasījumos ir skaidri lūgusi, lai prasītājam tiktu piespriests atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Tā kā lietas apstākļi neattaisno Reglamenta 102. panta 1. punkta piemērošanu, prasītājam ir jāsedz savi tiesāšanās izdevumi un tam jāpiespriež atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus, ieskaitot tos, kas saistīti ar pagaidu noregulējuma tiesvedību lietā F‑36/14 R.
Ar šādu pamatojumu
CIVILDIENESTA TIESA (otrā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) H. Bischoff sedz visus savus, kā arī atlīdzina visus Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus.