<?xml version="1.0" encoding="UTF-8"?><CONCLUSION NNC="YES" xmlns:fmx="http://opoce" xmlns:xsi="http://www.w3.org/2001/XMLSchema-instance" xsi:noNamespaceSchemaLocation="http://formex.publications.europa.eu/schema/formex-05.58-20161101.xd"><BIB.CONCLUSION><REF.CASE FILE="n.a."><NO.CASE>C-212/19</NO.CASE></REF.CASE><NO.CELEX>62019CC0212</NO.CELEX><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2020:179">EU:C:2020:179</NO.ECLI><NO.SEQ>0001</NO.SEQ><PAGE.FIRST.ECR>1</PAGE.FIRST.ECR><PAGE.SEQ>1</PAGE.SEQ><PAGE.LAST.ECR>19</PAGE.LAST.ECR><PAGE.TOTAL>19</PAGE.TOTAL></BIB.CONCLUSION><CURR.TITLE><PAGE.HEADER><P><HT TYPE="SC"><HT TYPE="ITALIC">G. Pitruzzella</HT> secinājumi – Lieta C‑212/19</HT></P><P><HT TYPE="SC"><HT TYPE="ITALIC">Compagnie des pêches de Saint</HT>‑<HT TYPE="ITALIC">Malo</HT></HT></P></PAGE.HEADER></CURR.TITLE><TITLE><TI><P><HT TYPE="UC">Ģenerāladvokāta Džovanni Pitrucellas</HT><BR/>[<HT TYPE="ITALIC"><HT TYPE="UC">Giovanni Pitruzzella</HT></HT>]</P><P><HT TYPE="UC">secinājumi</HT>,</P><P>sniegti <DATE ISO="20200305">2020. gada 5. martā</DATE><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0001"><P>Oriģinālvaloda – franču.</P></NOTE></P></TI><STI><P>Lieta C‑212/19</P><P><HT TYPE="ITALIC">Ministre de l’Agriculture et de l’Alimentation</HT></P><P>pret</P><P><HT TYPE="ITALIC">Compagnie des pêches de Saint‑Malo</HT></P><P><HT TYPE="NORMAL">(<HT TYPE="ITALIC">Conseil d’État</HT> (Francija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)</HT></P></STI></TITLE><INTERMEDIATE><INDEX IDX.CLOSE="" SEPARATOR=" – " IDX.OPEN=""><KEYWORD>Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu</KEYWORD><KEYWORD>Valsts atbalsts</KEYWORD><KEYWORD>Nelikumīga atbalsta atgūšana</KEYWORD><KEYWORD>Lēmums 2005/239/EK</KEYWORD><KEYWORD>Akvakultūras produktu ražotāji un zvejnieki</KEYWORD><KEYWORD>Sociālā nodrošinājuma iemaksas</KEYWORD><KEYWORD>Darba devēja un darbinieku iemaksu nošķiršana</KEYWORD><KEYWORD>Parādnieka saistībā ar atmaksāšanas pienākumu noteikšana</KEYWORD><KEYWORD>Atmaksāšana, ko veic uzņēmuma darbinieki</KEYWORD></INDEX></INTERMEDIATE><CONTENTS.CONCLUSION><GR.SEQ LEVEL="1"><NP.ECR IDENTIFIER="NP0001"><NO.P>1.</NO.P><TXT>Ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu <HT TYPE="ITALIC">Conseil d’État</HT> [Valsts padome] (Francija) lūdz Tiesu, pirmkārt, interpretēt Komisijas <DATE ISO="20040714">2004. gada 14. jūlija</DATE> Lēmumu 2005/239/EK par dažiem atbalsta pasākumiem akvakultūras produktu ražotājiem un zvejniekiem, ko īsteno Francija (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0001" REF.END="QE0001"/>strīdīgais lēmums<QUOT.END REF.START="QS0001" CODE="201D" ID="QE0001"/>)<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0002"><P><REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="074" PAGE.FIRST="49" DATE.PUB="2005">OV 2005, L 74, 49. lpp.</REF.DOC.OJ></P></NOTE>, un, otrkārt, precizēt Francijas Republikas atgūšanas pienākumu apjomu minētā lēmuma izpildē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0002"><NO.P>2.</NO.P><TXT>Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar lauksaimniecības un pārtikas ministra [<HT TYPE="ITALIC">ministre de l’Agriculture et de l’Alimentation</HT>] (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0002" REF.END="QE0002"/>ministrs<QUOT.END REF.START="QS0002" CODE="201D" ID="QE0002"/>) apelācijas sūdzību par <HT TYPE="ITALIC">cour administrative de Nantes</HT> [Nantes Administratīvās tiesas] (Francija) spriedumu, ar kuru pēdējā minētā apstiprināja atmaksas pieprasījuma atcelšanu, kuru bija izdevis Bretaņas reģiona valsts finanšu ģenerāldirektors [<HT TYPE="ITALIC">directeur général des finances publiques de Bretagne</HT>] attiecībā uz sabiedrību <HT TYPE="ITALIC">Compagnie des pêches de Saint‑Malo</HT> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0003" REF.END="QE0003"/><HT TYPE="ITALIC">Compagnie</HT><QUOT.END REF.START="QS0003" CODE="201D" ID="QE0003"/>), par naudas summas piedziņu attiecībā uz atbalsta atgūšanu, ko šī sabiedrība saņēmusi, piemērojot valsts pasākumus, kas ir strīdīgā lēmuma priekšmets.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">I.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Tiesvedības pamatlietā priekšvēsture</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0003"><NO.P>3.</NO.P><TXT>Ar <DATE ISO="20000621">2000. gada 21. jūnija</DATE> vēstuli Francijas Republika informēja Eiropas Komisiju par kompensācijas pasākumiem, ko tā pieņēmusi par labu zvejniekiem un akvakultūras produktu ražotājiem, kuri cietuši zaudējumus, no vienas puses, sakarā ar ogļūdeņražu piesārņojumu, ko izraisīja kuģa <HT TYPE="ITALIC">Erika</HT> katastrofa Gaskoņas līcī <DATE ISO="19991212">1999. gada 12. decembrī</DATE>, un, no otras puses, sakarā ar spēcīgo vētru 1999. gada 27. un 28. decembrī<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0003"><P>Tā kā šie pasākumi tika īstenoti, pirms Komisija bija izteikusies par to saderību ar kopējo tirgu, materiāli tika reģistrēti kā nepaziņota atbalsta shēma (skat. strīdīgā lēmuma 1. apsvērumu).</P></NOTE>. Šos pasākumus veidoja, pirmkārt, ārkārtas atbalsta mehānismi, kas tika pieņemti ar <DATE ISO="20000202">2000. gada 2. februāra</DATE> apkārtrakstu, lai varētu sniegt palīdzību sešu Francijas rietumu departamentu (Finistēra [<HT TYPE="ITALIC">Finistère</HT>], Morbiāna [<HT TYPE="ITALIC">Morbihan</HT>], Atlantijas Luāra [<HT TYPE="ITALIC">Loire‑Atlantique</HT>], Vandeja [<HT TYPE="ITALIC">Vendée</HT>],<?PAGE NO="2"?> Piejūras Šaranta [<HT TYPE="ITALIC">Charente‑Maritime</HT>] un Žironda [<HT TYPE="ITALIC">Gironde</HT>]) zvejniekiem un akvakultūras produktu ražotājiem, kuri bija cietuši zaudējumus šo notikumu dēļ, un, otrkārt, sociālo maksājumu samazinājums par 50 % trīs mēnešu laikposmā akvakultūras produktu ražotājiem un sešu mēnešu laikposmā zvejniekiem, kas tika pieņemts ar diviem jauniem <DATE ISO="20000415">2000. gada 15. aprīļa</DATE> un 13. jūlija apkārtrakstiem. Šis otrais pasākums attiecās uz visu Francijas metropoli un visiem aizjūras departamentiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0004"><NO.P>4.</NO.P><TXT>Lielāko daļu pasākumu, kas tika pieņemti ar <DATE ISO="20000202">2000. gada 2. februāra</DATE> apkārtrakstu, Komisija uzskatīja par saderīgiem ar kopējo tirgu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0004"><P>Attiecībā uz pasākumiem par labu zvejniekiem runa bija par atbalstu kuģu un zvejas materiālu, kas zaudēti vai bojāti vētrā, atjaunošanai, par avansa kompensācijas maksājumiem, kas jāmaksā <HT TYPE="ITALIC">Fonds internationaux d’indemnisation pour les dommages dus à la pollution par les hydrocarbures</HT> (<HT TYPE="ITALIC">FIPOL</HT>) [Starptautiskais naftas piesārņojuma radīto zaudējumu kompensācijas fonds], un par vienotas likmes atbalstu par ienākumu zaudēšanu, kas izriet no vētras laikā ciestajiem zaudējumiem (skat. strīdīgā lēmuma 5. apsvērumu).</P></NOTE>. Savukārt ar lēmumu, kas Francijas Republikai tika paziņots <DATE ISO="20011211">2001. gada 11. decembrī</DATE>, Komisija uzsāka EKL 88. panta 2. punktā paredzēto procedūru attiecībā uz pārējiem pasākumiem, tostarp it īpaši <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0004" REF.END="QE0004"/>sociālo maksājumu papildu atvieglojumiem<QUOT.END REF.START="QS0004" CODE="201D" ID="QE0004"/> par labu zvejniekiem, kas tika īstenots laikposmā no <DATE ISO="20000415">2000. gada 15. aprīļa</DATE> līdz 15. oktobrim<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0005"><P>Skat. lēmumu par formālas izmeklēšanas procedūras uzsākšanu (atbalsts C 91/2001 par atlīdzību akvakultūras produktu ražotājiem un zvejniekiem, kas cietuši no naftas noplūdes un vētras (1999. gada decembris)), kas ietverts uzaicinājumā iesniegt apsvērumus saskaņā ar EK līguma 88. panta 2. punktu un Padomes Regulas (EK) Nr. 659/1999 (<DATE ISO="19990322">1999. gada 22. marts</DATE>), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma 93. panta piemērošanai (<REF.DOC.OJ COLL="C" NO.OJ="039" PAGE.FIRST="6" DATE.PUB="2002">OV 2002, C 39, 6. lpp.</REF.DOC.OJ>, 1. punkts), 6. pantu. Komisija nav saņēmusi nekādus apsvērumus (skat. strīdīgā lēmuma 3. apsvērumu).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0005"><NO.P>5.</NO.P><TXT>Šis atvieglojums attiecās uz <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0005" REF.END="QE0005"/>darba devēja un darbinieku iemaksām<QUOT.END REF.START="QS0005" CODE="201D" ID="QE0005"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0006"><P>Skat. strīdīgā lēmuma 18. apsvērumu.</P></NOTE>, kas tika pārskaitītas <HT TYPE="ITALIC">Établissement national des invalides de la marine</HT> [Nacionālajai Jūras flotes invalīdu iestādei] (<HT TYPE="ITALIC">ENIM</HT>)<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0007"><P><HT TYPE="ITALIC">ENIM</HT> ir valsts iestāde.</P></NOTE>. Attiecībā uz samazinājuma veidu strīdīgā lēmuma 20. apsvērumā Komisija paskaidro, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0006" REF.END="QE0006"/><HT TYPE="ITALIC">ENIM</HT> veiktajām iemaksām samazinājuma likme bija 50 % gan attiecībā uz darbinieku iemaksām, gan darba devēja iemaksām. Tomēr īpašā gadījumā – kuģiem, kuriem netiek piemērots daļu atalgojuma veids, darba devēja daļa tika segta 75 % līmenī. Saskaņā ar Francijas teikto, šis dažādais līmenis izskaidrojams ar apstākli, ka daļu atalgojuma gadījumā pastāv cieša finansiālā solidaritāte starp aprīkojumu un ekipāžu attiecībā uz grūtībām, ar kādām jāsastopas zvejniecības procesā, jo īpaši sakarā ar apgrozījuma samazināšanos, bet rūpnieciskā aprīkojuma gadījumā, kuram šis atalgojuma veids nepastāv, uz aprīkojumu faktiski tiek attiecināta lielākā daļa no ekonomiskajām grūtībām<QUOT.END REF.START="QS0006" CODE="201D" ID="QE0006"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0006"><NO.P>6.</NO.P><TXT>Pasākumā par sociālā nodrošinājuma maksājumu atvieglojumiem par labu zvejniekiem kopā ar citiem papildu pasākumiem bija paredzēts ņemt vērā it īpaši zaudējumus, ko cieta zvejas nozares uzņēmumi tirgus situācijas pasliktināšanās dēļ<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0008"><P>Skat. strīdīgā lēmuma 12. apsvērumu.</P></NOTE>. Francijas iestādes uzskata, ka tika konstatēta vispārēja lejupslīde jūras produktu tirgū ar ilgstošu pieprasījuma samazināšanos patērētāju satraukuma dēļ par naftas noplūdes ietekmi uz veselību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0009"><P>Skat. strīdīgā lēmuma 38. apsvērumu.</P></NOTE>. Tomēr Komisija uzskata, ka Francijas Republikas sniegtā informācija bija pretrunā citai oficiāla rakstura informācijai, kas tai bija zināma<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0010"><P>Skat. strīdīgā lēmuma 39. apsvērumu.</P></NOTE>. Ņemot vērā šo informāciju, Komisija uzskatīja, ka pastāv nopietnas šaubas par šī pasākuma, kam ir darbības atbalsta raksturs, saderību ar kopējo tirgu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0007"><NO.P>7.</NO.P><TXT>Šīs šaubas formālās izmeklēšanas procedūras laikā netika kliedētas. Pēc padziļinātas zvejas produktu tirgus situācijas izpētes 2000. gada pirmajā ceturksnī<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0011"><P>Skat. strīdīgā lēmuma 84.–97. apsvērumu.</P></NOTE> Komisija strīdīgā lēmuma 98. apsvērumā secināja, ka, ņemot vērā dažādos tās rīcībā esošos faktus, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0007" REF.END="QE0007"/>vispārējs sociālā nodrošinājuma maksājumu atvieglojums zvejniekiem laikposmā no 15. aprīļa līdz 15. oktobrim [nevarēja] tikt atzīts par saderīgu<?PAGE NO="3"?> ar kopējo tirgu, pamatojoties uz [EKL] 87. panta 2. punkta b) apakšpunktu<QUOT.END REF.START="QS0007" CODE="201D" ID="QE0007"/>. Minētā lēmuma 99. apsvērumā tā uzskatīja – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0008" REF.END="QE0008"/>kā atbalsts darbībai, kas piešķirts visiem zivsaimniecības uzņēmumiem, neprasot no to puses nekādas saistības, šis atbalsta pasākums [bija] nesaderīgs ar kopējo tirgu, saskaņā ar 1997. gada vadlīniju 1.2. punkta ceturtās daļas trešo ievilkumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0012"><P>Pamatnostādnes valsts atbalsta izskatīšanai zivsaimniecībā un akvakultūrā (<REF.DOC.OJ COLL="C" NO.OJ="100" PAGE.FIRST="12" DATE.PUB="1997">OV 1997, C 100, 12. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE><QUOT.END REF.START="QS0008" CODE="201D" ID="QE0008"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0008"><NO.P>8.</NO.P><TXT>Tādēļ strīdīgā lēmuma 3. pantā tika norādīts, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0009" REF.END="QE0009"/>atbalsta pasākums, ko Francija īstenojusi par labu zvejniekiem sociālo maksājumu atvieglojumu veidā laika posmā no <DATE ISO="20000415">2000. gada 15. aprīļa</DATE> līdz 15. oktobrim, nav saderīgs ar kopējo tirgu<QUOT.END REF.START="QS0009" CODE="201D" ID="QE0009"/>. Saskaņā ar minētā lēmuma 4. panta 1. punktu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0010" REF.END="QE0010"/>Francija veic visus nepieciešamos pasākumus, lai atgūtu [..] no 3. pantā minētā atbalsta saņēmējiem tos līdzekļus, kas nelikumīgi jau nodoti viņu rīcībā<QUOT.END REF.START="QS0010" CODE="201D" ID="QE0010"/>. Savukārt 2. punktā ir precizēts, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0011" REF.END="QE0011"/>atgūšana notiek nekavējoties atbilstīgi valsts tiesību aktos noteiktajām procedūrām, ar nosacījumu, ka tās atļauj tūlītēju un faktisku šā lēmuma izpildi. Atgūstamie atbalsta līdzekļi ietver sevī procentus, sākot ar dienu, kad tie nodoti atbalsta saņēmēju rīcībā, un līdz to atgūšanas dienai<QUOT.END REF.START="QS0011" CODE="201D" ID="QE0011"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0009"><NO.P>9.</NO.P><TXT>Strīdīgais lēmums netika apstrīdēts Vispārējā tiesā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0010"><NO.P>10.</NO.P><TXT><DATE ISO="20091223">2009. gada 23. decembrī</DATE> Komisija pēc tam, kad tā vairākkārt bija aicinājusi Francijas Republiku izpildīt strīdīgo lēmumu, cēla prasību sakarā ar pienākumu neizpildi LESD 108. panta 2. punkta izpratnē. Ar <DATE ISO="20111020">2011. gada 20. oktobra</DATE> spriedumu Komisija/Francija<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0013"><P><REF.DOC.ECR><NO.CASE>C‑549/09</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:672">EU:C:2011:672</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>.</P></NOTE> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0012" REF.END="QE0012"/>spriedums Komisija/Francija<QUOT.END REF.START="QS0012" CODE="201D" ID="QE0012"/>) Tiesa atzina, ka, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0013" REF.END="QE0013"/>neizpildot [strīdīgo] lēmumu noteiktajā termiņā, atgūstot no saņēmējiem atbalstu, kas šī lēmuma 3. [pantā] atzīts par nelikumīgu un nesaderīgu ar kopējo tirgu, Francijas Republika nav izpildījusi LESD 288. panta ceturtajā daļā un minētā lēmuma 4. pantā paredzētos pienākumus<QUOT.END REF.START="QS0013" CODE="201D" ID="QE0013"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0014"><P>Skat. sprieduma Komisija/Francija rezolutīvās daļas 1) punktu.</P></NOTE>. Minētā sprieduma 42. un 43. punktā Tiesa noraidīja Francijas Republikas izvirzīto argumentu, saskaņā ar kuru summas, kas atbilst algas izmaksu atvieglojumiem, kuras uzņēmumi izmaksājuši kompetentajām iestādēm darbinieku vārdā, nav jāatmaksā. Vispirms tā minētā sprieduma 42. punktā konstatēja, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0014" REF.END="QE0014"/>šis arguments patiesībā [bija] vērsts uz to, lai apstrīdētu Komisijas veikto valsts atbalsta novērtējumu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē gan attiecībā uz darba devēju, gan darba algu sociālā nodrošinājuma maksājumu atvieglojumu<QUOT.END REF.START="QS0014" CODE="201D" ID="QE0014"/>. Turpinājumā 43. punktā, pamatojoties uz pastāvīgo judikatūru, tā ir nospriedusi, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0015" REF.END="QE0015"/>saistībā ar prasību, kuras priekšmets ir lēmuma valsts atbalsta jomā neizpilde un kuru Tiesā nav iesniegusi dalībvalsts, kas ir tā adresāte, šai dalībvalstij nav pamata apstrīdēt šāda lēmuma tiesiskumu<QUOT.END REF.START="QS0015" CODE="201D" ID="QE0015"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0015"><P>Sprieduma Komisija/Francija 43. punktā ir atsauce uz <DATE ISO="20050512">2005. gada 12. maija</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Komisija/Grieķija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑415/03</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2005:287">EU:C:2005:287</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0038">38.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">II.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Pamatlieta un tiesvedība Tiesā</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0011"><NO.P>11.</NO.P><TXT>2013. gada 22. februārī tika izdots <HT TYPE="ITALIC">Compagnie</HT> adresēts atmaksas pieprasījums par summu <FT TYPE="DECIMAL">84550,08</FT> EUR apmērā, kas atbilst darba ņēmēju iemaksu atvieglojumiem laikā no <DATE ISO="20000415">2000. gada 15. aprīļa</DATE> līdz 15. jūlijam kopā ar nokavējuma procentiem. Ar <DATE ISO="20150625">2015. gada 25. jūnija</DATE> spriedumu <HT TYPE="ITALIC">tribunal administratif de Rennes</HT> [Rennas Administratīvā tiesa] (Francija) atcēla šo atmaksas pieprasījumu. Ar <DATE ISO="20170414">2017. gada 14. aprīļa</DATE> spriedumu <HT TYPE="ITALIC">cour administrative d’appel de Nantes</HT> [Nantes Administratīvā apelācijas tiesa] noraidīja vides, enerģētikas un jūras lietu ministra apelācijas sūdzību par šo spriedumu.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="4"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0012"><NO.P>12.</NO.P><TXT>Ministrs par šo spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību iesniedzējtiesā, tostarp apgalvojot, ka apelācijas tiesa, pirmkārt, ir pieļāvusi tiesību kļūdu, nospriežot, ka atbrīvojumus no algu iemaksām zvejas uzņēmumi nav saņēmuši, lai gan Komisija tos ir kvalificējusi par valsts atbalstu, un, otrkārt, ka tā ir sagrozījusi tai iesniegtos lietas materiālus, uzskatot, ka no izmeklēšanas izriet, ka no darba ņēmēju iemaksu samazinājuma automātiski izrietēja, ka tika palielināta darba ņēmējiem izmaksātās neto algas summa.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0013"><NO.P>13.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Conseil d’État</HT>, pirmkārt, atcēla <HT TYPE="ITALIC">cour administrative d’appel de Nantes</HT> spriedumu, ciktāl pēdējā nebija izskatījusi atcelšanas pamatu par to, ka <HT TYPE="ITALIC">tribunal administratif de Rennes</HT> nav lēmusi par ministra izvirzīto iebildi par nepieņemamību sakarā ar <HT TYPE="ITALIC">Compagnie</HT> iepriekšējās sūdzības novēlotu iesniegšanu, un, otrkārt, šīs bezdarbības dēļ atcēla <HT TYPE="ITALIC">tribunal administratif de Rennes</HT> spriedumu. Tādēļ <HT TYPE="ITALIC">Conseil d’État</HT> nolēma nekavējoties lemt par prasību, ko <HT TYPE="ITALIC">Compagnie</HT> bija iesniegusi minētajā administratīvajā tiesā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0014"><NO.P>14.</NO.P><TXT>Noraidījusi ministra izvirzīto iebildi par nepieņemamību, <HT TYPE="ITALIC">Conseil d’État</HT> noraidīja divus no <HT TYPE="ITALIC">Compagnie</HT> izvirzītajiem pamatiem, pirmkārt, par to, ka pamatlietā aplūkotajā atmaksas pieprasījumā esot pārkāpti tiesiskās paļāvības un tiesiskās drošības principi, un, otrkārt, par valsts kavēšanos atgūt minētajā pieprasījumā norādītās summas. Tālāk, piemērojot Tiesas judikatūru, kas aizsākta ar <DATE ISO="19940309">1994. gada 9. marta</DATE> spriedumu <HT TYPE="ITALIC">TWD Textilwerke Deggendorf</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0016"><P><REF.DOC.ECR><NO.CASE>C‑188/92</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1994:90">EU:C:1994:90</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>.</P></NOTE> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0016" REF.END="QE0016"/>spriedums <HT TYPE="ITALIC">TWD</HT><QUOT.END REF.START="QS0016" CODE="201D" ID="QE0016"/>), tā noraidīja <HT TYPE="ITALIC">Compagnie</HT> lūgumu saskaņā ar LESD 267. pantu uzdot Tiesai prejudiciālu jautājumu par apstrīdētā lēmuma spēkā esamības novērtējumu. <HT TYPE="ITALIC">Conseil d’État</HT> uzskatīja, ka <HT TYPE="ITALIC">Compagnie</HT> kā faktiska individuālā atbalsta, kas piešķirts saskaņā ar atbalsta shēmu, kuru Komisija ir uzdevusi atgūt, saņēmēja ar strīdīgo lēmumu bija tieši un individuāli skarta LESD 263. panta izpratnē un ka, tā kā tas netika apstrīdēts Vispārējā tiesā, tā nevar apstrīdēt tā spēkā esamību tiesvedībā, kas vērsta pret valsts iestāžu veiktajiem šī lēmuma īstenošanas pasākumiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0015"><NO.P>15.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Conseil d’État</HT> turpinājumā atgādināja, ka saskaņā ar <HT TYPE="ITALIC">code rural et de la pêche maritime</HT> [Lauku un jūras zvejas kodeksa] L. 741‑9. pantu un <DATE ISO="19380617">1938. gada 17. jūnija</DATE> <HT TYPE="ITALIC">décret relatif à la réorganisation et à l’unification du régime d’assurance des marins</HT> [Dekrēta par jūrnieku apdrošināšanas sistēmas reorganizāciju un unifikāciju] (<HT TYPE="ITALIC">JORF</HT>, <DATE ISO="19380629">1938. gada 29. jūnijs</DATE>, 7500. lpp.) 4. pantu darba devēja iemaksas lauksaimniecības darba ņēmēju sociālās apdrošināšanas sistēmā un jūrnieku sociālās apdrošināšanas sistēmā maksā darba devēji, bet darba ņēmēju iemaksas maksā darba ņēmēji. Darba devējs nemaksā darba ņēmēju iemaksas, viņš tās vienīgi ietur no apdrošināto personu atalgojuma katrā algas izmaksas reizē, un darba ņēmēju iemaksu atvieglojumi ir attiecināti uz darba ņēmējiem, kuri saņem lielāku neto algu un ir tiešie atbalsta saņēmēji. Tomēr <HT TYPE="ITALIC">Conseil d’État</HT> norāda, ka var uzskatīt, ka šis darba ņēmēju iemaksu atvieglojums ir radījis netiešu priekšrocību uzņēmumam, jo attiecīgajā periodā tam ir bijusi zināma pievilcība, pateicoties augstākam atalgojumam, ko sešus mēnešus saņēma tā darbinieki.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0016"><NO.P>16.</NO.P><TXT>Šajā situācijā <HT TYPE="ITALIC">Conseil d’État</HT> nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><P><LIST TYPE="OTHER"><ITEM><NP><NO.P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0017" REF.END="QE0017"/>1)</NO.P><TXT>Vai [strīdīgais] lēmums ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā par nesaderīgiem ar kopējo tirgu tiek atzīti tikai darba devēju iemaksu atvieglojumi, pamatojoties uz to, ka darba ņēmēju iemaksu atvieglojumi nesniedz atbalstu uzņēmumiem un tādējādi nevar ietilpt [LESD] 107. panta darbības jomā, vai ka tajā par nesaderīgiem ar kopējo tirgu tiek atzīti arī darba ņēmēju iemaksu atvieglojumi?</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>2)</NO.P><TXT>Gadījumā, ja Tiesa nospriež, ka [strīdīgais] lēmums ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā par nesaderīgiem ar kopējo tirgu tiek atzīti arī darba ņēmēju iemaksu atvieglojumi, vai ir jāuzskata, ka uzņēmums ir saņēmis atbalstu no visiem šiem atvieglojumiem vai tikai no kādas to daļas? Šajā pēdējā gadījumā, kā novērtēt šo daļu? Vai dalībvalstij ir pienākums uzdot, lai attiecīgie darba ņēmēji atmaksā visu atbalstu vai atbalsta daļu, ko viņi ir saņēmuši?<QUOT.END REF.START="QS0017" CODE="201D" ID="QE0017"/></TXT></NP></ITEM></LIST></P></QUOT.S></NP.ECR><?PAGE NO="5"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0017"><NO.P>17.</NO.P><TXT>Šajā lietā rakstveida apsvērumus iesniedza <HT TYPE="ITALIC">Compagnie</HT>, Francijas valdība, kā arī Komisija. Šīs ieinteresētās puses tika uzklausītas tiesas sēdē, kas notika Tiesā <DATE ISO="20191120">2019. gada 20. novembrī</DATE>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">III.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Vērtējums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">A.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">1.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Par Komisijas iebildi par nepieņemamību</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0018"><NO.P>18.</NO.P><TXT>Komisija galvenokārt apgalvo, ka <HT TYPE="ITALIC">Conseil d’État</HT> iesniegtais lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir nepieņemams. Tā uzskata, ka abi uzdotie prejudiciālie jautājumi, lai gan tie ir formulēti kā interpretācijas jautājumi, patiesībā ir vērsti uz to, lai apšaubītu strīdīgā lēmuma spēkā esamību, ciktāl tajā par valsts atbalstu ir kvalificēts arī algu iemaksu atvieglojums un uzdots atgūt attiecīgās summas. Tomēr kā jautājumi par spēkā esamību tie esot nepieņemami, piemērojot judikatūru, kas izriet no sprieduma <HT TYPE="ITALIC">TWD</HT>. Proti, <HT TYPE="ITALIC">Compagnie</HT> nevar apstrīdēt strīdīgā lēmuma spēkā esamību valsts procedūras ietvaros, kas attiecas uz tā izpildi, jo tā to nav savlaicīgi apstrīdējusi Vispārējā tiesā, lai gan tai neapšaubāmi bija tiesības celt prasību atbilstoši LESD 263. panta ceturtajai daļai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0019"><NO.P>19.</NO.P><TXT>Uzreiz jāteic, ka Komisijas veiktā prejudiciālo jautājumu interpretācija mani nepārliecina.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0020"><NO.P>20.</NO.P><TXT>Jāatzīst, ir tiesa, ka ar pirmo no šiem jautājumiem ir ne tikai lūgts Tiesu izskaidrot, vai strīdīgajā lēmumā ietvertais atzinums par neatbilstību ir ietekmējis algas iemaksu atvieglojumus, bet arī ierosināts, ka šāda šī lēmuma interpretācija varētu būt pretrunā LESD 107. panta 1. punktam, jo šis atvieglojums nesniedzot priekšrocības uzņēmumiem. Tomēr tikai tas vien, ka iesniedzējtiesa ir norādījusi uz iespēju, ka zināma apstrīdētā lēmuma interpretācija ir pretrunā kādai primāro tiesību normai, nemaina minētā lūguma raksturu, ar kuru Tiesai tiek lūgts lemt par atvasināto tiesību akta interpretāciju, nevis par tā spēkā esamību. Tādējādi, pat pieņemot, ka Tiesai no tā būtu jāsecina, ka ir iespējamas vairākas strīdīgā lēmuma interpretācijas un ka interpretācija, saskaņā ar kuru algas izmaksu atvieglojums ir valsts atbalsts, ir jānoraida tā neatbilstības LESD 107. panta 1. punktam dēļ, tā paliktu vienkāršas atbilstīgas interpretācijas robežās, kuras rezultātā minētais lēmums netiktu (daļēji) atzīts par spēkā neesošu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0021"><NO.P>21.</NO.P><TXT>Turklāt iesniedzējtiesas nodomu izteikt vienīgi interpretācijas lūgumu apstiprina fakts, kā jau esmu izklāstījis šo secinājumu 14. punktā, ka šī tiesa ir skaidri noraidījusi lūgumu, ko tai bija iesniegusi <HT TYPE="ITALIC">Compagnie</HT>, lai tā uzdotu Tiesai jautājumu par strīdīgā lēmuma spēkā esamības novērtējumu, pamatojoties uz tiem pašiem iemesliem, uz kuriem atsaucās Komisija, lai pamatotu lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu nepieņemamību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0022"><NO.P>22.</NO.P><TXT>Turklāt norādīšu, ka, pat pieņemot, ka, ņemot vērā tā saturu, pirmais prejudiciālais jautājums ir jāsaprot kā jautājums par strīdīgā lēmuma spēkā esamības vērtējumu, otrais jautājums tomēr skaidri ietver lūgumu sniegt interpretāciju. No tā izriet, ka pretēji tam, ko apgalvo Komisija, lai gan šis otrais jautājums tiek uzdots tikai gadījumam, ja atbilde uz pirmo jautājumu ir tāda, ka strīdīgais lēmums attiecas arī uz algas izmaksu atvieglojumiem, lūgumu katrā ziņā nevar atzīt par nepieņemamu kopumā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0023"><NO.P>23.</NO.P><TXT>Pamatojoties uz visu iepriekš minēto, es ierosinu Tiesai noraidīt Komisijas izvirzīto iebildi par nepieņemamību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0024"><NO.P>24.</NO.P><TXT>Ņemot to vērā, nav izslēgts, ka Tiesa pēc savas ierosmes var izvirzīt jautājumu par strīdīgā lēmuma spēkā esamības vērtējumu. Līdz ar to turpinājumā es izvērtēšu, vai šajā lietā ir izpildīti nosacījumi šādai izvirzīšanai pēc savas ierosmes.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="6"?><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">2.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Par iespēju pēc savas ierosmes izvirzīt jautājumu par strīdīgā lēmuma spēkā esamību</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0025"><NO.P>25.</NO.P><TXT>Tiesa jau iepriekš pēc savas ierosmes ir izvirzījusi jautājumus par spēkā esamību, vai nu pievienojot šādu jautājumu iesniedzējtiesas uzdotajiem interpretācijas jautājumiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0017"><P>Skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19760602">1976. gada 2. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Milch</HT>‑, <HT TYPE="ITALIC">Fett</HT>‑ <HT TYPE="ITALIC">und Eier‑Kontor</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>125/75</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1976:81">EU:C:1976:81</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0007">7.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19791213">1979. gada 13. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Hauer</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>44/79</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1979:290">EU:C:1979:290</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0013">13.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0016">16.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kuros Tiesas veiktā jautājuma pārbaude nav izraisījusi spēkā neesamību; 1977. gada 3. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Strehl</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>62/76</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1977:18">EU:C:1977:18</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0010">10.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19880607">1988. gada 7. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Roviello</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>20/85</NO.CASE> <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1988:283">EU:C:1988:283</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19900614">1990. gada 14. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Weiser</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑37/89</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1990:254">EU:C:1990:254</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0017">17.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un rezolutīvā daļa), kuros savukārt Tiesa pasludināja par spēkā neesošiem attiecīgos atvasināto tiesību aktus, kā arī <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19990907">1999. gada 7. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">De Haan</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑61/98</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1999:393">EU:C:1999:393</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0047">47.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kurā par spēkā esošu tika pasludināts Komisijas lēmums, uz ko neattiecās iesniedzējtiesas uzdotie jautājumi par interpretāciju (skat. rezolutīvās daļas 3) punktu).</P></NOTE>, vai arī pārformulējot interpretācijas jautājumu un to interpretējot kā spēkā esamības jautājumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0018"><P>Skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19651201">1965. gada 1. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Schwarze</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>16/65</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1965:117">EU:C:1965:117</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 1095. lpp.); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19801015">1980. gada 15. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Roquette Frères</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>145/79</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1980:234">EU:C:1980:234</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0006">6.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19891213">1989. gada 13. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Paris</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑204/88</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1989:643">EU:C:1989:643</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0008">8.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kuros Tiesa ir pamatojusi jautājuma par spēkā esamību izvirzīšanu pēc savas ierosmes šādi: <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0018" REF.END="QE0018"/>No lietas materiāliem izriet, ka, ja uzdotais jautājums formāli attiecas tikai uz strīdīgās regulas 15. panta interpretāciju, iesniedzējtiesai ir šaubas par šīs tiesību normas [..] spēkā esamību [..]<QUOT.END REF.START="QS0018" CODE="201D" ID="QE0018"/>; <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20011011">2001. gada 11. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Khalil</HT> u.c.</NAME.CASE> (no <NO.CASE>C‑95/99 līdz C‑98/99 un C‑180/99</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2001:532">EU:C:2001:532</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0029">29.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kā arī <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20021212">2002. gada 12. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Cipriani</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑395/00</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2002:751">EU:C:2002:751</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0050">50.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un rezolutīvā daļa).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0026"><NO.P>26.</NO.P><TXT>Jau 1965. gadā Tiesa atsaucās uz kompetenci izvirzīt šādu jautājumu pēc savas ierosmes, spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Schwarze</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0019"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19651201">1965. gada 1. decembris</DATE> (<NO.CASE>16/65</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1965:117">EU:C:1965:117</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 1094. lpp.).</P></NOTE> nospriežot – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0019" REF.END="QE0019"/>ja izrādās, ka valsts tiesas uzdoto jautājumu patiesā būtība, visticamāk, attiecas uz spēkā esamības pārbaudi, nevis uz Kopienas tiesību aktu interpretāciju, tad Tiesai nekavējoties ir jāsniedz atbilde minētajai tiesai, neuzspiežot absolūti novilcinošu formālismu, kas nebūtu saderīgs ar to mehānismu būtību, kas iedibināti ar [EEK Līguma] 177. pantu<QUOT.END REF.START="QS0019" CODE="201D" ID="QE0019"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0020"><P>Jānorāda, ka lietā, kurā tika taisīts šis spriedums, <HT TYPE="ITALIC">Hessisches Finanzgericht</HT> (Hesenes Finanšu tiesa, Vācija) uzdoto ļoti skaidro jautājumu pamatā daļēji bija pieņēmums par Komisijas lēmuma, kas tika aplūkots pamatlietā, spēkā neesamību.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0027"><NO.P>27.</NO.P><TXT>Lai nepārkāptu principu, saskaņā ar kuru vienīgi iesniedzējtiesai ir jādefinē prejudiciālo jautājumu, kurus tā vēlas uzdot, priekšmets, Tiesa tomēr vēlas neizmantot šo kompetenci, ja valsts tiesa vēlas vienīgi saņemt Savienības atvasināto tiesību akta interpretāciju, nenorādot, ka tai ir šaubas par tā spēkā esamību vai ka tā ir tikusi apstrīdēta pamatlietā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0021"><P>Skat. it īpaši spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20061130">2006. gada 30. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Brünsteiner</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Autohaus Hilgert</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑376/05 un C‑377/05</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2006:753">EU:C:2006:753</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0025">25.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0029">29.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 267. pantā nav paredzēti tiesību aizsardzības līdzekļi lietas dalībniekiem lietā, ko izskata valsts tiesa, un Tiesai nevar būt pienākums izvērtēt Savienības tiesību spēkā esamību tikai tādēļ, ka uz šo jautājumu savos rakstveida apsvērumos Tiesā ir atsaucies kāds no lietas dalībniekiem (skat. it īpaši spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140904">2014. gada 4. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Simon, Evers &amp; Co</HT>.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑21/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2154">EU:C:2014:2154</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0027">27.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kā arī 2016. gada 28. janvāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">CM Eurologistik</HT> un <HT TYPE="ITALIC">GLS</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑283/14 un C‑284/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:57">EU:C:2016:57</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0044">44.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0046">46.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0028"><NO.P>28.</NO.P><TXT>Turklāt Tiesa ir apstiprinājusi, ka ir svarīgi, lai valsts tiesa it īpaši norādītu precīzus iemeslus, kas tai ir likuši šaubīties par noteiktu Savienības tiesību normu spēkā esamību, un izklāsta spēkā neesamības iemeslus, kurus tā uzskata par pamatotiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0022"><P>Lūgumos sniegt prejudiciālu nolēmumu sniegtā informācija ne tikai ļauj Tiesai sniegt lietderīgas atbildes, bet arī sniedz dalībvalstu valdībām, kā arī citām ieinteresētajām personām iespēju sniegt apsvērumus saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23. pantu (skat. it īpaši spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190620">2019. gada 20. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE>K.P.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑458/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:522">EU:C:2019:522</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0036">36.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0037">37.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajos minētā judikatūra)).</P></NOTE>. Tādējādi ar to vien, ka valsts tiesā tiek apstrīdēta Savienības tiesību akta spēkā esamība, nepietiek, lai pamatotu prejudiciāla jautājuma uzdošanu Tiesai<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0023"><P>Skat. it īpaši rīkojumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20130418">2013. gada 18. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Adiamix</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑368/12</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:257">EU:C:2013:257</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0016">16.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0025">25.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kurā Tiesa atzina par nepieņemamu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par spēkā neesamību, nepastāvot valsts tiesas minimālajām norādēm par iemesliem, kuru dēļ tā uzskatīja, ka prasītājas pamatlietā izvirzītie argumenti var būt pamatoti.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0029"><NO.P>29.</NO.P><TXT>Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas nolēmuma, kā arī no Tiesas kancelejā iesniegtajiem valsts lietas materiāliem izriet, ka ar <HT TYPE="ITALIC">Compagnie</HT> celto prasību <HT TYPE="ITALIC">tribunal de Rennes</HT> tieši tika apšaubīta strīdīgā lēmuma spēkā esamība, ciktāl tajā tika atzīts, ka arī algas iemaksu atvieglojums nav saderīgs ar kopējo tirgu. <HT TYPE="ITALIC">Conseil d’État</HT>, pamatojoties uz pieņēmumu, ka <HT TYPE="ITALIC">Compagnie</HT> bija zaudējusi tiesības apstrīdēt strīdīgā lēmuma spēkā esamību, skaidri neizteica savu nostāju šajā jautājumā. Tomēr, uzsverot, ka atvieglojums, kas attiecas uz šādām iemaksām, nerada tiešu labumu uzņēmumiem un tātad nevar ietilpt LESD 107. panta piemērošanas jomā, šī tiesa netieši pauž šaubas par strīdīgā lēmuma spēkā esamību.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="7"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0030"><NO.P>30.</NO.P><TXT>Tiesa vēl nesen citā kontekstā šos apstākļus uzskatīja par pietiekamiem, lai pēc savas ierosmes izvirzītu jautājumu par tāda tiesību akta spēkā esamību, par kuru iesniedzējtiesa bija uzdevusi tikai interpretācijas jautājumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0024"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20151006">2015. gada 6. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Schrems</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑362/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:650">EU:C:2015:650</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0067">67.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); skat. arī ģenerāladvokāta Ī. Bota [<HT TYPE="ITALIC">Y. Bot</HT>] secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Schrems</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑362/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:627">EU:C:2015:627</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0121">121.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0128">128.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0031"><NO.P>31.</NO.P><TXT>Tātad, pamatojoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem, es uzskatu, ka ir izpildīti nosacījumi, lai Tiesa pēc savas ierosmes izvirzītu iebildumu par šajā tiesvedībā apspriestā strīdīgā lēmuma spēkā neesamību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0032"><NO.P>32.</NO.P><TXT>Tomēr šīs lietas apstākļos šāda izvirzīšana pēc savas ierosmes būtu iespējama tikai tad, ja pretēji tam, ko apgalvo Komisija un <HT TYPE="ITALIC">Conseil d’État</HT>, prasības celšanas termiņa izbeigšanās, kas paredzēta judikatūrā, kura izriet no sprieduma <HT TYPE="ITALIC">TWD</HT>, nebūtu saistoša <HT TYPE="ITALIC">Compagnie</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0025"><P>Šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20070718">2007. gada 18. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Lucchini</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑119/05</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2007:434">EU:C:2007:434</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0056">56.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, kas tiks izvērtēts turpmāk.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">3.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Par judikatūras, kas izriet no sprieduma TWD, piemērojamību pamatlietas apstākļiem</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0033"><NO.P>33.</NO.P><TXT>Sprieduma <HT TYPE="ITALIC">TWD</HT> 17. punktā, it īpaši ar tiesisko drošību saistītu apsvērumu dēļ, Tiesa izslēdza iespēju, ka tāda valsts atbalsta saņēmējs, attiecībā uz kuru ir pieņemts Komisijas lēmums, kas ir adresēts tieši un vienīgi minētā saņēmēja dalībvalstij, kurš nešaubīgi būtu varējis apstrīdēt šo lēmumu, pamatojoties uz LESD 263. pantu, un kurš ir ļāvis izbeigties šī panta sestajā daļā paredzētajam obligātajam termiņam, varētu efektīvi apšaubīt minētā lēmuma tiesiskumu valsts tiesās, ceļot prasību par valsts pasākumiem šī paša lēmuma izpildei<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0026"><P>Tiesa savā iepriekšējā judikatūrā jau ir apstiprinājusi, ka Kopienu iestāžu pieņemts lēmums, kuru tā adresāts nav apstrīdējis paredzētajā termiņā, attiecībā uz viņu kļūst galīgs, balstoties uz apsvērumu, ka prasības celšanas termiņi ir paredzēti, lai nodrošinātu juridisko noteiktību, novēršot Kopienu tiesību aktu nebeidzamu apstrīdēšanu, kas rada tiesiskas sekas (skat. it īpaši spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19651117">1965. gada 17. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Collotti</HT>/Tiesa</NAME.CASE> (<NO.CASE>20/65</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1965:115">EU:C:1965:115</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP1051">1051.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19781012">1978. gada 12. oktobris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Beļģija</NAME.CASE> (<NO.CASE>156/77</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1978:180">EU:C:1978:180</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0020">20.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0024">24.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>)).</P></NOTE>. Proti, Tiesa uzskatīja – ja tiktu atzīts, ka tādos apstākļos atbalsta saņēmējs varētu valsts tiesā iebilst pret šāda lēmuma izpildi, pamatojoties uz lēmuma prettiesiskumu, viņam tiktu atzīta iespēja apiet galīgo raksturu, kas pēc pārsūdzības termiņa beigām minētajam lēmumam ir attiecībā uz ieinteresēto personu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0027"><P>Sprieduma <HT TYPE="ITALIC">TWD</HT> 18. punkts. Kā esmu izklāstījis secinājumos lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Trace Sport</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑251/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:295">EU:C:2019:295</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0021">21.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0025">25.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), <HT TYPE="ITALIC">TWD</HT> judikatūrā ir noteikts izņēmums no vispārējā principa, saskaņā ar kuru valsts tiesvedības kontekstā katram lietas dalībniekam ir tiesības atsaukties uz tādu Savienības tiesību aktu normu spēkā neesamību, kuras ir pamats attiecībā uz tiem izvirzītam lēmumam vai valsts tiesību aktam, un likt valsts tiesai uzdot Tiesai šo jautājumu prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā. Šī izņēmuma iemesls ir gan juridiskās noteiktības aizsardzības prasība, gan prasība novērst tiesību aizsardzības līdzekļu ļaunprātīgu izmantošanu, ko attiecīgajām personām piešķir Savienības tiesības.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0034"><NO.P>34.</NO.P><TXT>Tiesa vairākkārt atgādināja un apstiprināja spriedumā <HT TYPE="ITALIC">TWD</HT> noteiktos principus<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0028"><P>Skat. it īpaši spriedumus, 1997. gada 30. janvāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Wiljo</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑178/95</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1997:46">EU:C:1997:46</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0015">15.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0025">25.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20070718">2007. gada 18. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Lucchini</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑119/05</NO.CASE> (<NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2007:434">EU:C:2007:434</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0055">55.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0056">56.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150305">2015. gada 5. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Banco Privado Português</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Massa Insolvente do Banco Privado Português</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑667/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:151">EU:C:2015:151</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0028">28.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kā arī <DATE ISO="20180725">2018. gada 25. jūlijs</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Georgsmarienhütte</HT> u.c. (C‑135/16, turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0020" REF.END="QE0020"/>spriedums <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Georgsmarienhütte</HT><QUOT.END REF.START="QS0020" CODE="201D" ID="QE0020"/></NAME.CASE> <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:582">EU:C:2018:582</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0014">14.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, tostarp tiesību un faktu kontekstā, kas ļoti atšķiras no tā, kas pastāvēja pamatlietā, kurā tika taisīts šis spriedums<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0029"><P>Skat. it īpaši spriedumus, 2001. gada 15. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Nachi Europe</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑239/99</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2001:101">EU:C:2001:101</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0029">29.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0040">40.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20021022">2002. gada 22. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">National Farmers’ Union</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑241/01</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2002:604">EU:C:2002:604</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0034">34.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0039">39.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kurā prasības celšanas termiņa izbeigšanās tika izvirzīta attiecībā uz dalībvalsti; <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20100629">2010. gada 29. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE>E un F</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑550/09</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:382">EU:C:2010:382</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0037">37.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0052">52.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); 2011. gada 17. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bolton Alimentari</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑494/09</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:87">EU:C:2011:87</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0020">20.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0024">24.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kā arī <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20121127">2012. gada 27. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Pringle</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑370/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:756">EU:C:2012:756</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0041">41.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Atgādināšu, ka sprieduma <HT TYPE="ITALIC">TWD</HT> rezolutīvajā daļā bija skaidra atsauce uz Komisijas pieņemtajiem lēmumiem EEK līguma 93. panta 2. punkta izpratnē, kā arī uz apstākli, ka sabiedrību, kas ir prasītāja iesniedzējtiesā, attiecīgā dalībvalsts rakstveidā informēja par šo lēmumu (uzsverot, ka tā var celt prasību atcelt tiesību aktu Vispārējā tiesā). Turklāt atgādināšu, ka attiecīgais atbalsts pamatlietā, kurā tika pasludināts spriedums <HT TYPE="ITALIC">TWD</HT>, bija individuāls atbalsts.</P></NOTE>. Tomēr tikai ierobežotā skaitā gadījumu Tiesa, pamatojoties uz šiem principiem, secināja, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu spēkā esamības izvērtēšanai nav pieņemams<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0030"><P>Šajā ziņā skat. it īpaši spriedumus, 1997. gada 30. janvāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Wiljo</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑178/95</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1997:46">EU:C:1997:46</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0015">15.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0025">25.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); 2001. gada 15. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Nachi Europe</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑239/99</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2001:101">EU:C:2001:101</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0029">29.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0040">40.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20021022">2002. gada 22. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">National Farmers’ Union</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑241/01</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2002:604">EU:C:2002:604</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0034">34.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0039">39.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20070718">2007. gada 18. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Lucchini</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑119/05</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2007:434">EU:C:2007:434</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0055">55.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0056">56.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kā arī spriedums <HT TYPE="ITALIC">Georgsmarienhütte</HT>, 14. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="8"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0035"><NO.P>35.</NO.P><TXT>Prasības celšanas termiņa izbeigšanās, kas saskaņā ar <HT TYPE="ITALIC">TWD</HT> judikatūru ir saistīta ar LESD 263. panta sestajā daļā paredzēto termiņu prasības celšanai beigšanos, lai gan prasība atcelt tiesību aktu šī panta izpratnē nav celta tiesā, kurai ir kompetence izskatīt šādu prasību (Vispārējā tiesa), ir piemērojama tikai tad, ja fiziskai vai juridiskai personai, kas atsaucas uz Savienības tiesību akta prettiesiskumu, valsts tiesā, lai to mudinātu vērsties Tiesā, ir bijušas <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0021" REF.END="QE0021"/>skaidras un nepārprotamas<QUOT.END REF.START="QS0021" CODE="201D" ID="QE0021"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0031"><P>Šajā ziņā skat. ģenerāladvokāta M. Kamposa Sančesa‑Bordonas [<HT TYPE="ITALIC">M. Campos Sánchez‑Bordona</HT>] secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Georgsmarienhütte</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑135/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:120">EU:C:2018:120</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0038">38.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> tiesības celt prasību par minētā akta atcelšanu šādas tiesvedības kontekstā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0032"><P>Tādējādi daudzos gadījumos Tiesa ir secinājusi, ka šādu tiesību celt prasību acīmredzamais raksturs nav pierādīts, šajā ziņā skat. it īpaši spriedumus, 2006. gada 23. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Atzeni</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑346/03 un C‑529/03</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2006:130">EU:C:2006:130</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0030">30.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0034">34.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20070308">2007. gada 8. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Roquette Frères</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑441/05</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2007:150">EU:C:2007:150</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0035">35.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0048">48.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20100629">2010. gada 29. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE>E un F</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑550/09</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:382">EU:C:2010:382</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0037">37.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0052">52.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); 2011. gada 17. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bolton Alimentari</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑494/09</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:87">EU:C:2011:87</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0020">20.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0024">24.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140918">2014. gada 18. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Valimar</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑374/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2231">EU:C:2014:2231</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0024">24.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0038">38.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150305">2015. gada 5. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Banco Privado Português</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Massa Insolvente do Banco Privado Português</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑667/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:151">EU:C:2015:151</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0027">27.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0032">32.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150416">2015. gada 16. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">TMK Europe</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑143/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:236">EU:C:2015:236</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0026">26.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170314">2017. gada 14. marts</DATE>, <NAME.CASE>A u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑158/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:202">EU:C:2017:202</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), kā arī <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190919">2019. gada 19. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Trace Sport</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑251/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:766">EU:C:2019:766</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0028">28.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0044">44.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0036"><NO.P>36.</NO.P><TXT>Līdz ar to ir jāpārbauda, vai tas tā ir attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">Compagnie</HT>, kura, nebūdama strīdīgā lēmuma adresāte, varēja iegūt tiesības celt prasību par šo lēmumu tikai saskaņā ar pašreizējā LESD 263. panta ceturtās daļas teikuma otro daļu (bijušā EKL 230. panta ceturtā daļa), proti, tikai to, vai tā varēja pierādīt, ka šis lēmums to skar tieši un individuāli.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0037"><NO.P>37.</NO.P><TXT>Šajā ziņā pirmām kārtām jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru nosacījums, ka lēmumam, par ko ir prasība, fiziska vai juridiska persona ir jāskar tieši, kā tas ir paredzēts LESD 263. panta ceturtajā daļā, principā noteikts, lai vienlaikus tiktu izpildīti divi kritēriji, proti, lai apstrīdētais pasākums, pirmkārt, tieši ietekmētu indivīda tiesisko stāvokli un, otrkārt, nepieļautu nekādu rīcības brīvību šī pasākuma adresātiem, kuri ir atbildīgi par tā īstenošanu, jo šis pasākums ir pilnībā automātisks un var izrietēt tikai no Eiropas Savienības tiesiskā regulējuma, nepiemērojot citus starpnoteikumus<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0033"><P>Skat. it īpaši spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20191204">2019. gada 4. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Polskie Górnictwo Naftowe i Gazownictwo</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑342/18 P</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:1043">EU:C:2019:1043</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0066">66.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Tādējādi Tiesa nosprieda, ka Komisijas lēmums, ar kuru tiek uzlikts pienākums atgūt valsts atbalstu, tieši skar atbalsta saņēmējus, kaut arī tam vēl ir nepieciešams valsts iestāžu izdots īstenošanas akts<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0034"><P>Skat. it īpaši spriedumu, <DATE ISO="20001019">2000. gada 19. oktobris</DATE>, Itālija un <HT TYPE="ITALIC">Sardegna Lines</HT>/Komisija (C‑15/98 un C‑105/99, turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0022" REF.END="QE0022"/>spriedums <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Itālija un <HT TYPE="ITALIC">Sardegna Lines</HT>/Komisija<QUOT.END REF.START="QS0022" CODE="201D" ID="QE0022"/></NAME.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2000:570">EU:C:2000:570</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0036">36.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kā arī spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Georgsmarienhütte</HT>, 30. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0038"><NO.P>38.</NO.P><TXT>Otrām kārtām no pastāvīgās judikatūras izriet, ka personas, kas nav lēmuma adresātes, var apgalvot, ka ir skartas individuāli, tikai tad, ja šis lēmums tās ietekmē noteiktu tām raksturīgu īpašību dēļ vai tādas faktiskas situācijas dēļ, kas tās atšķir no visām citām personām un tādēļ tās individuāli izceļ tieši tāpat kā lēmuma adresātu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0035"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19630715">1963. gada 15. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Plaumann</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>25/62</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1963:17">EU:C:1963:17</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 223. lpp.), kā arī it īpaši spriedumu, <DATE ISO="20110609">2011. gada 9. jūnijs</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Comitato <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0023" REF.END="QE0023"/>Venezia vuole vivere</HT><QUOT.END REF.START="QS0023" CODE="201D" ID="QE0023"/> u.c./Komisija (C‑71/09 P, C‑73/09 P un C‑76/09 P, turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0024" REF.END="QE0024"/>spriedums <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Comitato</HT> <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0025" REF.END="QE0025"/><HT TYPE="ITALIC">Venezia vuole vivere</HT><QUOT.END REF.START="QS0025" CODE="201D" ID="QE0025"/><QUOT.END REF.START="QS0024" CODE="201D" ID="QE0024"/></NAME.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:368">EU:C:2011:368</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0052">52.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0039"><NO.P>39.</NO.P><TXT>Valsts atbalsta jomā Tiesa vairākkārt ir nospriedusi, ka Komisijas lēmumiem, kuru mērķis ir atļaut vai aizliegt valsts atbalsta shēmu, ir vispārpiemērojams raksturs, kas izriet no fakta, ka šādi lēmumi ir piemērojami objektīvi noteiktās situācijās un rada tiesiskas sekas attiecībā uz vispārīgā un abstraktā veidā noteiktu personu kategoriju<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0036"><P>Skat. it īpaši spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20181106">2018. gada 6. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Scuola Elementare Maria Montessori</HT>/Komisija, Komisija/<HT TYPE="ITALIC">Scuola Elementare Maria Montessori</HT> un Komisija/<HT TYPE="ITALIC">Ferracci</HT></NAME.CASE> (no <NO.CASE>C‑622/16 P līdz C‑624/16 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:873">EU:C:2018:873</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0031">31.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, kā arī tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>. Tiesa ir jau nospriedusi, ka uzņēmums principā nevar apstrīdēt Komisijas lēmumu, ar kuru tiek aizliegta nozares atbalsta shēma, ja tas attiecas uz to tikai tāpēc, ka šis uzņēmums pieder pie attiecīgās nozares un ir iespējams minētās shēmas atbalsta saņēmējs<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0037"><P>Skat. spriedumu, 1988. gada 2. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Kwekerij van der Kooy</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>67/85, 68/85 un 70/85</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1988:38">EU:C:1988:38</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0015">15.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="9"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0040"><NO.P>40.</NO.P><TXT>Tomēr saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tāda individuālā atbalsta, kas piešķirts saskaņā ar valsts atbalsta shēmu un ko Komisija ir uzdevusi atgūt<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0038"><P>Par šādu atgūšanu nebija lemts lietā, kurā tika pasludināts <DATE ISO="19880202">1988. gada 2. februāra</DATE> spriedums <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Kwekerij van der Kooy</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>67/85, 68/85 un 70/85</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1988:38">EU:C:1988:38</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), kā tas it īpaši izriet no ģenerāladvokāta G. Slinna [<HT TYPE="ITALIC">G</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Slynn</HT>] secinājumiem šajās apvienotajās lietās (nav publicēti, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1987:177">EU:C:1987:177</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 240. lpp.).</P></NOTE>, <HT TYPE="ITALIC">faktiskie saņēmēji</HT> šī iemesla dēļ ir individuāli skarti LESD 263. panta ceturtās daļas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0039"><P>Skat. it īpaši spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Comitato</HT> <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0026" REF.END="QE0026"/><HT TYPE="ITALIC">Venezia vuole vivere</HT><QUOT.END REF.START="QS0026" CODE="201D" ID="QE0026"/>, 53. punkts un tajā minētā judikatūra. Kā nesenu apstiprinājumu šai judikatūrai skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20180628">2018. gada 28. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Andres</HT> (<HT TYPE="ITALIC">Heitkamp BauHolding</HT> bankrots)/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑203/16 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:505">EU:C:2018:505</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0045">45.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> izpratnē, pat ja atgūšana tiek veikta tikai vēlākā posmā, kurā ir jānosaka, vai saņemtās priekšrocības ir atbalsts, kas ir jāatmaksā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0040"><P>Skat. spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Comitato</HT> <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0027" REF.END="QE0027"/><HT TYPE="ITALIC">Venezia vuole vivere</HT><QUOT.END REF.START="QS0027" CODE="201D" ID="QE0027"/>, 55. punkts, kurā Tiesa noraida Komisijas izvirzītos argumentus, kas norādīja, ka attiecīgā lēmuma pieņemšanas brīdī lietā, kurā taisīts šis spriedums, saņēmēji, kuriem saskaņā ar to ir jāatmaksā atbalsts, vēl nebija identificējami.</P></NOTE>. Tiesa uzskata, ka atgūšanas rīkojums individuāli skar visus attiecīgās shēmas saņēmējus, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0028" REF.END="QE0028"/>jo tie kopš [Komisijas] lēmuma pieņemšanas brīža ir pakļauti <HT TYPE="ITALIC">riskam</HT>, ka viņu saņemtās priekšrocības tiks atgūtas, un tādējādi tiks ietekmēts viņu tiesiskais stāvoklis<QUOT.END REF.START="QS0028" CODE="201D" ID="QE0028"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0041"><P>Skat. spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Comitato</HT> <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0029" REF.END="QE0029"/><HT TYPE="ITALIC">Venezia vuole vivere</HT><QUOT.END REF.START="QS0029" CODE="201D" ID="QE0029"/>, 56. punkts (mans izcēlums).</P></NOTE>. Šie atbalsta saņēmi tādējādi ir daļa no ierobežota loka tādas judikatūras nozīmē, kas izriet no <DATE ISO="19850117">1985. gada 17. janvāra</DATE> sprieduma <HT TYPE="ITALIC">Piraiki‑Patraiki</HT> u.c./Komisija<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0042"><P><REF.DOC.ECR><NO.CASE>11/82</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1985:18">EU:C:1985:18</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0031">31.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>. Šajā spriedumā Tiesa ir nospriedusi – ja apstrīdētais akts skar personu grupu, kas ir identificēta vai identificējama akta pieņemšanas brīdī, ņemot vērā šīs grupas locekļus raksturojošus kritērijus, šis akts var šīs personas skart individuāli, jo tās pieder pie ierobežota saimnieciskās darbības subjektu loka (skat. arī rīkojumu, 1992. gada 17. janvāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Sofrimport</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑152/88</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1992:21">EU:C:1992:21</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0011">11.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20090917">2009. gada 17. septembris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/<HT TYPE="ITALIC">Koninklijke FrieslandCampina</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑519/07 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:556">EU:C:2009:556</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0054">54.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra)).</P></NOTE>. Turklāt iespējamība, ka vēlāk par nelikumīgām atzītās priekšrocības no saņēmējiem netiek atgūtas, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0030" REF.END="QE0030"/>neliedz šos saņēmējus uzskatīt par individuāli skartiem<QUOT.END REF.START="QS0030" CODE="201D" ID="QE0030"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0043"><P>Skat. spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Comitato</HT> <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0031" REF.END="QE0031"/><HT TYPE="ITALIC">Venezia vuole vivere</HT><QUOT.END REF.START="QS0031" CODE="201D" ID="QE0031"/>, 56. punkts.</P></NOTE>. Spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Comitato</HT> <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0032" REF.END="QE0032"/><HT TYPE="ITALIC">Venezia vuole vivere</HT><QUOT.END REF.START="QS0032" CODE="201D" ID="QE0032"/> Tiesa tāpat noraidīja Komisijas izvirzīto argumentu par to, ka tādas prasības pieņemamības atzīšanai, kas celta par tās lēmumu, ar kuru noteikts pienākums atgūt valsts atbalstu, būtu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0033" REF.END="QE0033"/>paradoksāla un pretdabiska iedarbība<QUOT.END REF.START="QS0033" CODE="201D" ID="QE0033"/>, liekot valsts atbalsta saņēmējiem nekavējoties apstrīdēt minēto lēmumu, iekams kļūst zināms, vai šī lēmuma rezultātā saņēmējiem tiks izdots atgūšanas rīkojums<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0044"><P>Skat. spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Comitato</HT> <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0034" REF.END="QE0034"/><HT TYPE="ITALIC">Venezia vuole vivere</HT><QUOT.END REF.START="QS0034" CODE="201D" ID="QE0034"/>, 57. punkts. Šo pašu argumentu Komisija bija izvirzījusi <DATE ISO="20040429">2004. gada 29. aprīļa</DATE> spriedumā Itālija/Komisija (C‑298/00 P, turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0035" REF.END="QE0035"/>spriedums <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Itālija/Komisija<QUOT.END REF.START="QS0035" CODE="201D" ID="QE0035"/></NAME.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2004:240">EU:C:2004:240</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0031">31.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Šī judikatūra prasības celšanas termiņa izbeigšanās pamata piemērošanas kontekstā, kas izriet no sprieduma <HT TYPE="ITALIC">TWD</HT>, nesen tika apstiprināta ar spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Georgsmarienhütte</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0045"><P>Skat. šī sprieduma 31.–37. punktu.</P></NOTE>, uz kuru ir pamatojusies iesniedzējtiesa, lai noraidītu <HT TYPE="ITALIC">Compagnie</HT> prasību vērsties Tiesā ar lūgumu izvērtēt strīdīgā lēmuma spēkā esamību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0041"><NO.P>41.</NO.P><TXT>Lai gan iepriekšējā punktā atgādinātā judikatūra tika precizēta pēc datuma, kad beidzās termiņš prasības celšanai par apstrīdēto lēmumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0046"><P>Strīdīgais lēmums <HT TYPE="ITALIC">Oficiālajā Vēstnesī</HT> tika publicēts <DATE ISO="20050319">2005. gada 19. martā</DATE>. Tā kā nav norāžu, ka <HT TYPE="ITALIC">Compagnie</HT> būtu uzzinājusi par šo lēmumu pirms šī datuma (tiesas sēdes laikā <HT TYPE="ITALIC">Compagnie</HT> pārstāvis apstiprināja, ka <HT TYPE="ITALIC">Compagnie</HT> ar to iepazinās, lasot <HT TYPE="ITALIC">Oficiālo Vēstnesi</HT>), ir jāuzskata, ka termiņš minētā lēmuma apstrīdēšanai attiecībā uz šo uzņēmumu sākās minētajā publicēšanas dienā.</P></NOTE>, tās principi jau bija apstiprināti spriedumos Itālija un <HT TYPE="ITALIC">Sardegna Lines</HT>/Komisija<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0047"><P>Skat. šī sprieduma 34. un 35. punktu.</P></NOTE> un Itālija/Komisija<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0048"><P>Skat. šī sprieduma 39. punktu, kura priekšmets ir Komisijas apelācijas sūdzība, kurā tā tostarp apgalvoja, ka prasība par lēmumu, ar kuru par nesaderīgu ar kopējo tirgu atzīta atbalsta shēma, ko Friuli‑Venēcijas Džūlijas [<HT TYPE="ITALIC">Frioul‑Vénétie Julienne</HT>] (Itālija) reģions piešķīris reģiona kravu autopārvadātājiem, ko Vispārējā tiesā bija iesnieguši uzņēmumi, kuriem šī shēma tika piemērota, ir nepieņemama. Ir svarīgi atzīmēt, ka šajā spriedumā Tiesa noraidīja tos pašus argumentus, kurus Komisija vēlreiz bez panākumiem atkārtoja lietā, kurā tika pasludināts spriedums <HT TYPE="ITALIC">Comitato</HT> <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0036" REF.END="QE0036"/><HT TYPE="ITALIC">Venezia vuole vivere</HT><QUOT.END REF.START="QS0036" CODE="201D" ID="QE0036"/>. Komisija it īpaši norādīja, ka spriedums Itālija un <HT TYPE="ITALIC">Sardegna Lines</HT>/Komisija nav atbilstošs, jo attiecīgā atbalsta shēma lietā, kurā tika taisīts šis spriedums, attiecās tikai uz ļoti mazu daļu tirgus dalībnieku, un tāpēc, ka prasītājas <HT TYPE="ITALIC">Sardegna Lines</HT> situāciju Komisija īpaši ņēma vērā formālās izmeklēšanas procedūrā par šo atbalsta shēmu, skat. arī šajā jautājumā ģenerāladvokāta Z. Albēra [<HT TYPE="ITALIC">S</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Alber</HT>] secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Itālija/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑298/00 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2003:278">EU:C:2003:278</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0033">33.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, tādēļ var viegli apgalvot, ka Vispārējā tiesa, ļoti iespējams, būtu atzinusi iespējamās <HT TYPE="ITALIC">Compagnie</HT> prasības, kas būtu celta 2004. gadā par strīdīgo lēmumu, pieņemamību.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="10"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0042"><NO.P>42.</NO.P><TXT>Ir tiesa, ka atbalsta shēma, kas ir strīdīgā lēmuma priekšmets, atšķiras no atbalsta, kas tika aplūkots lietās, kurās tika taisīti spriedumi Itālija un <HT TYPE="ITALIC">Sardegna Lines</HT>/Komisija un Itālija/Komisija. Proti, attiecīgie noteikumi šajās lietās tika īstenoti ar dažādiem administratīviem aktiem, kas ietvēra zināmas rīcības brīvības īstenošanu, kuriem pateicoties saņēmējiem tika piešķirtas konkrētas summas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0049"><P>Skat. it īpaši ģenerāladvokāta Z. Albēra secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Itālija/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑298/00 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2003:278">EU:C:2003:278</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0070">70.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, savukārt atbalsts, kas strīdīgajā lēmumā atzīts par nesaderīgu, bija atbrīvojumi no sociālā nodrošinājuma maksājumiem, kas tieši piemērojami visiem nozares uzņēmējiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0043"><NO.P>43.</NO.P><TXT>Tomēr, pirmkārt, nešķiet, ka Tiesa būtu īpaši ņēmusi vērā attiecīgo shēmu raksturīgās iezīmes spriedumos Itālija un <HT TYPE="ITALIC">Sardegna Lines</HT>/Komisija un Itālija/Komisija. Otrkārt, <DATE ISO="20081128">2008. gada 28. novembra</DATE> spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Hotel Cipriani</HT> u.c./Komisija<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0050"><P>T‑254/00, T‑270/00 un T‑277/00, turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0037" REF.END="QE0037"/>spriedums <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Hotel Cipriani</HT> u.c./Komisija<QUOT.END REF.START="QS0037" CODE="201D" ID="QE0037"/></NAME.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2008:537">EU:T:2008:537</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>, kura priekšmets bija 2000. gadā celtas prasības, tika skaidri noraidīta individuālās intereses vērtējuma kritērija, kas balstīts uz atbalsta shēmas īstenošanas noteikumiem, atbilstība, kuru tolaik stingri atbalstīja Komisija<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0051"><P>Skat. 76.–92. punktu spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Hotel Cipriani</HT> u.c./Komisija, kura analīze apelācijas tiesvedībā tika apstiprināta ar spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Comitato</HT> <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0038" REF.END="QE0038"/><HT TYPE="ITALIC">Venezia vuole vivere</HT><QUOT.END REF.START="QS0038" CODE="201D" ID="QE0038"/>, 60. punkts; skat. arī spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20111221">2011. gada 21. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">A2A</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑320/09 P</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:858">EU:C:2011:858</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0055">55.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0061">61.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), ar kuru apelācijas sūdzībā tiek apstiprināta Vispārējā tiesā 2002. gadā celto prasību pieņemamība. <DATE ISO="20000929">2000. gada 29. septembra</DATE> spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">CETM</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑55/99</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2000:223">EU:T:2000:223</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) Vispārējā tiesa jau bija atzinusi par pieņemamu prasību, ko bija cēlusi apvienība, kuras uzdevums bija aizstāvēt to uzņēmumu intereses, kuri guva labumu no atbalsta shēmas, kuru veidoja procentu likmju subsīdijas, kuras bija paredzēts automātiski piemērot visiem uzņēmumiem, kas atbilst piešķiršanas kritērijiem.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0044"><NO.P>44.</NO.P><TXT>Tāpat, lai gan sprieduma Itālija/Komisija 39. punktā Tiesa ir minējusi apstākli, ka saņemto pieteikumu skaits un aizdevumu summa, kas paredzēta attiecīgajam atbalstam lietā, kurā tika taisīts šis spriedums, bija precizēti apstrīdētajā lēmumā un tādējādi <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0039" REF.END="QE0039"/>Komisija nevarēja nezināt par [šī atbalsta] faktiskajiem saņēmējiem<QUOT.END REF.START="QS0039" CODE="201D" ID="QE0039"/>, judikatūrā jau bija iesakņojusies doma, ka attiecībā uz individuālo skārumu ir izšķirīgi noteikt nevis tiesību subjektu, uz kuriem attiecas apstrīdētais akts, skaitu vai pat identitāti, bet gan faktu, ka tie pieder slēgtam lokam, kā, piemēram, faktiskie atbalsta shēmas saņēmēji pēc šīs shēmas piemērošanas beigām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0052"><P>Šajā ziņā judikatūras pārskatam 2003. gadā skat. ģenerāladvokāta Z. Albēra secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Itālija/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑298/00 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2003:278">EU:C:2003:278</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0073">73.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0085">85.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Tādējādi tas, ka apstrīdētajā lēmumā aplūkotais atbalsts sastāv no vispārēja sociālā nodrošinājuma maksājumu atvieglojuma, kas noteikts par labu zvejniekiem no visas Francijas metropoles un aizjūras departamentiem, un ka šajā lēmumā līdz ar to nav ietvertas precīzas norādes nedz attiecībā uz saņēmēju skaitu, nedz precīzu atbalsta summu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0053"><P>Strīdīgā lēmuma 22. apsvērumā ir tikai norādīts, ka atbrīvojumi no sociālā nodrošinājuma maksājumiem attiecībā uz zvejniekiem un akvakultūras produktu ražotājiem veidoja kopējo summu 18,2 miljonu EUR apmērā (strīdīgā lēmuma 45. un 67. apsvērumā ietvertie skaitliskie dati, uz kuriem savos apsvērumos atsaucas Komisija, attiecas tikai uz akvakultūras produktu ražotājiem). No lietas materiāliem lietā sakarā ar pienākumu neizpildi, kurā tika pasludināts spriedums Komisija/Francija, izriet, ka, ņemot vērā ar aplūkoto atbalsta shēmu ieviesto atbrīvojuma no sociālā nodrošinājuma maksājumiem mehānismu, Francijas iestādes uzskatīja, ka ir īpaši grūti novērtēt atbalsta kopējo summu, kā arī attiecīgo zvejnieku skaitu, jo to kopējais skaits varētu sasniegt pat <FT TYPE="NUMBER">28000</FT> personu.</P></NOTE>, pats par sevi acīmredzami neesot pietiekams pamats Vispārējai tiesai atkāpties no spriedumos Itālija un <HT TYPE="ITALIC">Sardegna Lines</HT>/Komisija un Itālija/Komisija pieņemtā risinājuma. Šo secinājumu turklāt apstiprina spriedums <HT TYPE="ITALIC">Hotel Cipriani</HT> u.c./Komisija<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0054"><P>Skat. šī sprieduma 76.–92. punktu. Skat. arī <DATE ISO="20070912">2007. gada 12. septembra</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Itālija/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑239/04 un T‑323/04</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2007:260">EU:T:2007:260</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0036">36.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0044">44.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kurā Vispārējā tiesa noraidīja Komisijas argumentāciju, saskaņā ar kuru no sprieduma Itālija un <HT TYPE="ITALIC">Sardegna Lines</HT>/Komisija neizriet, ka visus atbalsts shēmas ietvaros piešķirtā atbalsta saņēmējus individuāli skar Komisijas lēmums, ar kuru minētā shēma ir atzīta par nesaderīgu ar kopējo tirgu, jo Komisija šajā ziņā ir izvērtējusi vispārēju un abstraktu valsts tiesisko regulējumu, neizvērtējot individuālos gadījumus.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0045"><NO.P>45.</NO.P><TXT>Tomēr, manuprāt, iepriekš minētie apsvērumi nav pietiekami, lai secinātu, ka uz <HT TYPE="ITALIC">Compagnie</HT> attiecas prasības celšanas termina izbeigšanās, kas paredzēta judikatūrā, kura izriet no sprieduma <HT TYPE="ITALIC">TWD</HT>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0046"><NO.P>46.</NO.P><TXT>Pirmkārt, es neesmu pārliecināts, ka 2005. gadā <HT TYPE="ITALIC">Compagnie</HT> <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0040" REF.END="QE0040"/>nepārprotami<QUOT.END REF.START="QS0040" CODE="201D" ID="QE0040"/> būtu tikusi atzīta par tiesīgu apstrīdēt strīdīgo lēmumu Vispārējā tiesā. Šo secinājumu 40. punktā minētā judikatūra tolaik vēl nebija pietiekami nostiprinājusies, lai varētu izdarīt šādu secinājumu.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="11"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0047"><NO.P>47.</NO.P><TXT>Otrkārt, norādīšu, ka valsts atbalsta jomā, izņemot spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Georgsmarienhütte</HT>, Tiesa minēto prasības celšanas termiņa izbeigšanos ir atzinusi tikai attiecībā uz individuālā atbalsta saņēmējiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0055"><P>Papildus spriedumam <HT TYPE="ITALIC">TWD</HT> skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20070718">2007. gada 18. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Lucchini</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑119/05</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2007:434">EU:C:2007:434</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0055">55.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0056">56.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. <DATE ISO="20060223">2006. gada 23. februāra</DATE> spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Atzeni</HT> u.c.<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0056"><P><REF.DOC.ECR><NO.CASE>C‑346/03 un C‑529/03</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2006:130">EU:C:2006:130</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>.</P></NOTE> attiecībā uz lēmumu par atbalsta shēmām, kas paredzētas vispārīgi noteiktām personu kategorijām, Tiesa savukārt nosprieda, ka nav acīmredzams, ka šo saņēmēju celta prasība atcelt tiesību aktu būtu bijusi pieņemama<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0057"><P>Skat. arī ģenerāladvokāta D. Ruisa‑Harabo Kolomera [<HT TYPE="ITALIC">D</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Ruiz‑Jarabo Colomer</HT>] secinājumus apvienotajās lietās <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Atzeni</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑346/03 un C‑529/03</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2005:256">EU:C:2005:256</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0061">61.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0099">99.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0048"><NO.P>48.</NO.P><TXT>Attiecībā uz spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Georgsmarienhütte</HT> ir jāuzsver, ka lietas, kurā pasludināts šis spriedums, apstākļi bija ļoti īpaši. Proti, Vācijas iestāžu piešķirtā atbalsta faktiskās saņēmējas maksājuma samazinājuma veidā enerģētikas nozarē apstrīdēja Komisijas lēmumu uzsākt formālu izmeklēšanas procedūru attiecībā uz šo shēmu. Šo prasību ietvaros tām bija zināms galīgā lēmuma saturs, ar kuru minētā shēma tika atzīta par nesaderīgu ar iekšējo tirgu un tika uzdots atgūt piešķirto atbalstu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0058"><P>Uzsvēršu, ka <DATE ISO="20060223">2006. gada 23. februāra</DATE> spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Atzeni</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑346/03 un C‑529/03</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2006:130">EU:C:2006:130</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), lai noraidītu sprieduma <HT TYPE="ITALIC">TWD</HT> piemērošanu, Tiesa it īpaši uzsvēra, ka attiecīgā dalībvalsts attiecīgo lēmumu nebija paziņojusi faktiskajiem attiecīgā atbalsta saņēmējiem. Par informācijas, kas var tikt piemērota vispārējās shēmas ietvaros piešķirtā atbalsta faktiskajam saņēmējam, nozīmi, lai varētu atsaukties uz prasības celšanas termiņa izbeigšanos, skat. ģenerāladvokāta D. Ruisa‑Harabo Kolomera secinājumus apvienotajās lietās <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Atzeni</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑346/03 un C‑529/03</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2005:256">EU:C:2005:256</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0098">98.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Atšķirībā no pārējiem uzņēmumiem, uz kuriem attiecās attiecīgais atbalsts, tā vietā, lai celtu atsevišķu prasību par šo lēmumu, lai gan termiņš šādas prasības celšanai vēl nebija beidzies, tās apstrīdēja rīkojumus atgūt atbalstu, ko Vācijas iestādes tām bija paziņojušas dažas dienas pēc minētā lēmuma pieņemšanas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0059"><P>Skat. ģenerāladvokāta M. Kamposa Sančesa‑Bordonas secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Georgsmarienhütte</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑135/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:120">EU:C:2018:120</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0059">59.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0060">60.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0049"><NO.P>49.</NO.P><TXT>Visbeidzot, ņemot vērā shēmas, uz kuru attiecas strīdīgais lēmums, raksturīgās iezīmes un to, ka šis lēmums ir pieņemts četrus gadus pēc atbalstu piešķiršanas un ka dienā, kad beidzās termiņš prasības celšanai pret to, Francijas Republika vēl nebija uzsākusi minētā atbalsta saņēmēju identificēšanas darbības<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0060"><P>Kā izriet no lietas materiāliem prasībā sakarā ar pienākumu neizpildi, kurā tika pasludināts spriedums Komisija/Francija.</P></NOTE>, nav izslēgts, ka jautājumi par <HT TYPE="ITALIC">Compagnie</HT> iekļaušanu atgūšanas procedūrā būtu varējuši rasties Vispārējā tiesā, tādējādi liekot Vispārējai tiesai šaubīties par reālu un faktisku prasītājas interesi celt prasību, kā tas bija prasītāju gadījumā lietās, par kurām tika pieņemts <DATE ISO="20050310">2005. gada 10. marta</DATE> rīkojums <HT TYPE="ITALIC">Gruppo ormeggiatori del porto di Venezia</HT> u.c./Komisija<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0061"><P><REF.DOC.ECR><NO.CASE>T‑228/00, T‑229/00, T‑242/00, T‑243/00, no T‑245/00 līdz T‑248/00, T‑250/00, T‑252/00, no T‑256/00 līdz T‑259/00, T‑265/00, T‑267/00, T‑268/00, T‑271/00, no T‑274/00 līdz T‑276/00, T‑281/00, T‑287/00 un T‑296/00</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2005:90">EU:T:2005:90</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>. Par šāda apstākļa atbilstību, lai noraidītu spriedumā <HT TYPE="ITALIC">TWD</HT> paredzētā prasības celšanas termiņa izbeigšanās pamata piemērošanu, skat. spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Hotel Cipriani</HT> u.c./Komisija, 90. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0050"><NO.P>50.</NO.P><TXT>Visu iepriekš minēto iemeslu dēļ uzskatu, ka <HT TYPE="ITALIC">Conseil d’État</HT> ir kļūdaini uzskatījusi, ka uz <HT TYPE="ITALIC">Compagnie</HT> var attiekties prasības celšanas termiņa izbeigšanās, kas paredzēta judikatūrā, kura izriet no sprieduma <HT TYPE="ITALIC">TWD</HT>. Līdz ar to, ja Tiesai, pretēji manis paustajam viedoklim šo secinājumu 18.–23. punktā, būtu jāinterpretē pirmais iesniedzējtiesas uzdotais prejudiciālais jautājums kā jautājums par strīdīgā lēmuma spēkā esamību, manuprāt, šis jautājums būtu jāuzskata par pieņemamu. Tāpat, ja Tiesa nolemtu pēc savas ierosmes izvērtēt strīdīgā lēmuma spēkā esamību, tas nebūtu pretrunā spriedumam <HT TYPE="ITALIC">TWD</HT>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">B.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par lietas būtību</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0051"><NO.P>51.</NO.P><TXT>Vispirms es izvērtēšu pirmo prejudiciālo jautājumu, jo tas attiecas uz strīdīgā lēmuma interpretāciju un tātad tas ir loģiski primārs. Pēc tam es diskutēšu par šī lēmuma spēkā esamību, ciktāl Tiesai tas būtu jāinterpretē tādējādi, ka ar to arī algas izmaksu atvieglojums ir atzīts par nesaderīgu ar kopējo tirgu. Visbeidzot es atbildēšu uz otro prejudiciālo jautājumu.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="12"?><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">1.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Par pirmo prejudiciālo jautājumu</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0052"><NO.P>52.</NO.P><TXT>Ar pirmo prejudiciālo jautājumu, kurā, manuprāt, ir izvirzīts tikai jautājums par strīdīgā lēmuma interpretāciju<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0062"><P>Skat. šo secinājumu 18.–22. punktu.</P></NOTE>, iesniedzējtiesa būtībā jautā Tiesai, vai šis lēmums ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to par nesaderīgu ar kopējo tirgu ir atzīts tikai darba devēju iemaksu atvieglojums. <HT TYPE="ITALIC">Compagnie</HT> uzskata, ka uz šo jautājumu ir jāatbild apstiprinoši, ņemot vērā gan strīdīgā lēmuma tekstu, gan Komisijas lēmumu pieņemšanas praksi. Šāda interpretācija turklāt ir nepieciešama, lai nodrošinātu EKL 87. panta 1. punktam atbilstošu interpretāciju (šobrīd LESD 107. panta 1. punkts). Savukārt Francijas valdība un Komisija, pamatojoties uz būtībā sistēmisku strīdīgā lēmuma interpretāciju, uzskata, ka šis lēmums ir jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas gan uz darba devēju iemaksu, gan darba ņēmēju iemaksu atvieglojumiem. Šīs ieinteresētās personas apgalvo, ka Tiesa par to jau ir lēmusi spriedumā Komisija/Francija.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0053"><NO.P>53.</NO.P><TXT>Vispirms jau sākotnēji ir jānoraida šis pēdējais arguments. Manuprāt, ir skaidrs, ka spriedumā Komisija/Francija Tiesa ne tikai nav lēmusi par strīdīgā lēmuma spēkā esamību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0063"><P>Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, kas atgādināta sprieduma Komisija/Francija 43. punktā, dalībvalsts, kurai ir adresēts lēmums atbalsta jomā, ar kuru tas nav ticis nodots Tiesā, nevar pamatoti apstrīdēt tā tiesiskumu tādas prasības ietvaros, kuras priekšmets ir šī lēmuma neizpilde (skat. it īpaši spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20050512">2005. gada 12. maijs</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Grieķija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑415/03</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2005:287">EU:C:2005:287</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0038">38.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra)).</P></NOTE>, bet arī nav paudusi nostāju par tā interpretāciju, vismaz attiecībā uz pirmajā prejudiciālajā jautājumā izvirzīto jautājumu. No šī sprieduma 23. punkta, kā arī no lietas materiāliem lietā, kurā tas tika pasludināts, izriet, ka ar savu argumentāciju Francijas Republika vēlējās apstrīdēt pienākumu atmaksāt summas, kas atbilst algas izmaksu atvieglojumam, nevis lūgt Tiesu precizēt, vai šajā lēmumā minētais rīkojums par atgūšanu attiecās arī uz šo atvieglojumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0064"><P>Turklāt Komisija savā replikas rakstā ir atbildējusi uz Francijas Republikas argumentāciju tieši attiecībā uz šī pienākuma spēkā esamību, nevis tā pastāvēšanu.</P></NOTE>. Protams, sprieduma Komisija/Francija 42. punktā Tiesa apstiprināja, ka Francijas Republikas <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0041" REF.END="QE0041"/>arguments<QUOT.END REF.START="QS0041" CODE="201D" ID="QE0041"/> attiecībā uz <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0042" REF.END="QE0042"/>darba ņēmēju iemaksu atgūšanu<QUOT.END REF.START="QS0042" CODE="201D" ID="QE0042"/> nozīmē apstrīdēt Komisijas veikto vērtējumu [strīdīgajā] lēmumā par valsts atbalsta raksturu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē attiecībā gan uz darba devēju, gan darba ņēmēju iemaksu atvieglojumiem. Tomēr, abstrahējoties no tā formulējuma un ņemot vērā kontekstu, kādā tas iekļaujas, šis jautājums, manuprāt, var tikt saprasts tikai kā nostāja par Francijas Republikas izvirzītā argumenta kvalificēšanu kā iebildumu par strīdīgā lēmuma spēkā esamību. Savukārt to interpretēt kā Tiesas nostāju – apodiktisku un nepamatotu – par strīdīgā lēmuma, kas turklāt ir galīgs, interpretāciju, manuprāt, nav pareizi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0054"><NO.P>54.</NO.P><TXT>Ņemot to vērā, tāpat kā visas ieinteresētās personas, kas iesniegušas rakstveida apsvērumus Tiesā, es norādu, ka strīdīgā lēmuma rezolutīvā daļa pati par sevi neļauj ar pārliecību apstiprināt, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0043" REF.END="QE0043"/>atbalsta pasākums, ko Francija īstenojusi par labu zvejniekiem sociālā nodrošinājuma maksājumu atvieglojumu veidā<QUOT.END REF.START="QS0043" CODE="201D" ID="QE0043"/>, kas paredzēts šī lēmuma 3. un 4. pantā, attiecas gan uz darba devēju iemaksu, gan darba ņēmēju iemaksu atvieglojumu. Tādējādi, kā to pareizi ir norādījusi Francijas valdība, tiesību akta rezolutīvā daļa ir nedalāmi saistīta ar tā pamatojumu, lai tā interpretācijas gadījumā tiktu ņemti vērā iemesli, kuru dēļ tas ir ticis pieņemts<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0065"><P>Skat. it īpaši spriedumu <HT TYPE="ITALIC">TWD</HT>, 21. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0055"><NO.P>55.</NO.P><TXT>Lai gan strīdīgā lēmuma II daļa ar nosaukumu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0044" REF.END="QE0044"/>Apraksts<QUOT.END REF.START="QS0044" CODE="201D" ID="QE0044"/> nav daļa no pamatojuma, kas pamato šī lēmuma rezolutīvo daļu, šaurā nozīmē, tomēr ir jāatsaucas uz šo daļu, lai noteiktu, uz kādiem pasākumiem konkrēti attiecas minētā rezolutīvā daļa. Strīdīgā lēmuma 4. apsvērumā Komisija uzskaita pasākumus, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0045" REF.END="QE0045"/>kuriem ir uzsākta formālā izmeklēšanas procedūra<QUOT.END REF.START="QS0045" CODE="201D" ID="QE0045"/>. To vidū minētā 4. apsvēruma 2. punktā ir iekļauti <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0046" REF.END="QE0046"/>papildu pasākumi par labu akvakultūras ražotājiem un zvejniekiem visā Francijā<QUOT.END REF.START="QS0046" CODE="201D" ID="QE0046"/>. Šī 2. punkta pirmajā ievilkumā ir minēts <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0047" REF.END="QE0047"/><HT TYPE="ITALIC">pasākums sociālā nodrošinājuma maksājumu atvieglojumiem</HT> visiem Francijas metropoles un aizjūras departamentu zvejniekiem (laikposms no <DATE ISO="20000415">2000. gada 15. aprīļa</DATE> līdz 15. oktobrim)<QUOT.END REF.START="QS0047" CODE="201D" ID="QE0047"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0066"><P>Mans izcēlums.</P></NOTE>. Strīdīgā lēmuma II.B. sadaļā ir izklāstīti tā 4. apsvēruma 2. punktā minētie papildu pasākumi. Minētā lēmuma 17. apsvērumā, kas ir iekļauts šīs iedaļas 2. punktā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0048" REF.END="QE0048"/>Sociālo<?PAGE NO="13"?> maksājumu atvieglojumi par labu akvakultūras produktu ražotājiem un zvejniekiem<QUOT.END REF.START="QS0048" CODE="201D" ID="QE0048"/>, ir noteikts, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0049" REF.END="QE0049"/>ministrs [..] ar diviem apkārtrakstiem [..] nolēma visiem nozares uzņēmumiem piešķirt <HT TYPE="ITALIC">atvieglojumu 50 % apmērā no sociālā nodrošinājuma maksājumiem</HT> laika posmā no <DATE ISO="20000415">2000. gada 15. aprīļa</DATE> līdz 15. oktobrim attiecībā uz zvejniekiem<QUOT.END REF.START="QS0049" CODE="201D" ID="QE0049"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0067"><P>Mans izcēlums.</P></NOTE>. Savukārt 18. apsvērumā ir precizēts, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0050" REF.END="QE0050"/><HT TYPE="ITALIC">šis atvieglojums</HT> attiecas uz darba ņēmēja iemaksām [..]<QUOT.END REF.START="QS0050" CODE="201D" ID="QE0050"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0068"><P>Mans izcēlums.</P></NOTE>. Visbeidzot 20. apsvērumā ir noteikts, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0051" REF.END="QE0051"/>attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">ENIM</HT> veiktajām iemaksām samazinājuma likme bija 50 % gan attiecībā uz darba ņēmēju iemaksām, gan darba devēju iemaksām<QUOT.END REF.START="QS0051" CODE="201D" ID="QE0051"/>. Turpinājumā strīdīgajā lēmumā darba devēju iemaksas vai darba ņēmēju iemaksas vairs nav minētas atsevišķi, bet ir vienīgi atsauce uz <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0052" REF.END="QE0052"/>sociālajiem maksājumiem<QUOT.END REF.START="QS0052" CODE="201D" ID="QE0052"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0056"><NO.P>56.</NO.P><TXT>No iepriekš citētajiem fragmentiem izriet, ka strīdīgajā lēmumā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0053" REF.END="QE0053"/>papildu pasākums sociālā nodrošinājuma maksājumu samazināšanai<QUOT.END REF.START="QS0053" CODE="201D" ID="QE0053"/> par labu zvejniekiem ir aprakstīts kā tāds, kas attiecas gan uz darba devēju iemaksām, gan darba ņēmēju iemaksām. Šis apraksts, kas palīdz definēt formālās izmeklēšanas procedūras priekšmetu, nevienā brīdī nav apstrīdēts strīdīgajā lēmumā. Tādējādi šī akta sistēmā jēdziena <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0054" REF.END="QE0054"/>sociālie maksājumi<QUOT.END REF.START="QS0054" CODE="201D" ID="QE0054"/> definīcija attiecas arī uz darba ņēmēju veiktajām iemaksām. <HT TYPE="ITALIC">Compagnie</HT> izvirzītais pretējais arguments nepārliecina. Proti, pat pieņemot, kā apgalvo šī ieinteresētā puse, ka pastāv Komisijas (un Tiesas) lēmumu pieņemšanas prakse, saskaņā ar kuru jēdziens <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0055" REF.END="QE0055"/>sociālie maksājumi<QUOT.END REF.START="QS0055" CODE="201D" ID="QE0055"/> ietver tikai darba devēja iemaksas, tas nevar likt apšaubīt atšķirīgo norādi, kas izriet no paša strīdīgā lēmuma teksta.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0057"><NO.P>57.</NO.P><TXT>Ja ir jāizvērtē šī lēmuma IV daļa, kas veltīta to pasākumu izvērtējumam, kuri ir formālās izmeklēšanas procedūras priekšmets, ir jākonstatē, ka neviens no šī vērtējuma elementiem neļauj uzskatīt, ka Komisija būtu vēlējusies no savas analīzes izslēgt to sociālā nodrošinājuma maksājumu samazināšanas pasākuma daļu, kas attiecās uz darba ņēmēju iemaksām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0058"><NO.P>58.</NO.P><TXT>No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka apstrīdētā lēmuma rezolutīvā daļa, ņemot vērā tā pamatojumu, ir jāuzskata par tādu, kas attiecas gan uz darba devēju iemaksu atvieglojumu, gan uz darba ņēmēju iemaksu atvieglojumu. Šī lēmuma interpretācija, saskaņā ar kuru šo pēdējo minēto iemaksu atvieglojums ir izslēgts no atzinuma par nesaderīgu un minētajā noteikumā paredzētā atgūšanas rīkojuma, būtu pretrunā minētā lēmuma tekstam un sistēmai. Tikai šī iemesla dēļ <HT TYPE="ITALIC">Compagnie</HT> arguments, kas balstīts uz prasību panākt tādu strīdīgā lēmuma interpretāciju, kura būtu saderīga ar EKL 87. panta 1. punktu (tagad LESD 107. panta 1. punkts), ir jānoraida.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0059"><NO.P>59.</NO.P><TXT>Ņemot vērā visu iepriekš minēto, manuprāt, uz <HT TYPE="ITALIC">Conseil d’État</HT> uzdoto pirmo prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka strīdīgā lēmuma 3. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka par valsts atbalstu, kurš nav saderīgs ar kopējo tirgu un uz kuru attiecas šī lēmuma 4. punktā minētais rīkojums par atgūšanu, ir kvalificējams arī darba ņēmēju iemaksu atvieglojums, ko Francijas Republika īstenojusi par labu zvejniekiem laikposmā no <DATE ISO="20000415">2000. gada 15. aprīļa</DATE> līdz 15. oktobrim.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">2.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Par strīdīgā lēmuma spēkā esamību, ciktāl ar to darba ņēmēju iemaksu atvieglojuma pasākums ir kvalificēts kā valsts atbalsts</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0060"><NO.P>60.</NO.P><TXT>Lai uz valsts iejaukšanos varētu attiekties LESD 107. panta 1. punkts, ir jābūt iespējai to uzskatīt par priekšrocību, kas piešķirta saņēmējam uzņēmumam<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0069"><P>Skat. it īpaši spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20030724">2003. gada 24. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Altmark Trans</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Regierungspräsidium Magdeburg</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑280/00</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2003:415">EU:C:2003:415</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0083">83.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru pasākuma kvalificēšanai par <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0056" REF.END="QE0056"/>valsts atbalstu<QUOT.END REF.START="QS0056" CODE="201D" ID="QE0056"/> LESD 107. panta 1. punkta izpratnē tiek prasīta visu šajā noteikumā paredzēto nosacījumu izpilde. Pirmkārt, to piešķir pati valsts vai no valsts līdzekļiem. Otrkārt, šādi iejaucoties, ir jābūt iespējamībai, ka tiks ietekmēta tirdzniecība starp dalībvalstīm. Treškārt, ar to ir jāsniedz selektīva priekšrocība tās saņēmējam. Ceturtkārt, tai ir jārada konkurences izkropļojumi vai jādraud radīt konkurences izkropļojumus (skat. it īpaši tostarp spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20180628">2018. gada 28. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Andres</HT> (<HT TYPE="ITALIC">Heitkamp BauHolding</HT> bankrots)/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑203/16 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:505">EU:C:2018:505</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0082">82.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra)).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="14"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0061"><NO.P>61.</NO.P><TXT>Par valsts atbalstu tiek uzskatītas arī tādas iejaukšanās, kas neatkarīgi no to veida var sniegt tiešas vai netiešas priekšrocības uzņēmumiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0070"><P>Skat. it īpaši spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19640715">1964. gada 15. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Costa</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>6/64</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1964:66">EU:C:1964:66</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 1161. lpp.); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20030724">2003. gada 24. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Altmark Trans</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Regierungspräsidium Magdeburg</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑280/00</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2003:415">EU:C:2003:415</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0084">84.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kā arī <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170627">2017. gada 27. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Congregación de Escuelas Pías Provincia Betania</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑74/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:496">EU:C:2017:496</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0065">65.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE> vai kas uzskatāmas par saimniecisku priekšrocību, kuru saņēmējs uzņēmums negūtu parastos tirgus apstākļos<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0071"><P>Skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19960711">1996. gada 11. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">SFEI</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑39/94</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1996:285">EU:C:1996:285</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0060">60.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kā arī <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19990429">1999. gada 29. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE>Spānija/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑342/96</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1999:210">EU:C:1999:210</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0041">41.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Tādējādi saskaņā ar pastāvīgo judikatūru <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0057" REF.END="QE0057"/>atbalsta<QUOT.END REF.START="QS0057" CODE="201D" ID="QE0057"/> jēdziens ietver valsts iestāžu piešķirtas priekšrocības, ar kurām dažādos veidos tiek samazināti maksājumi, kuri parasti tiek iekļauti uzņēmuma budžetā un kuri, lai gan nav subsīdijas vārda vistiešākajā nozīmē, ir līdzīgi pēc rakstura, un kuriem piemīt tāda pati ietekme<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0072"><P>Skat. it īpaši spriedumus, 1961. gada 23. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">De Gezamenlijke Steenkolenmijnen in Limburg</HT>/Augstā iestāde</NAME.CASE> (<NO.CASE>30/59</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1961:2">EU:C:1961:2</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 39. lpp.), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170627">2017. gada 27. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Congregación de Escuelas Pías Provincia Betania</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑74/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:496">EU:C:2017:496</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0066">66.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0062"><NO.P>62.</NO.P><TXT>Tāpat saskaņā ar pastāvīgo judikatūru daļējs noteiktas rūpniecības nozares uzņēmumu sociālā nodrošinājuma maksājumu atvieglojums ir atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, ja šī pasākuma mērķis ir daļēji atbrīvot šos uzņēmumus no maksājumiem, kas izriet no vispārējās sociālā nodrošinājuma sistēmas normālas piemērošanas, un šis atbrīvojums nav attaisnojams ar šīs sistēmas raksturu vai struktūru<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0073"><P>Skat. it īpaši spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19740702">1974. gada 2. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE>Itālija/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>173/73</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1974:71">EU:C:1974:71</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0033">33.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19960926">1996. gada 26. septembris</DATE>, <NAME.CASE>Francija/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑241/94</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1996:353">EU:C:1996:353</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0020">20.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0024">24.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19991005">1999. gada 5. oktobris</DATE>, <NAME.CASE>Francija/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑251/97</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1999:480">EU:C:1999:480</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0036">36.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kā arī <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20020307">2002. gada 7. marts</DATE>, <NAME.CASE>Itālija/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑310/99</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2002:143">EU:C:2002:143</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0051">51.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0063"><NO.P>63.</NO.P><TXT>Attiecībā uz jēdzienu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0058" REF.END="QE0058"/>izdevumi, kas parasti jāsedz no uzņēmuma budžeta<QUOT.END REF.START="QS0058" CODE="201D" ID="QE0058"/> Tiesa uzskatīja, ka nevar izslēgt priekšrocības esamību gadījumā, ja valsts finansē papildu darba samaksu, ko uzņēmumam pēc likuma nav pienākuma maksāt saviem darbiniekiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0074"><P>Skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20021212">2002. gada 12. decembris</DATE>, <NAME.CASE>Beļģija/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑5/01</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2002:754">EU:C:2002:754</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0038">38.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0040">40.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20120911">2012. gada 11. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Corsica Ferries</HT> <HT TYPE="ITALIC">France</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑565/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2012:415">EU:T:2012:415</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0137">137.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kuros Vispārējā tiesa apgalvoja, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0059" REF.END="QE0059"/>atbalsta jēdziens obligāti nenozīmē, ka ir jāuzņemas likumisks pienākums, bet drīzāk to, ka izmaksas, kas parasti ir jāsedz no uzņēmuma budžeta, tiek atvieglotas<QUOT.END REF.START="QS0059" CODE="201D" ID="QE0059"/>.</P></NOTE>. Šajā ziņā <DATE ISO="20021212">2002. gada 12. decembra</DATE> spriedumā Beļģija/Komisija<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0075"><P><REF.DOC.ECR><NO.CASE>C‑5/01</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2002:754">EU:C:2002:754</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0039">39.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0040">40.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>. <DATE ISO="19610223">1961. gada 23. februāra</DATE> spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">De Gezamenlijke Steenkolenmijnen in Limburg</HT>/Augstā iestāde</NAME.CASE> (<NO.CASE>30/59</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1961:2">EU:C:1961:2</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 51. lpp.) Tiesa jau ir nospriedusi, ka darba prēmijas, kas tiek maksātas noteiktiem ogļu rūpniecības nozares darbiniekiem, finansējums no valsts līdzekļiem rada viņu atalgojuma palielinājumu, kas mākslīgi samazina attiecīgo uzņēmumu ražošanas izmaksas, un ka šī prēmija tādēļ ir jāuzskata par atbalstu.</P></NOTE> Tiesa apstiprināja, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0060" REF.END="QE0060"/>izmaksas, kas saistītas ar darbinieku atalgojumu, pēc sava rakstura ir jāsedz uzņēmumu budžetam neatkarīgi no tā, vai šīs izmaksas izriet no likumiskiem pienākumiem vai koplīgumiem<QUOT.END REF.START="QS0060" CODE="201D" ID="QE0060"/>, un ka apstāklis, ka valsts iejaukšanās no paša sākuma izslēdza jebkādu uzņēmuma atalgojuma izmaksu pieaugumu, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0061" REF.END="QE0061"/>nemaina [konkrētajai] piemaksai parasti veicamo izmaksu raksturu<QUOT.END REF.START="QS0061" CODE="201D" ID="QE0061"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0064"><NO.P>64.</NO.P><TXT>Turklāt no judikatūras izriet, ka ekonomisku priekšrocību, kas var būt valsts atbalsta pamatā, var piešķirt pat netieši ar tāda pasākuma palīdzību, kas dod tiešu labumu citiem uzņēmumiem vai citiem subjektiem, tostarp fiziskām vai juridiskām personām, kuras neveic nekādu saimniecisko darbību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0076"><P>Skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20000919">2000. gada 19. septembris</DATE>, <NAME.CASE>Vācija/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑156/98</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2000:467">EU:C:2000:467</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0026">26.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0027">27.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20020613">2002. gada 13. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE>Nīderlande/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑382/99</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2002:363">EU:C:2002:363</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0062">62.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0067">67.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20110728">2011. gada 28. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Mediaset</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑403/10 P</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:533">EU:C:2011:533</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0081">81.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kā arī <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20090304">2009. gada 4. marts</DATE>, <NAME.CASE>Itālija/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑424/05</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2009:49">EU:T:2009:49</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0132">132.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0139">139.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Skat. arī LESD 107. panta 2. punkta a) apakšpunktu.</P></NOTE>. Tādējādi fakts, ka tiešie individuālā atbalsts saņēmēji ir darba ņēmēji, nav pietiekams, lai pierādītu atbalsta neesamību par labu viņu darba devējam<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0077"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20120911">2012. gada 11. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Corsica Ferries France</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑565/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2012:415">EU:T:2012:415</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0137">137.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0065"><NO.P>65.</NO.P><TXT>Ņemot vērā šos principus, ir jāizvērtē, vai, uzskatot, ka, īstenojot darba ņēmēju iemaksu atvieglojumu, ko Francijas Republika piešķīrusi zvejniekiem laikposmā no <DATE ISO="20000415">2000. gada 15. aprīļa</DATE> līdz 15. oktobrim, rezultātā samazinājušies izdevumi, kas parasti jāsedz no viņu budžeta, Komisija strīdīgajā lēmumā, kā tas ir interpretēts šo secinājumu 18.–23. punktā, ir pieļāvusi tiesību kļūdu, kā to apgalvo <HT TYPE="ITALIC">Compagnie</HT> un netieši – iesniedzējtiesa.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="15"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0066"><NO.P>66.</NO.P><TXT>Darba ņēmēju sociālās nodrošinājuma iemaksas, tāpat kā darba devēja iemaksas, palīdz noteikt darba izmaksas (vai darba samaksas izmaksas) uzņēmumam, kas sedz visus izdevumus, kuri tam radušies kā atlīdzība par darba ņēmēja darbu. Pirmās no tām maksā darba ņēmējs, un darba devējs tās ieskaita bruto darba samaksā, savukārt otrās izmaksas sedz darba devējs. Darba devējs ir atbildīgs par tādu summu samaksu kompetentajām sociālā nodrošinājuma iestādēm, kas atbilst gan darba devēja iemaksām, gan darba ņēmēja iemaksām. Ja darba devēju sociālo iemaksu atvieglojums var piešķirt tiešu ekonomisku priekšrocību uzņēmumiem, kuri to saņem, ciktāl tas atbilstoši šim atvieglojumam samazina izmaksas, kas šiem uzņēmumiem rodas saskaņā ar tiesisko regulējumu sociālā nodrošinājuma jomā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0078"><P>Šajā nozīmē skat. it īpaši spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19991005">1999. gada 5. oktobris</DATE>, <NAME.CASE>Francija/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑251/97</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1999:480">EU:C:1999:480</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0038">38.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, vai tas tā var būt arī attiecībā uz darba ņēmēju iemaksu atvieglojumu?</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0067"><NO.P>67.</NO.P><TXT>Apstiprinoša atbilde uz šo jautājumu, manuprāt, nevar izrietēt tikai no apgalvojuma, ka šāds atvieglojums samazina darba izmaksas un līdz ar to slogu, kas gulstas uz uzņēmuma naudas līdzekļiem. Ne Francijas valdība, ne Komisija neaprobežojas ar šādu argumentu, lai pamatotu savu nostāju. Šīs ieinteresētās personas faktiski apgalvo, ka apstāklis, ka darba ņēmēju iemaksas darba devējs maksā darba ņēmēja <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0062" REF.END="QE0062"/>vārdā<QUOT.END REF.START="QS0062" CODE="201D" ID="QE0062"/>, neļauj izslēgt, ka šo iemaksu atvieglojums sniedz tiešu priekšrocību uzņēmumam, kurš no tā gūst labumu, jo, pirmkārt, uzņēmuma pienākums ir pārskaitīt kompetentajām iestādēm summas, kas atbilst minētajām iemaksām, otrkārt, šim atvieglojumam nav tiešas ietekmes uz darba ņēmēja algu, jo darba ņēmējam pēc būtības nav iespējams saņemt visu savu bruto algu pirms darba ņēmēju iemaksu pārskaitīšanas vai to samazināt par mazāku darba ņēmēju iemaksu summu, treškārt, fakts, ka pilnībā vai daļēji tiek sadalīts darba ņēmēju iemaksu atvieglojums, noteikti izriet no uzņēmuma pārvaldības lēmuma un tā sekas nav aizstāt uzņēmumā darba ņēmējus kā atbalsta pasākuma faktiskos saņēmējus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0068"><NO.P>68.</NO.P><TXT>Šajā ziņā jānorāda, pirmkārt, ka, lai gan uzņēmumiem, uz kuriem attiecas pamatlietā aplūkotie atvieglojumi, būtu jāmaksā kompetentajām iestādēm summas, kas ir iepriekš aprēķinātas no to darbinieku algām kā sociālās darba ņēmēju iemaksas, tiem tomēr nebija pienākums atmaksāt šīs iemaksas, jo, kā to apgalvo iesniedzējtiesa un par ko nav strīda starp pamatlietas pusēm, šis pienākums attiecas uz darba ņēmējiem. No šāda viedokļa raugoties, šo uzņēmumu situācija atšķiras no nodokļu samazinājuma par akcīzes nodokli saņēmēja situācijas lietās, kurās tika pasludināts <DATE ISO="20161221">2016. gada 21. decembra</DATE> spriedums Komisija/<HT TYPE="ITALIC">Aer Lingus</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Ryanair Designated Activity</HT> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0063" REF.END="QE0063"/>spriedums <HT TYPE="ITALIC">Ryanair</HT><QUOT.END REF.START="QS0063" CODE="201D" ID="QE0063"/>)<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0079"><P><REF.DOC.ECR><NO.CASE>C‑164/15 P un C‑165/15 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:990">EU:C:2016:990</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>, uz kuru atsaucas Francijas valdība. Šāda nodeva, kaut arī tā ir paredzēta, lai to pārnestu uz patērētājiem, kuri par to uzņemas ekonomiskās izmaksas, apgrūtina uzņēmuma, kurš ir <HT TYPE="ITALIC">tieši</HT> atbildīgs par šo maksājumu, budžetu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0080"><P>Skat. spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Ryanair</HT>, 98. punkts. Skat. arī ģenerāladvokāta P. Mengoci [<HT TYPE="ITALIC">P. Mengozzi</HT>] secinājumus apvienotajās lietās <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Komisija/<HT TYPE="ITALIC">Aer Lingus</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Ryanair Designated Activity</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑164/15 P un C‑165/15 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:515">EU:C:2016:515</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0074">74.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0069"><NO.P>69.</NO.P><TXT>Otrkārt, fakts, ka pastāv <HT TYPE="ITALIC">pienākums izmaksāt</HT> kompetentajām iestādēm summas, kas atbilst darba ņēmēju pabalstiem, pats par sevi neļauj secināt, ka šo iemaksu atvieglojums attiecīgajam uzņēmumam sniedz tiešu priekšrocību, kas var būt līdzvērtīga šī atvieglojuma summai, kā tas, kaut arī citā kontekstā, izriet no <DATE ISO="20140911">2014. gada 11. septembra</DATE> sprieduma Grieķija/Komisija<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0081"><P><REF.DOC.ECR><NO.CASE>T‑425/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2014:768">EU:T:2014:768</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0049">49.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0058">58.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> (īpaši 57. punkts), kas apelācijas tiesvedībā ir apstiprināts ar <DATE ISO="20151022">2015. gada 22. oktobra</DATE> rīkojumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Komisija/Grieķija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑530/14 P</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:727">EU:C:2015:727</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0070"><NO.P>70.</NO.P><TXT>Treškārt, apstāklim, ka sociālā nodrošinājuma maksājumu atvieglojumam nav tiešas ietekmes uz uzņēmuma darbinieku atalgojumu, bet tikai ar šo darba devēja veicamo iemaksu priekšnodokļa mehānismu šis atvieglojums var ietekmēt algu līmeni, manuprāt, arī nav izšķirošas nozīmes, ja un ciktāl šāda pārnešana ir jāuzskata par obligātu.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="16"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0071"><NO.P>71.</NO.P><TXT>Tiesiskais pienākums, kas, iespējams, bija noteikts zvejas uzņēmumiem, atskaitīt darbinieku iemaksas, ņemot vērā atvieglojumus, kas piešķirti ar pasākumiem, kuri ir strīdīgā lēmuma priekšmets, šajā lietā ir ļoti pretrunīgs. Lai gan <HT TYPE="ITALIC">Compagnie</HT> apgalvo, ka tas, ka uz darbiniekiem minētais atvieglojums netiek pārnests, darba devēju esot pakļāvis kriminālsodam<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0082"><P><HT TYPE="ITALIC">Compagnie</HT> it īpaši atsaucas uz <HT TYPE="ITALIC">Cour de cassation, chambre sociale</HT> [Kasācijas tiesas Sociālo lietu palātas] (Francija) <DATE ISO="20131204">2013. gada 4. decembra</DATE> spriedumu, Nr. 12‑18301 un 12‑18302, kurā, pamatojoties uz principu, ko šī tiesa ir noteikusi 1990. gadā, saskaņā ar kuru <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0064" REF.END="QE0064"/>darba devēja veiktie atskaitījumi no darbinieku atalgojuma kā sociālās apdrošināšanas iemaksu priekšnodoklis nevar būt lielāki par faktiski veikto iemaksu summu<QUOT.END REF.START="QS0064" CODE="201D" ID="QE0064"/>, minētā tiesa noraidīja apelācijas sūdzību, ko bija cēlis zvejas uzņēmums, kas bija ieturējis no jūrnieku algām atsevišķas summas kā darba ņēmēju iemaksas, kaut arī <HT TYPE="ITALIC">ENIM</HT> nav likusi maksāt šos priekšnodokļus (jo ministrijas izmeklēšanas rezultātā tika pieņemts lēmums atvieglot darba ņēmēju iemaksas, ņemot vērā naftas cenu kāpuma izraisītās grūtības zvejas nozarē), un nosprieda, ka darba devējam bija pienākums atgriezt šīs summas jūrniekiem.</P></NOTE>, Francijas valdība, pamatojoties uz spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Ryanair</HT>, apgalvo, ka šāda pārnešana ir uzņēmuma lēmuma rezultāts. Arī iesniedzējtiesa apgalvo, ka uz šo pārnešanu attiecas tiesisks pienākums atbilstoši zvejnieku sociālā nodrošinājuma sistēmas noteikumiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0072"><NO.P>72.</NO.P><TXT>Tas ir izšķirošs jautājums. Proti, ja uzņēmumiem, uz kuriem attiecas pamatlietā aplūkotais atvieglojums, nebūtu citas iespējas kā tikai to pārnest uz savu darbinieku algām, manuprāt, tos nevarētu uzskatīt par šī atvieglojuma tiešiem saņēmējiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0073"><NO.P>73.</NO.P><TXT>Spriedums <HT TYPE="ITALIC">Ryanair</HT>, uz kuru pamatojas Francijas valdība, neļauj apšaubīt šo secinājumu, bet, gluži pretēji, to apstiprina. Vispirms iesākumā ir jānorāda, ka šim spriedumam šajā lietā apspriestajam jautājumam ir nozīme tikai ierobežotā apmērā, ņemot vērā, ka lieta, kurā tas tika taisīts, attiecās uz atgūšanas pienākuma apjomu, nevis uz atbalsta esamību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0083"><P>Tiesa savu vērtējumu skaidri attiecināja tikai uz jautājumu par atgūšanu, jo prasītāji nevarēja pierādīt, ka Komisijas lēmums, ar kuru konstatēts atbalsts, bija prettiesisks (skat. it īpaši sprieduma <HT TYPE="ITALIC">Ryanair</HT> 94., 98. un 99. punktu).</P></NOTE>. Turpinot jāatgādina, ka šajā lietā jautājums bija par to, vai atbalsta apmēra noteikšanas un atgūšanas darbībām, kas izpaudās kā dažu aviosabiedrību akcīzes nodokļa samazinājums, ko Īrija iekasēja par katru pasažieri, kas iekāpis lidmašīnā lidojumam no Īrijas lidostas, bija jāņem vērā fakts, ka nodoklis un līdz ar to priekšrocība, kas izrietēja no šīs samazināšanas, parasti tika pārnesta uz lidmašīnu pasažieriem. Tiesa uz šo jautājumu atbildēja noliedzoši, nepaužot nostāju par to, vai pastāv juridisks pienākums pārnest attiecīgo nodokli<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0084"><P>Šis jautājums ir aplūkots ģenerāladvokāta P. Mengoci secinājumos apvienotajās lietās <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Komisija/<HT TYPE="ITALIC">Aer Lingus</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Ryanair Designated Activity</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑164/15 P un C‑165/15 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:515">EU:C:2016:515</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0072">72.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Lai to izdarītu, tā tostarp pamatojās uz iespēju, kāda bija aviosabiedrībām, kuras veica šo pārnešanu, ņemt vērā priekšrocību, ko radīja nodokļa samazinājums, paaugstinot lidojumu biļešu cenu bez nodokļa, kam piemērota samazinātā likme<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0085"><P>Skat. sprieduma <HT TYPE="ITALIC">Ryanair</HT> 104. punktu.</P></NOTE>. Līdz ar to pārnest atbalstu ekonomiski, nemainot sākotnējo biļešu cenu, vai to pilnībā vai daļēji saglabāt, palielinot šo cenu, bija aviosabiedrības lēmums par veidu, kādā tā grasījās izmantot tai piešķirto priekšrocību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0086"><P>Skat. it īpaši sprieduma <HT TYPE="ITALIC">Ryanair</HT> 101. un 102. punktu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0074"><NO.P>74.</NO.P><TXT>Taču, pieņemot, kā to apgalvo <HT TYPE="ITALIC">Compagnie</HT> un iesniedzējtiesa, ka uzņēmumiem, uz kuriem attiecas pamatlietā aplūkotie darba ņēmēju iemaksu atvieglojumi, bija likumisks pienākums pārnest, pat ar atpakaļejošu spēku<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0087"><P>Ir svarīgi atzīmēt, ka nav izslēgts, ka attiecīgie atvieglojumi vismaz daļēji attiecās uz summām, kuras uzņēmumi jau bija iepriekš aprēķinājuši par to darbinieku algām pēc pilnas likmes un kuras vēl bija jāizmaksā kompetentajām iestādēm (atgādināšu, ka apkārtraksti, kuros bija paredzēti atvieglojumi, bija datēti ar 2000. gada 15. aprīli un 13. jūliju un attiecās uz laikposmu no <DATE ISO="20000415">2000. gada 15. aprīļa</DATE> līdz 15. oktobrim). Šādā gadījumā pasākums vismaz formāli attiektos uz uzņēmumu parādu sociālā nodrošinājuma iestādēm, nevis uz pašām darba ņēmēju iemaksām. Pat pieņemot, ka šāda konfigurācija būtu varējusi izslēgt darba devēja pienākumu ar atpakaļejošu spēku pārnest atvieglojumus uz saviem darba ņēmējiem, ne Francijas Republika, ne Komisija nav apgalvojušas, ka attiecīgajiem pasākumiem ir šāds raksturs. Katrā ziņā tas nekādi neizriet no strīdīgā lēmuma.</P></NOTE>, šo atvieglojumu uz savu darbinieku algām, šo uzņēmumu situācija skaidri atšķīrās no aviosabiedrību situācijas lietā <HT TYPE="ITALIC">Ryanair</HT>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="17"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0075"><NO.P>75.</NO.P><TXT>Protams, minētie atvieglojumi varēja sniegt šiem uzņēmumiem iespēju pārskatīt savu darbinieku neto algas, kā to apgalvo Francijas valdība. Tomēr es neuzskatu, ka varētu nopietni apgalvot, ka uzņēmuma, kurš ir pakļauts ļoti konkurētspējīga tirgus ierobežojumiem, rīcības brīvība paaugstināt savas cenas ir salīdzināma ar darba devēja rīcības brīvību samazināt savu darbinieku bruto algas, lai gūtu labumu no darba ņēmēju iemaksu samazināšanas, vēl jo vairāk tādos apstākļos kā pamatlietā, kad atvieglojums tika piešķirts tikai uz sešiem mēnešiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0076"><NO.P>76.</NO.P><TXT>Katrā ziņā Komisija strīdīgajā lēmumā nav ņēmusi vērā ne šādas rīcības brīvības realitāti, ne arī iepriekš juridiska pienākuma esamību pat ar atpakaļejošu spēku pārnest uz zvejas uzņēmumu darbinieku algām darba ņēmēju iemaksu atvieglojumus, secinot, ka pastāv atbalsts, kura mērķis ir šis atvieglojums un kurš sniedz tiešu labumu šiem uzņēmumiem. Tomēr, neņemot vērā vismaz šos abus faktorus, Komisija, manuprāt, nevarēja izdarīt šādu secinājumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0077"><NO.P>77.</NO.P><TXT>Lai gan ir taisnība, ka ne Francijas Republika, ne arī neviena ieinteresētā persona LESD 108. panta 2. punkta izpratnē formālās izmeklēšanas procedūras, kuras rezultātā tika pieņemts strīdīgais lēmums, laikā neapstrīdēja pamatlietā aplūkoto atvieglojumu atbalsta raksturu, Komisijai tomēr ir jāsniedz pierādījumi par valsts atbalsta esamību LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. It īpaši no Tiesas judikatūras attiecībā uz pierādījumu iegūšanas valsts atbalsta jomā principiem izriet, ka Komisijai attiecīgo pasākumu izmeklēšanas procedūra ir jāveic rūpīgi un objektīvi, lai galīgā lēmuma, ar kuru tiek konstatēta atbalsta esamība un attiecīgā gadījumā – tā nesaderība vai prettiesiskums, pieņemšanas brīdī tās rīcībā būtu cik vien iespējams pilnīgākie un ticamākie pierādījumi, lai to izdarītu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0088"><P>Skat. it īpaši spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140403">2014. gada 3. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE>Francija/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑559/12 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:217">EU:C:2014:217</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0063">63.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20180919">2018. gada 19. septembris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Francija un <HT TYPE="ITALIC">IFP Énergies nouvelles</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑438/16 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:737">EU:C:2018:737</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0110">110.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0078"><NO.P>78.</NO.P><TXT>Ir jāuzsver, ka iepriekš minētie apsvērumi neizslēdz, ka pamatlietā aplūkotais darba ņēmēju iemaksu atvieglojums ir devis netiešu priekšrocību uzņēmumiem, uz kuriem attiecas šie pasākumi, piemēram, kā norāda <HT TYPE="ITALIC">Conseil d’État</HT>, lielāka pievilcība, ņemot vērā lielāku darba samaksu, ko darbinieki saņēma sešus mēnešus, vai arī iespēja šajā laikposmā veikt pieņemšanu darbā ar zemākām bruto algām un vispārīgi samazināt izmaksas par ražošanu vai ražīgumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0079"><NO.P>79.</NO.P><TXT>Tomēr, manuprāt, no strīdīgā lēmuma, it īpaši no tā 55. apsvēruma, skaidri izriet, un Komisija to ir apstiprinājusi gan rakstveida, gan mutvārdu apsvērumos Tiesā, ka identificētā priekšrocība nebija netieša peļņa, bet gan fakts, ka šie uzņēmumi bija atbrīvoti no izdevumiem, kas tiem parasti būtu jāuzņemas, jo tiem bija jāmaksā mazākas darba ņēmēju iemaksas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0089"><P>Šī iemesla dēļ es uzskatu, ka precedenti, kurus Komisija minējusi tiesas sēdē, ciktāl tie visi attiecas uz situācijām, kurās attiecīgie uzņēmumi ir tikuši atzīti par netiešiem pieņemto pasākumu saņēmējiem par labu saviem darba devējiem, nav atbilstīgi. Lēmums, kas minēts Komisijas rakstveida apsvērumos, arī nav atbilstošs, jo šajā lēmumā konstatētais atbalsts ietvēra maksājamā PVN parāda samazināšanu, ko uzņēmums bija parādā, jo bija nelikumīgi piemērojis PVN atbrīvojumus dažiem darījumiem.</P></NOTE>. Pretējā gadījumā Komisijai vismaz bija jāprecizē šādas netiešas priekšrocības raksturs<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0090"><P>Kā to Komisija precizēja lietās, kurās tika pasludināts <DATE ISO="20000919">2000. gada 19. septembra</DATE> spriedums <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Vācija/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑156/98</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2000:467">EU:C:2000:467</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) (skat. arī ģenerāladvokāta A. Sadžo [<HT TYPE="ITALIC">A</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Saggio</HT>] secinājumus šajā lietā (<REF.DOC.ECR><NO.CASE>C‑156/98</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2000:47">EU:C:2000:47</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0022">22.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>)); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20020613">2002. gada 13. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE>Nīderlande/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑382/99</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2002:363">EU:C:2002:363</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0063">63.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20110728">2011. gada 28. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Mediaset</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑403/10 P</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:533">EU:C:2011:533</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0063">63.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kā arī <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20090304">2009. gada 4. marts</DATE>, <NAME.CASE>Itālija/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑424/05</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2009:49">EU:T:2009:49</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0136">136.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Skat. arī <DATE ISO="20120911">2012. gada 11. septembra</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Corsica Ferries France</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑565/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2012:415">EU:T:2012:415</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 137. un nākamie punkti), kurā Vispārējā tiesa, pārmetot Komisijai, ka tā nav kvalificējusi par atbalstu valsts iejaukšanos par labu noteiktu uzņēmumu bijušajiem darbiniekiem, cenšas identificēt netiešas ekonomiskas priekšrocības esamību šiem uzņēmumiem.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0080"><NO.P>80.</NO.P><TXT>Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai pasludināt strīdīgo lēmumu par spēkā neesošu, ciktāl tajā par valsts atbalstu ir kvalificēta darba ņēmēju iemaksu atvieglojumu, ko Francijas Republika piešķīrusi zvejniekiem laikposmā no <DATE ISO="20000415">2000. gada 15. aprīļa</DATE> līdz 15. oktobrim, samazināšana.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="18"?><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">3.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Par otro prejudiciālo jautājumu</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0081"><NO.P>81.</NO.P><TXT>Ja Tiesa, kā es to ierosinu, nolemtu atzīt strīdīgā lēmuma daļēju spēkā neesamību, uz otro prejudiciālo jautājumu nebūtu jāatbild. Tātad šo jautājumu es īsumā aplūkošu pakārtoti gadījumā, ja mans priekšlikums netiek pieņemts.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0082"><NO.P>82.</NO.P><TXT>Kā jau esmu norādījis šo secinājumu 79. punktā, priekšrocība, ko Komisija ir identificējusi strīdīgajā lēmumā, ir tā, ka attiecīgajiem uzņēmumiem kompetentajām iestādēm ir jāsamaksā summa, kas ir zemāka par darba ņēmēju iemaksām. Tātad atgūšanai loģiski ir jāattiecas uz summu, kas atbilst starpībai starp iemaksām atbilstoši standarta likmei un iemaksām ar samazinātu likmi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0083"><NO.P>83.</NO.P><TXT>Tādējādi, ja Tiesa nolemtu neizskatīt jautājumu par strīdīgā lēmuma spēkā esamību, kas apskatīts šo secinājumu 60.–80. punktā, vai pēc šī jautājuma izvirzīšanas pēc savas ierosmes tā nolemtu par labu šī lēmuma spēkā esamībai, tā, manuprāt, varētu tikai secināt, ka uzņēmumiem, uz kuriem attiecas pamatlietā aplūkotie atvieglojumi, ir jāatmaksā visi minētie atvieglojumi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0084"><NO.P>84.</NO.P><TXT>Jautājumā par to, vai un kādā mērā uzņēmumi, kas saņem atbalstu, šo atvieglojumu ir pārnesuši uz saviem darbiniekiem, šādā kontekstā būtu jāņem vērā tikai jautājums par atgūšanu, kam saskaņā ar spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Ryanair</HT> sniegto informāciju, nav nozīmes<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0091"><P>Skat. sprieduma <HT TYPE="ITALIC">Ryanair</HT> 99. punktu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0085"><NO.P>85.</NO.P><TXT>Tāpat nav nozīmes <DATE ISO="20140213">2014. gada 13. februāra</DATE> spriedumam <HT TYPE="ITALIC">Mediaset</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0092"><P><REF.DOC.ECR><NO.CASE>C‑69/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:71">EU:C:2014:71</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0022">22.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0035">35.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0037">37.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>, uz kuru balstās <HT TYPE="ITALIC">Compagnie</HT>. Šajā spriedumā Tiesa ir apstiprinājusi, pirmkārt, ka tad, kad Komisija, saskaroties ar atbalsta shēmu, nevar precīzi identificēt individuālo saņēmēju saņemto atbalsta summu, katra šī atbalsta saņēmēja īpašie apstākļi var tikt novērtēti tikai atbalsta atgūšanas stadijā un, otrkārt, ka valsts tiesai, ja tā to izskata, ir jālemj par atgūstamā atbalsta summu, ņemot vērā visus šos apstākļus, un nevar izslēgt, ka, ņemot vērā visus šos apstākļus, minētās tiesas veiktie aprēķini uzrādītu atgūstamā atbalsta summu nulles vērtībā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0086"><NO.P>86.</NO.P><TXT>Pamatlietā, kurā tika taisīts minētais spriedums, runa bija par atbalsta atgūšanu subsīdijas veidā noteiktu preču iegādei, kas <HT TYPE="ITALIC">netieši</HT> sniedza priekšrocības saimnieciskās darbības subjektiem, kuri darbojās, sniedzot pakalpojumus saistībā ar subsidēto preču izmantošanu. Tādējādi kvantificēšana nozīmēja sarežģītus aprēķinus, lai identificētu netiešo priekšrocību, ko šie saimnieciskās darbības subjekti bija saņēmuši subsidēto preču pārdošanas pieauguma dēļ.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0087"><NO.P>87.</NO.P><TXT>Savukārt strīdīgajā lēmumā, kā jau esmu norādījis, ir identificēta tieša priekšrocība uzņēmumiem, uz kuriem attiecas pamatlietā aplūkotie atvieglojumi, kas izpaužas kā atbrīvojums no tādu maksājumu veikšanas, kuri tiem parasti būtu jāsedz. Kā Tiesa ir nospriedusi <DATE ISO="20140213">2014. gada 13. februāra</DATE> spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Mediaset</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0093"><P><REF.DOC.ECR><NO.CASE>C‑69/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:71">EU:C:2014:71</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0032">32.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un rezolutīvās daļas 1) punkts.</P></NOTE>, lai nodrošinātu tāda Komisijas lēmuma izpildi, ar kuru atbalsta shēma atzīta par nelikumīgu un nesaderīgu ar iekšējo tirgu un pieprasīta tā atgūšanu, valsts tiesai šis lēmums ir saistošs.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0088"><NO.P>88.</NO.P><TXT>Visbeidzot, lai kāds arī būtu Tiesas pieņemtais risinājums, strīdīgajā lēmumā norādīto uzņēmumu darbiniekiem nekādā gadījumā nevarēs pieprasīt atmaksāt pamatlietā aplūkoto atbalstu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0089"><NO.P>89.</NO.P><TXT>Pamatojoties uz visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem, gadījumā, ja Tiesa nepiekristu manam ierosinājumam atzīt strīdīgā lēmuma spēkā neesamību, es ierosinu uz otro prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka uzņēmumi, kas saņēma darba ņēmēju iemaksu atvieglojumus, kuri ar strīdīgo lēmumu tika atzīti par nesaderīgiem ar kopējo tirgu, ir jāuzskata par tādiem, kas ir saņēmuši atbalstu no visiem šiem atvieglojumiem.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><?PAGE NO="19"?><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">IV.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Secinājumi</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0090"><NO.P>90.</NO.P><TXT>Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz <HT TYPE="ITALIC">Conseil d’État</HT> (Francija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem ierosinu atbildēt šādi:</TXT><P>Komisijas Lēmuma 2005/239/EK (<DATE ISO="20040714">2004. gada 14. jūlijs</DATE>) par dažiem atbalsta pasākumiem akvakultūras produktu ražotājiem un zvejniekiem, ko īsteno Francija, 3. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka par valsts atbalstu, kas nav saderīgs ar kopējo tirgu, saistībā ar šī lēmuma 4. punktā minēto atgūšanas rīkojumu ir uzskatāms arī Francijas Republikas piešķirtais darba ņēmēju iemaksu atvieglojums zvejniekiem laikposmā no <DATE ISO="20000415">2000. gada 15. aprīļa</DATE> līdz 15. oktobrim.</P><P>Šis lēmums nav spēkā, ciktāl tajā minētais atvieglojums ir kvalificēts par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.</P></NP.ECR></GR.SEQ></CONTENTS.CONCLUSION></CONCLUSION>