1.

2023. gada otrajā pusgadā eurozonā 56 % no maksājumiem, kas nebija maksājumi skaidrā naudā, tika veikti, izmantojot bankas karti, un vidējā summa bija apmēram 40 EUR par darījumu ( 2 ).

2.

Bankas karšu jomā pastāv konkurence starp diviem ekonomiskajiem modeļiem. Pirmkārt, visvairāk tirgū izmanto četrpusējās maksājumu karšu shēmas ( 3 ). Šajā kārtībā darbojas bankas kartes turētājs (1), kas maksā iemaksu finanšu iestādei (2), kura izdod šo karti (turpmāk tekstā – “izdevējs”), un tirgotājs (3), kuram tiek maksāts ar karti un kurš maksā apkalpošanas maksu finanšu iestādei (4), kas savukārt sniedz tirgotājam līdzekļus ( 4 ), kuri ļauj pieņemt maksājumus ar bankas karti (turpmāk tekstā – “pieņēmējs”). Minēto kārtību papildina tādu maksājuma karšu kā MasterCard vai Visa shēma, saskaņā ar kuru tiek nodrošināta atlīdzība un darījumu izpilde starp attiecīgajiem izdevējiem un pieņēmējiem, pretī no tiem saņemot komisijas maksu. Lai kompensētu to, ka izdevējs uzņemas lielāku daļu izmaksu un risku (it īpaši attiecībā uz apdrošināšanu un atlīdzībām krāpšanas vai saistību nepildīšanas gadījumā, ja veic tūlītēju maksājumu, pat ja maksājums ir atlikts attiecībā uz kartes turētāju) nekā pieņēmējs (maksājumu risinājumu nodrošināšana), šis pēdējais pārskaita izdevējam starpbanku komisijas maksu, uz kuru attiecas Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2015/751 (2015. gada 29. aprīlis) par starpbanku komisijas maksām, ko piemēro kartēm piesaistītiem maksājumu darījumiem ( 5 ).

3.

Otrkārt, pastāv trīspusējas maksājumu karšu shēmas, kurās ir kartes turētājs, tirgotājs un pieņēmēja-izdevēja maksājumu karšu shēma, kas sevī ietver abas šīs funkcijas. Līdz ar to uz šīm shēmām neattiecas regulējums par starpbanku komisijas maksām. American Express ir daļa no šāda veida trīspusējām maksājumu karšu shēmām.

4.

Balstoties uz šīm trīspusējām maksājumu karšu shēmām, ir attīstījušies ekonomiskie modeļi, kuros bez pirmajām trim iesaistītajām personām, ko tikko minēju, darbojas tādas trešās personas kā maksājumu pakalpojumu sniedzējs saskaņā ar licenci, zīmolu koplietošanas partneris vai pārstāvis. Attiecībā uz šiem trīspusējo maksājumu karšu shēmu variantiem, pie kuriem pieder arī Tiesas izskatīšanai iesniegtā līgumiskā situācija, Regulā 2015/751 ir paredzēts, ka tie jāuzskata par četrpusējām maksājumu karšu shēmām.

5.

Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu sniedz Tiesai iespēju paskaidrot, kā konkrēti ir jāīsteno šī Regulā 2015/751 paredzētā pielīdzināšana starp četrpusējām maksājumu karšu shēmām, no vienas puses, un trīspusējām maksājumu karšu shēmām ar zīmolu koplietošanas paplašinājumu, no otras puses, it īpaši attiecībā uz starpbanku komisijas maksas apmēra ierobežošanu.

6.

Tiesai jau ir bijusi izdevība nospriest, ka nav nepieciešams, lai zīmolu koplietošanas partneris darbotos kā izdevējs Regulas 2015/751 2. panta 2. punkta izpratnē, lai trīspusējo maksājumu karšu shēmu, ar kuru tas ir noslēdzis līgumu, varētu uzskatīt par četrpusēju maksājumu karšu shēmu ( 6 ). Šī lieta ļaus paskaidrot, kā noteikumi, ar kuriem ir paredzēts noteikt maksimālo robežvērtību starpbanku komisijas maksai četrpusējā shēmā, ir piemērojami trīspusējai shēmai ar zīmolu koplietošanas paplašinājumu.

7.

Ieteikšu Tiesai atbildēt uz College van Beroep voor het bedrijfsleven (Administratīvā sociālekonomisko lietu apelācijas tiesa, Nīderlande) jautājumiem, ņemot vērā Regulas 2015/751 mērķus, proti, panākt konsekventu konkurences noteikumu piemērošanu attiecībā uz starpbanku komisijas maksām, uzlabot iekšējā tirgus darbību un samazināt maksājumu karšu darījumu izmaksas patērētājiem.

8.

Regulas 2015/751 10., 28., 29., 31. un 32. apsvērumā ir noteikts:

[..]

[..]

9.

Regulas 2015/751 1. panta “Darbības joma”, kas atrodas šīs regulas I nodaļā “Vispārīgi noteikumi”, 3. un 5. punktā ir paredzēts:

“3.   II nodaļu nepiemēro:

[..]

[..]

5.   Ja trīspusēja maksājumu karšu shēma licencē citus maksājumu pakalpojumu sniedzējus izdot kartēm piesaistītus maksājumu instrumentus vai pieņemt kartēm piesaistītus maksājumu darījumus, vai abus, vai izdod kartēm piesaistītus maksājumu instrumentus ar zīmolu koplietošanas partneri vai ar pārstāvja starpniecību, to uzskata par četrpusēju maksājumu karšu shēmu. [..]”

10.

Minētās regulas 2. pants ir formulēts šādi:

“Šajā regulā piemēro šādas definīcijas:

[..]

[..]

[..]

[..]

[..]

[..]

[..].”

11.

Regulas 2015/751 4. pants, kas atrodas tās II nodaļā “Starpbanku komisijas maksas”, attiecas uz “starpbanku komisijas maks[ām] par patērētāju kredītkaršu darījumiem”, un tajā ir noteikts:

“Maksājumu pakalpojumu sniedzēji par jebkuru kredītkaršu darījumu nepiedāvā vai nepieprasa tādu starpbanku komisijas maksu par darījumu, kura ir lielāka par 0,3 % no darījuma vērtības. [..]”

12.

Šīs regulas 5. pantā “Noteikumu apiešanas aizliegums”, kas arī ietverts minētajā II nodaļā, ir paredzēts:

“Regulas 3. un 4. pantā minēto maksimālo robežvērtību piemērošanas nolūkā jebkādu saskaņotu atlīdzību, tostarp neto kompensāciju, kam ir starpbanku komisijas maksai līdzvērtīgs mērķis vai ietekme un ko izdevējs attiecībā uz maksājumu darījumiem vai saistītām darbībām saņem no maksājumu karšu shēmas, pieņēmēja vai jebkāda cita starpnieka, uzskata par daļu no starpbanku komisijas maksas.”

13.

American Express Europe SA un American Express Carte France SA (turpmāk tekstā kopā vai atsevišķi – “Amex”) praktizē trīspusēju maksājumu karšu shēmu, savukārt MasterCard Europe SA (turpmāk tekstā – “MasterCard”) un Visa Europe Ltd (turpmāk tekstā – “Visa”) praktizē četrpusēju maksājumu karšu shēmu.

14.

2010. gadā Amex un Koninklijke Luchtvaart Maatschappij NV (turpmāk tekstā – “KLM”) noslēdza līgumu par zīmolu koplietošanas partnerību laikposmam no 2011. gada 1. jūnija līdz 2019. gada 1. jūnijam. Saskaņā ar šo partnerību Amex izdod zīmolu koplietošanas kredītkartes patērētājiem un uzņēmumiem, un pirkumi, kas veikti, izmantojot šīs kartes, ļauj saņemt “miles” [jūdzes, bonusa punktus], ko iegādājas Amex, atbilstoši KLM lojalitātes programmai. Šī lojalitātes programma, kurā lielā daudzumā saņemami “miles”, ko iegūst arī par KLM lidojumu pirkumiem vai pirkumiem no KLM partneriem, ļauj iegādāties KLM lidojumus vai pakalpojumus. Amex samaksāja KLM ne tikai atlīdzību par līguma noslēgšanu, bet arī: a) ikgadējos maksājumus par preču zīmju izmantošanu un piekļuvi lojalitātes programmai; b) procentuālo daļu no maksas, kas saņemta no kartes turētāja par karti un tās piederumiem; c) procentuālo daļu no izdevumiem, kas veikti ar karti, un d) komisijas maksas par “miles” iegādāšanos.

15.

2018. gadā pēc uzaicinājuma uz konkursu KLM no jauna izraudzījās Amex par zīmolu koplietošanas programmas partneri. Jaunās vienošanās ierobežoja Amex izmaksātās atlīdzības, ko tā samaksāja papildus atlīdzībai par līguma noslēgšanu, tā, ka tajās ietilpa tikai šo secinājumu 14. punkta a) un d) apakšpunktā norādītās summas.

16.

2017. gada maijā Autoriteit Consument en Markt (Patērētāju tiesību aizsardzības un tirgu uzraudzības iestāde, Nīderlande; turpmāk tekstā – “ACM”) sāka izmeklēšanu par šo partnerību un ar 2019. gada 6. marta lēmumu, kura neizpildes gadījumā bija paredzēts naudas sods, uzdeva Amex ievērot robežvērtību 0,3 % apmērā no darījuma vērtības, aprēķinot to par gadu un par darījumu, kā paredzēts Regulā 2015/751 attiecībā uz starpbanku komisijas maksu. Aprēķinot starpbanku komisijas maksas summu, ko Amex samaksāja KLM un kas ievērojami pārsniedza robežvērtību 0,3 % apmērā, ACM attiecībā uz četriem programmas gadiem par katru gadu saskaitīja visas atlīdzības, ko Amex bija samaksājusi, un sadalīja šo summu ar to maksājumu apjomu, kas bija veikti, izmantojot zīmolu koplietošanas kartes. Amex un KLM apstrīdēja šo 2019. gada 6. marta lēmumu un lūdza veikt pagaidu noregulējuma pasākumus.

17.

Ar 2019. gada 24. jūlija lēmumu pagaidu noregulējuma tiesnesis apturēja rīkojumu par soda uzlikšanu attiecībā uz Amex ar pamatojumu, ka ACM izmantotā metode neesot ļāvusi no kopējā atlīdzību apjoma, ko Amex bija samaksājusi KLM, atskaitīt Amex iegādāto “miles” vērtību.

18.

Ar 2020. gada 22. janvāra lēmumu ACM atzina Amex un KLM iebildumus attiecībā uz rīkojumu, kura neizpildes gadījumā bija paredzēts naudas sods, par nepamatotiem ar pamatojumu, ka, pirmkārt, visas KLM saņemtās atlīdzības ir kvalificējamas kā “neto kompensācija”, neesot nepieciešamībai pierādīt, ka šīm atlīdzībām ir līdzvērtīgs mērķis vai ietekme kā starpbanku komisijas maksai, un, otrkārt, ka Amex iegādāto “miles” vērtību nevar atskaitīt no kopējās to atlīdzību summas, kuras bija samaksātas KLM.

19.

Ar 2020. gada 21. decembra lēmumu ACM noteica Amex naudas sodu, kas sasniedza 10 miljonus EUR. Pieņemot Amex izmantoto metodi, ACM vienlaikus apstrīd Amex noteikto “miles” vērtību, jo pastāv “miles”, ko kartes turētājs neizmanto.

20.

Rechtbank Rotterdam (Roterdamas tiesa, Nīderlande) atzina Amex un KLM prasības par pamatotām un atcēla 2020. gada 22. janvāra un 21. decembra lēmumus ar pamatojumu, ka uz trīspusējo maksājumu karšu shēmu ar zīmolu koplietošanas partnerību attiecas Regulas 2015/751 4. panta normas kopsakarā ar šīs regulas 5. pantu un ka līdz ar to bija jābūt pierādītam, ka komisijas maksām, kuras samaksātas zīmolu koplietošanas partnerim, ir starpbanku komisijas maksai līdzvērtīgs mērķis vai ietekme, lai tās varētu atzīt par starpbanku komisijas maksu. Šī tiesa arī uzskatīja, ka minētā ietekme bija jānosaka, ņemot vērā nevis stimulu Amex un KLM sadarbībā izdot un izmantot zīmolu koplietošanas kredītkartes, kā to bija darījusi ACM, bet iekšējo tirgu un darījuma izmaksas patērētājiem.

21.

Amex, Visa, MasterCard, KLM un ACM iesniedza apelācijas sūdzību par šo lēmumu. Sabiedrībai International Card Services BV (turpmāk tekstā – “ICS”), kas darbojas kā izdevējs attiecībā uz Visa un MasterCard, tika atļauts iestāties apelācijas tiesvedībā.

22.

Iesniedzējtiesai ir šaubas par principu un kārtību, saskaņā ar kuriem Regulas 2015/751 4. un 5. pantu piemēro maksājumiem, ko trīspusējā maksājumu karšu shēma veic zīmolu koplietošanas partnerim, kurš nav izdevējs šī regulējuma izpratnē. Šī tiesa turklāt vaicā – gadījumā, ja šie panti būtu piemērojami – par iespēju no kopējās summas, ko KLM saņēmusi, atskaitīt Amex iegādāto “miles” vērtību un KLM apkalpošanas maksu.

23.

Šajos apstākļos College van Beroep voor het bedrijfsleven (Administratīvā sociālekonomisko lietu apelācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

24.

Amex, KLM, ACM, MasterCard, Visa, ICS, kā arī Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus. Šie lietas dalībnieki sniedza mutvārdu apsvērumus 2024. gada 12. decembra tiesas sēdē.

25.

Ar pirmo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai summas, ko Amex pārskaitīja KLM kā atlīdzību par zīmolu koplietošanas partnerības līgumu, ir neto kompensācija Regulas 2015/751 2. panta 11) punkta izpratnē, lai gan KLM nav izdevējs.

26.

Atgādinājumam – Regulas 2015/751 mērķis, kā norādīts tās nosaukumā, ir reglamentēt starpbanku komisijas maksas, ko piemēro kartēm piesaistītiem maksājumu darījumiem. Tajā šīs komisijas maksas ir definētas kā maksa, ko tieši vai netieši (piemēram, ar trešās personas starpniecību) maksā par katru darījumu starp izdevēju un pieņēmēju, kuri ir iesaistīti kartei piesaistītā maksājumu darījumā. Neto kompensāciju vai citu saskaņotu atlīdzību uzskata par daļu no starpbanku komisijas maksas ( 9 ). Tādējādi, ja atlīdzības kvalificē kā “neto kompensāciju”, tās iekļauj starpbanku komisijas maksas aprēķinā; starpbanku komisijas maksas maksimālo robežvērtību nosaka ar Regulu 2015/751 ( 10 ). Tomēr uz trīspusējām maksājumu karšu shēmām šis ierobežojums neattiecas ( 11 ), ja vien nav runa par trīspusēju maksājumu karšu shēmu it īpaši ar zīmolu koplietošanas paplašinājumu ( 12 ).

27.

Atbilde uz iesniedzējtiesas jautājumu ir viegli secināma no Tiesas judikatūras. 2018. gada 7. februāra spriedumā American Express ( 13 ) Tiesa nosprieda, ka Regulas 2015/751 1. panta 5. punkts jāinterpretē tādējādi, ka saistībā ar līgumu starp zīmolu koplietošanas partneri vai pārstāvi, no vienas puses, un trīspusējo maksājumu karšu shēmu, no otras puses, nav nepieciešams, lai šis zīmolu koplietošanas partneris vai pārstāvis darbotos kā izdevējs šīs regulas 2. panta 2) punkta izpratnē, lai minēto shēmu varētu uzskatīt par tādu, kas izdod ar kartēm saistītus maksājumu instrumentus kopā ar zīmolu koplietošanas partneri vai ar pārstāvja starpniecību, un tātad to var uzskatīt par četrpusēju maksājumu karšu shēmu pirmās no šīm tiesību normām izpratnē ( 14 ).

28.

Minētajā spriedumā Tiesa apstiprināja, ka trīspusējās maksājumu karšu shēmas ar zīmolu koplietošanas paplašinājumu ir daļēji pielīdzināmas četrpusējām maksājumu karšu shēmām, tostarp gadījumā, ja zīmolu koplietošanas partneris nav izdevējs. Tā tātad neatbalstīja analīzi, ko lietā, kurā tika pasludināts minētais spriedums, bija izvirzījusi Amex, kas, balstoties uz Regulas 2015/751 28. apsvēruma tekstu ( 15 ) – šajā apsvērumā ir minēts tikai viens no trim šīs regulas 1. panta 5. punktā paredzētajiem gadījumiem –, apgalvoja, ka pielīdzināšana ir iespējama tikai šajā vienā gadījumā, proti, ja zīmolu koplietošanas partneris ir izdevējs.

29.

Līdz ar to Regulas 2015/751 2. panta 11) punkts, kurā “neto kompensācija” ir definēta kā maksājumu, rabatu vai stimulu kopējā neto summa, ko izdevējs saņēmis no maksājumu karšu shēmas, pieņēmēja vai jebkura cita starpnieka saistībā ar kartēm piesaistītiem maksājumu darījumiem vai saistītām darbībām, jāinterpretē, ņemot vērā šo daļējo pielīdzināšanu.

30.

Lai izdarītu secinājumus no šīs daļējās pielīdzināšanas gadījumā, kad nav izdevēja ārpus maksājumu karšu shēmas, Regulas 2015/751 2. panta 11) punkts jāinterpretē tā, lai būtu ņemts vērā gan šīs normas teksts, gan konteksts, kā arī šīs regulas mērķi.

31.

Pirmkārt, “neto kompensācijas” definīcijā iekļautā atsauce uz summām, ko saņem izdevējs, sākotnēji var likt domāt, ka, neesot šādam izdevējam, kā tas ir trīspusējās maksājumu karšu shēmas ar zīmolu koplietošanas paplašinājumu gadījumā, kāds ir gadījums, ko analizē iesniedzējtiesa, šo definīciju nevar piemērot. Turpretī atbilstoši loģikai, ka trīspusējā maksājumu karšu shēma ir daļēji pielīdzināma četrpusējai maksājumu karšu shēmai, ir skaidrs, ka zīmolu koplietošanas partneris ir papildu dalībnieks. Turklāt minētajā definīcijā ir norādīts, ka tiek ņemtas vērā summas, kuras gūtas no maksājumu karšu shēmas. Un trīspusējā maksājumu karšu shēmā ar zīmolu koplietošanas paplašinājumu – saskaņā ar pieņēmumu – šāda maksājumu karšu shēma pastāv. Līdz ar to man šķiet, ka summas, kuras zīmolu koplietošanas partneris saņem no maksājumu karšu shēmas, atbilst neto kompensācijai.

32.

Otrkārt, Regulas 2015/751 mērķis ir skaidrs – ar to tiecas panākt konsekventu konkurences noteikumu piemērošanu attiecībā uz starpbanku komisijas maksām, uzlabot iekšējā tirgus darbību un samazināt maksājumu karšu darījumu izmaksas patērētājiem ( 16 ). Daļējās pielīdzināšanas sekas ir tādas, ka uz noteiktām trīspusējām maksājumu karšu shēmām attiecina šīs regulas II nodaļas noteikumus it īpaši attiecībā uz starpbanku komisijas maksu – kuru daļa ir neto kompensācijas – ierobežošanu.

33.

Tādējādi, interpretējot “neto kompensācijas” definīciju daļējas pielīdzināšanas četrpusējai maksājumu karšu shēmai kontekstā, jāņem vērā šis mērķis samazināt ar karti veiktu maksājumu izmaksas. Tiesa jau ir nospriedusi – nevar izslēgt, ka zināma veida atlīdzību vai priekšrocības varētu identificēt kā slēptu starpbanku komisijas maksu Regulas 2015/751 28. apsvēruma izpratnē, un zīmolu koplietošanas partnerim, ar ko trīspusējā maksājumu karšu shēma noslēdz līgumu, obligāti nav jābūt iesaistītam šīs shēmas izdošanas darbībās ( 17 ).

34.

Tas šajā kontekstā liek izmantot jēdziena “neto kompensācija” plašu interpretāciju, saskaņā ar kuru tajā ietilptu maksājumu, rabatu vai stimulu kopējā neto summa, ko zīmolu koplietošanas partneris saņēmis it īpaši no maksājumu karšu shēmas.

35.

Turklāt, kā norāda ACM, Komisija savā ziņojumā par Regulas 2015/751 piemērošanu, kas paredzēts šīs regulas 17. pantā, norāda, ka trīspusējās maksājumu karšu shēmas ar paplašinājumu kontekstā neto kompensācija atbilst to maksājumu, rabatu un stimulu neto summai, ko saņēmis zīmolu koplietošanas partneris vai pārstāvis ( 18 ).

36.

Līdz ar to iesaku uz pirmo prejudiciālo jautājumu atbildēt tā, ka Regulas 2015/751 2. panta 11) punkts, to skatot kopsakarā ar šīs regulas 1. panta 5. punktu, jāinterpretē tādējādi, ka neto kompensācija atbilst to maksājumu, rabatu vai stimulu neto summai, ko saņēmis zīmolu koplietošanas partneris it īpaši no trīspusējās maksājumu karšu shēmas ar zīmolu koplietošanas paplašinājumu, pat ja šis zīmolu koplietošanas partneris nav izdevējs.

37.

Ar otro prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa vaicā, vai Regulas 2015/751 4. pants, to skatot kopsakarā ar šīs regulas 2. panta 10) punkta otro teikumu, jāinterpretē tādējādi, ka neto kompensācija tieši ietilpst šā 4. panta piemērošanas jomā.

38.

“Starpbanku komisijas maksas” definīcijā, kas sniegta Regulas 2015/751 2. panta 10) punktā, neto kompensāciju vai citu saskaņotu atlīdzību uzskata par daļu no starpbanku komisijas maksas. Tādējādi uz tām tātad attiecas šīs regulas 4. pants, ar ko starpbanku komisijas maksai ir noteikts ierobežojums, ka tās summa par jebkuru kredītkaršu darījumu nepārsniedz 0,3 % no darījuma vērtības.

39.

Tomēr vienīgi Amex un KLM iebilst pret šādu interpretāciju, apgalvojot, ka tā atņemtu iedarbību minētās regulas 5. pantam, kurā ir paredzēts šī ierobežojuma apiešanas aizliegums, skaidri minot neto kompensāciju.

40.

Šaubas rodas no tā, ka šajā noteikumā par noteikumu apiešanas aizliegumu ir paredzēts – lai saskaņotās atlīdzības, tostarp neto kompensāciju, uzskatītu par daļu no starpbanku komisijas maksas, šīm atlīdzībām ir jābūt starpbanku komisijas maksai līdzvērtīgai ietekmei vai mērķim.

41.

Tādējādi, lai gan neto kompensācijas pielīdzināšana starpbanku komisijas maksai šīs pēdējās definīcijā tiek veikta bez nosacījumiem, tā turpretī ir pakļauta līdzvērtīga mērķa vai ietekmes nosacījumam noteikumā par noteikumu apiešanas aizliegumu. Līdz ar to tikai ar gramatisko interpretāciju, šķiet, nepietiek, lai atbildētu uz iesniedzējtiesas otro prejudiciālo jautājumu.

42.

Komisijas sākotnējā priekšlikumā regulai ( 19 ) neto kompensācija nebija minēta “starpbanku komisijas maksas” definīcijā, bet bija minēta tikai 5. pantā – noteikumā par noteikumu apiešanas aizliegumu –, kurā bija norādīts, ka “ikvienu neto kompensāciju [..] uzskatīs par daļu no starpbanku komisijas maksas”; nebija runas par līdzvērtīgu ietekmi vai mērķi. Turpretī 3. un 4. pantā, ar kuriem nosaka ierobežojumus starpbanku komisijas maksas maksimālajai robežvērtībai, bija minēts, ka “maksājumu pakalpojumu sniedzēji nepiedāvās un nepieprasīs ne starpbanku komisijas maksu [..], ne citu saskaņotu atlīdzību, kam ir līdzvērtīgs mērķis vai ietekme”.

43.

Tādējādi jau no sākuma neto kompensāciju pielīdzināja starpbanku komisijas maksai nevis definīcijā, bet gan noteikumā par noteikumu apiešanas aizliegumu, un uz to nebija attiecināta prasība par līdzvērtīgu ietekmi vai mērķi. Turklāt bija minētas citas atlīdzības, kurām savukārt vajadzēja būt līdzvērtīgai ietekmei vai mērķim kā starpbanku komisijas maksai, lai tās iekļautu robežvērtības aprēķinā. Līdz ar to bija paredzēts skaidrs nodalījums starp starpbanku komisijas maksu, kuras daļa bija neto kompensācija un uz kuru tieši attiecās maksimālā robežvērtība, no vienas puses, un “citām atlīdzībām”, uz kurām ierobežojums attiecās tikai tad, ja tām bija līdzvērtīgs mērķis vai ietekme kā starpbanku komisijas maksai, no otras puses.

44.

Regulas 2015/751 teleoloģiskā interpretācija sniedz tādas pašas norādes. Šīs regulas 28. apsvērumā ir minēta iespēja, ka pastāv slēptas starpbanku komisijas maksas trīspusējās maksājumu karšu shēmās, kas izmanto maksājumu pakalpojumu sniedzējus. Tajā ir precizēts – lai palīdzētu radīt vienlīdzīgus konkurences apstākļus, uz šīm shēmām būtu jāattiecina tādi paši noteikumi kā uz četrpusējām maksājumu karšu shēmām. Tomēr, minot slēptās starpbanku komisijas maksas, šajā apsvērumā ir atsauce uz atlīdzībām, kuras jāierobežo pašas par sevi, nevis tikai tad, ja tām ir līdzvērtīga ietekme vai mērķis kā tiešajai starpbanku komisijas maksai. Atgādinājumam – Tiesa ir nospriedusi, ka šādai trīspusējo shēmu pielīdzināšanai četrpusējām shēmām jānotiek arī trīspusējo shēmu ar zīmolu koplietošanas vai pārstāvniecības paplašinājumu gadījumā, lai nodrošinātu Regulas 2015/751 mērķu ievērošanu ( 20 ). Līdz ar to minētais apsvērums, kā Tiesa to interpretējusi, liek uzskatīt, ka trīspusējo maksājumu karšu shēmu ar paplašinājumu gadījumā uz neto kompensāciju tieši attiecas šīs regulas 4. pantā paredzētais ierobežojums.

45.

Minētās regulas 31. apsvērums ļauj apstiprināt šo interpretāciju. Tajā ir atsauce uz neto kompensāciju, norādot, ka tā ir “jāuzskata par starpbanku komisijas maksu”, bet nav minēts, ka tai jābūt līdzvērtīgai ietekmei vai mērķim kā starpbanku komisijas maksai. Ar to vien, ka šajā apsvērumā ir minēts noteikumu apiešanas risks, manuprāt, nepietiek, lai apšaubītu to, ka šā apsvēruma formulējums skaidri apstiprina, ka neto kompensācija jāuzskata par starpbanku komisijas maksu.

46.

Līdz ar to iesaku uz otro prejudiciālo jautājumu atbildēt tā, ka Regulas 2015/751 4. pants, to skatot kopsakarā ar šīs regulas 2. panta 10) punkta otro teikumu jāinterpretē tādējādi, ka neto kompensācija tieši ietilpst šā 4. panta piemērošanas jomā.

47.

Iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai uz atlīdzībām, tostarp neto kompensāciju, ko zīmolu koplietošanas partneris, kurš nav izdevējs, saņēmis no maksājumu karšu shēmas, attiecas noteikums par noteikumu apiešanas aizliegumu, kas noteikts ar Regulas 2015/751 5. pantu.

48.

Tā kā iesaku Tiesai uz otro prejudiciālo jautājumu atbildēt tā, ka šīs atlīdzības ietilpst šīs regulas 4. panta piemērošanas jomā, ieteikšu uz šo trešo jautājumu atbildēt tikai pakārtoti.

49.

Saskaņā ar Regulas 2015/751 1. panta 5. punktā paredzēto pielīdzināšanas klauzulu uz trīspusējām maksājumu karšu shēmām ar zīmolu koplietošanas paplašinājumu attiecas tie paši noteikumi, kurus piemēro četrpusējām maksājumu karšu shēmām. Līdz ar to šīs regulas 5. panta noteikums par noteikumu apiešanas aizliegumu ir piemērojams šīm shēmām ar tādiem pašiem nosacījumiem kā attiecībā uz šīs regulas 4. pantu atzītie nosacījumi, proti, ka jāanalizē zīmolu koplietošanas partnera saņemtās atlīdzības, lai noskaidrotu, vai – tad, ja šīm atlīdzībām ir līdzvērtīga ietekme vai mērķis kā starpbanku komisijas maksai, – tās jāuzskata par starpbanku komisijas maksu, uz ko attiecina tās pašas regulas 3. un 4. pantā noteiktās maksimālās robežvērtības.

50.

Līdz ar to šķiet, ka šajā gadījumā Regulas 2015/751 5. pantā paredzētais noteikums par noteikumu apiešanas aizliegumu dublējas ar starpbanku komisijas maksas tiešo ierobežojumu, kas noteikts ar šīs regulas 4. pantu. Tomēr tāpēc tas nenozīmē, ka šajā gadījumā 4. pantā noteiktais tiešais ierobežojums neattiecas uz zīmolu koplietošanas partnerim samaksātām atlīdzībām. Turklāt var būt atlīdzības, kas nav neto kompensācijas un kam var būt līdzvērtīga ietekme vai mērķis kā starpbanku komisijas maksai.

51.

Tātad iesaku atbildēt iesniedzējtiesai, ka Regulas 2015/751 5. pants jāinterpretē tādējādi, ka tā piemērošanas jomā ietilpst atlīdzības, tostarp neto kompensācija, ko saņēmis zīmolu koplietošanas partneris, pat ja viņš nav izdevējs.

52.

Ar ceturto un piekto prejudiciālo jautājumu, kurus iesaku skatīt kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā Tiesai par Regulas 2015/751 5. pantā paredzētā noteikuma par noteikumu apiešanas aizliegumu piemērošanas nosacījumiem.

53.

Tāpat kā attiecībā uz iepriekšējo jautājumu, atbilde uz šiem jautājumiem ir sniegta tikai pakārtoti, jo, manuprāt, uz neto kompensāciju tieši attiecas šīs regulas 4. pantā noteiktais ierobežojums.

54.

Uzskatu, ka atbilde uz šiem iesniedzējtiesas jautājumiem daļēji ir viegli secināma no Regulas 2015/751 5. panta paša formulējuma. Lai atlīdzības, tostarp neto kompensāciju, uzskatītu par daļu no starpbanku komisijas maksas, tām ir jābūt līdzvērtīgam mērķim vai ietekmei kā starpbanku komisijas maksai. Turklāt šī analīze ir piemērojama gan četrpusējām maksājumu karšu shēmām, gan trīspusējām maksājumu karšu shēmām ar paplašinājumu, jo šajā pantā tās abas nav nošķirtas.

55.

Tādējādi noteiktais kritērijs ir alternatīvs – pietiek, ka saņemtajām atlīdzībām ir vai nu līdzvērtīgs mērķis, vai līdzvērtīga ietekme kā starpbanku komisijas maksai, lai tās uzskatītu par šādu maksu.

56.

Atkārtojot Regulas 2015/751 mērķi attiecībā uz noteikumu par ieviesto maksimālo robežvērtību apiešanas aizliegumu, kā tas skaidri norādīts šīs regulas 31. apsvērumā, ir runa par to, ka ir jāizvairās no tā, ka noteikumi par starpbanku komisijas maksām, it īpaši to ierobežojumi, tiktu apieti, izmantojot citas maksu plūsmas, ko saņem izdevēji. Minētās regulas 32. apsvērumā ir piebilsts, ka, pirmkārt, patērētāji parasti nav informēti par maksām, ko tirgotāji maksā par maksājumu instrumentu izmantošanu, un, otrkārt, stimulējoši paņēmieni, ko izmanto izdevēji, piemēram, ceļojumu kuponi, var mudināt patērētājus izmantot maksājumu instrumentus, kuri rada lielas maksas izdevējiem.

57.

Līdz ar to starpbanku komisijas maksu ierobežošana tiešā veidā, piemērojot Regulas 2015/751 4. pantu vai izmantojot noteikumu par noteikumu apiešanas aizliegumu, ir vērsta uz to, lai ierobežotu stimulus izmantot noteiktus maksājumu instrumentus. Kā savos jautājumos norāda iesniedzējtiesa, maksājumu karšu shēmas darbību paplašināšana var atbilst šīs regulas 5. pantā minētajam mērķim vai ietekmei.

58.

Bažas par to, ka visi veicināšanas pasākumi attiecībā uz maksājumu karšu izdošanu ietilps Regulas 2015/751 4. panta piemērošanas jomā, man šķiet nepamatotas. Lai šis 4. pants būtu piemērojams, jāpastāv, pirmām kārtām, zīmolu koplietošanas partnerībai vai pārstāvniecības līgumam, ar ko ir saistīts veicināšanas pasākums, un, otrām kārtām, darījumam starp šo partneri vai pārstāvi un trīspusējo maksājumu karšu shēmu. Līdz ar to kritērijs attiecībā uz maksājumu karšu shēmas darbību paplašinājumu ir noderīgs kritērijs, lai, katrā gadījumā atsevišķi veicot pārbaudi par situācijām, kuras iesniegtas valsts tiesas izvērtēšanai, pārbaudītu, vai netiek apieti noteikumi.

59.

Turpretī kritērijs par ietekmi uz tirgu, kā to būtībā savos apsvērumos piedāvā Visa, KLM un Amex, kuras atsaucas uz nepieciešamību pierādīt tirgus nepilnību, kas līdzvērtīga tai, ko radītu starpbanku komisijas maksas četrpusējā shēmā, nav atbilstīgs. Pielīdzinot trīspusējās maksājumu karšu shēmas ar paplašinājumu četrpusējām maksājumu karšu shēmām attiecībā uz starpbanku komisijas maksas ierobežošanu, Savienības likumdevējs Regulā 2015/751 ir skaidri izvēlējies pieņemt, ka tirgus nepilnība ir vienāda abos gadījumos, un attiecināt uz tiem objektīvu ierobežojumu, lai novērstu šo tirgus nepilnību.

60.

Tādējādi iesaku uz ceturto un piekto prejudiciālo jautājumu atbildēt tā, ka Regulas 2015/751 5. pants jāinterpretē tādējādi, ka, pirmkārt, ikviena saskaņota atlīdzība, tostarp neto kompensācija, kurai ir vai nu līdzvērtīgs mērķis, vai līdzvērtīga ietekme kā starpbanku komisijas maksai un kuru zīmolu koplietošanas partneris saņem no maksājumu karšu shēmas, pieņēmēja vai jebkura cita starpnieka saistībā ar maksājumu darījumiem vai saistītām darbībām, ir uzskatāma par daļu no starpbanku komisijas maksas un, otrkārt, kritērijs attiecībā uz maksājumu karšu shēmas darbību paplašinājumu ir atbilstīgs, lai vērtētu šo līdzvērtīgo mērķi vai ietekmi.

61.

Ar sesto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Regulas 2015/751 2. panta 11) punkts jāinterpretē tādējādi, ka apkalpošanas maksu, ko samaksājis zīmolu koplietošanas partneris, kurš rīkojas kā tirgotājs, kas izmanto trīspusējās maksājumu karšu shēmas pakalpojumus, drīkst atskaitīt no maksājumiem, rabatiem vai stimuliem, ko šis zīmolu koplietošanas partneris saņēmis no šīs shēmas saistībā ar kartei piesaistītu maksājumu darījumiem vai ar to saistītām darbībām.

62.

Regulas 2015/751 2. panta 11) punktā “neto kompensācija” ir definēta, ņemot vērā “tirgotāju apkalpošanas maksas” definīciju, kas sniegta šīs regulas 2. panta 12) punktā. Šī apkalpošanas maksa ir definēta kā maksa, ko maksājuma saņēmējs maksā pieņēmējam par kartēm piesaistītiem maksājumu darījumiem.

63.

Grūtības rada apstāklis, ka, pirmkārt, trīspusējā maksājumu karšu shēmā pieņēmēja un izdevēja funkcijas nodrošina viena un tā pati struktūra, proti, shēma, un, otrkārt, zīmolu koplietošanas partneris, kas jāuzskata par izdevēju, lai būtu iespējams piemērot starpbanku komisijas maksas maksimālo robežvērtību, var būt arī saņēmējs, proti, tirgotājs, kas izmanto shēmas pakalpojumus.

64.

Tomēr, kā norāda Komisija, MasterCard, Visa un ACM, uz šo jautājumu jāsniedz noraidoša atbilde. Apkalpošanas maksa, ko samaksājis zīmolu koplietošanas partneris, nav saistīta ar partnerību, kas noslēgta ar maksājumu karšu shēmu, jo tā varētu tikt samaksāta arī citā maksājumu karšu shēmā. Turpretī, iekļaujot šo maksu neto kompensācijas aprēķinā, lai to atskaitītu, tiktu pastiprināts stimuls zīmolu koplietošanas partnerim attīstīt maksājumu karšu shēmas darbību, un tas ir pretrunā Regulas 2015/751 mērķiem ( 21 ).

65.

Līdz ar to iesaku atbildēt uz sesto prejudiciālo jautājumu tā, ka Regulas 2015/751 2. panta 11) punkts jāinterpretē tādējādi, ka tirgotāju apkalpošanas maksu nedrīkst atskaitīt no maksājumiem, rabatiem un stimuliem, ko saņem tirgotājs kā zīmolu koplietošanas partneris no trīspusējas maksājumu karšu shēmas ar zīmolu koplietošanas paplašinājumu saistībā ar kartei piesaistītu maksājumu darījumiem vai ar to saistītām darbībām.

66.

Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Regulas 2015/751 2. panta 11) punkts jāinterpretē tādējādi, ka ar to no kopējās summas, ko zīmolu koplietošanas partneris saņem no maksājumu karšu shēmas, neto kompensācijas aprēķinā ļauj atskaitīt ne tikai zīmolu koplietošanas partnera samaksātās monetārās atlīdzības, bet arī zīmolu koplietošanas partnera pakalpojuma izmaksas vai ekonomisko vērtību. Iesniedzējtiesa vaicā, kādi attiecīgā gadījumā ir šīs vērtības aprēķināšanas kritēriji.

67.

Jāatgādina, ka vispirms iesniedzējtiesai būs jāpierāda, ka aplūkojamie pakalpojumi attiecas uz kartei piesaistītiem maksājumu darījumiem vai ar to saistītām darbībām.

68.

“Neto kompensācijas” definīcijā ir minēta tikai to maksājumu, rabatu un stimulu kopējā neto summa, ko izdevējs saņēmis no maksājumu karšu shēmas. Tādējādi jēdzieniem “maksājums”, “rabats” un “stimuls” jābūt tiem pašiem gan attiecībā uz summām, ko saņēmis izdevējs vai zīmolu koplietošanas partneris, gan uz tām, kuras tas samaksājis shēmai un kuras jāatskaita no šīm saņemtajām summām.

69.

Atsaucoties gan uz plašu, gan šauru šo jēdzienu interpretāciju, lietas dalībnieki un ieinteresētās personas izvirza starpbanku komisijas maksas ierobežojuma apiešanas risku. Pirmie (KLM un Amex) norāda – ja neto kompensācijas aprēķinā netiktu ņemti vērā pakalpojumi, tas liktu pusēm izmantot šādu stimulējošu mehānismu, lai apietu šo ierobežojumu par labu izdevējiem. Savukārt otrās (Visa un ACM) uzskata, ka jāņem vērā tikai monetārie maksājumi, kas ir objektīvi pārbaudāma vērtība, savukārt pakalpojumu vērtību var mākslīgi palielināt, lai samazinātu neto kompensācijas apmēru un tātad neievērotu starpbanku komisijas maksas maksimālo robežvērtību.

70.

Vēlēšanās panākt vienkārši piemērojamu noteikumu, izmantojot tādu interpretāciju, kurā neto kompensācijā ir iekļauti tikai monetāri maksājumi, ir saprotama. Tā tiesas sēdē ACM piekrita, ka tai ir ārkārtīgi grūti un laikietilpīgi pārbaudīt, vai ir ievērota maksimālā robežvērtība, nemonetāru pakalpojumu gadījumā. Šo interpretāciju pastiprina tas, ka Regulas 2015/751 31. apsvēruma trešajā teikumā ir izmantots vārds “maksas [komisijas maksas]”, lai norādītu, kas jāatskaita no to maksājumu vai stimulu kopējās summas, kuru izdevējs ir saņēmis no maksājumu karšu shēmas. Ar šo terminu atsaucas nevis uz pakalpojumu, bet uz monetāru maksājumu.

71.

Tomēr ar šādu interpretāciju tiktu ierobežota Regulas 2015/751 4. panta piemērošanas joma. Manuprāt, tā pati jēdzienu “maksājumi”, “rabati” un “stimuli” interpretācija ir jāizmanto gan to maksājumu aprēķināšanai, kurus pieņēmējs veic izdevējam, gan pretējā virzienā. Līdz ar to, ja neto kompensācijas aprēķinā tiktu ņemti vērā tikai monetārie maksājumi, visi citi atlīdzību veidi, piemēram, pakalpojumi, būtu jāiekļauj šīs regulas 5. panta piemērošanas jomā un tie būtu jāierobežo vienīgi gadījumā, ja tiem būtu līdzvērtīga ietekme vai mērķis kā starpbanku komisijas maksai.

72.

Tomēr uzskatu, ka šī šķietamā vienkāršība ir pretrunā Regulas 2015/751 tekstam, jo “neto kompensācijas” definīcijā ir minēti vispārīgi stimuli un no tā nav iespējams secināt, ka tie ierobežoti attiektos tikai uz monetāriem stimuliem. Turklāt tas būtu pretrunā šīs regulas mērķim ierobežot izmaksas maksājumiem ar karti. Ja tādi pakalpojumi kā “miles” piešķiršana, pastāvot iespējai šīs “miles” iemainīt pret lidmašīnu biļetēm, netiktu integrēti neto kompensācijā, tā tiktu sekmēta šāda stimulējošu darbību attīstība. Turklāt būtu sarežģītāk pierādīt, ka pastāv līdzvērtīgs mērķis vai ietekme kā starpbanku komisijas maksai. Līdz ar to minētās regulas 4. panta noteikuma vienkāršība nozīmētu lielākas grūtības īstenot tās pašas regulas 5. pantu, jo būtu vienlaikus jāpierāda šo pakalpojumu vērtība un to līdzvērtīgā ietekme vai mērķis.

73.

Faktiski lietas dalībnieku un ieinteresēto personu atšķirīgais vērtējums skar to, kā novērtēt nemonetāros pakalpojumus, lai izvairītos no jebkāda riska, ka tiktu apieta ar Regulu 2015/751 ieviestā maksimālā robežvērtība. Izmantotajai vērtībai jābūt reālajai ekonomiskajai vērtībai, nevis līgumiskajai vērtībai, ko noteikušas puses. Tādējādi iesniedzējtiesai būs jāaprēķina šī vērtība, ņemot vērā lietas materiālus un ņemot vērā mērķi ierobežot izmaksas darījumiem ar maksājumu kartēm.

74.

Līdz ar to iesaku uz septīto prejudiciālo jautājumu atbildēt tā, ka Regulas 2015/751 2. panta 11) punkts jāinterpretē tādējādi, ka neto kompensācijas aprēķinā no atlīdzībām, ko zīmolu koplietošanas partneris saņēmis no trīspusējās maksājumu karšu shēmas, var atskaitīt ne tikai monetārās atlīdzības, bet arī pakalpojumus, kuri jānovērtē katrā gadījumā atsevišķi, ņemot vērā to reālo ekonomisko vērtību, ko zīmolu koplietošanas partneris pievieno trīspusējai maksājumu karšu shēmai.

75.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz College van Beroep voor het bedrijfsleven (Administratīvā sociālekonomisko lietu apelācijas tiesa, Nīderlande) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: