<?xml version="1.0" encoding="UTF-8"?><CONCLUSION NNC="YES" xmlns:fmx="http://opoce" xmlns:xsi="http://www.w3.org/2001/XMLSchema-instance" xsi:noNamespaceSchemaLocation="http://formex.publications.europa.eu/schema/formex-05.58-20161101.xd"><BIB.CONCLUSION><REF.CASE FILE="n.a."><NO.CASE>C-906/19</NO.CASE></REF.CASE><NO.CELEX>62019CC0906</NO.CELEX><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2021:178">EU:C:2021:178</NO.ECLI><NO.SEQ>0001</NO.SEQ><PAGE.FIRST.ECR>1</PAGE.FIRST.ECR><PAGE.SEQ>1</PAGE.SEQ><PAGE.LAST.ECR>13</PAGE.LAST.ECR><PAGE.TOTAL>13</PAGE.TOTAL></BIB.CONCLUSION><CURR.TITLE><PAGE.HEADER><P><HT TYPE="SC"><HT TYPE="ITALIC">M. Bobek</HT> secinājumi – Lieta C‑906/19</HT></P><P><HT TYPE="ITALIC"><HT TYPE="SC">Ministère public</HT></HT> <HT TYPE="SC">(Ekstrateritoriālās sankcijas)</HT></P></PAGE.HEADER></CURR.TITLE><TITLE><TI><P><HT TYPE="UC">Ģenerāladvokāta Mihala Bobeka [<HT TYPE="ITALIC">Michal Bobek</HT>]</HT></P><P><HT TYPE="UC">secinājumi,</HT></P><P>sniegti <DATE ISO="20210304">2021. gada 4. martā</DATE><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0001"><P>Oriģinālvaloda – franču.</P></NOTE></P></TI><STI><P>Lieta C‑906/19</P><P>FO</P><P>pret</P><P><HT TYPE="ITALIC">Ministère public</HT></P><P><HT TYPE="NORMAL">(<HT TYPE="ITALIC">Cour de cassation</HT> (Francija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)</HT></P></STI></TITLE><INTERMEDIATE><INDEX IDX.CLOSE="" SEPARATOR=" – " IDX.OPEN=""><KEYWORD>Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu</KEYWORD><KEYWORD>Autotransports</KEYWORD><KEYWORD>Sociālo tiesību normas</KEYWORD><KEYWORD>Regulas (EK) Nr. 561/2006 un (EEK) Nr. 3821/85</KEYWORD><KEYWORD>Regulas (EK) Nr. 561/2006 3. panta a) punktā paredzētā atkāpe</KEYWORD><KEYWORD>Jēdziens <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0001" REF.END="QE0001"/>transportlīdzeklis, ko izmanto regulāriem pasažieru pārvadājumiem, kuru maršruta garums nepārsniedz 50 km<QUOT.END REF.START="QS0001" CODE="201D" ID="QE0001"/></KEYWORD><KEYWORD>Transportlīdzekļa vadītāju pienākumi transportlīdzekļu jauktas izmantošanas gadījumā</KEYWORD><KEYWORD>Regulas (EK) Nr. 561/2006 19. panta 2. punkta piemērošanas joma</KEYWORD><KEYWORD>Eksteritoriālas sankcijas</KEYWORD><KEYWORD>Regulas (EEK) Nr. 3821/85 pārkāpumu neiekļaušana</KEYWORD><KEYWORD>Likumpārkāpumu un sodu tiesiskuma princips</KEYWORD></INDEX></INTERMEDIATE><CONTENTS.CONCLUSION><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">I.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Ievads</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0001"><NO.P>1.</NO.P><TXT>Pēc pārbaudes uz ceļa, kas Francijā veikta autobusam, kuru izmantoja Vācijā reģistrēts pārvadājumu uzņēmums, tika konstatēts, ka transportlīdzekļa vadītājs ir braucis pa Vācijas teritoriju, neievietojot vadītāja karti transportlīdzekļa tahogrāfā. Pēc tam Francijā pret uzņēmuma vadītāju tika uzsākta kriminālvajāšana par nodarījumu, ko veido transportlīdzekļa vadītāja kartes neievietošana transportlīdzekļa tahogrāfā. Pirmajā instancē viņam tika piespriests naudas sods <FT TYPE="NUMBER">10125</FT> EUR apmērā. Šis nolēmums tika atstāts negrozīts apelācijas instancē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0002"><NO.P>2.</NO.P><TXT>Šajā lietā Tiesai ir jāinterpretē Regula (EK) Nr. 561/2006<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0002"><P>Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (<DATE ISO="20060315">2006. gada 15. marts</DATE>), ar ko paredz dažu sociālās jomas tiesību aktu saskaņošanu saistībā ar autotransportu, groza Padomes Regulu (EEK) Nr. 3821/85 un Padomes Regulu (EK) Nr. 2135/98 un atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 3820/85 (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="102" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2006">OV 2006, L 102, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE> un Regula (EEK) Nr. 3821/85<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0003"><P>Padomes Regula (<DATE ISO="19851220">1985. gada 20. decembris</DATE>) par reģistrācijas kontrolierīcēm, ko izmanto autotransportā (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="370" PAGE.FIRST="8" DATE.PUB="1985">OV 1985, L 370, 8. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE>, lai noteiktu, pirmkārt, vai transportlīdzekļu vadītāju pienākumi, kas izrietēja no Regulas Nr. 3821/85, bija piemērojami saistībā ar tādu transportlīdzekļu vadīšanu, kuri tiek izmantoti gan maršrutiem, kas ir īsāki par 50 km, gan garākiem maršrutiem, un, otrkārt, vai par attiecīgajiem pārkāpumiem Francijā varēja tikt veikta kriminālvajāšana, lai gan tie tika izdarīti Vācijā.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="2"?><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">II.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Atbilstošās tiesību normas</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">A.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Savienības tiesības</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">1.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Regula Nr. 3821/85</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0003"><NO.P>3.</NO.P><TXT>Atbilstoši Regulas Nr. 3821/85 15. panta 2. punktam redakcijā, kas piemērojama lietas faktiem:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0002" REF.END="QE0002"/>Autovadītāji izmanto datu reģistrācijas diagrammas vai vadītāja kartes katru darba dienu, sākot no dienas, kad tie saņem transportlīdzekli. [..]<QUOT.END REF.START="QS0002" CODE="201D" ID="QE0002"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0004"><NO.P>4.</NO.P><TXT>Šīs regulas 15. panta 7. punktā bija paredzēts:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><P><LIST TYPE="OTHER"><ITEM><NP><NO.P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0003" REF.END="QE0003"/>a)</NO.P><TXT>Ja transportlīdzekļa vadītājs vada transportlīdzekli, kas ir aprīkots ar reģistrācijas kontrolierīci saskaņā ar I pielikumu, tad pēc pilnvarota inspektora pieprasījuma transportlīdzekļa vadītājam ir pienākums uzrādīt:</TXT><P><LIST TYPE="roman"><ITEM><NP><NO.P>i)</NO.P><TXT>kārtējās darba nedēļas reģistrācijas diagrammas un tās, kuras transportlīdzekļa vadītājs ir izmantojis iepriekšējās 15 dienās;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>ii)</NO.P><TXT>vadītāja karti, ja viņam tāda ir; un</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>iii)</NO.P><TXT>manuālos pierakstus un izdruku par kārtējo darba nedēļu un iepriekšējām 15 dienām, kā paredzēts šajā regulā un Regulā [Nr. 561/2006].</TXT></NP></ITEM></LIST></P><P>Tomēr pēc <DATE ISO="20080101">2008. gada 1. janvāra</DATE> laikposmiem, kas minēti i) un iii) apakšpunktā, ir jāietver kārtējā diena un iepriekšējās 28 dienas.</P></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT>Ja transportlīdzekļa vadītājs vada transportlīdzekli, kas ir aprīkots ar reģistrācijas kontrolierīci saskaņā ar I B pielikumu, pēc pilnvarota inspektora pieprasījuma transportlīdzekļa vadītājam ir pienākums uzrādīt:</TXT><P><LIST TYPE="roman"><ITEM><NP><NO.P>i)</NO.P><TXT>viņa vadītāja karti;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>ii)</NO.P><TXT>ar roku veiktos pierakstus un izdruku par kārtējo darba nedēļu un iepriekšējām 15 dienām, kā paredzēts šajā regulā un Regulā [Nr. 561/2006]; un</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>iii)</NO.P><TXT>reģistrācijas diagrammas par to pašu laikposmu, kurš minēts iepriekšējā apakšpunktā un kura laikā transportlīdzekļa vadītājs vadīja transportlīdzekli, kas aprīkots ar reģistrācijas kontrolierīci saskaņā ar I pielikumu.</TXT></NP></ITEM></LIST></P><P>Tomēr pēc <DATE ISO="20080101">2008. gada 1. janvāra</DATE> laikposmiem, kas minēti ii) apakšpunktā, ir jāietver kārtējā diena un iepriekšējās 28 dienas.</P></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>c)</NO.P><TXT>Pilnvarots inspektors var pārbaudīt atbilstību Regulai [Nr. 561/2006], analizējot reģistrācijas diagrammas, displejā redzamos vai izdrukātos datus, ko ir reģistrējusi reģistrācijas iekārta vai vadītāja karte, vai analizējot jebkurus citus papilddokumentus, kas pamato noteikumu neievērošanu, piemēram, tos, kas noteikti 16. panta 2. un 3. punktā.<QUOT.END REF.START="QS0003" CODE="201D" ID="QE0003"/></TXT></NP></ITEM></LIST></P></QUOT.S></NP.ECR><?PAGE NO="3"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0005"><NO.P>5.</NO.P><TXT>Minētās regulas 19. pantā bija noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0004" REF.END="QE0004"/>[..]</P><PARAG IDENTIFIER="019.002"><NO.PARAG>2.</NO.PARAG><ALINEA>Dalībvalstis sniedz savstarpēju palīdzību šīs regulas piemērošanā un tās ievērošanas pārbaužu veikšanā.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="019.003"><NO.PARAG>3.</NO.PARAG><ALINEA><P>Sniedzot savstarpēju palīdzību, dalībvalstu kompetentās iestādes regulāri apmainās ar to rīcībā esošo informāciju par:</P><P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P>šīs regulas pārkāpumiem, ko izdarījušas personas, kuras nav dalībvalstu iedzīvotāji, kā arī par sankcijām, kas noteiktas par šiem pārkāpumiem,</P></ITEM><ITEM><P>sankcijām, ko dalībvalsts noteikusi saviem iedzīvotājiem par citās dalībvalstīs izdarītajiem pārkāpumiem.<QUOT.END REF.START="QS0004" CODE="201D" ID="QE0004"/></P></ITEM></LIST></P></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0006"><NO.P>6.</NO.P><TXT>Regula Nr. 3821/85 tika atcelta un aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 165/2014 (2014. gada 4. februāris) par tahogrāfiem autotransportā (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="060" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2014">OV 2014, L 60, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>).</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">2.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Regula Nr. 561/2006</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0007"><NO.P>7.</NO.P><TXT>Regulas Nr. 561/2006 1. pantā redakcijā, kas piemērojama lietas faktiem, ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0005" REF.END="QE0005"/>Šī regula paredz noteikumus par transportlīdzekļu vadīšanas laikposmiem, pārtraukumiem un atpūtas laikposmiem transportlīdzekļu vadītājiem, kas veic kravu un pasažieru autopārvadājumus, lai saskaņotu konkurences apstākļus starp iekšzemes pārvadājumu veidiem, jo īpaši autopārvadājumu nozarē, un lai uzlabotu darba apstākļus un satiksmes drošību. Šīs regulas noteikumu mērķis ir arī attīstīt uzlabotu uzraudzības un ieviešanas praksi dalībvalstīs un uzlabot darba praksi autopārvadājumu jomā.<QUOT.END REF.START="QS0005" CODE="201D" ID="QE0005"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0008"><NO.P>8.</NO.P><TXT>Saskaņā ar šīs regulas 3. panta a) punktu tā neattiecas uz pārvadājumiem ar transportlīdzekļiem, ko izmanto regulāriem pasažieru pārvadājumiem, ja minētajā pakalpojumā ietvertā maršruta garums nepārsniedz 50 kilometrus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0009"><NO.P>9.</NO.P><TXT>19. pantā, kas ietilpst šīs regulas V nodaļā par kontroles procedūrām un sodiem, ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="019.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0006" REF.END="QE0006"/>1.</NO.PARAG><ALINEA>Dalībvalstis paredz noteikumus par sodiem, ko piemēro par šīs regulas un Regulas [Nr. 3821/85] pārkāpumiem, un nodrošina, ka tie tiek īstenoti. Šiem sodiem ir jābūt efektīviem, samērīgiem, preventīviem un nediskriminējošiem. Par šīs regulas un Regulas [Nr. 3821/85] pārkāpumiem piemēro tikai vienu sodu vai procedūru. Dalībvalstis paziņo Komisijai par šiem pasākumiem un noteikumiem par sodiem līdz datumam, kas noteikts 29. pantā. Komisija attiecīgi informē dalībvalstis.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="019.002"><NO.PARAG>2.</NO.PARAG><ALINEA><P>Dalībvalsts dod iespēju kompetentajām iestādēm piemērot sodus tiem uzņēmumiem un/vai transportlīdzekļu vadītājiem par šīs regulas pārkāpumiem, kas konstatēti tās teritorijā un par ko vēl nav piemēroti sodi, kā arī gadījumos, ja pārkāpums ir izdarīts citas dalībvalsts teritorijā vai trešā valstī.</P><P>Izņēmuma gadījumā, ja ir konstatēts pārkāpums:</P><?PAGE NO="4"?><P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P>kas nav izdarīts attiecīgās dalībvalsts teritorijā, un</P></ITEM><ITEM><P>ko izdarījis jebkurš uzņēmums, kas veic uzņēmējdarbību citā dalībvalstī vai trešajā valstī, vai transportlīdzekļa vadītājs, kura darba vieta ir citā dalībvalstī vai trešā valstī,</P></ITEM></LIST></P><P>dalībvalsts līdz 2009. gada 1. janvārim tā vietā, lai piemērotu sodu, var paziņot par pārkāpuma faktu tās dalībvalsts vai trešās valsts kompetentajai iestādei, kurā uzņēmums veic uzņēmējdarbību vai kurā ir transportlīdzekļa vadītāja darba vieta.</P></ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="019.003"><NO.PARAG>3.</NO.PARAG><ALINEA>Ja dalībvalsts uzsāk lietu vai piemēro sodu par konkrētu pārkāpumu, tā transportlīdzekļa vadītājam rakstiski sniedz attiecīgos pierādījumus.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="019.004"><NO.PARAG>4.</NO.PARAG><ALINEA>Dalībvalstis nodrošina, ka samērīgu sodu sistēma, kas var ietvert naudassodus, par šīs regulas un Regulas [Nr. 3821/85] pārkāpumiem ir spēkā attiecībā uz uzņēmumiem vai iesaistītajiem nosūtītājiem, ekspeditoriem, ceļojumu rīkotājiem, galvenajiem uzņēmējiem, apakšuzņēmējiem un transportlīdzekļu vadītāju aģentūrām.<QUOT.END REF.START="QS0006" CODE="201D" ID="QE0006"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">3.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Direktīva 2006/22/EK</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0010"><NO.P>10.</NO.P><TXT>Direktīvas 2006/22/EK<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0004"><P>Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (<DATE ISO="20060315">2006. gada 15. marts</DATE>) par minimālajiem nosacījumiem Padomes Regulu (EEK) Nr. 3820/85 un Nr. 3821/85 īstenošanai saistībā ar sociālās jomas tiesību aktiem attiecībā uz darbībām autotransporta jomā un par Padomes Direktīvas 88/599/EEK atcelšanu (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="102" PAGE.FIRST="35" DATE.PUB="2006">OV 2006, L 102, 35. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE> III pielikumā, redakcijā, kas piemērojama šīs lietas faktiem, ir ietvertas pamatnostādnes par Regulu Nr. 561/2006 un Nr. 3821/85 pārkāpumu vispārējo kopumu, kas iedalīti dažādās kategorijās atkarībā no to smaguma. Šis pielikums paredz kā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0007" REF.END="QE0007"/>ļoti smagu<QUOT.END REF.START="QS0007" CODE="201D" ID="QE0007"/> pārkāpumu inkriminēt Regulas Nr. 3821/85 15. panta 7. punkta pārkāpumu, proti, ka nav iespējams uzrādīt datus par iepriekšējām 28 dienām (pārkāpums I 3).</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">B.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Francijas tiesības</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0011"><NO.P>11.</NO.P><TXT>Saskaņā ar <HT TYPE="ITALIC">code des transports</HT> [Transporta kodeksa] L. 3315‑5. panta pirmo daļu autoceļu transporta vadīšana ar neatbilstošu vadītāja karti vai karti, kas nepieder vadītājam, kurš to izmanto, vai bez transportlīdzekļa hronotahogrāfā ievietotas kartes tiek sodīta ar brīvības atņemšanu uz sešiem mēnešiem un 3750 EUR naudas sodu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">III.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Fakti, tiesvedība un prejudiciālie jautājumi</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0012"><NO.P>12.</NO.P><TXT><DATE ISO="20130402">2013. gada 2. aprīlī</DATE> Versaļā [<HT TYPE="ITALIC">Versailles</HT>] (Francija) <HT TYPE="ITALIC">division de la prévention et de la répression de la délinquance routière</HT> [Ceļu satiksmes pārkāpumu novēršanas un sodīšanas nodaļas] inspektori veica uzņēmuma, kura juridiskā adrese ir Zengentālē [<HT TYPE="ITALIC">Sengenthal</HT>], Vācijā, autobusa pārbaudi uz ceļa.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0013"><NO.P>13.</NO.P><TXT>Šīs pārbaudes laikā inspektori lūdza vadītāju uzrādīt savas aktivitātes konkrētajā dienā un iepriekšējās divdesmit astoņās dienās. Tad viņi konstatēja, ka no 5. līdz 9. martam, pēc tam no 14. līdz 16. martam, proti, deviņas dienas, transportlīdzeklis bija braucis bez vadītāja kartes ievietošanas tahogrāfā.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="5"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0014"><NO.P>14.</NO.P><TXT>Pēc šiem notikumiem tika uzsākta iepriekš minētā uzņēmuma vadītāja (pamatlietā apsūdzētās personas) kriminālvajāšana, pamatojoties uz Transporta kodeksa (Francija) L. 3315‑5. panta pirmo daļu, par to, ka viņš deviņas reizes iepriekš minētajās dienās ir pieļāvis pārkāpumu, neievietojot vadītāja karti transportlīdzekļa tahogrāfā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0015"><NO.P>15.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Tribunal correctionnel de Versailles</HT> [Versaļas pirmās instances krimināllietu tiesa] (Francija) atzina šos faktus par pierādītiem un piesprieda pamatlietā apsūdzētajai personai samaksāt naudas sodu <FT TYPE="NUMBER">10125</FT> EUR apmērā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0016"><NO.P>16.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Cour d’appel de Versailles</HT> [Versaļas apelācijas tiesa] (Francija) apstiprināja šo nolēmumu attiecībā uz vainu un sodu. Šajā tiesā pamatlietā apsūdzētā persona izvirzīja iebildi par Francijas krimināltiesu teritoriālās jurisdikcijas neesamību. Tā apgalvoja, ka, pirmkārt, tai inkriminētie nodarījumi, lai arī tikuši konstatēti Francijā, bija izdarīti Vācijā, jo tur atradās transportlīdzeklis tajās dienās, par kurām tam tika pārmests, ka reģistrācijas kontrolierīcē nav bijusi ievietota vadītāja karte. Otrkārt, nedz Francijas likums – krimināllikuma teritorialitātes principa dēļ – nedz Regulas Nr. 561/2006 19. panta 2. punkts neļaujot Francijas iestādēm, kas konstatējušas pārkāpumus, vajāt personu, kura tos izdarījusi, jo šie pārkāpumi ir tikuši izdarīti citas Savienības dalībvalsts teritorijā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0017"><NO.P>17.</NO.P><TXT>Lai noraidītu šo argumentāciju, <HT TYPE="ITALIC">cour d’appel de Versailles</HT> <DATE ISO="20180502">2018. gada 2. maija</DATE> spriedumā norādīja, ka uz ceļu satiksmes pārbaudē konstatētajiem faktiem attiecas Transporta kodeksa L. 3315‑5. pants, kas tika pieņemts, lai piemērotu Regulu Nr. 3821/85. Šī <HT TYPE="ITALIC">cour d'appel</HT> piebilda, ka Regulas Nr. 561/2006 19. panta 2. punktā ir ietverta tieša atkāpe no kriminālvajāšanas teritorialitātes principa. Norādot, ka šī atkāpe tieši attiecas uz Regulu Nr. 561/2006, minētā <HT TYPE="ITALIC">cour d’appel</HT> no tā secināja, ka tā ietver arī Regulas Nr. 3821/85 pārkāpumus, ciktāl Regulas Nr. 561/2006 19. panta 1. punkts attiecas arī uz Regulu Nr. 3821/85.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0018"><NO.P>18.</NO.P><TXT>Līdz ar to <HT TYPE="ITALIC">cour d’appel</HT> <HT TYPE="ITALIC">de Versailles</HT> noraidīja iebildi par kompetences neesamību, ko izvirzīja pamatlietā apsūdzētā persona, un apstiprināja pirmajā instancē uzlikto naudas sodu <FT TYPE="NUMBER">10125</FT> EUR apmērā par tiesiskā regulējuma par darba apstākļiem autotransporta jomā pārkāpumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0019"><NO.P>19.</NO.P><TXT>Apsūdzētā persona par <HT TYPE="ITALIC">cour d’appel de Versailles</HT> spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību. Pēc būtības atkārtojot argumentāciju, ko tā bija izvirzījusi pirmajā instancē, pamatlietā apsūdzētā persona lūdza <HT TYPE="ITALIC">Cour de cassation</HT> [Kasācijas tiesu] (Francija) vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, lai Tiesa izskatītu šo jautājumu. Šī persona arī pārmeta <HT TYPE="ITALIC">cour d’appel de Versailles</HT>, ka tā nav atbildējusi uz apsūdzētās personas argumentiem, saskaņā ar kuriem tā nav varējusi izdarīt inkriminētos nodarījumus, jo regulējums par vadīšanas laikposmiem un atpūtas laikposmiem nav piemērojams pārvadājumiem, kas īsāki par 50 km. Apsūdzētā persona uzskata, ka šādos braucienos tahogrāfs var tikt noregulēts <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0008" REF.END="QE0008"/><HT TYPE="ITALIC">out of scope</HT><QUOT.END REF.START="QS0008" CODE="201D" ID="QE0008"/> (ārpus piemērošanas jomas) pozīcijā un vadītājiem tajā nav jāievieto vadītāja karte.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0020"><NO.P>20.</NO.P><TXT>Šādos apstākļos <HT TYPE="ITALIC">Cour de cassation</HT> nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><LIST TYPE="OTHER"><ITEM><NP><NO.P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0009" REF.END="QE0009"/>1)</NO.P><TXT>Vai [Regulas Nr. 561/2006] 19. panta 2. punkta normas, saskaņā ar kurām <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0010" REF.END="QE0010"/>dalībvalsts dod iespēju kompetentajām iestādēm piemērot sodus tiem uzņēmumiem un/vai transportlīdzekļu vadītājiem par šīs regulas pārkāpumiem, kas konstatēti tās teritorijā un par ko vēl nav piemēroti sodi, kā arī gadījumos, ja pārkāpums ir izdarīts citas dalībvalsts teritorijā vai trešā valstī<QUOT.END REF.START="QS0010" CODE="201D" ID="QE0010"/>, ir piemērojamas vienīgi šīs regulas normu pārkāpumiem vai arī [Regulas Nr. 3821/85], kas aizstāta ar [Regulu Nr. 165/2014], normu pārkāpumiem?</TXT></NP></ITEM><?PAGE NO="6"?><ITEM><NP><NO.P>2)</NO.P><TXT>Vai Regulas Nr. 561/2006 3. panta a) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka vadītājam ir atļauts atkāpties no Regulas Nr. 3821/85, [kas aizstāta ar Regulu Nr. 165/2014], 15. panta 2. un 7. punkta normām, saskaņā ar kurām pēc pilnvarota inspektora pieprasījuma transportlīdzekļa vadītājam ir pienākums uzrādīt reģistrācijas diagrammas un visus pierakstus par konkrēto dienu un iepriekšējām divdesmit astoņām dienām, ja viņi divdesmit astoņu dienu laikposmā izmantojuši transportlīdzekli pārvadājumos, no kuriem uz dažiem attiecas iepriekš minētā izņēmuma normas, bet citi nepieļauj nekādus izņēmumus no reģistrācijas kontrolierīces izmantošanas?<QUOT.END REF.START="QS0009" CODE="201D" ID="QE0009"/></TXT></NP></ITEM></LIST></QUOT.S></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0021"><NO.P>21.</NO.P><TXT>Rakstveida apsvērumus iesniedza Francijas valdība un Eiropas Komisija. Šī valdība, kā arī Komisija arī rakstveidā atbildēja uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">IV.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Vērtējums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0022"><NO.P>22.</NO.P><TXT>Šie secinājumi ir strukturēti šādi. Vispirms es atbildēšu uz otro iesniedzējtiesas uzdoto prejudiciālo jautājumu, jo, pirms tiek izskatīts jautājums par sankcijām, ir loģiskāk noteikt transportlīdzekļu vadītāju pienākumu, kuri izriet no Regulas Nr. 3821/85 15. panta, raksturu un apjomu, ja uz šiem transportlīdzekļiem principā attiecas Regula Nr. 561/2006, bet dažreiz tie tiek izmantoti maršrutam, kas ir īsāks par 50 km (A). Pēc tam es izskatīšu pirmo prejudiciālo jautājumu, kas īpaši attiecas uz iestādēm, kurām ir teritoriālā kompetence, lai sodītu par šo pienākumu pārkāpumiem (B).</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">A.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Otrais jautājums: kādi saskaņā ar Regulu Nr. 3821/85 bija transportlīdzekļu, kas tiek izmantoti jauktā veidā, vadītāju pienākumi?</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0023"><NO.P>23.</NO.P><TXT>Ar savu otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Regulas Nr. 3821/85 15. pantā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0005"><P>Tagad aizstāts ar Regulas Nr. 165/2014 34.–36. pantu.</P></NOTE> paredzētie pienākumi ir pastāvīgi jāievēro ikvienam transportlīdzekļa vadītājam gadījumā, ja viens un tas pats transportlīdzeklis tiek izmantots <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0011" REF.END="QE0011"/>jauktā<QUOT.END REF.START="QS0011" CODE="201D" ID="QE0011"/> veidā, proti, ja tas tiek izmantots gan maršrutiem, kas ir īsāki par 50 km, gan garākiem maršrutiem. It īpaši, kāda ir Regulas Nr. 561/2006 3. panta a) punktā paredzētās atkāpes iespējamā ietekme uz šo pienākumu apjomu saistībā ar šāda transportlīdzekļa izmantošanu maršrutam, kas ir īsāks par 50 km?</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0024"><NO.P>24.</NO.P><TXT>Francijas valdība uzskata, ka transportlīdzekļa, kas aprīkots ar reģistrācijas kontrolierīci, vadītājam jebkurā laikā ir jāpamato sava braukšanas darbība, tostarp attiecībā uz to darbības daļu, uz kuru attiecas Regulas Nr. 561/2006 3. panta a) punktā paredzētais izņēmums, jo daļu no viņa darbības reglamentē šī regula.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0025"><NO.P>25.</NO.P><TXT>Komisija uzskata, ka tad, ja transportlīdzeklis tiek izmantots jauktā veidā, šāda transportlīdzekļa vadītājam ir jāievieto vadītāja karte, ja viņš izmanto transportlīdzekli pārvadāšanai, kas ietilpst Regulas Nr. 561/2006 piemērošanas jomā. Lai gan transportlīdzekļa vadītājam nav pienākuma ievietot savu vadītāja karti, kad tas vada <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0012" REF.END="QE0012"/>ārpus piemērošanas jomas<QUOT.END REF.START="QS0012" CODE="201D" ID="QE0012"/>, ir būtiski, lai šis transportlīdzekļa vadīšanas laikposms tomēr tiktu reģistrēts kā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0013" REF.END="QE0013"/>cits darbs<QUOT.END REF.START="QS0013" CODE="201D" ID="QE0013"/> vadītāja kartē vai nu automātiski, ievietojot karti transportlīdzekļa vadīšanas laikā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0014" REF.END="QE0014"/>ārpus piemērošanas jomas<QUOT.END REF.START="QS0014" CODE="201D" ID="QE0014"/>, vai izmantojot manuālo funkciju, kāda ir tahogrāfam, atsākot darbību, kas ietilpst regulas piemērošanas jomā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0026"><NO.P>26.</NO.P><TXT>Es lielākoties piekrītu Komisijas veiktajai analīzei.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="7"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0027"><NO.P>27.</NO.P><TXT>Manuprāt, ja transportlīdzekli <HT TYPE="ITALIC">izmanto ne tikai</HT> pasažieru pārvadājumiem regulāros reisos, kuru maršruta garums nepārsniedz 50 km Regulas Nr. 561/2006 3. panta a) punkta izpratnē, bet arī <HT TYPE="ITALIC">izmanto jauktā veidā</HT>, šis transportlīdzeklis pilnībā ietilpst Regulas Nr. 561/2006 piemērošanas jomā. Līdz ar to ikvienam šī transportlīdzekļa vadītājam ir jāizpilda pienākumi, kas tostarp izriet no Regulas Nr. 3821/85 15. panta, tostarp saistībā ar neregulāru transportlīdzekļa izmantošanu maršrutos, kas ir īsāki par 50 km.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0028"><NO.P>28.</NO.P><TXT>Vispirms ir jānorāda, ka, lai gan saskaņā ar Regulas Nr. 3821/85 15. pantu transportlīdzekļu vadītājiem ir jāreģistrē vadīšanas laiks, citi uzdevumi, pieejamība, vadīšanas pārtraukumi un ikdienas atpūtas laikposmi, lai iespējamās pārbaudes laikā varētu pārbaudīt, vai ikviens transportlīdzekļa vadītājs ievēro Regulas Nr. 561/2006 II nodaļā paredzētos noteikumus par transportlīdzekļa vadīšanas laikposmiem, pārtraukumiem un atpūtas laikposmiem, šo pienākumu apmērs nemainās atkarībā no vadītāja identitātes vai brauciena veida, bet gan no izmantotā <HT TYPE="ITALIC">transportlīdzekļa</HT> veida. Proti, Regulas Nr. 561/2006 piemērojamība – kas savukārt nosaka Regulas Nr. 3821/85 un no tās izrietošo pienākumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0006"><P>No Regulas Nr. 3821/85 3. panta izriet, ka tās piemērošanas joma ir identiska Regulas Nr. 561/2006 piemērošanas jomai.</P></NOTE> piemērojamību – ir definēta pozitīvi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0007"><P>Regulas Nr. 561/2006 2. panta 1. punktā ir precizēts, ka minētā regula attiecas uz pārvadājumiem ar transportlīdzekļiem, kurus izmanto kravu pārvadājumiem un kuru maksimālā pieļaujamā masa pārsniedz 3,5 tonnas, un pasažieru pārvadāšanai paredzētiem transportlīdzekļiem, kuru konstrukcijas īpašības un aprīkojums ir piemērots vairāk nekā deviņu personu pārvadāšanai un kuri ir paredzēti šādam mērķim.</P></NOTE> un negatīvi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0008"><P>Regulas Nr. 561/2006 3. pantā ir norādītas vairākas atkāpes, kas noteiktas atkarībā no transportlīdzekļu veidiem. Starp transportlīdzekļiem, kuriem Regula Nr. 561/2006 nav piemērojama, papildus pamatlietā minētajai atkāpei 3. pants attiecas, piemēram, uz transportlīdzekļiem, kuru maksimālais atļautais ātrums nepārsniedz 40 km stundā, bruņoto spēku vai civilās aizsardzības transportlīdzekļiem, transportlīdzekļiem, ko izmanto medicīnas vajadzībām vai arī <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0015" REF.END="QE0015"/>komerciāliem transportlīdzekļiem, kam ir vēsturisks statuss [..] un kas tiek izmantoti nekomerciāliem pasažieru vai kravu pārvadājumiem<QUOT.END REF.START="QS0015" CODE="201D" ID="QE0015"/>. Skat. arī Regulas Nr. 561/2006 13. panta 1. punktu.</P></NOTE> atkarībā no transportlīdzekļu īpašībām un/vai to īpašā izmantojuma. Līdz ar to no tā izriet, ka visiem tādu transportlīdzekļu vadītājiem, uz kuriem attiecas Regula Nr. 561/2006, bija pienākums reģistrēt dažādus ar transportlīdzekļa vadīšanu saistītus datus, kas izriet no Regulas Nr. 3821/85 15. panta.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0029"><NO.P>29.</NO.P><TXT>Taču vai uz transportlīdzekli, kas tiek izmantots jauktā veidā, pilnībā attiecas Regula Nr. 561/2006 vai arī tam var piemērot šīs regulas 3. panta a) punkta atkāpi, kurā ir paredzēts, ka minētā regula neattiecas uz pārvadājumiem ar <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0016" REF.END="QE0016"/>transportlīdzekļiem, ko izmanto regulāriem pasažieru pārvadājumiem, ja minētajā pakalpojumā ietvertā maršruta garums nepārsniedz 50 kilometrus<QUOT.END REF.START="QS0016" CODE="201D" ID="QE0016"/>?</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0030"><NO.P>30.</NO.P><TXT>Manuprāt, šī atkāpe nevar tikt interpretēta tādējādi, ka tajā ir iekļauta atsevišķu transportlīdzekļu neregulāra izmantošana maršrutiem, kuri ir īsāki par 50 km. Tā attiecas tikai uz tādu transportlīdzekļu izmantošanu, ko izmanto vienīgi pasažieru pārvadāšanai ar regulāriem pārvadājumiem, kuru maršruta garums nepārsniedz 50 km.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0031"><NO.P>31.</NO.P><TXT>Vispirms – no pastāvīgās judikatūras izriet, ka izņēmums nevar tikt interpretēts tā, ka izņēmuma iedarbība pārsniedz to, kas nepieciešams tādu interešu aizsardzībai, kuru nodrošināšanai tas ir paredzēts. Turklāt izņēmumu piemērošanas joma ir jānosaka, ņemot vērā attiecīga regulējuma mērķus<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0009"><P>Skat., piemēram, spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20131003">2013. gada 3. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Lundberg</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑317/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:631">EU:C:2013:631</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0020">20.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>. No tā izriet, ka Regulas Nr. 561/2006 3. panta a) punktā paredzētais izņēmums ir jāinterpretē šauri.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0032"><NO.P>32.</NO.P><TXT>Turpinot – Regulas Nr. 561/2006 3. panta a) punkts attiecas tikai uz transportlīdzekļiem, ko <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0017" REF.END="QE0017"/>izmanto regulāriem<QUOT.END REF.START="QS0017" CODE="201D" ID="QE0017"/> pasažieru pārvadājumiem, kuru maršruta garums nepārsniedz 50 km. Šis formulējums liek domāt, ka šī atkāpe ir piemērojama tikai transportlīdzekļiem, kuri ir paredzēti <HT TYPE="ITALIC">tikai</HT> pasažieru pārvadājumiem maršrutos, kas ir īsāki par 50 km, nodrošinot <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0018" REF.END="QE0018"/>pasažieru<?PAGE NO="8"?> pārvadājumus noteiktos laika intervālos pa noteiktiem maršrutiem<QUOT.END REF.START="QS0018" CODE="201D" ID="QE0018"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0010"><P>Kā izriet no <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0019" REF.END="QE0019"/>regulāru pārvadājumu<QUOT.END REF.START="QS0019" CODE="201D" ID="QE0019"/> definīcijas Regulas Nr. 561/2006 4. panta n) punktā, kurā ir atsauce uz 2. panta 1. punktu Padomes Regulā (EEK) Nr. 684/92 (<DATE ISO="19920316">1992. gada 16. marts</DATE>) par kopējiem noteikumiem attiecībā uz starptautiskiem pasažieru pārvadājumiem ar autobusiem (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="074" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="1992">OV 1992, L 74, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>), kas šobrīd atcelta.</P></NOTE>. Konkrēti, runa var būt par transportlīdzekļiem, kas tiek izmantoti pilsētas transportam, skolas autobusiem, ar kuriem pārvadā skolēnus no mājām uz skolu vai no skolas uz mājām, vai arī autobusiem, ar kuriem pārvadā strādniekus no mājām uz darbu un no darba uz mājām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0011"><P>Skat., piemēram, spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170302">2017. gada 2. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Casa Noastră</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑245/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:156">EU:C:2017:156</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), kurā Tiesa nosprieda, ka darbinieku pārvadājumi no dzīvesvietas uz darbavietu un atpakaļ, ko organizē viņu darba devējs un kuru maršruta garums nepārsniedz 50 km, ietilpst Regulas Nr. 561/2006 3. panta a) punktā paredzētās atkāpes piemērošanas jomā.</P></NOTE>. Tātad no Regulas Nr. 561/2006 3. panta a) punkta piemērošanas jomas ir izslēgti transportlīdzekļi, kas neregulāri<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0012"><P>Skat. neregulāro reisu definīciju Regulas Nr. 684/92 2. panta 3. punktā.</P></NOTE> pēc pārvadātāja iniciatīvas tiek izmantoti pasažieru pārvadāšanai īsos maršrutos, jo ar šiem transportlīdzekļiem netiek nodrošināti <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0020" REF.END="QE0020"/>regulāri pārvadājumi<QUOT.END REF.START="QS0020" CODE="201D" ID="QE0020"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0013"><P>Šajā sakarā skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19980430">1998. gada 30. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Clarke &amp; Sons</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Ferne</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑47/97</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1998:185">EU:C:1998:185</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), kurā Tiesa nosprieda, ka pasažieru pārvadājums, kas veikts vairākkārt vienas ceļojumu organizatora rezervācijas ietvaros maršrutā no lidostas uz viesnīcu, nepieciešamības gadījumā apstājoties pie tūristu apskates objekta, iepriekš nenosakot precīzo maršrutu, nav regulārs reiss pirms Regulas Nr. 561/2006 spēkā esošajā regulā paredzētās atkāpes izpratnē.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0033"><NO.P>33.</NO.P><TXT>Atšķirīga (pieņemot to plašāk) Regulas Nr. 561/2006 3. panta a) punkta interpretācija būtu pretrunā ne tikai minētās regulas mērķiem uzlabot darba apstākļus un ceļu satiksmes drošību, bet arī prasībai par transportlīdzekļu vadītāju un atbildīgo personu tiesisko drošību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0034"><NO.P>34.</NO.P><TXT>Proti, varētu iedomāties scenāriju, kurā viens un tas pats vadītājs transportlīdzekli būtu izmantojis garam braucienam, kas pārsniedz 50 km, un uzreiz pēc (vai pirms) tam – vienam (vai vairākiem) maršrutiem, kas ir īsāki par 50 km. Darba apstākļu uzlabošanas un ceļu satiksmes drošības mērķi noteikti prasa, lai šāds vienīgais vadītājs reģistrētu visus savus ar transportlīdzekli saistītos datus, lai kontroles darbinieki varētu pārbaudīt, vai šis vadītājs nav pārkāpis Regulas Nr. 561/2006 II nodaļas noteikumus neatkarīgi no brauciena veida, kāds veikts ar šo transportlīdzekli<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0014"><P>Šajā ziņā pēc analoģijas skat. arī Regulas Nr. 561/2006 6. panta 5. punktu, kurā ir noteikts, ka visiem transportlīdzekļa vadītājiem kā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0021" REF.END="QE0021"/>cits darbs<QUOT.END REF.START="QS0021" CODE="201D" ID="QE0021"/> ir jāatzīmē jebkurš laikposms, kas pavadīts, veicot komercpārvadājumu ar transportlīdzekli, uz kuru neattiecas šī regula. Skat. arī spriedumu, 2001. gada 18. janvāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Skills Motor Coaches</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑297/99</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2001:37">EU:C:2001:37</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), ar kuru Tiesa ir noteikusi pienākumu Regulas Nr. 561/2006 piemērošanas jomā ietilpstoša A transportlīdzekļa vadītājam reģistrēt visu savu vadītāja darbību, tostarp, ja tā tiek veikta darba ietvaros B transportlīdzeklī, uz kuru minētā regula neattiecas.</P></NOTE>. Proti, pat īslaicīga transportlīdzekļa vadīšana nozīmē, ka tajā laikposmā vadītājs veic reālu darbību, kuru var ietekmēt transportlīdzekļa vadīšanu un kuru veicot viņam nav iespējas brīvi izmantot savu laiku<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0015"><P>Tāpat pēc analoģijas skat. spriedumu, 2001. gada 18. janvāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Skills Motor Coaches</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑297/99</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2001:37">EU:C:2001:37</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0037">37.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0035"><NO.P>35.</NO.P><TXT>Tāpat pārbaudes gadījumā var rasties pretrunas – kas, šķiet, ir noticis pamatlietā – starp pēdējo 28 dienu datiem par <HT TYPE="ITALIC">transportlīdzekli</HT> un datiem par <HT TYPE="ITALIC">transportlīdzekļa</HT> <HT TYPE="ITALIC">vadītāju</HT>, it īpaši gadījumā, kad tika izmantota pozīcija <HT TYPE="ITALIC">out of scope</HT>. Ciktāl šādas pretrunas dažreiz varētu slēpt Regulas Nr. 561/2006 II nodaļā paredzēto dažādo laiku neievērošanu, aizbildinoties ar transportlīdzekļa jauktu izmantošanu, kas ļautu tahogrāfu novietot <HT TYPE="ITALIC">out of scope</HT> pozīcijā un nereģistrēt atbilstošos datus, vadītāja (un šajā gadījumā – uzņēmuma vadītāja) interesēs ir reģistrēt šos datus, lai varētu pamatot šīs pretrunas, iesniedzot dokumentus ar pierādījumiem par transportlīdzekļa izmantošanu. Piedāvātā Regulas Nr. 561/2006 3. panta a) punkta interpretācija tādējādi nostiprina transportlīdzekļa vadītāja un uzņēmuma vadītāja tiesisko drošību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0036"><NO.P>36.</NO.P><TXT>No tā izriet, ka gadījumā, ja transportlīdzeklis, uz kuru attiecas Regula Nr. 561/2006, tiek izmantots jauktā veidā, visiem transportlīdzekļa vadītājiem, kas vada šo transportlīdzekli, ir jāievēro Regulas Nr. 3821/85 15. pantā paredzētie pienākumi.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="9"?><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">B.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Pirmais jautājums: kas var sodīt?</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0037"><NO.P>37.</NO.P><TXT>Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, kuras kompetentās iestādes ir tiesīgas izmeklēt Regulas Nr. 3821/85 pārkāpumus: vai tās ir tikai tās dalībvalsts iestādes, kurā pārkāpums ir izdarīts, vai arī runa var būt arī par tās valsts iestādēm, kuras teritorijā pārkāpums nav izdarīts, bet ir tikai konstatēts?</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0038"><NO.P>38.</NO.P><TXT>Manuprāt, uz šo jautājumu nav jāatbild, jo, neskarot iesniedzējtiesas veicamo pārbaudi, attiecīgais noziedzīgais nodarījums, šķiet, ir <HT TYPE="ITALIC">vienlaikus</HT> izdarīts <HT TYPE="ITALIC">un</HT> konstatēts Francijas teritorijā, tādējādi ļaujot šīs valsts iestādēm sodīt noziedzīgā nodarījuma izdarītāju, ja valsts tiesībās ir paredzēts atbilstošs juridiskais pamats (1). Tomēr pilnības labad es uzskatu, ka dalībvalsts nevar, pamatojoties uz Regulas Nr. 561/2006 19. panta 2. punktu, sodīt par Regulas Nr. 3821/85 pārkāpumu, ja nav saiknes starp izdarīto pārkāpumu un šo dalībvalsti (2).</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">1.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Par kādu nodarījumu un kurā teritorijā?</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0039"><NO.P>39.</NO.P><TXT>No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka pamatlietā apsūdzētajai personai ir ticis uzlikts naudas sods <FT TYPE="NUMBER">10125</FT> EUR apmērā par to, ka tā deviņas reizes <HT TYPE="ITALIC">Vācijā</HT> izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, neievietojot vadītāja karti transportlīdzekļa tahogrāfā, par ko ir paredzēts sods Transporta kodeksa L. 3315‑5. panta pirmajā daļā. Tomēr lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu arī tieši minēta <HT TYPE="ITALIC">Versaļa</HT> kā šī noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas vieta. Turklāt iesniedzējtiesa norāda, ka pārkāpums, kas Francijas tiesību aktos noteikts ar Transporta kodeksa L. 3315‑5. pantu, atbilst Regulas Nr. 3821/85 15. panta 7. punktā paredzētajam pārkāpumam, kurš izpaužas nevis kā vadītāja kartes neievietošana tahogrāfā, bet gan kā nespēja sniegt informāciju par iepriekšējām divdesmit astoņām dienām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0040"><NO.P>40.</NO.P><TXT>Šī disonanse rada zināmas šaubas par valsts iestāžu konstatētā pārkāpuma precīzo raksturu. Vai šī persona ir apsūdzēta par Francijas tiesībās paredzēto noziedzīgo nodarījumu saistībā ar vadītāja kartes neievietošanu tahogrāfā, kas tika konstatēts Francijā, bet ticis atkārtoti izdarīts Vācijā? Vai arī, nespējot sniegt Francijā prasīto informāciju par divdesmit astoņām dienām pirms kontroles veikšanas, persona ir apsūdzēta par Regulas Nr. 3821/85 15. panta 7. punkta pārkāpšanu?</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0041"><NO.P>41.</NO.P><TXT>Uz šiem jautājumiem ir jāatbild valsts tiesām. Tomēr šķiet, ka strīds pamatlietā <HT TYPE="ITALIC">formāli</HT> atbilst pirmajam scenārijam, taču <HT TYPE="ITALIC">faktiski</HT> tas patiesībā izriet no otrā scenārija.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0042"><NO.P>42.</NO.P><TXT>Vispirms ir jānorāda, ka Savienības tiesībās nav noteikts, ka transportlīdzekļu vadītājiem, uz kuriem attiecas Regula Nr. 561/2006, vienmēr ir jābūt vadītāja kartei. Proti, visi transportlīdzekļi nav aprīkoti ar reģistrācijas kontrolierīci, kas darbojas ar vadītāja karti<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0016"><P>Vadītāja karte nav minēta Regulas Nr. 3821/85 I pielikumā par analogiem tahogrāfiem. Šādā gadījumā to transportlīdzekļu vadītājiem, kas aprīkoti ar reģistrācijas kontrolierīci atbilstoši šim pielikumam, darba devējs izsniedz tikai reģistrācijas diagrammas.</P></NOTE>, un arī Regulas Nr. 3821/85 15. panta 7. punkta a) apakšpunkta ii) punktā bija skaidri precizēts, ka vadītājam ir pienākums uzrādīt vadītāja karti kontroles darbiniekam tikai (un loģiski), <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0022" REF.END="QE0022"/>ja viņš ir šādas kartes turētājs<QUOT.END REF.START="QS0022" CODE="201D" ID="QE0022"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0017"><P>Skat. arī Regulas Nr. 3821/85 14. panta 3. punktu, saskaņā ar kuru pat transportlīdzekļiem, kas aprīkoti ar reģistrācijas kontrolierīci atbilstoši I B pielikumam (digitālais tahogrāfs), dalībvalsts <HT TYPE="ITALIC">var</HT> pieprasīt, lai vadītājs, uz kuru attiecas Regulas Nr. 561/2006 noteikumi, būtu vadītāja kartes turētājs.</P></NOTE>. Savukārt, kā tika atgādināts iepriekš<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0018"><P>Šo secinājumu 28. punkts.</P></NOTE>, vadītājam ir pienākums reģistrēt (un kontroles gadījumā – sniegt) nozīmīgu informāciju, lai pārliecinātos par Regulas Nr. 561/2006 II nodaļā paredzēto noteikumu pareizu piemērošanu. Šajā ziņā Regulas Nr. 3821/85 15. panta 7. punktā ir<?PAGE NO="10"?> paredzēti tādi vairāki apstiprinošu dokumentu veidi kā reģistrācijas diagrammas un vadītāju kartes, un – daudz vienkāršāk – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0023" REF.END="QE0023"/>jebkāda manuāli savākta informācija un izdruka<QUOT.END REF.START="QS0023" CODE="201D" ID="QE0023"/> par kārtējo dienu un iepriekšējām divdesmit astoņām dienām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0043"><NO.P>43.</NO.P><TXT>No tā izriet, ka vadītāja kartes neievietošana tahogrāfā pati par sevi un izolēti nav Regulas Nr. 3821/85 pārkāpums<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0019"><P>Kā apstiprināts Direktīvas 2006/22 III pielikumā, kurā šāda apsūdzība nav paredzēta.</P></NOTE>. No tā arī izriet, ka minētās regulas 15. panta 7. punktā paredzēto pienākumu pārkāpums izpaužas kā <HT TYPE="ITALIC">nespēja iesniegt apliecinošus dokumentus</HT> par transportlīdzekļa pienācīgu izmantošanu divdesmit astoņās dienās pirms pārbaudes<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0020"><P>I 3 pārkāpums, kura inkriminēšana ir ieteikta Direktīvas 2006/22 III pielikumā (skat. šo secinājumu 10. punktu).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0044"><NO.P>44.</NO.P><TXT>Taču, kā to pamatoti norādījusi Komisija, šāds pārkāpums noteikti ir izdarīts tās dalībvalsts teritorijā, kura to ir konstatējusi. Ja šai dalībvalstij šajā ziņā ir atbilstošs juridiskais pamats, minētās valsts iestādēm saskaņā ar krimināllikuma teritorialitātes principu ir tiesības piemērot sankcijas tā izdarītājam, tostarp tad, ja viņš nav dalībvalsts iedzīvotājs<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0021"><P>Šajā sakarā skat. Regulas Nr. 3821/85 19. panta 3. punkta pirmo ievilkumu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">2.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Par Regulas Nr. 561/2006 19. panta 2. punkta piemērošanas jomu</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0045"><NO.P>45.</NO.P><TXT>Lai gan, manuprāt, formāli nav jāatbild uz iesniedzējtiesas pirmo jautājumu, jo tas nav nepieciešams strīda atrisināšanai, tomēr es uz to īsi atbildēšu, ņemot vērā atbilstības prezumpciju saistībā ar prejudiciālajiem jautājumiem un ģenerāladvokātiem uzticēto uzdevumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0046"><NO.P>46.</NO.P><TXT>Saskaņā ar Regulas Nr. 561/2006 19. panta 2. punkta pirmo daļu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0024" REF.END="QE0024"/>dalībvalsts dod iespēju kompetentajām iestādēm piemērot sodus tiem uzņēmumiem un/vai transportlīdzekļu vadītājiem par šīs regulas pārkāpumiem, kas konstatēti tās teritorijā un par ko vēl nav piemēroti sodi, kā arī gadījumos, ja pārkāpums ir izdarīts citas dalībvalsts teritorijā vai trešā valstī<QUOT.END REF.START="QS0024" CODE="201D" ID="QE0024"/>. Tātad 19. panta 2. punkta formulējums skaidri norāda uz <HT TYPE="ITALIC">šīs regulas</HT> pārkāpumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0047"><NO.P>47.</NO.P><TXT>Pretēji Regulas Nr. 561/2006 19. panta 2. punkta formulējumam Francijas valdība un Komisija galvenokārt pamatojas uz kontekstuālo un teleoloģisko interpretāciju, lai secinātu, ka ar Regulas Nr. 561/2006 19. panta 2. punktu dalībvalstīm ir atļauts sodīt gan par šīs regulas pārkāpumiem, gan par Regulas Nr. 3821/85 pārkāpumiem, ja šie pārkāpumi ir vienkārši konstatēti to teritorijā, kaut arī tie ir izdarīti citā dalībvalstī vai trešā valstī. Šīs ieinteresētās puses uzskata, ka abas minētās regulas veido nedalāmu veselumu. Regulas Nr. 561/2006 efektivitāte esot balstīta uz Regulas Nr. 3821/85 piemērošanu, jo tās īstenošanai ir jāizmanto reģistrācijas kontrolierīce. Turklāt, ņemot vērā abās šajās regulās izvirzīto mērķu identiskumu, būtu ne tikai loģiski, bet arī nepieciešams, ņemot vērā autopārvadājumu pārrobežu raksturu, ļaut dalībvalsts iestādēm sodīt par abu minēto regulu pārkāpumiem, kas konstatēti šīs valsts teritorijā, lai neizraisītu ne tikai pārkāpumu, bet arī negadījumu pieaugumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0048"><NO.P>48.</NO.P><TXT>Komisija, ņemot vērā izstrādes vēsturi, it īpaši uzsver, ka Regulas Nr. 561/2006 19. panta 2. punktā tiešas norādes trūkums uz Regulu Nr. 3821/85 nav radies ar nolūku. Lai gan Komisijas sākotnējā regulas priekšlikumā nebija nevienas <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0025" REF.END="QE0025"/>ekstrateritoriālās klauzulas<QUOT.END REF.START="QS0025" CODE="201D" ID="QE0025"/>, tas tā ir tādēļ, ka patiesībā šāda klauzula nav vajadzīga, jo nepastāv nekāda eksteritorialitāte. 19. pants attiecoties nevis uz valsts sankciju sistēmas izveidi, bet gan uz Savienības sankciju sistēmas izveidi, kas ir piemērojama visā Savienības teritorijā. Šajā ziņā dalībvalstis, ja tas bija saskaņā ar to valsts sistēmām, jau varēja paredzēt sankcijas par pārkāpumiem, ko vienkārši konstatējušas to kompetentās iestādes minētajā teritorijā. Likumdošanas darbu laikā ieviešot jaunu 2. punktu,<?PAGE NO="11"?> kura nebija Komisijas priekšlikumā, sākotnējais mērķis bija pārveidot šo iespēju par pienākumu. Pēc tam regulas, kas vēlāk kļuva par Regulu Nr. 561/2006, 19. panta 2. punkta formulējums attīstījās, neiekļaujot pienākumu šajā tekstā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0049"><NO.P>49.</NO.P><TXT>Šādai pieejai es nevaru piekrist. Manuprāt, Regulas Nr. 561/2006 19. panta 2. punktu nevar interpretēt tādējādi, ka tā piemērošanas jomā, pamatojoties tikai uz šīs regulas un Regulas Nr. 3821/85 savstarpējo papildināmību, tiktu iekļauti pēdējās minētās regulas pārkāpumi, lai gan tā šajā tiesību normā nav tieši minēta.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0050"><NO.P>50.</NO.P><TXT>Pirmkārt, lai gan Regulas Nr. 561/2006 19. panta 1. un 4. punktam ir transversāla dimensija, jo tajos ir atsauce gan uz Regulu Nr. 561/2006, gan Regulu Nr. 3821/85, šie punkti ir lielā mērā vispārīgi un tajos būtībā ir vienīgi noteikts, ka dalībvalstīm ir jānosaka sankciju sistēma vienas vai otras no minētajām regulām pārkāpuma gadījumā. To priekšmets tātad atšķiras no minētā 19. panta 2. punkta ļoti specifiskā mērķa – atļaut ekstrateritoriālās sankcijas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0051"><NO.P>51.</NO.P><TXT>Otrkārt, lai gan Regulas Nr. 3821/85 un Regulas Nr. 561/2006 papildināmība nav noliedzama<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0022"><P>Regula Nr. 3821/85 tieši iekļaujas Regulas Nr. 561/2006 turpinājumā. Lai gan tās tiešais mērķis ir noteikt, ka transportlīdzekļu vadītājiem ir jāreģistrē noteikta ar transportlīdzekļa vadīšanu saistīta informācija, tās galīgais mērķis ir ļaut inspektoriem pārliecināties ar vairāku veidu pierādījumiem, ka ir ievēroti Regulas Nr. 561/2006 II nodaļas noteikumi. Skat., piemēram, spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20180926">2018. gada 26. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Baumgartner</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑513/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:772">EU:C:2018:772</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0028">28.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, Direktīvas 2006/22 III pielikumā ir skaidri nošķirta Regulas Nr. 561/2006 pārkāpumu grupa (noteikumu attiecībā uz apkalpi, vadīšanas laikposmiem, atpūtas laikposmiem un maksājumu veidiem neievērošana) un Regulas Nr. 3821/85 pārkāpumu grupa (noteikumu attiecībā uz reģistrācijas kontrolierīces uzstādīšanu, reģistrācijas kontrolierīces, vadītāja kartes un reģistrācijas diagrammas izmantošanu, datu ievadīšanu vai dokumentu uzrādīšanu neievērošana). Tātad Savienības likumdevējs nodala gan abas pārkāpumu grupas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0023"><P>Ir jāpiekrīt, ka praksē šī atšķirība ne vienmēr ir tik skaidra, jo noteiktas darbības vienlaikus var būt gan Regulas Nr. 3821/85 pārkāpums, gan Regulas Nr. 561/2006 pārkāpums (skat., piemēram, spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160609">2016. gada 9. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Eurospeed</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑287/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:420">EU:C:2016:420</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20180926">2018. gada 26. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Baumgartner</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑513/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:772">EU:C:2018:772</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>)).</P></NOTE>, tādēļ nav iespējams droši apgalvot, ka Regulas Nr. 3821/85 noteikumu pārkāpumu tieša neiekļaušana Regulas Nr. 561/2006 19. panta 2. punktā ir vienkārši netīšas bezdarbības rezultāts. Līdz ar to – diametrāli pretēji Komisijas argumentācijai – varētu apgalvot, ka tas vien, ka Regulas Nr. 561/2006 19. panta 2. punktā nav nevienas atsauces uz Regulu Nr. 3821/85, gluži pretēji, uzsver, ka šādu noklusējumu Savienības likumdevējs bija iecerējis ar nolūku<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0024"><P>Turklāt jānorāda, ka Savienības likumdevējs nav grozījis Regulas Nr. 561/2006 19. panta 2. punkta formulējumu tās pēdējā redakcijā, kura datēta ar 2020. gada 20. augustu, pēc grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2020/1054 (<DATE ISO="20200715">2020. gada 15. jūlijs</DATE>) (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="249" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2020">OV 2020, L 249, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0052"><NO.P>52.</NO.P><TXT>Treškārt, kad Savienības likumdevējs dalībvalstīm piešķir pilnvaras sodīt par citās dalībvalstīs izdarītiem pārkāpumiem, šķiet, tas to dara skaidri un ierobežoti, kā par to liecina citi tiesību akti. Tādējādi, piemēram, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2017/1371 (<DATE ISO="20170705">2017. gada 5. jūlijs</DATE>) par cīņu pret krāpšanu, kas skar Savienības finanšu intereses, izmantojot krimināltiesības<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0025"><P><REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="198" PAGE.FIRST="29" DATE.PUB="2017">OV 2017, L 198, 29. lpp.</REF.DOC.OJ></P></NOTE>, 11. pantā, kas pieņemts, pamatojoties uz LESD 83. panta 2. punktu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0026"><P>Saskaņā ar kuru <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0026" REF.END="QE0026"/>ja dalībvalstu krimināltiesisko normatīvo aktu tuvināšana izrādās būtiska, lai nodrošinātu Savienības politikas efektīvu īstenošanu jomā, kurai tikuši piemēroti saskaņošanas pasākumi, direktīvās var paredzēt noteikumu minimumu attiecībā uz noziedzīgu nodarījumu un sankciju definēšanu attiecīgajā jomā [..]<QUOT.END REF.START="QS0026" CODE="201D" ID="QE0026"/>.</P></NOTE>, dalībvalsts kompetences paplašināšana piemērot sodus par noziedzīgiem nodarījumiem, kas izdarīti <HT TYPE="ITALIC">ārpus</HT> tās teritorijas, ir pakļauta gan nepieciešamībai par to informēt Komisiju, gan arī<?PAGE NO="12"?> prasībai par saikni starp minēto noziedzīgo nodarījumu un minēto dalībvalsti<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0027"><P>Saskaņā ar Direktīvas 2017/1371 11. panta 3. punktu, ja dalībvalsts pieņem lēmumu noteikt plašāku jurisdikciju attiecībā uz noziedzīgajiem nodarījumiem, kas izdarīti ārpus tās teritorijas, tā informē Komisiju jebkurā no šādām situācijām: a) noziedzīga nodarījuma izdarītājs ir pastāvīgais iedzīvotājs tās teritorijā, b) noziedzīgais nodarījums ir izdarīts tādas juridiskas personas labā, kas veic uzņēmējdarbību tās teritorijā, vai c) noziedzīga nodarījuma izdarītājs ir viens no tās ierēdņiem, kas veic savus dienesta pienākumus.</P></NOTE>. No šīs ilustrācijas izriet, ka tad, ja Savienības likumdevējs vēlas ļaut dalībvalstij sodīt par noziedzīgu nodarījumu, kas nav izdarīts tās teritorijā, tas to dara tieši, precīzi un tikai par noziedzīgiem nodarījumiem, kuriem turklāt ir saikne ar šo valsti<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0028"><P>Attiecībā uz citu līdzīgu piemēru skat. Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/57/ES (<DATE ISO="20140416">2014. gada 16. aprīlis</DATE>) par kriminālsodiem par tirgus ļaunprātīgu izmantošanu (tirgus ļaunprātīgas izmantošanas direktīva) (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="173" PAGE.FIRST="179" DATE.PUB="2014">OV 2014, L 173, 179. lpp.</REF.DOC.OJ>) 10. pantu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0053"><NO.P>53.</NO.P><TXT>Visbeidzot un saistībā ar iepriekšminēto – saskaņā ar pastāvīgo judikatūru noziedzīgu nodarījumu un sodu tiesiskuma princips nozīmē, ka likumā ir skaidri jādefinē pārkāpumi un par tiem paredzētie sodi. Šis nosacījums ir izpildīts tad, ja attiecīgā persona, no atbilstošās normas formulējuma un – vajadzības gadījumā – izmantojot tiesu sniegto normas interpretāciju, var uzzināt, par kādām darbībām vai bezdarbību tai iestājas kriminālatbildība<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0029"><P>Skat., piemēram, spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20080603">2008. gada 3. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Intertanko</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑308/06</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:312">EU:C:2008:312</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0071">71.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20151022">2015. gada 22. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">AC‑Treuhand/</HT>Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑194/14 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:717">EU:C:2015:717</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0040">40.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20171220">2017. gada 20. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Vaditrans</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑102/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:1012">EU:C:2017:1012</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0051">51.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0054"><NO.P>54.</NO.P><TXT>Galu galā svarīga ir (Eiropas) likuma pieņemtā redakcija. Un otrādi – nodomiem un idejām, kas tiek izteiktas likumdošanas procesā, bet nav izteiktas tekstā, un, <HT TYPE="ITALIC">vēl jo vairāk</HT>, likumdevēja bezdarbībai, nav nozīmes. Ja likumdevējs nav spējis viennozīmīgi pateikt, ko tas vēlas, ir problemātiski likt tam to darīt <HT TYPE="ITALIC">a posteriori</HT>, izmantojot interpretāciju, lai gan iesaistītas personas būtu pamatoti varējušas domāt citādi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0030"><P>Skat. manus secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Presidenza del Consiglio dei Ministri</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑129/19</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2020:375">EU:C:2020:375</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0119">119.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0123">123.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Skat. arī manus secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Entoma</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑526/19</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2020:552">EU:C:2020:552</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Šāda pieeja kļūst vēl problemātiskāka, ja tās rezultātā tik tiešām tiek sankcionētas darbības, pamatojoties uz analoģiju vai saistību, bez tieša juridiskā pamata. Krimināltiesību jomā noziedzīgi nodarījumi ir jādefinē <HT TYPE="ITALIC">ex ante</HT> precīzi un skaidri.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0055"><NO.P>55.</NO.P><TXT>Līdz ar to un pretēji Francijas valdības apgalvojumam, ņemot vērā Regulas Nr. 561/2006 19. panta 2. punkta formulējumu, pilnīgi noteikti nevar uzskatīt, ka kriminālvajāšana, pamatojoties uz šo tiesību normu, par Regulas Nr. 3821/85 noteikumu pārkāpumiem, kas konstatēti, bet nav izdarīti dalībvalsts teritorijā, attiecīgajai personai, kurai no tā rodas sekas, ir saprātīgi paredzama.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0056"><NO.P>56.</NO.P><TXT>No tā izriet, ka šobrīd Regulas Nr. 561/2006 19. panta 2. punkts dalībvalsts iestādēm nedod tiesības uzlikt sodu transportlīdzekļa, uz kuru attiecas šī regula, uzņēmuma vadītājam un/vai transportlīdzekļa vadītājam par Regulas Nr. 3821/85 pārkāpumu, kas nav izdarīts tās teritorijā un kam nav nekādas citas saiknes ar šo dalībvalsti.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0057"><NO.P>57.</NO.P><TXT>Apkopojot secinājumus, jāatzīst, ka šāds risinājums nav pilnībā apmierinošs. Ņemot vērā starp abām regulām pastāvošo ciešo papildināmību, varētu būt lietderīgi Regulas Nr. 3821/85 pārkāpumus iekļaut Regulas Nr. 561/2006 19. panta 2. punktā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0031"><P>Tiesa <DATE ISO="20180926">2018. gada 26. septembra</DATE> spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Baumgartner</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑513/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:772">EU:C:2018:772</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0030">30.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>) nosprieda, ka, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0027" REF.END="QE0027"/>ņemot vērā ar autotransportu saistīto aktivitāšu pārrobežu raksturu, Regulas Nr. 561/2006 19. panta 2. punkta pirmās daļas interpretācija, saskaņā ar kuru dalībvalstis dod iespēju to kompetentajām iestādēm piemērot sodus par šīs regulas pārkāpumiem, kas konstatēti tās teritorijā, pat ja pārkāpums ir izdarīts citas dalībvalsts teritorijā vai trešā valstī, vēl jo vairāk atbilst mērķiem, kam šī regula kalpo<QUOT.END REF.START="QS0027" CODE="201D" ID="QE0027"/>. Šo apgalvojumu var <HT TYPE="ITALIC">mutatis mutandis</HT> piemērot Regulas Nr. 3821/85 pārkāpumiem.</P></NOTE>. Taču, kā jau tika uzsvērts, lietderība nenozīmē likumību, it īpaši krimināltiesībās. Ja pašreizējs Regulas Nr. 561/2006 19. panta 2. punkta formulējums tiktu uzskatīts par nepilnīgu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0032"><P>Manuprāt, tas tā ne obligāti ir, ņemot vērā šo secinājumu 39.–44. punktā izklāstītos iemeslus.</P></NOTE>, tas būtu jāgroza Savienības likumdevējam.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><?PAGE NO="13"?><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">V.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Secinājumi</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0058"><NO.P>58.</NO.P><TXT>Ierosinu Tiesai uz <HT TYPE="ITALIC">Cour de cassation</HT> (Francija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:</TXT><P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P>Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 561/2006 (<DATE ISO="20060315">2006. gada 15. marts</DATE>), ar ko paredz dažu sociālās jomas tiesību aktu saskaņošanu saistībā ar autotransportu, 3. panta a) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ir piemērojams vienīgi tiem transportlīdzekļiem, ko izmanto tikai regulāriem pasažieru pārvadājumiem, kuru maršruta garums nepārsniedz 50 km. Transportlīdzekļu jauktas izmantošanas gadījumā tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, jebkuram transportlīdzekļa vadītājam bija uzlikti pienākumi, kas izriet no Padomes Regulas (EEK) Nr. 3821/85 (<DATE ISO="19851220">1985. gada 20. decembris</DATE>) par reģistrācijas kontrolierīcēm, ko izmanto autotransportā, 15. panta.</P></ITEM><ITEM><P>Regulas Nr. 561/2006 19. panta 2. punkts tā pašreizējā situācijā dalībvalsts iestādēm nedod tiesības uzlikt sodu transportlīdzekļa, uz kuru attiecas šī regula, uzņēmuma vadītājam un/vai transportlīdzekļa vadītājam par Regulas Nr. 3821/85 pārkāpumu, kas nav izdarīts tās teritorijā un kam nav nekādas citas saiknes ar šo dalībvalsti.</P></ITEM></LIST></P></NP.ECR></GR.SEQ></CONTENTS.CONCLUSION></CONCLUSION>