Ir jānorāda, ka Direktīvas 2000/60 preambulas 25. apsvērumā ir paredzēts, ka ir jānosaka vides aizsardzības mērķi, lai nodrošinātu to, ka visā Eiropas Savienībā ir panākts labs virszemes ūdeņu un gruntsūdeņu stāvoklis un ka Savienības līmenī tiek novērsta ūdeņu pasliktināšanās. Turklāt no šīs direktīvas 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punkta, kurā ir paredzēts, ka “dalībvalstis īsteno vajadzīgos pasākumus, lai novērstu visu virszemes ūdens objektu stāvokļa pasliktināšanos”, formulējuma izriet, ka šādu pasākumu pieņemšana dalībvalstīm ir obligāta. Šajā ziņā tāda noteikta projekta atļauja kā 2007. gada lēmumā paredzētā ir saprotama kā šāda īstenošana (šajā ziņā skat. spriedumu, 2015. gada 1. jūlijs, Bund für Umwelt und Naturschutz Deutschland, C‑461/13, EU:C:2015:433, 31., 32. un 35. punkts).

Tiesa jau ir nospriedusi, ka Direktīvas 2000/60 4. panta 1. punkta a) apakšpunkts neaprobežojoties tikai ar programmatisku formulējumu noteiktiem vienkāršiem plānošanas un pārvaldes mērķiem, bet gan rada saistošas sekas, līdzko ir noteikta attiecīgā ūdens objekta ekoloģiskā kvalitāte attiecībā uz katru no šajā direktīvā noteiktā procesa stadijām (spriedums, 2015. gada 1. jūlijs, Bund für Umwelt und Naturschutz Deutschland, C‑461/13, EU:C:2015:433, 43. punkts).

Šajā ziņā šīs direktīvas 4. panta 7. punktā paredzētais atkāpju režīms arī ir viens no elementiem, kas apstiprina interpretāciju, atbilstoši kurai ūdens objektu stāvokļa pasliktināšanās novēršanai ir saistošs raksturs (šajā ziņā skat. spriedumu, 2015. gada 1. jūlijs, Bund für Umwelt und Naturschutz Deutschland, C‑461/13, EU:C:2015:433, 44. punkts).

Turklāt ir jāuzsver, ka šajā tiesību normā paredzēto atkāpju kategoriju struktūra ļauj uzskatīt, ka minētās direktīvas 4. pantā nav ietverti tikai principiāli pienākumi, bet ka tas attiecas arī uz konkrētiem projektiem. Pamatojumi atkāpei ir piemērojami it īpaši tad, ja minētā 4. panta mērķu neievērošana ir virszemes ūdens objekta fizisko īpašību jaunu pārveidojumu sekas un ja tas rada negatīvu ietekmi vai cilvēku jaunu ilgtspējīgu darbību sekas. Tas var notikt pēc jaunu atļauju piešķiršanas projektiem. Faktiski nav iespējams noteiktu projektu aplūkot nošķirti no apsaimniekošanas plānu ieviešanas (skat. spriedumu, 2015. gada 1. jūlijs, Bund für Umwelt und Naturschutz Deutschland, C‑461/13, EU:C:2015:433, 47. punkts).

Līdz ar to uz šiem projektiem attiecas Direktīvas 2000/60 4. pantā minētais pienākums novērst ūdens objekta stāvokļa pasliktināšanos.

Šo stāvokli nosaka atbilstoši ekoloģiskās kvalitātes koeficientiem, kas attiecībā uz katru virszemes ūdeņu kategoriju iedalīti piecās klasēs, izmantojot bioloģiskās kvalitātes elementu robežvērtību, kura norāda robežas dažādu klašu starpā, proti, “ļoti labs”, “labs”, “vājš”, “viduvējs” un “slikts” (spriedums, 2015. gada 1. jūlijs, Bund für Umwelt und Naturschutz Deutschland, C‑461/13, EU:C:2015:433, 57. punkts).

Šajā ziņā Tiesa ir noteikusi, ka ir jāuzskata, ka pastāv virszemes ūdens objekta stāvokļa pasliktināšanās Direktīvas 2000/60 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punkta izpratnē, tiklīdz vismaz viens no kvalitātes elementiem šīs direktīvas V pielikuma izpratnē ir pasliktinājies par vienu klasi, pat ja šī pasliktināšanās neizpaužas kā pazemināšana klasifikācijā attiecībā uz ūdens objektu, to ņemot kopumā. Tomēr, ja attiecīgais kvalitātes elements šī pielikuma izpratnē jau atrodas viszemākajā klasē, tad jebkura minētā elementa pasliktināšanās ir kvalificējama kā virszemes ūdens objekta stāvokļa pasliktināšanās (spriedums, 2015. gada 1. jūlijs, Bund für Umwelt und Naturschutz Deutschland, C‑461/13, EU:C:2015:433, 69. punkts).

Šajā gadījumā no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka apstrīdētajā projektā paredzētajai hidroelektrostacijai nepieciešamie būvniecības darbi ietekmēs Melnās Zulmas teci 8 km garumā. Lai noteiktu šīs upes ekoloģisko kvalitāti Direktīvas 2000/60 izpratnē, Institut für Bodenkultur Wein (Vīnes Agronomijas institūts, Austrija) 2006. gadā izdotajā ekspertīzes ziņojumā tika secināts, ka minētās upes virszemes ūdens objekta stāvoklis bija “izcils” un ka šis projekts bija jānoraida tādēļ, ka tas radīs šī stāvokļa pasliktināšanos. Melnās Zulmas virszemes ūdens objekta stāvokļa klasifikācija par “izcilu” bija balstīta uz konkrētā laikposmā veiktas padziļinātas plānošanas galīgajiem rezultātiem, kuras noslēgumā saskaņā ar Direktīvas 2000/60 13. pantu tika izstrādāts 2009. gada plāns.

Turklāt atbildē uz pirmo brīdinājuma vēstuli Austrijas Republika neapstrīdēja to, ka apstrīdētā projekta īstenošana radītu Melnās Zulmas virszemes ūdens objekta pasliktināšanos, bet atsaucās uz Direktīvas 2000/60 4. panta 7. punkta c) apakšpunktā paredzēto atkāpi no pasliktināšanās aizlieguma, apgalvojot, ka sevišķi svarīgu sabiedrības interešu labā it īpaši būtu tādu atjaunojamo energoresursu izmantošana kā hidroelektroenerģija.

Visbeidzot, kā Austrijas Republika norāda iebildumu raksta 20. punktā, 2007. gada lēmuma 192. un nākamajās lappusēs Štīrijas valdības vadītājs pats atzina, ka apstrīdētais projekts radīs “vismaz daļēju virszemes ūdens pasliktināšanos”, jo ““izcila stāvokļa” saglabāšana daļā no attiecīgā OK 8026600 apgabala” ir sabiedrības interesēs, un ka OK 8026600 “virszemes” ūdens objektā aptuveni 8 km garumā viens no Ūdens apsaimniekošanas likuma 30.a pantā minētajiem stāvokļiem pasliktināsies par vienu līmeni no “izcila” uz “labu”.

Šķiet, ka šādos apstākļos apstrīdētais projekts rada tādu Melnās Zulmas virszemes ūdens objekta stāvokļa pasliktināšanos, kāda tika novērtēta 2007. gada lēmumā.

Ir jāatgādina, ka, ja vien nav piemērojama atkāpe, ir jāizvairās no jebkuras virszemes ūdens objekta stāvokļa pasliktināšanās. Tādējādi pienākums novērst šādu pasliktināšanos saglabā savu saistošo raksturu katrā no Direktīvas 2000/60 īstenošanas stadijām, un tas ir piemērojams jebkuram virszemes ūdens objekta veidam un stāvoklim, attiecībā uz kuru ir pieņemts apsaimniekošanas plāns. Attiecīgajai dalībvalstij līdz ar to ir pienākums atteikt atļauju projektam, ja tas var pasliktināt attiecīgā ūdens objekta stāvokli vai apdraudēt laba virszemes ūdens objekta stāvokļa sasniegšanu, izņemot, ja ir jāuzskata, ka minētajam projektam ir piemērojama atkāpe saskaņā ar šīs direktīvas 4. panta 7. punktu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2015. gada 1. jūlijs, Bund für Umwelt und Naturschutz Deutschland, C‑461/13, EU:C:2015:433, 50. punkts).

Tiesa jau ir nospriedusi, ka, ja projekts uz ūdeni var radīt tādas negatīvas sekas, kādas ir minētas šīs direktīvas 4. panta 7. punktā, tas var tikt atļauts, ja vien ir izpildīti šīs pašas direktīvas 4. panta 7. punkta a)–d) apakšpunktā paredzētie nosacījumi (spriedums, 2012. gada 11. septembris, Nomarchiaki Aftodioikisi Aitoloakarnanias u.c., C‑43/10, EU:C:2012:560, 67. un 69. punkts).

Šajā gadījumā, lai noteiktu, vai 2007. gada lēmums ir ticis pieņemts, ievērojot Direktīvas 2000/60 4. panta 7. punktā paredzētās prasības, pirmkārt, ir jāizvērtē, vai ir veikti visi piemērotie pasākumi, lai mazinātu apstrīdētā projekta nelabvēlīgo ietekmi uz attiecīgā ūdens objekta stāvokli, otrkārt, vai šī projekta iemesli ir īpaši izklāstīti un izskaidroti, treškārt, vai minētais projekts atbilst sevišķi svarīgām sabiedrības interesēm un/vai labums, kādu vide un sabiedrība iegūst un kas ir saistīts ar šīs direktīvas 4. panta 1. punktā izklāstīto mērķu sasniegšanu, ir mazāks nekā labums cilvēku veselībai, cilvēku drošības saglabāšanai vai noturīgai attīstībai, kas izrietētu no šī paša projekta īstenošanas, un, ceturtkārt, vai noderīgos mērķus tehnisku iespēju vai nesamērīgu izdevumu dēļ nav iespējams pienācīgi sasniegt ar citiem līdzekļiem, kas būtu ievērojami labāka izvēle no vides aizsardzības viedokļa (šajā ziņā skat. spriedumu, 2012. gada 11. septembris, Nomarchiaki Aftodioikisi Aitoloakarnanias u.c., C‑43/10, EU:C:2012:560, 67. un 67. punkts).

Lai apgalvotu, ka apstrīdētais projekts ir saderīgs ar Direktīvas 2006/60 4. panta 7. punktā paredzētajām prasībām, Austrijas Republika norāda, ka hidroelektrostacijas būvniecības uz Melnās Zulmas upes mērķis ir atjaunojamo energoresursu attīstība. Tomēr Komisija būtībā uzskata, ka, izvirzot šādu argumentu, Austrijas Republika ir vienīgi norādījusi, ka atjaunojamo energoresursu ražošana pārsvarā atbilst sevišķi svarīgām sabiedrības interesēm, neprecizējot, vai apstrīdētajām projektam bija jāpiemēro atkāpe no pasliktināšanās aizlieguma principa.

Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka, pretēji tam, ko apgalvo Komisija, šajā lietā ir skaidri izpildīts otrais no šī sprieduma 66. punktā minētajiem nosacījumiem, jo 2007. gada lēmumā ir detalizēti atspoguļoti apstrīdētā lēmuma iemesli, tā ietekme uz vidi un šī projekta apgalvotās priekšrocības.

Vēl ir jānorāda, ka tādas hidroelektrostacijas būvniecība kā apstrīdētajā projektā paredzētā patiesi var ietilpt sevišķi svarīgās sabiedrības interesēs.

Šajā ziņā dalībvalstīm ir jāatzīst noteikta rīcības brīvība, nosakot, vai attiecīgais projekts ietilpst šādas interesēs. Direktīvā 2000/60, kas tika pieņemta, pamatojoties uz EKL 175. panta 1. punktu (tagad LESD 192. panta 1. punktu), ir noteikti vispārīgie principi un rīcības vispārīgās robežas, lai aizsargātu ūdens resursus un nodrošinātu vispārīgo principu un to struktūru koordināciju, integrāciju un ilgtermiņa attīstību, kas ļauj aizsargāt un ekoloģiski ilgtspējīgi izmantot Eiropas Savienības ūdens resursus. Šie principi un vispārīgais rīcības plāns turpmāk ir jāattīsta dalībvalstīm, kurām ir jāveic virkne īpašu pasākumu. Tādējādi šī direktīva tomēr neparedz dalībvalstu tiesiskā regulējuma ūdens resursu jomā pilnīgu saskaņošanu (spriedumi, 2006. gada 30. novembris, Komisija/Luksemburga, C‑32/05, EU:C:2006:749, 41. punkts; 2014. gada 11. septembris, Komisija/Vācija, C‑525/12, EU:C:2014:2202, 50. punkts, un 2015. gada 1. jūlijs, Bund für Umwelt und Naturschutz Deutschland, C‑461/13, EU:C:2015:433, 34. punkts).

Šīs rīcības brīvības ietvaros Austrijas Republika varēja pamatoti uzskatīt, ka apstrīdētais projekts, kura mērķis ir veicināt atjaunojamo energoresursu ražošanu, izmantojot hidroelektroenerģiju, ietilpst sevišķi svarīgās sabiedrības interesēs.

LESD 194. panta 1. punktā ir paredzēts, ka saistībā ar iekšējā tirgus izveidi un darbību un attiecībā uz vajadzību saglabāt un uzlabot vidi Savienības enerģētikas politika, dalībvalstīm savstarpēji solidarizējoties, tiecas nodrošināt enerģijas tirgus darbību, nodrošināt energoapgādes drošību Savienībā, veicināt energoefektivitāti un taupību, kā arī jaunu un neizsīkstošu enerģijas veidu attīstību un veicināt enerģijas tīklu savstarpēju savienojamību (spriedums, 2012. gada 6. septembris, Parlaments/Padome, C‑490/10, EU:C:2012:525, 65. punkts).

Turklāt atjaunojamo energoresursu veicināšana, kas ir Savienības prioritāšu augšgalā, ir pamatota it īpaši ar to, ka minēto energoresursu izmantošana veicina vides aizsardzību un ilgstošu attīstību un ka tā var palielināt drošību, kā arī energoapgādes dažādošanu un paātrināt Kioto protokola, kas pievienots pielikumā Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējai konvencijai par klimata pārmaiņām, mērķu sasniegšanu (spriedums, 2013. gada 26. septembris, IBV & Cie, C‑195/12, EU:C:2013:598, 56. punkts).

Visbeidzot ir jānorāda, ka valsts iestādes šajā gadījumā izsvēra no apstrīdētā projekta sagaidāmo labumu un no tā izrietošo Melnās Zulmas virszemes ūdens objekta stāvokļa pasliktināšanos. Pamatojoties uz šo izsvēršanu, tās varēja uzskatīt, ka šis projekts būs ilgtspējīgas attīstības veicināšanas pamatā, ka tika veikti visi praktiskie pasākumi, lai mazinātu minētā projekta negatīvo ietekmi uz šī virszemes ūdens objekta stāvokli, un ka šī paša projekta mērķi tehnisko iespēju un nesamērīgo izmaksu dēļ nevarēja tikt sasniegti ar citiem līdzekļiem, kas būtu būtiski labāka izvēle videi.

Šajā ziņā, kā tika minēts šī sprieduma 37. punktā, no Tiesā iesniegtajiem materiāliem izriet, ka, lai pieņemtu 2007. gada lēmumu, Štīrijas valdības vadītājs pamatojās konkrēti uz Elektroenerģijas pārvaldības un inovāciju enerģētikas jomā institūta pētījumu, ko viņam iesniedza atļaujas hidroelektrostacijas būvniecībai pieprasītāji.

Ir skaidrs, ka šie pētījuma autori atgādināja, ka kompetentajai iestādei vajadzēja izsvērt attiecīgās intereses, it īpaši tās, kas izriet no apstrīdētā projekta gaidāmā labuma un tā ietekmes uz Melnās Zulmas upes virszemes ūdens objekta stāvokli.

Pēc tam, kad Štīrijas valdības vadītājs bija atgādinājis, ka minētajā pētījumā “saprotamā un pārliecinošā veidā [bija] konstatēts, ka hidroelektroenerģija kopumā un [konkrēti apstrīdētais projekts] atbild[a] sevišķi svarīgām sabiedrības interesēm un ka tam bija būtiska nozīme (reģiona) ilgtspējīgā attīstībā”, viņš pats uzsvēra, ka šī projekta autori “[bija] detalizēti izskaidrojuši minētā projekta labos rādītājus enerģētikas jomā, ņemot vērā ūdenskrituma augstumu salīdzinoši īsā distancē, kā arī projekta ekonomiskos aspektus attiecībā uz vietējo ekonomiku”, “ka pārliecinoši bija atspoguļots projekta pozitīvais ieguldījums globālās sasilšanas samazināšanā, aizstājot CO² emitējošās fosilās enerģijas”, un ka pētījumā [bija] arī uzsvērts, ka “[projekta] lietderīgie mērķi nevarēja tikt pienācīgi sasniegti, izmantojot citus līdzekļus, kas būtu būtiski labāka izvēle videi”. Turklāt no Tiesā iesniegtajiem materiāliem arī izriet, ka tika paredzēti praktiski pasākumi, lai mazinātu apstrīdētā projekta negatīvo ietekmi uz attiecīgā ūdens objekta stāvokli, it īpaši, lai ierobežotu to, ka šis projekts traucē zivju migrācijai, veicot šīs migrācijas atbalstīšanas pasākumus.

Tādējādi 2007. gada lēmumā šī pētījuma gaismā tika secināts, ka: “[apstrīdētā projekta] reģionālās un starpreģionālās priekšrocības attiecībā uz vidi, klimatu un ekonomiku, kuras pārliecinoši tika atspoguļotas ziņojumā, ir pretstatāmas [šī] projekta negatīvajai ietekmei (kas drīzāk ir vāja salīdzinājumā ar citām iespējamajām negatīvajām sekām) uz [WRG] 30.a pantā minētajiem stāvokļiem. Ņemot vērā, ka ar [minēto] projektu būtiskā apjomā var tikt nodrošināta nepiesārņojoša enerģija, lēmējiestādei šajā pasākumā ir jāsaskata svarīgas sabiedrības intereses ilgtspējīgā enerģētikas attīstībā. Pēc tam, kad izvērtēti izskatāmās lietas attiecīgie apstākļi, iestāde secina, ka sabiedrības intereses “Melnās Zulmas” hidroelektrostacijas būvniecībā ir ievērojami augstākas par konstatēto apdraudējumu [WRG] 30. pantā un tālāk 104. un 104.b pantā uzskaitītajiem vides mērķiem”.

Pēc tam 2009. gada projekta ietvaros saskaņā ar Direktīvas 2000/60 4. panta 7. punkta b) apakšpunktu tika veikta analīze par plānotajiem ieguvumiem no apstrīdētā projekta, proti, attiecībā uz hidroelektroenerģijas ražošanu, kas būtu 2 uz tūkstoti saražotās enerģijas reģionālā līmenī un 0,4 uz tūkstoti saražotās enerģijas valsts līmenī.

Tādējādi, pretēji tam, ko apgalvo Komisija, Štīrijas valdības vadītājs apstrīdēto projektu bija izvērtējis kopumā, tostarp tā tiešo un netiešo ietekmi uz Direktīvas 2006/60 mērķiem, un izsvēris šī projekta priekšrocības un tā negatīvo ietekmi uz Melnās Zulmas virszemes ūdens objekta stāvokli. Šajā analīzē viņš it īpaši ņēma vērā apstākli, ka šai upei bija ļoti augsta ekoloģiskā kvalitāte, bet uzskatīja, ka, ņemot vērā dažādus no apstrīdētā projekta plānotos ieguvumus, ar to saistītās sabiedrības intereses ir ievērojami augstākas par apdraudējumu šajā direktīvā paredzētajam nepasliktināšanās mērķim. Tātad viņš nav tikai abstrakti izvirzījis sevišķi svarīgas sabiedrības intereses, ko atspoguļo atjaunojamo energoresursu ražošana, bet gan pamatojies uz šī projekta detalizētu un specifisku zinātnisko analīzi, pirms secināt, ka ir izpildīti atkāpes no pasliktināšanās aizlieguma nosacījumi.

No iepriekš minētā izriet, ka Štīrijas valdības vadītājs, kurš pieņēma lēmumu, pamatojoties uz institūta pētījumu, kas tam varēja sniegt atbilstošu informāciju par apstrīdētā projekta sekām, ņēma vērā visus Direktīvas 2000/60 4. panta 7. punktā paredzētos nosacījumus un varēja pamatoti uzskatīt, ka tie ir izpildīti.

Lai apstrīdētu pēc būtības Štīrijas valdības vadītāja veikto vērtējumu, Komisija it īpaši apgalvo, ka hidroelektroenerģija ir tikai viens no atjaunojamajiem energoresursiem un ka apstrīdētajā projektā paredzētajā hidroelektrostacijā saražotajai enerģijai būtu tikai niecīga ietekme uz elektroapgādi gan reģionālā, gan valsts līmenī. Tomēr, tā kā Komisija nav izvirzījusi specifiskus iebildumus, kas ļautu, piemēram, konstatēt, kādēļ šī sprieduma 75. punktā minētais pētījums, kura secinājumi ir ietverti 2007. gada lēmumā, ir nepilnīgs vai kļūdains, tādēļ, ka šī projekta ekoloģiskās ietekmes uz Melnās Zulmas virszemes ūdens objekta stāvokļa analīze ir nepietiekama, vai tādēļ, ka trūkst ticamības attiecībā uz hidroelektroenerģijas ražošanas prognozēm un trūkst salīdzinošu elementu, kas ļautu kvalificēt paredzēto elektroenerģijas ražošanu kā zemu salīdzinājumā ar šī projekta apjomu, ir jākonstatē, ka Komisija nav pierādījusi izvirzīto pienākumu neizpildi.

No visa iepriekš minētā izriet, ka Komisijas prasība ir jānoraida kā nepamatota.