<?xml version="1.0" encoding="UTF-8"?><JUDGMENT xmlns:fmx="http://opoce" xmlns:xsi="http://www.w3.org/2001/XMLSchema-instance" xsi:noNamespaceSchemaLocation="http://formex.publications.europa.eu/schema/formex-05.55-20141201.xd"><BIB.JUDGMENT><REF.CASE FILE="n.a."><NO.CASE>T‑106/13</NO.CASE></REF.CASE><NO.CELEX>62013TJ0106</NO.CELEX><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2015:860">EU:T:2015:860</NO.ECLI><NO.SEQ>0001</NO.SEQ><PAGE.FIRST.ECR>1</PAGE.FIRST.ECR><PAGE.SEQ>1</PAGE.SEQ><PAGE.LAST.ECR>11</PAGE.LAST.ECR><PAGE.TOTAL>11</PAGE.TOTAL><AUTHOR>T</AUTHOR></BIB.JUDGMENT><CURR.TITLE><PAGE.HEADER><P><DATE ISO="20151118">2015. GADA 18. NOVEMBRA</DATE> SPRIEDUMS – LIETA T‑106/13 (IZVILKUMI)</P><P><HT TYPE="ITALIC">SYNERGY HELLAS</HT>/KOMISIJA</P></PAGE.HEADER></CURR.TITLE><TITLE><TI><P><HT TYPE="UC">Vispārējās tiesas spriedums</HT> (ceturtā palāta)</P><P><DATE ISO="20151118">2015. gada 18. novembrī</DATE><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="STAR" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0001"><P>Tiesvedības valoda – grieķu.</P></NOTE></P></TI></TITLE><INDEX><KEYWORD>Šķīrējklauzula</KEYWORD><KEYWORD>Sestā un septītā pamatprogramma pētniecības, tehnoloģijas attīstības un demonstrējumu jomā</KEYWORD><KEYWORD>Līgumu priekšlaicīga izbeigšana</KEYWORD><KEYWORD>Tiesiskā paļāvība</KEYWORD><KEYWORD>Samērīgums</KEYWORD><KEYWORD>Labticība</KEYWORD><KEYWORD>Ārpuslīgumiskā atbildība</KEYWORD><KEYWORD>Prasības pārkvalificēšana</KEYWORD><KEYWORD>Prasību saistībā ar līgumisku un ārpuslīgumisku zaudējumu atlīdzību līdzāspastāvēšana</KEYWORD><KEYWORD>Agrīnās brīdināšanas sistēma (ABS)</KEYWORD><KEYWORD>Pietiekami būtisks tiesību normas, ar kuru privātpersonām piešķir tiesības, pārkāpums</KEYWORD><KEYWORD>Cēloņsakarība</KEYWORD></INDEX><JUDGMENT.INIT><P>Lieta T‑106/13</P></JUDGMENT.INIT><PARTIES><PLAINTIFS><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">d.d. Synergy Hellas Anonymi Emporiki Etaireia Parochis Ypiresion Pliroforikis</HT></HT> , Atēnas (Grieķija), ko pārstāv <HT TYPE="ITALIC">M. Angelopoulos</HT> un <HT TYPE="ITALIC">K. Damis</HT>, advokāti,</P><PARTY.STATUS>prasītāja,</PARTY.STATUS></PLAINTIFS><AGAINST>pret</AGAINST><DEFENDANTS><P><HT TYPE="BOLD">Eiropas Komisiju</HT>, ko pārstāv <HT TYPE="ITALIC">R. Lyal</HT> un A. Sauka, pārstāvji, kuriem palīdz <HT TYPE="ITALIC">L. Athanassiou</HT> un <HT TYPE="ITALIC">G. Gerapetritis</HT>, advokāti,</P><PARTY.STATUS>atbildētāja,</PARTY.STATUS></DEFENDANTS></PARTIES><P>par prasībām sakarā ar līgumisku un ārpuslīgumisku zaudējumu atlīdzību, kas iesniegtas saistībā ar vairāku līgumu, kurus Komisija ir noslēgusi ar prasītāju sestajā un septītajā pamatprogrammā attiecībā uz pētniecības, tehnoloģijas attīstības un izstāžu pasākumiem, kas veicina Eiropas pētniecības telpas izveidi un jauninājumus, izpildi.</P><PREAMBLE><PREAMBLE.INIT><P>VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)</P><P>šādā sastāvā: priekšsēdētājs M. Preks [<HT TYPE="ITALIC">M. Prek</HT>], tiesneši I. Labucka un V. Kreišics [<HT TYPE="ITALIC">V. Kreuschitz</HT>] (referents),</P><P>sekretāre S. Spiropula [<HT TYPE="ITALIC">S. Spyropoulos</HT>], administratore,</P></PREAMBLE.INIT><GR.VISA><VISA>ņemot vērā rakstveida procesu un <DATE ISO="20150429">2015. gada 29. aprīļa</DATE> tiesas sēdi,</VISA></GR.VISA><PREAMBLE.FINAL>pasludina šo spriedumu.</PREAMBLE.FINAL></PREAMBLE><?PAGE NO="2"?><CONTENTS.JUDGMENT><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Spriedums</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0002"><P>Ietverti tikai tie šī sprieduma punkti, kuru publicēšanu Vispārējā tiesa uzskata par lietderīgu.</P></NOTE></P></TI></TITLE><P>[..]</P><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Juridiskais pamatojums</HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P>I –</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Par prasību saistībā ar līgumisku zaudējumu atlīdzību</HT></TXT></NP></TI></TITLE><P>[..]</P><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P>B –</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Par pieņemamību</HT></TXT></NP></TI></TITLE><P>[..]</P><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P>2.</NO.P><TXT>Par argumentu saistībā ar projektiem, kas nav <HT TYPE="ITALIC">ARTreat</HT> projekts, pieņemamību</TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>44</NO.P><TXT>Komisija uzskata, ka prasītājai nebija tiesību pamatoties uz argumentiem saistībā ar projektiem, kuri nav <HT TYPE="ITALIC">ARTreat</HT> projekts, kas ir šīs lietas priekšmets. Turklāt tā uzskata, ka apgalvojumi saistībā ar <HT TYPE="ITALIC">J‑WeB</HT> projektu jau esot izvirzīti saistībā ar prasību lietā T‑365/12, kurā prasītāja savu prasību atsauca (rīkojums <HT TYPE="ITALIC">Synergy Hellas</HT>/Komisija, minēts 22. punktā, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2012:461">EU:T:2012:461</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>). Tā uzskata, ka gadījumā, ja lietas dalībniekiem tiktu ļauts no jauna iesniegt pieteikumus un apgalvojumus, kurus tie ir atsaukuši, tas būtu pretrunā pareizas tiesvedības un procesuālās ekonomijas principam. Tādējādi prasītāja esot zaudējusi jebkādu leģitīmu interesi formulēt iebildumus par revīzijas, kas tika veikta saistībā ar <HT TYPE="ITALIC">J‑WeB</HT> līgumu, secinājumiem. Prasītāja apstrīd šo argumentu nepieņemamību.</TXT></NP><NP><NO.P>45</NO.P><TXT>Ņemot vērā šos argumentus, jāatgādina, ka Komisija <HT TYPE="ITALIC">ARTreat</HT> līgumu, kas bija noslēgts ar prasītāju, piemērojot minētā līguma II.38. panta 1. punkta c) apakšpunktu, izbeidza nelikumību dēļ, kuras prasītāja bija pieļāvusi, izpildot <HT TYPE="ITALIC">J‑WeB</HT> līgumu. Tā kā <HT TYPE="ITALIC">ARTreat</HT> līguma izbeigšanas iemesls ir nepienācīga <HT TYPE="ITALIC">J‑WeB</HT> līguma izpilde, prasītājai ir jābūt iespējai apstrīdēt minēto izpildi prasībā par līgumtiesisko atbildību par minēto lēmumu par izbeigšanu. Tādējādi Komisija kļūdaini apgalvo, ka prasītāja nevar norādīt uz argumentiem, kas ir saistīti ar <HT TYPE="ITALIC">J‑WeB</HT> projektu, saistībā ar prasību par līgumtiesisko atbildību, kuras pamatā ir <HT TYPE="ITALIC">ARTreat</HT> līgums.</TXT></NP><NP><NO.P>46</NO.P><TXT>Tas, ka prasītāja atsauca prasību lietā T‑365/12 <HT TYPE="ITALIC">Synergy Hellas</HT>/Komisija (skat. 22. punktu), kuras priekšmets bija <HT TYPE="ITALIC">J‑WeB</HT> līgums, neietekmē tās tiesības šo prasījumu ietvaros saistībā ar Komisijas līgumtiesisko atbildību <HT TYPE="ITALIC">ARTreat</HT> līguma izbeigšanas dēļ atsaukties uz nelikumībām, kas ir saistītas ar <HT TYPE="ITALIC">J</HT>‑<HT TYPE="ITALIC">WeB</HT> līguma izpildi.</TXT></NP><NP><NO.P>47</NO.P><TXT>Prasības atsaukšanas gadījumā Vispārējā tiesa nelemj ne par tās pieņemamību, ne par tās būtību, bet gan ņem vērā prasītājas gribu neturpināt tiesvedību. Rīkojumam par prasības atsaukšanu nav <HT TYPE="ITALIC">res judikata</HT> spēka. Tādējādi jau ir ticis nospriests, ka gadījumā, ja prasītājs ir atteicies no savas prasības, kas tajā tikusi iesniegta, izskatāmais strīds tiek izbeigts un attiecīgi vairs nepastāv <HT TYPE="ITALIC">lis pendens</HT> situācija attiecībā uz citu prasību. Tiesa precizēja, ka interese izvairīties no tā, ka personas šo iespēju varētu izmantot pretēji procesuālās ekonomijas principam, neprasa, lai <HT TYPE="ITALIC">lis pendens</HT> situācija pastāvētu arī attiecībā uz prasību, no kuras prasītājs ir atteicies, jo šī interese tiek pietiekami aizsargāta ar tiesāšanās izdevumu piespriešanu prasītājam (šajā ziņā skat. spriedumu, <DATE ISO="20110609">2011. gada 9. jūnijs</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Comitato <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0001" ID="QS0001"/>Venezia vuole vivere</HT><QUOT.END REF.START="QS0001" CODE="201D" ID="QE0001"/> u.c./Komisija, C‑71/09 P, C‑73/09 P un C‑76/09 P, Krājums, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:368">EU:C:2011:368</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 32. punkts).</TXT></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P>3.</NO.P><TXT>Par prasījumu pirmās daļas otrās sadaļas pieņemamību</TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>48</NO.P><TXT>Komisija uzskata, ka prasījumi saistībā ar summu EUR <FT TYPE="DECIMAL">343828,88</FT> apmērā ir jānoraida kā nepieņemami, pamatojoties uz to, ka joprojām notiek <HT TYPE="ITALIC">ARTreat</HT> projekta revīzija. Komisija norāda, ka kompetenti auditori pārbauda apsvērumus, jaunos paziņojumus par izmaksām un apjomīgos papildu dokumentus, ko prasītāja iesniedza pēc tam, kad tika paziņots provizoriskais <HT TYPE="ITALIC">ARTreat</HT> projekta revīzijas ziņojums.<?PAGE NO="3"?> Komisija no tā secina, ka dienā, kad tika celta šī prasība, fakts, ka tā neesot samaksājusi pieprasīto summu EUR <FT TYPE="DECIMAL">343828,88</FT> apmērā, esot neskaidrs un hipotētisks (šajā ziņā skat. rīkojumu, <DATE ISO="20130909">2013. gada 9. septembris</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Planet</HT>/Komisija, T‑489/12, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2013:496">EU:T:2013:496</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 38. un 42. punkts). Savukārt prasītājs nevar izvirzīt nākotnes vai nenoteiktas situācijas, lai pamatotu savu interesi lūgt atcelt apstrīdēto tiesību aktu. Turklāt tādējādi Vispārējai tiesai tiekot lūgts lemt par neeksistējošu jautājumu, pat par neeksistējošu aktu. Prasītāja apstrīd šo vērtējumu un uzskata, ka tai pienākas summa EUR <FT TYPE="DECIMAL">343828,88</FT> apmērā.</TXT></NP><NP><NO.P>49</NO.P><TXT>Šajā ziņā ir jāatgādina, ka ikvienas personas, kas ceļ prasību tiesā, interesei celt prasību ir jābūt tādai, kas ir radusies un pastāvoša (spriedums, <DATE ISO="20090930">2009. gada 30. septembris</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Lior</HT>/Komisija un Komisija/<HT TYPE="ITALIC">Lior</HT>, T‑192/01 un T‑245/04, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2009:365">EU:T:2009:365</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 247. punkts), un ka šī leģitīmā interese ir jāsaprot kā tāda, ka prasības rezultāts prasītājam var būt labvēlīgs (šajā ziņā skat. spriedumu, <DATE ISO="20091006">2009. gada 6. oktobris</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">GlaxoSmithKline Services</HT> u.c./Komisija u.c., C‑501/06 P, C‑513/06 P, C‑515/06 P un C‑519/06 P, Krājums, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:610">EU:C:2009:610</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 23. punkts un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP><NP><NO.P>50</NO.P><TXT>Šajā gadījumā aplūkoto prasījumu mērķis ir piespriest Komisijai samaksāt par <HT TYPE="ITALIC">ARTreat</HT> līguma izpildi. Prasītāja lūdz Vispārējo tiesu piespriest Komisiju tai izmaksāt summu EUR <FT TYPE="DECIMAL">343828,88</FT> apmērā kā tai pienākošos samaksu par <HT TYPE="ITALIC">ARTreat</HT> projektu kopā ar procentiem.</TXT></NP><NP><NO.P>51</NO.P><TXT>Tas, ka Komisija šobrīd izvērtē, vai prasītājas norādītās izmaksas ir atbilstīgas un attiecīgi vai tai pienākas summa EUR <FT TYPE="DECIMAL">343828,88</FT> apmērā, neļauj konstatēt, ka prasītājai nebūtu radusies un pastāvoša interese celt prasību iepriekš minētās judikatūras izpratnē. Jau prasības celšanas brīdī ir acīmredzami, ka prasītājai bija izredzes saņemt labvēlīgu prasības iznākumu. Tādējādi prasītājai ir radusies un pastāvoša interese panākt, lai Vispārējā tiesa piespriestu Komisijai samaksāt summu EUR <FT TYPE="DECIMAL">343828,88</FT> apmērā ar procentiem par <HT TYPE="ITALIC">ARTreat</HT> līguma izpildi.</TXT></NP><NP><NO.P>52</NO.P><TXT>Turklāt Komisija nevar atsaukties uz to, ka prasītājai nav intereses celt prasību, pamatojoties uz to, ka prasības celšanas laikā tas, vai tā prasītājai nav samaksājusi summu EUR <FT TYPE="DECIMAL">343828,88</FT> apmērā, bija neskaidri vai hipotētiski. Ceļot prasību, bija skaidrs, ka Komisija aplūkoto summu nebija samaksājusi.</TXT></NP><NP><NO.P>53</NO.P><TXT>Jautājumi par to, vai Komisijai bija jāmaksā aplūkotā summa pirms prasības celšanas, vai tā varēja apturēt maksājumu dēļ notiekošās revīzijas un vai Vispārējai tiesai bija jāaptur tiesvedības līdz Komisijas audita beigām vai arī, gluži pretēji, tai bija tieši jālemj par izmaksu atbilstību, skar tādu apstākļu vērtējumu, kas ir saistīti ar prasības izskatīšanu pēc būtības, nevis tās pieņemamību. Tādējādi prasības, kuras pamatā ir šķīrējklauzula, kontekstā jau ir nospriests, ka tas, ka parāds ir droši zināms, skaitliski noteikts un pieprasāms, saskaņā ar strīdā piemērojamām tiesībām ir uzskatāms par prasības par samaksu, ko cēlis minētā parāda kreditors, pamatotības nosacījumu (šajā ziņā skat. spriedumu, <DATE ISO="20140716">2014. gada 16. jūlijs</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Isotis</HT>/Komisija, T‑59/11, Krājums, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2014:679">EU:T:2014:679</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 280. punkts).</TXT></NP><NP><NO.P>54</NO.P><TXT>Prasītājas prasījumu, kuru mērķis ir piespriest Komisijai samaksāt naudas summu, pieņemamību neliek apšaubīt rīkojums <HT TYPE="ITALIC">Planet</HT>/Komisija (48. punkts, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2013:496">EU:T:2013:496</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), uz kuru norāda Komisija. Atšķirībā no šīs lietas, kurā prasītājas prasības mērķis ir saņemt pakalpojumu no Komisijas, prasības, kuru prasītāja cēla Vispārējā tiesā lietā <HT TYPE="ITALIC">Planet</HT>, mērķis bija saņemt Savienības tiesas konstatējumu, kas tai ļautu saglabāt summu, kuru Komisija jau ir izmaksājusi saskaņā ar aplūkotajiem līgumiem (skat. spriedumu, 2015. gada 26. februāris, <HT TYPE="ITALIC">Planet</HT>/Komisija, C‑564/13 P, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:124">EU:C:2015:124</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 18. punkts).</TXT></NP><NP><NO.P>55</NO.P><TXT>Savukārt, kā norāda ģenerāladvokāte J. Kokote [<HT TYPE="ITALIC">J. Kokott</HT>] savos secinājumos lietā <HT TYPE="ITALIC">Planet</HT>/Komisija (C‑564/13 P, Krājums, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2352">EU:C:2014:2352</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), ja piespriešanas prasību gadījumā, kuras ir vērstas uz konkrētu prasījumu izpildi, interese celt prasību parasti bez problēmām ir secināma no pašas prasības, abstraktas konstatēšanas prasības par kādu tiesisku attiecību pastāvēšanu vai nepastāvēšanu gadījumā prasītāja pamatotā interese principā ir īpaši jāpierāda. Tas tādēļ, ka Savienības tiesu uzdevums nav izdot abstraktus juridiskus atzinumus (ģenerāladvokātes J. Kokotes secinājumi lietā <HT TYPE="ITALIC">Planet</HT>/Komisija, minēti iepriekš, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2352">EU:C:2014:2352</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 41. punkts).</TXT></NP><?PAGE NO="4"?><NP><NO.P>56</NO.P><TXT>Līdz ar to Komisijas šajā ziņā izvirzītā iebilde par nepieņemamību ir noraidāma.</TXT></NP></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P>C –</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Par lietas būtību</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P>1.</NO.P><TXT>Ievada apsvērumi</TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>57</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">ARTreat</HT> līguma II pielikuma II.38. panta 1. punktā ir paredzēts, ka:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><P><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0002" ID="QS0002"/>[..] Komisija var izbeigt dotācijas nolīgumu vai izbeigt saņēmēja dalību šādos gadījumos: [..]</P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>c)</NO.P><TXT>ja saņēmējs apzināti vai neapzināti ir pieļāvis pārkāpumu, izpildot kādu ar Komisiju noslēgtu dotācijas nolīgumu.<QUOT.END REF.START="QS0002" CODE="201D" ID="QE0002"/></TXT></NP></ITEM></LIST></ALINEA></QUOT.S></P></NP><NP><NO.P>58</NO.P><TXT>Pārkāpuma jēdziens <HT TYPE="ITALIC">ARTreat</HT> līguma II pielikuma II.1. panta 10. punktā ir definēts šādi: <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0003" ID="QS0003"/>jebkurš Kopienu tiesību akta vai līgumisko pienākumu pārkāpums līgumslēdzēja darbības vai bezdarbības dēļ, kā rezultātā nepamatotu izdevumu veidā ir radīti vai var tikt radīti zaudējumi Eiropas Kopienu vispārējam budžetam vai to pārvaldītiem budžetiem<QUOT.END REF.START="QS0003" CODE="201D" ID="QE0003"/>.</TXT></NP><NP><NO.P>59</NO.P><TXT>Komisija izbeidza ar prasītāju noslēgto līgumu saistībā ar <HT TYPE="ITALIC">ARTreat</HT> projektu, piemērojot iepriekš minēto II.38. pantu, pamatojoties uz to, ka <HT TYPE="ITALIC">J‑WeB</HT> līguma finanšu revīzijas laikā, ko veica sabiedrība <HT TYPE="ITALIC">Kypris &amp; Associates</HT> Komisijas vārdā, tika atklāts, ka liela daļa prasītājas norādīto izmaksu nebija atbilstīgas (skat. <HT TYPE="ITALIC">J‑WeB</HT> līguma galīgo revīzijas ziņojumu).</TXT></NP><NP><NO.P>60</NO.P><TXT>Prasītāja uzskata, ka šī izbeigšana ir prettiesiska, jo Komisija tās izdevumus par <HT TYPE="ITALIC">J‑WeB</HT> līgumu esot kļūdaini uzskatījusi par neatbilstīgiem. Tā savu prasību par līgumā paredzētu zaudējumu atlīdzību balsta uz apgalvojumu, ka ar minēto līguma izbeigšanu esot pārkāpts, pirmkārt, tiesiskās paļāvības aizsardzības princips un, otrkārt, samērīguma princips (skat. 42. punktu). Prasītāja uzskata, ka nelikumīga <HT TYPE="ITALIC">ARTreat</HT> līguma izbeigšana tai esot radījusi zaudējumus EUR <FT TYPE="DECIMAL">343828,88</FT> apmērā. EUR <FT TYPE="DECIMAL">94112,93</FT> no šīs summas tai pienākoties kā negūtā peļņa par laikposmu starp <HT TYPE="ITALIC">ARTreat</HT> līguma laušanu un <HT TYPE="ITALIC">ARTreat</HT> projekta beigām un EUR <FT TYPE="DECIMAL">249715,95</FT> tai pienākoties par izmaksām, kas tai esot radušās pirms <HT TYPE="ITALIC">ARTreat</HT> līguma izbeigšanas.</TXT></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P>2.</NO.P><TXT>Par tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu</TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>61</NO.P><TXT>Sava pamata atbalstam, saskaņā ar kuru <HT TYPE="ITALIC">ARTreat</HT> līguma izbeigšana pārkāpjot tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, pirmkārt, prasītāja apstrīd galīgā revīzijas ziņojuma par <HT TYPE="ITALIC">J‑WeB</HT> projektu ticamību. Sabiedrības <HT TYPE="ITALIC">Ernst &amp; Young</HT> revīzijas ziņojumi par <HT TYPE="ITALIC">Metabo</HT> projektu un sabiedrības <HT TYPE="ITALIC">BDO</HT> ziņojumi par <HT TYPE="ITALIC">J‑WeB</HT> projektu apstiprinot prasītājas laika uzskaites sistēmas ticamību un tās izdevumu atbilstību. Otrkārt, prasītāja uzskata, ka, lai lemtu par nepieciešamību aizsargāt tās tiesisko paļāvību, Vispārējai tiesai ir jāņem vērā fakts, ka tas, ka tās paziņojumi par izdevumiem tika noraidīti sešpadsmit mēnešus pēc sabiedrības <HT TYPE="ITALIC">Ernst &amp; Young</HT> veiktās revīzijas par <HT TYPE="ITALIC">Metabo</HT> līgumu, pārsniedz saprātīgu termiņu. Treškārt, prasītāja uzskata, kā to pierāda <DATE ISO="20120822">2012. gada 22. augusta</DATE> sanāksmes protokols un <DATE ISO="20120924">2012. gada 24. septembra</DATE> elektroniskā vēstule, ka tā ir vienojusies ar Komisiju par <HT TYPE="ITALIC">ARTreat</HT> līguma neizbeigšanu. Komisija tomēr esot prettiesiski atkāpusies no šīs vienošanās, tai nodarot būtiskus materiālus un nemateriālus zaudējumus.</TXT></NP><NP><NO.P>62</NO.P><TXT>Komisija apstrīd prasītājas argumentus. Vispirms, ņemot vērā, ka tai ir skaidri redzamas līgumattiecības ar prasītāju, Komisija uzskata, ka tā nevar tai pārmest tiesiskās paļāvības aizsardzības principa, kurš to saista kā administratīvu iestādi ar tās pakļautībā esošām personām, pārkāpumu. Turklāt tā uzskata, ka prasītāja nav izvirzījusi nevienu pamatu attiecībā uz tiesiskās paļāvības aizsardzības izpausmēm līgumtiesībās. Turklāt iebildumi, kuru pamatā ir labticības principa pārkāpums un tiesību ļaunprātīga<?PAGE NO="5"?> izmantošana, nesot pieņemami, jo tie pirmo reizi esot izvirzīti replikas raksta stadijā un esot pārāk nenoteikti. Visbeidzot un katrā ziņā Komisija uzskata, ka tā prasītājai neesot sniegusi nekādu tiesisko paļāvību un ka tā neesot pārkāpusi saprātīgu termiņu.</TXT></NP><NP><NO.P>63</NO.P><TXT>Ņemot vērā šos argumentus, jāatgādina, ka LESD ieviesa autonomu tiesiskās aizsardzības līdzekļu sistēmu. LESD 272. pantā ir paredzēts, ka Tiesas kompetencē ir sniegt spriedumus saskaņā ar šķīrējklauzulām, kas ietvertas publisko tiesību vai privāttiesību līgumos, kurus noslēgusi Savienība vai kuri noslēgti tās vārdā.</TXT></NP><NP><NO.P>64</NO.P><TXT>Prasītāja cēla prasību par līgumā noteiktu zaudējumu atlīdzību, pamatojoties uz <HT TYPE="ITALIC">ARTreat</HT> līguma 9. pantā ietverto šķīrējklauzulu, kas paredz, ka tikai Vispārējā tiesa pirmajā instancē var izskatīt strīdus starp Komisiju un saņēmēju attiecībā uz minētā subsīdiju līguma interpretāciju, piemērošanu un spēkā esamību (skat. 38. punktu).</TXT></NP><NP><NO.P>65</NO.P><TXT>Šīs prasības par līgumā paredzētu zaudējumu atlīdzību kontekstā prasītāja attiecībā uz 61. punktā norādītajiem pamatiem apgalvo, ka ir pārkāpts tiesiskās paļāvības aizsardzības princips. Prasītāja precizē, ka norādītā tiesiskā paļāvība ir <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0004" ID="QS0004"/>izvērtēta no pilsoņa skatu punkta<QUOT.END REF.START="QS0004" CODE="201D" ID="QE0004"/> un <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0005" ID="QS0005"/>paredz pēdējā minētā paļāvības aizsardzību, īstenojot turpinātu un uzticamu publisko darbību, uz kuru pilsonis var pamatoties, veicot zināmas darbības un balstot zināmas cerības<QUOT.END REF.START="QS0005" CODE="201D" ID="QE0005"/>. Turklāt prasītāja uzskata, ka šis princips ir <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0006" ID="QS0006"/>prettiesisku administratīvo aktu atcelšanas principa ierobežojums<QUOT.END REF.START="QS0006" CODE="201D" ID="QE0006"/>.</TXT></NP><NP><NO.P>66</NO.P><TXT>Šajā ziņā ir jāuzskata, ka tiesiskās paļāvības aizsardzības princips, uz kuru norāda prasītāja, regulē subordinācijas attiecības starp pakļauto personu un administrāciju, un jāatgādina, ka saskaņā ar iedibinātu judikatūru tiesības pieprasīt tiesiskās paļāvības aizsardzību pret Savienības administrāciju attiecas uz visām privātpersonām, kuras atrodas tādā situācijā, no kuras izriet, ka minētā administrācija, tām sniedzot konkrētus solījumus, ir tām radījusi pamatotas cerības. Par šādiem solījumiem neatkarīgi no tā, kādā veidā tie ir paziņoti, uzskata konkrētu, beznosacījumu un saskaņotu informāciju, kas ir iegūta no pilnvarotiem un ticamiem avotiem. Turpretī neviens nevar apgalvot šī principa pārkāpumu, ja nav bijis konkrētu solījumu, ko viņam būtu sniegusi administrācija (skat. spriedumu, <DATE ISO="20030319">2003. gada 19. marts</DATE>. <HT TYPE="ITALIC">Innova Privat-Akademie</HT>/Komisija, T‑273/01, Krājums, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2003:78">EU:T:2003:78</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 26. punkts un tajā minētā judikatūra). Tādējādi šis princips ietilpst likumības pārbaudē, piemērojot LESD 263. pantu, ko Vispārējā tiesa var veikt attiecībā uz iestāžu pieņemtiem aktiem.</TXT></NP><NP><NO.P>67</NO.P><TXT>Tomēr šajā gadījumā prasība Vispārējā tiesā ir celta tās tiesas, kas izskata līgumisku strīdu, statusā. Protams, lai gan saskaņā ar <HT TYPE="ITALIC">ARTreat</HT> līguma 9. punktu (skat. 39. punktu) šo līgumu īpaši regulē Savienības tiesības, šīs apstāklis neļauj mainīt Vispārējās tiesas kompetenci, kāda tā ir noteikta ar prasītājas izvēlēto tiesību aizsardzības līdzekli. Prasībā par līgumā noteiktu zaudējumu atlīdzību prasītāja tādējādi Komisijai var pārmest tikai to, ka tā ir pārkāpusi līgumiem piemērojamas tiesības, proti, līguma noteikumu, finanšu regulējuma vai Savienības līgumu tiesību principu pārkāpumus, un pakārtoti – Beļģijas līgumu tiesību principu pārkāpumus (šajā ziņā skat. spriedumu, <DATE ISO="20090603">2009. gada 3. jūnijs</DATE>, Komisija/<HT TYPE="ITALIC">Burie Onderzoek en Advies</HT>, T‑179/06, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2009:171">EU:T:2009:171</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 118. punkts).</TXT></NP><NP><NO.P>68</NO.P><TXT>Tādējādi prasītājas celtās prasības par līgumā noteiktu zaudējumu atlīdzību kontekstā Vispārējai tiesai par nepieņemamu jāatzīst iebildums par to, ka Komisija, izpildot <HT TYPE="ITALIC">ARTreat</HT> līgumu, ir pārkāpusi 66. punktā definēto tiesiskās paļāvības aizsardzības principu.</TXT></NP><NP><NO.P>69</NO.P><TXT>Tomēr replikas rakstā prasītāja precizē, ka tās iebildums par tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu ir jāizskata saistībā ar labticīgu vienošanos izpildi un aizliegumu ļaunprātīgi piemērot līguma noteikumus.</TXT></NP><NP><NO.P>70</NO.P><TXT>Pretēji Komisijas norādītajam tās atbildēs uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumiem, šis apgalvojums nav nepieņemams tādēļ, ka tas būtu nokavēts vai neprecīzs. Pamats vai arguments, kurš papildina sākotnēji prasības pieteikumā tieši vai netieši norādītu pamatu un kurš ar to ir cieši saistīts, ir jāatzīst par pieņemamu (skat. spriedumu, <DATE ISO="20070314">2007. gada 14. marts</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Aluminium Silicon Mill Products</HT>/Padome,<?PAGE NO="6"?> T‑107/04, Krājums, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2007:85">EU:T:2007:85</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 60. punkts un tajā minētā judikatūra). Savukārt šajā gadījumā prasītāja savā prasības pieteikumā norāda uz Beļģijas Civilprocesa kodeksa 1134. panta, kas ir piemērojams <HT TYPE="ITALIC">ARTreat</HT> līgumam saskaņā ar tā 9. pantu, piemērošanu. Šajā Beļģijas Civilprocesa kodeksa pantā ir paredzēts nolīguma pušu pienākums to izpildīt labticīgi. Turklāt uz tiesiskās paļāvības veidu var atsaukties līgumtiesībās, ja tā veicina to, ka tiek ievērots līguma pušu pienākums to izpildīt labticīgi.</TXT></NP><NP><NO.P>71</NO.P><TXT>Turklāt Komisija nevar atsaukties uz to, ka prasītājas iebildums nav precīzs, jo atbildes rakstā uz repliku tā argumentēja, ka Savienības finanšu atbalsta saņēmējs, kas neievēro būtisku nosacījumu, no kura bija atkarīga atbalsta piešķiršana, nevar atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, lai apstrīdētu Komisijas atteikumu tam piešķirt sākotnēji nolīgto summu, un ka prasītāja nevar atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, ja tā nav ievērojusi finansiālās saistības, no kurām ir atkarīgs finansiālais ieguldījums.</TXT></NP><NP><NO.P>72</NO.P><TXT>Tas, ka nevar tikt izslēgts, ka līgumtiesībās var atsaukties uz kādu tiesiskās paļāvības veidu, ja tas veicina to, ka tiek ievērots līguma pušu pienākums to izpildīt labticīgi, izriet no tā, ka nolīgumu labticīgas izpildes princips neļauj izpildīt līgumu tādā veidā, kas uzskatāms par ļaunprātīgu tiesību izmantošanu.</TXT></NP><NP><NO.P>73</NO.P><TXT>Beļģijas <HT TYPE="ITALIC">Cour de cassation</HT> [Kasācijas tiesa] tādējādi nosprieda, ka Beļģijas Civilprocesa kodeksa 1134. pantā iekļautais princips, saskaņā ar kuru nolīgumi ir jāizpilda labticīgi, aizliedz pusei ļaunprātīgi izmantot tai nolīgumā atzītās tiesības. Ļaunprātīga tiesību izmantošana izpaužas tādējādi, ka tiesības tiek izmantotas veidā, kas acīmredzami pārsniedz robežas, kādās šīs tiesības parasti izmantotu piesardzīga un rūpīga persona. (<DATE ISO="20071116">2007. gada 16. novembra</DATE> lieta, spriedums Nr. C.06.0349.F.1). Nevar izslēgt, ka par ļaunprātīgu tiesību izmantošanu tiek uzskatīts fakts, ka tiesību īpašnieks uz tām atsaucas pēc tam, kad tas otrai pusei ir radījis tiesisku paļāvību, kuru tas neīsteno ar rīcību, kas parasti nav saderīga ar normālu šo tiesību izmantošanu.</TXT></NP><NP><NO.P>74</NO.P><TXT>Tomēr šajā gadījumā Komisija prasītājai nekādā veidā nav sniegusi tiesisku paļāvību, ka tā neizbeigs <HT TYPE="ITALIC">ARTreat</HT> līgumu, piemērojot minētā līguma II pielikuma II.38. panta 1. punkta c) apakšpunktu, pēc tam, kad sabiedrības <HT TYPE="ITALIC">Kypris &amp; Associates</HT> veiktā <HT TYPE="ITALIC">J‑WeB</HT> līguma revīzijas rezultāti atklāja lielu skaitu neatbilstošu izmaksu.</TXT></NP><NP><NO.P>75</NO.P><TXT>Ciktāl prasītāja norāda, ka tai varēja būt tiesiskā paļāvība, ka <HT TYPE="ITALIC">J‑WeB</HT> līguma izmaksas būs atbilstīgas, jo sabiedrība <HT TYPE="ITALIC">Ernst &amp; Young</HT> esot veikusi līdzīgu revīziju attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">Metabo</HT> projektu un secinājusi, ka tā izdevumi ir atbilstīgi, jānorāda, ka revīzijas ziņojums par <HT TYPE="ITALIC">Metabo</HT> projektu, uz kuru atsaucas prasītāja, bija tikai revīzijas ziņojuma projekts. Šī ziņojuma pagaidu raksturs prasītājai neļauj radīt nekāda veida tiesisko paļāvību.</TXT></NP><NP><NO.P>76</NO.P><TXT>Turklāt prasītāja pietiekami precīzi nenorāda, kāda iemesla dēļ tā uzskata, ka <HT TYPE="ITALIC">Metabo</HT> līguma izmaksu novērtējums ir pārnesams uz <HT TYPE="ITALIC">J‑WeB</HT> projekta izmaksām. Tā arī nenorāda, uz kāda pamata tā uzskata, ka Komisija ir piekritusi šim revīzijas ziņojumam par <HT TYPE="ITALIC">Metabo</HT> projektu. Šajā revīzijas ziņojuma projektā ir norādīts, ka minētais ziņojums ir sagatavots pēc Komisijas lūguma, bet ka tajā tiek pausts neatkarīga auditora viedoklis, kas nav uzskatāms par oficiālu Komisijas viedokli. Turklāt Komisija norāda atbildes rakstā uz repliku, ka šis ziņojuma projekts nekad nav ticis pabeigs, tas nav ticis apstiprināts un ka tas bija jāaizstāj ar <HT TYPE="ITALIC">ARTreat</HT> projekta revīzijas ziņojumu.</TXT></NP><NP><NO.P>77</NO.P><TXT>Šos secinājumus neapstrīd prasītājas norādītais apstāklis, ka kopš brīža, kad sabiedrība <HT TYPE="ITALIC">Ernst &amp; Young</HT> pieņēma revīzijas ziņojuma projektu par <HT TYPE="ITALIC">Metabo</HT> līguma izpildi, un lielas daļas izmaksu noraidīšanas pēc <HT TYPE="ITALIC">J‑WeB</HT> līguma izpildes, pagāja sešpadsmit mēneši. Laiks, kas pagājis starp diviem vērtējumiem, neietekmē attiecīgajās revīzijās ietverto vērtējumu precizitāti vai neprecizitāti. Tas, ka ir pagājis minētais laiks, arī nesniedz lielāku ticamību pirmajā revīzijas ziņojumā iekļautajam vērtējumam.</TXT><P>[..]</P></NP></GR.SEQ><?PAGE NO="7"?><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P>3.</NO.P><TXT>Par samērīguma principa pārkāpumu</TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="6"><TITLE><TI><NP><NO.P>a)</NO.P><TXT>Par izbeigšanas samērīgumu</TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>87</NO.P><TXT>Prasītāja būtībā uzskata, ka <HT TYPE="ITALIC">ARTreat</HT> līguma izbeigšana pēc <HT TYPE="ITALIC">J‑WeB</HT> līguma revīzijas ziņojuma ir nesamērīga. Šī iebilduma pamatojumam tā, pirmkārt, apgalvo, ka revīzijas ziņojumā par <HT TYPE="ITALIC">J‑WeB</HT> līgumu kļūdaini tika secināti finanšu pārkāpumi, kā to pierāda sabiedrību <HT TYPE="ITALIC">BDO</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Ernst &amp; Young</HT> veiktie revīzijas ziņojumi, un ka revīzijas ziņojums par <HT TYPE="ITALIC">J‑WeB</HT> projektu ir patvaļīga vērtējuma rezultāts, jo sabiedrība <HT TYPE="ITALIC">Kypris &amp; Associates</HT> nav objektīva. Otrkārt, prasītāja uzskata, ka aplūkotā līguma izbeigšana ir pretrunā nolīgumam, kuru tā bija panākusi ar Komisiju <DATE ISO="20120822">2012. gada 22. augustā</DATE>. Treškārt, tā apgalvo, ka ir pārkāpti termiņi, kas paredzēti, pirmkārt, Lēmuma 2011/161 5.3. punktā attiecībā uz apelācijas komitejas veikto <HT TYPE="ITALIC">ARTreat</HT> līguma izbeigšanas pārskatīšanu un, otrkārt, <HT TYPE="ITALIC">ARTreat</HT> līguma II pielikuma II.22. pantā attiecībā uz galīgā revīzijas ziņojuma nosūtīšanu. Ceturtkārt, prasītāja uzskata, ka <HT TYPE="ITALIC">ARTreat</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Metabo</HT> līgumu izbeigšana ir prettiesiska, jo tā ir notikusi, gan pirms bija beidzies termiņš prasības celšanai apelāciju komitejā, gan pirms šīs komitejas lēmuma. Komisija apstrīd šos apgalvojumus un uzskata, ka minētā izbeigšana bija samērīga.</TXT></NP><NP><NO.P>88</NO.P><TXT>Ņemot vērā šos iebildumus, jāatgādina, ka LES 5. panta 4. punktā iekļautais samērīguma princips ir vispārējs Savienības tiesību princips. Šis princips nosaka, ka Savienības iestāžu pieņemtie akti nedrīkst pārsniegt to, kas ir piemērots un nepieciešams, lai sasniegtu attiecīgajā tiesiskajā regulējumā noteiktos mērķus (skat. spriedumu, <DATE ISO="20130913">2013. gada 13. septembris</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Makhlouf</HT>/Padome, T‑383/11, Krājums, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2013:431">EU:T:2013:431</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 98. punkts un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP><NP><NO.P>89</NO.P><TXT>Šis princips regulē visus Savienības darbības veidus neatkarīgi no tā, vai tie ir vai nav balstīti uz līgumu (spriedums, <DATE ISO="20040525">2004. gada 25. maijs</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Distilleria Palma</HT>/Komisija, T‑154/01, Krājums, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2004:154">EU:T:2004:154</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 44. punkts). Līgumsaistību izpildes kontekstā šī principa ievērošana veicina plašāku līguma pušu pienākumu to izpildīt labticīgi. Saskaņā ar Beļģijas tiesībām, kas ir piemērojamas <HT TYPE="ITALIC">ARTreat</HT> līgumam (skat. 39. punktu), pienākums līgumus izpildīt labticīgi aizliedz pusei izmantot tiesības veidā, kas acīmredzami pārsniedz robežas, kādās šīs tiesības parasti izmantotu piesardzīga un rūpīga persona (skat. 73. punktu).</TXT></NP><NP><NO.P>90</NO.P><TXT>Šajā gadījumā Komisija, piemērojot <HT TYPE="ITALIC">ARTreat</HT> līguma II pielikuma II.38. panta 1. punkta c) apakšpunktu, vienpusēji pārtrauca prasītājas dalību šajā līgumā, pamatojoties uz <HT TYPE="ITALIC">J‑WeB</HT> līguma galīgo revīzijas ziņojumu. Komisija uzskatīja, ka galīgais revīzijas ziņojums par <HT TYPE="ITALIC">J‑WeB</HT> līgumu pierādīja, ka prasītāja ir pieļāvusi pārkāpumu <HT TYPE="ITALIC">ARTreat</HT> līguma II pielikuma II.1. panta izpratnē, kas tai ļāva vienpusēji izbeigt minēto līgumu, piemērojot minētā līguma II pielikuma II.38. panta 1. punkta c) apakšpunktu.</TXT></NP><NP><NO.P>91</NO.P><TXT>Lai izvērtētu, vai Komisija ir samērīgi piemērojusi <HT TYPE="ITALIC">ARTreat</HT> līguma II pielikuma II.38. panta 1. punkta c) apakšpunktu, jānorāda, ka galīgajā revīzijas ziņojumā par līgumu, kuru Komisija bija noslēgusi ar prasītāju par <HT TYPE="ITALIC">J‑WeB</HT> projekta subsīdijām, sabiedrības <HT TYPE="ITALIC">Kypris &amp; Associates</HT> auditori noraidīja visas deklarētās personāla izmaksas, tās uzskatot par neatbilstīgām. Viņi šādu secinājumu izdarīja, ņemot vērā šādus konstatējumus:</TXT><P><LIST TYPE="DASH"><ITEM><P>prasītājas darba laika reģistrācijas sistēmas ticamības trūkumu;</P></ITEM><ITEM><P>pietiekamu un atbilstošu pierādījumu trūkumu, kas ļautu apstiprināt prasītājas deklarēto stundu skaitu un personāla ieguldījumu projekta izpildē, un</P></ITEM><ITEM><P>apakšuzņēmuma līgumu, kas noslēgts starp prasītāju un trešo sabiedrību un kas tika izmantots par pamatu rēķiniem, kuros tika norādītas atsauces uz <HT TYPE="ITALIC">J‑WeB</HT> līgumu, kas nebija ne paziņots Komisijai, ne saņēmis tās piekrišanu un kas rada šaubas par vienību, kura faktiski ir īstenojusi <HT TYPE="ITALIC">J‑WeB</HT> projektu.</P></ITEM></LIST></P></NP><?PAGE NO="8"?><NP><NO.P>92</NO.P><TXT>No tā izriet, ka šo izdevumu deklarācija, kuru bija sagatavojusi prasītāja, lai saņemtu atlīdzību par tiem no Komisijas, nebija ticama un ka prasītāja nav izpildījusi savs līgumsaistības deklarēt tikai atbilstīgus izdevumus. Šāda neizpilde ir pārkāpums <HT TYPE="ITALIC">ARTreat</HT> līguma II pielikuma II.1. panta 10. punkta izpratnē. Tā radīja vai varēja radīt zaudējumus Savienības vispārējam budžetam. Piemērojot <HT TYPE="ITALIC">ARTreat</HT> līguma II pielikuma II.38. panta 1. punkta c) apakšpunktu, tas pamato minētā līguma izbeigšanu un šī izbeigšana nav uzskatāma par nesamērīgu vai par ļaunprātīgu tiesību izmantošanu. Prasītāja neapstrīd <HT TYPE="ITALIC">ARTreat</HT> līguma II pielikuma II.38. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzēto līguma izbeigšanas iemeslu likumību. Turklāt revīzijas laikā konstatētie pārkāpumi ir pietiekami smagi, tādējādi <HT TYPE="ITALIC">ARTreat</HT> līguma izbeigšana nav uzskatāma par tādu tiesību vienpusēji izbeigt līgumu īstenošanu, kas acīmredzami pārsniegtu robežas, kādās šīs tiesības parasti izmantotu piesardzīga un rūpīga persona.</TXT><P>[..]</P></NP></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P>II –</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Par prasību par ārpuslīgumisko zaudējumu atlīdzību</HT></TXT></NP></TI></TITLE><P>[..]</P><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P>C –</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Par lietas būtību</HT></TXT></NP></TI></TITLE><P>[..]</P><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P>2.</NO.P><TXT>Par konfidencialitātes pienākuma un <DATE ISO="20120822">2012. gada 22. augusta</DATE> protokolā minētā nolīguma pārkāpumiem, par nepiekrišanu apsvērumiem par sākotnējo <HT TYPE="ITALIC">ARTreat</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Metabo</HT> līgumu revīzijām, par galīgā revīzijas ziņojuma nepieņemšanu un <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0007" ID="QS0007"/>labas administrācijas<QUOT.END REF.START="QS0007" CODE="201D" ID="QE0007"/> principa pārkāpumu</TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>141</NO.P><TXT>Komisija uzskata, ka prasītājas ārpuslīgumiskās prasības par zaudējumu atlīdzību priekšmets šajā gadījumā attiecas uz līgumisku kaitējumu. No tā Komisija secina, ka prasītājas apgalvojumi ārpuslīgumiskās prasības par zaudējumu atlīdzību pamatojumam ir jāizvērtē līguma noteikumu gaismā.</TXT></NP><NP><NO.P>142</NO.P><TXT>Šajā ziņā ir jāatgādina, ka LESD izveido pilnīgu tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmu. Katrs no šiem tiesību aizsardzības līdzekļiem ir autonoms un tam tiesību aizsardzības iespēju sistēmā ir pašam sava funkcija, un uz to attiecas izpildes kritēriji, ņemot vērā tā īpašo mērķi (šajā ziņā skat. spriedumus, <DATE ISO="20040323">2004. gada 23. marts</DATE>, Ombuds/<HT TYPE="ITALIC">Lamberts</HT>, C‑234/02 P, Krājums, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2004:174">EU:C:2004:174</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 59. punkts, un <DATE ISO="20080903">2008. gada 3. septembris</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Kadi</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Al Barakaat International Foundation</HT>/Padome un Komisija, C‑402/05 P un C‑415/05 P, Krājums, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:461">EU:C:2008:461</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 281. punkts).</TXT></NP><NP><NO.P>143</NO.P><TXT>LESD 268. pantā noteiktās prasības par ārpuslīgumisko atbildību priekšmets ir lūgt atlīdzināt zaudējumus, kas nodarīti ar aktu vai prettiesisku rīcību, kurā ir vainojama kāda Savienības iestāde vai struktūrvienība (spriedums Ombuds/<HT TYPE="ITALIC">Lamberts</HT>, minēts 142. punktā, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2004:174">EU:C:2004:174</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 59. punkts). Kā tika atgādināts 124. punktā, Savienības ārpuslīgumiskā atbildība ir pakļauta vairākiem nosacījumiem, kas ir saistīti ar Savienības iestādei pārmestās rīcības nelikumību, to, ka zaudējumiem ir patiesi jāpastāv, un cēloņsakarību starp minēto iestādes rīcību un norādītajiem zaudējumiem.</TXT></NP><NP><NO.P>144</NO.P><TXT>LESD 272. pantā paredzētās prasības sakarā ar līgumisku atbildību priekšmets ir prasība atlīdzināt zaudējumus, kuri izriet no līguma, kas ir noslēgts ar Savienību vai tās vārdā. Savienības tiesas kompetence un līgumslēdzēju pušu atbildība ir atkarīga no līguma noteikumu piemērojamības un it īpaši no noteikumiem par kompetences piešķiršanu un līgumam piemērojamo tiesību noteikšanu. Šī kompetence ir atkāpe no vispārējām tiesībām un tādējādi ir jāinterpretē šauri (spriedumi, <DATE ISO="19861218">1986. gada 18. decembris</DATE>, Komisija/<HT TYPE="ITALIC">Zoubek</HT>, 426/85, Krājums, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1986:501">EU:C:1986:501</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 11. punkts, un <DATE ISO="20101216">2010. gada 16. decembris</DATE>, Komisija/<HT TYPE="ITALIC">Arci Nuova associazione comitato di Cagliari</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Gessa</HT>, T‑259/09, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2010:536">EU:T:2010:536</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 39. punkts). Tādējādi Vispārējā tiesa var izskatīt vienīgi prasības, kas izriet no līguma, kurā ir ietverta šķīrējklauzula, vai tādas, kam ir tiešs sakars ar no tā izrietošajām saistībām (spriedums Komisija/<HT TYPE="ITALIC">Zoubek</HT>, minēts iepriekš, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1986:501">EU:C:1986:501</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 11. punkts).</TXT></NP><?PAGE NO="9"?><NP><NO.P>145</NO.P><TXT>Ņemot vērā iepriekš minēto tiesību aizsardzības līdzekļu autonomiju un ar katru no šiem aizsardzības līdzekļiem saistītās atbildības rašanās nosacījumus, Vispārējai tiesai ir jānosaka, vai tajā celtās prasības par zaudējumu atlīdzību priekšmets ir tāda prasība par zaudējumu atlīdzību, kas objektīvi un vispārīgi ir pamatota ar līgumiskām vai ārpuslīgumiskām tiesībām un saistībām (pēc analoģijas skat. spriedumu, <DATE ISO="20130418">2013. gada 18. aprīlis</DATE>, Komisija/<HT TYPE="ITALIC">Systran</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Systran Luxembourg</HT>, C‑103/11 P, Krājums, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:245">EU:C:2013:245</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 66. punkts).</TXT></NP><NP><NO.P>146</NO.P><TXT>Tādējādi tika nospriests, ka tikai ar atsaukšanos uz tiesību normām vai tiesību principiem, kuri neizriet no līguma, kas ir saistošs pusēm, bet kas tām nosaka pienākumus, nevar izmainīt strīda līgumisko raksturu (skat. spriedumus, <DATE ISO="20090520">2009. gada 20. maijs</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Guigard</HT>/Komisija, C‑214/08 P, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:330">EU:C:2009:330</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 43. punkts; Komisija/<HT TYPE="ITALIC">Systran</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Systran Luxembourg</HT>, minēts 145. punktā, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:245">EU:C:2013:245</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 65. punkts, un <DATE ISO="20100519">2010. gada 19. maijs</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Nexus Europe (Ireland)</HT>/Komisija, T‑424/08, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2010:211">EU:T:2010:211</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 60. punkts).</TXT></NP><NP><NO.P>147</NO.P><TXT>Tādējādi, ņemot vērā, ka saskaņā ar LESD Savienības tiesām principā ir kompetence lemt gan par prasībām par iestāžu ārpuslīgumisko atbildību, gan par prasībām sakarā ar iestāžu līgumisko atbildību, ja tās ir noslēgušas līgumu, kurā ir iekļauta šķīrējklauzula, ir nospriests, ka gadījumā, ja Vispārējā tiesā ir celta prasība par ārpuslīgumisku atbildību, lai gan runa patiesībā ir par līgumiska rakstura strīdu, tā prasību pārkvalificē, ja ir izpildīti šādai pārkvalificēšanai izvirzītie nosacījumi (spriedums, <DATE ISO="20010919">2001. gada 19. septembris</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Lecureur</HT>/Komisija, T‑26/00, Krājums, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2001:222">EU:T:2001:222</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 38. punkts; rīkojums, <DATE ISO="20040510">2004. gada 10. maijs</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Musée Grévin</HT>/Komisija, T‑314/03 un T‑378/03, Krājums, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2004:139">EU:T:2004:139</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 88. punkts, un spriedums, <DATE ISO="20141024">2014. gada 24. oktobris</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Technische Universität Dresden</HT>/Komisija, T‑29/11, Krājums, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2014:912">EU:T:2014:912</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 42. punkts).</TXT></NP><NP><NO.P>148</NO.P><TXT>Konkrētāk, kā tas ir atzīts judikatūrā, ja pastāv šāda rakstura strīds, Vispārējā tiesa nevar pārkvalificēt prasību vai nu tad, ja tieša prasītāja griba nepamatot savu prasījumu ar LESD 272. pantu nepieļauj šādu pārkvalificēšanu (šajā ziņā skat. rīkojumu <HT TYPE="ITALIC">Musée Grévin</HT>/Komisija, minēts 147. punktā, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2004:139">EU:T:2004:139</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 88. punkts; spriedumu <HT TYPE="ITALIC">CEVA</HT>/Komisija, minēts 99. punktā, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2010:240">EU:T:2010:240</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 59. punkts, un rīkojumu, <DATE ISO="20120906">2012. gada 6. septembris</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Technion</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Technion Research</HT> &amp; <HT TYPE="ITALIC">Development Foundation</HT>/Komisija, T‑657/11, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2012:411">EU:T:2012:411</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 55. punkts), vai arī tad, ja prasība nav pamatota ne ar vienu pamatu, kas attiecas uz to tiesību normu pārkāpumu, kuras reglamentē attiecīgās līgumattiecības, neatkarīgi no tā, vai runa ir par līgumā iekļautiem noteikumiem vai līgumā norādīta valsts likuma normām (skat. spriedumu, <DATE ISO="20141016">2014. gada 16. oktobris</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Federación Española de Hostelería</HT>/<HT TYPE="ITALIC">EACEA</HT>, T‑340/13, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2014:889">EU:T:2014:889</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP><NP><NO.P>149</NO.P><TXT>Turklāt jānorāda, ka tas, ka iestāde ir pārkāpusi līguma noteikumu, pats par sevi nevar izraisīt minētās iestādes ārpuslīgumisko atbildību attiecībā pret kādu no pusēm, ar kuru tā ir noslēgusi līgumu, kurā ir ietverts minētais noteikums. Šādā gadījumā faktiski nelikumības, kuras pieļaušanā tiek vainota minētā iestāde, izcelsme ir līgumtiesiska un tā rodas no tās kā līgumslēdzējas puses saistībām, nevis cita statusa dēļ, piemēram, administratīvās iestādes statusa dēļ. Tādējādi šādos apstākļos prasības par ārpuslīgumisko atbildību pamatojumam izvirzītais apgalvojums, ka ir pārkāpti līguma noteikumi, ir jāatzīst kā neefektīvs.</TXT></NP><NP><NO.P>150</NO.P><TXT>Tomēr nevar izslēgt, ka Savienības iestādes līgumiskā un ārpuslīgumiskā atbildība var līdzāspastāvēt attiecībā uz kādu no tās līgumslēdzējas pusēm. Prettiesiskas rīcības, kādas pieļaušanā var vainot iestādi, raksturs, kas rada zaudējumus, kuri var būt prasības par ārpuslīgumisku zaudējumu segšanu priekšmets, nav iepriekš noteikts (šajā ziņā skat. spriedumus Ombuds/<HT TYPE="ITALIC">Lamberts</HT>, minēts 142. punktā, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2004:174">EU:C:2004:174</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 59. punkts un tajā minētā judikatūra, un <DATE ISO="20091218">2009. gada 18. decembris</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Arizmendi</HT> u.c./Padome un Komisija, T‑440/03, T‑121/04, T‑171/04, T‑208/04, T‑365/04 un T‑484/04, Krājums, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2009:530">EU:T:2009:530</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 65. punkts). Pat ja varētu pieņemt, ka ir šāda iestāžu atbildību līdzāspastāvēšana, tā ir iespējama tikai ar nosacījumu, ka, pirmkārt, nelikumība, par kuru tiek vainota attiecīgā iestāde, ir ne tikai līgumsaistību, bet arī tai noteiktu vispārīgu saistību pārkāpums un, otrkārt, šai nelikumībai attiecībā pret minēto vispārējo saistību ir jāizraisa citi zaudējumi, nevis tie, kas izriet no sliktas līguma izpildes.</TXT></NP><?PAGE NO="10"?><NP><NO.P>151</NO.P><TXT>Šajā gadījumā trīs no četriem iebildumiem, kurus prasītāja ir izvirzījusi savas prasības par ārpuslīgumisko zaudējumu atlīdzību, kas apkopoti 125. un nākamajos punktos, ir objektīvi balstīti uz apgalvotajiem līgumiska rakstura pārkāpumiem un nav norādīts ne uz vienu zaudējumu, kas neizrietētu no sliktas līguma izpildes.</TXT></NP><NP><NO.P>152</NO.P><TXT>Attiecībā uz to, ka Komisija, kā apgalvots, ir izplatījusi konfidenciālu informāciju, jānorāda, ka tas izpaužas tā, ka tā ir informējusi projektu <HT TYPE="ITALIC">ARTreat</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Metabo</HT> koordinatorus attiecīgi par līguma <HT TYPE="ITALIC">ARTreat</HT> un līguma <HT TYPE="ITALIC">Metabo</HT> laušanu. Apgalvotā konfidenciālā informācija, proti, tas, ka Komisija ir izbeigusi līgumus <HT TYPE="ITALIC">ARTreat</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Metabo</HT> ar prasītāju, ir informācija, kuras avots ir Komisija un kura ir tās kā līgumslēdzējas puses, nevis administratīvās iestādes rīcībā. Turklāt attiecīgo projektu koordinatori, kuriem apgalvotā konfidenciālā informācija tika izpausta, nav attiecīgā līguma trešās personas. Tie ir prasītājas un Komisijas līgumpartneri. Visbeidzot, pati prasītāja šī iebilduma pamatojumam norāda uz šo līgumu II pielikuma II.22. panta 8. punkta pārkāpumu, saskaņā kuru Komisija var veikt pārbaudes uz vietas saskaņā ar Regulu Nr. 2185/96 un Eiropas Parlamenta un Komisijas <DATE ISO="19990525">1999. gada 25. maija</DATE> Regulu (EK) Nr. 1073/1999 par izmeklēšanu, ko veic <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="136" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="1999">OV L 136, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>), un tā neņem vērā faktu, ka minēto līgumu II pielikuma II.38. panta 2. punktā ir paredzēts, ka par viena vai vairāku saņēmēju dalības izbeigšanu Komisijas iniciatīvā tiek paziņots attiecīgajiem saņēmējiem, nosūtot kopiju koordinatoram. Tādējādi konfidencialitātes pienākuma, kura pārkāpšanā prasītāja vaino Komisiju, pamatā objektīvi ir līgumiskas izcelsmes tiesības un pienākumi, nevis LESD 339. pantā un Pamattiesību hartas 41. pantā norādītie pienākumi, uz kuriem arī ir norādīts.</TXT></NP><NP><NO.P>153</NO.P><TXT>Turklāt Vispārējā tiesa norāda, ka prasītāja neprecizē un vēl jo mazāk pierāda, ka minētā apgalvotās konfidenciālās informācijas izplatīšana līgumu koordinatoriem tai būtu radījusi zaudējumus, kas neizriet no līguma sliktas izpildes, it īpaši minēto līgumu II pielikuma II.22. un II.38. panta izpildes.</TXT></NP><NP><NO.P>154</NO.P><TXT>Attiecībā uz apgalvotā nolīguma starp prasītāju un Komisiju, kas izklāstīts <DATE ISO="20120822">2012. gada 22. augusta</DATE> sanāksmē, pārkāpumu jākonstatē, ka šis iebildums attiecas uz veidu, kādā puses izpildīja līgumus <HT TYPE="ITALIC">ARTreat</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Metabo</HT>. Tas, ka prasītāja uzskata, ka tādēļ, ka tā nav ievērojusi minēto nolīgumu, Komisija ir pārkāpusi labticīgas un lojalitātes noteikumus, ļaunprātīgi izmantojusi savas pilnvaras, pieļāvusi diskrimināciju un pārkāpusi samērīguma un administratīvās nepārtrauktības principus, šo konstatējumu neapstrīd. Šie iebildumi faktiski attiecas uz apgalvotiem pārkāpumiem, kas ir objektīvi saistīti ar līgumiskas izcelsmes tiesībām un pienākumiem. Turklāt un katrā ziņā prasītāja neprecizē un vēl jo mazāk – pierāda, ka minētie pārkāpumi tai būtu radījuši zaudējumus, kas nav saistīti ar attiecīgo līgumu sliktu izpildi.</TXT></NP><NP><NO.P>155</NO.P><TXT>Visbeidzot attiecībā uz apgalvoto nepiekrišanu apsvērumiem par sākotnējo <HT TYPE="ITALIC">ARTreat</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Metabo</HT> līgumu revīzijām, kā arī par apgalvoto kavēšanos, pieņemot galīgos revīzijas ziņojumus par <HT TYPE="ITALIC">ARTreat</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Metabo</HT> līgumu izpildi, šie iebildumi objektīvi ir saistīti ar to, kā Komisija attiecīgos līgumus izpilda līgumslēdzējas statusā. Prasītāja turklāt savu prasījumu atbalstam norāda attiecīgo līgumu II.22. panta 5. punkta pārkāpumu. Tikai tas, ka tiek norādīts uz saprātīga termiņa principa un tiesību uz aizstāvību principa, kas ir saistoši Komisijai, ievērošanu, nevar grozīt strīdu līgumisko raksturu. Visbeidzot un katrā ziņā prasītāja neprecizē un vēl jo mazāk – pierāda, ka minētie pārkāpumi tai būtu radījuši zaudējumus, kas nav saistīti ar attiecīgo līgumu sliktu izpildi.</TXT></NP><NP><NO.P>156</NO.P><TXT>Tiesas sēdē Vispārējā tiesa jautāja prasītājai, vai tai ir iebildumi pret to, ka tiesa tās prasību par ārpuslīgumisko atbildību pārkvalificē par prasību sakarā ar līgumisko atbildību attiecībā uz to tās prasības par ārpuslīgumisko atbildību daļu, kas ir balstīta uz iebildumiem saistībā ar attiecīgo līguma noteikumu pārkāpumu. Atbildot uz šo jautājumu, prasītāja norādīja, ka tā iebilst pret šādu pārkvalificēšanu.</TXT></NP><NP><NO.P>157</NO.P><TXT>Ņemot vērā, ka šī prasītājas iebilde pret pārkvalificēšanu un ka 151. un nākamajos punktos izklāstītie trīs iebildumi, kas norādīti prasītājas prasības par ārpuslīgumisko atbildību pamatojumam, ir objektīvi saistīti ar aplūkoto līgumu izpildi, prasītājas prasība par ārpuslīgumisko atbildību, kas pamatota ar minētajiem iebildumiem, ir jānoraida kā neefektīva.</TXT><?PAGE NO="11"?><P>[..]</P></NP></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><JURISDICTION><INTRO><P>Ar šādu pamatojumu</P><P>VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)</P><P>nospriež:</P></INTRO><LIST TYPE="ARAB"><ITEM><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">1)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">prasību noraidīt;</HT></TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">2)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">d.d. Synergy Hellas Anonymi Emporiki Etaireia Parochis Ypiresion Pliroforikis</HT> atlīdzina tiesāšanās izdevumus.</HT></TXT></NP></ITEM></LIST></JURISDICTION></CONTENTS.JUDGMENT><SIGNATURE.CASE><SIGNATORY><P>Prek</P></SIGNATORY><SIGNATORY><P>Labucka</P></SIGNATORY><SIGNATORY><P>Kreuschitz</P></SIGNATORY><P>Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā <DATE ISO="20151118">2015. gada 18. novembrī</DATE>.</P><SIGNATORY><P>[Paraksti]</P></SIGNATORY></SIGNATURE.CASE></JUDGMENT>