<?xml version="1.0" encoding="UTF-8"?><CONCLUSION NNC="YES" xmlns:fmx="http://opoce" xmlns:xsi="http://www.w3.org/2001/XMLSchema-instance" xsi:noNamespaceSchemaLocation="http://formex.publications.europa.eu/schema/formex-05.58-20161101.xd"><BIB.CONCLUSION><REF.CASE FILE="n.a."><NO.CASE>C-295/21</NO.CASE></REF.CASE><NO.CELEX>62021CC0295</NO.CELEX><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2022:334">EU:C:2022:334</NO.ECLI><NO.SEQ>0001</NO.SEQ><PAGE.FIRST.ECR>1</PAGE.FIRST.ECR><PAGE.SEQ>1</PAGE.SEQ><PAGE.LAST.ECR>11</PAGE.LAST.ECR><PAGE.TOTAL>11</PAGE.TOTAL></BIB.CONCLUSION><CURR.TITLE><PAGE.HEADER><P><HT TYPE="SC"><HT TYPE="ITALIC">A. Rantos</HT> secinājumi – Lieta C‑295/21</HT></P><P><HT TYPE="ITALIC"><HT TYPE="SC">Allianz Benelux</HT></HT></P></PAGE.HEADER></CURR.TITLE><TITLE><TI><P><HT TYPE="UC">Ģenerāladvokāta Atanasija Ranta</HT> [<HT TYPE="ITALIC"><HT TYPE="UC">Athanasios Rantos</HT></HT>] <HT TYPE="UC">secinājumi</HT>,</P><P>sniegti <DATE ISO="20220428">2022. gada 28. aprīlī</DATE><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0001"><P>Oriģinālvaloda – franču.</P></NOTE></P></TI><STI><P>Lieta C‑295/21</P><P><HT TYPE="ITALIC">Allianz Benelux SA</HT></P><P>pret</P><P><HT TYPE="ITALIC">État belge</HT>, <HT TYPE="ITALIC">SPF Finances</HT></P><P><HT TYPE="NORMAL">(<HT TYPE="ITALIC">Cour d’appel de Bruxelles</HT> (Briseles apelācijas tiesa, Beļģija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)</HT></P></STI></TITLE><INTERMEDIATE><INDEX IDX.CLOSE="" SEPARATOR=" – " IDX.OPEN=""><KEYWORD>Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu</KEYWORD><KEYWORD>Direktīva 90/435/EEK</KEYWORD><KEYWORD>Kopēja nodokļu sistēma, ko piemēro mātesuzņēmumiem un meitasuzņēmumiem, kuri atrodas dažādās dalībvalstīs</KEYWORD><KEYWORD>4. pants</KEYWORD><KEYWORD>Aizliegums aplikt ar nodokli saņemto peļņu</KEYWORD><KEYWORD>Galīgi ar nodokli apliekamo ienākumu pārpalikuma pārnešana uz nākamajiem taksācijas gadiem</KEYWORD><KEYWORD>Sabiedrības, kas saņēmusi peļņu, pievienošana citai sabiedrībai</KEYWORD><KEYWORD>Valsts tiesiskais regulējums, ar kuru ir ierobežota šāda pārpalikuma pārnešana uz iegūstošo sabiedrību</KEYWORD></INDEX></INTERMEDIATE><CONTENTS.CONCLUSION><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">I.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Ievads</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0001"><NO.P>1.</NO.P><TXT>Ar šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu <HT TYPE="ITALIC">Cour d’appel de Bruxelles</HT> (Briseles apelācijas tiesa) (Beļģija) lūdz Tiesu lemt par to, vai Beļģijas prakse, kurā ir ierobežots galīgi ar nodokli apliekamo ienākumu (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0001" REF.END="QE0001"/><HT TYPE="ITALIC">RDT</HT><QUOT.END REF.START="QS0001" CODE="201D" ID="QE0001"/>) pārpalikuma apmērs, kuru, sabiedrībām apvienojoties, iegūstamā sabiedrība pārnes uz iegūstošo sabiedrību, atbilst Direktīvas 90/435/EEK<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0002"><P>Padomes Direktīva (<DATE ISO="19900723">1990. gada 23. jūlijs</DATE>) par kopēju nodokļu sistēmu, ko piemēro mātesuzņēmumiem un meitasuzņēmumiem, kas atrodas dažādās dalībvalstīs (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="225" PAGE.FIRST="6" DATE.PUB="1990">OV 1990, L 225, 6. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE> 4. pantam, kopsakarā ar Direktīvu 78/855/EEK<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0003"><P>Padomes Trešā direktīva (<DATE ISO="19781009">1978. gada 9. oktobris</DATE>), kas pamatojas uz Līguma 54. panta 3. punkta g) apakšpunktu un attiecas uz akciju sabiedrību apvienošanos (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="295" PAGE.FIRST="36" DATE.PUB="1978">OV 1978, L 295, 36. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE>, kā arī ar Direktīvu 82/891/EK<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0004"><P>Padomes Sestā direktīva (<DATE ISO="19821217">1982. gada 17. decembris</DATE>), kas pamatojas uz Līguma 54. panta 3. punkta g) apakšpunktu un attiecas uz akciju sabiedrību sadalīšanu (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="378" PAGE.FIRST="47" DATE.PUB="1982">OV 1982, L 378, 47. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0002"><NO.P>2.</NO.P><TXT>Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar strīdu starp Beļģijā reģistrēto apdrošināšanas sabiedrību <HT TYPE="ITALIC">Allianz Benelux SA</HT> un <HT TYPE="ITALIC">service public fédéral des Finances</HT> (Valsts federālais finanšu dienests) (Beļģija) par šīs sabiedrības ar uzņēmumu ienākuma nodokli apliekamo ienākumu noteikšanu 2004.–2007. taksācijas gadam.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="2"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0003"><NO.P>3.</NO.P><TXT>Tiesa jau vairākkārt ir pievērsusies Beļģijas uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmai un, konkrēti, <HT TYPE="ITALIC">RDT</HT> noteikumam, ar kuru ir atļauts attiecīgo peļņu atskaitīt no sabiedrības nodokļa bāzes, ja ir izpildīti daži ļoti konkrēti nosacījumi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0005"><P>Skat. galvenokārt spriedumu, 2009. gada 12. februāris, <HT TYPE="ITALIC">Cobelfret</HT> (C‑138/07, turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0002" REF.END="QE0002"/>spriedums <HT TYPE="ITALIC">Cobelfret</HT><QUOT.END REF.START="QS0002" CODE="201D" ID="QE0002"/>, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:82">EU:C:2009:82</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), rīkojumu, <DATE ISO="20090604">2009. gada 4. jūnijs</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">KBC Bank</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Beleggen</HT>, <HT TYPE="ITALIC">Risicokapitaal</HT>, <HT TYPE="ITALIC">Beheer</HT> (C‑439/07 un C‑499/07, turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0003" REF.END="QE0003"/>rīkojums <HT TYPE="ITALIC">KBC</HT><QUOT.END REF.START="QS0003" CODE="201D" ID="QE0003"/>, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:339">EU:C:2009:339</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) un spriedumu, <DATE ISO="20191219">2019. gada 19. decembris</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Brussels Securities</HT> (C‑389/18, turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0004" REF.END="QE0004"/>spriedums <HT TYPE="ITALIC">Brussels Securities</HT><QUOT.END REF.START="QS0004" CODE="201D" ID="QE0004"/>, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:1132">EU:C:2019:1132</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Ja šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilst to agrāk Tiesai iesniegto lietu turpinājumam, kuras attiecās uz <HT TYPE="ITALIC">RDT</HT> pārpalikuma pārnešanu starp vienā grupā ietilpstošām sabiedrībām, tad šis lūgums tomēr attiecas uz atšķirīgiem faktiskajiem apstākļiem, ņemot vērā, ka tas gan, protams, attiecas uz <HT TYPE="ITALIC">RDT</HT> pārpalikuma pārnešanu starp vienas grupas sabiedrībām, bet [šis pārpalikums] nāk no sabiedrībām, kuras iepriekš bijušas neatkarīgas. Tādēļ rodas jautājums, vai Tiesas judikatūrā noteiktos principus var pārņemt lietā, kuras galvenais mērķis ir noteikt nodokļu atskaitījuma pārnešanas ierobežojuma atbilstību Savienības tiesībām, ja tas tiek pārnests apvienošanās gadījumā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0004"><NO.P>4.</NO.P><TXT>Šajos secinājumos izklāstīto iemeslu dēļ es uzskatu, ka uz uzdoto jautājumu ir jāatbild noliedzoši.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">II.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Atbilstošās tiesību normas</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">A.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Savienības tiesības</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">1.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Direktīva 90/435</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0005"><NO.P>5.</NO.P><TXT>Jāmin, ka iesniedzējtiesa nenorāda, kura Direktīvas 90/435 redakcija ir piemērojama šajā lietā. Tā kā taksācijas gadi, par ko ir strīds, bija saistīti ar 2004.–2007. gadu, ir piemērojama gan šīs direktīvas sākotnējā redakcija, gan tās redakcija ar grozījumiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0006"><P>Padomes Direktīva 2003/123/EK (<DATE ISO="20031222">2003. gada 22. decembris</DATE>), ar ko groza Direktīvu 90/435 (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="007" PAGE.FIRST="41" DATE.PUB="2004">OV 2004, L 7, 41. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE>. Tomēr Direktīvas 90/435 4. panta grozījumi, kas izdarīti ar Direktīvu 2003/123, šo lietu neskar.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0006"><NO.P>6.</NO.P><TXT>Atbilstoši Direktīvas 90/435 trešajam apsvērumam:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><CONSID><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0005" REF.END="QE0005"/>tā kā spēkā esošie nodokļu noteikumi, kas regulē attiecības starp dažādu dalībvalstu mātesuzņēmumiem un meitasuzņēmumiem, dažādās dalībvalstīs ievērojami atšķiras un parasti ir neizdevīgāki nekā tie noteikumi, ko piemēro vienas un tās pašas dalībvalsts mātesuzņēmumiem un meitasuzņēmumiem; tā kā šā iemesla dēļ dažādu dalībvalstu sabiedrību sadarbība ir nelabvēlīgākā stāvoklī salīdzinājumā ar vienas dalībvalsts sabiedrību sadarbību; tā kā šim trūkumam ir jādara gals, ieviešot kopēju sistēmu, kas atvieglinātu sabiedrību grupēšanos [Kopienu mērogā]<QUOT.END REF.START="QS0005" CODE="201D" ID="QE0005"/>.</P></CONSID></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0007"><NO.P>7.</NO.P><TXT>Šīs direktīvas 1. panta 1. punkts bija izteikts šādā redakcijā:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0006" REF.END="QE0006"/>Ikviena dalībvalsts piemēro šo direktīvu:</P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P>sadalītai peļņai, ko tās valsts sabiedrības saņem no saviem meitasuzņēmumiem citās dalībvalstīs,</P></ITEM><?PAGE NO="3"?><ITEM><P>sadalītai peļņai, ko tās valsts sabiedrības sadala citu dalībvalstu sabiedrībām, kuru meitasuzņēmumi tās ir,</P></ITEM></LIST><P>[..].<QUOT.END REF.START="QS0006" CODE="201D" ID="QE0006"/></P></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0008"><NO.P>8.</NO.P><TXT>Minētās direktīvas 4. pantā bija paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="004.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0007" REF.END="QE0007"/>1.</NO.PARAG><ALINEA><P>Ja mātesuzņēmums vai tā pastāvīgais uzņēmums, pamatojoties uz mātesuzņēmuma apvienību ar savu meitasuzņēmumu, saņem sadalīto peļņu, mātesuzņēmuma valsts un pastāvīgā uzņēmuma valsts, izņemot gadījumu, ja meitasuzņēmums ir likvidēts:</P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P>atturas tādai peļņai uzlikt nodokļus, vai</P></ITEM><ITEM><P>uzliek tādai peļņai nodokļus, atļaujot mātesuzņēmumam un pastāvīgajam uzņēmumam atskaitīt no maksājamās nodokļa summas to uzņēmuma peļņas nodokļa daļu, kas saistīta ar tādu peļņu un ko samaksājis meitasuzņēmums un zemākā līmeņa meitasuzņēmumi, saskaņā ar nosacījumu, ka katrā līmenī sabiedrība un tās zemākā līmeņa meitasuzņēmumi atbilst 2. un 3. pantā paredzētajām prasībām, līdz atbilstošā maksājamā nodokļa summas robežai.</P></ITEM><ITEM><P>[..]</P></ITEM></LIST></ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="004.002"><NO.PARAG>2.</NO.PARAG><ALINEA>Katra dalībvalsts tomēr saglabā izvēles tiesības paredzēt, ka no mātesuzņēmuma pelņas, kam uzliek nodokli, nevar atskaitīt maksājumus, kas attiecas uz kapitāla daļu un zaudējumiem, ko rada meitasuzņēmuma peļņas sadalīšana. Ja vadības izmaksas, kas attiecas uz kapitāla daļu, šādā gadījumā ir noteiktas kā izmaksas ar parastu likmi, stabili noteiktā summa nevar pārsniegt 5 % no meitasuzņēmuma sadalītās peļņas.</ALINEA><ALINEA>[..]<QUOT.END REF.START="QS0007" CODE="201D" ID="QE0007"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0009"><NO.P>9.</NO.P><TXT>Direktīva 90/435 tika atcelta ar Direktīvu 2011/96/ES<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0007"><P>Padomes Direktīva (<DATE ISO="20111130">2011. gada 30. novembris</DATE>) par kopējo sistēmu nodokļu uzlikšanai, ko piemēro mātesuzņēmumiem un meitasuzņēmumiem, kuri atrodas dažādās dalībvalstīs (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="345" PAGE.FIRST="8" DATE.PUB="2011">OV 2011, L 345, 8. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE>, kura stājās spēkā <DATE ISO="20120118">2012. gada 18. janvārī</DATE>. Tomēr, ņemot vērā pamatlietas faktu rašanās dienu, Direktīva 90/435 tiem ir piemērojama <HT TYPE="ITALIC">ratione temporis</HT>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">2.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Direktīva 78/855</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0010"><NO.P>10.</NO.P><TXT>Direktīvas 78/855 19. panta 1. punktā ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="019.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0008" REF.END="QE0008"/>1.</NO.PARAG><ALINEA><P>Apvienošanās <HT TYPE="ITALIC">ipso jure</HT> un vienlaikus rada šādas sekas:</P><P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>a)</NO.P><TXT>iegūstamās sabiedrības aktīvi un pasīvi tiek nodoti ieguvējai sabiedrībai gan starp iegūstamo sabiedrību un ieguvēju sabiedrību, gan attiecībā uz trešajām personām;</TXT></NP></ITEM></LIST></P><P>[..].<QUOT.END REF.START="QS0008" CODE="201D" ID="QE0008"/></P></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><?PAGE NO="4"?><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">B.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Beļģijas tiesības</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0011"><NO.P>11.</NO.P><TXT>1992. gada <HT TYPE="ITALIC">Code des impôts sur les revenus</HT> (Ienākumu nodokļa kodekss), redakcijā, kura bija spēkā pamatlietas faktu rašanās brīdī (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0009" REF.END="QE0009"/><HT TYPE="ITALIC">CIR 1992</HT><QUOT.END REF.START="QS0009" CODE="201D" ID="QE0009"/>), 202. pantā, ciktāl tas attiecas uz <HT TYPE="ITALIC">RDT</HT> sistēmu, ir paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="202.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0010" REF.END="QE0010"/>1.</NO.PARAG><ALINEA><P>No taksācijas perioda peļņas tajā iekļautajā apmērā atskaita arī:</P><LIST TYPE="OTHER"><ITEM><NP><NO.P>1.°</NO.P><TXT>dividendes, izņemot ienākumus, kas gūti, sabiedrībai cedējot savas akcijas vai kapitāla daļas vai pilnībā vai daļēji sadalot sabiedrības aktīvus;</TXT></NP></ITEM></LIST></ALINEA></PARAG><ALINEA>[..].<QUOT.END REF.START="QS0010" CODE="201D" ID="QE0010"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0012"><NO.P>12.</NO.P><TXT>Atbilstoši <HT TYPE="ITALIC">CIR 1992</HT> 204. panta pirmajai daļai:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0011" REF.END="QE0011"/>Saskaņā ar 202. panta 1. punkta 1., 3. un 4. apakšpunktu atskaitāmie ienākumi ir uzskatāmi par iekļautiem taksācijas perioda peļņā līdz 95 % no iekasētās vai saņemtās summas, ko var palielināt, pieskaitot patieso vai fiktīvo vērtspapīru priekšnodokli [..].<QUOT.END REF.START="QS0011" CODE="201D" ID="QE0011"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0013"><NO.P>13.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">CIR 1992</HT> 205. panta 2. punkts ir formulēts šādi:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0012" REF.END="QE0012"/>202. pantā paredzētais atskaitījums ir ierobežots līdz taksācijas periodā gūtās peļņas kopsummai, kāda paliek pāri pēc 199. panta piemērošanas [..].<QUOT.END REF.START="QS0012" CODE="201D" ID="QE0012"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0014"><NO.P>14.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">CIR 1992</HT> 206. panta 1. punktā par agrāko zaudējumu atskaitīšanu ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0013" REF.END="QE0013"/>Agrākie saimnieciskās darbības zaudējumi secīgi tiek atskaitīti no saimnieciskās darbības peļņas katrā no nākamajiem taksācijas periodiem.<QUOT.END REF.START="QS0013" CODE="201D" ID="QE0013"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0015"><NO.P>15.</NO.P><TXT>Atbilstoši <HT TYPE="ITALIC">CIR 1992</HT> 206. panta 2. punkta otrajai daļai:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0014" REF.END="QE0014"/>Apvienošanās gadījumā, kas veikta saskaņā ar 211. panta pirmo daļu, saimnieciskās darbības zaudējumi, kas iegūstamajai sabiedrībai radušies pirms šīs apvienošanās, paliek atskaitāmi attiecībā uz iegūstošo sabiedrību proporcionāli tai daļai, ko veido pirmās minētās sabiedrības fiskālie neto aktīvi pirms pārnesto elementu apvienošanas, no iegūstošās sabiedrības fiskālo neto aktīvu un pārnesto elementu fiskālās neto vērtības kopsummas, tāpat pirms apvienošanās [..].<QUOT.END REF.START="QS0014" CODE="201D" ID="QE0014"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">III.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Pamatlieta, prejudiciālais jautājums un tiesvedība Tiesā</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0016"><NO.P>16.</NO.P><TXT>1995. gadā apdrošināšanas sabiedrība <HT TYPE="ITALIC">AGF L’Escaut SA</HT> ieguva divas Beļģijas apdrošināšanas sabiedrības. 1999. gadā cita apdrošināšanas sabiedrība – <HT TYPE="ITALIC">Assubel‑Vie SA</HT> – ieguva <HT TYPE="ITALIC">AGF L'Escaut</HT> un piecas citas apdrošināšanas sabiedrības.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0017"><NO.P>17.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">AGF L’Escaut</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Assubel‑Vie</HT> iegūstamajām sabiedrībām, kuras tagad ir apvienojušās ar nosaukumu <HT TYPE="ITALIC">Allianz Benelux</HT>, bija <HT TYPE="ITALIC">RDT</HT> pārpalikums, kas bija pārnesams uz nākamajiem taksācijas gadiem. Tādējādi pirms šīs apvienošanās tās bija saņēmušas dividendes par tām piederošajām kapitāla daļām citās sabiedrībās, vienlaikus ciešot zaudējumus.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="5"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0018"><NO.P>18.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Allianz Benelux</HT> bija pilnībā pārnesusi šo <HT TYPE="ITALIC">RDT</HT> pārpalikumu uz taksācijas gadiem laikposmā no 2004. līdz 2007. gadam. Nodokļu administrācija šo pilnīgo pārnešanu atteica.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0019"><NO.P>19.</NO.P><TXT>Pēc <HT TYPE="ITALIC">Allianz Benelux</HT> iesniegtās sūdzības par šo atteikumu nodokļu administrācijas kompetentais reģionālais direktors ar <DATE ISO="20121219">2012. gada 19. decembra</DATE> lēmumu atļāva pārnest <HT TYPE="ITALIC">RDT</HT> pārpalikumu uz iegūstošo sabiedrību, bet tikai proporcionālo daļu, kas paredzēta attiecībā uz šīs sabiedrības atgūstamajiem zaudējumiem apvienošanās gadījumā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0008"><P>Tā kā apvienošanās gadījumā <HT TYPE="ITALIC">RDT</HT> pārnešanai nebija juridiska pamata, šī iegūstamo sabiedrību <HT TYPE="ITALIC">RDT</HT> pārpalikuma pārnešana tika atļauta atbilstoši procentuālajai daļai, kas paredzēta 1992. gada <HT TYPE="ITALIC">CIR</HT> 206. panta 2. punktā atgūstamo zaudējumu jomā.</P></NOTE>. Tādējādi daļējais atteikums pārnest <HT TYPE="ITALIC">RDT</HT> pārpalikumu izpaudās minētās sabiedrības nodokļa bāzes pieaugumā līdz kopējai summai aptuveni 13,6 miljonu EUR apmērā par 2004.–2007. taksācijas gadu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0020"><NO.P>20.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Allianz Benelux</HT> cēla prasību pret šo lēmumu <HT TYPE="ITALIC">Tribunal de première instance francophone de Bruxelles</HT> (Briseles frankofonā pirmās instances tiesa, Beļģija). Ar <DATE ISO="20160520">2016. gada 20. maija</DATE> spriedumu šī tiesa noraidīja lūgumu pilnībā pārnest <HT TYPE="ITALIC">RDT</HT> pārpalikumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0021"><NO.P>21.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Allianz Benelux</HT> ir pārsūdzējusi šo spriedumu iesniedzējtiesā. Šī sabiedrība apgalvoja, ka tas, ka iegūstošā sabiedrība nav pilnībā pārnesusi iegūstamajai sabiedrībai piederošos <HT TYPE="ITALIC">RDT</HT>, kas ir pārnesami, izraisa, pirmkārt, šo ienākumu aplikšanu ar nodokli, otrkārt, ar to tiek pārkāpts Direktīvas 90/435 4. panta 1. punkts, kā arī, treškārt, ar to tiek pārkāpts nodokļu neitralitātes princips.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0022"><NO.P>22.</NO.P><TXT>Šādos apstākļos <HT TYPE="ITALIC">Cour d’appel de Bruxelles</HT> (Briseles apelācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0015" REF.END="QE0015"/>Vai Direktīvas [90/435] 4. panta 1. punkts, skatīts vai neskatīts kopā ar Direktīvas [78/855] un Direktīvas [82/891] par sabiedrību tiesībām noteikumiem, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā valsts tiesību norma, kurā paredzēts, ka pirmajā direktīvā minētā sadalītā peļņa tiek iekļauta tās sabiedrības, kura ir saņēmusi dividendes, nodokļa bāzē, un pēc tam tiek atskaitīti līdz 95 % no tās summas, un vajadzības gadījumā tā tiek pārnesta uz nākamajiem taksācijas gadiem, bet kā rezultātā, tā kā nav īpašas tiesību normas, kas sabiedrību reorganizācijas gadījumā paredzētu, ka samazinājumi, kas šādā veidā pārnesti iegūstošajai sabiedrībai, tiek pilnībā pārnesti uz iegūstošo sabiedrību, attiecīgā peļņa saistībā ar minēto darbību tiek netieši aplikta ar nodokli, jo tiek piemērota tāda tiesību norma, ar kuru ir ierobežota minēto samazinājumu pārnešana proporcionāli tai daļai, ko veido fiskālie neto aktīvi pirms darbības ar iegūstošās sabiedrības pārnestajiem elementiem no iegūstošās sabiedrības fiskālo neto aktīvu un pārnesto aktīvu fiskālo elementu neto vērtības [kopsummas] – arī pirms darbības?<QUOT.END REF.START="QS0015" CODE="201D" ID="QE0015"/></P></QUOT.S></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0023"><NO.P>23.</NO.P><TXT>Beļģijas valdība, kā arī Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus. Šie lietas dalībnieki, kā arī <HT TYPE="ITALIC">Allianz Benelux</HT> pauda savu viedokli <DATE ISO="20220203">2022. gada 3. februāra</DATE> tiesas sēdē.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">IV.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Vērtējums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">A.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0024"><NO.P>24.</NO.P><TXT>Uzreiz vēlos norādīt, ka iesniedzējtiesa savā prejudiciālajā jautājumā atsaucas ne tikai uz Direktīvas 90/435 4. panta 1. punktu, bet arī uz Direktīvām 78/855 un 82/891, tomēr nenorādot konkrētas šo direktīvu normas, tāpat neizklāstot iemeslus, kuru dēļ tā atsaucas uz šīm direktīvām.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="6"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0025"><NO.P>25.</NO.P><TXT>Pirmkārt, attiecībā uz Direktīvu 82/891 jānorāda, ka tā reglamentē tikai sabiedrību tiesības saistībā ar akciju sabiedrību sadalīšanu, un tādēļ tā nevar būt piemērojama šajā lietā, kura attiecas uz apvienošanos.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0026"><NO.P>26.</NO.P><TXT>Otrkārt, attiecībā uz Direktīvu 78/855 – tā attiecas tikai uz privāttiesību aspektiem, kas raksturīgi tikai apvienošanai, un tajā nav tiesību normu nodokļu jomā, kuras būtu piemērojamas pamatlietā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0009"><P>Vienīgā tiesību norma, kam varētu būt nozīme, atbildot uz prejudiciālo jautājumu, ir Direktīvas 78/855 19. panta 1. punkta a) apakšpunkts, kurā paredzēts, ka apvienošanās izraisa iegūstamās sabiedrības aktīvu un pasīvu nodošanu iegūstošajai sabiedrībai gan starp iegūstamo sabiedrību un iegūstošo sabiedrību, gan attiecībā uz trešajām personām. Šajā ziņā, lai gan teorētiski ir iespējams uzdot jautājumu, vai attiecīgais <HT TYPE="ITALIC">RDT</HT> pārpalikums (vai citas nodokļu priekšrocības, piemēram, pārnesamie zaudējumi) ir uzskatāms par daļu no iegūstamās sabiedrības aktīviem, atbilde uz šo jautājumu nebūt nav acīmredzama, pamatojoties uz šo direktīvu, kas, šķiet, nereglamentē apvienošanās sekas nodokļu jomā.</P></NOTE>. Turklāt šo konstatējumu apstiprina fakts, ka apvienošanos nodokļu aspektus Savienībā pamatlietas faktu rašanās laikā reglamentēja Direktīva 90/434/EEK<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0010"><P>Padomes Direktīva (<DATE ISO="19900723">1990. gada 23. jūlijs</DATE>) par kopēju nodokļu sistēmu, ko piemēro dažādu dalībvalstu uzņēmējsabiedrību apvienošanai, sadalīšanai, to aktīvu pārvešanai un akciju maiņai (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="225" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="1990">OV 1990, L 225, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>). Tomēr jāprecizē – kā izklāstīts šo secinājumu 47. punktā –, ka Direktīvā 90/434, šķiet, nav ietvertas normas, kas būtu piemērojamas pamatlietā.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0027"><NO.P>27.</NO.P><TXT>Attiecībā uz Direktīvu 90/435 ir jāprecizē, ka tās mērķis ir novērst nodokļu dubulto uzlikšanu peļņai, ko sadalījis meitasuzņēmums, kas atrodas vienā dalībvalstī, ar citā dalībvalstī reģistrētu mātesuzņēmumu, lai atvieglinātu sabiedrību grupēšanos Savienības mērogā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0011"><P>Skat. Direktīvas 90/435 trešo apsvērumu.</P></NOTE>. Šajā nolūkā minētās direktīvas 4. panta 1. punktā ir paredzēts, ka tad, ja vienas dalībvalsts rezidents mātesuzņēmums saņem sadalītu peļņu no citas dalībvalsts rezidenta meitasuzņēmuma, mātesuzņēmuma valstij ir vai nu jāatturas šādai peļņai uzlikt nodokļus (atbrīvojuma no nodokļiem sistēma), vai arī jāļauj mātesuzņēmumam no maksājamās nodokļu summas atskaitīt to meitasuzņēmuma nodokļu daļu, kas attiecas uz šo peļņu (nodokļu atskaitīšanas sistēma).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0028"><NO.P>28.</NO.P><TXT>Attiecībā uz Direktīvas 90/435 piemērojamību pamatlietā ir svarīgi sniegt šādus precizējumus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0029"><NO.P>29.</NO.P><TXT>Pirmkārt, kā minēts šo secinājumu 27. punktā, Direktīvas 90/435 mērķis ir novērst nodokļu dubulto uzlikšanu peļņai, kas sadalīta starp vienas grupas sabiedrībām, kuras atrodas dažādās dalībvalstīs. Tādējādi šajā direktīvā nav tiesību normu, kurās būtu skaidri paredzēta tās piemērošana saistībā ar (iepriekš neatkarīgu) sabiedrību apvienošanās darbībām. Lai gan direktīvas mērķu vidū tiešām ir mērķis <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0016" REF.END="QE0016"/>atvieglināt sabiedrību grupēšanos [Savienības mērogā]<QUOT.END REF.START="QS0016" CODE="201D" ID="QE0016"/>, direktīvā norādītā grupēšanās ir jāsaprot galvenokārt kā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0017" REF.END="QE0017"/>iekšēja<QUOT.END REF.START="QS0017" CODE="201D" ID="QE0017"/> grupēšanās, un tajā ir iesaistītas tikai vienas grupas sabiedrības.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0030"><NO.P>30.</NO.P><TXT>Otrkārt, Direktīvas 90/435 1. pants attiecas uz peļņas sadali, ko vienas dalībvalsts sabiedrības saņem no saviem meitasuzņēmumiem, kuru juridiskā adrese ir citās dalībvalstīs. No Tiesas judikatūras arī izriet, ka minētās direktīvas 4. panta 1. punkta pirmais ievilkums principā nereglamentē situāciju, kad dividendes izmaksājošā sabiedrība atrodas tajā pašā valstī kā to saņēmēja sabiedrība<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0012"><P>Rīkojums <HT TYPE="ITALIC">KBC</HT>, 57. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0031"><NO.P>31.</NO.P><TXT>Ņemot vērā, ka no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu neizriet iegūstamo sabiedrību saņemto dividenžu izcelsme, nešķiet, ka būtu iespējams noteikt, vai tādus darījumus, kādi minēti pamatlietā, reglamentē Direktīva 90/435 un it īpaši vai tie neatbilst tīri iekšējai situācijai, kurā iesaistītas tikai Beļģijas sabiedrības.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="7"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0032"><NO.P>32.</NO.P><TXT>Tomēr vēlos norādīt, ka, pirmkārt, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru uz prejudiciālajiem jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju attiecas atbilstības prezumpcija<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0013"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20191219">2019. gada 19. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Junqueras Vies</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑502/19</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:1115">EU:C:2019:1115</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0055">55.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0056">56.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, kā arī tajos minētā judikatūra).</P></NOTE>. Otrkārt, Tiesa jau ir atzinusi, ka Beļģijas tiesībās attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">RDT</HT> sistēmu ir atsauce uz Direktīvu 90/435, un tādējādi ir atzinusi lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību saskaņā ar šo atsauci, nospriežot, ka valsts tiesībās sniegtās atsauces uz Savienības tiesībām apjoms ir jautājums, kuru reglamentē tikai valsts tiesības, kas tātad principā nozīmējot iespēju atsaukties uz Savienības tiesību normām iekšējās situācijās, uz kurām <HT TYPE="ITALIC">ratione materiae</HT> neattiecas Savienības tiesiskais regulējums<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0014"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20121018">2012. gada 18. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Punch Graphix Prepress Belgium</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑371/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:647">EU:C:2012:647</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0026">26.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un rīkojums <HT TYPE="ITALIC">KBC</HT> (58. un 59. punkts).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0033"><NO.P>33.</NO.P><TXT>Šajā lietā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka Beļģijas nodokļu administrācija savu lēmumu ir tieši pamatojusi ar Tiesas judikatūru <HT TYPE="ITALIC">RDT</HT> jomā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0034"><NO.P>34.</NO.P><TXT>Ņemot vērā iepriekš minēto, es uzskatu, ka prejudiciālais jautājums ir pieņemams, bet tas būtu jāizvērtē, ņemot vērā tikai Direktīvu 90/435.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">B.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par lietas būtību</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">1.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Beļģijas <HT TYPE="NORMAL">RDT</HT> sistēmas pielāgošana saskaņā ar Tiesas judikatūru</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0035"><NO.P>35.</NO.P><TXT>Uzreiz uzsveru, ka Tiesai ir bijusi iespēja dažādos gadījumos pārbaudīt Beļģijas <HT TYPE="ITALIC">RDT</HT> sistēmas atbilstību Direktīvai 90/435.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0036"><NO.P>36.</NO.P><TXT>Tā spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Cobelfret</HT> Tiesa uzskatīja, ka Beļģijas <HT TYPE="ITALIC">RDT</HT> atskaitīšanas sistēma, kas bija piemērojama faktu rašanās laikā, neatbilst Direktīvas 90/435 4. panta 1. punktam, jo tās pilnīga piešķiršana ir atkarīga no nosacījuma, kas šajā direktīvā nav paredzēts, proti, ka taksācijas gadā, kurā dividendes tiek saņemtas, ir jāatskaita pozitīvi vai nulles ienākumi. Kā norādīja Tiesa, ja šis nosacījums nav izpildīts, turpmākajos taksācijas gados saņemto dividenžu netiešā aplikšana ar nodokli ir saistīta ar zaudējumu pārnešanas samazinājumu, kas nozīmē saņemto dividenžu iepriekšēju iekļaušanu nodokļa bāzē<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0015"><P>Spriedums <HT TYPE="ITALIC">Cobelfret</HT> (33.–41. punkts).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0037"><NO.P>37.</NO.P><TXT>No šīs judikatūras izriet, ka gadījumā, ja attiecīgā taksācijas gada ar nodokli apliekamā peļņa nav pietiekama, lai nodrošinātu pilnīgu <HT TYPE="ITALIC">RDT</HT> atskaitīšanu, pārpalikums, kas nav atskaitāms tūlītēji, ir jāpārnes uz nākamajiem taksācijas gadiem bez ierobežojuma laikā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0038"><NO.P>38.</NO.P><TXT>Tāpat jāprecizē arī, ka minētajā spriedumā Tiesa atzina Direktīvas 90/435 4. panta 1. punkta tiešu iedarbību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0039"><NO.P>39.</NO.P><TXT>Pēc rīkojuma <HT TYPE="ITALIC">KBC</HT>, ar ko tika apstiprināts spriedums <HT TYPE="ITALIC">Cobelfret</HT>, Beļģijas <HT TYPE="ITALIC">RDT</HT> sistēma tika grozīta, ieviešot laika ziņā neierobežotu <HT TYPE="ITALIC">RDT</HT> atskaitījuma pārnešanu uz vēlākiem taksācijas gadiem, kurus nevarēja uzreiz ieskaitīt nepietiekamas peļņas dēļ.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0040"><NO.P>40.</NO.P><TXT>Beļģijas <HT TYPE="ITALIC">RDT</HT> sistēmu Tiesa vēlreiz pārbaudīja dažus gadus vēlāk saistībā ar spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Brussels Securities</HT>, kurā tika aplūkota <HT TYPE="ITALIC">RDT</HT> atskaitījuma pārnešanas metode un, precīzāk, Beļģijas tiesībās tolaik paredzētie uzņēmumu ienākuma nodokļa atskaitījumu piemērošanas noteikumi. Šajā spriedumā Tiesa konstatēja, ka <HT TYPE="ITALIC">RDT</HT> atskaitījuma pārnešanas prioritāra piemērošana var<?PAGE NO="8"?> izraisīt to, ka tiek zaudētas priekšrocības attiecībā uz citu veidu atskaitījumu pārnešanu, kas savukārt ir ierobežoti laikā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0016"><P>Spriedums, <HT TYPE="ITALIC">Brussels Securities</HT> (49. punkts).</P></NOTE>. Tādējādi, tā kā var tikt ietekmēts mātesuzņēmuma nodokļu slogs, Tiesa ir uzskatījusi, ka šis uzņēmums tiek netieši aplikts ar nodokli attiecībā uz dividendēm, kuras tas saņem no sava meitasuzņēmuma; līdz ar to ir pārkāpts Direktīvas 90/435 4. panta 1. punkts<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0017"><P>Spriedums, <HT TYPE="ITALIC">Brussels Securities</HT> (53. punkts).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">2.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Vai <HT TYPE="NORMAL">RDT</HT> pārpalikuma pārnešanas ierobežošana saistībā ar apvienošanos ir netieša aplikšana ar nodokli?</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0041"><NO.P>41.</NO.P><TXT>Atgādinu, ka šajā lietā nodokļu administrācija iegūstamo sabiedrību <HT TYPE="ITALIC">RDT</HT> pārpalikuma pārnešanai uz iegūstošajām sabiedrībām pēc analoģijas piemēroja <HT TYPE="ITALIC">CIR 1992</HT> 206. panta 2. punktu, kas attiecas uz to zaudējumu pārnešanu uz iegūstošo sabiedrību, kuri iegūstamajai sabiedrībai ir radušies pirms apvienošanās. Tādēļ ir jānosaka, vai šis <HT TYPE="ITALIC">RDT</HT> pārpalikuma samazinājums ir tieša vai netieša nodokļa uzlikšana dividendēm, kas ir atbrīvotas no nodokļa saskaņā ar Direktīvas 90/435 4. panta 1. punkta pirmo ievilkumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0018"><P>Šajā ziņā vēlos norādīt, ka nodokļu tiesību normas piemērošana pēc analoģijas situācijai, uz kuru šī norma principā, šķiet, neattiecas <HT TYPE="ITALIC">ratione materiae</HT>, rada jautājumus no tiesiskās drošības viedokļa, kas it īpaši prasa, lai nodokļu tiesību normas tiktu interpretētas šauri.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0042"><NO.P>42.</NO.P><TXT>Tāpat kā Komisija un Beļģijas valdība, es uzskatu, ka uz prejudiciālo jautājumu ir jāatbild noliedzoši.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0043"><NO.P>43.</NO.P><TXT>Pirmām kārtām, vēlos norādīt, ka Tiesas judikatūra attiecībā uz Beļģijas <HT TYPE="ITALIC">RDT</HT> sistēmas atbilstību Direktīvas 90/435 4. panta 1. punkta pirmajam ievilkumam – kas ir aprakstīta šo secinājumu 36.–40. punktā – ir pieņemta atšķirīgā faktiskajā un juridiskajā kontekstā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0044"><NO.P>44.</NO.P><TXT>Tādējādi iepriekš minētajās lietās Tiesa ir izvērtējusi Beļģijas <HT TYPE="ITALIC">RDT</HT> sistēmas, kas bija piemērojama faktu rašanās laikā, atbilstību Savienības tiesībām faktiskajos apstākļos, kas pilnībā ietilpa šīs tiesību normas piemērošanas jomā tādēļ, ka šajās lietās jautājums bija par maksājumiem starp <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0018" REF.END="QE0018"/>meitas sabiedrību<QUOT.END REF.START="QS0018" CODE="201D" ID="QE0018"/> un <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0019" REF.END="QE0019"/>mātes sabiedrību<QUOT.END REF.START="QS0019" CODE="201D" ID="QE0019"/> tajā pašā grupā. Izskatāmā lieta attiecas uz gadījumu, kad <HT TYPE="ITALIC">RDT</HT> pārpalikums no meitas sabiedrības netiek tieši pārnests uz mātes sabiedrību, bet gan iegūstamā sabiedrība <HT TYPE="ITALIC">RDT</HT> pārpalikumu, kas tai pieder tās (agrākas) dalības citās sabiedrībās dēļ, nodod (mātes) sabiedrībai, kas to ir ieguvusi vēlākā posmā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0045"><NO.P>45.</NO.P><TXT>Tātad rodas jautājums, vai šo judikatūru var pārņemt attiecībā uz šo gadījumu, kas saistīts nevis ar <HT TYPE="ITALIC">RDT</HT> pārpalikuma pārnešanu starp sabiedrībām, kuras pieder tai pašai grupai, bet gan uz iepriekš neatkarīgas sabiedrības <HT TYPE="ITALIC">RDT</HT> pārpalikuma <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0020" REF.END="QE0020"/>pārnešanu<QUOT.END REF.START="QS0020" CODE="201D" ID="QE0020"/> uz citu sabiedrību pēc apvienošanās.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0046"><NO.P>46.</NO.P><TXT>Jākonstatē, ka, pirmkārt, Direktīvas 90/435 4. panta 1. punktā nav paredzēta iespēja pieļaut iegūstamās sabiedrības <HT TYPE="ITALIC">RDT</HT> pārpalikuma beznosacījuma pārnešanu uz iegūstošo sabiedrību un ka, otrkārt, Tiesas judikatūru – un it īpaši spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Cobelfret</HT> – nevar interpretēt šādi, kā to kļūdaini apgalvo <HT TYPE="ITALIC">Allianz Benelux</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0019"><P>Skat. šo secinājumu 27., 29. un 36. punktu.</P></NOTE>. Tādēļ es uzskatu, ka nav neviena elementa, kas mums ļautu paplašināt Direktīvas 90/435 4. panta 1. punkta un iepriekš minētās Tiesas judikatūras piemērošanas jomu, attiecinot to uz šo lietu.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="9"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0047"><NO.P>47.</NO.P><TXT>Otrām kārtām, ir jānorāda, ka nevienā citā Savienības tiesību normā, šķiet, nav noteiktas tiesības uz iegūstamās sabiedrības <HT TYPE="ITALIC">RDT</HT> pārpalikuma beznosacījumu pārnešanu uz iegūstošo sabiedrību, ko pieprasīja <HT TYPE="ITALIC">Allianz Benelux</HT>. Šajā ziņā vēlos norādīt, ka Direktīvā 90/434, kas tomēr attiecas uz apvienošanās nodokļu aspektiem, nav arī normu, kuras ļautu pārnest <HT TYPE="ITALIC">RDT</HT> zaudējumus vai pārpalikumu (vai citas nodokļu priekšrocības) apvienošanos gadījumā. Turklāt Tiesa, interpretējot šo direktīvu lietās, kurām ir kopīgas iezīmes ar pamatlietu un kuras attiecas uz zaudējumu (un citu nodokļu priekšrocību) pārnešanu apvienošanos gadījumā, nepieļauj <HT TYPE="ITALIC">Allianz Benelux</HT> ieteikto interpretāciju<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0020"><P>Skat. šo secinājumu 60. punktu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0048"><NO.P>48.</NO.P><TXT>Trešām kārtām, ir jāpārbauda, vai šajā lietā aplūkojamā attiecīgā <HT TYPE="ITALIC">RDT</HT> sistēma izraisa tiešu vai netiešu aplikšanu ar nodokli, kas nebūtu saderīga ar Direktīvas 90/435 4. panta 1. punkta pirmo ievilkumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0049"><NO.P>49.</NO.P><TXT>Atgādinu, ka <HT TYPE="ITALIC">État belge</HT> [Beļģijas valsts] ir izvēlējusies šīs direktīvas 4. panta 1. punkta pirmajā ievilkumā paredzēto atbrīvojuma no nodokļiem sistēmu, lai transponētu šo pasākumu savā valsts tiesību sistēmā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0050"><NO.P>50.</NO.P><TXT>Tādējādi saskaņā ar Beļģijas tiesību normām, ar kurām transponē Direktīvu 90/435, mātesuzņēmums no saviem ienākumiem var atskaitīt 95 % no dividendēm, kas saņemtas no tā meitasuzņēmumiem saistībā ar <HT TYPE="ITALIC">RDT</HT>. <HT TYPE="ITALIC">RDT</HT> sistēmā ir paredzēts, ka vispirms meitasuzņēmuma sadalītās dividendes tiek iekļautas mātesuzņēmuma nodokļa bāzē. Pēc tam šīs dividendes tiek atskaitītas no šīs nodokļa bāzes tiktāl, ciktāl attiecīgajā taksācijas laikposmā ar nodokli apliekamā peļņa paliek pēc tam, kad ir atskaitīta pārējā peļņa, kas ir atbrīvota no nodokļa.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0051"><NO.P>51.</NO.P><TXT>Šajā lietā iegūstamajām sabiedrībām laikā, kad notika apvienošanās pievienojot, bija <HT TYPE="ITALIC">RDT</HT> pārpalikums un zaudējumi. Attiecībā uz zaudējumiem piemērojamos Beļģijas tiesību aktos bija paredzēts, ka iegūstošajā sabiedrībā pārnesto un atskaitāmo zaudējumu apmērs ir ierobežots ar proporcionālo daļu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0021"><P>Tā kā faktu rašanās laikā nebija nevienas Beļģijas tiesību normas, kurā būtu paredzēta iegūstamo sabiedrību <HT TYPE="ITALIC">RDT</HT> pārpalikuma pārnešana uz iegūstošo sabiedrību, nodokļu administrācija šo pašu noteikumu par proporcionālo daļu pēc analoģijas piemēroja attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">RDT</HT> pārpalikumu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0052"><NO.P>52.</NO.P><TXT>Tātad ir jānosaka, vai šis <HT TYPE="ITALIC">RDT</HT> pārpalikuma samazinājums ir tieša vai netieša nodokļa uzlikšana dividendēm, kas ir atbrīvotas no nodokļa saskaņā ar Direktīvas 90/435 4. panta 1. punkta pirmo ievilkumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0053"><NO.P>53.</NO.P><TXT>No iepriekš minētā skaidri izriet, ka <HT TYPE="ITALIC">RDT</HT> sistēma nerada iegūstošajai sabiedrībai tiešu aplikšanu ar nodokli, ņemot vērā tai piešķirto (gandrīz) pilnīgo atskaitījumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0054"><NO.P>54.</NO.P><TXT>Attiecībā uz netiešo aplikšanu ar nodokli ir jānosaka, vai Direktīvas 90/435 4. panta 1. punkta pirmajā ievilkumā paredzētajam ar nodokli neaplikšanas pienākumam ir tāda piemērojamība, ka šī tiesību norma nepieļauj sekas nodokļu jomā attiecībā uz dividenžu saņēmējas sabiedrības nodokļa bāzi, kas izriet no <HT TYPE="ITALIC">RDT</HT> pārpalikuma pārnešanas laikā, kad notika apvienošanās pievienojot, ierobežojuma dēļ.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="10"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0055"><NO.P>55.</NO.P><TXT>Šajā ziņā vēlos norādīt, ka spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Brussels Securities</HT>, lai noteiktu netiešas aplikšanas ar nodokļiem esamību, Tiesa situāciju, kurā mātesuzņēmumam, veicot nodokļu atskaitījumu, bija jāievēro prioritāra atskaitījuma secība attiecībā pret citu nodokļu atskaitījumu, salīdzināja ar situāciju, kāda būtu valdījusi, ja <HT TYPE="ITALIC">État belge</HT> piemērotu atbrīvojuma no nodokļiem sistēmu, kurā paredzēts gluži vienkārši izslēgt dividendes no nodokļa bāzes<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0022"><P>Pamatojoties uz šiem argumentiem, Tiesa konstatēja, ka atsevišķās situācijās attiecīgais valsts tiesiskais regulējums pieļauj, ka mātesuzņēmums tiek aplikts ar lielākiem nodokļiem nekā tad, ja mātesuzņēmuma un meitasuzņēmuma nodokļu sistēmā saņemtās dividendes būtu izslēgtas no tā nodokļa bāzes.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0056"><NO.P>56.</NO.P><TXT>Tāpat kā Komisija un Beļģijas valdība, es uzskatu, ka Tiesas iepriekš minētajā lietā sniegtos argumentus var piemērot arī šajā lietā. No tā izriet, ka netieša aplikšana ar nodokļiem varētu rasties tikai gadījumā, ja saņēmēja sabiedrība valsts tiesiskā regulējuma piemērošanas dēļ ir neizdevīgākā situācijā nekā tad, ja mātesuzņēmuma saņemtās dividendes gluži vienkārši tiktu izslēgtas no nodokļa bāzes aprēķina.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0057"><NO.P>57.</NO.P><TXT>No šī salīdzinājuma izriet, ka situācija, kurā proporcionālās daļas ierobežojums ir piemērojams gan <HT TYPE="ITALIC">RDT</HT> pārpalikuma pārnešanai, gan zaudējumu pārnešanai apvienošanās gadījumā, nešķiet pamats lielāka nodokļa uzlikšanai nekā gadījumā, ja dividendes būtu izslēgtas no saņēmējas sabiedrības nodokļa bāzes<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0023"><P>Šajā ziņā vēlos piebilst, ka šo konstatējumu apstiprina arī skaitliskie piemēri, kuros salīdzināti šie divi gadījumi, kas ietverti Beļģijas valdības un Komisijas rakstveida apsvērumos. Turklāt šo konstatējumu <HT TYPE="ITALIC">Allianz Benelux</HT> tiesas sēdē nav apstrīdējusi.</P></NOTE>. Nodokļu neitralitāte abās situācijās, šķiet, ir ievērota.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0058"><NO.P>58.</NO.P><TXT>Gluži pretēji, kā pamatoti uzsver Komisija, ja <HT TYPE="ITALIC">RDT</HT> pārpalikums tiktu pilnībā pārnests uz iegūstošo sabiedrību, lai gan tāds proporcionālās daļas ierobežojums, kāds paredzēts valsts tiesiskajā regulējumā, ir piemērojams zaudējumu pārnešanai, šī sabiedrība atrastos izdevīgākā situācijā nekā tad, ja Beļģijas valsts būtu paredzējusi vienkāršu atbrīvojumu no nodokļa.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0059"><NO.P>59.</NO.P><TXT>Šajā ziņā vēlos norādīt, ka nedz iesniedzējtiesa, nedz <HT TYPE="ITALIC">Allianz Benelux</HT> nevarēja sniegt piemēru, kas ilustrētu netiešu nodokļa uzlikšanu dividendēm, kuras ir atbrīvotas no nodokļa.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0060"><NO.P>60.</NO.P><TXT>Ceturtām kārtām un visbeidzot, es uzskatu, ka, pat ja jautājums par attiecīgā Beļģijas pasākuma pamatojumu šajā lietā nerodas, ar Beļģijas tiesībām ieviestais ierobežojums attiecībā uz iespējas atskaitīt atbilstošās <HT TYPE="ITALIC">RDT</HT> summas (saistībā ar apvienošanas darbībām) sākotnēji šķiet attaisnojams, ņemot vērā leģitīmo mērķi cīnīties pret ļaunprātīgu izmantošanu un krāpšanu nodokļu jomā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0024"><P>Tādējādi, ja apvienošanās gadījumā būtu atļauta <HT TYPE="ITALIC">RDT</HT> zaudējumu un pārpalikuma neierobežota pārnešana, tad tas varētu ļaut sabiedrībām veikt citu (iespējams, fiktīvu) sabiedrību, kurām ir šādi <HT TYPE="ITALIC">RDT</HT> zaudējumi vai pārpalikums, atpirkšanu tikai nolūkā iegūt nodokļu priekšrocību vai izvairīties no nodokļa. Tomēr man šķiet, ka tāda objektīva, skaidra un paredzama kritērija izmantošana (ierobežošana proporcionāli), atsaucoties uz pārņemto iegūstamās sabiedrības elementu neto nodokļu aktīviem un iegūstošās sabiedrības neto nodokļu aktīvu un pārņemto elementu neto nodokļu vērtības kopsummu arī pirms apvienošanās, ļautu izvairīties tieši no šādas ļaunprātīgas prakses. Tomēr vēlos precizēt, ka nedz no lēmuma lūgt prejudiciālu nolēmumu, nedz no lietas dalībnieku apsvērumiem neizriet, ka šī lieta atbilstu šādam gadījumam.</P></NOTE>, ja vien, protams, valsts pasākums ir nepieciešams un ar to tiek ievērots samērīguma princips<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0025"><P>Šajā ziņā Tiesa jau ir atzinusi, ka pasākums, ar ko apvienošanās gadījumā ir izslēgta vienā dalībvalstī reģistrēta mātesuzņēmuma iespēja no saviem ar nodokli apliekamajiem ienākumiem atskaitīt citā dalībvalstī reģistrēta iegūstamā meitasuzņēmuma zaudējumus, var būt pamatots ar nepieciešamību saglabāt nodokļu ieturēšanas kompetences sadalījumu starp dalībvalstīm un novērst zaudējumu dubultas izmantošanas un izvairīšanās no nodokļu maksāšanas risku (šajā nozīmē skat. spriedumu, <DATE ISO="20230221">2013. gada 21. februāris</DATE>, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>A</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑123/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:84">EU:C:2013:84</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0040">40.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0046">46.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>)). Vēršu uzmanību uz to, ka problēmjautājums par nodokļu ieturēšanas kompetences sadalījumu starp dalībvalstīm šajā lietā nerodas, jo šķiet, ka šī kompetence ir tikai Beļģijas nodokļu iestādēm.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0061"><NO.P>61.</NO.P><TXT>Tomēr jāuzsver, ka jautājums par attaisnojumu rastos tikai tad, ja būtu konstatēts Direktīvas 90/435 4. panta 1. punkta pirmā ievilkuma pārkāpums, kā šajā gadījumā nav noticis. Turklāt šo jautājumu nav izvirzījusi nedz iesniedzējtiesa, nedz lietas dalībnieki. Tādēļ, manuprāt, šis jautājums nav sīkāk jāizskata.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="11"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0062"><NO.P>62.</NO.P><TXT>Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, ierosinu uz prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka Direktīvas 90/435 4. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas pieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, kurā ir paredzēts, ka sabiedrības saņemtās dividendes tiek iekļautas tās nodokļa bāzē pirms šo dividenžu atskaitīšanas no tās līdz 95 % apmērā, un kurā attiecīgā gadījumā ir atļauts šo atskaitījumu pārnest uz nākamajiem taksācijas gadiem, bet kas tomēr gadījumā, ja šī sabiedrība tiek pievienota, veicot apvienošanos, ierobežo minētā atskaitījuma pārnešanu uz iegūstošo sabiedrību proporcionāli iegūstamās sabiedrības neto nodokļu aktīvu daļai no iegūstošās sabiedrības un iegūstamās sabiedrības neto nodokļu aktīvu kopsummas.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">V.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Secinājumi</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0063"><NO.P>63.</NO.P><TXT>Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz <HT TYPE="ITALIC">Cour d'appel de Bruxelles</HT> (Beļģija) uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:</TXT><P>Padomes Direktīvas 90/435/EEK (<DATE ISO="19900723">1990. gada 23. jūlijs</DATE>) par kopēju nodokļu sistēmu, ko piemēro mātesuzņēmumiem un meitasuzņēmumiem, kas atrodas dažādās dalībvalstīs, 4. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas pieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, kurā ir paredzēts, ka sabiedrības saņemtās dividendes tiek iekļautas tās nodokļa bāzē pirms šo dividenžu atskaitīšanas no tās līdz 95 % apmērā, un kurā attiecīgā gadījumā ir atļauts šo atskaitījumu pārnest uz nākamajiem taksācijas gadiem, bet kas tomēr gadījumā, ja šī sabiedrība tiek pievienota, veicot apvienošanos, ierobežo minētā atskaitījuma pārnešanu uz iegūstošo sabiedrību proporcionāli iegūstamās sabiedrības neto nodokļu aktīvu daļai no iegūstošās sabiedrības un iegūstamās sabiedrības neto nodokļu aktīvu kopsummas.</P></NP.ECR></GR.SEQ></CONTENTS.CONCLUSION></CONCLUSION>