<?xml version="1.0" encoding="UTF-8"?><CONCLUSION NNC="YES" xmlns:fmx="http://opoce" xmlns:xsi="http://www.w3.org/2001/XMLSchema-instance" xsi:noNamespaceSchemaLocation="http://formex.publications.europa.eu/schema/formex-05.55-20141201.xd"><BIB.CONCLUSION><REF.CASE FILE="n.a."><NO.CASE>C‑359/13</NO.CASE></REF.CASE><NO.CELEX>62013CC0359</NO.CELEX><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2240">EU:C:2014:2240</NO.ECLI><NO.SEQ>0001</NO.SEQ><PAGE.FIRST.ECR>1</PAGE.FIRST.ECR><PAGE.SEQ>1</PAGE.SEQ><PAGE.LAST.ECR>19</PAGE.LAST.ECR><PAGE.TOTAL>19</PAGE.TOTAL></BIB.CONCLUSION><CURR.TITLE><PAGE.HEADER><P><HT TYPE="ITALIC">E. SHARPSTON</HT> SECINĀJUMI — LIETA C‑359/13</P><P><HT TYPE="ITALIC">MARTENS</HT></P></PAGE.HEADER></CURR.TITLE><TITLE><TI><P><HT TYPE="UC">Ģenerāladvokātes Eleanoras Šarpstones [ <HT TYPE="ITALIC">Eleanor Sharpston</HT> ] secinājumi,</HT></P><P>sniegti <DATE ISO="20140924">2014. gada 24. septembrī</DATE><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0001"><P>Oriģinālvaloda – angļu.</P></NOTE></P></TI><STI><P>Lieta C‑359/13</P><P>B. Martens</P><P>pret</P><P>Minister van Onderwijs, Cultuur en Wetenschap</P><P><HT TYPE="NORMAL">(Centrale Raad van Beroep (Nīderlande) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)</HT></P></STI></TITLE><INDEX><KEYWORD>Finansējums augstākajai izglītībai aizjūras teritorijās</KEYWORD><KEYWORD>Dzīvesvietas nosacījums</KEYWORD><KEYWORD><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0001" ID="QS0001"/>Noteikums par trīs no sešiem gadiem<QUOT.END REF.START="QS0001" CODE="201D" ID="QE0001"/></KEYWORD><KEYWORD>Bijušais pārrobežu darba ņēmējs</KEYWORD></INDEX><CONTENTS.CONCLUSION><NP><NO.P>1.</NO.P><TXT>Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu šajā lietā atkal attiecas uz tiesībām saņemt finansējumu, ko Nīderlande piešķir augstākajai izglītībai ārpus pašas Nīderlandes – ko sauc par <HT TYPE="ITALIC">meeneembare studie financiering</HT> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0002" ID="QS0002"/><HT TYPE="ITALIC">MNSF</HT><QUOT.END REF.START="QS0002" CODE="201D" ID="QE0002"/> vai <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0003" ID="QS0003"/>pārnesams studiju finansējums<QUOT.END REF.START="QS0003" CODE="201D" ID="QE0003"/>). Spriedumā lietā C‑542/09 Komisija/Nīderlande<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0002"><P><REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:346">EU:C:2012:346</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>.</P></NOTE> Tiesa nosprieda, ka Nīderlandes noteikums, saskaņā ar kuru jebkuram šāda finansējuma pieprasītājam, papildus tam, ka viņam ir tiesības uz šādu finansējumu, lai studētu Nīderlandē, ir arī jābūt likumīgi nodzīvojušam Nīderlandē vismaz trīs gadus no pēdējiem sešiem gadiem pirms iestāšanās izglītības iestādē (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0004" ID="QS0004"/>noteikums par trīs no sešiem gadiem<QUOT.END REF.START="QS0004" CODE="201D" ID="QE0004"/>), ir pretrunā LESD 45. pantam un Regulas Nr. 1612/68<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0003"><P>Padomes <DATE ISO="19681015">1968. gada 15. oktobra</DATE> Regula (EEK) Nr. 1612/68 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā (OV speciālizdevums angļu valodā 1968(II), 475. lpp.). Eiropas Parlamenta un Padomes <DATE ISO="20110405">2011. gada 5. aprīļa</DATE> Regula (ES) Nr. 492/2011 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Savienībā (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="141" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2011">OV 2011, L 141, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>), ar ko atceļ Regulu Nr. 1612/68 no <DATE ISO="20110616">2011. gada 16. jūnija</DATE> (un tātad pēc attiecīgo faktu norises šajā lietā). Katrā ziņā Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punkta un 12. panta teksts Regulā Nr. 492/2011 nav mainīts, līdz ar to es uz abām tiesību normām atsaukšos, lietojot tagadnes formu.</P></NOTE> 7. panta 2. punktam, jo tas ir netieši diskriminējošs.</TXT></NP><NP><NO.P>2.</NO.P><TXT>Noteikums par trīs no sešiem gadiem tomēr tika piemērots <HT TYPE="ITALIC">Babette Martens</HT>, Nīderlandes pilsonei, kura gandrīz visu savu skolas laiku ir dzīvojusi Beļģijā un kura pieprasīja Nīderlandes iestādēm <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0005" ID="QS0005"/>pārnesamu<QUOT.END REF.START="QS0005" CODE="201D" ID="QE0005"/> studiju finansējumu, lai dotos uz Kirasao [<HT TYPE="ITALIC">Curaçao</HT>] un iegūtu tur augstāko izglītību. Viņas tēvs (arī Beļģijā dzīvojošs Nīderlandes pilsonis) kādu brīdi strādāja Nīderlandē nepilna laika darbu, un <HT TYPE="ITALIC">B. Martens</HT> attiecībā uz šo laikposmu tika piešķirts <HT TYPE="ITALIC">MNSF</HT> studijām universitātē. Tomēr attiecībā uz pārējo studiju laiku <HT TYPE="ITALIC">B. Martens</HT> finansējums tika atteikts, tiklīdz viņas tēvs vairs nebija pārrobežu darba ņēmējs, tādēļ, ka viņas situācijai tika piemērots noteikums par trīs no sešiem gadiem, kuram viņa neatbilda.</TXT></NP><NP><NO.P>3.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Centrale Raad van Beroep</HT> (Nīderlande) (Galvenā apelācijas tiesa; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0006" ID="QS0006"/>iesniedzējtiesa<QUOT.END REF.START="QS0006" CODE="201D" ID="QE0006"/>) būtībā jautā, vai darba ņēmēju brīvas pārvietošanās tiesībām vai arī Eiropas Savienības (ES) pilsonības tiesībām ir pretrunā tas, ka Nīderlande šādās situācijās piemēro noteikumu par trīs no sešiem gadiem. It īpaši tā jautā, vai <HT TYPE="ITALIC">B. Martens</HT> tēvs pret Nīderlandi var atsaukties uz tiesībām, kas izriet no darba ņēmēju brīvas pārvietošanās pēc tam, kad viņš vairs nav pārrobežu darba ņēmējs šajā dalībvalstī. Ja viņš šādi rīkoties nevar, tad iesniedzējtiesa vaicā, vai <HT TYPE="ITALIC">B. Martens</HT> kā ES pilsone var atsaukties pati uz savām tiesībām.</TXT></NP><?PAGE NO="2"?><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">ES tiesības</HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Līgums par Eiropas Savienības darbību</HT></P></TI></TITLE><NP><NO.P>4.</NO.P><TXT>Ar LESD 20. panta 1. punktu ir izveidota ES pilsonība. Saskaņā ar 20. panta 2. punktu <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0007" ID="QS0007"/>Savienības pilsoņiem ir ar Līgumiem piešķirtās tiesības un ar tiem uzliktie pienākumi<QUOT.END REF.START="QS0007" CODE="201D" ID="QE0007"/>. It īpaši saskaņā ar 20. panta 2. punkta a) apakšpunktu ES pilsoņiem ir piešķirtas <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0008" ID="QS0008"/>tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstu teritorijā<QUOT.END REF.START="QS0008" CODE="201D" ID="QE0008"/>. 21. pantā šīs tiesības ir apstiprinātas, piebilstot, ka šīs tiesības tiek īstenotas, <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0009" ID="QS0009"/>ievērojot Līgumos noteiktos ierobežojumus un nosacījumus, kā arī to īstenošanai paredzētos pasākumus<QUOT.END REF.START="QS0009" CODE="201D" ID="QE0009"/>.</TXT></NP><NP><NO.P>5.</NO.P><TXT>LESD 45. pantā ir noteikts, ka:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="045.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0010" ID="QS0010"/>1.</NO.PARAG><ALINEA>Savienībā nodrošina darba ņēmēju pārvietošanās brīvību.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="045.002"><NO.PARAG>2.</NO.PARAG><ALINEA>Pārvietošanās brīvība nozīmē to, ka likvidē jebkādu dalībvalstu darba ņēmēju diskrimināciju pilsonības dēļ attiecībā uz nodarbinātību, darba samaksu un citiem darba un nodarbinātības nosacījumiem.</ALINEA></PARAG><P>[..]<QUOT.END REF.START="QS0010" CODE="201D" ID="QE0010"/></P></QUOT.S></P></NP><NP><NO.P>6.</NO.P><TXT>Lai arī LES 52. panta 1. punktā ir noteikts, ka Līgums ir piemērojams tostarp <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0011" ID="QS0011"/>Nīderlandes Karalistei<QUOT.END REF.START="QS0011" CODE="201D" ID="QE0011"/>, kuras daļa ir arī Kirasao<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0004"><P>Skat. <HT TYPE="ITALIC">Statuut voor het Koninkrijk der Nederlanden</HT> 1. pantu (tālāk 14. punkts).</P></NOTE>, LES 52. panta 2. punktā ir atsauce uz LESD 355. pantu, lai noteiktu Līgumu teritoriālo piemērošanas jomu. Saskaņā ar LESD 355. panta 2. punktu īpašā asociācijas procedūra, kas izklāstīta LESD ceturtajā daļā, attiecas uz tām aizjūras zemēm un teritorijām (AZT), kas uzskaitītas šī Līguma II pielikumā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0005"><P>II pielikums: Aizjūras zemes un teritorijas, uz kurām attiecas Līguma par Eiropas Savienības darbību ceturtās daļas noteikumi (<REF.DOC.OJ COLL="C" NO.OJ="326" PAGE.FIRST="336" DATE.PUB="2012">OV 2012, C 326, 336. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE>. II pielikuma sarakstā ir ietvertas Nīderlandes Antiļas, kurās ietilpst arī Kirasao. Šīs zemes un teritorijas LESD 198. panta 1. punktā (ceturtās daļas pirmā tiesību norma) ir aprakstītas kā <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0012" ID="QS0012"/>zemes un teritorijas ārpus Eiropas, kuras uztur īpašas attiecības ar Dāniju, Franciju, Nīderlandi un Apvienoto Karalisti<QUOT.END REF.START="QS0012" CODE="201D" ID="QE0012"/> un kuras <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0013" ID="QS0013"/>dalībvalstis piekrīt asociēt ar Savienību<QUOT.END REF.START="QS0013" CODE="201D" ID="QE0013"/>.</TXT></NP><NP><NO.P>7.</NO.P><TXT>LESD ceturtā daļa attiecas uz <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0014" ID="QS0014"/>Aizjūras zemju un teritoriju asociēšanu<QUOT.END REF.START="QS0014" CODE="201D" ID="QE0014"/>. LESD 202. pantā ir noteikts, ka, <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0015" ID="QS0015"/>ievērojot noteikumus, kas attiecas uz sabiedrības veselību, valsts drošību vai sabiedrisko kārtību, brīvu to darba ņēmēju pārvietošanos, kas no zemēm un teritorijām ierodas dalībvalstīs, kā arī to darba ņēmēju pārvietošanos, kas no dalībvalstīm ierodas zemēs un teritorijās, reglamentē saskaņā ar 203. pantu pieņemtie tiesību akti<QUOT.END REF.START="QS0015" CODE="201D" ID="QE0015"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0006"><P>Saskaņā ar LESD 203. pantu pieņemtajos tiesību aktos nav izskaidrots, vai <HT TYPE="ITALIC">Martens</HT> k‑gam un viņa meitai šajā lietā ir tiesības atsaukties uz ES tiesībām.</P></NOTE>.</TXT></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Regula Nr. 1612/68</HT></P></TI></TITLE><NP><NO.P>8.</NO.P><TXT>Regulā Nr. 1612/68 ir paredzēti papildnoteikumi, lai nodrošinātu vienas dalībvalsts pilsoņu brīvību strādāt citā dalībvalstī, un tādējādi šī regula īsteno Līguma noteikumus par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos. Šīs regulas preambulas pirmajā apsvērumā ir atspoguļots tās vispārējais mērķis, saskaņā ar kuru <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0016" ID="QS0016"/>ir jānovērš jebkāda ar pilsonību saistīta darba ņēmēju diskriminācija attiecībā uz nodarbināšanu, atalgojumu un citiem darba un nodarbinātības apstākļiem, kā arī jānodrošina šādiem darba ņēmējiem tiesības brīvi pārvietoties [Savienībā], lai strādātu algotu darbu, izņemot ierobežojumus, kas ir saistīti ar valsts drošību, sabiedrisko kārtību un veselības aizsardzību<QUOT.END REF.START="QS0016" CODE="201D" ID="QE0016"/>.</TXT></NP><?PAGE NO="3"?><NP><NO.P>9.</NO.P><TXT>Preambulas trešajā un ceturtajā apsvērumā attiecīgi ir noteikts, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0017" ID="QS0017"/>pārvietošanās brīvība ir darba ņēmēju un viņu ģimeņu pamatbrīvība<QUOT.END REF.START="QS0017" CODE="201D" ID="QE0017"/> un ka šī brīvība jābauda <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0018" ID="QS0018"/>pastāvīgiem, sezonas un pārrobežu darba ņēmējiem un pakalpojumu sniedzējiem<QUOT.END REF.START="QS0018" CODE="201D" ID="QE0018"/>.</TXT></NP><NP><NO.P>10.</NO.P><TXT>Saskaņā ar preambulas piekto apsvērumu brīvu pārvietošanos var īstenot <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0019" ID="QS0019"/>saskaņā ar objektīviem standartiem, brīvi un ar cieņu tikai tad, ja vienlīdzīgu attieksmi faktiski un normatīvajos aktos īstenos visos jautājumos, kas ir saistīti ar algotu darbu un tiesībām uz mājokli, kā arī novērsīs šķēršļus, kas apgrūtina darba ņēmēju mobilitāti, īpaši attiecībā uz darba ņēmēja tiesībām apvienoties ar savu ģimeni un nosacījumiem, saskaņā ar kuriem šo ģimeni integrē uzņēmējā valstī<QUOT.END REF.START="QS0019" CODE="201D" ID="QE0019"/>.</TXT></NP><NP><NO.P>11.</NO.P><TXT>Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktā ir paredzēts, ka darba ņēmējs, kurš ir dalībvalsts pilsonis <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0020" ID="QS0020"/>bauda tādas pašas sociālās un nodokļu priekšrocības, kā attiecīgās valsts darba ņēmēji<QUOT.END REF.START="QS0020" CODE="201D" ID="QE0020"/> citā dalībvalstī.</TXT></NP><NP><NO.P>12.</NO.P><TXT>Regulas Nr. 1612/68 12. pants ir izteiks šādi:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0021" ID="QS0021"/>Ja dalībvalsts pilsoņa, kas ir vai ir bijis nodarbināts citā dalībvalstī, bērni uzturas tās teritorijā, viņus uzņem vispārējās izglītības, mācekļa un profesionālās izglītības programmās ar tādiem pašiem nosacījumiem kā minētās valsts pilsoņus.</ALINEA><ALINEA>[..]<QUOT.END REF.START="QS0021" CODE="201D" ID="QE0021"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Direktīva 2004/38</HT></P></TI></TITLE><NP><NO.P>13.</NO.P><TXT>Direktīvas 2004/38/EK<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0007"><P>Eiropas Parlamenta un Padomes <DATE ISO="20040429">2004. gada 29. aprīļa</DATE> Direktīva par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="158" PAGE.FIRST="77" DATE.PUB="2004">OV 2004, L 158, 77. lpp.</REF.DOC.OJ>, ar labojumiem <REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="229" PAGE.FIRST="35" DATE.PUB="2004">OV 2004, L 229, 35. lpp.</REF.DOC.OJ>, <REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="030" PAGE.FIRST="27" DATE.PUB="2005">OV 2005, L 30, 27. lpp.</REF.DOC.OJ>, <REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="197" PAGE.FIRST="34" DATE.PUB="2005">OV 2005, L 197, 34. lpp.</REF.DOC.OJ>, un <REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="204" PAGE.FIRST="28" DATE.PUB="2007">OV 2007, L 204, 28. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE> 24. pantā ir paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="024.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0022" ID="QS0022"/>1.</NO.PARAG><ALINEA>Ievērojot īpašus noteikumus, kas skaidri paredzēti Līgumā un sekundārajos tiesību aktos, pret visiem Savienības pilsoņiem, kas, pamatojoties uz šo direktīvu, uzturas uzņēmējā dalībvalstī, ir attieksme, kas līdzvērtīga tai, kāda ir pret minētās dalībvalsts valstspiederīgajiem atbilstīgi Līguma darbības jomai. Priekšrocības, ko sniedz šīs tiesības, attiecina arī uz ģimenes locekļiem, kas nav nevienas dalībvalsts pilsoņi un kam ir uzturēšanās vai pastāvīgas uzturēšanās tiesības.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="024.002"><NO.PARAG>2.</NO.PARAG><ALINEA>Atkāpjoties no 1. punkta noteikumiem, uzņēmējai dalībvalstij nav pienākuma piešķirt tiesības uz sociālo palīdzību pirmo trīs uzturēšanās mēnešu laikā vai vajadzības gadījumā ilgākā laikā posmā, kas noteikts 14. panta 4. punkta b) apakšpunktā, kā arī tai nav pienākuma pirms pastāvīgas uzturēšanās tiesību iegūšanas piešķirt līdzekļus mācībām, tostarp arodapmācībai, ja šie līdzekļi ir stipendijas vai studiju kredīti personām, kas nav darba ņēmēji, pašnodarbinātas personas, personas, kas saglabā šādu statusu, un to ģimenes locekļi.<QUOT.END REF.START="QS0022" CODE="201D" ID="QE0022"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP></GR.SEQ></GR.SEQ><?PAGE NO="4"?><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Nīderlandes tiesības</HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Nīderlandes Karalistes Harta</HT></P></TI></TITLE><NP><NO.P>14.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Statuut voor het Koninkrijk der Nederlanden</HT> (<QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0023" ID="QS0023"/>Nīderlandes Karalistes Harta<QUOT.END REF.START="QS0023" CODE="201D" ID="QE0023"/>), kas grozīta 2010. gadā, ir paredzēts, ka Nīderlandes Karaliste sastāv no Nīderlandes, Arubas, Kirasao un Sentmartēnas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0008"><P>Pārējām LESD II pielikumā minētajām Nīderlandes Antiļas teritorijām (proti, Bonēra, Senteistāzija un Saba), šķiet, saskaņā ar Hartu ir nedaudz citāds statuss.</P></NOTE>. Nīderlandes un citu zemju, kas ietilpst Nīderlandes Karalistē, iedzīvotājiem ir viena kopēja Nīderlandes pilsonība, valsts vadība, ārpolitika un aizsardzības politika. Tomēr tādas jomas kā izglītība un studiju finansēšana ir autonomas, lai gan sadarbība ir iespējama.</TXT></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Studiju finansējuma likums</HT></P></TI></TITLE><NP><NO.P>15.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Wet Studiefinanciering</HT> (Studiju finansējuma likums – turpmāk tekstā <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0024" ID="QS0024"/><HT TYPE="ITALIC">Wsf</HT> <HT TYPE="ITALIC">2000</HT><QUOT.END REF.START="QS0024" CODE="201D" ID="QE0024"/>) ir noteikti nosacījumi studiju finansēšanai Nīderlandē un ārvalstīs. Attiecībā uz augstāko izglītību Nīderlandē finansējums studijām ir pieejams studentiem, kuri ir vecumā no 18 līdz 29 gadiem, kuri mācās norādītā vai apstiprinātā izglītības iestādē un atbilst pilsonības nosacījumam. 2.2. pantā ir definēts pilsonības nosacījums. Tiesības uz šādu finansējumu ir Nīderlandes pilsoņiem un tiem, kuriem nav Nīderlandes pilsonības, bet kuriem saskaņā ar starptautiskas organizācijas līgumu vai lēmumu ir jābūt tādām pašām privilēģijām kā Nīderlandes pilsoņiem studiju finansēšanas jomā.</TXT></NP><NP><NO.P>16.</NO.P><TXT>ES pilsoņiem, kuri ir ekonomiski aktīvi Nīderlandē, kā arī viņu ģimenes locekļiem nav jābūt dzīvojušiem Nīderlandē, lai saņemtu tiesības uz šādu finansējumu. Līdz ar to tas pats attiecas uz pārrobežu darba ņēmēju (<HT TYPE="ITALIC">cross-border worker</HT>)<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0009"><P>Šī kategorija [proti, <HT TYPE="ITALIC">cross-border worker</HT>] ir plašāka nekā pārrobežu darba ņēmēju kategorija. Pēdējais minētais strādā vienā dalībvalstī, bet dzīvo kaimiņdalībvalsts pierobežas teritorijā. Turpretī <HT TYPE="ITALIC">cross-border worker</HT> kategorijā ietilpst arī tādi darba ņēmēji, kuri strādā vienā dalībvalstī, bet dzīvo citā dalībvalstī, taču ne tikai kaimiņdalībvalsts pierobežas teritorijā. Skat., piemēram, spriedumu <HT TYPE="ITALIC">S</HT>, C‑457/12, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:136">EU:C:2014:136</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 38. un 39. punkts.</P></NOTE>, kurš strādā Nīderlandē, bet dzīvo citur, kā arī uz viņa ģimenes locekļiem. Turpretī ES pilsoņi, kuri nav ekonomiski aktīvi Nīderlandē, tiesības uz šādu finansējumu iegūst, kad viņi Nīderlandē ir likumīgi uzturējušies piecus gadus.</TXT></NP><NP><NO.P>17.</NO.P><TXT>Saskaņā ar <HT TYPE="ITALIC">Wsf</HT> <HT TYPE="ITALIC">2000</HT> 2.13. panta 1. punkta d) apakšpunktu kopš <DATE ISO="20070901">2007. gada 1. septembra</DATE> studentam nav tiesību uz studiju finansējumu, ja viņš attiecīgajā studiju finansējuma laikposmā izmanto tiesības uz atbalstu, kas domāts ar izglītību saistīto izdevumu segšanai vai iztikas izdevumu segšanai, ko piešķir citas valsts, nevis Nīderlandes iestādes, kuras ir atbildīgas par šī atbalsta piešķiršanu.</TXT></NP><NP><NO.P>18.</NO.P><TXT>Saskaņā ar <HT TYPE="ITALIC">Wsf 2000</HT> 2.14. panta 2. punkta c) apakšpunktu studentiem (neatkarīgi no to pilsonības), kuri piesakās uz <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0025" ID="QS0025"/>pārnesamu<QUOT.END REF.START="QS0025" CODE="201D" ID="QE0025"/> studiju finansējumu, papildus tam, ka viņiem ir tiesības uz studiju finansējumu studijām augstākās izglītības mācību iestādēs Nīderlandē, ir jāievēro noteikums par <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0026" ID="QS0026"/>trīs no sešiem gadiem<QUOT.END REF.START="QS0026" CODE="201D" ID="QE0026"/>. Šis pants ir piemērojams tikai studentiem, kuri pēc <DATE ISO="20070831">2007. gada 31. augusta</DATE> ir reģistrēti augstākās izglītības iestādē ārpus Nīderlandes.</TXT></NP><NP><NO.P>19.</NO.P><TXT>Saskaņā ar <HT TYPE="ITALIC">Wsf</HT> <HT TYPE="ITALIC">2000</HT> 3.21. panta 2. punktu studiju finansējums netiek piešķirts par laikposmu pirms pieteikšanās uz finansējumu. Tomēr ir piemērojami daži pārejas pasākumi. Piemēram, 12.1.ba pantā ir noteikts: <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0027" ID="QS0027"/>Attiecībā uz studentu, kurš pirms <DATE ISO="20070901">2007. gada 1. septembra</DATE> saņem studiju finansējumu studijām augstskolā ārpus Nīderlandes, [..] panti <DATE ISO="20070831">2007. gada 31. augustā</DATE> spēkā esošajā redakcijā, tiek piemēroti tikmēr, kamēr students bez pārtraukuma saņem studiju finansējumu.<QUOT.END REF.START="QS0027" CODE="201D" ID="QE0027"/></TXT></NP><?PAGE NO="5"?><NP><NO.P>20.</NO.P><TXT>Saskaņā ar <HT TYPE="ITALIC">Wsf</HT> <HT TYPE="ITALIC">2000</HT> 11.5. pantu <HT TYPE="ITALIC">Minister van Onderwijs, Cultuur en Wetenschap</HT> (izglītības, kultūras un zinātnes ministrs; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0028" ID="QS0028"/>ministrs<QUOT.END REF.START="QS0028" CODE="201D" ID="QE0028"/>) var nepiemērot noteikumu par trīs no sešiem gadiem, ciktāl šādas prasības piemērošana, ņemot vērā intereses, kuru aizsardzība ir <HT TYPE="ITALIC">Wsf</HT> <HT TYPE="ITALIC">2000</HT> mērķis, izraisītu būtisku netaisnību (<QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0029" ID="QS0029"/>taisnīguma klauzula<QUOT.END REF.START="QS0029" CODE="201D" ID="QE0029"/>).</TXT></NP><NP><NO.P>21.</NO.P><TXT>Pirms <DATE ISO="20140101">2014. gada 1. janvāra</DATE> noteikums par trīs no sešiem gadiem nebija piemērojams studentiem (neatkarīgi no viņu pilsonības), kuri pieteicās uz <HT TYPE="ITALIC">MNSF</HT>, lai turpinātu augstākās izglītības iegūšanu Nīderlandes <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0030" ID="QS0030"/>pierobežas zonās<QUOT.END REF.START="QS0030" CODE="201D" ID="QE0030"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0010"><P>Šīs teritorijas ir Flandrija un Briseles reģions Beļģijā, kā arī Ziemeļreina‑Vestfālenē, Lejassaksija un Brēmene Vācijā.</P></NOTE>.</TXT></NP><NP><NO.P>22.</NO.P><TXT>Pēc iesniedzējtiesas domām <HT TYPE="ITALIC">MNSF</HT> sastāv no: pamatstipendijas, kuras apmērs ir atkarīgs no tā, vai students dzīvo mājās (proti, viena vai abu vecāku dzīvesvietas adresē) vai neatkarīgi; pabalsta ceļa izdevumiem (<QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0031" ID="QS0031"/>OV vergoeding<QUOT.END REF.START="QS0031" CODE="201D" ID="QE0031"/>); papildaizdevuma, kuram ir noteikts maksimālais iespējamais apmērs; papildstipendijas, kuras apmērs balstīts uz studenta vecāku ieņēmumiem, un aizdevuma mācību maksas segšanai, kura maksimālais apmērs principā ir maksimālā mācību maksa, ko var iekasēt Nīderlandes izglītības iestādes par līdzvērtīgu mācību kursu.</TXT></NP></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Faktiskie apstākļi, tiesvedība un prejudiciālie jautājumi</HT></P></TI></TITLE><NP><NO.P>23.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">B. Martens</HT> ir dzimusi Nīderlandē <DATE ISO="19871002">1987. gada 2. oktobrī</DATE>. Viņa tur dzīvoja, līdz 1993. gada jūnijā (būdama nedaudz jaunāka par sešiem gadiem) kopā ar saviem vecākiem (arī Nīderlandes pilsoņi) pārcēlās uz Beļģiju, kur viņa uzauga un pabeidza skolas gaitas. Viņas tēvs strādāja un joprojām strādā Beļģijā. Tomēr no <DATE ISO="20061001">2006. gada 1. oktobra</DATE> līdz <DATE ISO="20081031">2008. gada 31. oktobrim</DATE> viņš strādāja arī nepilnu darba laiku Nīderlandē. No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, šķiet, izriet, ka pēc 2008. gada oktobra viņš nemeklēja darbu Nīderlandē un nekādi citādi tās darba tirgū nebija pieejams. Tā vietā viņš pilnu darba laiku strādāja Beļģijā.</TXT></NP><NP><NO.P>24.</NO.P><TXT><DATE ISO="20060815">2006. gada 15. augustā</DATE> <HT TYPE="ITALIC">B. Martens</HT> reģistrējās Nīderlandes Antiļu universitātē Kirasao bakalaura studijām 2006./2007. mācību gadam. Šo studiju laikā viņas vecāki sniedza būtisku finansiālu atbalstu (dzīvošanas izmaksas un mācību maksa) un Beļģijā par savu meitu saņēma apgādājamā bērna pabalstu. Iesniedzējtiesa ir izskaidrojusi, ka apgādājamā bērna pabalsts ir atsevišķs pabalsts no studiju stipendijas, ko saņem pieauguši studenti, un ka Flāmu kopiena parasti nepiešķir studiju stipendijas izglītībai vai apmācībai izglītības iestādēs ārpus tā sauktās Eiropas augstākās izglītības telpas.</TXT></NP><NP><NO.P>25.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">B. Martens</HT> <DATE ISO="20080624">2008. gada 24. jūnijā</DATE> iesniedza Nīderlandes iestādēm pieteikumu, lai saņemtu studiju finansējumu (pamata stipendiju un pabalstu sabiedriskā transporta izdevumiem). <HT TYPE="ITALIC">B. Martens</HT> norādīja, ka viņa nesaņem nekādu studiju finansējumu no citām valstīm un ka sešus gadus pirms viņas reģistrēšanās Nīderlandes Antiļu universitātē (proti, no 2000. līdz 2006. gadam) viņa bija uzturējusies Nīderlandē vismaz trīs gadus. Šķiet, ka iesniedzējtiesa neapšauba B. <HT TYPE="ITALIC">Martens</HT> labticību, norādot informāciju, un uzskata, ka, iespējams, tajā brīdī ir noticis pārpratums par noteikumu attiecībā uz trīs no sešiem gadiem.</TXT></NP><NP><NO.P>26.</NO.P><TXT>Ar <DATE ISO="20080822">2008. gada 22. augusta</DATE> lēmumu <HT TYPE="ITALIC">B. Martens</HT> tika piešķirts studiju finansējums no 2007. gada septembra, kas nozīmē, ka viņa finansējumu saņēma, sākot no savu studiju otrā gada. Šī stipendija tika periodiski atjaunota, un tā bija balstīta uz pieņēmumu, ka <HT TYPE="ITALIC">B. Martens</HT> atbilda noteikumam par trīs no sešiem gadiem.</TXT></NP><NP><NO.P>27.</NO.P><TXT>2009. gada 1. februārī <HT TYPE="ITALIC">B. Martens</HT> pieprasīja papildaizdevumu, kuru viņa arī saņēma.</TXT></NP><?PAGE NO="6"?><NP><NO.P>28.</NO.P><TXT>Pēc pārbaudes ministrs <DATE ISO="20100528">2010. gada 28. maijā</DATE> konstatēja, ka laikposmā no 2000. gada augusta līdz 2006. gada jūlijam <HT TYPE="ITALIC">B. Martens</HT> Nīderlandē nebija uzturējusies trīs gadus, un uzskatīja, ka stipendija, kas jau bija izmaksāta (EUR 19 481,64 apmērā), ir jāatceļ. <HT TYPE="ITALIC">B. Martens</HT> tika lūgts atmaksāt jau saņemtās summas.</TXT></NP><NP><NO.P>29.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">B. Martens</HT> iebildumi pret šiem lēmumiem tika atzīti par nepamatotiem, tāpat arī par nepamatotu tika atzīta viņas turpmākā apelācijas sūdzība <HT TYPE="ITALIC">Rechtbank's‑Gravenhage</HT> [Hāgas tiesa] (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0032" ID="QS0032"/><HT TYPE="ITALIC">Rechtbank</HT><QUOT.END REF.START="QS0032" CODE="201D" ID="QE0032"/>). Tad viņa pārsūdzēja šo <HT TYPE="ITALIC">Rechtbank</HT> nolēmumu iesniedzējtiesā. <HT TYPE="ITALIC">B. Martens</HT> apgalvoja, ka ar šo lēmumu esot pārkāpts tiesiskās paļāvības princips un ka ar apgalvoto pietiekamas saiknes trūkums ar Nīderlandi ministra lēmumu nevarot pamatot.</TXT></NP><NP><NO.P>30.</NO.P><TXT><DATE ISO="20110701">2011. gada 1. jūlijā</DATE> <HT TYPE="ITALIC">B. Martens</HT> ieguva bakalaura grādu un atgriezās dzīvot Nīderlandē.</TXT></NP><NP><NO.P>31.</NO.P><TXT>Iesniedzējtiesa atlika apelācijas sūdzības izskatīšanu, līdz Tiesa būs pieņēmusi spriedumu lietā Komisija/Nīderlande, ko tā izdarīja <DATE ISO="20120614">2012. gada 14. jūnijā</DATE><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0011"><P><REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:346">EU:C:2012:346</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>.</TXT></NP><NP><NO.P>32.</NO.P><TXT>Ministrs tad piekrita tam, ka <HT TYPE="ITALIC">B. Martens</HT> tēvs no <DATE ISO="20061001">2006. gada 1. oktobra</DATE> līdz <DATE ISO="20081031">2008. gada 31. oktobrim</DATE> bija pārrobežu darba ņēmējs Nīderlandē un ka <HT TYPE="ITALIC">B. Martens</HT> līdz ar to bija tiesības uz pārnesamu studiju finansējumu no 2007. gada septembra līdz 2008. gada oktobrim<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0012"><P>Skat. arī iepriekš 19. un 20. punktu.</P></NOTE>. Tas tā bija tādēļ, ka pēc sprieduma Komisija/Nīderlande (<REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:436">EU:C:2012:436</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) pasludināšanas noteikumu par trīs no sešiem gadiem šādos apstākļos vairs nevarēja piemērot. Tomēr ministrs atstāja spēkā lēmumu atcelt stipendiju, sākot no brīža, kad <HT TYPE="ITALIC">B. Martens</HT> tēvs pārtrauca būt pārrobežu darba ņēmējs Nīderlandē (proti, 2008. gada novembrī).</TXT></NP><NP><NO.P>33.</NO.P><TXT>Pēc iesniedzējtiesas domām, ministrs savu lēmumu nepamatoja ar to, ka <HT TYPE="ITALIC">B. Martens</HT> varēja saņemt finansiālu atbalstu no Beļģijas (lai gan saskaņā ar iesniedzējtiesas viedokli Beļģija, šķiet, nepiešķir studiju finansējumu studijām mācību iestādēs, kas atrodas ārpus Eiropas Savienības), un tādēļ iesniedzējtiesa šo jautājumu tālāk neaplūkoja<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0013"><P>Skat. iepriekš 17. un 24. punktu.</P></NOTE>.</TXT></NP><NP><NO.P>34.</NO.P><TXT>Šādā kontekstā iesniedzējtiesa apturēja tiesvedību un uzdeva šādus prejudiciālus jautājumus:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><LIST TYPE="OTHER"><ITEM><NP><NO.P><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0033" ID="QS0033"/>1A)</NO.P><TXT>Vai [ES] tiesības, it īpaši LESD 45. pants un Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punkts, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie neļauj [..] Nīderlandei liegt pilngadīgam bērnam, kurš ir Beļģijā dzīvojoša un daļēji Nīderlandē, daļēji Beļģijā strādājoša pārrobežu darba ņēmēja, kuram ir Nīderlandes pilsonība, apgādībā, tiesības uz studiju finansējumu izglītībai ārpus ES no brīža, kad pārrobežu nodarbinātība ir izbeigta un darba ņēmējs strādā vairs tikai Beļģijā, tādēļ, ka bērns neatbilst nosacījumam, ka vismaz trīs gadus no pēdējiem sešiem gadiem pirms reģistrācijas attiecīgajā izglītības iestādē viņš ir dzīvojis Nīderlandē?</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>1B)</NO.P><TXT>Ja atbilde uz 1A) jautājumu ir apstiprinoša, vai [ES] tiesības liedz studiju finansējumu, pieņemot, ka ir izpildīti pārējie tam izvirzītie nosacījumi, piešķirt uz laika posmu, kas ir īsāks par tās izglītības ilgumu, kuram studiju finansējums tiek piešķirts?</TXT><P>Ja Tiesa, atbildot uz 1A) un 1B) jautājumu, secina, ka tiesību normas par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos neliedz <HT TYPE="ITALIC">B. Martens</HT> no 2008. gada novembra līdz 2011. gada jūnijam vai par daļu no šī laika studiju finansējumu nepiešķirt:</P><P><LIST TYPE="ARAB"><ITEM><NP><NO.P>2)</NO.P><TXT>Vai LESD 20. un 21. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie liedz ES dalībvalstij Nīderlandei nepagarināt studiju finansējumu izglītībai Aizjūras zemju un teritoriju (AZT) (Kirasao) izglītības iestādē, uz ko ir bijušas tiesības tādēļ, ka ieinteresētās personas tēvs bija<?PAGE NO="7"?> nodarbināts Nīderlandē kā pārrobežu darba ņēmējs, jo ieinteresētā persona neatbilst attiecībā uz visiem [ES] pilsoņiem, arī pašas šīs dalībvalsts pilsoņiem, spēkā esošajam nosacījumam, ka tā vismaz trīs gadus no pēdējiem sešiem gadiem pirms reģistrācijas attiecīgajā izglītības iestādē ir dzīvojusi Nīderlandē?<QUOT.END REF.START="QS0033" CODE="201D" ID="QE0033"/></TXT></NP></ITEM></LIST></P></NP></ITEM></LIST></QUOT.S></P></NP><NP><NO.P>35.</NO.P><TXT>Rakstveida apsvērumus iesniedza Dānijas un Nīderlandes valdības, kā arī Eiropas Komisija. <DATE ISO="20140702">2014. gada 2. jūlija</DATE> tiesas sēdē šīs lietas dalībnieces sniedza arī mutvārdu apsvērumus.</TXT></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Vērtējums</HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Ievada apsvērumi</HT></P></TI></TITLE><NP><NO.P>36.</NO.P><TXT>Izglītība ir saistīta ar izdevumiem, kas rodas vismaz tai dalībvalstij, kas to nodrošina, pašam studentam (ja viņš ir finansiāli neatkarīgs) vai tiem, no kuriem students ir finansiāli atkarīgs, un citiem (valsts vai privātiem) izglītības sponsoriem. Saskaņā ar ES tiesībām dalībvalsts ir kompetenta nolemt, vai augstāko izglītību finansēt vai nē, un, ja finansēt, tad kādā apmērā. ES tiesības principā neiejaucas dalībvalsts lēmumā piešķirt finansējumu studijām augstākās izglītības mācību iestādēs, kas atrodas ārpus tās teritorijas un, iespējams, ārpus Eiropas Savienības, kā arī nosacījumos, ko dalībvalsts noteikusi šādam finansējumam.</TXT></NP><NP><NO.P>37.</NO.P><TXT>Tomēr dažu pieteicēju uz šādu finansējumu situācijai var būt piemērojamas ES tiesības. Tādējādi šādi pieteicēji var atsaukties uz tiesībām, kas izriet no ES tiesību aktiem, tostarp attiecībā uz savu izcelsmes dalībvalsti. Līdz ar to, īstenojot savu (neapstrīdamo) kompetenci, dalībvalstīm ir jāievēro ES tiesības<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0014"><P>Skat., piemēram, spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Prinz</HT>, C‑523/11 un C‑585/11, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:524">EU:C:2013:524</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 26. punkts un tajā minētā judikatūra.</P></NOTE>. It īpaši tām ir jānodrošina, piemēram, tas, ka nosacījumi šāda finansējuma piešķiršanai nepamatoti neierobežo tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, kā arī nerada diskrimināciju pilsonības dēļ<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0015"><P>Skat., piemēram, spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Morgan</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Bucher</HT>, C‑11/06 un C‑12/06, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2007:626">EU:C:2007:626</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 28. punkts un tajā minētā judikatūra; spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Prinz</HT> <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:524">EU:C:2013:524</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 30. punkts un tajā minētā judikatūra, un spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Elrick</HT>, C‑275/12, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:684">EU:C:2013:684</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 25. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP><NP><NO.P>38.</NO.P><TXT>Līdz ar to šajā lietā runa nav par Nīderlandes lēmumu finansēt augstākās izglītības iegūšanu ārpus Nīderlandes, bet drīzāk par nosacījumu (proti, noteikumu par trīs no sešiem gadiem), kas tiek piemērots, lai izlemtu, vai konkrētajam pieteicējam piešķirt finansējumu.</TXT></NP><NP><NO.P>39.</NO.P><TXT>Sākotnējās lietas attiecībā uz dzīvesvietas nosacījumiem un studiju finansējumu bieži bija saistītas ar darba ņēmējiem, kuri kļuva par studentiem un kurus vairs finansiāli neviens neatbalstīja<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0016"><P>Skat. piemēram spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Förster</HT>, C‑158/07, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:630">EU:C:2008:630</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>. Tomēr nereti studenti ir finansiāli atkarīgi no saviem ģimenes locekļiem (pārsvarā no viena vai abiem vecākiem) visu vai daļu no savu studiju laika. Studiju finansējuma saņemšana šādā gadījumā var mazināt finansiālo slogu, kas citādi būtu šiem ģimenes locekļiem. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru palīdzība uzturēšanās un mācību maksas izdevumu segšanai sakarā ar studijām universitātē, kas ļauj iegūt profesionālo kvalifikāciju, ir sociāla priekšrocība Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punkta izpratnē<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0017"><P>Skat. arī tālāk 90. punktu.</P></NOTE>, bet tikai, ja migrējošs darba ņēmējs turpina uzturēt savu bērnu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0018"><P>Spriedums Komisija/Nīderlande, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:346">EU:C:2012:346</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 34., 35. un 48. punkts un tajos minētā judikatūra.</P></NOTE>.</TXT></NP><NP><NO.P>40.</NO.P><TXT>Šajā lietā netiek apstrīdēts, ka <HT TYPE="ITALIC">B. Martens</HT> tēvs savu meitu finansiāli atbalstīja viņas studiju laikā Kirasao. Līdz ar to <HT TYPE="ITALIC">B. Martens</HT> pieprasītais pārnesamais studiju finansējums ir sociālā priekšrocība viņas tēvam Regulas Nr. 1612/68 izpratnē. Tagad nav šaubu par to, ka <HT TYPE="ITALIC">B. Martens</HT> bija tiesības uz <HT TYPE="ITALIC">MNSF</HT> par laikposmu no 2007. gada oktobra līdz 2008. gada oktobrim, kamēr viņas tēvs bija pārrobežu darba ņēmējs Nīderlandē. Jautājums ir par to, vai viņai bija jebkādas tiesības pēc tam.</TXT></NP><?PAGE NO="8"?><NP><NO.P>41.</NO.P><TXT>Ar pirmo uzdoto jautājumu Tiesai tiek lūgts pievērst uzmanību <HT TYPE="ITALIC">B. Martens</HT> – kā bijušā pārrobežu darba ņēmēja apgādībā esoša bērna – situācijai. Ja <HT TYPE="ITALIC">B. Martens</HT> var atsaukties uz sava tēva – kā bijušā pārrobežu darba ņēmēja Nīderlandē – statusu un, pamatojoties uz to, izvirzīt tiesības tā, lai viņai joprojām būtu iespēja saņemt studiju finansējumu attiecībā uz atlikušo studiju laiku Kirasao, nav nekādas vajadzības izvērtēt otro uzdoto jautājumu, kurā uzsvars ir uz <HT TYPE="ITALIC">B. Martens</HT> kā ES pilsones pašas tiesībām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0019"><P>Par attiecībām starp LESD 21. un 45. pantu skat., piemēram, spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Caves Krier Frères</HT>, C‑379/11, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:798">EU:C:2012:798</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 30. punkts un tajā minētā judikatūra.</P></NOTE>. (Tikai šajā minētajā kontekstā Nīderlandei bija skaidrs viedoklis par iespējamo tiesību ierobežojuma pamatojumu.)</TXT></NP><NP><NO.P>42.</NO.P><TXT>Pilnīgas skaidrības labad es atbildēšu uz abiem jautājumiem. Taču pirms tam es aplūkošu, vai no <HT TYPE="ITALIC">B. Martens</HT> studiju vietas (Kirasao) izriet jautājums attiecībā uz darba ņēmēju brīvas pārvietošanās un ES pilsonības tiesību teritoriālo piemērojamību.</TXT></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">ES tiesību teritoriālās piemērošanas joma</HT></P></TI></TITLE><NP><NO.P>43.</NO.P><TXT>Kirasao veido Nīderlandes Karalistes daļu, taču tā ir aizjūras teritorija. Noteikuma par trīs no sešiem gadiem piemērošana <HT TYPE="ITALIC">B. Martens</HT> liecina par to, ka ministrs uzskatīja, ka <HT TYPE="ITALIC">B. Martens</HT> nestudē <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0034" ID="QS0034"/>Nīderlandē<QUOT.END REF.START="QS0034" CODE="201D" ID="QE0034"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0020"><P>Skat. iepriekš 15. punktu. Ja ministrs būtu uzskatījis, ka <HT TYPE="ITALIC">B. Martens</HT> studē <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0035" ID="QS0035"/>Nīderlandē<QUOT.END REF.START="QS0035" CODE="201D" ID="QE0035"/>, nevis kaut kur citur (kādēļ viņai bija vajadzīgs studiju finansējums), viņai automātiski kā Nīderlandes pilsonei būtu bijušas tiesības uz šādu finansējumu.</P></NOTE>. Tiesas sēdē Nīderlandes valdība šādu viedokli apstiprināja.</TXT></NP><NP><NO.P>44.</NO.P><TXT>Vai saistībā ar <HT TYPE="ITALIC">B. Martens</HT> studiju vietu rodas jautājums par darba ņēmēju brīvas pārvietošanās un/vai ES pilsonības tiesību teritoriālo piemērojamību?</TXT></NP><NP><NO.P>45.</NO.P><TXT>Ir skaidrs, ka, ja starp Eiropas Savienību un AZT pastāv īpaši noteikumi, Līguma tiesību normas – izņemot tās, kas minētas LESD ceturtajā daļā, – ir piemērojamas tikai tad, ja tās ir īpaši noteiktas par piemērojamām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0021"><P>Skat., piemēram, spriedumu <HT TYPE="ITALIC">X</HT> un <HT TYPE="ITALIC">TBG</HT>, C‑24/12 un C‑27/12, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:1385">EU:C:2014:1385</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 45. punkts un tajā minētā judikatūra.</P></NOTE>. Līdz ar to, ja vien Līgumos nav īpaši noteikts, ka attiecīgais pants ir piemērojams arī teritorijām ārpus Eiropas Savienības vai trešajām valstīm<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0022"><P>Tādējādi, piemēram, nav īpaša noteikuma par kapitāla brīvu apriti starp dalībvalstīm un AZT. Tomēr kapitāla brīva aprite ir paredzēta tiesību normā (LESD 63. pants), kam ir neierobežota teritoriālā piemērošanas joma, un līdz ar to tā noteikti ir piemērojama kapitāla brīvai apritei no un uz AZT, kurām nav dalībvalsts statusa. Skat., piemēram, spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Prunus</HT>, C‑384/09, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:276">EU:C:2011:276</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 20. un 30. punkts.</P></NOTE>, šis pants nav piemērojams AZT<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0023"><P>Skat. spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Prunus</HT>, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:276">EU:C:2011:276</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 29. punkts un tajā minētā judikatūra.</P></NOTE>.</TXT></NP><NP><NO.P>46.</NO.P><TXT>Manuprāt, šajā lietā minētie jautājumi nerodas.</TXT></NP><NP><NO.P>47.</NO.P><TXT>Šeit jautājums nav par to, vai ES tiesības ir piemērojamas tādēļ, ka ES pilsonis (ekonomiski aktīvs vai neaktīvs) no dalībvalsts ir pārcēlies uz AZT. Drīzāk svarīgi ir tas, vai no tā, ka ES pilsonis ir pārcēlies no vienas dalībvalsts uz citu (no Nīderlandes un Beļģiju) un ar to saistītās dzīves vietas dalībvalstī (Beļģija), kura nav pilsonības dalībvalsts, var izrietēt tiesības tāda studiju finansējuma kontekstā, kuru viena no šīm dalībvalstīm (Nīderlande) piedāvā studijām ārvalstīs.</TXT></NP><NP><NO.P>48.</NO.P><TXT>Konkrētāk, nosacījums (proti, noteikums par trīs no sešiem gadiem) šajā gadījumā tika piemērots ES pilsonei (<HT TYPE="ITALIC">B. Martens</HT>), kura, pārceļoties no Nīderlandes uz Beļģiju, īstenoja tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties un kura turpināja dzīvot Beļģijā vismaz līdz brīdim, kad viņa pārcēlās uz Kirasao, lai tur studētu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0024"><P>No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu nav skaidrs, vai viņa kļuva par Kirasao rezidenti, uzsākot tur studijas, vai arī viņa joprojām likumīgi bija Beļģijas rezidente.</P></NOTE>. Tādējādi viņa izmantoja savas tiesības saskaņā ar ES tiesībām nepārtraukti, vismaz līdz brīdim, no kura viņa vēlas pamatoties uz šīm tiesībām, lai saņemtu <HT TYPE="ITALIC">MNSF</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0025"><P>Skat. arī tālāk 106. punktu.</P></NOTE>. <HT TYPE="ITALIC">B. Martens</HT> ir arī tāda ES<?PAGE NO="9"?> pilsoņa apgādībā esošs bērns, kurš ir izmantojis tiesības kā darba ņēmējs, pārcēlies no mītnes dalībvalsts (Nīderlande) uz uzņēmēju dalībvalsti (Beļģiju), lai tur dzīvotu un strādātu, kurš pēc tam uz nepilnu darba laiku strādāja Nīderlandē, tupinot dzīvot Beļģijā, pirms atsāka strādāt uz pilnu darba laiku uzņēmējā dalībvalstī, kurā viņš dzīvo (Beļģijā).</TXT></NP><NP><NO.P>49.</NO.P><TXT>Šādos apstākļos gan <HT TYPE="ITALIC">B. Martens</HT>, gan viņas tēva situācija ietilpst ES tiesību piemērošanas jomā.</TXT></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Pirmais jautājums: darba ņēmēju brīva pārvietošanās</HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P>Ievads</P></TI></TITLE><NP><NO.P>50.</NO.P><TXT>Iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai <HT TYPE="ITALIC">Martens</HT> k‑gs., kurš ir bijušais pārrobežu darba ņēmējs, un viņa apgādībā esošā meita, kura vēlas saņemt <HT TYPE="ITALIC">MNSF</HT>, var izmantot tiesības, atsaucoties uz viņa darba ņēmēja statusu Nīderlandē, kur viņš vairāk nestrādā, jo ir uzsācis strādāt pilnu darba laiku Beļģijā.</TXT></NP><NP><NO.P>51.</NO.P><TXT>Visi lietas dalībnieki, kuri iesniedza apsvērumus un piedalījās tiesas sēdē, piekrīt, ka LESD 45. pants un Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punkts neļauj Nīderlandei uzlikt noteikumu par trīs no sešiem gadiem kā nosacījumu, lai migrējošiem darba ņēmējiem un pārrobežu darba ņēmējiem Nīderlandē piešķirtu <HT TYPE="ITALIC">MNSF</HT>. Tāds bija arī Tiesas secinājums lietā C‑542/09 Komisija/Nīderlande<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0026"><P>Skat. spriedumu Komisija/Nīderlande, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:346">EU:C:2012:346</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 64. punkts.</P></NOTE>. Kamēr vien <HT TYPE="ITALIC">Martens</HT> k‑gs. strādāja Nīderlandē (pēc lietas dalībnieku domām), <HT TYPE="ITALIC">B. Martens</HT> varēja saņemt pārnesamu studiju finansējumu. Tomēr lietas dalībnieki apgalvo, ka tiklīdz kā darba ņēmējs vairs nav pārrobežu darba ņēmējs, abas tiesību normas vairs nav piemērojamas.</TXT></NP><NP><NO.P>52.</NO.P><TXT>Manuprāt, nav svarīgi tas, ko kāds, būdams bijušais pārrobežu darbinieks, var (vai nevar) pieprasīt. Fakts ir tāds, ka <HT TYPE="ITALIC">Martens</HT> k‑gs. joprojām ir pārrobežu darba ņēmējs. Lietas dalībnieki, koncentrējoties uz to, kāda iedarbība ir tam, ka <HT TYPE="ITALIC">Martens</HT> k‑gs ir zaudējis pārrobežu darba ņēmēja statusu, nav pietiekami ņēmuši vērā ar šo faktu saistītās sekas.</TXT></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Martens</HT> k‑ga tiesību saskaņā ar LESD 45. pantu ierobežojums</P></TI></TITLE><NP><NO.P>53.</NO.P><TXT>LESD 45. pantā ir paredzēts, ka tiek aizliegta jebkāda dalībvalstu darba ņēmēju diskriminācija valstspiederības dēļ attiecībā uz nodarbinātību, atalgojumu un citiem darba un nodarbinātības nosacījumiem.</TXT></NP><NP><NO.P>54.</NO.P><TXT>Līguma tiesību normu attiecībā uz brīvu pārvietošanos mērķis ir atvieglot ES pilsoņiem jebkāda veida profesionālo darbību veikšanu Savienības teritorijā. Papildus šim mērķim tā arī nepieļauj noteikumus, kas var būt nelabvēlīgi ES pilsoņiem, ja tie vēlas veikt saimniecisku darbību citas dalībvalsts teritorijā (un tādēļ atstāt savu izcelsmes valsti)<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0027"><P>Skat., piemēram, spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Gouvernement de la Communauté française</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Gouvernement wallon</HT>, C‑212/06, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:178">EU:C:2008:178</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 44. punkts un tajā minētā judikatūra.</P></NOTE>. Tādējādi šīs tiesību normas aizliedz pasākumus, kas ES pilsoņiem var apgrūtināt vai padarīt mazāk pievilcīgu šo brīvību īstenošanu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0028"><P>Skat., piemēram, spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Gouvernement de la Communauté française</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Gouvernement wallon</HT>, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:178">EU:C:2008:178</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 45. punkts un tajā minētā judikatūra.</P></NOTE>. Pasākumus, kuru dēļ, izmantojot tiesības uz darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, darba ņēmējiem būtu jāzaudē sociālās priekšrocības, kas tiem ir garantētas dalībvalsts tiesību aktos, var raksturot kā īpašus šķēršļus šai brīvībai<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0029"><P>Skat., piemēram, spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Gouvernement de la Communauté française</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Gouvernement wallon</HT>, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:178">EU:C:2008:178</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 46. punkts un tajā minētā judikatūra.</P></NOTE>. Tāpat tas ir arī tad, ja valsts tiesības, pat ja tās ir piemērojamas neatkarīgi no attiecīgā darba ņēmēja pilsonības, kavē vai attur kādas dalībvalsts pilsoni atstāt savu izcelsmes valsti, lai īstenotu savas tiesības uz brīvu pārvietošanos<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0030"><P>Skat., piemēram, spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Terhoeve</HT>, C‑18/95, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1999:22">EU:C:1999:22</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 38. un 39. punkts un tajos minētā judikatūra.</P></NOTE>.</TXT></NP><?PAGE NO="10"?><NP><NO.P>55.</NO.P><TXT>Šajā lietā noteikums par trīs no sešiem gadiem <HT TYPE="ITALIC">B. Martens</HT> tika piemērots tādēļ, ka viņas tēvs beidza strādāt kā pārrobežu darba ņēmējs <HT TYPE="ITALIC">Nīderlandē</HT>. No iesniedzējtiesas atspoguļotajiem faktiem neizriet, ka viņš Nīderlandē saglabāja darba ņēmēja statusu (piemēram, ka viņš tur meklēja darbu vai arī kā citādi bija pieejams Nīderlandes darba tirgū)<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0031"><P>Direktīvas 2004/38 7. panta 3. punktā ir paredzēti apstākļi, kādos ES pilsonis saglabā darba ņēmēja vai pašnodarbinātas personas statusu 7. panta 1. punkta izpratnē, it īpaši, lai saņemtu uzturēšanās tiesības uzņēmējas dalībvalsts teritorijā ilgāk nekā trīs mēnešus.</P></NOTE>. Tomēr <HT TYPE="ITALIC">Martens</HT> k‑gs nekļuva ekonomiski neaktīvs vai nepieejams darba tirgū. Drīzāk viņš izmantoja savas tiesības uz brīvu pārvietošanos kā darba ņēmējs, lai uzsāktu pilna laika darbu <HT TYPE="ITALIC">Beļģijā</HT>, kur viņš turpināja dzīvot un strādāt<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0032"><P><HT TYPE="ITALIC">Martens</HT> k‑gs tātad nav tādā pašā situācijā kā <HT TYPE="ITALIC">Esmoris Cerdeiro-Pinedo Amado</HT>. Spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Fahmi</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Esmoris Cerdeiro-Pinedo Amado</HT>, C‑33/99, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2001:176">EU:C:2001:176</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, Tiesa nosprieda, ka <HT TYPE="ITALIC">E. Cerdeiro-Pinedo Amado</HT> nevarēja pamatoties uz Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktu, lai pieprasītu tādas sociālās priekšrocības saglabāšanu kā studiju finansējums, jo viņa bija pārtraukusi strādāt uzņēmējā dalībvalstī un atgriezusies savā izcelsmes valstī (46. un 47. punkts). Tomēr, pretēji <HT TYPE="ITALIC">B. Martens</HT>, <HT TYPE="ITALIC">E. Cerdeiro-Pinedo Amado</HT> neizmantoja darba ņēmēju pārvietošanās brīvību, lai pārceltos (atpakaļ) uz savu izcelsmes valsti.</P></NOTE>. Līdz ar to viņš var atsaukties uz LESD 45. pantu, lai aizsargātu sevi no pasākumiem, kas rada viņam nelabvēlīgu situāciju tādēļ, ka viņš ir izvēlējies strādāt citā dalībvalstī.</TXT></NP><NP><NO.P>56.</NO.P><TXT>Noteikuma par trīs no sešiem gadiem piemērošana būtībā liek <HT TYPE="ITALIC">Martens</HT> k‑gam vai nu neizmantot brīvību pārvietoties kā darba ņēmējam, vai arī turpināt meklēt nākamo darbu tikai Nīderlandē (lai saglabātu <HT TYPE="ITALIC">MNSF</HT> viņa meitai), vai nu izmantot šo brīvību, bet pieņemt finansiālos zaudējumus saistībā ar studiju finansējuma zaudēšanu un iespējamo risku, ka neviens cits finansējums nav pieejams.</TXT></NP><NP><NO.P>57.</NO.P><TXT>Šāds pasākums ierobežo <HT TYPE="ITALIC">B. Martens</HT> tēva tiesības saskaņā ar LESD 45. pantu. Tas ir aizliegts saskaņā ar šo tiesību normu, izņemot gadījumus, kad tas ir objektīvi pamatots<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0033"><P>Šķērslis darba ņēmēju pārvietošanās brīvībai ir pieļaujams, ja tam ir leģitīms mērķis, kas ir saderīgs ar Līgumiem un ir pamatots ar primāriem vispārējo interešu apsvērumiem. Pasākumam ir arī jābūt piemērotam attiecīgā mērķa sasniegšanai, un tas nevar pārsniegt to, kas nepieciešams, lai to sasniegtu. Skat., piemēram, spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Olympique Lyonnais</HT>, C‑325/08, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:143">EU:C:2010:143</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 38. punkts un tajā minētā judikatūra. Tomēr šajā lietā Tiesā nav iesniegts neviens lietas materiāls, lai atbalstītu šāda šķēršļa objektīvu pamatojumu saskaņā ar LESD 45. pantu.</P></NOTE>.</TXT></NP><NP><NO.P>58.</NO.P><TXT>Ja Tiesa šai analīzei nepiekrīt, ir nepieciešams izvērtēt sprieduma lietā C‑542/09 Komisija/Nīderlande (<REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:346">EU:C:2012:346</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) piemērošanas jomu, Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktā (un/vai šīs regulas 12. pantā) paredzēto aizsardzības līmeni un visbeidzot izvērtēt apstākļus, kādos bijušā darba ņēmēja statuss var turpināt radīt sekas.</TXT></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P>Sprieduma lietā C‑542/09 Komisija/Nīderlande piemērošanas joma</P></TI></TITLE><NP><NO.P>59.</NO.P><TXT>Lietas dalībnieki pamatlietā sākotnēji norāda uz Tiesas spriedumu lietā C‑542/09 (<REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:346">EU:C:2012:346</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>). Pārkāpumu procedūras secinājumi tika izdarīti saskaņā ar LESD 45. pantu un Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktu un attiecās uz netiešu diskrimināciju pilsonības dēļ attiecībā uz migrējošiem darba ņēmējiem un pārrobežu darba ņēmējiem salīdzinājumā ar valsts darba ņēmējiem.</TXT></NP><NP><NO.P>60.</NO.P><TXT>Manuprāt, Tiesas spriedums šajā lietā arī īpaši <HT TYPE="ITALIC">neattiecas</HT> uz tāda Nīderlandes pilsoņa situāciju, kurš dzīvo ārpus savas mītnes dalībvalsts, bet kurš izmanto savas tiesības brīvi pārvietoties saskaņā ar ES tiesībām, lai strādātu Nīderlandē (šo kategoriju ērtības labad es turpmāk saukšu par <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0036" ID="QS0036"/>Nīderlandes pārrobežu darba ņēmēju<QUOT.END REF.START="QS0036" CODE="201D" ID="QE0036"/>).</TXT></NP><NP><NO.P>61.</NO.P><TXT>Tiesa spriedumā Komisija/Nīderlande (<REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:346">EU:C:2012:346</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) nosprieda, ka Nīderlande nav izpildījusi LESD 45. pantā un Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktā paredzētos pienākumus, pieprasot, lai migrējoši darba ņēmēji un pārrobežu darba ņēmēji, kā arī viņu apgādībā esošie ģimenes locekļi atbilstu noteikumam par trīs no sešiem gadiem (kas paredzēts <HT TYPE="ITALIC">Wsf</HT> <HT TYPE="ITALIC">2000</HT> 2.14. panta 2. punktā), lai viņi varētu saņemt finansējumu augstākās izglītības iegūšanai ārpus Nīderlandes. Tiesa apstiprināja, ka 7. panta 2. punktā ir nodrošināts, ka migrējošiem darba ņēmējiem, kas dzīvo uzņēmējā dalībvalstī, un pārrobežu darba ņēmējiem, kuri, kaut arī ir nodarbināti pēdējā minētajā dalībvalstī, dzīvo citā dalībvalstī, ir tādas pašas sociālās un nodokļu priekšrocības kā attiecīgās valsts darba ņēmējiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0034"><P>Spriedums Komisija/Nīderlande, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:346">EU:C:2012:346</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 32. un 33. punkts un tajos minētā judikatūra.</P></NOTE>.</TXT></NP><?PAGE NO="11"?><NP><NO.P>62.</NO.P><TXT>Tiesa nosprieda, ka tāds pasākums kā noteikums par trīs no sešiem gadiem <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0037" ID="QS0037"/>varētu būt nelabvēlīgs galvenokārt migrējošiem darba ņēmējiem un pārrobežu darba ņēmējiem, kas dzīvo citās dalībvalstīs, jo nerezidenti visbiežāk ir citu valstu pilsoņi<QUOT.END REF.START="QS0037" CODE="201D" ID="QE0037"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0035"><P>Spriedums Komisija/Nīderlande, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:346">EU:C:2012:346</NO.ECLI></REF.DOC.ECR> Turpat, 38. punkts un tajā minētā judikatūra (izcēlums pievienots). Skat. arī, piemēram, spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Giersch</HT> u.c., C‑20/12, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:411">EU:C:2013:411</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 44. punkts.</P></NOTE>. Tiesa nosprieda, ka, lai konstatētu netiešu diskrimināciju, <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0038" ID="QS0038"/>nav nepieciešams, lai [šis pasākums] radītu labvēlīgāku stāvokli visiem attiecīgās valsts pilsoņiem vai radītu nelabvēlīgāku stāvokli tikai citu dalībvalstu pilsoņiem, izņemot valsts pilsoņus<QUOT.END REF.START="QS0038" CODE="201D" ID="QE0038"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0036"><P>Spriedums Komisija/Nīderlande, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:346">EU:C:2012:346</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 38. punkts un tajā minētā judikatūra. Skat. arī, piemēram, spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Giersch</HT> u.c., <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:411">EU:C:2013:411</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 45. punkts.</P></NOTE>. Tad Tiesa identificēja situācijas, kas būtu jāsalīdzina saistībā ar tiesībām uz pārnesamu finansējumu, proti, pirmkārt, migrējoša darba ņēmēja, kurš strādā Nīderlandē, bet dzīvo citā dalībvalstī, un migrējoša darba ņēmēja, kurš gan strādā, gan dzīvo Nīderlandē, taču neatbilst noteikumam par trīs no sešiem gadiem, situācija un, otrkārt, Nīderlandes darba ņēmēju, kuri strādā un dzīvo Nīderlandē, situācija<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0037"><P>Spriedums Komisija/Nīderlande, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:346">EU:C:2012:346</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 44. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP><NP><NO.P>63.</NO.P><TXT>Tiesa atsevišķi neizvērtēja Nīderlandes pārrobežu darba ņēmēju situāciju. Tā, identificējot divas kategorijas, kas būtu viena ar otru jāsalīdzina, pievērsās diskriminācijai pilsonības dēļ.</TXT></NP><NP><NO.P>64.</NO.P><TXT>Attieksme pret tādu Nīderlandes pārrobežu darba ņēmēju kā <HT TYPE="ITALIC">B. Martens</HT> tēvs ir citāda nekā pret valsts darba ņēmējiem tādēļ, ka viņš bija izmantojis tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties, <HT TYPE="ITALIC">nevis</HT> pilsonības dēļ, kas ir tāda pati kā valsts darba ņēmējiem. Līdz ar to bez padziļinātākas izvērtēšanas man nešķiet, ka <HT TYPE="ITALIC">B. Martens</HT> tēvs var atsaukties uz lietā C‑542/09 (<REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:346">EU:C:2012:346</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) konstatēto netiešo diskrimināciju.</TXT></NP><NP><NO.P>65.</NO.P><TXT>Tādēļ Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktu ir nepieciešams izvērtēt plašāk.</TXT></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P>Vienlīdzīga attieksme saskaņā ar Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktu</P></TI></TITLE><NP><NO.P>66.</NO.P><TXT>Regulas Nr. 1612/68 7. pantā (un 12. pantā) minētajos noteikumos vēlreiz ir precizēta LESD 45. pantā garantētā darba ņēmēju pārvietošanās brīvība Eiropas Savienībā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0038"><P>Skat., piemēram, Regulas Nr. 1612/68 preambulas pirmo un otro apsvērumu. Attiecībā uz Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktu skat., piemēram, spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Hendrix</HT>, C‑287/05, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2007:494">EU:C:2007:494</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 53. punkts.</P></NOTE>. Saskaņā ar šīs regulas preambulas ceturto apsvērumu šādas tiesības bez diskriminācijas ir jābauda arī pārrobežu darba ņēmējiem. Līdz ar to Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktā ir nodrošināts, ka pret migrējošiem darba ņēmējiem un pārrobežu darba ņēmējiem izturas līdzvērtīgi kā pret valsts darba ņēmējiem. Tas aizsargā pret tiešu un netiešu diskrimināciju pilsonības dēļ<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0039"><P>Skat., piemēram, spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Giersch</HT> u.c., <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:411">EU:C:2013:411</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 37. punkts un tajā minētā judikatūra.</P></NOTE>.</TXT></NP><NP><NO.P>67.</NO.P><TXT>Lai darba ņēmējs varētu apgalvot, ka viņam ir tiesības uz līdzvērtīgu attieksmi, lai kā sociālo priekšrocību saskaņā ar 7. panta 2. punktu saņemtu studiju finansējumu, darba ņēmējam ir jāturpina apgādāt viņa ģimenes loceklis<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0040"><P>Skat. spriedumu Komisija/Nīderlande, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:346">EU:C:2012:346</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 48. punkts un tajā minētā judikatūra.</P></NOTE>. Tā tas, šķiet, ir šajā lietā. Nav nepieciešams, lai bērns dzīvotu dalībvalstī, kurā dzīvo un strādā darba ņēmējs (vai pārrobežu darba ņēmējs)<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0041"><P>Skat., piemēram, spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Meeusen</HT>, C‑337/97, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1999:284">EU:C:1999:284</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 25. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP><NP><NO.P>68.</NO.P><TXT>Šajā lietā pret <HT TYPE="ITALIC">Martens</HT> k‑gu attieksme ir nelabvēlīgāka tādēļ, ka viņš kā darba ņēmējs bija izmantojis tiesības brīvi pārvietoties, <HT TYPE="ITALIC">nevis</HT> viņa Nīderlandes pilsonības dēļ.</TXT></NP><?PAGE NO="12"?><NP><NO.P>69.</NO.P><TXT>7. panta 2. punktā, kurš ir izteikts šādi: <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0039" ID="QS0039"/>[š]āds darba ņēmējs bauda tādas pašas sociālās un nodokļu priekšrocības kā attiecīgās valsts darba ņēmēji<QUOT.END REF.START="QS0039" CODE="201D" ID="QE0039"/>, vārds [šāds] attiecas uz darba ņēmēju, kurš ir tikko kā iepriekš paskaidrots 7. panta 1. punktā – tas ir darba ņēmējs, kurš ir dalībvalsts pilsonis un kurš strādā citā dalībvalstī. Arī citas Regulas Nr. 1612/68 tiesību normas, ir īpaši tās, kas ietilpst II sadaļā par <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0040" ID="QS0040"/>nodarbinātību un vienlīdzīgu attieksmi<QUOT.END REF.START="QS0040" CODE="201D" ID="QE0040"/>, attiecas uz darba ņēmēju, kurš ir dalībvalsts pilsonis un kurš strādā citas dalībvalsts teritorijā.</TXT></NP><NP><NO.P>70.</NO.P><TXT>Tomēr no Tiesas judikatūras izriet, ka Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktā paredzētais vienlīdzīgas attieksmes standarts ir plašāks jēdziens par nediskriminācijas pilsonības dēļ principu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0042"><P>Ģenerāladvokāte J. Kokote [<HT TYPE="ITALIC">J. Kokott</HT>] norādīja, ka, lai gan Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punkts (tā teksts), šķiet, nespēj nodrošināt LESD 45. pantā paredzēto garantiju, Tiesa 7. panta 2. punktu un LESD 45. pantu piemēro paralēli un interpretē 7. pantu tādā pašā veidā kā LESD 45. pantu: skat. secinājumus spriedumam <HT TYPE="ITALIC">Hendrix</HT>, C‑287/05, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2007:196">EU:C:2007:196</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 31. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP><NP><NO.P>71.</NO.P><TXT>Tādējādi spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Hartmann</HT> Tiesa apstiprināja, ka Līguma tiesību normās par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos ietilpst <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0041" ID="QS0041"/><HT TYPE="ITALIC">neatkarīgi no dzīvesvietas un pilsonības</HT> ikviens dalībvalsts pilsonis, kurš ir izmantojis darba ņēmēju brīvas pārvietošanās tiesības un veicis profesionālu darbību citā dalībvalstī, kas nav viņa dzīvesvietas dalībvalsts<QUOT.END REF.START="QS0041" CODE="201D" ID="QE0041"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0043"><P>Skat. spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Hartmann</HT>, C‑212/05, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2007:437">EU:C:2007:437</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 17. punkts (izcēlums pievienots), kurā Tiesa īsumā atspoguļoja savu nostāju spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Ritter-Coulais</HT>, C‑152/03, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2006:123">EU:C:2006:123</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 31. un 32. punkts. Minētajā spriedumā <HT TYPE="ITALIC">G. Hartmann</HT> bija tikai pārcēlis savu dzīvesvietu uz citu dalībvalsti. Pamatlietā <HT TYPE="ITALIC">Martens</HT> k‑gs vispirms pārcēlās dzīvot un strādāt uz citu dalībvalsti un tad pārcēlās vēlreiz, dodoties uz Nīderlandi, lai tur strādātu nepilna laika darbu, taču paliekot Beļģijas rezidents. Skat. arī, piemēram, spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Hendrix</HT>, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2007:494">EU:C:2007:494</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 46. punkts: <HT TYPE="ITALIC">D. P. W. Hendrix</HT>, būdams Nīderlandes pilsonis, strādāja un dzīvoja Nīderlandē, tad viņš pārcēlās dzīvot uz citu dalībvalsti un nomainīja darbu Nīderlandē. Tāpat arī skat., piemēram, spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Gouvernement de la Communauté française</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Gouvernement wallon</HT>, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:178">EU:C:2008:178</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 34. punkts un tajā minētā judikatūra; spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Caves Krier Frères</HT>, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:798">EU:C:2012:798</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 25. punkts un tajā minētā judikatūra, un spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Saint Prix</HT>, C‑507/12, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2007">EU:C:2014:2007</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 34. punkts un tajā minētā judikatūra.</P></NOTE>. Šāda persona ietilpst arī Regulas Nr. 1612/68 piemērošanas jomā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0044"><P>Spriedums <HT TYPE="ITALIC">Hartmann</HT>, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2007:437">EU:C:2007:437</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 19. punkts.</P></NOTE>. Tādējādi <HT TYPE="ITALIC">G. Hartmann</HT>, kurš dzīvoja citā dalībvalstī, bet strādāja savas pilsonības dalībvalstī, tika uzskatīts par tādu, kas ietilpst Līguma tiesību normu par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos un līdz ar to arī Regulas Nr. 1612/68 tiesību normu piemērošanas jomā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0045"><P>Turpat, 19. punkts un tajā minētā judikatūra.</P></NOTE>. Viņš varēja atsaukties uz migrējoša darba ņēmēja statusu Regulas Nr. 1612/68 izpratnē un pamatoties uz 7. pantu tā paša iemesla dēļ kā jebkurš darba ņēmējs, kuram šī tiesību norma ir piemērojama<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0046"><P>Turpat, 24. punkts un tajā minētā judikatūra.</P></NOTE>. Tiesa salīdzināja attieksmi pret personu šādā situācijā (darba ņēmējs, kurš izmantojis pārvietošanās brīvību) ar attieksmi pret valsts darba ņēmēju situāciju (proti, valsts darba ņēmēji, kuri <HT TYPE="ITALIC">nav</HT> izmantojuši tiesības uz brīvu pārvietošanos un uzturēšanos).</TXT></NP><NP><NO.P>72.</NO.P><TXT>Šādā kontekstā Tiesa ir arī atsaukusies uz Regulas Nr. 1612/68 preambulas ceturto apsvērumu, kurā ir noteikts, ka tiesības brīvi pārvietoties <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0042" ID="QS0042"/>bez diskriminācijas jābauda pastāvīgiem, sezonas un pārrobežu darba ņēmējiem [..]<QUOT.END REF.START="QS0042" CODE="201D" ID="QE0042"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0047"><P>Turpat, 24. punkts un tajā minētā judikatūra; skat. arī, piemēram, spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Hendrix</HT>, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2007:494">EU:C:2007:494</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 47. punkts.</P></NOTE>. Tāpat arī darba ņēmējs var atsaukties uz Regulas Nr. 1612/68 7. pantu attiecībā uz savas pilsonības dalībvalsti, kurā viņš dzīvoja, kamēr bija nodarbināts citā dalībvalstī<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0048"><P>Skat., piemēram, spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Terhoeve</HT>, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1999:22">EU:C:1999:22</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 28. un 29. punkts. Šajā lietā Tiesa tomēr konstatēja, ka attiecīgais pasākums bija šķērslis darba ņēmēju pārvietošanās brīvībai saskaņā ar (tagad) LESD 45. pantu, un tādēļ nebija vajadzības izvērtēt, vai pastāvēja arī netieša diskriminācija pilsonības dēļ saskaņā ar (tagad) LESD 18. un 45. pantu un Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktu (skat. 41. punktu).</P></NOTE>.</TXT></NP><NP><NO.P>73.</NO.P><TXT>Šķiet ka Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktā minētais <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0043" ID="QS0043"/>valsts darba ņēmēja<QUOT.END REF.START="QS0043" CODE="201D" ID="QE0043"/> jēdziens būtu jāsaprot tādējādi, ka tas nozīmē valsts darba ņēmēju, kurš <HT TYPE="ITALIC">nav</HT> izmantojis tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties, un ka šajā tiesību normā paredzētais aizsardzības standarts nozīmē vienlīdzīgu attieksmi neatkarīgi no pilsonības tādējādi, lai veicinātu brīvības pārvietoties un uzturēties saskaņā ar ES tiesībām īstenošanu.</TXT></NP><?PAGE NO="13"?><NP><NO.P>74.</NO.P><TXT>No tā izriet, ka gan LESD 45. panta, gan Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punkts neļauj dalībvalstij nelabvēlīgāku situāciju radīt darba ņēmējiem (lai tie būtu pastāvīgie, sezonas vai pārrobežu darba ņēmēji)<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0049"><P>Skat. Regulas Nr. 1612/68 preambulas ceturto apsvērumu.</P></NOTE>, kuri ir izmantojuši tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties. Lai gan Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktam ir burtisks formulējums, šī tiesību norma un LESD 45. pants tātad neļauj Nīderlandei atteikt studiju finansējumu pārrobežu darba ņēmēja, kuram ir Nīderlandes pilsonība, apgādībā esošam bērnam, pamatojoties uz noteikumu par trīs no sešiem gadiem, kamēr minētais darba ņēmējs ir pārrobežu darba ņēmējs. Tas tā ir tādēļ, ka noteikums par trīs no sešiem gadiem pārrobežu darba ņēmējam rada nelabvēlīgāku situāciju nekā valsts darba ņēmējam līdzīgos apstākļos.</TXT></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P>Darba ņēmēja statusa zaudēšana</P></TI></TITLE><NP><NO.P>75.</NO.P><TXT>Es jau paskaidroju, kādēļ es uzskatu, ka Tiesai šajā gadījumā <HT TYPE="ITALIC">nav</HT> jālemj par to, vai (un ja tā, tad kādā apmērā) persona var turpināt atsaukties uz (dažām) tiesību normām attiecībā uz darba ņēmēju brīvu pārvietošanos pēc migrējoša darba ņēmēja vai pārrobežu darba ņēmēja statusa zaudēšanas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0050"><P>Skat. iepriekš 52. un 57. punktu.</P></NOTE>. Pilnīgas izpratnes labad es tomēr šo jautājumu aplūkošu abstrakti.</TXT></NP><NP><NO.P>76.</NO.P><TXT>Manuprāt, šis jautājums rodas tikai tad, ja persona vairs neīsteno šo brīvību, strādājot, patiešām meklējot darbu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0051"><P>Tiesa vairakkārt ir nospriedusi, ka persona, kura patiešām meklē darbu, ir darba ņēmējs: skat., piemēram, spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Martínez Sala</HT>, C‑85/96, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1998:217">EU:C:1998:217</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 32. punkts un tajā minētā judikatūra. Līdz ar to šādas personas situācija atšķiras no tāda pārrobežu darba ņēmēja un migrējoša darba ņēmēja situācijas, kurš šo statusu ir zaudējis un vairs <HT TYPE="ITALIC">nemeklē</HT> darbu</P></NOTE> vai citādi turpinot būt pieejamai uzņēmējas dalībvalsts darba tirgū<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0052"><P>Skat., piemēram, spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Saint Prix</HT>, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2007">EU:C:2014:2007</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 41. punkts un tajā minētā judikatūra.</P></NOTE>. Tā tas būtu, piemēram, gadījumā, ja persona <HT TYPE="ITALIC">Martens</HT> k‑ga situācijā būtu beigusi savu darba dzīvi un devusies pensijā (Beļģijā vai citur).</TXT></NP><NP><NO.P>77.</NO.P><TXT>Principā šāda persona vairs nevar atsaukties uz tiesībām, kas izriet no viņas bijušā darba ņēmēja statusa<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0053"><P>Tātad (piemēram) savas pilsonības dalībvalstī dzīvojošs darba ņēmējs, kurš pēc aiziešanas pensijā maina dzīvesvietu uz citu dalībvalsti bez jebkāda nodoma šajā otrā valstī strādāt, nevar atsaukties uz darba ņēmēju pārvietošanās brīvību: skat. spriedumu <HT TYPE="ITALIC">van Delft</HT> u.c., C‑345/09, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:610">EU:C:2010:610</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 90. punkts un tajā minētā judikatūra.</P></NOTE>. Šī statusa zaudēšana nozīmē, ka tiek zaudēta arī ar to piešķirtā aizsardzība saskaņā ar ES tiesībām. Tomēr tikai darba maiņa vien nevar izbeigt šādu aizsardzību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0054"><P>Piemēram, skat. iepriekš 53. un 58. punktu.</P></NOTE>.</TXT></NP><NP><NO.P>78.</NO.P><TXT>Ja šāds ES pilsonis turpina dzīvot uzņēmējas dalībvalsts teritorijā, viņš katrā ziņā var atsaukties uz Direktīvas 2004/38 24. panta 1. punktā paredzēto vienlīdzīgas attieksmes principu, kas viņu aizsargā, ņemot vērā viņa ES pilsonību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0055"><P>Skat. Direktīvas 2004/38 24. panta 1. punktu.</P></NOTE>. Šādā kontekstā pats fakts, ka viņš iepriekš bija darba ņēmējs un/vai saglabāja šo statusu, var būt uzturēšanās tiesību pamatā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0056"><P>Skat., piemēram, Direktīvas 2004/38 7. panta 3. punktu, 17. pantu un 24. panta 2. punktu.</P></NOTE>. Turklāt pašos ES tiesību aktos var būt paredzēts, ka no bijušā darba ņēmēja statusa var izrietēt tiesības vai arī būt ar šo statusu saistītas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0057"><P>Skat., piemēram, Regulas Nr. 1612/68 12. pantu.</P></NOTE>.</TXT></NP><NP><NO.P>79.</NO.P><TXT>Tiesa ir arī atzinusi, ka bijušā migrējoša vai pārrobežu darba ņēmēja statuss var radīt sekas pēc tam, kad ir beigušās pašas darba attiecības<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0058"><P>Skat., piemēram, spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Saint Prix</HT>, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2007">EU:C:2014:2007</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 35. punkts un tajā minētā judikatūra, un spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Caves Krier Frères</HT>, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:798">EU:C:2012:798</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 26. punkts un tajā minētā judikatūra.</P></NOTE>. Šāda (lielāka) aizsardzība joprojām var būt piemērojama, lai gan šādu personu, iespējams, aizsargā ES pilsoņu tiesības no brīža, kad viņš vairāk nav ekonomiski aktīvs. Darba ņēmēju brīva pārvietošanās sniedz lielāku aizsardzību. It īpaši attiecībā uz studiju finansējumu Tiesa ir nospriedusi, ka, kamēr vecākiem ir migrējoša vai pārrobežu darba ņēmēja statuss, dalībvalsts nevar piemērot dzīvesvietas nosacījumu un pamatoties uz mērķi novērst nepamatotu finansiālo slogu kā uz sevišķi svarīgu iemeslu, kas saistīts ar sabiedriskām interesēm, ar ko varētu attaisnot<?PAGE NO="14"?> nevienlīdzīgu attieksmi pret valsts darba ņēmējiem un pārrobežu un migrējošiem darba ņēmējiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0059"><P>Skat. spriedumu Komisija/Nīderlande, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:346">EU:C:2012:346</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 69. punkts.</P></NOTE>. Tātad tā nevar noteikt tādu pasākumu kā dzīvesvietas nosacījums, lai ierobežotu finansiālo solidaritāti, kāda būtu jāpiedāvā migrējošiem darba ņēmējiem un pārrobežu darba ņēmējiem salīdzinājumā ar valsts darba ņēmējiem. Līdz ar to pretēji šāda pasākuma pamatojumam, balstoties uz <HT TYPE="ITALIC">šādu pašu mērķi</HT> ES pilsonības tiesību kontekstā, nerodas jautājums par šāda nosacījuma samērīgumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0060"><P>Skat. arī tālāk 102. punktu.</P></NOTE>.</TXT></NP><NP><NO.P>80.</NO.P><TXT>Kādos apstākļos bijušajam pārrobežu darba ņēmējam vai bijušajam migrējošam darba ņēmējam būtu jāturpina saņemt aizsardzību, kas izriet no darba ņēmēju tiesībām brīvi pārvietoties (proti, baudīt citu aizsardzību, nevis tiesību aktos īpaši noteikto)?</TXT></NP><NP><NO.P>81.</NO.P><TXT>Ir skaidrs, kādēļ dažu sociālo priekšrocību sekām ir jāturpinās neatkarīgi no dzīvesvietas. Tā tas visticamāk ir tad, ja priekšrocība ir cieši saistīta ar darba attiecību vai darba ņēmēja darba dzīves beigām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0061"><P>Skat., piemēram, spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Leclere</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Deaconescu</HT>, C‑43/99, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2001:303">EU:C:2001:303</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 56. un 57. punkts un tajos minētā judikatūra.</P></NOTE>. Tādējādi kompensācija, beidzoties darba līgumam, pēc definīcijas ir pieejama tikai personai, kura agrāk bija, bet vairāk nav nodarbināta. Šādos apstākļos ir jābūt iespējai pamatoties uz bijušo darba ņēmēja statusu. Turklāt tiesību aktos šāda nostāja ir apstiprināta<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0062"><P>Skat., piemēram, Regulas Nr. 1612/68 7. panta 1. punktu, kurā ir paredzēts vienlīdzīgas attieksmes standarts attiecībā uz <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0044" ID="QS0044"/>[..] darba un nodarbinātības nosacījum[iem] [..] īpaši attiecībā uz atalgojumu, atlaišanu un [darba ņēmēja, kurš ir dalībvalsts pilsonis] bezdarba gadījumā atjaunošanu darbā vai atkārtotu pieņemšanu darbā<QUOT.END REF.START="QS0044" CODE="201D" ID="QE0044"/>.</P></NOTE>.</TXT></NP><NP><NO.P>82.</NO.P><TXT>Ja notikums vai situācija, saistībā ar kuru tiek piešķirta sociālā priekšrocība, rodas pēc darba attiecību beigšanās un <HT TYPE="ITALIC">nav</HT> saistīta ar šo apstākli vai ar darba ņēmēja iepriekšējo nodarbošanos, principā nav iespējams turpināt atsaukties, piemēram, uz Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktu vai LESD 45. pantu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0063"><P>Skat., piemēram, spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Leclere</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Deaconescu</HT>, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2001:303">EU:C:2001:303</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 58. un 59. punkts un tajos minētā judikatūra.</P></NOTE>. Līdz ar to, ja bijušais darba ņēmējs pats pēc tam studē uzņēmējā dalībvalstī, Tiesa ir nospriedusi, ka viņš saglabā savu darba ņēmēja statusu un līdz ar to, pieprasot pabalstus dzīvošanai un mācībām, var pamatoties uz Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktu ar nosacījumu, ka starp bijušo nodarbinātību un studijām pastāv saikne<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0064"><P>Skat., piemēram, spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Lair</HT>, 39/86, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1988:322">EU:C:1988:322</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 39. punkts.</P></NOTE>. Turpretī, ja darba attiecībām ir tikai palīgraksturs attiecībā uz studijām, kuras stipendija finansē, viņš savu darba ņēmēja statusu nesaglabā un šāda atsaukšanās nav iespējama<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0065"><P>Skat., piemēram, spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Brown</HT>, 197/86, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1988:323">EU:C:1988:323</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 27. un 28. punkts.</P></NOTE>. Izņēmuma kārtā, ja darba ņēmējs ir kļuvis par piespiedu bezdarbnieku un saskaņā ar darba tirgus nosacījumiem ir spiests pārkvalificēties uz citu darbības jomu, nekāda saikne ar bijušo nodarbinātību netiek prasīta<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0066"><P>Skat., piemēram, spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Raulin</HT>, C‑357/89, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1992:87">EU:C:1992:87</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 21. punkts. Šis princips ir arī atspoguļots Direktīvas 2004/38 7. panta 3. punktā.</P></NOTE>.</TXT></NP><NP><NO.P>83.</NO.P><TXT>Kā ir tad, ja gadījums vai situācija, kurā rodas vajadzība pēc sociālās priekšrocības, ir radusies pirms pārrobežu darba ņēmēja vai migrējoša darba ņēmēja statusa zaudēšanas, bet pēc tam turpinās pēc šāda statusa zaudēšanas?</TXT></NP><NP><NO.P>84.</NO.P><TXT>Tas, manuprāt, atkal būs atkarīgs no priekšrocības apjoma un iemesla, kādēļ tā tika piešķirta.</TXT></NP><NP><NO.P>85.</NO.P><TXT>Šajā kontekstā vairāki lietas dalībnieki ir atsaukušies uz spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Fahmi</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Esmoris Cerdeiro-Pinedo Amado</HT> (<REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2001:176">EU:C:2001:176</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>). Līdz ar to es šo lietu nedaudz aplūkošu.</TXT></NP><?PAGE NO="15"?><NP><NO.P>86.</NO.P><TXT>Tiesa tajā atzina, ka nekādi īpaši apstākļi nepamato atkāpšanos no principa, saskaņā ar kuru pārrobežu darba ņēmēja statusa vai migrējoša darba ņēmēja statusa zaudēšana nozīmē tādas aizsardzības zaudēšanu, kas saistīta ar šo statusu apstākļos, kuros bijušais darba ņēmējs (kurš vairs nebija uzņēmējas dalībvalsts rezidents) vēlējās atsaukties uz darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, lai no minētās dalībvalsts saņemtu studiju finansējumu ar tādiem pašiem nosacījumiem kā tie, kurus valsts piemēro saviem pilsoņiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0067"><P>Spriedums <HT TYPE="ITALIC">Fahmi</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Esmoris Cerdeiro-Pinedo Amado</HT>, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2001:176">EU:C:2001:176</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 51. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP><NP><NO.P>87.</NO.P><TXT>Runājot par faktiem, minētā lieta attiecās uz bijušo darba ņēmēju, kura bija saņēmusi apgādājamā bērna pabalstu, pārtraukusi strādāt, saņēmusi invaliditātes pabalstu un tad pēc tiesību aktu reformas, ar kuru tiesības saņemt apgādājamā bērna pabalstu tika pārveidotas par tiesībām saņemt studiju finansējumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0068"><P>Šī lieta arī attiecas uz <HT TYPE="ITALIC">MNSF</HT>, lai gan tā agrākā attīstības stadijā.</P></NOTE>, zaudēja šo pabalstu, jo viņas meita bija beigusi mācības vidējās izglītības iestādē un līdz ar to vairs neatbilda pārejas noteikumos paredzētajam nosacījumam, ka bērnam ir jāturpina tāda paša veida izglītības iegūšana, kādu viņš ieguva <DATE ISO="19951001">1995. gada 1. oktobrī</DATE>.</TXT></NP><NP><NO.P>88.</NO.P><TXT>Tiesa norādīja, ka nevar apgalvot, ka nosacījumi studiju finansējuma saņemšanai var ierobežot tiesības saskaņā ar LESD 45. pantu apstākļos, kuros migrējošs darba ņēmējs ir pārtraucis strādāt un atgriezies savā izcelsmes dalībvalstī, kurā dzīvo arī viņa bērni<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0069"><P>Spriedums <HT TYPE="ITALIC">Fahmi</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Esmoris Cerdeiro-Pinedo Amado</HT>, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2001:176">EU:C:2001:176</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 43. punkts.</P></NOTE>. Izdarot šādu secinājumu, Tiesa apstiprināja, i) ka Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktu nevajadzētu saprast tādējādi, ka bijušie darba ņēmēji uz to var atsaukties, lai viņiem bez diskriminācijas tiktu piešķirtas sociālās priekšrocības, ko piedāvā uzņēmēja dalībvalsts<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0070"><P>Turpat, 46. un 47. punkts.</P></NOTE>, ii) bet ka to sekas varētu turpināties, ja priekšrocība ir cieši saistīta ar darba attiecību vai darba ņēmēja darba dzīves beigām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0071"><P>Turpat, 47. punkts. Skat. arī iepriekš 81. punktu.</P></NOTE> un ja tiesību aktos tās ir īpaši paredzētas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0072"><P>Spriedums <HT TYPE="ITALIC">Fahmi</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Esmoris Cerdeiro-Pinedo Amado</HT>, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2001:176">EU:C:2001:176</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 49. pants.</P></NOTE>.</TXT></NP><NP><NO.P>89.</NO.P><TXT>Neilgi pēc tam spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Leclere</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Deaconescu</HT> Tiesa atzina, ka, ja darba ņēmējs ir pārtraucis savu profesionālo darbību, <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0045" ID="QS0045"/>viņam joprojām ir tiesības uz dažām priekšrocībām, kuras viņš ir ieguvis saistībā ar savām darba attiecībām<QUOT.END REF.START="QS0045" CODE="201D" ID="QE0045"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0073"><P>Skat. spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Leclere</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Deaconescu</HT>, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2001:303">EU:C:2001:303</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 58. punkts (izcēlums pievienots). Es tomēr neuzskatu, ka apstāklis vien, ka persona turpina saņemt priekšrocību, obligāti nozīmē, ka būtu jāuzskata, ka viņai joprojām ir darba ņēmēja statuss Regulas Nr. 1612/68 izpratnē (šajā ziņā skat. sprieduma 59. punktu).</P></NOTE>. Šajā lietā ģenerāladvokāts F. Dž. Džeikobss [<HT TYPE="ITALIC">F. G. Jacobs</HT>] uzskatīja, ka svarīgi ir tas, vai bijušajam valsts darba ņēmējam (kurš nav izmantojis tiesības uz brīvu pārvietošanos) priekšrocība ir piešķirta viņa bijušā darba ņēmēja statusa dēļ, <HT TYPE="ITALIC">neatkarīgi</HT> no viņa dzīvesvietas. Ja atbilde ir <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0046" ID="QS0046"/>nē<QUOT.END REF.START="QS0046" CODE="201D" ID="QE0046"/>, bijušais migrējošs darba ņēmējs vai pārrobežu darba ņēmējs vairāk nevar atsaukties uz aizsardzību, ko viņam piešķir šāds statuss<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0074"><P>Secinājumi spriedumam lietā <HT TYPE="ITALIC">Leclere</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Deaconescu</HT>, C‑43/99, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2001:97">EU:C:2001:97</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 98. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP><NP><NO.P>90.</NO.P><TXT>Es secinu – un vēlreiz uzsverot, ka šo jautājumu es aplūkoju abstrakti, – ka bijušajam darba ņēmējam nav tiesību turpināt saņemt visas priekšrocības, kuras viņš ir ieguvis savu darba attiecību laikā. Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktā paredzētais <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0047" ID="QS0047"/>sociālās priekšrocības<QUOT.END REF.START="QS0047" CODE="201D" ID="QE0047"/> jēdziens ir ļoti plašs un ietver labumus, kas var būt vai nebūt saistīti ar darba līgumu un kas valsts darba ņēmējiem galvenokārt tiek piešķirti, pamatojoties uz viņu objektīvo darba ņēmēju statusu vai arī tikai tādēļ, ka viņu dzīvesvieta ir valsts teritorijā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0075"><P>Skat., piemēram, spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Even</HT> un <HT TYPE="ITALIC">ONPTS</HT>, 207/78, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1979:144">EU:C:1979:144</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 22. punkts.</P></NOTE>. Bijušais darba ņēmējs var turpināt atsaukties uz tiesībām brīvi pārvietoties saistībā ar šīm sociālajām priekšrocībām, kuras izriet no viņa bijušajām darba attiecībām. Tomēr tāds pārnesams studiju finansējums kā <HT TYPE="ITALIC">MNSF</HT> parasti netiek piešķirts darba ņēmējiem (vai viņu apgādībā esošajam bērnam) viņa darba attiecību dēļ. Tā ir sociālā priekšrocība, ko Nīderlande piedāvā visiem ES pilsoņiem, kuri vēlas studēt ārpus Nīderlandes un kuri ir pietiekami integrējušies Nīderlandē. Tādēļ ES tiesībās Nīderlandei nav atļauts atteikt šādu pabalstu ES pilsoņiem, kuri ir izmantojuši darba ņēmēju brīvu pārvietošanos (jo viņu objektīvais darba ņēmēju statuss jau no sākuma ir pierādījums integrācijai).</TXT></NP><?PAGE NO="16"?><NP><NO.P>91.</NO.P><TXT>Tas nozīmē arī to, kā norādījis ģenerāladvokāts F. Dž. Džeikobss<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0076"><P>Secinājumi lietā <HT TYPE="ITALIC">Leclere</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Deaconescu</HT>, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2001:97">EU:C:2001:97</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 98. punkts.</P></NOTE>, ka, ja dalībvalsts turpina piešķirt sociālo priekšrocību bijušajiem darba ņēmējiem, lai gan viņu darba attiecības ir beigušās un neatkarīgi no dzīvesvietas, tā nevar diskriminēt bijušos darba ņēmējus, kuri ir citu dalībvalstu pilsoņi vai kuri ir izmantojuši darba ņēmēju brīvu pārvietošanos. Šādā kontekstā bijušais pārrobežu darba ņēmējs vai migrējošs darba ņēmējs var turpināt atsaukties uz Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktu saistībā ar priekšrocībām, ko viņš ieguvis pirms viņa pārrobežu darba ņēmēja vai migrējoša darba ņēmēja statusa beigām.</TXT></NP><NP><NO.P>92.</NO.P><TXT>Tādējādi tas ir dalībvalsts ziņā nolemt, vai bijušais darba ņēmējs (pilsonis) turpina baudīt tādu sociālo priekšrocību kā studiju finansējumu bijušās nodarbinātības dēļ tad, kad ir beigušās darba attiecības. Ja tas tā ir, dalībvalsts nevar izturēties nelabvēlīgāk pret darba ņēmējiem, kuri ir citas dalībvalsts pilsoņi un/vai ir izmantojuši savu darba ņēmēju brīvu pārvietošanos.</TXT></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P>Regulas Nr. 1612/68 12. pants</P></TI></TITLE><NP><NO.P>93.</NO.P><TXT>Lai gan iesniedzējtiesa lūdz norādes tikai attiecībā uz LESD 45. pantu un Regulas Nr. 1612/68 7. pantu, visi lietas dalībnieki savu atbilžu uz pirmo jautājumu kontekstā ir aplūkojuši arī šīs regulas 12. pantu (tostarp, vai tas vispār ir piemērojas attiecībā uz pārrobežu darba ņēmēja bērnu). Pilnas skaidrības labad es noslēgšu šo savu secinājumu daļu, aplūkojot šo tiesību normu.</TXT></NP><NP><NO.P>94.</NO.P><TXT>12. pantā tādu darba ņēmēju bērniem, kuri strādā vai ir strādājuši citas dalībvalsts teritorijā, ir noteiktas citas, atsevišķas tiesības<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0077"><P>Skat. manu secinājumu lietā Komisija/Nīderlande C‑542/09, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:79">EU:C:2012:79</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 36. punktu; skat. arī sprieduma šajā lietā 49. punktu, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:346">EU:C:2012:346</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>. Šajā pantā viņiem tostarp ir garantēta pieeja vispārējai izglītībai dalībvalstī, kurā ir nodarbināts vai bija nodarbināts viens no viņa vecākiem (proti, ir vai bija migrējošs darba ņēmējs) ar tādiem pašiem nosacījumiem kā šīs valsts pilsoņiem, ja viņi dzīvo uzņēmējas dalībvalsts teritorijā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0078"><P>Skat., piemēram spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Teixeira</HT>, C‑480/08, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:83">EU:C:2010:83</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 44. un 45. punkts.</P></NOTE>. Tādējādi bērni šādā situācijā var uzsākt vai attiecīgā gadījumā pabeigt savas studijas uzņēmējā dalībvalstī<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0079"><P>Skat., piemēram spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Baumbast</HT> un <HT TYPE="ITALIC">R</HT>, C‑413/99, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2002:493">EU:C:2002:493</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 69. punkts.</P></NOTE>. Viņi uz 12. pantu var atsaukties arī tad, ja uzņēmēja dalībvalsts saviem pilsoņiem piedāvā iespēju saņemt stipendiju saistībā ar ārvalstīs piedāvātajām studijām vai mācībām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0080"><P>Skat., piemēram, spriedumu <HT TYPE="ITALIC">di Leo</HT>, C‑308/89, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1990:400">EU:C:1990:400</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 12. un 15. punkts.</P></NOTE>. Lai atsauktos uz 12. pantu, pieteicējam nav jābūt migrējošā darba ņēmēja apgādībā esošam bērnam, nav jāpierāda, ka abiem viņa vecākiem ir uzturēšanās tiesības uzņēmējā dalībvalstī, vai jāpierāda, ka viņa vecāki turpina būt migrējoši darba ņēmēji<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0081"><P>Skat. spriedumu Komisija/Nīderlande, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:346">EU:C:2012:346</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 49. punkts un tajā minētā judikatūra.</P></NOTE>. Tāpat arī abiem vecākiem nav jāpaliek laulātiem, ne arī abiem jābūt ES pilsoņiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0082"><P>Skat. arī, piemēram, spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Ibrahim</HT>, C‑310/08, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:80">EU:C:2010:80</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 29. punkts un tajā minētā judikatūra.</P></NOTE>. Svarīgi ir tas, lai bērns būtu dzīvojis ar vecākiem (vai vienu no viņiem) dalībvalstī laikā, kad vismaz viens no vecākiem tajā dzīvoja darba ņēmēja statusā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0083"><P>Skat. spriedumu Komisija/Nīderlande, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:346">EU:C:2012:346</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 50. punkts un tajā minētā judikatūra. Skat. arī, piemēram, spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Ibrahim</HT>, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:80">EU:C:2010:80</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 29. punkts un tajā minētā judikatūra; spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Czop</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Punakova</HT>, C‑147/11 un C‑148/11, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:538">EU:C:2012:538</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 26. punkts.</P></NOTE>. Šādā veidā 12. pants palīdz sasniegt Regulas Nr. 1612/68 vispārējo mērķi nodrošināt vislabākos iespējamos nosacījumus migrējoša darba ņēmēja ģimenes integrācijai uzņēmējas dalībvalsts sabiedrībā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0084"><P>Skat., piemēram, spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Hadj Ahmed</HT>, C‑45/12, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:390">EU:C:2013:390</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 44. un 45. punkts un tajā minētā judikatūra.</P></NOTE>. Migrējoša darba ņēmēja bērnam ir jābūt iespējai iet skolā un turpināt savu izglītību uzņēmējā dalībvalstī, lai varētu veiksmīgi pabeigt šīs izglītības iegūšanu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0085"><P>Skat., piemēram, spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Hadj Ahmed</HT>, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:390">EU:C:2013:390</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 45. punkts un tajā minētā judikatūra.</P></NOTE>. Šī iemesla dēļ tiesības piekļūt izglītībai un ar to saistītās uzturēšanās tiesības turpinās līdz brīdim, kamēr bērns ir pabeidzis savas mācības<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0086"><P>Skat., piemēram, spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Alarape</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Tijani</HT>, C‑529/11, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:290">EU:C:2013:290</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 24. punkts un tajā minētā judikatūra.</P></NOTE>.</TXT></NP><NP><NO.P>95.</NO.P><TXT>Tomēr pēc definīcijas pārrobežu darba ņēmējs <HT TYPE="ITALIC">ne</HT>dzīvo <HT TYPE="ITALIC">un ne</HT>strādā uzņēmējā dalībvalstī.</TXT></NP><?PAGE NO="17"?><NP><NO.P>96.</NO.P><TXT>Tādējādi no 12. panta burtiskā formulējuma izriet, ka tas nav piemērojams pārrobežu darba ņēmēju bērniem. Tomēr šādu interpretāciju, šķiet, ir grūti saskaņot ar principu, saskaņā ar kuru pret migrējošu darba ņēmēju un pārrobežu darba ņēmēju ir jāizturas vienādi un kurš izriet no Regulas Nr. 1612/68 preambulas ceturtā apsvērumu un pastāvīgās judikatūras attiecībā uz darba ņēmēju brīvu pārvietošanos<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0087"><P>Skat., piemēram, spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Giersch</HT> u.c., <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:411">EU:C:2013:411</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 37. punkts un tajā minētā judikatūra. Es tālāk neaplūkoju jautājumu par to, vai Tiesas analīze par iespējamo diskriminējošas attieksmes pamatojumu šajā lietā grauj principu par vienlīdzīgu attieksmi pret migrējošiem darba ņēmējiem un pārrobežu darba ņēmējiem.</P></NOTE>.</TXT></NP><NP><NO.P>97.</NO.P><TXT>Katrā ziņā, pat ja vecākiem (pārrobežu darba ņēmējiem) nav jādzīvo uzņēmējā dalībvalstī, lai varētu atsaukties uz Regulas Nr. 1612/68 12. pantu (jautājums, kuru es speciāli atstāju atvērtu), bērnam – man šķiet – ir jābūt kaut kādai saiknei vai integrācijai uzņēmējā dalībvalstī, vai nu dzīvojot tajā, vai studējot. Es šeit nepaužu galīgo viedokli par to, kā precīzi būtu jānosaka šī robeža. Šajā lietā <HT TYPE="ITALIC">B. Martens</HT> nedzīvoja Nīderlandē, kamēr viņas tēvs šeit bija pārrobežu darba ņēmējs, un viņa pieteicās uz studiju finansējumu, lai studētu mācību iestādē ārpus Nīderlandes.</TXT></NP><NP><NO.P>98.</NO.P><TXT>Es secinu, ka Regulas Nr. 1612/68 12. pantam pamatlietā nav nozīmes.</TXT></NP></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Otrais jautājums: ES pilsoņu tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties</HT></P></TI></TITLE><NP><NO.P>99.</NO.P><TXT>Manuprāt, nav svarīgi, lai Tiesa atbildētu uz otro jautājumu attiecībā uz ES pilsonību. Runājot par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, LESD 20. pants un 21. panta 1. punkts ir konkretizēts LESD 45. pantā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0088"><P>Skat., piemēram, spriedumu <HT TYPE="ITALIC">S</HT>, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:136">EU:C:2014:136</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 45. punkts un tajā minētā judikatūra.</P></NOTE> un <HT TYPE="ITALIC">Martens</HT> k‑gs var turpināt atsaukties uz pēdējo minēto tiesību normu. Ja Tiesa nepiekrīt un nolemj atbildēt uz otro jautājumu, es uzskatu, ka esošajā judikatūrā ir vajadzīgie elementi, kas iesniedzējtiesai sniedz norādes.</TXT></NP><NP><NO.P>100.</NO.P><TXT>Spriedumā lietā C‑542/09 netika izvērtēta noteikuma par trīs no sešiem gadiem piemērošana tādu Nīderlandes pilsoņu apgādībā esošam bērnam, kuri Nīderlandē nav ekonomiski aktīvi, kā arī nav tās rezidenti. Tomēr Tiesa līdzīgus pasākumus ES pilsonības tiesību kontekstā ir skaidrojusi citos turpmākos gadījumos, it īpaši lūgumos sniegt prejudiciālu nolēmumu saistībā ar Vācijas pilsoņiem, kuri dzīvo ārpus Vācijas un ir pieteikušies studiju finansējumam Vācijā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0089"><P>Skat., piemēram, spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Thiele Meneses</HT>, C‑220/12, EU:C:2013:683; spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Elrick</HT>, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:684">EU:C:2013:684</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, un spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Prinz</HT>, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:524">EU:C:2013:524</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>.</TXT></NP><NP><NO.P>101.</NO.P><TXT>Būtībā Tiesa ir nospriedusi, ka dalībvalstīm, kuras piedāvā izglītības un apmācības stipendijas studijām citā dalībvalstī, ir jānodrošina, ka detalizētie noteikumi šo stipendiju saņemšanai nerada nepamatotu LESD 21. pantā paredzēto tiesību pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā ierobežojumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0090"><P>Skat., piemēram, spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Thiele Meneses</HT>, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:683">EU:C:2013:683</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 25. punkts; spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Elrick</HT>, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:684">EU:C:2013:684</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 25. punkts, un spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Prinz</HT>, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:524">EU:C:2013:524</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 30. punkts un tajā minētā judikatūra.</P></NOTE>. Ir nospriests, ka nosacījums, saskaņā ar kuru tiek prasīta šāda nepārtraukta uzturēšanās noteiktu laikposmu, ir šāds ierobežojums: tas var atturēt pilsoņus izmantot savas tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties citā dalībvalstī, jo, šādi rīkojoties, viņi var zaudēt tiesības uz izglītības vai apmācības stipendiju<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0091"><P>Skat., piemēram, spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Thiele Meneses</HT>, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:683">EU:C:2013:683</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 27. un 28. punkts, un spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Prinz</HT>, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:524">EU:C:2013:524</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 31. un 32. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP><NP><NO.P>102.</NO.P><TXT>Izvērtējot, vai šādu ierobežojumu var attaisnot, balstoties uz objektīviem vispārējo interešu apsvērumiem (neatkarīgi no pilsonības) un aplūkojamā pasākuma samērīgumu saistībā ar tā izvirzīto likumīgo mērķi, Tiesa ir skaidrojusi, ka dalībvalstis finansiālu atbalstu visam studiju laikam ārvalstīs var likumīgi pakļaut nosacījumam, saskaņā ar kuru studentiem ir jāpierāda pietiekama līmeņa integrācija dalībvalstī, kura piedāvā finansējumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0092"><P>Skat., piemēram, spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Thiele Meneses</HT>, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:683">EU:C:2013:683</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 35. punkts; spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Prinz</HT>, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:524">EU:C:2013:524</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 36. punkts un tajā minētā judikatūra. Šāds pamatojums nav iespējams, ja finansējums tiek prasīts, balstoties uz LESD 45. pantu un/vai Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktu: skat. iepriekš 79. punktu un iepriekš minēto judikatūru.</P></NOTE>. Šo mērķi Tiesa ir skaidrojusi kā līdzekli, lai<?PAGE NO="18"?> sasniegtu citu mērķi, proti, novērstu to, lai finansējošai dalībvalstij netiktu radīts nepamatots slogs, kam varētu būt sekas uz kopējo atbalsta apjomu, ko šī valsts var piešķirt<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0093"><P>Skat., piemēram, spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Thiele Meneses</HT>, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:683">EU:C:2013:683</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 35. punkts; spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Prinz</HT>, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:524">EU:C:2013:524</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 36. punkts un tajā minētā judikatūra. Attiecībā uz šī mērķa skaidrojumu skat. arī manu secinājumu spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Prinz</HT>, C‑523/11 un C‑585/11, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:90">EU:C:2013:90</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 65.–72. punktu.</P></NOTE>. Tomēr ir ticis nospriests, ka vienīgais nosacījums par nepārtrauktu noteikta laikposma ilgu uzturēšanos ir pārāk vispārīgs un izslēdzošs un pārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu izvirzīto mērķi, un līdz ar to nevar tikt uzskatīts par samērīgu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0094"><P>Skat., piemēram spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Thiele Meneses</HT>, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:683">EU:C:2013:683</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 38. punkts; spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Prinz</HT>, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:524">EU:C:2013:524</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 40. punkts.</P></NOTE>. Citi faktori, tādi kā pilsonība, izglītība, ģimene, nodarbinātība, valodu prasme vai arī citi sociāli vai ekonomiski faktori, arī var liecināt par pietiekama līmeņa saikni ar finansējošo dalībvalsti<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0095"><P>Skat., piemēram, spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Thiele Meneses</HT>, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:683">EU:C:2013:683</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 38. punkts; spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Prinz</HT>, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:524">EU:C:2013:524</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 38. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP><NP><NO.P>103.</NO.P><TXT>Tādējādi, pat ja ES pilsonis nav (vai vairāk nav) ekonomiski aktīvs, nodarbinātība un ģimene var liecināt par saikni ar dalībvalsti, kurai tiek prasīts finansējums. Tas it īpaši attiecas uz attiecīgā studenta (iepriekšējo) nodarbinātību, bet potenciāli arī uz ģimenes locekļu (parasti vecāku), kuru apgādībā ir students, pašreizējo vai iepriekšējo nodarbinātību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0096"><P>Skat., piemēram, spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Giersch</HT> u.c., <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:411">EU:C:2013:411</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 78. punkts, un spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Stewart</HT>, C‑503/09, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:500">EU:C:2011:500</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 100. punkts. Kā es jau tiku aplūkojusi savos secinājumos spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Prinz</HT>, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:90">EU:C:2013:90</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 30. zemsvītras piezīme, lieta <HT TYPE="ITALIC">Stewart</HT> attiecās uz cita veida sociālo priekšrocību. Tomēr, runājot par likumīgo mērķi nodrošināt, ka starp labuma prasītāju un attiecīgo dalībvalsti ir patiesa saikne, Tiesa atzina, ka ģimenes apstākļi (tostarp, vai prasītāja vecāki ir strādājuši un ir saņēmuši darbnespējas pabalstu un vecuma pensiju) varētu norādīt uz elementiem, kas varētu pierādīt šādas patiesas saiknes esamību.</P></NOTE>. Tā kā saiknes līmenis ir tikai nosacījums, ko izmanto, lai ierobežotu [finansējuma] saņēmēju grupu nolūkā novērst nepamatotu finansiālo slogu dalībvalstij, es uzskatu, ka nevar noliegt faktu, ka kāds no vecākiem iepriekš ir ieguldījis valsts budžetā.</TXT></NP><NP><NO.P>104.</NO.P><TXT>Noteiktos apstākļos studiju vietai un veidam arī var būt nozīme, lai novērtētu, vai ES pilsonim ir pietiekama līmeņa saikne ar finansējošo dalībvalsti, taču es to drīzāk uzskatu par papildu, nevis obligātu elementu.</TXT></NP><NP><NO.P>105.</NO.P><TXT>Šajā lietā <HT TYPE="ITALIC">B. Martens</HT>, ņemot vērā viņas pilsonību, ir ES pilsone, kura izmantoja viņas brīvību pārvietoties un uzturēties dalībvalsts teritorijā, kad viņa, būdama mazs bērns, ar saviem vecākiem pārcēlās no Nīderlandes un Beļģiju. Līdz ar to viņa var atsaukties uz LESD 20. un 21. pantu pat attiecībā uz savas pilsonības dalībvalsti (Nīderlande).</TXT></NP><NP><NO.P>106.</NO.P><TXT>Apstāklis vien, ka, kopš viņa izmantoja šīs tiesības brīvi pārvietoties, ir pagājis ievērojams laiks, pats par sevi nevar ietekmēt jautājumu par to, vai attiecībā uz pārvietošanās brīvību no LESD 20. un 21. panta var izrietēt tiesības<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0097"><P>Tādējādi, piemēram, <HT TYPE="ITALIC">Nerkowska</HT> k‑dze, Polijas pilsone, atstāja Poliju 1985. gadā (pēc tam, kad viņa tur bija mācījusies un strādājusi vairāk nekā 20 gadus), lai uz ilgstošu laiku apmestos uz dzīvi Vācijā. Tiesa lietā C‑499/06 atzina, ka viņa varēja atsaukties uz tiesībām, kas izriet no ES pilsonības, saistībā ar pabalstu, kuru viņa bija pieprasījusi Polijas iestādēm 2000. gadā: skat. spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Nerkowska</HT>, C‑499/06, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:300">EU:C:2008:300</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 11. un 12. punkts (par faktiem) un 47. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP><NP><NO.P>107.</NO.P><TXT>Lai arī tā varētu būt taisnība, ka <HT TYPE="ITALIC">MNSF</HT> vēl nepastāvēja tad, kad <HT TYPE="ITALIC">B. Martens</HT> un viņas ģimene pārcēlās uz Beļģiju (un tādēļ neierobežoja viņu brīvas pārvietošanās tiesību izmantošanu tajā laikā), noteikuma par trīs no sešiem gadiem piemērošana tomēr rada viņai nelabvēlīgu situāciju, tādēļ ka viņa ilgstoši dzīvoja ārpus Nīderlandes.</TXT></NP><NP><NO.P>108.</NO.P><TXT>Nīderlandei, lemjot par to, kurš saņems finansējumu, ko tā piedāvā studijām, vai tās būtu citās dalībvalstīs vai ārpus Eiropas Savienības, ir jānodrošina vienāda attieksme no tiesību viedokļa neatkarīgi no pieteicēja pilsonības. Un, pieņemot šādu lēmumu, tā nedrīkst nelabvēlīgāku situāciju radīt pieteicējiem, kuri ir izmantojuši savas tiesības pārvietoties un uzturēties citā dalībvalstī. Spriedumā<?PAGE NO="19"?> <HT TYPE="ITALIC">D’Hoop</HT> Tiesa nepārprotami skaidroja, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0048" ID="QS0048"/>ar tiesībām brīvi pārvietoties nebūtu saderīgi, ja pret pilsoni dalībvalstī, kuras pilsonis viņš ir, būtu nelabvēlīgāka attieksme nekā tad, ja viņš nebūtu izmantojis Līgumā paredzētās iespējas attiecībā uz pārvietošanās brīvību<QUOT.END REF.START="QS0048" CODE="201D" ID="QE0048"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0098"><P>Spriedums <HT TYPE="ITALIC">D’Hoop</HT>, C‑224/98, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2002:432">EU:C:2002:432</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 30. punkts.</P></NOTE>. Šādos apstākļos dalībvalsts faktiski sodītu savu pilsoni par to, ka viņš ir izmantojis savas tiesības brīvi pārvietoties<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0099"><P>Turpat, 31. punkts un tajā minētā judikatūra. Skat., piemēram, spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Morgan</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Bucher</HT>, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2007:626">EU:C:2007:626</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 26. punkts un tajā minētā judikatūra; spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Prinz</HT>, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:524">EU:C:2013:524</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 28. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP><NP><NO.P>109.</NO.P><TXT>Noteikuma par trīs no sešiem gadiem piemērošana <HT TYPE="ITALIC">B. Martens</HT> rada tieši šādas sekas. <HT TYPE="ITALIC">B. Martens</HT> nevar atbilst šim nosacījumam, jo pārcēlusies no Nīderlandes uz Beļģiju, būdama vēl mazs bērns, viņa turpināja dzīvot Beļģijā vismaz līdz brīdim, kamēr viņa iestājās Nīderlandes Antiļu universitātē.</TXT></NP><NP><NO.P>110.</NO.P><TXT>Lai pamatotu noteikumu par trīs no sešiem gadiem, Nīderlande atsaucas uz to, ka Tiesa ir atzinusi, ka dalībvalsts var piešķirt palīdzību tikai tiem studentiem, kuri ir pierādījuši noteikta līmeņa integrāciju šīs valsts sabiedrībā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0100"><P>Skat. iepriekš 102. punktu.</P></NOTE>.</TXT></NP><NP><NO.P>111.</NO.P><TXT>Lai arī Tiesa patiešām ir atzinusi šo mērķi, tā ir arī skaidri norādījusi, ka tikai dzīvesvietas kā kritērija izmantošana ir pārāk izslēdzoša un vispārīga. Manuprāt, šajā ziņā nav nekādas nozīmes tam, ka, pretēji lietās <HT TYPE="ITALIC">Prinz</HT> (<REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:524">EU:C:2013:524</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) un <HT TYPE="ITALIC">Thiele Meneses</HT> (<REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:683">EU:C:2013:683</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) aplūkotajam Vācijas dzīvesvietas nosacījumam, <HT TYPE="ITALIC">Wsf 2000</HT> nav pieprasīts, lai students tikko pirms mācību uzsākšanas ārvalstīs būtu dzīvojis Nīderlandē nepārtrauktu trīs gadu laikposmu. Šāda nošķiršana nemaina dzīvesvietas nosacījuma absolūto un izslēdzošo raksturu.</TXT></NP><NP><NO.P>112.</NO.P><TXT>Pilnīgas skaidrības labad jānorāda, ka noteikums par trīs no sešiem gadiem nav absolūts noteikums (jo ministrs to var padarīt par mazāk nozīmīgu, piemērojot taisnīguma klauzulu)<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0101"><P>Skat. iepriekš 20. punktu.</P></NOTE>. Tomēr Tiesai ir maz vai arī vispār nav nekādas informācijas par šīs klauzulas piemērošanas jomu un darbību. Katrā ziņā tas, ka ministrs var īstenot savu vērtējuma brīvību, lai noteiktos apstākļos nepiemērotu nepamatotu ES pilsonības tiesību ierobežojumu, nemaina šo analīzi. Kas ir izslēgts ar ES tiesībām, tas ir izslēgts. (Tas pats attiecas arī uz izņēmumu, kas tiek piemērots pārrobežu darba ņēmējiem un Nīderlandes pilsoņiem (viņu bērniem), kuri dzīvojuši pierobežas rajonā un vēlas mācīties šī rajona mācību iestādē.)</TXT></NP></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Secinājumi</HT></P></TI></TITLE><NP><NO.P>113.</NO.P><TXT>Ņemot vērā visus iepriekšējos apsvērumus, es uzskatu, ka Tiesai uz <HT TYPE="ITALIC">Centrale Raad van Beroep</HT> uzdotajiem jautājumiem būtu jāatbild šādi:</TXT><P>LESD 45. pants un Padomes <DATE ISO="19681015">1968. gada 15. oktobra</DATE> Regulas (EEK) Nr. 1612/68 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā 7. panta 2. punkts neļauj Nīderlandei, pamatojoties uz noteikumu par trīs no sešiem gadiem, atteikt studiju finansējumu tāda pārrobežu darba ņēmēja, kuram ir Nīderlandes pilsonība, apgādībā esošam bērnam, kamēr viņš ir pārrobežu darba ņēmējs. Ja šāds pārrobežu darba ņēmējs pārtrauc savu nodarbinātību Nīderlandē un izmanto savu darba ņēmēju pārvietošanās brīvību, lai strādātu pilna laika darbu citā dalībvalstī, neraugoties uz viņa dzīvesvietu, LESD 45. pants neļauj Nīderlandei piemērot pasākumus, kuru – ja vien tos nevar pamatoti attaisnot – sekas ir tādas, ka šāds darba ņēmējs tiek atturēts izmantot viņam LESD 45. pantā paredzētās tiesības un viņa tiesību brīvi pārvietoties izmantošanas rezultātā viņš zaudē tādas Nīderlandes tiesību aktos garantētās sociālās priekšrocības kā pārnesams studiju finansējums viņa apgādībā esošam bērnam.</P></NP></GR.SEQ></CONTENTS.CONCLUSION></CONCLUSION>