<?xml version="1.0" encoding="UTF-8"?><CONCLUSION NNC="YES" xmlns:fmx="http://opoce" xmlns:xsi="http://www.w3.org/2001/XMLSchema-instance" xsi:noNamespaceSchemaLocation="http://formex.publications.europa.eu/schema/formex-05.58-20161101.xd"><BIB.CONCLUSION><REF.CASE FILE="n.a."><NO.CASE>C-604/20</NO.CASE></REF.CASE><NO.CELEX>62020CC0604</NO.CELEX><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2022:331">EU:C:2022:331</NO.ECLI><NO.SEQ>0001</NO.SEQ><PAGE.FIRST.ECR>1</PAGE.FIRST.ECR><PAGE.SEQ>1</PAGE.SEQ><PAGE.LAST.ECR>19</PAGE.LAST.ECR><PAGE.TOTAL>19</PAGE.TOTAL></BIB.CONCLUSION><CURR.TITLE><PAGE.HEADER><P><HT TYPE="SC"><HT TYPE="ITALIC">J. Richard de la Tour</HT> secinājumi – Lieta C‑604/20</HT></P><P><HT TYPE="ITALIC"><HT TYPE="SC">ROI Land Investments</HT></HT></P></PAGE.HEADER></CURR.TITLE><TITLE><TI><P><HT TYPE="UC">Ģenerāladvokāta žana rišāra delatūra<BR/>[<HT TYPE="ITALIC">Jean Richard de la Tour</HT>]</HT></P><P><HT TYPE="UC">secinājumi,</HT></P><P>sniegti <DATE ISO="20220428">2022. gada 28. aprīlī</DATE><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0001"><P>Oriģinālvaloda – franču.</P></NOTE></P></TI><STI><P>Lieta C‑604/20</P><P><HT TYPE="ITALIC">ROI Land Investments Ltd.</HT></P><P>pret</P><P>FD</P><P><HT TYPE="NORMAL">(<HT TYPE="ITALIC">Bundesarbeitsgericht</HT> (Federālā darba lietu tiesa, Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)</HT></P></STI></TITLE><INTERMEDIATE><INDEX IDX.CLOSE="" SEPARATOR=" – " IDX.OPEN=""><KEYWORD>Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu</KEYWORD><KEYWORD>Tiesu iestāžu sadarbība civillietās</KEYWORD><KEYWORD>Jurisdikcija, nolēmumu atzīšana un izpilde</KEYWORD><KEYWORD>Regula (ES) Nr. 1215/2012</KEYWORD><KEYWORD>17. un 21. pants</KEYWORD><KEYWORD>Regula (EK) Nr. 593/2008</KEYWORD><KEYWORD>Piemērojamais likums</KEYWORD><KEYWORD>6. pants</KEYWORD><KEYWORD>Atsevišķs darba līgums starp darba devēju un darbinieku</KEYWORD><KEYWORD>Garantijas vienošanās starp šo darbinieku un trešās puses sabiedrību, ar kuru nodrošināta šā darba devēja saistību izpilde pret minēto darbinieku</KEYWORD><KEYWORD>Prasība, kas pamatota ar šo garantijas vienošanos</KEYWORD><KEYWORD>Prasība saistībā ar darba līgumiem</KEYWORD><KEYWORD>Jēdziens <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0001" REF.END="QE0001"/>darba devējs<QUOT.END REF.START="QS0001" CODE="201D" ID="QE0001"/></KEYWORD><KEYWORD>Jēdziens <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0002" REF.END="QE0002"/>arods vai profesija<QUOT.END REF.START="QS0002" CODE="201D" ID="QE0002"/></KEYWORD><KEYWORD>Jēdziens <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0003" REF.END="QE0003"/>patērētājs<QUOT.END REF.START="QS0003" CODE="201D" ID="QE0003"/></KEYWORD><KEYWORD>Valsts noteikumu par jurisdikciju piemērošanas nosacījumi</KEYWORD></INDEX></INTERMEDIATE><CONTENTS.CONCLUSION><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">I.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Ievads</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0001"><NO.P>1.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Bundesarbeitsgericht</HT> (Federālā darba lietu tiesa, Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (<DATE ISO="20121212">2012. gada 12. decembris</DATE>) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0002"><P><REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="351" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2012">OV 2012, L 351, 1. lpp.</REF.DOC.OJ></P></NOTE> 6. panta 1. punkta, 17. panta 1. punkta, 21. panta 1. punkta b) apakšpunkta i) punkta un 21. panta 2. punkta, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 593/2008 (<DATE ISO="20080617">2008. gada 17. jūnijs</DATE>) par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Roma I)<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0003"><P><REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="177" PAGE.FIRST="6" DATE.PUB="2008">OV 2008, L 177, 6. lpp.</REF.DOC.OJ> Turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0004" REF.END="QE0004"/>Romas I regula<QUOT.END REF.START="QS0004" CODE="201D" ID="QE0004"/>.</P></NOTE>, 6. panta 1. punkta interpretāciju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0002"><NO.P>2.</NO.P><TXT>Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp FD, kura domicils un darba vieta ir Vācijā, un Kanādā reģistrēto sabiedrību <HT TYPE="ITALIC">ROI Land Investments Ltd</HT> par šīs pēdējās atteikumu saskaņā ar garantijas vienošanos, kas noslēgta starp šīm divām pusēm, nododot FD darba līgumu meitasuzņēmumam <HT TYPE="ITALIC">R Swiss AG</HT>, apmaksāt FD ar darba samaksu saistītos prasījumus pret šo bankrotējušo sabiedrību.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="2"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0003"><NO.P>3.</NO.P><TXT>Šo apstākļu bezprecedenta raksturs, salīdzinot ar apstākļiem, kas bijuši par pamatu Tiesas judikatūrai par tiesu jurisdikciju pārrobežu strīdos saistībā ar darba līgumiem, būtībā ir licis iesniedzējtiesai uzdot jautājumus par darba ņēmējus un patērētājus aizsargājošiem jurisdikcijas noteikumiem, par jēdziena <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0005" REF.END="QE0005"/>darba devējs<QUOT.END REF.START="QS0005" CODE="201D" ID="QE0005"/> interpretāciju saistībā ar atsevišķiem darba līgumiem un jēdziena <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0006" REF.END="QE0006"/>arods vai profesija<QUOT.END REF.START="QS0006" CODE="201D" ID="QE0006"/> interpretāciju saistībā ar patērētāja noslēgtiem līgumiem, un viens no šiem jēdzieniem varētu kalpot par pamatojumu Vācijas tiesas jurisdikcijai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0004"><NO.P>4.</NO.P><TXT>Tāpēc turpinājumā es izklāstīšu iemeslus, kas mani būtībā vedina uzskatīt:</TXT><P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P>ka sabiedrība, kas ir noslēgusi vienošanos ar darba ņēmēju, pamatojoties uz tiešu ieinteresētību šā darba ņēmēja darba līguma ar citu tās pašas grupas sabiedrību pienācīgā izpildē, kas ir šā līguma neatņemama sastāvdaļa un saskaņā ar kuru tā tostarp garantē šā darba ņēmēja atalgojumu, arī ir <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0007" REF.END="QE0007"/>darba devējs<QUOT.END REF.START="QS0007" CODE="201D" ID="QE0007"/> Regulas Nr. 1215/2012 II nodaļas 5. iedaļas izpratnē,</P></ITEM><ITEM><P>ka valsts tiesību aktos paredzētie noteikumi par jurisdikciju nav piemērojami, ja ir izpildīti šīs regulas 21. panta 2. punkta piemērošanas nosacījumi, un</P></ITEM><ITEM><P>ka gadījumā, kad strīds neietilpst šīs iedaļas piemērošanas jomā, darba ņēmējs, kurš atrodas tādā situācijā kā darbinieks izskatāmajā lietā, nav patērētājs Romas I regulas un Regulas Nr. 1215/2012 izpratnē.</P></ITEM></LIST></P></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">II.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Atbilstošās tiesību normas</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">A.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Regula Nr. 1215/2012</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0005"><NO.P>5.</NO.P><TXT>Šajos secinājumos es atsaukšos uz Regulas Nr. 1215/2012 14., 15. un 18. apsvērumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0006"><NO.P>6.</NO.P><TXT>Šīs regulas 6. panta 1. punktā ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0008" REF.END="QE0008"/>Ja atbildētāja domicils nav kādā dalībvalstī, tad katras dalībvalsts tiesu jurisdikciju, ievērojot 18. panta 1. punktu, 21. panta 2. punktu, 24. un 25. pantu, nosaka minētās dalībvalsts tiesību akti.<QUOT.END REF.START="QS0008" CODE="201D" ID="QE0008"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0007"><NO.P>7.</NO.P><TXT>Minētās regulas 17. panta 1. punktā, kas ietverts tās II nodaļas 4. iedaļā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0009" REF.END="QE0009"/>Jurisdikcija attiecībā uz patērētāju līgumiem<QUOT.END REF.START="QS0009" CODE="201D" ID="QE0009"/>, ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0010" REF.END="QE0010"/>Lietās saistībā ar līgumiem, ko persona – patērētājs – noslēgusi ar mērķi, kas var būt uzskatāms par nesaistītu ar viņas arodu vai profesiju, jurisdikciju nosaka šajā iedaļā, neskarot 6. pantu [..], ja:</P><P>[..]</P><P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>c)</NO.P><TXT>[..] līgums ir noslēgts ar personu, kas veic komercdarbību vai profesionālo darbību patērētāja domicila dalībvalstī vai jebkādā citā veidā vērš šādas darbības uz minēto dalībvalsti vai vairākām dalībvalstīm, tostarp uz minēto dalībvalsti, un līgums ietilpst šādu darbību jomā.<QUOT.END REF.START="QS0010" CODE="201D" ID="QE0010"/></TXT></NP></ITEM></LIST></P></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0008"><NO.P>8.</NO.P><TXT>Šīs pašas regulas 18. panta, kas arī atrodas šajā iedaļā, 1. punktā ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0011" REF.END="QE0011"/>Patērētājs var celt prasību pret otru līgumslēdzēju pusi vai nu tās dalībvalsts tiesās, kurā ir minētās puses domicils, vai arī, neatkarīgi no otras līgumslēdzējas puses domicila vietas, patērētāja domicila vietas tiesās.<QUOT.END REF.START="QS0011" CODE="201D" ID="QE0011"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><?PAGE NO="3"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0009"><NO.P>9.</NO.P><TXT>Regulas Nr. 1215/2012 II nodaļas 5. iedaļā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0012" REF.END="QE0012"/>Jurisdikcija attiecībā uz atsevišķiem darba līgumiem<QUOT.END REF.START="QS0012" CODE="201D" ID="QE0012"/> tostarp ir ietverts 20. un 21. pants. 20. panta 1. punktā ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0013" REF.END="QE0013"/>Lietās, kas attiecas uz atsevišķiem darba līgumiem, jurisdikciju nosaka saskaņā ar šo iedaļu, neskarot 6. pantu [..].<QUOT.END REF.START="QS0013" CODE="201D" ID="QE0013"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0010"><NO.P>10.</NO.P><TXT>Šīs regulas 21. pantā ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="021.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0014" REF.END="QE0014"/>1.</NO.PARAG><ALINEA><P>Darba devēju, kura domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt:</P><P>[..]</P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT>citā dalībvalstī:</TXT><P><LIST TYPE="roman"><ITEM><NP><NO.P>i)</NO.P><TXT>tiesās tajā vietā, kur vai no kurienes darbinieks pastāvīgi veic darbu, vai tiesās tajā vietā, kur viņš to veicis pēdējoreiz; vai</TXT></NP></ITEM></LIST></P></NP></ITEM></LIST><P>[..]</P></ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="021.002"><NO.PARAG>2.</NO.PARAG><ALINEA>Darba devēju, kuram kādā dalībvalstī nav domicila, var iesūdzēt dalībvalsts tiesā saskaņā ar 1. punkta b) apakšpunktu.<QUOT.END REF.START="QS0014" CODE="201D" ID="QE0014"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">B.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Romas I regula</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0011"><NO.P>11.</NO.P><TXT>Šajos secinājumos es atsaukšos uz Romas I regulas 7. apsvērumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0012"><NO.P>12.</NO.P><TXT>Romas I regulā ir 6. pants <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0015" REF.END="QE0015"/>Patērētāju līgumi<QUOT.END REF.START="QS0015" CODE="201D" ID="QE0015"/>, kura 1. punktā ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0016" REF.END="QE0016"/>Neskarot 5. un 7. pantu, līgumu, ko fiziska persona mērķiem, kurus var uzskatīt par nesaistītiem ar viņas arodu vai profesiju, (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0017" REF.END="QE0017"/>patērētājs<QUOT.END REF.START="QS0017" CODE="201D" ID="QE0017"/>) noslēgusi ar citu personu, kas darbojas, īstenojot savu arodu vai profesiju, (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0018" REF.END="QE0018"/>uzņēmējs<QUOT.END REF.START="QS0018" CODE="201D" ID="QE0018"/>) reglamentē tās valsts tiesību akti, kurā ir patērētāja pastāvīgā mītnesvieta, ja uzņēmējs:</P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>a)</NO.P><TXT>savu komercdarbību vai profesionālo darbību veic valstī, kurā ir patērētāja pastāvīgā mītnesvieta; vai</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT>kā citādi vērš šādu darbību uz minēto valsti vai vairākām valstīm, tostarp minēto valsti,</TXT></NP></ITEM></LIST><P>un ja līgums attiecas uz šādu darbību jomu.<QUOT.END REF.START="QS0016" CODE="201D" ID="QE0016"/></P></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">III.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Pamatlietas fakti un prejudiciālie jautājumi</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0013"><NO.P>13.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">ROI Land Investments</HT> ir sabiedrība ar juridisko adresi Kanādā, kas veic darījumus ar nekustamo īpašumu. FD, kurš dzīvo Vācijā, no 2015. gada septembra strādāja <HT TYPE="ITALIC">ROI Land Investments</HT> kā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0019" REF.END="QE0019"/><HT TYPE="ITALIC">deputy vice president investors relations</HT><QUOT.END REF.START="QS0019" CODE="201D" ID="QE0019"/> (viceprezidenta vietnieks attiecību ar investoriem jautājumos), pamatojoties uz <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0020" REF.END="QE0020"/><HT TYPE="ITALIC">service agreement</HT><QUOT.END REF.START="QS0020" CODE="201D" ID="QE0020"/> (pakalpojumu līgums).</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="4"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0014"><NO.P>14.</NO.P><TXT>Neskaidrību par viņu līgumattiecību raksturu dēļ šīs abas līgumslēdzējas puses vienojās <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0021" REF.END="QE0021"/>pārnest<QUOT.END REF.START="QS0021" CODE="201D" ID="QE0021"/> savas līgumattiecības uz saskaņā ar Šveices tiesībām jaundibināmu sabiedrību darbībai Eiropā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0004"><P>Saskaņā ar iesniedzējtiesas nolēmumā norādīto atbilstoši <HT TYPE="ITALIC">Landesarbeitsgericht</HT> (Federālās zemes Darba lietu tiesa, Vācija) konstatētajam, ko <HT TYPE="ITALIC">ROI Land Investments</HT> nav apstrīdējusi, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0022" REF.END="QE0022"/>pakalpojumu attiecības<QUOT.END REF.START="QS0022" CODE="201D" ID="QE0022"/> ir tikušas <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0023" REF.END="QE0023"/>pārceltas<QUOT.END REF.START="QS0023" CODE="201D" ID="QE0023"/> uz <HT TYPE="ITALIC">R Swiss</HT> tikai <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0024" REF.END="QE0024"/>nodokļu optimizācijas<QUOT.END REF.START="QS0024" CODE="201D" ID="QE0024"/> nolūkos, nemainot FD darba pienākumus, proti, investoru meklēšanu saviem nekustamā īpašuma projektiem Eiropas tirgū, tostarp Vācijā.</P></NOTE>. 2015. gada novembrī tās vienojās par pakalpojumu līguma izbeigšanu ar atpakaļejošu spēku. Vienā no šīs vienošanās pavadvēstulēm ir minēts, ka FD to ir parakstījis ar nosacījumu, ka līdzvērtīga vienošanās tiks noslēgta saistībā ar līgumu par jaundibināmās Šveices sabiedrības vadīšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0015"><NO.P>15.</NO.P><TXT><DATE ISO="20160115">2016. gada 15. janvārī</DATE> saskaņā ar Šveices tiesību aktiem iepriekšējā dienā izveidotās <HT TYPE="ITALIC">R Swiss</HT> akcijas tika nodotas <HT TYPE="ITALIC">ROI Land Investments</HT> prezidentam un topošajam <HT TYPE="ITALIC">R Swiss</HT> valdes priekšsēdētājam. 2016. gada aprīlī viņš tās nodeva <HT TYPE="ITALIC">R D Canada Inc</HT>., <HT TYPE="ITALIC">ROI Land Investments</HT> pilnībā piederošam meitasuzņēmumam.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0016"><NO.P>16.</NO.P><TXT>2016. gada 12. februārī FD noslēdza rakstveida darba līgumu ar <HT TYPE="ITALIC">R Swiss</HT> par viņa darbu direktora amatā, kurā tika noteikts viņa darba uzsākšanas prēmijas apmērs, kā arī viņa darba samaksa. Tajā pašā dienā FD un <HT TYPE="ITALIC">ROI Land Investments</HT> parakstīja dokumentu ar nosaukumu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0025" REF.END="QE0025"/><HT TYPE="ITALIC">patron agreement</HT><QUOT.END REF.START="QS0025" CODE="201D" ID="QE0025"/>, kas saskaņā ar pušu teikto ir līdzvērtīgs apzīmējumam <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0026" REF.END="QE0026"/>garantijas vienošanās<QUOT.END REF.START="QS0026" CODE="201D" ID="QE0026"/> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0027" REF.END="QE0027"/>garantijas vienošanās<QUOT.END REF.START="QS0027" CODE="201D" ID="QE0027"/>), kuras saturs ir šāds.</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><ARTICLE IDENTIFIER="001"><TI.ART><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0028" REF.END="QE0028"/>1. pants</TI.ART><ALINEA>Sabiedrība R<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0005"><P>Saskaņā ar iesniedzējtiesas konstatēto tā ir <HT TYPE="ITALIC">ROI Land Investments</HT>.</P></NOTE> darbībai Eiropā ir nodibinājusi meitasuzņēmumu – akciju sabiedrību <HT TYPE="ITALIC">R Swiss AG</HT>. Šā uzņēmuma galvenais vadītājs ir direktors. Ņemot vērā minēto, sabiedrība R dara zināmu tālāk norādīto:</ALINEA></ARTICLE><ARTICLE IDENTIFIER="002"><TI.ART>2. pants</TI.ART><ALINEA>Sabiedrība R ir pilnībā atbildīga par saistību izpildi attiecībā uz sabiedrības <HT TYPE="ITALIC">R Swiss AG</HT> līgumiem, pamatojoties uz tās direktora sadarbību ar sabiedrību <HT TYPE="ITALIC">R Swiss AG</HT>.<QUOT.END REF.START="QS0028" CODE="201D" ID="QE0028"/></ALINEA></ARTICLE></QUOT.S></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0017"><NO.P>17.</NO.P><TXT>Šī garantijas vienošanās neietver ne klauzulu par tiesas izvēli, ne klauzulu par piemērojamā likuma izvēli. FD parastā darba vieta <HT TYPE="ITALIC">R Swiss</HT> bija Štutgartē (Vācija).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0018"><NO.P>18.</NO.P><TXT><DATE ISO="20160711">2016. gada 11. jūlijā</DATE> <HT TYPE="ITALIC">R Swiss</HT> atbrīvoja FD no darba. Ar <DATE ISO="20161102">2016. gada 2. novembra</DATE> spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Arbeitsgericht Stuttgart</HT> (Štutgartes Darba lietu tiesa, Vācija), kurā bija vērsies FD, galīgi atzina šo atbrīvošanu no darba par spēkā neesošu. Turklāt tā piesprieda <HT TYPE="ITALIC">R Swiss</HT> izmaksāt FD darba līgumā pielīgoto prēmiju sakarā ar darba uzsākšanu <FT TYPE="NUMBER">255000</FT> ASV dolāru (USD) (aptuveni <FT TYPE="NUMBER">230000</FT> EUR) apmērā un darba samaksu <FT TYPE="NUMBER">212500</FT> USD (aptuveni <FT TYPE="NUMBER">192000</FT> EUR) apmērā par laikposmu no 2016. gada aprīļa līdz augustam. <HT TYPE="ITALIC">R Swiss</HT> šīs summas FD nesamaksāja. 2017. gada marta sākumā tika uzsākts <HT TYPE="ITALIC">R Swiss</HT> bankrota process saskaņā ar Šveices tiesībām. 2017. gada maijā šis process tika apturēts aktīvu trūkuma dēļ<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0006"><P>Nav precizēts, vai FD atbilst nosacījumiem, lai varētu izmantot garantiju sistēmu, kas Vācijā izveidota saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2008/94/EK (<DATE ISO="20081022">2008. gada 22. oktobris</DATE>) par darba ņēmēju aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="283" PAGE.FIRST="36" DATE.PUB="2008">OV 2008, L 283, 36. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="5"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0019"><NO.P>19.</NO.P><TXT>Tāpēc FD, pamatojoties uz garantijas vienošanos, vērsās tiesā pret <HT TYPE="ITALIC">ROI Land Investments</HT> par visu viņa prasījumu par darba algas samaksu pret <HT TYPE="ITALIC">R Swiss</HT> apmierināšanu <HT TYPE="ITALIC">Arbeitsgericht Stuttgart</HT> (Štutgartes Darba lietu tiesa), kuru viņš uzskata par piekritīgo tiesu, vismaz saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 par patērētāju līgumiem jurisdikcijas noteikumiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0020"><NO.P>20.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Arbeitsgericht Stuttgart</HT> (Štutgartes Darba lietu tiesa) spriedumu, ar kuru tā noraidīja savu starptautisko jurisdikciju, atcēla <HT TYPE="ITALIC">Landesarbeitsgericht</HT> (Federālās zemes Darba lietu tiesa), pamatojoties uz FD kā patērētāja statusu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0021"><NO.P>21.</NO.P><TXT>Saistībā ar <HT TYPE="ITALIC">ROI Land Investments</HT> iesniegto revīzijas sūdzību <HT TYPE="ITALIC">Bundesarbeitsgericht</HT> (Federālā darba lietu tiesa) šī pēdējā vaicā, vai Vācijas tiesām ir starptautiska jurisdikcija izskatīt FD prasību saskaņā ar Regulu Nr. 1215/2012, pamatojoties uz īpašajiem noteikumiem par jurisdikciju vai nu attiecībā uz darba līgumiem, vai patērētāju noslēgtiem līgumiem, un šajā pēdējā minētajā gadījumā – vai FD ir jāuzskata par <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0029" REF.END="QE0029"/>patērētāju<QUOT.END REF.START="QS0029" CODE="201D" ID="QE0029"/> Romas I regulas izpratnē, noskaidrojot, vai attiecībā uz garantijas vienošanos ir piemērojamas Vācijas materiālās tiesības.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0022"><NO.P>22.</NO.P><TXT>Šajā ziņā iesniedzējtiesa vispirms norāda, ka garantijas vienošanās kā vienpusējs solījums saskaņā ar Vācijas tiesībām ir pielīdzināms galvojumam un ka neatkarīgi no piemērojamajām tiesībām lietā nav strīda par to, ka <HT TYPE="ITALIC">ROI Land Investments</HT> atbildību par <HT TYPE="ITALIC">R Swiss</HT> saistību izpildi neierobežo <HT TYPE="ITALIC">R Swiss</HT> maksātnespēja.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0023"><NO.P>23.</NO.P><TXT>Turpinot, šī tiesa norāda, ka šīs garantijas rezultātā nav notikusi <HT TYPE="ITALIC">ROI Land Investments</HT> iestāšanās <HT TYPE="ITALIC">R Swiss</HT> kā darba devēja tiesiskajā stāvoklī un ka tiesības dot norādījumus FD par viņa darbu ir īstenojis <HT TYPE="ITALIC">R Swiss</HT> izpilddirektors.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0024"><NO.P>24.</NO.P><TXT>Visbeidzot, minētā tiesa uzsver strīda īpatnību, proti, to, ka bez garantijas vienošanās nekāds darba līgums starp FD un <HT TYPE="ITALIC">R Swiss</HT> nebūtu ticis noslēgts, un to, ka funkcijas, ko FD iepriekš veica meitasuzņēmumā <HT TYPE="ITALIC">ROI Land Investments</HT>, pēc viņa pārcelšanas darbā uz meitasuzņēmumu <HT TYPE="ITALIC">R Swiss</HT>, kas tika izveidots darbībai Eiropā, nemainījās.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0025"><NO.P>25.</NO.P><TXT>Turklāt šī pati tiesa vēlas, lai tiktu precizēta saistība starp Regulas Nr. 1215/2012 noteikumiem un valsts tiesībām, ņemot vērā šīs regulas 6. panta 1. punktā izdarīto atrunu par šīs pašas regulas 21. panta 2. punkta piemērošanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0026"><NO.P>26.</NO.P><TXT>Turklāt saistībā ar Regulas Nr. 1215/2012 17. panta 1. punkta, kas ir piemērojams patērētāju noslēgtiem līgumiem, interpretāciju <HT TYPE="ITALIC">Bundesarbeitsgericht</HT> (Federālā darba lietu tiesa) vēlas noskaidrot, vai garantijas vienošanos var kvalificēt kā līgumu, ko prasītājs noslēdzis sava aroda vai profesijas ietvaros kā darbinieks. Konkrētāk, iesniedzējtiesa jautā, vai jēdziens <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0030" REF.END="QE0030"/>arods vai profesija<QUOT.END REF.START="QS0030" CODE="201D" ID="QE0030"/> attiecas tikai uz darbību kā pašnodarbinātajam.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0027"><NO.P>27.</NO.P><TXT>Šādos apstākļos <HT TYPE="ITALIC">Bundesarbeitsgericht</HT> (Federālā darba lietu tiesa) ir nolēmusi apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><P><LIST TYPE="OTHER"><ITEM><NP><NO.P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0031" REF.END="QE0031"/>1)</NO.P><TXT>Vai [Regulas Nr. 1215/2012] 6. panta 1. punkts, to skatot kopā ar 21. panta 1. punkta b) apakšpunkta i) punktu un 2. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka darba ņēmējs juridisku personu – kura nav viņa darba devējs un kuras domicils [Regulas Nr. 1215/2012] 63. panta 1. punkta izpratnē neatrodas kādas dalībvalsts teritorijā, bet kura, pamatojoties uz garantijas vienošanos, ir tieši atbildīga par darba ņēmēja prasījumiem, kas izriet no atsevišķa darba<?PAGE NO="6"?> līguma ar trešo personu, – var iesūdzēt tiesā tajā vietā, kur vai no kurienes darba ņēmējs darba attiecībās ar trešo personu pastāvīgi veic darbu vai to ir veicis pēdējoreiz, ja bez garantijas vienošanās darba līgums ar trešo personu nebūtu ticis noslēgts?</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>2)</NO.P><TXT>Vai Regulas Nr. 1215/2012 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka Regulas Nr. 1215/2012 21. panta 2. punktā ietvertā atruna liedz piemērot atbilstoši dalībvalsts tiesībām pastāvošu jurisdikcijas regulējumu, kas darba ņēmējam ļauj juridisku personu – kura tādos apstākļos, kādi ir raksturoti pirmajā jautājumā, ir tieši atbildīga par darba ņēmēja prasījumiem, kas izriet no atsevišķa darba līguma ar trešo personu, – kā darba devēja <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0032" REF.END="QE0032"/>tiesību pārņēmēju<QUOT.END REF.START="QS0032" CODE="201D" ID="QE0032"/> iesūdzēt tiesā tajā vietā, kur viņš pastāvīgi veic darbu, ja saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 21. panta 2. punktu, to skatot kopā ar 1. punkta b) apakšpunkta i) punktu, šāda jurisdikcija nepastāv?</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>3)</NO.P><TXT>Gadījumā, ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša un uz otro jautājumu – apstiprinoša:</TXT><P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>a)</NO.P><TXT>Vai Regulas Nr. 1215/2012 17. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0033" REF.END="QE0033"/>aroda vai profesijas<QUOT.END REF.START="QS0033" CODE="201D" ID="QE0033"/> jēdziens sevī ietver algotu nodarbinātību darba tiesiskajās attiecībās?</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT>Vai gadījumā, ja atbilde ir apstiprinoša, Regulas Nr. 1215/2012 17. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka garantijas vienošanās, uz kuras pamata juridiska persona ir tieši atbildīga par darba ņēmēja prasījumiem, kas izriet no atsevišķa darba līguma ar trešo personu, ir līgums, kuru darba ņēmējs ir noslēdzis ar mērķi, kas var būt uzskatāms par saistītu ar viņa arodu vai profesiju?</TXT></NP></ITEM></LIST></P></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>4)</NO.P><TXT>Ja, atbildot uz iepriekš minētajiem jautājumiem, iesniedzējtiesai ir starptautiskā jurisdikcija izskatīt lietu:</TXT><P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>a)</NO.P><TXT>Vai [Romas I regulas] 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0034" REF.END="QE0034"/>aroda vai profesijas<QUOT.END REF.START="QS0034" CODE="201D" ID="QE0034"/> jēdziens sevī ietver algotu nodarbinātību darba tiesiskajās attiecībās?</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT>Vai gadījumā, ja atbilde ir apstiprinoša, [Romas I regulas] 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka garantijas vienošanās, uz kā pamata juridiska persona ir tieši atbildīga par darba ņēmēja prasījumiem, kuri izriet no atsevišķa darba līguma ar trešo personu, ir līgums, ko darba ņēmējs ir noslēdzis mērķiem, kurus var uzskatīt par saistītiem ar viņa arodu vai profesiju?<QUOT.END REF.START="QS0031" CODE="201D" ID="QE0031"/></TXT></NP></ITEM></LIST></P></NP></ITEM></LIST></P></QUOT.S></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0028"><NO.P>28.</NO.P><TXT>Rakstveida apsvērumus Tiesai ir iesniedzis FD, kā arī Eiropas Komisija.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">IV.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Vērtējums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0029"><NO.P>29.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Bundesarbeitsgericht</HT> (Federālā darba lietu tiesa) ir iesniegusi Tiesai lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu saistībā ar FD celtu prasību pret <HT TYPE="ITALIC">ROI Land Investments</HT>, sabiedrību, kuras domicils nav dalībvalsts teritorijā. Valsts tiesību akti nereglamentējot Vācijas tiesu jurisdikciju, ja ir izpildīts kāds no Regulas Nr. 1215/2012 6. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem. Tā kā savu prasību FD ir pamatojis ar vienošanos, kas garantē viņam neizmaksātās darba algas samaksu un kas ir noslēgta darba attiecību ietvaros, un tā kā lietu iepriekš izskatījusī tiesa, uzskatot, ka lieta tai ir piekritīga, ir atzinusi FD par patērētāju, iesniedzējtiesas šaubas pamatoti centrējas ap šīs regulas 18. panta 1. punkta un 21. panta 2. punkta, uz kuriem ir norāde šajā 6. pantā, piemērošanas jomu.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="7"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0030"><NO.P>30.</NO.P><TXT>Tādējādi izskatāmajā lietā šī tiesa galvenokārt vēlas noskaidrot, vai Vācijas tiesām var būt jurisdikcija saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 II nodaļas 5. iedaļas aizsargājošajiem noteikumiem, kas attiecas uz atsevišķiem darba līgumiem, vai šīs nodaļas 4. iedaļas noteikumiem, kas attiecas uz patērētāju noslēgtiem līgumiem. Gadījumā, ja ir piemērojams kāds no šīs pēdējās iedaļas noteikumiem, minētā tiesa vaicā, kāds ir jēdziena <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0035" REF.END="QE0035"/>patērētājs<QUOT.END REF.START="QS0035" CODE="201D" ID="QE0035"/> tvērums Romas I regulā, lai noskaidrotu, vai attiecībā uz garantijas vienošanos ir piemērojamas Vācijas materiālās tiesības.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0031"><NO.P>31.</NO.P><TXT>Šie jautājumi, kas attiecas uz divām regulām, no kurām viena ir par jurisdikciju, bet otra par līgumiskām saistībām piemērojamo likumu, pamato vairāku vispārēju noteikumu izklāstu, no kuriem daži ir atgādināti Tiesas judikatūrā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0032"><NO.P>32.</NO.P><TXT>Pirmkārt, ciktāl ar Regulu Nr. 1215/2012 ir tikusi atcelta un aizstāta Regula (EK) Nr. 44/2001<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0007"><P>Padomes Regula (<DATE ISO="20001222">2000. gada 22. decembris</DATE>) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="012" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2001">OV 2001, L 12, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE>, Tiesas sniegtā interpretācija attiecībā uz šīs pēdējās regulas noteikumiem ir piemērojama arī Regulas Nr. 1215/2012 gadījumā, jo šo divu Savienības tiesību aktu noteikumus var uzskatīt par līdzvērtīgiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0008"><P>Skat. it īpaši spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20161116">2016. gada 16. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Schmidt</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑417/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:881">EU:C:2016:881</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0026">26.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra), un patērētāja noslēgto līgumu jomā skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20191003">2019. gada 3. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Petruchová</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑208/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:825">EU:C:2019:825</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0038">38.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Šis princips ir atgādināts Regulas Nr. 1215/2012 34. apsvērumā saistībā ar regulām, kas aizstāj <DATE ISO="19680927">1968. gada 27. septembra</DATE> Briseles Konvenciju par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="299" PAGE.FIRST="32" DATE.PUB="1972">OV 1972, L 299, 32. lpp.</REF.DOC.OJ>), kas grozīta ar <DATE ISO="19781009">1978. gada 9. oktobra</DATE> konvenciju (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="304" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="1978">OV 1978, L 304, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>), <DATE ISO="19821025">1982. gada 25. oktobra</DATE> konvenciju (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="388" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="1982">OV 1982, L 388, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>) un <DATE ISO="19890526">1989. gada 26. maija</DATE> konvenciju (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="285" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="1989">OV 1989, L 285, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>), turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0036" REF.END="QE0036"/>1968. gada Briseles konvencija<QUOT.END REF.START="QS0036" CODE="201D" ID="QE0036"/>.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0033"><NO.P>33.</NO.P><TXT>Tas pats attiecas uz normām par jurisdikciju darba līgumu jomā, kuras, lai gan to pamatā nav 1968. gada Briseles konvencijas sākotnējās redakcijas normas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0009"><P>Sīkāku pārskatu par tiesu praksi un šo noteikumu likumdošanas vēsturi skat. Gaudemet‑Tallon, H., un Ancel, M.‑É., <HT TYPE="ITALIC">Compétence et exécution des jugements en Europe – Règlements 44/2001 et 1215/2012, Conventions de Bruxelles (1968) et de Lugano (1998 et 2007)</HT>, 6. izdevums, L.G.D.J., Parīze, 2018, 457. un nākamās lpp., kā arī Grušić, U., <HT TYPE="ITALIC">The European Private International Law of Employment</HT>, Cambridge University Press, Kembridža, 2015, 58.–62. lpp.</P></NOTE>, tika ieviestas 1989. gadā un pēc tam pārņemtas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0010"><P>Skat. 1968. gada Briseles konvencijas 5. panta 1. punkta, Regulas Nr. 44/2001 19. panta un Regulas Nr. 1215/2012 21. panta savstarpējo atbilstību. Pārskats par šīm tiesību normām ir pieejams šādā tīmekļa vietnē: http://www.lynxlex.com/sites/default/files/files/Tableau%20panoramique%20de%20Bruxelles%20%C3%A0%20Lugano.pdf.</P></NOTE> un papildinātas, izveidojot atsevišķu sadaļu regulās, ar kurām 1968. gada Briseles konvencija aizstāta. Tomēr tieši ar Regulu Nr. 1215/2012 tika ieviesta jurisdikcijas noteikumu internacionalizācija gan attiecībā uz patērētāju, gan darba līgumiem. Tātad izskatāmais lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir daļa no šīs sistēmas, ar kuru šīs regulas 18. panta 1. punktā un 21. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzēto jurisdikcijas noteikumu piemērošana ir tikusi paplašināta, attiecinot tos arī uz atbildētāju, kura domicils ir kādā trešā valstī<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0011"><P>Tādējādi saskaņā ar minētās regulas 21. panta 1. punkta b) apakšpunkta noteikumiem darba ņēmējs var celt prasību pret savu darba devēju dalībvalstī tās vietas tiesā, kurā viņš parasti veic darbu, vai, ievērojot konkrētus nosacījumus, tās vietas tiesā, kur viņš tika pieņemts darbā.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0034"><NO.P>34.</NO.P><TXT>Turklāt <DATE ISO="20071030">2007. gada 30. oktobrī</DATE> Lugāno parakstītās Konvencijas par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0012"><P>Šī konvencija Eiropas Kopienas vārdā tika apstiprināta ar Padomes Lēmumu 2009/430/EK (<DATE ISO="20081127">2008. gada 27. novembris</DATE>) (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="147" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2009">OV 2009, L 147, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>), saukta par <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0037" REF.END="QE0037"/>Lugāno II konvenciju<QUOT.END REF.START="QS0037" CODE="201D" ID="QE0037"/>.</P></NOTE> noteikumi, kas būtībā ir identiski Regulas Nr. 1215/2012, Regulas Nr. 44/2001, kā arī 1968. gada Briseles konvencijas noteikumiem, tiek interpretēti saskaņoti ar šo pēdējo noteikumiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0013"><P>Šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20210930">2021. gada 30. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Commerzbank</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑296/20</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2021:784">EU:C:2021:784</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0033">33.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="8"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0035"><NO.P>35.</NO.P><TXT>Visbeidzot, kā tas precizēts Romas I regulas 7. apsvērumā, tās materiāltiesiskajai darbības jomai un noteikumiem vajadzētu būt saskaņotiem ar Regulu Nr. 44/2001, un, tā kā šī pēdējā ir tikusi atcelta un aizstāta ar Regulu Nr. 1215/2012, šis saskaņotības mērķis attiecas arī uz šo pēdējo<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0014"><P>Skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170914">2017. gada 14. septembris</DATE> <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Nogueira</HT> u.c</NAME.CASE>. (<NO.CASE>C‑168/16 un C‑169/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:688">EU:C:2017:688</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0055">55.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190508">2019. gada 8. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Kerr</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑25/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:376">EU:C:2019:376</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0036">36.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0036"><NO.P>36.</NO.P><TXT>Otrkārt, tādu jēdzienu nozīme un tvērums, kuriem Savienības tiesības nesniedz nekādu definīciju, ir jānoskaidro saskaņā ar to ierasto nozīmi ikdienas valodā, ņemot vērā kontekstu, kādā tie tiek lietoti, un tiesiskā regulējuma, kura daļu tie veido, sasniedzamos mērķus<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0015"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20210422">2021. gada 22. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Austrian Airlines</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑826/19</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2021:318">EU:C:2021:318</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0022">22.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Gadījumā, ja kāda Savienības tiesību akta teksts dažādu valodu versijās atšķiras, attiecīgā norma ir jāinterpretē atbilstoši tā tiesiskā regulējuma vispārējai sistēmai un mērķim, kura elements tā ir<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0016"><P>Skat. it īpaši spriedumu, <DATE ISO="20201210">2020. gada 10. decembris</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Personal Exchange International</HT> (C‑774/19, turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0038" REF.END="QE0038"/>spriedums <HT TYPE="ITALIC">Personal Exchange International</HT><QUOT.END REF.START="QS0038" CODE="201D" ID="QE0038"/>, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2020:1015">EU:C:2020:1015</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0027">27.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0037"><NO.P>37.</NO.P><TXT>Treškārt, aplūkojamā gadījumā piemērojamie jurisdikcijas noteikumi, kas tagad ir paredzēti Regulas Nr. 1215/2012 II nodaļas 4. un 5. iedaļā, ir uzskatāmi par atkāpēm no šīs regulas 4. panta 1. punktā nostiprinātās normas par tās dalībvalsts tiesu vispārējo jurisdikciju, kurā atrodas atbildētāja domicils. Tādēļ tie ir jāinterpretē šauri un nav piemērojami ārpus minētajā regulā skaidri paredzētajiem gadījumiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0017"><P>It īpaši attiecībā uz patērētāju līgumiem skat. spriedumu, 1993. gada 19. janvāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Shearson Lehman Hutton</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑89/91</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1993:15">EU:C:1993:15</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0016">16.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra), kā arī spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Personal Exchange International</HT> (24. punkts). Attiecībā uz darba līgumiem skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20080522">2008. gada 22. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Glaxosmithkline</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Laboratoires Glaxosmithkline</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑462/06</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:299">EU:C:2008:299</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0028">28.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>, neskarot vairāku likumdevēja izvirzīto mērķu imperatīvo raksturu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0018"><P>Skat., piemēram, spriedumu, 2016. gada 21. janvāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">SOVAG</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑521/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:41">EU:C:2016:41</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0037">37.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0038"><NO.P>38.</NO.P><TXT>Kad nu tas ir pateikts, turpinājumā es detalizēti izvērtēšu Regulas Nr. 1215/2012 17. panta 1. punkta un 21. panta 1. punkta b) apakšpunkta i) punkta piemērošanas nosacījumus, ievērojot iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu secību un ņemot vērā pamatlietas konkrētos apstākļus.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">A.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par jurisdikciju atsevišķu darba līgumu jomā</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0039"><NO.P>39.</NO.P><TXT>Ar pirmo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regulas Nr. 1215/2012 21. panta 1. punkta b) apakšpunkta i) punkts un 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka darba ņēmējs var vērsties tiesā pēdējā vietā, kurā viņš parasti veica darbu, pret personu, kuras domicils nav dalībvalstī, ar kuru viņu nesaista darba līgums, bet kura saskaņā ar garantijas vienošanos, no kuras bija atkarīga šā līguma noslēgšana, ir tieši atbildīga par darba devēja saistību izpildi pret šo darba ņēmēju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0040"><NO.P>40.</NO.P><TXT>Regulas Nr. 1215/2012 21. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir noteikums, uz kuru ir ietverta norāde šīs regulas 21. panta 2. punktā, un tas saskaņā ar minētās regulas 6. panta 1. punktu ir piemērojams, ja darba devēja domicils neatrodas dalībvalsts teritorijā. Tātad runa ir par īpašu noteikumu šīs pašas regulas II nodaļas 5. iedaļā, kurā ietvertas normas par to tiesu jurisdikciju, kurās izskata strīdus <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0039" REF.END="QE0039"/>attiecībā uz atsevišķiem darba līgumiem<QUOT.END REF.START="QS0039" CODE="201D" ID="QE0039"/>, ja pret <HT TYPE="ITALIC">darba devēju</HT> tiesā vēršas darba ņēmējs.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="9"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0041"><NO.P>41.</NO.P><TXT>Tiesa līdz šim vēl nav definējusi jēdzienu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0040" REF.END="QE0040"/>darba devējs<QUOT.END REF.START="QS0040" CODE="201D" ID="QE0040"/> Regulas Nr. 1215/2012 izpratnē<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0019"><P>Atgādinājumam par dažādiem kritērijiem, kas izriet no Tiesas judikatūras sociālā nodrošinājuma, darba attiecību un starptautisko privāttiesību jomā, skat. arī ģenerāladvokāta P. Pikamēes [<HT TYPE="ITALIC">P. Pikamäe</HT>] secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">AFMB</HT> u.c</NAME.CASE>. (<NO.CASE>C‑610/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:1010">EU:C:2019:1010</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0041">41.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0055">55.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Judikatūrā ir noteiktas tikai darba ņēmēja attiecību ar darba devēju raksturojošās iezīmes.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0042"><NO.P>42.</NO.P><TXT>No minētā izriet, ka Regulas Nr. 1215/2012 20. pantā minētais jēdziens <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0041" REF.END="QE0041"/>atsevišķs darba līgums<QUOT.END REF.START="QS0041" CODE="201D" ID="QE0041"/> ir jāinterpretē autonomi, lai nodrošinātu šajā regulā paredzēto jurisdikcijas noteikumu vienveidīgu piemērošanu visās dalībvalstīs<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0020"><P>Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 25. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Markt24</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑804/19</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2021:134">EU:C:2021:134</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0024">24.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0043"><NO.P>43.</NO.P><TXT>Tiesa uzskata, ka jēdziens <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0042" REF.END="QE0042"/>atsevišķs darba līgums<QUOT.END REF.START="QS0042" CODE="201D" ID="QE0042"/> paredz darba ņēmēja pakļautību darba devējam<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0021"><P>Ja nepastāv pakļautības attiecības, tad attiecības starp pusēm var raksturot kā pakalpojumu līgumu, uz kuru attiecas Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta otrais ievilkums. Šajā nozīmē skat. spriedumu, <DATE ISO="20150910">2015. gada 10. septembris</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Holterman Ferho Exploitatie</HT> u.c. (C‑47/14, turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0043" REF.END="QE0043"/>spriedums <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Holterman Ferho Exploitatie</HT> u.c.<QUOT.END REF.START="QS0043" CODE="201D" ID="QE0043"/></NAME.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:574">EU:C:2015:574</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0051">51.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0058">58.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Tomēr šis noteikums ir piemērojams tikai atbildētājam, kura domicils ir kādas dalībvalsts teritorijā.</P></NOTE>, un darba attiecību būtiska iezīme ir, ka persona noteiktā laika posmā citas personas labā un šīs personas vadībā veic darbu, par kuru tā saņem atalgojumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0022"><P>Skat. it īpaši spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190411">2019. gada 11. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bosworth</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Hurley</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑603/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:310">EU:C:2019:310</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0025">25.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20210225">2021. gada 25. februāris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Markt24</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑804/19</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2021:134">EU:C:2021:134</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0025">25.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0044"><NO.P>44.</NO.P><TXT>Attiecībā uz šādu pakļautības attiecību esamību Tiesa ir precizējusi, ka tās ir jāizvērtē katrā konkrētā gadījumā, ņemot vērā visus pušu attiecības raksturojošos elementus un apstākļus, lai noteiktu, vai papildus formālajām un līgumiskajām saiknēm faktiskā situācija pamato darba ņēmējam rīkojumus dodošās puses atzīšanu par <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0044" REF.END="QE0044"/>darba devēju<QUOT.END REF.START="QS0044" CODE="201D" ID="QE0044"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0023"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190411">2019. gada 11. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bosworth</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Hurley</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑603/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:310">EU:C:2019:310</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0026">26.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0027">27.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajos minētā judikatūra). Pēc analoģijas skat. arī spriedumu, <DATE ISO="20111215">2011. gada 15. decembris</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Voogsgeerd</HT> (C‑384/10, turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0045" REF.END="QE0045"/>spriedums <HT TYPE="ITALIC">Voogsgeerd</HT><QUOT.END REF.START="QS0045" CODE="201D" ID="QE0045"/>, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:842">EU:C:2011:842</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0062">62.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0045"><NO.P>45.</NO.P><TXT>Šīs prasības tātad parasti ir paredzētas, lai norobežotu darbību pašnodarbinātās personas statusā no darba ņēmēja statusa<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0024"><P>Skat. spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Holterman Ferho Exploitatie</HT> u.c. (41. punkts). Turklāt atgādinājumam par jēdzienu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0046" REF.END="QE0046"/>darba ņēmējs<QUOT.END REF.START="QS0046" CODE="201D" ID="QE0046"/> LESD 45. panta izpratnē skat. ģenerāladvokātes V. Trstenjakas [<HT TYPE="ITALIC">V. Trstenjak</HT>] secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Voogsgeerd</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑384/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:564">EU:C:2011:564</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0088">88.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>) un spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Holterman Ferho Exploitatie</HT> u.c. (41. punkts).</P></NOTE>. Tās nav tikušas ieviestas, lai noteiktu jēdziena <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0047" REF.END="QE0047"/>darba devējs<QUOT.END REF.START="QS0047" CODE="201D" ID="QE0047"/> robežas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0025"><P>Salīdzinājumam skat. spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Voogsgeerd</HT> (65. punkts), kurā Tiesa attiecībā uz Romas Konvenciju par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām, kura atvērta parakstīšanai Romā <DATE ISO="19800619">1980. gada 19. jūnijā</DATE> (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="266" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="1980">OV 1980, L 266, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>), secināja, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0048" REF.END="QE0048"/>citas sabiedrības, kura formāli nav darba devēja, uzņēmums, ar kuru šim darba devējam ir saikne, var tikt kvalificēts par <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0049" REF.END="QE0049"/>uzņēmumu<QUOT.END REF.START="QS0049" CODE="201D" ID="QE0049"/>, ja objektīvi apstākļi ļauj konstatēt tādu faktisku situāciju, kas atšķiras no līguma noteikumos paredzētās situācijas, turklāt arī tad, ja vadības pilnvaras formāli nav tikušas nodotas šai citai sabiedrībai<QUOT.END REF.START="QS0048" CODE="201D" ID="QE0048"/>.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0046"><NO.P>46.</NO.P><TXT>Tiesa arī ir nospriedusi, ka darba līgumiem piemīt zināmas īpatnības, jo tie rada ilgstošu saikni, ar kuru darba ņēmēju iekļauj noteiktā uzņēmuma darījumu vai darba devēja organizācijā, un tie ir saistīti ar darbības veikšanas vietu, kura nosaka imperatīvo tiesību normu un darba koplīgumu piemērošanu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0026"><P>Skat. spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Holterman Ferho Exploitatie</HT> u.c. (39. punkts un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0047"><NO.P>47.</NO.P><TXT>Iesniedzējtiesas ieskatā pamatlietā nav strīda par to, ka prasības celšanas brīdī starp FD un <HT TYPE="ITALIC">ROI Land Investments</HT> formāli nebija noslēgts atsevišķs darba līgums un ka starp tiem nepastāvēja pakļautības attiecības, pat ņemot vērā to, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0050" REF.END="QE0050"/><HT TYPE="ITALIC">ROI Land Investments</HT> potenciālā spēja ietekmēt <HT TYPE="ITALIC">R Swiss</HT> vadību to nekā nemainītu<QUOT.END REF.START="QS0050" CODE="201D" ID="QE0050"/>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="10"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0048"><NO.P>48.</NO.P><TXT>Tomēr, pamatojoties uz šīs tiesas skaidrojumiem par FD faktisko situāciju attiecībā pret <HT TYPE="ITALIC">ROI Land Investments</HT>, man šķiet iespējams, ka šo mātesuzņēmumu varētu uzskatīt par darba devēju Regulas Nr. 1215/2012 21. panta 1. punkta izpratnē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0049"><NO.P>49.</NO.P><TXT>Proti, pamatlietas īpašie apstākļi vēlreiz apliecina jēdziena <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0051" REF.END="QE0051"/>darba devējs<QUOT.END REF.START="QS0051" CODE="201D" ID="QE0051"/> vienreizīgumu sabiedrību grupā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0027"><P>Par noturīgas saiknes, kas darbinieku iekļauj noteiktā sabiedrības darījumu organizācijā, izpēti skat. spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Holterman</HT> <HT TYPE="ITALIC">Ferho Exploitatie</HT> u.c. (45. punkts). Ilustrācijai skat. arī ģenerāladvokāta H. Saugmandsgora Ēes [<HT TYPE="ITALIC">H. Saugmandsgaard Øe</HT>] secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bosworth</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Hurley</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑603/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:65">EU:C:2019:65</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0104">104.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0105">105.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> un risku, kas jāņem vērā, uzskatīt – ja raugās uz parastajiem kritērijiem –, ka visos apstākļos starp darba ņēmēju un darba devēju ir jābūt vienotai saiknei, jo šis pēdējais ir tas, kura uzdevumā šis darba ņēmējs pilda savus pienākumus, tas, kurš īsteno vadības pilnvaras, un tas, kurš minētajam darba ņēmējam maksā darba algu vai jebkādu citu atlīdzību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0050"><NO.P>50.</NO.P><TXT>Manā ieskatā ir jāņem vērā līgumisko attiecību vai darba līguma būtisko elementu sadalījuma nostabilizēšanās, kas var pastāvēt sabiedrību grupā, un pasākumi, kurus šāda organizācija var veicināt<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0028"><P>Šajā nozīmē skat. ģenerāladvokāta F. Dž. Džeikobsa [<HT TYPE="ITALIC">F. G. Jacobs</HT>] secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Pugliese</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑437/00</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2002:511">EU:C:2002:511</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0038">38.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Skat. arī ģenerāladvokāta H. Saugmandsgora Ēes secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bosworth</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Hurley</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑603/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:65">EU:C:2019:65</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0109">109.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0051"><NO.P>51.</NO.P><TXT>Aplūkojamā gadījumā FD celtā prasība pret <HT TYPE="ITALIC">ROI Land Investments</HT> ir pamatota ar šīs sabiedrības apņemšanos izpildīt viņa darba devēja <HT TYPE="ITALIC">R Swiss</HT> saistības, bez kuras FD nebūtu noslēdzis jaunu līgumu ar šo sabiedrību tajā pašā dienā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0029"><P>Skat. šo secinājumu 16. un 24. punktu, kā arī 4. zemsvītras piezīmi.</P></NOTE>. Šo apņemšanos šis darba devējs uzņēmās bez saistību neizpildes nosacījuma. Turklāt šo darba attiecību kontekstā FD bija pienākums veikt to pašu darbu, ko viņš iepriekš bija veicis <HT TYPE="ITALIC">ROI Land Investments</HT>. Arī iesniedzējtiesa ir norādījusi uz ekonomisko saikni starp līgumslēdzēju darba devēju un šo trešo personu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0030"><P>Skat. šo secinājumu 14. un 15. punktu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0052"><NO.P>52.</NO.P><TXT>Manā ieskatā no minētā izriet, ka tiesības, uz kurām FD atsaucas, iesniedzot prasību pret <HT TYPE="ITALIC">ROI Land Investments</HT>, izriet no atsevišķa darba līguma starp FD un <HT TYPE="ITALIC">R Swiss</HT>. Tā kā <HT TYPE="ITALIC">ROI Land Investments</HT> papildu un beznosacījumu saistības attiecas uz būtisku darba attiecību elementu, proti, FD atalgojumu, tās <HT TYPE="ITALIC">ir neatņemama atsevišķā darba līguma sastāvdaļa</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0031"><P>Šajā ziņā ir nodrošināta atbilstība Romas I regulai, kuras 8. pantā ir noteikti darba līgumiem piemērojamie tiesību akti. Par likumdevēja noteikto kritēriju piemērošanas nosacījumiem pēc analoģijas skat. spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Voogsgeerd</HT> (44.–51. punkts).</P></NOTE>. Šajā ziņā <HT TYPE="ITALIC">ROI Land Investments</HT> nav tikai garantijas devējs, bet, kopā piemērojot Regulas Nr. 1215/2012 20. un 21. pantu, to var atzīt par darba devēju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0053"><NO.P>53.</NO.P><TXT>Tomēr vēl ir jānoskaidro, kas pamatlietā ļautu konstatēt otras būtiskās darba tiesisko attiecību pazīmes, proti, darba ņēmēja pienākuma strādāt darba devēja labā, par ko viņš saņem atlīdzību, esamību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0032"><P>Skat. šo secinājumu 43. punktu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0054"><NO.P>54.</NO.P><TXT>Pamatojoties uz šo no darba attiecībām izrietošo pienākumu stingro savstarpīgumu, varētu būt pietiekami uzskatīt, ka, pamatojoties uz konkrēto garantijas vienošanos, kas ir darba līguma neatņemama sastāvdaļa, attiecīgā trešā persona faktiski ir nostādīta darba devēja vietā. Citiem vārdiem sakot, šādi garantējot darba ņēmēja atalgojumu, šī trešā persona rīkojas kā tā persona, kuras labā tiek veikts darbs.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="11"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0055"><NO.P>55.</NO.P><TXT>Tomēr, ņemot vērā tā piemērojamību, šis risinājums, kas balstās tikai uz formālu saikni starp pušu apņemšanos darba attiecību kontekstā, man nešķiet esam pilnībā apmierinošs. Manā ieskatā ir jāņem vērā arī konteksts, kādā šī apņemšanās ir tikusi izteikta.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0056"><NO.P>56.</NO.P><TXT>Līdz ar to es ierosinu Tiesai norādīt, ka garantijas vienošanās, kas noslēgta ar darba līguma trešo personu, darba devēja un šīs trešās personas savstarpējās ekonomiskās atkarības apstākļos<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0033"><P>Skat. šo secinājumu 50. un 52. punktu.</P></NOTE> atspoguļo šīs trešās personas ieinteresētību šā līguma izpildē. Šādu kritēriju Tiesa jau ir izmantojusi <DATE ISO="20030410">2003. gada 10. aprīļa</DATE> spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Pugliese</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0034"><P>C‑437/00, turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0052" REF.END="QE0052"/>spriedums <HT TYPE="ITALIC">Pugliese</HT><QUOT.END REF.START="QS0052" CODE="201D" ID="QE0052"/>, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2003:219">EU:C:2003:219</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0057"><NO.P>57.</NO.P><TXT>Tāpat kā aplūkojamā gadījumā, lietā, kurā tika taisīts šis spriedums, darba attiecības bija veidojušās sabiedrību grupas iekšienē un saistības pastāvēja vienlaicīgi. Strīds bija par ceļa un uzturēšanās izdevumu apmaksu darbiniekam, kuru veikt pēc darba līguma noslēgšanas bija apņēmies pirmais darba devējs<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0035"><P>Skat. spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Pugliese</HT> (6. un 10. punkts).</P></NOTE>, kura rīkojumiem pakļaujoties šis darbinieks vairs nestrādāja<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0036"><P>Darbinieks bija secīgi noslēdzis divus darba līgumus ar diviem darba devējiem. Pirmais darba devējs bija pilnībā informēts par otra līguma noslēgšanu un bija piekritis pirmā līguma darbības apturēšanai (šā sprieduma 13. punkts), jo šis darbinieks tika pārcelts darbā citā sabiedrībā, kurā šim darba devējam piederēja aptuveni 21 % daļu (minētā sprieduma 5. punkts).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0058"><NO.P>58.</NO.P><TXT>Spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Pugliese</HT> Tiesa secināja, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0053" REF.END="QE0053"/>strīds [pastāvēja] par individuālu [atsevišķu] darba līgumu<QUOT.END REF.START="QS0053" CODE="201D" ID="QE0053"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0037"><P>Spriedums <HT TYPE="ITALIC">Pugliese</HT> (15. punkts). Secinājumu lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Pugliese</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑437/00</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2002:511">EU:C:2002:511</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) 44. punktā ģenerāladvokāts F. Dž. Džeikobss ir analizējis šādu problēmu: <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0054" REF.END="QE0054"/>Vai strīds attiecas uz <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0055" REF.END="QE0055"/>jautājumu par atsevišķu darba līgumu<QUOT.END REF.START="QS0055" CODE="201D" ID="QE0055"/>?<QUOT.END REF.START="QS0054" CODE="201D" ID="QE0054"/>. 45. un nākamajos punktos viņš apgalvoja, ka attiecības starp darba ņēmēju un atbildētāju nedrīkst nošķirt no darba līguma 1968. gada Briseles konvencijas 5. panta 1. punkta izpratnē, lai arī ir apturēts pienākums strādāt pēdējā minētā labā un strīda priekšmets bija tādas vienošanās izpilde, kura atšķiras no sākotnējā darba līguma. Viņš uzskatīja tostarp, ka attiecīgās vienošanās bija <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0056" REF.END="QE0056"/>kopums, kam nekad nebija bijis darba līguma raksturs un kas to nekad nav zaudējušas<QUOT.END REF.START="QS0056" CODE="201D" ID="QE0056"/>, uzsverot, ka šī līguma sekas, kas tika saglabātas, tādas kā apdrošināšanas iemaksu samaksa un darba stāža atzīšana, ir pienākumi, kas raksturīgi darba devējam pret tā darba ņēmēju.</P></NOTE>. Precizējot, ka ir jāizvērtē, cik lielā mērā pastāv saikne starp abiem attiecīgajiem darba līgumiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0038"><P>Skat. spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Pugliese</HT> (21. punkts).</P></NOTE>, tā nosprieda, ka darbinieks, kurš ir saistīts ar diviem dažādiem darba devējiem, var celt prasību pret pirmo darba devēju tiesā tajā vietā, kurā viņš veic darbu pie otrā darba devēja, ja pirmais darba devējs pats <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0057" REF.END="QE0057"/><HT TYPE="ITALIC">otrā līguma noslēgšanas brīdī ir ieinteresēts pakalpojuma izpildē, ko darbinieks sniegs otrajam darba devējam</HT> vietā, kuru noteicis šis pēdējais<QUOT.END REF.START="QS0057" CODE="201D" ID="QE0057"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0039"><P>Šā sprieduma 23. punkts. Mans izcēlums.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0059"><NO.P>59.</NO.P><TXT>Šo kritēriju Tiesa ir izstrādājusi, lai sasniegtu darba ņēmēja pienācīgas aizsardzības mērķi, izvēloties ciešu saikni starp strīdu un tiesu, kas to izskata<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0040"><P>Skat. spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Pugliese</HT> (17. un 18. punkts). Šajā pašā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20180621">2018. gada 21. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Petronas Lubricants Italy</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑1/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:478">EU:C:2018:478</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0023">23.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0024">24.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, kā arī tajos minētā judikatūra).</P></NOTE>. Tiesa arī nolēma, ka šāds kritērijs ir apmierinošs, ņemot vērā tiesiskās noteiktības, paredzamības un pareizas tiesvedības prasības<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0041"><P>Skat. spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Pugliese</HT> (16. punkts).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0060"><NO.P>60.</NO.P><TXT>Manā ieskatā šis kritērijs par ieinteresētību darbinieka sniegtā pakalpojuma izpildīšanā no tās puses, kura ir uzņēmusies saistības pret šo darbinieku, ir plaši piemērojams<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0042"><P>Šajā nozīmē skat. ģenerāladvokāta H. Saugmandsgora Ēes secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bosworth</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Hurley</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑603/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:65">EU:C:2019:65</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0109">109.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, neaprobežojoties tikai ar gadījumiem, kad ir noslēgti vairāki <HT TYPE="ITALIC">darba līgumi</HT>. Es uzskatu, ka tā piemērošanu var paplašināt attiecībā uz gadījumiem, kad, kā tas ir izskatāmajā lietā, garantijas vienošanās ir darba līguma neatņemama sastāvdaļa<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0043"><P>Skat. šo secinājumu 52. punktu.</P></NOTE>. Šāda interpretācija man šķiet apmierinoša, ņemot vērā spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Pugliese</HT> izklāstītos principus, kuri ir tikuši vēlreiz apstiprināti Regulā Nr. 1215/2012<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0044"><P>Skat. šīs regulas 15., 16., 18. un 21. apsvērumu. Pēc analoģijas skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20181004">2018. gada 4. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Feniks</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑337/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:805">EU:C:2018:805</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0034">34.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0036">36.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="12"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0061"><NO.P>61.</NO.P><TXT>Tomēr, ņemot vērā, ka katrs grupas uzņēmums ir vispārīgi un netieši ieinteresēts, lai jebkurš tās pašas grupas darbinieks pakalpojumus izpildītu pienācīgi, es ierosinu noteikt ierobežojumu šim <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0058" REF.END="QE0058"/>ieinteresētības kritērijam attiecībā uz darbinieka sniedzamā pakalpojuma izpildi<QUOT.END REF.START="QS0058" CODE="201D" ID="QE0058"/>, kas kalpo jēdziena <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0059" REF.END="QE0059"/>darba devējs<QUOT.END REF.START="QS0059" CODE="201D" ID="QE0059"/> definēšanai. Manā ieskatā šai trešās personas ieinteresētībai ir jābūt <HT TYPE="ITALIC">tiešai</HT>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0062"><NO.P>62.</NO.P><TXT>Aplūkojamā gadījumā es vēršu uzmanību uz to, ka <HT TYPE="ITALIC">ROI Land Investments</HT>, kā tas teikts iesniedzējtiesas nolēmumā, bija <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0060" REF.END="QE0060"/>tieši ieinteresēta prasītājas saistību izpildē pret sabiedrību <HT TYPE="ITALIC">R Swiss</HT><QUOT.END REF.START="QS0060" CODE="201D" ID="QE0060"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0063"><NO.P>63.</NO.P><TXT>Tādējādi, tāpat kā spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Pugliese</HT>, Tiesa varētu noteikt atsevišķus vispārējus kritērijus šādas ieinteresētības novērtēšanai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0064"><NO.P>64.</NO.P><TXT>Šajā spriedumā Tiesa precizēja, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0061" REF.END="QE0061"/>ieinteresētības [attiecībā uz darba ņēmēja veicamo darbu] esamība<QUOT.END REF.START="QS0061" CODE="201D" ID="QE0061"/> nav nosakāma, pamatojoties tikai uz formāliem un izslēdzošiem kritērijiem, bet gan ir jāvērtē kopumā, ņemot vērā visus lietas apstākļus”<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0045"><P>Spriedums <HT TYPE="ITALIC">Pugliese</HT> (24. punkts).</P></NOTE>. Tiesa uzskaitīja dažādus neizsmeļošus novērtējuma elementus<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0046"><P>Spriedums <HT TYPE="ITALIC">Pugliese</HT> (24. punkts).</P></NOTE>, kas manā ieskatā ir transponējami attiecībā uz trešās personas ieinteresētību attiecībās ar darba devēju, ar kuru ir noslēgts līgums. Šie galvenie elementi ir šādi:</TXT><P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P>tas, ka starp abām līgumslēdzējām sabiedrībām un darba ņēmēju pastāv organiska vai ekonomiska saikne<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0047"><P>Šajā gadījumā skat. šo secinājumu 14. un 15. punktu.</P></NOTE>;</P></ITEM><ITEM><P>tas, ka jauna darba līguma noslēgšana ir bijusi paredzēta brīdī, kad tika atcelts vai izbeigts iepriekšējais līgums ar trešo personu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0048"><P>Aplūkojamā gadījumā skat. šo secinājumu 14. punktu.</P></NOTE>;</P></ITEM><ITEM><P>tas, ka iepriekšējais līgums ir ticis atcelts, ņemot vērā jaunā līguma noslēgšanu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0049"><P>Šajā ziņā skat. šo secinājumu 14. punktu.</P></NOTE>;</P></ITEM><ITEM><P>tas, ka starp darba devēju un trešo personu pastāv vienošanās, kas nosaka ar darba ņēmēju noslēgto līgumu līdzāspastāvēšanas sistēmu;</P></ITEM><ITEM><P>tas, ka trešā persona netieši saglabā tiesības sniegt norādījumus nodarbinātajam<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0050"><P>Kas atbilstoši iesniedzējtiesas konstatētajam šajā gadījumā ir trūcis. Skat. šo secinājumu 47. punktu saistībā ar šo secinājumu 49. punktu.</P></NOTE>;</P></ITEM><ITEM><P>tas, ka trešā persona var lemt par darbinieka darbošanās ilgumu pie līgumiskā darba devēja.</P></ITEM></LIST></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0065"><NO.P>65.</NO.P><TXT>Manā ieskatā būtiski ir vēl arī citi faktori, uz kuriem mani ir uzvedinājis iesniedzējtiesas konstatētais:</TXT><P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P>tas, ka trešā persona ir līgumiski atbildīga par līgumiskā darba devēja saistību izpildi, jo īpaši pēc darba ņēmēja pieprasījuma, bez jebkādiem ierobežojumiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0051"><P>Šajā gadījumā skat. šo secinājumu 16. un 24. punktu.</P></NOTE>;</P></ITEM><ITEM><P>tas, ka darba ņēmēja uzdevumu raksturs, ko viņš veicis iepriekšējā līguma laikā trešās personas vadībā, pēc jaunā līguma noslēgšanas paliek nemainīgs<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0052"><P>Šajā gadījumā skat. šo secinājumu 24. punktu.</P></NOTE>;</P></ITEM><?PAGE NO="13"?><ITEM><P>tas, ka minētajam darba ņēmējam, neraugoties uz iepriekšējā līguma atcelšanu, joprojām saglabājas pienākums veikt savu darbu minētās trešās personas labā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0053"><P>Skat. šo secinājumu 4. zemsvītras piezīmē atgādinātos apsvērumus.</P></NOTE>.</P></ITEM></LIST></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0066"><NO.P>66.</NO.P><TXT>Attiecībā uz visiem šiem kritērijiem es vēlos piebilst, ka manā ieskatā nav iemesla tos attiecināt tikai uz juridiskām personām. Arī fiziskās personas var būt līgumdarbinieki vai ieinteresētie darba devēji atsevišķu uzņēmumu grupas vai tīkla ietvaros.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0067"><NO.P>67.</NO.P><TXT>Līdz ar to iesniedzējtiesai, ņemot vērā šos vai citus atbilstošākus kritērijus, būs jāizvērtē, vai pamatlietas apstākļi ļauj konstatēt, ka pastāv <HT TYPE="ITALIC">trešās personas tieša ieinteresētība tajā, ka darba ņēmējs darbu veic pienācīgi</HT> saskaņā ar darba līgumu, kas noslēgts ar citu tās pašas grupas personu, no kā varēs secināt, ka šo trešo personu iespējams atzīt par darba devēju Regulas Nr. 1215/2012 21. panta 1. punkta izpratnē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0068"><NO.P>68.</NO.P><TXT>Tāpēc uz pirmo iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu es ierosinu Tiesai atbildēt, ka par <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0062" REF.END="QE0062"/>darba devēju<QUOT.END REF.START="QS0062" CODE="201D" ID="QE0062"/> Regulas Nr. 1215/2012 21. panta 1. punkta un 2. punkta izpratnē var uzskatīt fizisku vai juridisku personu, kuras domicils ir vai nav dalībvalsts teritorijā, ar kuru darba ņēmējs ir noslēdzis nevis savu darba līgumu, bet gan vienošanos, kas ir šā līguma neatņemama sastāvdaļa, saskaņā ar kuru šī persona ir atbildīga par darba devēja saistību izpildi attiecībā pret šo darba ņēmēju, ja šī persona ir tieši ieinteresēta minētā līguma pienācīgā izpildē.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">B.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par dažu jurisdikcijas noteikumu izņēmuma raksturu, ja atbildētāja domicils nav dalībvalstī</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0069"><NO.P>69.</NO.P><TXT>Ar otro prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa vaicā, vai gadījumā, ja Tiesa uzskatītu, ka strīds neietilpst Regulas Nr. 1215/2012 II nodaļas 5. iedaļas piemērošanas jomā, šīs regulas 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka atruna, kas attiecas uz minētās regulas 21. panta 2. punktu, liedz piemērot valsts tiesību normas par jurisdikciju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0070"><NO.P>70.</NO.P><TXT>Šajā ziņā jāatzīmē, ka šī tiesa nav uzdevusi tādu pašu jautājumu par šīs pašas regulas II nodaļas 4. iedaļā izklāstīto jurisdikcijas noteikumu piemērošanu, kas ir trešā un ceturtā prejudiciālā jautājuma priekšmets, lai gan problemātika ir identiska.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0071"><NO.P>71.</NO.P><TXT>Ja uz pirmo prejudiciālo jautājumu Tiesa atbildētu noliedzoši, pamatojoties uz to, ka trešo personu darba līgumā, kā tas ir pamatlietā, nevar uzskatīt par darba devēju, strīds tādējādi neietilptu Regulas Nr. 1215/2012 II nodaļas 5. iedaļas piemērošanas jomā. Līdz ar to turpmāk izklāstīto iemeslu dēļ būtu jāpiemēro valsts noteikumi par jurisdikciju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0072"><NO.P>72.</NO.P><TXT>Pirmkārt, saskaņā ar šīs regulas 6. panta 1. punkta formulējumu, skatītā 14. apsvēruma gaismā, šie noteikumi par jurisdikciju principā ir piemērojami atbildētājiem, kuru domicils nav dalībvalstī.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0073"><NO.P>73.</NO.P><TXT>Otrkārt, nav iedomājams, ka Savienības noteikumiem par jurisdikciju ārpus to piemērošanas jomas varētu būt valstu noteikumus bloķējoša iedarbība. Turklāt jebkāda cita analīze novestu pie tā, ka valsts noteikumi par jurisdikciju nebūtu piemērojami visos gadījumos.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0074"><NO.P>74.</NO.P><TXT>Tādējādi uz iesniedzējtiesas otro jautājumu varētu atbildēt, ka gadījumā, ja Regulas Nr. 1215/2012 21. panta 2. punkts nav piemērojams, šīs regulas 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ir piemērojamas valsts tiesību normas par jurisdikciju.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="14"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0075"><NO.P>75.</NO.P><TXT>Tomēr es iesaku Tiesai pievērst uzmanību interpretācijai <HT TYPE="ITALIC">a contrario</HT>, kādu varētu izdarīt no šādas plaši formulētas atbildes. Šādu modrību manā ieskatā pamato iesniedzējtiesas norāde uz Vācijas juridiskajā literatūrā atrodamajiem komentāriem, no kuriem izriet jautājumi par Regulas Nr. 1215/2012 6. panta 1. punkta noteikumu saistību ar tām iedaļām, kas veltītas strīdiem par patērētāju līgumiem un darba līgumiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0054"><P>Šajā pašā ziņā skat. Gaudemet‑Tallon, H., un Ancel, M.‑É., <HT TYPE="ITALIC">Compétence et exécution des jugements en Europe – Règlements 44/2001 et 1215/2012, Conventions de Bruxelles (1968) et de Lugano (1998 et 2007)</HT>, 6. izdevums, L.G.D.J., Parīze, 2018, 464. lpp., kā arī 167. zemsvītras piezīme.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0076"><NO.P>76.</NO.P><TXT>Proti, šīs regulas 6. panta 1. punktā ir paredzēts, ka gadījumā, ja atbildētāja domicils nav kādas dalībvalsts teritorijā, tad jurisdikciju nosaka valsts tiesību akti, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0063" REF.END="QE0063"/>ievērojot<QUOT.END REF.START="QS0063" CODE="201D" ID="QE0063"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0055"><P>Tas ir tas pats termins, kas lietots Regulas Nr. 1215/2012 4. pantā [tā franču valodas versijā].</P></NOTE> minētās regulas 18. panta 1. punktu un 21. panta 2. punktu. Tomēr šie panti figurē katrā no attiecīgajām iedaļām, kas attiecīgi sākas ar šīs pašas regulas 17. panta 1. punktu un 20. panta 1. punktu, saskaņā ar kuriem <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0064" REF.END="QE0064"/>jurisdikciju nosaka šajā iedaļā, <HT TYPE="ITALIC">neskarot</HT> Regulas Nr. 1215/2012 6. pantu [..]<QUOT.END REF.START="QS0064" CODE="201D" ID="QE0064"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0056"><P>Mans izcēlums. Skat. arī šādu pašu formulējuma atšķirību vācu, angļu un poļu valodas versijā.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0077"><NO.P>77.</NO.P><TXT>Gan 1968. gada Briseles konvencijā, gan Regulā Nr. 44/2001 ir tikuši lietoti vienādi formulējumi: <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0065" REF.END="QE0065"/>ievērojot<QUOT.END REF.START="QS0065" CODE="201D" ID="QE0065"/> šo divu instrumentu 4. pantā un <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0066" REF.END="QE0066"/>neskarot<QUOT.END REF.START="QS0066" CODE="201D" ID="QE0066"/> attiecīgi šīs konvencijas 13. pantā un šīs regulas 15. un 18. pantā. Noteikumiem par <HT TYPE="ITALIC">ekskluzīvo</HT> jurisdikciju un pēc tam noteikumiem minētajā regulā par vienošanos par jurisdikciju bija jāizslēdz valsts tiesību aktu piemērošana<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0057"><P>Tomēr jāvērš uzmanība uz to, ka Regulā Nr. 44/2001, tāpat kā Regulā Nr. 1215/2012, vienādi formulējumi figurē spāņu (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0067" REF.END="QE0067"/>sin perjuicio<QUOT.END REF.START="QS0067" CODE="201D" ID="QE0067"/>), dāņu (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0068" REF.END="QE0068"/>jf. dog<QUOT.END REF.START="QS0068" CODE="201D" ID="QE0068"/>), itāļu (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0069" REF.END="QE0069"/>salva/fatto salvo<QUOT.END REF.START="QS0069" CODE="201D" ID="QE0069"/>), holandiešu (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0070" REF.END="QE0070"/>onverminderd<QUOT.END REF.START="QS0070" CODE="201D" ID="QE0070"/>), portugāļu (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0071" REF.END="QE0071"/>sem prejuízo<QUOT.END REF.START="QS0071" CODE="201D" ID="QE0071"/>) un zviedru (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0072" REF.END="QE0072"/>om inte annat<QUOT.END REF.START="QS0072" CODE="201D" ID="QE0072"/>) valodas versijā.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0078"><NO.P>78.</NO.P><TXT>Tāpēc rodas jautājums, vai Regulas Nr. 1215/2012 papildināšanai ar noteikumiem par jurisdikciju, <HT TYPE="ITALIC">kas aizsargā vājāko pusi</HT>, būtu jābūt ar tādu pašu piemērojamību. Ir iespējamas vairākas pieejas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0079"><NO.P>79.</NO.P><TXT>No šīs regulas 5. panta formulējuma, saskaņā ar kuru atbildētājus, kuru domicils ir dalībvalstīs, citas dalībvalsts tiesā <HT TYPE="ITALIC">var iesūdzēt tikai</HT> <HT TYPE="ITALIC">saskaņā ar</HT> minētās regulas II nodaļas 2.–7. iedaļā paredzētajiem noteikumiem, kas atšķiras no šīs pašas regulas 6. panta 1. punkta formulējuma, kas ir piemērojams atbildētājiem, kuru domicils ir trešās valstīs, varētu secināt, ka valsts noteikumus par jurisdikciju var turpināt piemērot <HT TYPE="ITALIC">papildus</HT> Regulā Nr. 1215/2012 paredzētajiem noteikumiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0058"><P>Šajā ziņā skat. Garcimartin Álferez, F. J., un Sánchez, S., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0073" REF.END="QE0073"/>El nuevo reglamento Bruselas I: qué ha cambiado en el ámbito de la competencia judicial<QUOT.END REF.START="QS0073" CODE="201D" ID="QE0073"/>, <HT TYPE="ITALIC">Revista Española de Derecho Europeo</HT>, Marcial Pons Ediciones Jurídicas y Sociales, Madride, 2013, Nr. 48, 3.–6. lpp., kā arī Pohl, M., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0074" REF.END="QE0074"/>Die Neufassung der EuGVVO – im Spannungsfeld zwischen Vertrauen und Kontrolle<QUOT.END REF.START="QS0074" CODE="201D" ID="QE0074"/>, <HT TYPE="ITALIC">Praxis des internationalen Privat‑ und Verfahrensrechts</HT> (IPRax), Verlag Ernst und Werner Gieseking GmbH, Ķelne, 2. sēj., 2013, 109.–111. lpp.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0080"><NO.P>80.</NO.P><TXT>Varētu arī argumentēt, ka šīs regulas 21. panta 2. punktā ir noteikts, ka darba devēju, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0075" REF.END="QE0075"/><HT TYPE="ITALIC">var</HT> iesūdzēt dalībvalsts tiesā saskaņā ar 1. punkta b) apakšpunktu<QUOT.END REF.START="QS0075" CODE="201D" ID="QE0075"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0059"><P>Mans izcēlums.</P></NOTE>. Tādējādi darba ņēmējam būtu vienkārša iespēja izvēlēties starp jurisdikciju, kas balstīta uz minēto regulu, un jurisdikciju, kas izriet no valsts tiesību aktiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0060"><P>Skat. Nord, N., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0076" REF.END="QE0076"/>Refonte du règlement <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0077" REF.END="QE0077"/>Bruxelles I<QUOT.END REF.START="QS0077" CODE="201D" ID="QE0077"/> et protection du travailleur<QUOT.END REF.START="QS0076" CODE="201D" ID="QE0076"/>, <HT TYPE="ITALIC">La Semaine Juridique Social</HT>, LexisNexis, Parīze, 2014, Nr. 52, 3. lpp., 19. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="15"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0081"><NO.P>81.</NO.P><TXT>Tomēr, ņemot vērā Regulas Nr. 1215/2012 14. apsvēruma otro teikumu, kurā ir runa par jurisdikcijas noteikumiem, kuriem ir jāpiešķir prioritāte, ņemot vērā šajā regulā izvirzītos mērķus<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0061"><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0078" REF.END="QE0078"/>[..] lai nodrošinātu patērētāju un darba ņēmēju aizsardzību, aizsargātu dalībvalstu tiesu jurisdikciju situācijās, kurās tām ir izņēmuma jurisdikcija, un lai garantētu pušu autonomiju, atsevišķi šīs regulas jurisdikcijas noteikumi būtu jāpiemēro neatkarīgi no atbildētāja domicila.<QUOT.END REF.START="QS0078" CODE="201D" ID="QE0078"/></P></QUOT.S></NOTE>, varētu arī apgalvot, ka šīs regulas II nodaļas 4. un 5. iedaļā ietvertie noteikumi, tos nenošķirot, izslēdz valsts tiesību aktu piemērošanu, pat ja tie varētu būt labvēlīgāki prasītājam<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0062"><P>Šajā ziņā skat. Nord, N., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0079" REF.END="QE0079"/>Refonte du règlement <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0080" REF.END="QE0080"/>Bruxelles I<QUOT.END REF.START="QS0080" CODE="201D" ID="QE0080"/> et protection du travailleur<QUOT.END REF.START="QS0079" CODE="201D" ID="QE0079"/>, <HT TYPE="ITALIC">La Semaine Juridique Social</HT>, LexisNexis, Parīze, 2014, Nr. 52, 3. un 4. lpp., 20. punkts. Attiecībā uz darba līguma noteikumiem skat. Cuniberti, G., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0081" REF.END="QE0081"/>La réforme du Règlement Bruxelles I<QUOT.END REF.START="QS0081" CODE="201D" ID="QE0081"/>, <HT TYPE="ITALIC">Droit et procédure – EJT</HT>, Dalloz, Parīze, 2013, Nr. 2, 37. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0082"><NO.P>82.</NO.P><TXT>Es sliecos piekrist šai analīzei, kuras pamatā ir Regulas Nr. 1215/2012 saskaņotība, tās atbilstība iepriekšējiem noteikumiem un to mērķiem, tādējādi novēršot šaubas, kas izriet no valodu versiju atšķirībām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0083"><NO.P>83.</NO.P><TXT>Pirmkārt, vēlos atgādināt, ka Regulas Nr. 1215/2012 6. pantā saistībā ar vispārīgajiem noteikumiem, kas attiecas uz gadījumu, kad atbildētāja domicils nav kādā dalībvalstī, valsts tiesību aktu izslēgšana, kas iepriekš bija paredzēta kā izņēmuma jurisdikcijas noteikumi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0063"><P>Šajā ziņā skat. <HT TYPE="ITALIC">P. Jenard</HT> ziņojumu par <DATE ISO="19680927">1968. gada 27. septembra</DATE> Konvenciju par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās (<REF.DOC.OJ COLL="C" NO.OJ="059" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="1979">OV 1979, C 59, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>), jo īpaši 21. lpp.</P></NOTE>, ir tikusi specifiski paplašināta par labu patērētājiem un darba ņēmējiem, vienlaikus saglabājot principu, ka tiek piemēroti valsts noteikumi par jurisdikciju<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0064"><P>Par šīs tiesību normas vēsturi it īpaši skat. Gaudemet‑Tallon, H., un Ancel, M.‑ É., <HT TYPE="ITALIC">Compétence et exécution des jugements en Europe – Règlements 44/2001 et 1215/2012, Conventions de Bruxelles (1968) et de Lugano (1998 et 2007)</HT>, 6. izd., L.G.D.J., Parīze, 2018, 137. lpp.</P></NOTE>. Manā ieskatā runa tātad ir par izņēmumiem no šā principa.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0084"><NO.P>84.</NO.P><TXT>Otrkārt, jānorāda, ka Regulas Nr. 1215/2012 iedaļās, kas attiecas uz patērētājiem un darba ņēmējiem, kuri tiek raksturoti kā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0082" REF.END="QE0082"/>vājākā puse<QUOT.END REF.START="QS0082" CODE="201D" ID="QE0082"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0065"><P>Šīs regulas 18. apsvērums.</P></NOTE>, ir tikusi saglabāta atruna<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0066"><P>Šis termins ir pārņemts no iepriekš minētā <HT TYPE="ITALIC">P. Jenard</HT> ziņojuma (33. lpp.).</P></NOTE> par dažu vispārīgo noteikumu, tostarp šīs regulas 6. panta, piemērošanu. No šiem tekstiem kopumā es secinu, ka regulas 6. pants reglamentē vispārējo gadījumu, kad jebkura atbildētāja domicils ir kādā trešā valstī, un ka šajā normā ietvertā norāde uz šīs pašas regulas 21. panta 2. punktu paredz noteikumus, kas ir piemērojami konkrētajā gadījumā, kad darba ņēmējs vēršas tiesā pret darba devēju. Tādējādi likumdevējs ir izvēlējies, ka gadījumos, kad atbildētājs ir darba ņēmējs, ir piemērojami valsts noteikumi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0085"><NO.P>85.</NO.P><TXT>Līdz ar to nav iespējams atkāpties no Tiesas noteiktā principa, saskaņā ar kuru gadījumos, kad ir piemērojami Regulas Nr. 1215/2012 II nodaļas 5. iedaļas noteikumi par jurisdikciju, tiem ir prioritāte pār valsts noteikumiem par jurisdikciju, pat ja šie noteikumi ir labvēlīgāki darba ņēmējam, jo tie ir ne vien specifiski, bet arī turklāt izsmeļoši<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0067"><P>Šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20080522">2008. gada 22. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Glaxosmithkline</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Laboratoires Glaxosmithkline</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑462/06</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:299">EU:C:2008:299</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0018">18.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un 2021. gada 25. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Markt24</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑804/19</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2021:134">EU:C:2021:134</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0033">33.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0034">34.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, kā arī tajos minētā judikatūra).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0086"><NO.P>86.</NO.P><TXT>Šādos apstākļos es uzskatu, ka civiltiesiskās sadarbības jomā piemērojamo regulu mērķis unificēt jurisdikcijas kolīziju normas, kā arī prasība, lai normas par jurisdikciju būtu paredzamas un lai kompetentās tiesas tiktu ierobežotas ar nosacījumiem, kas aizsargā attiecīgās vājākās puses, ir izpildīti, jo saskaņā ar pieņēmumu šīs normas par jurisdikciju tām ir piemērojamas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0068"><P>Šajā pašā ziņā skat. Nord, N., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0083" REF.END="QE0083"/>Refonte du règlement <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0084" REF.END="QE0084"/>Bruxelles I<QUOT.END REF.START="QS0084" CODE="201D" ID="QE0084"/> et protection du travailleur<QUOT.END REF.START="QS0083" CODE="201D" ID="QE0083"/>, <HT TYPE="ITALIC">La Semaine Juridique Social</HT>, LexisNexis, Parīze, 2014, Nr. 52, 3. un 4. lpp., 20. punkts, kā arī Cuniberti, G., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0085" REF.END="QE0085"/>La réforme du Règlement Bruxelles I<QUOT.END REF.START="QS0085" CODE="201D" ID="QE0085"/>, <HT TYPE="ITALIC">Droit et procédure – EJT</HT>, Dalloz, Parīze, 2013, Nr. 2, 37. punkts. Skat. arī Temming, F., un Glatz, P., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0086" REF.END="QE0086"/>Vorlagen an den EuGH, Arbeitsrecht, Haftung aus Arbeitsvertrag/Rechtsnachfolger<QUOT.END REF.START="QS0086" CODE="201D" ID="QE0086"/>, <HT TYPE="ITALIC">Zeitschrift für europäisches Sozial‑ und Arbeitsrecht</HT> (ZESAR), Erich Schmidt Verlag, Berlīne, 2021, Nr. 5/6, 230. lpp., it īpaši 232. lpp.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="16"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0087"><NO.P>87.</NO.P><TXT>Visu šo apsvērumu dēļ es ierosinu Tiesai uz otro prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka Regulas Nr. 1215/2012 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesību normu par jurisdikciju piemērošana ir izslēgta, ja ir izpildīti šīs regulas 21. panta 2. punkta piemērošanas nosacījumi.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">C.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par jurisdikciju attiecībā uz patērētāju līgumiem</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0088"><NO.P>88.</NO.P><TXT>Ar trešo un ceturto prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa vaicā, vai darba ņēmējs, kas atrodas tādā situācijā kā izskatāmajā lietā, var izmantot patērētāju tiesību aizsardzības noteikumus, lai pamatotu savu jurisdikciju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0089"><NO.P>89.</NO.P><TXT>Trešais jautājums attiecas uz Regulas Nr. 1215/2012 17. panta 1. punkta noteikumiem. Ceturtais jautājums attiecas uz Romas I regulas 6. panta 1. punkta noteikumiem. Šo jautājumu kopējais priekšmets ir līgumi, ko fiziska persona noslēdz <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0087" REF.END="QE0087"/>mērķiem, kurus var uzskatīt par nesaistītiem ar viņas arodu vai profesiju<QUOT.END REF.START="QS0087" CODE="201D" ID="QE0087"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0090"><NO.P>90.</NO.P><TXT>Iesniedzējtiesas ieskatā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0069"><P>Skat. šo secinājumu 26. punktu un 74. zemsvītras piezīmi.</P></NOTE> jautājums šeit ir par to, vai <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0088" REF.END="QE0088"/>arods vai profesija<QUOT.END REF.START="QS0088" CODE="201D" ID="QE0088"/> šo normu izpratnē ietver ne tikai darbību kā pašnodarbinātajam, bet arī algotu darbu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0091"><NO.P>91.</NO.P><TXT>Tā kā Romas I regulas materiālajai piemērošanas jomai un noteikumiem ir jābūt saskaņotiem ar regulām par tiesu jurisdikciju<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0070"><P>Skat. šo secinājumu 35. punktu.</P></NOTE>, es trešo un ceturto prejudiciālo jautājumu izvērtēšu kopā, vispirms apskatot to pirmo un pēc tam – otro daļu. Attiecībā uz Regulu Nr. 1215/2012 trešo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa ir uzdevusi, ja uz pirmo prejudiciālo jautājumu tiks sniegta negatīva atbilde. Tā kā uz šo jautājumu es Tiesai ierosinu atbildēt apstiprinoši, tālāk norādītā analīze tiek sniegta pakārtoti.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">1.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Par jēdzienu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0089" REF.END="QE0089"/>arods vai profesija<QUOT.END REF.START="QS0089" CODE="201D" ID="QE0089"/> Regulas Nr. 1215/2012 un Romas I regulas izpratnē</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0092"><NO.P>92.</NO.P><TXT>Ar trešā un ceturtā prejudiciālā jautājuma pirmo daļu iesniedzējtiesa būtībā Tiesai vaicā, vai Regulas Nr. 1215/2012 17. panta 1. punkts un Romas I regulas 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0090" REF.END="QE0090"/>arods vai profesija<QUOT.END REF.START="QS0090" CODE="201D" ID="QE0090"/> ietver arī algotu darbu darba attiecību ietvaros.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0093"><NO.P>93.</NO.P><TXT>Es atgādinu, ka tas ir viens no nosacījumiem, lai piemērotu patērētāju aizsardzības jurisdikcijas noteikumus<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0071"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20200326">2020. gada 26. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Primera Air Scandinavia</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑215/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2020:235">EU:C:2020:235</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0056">56.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra), kā arī spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Personal Exchange International</HT> (27. punkts).</P></NOTE>. Jēdziena <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0091" REF.END="QE0091"/>arods vai profesija<QUOT.END REF.START="QS0091" CODE="201D" ID="QE0091"/> interpretācija izrādās esam sarežģīta, jo Regulas Nr. 1215/2012 17. panta dažādās valodu versijas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0072"><P>Agrākajā Regulā Nr. 44/2001 15. pants bija formulēts identiski. Šajā nozīmē skat. lietā, kurā ir taisīts spriedums <HT TYPE="ITALIC">Personal Exchange International</HT>, iesniedzējtiesas šaubas, pamatojoties uz Slovēņu valodas versiju (šī sprieduma 21. punkts).</P></NOTE> nav saskaņotas ne šajā regulā, ne ar Romas I regulas 6. pantu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0094"><NO.P>94.</NO.P><TXT>Proti, Regulas Nr. 1215/2012 17. panta 1. punkta pirmajā teikumā franču valodas un citu valodu versijās patērētājs ir definēts kā persona, kas ir noslēgusi līgumu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0092" REF.END="QE0092"/>ar mērķi, kas var būt uzskatāms par nesaistītu ar viņas <HT TYPE="ITALIC">arodu vai profesiju</HT><QUOT.END REF.START="QS0092" CODE="201D" ID="QE0092"/>, kamēr tā paša punkta c) apakšpunktā otra līgumslēdzēja puse ir tā, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0093" REF.END="QE0093"/>kas veic <HT TYPE="ITALIC">komercdarbību vai profesionālo darbību</HT><QUOT.END REF.START="QS0093" CODE="201D" ID="QE0093"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0073"><P>Mans izcēlums. Tāda pati dihotomija pastāv arī spāņu un itāļu valodu versijās.</P></NOTE>. Savukārt vācu<?PAGE NO="17"?> valodas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0074"><P>Apzīmējums <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0094" REF.END="QE0094"/>berufliche oder gewerbliche Tätigkeit<QUOT.END REF.START="QS0094" CODE="201D" ID="QE0094"/> parādās abos šajos punktos. Saskaņā ar iesniedzējtiesas precizēto grūtības interpretēt šo apzīmējumu rodas tāpēc, ka terminam <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0095" REF.END="QE0095"/>beruflich<QUOT.END REF.START="QS0095" CODE="201D" ID="QE0095"/>, kam ir ļoti plaša nozīme, ir pievienots termins <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0096" REF.END="QE0096"/>gewerblich<QUOT.END REF.START="QS0096" CODE="201D" ID="QE0096"/>. No minētā varētu secināt, ka šeit ir runa tikai par pašnodarbinātību vai brīvajām profesijām.</P></NOTE> un citu valodu versijās<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0075"><P>Skat., piemēram, poļu valodas versiju (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0097" REF.END="QE0097"/>zawodową lub gospodarczą<QUOT.END REF.START="QS0097" CODE="201D" ID="QE0097"/>) vai portugāļu valodas versiju (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0098" REF.END="QE0098"/>atividade comercial ou profissional<QUOT.END REF.START="QS0098" CODE="201D" ID="QE0098"/>). Dāņu valodas versijā ir lietots tikai viens termins (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0099" REF.END="QE0099"/>erhvervsmæssige virksomhed<QUOT.END REF.START="QS0099" CODE="201D" ID="QE0099"/>), taču arī tas lietots divas reizes vienotā veidā.</P></NOTE> attiecībā uz patērētāja un viņa līdzlīgumslēdzēja darbību tiek lietoti vienādi termini. Citu valodu versijās ir atrodami dažādi apzīmējumi, bet nav vienotu terminu, kas definētu patērētāja un atbildētāja darbību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0076"><P>Skat., piemēram, angļu valodā (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0100" REF.END="QE0100"/>trade or profession<QUOT.END REF.START="QS0100" CODE="201D" ID="QE0100"/>/<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0101" REF.END="QE0101"/>commercial or professional activities<QUOT.END REF.START="QS0101" CODE="201D" ID="QE0101"/>), holandiešu valodā (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0102" REF.END="QE0102"/>bedrijfs of beroepsmatig<QUOT.END REF.START="QS0102" CODE="201D" ID="QE0102"/>/<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0103" REF.END="QE0103"/>commerciële of beroepsactiviteiten<QUOT.END REF.START="QS0103" CODE="201D" ID="QE0103"/>) vai zviedru valodā (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0104" REF.END="QE0104"/>affärsverksamhet eller yrkesverksamhet<QUOT.END REF.START="QS0104" CODE="201D" ID="QE0104"/>/<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0105" REF.END="QE0105"/>kommersiell verksamhet eller yrkesverksamhet<QUOT.END REF.START="QS0105" CODE="201D" ID="QE0105"/>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0095"><NO.P>95.</NO.P><TXT>Turklāt Romas I regulas 6. panta 1. punktā lietotie termini patērētāja un uzņēmēja definēšanai ne vienmēr atbilst Regulas Nr. 1215/2012 17. pantā lietotajiem terminiem. Tā, piemēram, franču valodas versijā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0106" REF.END="QE0106"/>professionel<QUOT.END REF.START="QS0106" CODE="201D" ID="QE0106"/> ir definēts, atsaucoties uz <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0107" REF.END="QE0107"/>activité professionnelle<QUOT.END REF.START="QS0107" CODE="201D" ID="QE0107"/>, nevis uz <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0108" REF.END="QE0108"/>activité commerciale et professionnelle<QUOT.END REF.START="QS0108" CODE="201D" ID="QE0108"/>, kā tas ir šīs regulas 17. panta 1. punkta c) apakšpunktā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0096"><NO.P>96.</NO.P><TXT>Šādos apstākļos man šķiet, ka strīdīgo noteikumu interpretācijā uzsvars ir liekams uz jēdziena <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0109" REF.END="QE0109"/>patērētājs<QUOT.END REF.START="QS0109" CODE="201D" ID="QE0109"/> definīciju<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0077"><P>Manis aplūkotajās valodu versijās es ievēroju, ka termins <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0110" REF.END="QE0110"/>patērētājs<QUOT.END REF.START="QS0110" CODE="201D" ID="QE0110"/> apzīmē personu, kura tikai izmanto preci vai pakalpojumu. Tādējādi patērētājs atrodas pretējā situācijā nekā darba ņēmējs, kurš ražo preces vai sniedz pakalpojumus sava darba devēja uzdevumā. Šajā nozīmē skat. spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Personal Exchange International</HT> (38. punkts).</P></NOTE>. Tiesa nesen saistībā ar Regulu Nr. 1215/2012 ir atgādinājusi, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0111" REF.END="QE0111"/>tikai uz tādiem līgumiem, kas noslēgti <HT TYPE="ITALIC">ārpus un neatkarīgi no jebkādas profesionālās darbības vai tās mērķa un vienīgi ar nolūku apmierināt privātā patērētāja paša vajadzības</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0078"><P>Mans izcēlums.</P></NOTE>, attiecas minētajā regulā paredzētais īpašais režīms patērētāja kā vājākās puses aizsardzībai<QUOT.END REF.START="QS0111" CODE="201D" ID="QE0111"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0079"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20191003">2019. gada 3. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Petruchová</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑208/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:825">EU:C:2019:825</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0042">42.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra). Skat. arī kā atgādinājumu, kas daļēji ir formulēts vispārīgi, par šiem pašiem kritērijiem saistībā ar Regulas Nr. 44/<DATE ISO="20010115">2001 15.–1</DATE>7. pantu, spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Personal Exchange International</HT> (29.–31. punkts un tajos minētā judikatūra).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0097"><NO.P>97.</NO.P><TXT>Tādējādi Tiesa, pamatojoties uz 1968. gada Briseles konvencijā sākotnēji ietverto patērētāju tiesību aizsardzības noteikumu vēsturisko attīstību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0080"><P>Skat. P. Šlosera [<HT TYPE="ITALIC">P. Schlosser</HT>] ziņojumu par Konvenciju par Dānijas Karalistes, Īrijas un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes pievienošanos Briseles konvencijai, kā arī Protokolu par Tiesas veikto tās interpretāciju (<REF.DOC.OJ COLL="C" NO.OJ="059" PAGE.FIRST="71" DATE.PUB="1979">OV 1979, C 59, 71. lpp.</REF.DOC.OJ>, it īpaši 118. lpp., 153. punkts), un spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20130314">2013. gada 14. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Česká spořitelna</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑419/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:165">EU:C:2013:165</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0032">32.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>, savā iedibinātajā judikatūrā acīmredzami nav nošķīrusi profesionālo darbību atkarībā no tā, vai tā ir neatkarīga.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0098"><NO.P>98.</NO.P><TXT>FD uzskata, ka Vācijas tiesai ir jurisdikcija, pamatojoties uz to, ka garantijas vienošanās, ar kuru pamatota viņa prasība, tika noslēgta ar mērķi, ko var uzskatīt par nesaistītu ar viņa arodu vai profesiju. Secinot, ka algots darbs ir ietverts jēdzienā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0112" REF.END="QE0112"/>patērētājs<QUOT.END REF.START="QS0112" CODE="201D" ID="QE0112"/>, viņš norāda, ka darbinieki izmanto savu atalgojumu, lai <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0113" REF.END="QE0113"/>segtu savas vajadzības<QUOT.END REF.START="QS0113" CODE="201D" ID="QE0113"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0099"><NO.P>99.</NO.P><TXT>Tomēr, vadoties pēc šādas loģikas, būtu nepieciešams iekļaut arī citus pašnodarbinātos profesionāļus, piemēram, amatniekus, rūpniekus, lauksaimniekus vai neatkarīgos tirgotājus, kuri savu peļņu izmanto ikdienas iztikai tikpat lielā mērā kā darba ņēmēji savu algu. Turklāt, ja patērētājs izmanto vai pat patērē preces vai pakalpojumus un šim nolūkam izlieto savu algu, to nevar uzskatīt par patēriņa priekšmetu Regulas Nr. 1215/2012 II nodaļas 4. iedaļas izpratnē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0100"><NO.P>100.</NO.P><TXT>Turklāt var izvirzīt sistēmisku argumentu. Proti, Savienības likumdevējs ir paredzējis atšķirīgas tiesu jurisdikcijas patērētājiem un darba ņēmējiem. Šādā situācijā paplašināta jurisdikcijas noteikumu piemērošanas jomas interpretācija par labu patērētājiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0081"><P>Salīdzinājumam skat. spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Personal Exchange International</HT> par personas, kura regulāri saņem ievērojamus laimestus, tiešsaistē noslēgtu līgumu par pokera spēli.</P></NOTE> var novest pie<?PAGE NO="18"?> tā, ka tiek apieta likumdevēja izvēle noteikt īpašus noteikumus darba ņēmējiem, kas tiem tāpat kā patērētājiem neļauj celt prasību sava domicila vietas tiesā, lai dotu priekšroku tiesas, kurā prasība celta, tuvumam viņu darbavietai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0101"><NO.P>101.</NO.P><TXT>Visbeidzot, es tāpat kā Komisija vēlos piebilst, ka šādu interpretāciju nevar pamatot ar to, ka nav noteikuma, kas būtu piemērojams situācijai, kura nav tikusi paredzēta Regulā Nr. 1215/2012<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0082"><P>Šajā ziņā iesniedzējtiesa ir uzsvērusi, ka pašreizējā tiesiskā regulējuma attīstības stadijā Regulas Nr. 1215/2012 14. un 18. apsvērumā izklāstītais vājākās puses aizsardzības mērķis netiktu izpildīts, ja tiktu atzīts, ka uzņēmumu grupas darbinieks var atsaukties uz savām darba attiecībām, lai izslēgtu viņu no uz patērētājiem attiecināmo noteikumu par jurisdikciju piemērošanas, vai, gluži pretēji, uz šādu darba attiecību neesamību, lai pamatotu arī šajā regulā paredzēto noteikumu nepiemērojamību darba ņēmēju interesēs.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0102"><NO.P>102.</NO.P><TXT>Līdz ar to uz iesniedzējtiesas uzdotā trešā un ceturtā jautājuma pirmo daļu es ierosinu Tiesai atbildēt, ka jēdziens <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0114" REF.END="QE0114"/>arods vai profesija<QUOT.END REF.START="QS0114" CODE="201D" ID="QE0114"/> Regulas Nr. 1215/2012 17. panta 1. punkta un Romas I regulas 6. panta 1. punkta izpratnē aptver algotu darbu darba attiecību ietvaros.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">2.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Par vienošanās, kas darba ņēmējam garantē darba devēja saistību izpildi, kvalifikāciju</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0103"><NO.P>103.</NO.P><TXT>Ar trešā un ceturtā prejudiciālā jautājuma otro daļu iesniedzējtiesa būtībā Tiesai vaicā, vai Regulas Nr. 1215/2012 17. panta 1. punkts un Romas I regulas 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0115" REF.END="QE0115"/>arods vai profesija<QUOT.END REF.START="QS0115" CODE="201D" ID="QE0115"/> ietver garantijas vienošanos, saskaņā ar kuru trešā persona ir tieši atbildīga pret darba ņēmēju par to saistību izpildi, kas izriet no atsevišķā darba līguma, kas noslēgts ar viņa darba devēju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0104"><NO.P>104.</NO.P><TXT>Šis jautājums rodas tikai tad, ja jēdziens <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0116" REF.END="QE0116"/>arods vai profesija<QUOT.END REF.START="QS0116" CODE="201D" ID="QE0116"/> neaptver darbinieka darbību, kas varētu pamatot iesniedzējtiesas starptautisko jurisdikciju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0105"><NO.P>105.</NO.P><TXT>Tā kā iepriekš es esmu noraidījis šādu risinājumu, es tātad ierosinu Tiesai pakārtoti atbildēt iesniedzējtiesai, ka ar darba ņēmēju noslēgta vienošanās, pat ja tā ir vienpusēja<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0083"><P>Pēc analoģijas skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20090514">2009. gada 14. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Ilsinger</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑180/06</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:303">EU:C:2009:303</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0051">51.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, kuras mērķis ir piespiest izpildīt viņa darba devēja saistības un nevis apmierināt privātās vajadzības, ir tieši saistīta ar darba līgumu. Līdz ar to tā nav noslēgta <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0117" REF.END="QE0117"/>ārpus un neatkarīgi no jebkādas profesionālās darbības vai tās mērķa<QUOT.END REF.START="QS0117" CODE="201D" ID="QE0117"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0084"><P>Skat. šo secinājumu 96. punktu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0106"><NO.P>106.</NO.P><TXT>Aplūkojamā gadījumā, tā kā garantijas vienošanās noslēgšanas apstākļi un tās saturs liek secināt, ka tā ir darba līguma neatņemama sastāvdaļa<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0085"><P>Skat. šo secinājumu 52. punktu.</P></NOTE>, no tā būtu jāsecina, ka tā ir atkarīga no FD aroda vai profesijas. Šajā ziņā varētu tikt transponēts Tiesas lēmums par darba līgumu izslēgšanu no Direktīvas 93/13/EEK<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0086"><P>Padomes Direktīva (<DATE ISO="19930405">1993. gada 5. aprīlis</DATE>) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="095" PAGE.FIRST="29" DATE.PUB="1993">OV 1993, L 95, 29. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE> piemērošanas jomas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0087"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190321">2019. gada 21. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Pouvin</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Dijoux</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑590/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:232">EU:C:2019:232</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0032">32.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0107"><NO.P>107.</NO.P><TXT>Līdz ar to uz iesniedzējtiesas uzdotā trešā un ceturtā jautājuma otro daļu es ierosinu Tiesai pakārtoti atbildēt, ka garantijas vienošanās, kas ir darba līguma neatņemama sastāvdaļa, saskaņā ar kuru kāda persona ir atbildīga par darba devēja saistību izpildi pret darba ņēmēju, ietilpst jēdzienā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0118" REF.END="QE0118"/>arods vai profesija<QUOT.END REF.START="QS0118" CODE="201D" ID="QE0118"/> Regulas Nr. 1215/2012 17. panta 1. punkta un Romas I regulas 6. panta 1. punkta izpratnē.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><?PAGE NO="19"?><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">V.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Secinājumi</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0108"><NO.P>108.</NO.P><TXT>Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz <HT TYPE="ITALIC">Bundesarbeitsgericht</HT> (Federālā darba lietu tiesa, Vācija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem es ierosinu Tiesai atbildēt šādi:</TXT><P>Galvenokārt:</P><P><LIST TYPE="ARAB"><ITEM><NP><NO.P>1)</NO.P><TXT>Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (<DATE ISO="20121212">2012. gada 12. decembris</DATE>) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 21. panta 1. punkts un 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka fizisku vai juridisku personu, kuras domicils ir vai nav dalībvalsts teritorijā, un ar kuru darba ņēmējs ir noslēdzis nevis savu darba līgumu, bet gan vienošanos, kas ir šā līguma neatņemama sastāvdaļa, saskaņā ar kuru šī persona ir atbildīga par darba devēja saistību izpildi attiecībā pret šo darba ņēmēju, var uzskatīt par <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0119" REF.END="QE0119"/>darba devēju<QUOT.END REF.START="QS0119" CODE="201D" ID="QE0119"/>, ja šī persona ir tieši ieinteresēta minētā līguma pienācīgā izpildē. Šādas tiešas ieinteresētības esamība ir visaptveroši jāizvērtē iesniedzējtiesai, ņemot vērā visus lietas apstākļus.</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>2)</NO.P><TXT>Regulas Nr. 1215/2012 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesību normu par jurisdikciju piemērošana ir izslēgta, ja ir izpildīti šīs regulas 21. panta 2. punkta piemērošanas nosacījumi.</TXT><P>Pakārtoti, ja Tiesa uzskatītu, ka strīds neietilpst Regulas Nr. 1215/2012 21. panta 2. punkta piemērošanas jomā:</P></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>3)</NO.P><TXT>Regulas Nr. 1215/2012 17. panta 1. punkts un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 593/2008 (<DATE ISO="20080617">2008. gada 17. jūnijs</DATE>) par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Roma I), 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0120" REF.END="QE0120"/>arods un profesija<QUOT.END REF.START="QS0120" CODE="201D" ID="QE0120"/> aptver algotu darbu darba attiecību ietvaros.</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>4)</NO.P><TXT>Regulas Nr. 1215/2012 17. panta 1. punkts un Regulas Nr. 593/2008 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka garantijas vienošanās, kas ir darba līguma neatņemama sastāvdaļa, saskaņā ar kuru persona ir atbildīga par darba devēja saistību izpildi pret darba ņēmēju, ietilpst jēdzienā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0121" REF.END="QE0121"/>arods un profesija<QUOT.END REF.START="QS0121" CODE="201D" ID="QE0121"/>.</TXT></NP></ITEM></LIST></P></NP.ECR></GR.SEQ></CONTENTS.CONCLUSION></CONCLUSION>