Pagaidu versija

ĢENERĀLADVOKĀTA MACEJA ŠPUNARA [MACIEJ SZPUNAR]

SECINĀJUMI,

sniegti 2026. gada 3. septembrī (1)

Lieta C-661/24

Ordre des barreaux francophones et germanophone,

Académie Fiscale ASBL,

UA,

vzw Liga voor Mensenrechten,

Ligue des droits humains ASBL,

JU,

LV,

Ministry of Privacy

pret

Premier ministre/Eerste Minister

(Cour constitutionnelle (Konstitucionālā tiesa, Beļģija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Telekomunikāciju nozare – Personas datu apstrāde un privātās dzīves aizsardzība elektronisko komunikāciju nozarē – Direktīva 2002/58/EK – Iespēja dalībvalstīm veikt pasākumus elektronisko komunikāciju datu saglabāšanai, lai nodrošinātu elektronisko komunikāciju sistēmas nevēlamas izmantošanas novēršanu, izmeklēšanu, atklāšanu un kriminālvajāšanu par to






I.      Ievads

1.        Pieņemot loi du 20 juillet 2022 relative à la collecte et à la conservation des données d’identification et des métadonnées dans le secteur des communications électroniques et à la fourniture de ces données aux autorités (2022. gada 20. jūlija Likums par identifikācijas datu un metadatu vākšanu un saglabāšanu elektronisko komunikāciju nozarē un šo datu sniegšanu iestādēm, turpmāk – 2022. gada 20. jūlija likums), Beļģijas likumdevējs vēlējās saskaņot valsts tiesību aktus ar Cour constitutionnelle (Konstitucionālā tiesa, Beļģija) spriedumu, ar kuru tika atcelts loi du 29 mai 2016 relative à la collecte et à la conservation des données dans le secteur des communications électroniques (2016. gada 29. maija Likums par datu vākšanu un saglabāšanu elektronisko komunikāciju nozarē) (2).

2.        Šis spriedums tika pasludināts pēc sprieduma La Quadrature du Net u.c. (3) par Direktīvas 2002/58/EK (4) 15. panta 1. punkta interpretāciju, lasot to Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk – Harta) 7., 9. un 11. panta, kā arī 52. panta 1. punkta kontekstā.

3.        Izskatot piecas prasības par 2022. gada 20. jūlija likuma pilnīgu vai daļēju atcelšanu, Beļģijas Cour constitutionnelle (Konstitucionālā tiesa) atkārtoti vēršas pie Tiesas par šo tiesību normu interpretāciju attiecībā uz jauno valsts tiesisko regulējumu, kas citastarp ļauj saglabāt noteiktu daudzumu informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu.

4.        Tādējādi šī lieta dod Tiesai iespēju precizēt judikatūru, kas jau ir sniegta šajā jomā, it īpaši attiecībā uz jaunākajām izmaiņām šajā jomā, kas izriet no sprieduma La Quadrature du Net u.c. (Personas dati un intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu apkarošana) (5).

II.    Tiesiskais regulējums

A.      Savienības tiesības

5.        Direktīvas 2002/58 2., 6., 7., 11., 14., 15., 20., 22., 26., 29., 30., 35. un 36. apsvērumā noteikts:

“(2)      Šī direktīva respektē pamattiesības un ievēro principus, kas jo īpaši ir atzīti [Hartā]. Šī direktīva jo īpaši nodrošina pilnībā tiesības, kas izklāstītas minētās hartas 7. un 8. pantā.

[..]

(6)      Internets maina tradicionālās tirgus struktūras, nodrošinot kopēju, globālu infrastruktūru plaša elektronisko komunikāciju pakalpojumu klāsta piedāvājumam. Publiski pieejami elektronisko telekomunikāciju pakalpojumi internetā atklāj jaunas iespējas lietotājiem, taču rada jaunu risku to personas datiem un privātajai dzīvei.

(7)      Attiecībā uz publisko komunikāciju tīklu jāizstrādā īpaši normatīvi un tehniskie noteikumi, lai aizsargātu fizisku personu pamattiesības un pamatbrīvības, kā arī juridisku personu likumīgās intereses, jo īpaši ņemot vērā arvien lielāku jaudu abonentu un lietotāju datu automatizētai glabāšanai un apstrādei.

[..]

(11)      Tāpat kā Direktīva 95/46/EK [(6)], arī šī direktīva neattiecas uz pamattiesību un pamatbrīvību aizsardzības jautājumiem, kas saistīti ar darbībām, kuras neregulē [Savienības] tiesību akti. Tāpēc tā nemaina esošo līdzsvaru starp fizisku personu tiesībām uz privāto dzīvi un iespēju dalībvalstīm pieņemt šīs direktīvas 15. panta 1. punktā minētos pasākumus, kas nepieciešami sabiedrības drošībai, aizsardzībai, valsts drošībai (tostarp valsts ekonomisko labklājību, ja darbības attiecas uz valsts drošības jautājumiem) un krimināltiesību aktu piemērošanai. Tādējādi šī direktīva neietekmē dalībvalstu iespēju veikt komunikāciju likumīgu pārtraukšanu vai pieņemt citus pasākumus, ja tie nepieciešami jebkuram no šiem nolūkiem un ir saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju [kas parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī (turpmāk – ECPAK)], kā skaidrots Eiropas Cilvēktiesību tiesas [(turpmāk – ECT)] nolēmumos. Šādiem pasākumiem jābūt atbilstošiem, stingri samērīgiem ar paredzēto nolūku un nepieciešamiem demokrātiskā sabiedrībā, un tiem jāatbilst attiecīgajiem drošības pasākumiem saskaņā ar [ECPAK].

[..]

(14)      Atrašanās vietas dati var attiekties uz lietotāja gala iekārtas [atrašanās vietas] platumu, garumu un augstumu, uz raidīšanas virzienu, uz atrašanās vietas informācijas precizitātes līmeni, uz tās maršrutizācijas noteikšanu, kurā atrodas gala iekārta kādā konkrētā laikā, un uz laiku, kurā reģistrēta atrašanās vietas informācija.

(15)      Komunikācija var iekļaut nosaukumu, numuru vai adrešu piešķiršanas informāciju, ko sniedz komunikācijas sūtītājs vai savienojuma lietotājs, lai veiktu komunikāciju. Informācija par datu plūsmu var iekļaut jebkuru šīs informācijas pārraidīšanu tīklā, pa kuru pārraida komunikāciju, lai veiktu raidīšanu. Informāciju par datu plūsmu, cita starpā, var veidot no informācijas, kas attiecas uz komunikācijas maršrutēšanu, ilgumu, laiku vai apjomu, uz izmantoto protokolu, uz sūtītāja vai saņēmēja gala iekārtas atrašanās vietu, uz tīklu, no kura komunikācija izsūtīta vai kur tā saņemta, savienojuma sākumu, beigām vai ilgumu. To var arī veidot no formāta, kādā komunikācija ir nosūtīta tīklā.

[..]

(20)      Pakalpojumu sniedzējiem nepieciešamības gadījumā kopā ar tīkla operatoru būtu jāpieņem visi vajadzīgie pasākumi, lai nodrošinātu savu pakalpojumu drošību, un jāinformē abonenti par jebkuriem nopietniem draudiem tīkla drošībai. Šāds risks jo īpaši var rasties elektronisko komunikāciju pakalpojumiem atvērtā tīklā, piemēram, Internets vai analogā mobilā telefonija. Ir īpaši svarīgi, lai šādu pakalpojumu abonentus un lietotājus to pakalpojumu sniedzēji pilnībā informētu par drošības risku, ko pakalpojumu sniedzējam nav iespējams novērst. Pakalpojumu sniedzējiem, kas piedāvā publiski pieejamus elektronisko komunikāciju pakalpojumus Internetā, jāinformē lietotāji un abonenti par pasākumiem, ko tie var veikt, lai aizsargātu to komunikāciju drošību, izmantojot, piemēram, īpašu veidu programmatūru vai šifrēšanas tehnoloģijas. Prasība informēt abonentus par sevišķiem draudiem drošībai neatbrīvo pakalpojumu sniedzēju no pienākuma par saviem līdzekļiem pieņemt atbilstošus un steidzamus pasākumus, lai novērstu jaunus, neparedzētus draudus drošībai un atjaunotu normālu pakalpojuma drošības līmeni. Informācija par drošības risku jāsniedz abonentam par brīvu, izņemot visas nominālās izmaksas, ko rada abonents, saņemot vai ievācot informāciju, piemēram, lejupielādējot elektroniskā pasta ziņojumu. Drošība ir izvērtēta, ņemot vērā Direktīvas [95/46] 17. pantu.

[..]

(22)      Aizliegums personām, kas nav lietotāji, vai bez to piekrišanas glabāt informāciju par komunikācijām un ar tām saistītu informāciju par datu plūsmu, nav paredzēts, lai aizliegtu jebkādu automātisku, pagaidu vai īslaicīgu šīs informācijas uzglabāšanu, ja to dara tikai tādēļ, lai veiktu pārraidīšanu elektronisko komunikāciju tīklā, un ar noteikumu, ka informāciju neuzglabā ilgāk, kā nepieciešams, lai veiktu pārraidīšanu un datu plūsmas pārvaldi, un ka uzglabāšanas laikā ir garantēta konfidencialitāte. [..]

[..]

(26)      Tādi dati, kas attiecas uz abonentiem un ir apstrādāti elektronisko komunikāciju tīklos, lai izveidotu savienojumu un pārraidītu informāciju, iekļauj informāciju par fizisku personu privāto dzīvi un skar tiesības uz viņu korespondences neaizskaramību, kā arī juridisku personu likumīgās intereses. Šādus datus drīkst uzglabāt tikai tādā apmērā, cik vajadzīgs, lai sniegtu pakalpojumu ar nolūku sagatavot rēķinus un veikt norēķinus par starpsavienojumiem, un tos glabā ierobežotu laiku. Jebkuru tālāku šādu datu apstrādi [..] var atļaut tikai tad, ja abonents ir tam piekritis, pamatojoties uz publiski pieejamu komunikāciju pakalpojumu sniedzēja dotu precīzu un pilnīgu informāciju par tādas tālākas apstrādes veidiem, ko tas nodomājis veikt, un par abonenta tiesībām nesniegt vai atsaukt savu piekrišanu šādai apstrādei. Informācija par datu plūsmu, ko izmanto komunikāciju pakalpojumu tirdzniecībā [..], arī būtu jādzēš vai jāpadara anonīma [..].

[..]

(29)      Pakalpojumu sniedzējs, ja nepieciešams, individuālos gadījumos var apstrādāt informāciju par datu plūsmu, kas attiecas uz abonentiem un lietotājiem, lai noteiktu tehniskas kļūmes komunikāciju pārraidīšanā. Informāciju par datu plūsmu, kas nepieciešama rēķinu sagatavošanas nolūkā, pakalpojumu sniedzējs var arī apstrādāt, lai noteiktu un pārtrauktu pārkāpumus – neapmaksātu elektronisko komunikāciju pakalpojumu izmantošanu.

(30)      Sistēmas elektronisko komunikāciju tīklu nodrošināšanai un pakalpojumu sniegšanai jāveido tā, lai ierobežotu nepieciešamo personas datu apjomu līdz stingri noteiktam minimumam. [..]

[..]

(35)      Mobilos ciparu tīklos, lai varētu pārraidīt komunikācijas, apstrādā datus, kas sniedz mobilā lietotāja gala iekārtas ģeogrāfiskās atrašanās vietas informāciju. Šādi dati ir šīs direktīvas 6. pantā minētā datu plūsmas informācija. Tomēr mobilajiem ciparu tīkliem var būt iespējas apstrādāt atrašanās vietas datus, kas ir precīzāki, nekā nepieciešams komunikāciju pārraidīšanai, un ko izmanto pievienotās vērtības pakalpojumu sniegšanai, tādu kā pakalpojumi, ar ko autovadītājiem sniedz individualizētu informāciju par satiksmi un norādījumus. Šādu datu apstrāde attiecībā uz pievienotās vērtības pakalpojumiem jāatļauj tikai tad, ja abonenti ir devuši savu piekrišanu. Abonentiem bez maksas jābūt pieejamiem līdzekļiem, lai liegtu atrašanās vietas datu apstrādi, pat ja abonents piekritis, ka tā tiek veikta.

(36)      Dalībvalstis var ierobežot lietotāju un abonentu tiesības uz privāto dzīvi attiecībā uz izsaucēja līnijas identifikāciju, ja tas ir nepieciešams, lai izsekotu traucējošus zvanus, un attiecībā uz izsaucēja līnijas identifikāciju un atrašanās vietas datiem, ja tas ir nepieciešams, lai ļautu avārijas dienestiem veikt savus uzdevumus cik vien iespējams efektīvi. Šim nolūkam dalībvalstis var pieņemt īpašus noteikumus, lai elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējus pilnvarotu sniegt pieeju izsaucēja līnijas identifikācijai un atrašanās vietas datiem bez attiecīgā lietotāja vai abonenta iepriekšējas piekrišanas.”

6.        Šīs direktīvas 1. pant “Darbības joma un mērķis” 1. punktā ir noteikts:

“Šajā direktīvā paredzēta dalībvalstu to noteikumu saskaņošana, ar kuriem jānodrošina pamattiesību un pamatbrīvību līdzvērtīgs aizsardzības līmenis, un jo īpaši attiecībā uz tiesībām uz privāto dzīvi saistībā ar personas datu apstrādi elektronisko komunikāciju nozarē, kā arī jānodrošina šo datu un elektronisko komunikāciju iekārtu un pakalpojumu brīva aprite [Eiropas Savienībā].”

7.        Saskaņā ar minētās direktīvas 2. pantu “Definīcijas”:

“Izņemot gadījumus, kad noteikts citādi, piemēro definīcijas, kas minētas Direktīvā [95/46] un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2002/21/EK (2002. gada 7. marts) par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem (pamatdirektīva) [(7)].

Piemēro arī šādas definīcijas:

a)      “lietotājs” ir jebkura fiziska persona, kas izmanto publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu personīgiem vai uzņēmējdarbības mērķiem, ne vienmēr būdama šā pakalpojuma abonents;

b)      “informācija par datu plūsmu” ir jebkuri dati, kas apstrādāti ar nolūku pārsūtīt komunikāciju elektronisko komunikāciju tīklā vai ar nolūku sagatavot rēķinu;

c)      “atrašanās vietas dati” ir jebkuri dati, kuri apstrādāti elektronisko komunikāciju tīklā vai kurus apstrādā elektronisko komunikāciju pakalpojuma sniedzējs, norādot publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojuma lietotāja gala iekārtas ģeogrāfisko atrašanās vietu;

d)      “komunikācija” ir jebkāda informācija, ar kuru apmainās vai kuru pārsūta starp noteiktu skaitu personu, izmantojot publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu. Tajā neiekļauj informāciju, kas, izmantojot elektronisko komunikāciju tīklu, pārsūtīta sabiedrībai kā apraides pakalpojuma daļa, izņemot līdz līmenim, kad informāciju var attiecināt uz identificējamu abonentu vai lietotāju, kas saņem šo informāciju;

[..].”

8.        Saskaņā ar šīs pašas direktīvas 5. pantu “Komunikāciju konfidencialitāte”:

“1.      Dalībvalstis nodrošina komunikāciju un saistītās informācijas par datu plūsmu konfidencialitāti ar publisko komunikāciju tīkla un publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumiem, ievērojot valsts tiesību aktus. Īpaši tās aizliedz komunikāciju un saistītās informācijas par datu plūsmu noklausīšanos, ierakstīšanu, uzglabāšanu vai cita veida aizturēšanu vai pārraudzību personām, kas nav lietotāji, bez attiecīgo lietotāju piekrišanas, izņemot gadījumus, kad to darīt ir ar likumu atļauts saskaņā ar 15. panta 1. punktu. Šis punkts neliedz tehnisko uzglabāšanu, kas nepieciešama komunikāciju pārsūtīšanai, neierobežojot konfidencialitātes principu.

[..]

3.      Dalībvalstis nodrošina, ka informācijas uzglabāšana abonenta vai lietotāja gala iekārtā vai piekļuves iegūšana šādā iekārtā jau uzglabātai informācijai ir atļauta tikai ar nosacījumu, ka attiecīgais abonents vai lietotājs ir devis savu piekrišanu un saskaņā ar Direktīvu [95/46] nodrošināts ar skaidru un visaptverošu informāciju, tostarp par apstrādes nolūku. Tas neliedz jebkādu tehnisku uzglabāšanu vai piekļuvi, kas paredzēta vienīgi, lai veiktu saziņas pārraidīšanu elektronisko sakaru tīklā, vai kas noteikti nepieciešama tā informācijas sabiedrības pakalpojuma sniedzējam, kuru skaidri pieprasījis abonents vai lietotājs.”

9.        Direktīvas 2002/58 6. pantā “Informācija par datu plūsmu” noteikts:

“1.      Informācija par datu plūsmu, kas attiecas uz abonentiem un lietotājiem un ko publisko komunikāciju tīkla pakalpojumu sniedzējs vai publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojuma sniedzējs apstrādā vai uzglabā, ir jādzēš vai jāpadara anonīma, kad tā vairs nav nepieciešama komunikāciju pārraidīšanai, neierobežojot šā panta 2., 3. un 5. [punktu] un 15. panta 1. punktu.

2.      Var apstrādāt informāciju par datu plūsmu, kas nepieciešama, lai abonentam sagatavotu rēķinu un veiktu norēķinus par starpsavienojumiem. Šāda apstrāde ir pieļaujama tikai tik ilgi, kamēr nav beidzies termiņš, kura laikā var likumīgi apstrīdēt rēķinu vai saņemt maksājumu.

3.      Elektronisko komunikāciju pakalpojumu tirdzniecības nolūkā vai pievienotās vērtības pakalpojumu sniegšanas nolūkā publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojuma sniedzējs var apstrādāt 1. punktā minēto informāciju līdz līmenim un tik ilgi, cik nepieciešams šādiem pakalpojumiem vai tirdzniecībai, ja abonents vai lietotājs, uz kuru šī informācija attiecas, pirms tam ir devis savu piekrišanu. Lietotājiem vai abonentiem dod iespēju jebkurā laikā atsaukt savu piekrišanu informācijas par datu plūsmu apstrādei.

[..]

5.      Informācijas par datu plūsmu apstrāde, saskaņā ar 1., 2., 3. un 4. punktu, ir jāierobežo līdz personām, kas darbojas ar pilnvaru no publisko komunikāciju tīklu pakalpojumu sniedzējiem un tādu publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem, kas apstrādā rēķinu sagatavošanas vai datu plūsmas pārvaldi, klientu pieprasījumus, pārkāpumu noteikšanu, elektronisko komunikāciju pakalpojumu tirdzniecību vai pievienotās vērtības pakalpojumu sniegšanu, un tā jāierobežo līdz līmenim, kas nepieciešams šādu darbību veikšanai.

[..]”

10.      Šīs direktīvas 9. panta “Atrašanās vietas dati, kas nav informācija par datu plūsmu” 1. punktā paredzēts:

“Ja var apstrādāt atrašanās vietas datus, kas nav informācija par datu plūsmu, attiecībā uz publisko komunikāciju tīklu vai publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu lietotājiem vai abonentiem, šādus datus var apstrādāt tikai tad, kad tie ir padarīti anonīmi, vai ar lietotāju vai abonentu piekrišanu, līdz tādam līmenim un tik ilgi, cik nepieciešams, lai sniegtu pievienotās vērtības pakalpojumus. Pakalpojuma sniedzējam ir jāinformē lietotāji vai abonenti pirms to piekrišanas saņemšanas par apstrādājamajiem atrašanās vietas datu veidiem, ja dati nav informācija par datu plūsmu, par apstrādes nolūku un ilgumu un par to, vai šos datus pārsūtīs trešajai personai ar nolūku sniegt pievienotās vērtības pakalpojumu. [..]”

11.      Minētās direktīvas 15. pantā “Direktīvas [95/46] dažu noteikumu piemērošana” ir paredzēts:

“1.      Dalībvalstis var pieņemt tiesību aktus, lai ierobežotu šīs direktīvas 5. un 6. pantā, 8. panta 1., 2., 3. un 4. punktā un 9. pantā minēto tiesību un pienākumu darbības jomu, ja šādi ierobežojumi ir vajadzīgi saskaņā ar nepieciešamiem, atbilstīgiem un samērīgiem pasākumiem demokrātiskā sabiedrībā, lai garantētu valsts drošību, aizsardzību, sabiedrības drošību un kriminālpārkāpumu [noziedzīgu nodarījumu] vai elektroniskās komunikāciju sistēmas nevēlamas izmantošanas novēršanu, izmeklēšanu, noteikšanu [atklāšanu] un kriminālvajāšanu, kā noteikts Direktīvas [95/46] 13. panta 1. punktā. Tālab dalībvalstis, cita starpā, var pieņemt tiesību aktus, paredzot datu saglabāšanu ierobežotā laikposmā, kas pamatots ar šajā punktā noteiktajiem iemesliem. Visi šajā punktā minētie pasākumi ir saskaņā ar [Savienības] tiesību aktu vispārējiem principiem, tostarp tie[m], kas minēti [LES] 6. panta 1. un 2. punktā.

[..]

2.      Direktīvas [95/46] III nodaļas noteikumus par tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, atbildību un sankcijām piemēro, ņemot vērā valsts noteikumus, kas pieņemti saskaņā ar šo direktīvu, un ņemot vērā individuālās tiesības, kuras izriet no šīs direktīvas.

[..]”

B.      Beļģijas tiesības

12.      Ar 2022. gada 20. jūlija likumu citstarp tika grozīts loi du 17 janvier 2003 relative au statut du régulateur des secteurs des postes et des télécommunications belge (2003. gada 17. janvāra Likums par Beļģijas pasta un telekomunikāciju nozares regulatora statūtiem; turpmāk – 2003. gada 17. janvāra likums), kā arī loi du 13 juin 2005 relative aux communications électroniques (2005. gada 13. jūnija Likums par elektroniskajām komunikācijām; turpmāk – 2005. gada 13. jūnija likums).

1.      2003. gada 17. janvāra likums

13.      2003. gada 17. janvāra likuma 25/1. pants, kas grozīts ar 2022. gada 20. jūlija likuma 24. pantu, ir izteikts šādi:

“1. §      Lai izmeklētu, atklātu vai uzsāktu kriminālvajāšanu par noziedzīgu nodarījumu, kas minēts [2005. gada 13. jūnija Likuma] 145. panta 3. punktā vai 3.a punktā vai 24. panta 1. punkta 2° apakšpunktā, [Institut belge des services postaux et des télécommunications; Beļģijas pasta pakalpojumu un telekomunikāciju institūts; turpmāk – Institūts] kriminālpolicijas darbinieks var rakstiski:

1°      pieprasīt operatoram atbildēt uz pieprasījumu sniegt identifikācijas datus, kas ir nepieciešami šiem nolūkiem;

2°      prasīt Code d’instruction criminelle (Kriminālizmeklēšanas kodekss) 46.c panta 1. punktā minēto personu un iestāžu sadarbību, kā arī to pārstāvošo apvienību sadarbību, pamatojoties uz maksājumu tiešsaistē specifisko atsauci attiecībā uz elektronisko komunikāciju pakalpojumu, par kuru operators iepriekš ir paziņojis atbilstoši 1° apakšpunktam, lai identificētu personu, kas ir samaksājusi par pakalpojumu;

3°      prasīt sadarbību no slēgtiem centriem vai izmitināšanas vietām loi du 15 décembre 1980 sur l’accès au territoire, le séjour, l’établissement et l’éloignement des étrangers (1980. gada 15. decembra Likums par ārvalstnieku ieceļošanu, uzturēšanos, apmešanos uz dzīvi un izraidīšanu) 74/8. un 74/9. panta izpratnē, kur abonents ir abonējis elektronisko sakaru pakalpojumu, pamatojoties uz informāciju par centru vai izmitināšanas vietu, ko operators iepriekš paziņojis saskaņā ar 1° apakšpunktu, lai identificētu abonentu;

4°      prasīt sadarbību ar jebkuru citu juridisku personu, kas ir operatora abonents vai kas abonē elektronisko sakaru pakalpojumu fizisko personu vārdā un uzdevumā, pamatojoties uz datiem, kurus operators iepriekš ir paziņojis saskaņā ar 1° apakšpunktu, lai identificētu abonentu vai pastāvīgo pakalpojuma lietotāju.

Pirmajā daļā minēto pieprasījumu var pārsūtīt pirmajā daļā minētajai personai tikai ar 24. panta 2. punktā minētā kriminālpolicijas darbinieka rakstisku atļauju. Šādu atļauju var piešķirt tikai pēc rakstiska un pamatota pieprasījuma, kas adresēts minētajam darbiniekam saskaņā ar 5. punktu.

2. §      Lai veiktu savus pienākumus, Institūta kriminālpolicijas darbinieks var rakstiski pieprasīt operatoram atbildēt uz metadatu pieprasījumu, kas nepieciešams, lai izmeklētu, atklātu vai uzsāktu kriminālvajāšanu par noziedzīgu nodarījumu, kas minēts [2005. gada 13. jūnija likuma] 145. panta 3. vai 3.a punktā vai 24. panta 1. punkta 2° apakšpunktā.

Izņemot pienācīgi pamatotus steidzamus gadījumus, Institūta kriminālpolicijas darbinieks var iesniegt pieprasījumu operatoram tikai pēc rakstiska pamatota pieprasījuma iesniegšanas izmeklēšanas tiesnesim un pēc tam, kad ir saņēmis viņa rakstisku atļauju.

Otrajā daļā minētajā pienācīgi pamatotajā steidzamajā gadījumā Institūta kriminālpolicijas darbinieks nekavējoties pēc pieprasījuma nosūtīšanas operatoram nosūta izmeklēšanas tiesnesim pieprasījuma kopiju, pieprasījuma iemeslus un steidzamības pamatojumu. Izmeklēšanas tiesnesis veic turpmāku pārbaudi.

Ja pēc šīs turpmākās pārbaudes izmeklēšanas tiesnesis atsakās apstiprināt Institūta kriminālpolicijas darbinieka operatoram nosūtītā pieprasījuma pamatotību, darbinieks nekavējoties informē attiecīgo operatoru un dzēš saņemtos metadatus.

3. §      Atkāpjoties no 1. un 2. punkta, lai pārbaudītu, vai ir ievērots [2005. gada 13. jūnija likuma] 126., 126/1., 126/2., 126/3. vai 127. pants un to īstenošanas dekrēti, un pēc Institūta kriminālpolicijas darbinieka rakstveida un motivēta pieprasījuma operators lēmumā par personas saukšanu pie kriminālatbildības noteiktajā termiņā nodrošina piekļuvi savām datubāzēm, ļaujot veikt tajās meklēšanu, ar ko īsteno kādu no šiem pantiem vai kādu no šiem īstenošanas dekrētiem.

Pirmajā daļā minēto pieprasījumu var pārsūtīt operatoram tikai ar 24. panta 2. punktā minētā Institūta kriminālpolicijas darbinieka rakstisku atļauju. Šādu atļauju var piešķirt tikai pēc rakstiska un pamatota pieprasījuma saskaņā ar 5. punktu.

Operatoram adresētajā pieprasījumā norāda to Institūta kriminālpolicijas darbinieku vārdu, uzvārdu, kuri drīkst piekļūt datubāzei.

Šie darbinieki var izgatavot saskaņā ar pirmo daļu iegūto datu un dokumentu kopijas tikai ar mērķi konstatēt operatora izdarītos pārkāpumus.

4. §      Lai piemērotu 1. un 2. punktu, 1. punkta pirmajā daļā minētās personas, kurām Institūta kriminālpolicijas darbinieks ir pieprasījis datus, šos datus sniedz reāllaikā vai attiecīgā gadījumā termiņā, kas norādīts lēmumā par personas saukšanu pie kriminālatbildības.

Lai piemērotu 1.–3. punktu, visām personām, kas savu amata pienākumu izpildes dēļ zina par pasākumu vai tajā līdzdarbojas, ir pienākums ievērot slepenību. Par pienākuma ievērot slepenību neizpildi persona ir sodāma saskaņā ar Code pénal (Kriminālkodekss) 458. pantu.

Personām, kuras atsakās izpaust datus vai nesniedz datus reāllaikā vai attiecīgā gadījumā termiņā, kas norādīts lēmumā par personas saukšanu pie kriminālatbildības, piemēro naudas sodu 26–10 000 EUR apmērā.

Personām, kuras atsakās atļaut piekļuvi datubāzei saskaņā ar 3. punktu vai neļauj to darīt lēmumā par personas saukšanu pie kriminālatbildības noteiktajā termiņā, piemēro naudas sodu 26–10 000 EUR apmērā.

5. §      Lai piemērotu 1.–3. punktu, 24. panta 2. punktā minētajam kriminālpolicijas darbiniekam vai izmeklēšanas tiesnesim adresētā pieprasījuma pamatojumā jāizklāsta izmeklēšanas apstākļi.

Lai piemērotu 1. un 2. punktu, šajā pamatojumā norāda:

1°      pieprasīto datu saikni ar konkrētā noziedzīgā nodarījuma izmeklēšanas, konstatēšanas vai kriminālvajāšanas mērķi, kas pamato pieprasījumu;

2°      to, ka pieprasītie dati ir stingri nepieciešami izmeklēšanā.

6. §      Institūta kriminālpolicijas darbinieki reģistrē:

1°      visus 1., 2. un 3. punktā minētos pieprasījumus;

2°      izmeklēšanas tiesnesim saskaņā ar 2. punkta trešo daļu paziņotā pieprasījuma pamatojumu un steidzamības pamatojumu;

3°      šā panta 1., 2. un 3. punktā paredzētās atļaujas.”

2.      2005. gada 13. jūnija likums

14.      2005. gada 13. jūnija likuma 2. pantā, kas grozīts ar 2022. gada 20. jūlija likuma 2. pantu, ir paredzēts:

“Šī likuma izpratnē:

[..]

5/5°      “krāpšana” – ar nolūku veikta negodprātīga rīcība, pārkāpjot likumu, noteikumus vai līgumu, lai iegūtu prettiesisku labumu sev vai citai personai, nodarot kaitējumu operatoram vai galalietotājam, kas izdarīta, izmantojot elektronisko komunikāciju pakalpojumu;

5/6°      “tīkla vai pakalpojuma ļaunprātīga izmantošana” – elektronisko komunikāciju tīkla vai pakalpojumu izmantošana, lai traucētu adresātu vai radītu kaitējumu;

[..]

11°      “operators” – “ikviena persona, kas iesniegusi paziņojumu saskaņā ar 9. pantu;

[..].”

15.      Šī likuma 122. pantā, kas grozīts ar 2022. gada 20. jūlija likuma 5. pantu, paredzēts:

“1. §      Operatori dzēš informāciju par datu plūsmu, kas attiecas uz abonentiem vai galalietotājiem, kuri izmanto informāciju par datu plūsmu, vai padara šos datus anonīmus, tiklīdz tie vairs nav nepieciešami komunikācijas pārraidīšanai.

[..]

4. §      Atkāpjoties no 1. punkta, lai varētu veikt 121/8. panta 1. punktā minētos attiecīgos pasākumus nolūkā konstatēt krāpšanu vai tīkla vai pakalpojuma ļaunprātīgu izmantošanu vai identificēt tās izdarītāju un izcelsmi, un ar nosacījumu, ka [informāciju par datu plūsmu] apstrādā vai ģenerē saistībā ar minētā tīkla vai pakalpojuma sniegšanu, operators:

1°      saistībā ar starppersonu sakaru pakalpojuma sniegšanu un četrus mēnešus no komunikācijas datuma saglabā šiem nolūkiem nepieciešamo informāciju par datu plūsmu, izvēloties no šādiem datu plūsmas datiem:

–        komunikācijas avota identifikatoru;

–        komunikācijas saņēmēja identifikatoru;

–        precīzus komunikācijas sākuma un beigu datumus un laikus;

–        komunikācijas dalībnieku gala iekārtu atrašanās vietu komunikācijas sākumā un beigās;

2°      divpadsmit mēnešus no komunikācijas datuma saglabā šādu informāciju par datu plūsmu saistībā ar komunikācijām, kas ienāk starppersonu sakaru pakalpojumu sniegšanas ietvaros, lai identificētu komunikācijas ierosinātāju:

–        tālruņa numuru, no kura ir ienācis ienākošais zvans, vai;

–        IP adresi, kas izmantota ienākošās komunikācijas nosūtīšanai, laika zīmogu un izmantoto pieslēgvietu; un

–        precīzus ienākošās komunikācijas sākuma un beigu datumus un laikus;

3°      saglabā 1° apakšpunktā minētos datus, kas attiecas uz īpašu identificētu krāpšanu vai īpašu identificētu ļaunprātīgu tīkla izmantošanu, tik ilgi, cik nepieciešams, lai to analizētu un rastu risinājumu, vajadzības gadījumā ilgāk par 1° apakšpunktā minēto četru mēnešu termiņu;

4°      saglabā 2° apakšpunktā minēto informāciju par datu plūsmu, kas attiecas uz īpašu ļaunprātīgu tīkla izmantošanu, tik ilgi, cik vajadzīgs, lai to izskatītu, vajadzības gadījumā ilgāk par 2° apakšpunktā minēto divpadsmit mēnešu termiņu;

5°      apstrādā šiem nolūkiem nepieciešamo informāciju par datu plūsmu, citstarp, ja nepieciešams, 2. punktā minētos datus.

Atkāpjoties no 1. punkta, lai varētu veikt 121/8. panta 1. punktā minētos attiecīgos pasākumus nolūkā konstatēt krāpšanu vai tīkla vai pakalpojuma ļaunprātīgu izmantošanu vai identificēt tās izdarītāju un izcelsmi, operators var saglabāt un apstrādāt citus datus, kas nav minēti pirmajā daļā un kuri tiek uzskatīti par nepieciešamiem šim nolūkam.

Karalis ar Conseil des ministres [Ministru padomē] apspriestu dekrētu un pēc Institūta un Datu aizsardzības iestādes atzinuma var precizēt un paplašināt informāciju par datu plūsmu, kuras saglabāšana ir uzskatāma par nepieciešamu šajā punktā paredzēto mērķu sasniegšanai.

Ja ir aizdomas par krāpšanu vai aizdomas par ļaunprātīgu izmantošanu, operatori var nosūtīt kompetentajām iestādēm visus datus, kas likumīgi glabāti saistībā ar aizdomām par krāpšanu vai aizdomām par ļaunprātīgu izmantošanu.

4/1. §      Atkāpjoties no 1. punkta, operatori var saglabāt un apstrādāt informāciju par datu plūsmu, kas ir nepieciešama, lai nodrošinātu savu elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu drošību un pienācīgu darbību, un it īpaši, lai atklātu un analizētu iespējamu vai faktisku šīs drošības apdraudējumu, tostarp lai noteiktu šāda apdraudējuma izcelsmi.

Operatori šādus datus var glabāt divpadsmit mēnešus no komunikācijas datuma.

Operatori var glabāt pirmajā daļā minētos datus, kas attiecas uz tīkla īpašu drošības apdraudējumu, tik ilgi, cik vajadzīgs to apstrādei, proti, ilgāk par otrajā daļā minēto divpadsmit mēnešu termiņu.

Elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu drošības apdraudējuma gadījumā operatori var nosūtīt kompetentajām iestādēm visus datus, kas likumīgi glabāti saistībā ar viņu elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu drošības apdraudējumu.

4/2. §      Atkāpjoties no 1. punkta, operatori glabā un apstrādā informāciju par datu plūsmu tik ilgi, cik tas nepieciešams, lai izpildītu ar oficiālās tiesību normās noteiktu pienākumu.

5. §      Šajā pantā uzskaitītos datus var apstrādāt tikai personas, kurām operators uzticējis rēķinu sagatavošanu vai datu plūsmas pārvaldību, lūgumu sniegt informāciju par abonentiem apstrādi, krāpšanas vai tīkla ļaunprātīgas izmantošanas apkarošanu, tīkla drošību, tā juridisko pienākumu izpildi, elektronisko sakaru pakalpojumu tirgvedību vai tādu pakalpojumu sniegšanu, kuros izmanto informāciju par datu plūsmu vai atrašanās vietas datus, un 127/3. pantā minētās Koordinācijas grupas darbinieki.

[..]”

16.      Minētā likuma 123. pants, kas grozīts ar 2022. gada 20. jūlija likuma 6. pantu, ir izteikts šādi:

“1. §      Neskarot [Regulas (ES) 2016/679 (8)] un 2018. gada 30. jūlija likuma piemērošanu, mobilo tīklu operatori drīkst glabāt un apstrādāt atrašanās vietas datus, kas nav informācija par datu plūsmu, kura attiecas uz abonentu vai galalietotāju, tikai šādos gadījumos:

1°      ja tas ir nepieciešams tīkla vai pakalpojuma pienācīgai darbībai un drošībai, datus glabājot ne ilgāk kā divpadsmit mēnešus no komunikācijas datuma, izņemot gadījumus, kad ir noticis īpašs tīkla drošības apdraudējums, kad nepieciešams, lai attiecīgie dati tiktu glabāti ilgāk par šo laikposmu;

2°      ja tas ir nepieciešams, lai atklātu vai analizētu krāpšanu vai tīkla ļaunprātīgu izmantošanu, datus glabā ne ilgāk kā četrus mēnešus no komunikācijas datuma, izņemot īpašas krāpšanas vai ļaunprātīgas izmantošanas gadījumus, kad nepieciešams, lai attiecīgie dati tiktu glabāti ilgāk par šo laikposmu;

3°      ja dati ir padarīti anonīmi;

4°      ja apstrāde ir daļa no pakalpojuma sniegšanas, kurā izmanto informāciju par datu plūsmu vai atrašanās vietas datus;

5°      ja apstrāde ir nepieciešama, lai izpildītu oficiālās tiesību normās noteiktu pienākumu.

[..]

4. §      Šajā pantā minētos datus var apstrādāt tikai personas, kas strādā tā operatora vai trešās personas pakļautībā, kas sniedz pakalpojumu, kurā izmanto informāciju par datu plūsmu vai atrašanās vietas datus, vai 127/3. pantā minētā operatora koordinācijas grupa.

Apstrāde nepārsniedz to, kas ir absolūti nepieciešams, lai attiecīgajam pakalpojumam varētu sniegt informāciju par datu plūsmu vai atrašanās vietas datus.

[..]”

III. Pamatlieta, prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā

17.      Bezpeļņas asociācijas Académie Fiscale ASBL, Ordre des barreaux francophones et germanophone, vwz Liga voor MensenrechtenVZW, Ligue des droits humains ASBL, privātais fonds Ministry of Privacy, UA, LV, kā arī JU ir cēluši Cour constitutionnelle (Konstitucionālā tiesa) piecas prasības, lūdzot pilnībā vai daļēji atcelt 2022. gada 20. jūlija likumu, pamatojoties uz to, ka ar to esot pārkāpts Beļģijas Konstitūcijas 10., 11., 12., 13., 15., 22., 23. un 29. pants, lasot tos kopsakarā ar ECPAK 5., 6., 8., 9., 10., 11., 14. un 18. pantu, ar Hartas 7., 8., 11., 47. pantu un 52. panta 1. punktu, ar LES 5. panta 4. punktu, ar Direktīvas 2002/58 6. pantu, ar Direktīvu (ES) 2016/680 (9), kā arī ar VDAR.

18.      Šī tiesa uzskata, ka tikai prasītāju iebildumi par 2022. gada 20. jūlija likuma 5., 6. un 24. pantu rada šaubas no 1982. gada 6. oktobra sprieduma Cilfit (283/81, EU:C:1982:335) un 2021. gada 6. oktobra sprieduma Consorzio Italian Management un Catania Multiservizi (C‑561/19, EU:C:2021:799) izrietošās judikatūras izpratnē attiecībā uz Direktīvas 2002/58 15. panta interpretāciju.

19.      Vispirms attiecībā uz šī likuma 5. pantu prasītāji pamatlietā būtībā citstarp esot apgalvojuši, ka šajā pantā elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem ir noteikts pienākums ilgu vai nenoteiktu laiku visaptveroši un nediferencēti saglabāt informāciju par datu plūsmu un atrašanās vietas datus, un šī saglabāšana nav nepieciešama un nepārsniedz absolūti nepieciešamo.

20.      No sagatavošanas dokumentiem izrietot, ka minētā likuma 5. panta 4. un 5. punkta mērķis citstarp ir transponēt Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktu. Beļģijas likumdevējs precizējis, ka “reaģējošu un mērķtiecīgu” datu saglabāšanu nebija iespējams paredzēt attiecīgo tīklu un pakalpojumu struktūras dēļ. Turklāt tas esot uzskatījis, ka šī paša likuma 5. panta 4. un 5. punktā paredzētā informācijas par datu plūsmu saglabāšana ir “operatora pakalpojumu galalietotāju interesēs” un ir paredzēta, lai ļautu krāpšanas vai ļaunprātīgas tīkla izmantošanas upuriem identificēt vainīgo personu. Turklāt sagatavošanas dokumentos šī saglabāšana esot raksturota kā tāda, kas ir “cieši saistīta ar elektronisko komunikāciju pakalpojuma sniegšanu” un ļauj modernizēt 2005. gada 13. jūnija likumu, ņemot vērā pieaugošo nozīmi, kāda Savienības tiesībās ir mērķim apkarot krāpšanu un tīkla ļaunprātīgu izmantošanu (Doc. parl., Chambre, 2021–2022, DOC 55 2572/001, 26.–29. lpp.).

21.      Iesniedzējtiesa uzskata, ka jāpārbauda, vai iejaukšanās pamattiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību, ko ietver šī likuma 122. panta 4. un 4/1. punkts, kas ir iekļauti ar 2022. gada 20. jūlija likuma 5. panta 4. un 5. punktu, nerada nesamērīgas sekas personām, kuru dati tiek skarti.

22.      2005. gada 13. jūnija likuma 122. panta 4. punktā operatoriem esot noteikts pienākums saglabāt konkrētu informāciju par datu plūsmu, lai “veiktu attiecīgus pasākumus, kas minēti 121/8. panta 1. punktā, lai varētu konstatēt krāpšanu vai ļaunprātīgu tīkla vai pakalpojuma izmantošanu vai identificēt tā izdarītāju un izcelsmi”, ar nosacījumu, ka operatori apstrādā šos datus “saistībā ar minētā tīkla vai pakalpojuma sniegšanu”. Minētā informācija par datu plūsmu, kas jāsaglabā, esot “komunikācijas avota identifikators”, “komunikācijas saņēmēja identifikators”, “precīzi komunikācijas sākuma un beigu datumi un laiki” un “komunikācijas dalībnieku gala iekārtu atrašanās vieta komunikācijas sākumā un beigās” (4. punkta pirmās daļas 1° apakšpunkts). Turklāt esot paredzēts, ka operatoriem ir arī jāsaglabā konkrēta informācija par datu plūsmu attiecībā uz ienākošajiem zvaniem, lai identificētu zvanītāju, proti, “tālruņa numurs, no kura ir ienācis ienākošais zvans”, “IP adrese, kas izmantota ienākošās komunikācijas nosūtīšanai, laika zīmogs un izmantotā pieslēgvieta”, kā arī “precīzi ienākošās komunikācijas sākuma un beigu datumi un laiki” (minētā 4. punkta pirmās daļas 2° apakšpunkts).

23.      Tomēr šī likuma 122. panta 4. punkta pirmajā daļā uzskaitīto datu saraksts neesot izsmeļošs, jo šīs pašas tiesību normas otrā daļa ļautu operatoriem saglabāt un apstrādāt citus datus, kas nav minēti šis normas pirmajā daļā, ja tie tiek uzskatīti par nepieciešamiem, lai konstatētu krāpšanu vai tīkla vai pakalpojuma ļaunprātīgu izmantošanu vai lai identificētu tās izdarītāju un izcelsmi. Šīs operatoriem piešķirtās pilnvaras saglabāt un apstrādāt datus, kas nav minēti 122. panta 4. punkta pirmajā daļā, neesot atkarīgas no Institūta vai Autorité de protection des données (Datu aizsardzības iestāde) iepriekšēja atzinuma vai paziņojuma šīm iestādēm. Šīs tiesību normas sagatavošanas dokumenti nesniedzot nekādu pamatojumu attiecībā uz minētajām pilnvarām.

24.      Turpinājumā šī paša likuma 122. panta 4. punkta trešajā daļā esot paredzēts, ka “Karalis ar Conseil des ministres (Ministru padome) apspriestu dekrētu un pēc [Institūta] un Datu aizsardzības iestādes atzinuma var precizēt un paplašināt informāciju par datu plūsmu, kuras saglabāšana ir uzskatāma par nepieciešamu šajā punktā paredzēto mērķu sasniegšanai”. Sagatavošanas dokumentos šis pilnvarojums esot pamatots ar to, ka krāpšana laika gaitā ievērojami mainās un ka saglabājamie dati var atšķirties atkarībā no elektronisko sakaru pakalpojuma veida, operatora lieluma, operatora rīcībā esošajiem līdzekļiem un pakalpojuma lietotājiem.

25.      Attiecībā uz glabāšanas termiņiem 2005. gada 13. jūnija likuma 122. panta 4. punkta pirmās daļas 1° apakšpunktā minētos datus principā saglabā četrus mēnešus, savukārt šī likuma 122. panta 4. punkta pirmās daļas 2° apakšpunktā minētos datus saglabā divpadsmit mēnešus. Šos glabāšanas termiņus var pagarināt. Šajā ziņā minētā likuma 122. panta 4. punkta pirmās daļas 3° apakšpunktā ir noteikts, ka saglabā šīs normas 1° apakšpunktā minētos datus, kas attiecas uz īpašu identificētu krāpšanu vai īpašu identificētu ļaunprātīgu tīkla izmantošanu, “tik ilgi, cik nepieciešams, lai to analizētu un rastu risinājumu, vajadzības gadījumā ilgāk par 1° apakšpunktā minēto četru mēnešu termiņu”. Turklāt 122. panta 4. punkta 4° apakšpunktā esot precizēts, ka 2° apakšpunktā minētos datus, kas attiecas uz īpašu ļaunprātīgu tīkla izmantošanu, glabā “tik ilgi, cik vajadzīgs, lai to izskatītu, vajadzības gadījumā ilgāk par šīs normas 2° apakšpunktā minēto divpadsmit mēnešu termiņu”.

26.      2005. gada 13. jūnija likuma 122. panta 4/1. punktā operatoriem ir paredzēta iespēja saglabāt un apstrādāt informāciju par datu plūsmu, “kas ir nepieciešama, lai nodrošinātu savu elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu drošību un pienācīgu darbību, un it īpaši, lai atklātu un analizētu iespējamu vai faktisku šīs drošības apdraudējumu, tostarp lai noteiktu šāda apdraudējuma izcelsmi”. Šī operatoriem piešķirtā iespēja nav arī atkarīga no Institūta un Datu aizsardzības iestādes iepriekšēja atzinuma, ne arī paziņošanas šīm iestādēm. Saskaņā ar šī likuma 122. panta 4/1. punkta trešo daļu minētos datus principā var glabāt divpadsmit mēnešus. Tomēr datus, kas attiecas uz “īpašu” tīkla drošības apdraudējumu, var glabāt “tik ilgi, cik vajadzīgs to apstrādei, vajadzības gadījumā – ilgāk par otrajā daļā minēto divpadsmit mēnešu termiņu”.

27.      Iesniedzējtiesa secina, ka minētā likuma 122. panta 4. punktā ir paredzēta tajā minētās informācijas par datu plūsmu visaptveroša un sistemātiska saglabāšana un ka pienākums glabāt datus ir nevis izņēmums, bet gan noteikums. Šis konstatējums vēl jo vairāk attiecas uz to, ka saskaņā ar šī paša likuma 122. panta 4. punkta ceturto daļu operatoru saglabāto informāciju par datu plūsmu, kas ir saistīta ar aizdomām par krāpšanu vai ļaunprātīgu izmantošanu, var nodot kompetentajām iestādēm, jo īpaši tiesu iestādēm, policijas dienestiem un Institūta kriminālpolicijas darbiniekiem, lai datu glabāšana un apstrāde, ko operatori veic, pamatojoties uz 2005. gada 13. jūnija likuma 122. panta 4. punktu, varētu būt par pamatu kriminālprocesam.

28.      Attiecībā uz šī likuma 122. panta 4/1. punktu iesniedzējtiesa norāda, ka šajā tiesību normā nav precizēts, kādus datus var glabāt. Turklāt datus, kas attiecas uz tīkla drošības “īpašu apdraudējumu”, var glabāt “ilgāk par otrajā daļā minēto divpadsmit mēnešu termiņu”, kaut arī ne minētā likuma 122. panta 4/1. punkta formulējumā, ne 2022. gada 20. jūlija likuma sagatavošanas dokumentos netiek precizēts, ko nozīmē “īpašs apdraudējums”.

29.      Iesniedzējtiesa norāda, ka Tiesa vēl nav lēmusi par Direktīvas 2002/58 15. panta interpretāciju, ciktāl runa ir par elektronisko komunikāciju datu saglabāšanas pasākumiem, kas veicami, lai nodrošinātu elektronisko komunikāciju sistēmas nevēlamas izmantošanas novēršanu, izmeklēšanu, atklāšanu un kriminālvajāšanu par to. Turklāt lietas dalībnieki tai snieguši atšķirīgus viedokļus par šīs direktīvas 15. panta 1. punkta interpretāciju.

30.      Turpinājumā attiecībā uz 2022. gada 20. jūlija likuma 6. pantu iesniedzējtiesa norāda, ka prasītāju iebildumi attiecas uz atrašanās vietas datu saglabāšanu, kas nav informācija par datu plūsmu, uz kuriem attiecas minētās direktīvas 15. panta 1. punkts un kuri ir minēti 2005. gada 13. jūnija likuma 123. panta 1. punkta 1°, 2° un 5° apakšpunktā, kas aizstāts ar 2022. gada 20. jūlija likuma 6. pantu.

31.      2005. gada 13. jūnija likuma 123. panta 1. punktā ir paredzēts, ka attiecīgie operatori var saglabāt un apstrādāt atrašanās vietas datus, kas attiecas uz abonentu vai gala lietotāju, tikai tad, “ja tas ir nepieciešams tīkla vai pakalpojuma pienācīgai darbībai un drošībai” (1. punkta 1° apakšpunkts) un “ja tas ir nepieciešams, lai atklātu vai analizētu krāpšanu vai tīkla ļaunprātīgu izmantošanu” (1. punkta 2° apakšpunkts). Šī likuma 123. panta 1. punkta 1° apakšpunktā minētie dati principā tiek glabāti divpadsmit mēnešus no komunikācijas datuma, un minētā likuma 123. panta 1. punkta 2° apakšpunktā minētie dati principā tiek glabāti četrus mēnešus.

32.      Šī paša likuma 123. panta 1. punkta 1° un 2° apakšpunktā minētie nosacījumi ir paredzēti, lai nodrošinātu elektroniskās komunikāciju sistēmas nevēlamas izmantošanas novēršanu, izmeklēšanu, atklāšanu un kriminālvajāšanu par to Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punkta izpratnē.

33.      Iesniedzējtiesai būs jāpārbauda, vai šo tiesību normu radītā iejaukšanās tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību un tiesībās uz personas datu aizsardzību ir nepieciešama, saprātīga un samērīga demokrātiskā sabiedrībā, lai novērstu elektronisko komunikāciju sistēmas nevēlamu izmantošanu. Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda, ka operatoriem ir jāidentificē atrašanās vietas dati, kas nav informācija par datu plūsmu, kurus tie uzskata par nepieciešamiem saglabāt un apstrādāt. Šiem operatoriem arī katrā atsevišķā gadījumā ir jāizvērtē šādas saglabāšanas un apstrādes nepieciešamība. Turklāt ir paredzēts, ka divpadsmit mēnešu termiņu var pagarināt, “kad ir noticis īpašs tīkla drošības apdraudējums, kad nepieciešams, lai attiecīgie dati tiktu glabāti ilgāk par šo laikposmu”, un ka iepriekš minēto četru mēnešu termiņu var pagarināt “īpašas krāpšanas vai ļaunprātīgas izmantošanas gadījumus, kad nepieciešams, lai attiecīgie dati tiktu glabāti ilgāk par šo laikposmu”. Visbeidzot, lēmums par glabāšanas termiņa pagarināšanu ir jāpieņem operatoriem.

34.      2022. gada 20. jūlija likuma 6. pants rada šaubas par Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punkta interpretāciju tādu pašu iemeslu dēļ kā saistībā ar šī likuma 5. pantu.

35.      Visbeidzot, attiecībā uz minētā likuma 24. pantu iesniedzējtiesa norāda, ka ar šo tiesību normu 2003. gada 17. janvāra likumā ir iekļauts 25/1. pants, kas reglamentē Institūta kriminālpolicijas darbinieka piekļuvi metadatiem. Prasītāju iebildumi, lūdzot atcelt šo 24. pantu, esot balstīti uz to, ka ir pārkāptas pamattiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību, kas garantētas Beļģijas Konstitūcijas 22. pantā, ECPAK 8. pantā, Hartas 7., 8. pantā un 52. panta 1. punktā, Direktīvā 2002/58, Direktīvā 2016/680 un VDAR. Ņemot vērā, ka 2022. gada 20. jūlija likuma 24. pantā ir atsauce uz šī paša likuma 5. un 6. pantu, par kuriem jāuzdod prejudiciāli jautājumi Tiesai, iesniedzējtiesa uzskata, ka jāaptur ar šo 24. pantu saistīto iebildumu izskatīšana līdz brīdim, kad Tiesa būs sniegusi atbildes uz šiem jautājumiem.

36.      Šādos apstākļos Cour constitutionnelle (Konstitucionālā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai [Direktīvas 2002/58] 15. panta 1. punkts, lasot to kopsakarā ar [Hartas] 7. [un 8. pantu un 52. panta 1. punktu], ir jāinterpretē tādējādi, ka:

a)      tam pretrunā ir tādi valsts tiesību akti, kuros elektronisko komunikāciju pakalpojumu operatoriem ir paredzēts pienākums šā tīkla vai pakalpojuma sniegšanas ietvaros attiecīgi četrus vai divpadsmit mēnešus glabāt un apstrādāt šajos tiesību aktos minēto informāciju par datu plūsmu, lai tie varētu veikt atbilstīgus, samērīgus, preventīvus un korektīvus pasākumus nolūkā novērst krāpšanu un ļaunprātīgu izmantošanu savos tīklos un nepieļaut, ka galalietotājiem tiek nodarīts kaitējums vai tie tiek traucēti, kā arī lai konstatētu krāpšanu vai tīkla vai pakalpojuma ļaunprātīgu izmantošanu vai lai identificētu to izdarītājus un izcelsmi;

b)      tam pretrunā ir tādi valsts tiesību akti, kas ļauj šiem operatoriem glabāt un apstrādāt attiecīgo informāciju par datu plūsmu pēc iepriekš minēto termiņu beigām, ja ir identificēta īpaša krāpšana vai tīkla īpaša ļaunprātīga izmantošana, tik ilgi, cik nepieciešams, lai to analizētu un rastu risinājumu, vai tik ilgi, cik vajadzīgs šīs ļaunprātīgās izmantošanas izskatīšanai;

c)      tam pretrunā ir tādi valsts tiesību akti, kas, neparedzot pienākumu lūgt iepriekšēju atzinumu vai paziņot neatkarīgai iestādei, ļauj šiem operatoriem glabāt un apstrādāt datus, kas nav likumā paredzētie dati, lai ļautu konstatēt krāpšanu vai tīkla vai pakalpojuma ļaunprātīgu izmantošanu vai lai identificētu to izdarītāju un izcelsmi;

d)      tam pretrunā ir tādi valsts tiesību akti, kas, neparedzot pienākumu lūgt iepriekšēju atzinumu vai paziņot neatkarīgai iestādei, ļauj šiem operatoriem divpadsmit mēnešus glabāt un apstrādāt informāciju par datu plūsmu, ko tie uzskata par nepieciešamu, lai nodrošinātu savu elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu drošību un pienācīgu darbību, un it īpaši, lai konstatētu un analizētu iespējamu vai faktisku šīs drošības apdraudējumu, tostarp, lai noteiktu šā apdraudējuma izcelsmi un, ja ir noticis īpašs tīkla drošības apdraudējums, – tik ilgi, cik nepieciešams tā izskatīšanai?

2)      Vai [Direktīvas 2002/58] 15. panta 1. punkts, lasot to kopsakarā ar [Hartas] 7.[ un 8. pantu un 52. panta 1. punktu], ir jāinterpretē tādējādi, ka:

a)      tam pretrunā ir tādi valsts tiesību akti, kas ļauj mobilo sakaru tīklu operatoriem saglabāt un apstrādāt atrašanās vietas datus, tiesību aktos precīzi nenosakot, uz kuriem datiem tas attiecas šī tīkla vai pakalpojuma sniegšanas ietvaros attiecīgi četru vai divpadsmit mēnešu laikposmā, ja tas ir vajadzīgs, lai nodrošinātu tīkla vai pakalpojuma pienācīgu darbību un drošību vai lai atklātu vai analizētu krāpšanu vai tīkla ļaunprātīgu izmantošanu;

b)      tam pretrunā ir tādi valsts tiesību akti, kas ļauj šiem operatoriem saglabāt un apstrādāt atrašanās vietas datus pēc iepriekš minēto termiņu beigām īpaša apdraudējuma, īpašas krāpšanas vai īpašas ļaunprātīgas izmantošanas gadījumā?

3)      Ja, pamatojoties uz atbildēm uz pirmo vai otro prejudiciālo jautājumu, Cour constitutionnelle būtu jāizdara secinājums, ka ar dažiem [2022. gada 20. jūlija Likuma] noteikumiem tiek pārkāpts viens vai vairāki pienākumi, kas izriet no šajos jautājumos minētajām tiesību normām, vai tā varētu uz laiku atstāt spēkā iepriekš minēto 2022. gada 20. jūlija likuma noteikumu iedarbību, lai izvairītos no juridiskās nenoteiktības un ļautu iepriekš savāktos un saglabātos datus joprojām izmantot likumā noteiktajiem mērķiem?”

37.      Rakstveida apsvērumus iesniedza Ligue des droits humains, Beļģijas, Igaunijas, Īrijas, Spānijas un Somijas valdības, kā arī Eiropas Komisija. Šie paši lietas dalībnieki, kā arī Académie fiscale un Itālijas valdība tika uzklausīti tiesas sēdē, kas notika 2026. gada 14. aprīlī.

IV.    Juridiskā analīze

A.      Ievada piezīmes

38.      Jautājums par to, vai valsts tiesiskais regulējums par informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu saglabāšanu un piekļuvi šiem datiem ir saderīgs ar Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktu, lasot to Hartas 7. un 8. panta kontekstā, Tiesas judikatūrā ir aplūkots jau vairākkārt.

39.      Tomēr Tiesai šajā ziņā regulāri tiek uzdoti jautājumi. Tas, ka tiek neatlaidīgi iesniegti lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu par šo tiesību normu interpretāciju, noteikti ir skaidrojams ar Tiesai šajā jomā uzdoto jautājumu ļoti kazuistisko raksturu. Tādējādi nevar neņemt vērā, ka šī judikatūra nesen ir būtiski mainījusies, jo Tiesai pirmo reizi tika uzdots jautājums par informācijas par datu plūsmu saglabāšanu un piekļuvi tai saistībā ar tādu noziedzīgu nodarījumu atklāšanu un kriminālvajāšanu, kuri izdarīti vienīgi tiešsaistē. Līdz ar to šķiet lietderīgi īsumā atgādināt judikatūru, it īpaši tās jaunākos pilnveidojumus (B daļa).

40.      Tomēr šī neatlaidība var liecināt arī par to, ka valstu tiesnešiem savā ikdienas praksē var rasties grūtības īstenot Tiesas judikatūru, kad tām jāizvērtē, vai valsts tiesību normas par informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu saglabāšanu un piekļuvi tiem ir saderīgas ar Savienības tiesībām. Proti, man šķiet, ka attiecīgā Tiesas judikatūra tās kazuistiskās attīstības dēļ var šķist sarežģīta vai pat dažos aspektos grūti saprotama (C daļa).

41.      Tāpēc sistematizēšu Tiesas judikatūru attiecībā uz informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu saglabāšanu (D daļa), un pēc tam, ņemot vērā šos principus, izskatīšu prejudiciālos jautājumus, kas Tiesai iesniegti šajā lietā (E daļa).

B.      Tiesas judikatūra attiecībā uz Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punkta interpretāciju saistībā ar informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu saglabāšanas pasākumiem

1.      Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktā paredzētais izņēmums

42.      Direktīvā 2002/58 ir noteikti vairāki principi attiecībā uz informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu saglabāšanu un apstrādi, ko veic elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzēji.

43.      Vispirms šīs direktīvas 5. panta 1. punktā ir nostiprināts gan elektronisko komunikāciju, gan ar tām saistītās informācijas par datu plūsmu konfidencialitātes princips, un tajā citastarp ir paredzēts aizliegums principā visām personām, kas nav lietotāji, bez viņu piekrišanas uzglabāt šīs komunikācijas un minēto informāciju (10).

44.      Turpinot, minētās direktīvas 6. panta 1. punktā ir paredzēts, ka informācija par abonentu un lietotāju datu plūsmu ir jādzēš vai jāpadara anonīma, kad tā vairs nav nepieciešama komunikāciju pārraidīšanai (11).

45.      Visbeidzot, šīs pašas direktīvas 9. pantā ir paredzēts, ka atrašanās vietas datus, kas nav informācija par datu plūsmu, var apstrādāt tikai pakārtoti zināmiem nosacījumiem un tikai pēc tam, kad vai nu tie ir padarīti anonīmi, vai arī ir saņemta lietotāju vai abonentu piekrišana (12).

46.      Tādējādi, pieņemot Direktīvu 2002/58, Savienības likumdevējs ir konkretizējis Hartas 7. un 8. pantā paredzētās tiesības tādējādi, ka elektronisko komunikāciju līdzekļu lietotājiem principā ir tiesības sagaidīt, ka viņu komunikācijas un ar tām saistītie dati, ja nav viņu piekrišanas, paliek anonīmi un nevar tikt reģistrēti. Tāpēc šajā direktīvā piekļuve šiem datiem ne tikai tiek pakārtota garantijām, kuru mērķis ir novērst ļaunprātīgu izmantošanu, bet tajā ir arī nostiprināts it īpaši princips, ka trešām personām tos uzglabāt ir aizliegts (13).

47.      Minētās direktīvas 15. panta 1. punktā dalībvalstīm ir tieši atļauts pieņemt tiesību aktus, lai “ierobežotu” tostarp šīs direktīvas 5., 6. un 9. pantā minēto tiesību un pienākumu “darbības jomu”, piemēram, no komunikāciju konfidencialitātes un ar to saistīto datu glabāšanas aizlieguma principa izrietošo tiesību un pienākumu darbības jomu.

48.      Šajā tiesību normā turklāt ir uzskaitīts, kādiem mērķiem var attaisnot tostarp Direktīvas 2002/58 5., 6. un 9. pantā paredzēto tiesību un pienākumu ierobežojumu. Tie var būt, lai garantētu valsts drošību, aizsardzību un sabiedrības drošību vai arī lai nodrošinātu kriminālpārkāpumu vai elektroniskās komunikāciju sistēmas nevēlamas izmantošanas novēršanu, izmeklēšanu, atklāšanu un kriminālvajāšanu par to. Tiesa jau ir nospriedusi, ka šīs direktīvas 15. panta 1. punkta pirmajā teikumā ietvertais šo mērķu uzskaitījums ir izsmeļošs un tādēļ atbilstoši šai normai pieņemtajam leģislatīvajam pasākumam ir patiešām un stingri jāatbilst kādam no šiem mērķiem (14).

49.      Tātad minētās direktīvas 15. panta 1. punkts ir izņēmums no šajās tiesību normās paredzētā vispārīgā noteikuma un tādējādi saskaņā ar pastāvīgo judikatūru jāinterpretē šauri (15).

50.      Tādējādi šīs direktīvas 15. panta 1. punkts atspoguļo arī apstākli, ka Hartas 7., 8. un 11. pantā noteiktās tiesības nav uztveramas kā absolūtas prerogatīvas, bet gan jāaplūko saistībā ar to funkciju sabiedrībā. Proti, kā izriet no Hartas 52. panta 1. punkta, Harta pieļauj, ka šādām tiesībām var tikt noteikti izmantošanas ierobežojumi, ciktāl šie ierobežojumi ir paredzēti tiesību aktos, ar tiem tiek respektēta šo tiesību būtība un, ievērojot samērīguma principu, tie ir nepieciešami un patiešām atbilst vispārējo interešu mērķiem, ko atzinusi Savienība, vai vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības. Tādējādi, interpretējot Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktu Hartas kontekstā, ir jāņem vērā arī Hartas 3., 4., 6. un 7. pantā garantēto tiesību nozīmīgums un valsts drošības un smagas noziedzības apkarošanas mērķi, veicinot citu personu tiesību un brīvību aizsardzību, no kā valsts iestādēm var izrietēt pozitīvi pienākumi (16).

51.      Tādējādi Tiesa pastāvīgi atzīst, ka, ņemot vērā šos dažādos pozitīvos pienākumus, attiecīgās dažādās aplūkotās intereses un tiesības ir jāsalāgo. Šajā kontekstā no paša šīs direktīvas 15. panta 1. punkta pirmā teikuma formulējuma izriet, ka dalībvalstis var pieņemt tiesību aktus, lai atkāptos no konfidencialitātes principa, ja šis pasākums ir “nepieciešam[s], atbilstīg[s] un samērīg[s] [..] demokrātiskā sabiedrībā”. Minētās direktīvas 11. apsvērumā šajā ziņā ir norādīts, ka šādam tiesību aktam ir jābūt “stingri” samērīgam ar paredzēto nolūku (17).

2.      Samērīgums kā galvenais elements, analizējot datu saglabāšanas pasākumus Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punkta kontekstā

52.      Kā jau norādīju otrajos secinājumos lietā Quadrature du Net u.c. (Personas dati un intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu apkarošana), valsts pasākumu par informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu saglabāšanu Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punkta kontekstā analizē, pamatojoties uz samērīguma principu, un šai analīzei ir divas daļas (18).

53.      No vienas puses, Tiesa atzina – lai izpildītu samērīguma prasību, tiesiskajā regulējumā ir jāparedz skaidri un precīzi noteikumi, kas reglamentē attiecīgā pasākuma tvērumu un piemērošanu un paredz minimālās prasības, lai tā rezultātā personām, kuru personas dati tikuši pārsūtīti, būtu pietiekamas garantijas, kas ļautu šos datus efektīvi aizsargāt pret ļaunprātīgas izmantošanas risku. Šim tiesiskajam regulējumam ir jābūt juridiski saistošam valsts tiesībās un tajā it īpaši ir jānorāda, kādos apstākļos un saskaņā ar kādiem nosacījumiem var īstenot pasākumu, kas ietver šādu datu apstrādi, tādējādi garantējot, ka šāda iejaukšanās notiek tikai absolūti nepieciešamā robežās (19). Citiem vārdiem, jānodrošina, ka attiecīgais pasākums atbilst vairākiem nosacījumiem, kuru mērķis ir ierobežot pasākuma radītās iejaukšanās apmēru.

54.      No otras puses, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka iespēja dalībvalstīm pamatot tostarp Direktīvas 2002/58 5., 6. un 9. pantā paredzēto tiesību un pienākumu ierobežojumus ir jāizvērtē, izsverot iejaukšanās, ko rada šāds ierobežojums, smagumu un pārbaudot, vai vispārējo interešu mērķa nozīmīgums, kas ir šī ierobežojuma pamats, ir atbilstošs šim smagumam (20). Citiem vārdiem, jānodrošina, ka mērķu nozīmīgums atbilst tam, cik smaga ir iejaukšanās, ko rada informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu saglabāšanas pasākums. Tiesa uzskata, ka starp šiem mērķiem pastāv hierarhija atkarībā no to konkrētā nozīmīguma (21), proti, valsts drošības aizsardzība var attaisnot lielāku iejaukšanos pamattiesībās, savukārt cīņa pret noziedzību kopumā var pamatot tikai mazāku iejaukšanos.

55.      Pamatojoties uz šiem principiem, Tiesa citstarp ir nospriedusi, ka valsts pasākums, kas paredz informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu visaptverošu un nediferencētu saglabāšanu, var tikt attaisnots tikai ar valsts drošības aizsardzības mērķi (22), savukārt šādu pasākumu nevar attaisnot ar mērķi apkarot noziedzību kopumā (23).

56.      Tāpat Tiesa pieļauj šo pašu datu mērķorientētu saglabāšanu, it īpaši pamatojoties uz ģeogrāfisku kritēriju, lai apkarotu smagus noziegumus (24), un savienojuma avotam piešķirto IP adrešu saglabāšanu šo pašu mērķu īstenošanai (25).

57.      Savukārt lietotāju identitātes datus – tā kā uzskatāms, ka to saglabāšana rada mazāku iejaukšanos pamattiesībās, – var izmantot vispārēju noziedzības apkarošanas mērķu īstenošanai (26).

58.      Šādu pieeju izmanto arī ECT. Pārbaudot, vai ar valsts pasākumu, kas paredz noteiktas informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu saglabāšanu, iespējami ir pārkāpts ECPAK 8. pants, ECT savā analīzē par centrālo elementu uzskata šā pasākuma samērīgumu. Tādējādi, ņemot vērā aplūkotās iejaukšanās smagumu prasītāju tiesību īstenošanā, kas ietilpst ECPAK 8. panta piemērošanas jomā (27), tā atzīst, ka ar valsts tiesību aktiem, kuros ir paredzēta komunikācijas datu visaptveroša un nediferencēta saglabāšana, šis pants ir pārkāpts, jo tie nav pietiekami, lai ierobežotu iejaukšanos tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību tikai tik, cik nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā (28).

3.      Judikatūras par Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punkta interpretāciju nesenā pielāgošana attiecībā uz noziedzīgiem nodarījumiem, kas izdarīti tikai tiešsaistē

59.      Nesen Tiesa precizēja noteiktas informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu saglabāšanas pasākuma samērīguma pārbaudi, ja saglabāšanas mērķis ir atklāt noziedzīgus nodarījumus, kas izdarīti tikai tiešsaistē, un saukt pie atbildības par tiem (29). Tādējādi Tiesa ir grozījusi savu Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punkta interpretāciju divējādā ziņā.

60.      Pirmām kārtām, Tiesa precizēja pārbaudi, kas veicama, lai noteiktu iejaukšanās smaguma pakāpi, ko rada noteiktas informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu – šajā gadījumā savienojuma avotam piešķirto IP adrešu – saglabāšanas pasākums. Tādējādi Tiesa atzina, ka atbilstoši šīs direktīvas 15. panta 1. punktam pieņemtais pasākums, kas ļauj IP adrešu visaptverošu un nediferencētu glabāšanu, iespējami ir attaisnojams ar mērķi apkarot noziedzīgus nodarījumus vispārīgi (30), ja ir faktiski izslēgts, ka šī glabāšana var izraisīt smagu iejaukšanos datu subjekta privātajā dzīvē tādēļ, ka par šo subjektu ir iespējams izdarīt precīzus secinājumus, tostarp sasaistot šīs IP adreses ar informācijas par datu plūsmu vai atrašanās vietas datu kopumu, kuru arī glabā šie pakalpojumu sniedzēji (31).

61.      Turklāt Tiesa precizē, ka dalībvalstij, kura vēlas noteikt elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem šādu pienākumu, ir jānodrošina, ka šo datu glabāšanas kārtība ir tāda, kas garantē, ka tiek izslēgta jebkāda minēto IP adrešu kombinēšana ar citiem glabātajiem datiem, kā rezultātā būtu iespējams izdarīt precīzus secinājumus par to personu privāto dzīvi, kuru dati šādi tiek glabāti (32). Tātad tai jāparedz tāda datu glabāšanas kārtība, kas ietver pašu šīs glabāšanas strukturēšanu, kura būtībā jāorganizē tā, lai nodrošinātu dažādo glabāto datu kategoriju faktisku izolētību (33).

62.      Tādējādi ar spriedumu Quadrature du Net II ir pilnveidota līdzšinējā judikatūra attiecībā uz Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punkta interpretāciju. Ir skaidri noteikts ne tikai tas, ka iejaukšanās smagums ir atkarīgs no secinājumiem, kurus iespējams izdarīt par to personu privāto dzīvi, kuru dati tiek glabāti, bet Tiesa arī atzīst, ka dalībvalstīm, paredzot īpašus attiecīgo datu glabāšanas noteikumus, ir iespēja ietekmēt iejaukšanās smaguma pakāpi (34).

63.      Otrām kārtām, Tiesa atgādina, ka tiešsaistē izdarītu noziedzīgu nodarījumu gadījumā savienojuma avota IP adrese var būt vienīgais izmeklēšanas līdzeklis, kas ļauj faktiski identificēt personu, kurai šī adrese bija piešķirta attiecīgā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas brīdī (35).

64.      Tiesa uzskatīja – šis apstāklis vien apstiprina, ka attiecīgo datu glabāšana saistībā ar cīņu pret tiešsaistē izdarītiem noziedzīgiem nodarījumiem ir stingri nepieciešama, lai sasniegtu izvirzīto mērķi, un tādējādi atbilst samērīguma prasībai, kas noteikta Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktā (36). Proti, ja dati netiek glabāti (un tiem tad nevar piekļūt), rodas tiešsaistē izdarītu noziedzīgu nodarījumu sistēmiskas nesodāmības risks, kuru nevar neņemt vērā, kad, samērojot dažādas esošās tiesības un intereses, tiek novērtēts, vai iejaukšanās Hartas 7., 8. un 11. pantā garantētajās tiesībās ir pasākums, kas ir samērīgs ar mērķi apkarot noziedzīgus nodarījumus (37).

65.      Man šķiet, ka tādējādi spriedums Quadrature du Net II zināmā mērā mīkstina Tiesas judikatūru attiecībā uz šīs direktīvas 15. panta 1. punktu vai vismaz pragmatiski piemēro tās principus.

66.      Tomēr, manuprāt, Tiesas interpretācija kopumā atklāj zināmus ierobežojumus.

C.      Nepilnības judikatūrā attiecībā uz Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punkta interpretāciju saistībā ar informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu saglabāšanas pasākumiem

67.      Tas, ka līdztekus Tiesas klasiskajai judikatūrai par Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punkta interpretāciju pastāv elastīga judikatūra attiecībā uz tādu datu glabāšanu, kuri nepieciešami, lai apkarotu tiešsaistē izdarītus noziedzīgus nodarījumus saskaņā ar šo tiesību normu, manuprāt, rada divus ierobežojumus.

68.      Pirmām kārtām, norādīšu, ka no praktiskā viedokļa no sprieduma Quadrature du Net II un agrākiem spriedumiem, lasot tos kopsakarā, izriet, ka elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem tiek prasīts veidot vairākas datu glabāšanas datu kopas, kurām ir jāatbilst dažādām tehniskām īpašībām atkarībā no glabāšanas mērķa.

69.      Lai gan šāda problēma varēja pastāvēt vēl pirms sprieduma Quadrature du Net II, ņemot vērā datu saglabāšanas pasākumu atšķirības atkarībā no izvirzītā mērķa, šī problēma, šķiet, ir vēl būtiskāka.

70.      Saskaņā ar Tiesas judikatūru dalībvalstīm tagad ir jāparedz, ka, lai sasniegtu mērķi, kas ir mazāk svarīgs par valsts drošības aizsardzību, ja saglabātā informācija par datu plūsmu un atrašanās vietas dati principā ļauj izdarīt precīzus secinājumus par lietotāju privāto dzīvi, jānodrošina tāda glabāšanas kārtība, lai dažādas datu kategorijas tiktu glabātas pilnīgi nošķirti (38).

71.      Saskaņā ar Tiesas judikatūru šai glabāšanas kārtībai jābūt tādai, lai nodrošinātu, ka tehniskā ziņā dažādas glabāto datu kategorijas tiek savstarpēji patiešām izolētas, izmantojot drošu un uzticamu datoraprīkojumu (39). Turklāt šādi glabātus dažādus datus drīkst sasaistīt tikai tad, ja tiek izmantots efektīvs tehnoloģisks process, kas nerada šaubas par šo datu kategoriju striktas izolētības efektivitāti (40). Turklāt šīs striktās izolētības uzticamība ir regulāri jāpārbauda citai publiskai iestādei, kas nav tā, kura vēlas iegūt piekļuvi elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzēju glabātajiem personas datiem (41).

72.      Tādējādi, lai glabātu informāciju par datu plūsmu un atrašanās vietas datus, kas nepieciešami vienīgi tiešsaistē izdarītu noziedzīgu nodarījumu atklāšanai un kriminālvajāšanai par tiem saskaņā ar Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktu, elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem jānodrošina vairāki tehniski pielāgojumi.

73.      Šāda prasība nepastāv attiecībā uz informāciju par datu plūsmu un atrašanās vietas datiem, kas tiek glabāti, lai novērstu nopietnus draudus valsts drošībai. Šādā gadījumā šos datus var glabāt vienā datu kopā, tādējādi atvieglojot to savstarpējo saikni, un tas neliek apšaubīt šāda mehānisma saderību ar šīs direktīvas 15. panta 1. punktu.

74.      Tādējādi prasības, kas izriet no Tiesas judikatūras par šīs tiesību normas interpretāciju, manuprāt, izraisa to, ka informācija par datu plūsmu un atrašanās vietas dati tiek glabāti vairākās datu kopās, kas turklāt ir ar atšķirīgām iezīmēm.

75.      Šāds risinājums, manuprāt, rada būtisku risku attiecībā uz informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu drošību, ja šie dati jāglabā datu kopā, kura nodrošina to striktu izolētību, lai nevarētu izdarīt precīzus secinājumus par lietotāju dzīvi. Tā kā vieni un tie paši dati jāuzglabā divos dažādos veidos, nevar izslēgt, ka nejauši var tikt izmantota mazāk aizsargātā datu kopa, lai iegūtu datus gadījumos, kas nav saistīti ar nopietnu valsts drošības apdraudējumu.

76.      Turklāt, kā tiesas sēdē uzsvēra Ligue des droits humains, man šķiet, ka identisku datu glabāšana vairākās datu kopās ietver arī risku, ka netiks efektīvi īstenota Tiesas jaunākā judikatūra. Tā kā visa informācija par datu plūsmu un atrašanās vietas dati jau tiek vākti vienā datu kopā valsts drošības aizsardzības nolūkā, pastāv liela iespējamība, ka elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzēji galu galā nekādi nestrukturēs datus, ja tie tiek glabāti citiem Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktā minētajiem mērķiem.

77.      Otrām kārtām, aplūkojot kopumā Tiesas judikatūru par šīs direktīvas 15. panta 1. punkta interpretāciju, man rodas jautājums par pašu šīs direktīvas loģiku.

78.      Proti, no tās skaidri izriet, ka tas, cik smagu iejaukšanos izraisa informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu glabāšana, nosaka secinājumi, kurus ir iespējams izdarīt no šiem datiem par lietotāju privāto dzīvi. Turklāt Tiesa atzīst, ka iejaukšanos var ierobežot ar tehniskiem pasākumiem, kas tieši paredzēti, lai nodrošinātu, ka šādus secinājumus nevar izdarīt.

79.      Manuprāt, no šiem elementiem, kas ir Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktā paredzētās samērīguma pārbaudes pamatā, izriet, ka to, cik smaga ir iejaukšanās pamattiesībās, nosaka galvenokārt atkarībā no tā, vai attiecīgie dati vēlāk var tikt izmantoti.

80.      Ir taisnība, ka Tiesa pastāvīgi atzīst, ka informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu saglabāšana ir iejaukšanās pamattiesībās, un nav nozīmes tam, vai attiecīgajai informācijai par privāto dzīvi ir vai nav sensitīvs raksturs un vai ieinteresētajām personām ir vai nav radītas neērtības šīs iejaukšanās dēļ (42). Tāpat nav nozīmes tam, vai saglabātie dati vēlāk tiek vai netiek izmantoti, jo piekļuve šādiem datiem neatkarīgi no tā, kā tie tiek izmantoti vēlāk, ir atsevišķa iejaukšanās pamattiesībās (43).

81.      Tātad šeit runa nav par to, ka jāapstrīd doma, ka tikai informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu saglabāšana pati par sevi ir iejaukšanās pamattiesībās.

82.      Tomēr man šķiet, ka šī iejaukšanās galvenokārt izriet no tā, ka šos datus var izmantot, lai izdarītu secinājumus par lietotāju privāto dzīvi. Arī Tiesa to uzsver, proti, datu glabāšana tiek veikta tikai tālab, lai vajadzības gadījumā datus padarītu pieejamus kompetentajām valsts iestādēm (44). Ja informācija par datu plūsmu un atrašanās vietas dati netiek saglabāti, nerodas jautājums par iejaukšanos, ko rada piekļuve šai informācijai (45).

83.      Citiem vārdiem, manuprāt, informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu saglabāšana ir iejaukšanās pamattiesībās, jo tā ir obligāts nosacījums, lai šiem datiem varētu vēlāk piekļūt, neatkarīgi no tā, vai šī piekļuve notiek vai nenotiek.

84.      Tādējādi, tāpat kā Komisija, arī es uzskatu, ka informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu visaptverošas un nediferencētas saglabāšanas pasākumi principā nebūtu izslēdzami, jo to mērķis nav aizsargāt valsts drošību. Proti, ciktāl šādam režīmam tomēr ir piemērojama tāda strukturēšanas kārtība šo datu saglabāšanā, kādus Tiesa ir izstrādājusi spriedumā Quadrature du Net II, un stingri ierobežojumi laikā, man šķiet, ka to radītā iejaukšanās pamattiesībās joprojām ir samērīga.

85.      Tas tā ir vēl jo vairāk tāpēc, ka Tiesas judikatūrā, pat pirms sprieduma Quadrature du Net II, šķiet, ir ietverti šāda risinājuma priekšnoteikumi. Proti, pieļaujot iespēju saglabāt datus uz ģeogrāfiska kritērija pamata citu iemeslu dēļ, kas nav saistīti ar valsts drošības aizsardzību (46), Tiesa netieši atzīst, ka var tikt atļauta datu visaptveroša un nediferencēta saglabāšana ar nosacījumiem saskaņā ar Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktu.

86.      Savukārt informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu saglabāšanas pasākumi ir atzīstami par saderīgiem ar šīs direktīvas 15. panta 1. punktu tikai tad, ja tiek būtiski pastiprināti nosacījumi attiecībā uz piekļuvi šiem datiem, it īpaši, ja šī piekļuve tiek lūgta, lai sasniegtu mazāk nozīmīgus mērķus šīs tiesību normas hierarhijā.

87.      It īpaši, shematiski, piekļuve šādi saglabātiem datiem būtu jāatsaka, ja tā tiek pamatota ar minētās direktīvas 15. panta 1. punkta mērķi, kam ir mazāka nozīme, pat ja ar to saistītā iejaukšanās pamattiesībās ir būtiska. Citiem vārdiem sakot, prasība, ka pamattiesībās radītās iejaukšanās smaguma pakāpei jāatbilst izvirzītā mērķa nozīmīgumam, nepazūd, bet koncentrējas posmā, kad tiek pētīta iejaukšanās pamattiesībās, ko rada minētā piekļuve.

88.      Šāds risinājums, manuprāt, pirmkārt, ļautu mazināt reālu sistēmiskas nesodāmības risku attiecībā uz tādiem noziedzīgiem nodarījumiem, kas izdarīti tiešsaistē vai kuru izdarīšanu vai sagatavošanu atvieglo internetam raksturīgās iezīmes. Proti, [šāds risinājums] garantē, ka pastāv dati, kas nepieciešami kriminālvajāšanai, lai gan interneta attīstība un arvien pieaugošā tā nozīme vienlaikus izraisa kibernoziedzīgu darbību pieaugumu (47).

89.      Turpinot – pastiprinot attiecīgo datu piekļuves nosacījumus, šis risinājums vienlaikus ierobežo iejaukšanos pamattiesībās, ko šāda saglabāšana rada.

90.      Visbeidzot, ciktāl ar šo risinājumu tiek novērsta šo datu saglabāšanas metožu skaita palielināšanās, tas ļauj arī izvairīties no tā, ka dalībvalstīs tīši vai netīši tiek apieta Tiesas judikatūra, ar valsts drošības aizsardzību nesaistītu iemeslu dēļ piekļūstot datiem, kas saglabāti vispārējā nestrukturētā datu kopā, lai sasniegtu šo pēdējo minēto mērķi, vai ka elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzēji to faktiski neīsteno.

91.      Tādējādi uzskatu, ka ir iespējams un pat vēlams spriedumā Quadrature du Net II Tiesas izstrādāto risinājumu attiecināt uz visiem informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu saglabāšanas pasākumiem, kas pieņemti, pamatojoties uz Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktu (48).

D.      Sistematizācijas priekšlikums

92.      Tādējādi Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punkts būtu jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā šajā tiesību normā izklāstīto mērķu sasniegšanai ir paredzēta informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu visaptveroša un nediferencēta saglabāšana, ar nosacījumu, ka saskaņā ar šo tiesisko regulējumu šie dati tiek glabāti ar nosacījumiem un saskaņā ar tehniskiem noteikumiem, kas nodrošina, ka tiek izslēgts, ka šī saglabāšana ļauj izdarīt precīzus secinājumus par lietotāju privāto dzīvi, un to var sasniegt, it īpaši uzliekot elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem pienākumu saglabāt dažādu kategoriju personas datus, nodrošinot šo dažādo kategoriju datu efektīvu netraucētu nošķiršanu, lai saglabāšanas posmā novērstu jebkādu šo dažādo kategoriju datu kombinētu izmantošanu un uz laiku, kas nepārsniedz absolūti nepieciešamo.

93.      Šādā tiesiskajā regulējumā jāparedz skaidri un precīzi noteikumi, kas reglamentē attiecīgā pasākuma tvērumu un piemērošanu un paredz minimālās prasības, lai tā rezultātā personām, kuru personas dati tikuši pārsūtīti, būtu pietiekamas garantijas, kas ļautu šos datus efektīvi aizsargāt pret ļaunprātīgas izmantošanas risku. Šim tiesiskajam regulējumam jābūt juridiski saistošam valsts tiesībās un tajā it īpaši jānorāda, kādos apstākļos un saskaņā ar kādiem nosacījumiem var īstenot pasākumu, kas ietver šādu datu apstrādi, tādējādi garantējot, ka šāda iejaukšanās notiek tikai absolūti nepieciešamajā apmērā.

94.      Pamatojoties uz šiem principiem, es analizēšu prejudiciālos jautājumus.

E.      Atbildes uz prejudiciālajiem jautājumiem

1.      Par pirmo prejudiciālo jautājumu

95.      Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktam, lasot to Hartas 7. un 8. panta, kā arī tās 52. panta 1. punkta kontekstā, ir pretrunā tādi valsts tiesību akti:

–        kuros elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem ir paredzēts pienākums attiecīgi četrus vai divpadsmit mēnešus glabāt un apstrādāt šajos tiesību aktos minēto informāciju par datu plūsmu, lai šie pakalpojumu sniedzēji varētu veikt atbilstīgus, samērīgus, preventīvus un korektīvus pasākumus nolūkā novērst krāpšanu un ļaunprātīgu izmantošanu savos tīklos un nepieļaut, ka galalietotājiem tiek nodarīts kaitējums vai tie tiek traucēti, kā arī lai konstatētu krāpšanu vai tīkla vai pakalpojuma ļaunprātīgu izmantošanu vai lai identificētu to izdarītājus un izcelsmi;

–        kas ļauj elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzējiem glabāt un apstrādāt attiecīgo informāciju par datu plūsmu pēc iepriekš minēto termiņu beigām, ja ir identificēta īpaša krāpšana vai tīkla īpaša ļaunprātīga izmantošana, tik ilgi, cik nepieciešams, lai to analizētu un rastu risinājumu, vai tik ilgi, cik vajadzīgs šīs ļaunprātīgās izmantošanas izskatīšanai;

–        kas, neparedzot pienākumu lūgt iepriekšēju atzinumu vai paziņot neatkarīgai iestādei, ļauj elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzējiem glabāt un apstrādāt datus, kas nav šajā direktīvā paredzētie dati, lai ļautu konstatēt krāpšanu vai tīkla vai pakalpojuma ļaunprātīgu izmantošanu vai lai identificētu to izdarītāju un izcelsmi;

–        kas, neparedzot pienākumu lūgt iepriekšēju atzinumu vai paziņot neatkarīgai iestādei, ļauj elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzējiem divpadsmit mēnešus glabāt un apstrādāt informāciju par datu plūsmu, ko tie uzskata par nepieciešamu, lai nodrošinātu savu elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu drošību un pienācīgu darbību, un it īpaši, lai konstatētu un analizētu iespējamu vai faktisku šīs drošības apdraudējumu, tostarp, lai noteiktu šā apdraudējuma izcelsmi un, ja ir noticis īpašs drošības apdraudējums, – glabāt šos datus tik ilgi, cik nepieciešams apdraudējuma izskatīšanai.

96.      Tādējādi pirmais prejudiciālais jautājums attiecas uz 2005. gada 13. jūnija likuma 122. panta 4. un 4/1. punktu. Šī tiesību norma paredz, ka elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem ir gan pienākums, gan iespēja saglabāt noteiktu daudzumu informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu, lai atklātu vai identificētu krāpšanu vai tīkla vai pakalpojuma ļaunprātīgu izmantošanu.

97.      Beļģijas valdība uzskata, ka šāds tiesiskais regulējums ir pamatots ar Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktā minēto mērķi nodrošināt elektroniskās komunikāciju sistēmas nevēlamas izmantošanas novēršanu, izmeklēšanu, atklāšanu un kriminālvajāšanu un ka tas turklāt ir stingri samērīgs ar šo mērķi.

98.      Es tā nedomāju.

99.      Sākšu ar to, ka norādīšu, ka 2005. gada 13. jūnija likuma 122. panta 4. un 4/1. punktā minētie dati attiecas uz īpaši plašu datu kopumu. Šajā tiesību normā minētie dati ir komunikācijas avota identifikators un komunikācijas saņēmēja identifikators, precīzi komunikācijas sākuma un beigu datumi un laiki, komunikācijas dalībnieku gala iekārtu atrašanās vieta, tālruņa numurs, no kura ir ienācis ienākošais zvans, IP adrese, kas izmantota ienākošās komunikācijas nosūtīšanai, laika zīmogs un izmantotais ports, precīzi ienākošās komunikācijas datumi un laiki, kā arī visi dati, kas nepieciešami, lai nodrošinātu elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu drošību un pienācīgu darbību. Tādējādi dati, kurus saglabā elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzēji, ļauj atrast un identificēt saziņas avotu un tās adresātu, noteikt saziņas datumu, laiku, ilgumu, kā arī lietotāju atrašanās vietu (49). Tādējādi šie dati neizbēgami ļauj izdarīt precīzus secinājumus par lietotāju privāto dzīvi.

100. Lai gan saskaņā ar to, kā es interpretēju Tiesas judikatūru attiecībā uz Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktu, šādu iejaukšanos pamattiesībās tomēr var attaisnot, pamatojoties uz šo tiesību normu, tas tā ir tikai ar nosacījumu, ka attiecīgajā tiesiskajā regulējumā ir noteikts precīzs šo datu kopuma glabāšanas veids, lai ierobežotu iejaukšanos, ko izraisa šī datu kopuma glabāšana.

101. No valsts tiesiskā regulējuma nekādi neizriet, ka šie dati tiek glabāti ar nosacījumiem un saskaņā ar tehniskiem noteikumiem, kas garantētu, ka šāda situācija ir izslēgta. Proti, tajā nekādi nav noteikta attiecīgo datu glabāšanas kārtība, kas nodrošinātu šo dažādo kategoriju datu efektīvu netraucētu nošķiršanu, lai saglabāšanas posmā novērstu jebkādu šo dažādo kategoriju datu kombinētu izmantošanu.

102. Tāpēc iejaukšanās, ko rada 2005. gada 13. jūnija likuma 122. panta 4. un 4/1. punktā paredzēto datu saglabāšana, manuprāt, nav samērīga ar izvirzīto mērķi.

103. Katrā ziņā norādīšu, ka pamatlietā aplūkotajam tiesiskajam regulējumam, manuprāt, ir raksturīga liela nenoteiktība gan attiecībā uz datiem, kurus faktiski glabā elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzēji, gan attiecībā uz šīs glabāšanas ilgumu.

104. Proti, pirmkārt, papildus datiem, kas skaidri uzskaitīti 2005. gada 13. jūnija likuma 122. panta 4/1. punktā, elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem ir atļauts saglabāt “datu plūsmas datus, kas ir nepieciešami, lai nodrošinātu savu elektronisko komunikāciju tīklu [..] drošību un pienācīgu darbību”, un tajā ir arī paredzēts, ka skaidri uzskaitītos datus var papildināt ar Karaļa rīkojumu.

105. Otrkārt, šī likuma 122. panta 4. un 4/1. punktā elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem ir atļauts glabāt attiecīgos datus tik ilgi, cik nepieciešams, lai izmeklētu konstatētu krāpšanu vai tīkla ļaunprātīgu izmantošanu, pārsniedzot likumdevēja skaidri noteikto termiņu.

106. Tādējādi elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem galu galā jāizlemj, vai tie saglabā datus, jānosaka attiecīgo datu apjoms un glabāšanas ilgums.

107. Līdz ar to, tā kā nav skaidru un precīzu noteikumu ne par glabāto datu apjomu, ne par datu glabāšanas ilgumu, atstājot iespēju elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem tikai pēc savas iniciatīvas neierobežoti ilgi glabāt datus, pamatlietā aplūkoto valsts tiesisko regulējumu nevar uzskatīt par samērīgu ar izvirzīto mērķi.

108. Tāpat man šķiet, ka šāds tiesiskais regulējums ir acīmredzami pretrunā prasībai, ka jebkuram pamattiesību izmantošanas ierobežojumam ir jābūt noteiktam tiesību aktos, kas nozīmē, ka pašā juridiskajā pamatā ir jābūt definētam attiecīgo tiesību izmantošanas ierobežojuma tvērumam (50).

109. Tāpēc uzskatu, ka Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punkts, lasot to Hartas 7. un 8. panta, kā arī 52. panta 1. punkta kontekstā, jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā ir tāds valsts tiesiskais regulējums, kādu iesniedzējtiesa ir minējusi savā pirmajā prejudiciālajā jautājumā.

2.      Par otro prejudiciālo jautājumu

110. Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktam, lasot to Hartas 7. un 8. panta un 52. panta 1. punkta kontekstā, ir pretrunā tādi valsts tiesību akti:

–        kas ļauj elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem saglabāt un apstrādāt atrašanās vietas datus, tiesību aktos precīzi nenosakot, uz kuriem datiem tas attiecas šī tīkla vai pakalpojuma sniegšanas ietvaros attiecīgi četru vai divpadsmit mēnešu laikposmā, ja tas ir vajadzīgs, lai nodrošinātu tīkla vai pakalpojuma pienācīgu darbību un drošību vai lai atklātu vai analizētu krāpšanu vai šī tīkla ļaunprātīgu izmantošanu;

–        kas ļauj elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem saglabāt un apstrādāt atrašanās vietas datus pēc iepriekš minēto termiņu beigām apdraudējuma, krāpšanas vai īpašas ļaunprātīgas izmantošanas gadījumā.

111. Tādējādi otrais jautājums attiecas uz 2005. gada 13. jū nija likuma 123. pantu, kurā paredzēts, ka elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem ir pienākums glabāt atrašanās vietas datus attiecīgi 4 vai 12 mēnešus un iespēja pagarināt šos glabāšanas termiņus.

112. Šis jautājums paredz glabāt atrašanās vietas datus, kas nav informācija par datu plūsmu. Šajā ziņā atgādināšu, kā norādīts Direktīvas 2002/58 35. apsvērumā, ka atrašanās vietas dati, kas norāda mobilā lietotāja galiekārtas ģeogrāfisko atrašanās vietu, ir informācija par datu plūsmu, uz kuru attiecas šīs direktīvas 6. pants, ja tā tiek apstrādāta, lai nodrošinātu komunikāciju pārraidi. Tomēr mobilajiem ciparu tīkliem var būt iespējas apstrādāt atrašanās vietas datus, kas ir precīzāki, nekā nepieciešams komunikāciju pārraidīšanai, un ko izmanto pievienotās vērtības pakalpojumu sniegšanai, tādu kā pakalpojumi, ar ko autovadītājiem sniedz individualizētu informāciju par satiksmi un norādījumus. Uz šāda veida datiem attiecas minētās direktīvas 9. pants, kas paredz, ka šos datus var apstrādāt tikai anonīmi vai ar lietotāju vai abonentu piekrišanu (51).

113. Tā kā pamatlietā aplūkotajā valsts tiesiskajā regulējumā ir ierobežots šajā tiesību normā paredzēto tiesību un pienākumu tvērums, tam ir jāatbilst Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktā paredzētajām prasībām, kā tas ir interpretēts Tiesas judikatūrā.

114. Norādīšu, ka tiesiskajam regulējumam, kas ir otrā prejudiciālā jautājuma priekšmets, manuprāt, ir tādas pašas iezīmes kā pirmajā jautājumā minētajam tiesiskajam regulējumam, kas lika man uzskatīt, ka tas ir pretrunā šīs pašas direktīvas 15. panta 1. punktam.

115. Proti, pirmkārt, tajā nav paredzēta nekāda prasība strukturēt datus un, otrkārt, tajā trūkst precizitātes gan attiecībā uz saglabātajiem datiem, gan attiecībā uz glabāšanas ilgumu, jo šie divi aspekti ir atstāti elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzēju ziņā.

116. Tāpēc to pašu iemeslu dēļ, kādi minēti atbildē uz pirmo jautājumu (52), uzskatu, ka Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punkts, lasot to Hartas 7. un 8. panta un 52. panta 1. punkta kontekstā, jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā ir tāds valsts tiesiskais regulējums, kādu iesniedzējtiesa ir minējusi savā otrajā prejudiciālajā jautājumā.

3.      Par trešo prejudiciālo jautājumu

117. Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā – ja atbilde uz pirmajiem diviem prejudiciālajiem jautājumiem ir apstiprinoša, vai tā var uz laiku atstāt spēkā ar Savienības tiesībām nesaderīgu 2022. gada 20. jūlija likuma tiesību normu iedarbību, lai izvairītos no juridiskās nenoteiktības un ļautu iepriekš savāktos un saglabātos datus joprojām izmantot likumā noteiktajiem mērķiem.

118. Šajā ziņā atgādināšu, ka Tiesa uz līdzīgu jautājumu citstarp lietā Quadrature du Net I (53) ir atbildējusi noliedzoši. Manuprāt, citādam rezultātam nav pamata.

119. Tādējādi tā atgādināja, ka Savienības tiesību pārākuma princips nostiprina Savienības tiesību prioritāti pār dalībvalstu tiesībām un uzliek visām dalībvalstu iestādēm pienākumu nodrošināt pilnīgu dažādu Eiropas Savienības tiesību normu iedarbību, jo dalībvalstu tiesības nevar ietekmēt šīm dažādajām normām atzīto iedarbību minēto valstu teritorijā (54). Saskaņā ar šo principu gadījumā, ja valsts tiesību aktus nav iespējams interpretēt atbilstīgi Savienības tiesību prasībām, valsts tiesai, kurai ir pienākums atbilstoši savai kompetencei piemērot Savienības tiesību normas, ir pienākums nodrošināt šo normu pilnīgu iedarbību, pēc savas ierosmes vajadzības gadījumā atstājot bez piemērošanas jebkuru tām pretrunā esošu valsts tiesību aktu normu, pat vēlāk pieņemtu, un nav nepieciešams lūgt vai gaidīt, lai tā vispirms tiktu atcelta likumdošanas kārtībā vai ar kādu citu konstitūcijā paredzētu metodi (55).

120. Vienīgi Tiesa izņēmuma kārtā un primāro tiesiskās drošības apsvērumu dēļ var noteikt nepiemērošanas seku – kādas rada Savienības tiesību normas piemērošana tai pretrunā esošām valsts tiesībām – īslaicīgu apturēšanu. Šādas Tiesas interpretācijas iedarbības laikā ierobežojums ir pieļaujams tikai spriedumā, kurā ir lemts par interpretāciju. Savienības tiesību pārākums un vienveidīga piemērošana tiktu apdraudēti, ja valsts tiesām būtu pilnvaras piešķirt valsts tiesību normām pārākumu pār Savienības tiesībām, kurām šīs tiesību normas ir pretrunā, pat ja tas būtu tikai uz laiku (56).

121. Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības tiesību normas interpretācija, ko – īstenojot tai LESD 267. pantā piešķirto kompetenci – veic Tiesa, izskaidro un precizē šīs normas nozīmi un tvērumu, kā tā ir vai bija jāsaprot un jāpiemēro kopš tās spēkā stāšanās brīža. No tā izriet, ka šādi interpretētu normu tiesa var piemērot un tiesai tā ir jāpiemēro tiesiskām attiecībām, kas ir radušās un ir nodibinātas pirms sprieduma par lūgumu sniegt interpretāciju pasludināšanas, ja turklāt ir izpildīti nosacījumi, kuri ļauj kompetentajās tiesās sākt tiesvedību attiecībā uz minētās tiesību normas piemērošanu (57).

122. Šajā ziņā vēlreiz jāprecizē, ka īstenotās interpretācijas seku ierobežošana laikā netika paredzēta spriedumos Tele2  Sverige un Watson u.c. (58), Quadrature du Net I vai arī Commissioner of An Garda Síochána u.c. (59), un tāpēc šāda ierobežošana nav veicama Tiesas spriedumā, kas ir taisīts pēc minētajiem spriedumiem.

123. Šādos apstākļos uzskatu, ka uz trešo prejudiciālo jautājumu jāatbild tādējādi, ka Savienības tiesībām ir pretrunā tas, ka valsts tiesa piemēro valsts tiesību normu, ar kuru tiek ierobežotas laikā sekas, kas izriet no apstākļa, ka tā, pildot savu valsts tiesībās paredzēto uzdevumu, valsts tiesību aktus – kuros elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem ir uzlikts pienākums visaptveroši un nediferencēti saglabāt informāciju par datu plūsmu un atrašanās vietas datus – ir atzinusi par spēkā neesošiem tāpēc, ka šie tiesību akti ir nesaderīgi ar Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktu, lasot to Hartas 7., 8. un 11. panta, kā arī 52. panta 1. punkta kontekstā.

V.      Secinājumi

124. Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Cour constitutionnelle (Beļģija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

1)      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/58/EK (2002. gada 12. jūlijs) par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju), redakcijā ar grozījumiem, kas tajā izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 25. novembra Direktīvu 2009/136/EK, 15. panta 1. punkts, lasot to Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7., 8. un 11. panta, kā arī 52. panta 1. punkta kontekstā,

jāinterpretē tādējādi, ka

tam pretrunā ir tādi valsts tiesību akti,

–        kuros elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem ir paredzēts pienākums attiecīgi četrus vai divpadsmit mēnešus glabāt un apstrādāt šajos tiesību aktos minēto informāciju par datu plūsmu, lai tie varētu veikt atbilstīgus, samērīgus, preventīvus un korektīvus pasākumus nolūkā novērst krāpšanu un ļaunprātīgu izmantošanu savos tīklos un nepieļaut, ka galalietotājiem tiek nodarīts kaitējums vai tie tiek traucēti, kā arī lai konstatētu krāpšanu vai tīkla vai pakalpojuma ļaunprātīgu izmantošanu vai lai identificētu to izdarītājus un izcelsmi;

–        kas ļauj elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzējiem glabāt un apstrādāt attiecīgo informāciju par datu plūsmu pēc iepriekš minēto termiņu beigām, ja ir identificēta krāpšana vai tīkla ļaunprātīga izmantošana, tik ilgi, cik nepieciešams, lai to analizētu un rastu risinājumu, vai tik ilgi, cik vajadzīgs šīs ļaunprātīgās izmantošanas izskatīšanai;

–        kas, neparedzot pienākumu lūgt iepriekšēju atzinumu vai paziņot neatkarīgai iestādei, ļauj elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzējiem glabāt un apstrādāt datus, kas nav šajā direktīvā paredzētie dati, lai ļautu konstatēt krāpšanu vai tīkla vai pakalpojuma ļaunprātīgu izmantošanu vai lai identificētu to izdarītāju un izcelsmi;

–        kas, neparedzot pienākumu lūgt iepriekšēju atzinumu vai paziņot neatkarīgai iestādei, ļauj elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzējiem divpadsmit mēnešus glabāt un apstrādāt informāciju par datu plūsmu, ko tie uzskata par nepieciešamu, lai nodrošinātu savu elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu drošību un pienācīgu darbību, un it īpaši, lai konstatētu un analizētu iespējamu vai faktisku šīs drošības apdraudējumu, tostarp, lai noteiktu šā apdraudējuma izcelsmi un, ja ir noticis tīkla drošības apdraudējums, – glabāt šos datus tik ilgi, cik nepieciešams minētā apdraudējuma izskatīšanai.

2)      Minētās direktīvas 15. panta 1. punkts, lasot to Pamattiesību hartas 7., 8. un 11. panta, kā arī 52. panta 1. punkta kontekstā,

jāinterpretē tādējādi, ka

tam pretrunā ir tādi valsts tiesību akti,

–        kas ļauj elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem saglabāt un apstrādāt atrašanās vietas datus, tiesību aktos precīzi nenosakot, uz kuriem datiem tas attiecas šī tīkla vai pakalpojuma sniegšanas ietvaros attiecīgi četru vai divpadsmit mēnešu laikposmā, ja tas ir vajadzīgs, lai nodrošinātu tīkla vai pakalpojuma pienācīgu darbību un drošību vai lai atklātu vai analizētu krāpšanu vai tīkla ļaunprātīgu izmantošanu;

–        kas ļauj elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem saglabāt un apstrādāt atrašanās vietas datus pēc iepriekš minēto termiņu beigām apdraudējuma, krāpšanas vai īpašas ļaunprātīgas izmantošanas gadījumā.

3)      Savienības tiesības jāinterpretē tādējādi, ka tām pretrunā ir tas, ka valsts tiesa piemēro valsts tiesību normu, ar kuru tiek ierobežotas laikā sekas, kas izriet no apstākļa, ka tā, pildot savu valsts tiesībās paredzēto uzdevumu, valsts tiesību aktus – kuros elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem ir uzlikts pienākums visaptveroši un nediferencēti saglabāt informāciju par datu plūsmu un atrašanās vietas datus – ir atzinusi par spēkā neesošiem tāpēc, ka šie tiesību akti ir nesaderīgi ar šīs pašas direktīvas 15. panta 1. punktu, lasot to Pamattiesību hartas 7., 8. un 11. panta, kā arī 52. panta 1. punkta kontekstā.


1      Oriģinālvaloda – franču.


2      2021. gada 22. aprīļa spriedums Nr. 57/2021 (ECLI:BE:GHCC:2021:AR.057).


3      Spriedums, 2020. gada 6. oktobris, (C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, turpmāk – spriedums La Quadrature du Net I, EU:C:2020:791).


4      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (2002. gada 12. jūlijs) par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju) (OV 2002, L 201, 37. lpp.), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 25. novembra Direktīvu 2009/136/EK (OV 2009, L 227, 11. lpp.) (turpmāk – Direktīva 2002/58).


5      Spriedums, 2024. gada 30. aprīlis, (C‑470/21, turpmāk – La Quadrature du Net II, EU:C:2024:370).


6      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (1995. gada 24. oktobris) par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (OV 1995, L 281, 31. lpp.).


7      OV 2002, L 108, 33. lpp.


8      Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) (OV 2016, L 119, 1. lpp.; turpmāk – VDAR)


9      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi, ko veic kompetentās iestādes, lai novērstu, izmeklētu, atklātu noziedzīgus nodarījumus vai sauktu pie atbildības par tiem vai izpildītu kriminālsodus, un par šādu datu brīvu apriti, ar ko atceļ Padomes Pamatlēmumu 2008/977/TI (OV 2016, L 119, 89. lpp.).


10      Spriedumi, La Quadrature du Net I (107. punkts), 2022. gada 5. aprīlis, Commissioner of An Garda Síochána u.c. (C‑140/20, EU:C:2022:258, 35. punkts), kā arī 2022. gada 20. septembris, SpaceNet un Telekom Deutschland (C‑793/19 un C‑794/19, EU:C:2022:702, 52. punkts).


11      Spriedumi, 2016. gada 21. decembris, Tele2 Sverige un Watson u.c. (C‑203/15 un C‑698/15, EU:C:2016:970, 86. punkts), La Quadrature du Net I (108. punkts), 2022. gada 5. aprīlis, Commissioner of An Garda Síochána u.c. (C‑140/20, EU:C:2022:258, 38. punkts), kā arī 2022. gada 20. septembris, SpaceNet un Telekom Deutschland (C‑793/19 un C‑794/19, EU:C:2022:702, 55. punkts).


12      Spriedumi, 2016. gada 21. decembris, Tele2 Sverige un Watson u.c. (C‑203/15 un C‑698/15, EU:C:2016:970, 86. punkts), La Quadrature du Net I (108. punkts), 2022. gada 5. aprīlis, Commissioner of An Garda Síochána u.c. (C‑140/20, EU:C:2022:258, 38. punkts), kā arī 2022. gada 20. septembris, SpaceNet un Telekom Deutschland (C‑793/19 un C‑794/19, EU:C:2022:702, 55. punkts).


13      Spriedumi, 2022. gada 5. aprīlis, Commissioner of An Garda Síochána u.c. (C‑140/20, EU:C:2022:258, 39. punkts), un 2022. gada 20. septembris, SpaceNet un Telekom Deutschland (C‑793/19 un C‑794/19, EU:C:2022:702, 56. punkts).


14      Spriedumi, La Quadrature du Net I (112. punkts), 2022. gada 5. aprīlis, Commissioner of An Garda Síochána u.c. (C‑140/20, EU:C:2022:258, 41. punkts), 2022. gada 20. septembris, SpaceNet un Telekom Deutschland (C‑793/19 un C‑794/19, EU:C:2022:702, 58. punkts), kā arī La Quadrature du Net II, 67. punkts.


15      Spriedumi, La Quadrature du Net I (110. un 111. punkts), 2022. gada 5. aprīlis, Commissioner of An Garda Síochána u.c. (C‑140/20, EU:C:2022:258, 40. punkts), kā arī 2022. gada 20. septembris, SpaceNet un Telekom Deutschland (C‑793/19 un C‑794/19, EU:C:2022:702, 57. punkts).


16      Spriedumi, La Quadrature du Net I (120.–122. punkts), 2022. gada 5. aprīlis, Commissioner of An Garda Síochána u.c. (C‑140/20, EU:C:2022:258, 48. un 49. punkts), kā arī 2022. gada 20. septembris, SpaceNet un Telekom Deutschland (C‑793/19 un C‑794/19, EU:C:2022:702, 63. un 64. punkts).


17      Spriedumi, La Quadrature du Net I (127.–129. punkts), 2022. gada 5. aprīlis, Commissioner of An Garda Síochána u.c. (C‑140/20, EU:C:2022:258, 50. un 51. punkts), kā arī 2022. gada 20. septembris, SpaceNet un Telekom Deutschland (C‑793/19 un C‑794/19, EU:C:2022:702, 65. un 66. punkts).


18      C‑470/21, EU:C:2023:711, 42. un 43. punkts.


19      Spriedums La Quadrature du Net I, 132. punkts.


20      Spriedumi, La Quadrature du Net I (131. punkts), 2022. gada 5. aprīlis, Commissioner of An Garda Síochána u.c. (C‑140/20, EU:C:2022:258, 53. punkts), kā arī 2022. gada 20. septembris, SpaceNet un Telekom Deutschland (C‑793/19 un C‑794/19, EU:C:2022:702, 68. punkts).


21      Spriedums, 2022. gada 20. septembris, SpaceNet un Telekom Deutschland (C‑793/19 un C‑794/19, EU:C:2022:702, 71. punkts).


22      Spriedums La Quadrature du Net I (168. punkts).


23      Spriedums, 2016. gada 21. decembris, Tele2 Sverige un Watson u.c. (C‑203/15 un C‑698/15, EU:C:2016:970, 112. punkts).


24      Spriedumi, 2014. gada 8. aprīlis, Digital Rights Ireland u.c. (C‑293/12 un C‑594/12, EU:C:2014:238, 59. punkts), 2016. gada 21. decembris, Tele2 Sverige un Watson u. c. (C‑203/15 un C‑698/15, EU:C:2016:970, 108. punkts), kā arī La Quadrature du Net I (168. punkts).


25      Spriedums La Quadrature du Net I (168. punkts).


26      Spriedums La Quadrature du Net I (168. punkts).


27      ECT spriedums, 2024. gada 28. maijs, Pietrzak un Bychawska-Siniardska u.c. pret Poliju, CE:ECHR:2024:0528JUD007203817, 259. punkts.


28      ECT spriedums, 2024. gada 28. maijs, Pietrzak un Bychawska-Siniardska u.c. pret Poliju, CE:ECHR:2024:0528JUD007203817, 264. punkts.


29      Spriedums La Quadrature du Net II.


30      Un ne tikai smagu noziedzīgu nodarījumu gadījumos, kā tika atzīts spriedumā La Quadrature du Net I.


31      Spriedums La Quadrature du Net II (83. punkts).


32      Spriedums La Quadrature du Net II (84. punkts).


33      Spriedums La Quadrature du Net II (85. punkts).


34      Tiesa izvirza vairākus nosacījumus, kas jāievēro, lai nodrošinātu dažādu glabāto datu kategoriju efektīvu izolētību. Šajā ziņā skat. spriedumu La Quadrature du Net II, 86.–89. punkts. Par šo jautājumu skatīt arī šo secinājumu 71. punktu.


35      Spriedumi, La Quadrature du Net I (154. punkts) un La Quadrature du Net II (117. punkts).


36      Spriedums La Quadrature du Net II (118. punkts).


37      Šajā nozīmē skat. spriedumu La Quadrature du Net II (119. punkts).


38      Spriedums La Quadrature du Net II (86. punkts).


39      Spriedums La Quadrature du Net II (87. punkts).


40      Spriedums La Quadrature du Net II (88. punkts).


41      Spriedums La Quadrature du Net II (89. punkts).


42      Spriedumi, La Quadrature du Net I (115. punkts) un La Quadrature du Net II (69. punkts).


43      Spriedumi, La Quadrature du Net I (116. punkts) un La Quadrature du Net II (69. punkts).


44      Spriedums, 2016. gada 21. decembris, Tele2 Sverige un Watson u.c. (C‑203/15 un C‑698/15, EU:C:2016:970, 79. punkts).


45      Par nepieciešamību saglabāt informāciju par datu plūsmu un atrašanās vietas datus, lai varētu tiem vēlāk piekļūt, skat. Eurojust and Europol, Common Challenges in Cybercrime – 2024 Review by Eurojust and Europol, Eiropas Savienības Publikāciju birojs, Luksemburga, 7. lpp.


46      Spriedumi, 2014. gada 8. aprīlis, Digital Rights Ireland u.c. (C‑293/12 un C‑594/12, EU:C:2014:238, 59. punkts), 2016. gada 21. decembris, Tele2 Sverige un Watson u.c. (C‑203/15 un C‑698/15, EU:C:2016:970, 108. punkts), kā arī La Quadrature du Net I (168. punkts).


47      Šajā jautājumā skat. Eiropas Policijas vadītāju 2023. gada marta kopīgo paziņojumu EDOC-#1384205-v1-Joint_Declaration_of_the_European_Police_Chiefs.PDF.


48      Turklāt man šķiet, ka šāds risinājums atbilst ECT judikatūrai, kas, savā analīzē par pamatu ņemot datu saglabāšanas pasākuma samērīgumu, tieši ļauj ņemt vērā iespējamās garantijas, kas ieviestas, lai ierobežotu ar to saistīto iejaukšanos lietotāju tiesībās. Par nepieciešamību ieviest atbilstošas garantijas skat. it īpaši ECT spriedumu, 2024. gada 28. maijs, Pietrzak un Bychawska-Siniardska u.c. pret Poliju, CE:ECHR:2024:0528JUD007203817, 250. un 251. punkts.


49      Spriedums, 2016. gada 21. decembris, Tele2 Sverige un Watson u.c. (C‑203/15 un C‑698/15, EU:C:2016:970, 98. punkts).


50      Spriedumi, 2020. gada 6. oktobris, Privacy International (C‑623/17, EU:C:2020:790, 65. punkts), un 2022. gada 21. jūnijs, Ligue des droits humains (C‑817/19, EU:C:2022:491, 114. punkts).


51      Spriedums, 2016. gada 21. decembris, Tele2 Sverige un Watson u.c. (C‑203/15 un C‑698/15, EU:C:2016:970, 86. punkts).


52      Skat. it īpaši šo secinājumu 99. punktu un nākamos punktus.


53      214.–220. punkts.


54      Spriedums, La Quadrature du Net I (214. punkts). Skat. arī spriedumu, 2022. gada 5. aprīlis, Commissioner of An Garda Síochána u.c. (C‑140/20, EU:C:2022:258, 118. punkts).


55      Spriedumi, 2010. gada 22. jūnijs, Melki un Abdeli (C‑188/10 un C‑189/10, EU:C:2010:363, 43. punkts), La Quadrature du Net I (215. punkts), kā arī 2022. gada 5. aprīlis, Commissioner of An Garda Síochána u.c. (C‑140/20, EU:C:2022:258, 118. punkts).


56      Spriedumi, La Quadrature du Net I (216. un 217. punkts), kā arī 2022. gada 5. aprīlis, Commissioner of An Garda Síochána u.c. (C‑140/20, EU:C:2022:258, 119. punkts).


57      Spriedums, 2022. gada 5. aprīlis, Commissioner of An Garda Síochána u.c. (C‑140/20, EU:C:2022:258, 125. punkts).


58      Spriedums, 2016. gada 21. decembris (C‑203/15 un C‑698/15, EU:C:2016:970).


59      Spriedums, 2022. gada 5. aprīlis (C‑140/20, EU:C:2022:258).