TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
2025. gada 8. maijā ( *1 )
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Tiesiskā sadarbība krimināllietās – Direktīva (ES) 2016/1919 – Juridiskā palīdzība – Direktīva 2013/48/ES – Tiesības uz advokāta palīdzību kriminālprocesā – Procesuālās garantijas neaizsargātām personām – Personu neaizsargātības noteikšana – Juridiskās prezumpcijas neesamība – Tieša iedarbība – Aizdomās turētā nopratināšana advokāta prombūtnē – Tādu pierādījumu pieņemamība, kas iegūti, pārkāpjot procesuālās tiesības
Lietā C‑530/23 [Barało] ( i )
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Sąd Rejonowy we Włocławku (Vloclavekas rajona tiesa, Polija) iesniegusi ar 2023. gada 17. augusta lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2023. gada 17. augustā, kriminālprocesā pret
K.P.,
piedaloties
Prokurator Rejonowy we Włocławku,
TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja K. Jirimēe [K. Jürimäe] (referente), Tiesas priekšsēdētājs K. Lēnartss [K. Lenaerts], kas pilda otrās palātas tiesneša pienākumus, tiesneši M. Gavalecs [M. Gavalec], Z. Čehi [Z. Csehi] un F. Šalīns [F. Schalin],
ģenerāladvokāte: T. Čapeta [T. Ćapeta],
sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:
|
– |
Prokurator Rejonowy we Włocławku vārdā – T. Rutkowska‑Szmydyńska, |
|
– |
Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, pārstāvis, |
|
– |
Čehijas Republikas valdības vārdā – M. Smolek, T. Suchá un J. Vláčil, pārstāvji, |
|
– |
Eiropas Komisijas vārdā – J. Hottiaux un M. Wasmeier, pārstāvji, |
noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2024. gada 14. novembra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
|
1 |
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt:
|
|
2 |
Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar kriminālprocesu, kas uzsākts pret K.P. par, pirmkārt, narkotisko un psihotropo vielu glabāšanu un, otrkārt, transportlīdzekļa vadīšanu narkotisko vielu ietekmē. |
Atbilstošās tiesību normas
Starptautiskās tiesības
|
3 |
Apvienoto Nāciju Organizācijas principu un pamatnostādņu par juridiskās palīdzības pieejamību krimināltiesību sistēmā, kas pieņemtas 2012. gada 20. decembrī ar Ģenerālās asamblejas Rezolūciju 67/187, 23. un 32. punkts formulēts šādi: “23. Policija, prokurori un tiesneši ir atbildīgi par to, lai tiktu nodrošināta juridiskā palīdzība personām, kuras ierodas pie viņiem un kurām nav līdzekļu, lai atlīdzinātu advokātam, un/vai kuras ir neaizsargātas. [..] 32. Jāveic īpaši pasākumi, lai nodrošinātu, ka juridiskā palīdzība ir patiesi pieejama sievietēm, bērniem un grupām ar īpašām vajadzībām, tostarp, bet ne tikai [..] garīgi slimām personām [un] narkotisko vielu lietotājiem [..]. Šajos pasākumos jāņem vērā šo grupu īpašās vajadzības, un tie jāpielāgo dzimumam un vecumam.” |
Savienības tiesības
Direktīva 2013/48
|
4 |
Saskaņā ar Direktīvas 2013/48 50. un 51. apsvērumu:
|
|
5 |
Šīs direktīvas 2. panta “Darbības joma” 1. punktā paredzēts: “Šo direktīvu piemēro aizdomās turētajiem vai apsūdzētajiem kriminālprocesā no brīža, kad dalībvalsts kompetentās iestādes ar oficiālu paziņojumu vai citādi ir viņiem darījušas zināmu, ka viņi tiek turēti aizdomās vai ir apsūdzēti par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, neatkarīgi no tā, vai viņiem ir atņemta brīvība. To piemēro līdz procesa noslēgumam, ar ko saprot galīgu jautājuma izšķiršanu par to, vai aizdomās turētais vai apsūdzētais ir izdarījis noziedzīgo nodarījumu, tostarp attiecīgajā gadījumā notiesāšanu un pārsūdzībā pieņemto lēmumu.” |
|
6 |
Minētās direktīvas 3. pants “Tiesības uz advokāta palīdzību kriminālprocesā” formulēts šādi: “1. Dalībvalstis nodrošina, ka aizdomās turētajiem vai apsūdzētajiem ir tiesības uz advokāta palīdzību tādā laikā un tādā veidā, lai attiecīgās personas varētu praktiski un efektīvi īstenot savas tiesības uz aizstāvību. 2. Aizdomās turētie vai apsūdzētie var saņemt advokāta palīdzību bez nepamatotas kavēšanās. Katrā ziņā aizdomās turētie vai apsūdzētie var saņemt advokāta palīdzību no jebkura šāda agrākā brīža:
3. Tiesības uz advokāta palīdzību ietver to, ka:
[..].” |
|
7 |
Šīs pašas direktīvas 12. pantā “Tiesību aizsardzības līdzekļi” paredzēts: “1. Dalībvalstis nodrošina, ka aizdomās turētajiem vai apsūdzētajiem kriminālprocesā, kā arī pieprasītajām personām Eiropas apcietināšanas ordera procesā ir efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis saskaņā ar valsts tiesību aktiem gadījumos, kad ir pārkāptas to tiesības saskaņā ar šo direktīvu. 2. Neskarot valstu noteikumus un sistēmas attiecībā uz pierādījumu pieņemamību, dalībvalstis nodrošina, ka kriminālprocesā, izvērtējot liecības, ko snieguši aizdomās turētie vai apsūdzētie, vai pierādījumus, kas iegūti, pārkāpjot to tiesības uz advokātu, vai gadījumos, kad saskaņā ar 3. panta 6. punktu tikusi atļauta atkāpe no šīm tiesībām, tiek ievērotas tiesības uz aizstāvību un procesa taisnīgums.” |
|
8 |
Direktīvas 2013/48 13. pantā noteikts: “Dalībvalstis nodrošina, ka šīs direktīvas piemērošanā tiek ņemtas vērā neaizsargātu aizdomās turēto un neaizsargātu apsūdzēto īpašās vajadzības.” |
Direktīva 2016/1919
|
9 |
Direktīvas 2016/1919 1., 3., 4., 6., 17.–19., 23. un 24. apsvērumā noteikts:
[..]
[..]
[..]
[..]
|
|
10 |
Šīs direktīvas 1. pantā “Priekšmets” ir noteikts: “1. Ar šo direktīvu paredz kopēju noteikumu minimumu par tiesībām uz juridisko palīdzību:
[..] 2. Šī direktīva papildina Direktīvu [2013/48] un Direktīvu [2016/800]. Šo direktīvu neinterpretē tā, ka tiktu ierobežotas minētajās direktīvās paredzētās tiesības.” |
|
11 |
Direktīvas 2016/1919 2. panta “Darbības joma” 1. un 2. punktā noteikts: “1. Šo direktīvu piemēro kriminālprocesā aizdomās turētajiem un apsūdzētajiem, kuriem ir tiesības uz advokāta pieejamību [saskaņā ar Direktīvu 2013/48] un kuriem:
2. Šo direktīvu arī piemēro pieprasītajām personām, kurām ir tiesības uz advokāta pieejamību saskaņā ar [Direktīvu 2013/48], kad tās tiek aizturētas izpildes dalībvalstī.” |
|
12 |
Direktīvas 2016/1919 4. pants “Juridiskā palīdzība kriminālprocesā” ir formulēts šādi: “1. Dalībvalstis nodrošina, ka aizdomās turētajiem un apsūdzētajiem, kam trūkst līdzekļu, lai apmaksātu advokāta palīdzību, ir tiesības uz juridisko palīdzību, kad tas nepieciešams tiesiskuma interesēs. 2. Lai izlemtu, vai jāpiešķir juridiskā palīdzība saskaņā ar 1. punktu, dalībvalstis var izmantot mantiskā stāvokļa vai pamatotības pārbaudi vai abas. [..] 5. Dalībvalstis nodrošina, ka juridiskā palīdzība tiek piešķirta bez nepamatotas kavēšanās un vēlākais – pirms nopratināšanas, ko veic policija, cita tiesībaizsardzības iestāde vai tiesu iestāde, vai pirms tiek veiktas 2. panta 1. punkta c) apakšpunktā minētās izmeklēšanas vai pierādījumu vākšanas darbības. [..]” |
|
13 |
Šīs direktīvas 8. pantā “Tiesiskās aizsardzības līdzekļi” noteikts: “Dalībvalstis nodrošina, ka aizdomās turētajiem, apsūdzētajiem un pieprasītajām personām ir efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis saskaņā ar valsts tiesību aktiem gadījumos, kad ir pārkāptas to tiesības, kas paredzētas šajā direktīvā.” |
|
14 |
Minētās direktīvas 9. pants “Neaizsargātas personas” formulēts šādi: “Dalībvalstis nodrošina, ka, īstenojot šo direktīvu, tiek ņemtas vērā neaizsargātu aizdomās turēto, apsūdzēto un pieprasīto personu īpašās vajadzības.” |
|
15 |
Šīs pašas direktīvas 11. pantā “Aizsardzības līmeņa nepazemināšana” noteikts: “Nekas šajā direktīvā nav interpretējams kā tāds, kas ierobežo vai atkāpjas no jebkurām tiesībām un procesuālajām garantijām, kuras ir nodrošinātas Hartā, ECTK vai citos attiecīgos starptautisko tiesību aktu vai jebkuras dalībvalsts tiesību aktu noteikumos, kuri nosaka augstāku aizsardzības līmeni.” |
Komisijas ieteikums
|
16 |
Komisijas ieteikuma 1., 6., 7., 11. un 13. apsvērumā noteikts:
[..]
[..]
[..]
|
|
17 |
Ieteikuma 2. iedaļā “Neaizsargātu personu identificēšana” ir ietverts 4. punkts. Šajā punktā ir noteikts: “Neaizsargātas personas būtu savlaicīgi jānosaka un jāatzīst par neaizsargātām. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka visas kompetentās iestādes var izmantot neatkarīga eksperta veiktu medicīnisku pārbaudi, lai noteiktu neaizsargātas personas, šo personu neaizsargātības pakāpi un īpašās vajadzības. Eksperts var sniegt pamatotu atzinumu par to pasākumu piemērotību, kas veikti vai plānoti attiecībā uz neaizsargāto personu.” |
|
18 |
Minētā ieteikuma 3. iedaļai “Neaizsargātu personu tiesības” ir desmit daļas, četras no tām nosauktas šādi: “Diskriminācijas aizliegums”, “Neaizsargātības prezumpcija”, “Tiesības uz advokāta palīdzību” un “Nopratināšanas ieraksti”. Ieteikuma 6. punkts, kas ir ietverts pirmajā no četrām daļām, formulēts šādi: “Neaizsargātām personām piešķirtās procesuālās tiesības būtu jāievēro visā kriminālprocesa laikā, ņemot vērā šo personu neaizsargātības raksturu un pakāpi.” |
|
19 |
Komisijas ieteikuma 7. punktā, kas ietverts daļā “Neaizsargātības prezumpcija”, noteikts: “Dalībvalstīm būtu jāparedz neaizsargātības prezumpcija, jo īpaši attiecībā uz personām ar smagiem psiholoģiskiem, garīgiem, fiziskiem vai maņu traucējumiem, garīgu slimību vai kognitīviem traucējumiem, kas šīm personām traucē izprast kriminālprocesu un tajā efektīvi piedalīties.” |
|
20 |
Saskaņā ar šī ieteikuma 11. punktu, kas ietverts daļā “Tiesības uz advokāta palīdzību”: “Ja neaizsargāta persona nespēj izprast kriminālprocesu un tajā piedalīties, šai personai nevajadzētu atteikties no tiesībām uz advokāta palīdzību saskaņā ar [Direktīvu 2013/48].” |
|
21 |
Ieteikuma 13. punktā, kas ietverts daļā “Nopratināšanas ieraksti”, paredzēts: “Neaizsargātu personu nopratināšanai pirmstiesas izmeklēšanas posmā vajadzētu veikt audiovizuālu ierakstu.” |
Polijas tiesības
|
22 |
Atbilstoši 1997. gada 6. jūnijaustawa – Kodeks postępowania karnego (Likums par Kriminālprocesa kodeksu; 2022. gada Dz. U., 1375. pozīcija), redakcijā, kas piemērojama pamata krimināllietā (turpmāk tekstā – “KPK”), 6. pantam apsūdzētajai personai ir tiesības uz aizstāvību, tostarp tiesības uz advokāta palīdzību. Viņu informē par šīm tiesībām. |
|
23 |
KPK 79. panta 1. punktā ir paredzēts, ka kriminālprocesā apsūdzētajam jāsaņem advokāta palīdzība, ja pastāv pamatotas šaubas par to, ka noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas laikā viņš neapzinājās savu rīcību vai nevadīja to vai šīs spējas bija būtiski pasliktinātas (3. punkts) un ja ir pamatotas šaubas par to, vai viņa garīgā veselība ļauj viņam piedalīties tiesvedībā vai nodrošināt aizstāvību neatkarīgā un saprātīgā veidā (4. punkts). Turklāt KPK 79. panta 3. punktā ir noteikts, ka tostarp 79. panta 1. punktā minētajos gadījumos advokāta klātbūtne ir obligāta tiesas sēdē, kā arī sēdēs, kurās apsūdzētajam jāpiedalās. |
|
24 |
Saskaņā ar KPK 168.a pantu pierādījumu nevar atzīt par nepieņemamu, pamatojoties tikai uz to, ka tas iegūts, pārkāpjot Kriminālkodeksa 1. panta 1. punktā paredzētos procesuālos noteikumus vai izdarot noziedzīgu nodarījumu, ja vien pierādījums nav iegūts, valsts amatpersonai dienesta pienākumu pildīšanas laikā izdarot slepkavību, tīši kaitējot veselībai vai atņemot brīvību. |
|
25 |
KPK 300. pants attiecas uz aizdomās turētā tiesībām uz informāciju. Šajā ziņā aizdomās turētais pirms pirmās nopratināšanas jāinformē par viņa tiesībām tikt uzklausītam, klusēt vai atteikties atbildēt uz jautājumiem, apsūdzības saturu un izmaiņām tajā, tiesībām iesniegt pieteikumus par pirmstiesas izmeklēšanas vai pierādījumu savākšanas pienākumu veikšanu, tiesībām uz advokāta palīdzību, tostarp pieprasīt iecelt advokātu ex officio noteiktos gadījumos, par kuriem viņš jāinformē, iepazīties ar kriminālizmeklēšanas galīgo lietas materiālu elementiem un KPK 301. pantā noteiktajām tiesībām, kā arī KPK 74. pantā paredzētajiem pienākumiem un to sekām. Aizdomās turētajam jāsaņem šī informācija rakstiski un jāapstiprina, ka tā ir saņemta, parakstot apstiprinājumu par informatīvā dokumenta saņemšanu. |
|
26 |
Saskaņā ar KPK 301. pantu pēc aizdomās turētā lūguma viņš tiek nopratināts norīkota advokāta klātbūtnē. Advokāta prombūtne neliedz veikt nopratināšanu. |
|
27 |
Saskaņā ar KPK 344.a pantu tiesa, kas izskata lietu, nodod lietu atpakaļ prokuroram izmeklēšanas pabeigšanai, ja lietas materiālos ir konstatēti būtiski procesuāli trūkumi, it īpaši ja nepieciešams meklēt pierādījumus, un ja šai tiesai ir ievērojamas grūtības veikt nepieciešamās darbības. Nosūtot lietu atpakaļ prokuroram, minētā tiesa precizē papildu izmeklēšanas virzienu un, ja nepieciešams, atbilstošos veicamos pasākumus. Lietas dalībnieki šo rīkojumu var pārsūdzēt. |
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
|
28 |
Sąd Rejonowy we Włocławku (Vloclavekas rajona tiesa, Polija), kas ir iesniedzējtiesa šajā lietā, ir ierosināta krimināllieta pret K.P. |
|
29 |
Saskaņā ar iesniedzējtiesas sniegto informāciju kriminālprocess ir uzsākts šādos apstākļos. 2022. gada 22. jūlijā policijas darbinieki, kas tika informēti par sadursmi, kurā bija iesaistīti divi transportlīdzekļi, aizturēja K.P. Viņš bija ārpus sava transportlīdzekļa, nervozs un runāja neskaidri un nesakarīgi. |
|
30 |
Policijas darbinieki viņam lūdza nodot viņu rīcībā visus priekšmetus, kuru turēšana potenciāli ir aizliegta. K.P. izņēma no somas plastmasas maisiņus, kas saturēja baltu pulveri un sausu vielu zaļā krāsā. Šīs vielas tika konfiscētas un pēc tam identificētas kā tādas, kas var būt attiecīgi amfetamīns un marihuāna. |
|
31 |
Pēc aizturēšanas K.P. tika arestēts un nogādāts slimnīcā, kurā tika paņemtas asins analīzes, lai pārbaudītu, vai viņš ir lietojis narkotiskās vielas. Viņš tika apsūdzēts par narkotisko vielu un psihotropas vielas glabāšanu. |
|
32 |
K.P. tika informēts par viņa tiesībām uz viņa izvēlēta advokāta palīdzību un par tiesībām uz tiesas norīkota advokāta palīdzību, ja viņa ekonomiskā situācija viņam neļauj izvēlēties advokātu. Viņš arī tika informēts par tiesībām tikt uzklausītam, tiesībām klusēt un tiesībām neatbildēt uz jautājumiem. Nopratināšanas protokolā ir ietverts policijas darbinieka paziņojums, saskaņā ar kuru “atbilstoši [K.P.] paziņojumiem viņš ir garīgi vesels, viņam netiek veikta vai nav tikusi veikta psihiatriska, medikamentoza vai neiroloģiska ārstēšana”. |
|
33 |
K.P. neesot atteicies no savām tiesībām uz advokāta palīdzību, bet neesot arī lūdzis sazināties ar advokātu. Neesot nekādu pierādījumu tam, ka policijas darbinieks būtu pārbaudījis K.P., lai noteiktu, vai nopratināšanas laikā viņš atradās tādu produktu vai vielu ietekmē, kas pasliktinātu viņa uztveri vai spēju atcerēties faktus, vai arī – narkotisko vielu ietekmē. |
|
34 |
K.P. rīcībā esošajām vielām, kas tika konfiscētas, kā arī viņa asins paraugiem, kuri tika paņemti slimnīcā, ir veikta zinātniskā ekspertīze. Ņemot vērā amfetamīna koncentrāciju šajos paraugos, tika secināts, ka, iegūstot asinis, K.P. ir bijis “tādas narkotiskas vielas ietekmē, kuras iedarbība ir līdzīga alkohola iedarbībai”. Tādējādi 2022. gada 7. augustā viņam tika izvirzīta apsūdzība par automašīnas vadīšanu narkotiskās vielas ar alkoholam līdzīgu iedarbību ietekmē. |
|
35 |
2022. gada 14. oktobrī viņam tika izsniegts apsūdzības raksts slimnīcas, kurā viņš uzturējās, psihiatriskajā nodaļā. Viņš tika uzklausīts bez advokāta klātbūtnes, turklāt prokurors nav lūdzis, lai tiktu norīkots valsts nodrošināts advokāts viņa aizstāvībai. Viņa uzklausīšana netika ierakstīta arī audiovizuāli. |
|
36 |
Pirms šīs uzklausīšanas 2022. gada 22. augustā notikušajā ārsta psihiatra, kurš iepriekš bija ārstējis K.P., uzklausīšanā viņš esot paziņojis, ka attiecīgās personas psihiskais stāvoklis, proti, viņa garīgās slimības simptomu nopietnība, neļauj viņam piedalīties procesuālajās darbībās, jo šis stāvoklis var turpināties vismaz vairākas nedēļas. Turklāt no K.P. medicīniskās lietas, kas pēc viņa pieprasījuma tika nosūtīta prokuroram 2022. gada 23. septembrī, izrietot, ka ieinteresētā persona laikposmā no 2021. gada 30. jūnija līdz 2022. gada 22. jūlijam esot vairākkārt uzturējusies psihiatriskajā slimnīcā, lai ārstētu šizofrēniju un šizoafektīvus traucējumus. No tā arī izrietot, ka sākotnēji viņam tika diagnosticēti garīgi traucējumi un traucējumi, ko izraisījusi narkotisko un psihoaktīvo vielu izmantošana pārmaiņus, kā arī psihiski traucējumi. |
|
37 |
2022. gada 15. decembrī iesniedzējtiesā tika iesniegts lēmums par personas saukšanu pie kriminālatbildības. |
|
38 |
2023. gada 28. februārī šī tiesa, pamatojoties uz KPK 344.a panta 1. punktu, nolēma nodot lietu atpakaļ prokuratūrai papildu izmeklēšanas veikšanai, lai K.P. tiktu nopratināts advokāta klātbūtnē un lai saņemtu psihiatru ekspertu viedokli par K.P. garīgās veselības stāvokli noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas un pret viņu uzsāktā kriminālprocesa laikā. |
|
39 |
Tomēr Sąd Okręgowy we Włocławku (Vloclavekas apgabaltiesa, Polija) pēc prokuratūras iesniegtās sūdzības šo lēmumu atcēla. Lieta tika nodota atpakaļ iesniedzējtiesai tiesvedības turpināšanai. |
|
40 |
Šīs tiesvedības ietvaros šī tiesa norāda, ka tā tostarp ir konstatējusi, ka izmeklēšanas procedūras laikā nav veikts nekāds individuāls novērtējums, lai pārbaudītu, vai K.P. atrodas neaizsargātības situācijā, kurā jānorīko valsts nodrošināts advokāts. Neesot arī konstatēts, vai viņa garīgā veselība viņam ļāva piedalīties procedūrā vai nodrošināt savu aizstāvību neatkarīgi un saprātīgi. |
|
41 |
Iesniedzējtiesa no šiem konstatējumiem secina, ka K.P. tādējādi esot tikusi liegta, pirmkārt, minimālā aizsardzība, uz kuru viņam ir tiesības atbilstoši Direktīvai 2016/1919 kā aizdomās turētajam un potenciāli neaizsargātai personai, un, otrkārt, tiesības, uz kurām visi aizdomās turētie varētu pretendēt saskaņā ar Direktīvām 2012/13 un 2013/48. Runa galvenokārt esot par tiesību uz advokāta palīdzību nodrošināšanu personām, kuras tiek uzskatītas par neaizsargātām, kā arī par šo personu tiesībām saņemt juridisko palīdzību, kad tās tiek turētas aizdomās par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu. |
|
42 |
Iesniedzējtiesa uzskata, ka šī situācija radusies tāpēc, ka šīs direktīvas nav pareizi un pilnīgi transponētas, kā arī tāpēc, ka Polijas tiesību sistēmā nav īstenots Komisijas ieteikums. Tātad, pirmkārt, jānosaka, vai iepriekš minēto direktīvu attiecīgie noteikumi atbilst tiešas iedarbības kritērijiem. |
|
43 |
Turklāt iesniedzējtiesa norāda, ka spēkā esošajās kriminālprocesa tiesību normās nav piedāvāti pietiekami precīzi risinājumi, kas ikvienai personai, kura ietilpst Direktīvu 2013/48 un 2016/1919 piemērošanas jomā, garantētu visas šajās direktīvās paredzētās tiesības, piemēram, tiesības uz tūlītēju advokāta palīdzību, tiesības uz advokāta palīdzību agrākā pirmstiesas stadijā vai arī tiesības uz to, lai tās vajadzības tiktu konstatētas nekavējoties, pirms nopratināšanas aizdomās turētā statusā. Tā kā šos noteikumus nevar interpretēt atbilstoši Savienības tiesībām, iesniedzējtiesa, otrkārt, vēlas noskaidrot, vai ne tikai valsts tiesām, bet – plašākā nozīmē – visām valsts iestādēm, kas ir atbildīgas par tiesību aktu piemērošanu, ir pienākums nepiemērot minētās tiesību normas. |
|
44 |
Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa norāda, treškārt, ka tā cenšas “noteikt efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli”, kas varētu novērst to tiesību pārkāpuma sekas, kuras aizdomās turētajam būtu bijis jābauda iepriekšējos procesa posmos atbilstoši Direktīvai 2016/1919. Šajā nolūkā tā atsaucas uz šīs direktīvas 8. pantu un Direktīvas 2013/48 12. pantu, kā arī uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru. |
|
45 |
Ceturtkārt, iesniedzējtiesai ir šaubas par tāda aizdomās turētā vai apsūdzētā situāciju, kas ir identificēts kā neaizsargāta persona, kurai nekavējoties jāsniedz juridiskā palīdzība atbilstoši Direktīvai 2016/1919. Šai tiesai ir šaubas par to, vai tādām valsts iestādēm kā prokurors, kuras piedalās kriminālprocesā pirmstiesas stadijā un kuras to vada, ir pienākums nodrošināt efektīvu tiesību aizsardzību atbilstoši šai direktīvai, ja attiecīgais noziedzīgais nodarījums ir sodāms ar brīvības atņemšanu. Turklāt Savienības tiesību efektīvai piemērošanai esot nepieciešama ne tikai tiesu, bet arī kriminālvajāšanas iestāžu neatkarība un objektivitāte lietās, kurām ir saikne ar Savienības tiesībām. |
|
46 |
Šajos apstākļos Sąd Rejonowy we Włocławku (Vloclavekas rajona tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
|
Par tiesvedību Tiesā
|
47 |
Iesniedzējtiesa arī lūdza Tiesu izskatīt šo lietu paātrinātā tiesvedībā saskaņā ar Tiesas Reglamenta 105. panta 1. punktu. Ar 2023. gada 8. novembra rīkojumu Barało (C‑530/23, EU:C:2023:927) Tiesas priekšsēdētājs pēc tiesneses referentes un ģenerāladvokātes uzklausīšanas nolēma noraidīt šo pieteikumu. |
Par prejudiciālajiem jautājumiem
|
48 |
Iesniedzējtiesas uzdotie jautājumi būtībā attiecas uz vairāku Direktīvu 2013/48 un 2016/1919 normu interpretāciju. Ar šiem jautājumiem iesniedzējtiesa galvenokārt vēlas noskaidrot neaizsargātas personas tiesību uz advokāta palīdzību un tiesību uz juridisko palīdzību tvērumu. |
|
49 |
Tomēr jautājumi par vairākiem Savienības tiesību jēdzieniem, kā arī dažādiem procesuālajiem aspektiem, piemēram, atsevišķu Direktīvu 2013/48 un 2016/1919 normu tiešās iedarbības noteikšanu vai iespējamo šajās direktīvās paredzēto pienākumu ieviest tiesību aizsardzības līdzekļus, papildina lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu galveno priekšmetu un pārklājas dažādu prejudiciālo jautājumu formulējumā. |
|
50 |
Ņemot vērā veidu, kādā visi šie jautājumi ir savstarpēji saistīti, pirmām kārtām, pirmais līdz desmitais, trīspadsmitais un četrpadsmitais jautājums jāizskata kopā, ciktāl tie attiecas uz neaizsargātas personas tiesību uz advokāta palīdzību un tiesību uz juridisko palīdzību tvērumu, kā arī uz sekām, ja valsts tiesību akti, iespējams, neatbilst pienākumiem, kas izriet no Direktīvām 2013/48 un 2016/1919, otrām kārtām, otrais, desmitais un vienpadsmitais jautājums –, ciktāl tie attiecas uz prasību par efektīvu tiesību aizsardzību šajās direktīvās paredzēto tiesību pārkāpuma gadījumā un uz pierādījumu pieņemamību, trešām kārtām, – divpadsmitais jautājums un visbeidzot, ceturtām kārtām, – piecpadsmitais jautājums. |
Par pirmo līdz desmito, trīspadsmito un četrpadsmito jautājumu, ciktāl tie attiecas uz neaizsargātas personas tiesību uz advokāta palīdzību un tiesību uz juridisko palīdzību tvērumu, kā arī uz iespējamām valsts tiesību aktu neatbilstības pienākumiem, kas izriet no Direktīvām 2013/48 un 2016/1919, sekām
|
51 |
Ar pirmo līdz desmito, trīspadsmito un četrpadsmito jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2016/1919 1. panta 2. punkts, 2. panta 1. punkta b) apakšpunkts, 4. panta 5. punkts un 9. pants kopsakarā ar Direktīvas 2013/48 3. panta 2. punkta a)–c) apakšpunktu, kā arī 3. panta 3. punkta a) un b) apakšpunktu jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstīm ir pienākums, pirmkārt, nodrošināt, lai apsūdzētās vai aizdomās turētās personas neaizsargātība tiktu atklāta un atzīta pirms tam, kad šī persona vai aizdomās turētais tiek nopratināts kriminālprocesā vai attiecībā uz viņu ir veikti konkrēti izmeklēšanas vai pierādījumu vākšanas pasākumi, un, otrkārt, nodrošināt viņiem piekļuvi advokātam, saņemot juridisko palīdzību šī procesa vajadzībām. |
|
52 |
Ar šiem jautājumiem iesniedzējtiesa pievēršas vairākām problēmām, kas jāizskata secīgi. Vispirms jānosaka attiecīgās Direktīvu 2013/48 un 2016/1919 piemērošanas jomas un veids, kādā tās ir savstarpēji saistītas. Turpinājumā jāizvērtē neaizsargātas personas tiesību uz advokāta palīdzību un tiesību uz juridisko palīdzību apjoms. Visbeidzot, lai sniegtu pilnīgu atbildi šai tiesai, jāapsver iespējamās valsts tiesību aktu neatbilstības no Direktīvām 2013/48 un 2016/1919 izrietošajiem pienākumiem sekas. |
Par attiecīgajām Direktīvu 2013/48 un 2016/1919 piemērošanas jomām, kā arī to savstarpējo sakarību
|
53 |
No Direktīvas 2016/1919 1. panta 2. punkta skaidri izriet, ka tā papildina Direktīvu 2013/48, jo tiesības uz juridisko palīdzību ir saistītas ar tiesību uz advokāta palīdzību īstenošanu. Turklāt Direktīvas 2016/1919 2. panta 1. punkta a)–c) apakšpunktā ir paredzēts, ka tā attiecas uz aizdomās turētajiem un apsūdzētajiem kriminālprocesā, kuriem ir tiesības uz advokāta palīdzību atbilstoši Direktīvai 2013/48 un kuriem vai nu ir atņemta brīvība, vai kuriem saskaņā ar Savienības vai valsts tiesību aktiem jāsaņem advokāta palīdzība, vai kuriem ir tiesības piedalīties konkrētās izmeklēšanas vai pierādījumu vākšanas darbībās. |
|
54 |
Direktīvas 2013/48 3. panta 2. punkta a)–d) apakšpunktā ir noteikts, ka kriminālprocesā aizdomās turētajiem un apsūdzētajiem katrā ziņā ir piekļuve advokātam četros gadījumos. Tādējādi šīs tiesības viņiem jāgarantē, pirmkārt, pirms viņus nopratina policija vai cita tiesībaizsardzības vai tiesu iestāde, otrkārt, kad tiek veikti konkrēti izmeklēšanas vai pierādījumu vākšanas pasākumi, treškārt, bez nepamatotas kavēšanās pēc tam, kad viņiem ir atņemta brīvība, vai, ceturtkārt, laikus pirms viņu ierašanās kompetentajā tiesā. |
|
55 |
Tātad no šīm dažādajām tiesību normām izriet, ka Direktīvas 2013/48 3. panta 2. punkta a)–d) apakšpunktā uzskaitīto notikumu iestāšanās ir nosacījums ne tikai tiesību uz advokāta palīdzību izmantošanai, bet vienlaikus arī Direktīvas 2016/1919 piemērojamībai un tajā paredzētajām tiesībām uz juridisko palīdzību. |
|
56 |
Šī abu direktīvu sniegtās aizsardzības saskaņotība izriet arī no Direktīvas 2016/1919 4. panta 5. punkta, kurā dalībvalstīm ir skaidri noteikts pienākums nodrošināt, ka juridiskā palīdzība tiek piešķirta bez nepamatotas kavēšanās un vēlākais pirms nopratināšanas, ko veic policija vai cita tiesībaizsardzības iestāde, vai pirms šīs direktīvas 2. panta 1. punkta c) apakšpunktā minēto izmeklēšanas vai pierādījumu vākšanas pasākumu veikšanas. |
|
57 |
Juridiskās palīdzības agrīnas piešķiršanas nozīmi apstiprina minētās direktīvas 24. apsvērums. No tā izriet, ka policijas un prokuratūras pagaidu dalībai šīs palīdzības piešķiršanas procedūrā vajadzētu būt iespējamai, ja šāda dalība ir nepieciešama steidzamos gadījumos, lai laikus piešķirtu minēto palīdzību. |
|
58 |
Tādējādi ar Direktīvas 2016/1919 4. panta 5. punktu tiek īstenots šīs direktīvas mērķis, un tas, kā norādīts tās 1. apsvērumā, ir nodrošināt Direktīvā 2013/48 paredzēto tiesību uz advokāta palīdzību efektivitāti, ļaujot aizdomās turētajiem un apsūdzētajiem kriminālprocesā saņemt dalībvalstu apmaksāta advokāta palīdzību. |
|
59 |
Proti, tiesības uz advokāta palīdzību ir pamatprincips, kam jāļauj aizdomās turētajiem un apsūdzētajiem konkrēti un efektīvi īstenot savas tiesības uz aizstāvību. Tādēļ šiem aizdomās turētajiem un šīm personām jābūt piekļuvei advokātam bez nepamatotas kavēšanās un katrā ziņā no brīža, kad iestājas pirmais no četriem konkrētajiem notikumiem, kas uzskaitīti Direktīvas 2013/48 3. panta 2. punkta a)–d) apakšpunktā, tostarp nopratināšana policijā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 14. maijs, Stachev, C‑15/24 PPU, EU:C:2024:399, 47. un 48. punkts). No tā izriet, ka, lai šī palīdzība būtu efektīva, pašai juridiskajai palīdzībai jānotiek agrīnā tiesvedības stadijā (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2019. gada 19. septembris, Rayonna prokuratura Lom, C‑467/18, EU:C:2019:765, 50. punkts). |
Par neaizsargātas personas tiesību uz advokāta palīdzību un tiesību uz juridisko palīdzību apjomu
|
60 |
Attiecībā uz neaizsargātu personu situāciju Direktīvas 2013/48 13. pantā un Direktīvas 2016/1919 9. pantā dalībvalstīm līdzīgā veidā ir noteikts pienākums nodrošināt, lai, īstenojot šīs direktīvas, tiktu ņemtas vērā neaizsargātu aizdomās turēto vai apsūdzēto īpašās vajadzības. |
|
61 |
Pirmkārt, Tiesa šajā ziņā ir nospriedusi, ka personas, kurām ir garīgi traucējumi, ietilpst šajā 13. pantā paredzētajā neaizsargāto personu kategorijā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 19. septembris, Rayonna prokuratura Lom, C‑467/18, EU:C:2019:765, 48. punkts). Tā kā, kā norādīts šī sprieduma 53. punktā, Direktīva 2016/1919 papildina Direktīvu 2013/48 un šo abu direktīvu kopīgais mērķis ir nodrošināt aizdomās turēto vai apsūdzēto tiesības aizsardzību kriminālprocesā, to attiecīgās piemērošanas jomas ratione personae nevar atšķirties. No tā izriet, ka personas, kurām ir garīgi traucējumi, ietilpst arī neaizsargātu personu kategorijā Direktīvas 2016/1919 9. panta izpratnē. |
|
62 |
Otrkārt, attiecībā uz apgalvoto dalībvalstu pienākumu ieviest neaizsargātības prezumpciju kriminālprocesā, uz ko iesniedzējtiesa atsaucas trešajā jautājumā, jākonstatē, ka Savienības likumdevējs nav precizējis dalībvalstīm saskaņā ar Direktīvas 2013/48 13. pantu vai Direktīvas 2016/1919 9. pantu noteiktā pienākuma tvērumu. Tādējādi no šīm divām tiesību normām nevar secināt, ka dalībvalstīm noteiktos apstākļos būtu jāpierāda aizdomās turētā vai apsūdzētā neaizsargātības prezumpcija. |
|
63 |
Protams, ir taisnība, ka Komisijas ieteikums, uz kuru iesniedzējtiesa atsaucas sava lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatojumam, mudina dalībvalstis paredzēt šādu prezumpciju, it īpaši attiecībā uz personām, kurām ir psihiski traucējumi, kas tām traucē saprast tiesvedību un efektīvi tajā piedalīties. |
|
64 |
Tomēr šis ieteikums ir nesaistošs akts, kas nevar radīt pienākumus dalībvalstīm. Tas tā vēl jo vairāk ir minimālās saskaņošanas kontekstā, kurā Savienības likumdevējs nav īstenojis saistoša dokumenta par īpašām garantijām neaizsargātiem aizdomās turētajiem vai apsūdzētajiem pieņemšanas projektu, kas ir atgādināts Direktīvas 2013/48 9. apsvērumā un Direktīvas 2016/1919 4. apsvērumā. |
|
65 |
Ņemot to vērā, Direktīvas 2016/1919 23. apsvērumā paredzēts, ka dalībvalstīm būtu jāievēro Apvienoto Nāciju Organizācijas Principi un pamatnostādnes par juridiskās palīdzības pieejamību krimināltiesību sistēmās. |
|
66 |
Atbilstoši Principu un pamatnostādņu 23. punktam policija, prokurori un tiesneši ir atbildīgi par to, lai tiktu nodrošināta juridiskā palīdzība personām, kuras ierodas pie viņiem un kurām nav līdzekļu, lai atlīdzinātu advokātam, un/vai kuras ir neaizsargātas. Minēto principu un pamatnostādņu 32. punktā ir arī precizēts, ka jāveic īpaši pasākumi, lai juridiskā palīdzība būtu patiesi pieejama grupām ar īpašām vajadzībām, it īpaši garīgi slimajiem un narkotisko vielu lietotājiem. |
|
67 |
Turklāt Direktīvas 2013/48 51. apsvērumā noteikts, ka gan prokuratūrai, gan tiesībaizsardzības un tiesu iestādēm būtu jāveicina šajā direktīvā paredzēto tiesību efektīva īstenošana personām, kuras ir potenciāli neaizsargātā situācijā. Lai to izdarītu, tām tostarp, kā izriet no šī 51. apsvēruma, būtu jāņem vērā jebkāda iespējamā neaizsargātība, kas ietekmē to spēju īstenot tiesības uz advokāta palīdzību, un jāveic atbilstoši pasākumi, lai nodrošinātu šo tiesību īstenošanu. |
|
68 |
No tā izriet, ka izmeklēšanas iestādēm vai jebkurai citai tiesībaizsardzības iestādei, piemēram, prokuroriem, jāpārliecinās, ka aizdomās turētā vai apsūdzētā neaizsargātība tiek atklāta un atzīta pirms šīs personas nopratināšanas kriminālprocesā vai pirms tam, kad attiecībā uz viņu ir veikti konkrēti izmeklēšanas vai pierādījumu vākšanas pasākumi, lai šī persona, kā norādīts šī sprieduma 59. punktā, varētu konkrēti un efektīvi īstenot tiesības uz aizstāvību. |
|
69 |
Turklāt no Direktīvas 2016/1919 18. apsvēruma izriet, ka, ņemot vērā it īpaši neaizsargātu personu īpašās vajadzības, juridiskās palīdzības pieprasījumam, ko iesniegusi aizdomās turētā vai apsūdzētā persona, nevajadzētu būt materiāltiesiskam nosacījumam šīs palīdzības piešķiršanai. |
|
70 |
Tādējādi šķiet, ka, pat neieviešot neaizsargātības prezumpciju attiecībā uz aizdomās turētajām vai apsūdzētajām personām, Savienības likumdevējs nav vēlējies juridiskās palīdzības piešķiršanu pakārtot neaizsargātā situācijā esošas personas pieprasījumam. |
|
71 |
Treškārt, dalībvalsts izvēle saskaņā ar Direktīvas 2016/1919 4. panta 2. punktu piemērot līdzekļu kritēriju, lai noteiktu, vai juridiskā palīdzība jāpiešķir, nevar aizkavēt šīs palīdzības piešķiršanu neaizsargātai personai. Proti, kā noteikts šīs direktīvas 19. apsvērumā, kompetentajām iestādēm, kuras nevarētu piešķirt minēto palīdzību attiecīgajai personai pirms nopratināšanas, ko veic policija vai cita tiesībaizsardzības iestāde, vai pirms konkrētu izmeklēšanas vai pierādījumu vākšanas pasākumu veikšanas, būtu jāpiešķir ārkārtas vai pagaidu juridiskā palīdzība pirms šādas nopratināšanas vai pirms šādu konkrētu pasākumu veikšanas. |
|
72 |
No tā izriet, ka neaizsargātai personai, piemēram, personai ar garīgās veselības traucējumiem, bez nepamatotas kavēšanās un vēlākais pirms nopratināšanas, ko veic policija vai cita tiesībaizsardzības iestāde, vai pirms izmeklēšanas vai pierādījumu vākšanas, kurā šai personai ir pienākums vai atļauts piedalīties, jāsniedz piekļuve advokātam juridiskās palīdzības ietvaros. |
Par valsts tiesību aktu iespējamas neatbilstības no Direktīvām 2013/48 un 2016/1919 izrietošajiem pienākumiem sekām
|
73 |
Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas sniegtajām norādēm izriet, ka atbilstošajās valsts tiesību normās, it īpaši KPK 79. panta 1. punkta 3. un 4. apakšpunktā, paredzēta obligāta advokāta palīdzība, ja pastāv pamatotas šaubas par to, vai noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas laikā apsūdzētais spēja apzināties nodarījuma nozīmi vai šī spēja bija būtiski izmainīta, vai arī vadīt savu rīcību, un par to, vai viņš spēj – ciktāl to atļauj šīs personas garīgā veselība – neatkarīgi un saprātīgi piedalīties procesā vai nodrošināt savu aizstāvību. Saskaņā ar KPK 301. pantu aizdomās turētais jānopratina arī norīkota advokāta klātbūtnē, ja viņš to pieprasa, bet advokāta prombūtne neliedz veikt nopratināšanu. |
|
74 |
Iesniedzējtiesa jautā Tiesai par šādu tiesību normu saderību ar Direktīvas 2013/48 3. panta 2. un 3. punktu, kā arī Direktīvas 2016/1919 1. panta 2. punktu, 2. panta 1. punkta b) apakšpunktu, 4. panta 5. punktu un 9. pantu. Turklāt šī tiesa vaicā, vai izmeklēšanas iestādēm, tiesām vai jebkurai citai valsts iestādei ir pienākums nepiemērot valsts tiesību normas, kas nav saderīgas ar Savienības tiesībām, un aizstāt tās ar Direktīvu 2013/48 un 2016/1919 normām, kurām ir tieša iedarbība. |
|
75 |
Šajā ziņā saistībā ar funkciju sadali starp Tiesu un valsts tiesām, kas ir LESD 267. panta pamatā, Tiesai nav jāinterpretē valsts tiesību normas vai jālemj par valsts pasākuma saderību ar Savienības tiesībām (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1977. gada 3. februāris, Benedetti, 52/76, EU:C:1977:16, 25. punkts; 1993. gada 21. janvāris, Deutsche Shell, C‑188/91, EU:C:1993:24, 27. punkts, un 2024. gada 15. oktobris, KUBERA, C‑144/23, EU:C:2024:881, 53. punkts). |
|
76 |
Tādējādi iesniedzējtiesai jāpārbauda, vai iepriekš minētās valsts tiesību normas ir saderīgas ar Savienības tiesībām. To paturot prātā, Tiesai jāsniedz valsts tiesai dažas lietderīgas norādes, ņemot vērā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ietverto informāciju (spriedums, 2024. gada 9. aprīlis, Profi Credit Polska (Tiesvedības, kurā pasludināts galīgs spriedums, atjaunošana), C‑582/21, EU:C:2024:282, 64. punkts, un 2024. gada 15. oktobris, KUBERA, C‑144/23, EU:C:2024:881, 53. punkts). |
|
77 |
Šajā ziņā jāatgādina, pirmkārt, ka, lai nodrošinātu visu šo tiesību normu efektivitāti, pārākuma princips it īpaši liek valsts tiesām savas valsts tiesības interpretēt cik vien iespējams atbilstoši attiecīgā Savienības tiesību akta tekstam un mērķim, lai sasniegtu risinājumu, kas atbilst tā mērķim (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2004. gada 5. oktobris, Pfeiffer u.c.,C‑397/01 un C‑403/01, EU:C:2004:584, 119. punkts, kā arī 2017. gada 29. jūnijs, Popławski, C‑579/15, EU:C:2017:503, 31. punkts, kā arī 2024. gada 5. septembris, M.S. u.c. (Nepilngadīgo procesuālās tiesības),C‑603/22, EU:C:2024:685, 116. punkts). |
|
78 |
Valsts tiesību atbilstīgas interpretācijas pienākumam tomēr ir zināmas robežas, un tas nevar būt pamats valsts tiesību interpretācijai contra legem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2017. gada 29. jūnijs, Popławski, C‑579/15, EU:C:2017:503, 33. punkts, kā arī 2024. gada 5. septembris, M.S. u.c. (Nepilngadīgo procesuālās tiesības),C‑603/22, EU:C:2024:685, 117. punkts). |
|
79 |
Ja valsts tiesības nav iespējams interpretēt atbilstoši Savienības tiesību prasībām, pārākuma princips tādējādi liek valsts tiesai nodrošināt šo tiesību prasību pilnīgu iedarbību lietā, kuru tā izskata. Lai to izdarītu, šai tiesai vajadzības gadījumā pēc savas iniciatīvas jāatstāj nepiemērots jebkāds valsts tiesiskais regulējums vai prakse, pat vēlāka, kas ir pretrunā Savienības tiesību normai, kurai ir tieša iedarbība, un tai nav jālūdz vai jāgaida, kamēr šis valsts tiesiskais regulējums vai prakse tiks atcelta likumdošanas ceļā vai izmantojot kādu citu konstitūcijā paredzētu metodi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 5. septembris, M.S. u.c. (Nepilngadīgo procesuālās tiesības),C‑603/22, EU:C:2024:685, 118. punkts). |
|
80 |
Kompetentajām valsts iestādēm jānodrošina, ka tiek ievērotas tiesības, kas tieši skartajām fiziskajām vai juridiskajām personām izriet no Savienības tiesību normas, kura satura ziņā šķiet beznosacījuma un pietiekami precīza (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2019. gada 3. oktobris, Wasserleitungsverband Nördliches Burgenland u.c.,C‑197/18, EU:C:2019:824, 32. punkts, kā arī 2022. gada 19. maijs, Spetsializirana prokuratura (Aizbēguša apsūdzētā tiesāšana),C‑569/20, EU:C:2022:401, 28. punkts). |
|
81 |
No šāda viedokļa raugoties, ja noteiktajā termiņā nav veikti piemērošanas pasākumi vai ja direktīva ir transponēta nepareizi, valsts tiesām, kā arī visām valsts iestādēm jānodrošina to ievērošana. Tāpat kā valsts tiesai, šīm iestādēm, tostarp iestādēm, kas ir atbildīgas par likuma piemērošanu, piemēram, policijai un prokuratūrai, ir pienākums, pirmkārt, nepiemērot nevienu valsts tiesību normu, kas neatbilst beznosacījuma un pietiekami precīzām direktīvas normām, un, otrkārt, piemērot šīs tiesību normas, ciktāl tās nosaka tiesības, uz kurām privātpersonas var atsaukties attiecībā pret valsti (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1982. gada 19. janvāris, Becker, 8/81, EU:C:1982:7, 25. punkts; 1989. gada 22. jūnijs, Costanzo, 103/88, EU:C:1989:256, 30. un31. punkts; 1991. gada 19. novembris, Francovich u.c.,C‑6/90 un C‑9/90, EU:C:1991:428, 11. punkts, kā arī 2023. gada 20. aprīlis, Autorità Garante della Concorrenza e del Mercato (Ginosas pašvaldība),C‑348/22, EU:C:2023:301, 77. punkts). |
|
82 |
Otrkārt, attiecībā uz šī sprieduma 74. punktā minēto Savienības tiesību normu tiešo iedarbību no pastāvīgās judikatūras izriet, ka Savienības tiesību norma ir, pirmkārt, beznosacījuma, ja tajā ir noteikts pienākums, kas nav nedz saistīts ar kādu nosacījumu, nedz arī tā izpildes vai seku ziņā pakārtots kādam Savienības iestāžu vai dalībvalstu aktam, kas nav tiesību akts, ar kuru tā ir transponēta valsts tiesībās, un, otrkārt, ir pietiekami precīza, lai privātpersona uz to varētu atsaukties un tiesa to piemērotu, ja tajā ir nepārprotami noteikts pienākums (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1968. gada 3. aprīlis, Molkerei‑Zentrale Westfalen/Lippe, 28/67, EU:C:1968:17, 226. lpp.; 2022. gada 8. marts, Bezirkshauptmannschaft Hartberg‑Fürstenfeld (Tieša iedarbība), C‑205/20, EU:C:2022:168, 18. punkts, un 2022. gada 1. augusts, TL (Mutiska un rakstiska tulkojuma neesamība), C‑242/22 PPU, EU:C:2022:611, 50. punkts). |
|
83 |
Turklāt Tiesa ir nospriedusi – pat ja direktīva atstāj dalībvalstīm zināmu rīcības brīvību, pieņemot tās īstenošanas kārtību, šīs direktīvas norma var tikt uzskatīta par tādu, kurai ir beznosacījuma un precīzs raksturs, ja ar to dalībvalstīm nepārprotami ir noteikts pienākums sasniegt precīzu rezultātu un nav paredzēts neviens nosacījums attiecībā uz tajā paredzētā noteikuma piemērošanu (šajā nozīmē skat. spriedumus; 2022. gada 8. marts, Bezirkshauptmannschaft Hartberg‑Fürstenfeld (Tieša iedarbība), C‑205/20, EU:C:2022:168, 19. punkts, un 2022. gada 1. augusts, TL (Mutiska un rakstiska tulkojuma neesamība), C‑242/22 PPU, EU:C:2022:611, 51. punkts). Šajā ziņā galvenais ir tas, ka ar attiecīgo direktīvu dalībvalstīm piešķirtā rīcības brīvība neliedz noteikt tās minimālās aizsardzības vai minimālo garantiju saturu, kas jāpiešķir personām, uz kurām attiecas šī direktīva (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1994. gada 14. jūlijs, Faccini Dori, C‑91/92, EU:C:1994:292, 17. punkts, un 2023. gada 20. aprīlis, Autorità Garante della Concorrenza e del Mercato (Ginosas pašvaldība),C‑348/22, EU:C:2023:301, 65. punkts). |
|
84 |
Pirmkārt, attiecībā uz Direktīvas 2013/48 3. panta 2. un 3. punktu, pirmām kārtām, no paša šīs direktīvas 3. panta 2. punkta formulējuma izriet, ka aizdomās turētajiem vai apsūdzētajiem ir piekļuve advokātam bez nepamatotas kavēšanās un katrā ziņā ne vēlāk kā pēc tam, kad iestājas pirmais no četriem notikumiem, kas secīgi uzskaitīti šīs tiesību normas a)–d) apakšpunktā. Tātad tai ir tieša iedarbība, ciktāl ar to dalībvalstīm nepārprotami noteikts pienākums garantēt piekļuvi advokātam no brīža, kad iestājušies konkrēti notikumi, un šīm valstīm nav nekādas rīcības brīvības un tās nevar šo pienākumu pakārtot nekādiem nosacījumiem, kā arī nav nepieciešama attiecīga Savienības vai dalībvalstu tiesību akta pieņemšana. |
|
85 |
Nosakot šo tiesību uz advokāta palīdzību veidojošos elementus, minētās direktīvas 3. panta 3. punktam ir arī tieša iedarbība, jo tajā bez nosacījumiem un pietiekami precīzi ir noteikts aizdomās turēto vai apsūdzēto minimālās aizsardzības saturs. |
|
86 |
Otrkārt, arī Direktīvas 2016/1919 4. panta 5. punktā ir skaidri noteikts pienākums, kura izpilde ir definēta bez nosacījumiem. |
|
87 |
Proti, saskaņā ar šīs tiesību normas formulējumu juridiskā palīdzība aizdomās turētajiem un apsūdzētajiem jāpiešķir bez nepamatotas kavēšanās un ne vēlāk kā pirms nopratināšanas, ko veic policija vai tiesībaizsardzības iestāde, vai pirms šīs direktīvas 2. panta 1. punkta c) apakšpunktā minēto izmeklēšanas vai pierādījumu vākšanas pasākumu veikšanas. |
|
88 |
No tā izriet, ka, lai gan saskaņā ar minētās direktīvas 4. panta 2. punktu dalībvalstis var izvēlēties vai nu piemērot kritēriju par līdzekļiem, vai arī pamatotības kritēriju, vai pat abus, lai noteiktu, vai juridiskā palīdzība jāpiešķir, šī rīcības brīvība nevar ietekmēt brīdi, kurā šī palīdzība jāpiešķir, jo to ierobežo šīs pašas direktīvas 4. panta 5. punktā noteiktais laika ierobežojums. |
|
89 |
Treškārt, attiecībā uz Direktīvas 2016/1919 9. pantu, nosakot dalībvalstīm pienākumu nodrošināt, ka tiek ņemtas vērā neaizsargātu aizdomās turēto vai apsūdzēto īpašās vajadzības, šajā tiesību normā dalībvalstīm ir noteikts pienākums sasniegt precīzu rezultātu, un tas nav pakļauts nekādiem nosacījumiem attiecībā uz tajā paredzētā noteikuma piemērošanu. |
|
90 |
Dalībvalstīm atzīto rīcības brīvību noteikt veidu, kādā jāņem vērā to aizdomās turēto vai apsūdzēto īpašās vajadzības, kuri ir īpaši neaizsargātā situācijā, ierobežo šo dalībvalstu pienākums, kas vispārīgi un nepārprotami noteikts šajā pašā tiesību normā, nodrošināt, ka šīs īstenošanas laikā šīm personām tiek veltīta īpaša uzmanība. |
|
91 |
No iepriekš minētajiem motīviem kopumā izriet, ka iesniedzējtiesai valsts tiesību normas, kas minētas konkrēti šī sprieduma 73. punktā, jāinterpretē cik vien iespējams atbilstīgi Savienības tiesībām, lai nodrošinātu to pilnīgu efektivitāti. Ja tā nevar veikt šādu interpretāciju, tai pēc savas iniciatīvas būs jāatkāpjas no valsts tiesību normām, kas šķietami nav saderīgas ar Direktīvas 2013/48 3. panta 2. un 3. punktu, kā arī ar Direktīvas 2016/1919 4. panta 5. punktu un 9. pantu, un jāpiemēro minētās šo direktīvu normas, jo tajās noteiktie pienākumi ir saistoši visām dalībvalstu struktūrām, tostarp tiesībaizsardzības iestādēm, piemēram, policijai un prokuratūrai. |
Secinājumi par pirmo līdz desmito, trīspadsmito un četrpadsmito jautājumu
|
92 |
Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo līdz desmito, trīspadsmito un četrpadsmito jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 2016/1919 2. panta 1. punkta b) apakšpunkts, 4. panta 5. punkts un 9. pants kopsakarā ar Direktīvas 2013/48 3. panta 2. punkta a)–c) apakšpunktu, kā arī 3. panta 3. punktu jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstīm ir pienākums, no vienas puses, nodrošināt, ka apsūdzētā vai aizdomās turētā neaizsargātība tiek atklāta un atzīta pirms minētās personas vai aizdomās turētā nopratināšanas kriminālprocesā vai pirms tam, kad attiecībā uz viņu tiek veikti konkrēti izmeklēšanas vai pierādījumu vākšanas pasākumi, un, no otras puses, nodrošināt viņiem piekļuvi advokātam, lai saņemtu juridisko palīdzību minētā procesa vajadzībām, bez nepamatotas kavēšanās un ne vēlāk kā pirms nopratināšanas, ko veic policija vai cita tiesībaizsardzības iestāde, vai pirms izmeklēšanas vai pierādījumu vākšanas pasākumu veikšanas, kuros minētajai personai vai minētajam aizdomās turētajam jāpiedalās vai ir atļauts piedalīties. |
Par otro, desmito, vienpadsmito un trīspadsmito jautājumu, ciktāl tie attiecas uz prasību par efektīvu tiesību aizsardzību un pierādījumu pieņemamību
|
93 |
Vispirms jānorāda, ka vienpadsmitā jautājuma formulējumā iesniedzējtiesa atsaucas nevis uz Direktīvas 2013/48 12. panta 1. punktu, bet uz Direktīvas 2016/1919 8. pantu. Tomēr sava lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatojumā šī tiesa atsaucas uz Direktīvas 2013/48 12. panta 1. punktu, jo abi panti attiecas uz tiesību aizsardzības līdzekļiem un ir formulēti līdzīgi. |
|
94 |
Šādos apstākļos jāsaprot, ka ar otro, desmito, vienpadsmito un trīspadsmito jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2013/48 12. pants un Direktīvas 2016/1919 8. pants jāinterpretē tādējādi, ka tajos ir noteikts, ka lēmumiem par, pirmkārt, aizdomās turētā vai apsūdzētā iespējamās neaizsargātības pārbaudi un, otrkārt, atteikumu piešķirt juridisko palīdzību neaizsargātai personai un par izvēli nopratināt šo personu bez advokāta klātbūtnes jābūt pamatotiem un par tiem jābūt pieejamiem efektīviem tiesību aizsardzības līdzekļiem. Turklāt šī tiesa jautā, vai šīs pašas tiesību normas jāinterpretē tādējādi, ka tās nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kas kriminālprocesā neļauj tiesai atzīt par nepieņemamiem apsūdzošus pierādījumus, kuri iegūti no neaizsargātu personu sniegtiem paziņojumiem policijas vai citas tiesībaizsardzības iestādes veiktas nopratināšanas laikā, tādējādi pārkāpjot Direktīvā 2013/48 vai Direktīvā 2016/1919 paredzētās tiesības. |
|
95 |
Šajā ziņā vispirms no Direktīvas 2013/48 12. panta 1. punkta un Direktīvas 2016/1919 8. panta formulējuma izriet, ka aizdomās turētajiem vai apsūdzētajiem jābūt pieejamam efektīvam tiesību aizsardzības līdzeklim saskaņā ar valsts tiesībām gadījumā, ja tiek pārkāptas minētajās direktīvās paredzētās tiesības. |
|
96 |
Tiesa jau ir nospriedusi, ka pirmajā no šīm tiesību normām dalībvalstīm ir noteikts pienākums nodrošināt attiecīgi Hartas 47. pantā un 48. panta 2. punktā nostiprināto tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu un tiesību uz aizstāvību ievērošanu, paredzot efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli, kas ikvienam aizdomās turētajam vai apsūdzētajam ļauj vērsties tiesā, kuras uzdevums ir pārbaudīt, vai nav pārkāptas viņa tiesības, kas tai izriet no Direktīvas 2013/48 (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 7. septembris, Rayonna prokuratura Lovech, teritorialno otdelenie Lukovit (Personas pārmeklēšana) (C‑209/22, EU:C:2023:634, 51. punkts). |
|
97 |
Tāda pati interpretācija attiecas arī uz Direktīvas 2016/1919 8. pantu. Juridiskās palīdzības piešķiršana ir Hartas 47. panta trešajā daļā skaidri garantēto tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību aspekts, jo šīs direktīvas mērķis ir nodrošināt Direktīvā 2013/48 paredzēto tiesību uz advokāta palīdzību efektivitāti. Ar šo abu direktīvu kombinēto darbību tādējādi tiek veicināta Hartas 47. panta pirmajā daļā nostiprināto tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību īstenošana, jo juridiskās palīdzības piešķiršana atvieglo tiesības uz advokāta palīdzību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 22. jūnijs, K.B un F.S. (Jautājuma izskatīšana pēc savas ierosmes krimināllietā)C‑660/21, EU:C:2023:498, 44. punkts). |
|
98 |
No tā izriet, ka Direktīvas 2013/48 12. panta 1. punkts un Direktīvas 2016/1919 8. pants jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj nekādus valsts pasākumus, kas rada šķērsli efektīvu tiesību aizsardzības līdzekļu izmantošanai gadījumā, ja tiek pārkāptas tiesības, kuras ar šīm direktīvām tiek īstenotas (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2019. gada 19. septembris, Rayonna prokuratura Lom, C‑467/18, EU:C:2019:765, 57. un 58. punkts, kā arī 2023. gada 22. jūnijs, K.B un F.S. (Jautājuma izskatīšana pēc savas ierosmes krimināllietā), C‑660/21, EU:C:2023:498, 37. punkts). |
|
99 |
Turpinājumā jāprecizē, ka Hartas 47. un 48. pantā dalībvalstīm nav noteikts pienākums radīt autonomus tiesiskās aizsardzības līdzekļus, ko aizdomās turētie vai apsūdzētie varētu iesniegt, lai aizstāvētu tiesības, kas tiem piešķirtas ar minētajām direktīvām. Proti, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības tiesības, tostarp Hartas normas, neliek dalībvalstīm paredzēt citus tiesību aizsardzības līdzekļus kā vien tos, kas noteikti valsts tiesībās, ja vien no attiecīgās valsts tiesību sistēmas kopumā neizriet, ka nepastāv tiesību aizsardzības līdzekļi, kurus izmantojot varētu kaut vai pakārtoti nodrošināt to tiesību aizsardzību, kuras tiesību subjektiem izriet no Savienības tiesībām (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2007. gada 13. marts, Unibet, C‑432/05, EU:C:2007:163, 71. punkts; 2021. gada 21. decembris, Randstad Italia, C‑497/20, EU:C:2021:1037, 62. punkts, un 2023. gada 7. septembris, Rayonna prokuratura Lovech, teritorialno otdelenie Lukovit (Personas pārmeklēšana), C‑209/22, EU:C:2023:634, 54. punkts). |
|
100 |
Šajā ziņā jāpiebilst, ka Direktīvas 2013/48 12. panta 1. punktā un Direktīvas 2016/1919 8. pantā ir noteikts, ka tiesības konstatēt iespējamos šajās direktīvās piešķirto tiesību pārkāpumus tiek piešķirtas saskaņā ar “valsts tiesību aktiem”, jo Direktīvas 2013/48 12. panta 2. punktā precizēts, ka pierādījumu pieņemamība paliek valstu noteikumu un sistēmu ziņā. |
|
101 |
Minētajās tiesību normās tātad nav noteikta kārtība, kādā var apgalvot, ka ir notikuši šie tiesību pārkāpumi, tādējādi atstājot dalībvalstīm zināmu rīcības brīvību, lai noteiktu šajā ziņā piemērojamās īpašās procedūras (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 7. septembris, Rayonna prokuratura Lovech, teritorialno otdelenie Lukovit (Personas pārmeklēšana), C‑209/22, EU:C:2023:634, 52. punkts), ar nosacījumu, kā izriet no Direktīvas 2013/48 12. panta 2. punkta, ka, izvērtējot aizdomās turēto vai apsūdzēto liecības vai pierādījumus, kas iegūti, pārkāpjot viņu tiesības uz advokātu, tiek ievērotas tiesības uz aizstāvību un procesa taisnīgums. |
|
102 |
Tātad šajās direktīvās nekas neuzliek valsts tiesai pienākumu automātiski noraidīt visus pierādījumus, kas iegūti, pārkāpjot Direktīvās 2013/48 un 2016/1919 piešķirtās tiesības. Tomēr saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, kas jāņem vērā, kā tas izriet no pirmās minētās direktīvas 50. un 53. apsvēruma, kā arī otrās minētās direktīvas 17. un 30. apsvēruma, ja tiek konstatēts procesuālo noteikumu pārkāpums, valsts tiesām jāpārbauda, vai šis trūkums ir novērsts turpmākajā procedūrā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 14. maijs, Stachev, C‑15/24 PPU, EU:C:2024:399, 96. punkts). |
|
103 |
Tādējādi gadījumā, ja pierādījumi būtu iegūti, neievērojot šīs direktīvas prasības, jānosaka, vai, neraugoties uz šo nepilnību, brīdī, kad tiesa, kas izskata lietu, pieņem nolēmumu, kriminālprocess kopumā var tikt uzskatīts par taisnīgu, ņemot vērā vairākus faktorus, tostarp to, vai bez advokāta klātbūtnes iegūtie izteikumi ir neatņemama vai būtiska apsūdzošo pierādījumu daļa, kā arī citu lietas materiālos ietverto pierādījumu spēku (spriedums, 2024. gada 14. maijs, Stachev, C‑15/24 PPU, EU:C:2024:399, 97. punkts). |
|
104 |
No tā izriet, ka Savienības tiesībās dalībvalstīm nav noteikts pienākums paredzēt tiesai iespēju atzīt par nepieņemamiem apsūdzošus pierādījumus, kas izriet no neaizsargātas personas liecībām, kuras viņš sniedzis tādas nopratināšanas laikā, ko policija vai citas tiesībaizsardzības iestādes veikušas, neievērojot Direktīvā 2013/48 vai Direktīvā 2016/1919 paredzētās tiesības, tomēr ar nosacījumu, ka kriminālprocesā šai tiesai ir iespēja pārbaudīt, vai šīs tiesības, ievērojot Hartas 47. pantu un 48. panta 2. punktu, ir ievērotas, un izdarīt visus secinājumus, kas izriet no šī pārkāpuma, it īpaši attiecībā uz šajos apstākļos iegūto pierādījumu pierādošo spēku (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2024. gada 5. septembris, M.S u.c. (Nepilngadīgo procesuālās tiesības),C‑603/22, EU:C:2024:685, 174. punkts). |
|
105 |
Visbeidzot, no Tiesas judikatūras izriet, ka dalībvalstīm, īstenojot Direktīvas 2013/48 un 2016/1919, jānodrošina, ka tiek ievērotas prasības, kas izriet gan no Hartas 47. panta pirmajā un otrajā daļā nostiprinātajām tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību un tiesībām uz taisnīgu lietas izskatīšanu, gan no tās 48. panta 2. punktā nostiprinātajām tiesībām uz aizstāvību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 22. jūnijs, K.B un F.S. (Jautājuma izskatīšana pēc savas ierosmes krimināllietā), C‑660/21, EU:C:2023:498, 40. punkts). |
|
106 |
Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pamatojuma paziņošana ir tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību aspekts, jo tā ļauj nodrošināt efektīvu pārbaudi tiesā. Turklāt, lai aizdomās turētais vai apsūdzētais vislabākajos apstākļos varētu aizstāvēt savas tiesības saskaņā ar šīm direktīvām un, zinot visus apstākļus, nolemt, vai tām ir lietderīgi celt prasību tiesā, kompetentajai valsts iestādei ir pienākums darīt viņiem zināmus atteikuma iemeslus (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1987. gada 15. oktobris, Heylens u.c.,222/86, EU:C:1987:442, 15. punkts, kā arī 2011. gada 17. marts, Peñarroja Fa, C‑372/09 un C‑373/09, EU:C:2011:156, 63. punkts). |
|
107 |
Ņemot vērā iepriekš minētos iemeslus, Direktīvas 2013/48 12. pants un Direktīvas 2016/1919 8. pants jāinterpretē tādējādi, ka atbilstoši tiem lēmumiem par, pirmkārt, aizdomās turētā vai apsūdzētā iespējamās neaizsargātības pārbaudi un, otrkārt, atteikumu piešķirt juridisko palīdzību neaizsargātai personai un par izvēli nopratināt šo personu bez advokāta klātbūtnes jābūt pamatotiem un attiecībā uz tiem jābūt pieejamiem efektīviem tiesību aizsardzības līdzekļiem. |
|
108 |
Savukārt šīm tiesību normām nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā kriminālprocesā tiesai nav paredzēta iespēja atzīt par nepieņemamiem apsūdzošus pierādījumus, kas izriet no neaizsargātas personas liecībām, kuras viņa sniegusi tādas nopratināšanas laikā, ko policija vai citas tiesībaizsardzības iestādes veikušas, neievērojot Direktīvā 2013/48 vai Direktīvā 2016/1919 paredzētās tiesības, tomēr ar nosacījumu, ka kriminālprocesā šai tiesai ir iespēja, pirmkārt, pārbaudīt, vai šīs tiesības, ievērojot Hartas 47. pantu un 48. panta 2. punktu, ir ievērotas, un, otrkārt, izdarīt visus secinājumus, kas izriet no šī pārkāpuma, it īpaši attiecībā uz šajos apstākļos iegūto pierādījumu pierādošo spēku. |
Par divpadsmito jautājumu
|
109 |
Ar divpadsmito jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai aizdomās turētā nopratināšana, kas veikta psihiatriskajā slimnīcā, kurā atrodas šis aizdomās turētais, bez advokāta palīdzības un neņemot vērā minētā aizdomās turētā neaizsargātību, ievērojot īpaši ierobežotu vārda brīvību un īpašu psihisku nestabilitāti, ir necilvēcīga attieksme, konkrēti Hartas 4. panta izpratnē. |
|
110 |
Šajā ziņā no pastāvīgās judikatūras izriet, ka nepieciešamība sniegt iesniedzējtiesai noderīgu Savienības tiesību interpretāciju prasa, lai valsts tiesa izklāstītu lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus, uz kuriem attiecas tās uzdotie jautājumi, vai vismaz paskaidrotu šo jautājumu pamatā esošos pieņēmumus par faktiem. Šai tiesai turklāt jānorāda precīzi iemesli, kas tai likuši šaubīties par Savienības tiesību interpretāciju un uzskatīt par nepieciešamu uzdot Tiesai prejudiciālus jautājumus (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1993. gada 26. janvāris, Telemarsicabruzzo u.c., no C‑320/90 līdz C‑322/90, EU:C:1993:26, 6. punkts; 2009. gada 8. septembris, Liga Portuguesa de Futebol Profissional un Bwin International, C‑42/07, EU:C:2009:519, 40. punkts, kā arī 2024. gada 29. jūlijs, LivaNova, C‑713/22, EU:C:2024:642, 54. punkts). |
|
111 |
Kā noteikts Tiesas Reglamenta 94. panta a) un c) punktā, lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu tostarp jāietver kopsavilkums par atbilstošajiem faktiem vai vismaz to faktu izklāsts, uz kuriem balstīti jautājumi, kā arī to iemeslu izklāsts, kas likuši iesniedzējtiesai šaubīties par noteiktu Savienības tiesību normu interpretāciju vai spēkā esamību, un saikne, ko tā konstatējusi starp šīm tiesību normām un pamatlietai piemērojamajiem valsts tiesību aktiem. |
|
112 |
Šajā gadījumā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav ietverta nekāda informācija par apstākļiem, kādos notikusi K.P. nopratināšana slimnīcā. Šis lūgums arī neļauj saprast, kādēļ atbilde uz divpadsmito jautājumu ir nepieciešama, lai iesniedzējtiesa varētu atrisināt pamatlietu. |
|
113 |
Šādos apstākļos divpadsmitais jautājums ir nepieņemams. |
Par piecpadsmito jautājumu
|
114 |
Ar piecpadsmito jautājumu iesniedzējtiesa vaicā, vai Savienības tiesības nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā paredzēts, ka prokuratūra ir tieši atkarīga no izpildvaras, un apstiprinošas atbildes gadījumā – vai kriminālprocesa pirmstiesas stadijā prokuroram šāda tiesiskā regulējuma normas jāatstāj nepiemērotas. |
|
115 |
Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas norādēm izriet, ka pamatlietā kriminālprocesa pirmstiesas stadija ir pabeigta. Šādos apstākļos jautājums par to, vai šajā stadijā prokuroram ir pienākums atstāt nepiemērotas Savienības tiesībām pretrunā esošas valsts tiesību normas, lai nodrošinātu šo personu tiesību efektivitāti, tātad nav vērsts uz to, lai Savienības tiesības tiktu interpretētas atbilstoši pamatlietas objektīvajām vajadzībām, bet tam ir vispārīgs un hipotētisks raksturs. |
|
116 |
No pastāvīgās judikatūras izriet, ka LESD 267. pantā noteiktā procedūra ir Tiesas un valsts tiesu sadarbības instruments, ar kuru pirmā sniedz otrajām tādas Savienības tiesību interpretācijas norādes, kas tām ir nepieciešamas, lai atrisinātu izskatāmās lietas, un ka lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatojums nav konsultatīvu atzinumu sniegšana par vispārīgiem vai hipotētiskiem jautājumiem, bet gan nepieciešamība faktiski atrisināt strīdu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1981. gada 16. decembris, Foglia, 244/80, EU:C:1981:302, 18. punkts; 1990. gada 18. oktobris, Dzodzi, C‑297/88 un C‑197/89, EU:C:1990:360, 33. punkts; 2020. gada 26. marts, Miasto Łowicz un Prokurator Generalny, C‑558/18 un C‑563/18, EU:C:2020:234, 44. punkts, kā arī 2024. gada 5. septembris, M.S. u.c. (Nepilngadīgo procesuālās tiesības),C‑603/22, EU:C:2024:685, 75. punkts). |
|
117 |
Šādos apstākļos piecpadsmitais jautājums ir nepieņemams. |
Par tiesāšanās izdevumiem
|
118 |
Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi. |
|
Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež: |
|
|
|
[Paraksti] |
( *1 ) Tiesvedības valoda – poļu.
( i ) Šīs lietas nosaukums ir izdomāts. Tas neatbilst neviena lietas dalībnieka reālajam personvārdam vai nosaukumam.