Pagaidu versija
ĢENERĀLADVOKĀTA
MANUELA KAMPOSA SANČESA‑BORDONAS
[MANUEL CAMPOS SÁNCHEZ‑BORDONA]
SECINĀJUMI,
sniegti 2026. gada 17. septembrī (1)
Lieta C‑556/25
Haluška, s. r. o.
pret
Okresný úrad Ružomberok, katastrálny odbor
(Najvyšší správny súd Slovenskej republiky (Slovākijas Republikas Augstākā administratīvā tiesa, Slovākija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Enerģija – Atļauju izsniegšanas kārtība neliela mēroga hidroenerģijas ražošanai – Mazo ražotāju izslēgšana no tiesībām lūgt valsts tiesībās paredzēto likumisko servitūtu reģistrēšanu kadastrā – Savienības tiesību piemērošana valsts tiesiskajā regulējumā – Diskriminācijas aizliegums
1. Elektroenerģijas ražotāji Slovākijā principā var izmantot likumisko servitūtu (2) uz trešo personu zemes gabaliem, ja tiem saskaņā ar valsts tiesību aktiem, ar kuriem transponēta Direktīva (ES) 2019/944 (3), ir atļauja veikt savu darbību.
2. Tomēr šis pats likums, šķiet, no šīs iespējas izslēdz mazos elektroenerģijas ražotājus. Prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā tiek apspriests, vai šāda izslēgšana ir saderīga ar Savienības tiesībām.
3. Konkrētāk, Tiesa tiek aicināta interpretēt Direktīvas 2019/944 8. pantu, kā arī tā attiecības ar vispārējo diskriminācijas aizlieguma principu, kas noteikts tās pašas direktīvas 9. pantā.
I. Tiesiskais regulējums
A. Savienības tiesības. Direktīva 2019/944
4. Direktīvas 3. pantā (“Uz patērētājiem orientēts, elastīgs un nediskriminējošs elektroenerģijas tirgus, kurā valda konkurence”) noteikts:
“[..]
4. Dalībvalstis nodrošina vienlīdzīgus konkurences apstākļus, kuros elektroenerģijas uzņēmumiem piemēro pārredzamus, samērīgus un nediskriminējošus noteikumus, maksas un attieksmi, jo īpaši attiecībā uz balansēšanas pienākumu, piekļuvi vairumtirgiem, piekļuvi datiem, piegādātāja maiņas procesiem un rēķinu izsniegšanas režīmiem, un attiecīgā gadījumā attiecībā uz licencēšanu.
[..]”
5. Saskaņā ar 8. pantu (“Atļaujas izsniegšanas procedūra attiecībā uz jaunām jaudām”):
“1. Jaunu enerģijas ražošanas jaudu būvniecības sakarā dalībvalstis paredz atļaujas izsniegšanas procedūru, ko ievēro saskaņā ar objektīviem, pārskatāmiem un nediskriminējošiem kritērijiem.
[..]
3. Dalībvalstis nodrošina, ka ir īpašas, vienkāršotas un racionalizētas atļauju izsniegšanas procedūras attiecībā uz mazajiem decentralizētajiem ražotājiem un/vai izkliedētajai ražošanai, kurās ņem vērā to ierobežoto apjomu un potenciālo ietekmi.
Dalībvalstis var izstrādāt vadlīnijas šādai īpašai atļauju izsniegšanas procedūrai. Regulatīvās iestādes vai citas kompetentās valsts iestādes, tostarp plānošanas iestādes, pārskata minētās vadlīnijas un var ieteikt grozījumus tajās.
[..]”
6. Tās 9. pantā (“Sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības”) noteikts:
“1. Pamatojoties uz savu iestāžu sistēmu un ievērojot subsidiaritātes principu, dalībvalstis nodrošina, ka, neskarot 2. punktu, elektroenerģijas uzņēmumi darbojas saskaņā ar šīs direktīvas principiem, lai izveidotu drošu elektroenerģijas tirgu, kas ilgtermiņā neapdraud vidi un kurā valda konkurence, un minētos uzņēmumus nediskriminē pēc to tiesībām vai pienākumiem.
[..]”
7. Saskaņā ar 73. pantu 8. panta 1. punktu, 8. panta 2. punkta a)–i) un k) apakšpunktu, kā arī 8. panta 3. un 4. punktu piemēro no 2021. gada 1. janvāra.
B. Valsts tiesības
1. Enerģētikas likums (4)
8. Likuma 6. pants šādi reglamentē atļauju “darbības veikšanai enerģētikas nozarē”:
– Saskaņā ar tā 1. punktu saimniecisko darbību enerģētikas nozarē var veikt, tikai pamatojoties uz atļauju vai apstiprinājumu par paziņošanas pienākuma izpildi.
– Atbilstoši likuma 2. punktam, ja vien runa nav par 4. punktā minētajām darbībām, atļauja ir nepieciešama tostarp elektroenerģijas ražošanai, pārvadei, sadalei un piegādei.
– Saskaņā ar tā 4. punkta a) apakšpunktu atļauja nav vajadzīga elektroenerģijas ražošanai un piegādei, izmantojot elektroenerģijas ražošanas iekārtas ar kopējo uzstādīto jaudu līdz 1 MW (ieskaitot).
– Kā noteikts likuma 5. punktā, personām, kas veic saimniecisko darbību, kurai saskaņā ar 4. punktu nav nepieciešama atļauja, ir paziņošanas pienākums, atbilstoši kuram tām 30 dienu laikā jāpaziņo iestādei par šādas saimnieciskās darbības uzsākšanu, izbeigšanu vai izmaiņām tajā. Iestādes izsniegtais apstiprinājums par paziņošanas pienākuma izpildi ir dokuments, kas atļauj veikt saimniecisko darbību.
9. Likuma 11. panta 1. punktā noteikts:
“Atļaujas turētājs [..] var, ciktāl tas nepieciešams un ir sabiedrības interesēs,
a) iekļūt trešām personām piederošajos zemes gabalos, objektos un iekārtās, ciktāl tas nepieciešams atļauto darbību veikšanai,
[..]
f) ārpus pašvaldības apbūvētās teritorijas ierīkot trešo personu zemes gabalos pārvades un sadales tīkla elektrolīnijas un elektroietaises [..],
g) veikt trešo personu nekustamajos īpašumos atļautās darbības ar elektrības [..] ietaisēm, kuras nepieciešamas, lai nodrošinātu to iekārtu vai tīklu darbību, kuru būvniecībai ir saņemta atļauja [..] (5).”
10. Tā 11. panta 8. punktā precizēts:
“Pienākumi, kas izriet no 1. punktā minētajām tiesībām, ir servitūti saistībā ar īpašumtiesībām uz nekustamo īpašumu. Atļaujas turētājs ir tiesīgs iesniegt lūgumu to ierakstīšanai kadastra reģistrā.”
2. Noteikumi par servitūtiem un kadastra reģistru
11. Iesniedzējtiesa ir citējusi valsts tiesību aktu noteikumus servitūtu un kadastra reģistru jomā. Saskaņā ar tiem servitūti tiek veidoti, pamatojoties uz rakstisku līgumu, kompetentās iestādes lēmumu vai tiesību normu. Lai iegūtu tiesības, kas saistītas ar servitūtiem, tie ir jāieraksta kadastra reģistrā.
II. Fakti, strīds un prejudiciālie jautājumi
12. No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas papildināts ar Slovākijas vadības iesniegtiem papildu elementiem, izriet šādi fakti:
– Uzņēmums Haluška s. r. o. (turpmāk – Haluška) ražo hidroelektroenerģiju, izmantojot nelielu iekārtu, kuras jauda ir 0,0975 MW.
– Lai gan šī iekārta darbojas jau kopš 1993. gada un tika “rekonstruēta” 2009. gadā, Haluška uzņēmās tās vadību 2014. gada 15. oktobrī, kad kļuva par ekspluatācijas vadītāju (6).
– 2014. gada oktobrī Haluška paziņoja par darbības uzsākšanu saskaņā ar vienkāršoto procedūru, kas noteikta Enerģētikas likuma 6. panta 4. un 5. punktā (7).
– 2021. gada 6. decembrī Haluška lūdza Okresný úrad Ružomberok, katastrálny odbor (Ružomberokas kadastra dienests, Slovākija; turpmāk – kadastra birojs) saskaņā ar Enerģētikas likuma 11. panta 1. un 6. punktu reģistrēt kadastrā likumisku servitūtu attiecībā uz trešajām personām piederošiem nekustamajiem īpašumiem.
– 2022. gada 4. februārī kadastra birojs noraidīja pieteikumu, argumentējot ar to, ka servitūtu varēja reģistrēt tikai par labu saskaņā ar Enerģētikas likuma 6. panta 2. punktu piešķirtas “atļaujas” turētājam, nevis par labu uzņēmumam, uz kuru attiecas šā panta 4. punktā noteiktais “paziņošanas pienākums”.
– Haluška par kadastra biroja lēmumu cēla prasību Správny súd v Banskej Bystrici (Administratīvā tiesa Banskā Bistricā, Slovākija). Tas apgalvoja, ka kadastra biroja aizstāvētā Enerģētikas likuma 11. panta 1. punkta interpretācija ir pretrunā Savienības tiesībām, jo dod priekšroku lielajiem ražotājiem, kropļo konkurenci un kavē mazāku ražotāju piekļuvi elektroenerģijas tirgum.
13. Pirmās instances tiesa noraidīja prasību, norādījusi, ka:
– Direktīvas 2019/944 8. panta 3. punkts pats par sevi neparedz, ka “mazajam elektroenerģijas ražotājam” ir piešķiramas tādas pašas tiesības, kādas ir piešķirtas “lielajam ražotājam”.
– Kadastra biroja sniegtā Enerģētikas likuma 11. panta 1. un 8. punkta interpretācija ir pareiza. Ja likumiskie servitūti tiktu atļauti arī mazajiem ražotājiem, ievērojami palielinātos to zemes gabalu skaits, uz kuriem attiecas servitūti, kas būtu būtiska iejaukšanās trešo personu īpašumtiesībās.
– Enerģētikas likuma 11. panta 1. un 8. punktā paredzēto likumisko servitūtu piešķiršana tikai “atļaujas” turētājam nav uzskatāma par ekonomiskās darbības veikšanas ierobežojumu, jo mazais elektroenerģijas ražotājs var lūgt brīvprātīga servitūta noteikšanu saskaņā ar Slovākijas Civillikumu vai, ja līgums netiek noslēgts, vērsties tiesā.
14. Haluška pārsūdzēja pirmās instances tiesas spriedumu Najvyšší správny súd Slovenskej republiky (Slovākijas Republikas Augstākā administratīvā tiesa, Slovākija), kas uzdod Tiesai šos prejudiciālos jautājumus:
“1) Vai valsts tiesiskais regulējums, ar ko valsts likumdevējs mazos elektroenerģijas ražotājus, kuri darbojas, pamatojoties uz [..] Direktīvas [2019/944] 8. panta 3. punktā paredzēto vienkāršoto procedūru, automātiski izslēdz no piekļuves valsts tiesību aktos noteiktajām servitūta tiesībām, kuras atvieglo saimnieciskas darbības veikšanu enerģētikas jomā, un piešķir šīs tiesības visiem pārējiem elektroenerģijas ražotājiem, ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā, ņemot vērā [LESD] 194. panta 1. punkta a) apakšpunktu, minētās direktīvas 8. panta 1. un 3. punktu, kā arī 9. panta 1. punktu?
2) Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša – vai [..] Direktīvas [2019/944] [..] 8. panta 1. un 3. punkts, tos aplūkojot kopsakarā ar 9. panta 1. punktu, jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā ir tāds valsts tiesiskais regulējums, ar ko valsts likumdevējs mazos elektroenerģijas ražotājus, kuri darbojas, pamatojoties uz šīs direktīvas 8. panta 3. punktā paredzēto vienkāršotu procedūru, automātiski izslēdz no piekļuves tiesību aktos noteiktajām servitūta tiesībām, kas atvieglo saimnieciskas darbības veikšanu enerģētikas jomā, un piešķir šīs tiesības visiem pārējiem elektroenerģijas ražotājiem?”
III. Tiesvedība Tiesā
15. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesā tika iesniegts 2025. gada 19. augustā.
16. Rakstveida apsvērumus iesniedza Haluška, Slovākijas valdība un Eiropas Komisija.
17. Tiesas sēdē 2026. gada 10. jūnijā piedalījās Slovākijas valdība un Komisija.
IV. Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamība
18. Slovākijas valdība uzskata, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir nepieņemams, jo balstās uz nepilnīgu faktu izklāstu un nepareizu valsts tiesiskā regulējuma izklāstu. Turklāt tā uzskata, ka lūgtā Savienības tiesību interpretācija nav saistīta ne ar faktisko situāciju, ne ar strīda priekšmetu.
19. It īpaši tā norāda, ka jautājumi ir hipotētiski, jo strīda priekšmets ir servitūta nodibināšana, ko valsts tiesību akti “materiālā ziņā” paredz enerģijas sadales atļaujas turētājam, nevis elektroenerģijas ražotājiem (neatkarīgi no to lieluma) kā Haluška.
20. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru (8):
– Valsts tiesa vienīgā ir kompetenta uz savu atbildību noteikt tiesisko regulējumu un faktiskos apstākļus, kuros iekļaujas uzdotie jautājumi un kuru precizitāte Tiesai nav jāpārbauda.
– Uz prejudiciālajiem jautājumiem attiecas nozīmīguma prezumpcija, un Tiesa var atteikties lemt par tiem tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekādas saistības ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu vai ja izvirzītā problēma ir hipotētiska.
21. Slovākijas valdības iebildums, ciktāl tā iebilst pret faktu izklāstu un valsts tiesību normu aprakstu, nav pieņemams, jo šis jautājums ir ekskluzīvi iesniedzējtiesas kompetencē un Tiesai ir jāievēro tās lēmums.
22. Attiecībā uz apgalvotajiem lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu trūkumiem, protams, iesniedzējtiesa:
– tajā sīkāk neizklāsta, kādi darbi bija jāveic trešo personu zemes gabalos, uz kuriem attiecas servitūts, kura reģistrēšana kadastrā tika noraidīta. Šķiet, ka tā savus prejudiciālos jautājumus vispārīgi vērš uz visām tiesībām, kuras minētas Enerģētikas likuma 11. pantā (9) un kurām piemīt heterogēns raksturs, un tos padara nedaudz neprecīzus.
– Atsaucoties uz diskriminācijas aizlieguma principu, neizklāsta mērķus, ko Slovākijas tiesību akti vēlētos sasniegt, liedzot mazajiem ražotājiem izmantot likumiskos servitūtus. Šā mērķa identificēšana varētu būt nepieciešama, lai novērtētu, vai nevienlīdzīgā attieksme ir pretrunā Savienības tiesībām.
23. Tomēr šie trūkumi faktu un juridiskā pamata izklāstā (10) vai nu nav noteicoši (it īpaši trūkums attiecībā uz strīdīgā servitūta konkrēto objektu), vai arī varēja tikt noskaidroti rakstveida procesā vai tiesas sēdē.
24. Turklāt Slovākijas valdības argumentu analīze par to, ka Direktīvas 2019/944 8. pants ratione materiae nav piemērojams šajā lietā, ir jāveic, lemjot par šīs tiesību normas interpretāciju, nevis lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību.
25. Līdzīgs arguments jāizvirza pret Slovākijas valdības apgalvojumu par Enerģētikas likuma 11. panta 1. punktu (kas reglamentē likumiskos servitūtus). Iesniedzējtiesa, kurai vienīgajai ir kompetence interpretēt valsts tiesības, uzskata, ka saskaņā ar šo normu visi ražotāji var izmantot likumiskos servitūtus un ka, ja tas tā nav, ir jāizvērtē to nesaderība ar Direktīvas 2019/944 9. pantu. Tātad tas ir nevis hipotētisks jautājums, bet gan jautājums, kas ir tieši saistīts ar strīda būtību (11).
26. Tādējādi Tiesai ir pieejama nepieciešamā informācija, lai sniegtu lietderīgu atbildi iesniedzējtiesai, kuras prejudiciālie jautājumi ir atzīstami par pieņemamiem.
V. Par lietas būtību
27. Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai ar Savienības tiesībām ir saderīga tāda valsts tiesību norma, kas tā, kā to interpretē un piemēro Slovākijā:
– neļauj mazajiem enerģijas ražotājiem, kuri izmanto Direktīvas 2019/944 8. panta 3. punktā paredzēto “īpašo” procedūru, kadastrā reģistrēt likumisku servitūtu uz trešo personu zemes gabaliem;
– šo reģistrāciju paredz tikai tiem, kam ir atļauja, kura izsniegta saskaņā ar Direktīvas 2019/944 8. panta 1. punktā paredzēto “parasto” procedūru.
A. Pirmais prejudiciālais jautājums
28. Pirmajā uzdotajā jautājumā iesniedzējtiesa interesējas, vai strīdīgais valsts tiesiskais regulējums “ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā, ņemot vērā [LESD] 194. panta 1. punkta a) apakšpunktu, [Direktīvas 2019/944] 8. panta 1. un 3. punktu, kā arī 9. panta 1. punktu”.
29. LESD 194. pants ir primāro tiesību norma, uz kuras pamata tika pieņemta Direktīva 2019/944. Pēdējā minētā ir viens no “vajadzīg[iem] pasākum[iem], lai sasniegtu 1. punktā minētos mērķus”, uz kuriem ir atsauce LESD 194. panta 2. punktā.
30. Direktīva 2019/944 nodrošina minimālo saskaņošanu attiecībā uz Savienības elektroenerģijas nozares organizāciju un darbību. Tā cita starpā nosaka tiesību normas “par atvērtu piekļuvi integrētam tirgum” (12), tomēr tieši nereglamentē tiesības (ko Slovākijas tiesības piešķir “atļaujas” turētājiem) lūgt reģistrēt kadastrā likumisku servitūtu attiecībā uz trešajām personām piederošiem nekustamajiem īpašumiem.
31. Tiesības izmantot likumisko servitūtu ir viens no pasākumiem, kas “veicina saimnieciskās darbības attīstību enerģētikas jomā”. Tādējādi tas ietekmē “Savienības elektroenerģijas nozares organizāciju un darbību”. Lai gan dalībvalstīm ir jānosaka prasības, lai regulētu, kas un kā var izmantot šo servitūtu, savas kompetences īstenošanā tām ir jāievēro diskriminācijas aizlieguma princips, kas apstiprināts Direktīvas 2019/944 9. panta 1. punktā (13).
32. Manuprāt, kā pareizi norāda iesniedzējtiesa, Direktīvas 2019/944 8. panta 1. un 3. punkta, kā arī 9. panta 1. punkta interpretācija var ietekmēt strīda iznākumu. Tāpēc strīdīgais valsts tiesiskais regulējums ir jāizvērtē, pamatojoties uz pieņēmumu, ka tas ietilpst Direktīvas 2019/944 darbības jomā.
33. Slovākijas valdība apstrīd Direktīvas 2019/944 8. panta piemērojamību ratione materiae, uzsverot, ka valsts tiesībās ir paredzētas divas atšķirīgas procedūras: viena – enerģijas ražošanas jaudas būvniecībai, un otra – profesionālas darbības veikšanai (14), izmantojot enerģijas ražošanas iekārtu pēc tās uzbūvēšanas (15).
34. Iespēja reģistrēt likumiskos servitūtus kadastrā esot saistīta tikai ar otrās atļaujas saņemšanu (profesionālās darbības veikšanai), nevis ar pirmās atļaujas saņemšanu (elektrostacijas būvniecībai). Pamatojoties uz to un atsaucoties uz šā panta formulējumu, Slovākijas valdība uzskata, ka Direktīvas 2019/944 8. pants neattiecas uz šo lietu.
35. Tādēļ vispirms jānoskaidro, vai Direktīvas 2019/944 8. pants attiecas tikai uz “jaunu enerģijas ražošanas jaudu būvniecību” vai tomēr tas attiecas arī uz “profesionālās darbības veikšanu enerģētikas nozarē”. Ja pirmā hipotēze izrādītos pareiza, šā panta piemērojamību šajā strīdā varētu izslēgt.
36. Slovākijas valdības ieskatā Direktīvas 2019/944 8. panta 3. punkta piemērošanas joma attiecas, atkārtoju, uz procedūrām, kas saistītas ar “jaunu enerģijas ražošanas jaudu būvniecību”. Tā, savukārt, neattiecas uz procedūrām, kas saistītas ar “atļaujas saņemšanu darbības veikšanai enerģētikas nozarē”. Tieši šī pēdējā atļauja saskaņā ar Slovākijas tiesībām ļaujot (joprojām saskaņā ar Slovākijas valdības viedokli) piešķirt tiesības reģistrēt kadastrā likumiskos servitūtus.
37. No pirmā acu uzmetiena Direktīvas 2019/944 formulējums šķietami atbalsta Slovākijas valdības viedokli: 8. pants kopumā attiecoties uz enerģijas “ražošanu” (16). Minētā panta 3. punkts aplūko “īpašas [..] atļauju izsniegšanas procedūras attiecībā uz mazajiem decentralizētajiem ražotājiem un/vai izkliedētajai ražošanai”. Tā 1. punktā ir norāde uz (parastajām) procedūrām “jaunu enerģijas ražošanas jaudu būvniecības sakarā”.
38. Tomēr Slovākijas valdības arguments nav saderīgs ar Direktīvas 2019/944 8. panta interpretāciju, kas ņemtu vērā tajā reglamentētās “atļaujas izsniegšanas procedūras” mērķi.
39. Direktīvas 2019/944 mērķis citu starpā ir “[nodrošināt], ka iekšējā elektroenerģijas tirgū nepastāv nepamatoti šķēršļi ienākšanai tirgū, darbībai tajā un iziešanai no tirgus” (17).
40. Saikne starp “piekļuvi tirgum” un atļaujas izsniegšanas procedūrām izriet no Direktīvas 2019/944 79. apsvēruma: “Nepamatoti lēnas atļauju piešķiršanas procedūras var radīt šķērsli jaunu dalībnieku piekļuvei tirgum” (18).
41. Tādējādi Direktīvas 2019/944 8. panta 1. un 3. punktā minēto procedūru kopīgais mērķis ir nodrošināt gan lieliem, gan maziem jaunajiem ražotājiem efektīvu un nediskriminējošu piekļuvi valsts elektroenerģijas tirgum, novēršot to, ka šī piekļuve kļūst pārmērīgi sarežģīta, apgrūtinoša un dārga (gan laika, gan naudas izteiksmē) (19).
42. Lai nodrošinātu efektīvu piekļuvi elektroenerģijas tirgum, ražotājam nepietiek ar to, ka viņš uzbūvē enerģijas ražošanas iekārtu: viņam ir jāuzsāk tās ekspluatācija, lai ražotu elektroenerģiju.
43. No Enerģētikas likuma 6. panta 1. un 2. punkta izriet, ka “elektroenerģijas ražošana” ir viena no profesionālajām darbībām enerģētikas nozarē, ko “var veikt, tikai pamatojoties uz atļauju vai apstiprinājumu par paziņošanas pienākuma izpildi” (20).
44. Tiesas sēdē Slovākijas valdība piebilda, ka Slovākijā “jaunam ražotājam”, kurš vēlas iekļūt valsts elektroenerģijas tirgū, profesionāli ekspluatējot enerģijas ražošanas iekārtu (21):
– ja tas vēlas uzbūvēt jaunu elektrostaciju, principā ir jābūt oficiālam “sertifikātam”, kas izsniegts šim nolūkam, taču noteiktiem mazajiem ražotājiem tas nav nepieciešams (22);
– tā rīcībā katrā ziņā (23) ir jābūt atļaujai, proti, “atļaujai elektroenerģijas ražošanas darbības veikšanai” (paredzēta Enerģētikas likuma 6. pantā), kas ir nepieciešama, lai uzsāktu elektrostacijas ekspluatāciju.
45. Šajā kontekstā “atļaujas izsniegšanas procedūra attiecībā uz jaunām jaudām”, uz kuru ir atsauce Direktīvas 2019/944 8. pantā, Slovākijā ietver šādu dokumentu kopumu: a) sertifikātu, kas attiecīgajā gadījumā ļāva uzbūvēt iekārtu; un b) atļauju veikt profesionālu darbību elektroenerģijas ražošanā, izmantojot minēto iekārtu.
46. Direktīvas 2019/944 8. panta mērķis ir nodrošināt piekļuvi tirgum, pamatojoties uz procedūrām, kas atbilst “objektīviem, pārskatāmiem un nediskriminējošiem kritērijiem” (un, ja runa ir par mazajiem ražotājiem, arī “vienkāršotiem un racionalizētiem” kritērijiem). Šī prasība ir jāievēro gan procedūrā, kas paredzēta, lai atļautu elektrostacijas būvniecību (ja šim nolūkam ir nepieciešams sertifikāts), gan procedūrā, kas paredzēta, lai saņemtu atļauju ekspluatācijai. Tās piemērošana tikai būvniecības posmā būtu nepietiekama un praksē nenodrošinātu nekādu piekļuvi tirgum, jo elektrostacija, kam nav atļaujas darbībai (proti, enerģijas ražošanai), nevar piedalīties kopējā elektroenerģijas tirgū, un to būtu grūti uzskatīt par “enerģijas ražošanas iekārtu”.
47. Galu galā Direktīvas 2019/944 8. pants ir jāinterpretē vienoti, neatkarīgi no tā, kādas pazīmes atļaujas izsniegšanas procedūrai piešķir valsts tiesības.
48. Direktīvas 2019/944 8. pants nosaka pienākumu izveidot īpašu procedūru mazajiem elektroenerģijas ražotājiem. Savukārt tajā nav prasīts, lai enerģijas ražošanas iekārtas būvniecībai nepieciešamās procedūras un elektroenerģijas ražošanas darbības veikšanai nepieciešamās procedūras, izmantojot šo iekārtu, tiktu sadalītas divās atsevišķās procedūrās. Ir iedomājama Direktīvas 2019/944 8. panta transponēšana, kas abas atļaujas apvienotu vienā procedūrā (24).
49. Kopumā uzskatu, ka strīdīgā valsts norma un Direktīvas 2019/944 8. pants ir jāsalīdzina, ņemot vērā pēdējā plašo interpretāciju, kas tā darbības jomu neierobežo tikai ar jaunu enerģijas ražošanas iekārtu būvniecību, bet gan to paplašina, ietverot atļauju izsniegšanas procedūras (plašā nozīmē), ar kuru palīdzību elektroenerģijas ražotājs var iekļūt tirgū (25).
50. No šāda viedokļa raugoties, Direktīvas 2019/944 8. pants attiektos uz atļaujas piešķiršanas procedūru profesionālās darbības veikšanai enerģētikas nozarē, ja Slovākijas tiesībās iespēja lūgt reģistrēt likumisku servitūtu attiecībā uz trešajām personām piederošiem īpašumiem būtu sasaistīta ar šo atļauju.
51. Jebkurā gadījumā – neatkarīgi no tā, kā tiek interpretēts Direktīvas 2019/944 8. pants, – pirmais prejudiciālais jautājums attiecas uz to, vai valsts tiesību norma, kas mazajiem ražotājiem liedz piekļuvi servitūtu tiesībām, ietilpst Savienības tiesību, ko veido LESD 194. panta 1. punkta a) apakšpunkts un Direktīvas 2019/944 8. panta 1. un 3. punkts, kā arī 9. pants, piemērošanas jomā. Atbildei uz šādi formulēto jautājumu, manuprāt, jābūt apstiprinošai.
B. Otrais prejudiciālais jautājums
52. Ja atbilde uz pirmo prejudiciālo jautājumu ir apstiprinoša (kā to ierosinu), iesniedzējtiesa vēlas zināt, vai Direktīvas 2019/944 8. panta 1. un 3. punkts, tos aplūkojot kopsakarā ar 9. panta 1. punktu, nepieļauj strīdīgo valsts tiesisko regulējumu.
53. Saskaņā ar iesniedzējtiesas nolēmumu līdz šim veiktā valsts tiesiskā regulējuma interpretācija “[..] automātiski liedz mazajiem elektroenerģijas ražotājiem, kuri veic savu darbību saskaņā ar vienkāršotu procedūru [..], piekļuvi valsts tiesībās paredzētajām servitūtu tiesībām, kas atvieglo saimnieciskās darbības veikšanu enerģētikas jomā, un piešķir šīs tiesības visiem pārējiem elektroenerģijas ražotājiem”.
54. Tātad otrais prejudiciālais jautājums balstās uz pieņēmumu, ka valsts tiesību norma piešķir atšķirīgas tiesības personām, kas izmanto “parasto” procedūru (Direktīvas 2019/944 8. panta 1. punkts), un tām, kas izmanto “īpašu, vienkāršotu un racionalizētu” procedūru (tās pašas direktīvas 8. panta 3. punkts).
55. Iesniedzējtiesas šaubas ir saistītas ar to, ka tās ieskatā:
– Slovākijas tiesības uzliek mazajiem ražotājiem pienākumu izmantot “īpašo”, vienkāršoto un racionalizēto procedūru, kas paredzēta Enerģētikas likuma 6. panta 4. un 5. punktā, bez iespējas izvēlēties kā alternatīvu “parasto” procedūru, kas attiecas tikai uz “lielajiem” ražotājiem.
– Šāda kārtība rada situāciju, ka mazajiem ražotājiem tiek “pilnībā” liegta piekļuve likumiskajiem servitūtiem, kas paredzēti Enerģētikas likuma 11. pantā.
– Ierobežojums ir tik būtisks, ka Direktīvas 2019/944 8. panta 3. punkta mērķis “tiek pilnībā neitralizēts”, jo tas liedz mazajiem ražotājiem “izmantot priekšrocības, ko bauda citi elektroenerģijas ražotāji, kuri darbojas saskaņā ar sarežģītāku atļauju izsniegšanas kārtību” (26).
56. Iesniedzējtiesa, izklāstījusi, kāds tās ieskatā ir Direktīvas 2019/944 8. panta 3. punkta mērķis (27), kritizē valsts tiesību aktus šajā jomā, jo tie neļauj sasniegt minēto mērķi (28).
57. Direktīvas 2019/944 8. pants ir procesuāla rakstura, tādā nozīmē, ka tas neietekmē tiesības, kas tiks piešķirtas vai atteiktas attiecīgo procedūru noslēgumā (29). Vēlreiz uzsveru, ka tajā ir paredzētas procedūras – gan parastās, gan vienkāršotās –, kuru noslēgumā tiek izsniegta atļauja (pirmajā gadījumā) vai tiek iesniegts paziņojums par darbības uzsākšanu (otrajā gadījumā).
58. Šādā nozīmē Direktīvas 2019/944 8. panta tiešais mērķis nav nodrošināt veselīgu konkurenci tirgū (30). Tas drīzāk ir vērsts uz to, lai noteiktu dalībvalstu pienākumus, kad tās izveido atļauju izsniegšanas procedūras, kas nodrošinātu elektroenerģijas ražotājiem reālu un nediskriminējošu piekļuvi tirgum.
59. Direktīvas 2019/944 8. panta 3. punkta, kā arī līdzvērtīgo noteikumu iepriekšējās direktīvās par valsts elektroenerģijas tirgu sagatavošanas darbi apstiprina, ka minētā norma vairāk attiecas uz atļaujas piešķiršanas procedūru, nevis uz pašas atļaujas saturu un sekām.
60. Kopš tās pirmās iekļaušanas Direktīvā 2003/54/EK (31) šīs normas mērķis bija “padarīt dinamiskāku un vienkāršāku atļauju izsniegšanas procedūru mazajiem enerģijas ražotājiem” (32). Saskaņā ar Direktīvu 2009/72 dalībvalstīm bija “jānodrošina īpašu atļauju izsniegšanas procedūru esība” maza mēroga enerģijas ražošanai (33). Direktīvā 2019/944 šajā ziņā tika precizēts, ka īpašajai atļauju izsniegšanas procedūrai jābūt vienkāršotai un racionalizētai (34).
61. No šā likumdošanas procesa var secināt, ka Direktīvas 2019/944 8. panta 3. punkts ir pakāpeniskas atļauju izsniegšanas procedūras pielāgošanas procesa rezultāts, lai to pielāgotu mazo elektroenerģijas ražotāju vajadzībām. Tā mērķis ir nodrošināt, ka šīs procedūras īpatnības netraucē šiem ražotājiem iekļūt tirgū vai neattur tos no tā.
62. Ja ņem vērā ne tikai procesuālo, bet arī materiālo aspektu, tad no Slovākijas tiesību aktiem, kas nostiprina procedūru dualitāti, izriet, ka, vērtējot tos kopumā, rodas paradoksālas sekas: tas, kam vajadzētu būt priekšrocībai mazajiem elektroenerģijas ražotājiem, faktiski izpaužas kā sankcija. Pēc “vienkāršotas” procedūras beigām šie ražotāji iegūs atļauju, kas neļauj viņiem – atšķirībā no tiem, kuri izmanto parasto procedūru, – lūgt strīdīgo likumisko servitūtu reģistrēšanu kadastrā.
63. Iesniedzējtiesa, kā jau minēju, paziņo, ka ar vienkāršotu procedūru mazajiem ražotājiem tiek atņemtas tiesības, kas ievērojami ietekmē viņu piekļuvi tirgum (35).
64. Ja pareizi saprotu iesniedzējtiesas nolēmumu, iesniedzējtiesa: a) uzskata, ka valsts tiesiskais regulējums liedz mazajiem ražotājiem izmantot “parasto” procedūru (36); un b) neaplūko iespēju, ka šie mazie ražotāji (neatkarīgi no jebkādiem leģitīmiem apsvērumiem, kas varētu pamudināt viņus pieņemt šādu lēmumu) atteiktos no vienkāršotās procedūras, lai izmantotu parasto procedūru (37).
65. Otrais prejudiciālais jautājums tādējādi pārsniedz stingri procesuālo ietvaru, lai ņemtu vērā atšķirību starp tiesībām, kas pienākas “atļaujas attiecībā uz jaunām jaudām” turētājam, atkarībā no tā, vai šī atļauja ir iegūta saskaņā ar procedūru, kas paredzēta Direktīvas 2019/944 8. panta 1. vai 3. punktā.
66. Tādā formulējumā neesmu pārliecināts, ka atbilde uz šo jautājumu ir tieši atrodama Direktīvas 2019/944 8. pantā. Kā jau esmu paskaidrojis, šī norma pati par sevi nereglamentē atļaujas turētāja tiesības, bet gan nosaka procedūru, kā iekļūt tirgū (38).
67. Lai gan no likumiskā servitūta izrietošās tiesības nebūtu neatņemams faktors, lai mazie ražotāji varētu iekļūt tirgū (39), tas, vai šīs tiesības ir vai nav, var būt faktors, kas lielākā vai mazākā mērā ietekmē viņu darbības veikšanu. Un tieši šeit pilnībā piemēro Direktīvas 2019/944 noteikumus par elektroenerģijas ražotāju darbību tirgū, kā arī par tiesībām un pienākumiem, kas attiecas uz uzņēmēju, kurš jau ir iekļuvis šajā tirgū (40).
68. Šiem noteikumiem jāpieskaita arī tie noteikumi, kurus dalībvalstis ir pieņēmušas jomās, kurās nav veikta minimāla saskaņošana Savienības līmenī. Šiem noteikumiem jebkurā gadījumā ir jāatbilst Savienības tiesību vispārējiem principiem, tostarp diskriminācijas aizlieguma principam, kas ir vispārēji piemērojams un ietverts Direktīvas 2019/944 3. panta 4. punktā un 9. panta 1. punktā (41).
69. Tāpēc uzskatu, ka atbilde uz otro prejudiciālo jautājumu galvenokārt jāmeklē, ņemot vērā Direktīvas 2019/944 9. panta 1. punktu saistībā ar tās 8. panta 3. punktu (42).
70. Servitūti, kurus Slovākijas tiesību akti saista ar iegūtās atļaujas “veidu”, nav tieši reglamentēti Direktīvā 2019/944. Šajā jautājumā dalībvalstīm, lai gan tām ir zināma rīcības brīvība, kas ļauj tām noteikt, kā tirgus dalībniekiem jārīkojas, jebkurā gadījumā ir jānodrošina Direktīvas 2019/944 mērķu sasniegšana un jāievēro, ka “izvēlētie kritēriji [..] ir objektīvi un nediskriminējoši” (43).
71. Vienlīdzība likuma priekšā “ir vispārējs Savienības tiesību princips, kas prasa, lai salīdzināmas situācijas netiktu aplūkotas atšķirīgi un atšķirīgas situācijas netiktu aplūkotas vienādi, ja vien šāda atšķirīga pieeja nav objektīvi attaisnojama” (44).
72. No Enerģētikas likuma paskaidrojošā apraksta (45) izriet, ka tā 11. panta mērķis ir ļaut atļaujas turētājam veikt tajā paredzētās darbības bez iepriekšējas piekrišanas no tā nekustamā īpašuma īpašnieka, uz kuru attiecas servitūts (46).
73. Slovākijas valdība uzsver, ka lielu un mazu enerģijas ražotāju situācija nav salīdzināma, jo mazajiem ražotājiem ir piešķirts atbrīvojums no atsevišķām profesionālajām prasībām vai noteiktām saistībām, kas attiecas uz lielajiem ražotājiem (47). Tomēr neviena no šīm prasībām nav saistīta ar 11. panta mērķi, kura noteikumos ir paredzētas tiesības, kas var atvieglot jebkura enerģijas ražotāja – gan liela, gan maza – darbības veikšanu (48).
74. Neskarot iesniedzējtiesas vērtējumu, viss šķiet liecinām, ka abas situācijas var uzskatīt par salīdzināmām (īpaši attiecībā uz likumisko servitūtu kā instrumentu elektroenerģijas ražošanas veicināšanai) un ka spēkā esošā kārtība objektīvi rada nevienlīdzīgu attieksmi par labu lielajiem ražotājiem. Tā kā šie subjekti ir “atļaujas” turētāji, viņi var panākt servitūta reģistrēšanu neatkarīgi no apgrūtinātā īpašuma īpašnieka piekrišanas, savukārt mazie ražotāji, lai sasniegtu to pašu rezultātu, ir spiesti izmantot līdzekļus, kuru iznākums ir neskaidrs (tas būs atkarīgs no zemes īpašnieka gribas), vai arī ilgstošākus un sarežģītākus līdzekļus (49).
75. Atšķirīga attieksme var būt pamatota, ja tā balstās uz objektīvu un saprātīgu kritēriju, proti, ja tā ir saistīta ar attiecīgajos tiesību aktos paredzētu leģitīmu mērķi un ir samērīga ar šādas attieksmes mērķi.
76. Slovākijas valdības ieskatā valsts tiesiskā regulējuma mērķis ir nepieļaut, ka nesamērīgi pieaug īpašumtiesību pārkāpumu skaits, kas skar to nekustamo īpašumu īpašniekus, uz kuriem attiecas servitūti. Šis instruments (likumiskais servitūts) ir paredzēts tiem, kuri kalpo sabiedrības interesēm (50).
77. Iesniedzējtiesa faktiski neapstrīd, ka trešo personu, kuru īpašumus ietekmē likumiskie servitūti, īpašumtiesību aizsardzība ir mērķis, kas var pamatot strīdīgo ierobežojumu.
78. Problēma ir saistīta ar pasākuma samērīgumu, ņemot vērā, ka pastāv cita piemērota un mazāk ierobežojoša alternatīva, kas ļautu sasniegt minēto mērķi.
79. Kadastra birojs noraida maza ražotāja pieteikumu, pamatojoties uz tīri formālu kritēriju (“apstiprinājums par paziņošanas pienākuma izpildi” “atļaujas” vietā), neanalizējot pārējās Enerģētikas likuma 11. panta 1. punkta prasības (51). Tomēr plašāka analīze ļautu sasniegt minēto leģitīmo mērķi, vienlaikus neapšaubāmi un nekādā gadījumā neierobežojot mazo ražotāju tiesības lūgt likumisku servitūtu reģistrēšanu.
80. Uz tiesas sēdē uzdoto jautājumu Slovākijas valdība atbildēja, ka Enerģētikas likuma 11. pants nepiešķir absolūtas tiesības saņemt servitūta reģistrāciju. Tā paskaidroja – kadastra birojam ir plaša rīcības brīvība, lai novērtētu sabiedrības interešu esību un attiecīgā gadījumā izsvērtu ražotāja un attiecīgā zemes īpašnieka pretrunīgās intereses.
81. Atbilstoši tam, ko Slovākijas valdība apgalvo rakstveida apsvērumos (52), Enerģētikas likums balstās uz likumdevēja tieši veiktu ex ante un abstraktu novērtējumu par to, ka enerģijas ražošanā, ko veic mazie ražotāji, nav sabiedrības intereses. Šis novērtējums neparedz individuālu izvērtēšanu katrā konkrētajā gadījumā, ko kadastra birojs nevar veikt.
82. Tiesas sēdē Slovākijas valdība atzina, ka nespēj izskaidrot, kādi juridiskie argumenti pamatoja valsts likumdevēja lēmumu pieņemt šādu pieeju.
83. Manuprāt, šāds “sabiedrības interešu” jēdziens nešķiet saderīgs ar Direktīvu 2019/944. Ja šīs direktīvas mērķis ir veicināt neliela mēroga elektroenerģijas ražošanu un no atjaunīgiem avotiem (piemēram, hidroelektroenerģijas) iegūtas elektroenerģijas integrāciju tirgū, tad tas ir tāpēc, ka pastāv sabiedrības interese to veicināšanā (53).
84. Neuzskatu, ka mazajiem elektroenerģijas ražotājiem būtu jābūt tādām pašām tiesībām kā ražotājiem, kuru elektroenerģijas ražošana ir kritiski svarīga vai būtiska tīkla stabilitātei. Piekrītu iesniedzējtiesai (54), ka maza mēroga enerģijas ražošanas ierobežotais apjoms un mazāka ietekme, kā arī atbrīvojums no pienākuma ievērot dažādas prasības var pamatot piesardzīgāku pieeju tādu tiesību piešķiršanā, kuras to būtības dēļ varētu ietekmēt citas sabiedrības intereses vai trešo personu tiesības.
85. Vairākās sava nolēmuma vietās iesniedzējtiesa atsaucas uz “Slovākijas tiesiskā regulējuma pašreizējo interpretāciju un piemērošanu” (55) kā šķērsli, kas tai liedz pārvarēt atteikumu reģistrēt Haluška lūgto servitūtu.
86. Tomēr, tā kā iesniedzējtiesa ir augstākā tiesa, tai ir pilnvaras interpretēt valsts tiesības, obligāti neņemot vērā iepriekšējos nolēmumus. No tās izklāstījuma var secināt, ka nekas tai neliedz interpretēt Enerģētikas likuma 11. panta 1. punktu saskaņā ar Savienības tiesībām, tādējādi novēršot nepamatotu nevienlīdzīgu attieksmi pret dažādiem ražotājiem.
87. Saskaņā ar šo (iespējamo) interpretāciju, kas atbilst Savienības tiesībām, valsts tiesību norma neliedz kadastra birojam rīkoties ar pietiekami plašu rīcības brīvību, lai katrā konkrētajā gadījumā novērtētu sabiedrības interešu esību, arī tad, ja mazs hidroelektroenerģijas ražotājs lūdz iespēju izmantot likumisko servitūtu.
88. Šajā kontekstā kadastra birojs varēs izsvērt enerģijas ražotāja un attiecīgā zemes īpašnieka pretrunīgās intereses un, ja nepieciešams, novērst ļaunprātīgas rīcības risku, kas izriet no likumisko servitūtu nekontrolētas izplatības.
89. Kopumā, ņemot vērā iesniedzējtiesas vērtējumu, Enerģētikas likuma 11. pantu varētu interpretēt saskaņā ar Direktīvu 2019/944, un šāda interpretācija neradītu sistemātisku nesamērīgu kaitējumu attiecīgo zemes gabalu īpašnieku īpašumtiesībām (kuriem turklāt ir jāsaņem kompensācija saskaņā ar valsts tiesību aktos noteiktajiem nosacījumiem).
VI. Secinājumi
90. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, iesaku Tiesai uz Najvyšší správny súd Slovenskej republiky (Slovākijas Republikas Augstākā administratīvā tiesa, Slovākija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2019/944 (2019. gada 5. jūnijs) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu un ar ko groza Direktīvu 2012/27/ES 9. panta 1. punkts
jāinterpretē tādējādi, ka,
ja vien valsts tiesību normas nav interpretējamas saskaņā ar Direktīvu 2019/944 – par to jālemj iesniedzējtiesai –, ar minētās direktīvas 9. panta 1. punktu nav saderīga tāda valsts tiesību norma, kas, pamatojoties uz ex ante un abstraktu sabiedrības interešu novērtējumu, liedz mazajiem hidroelektroenerģijas ražotājiem, uz kuriem attiecas minētās direktīvas 8. panta 3. punktā paredzētā vienkāršotā procedūra, izmantot likumisku servitūtu, kas atzīts pārējiem elektroenerģijas ražotājiem.
1 Oriģinālvaloda – spāņu.
2 Klasiskā izpratnē servitūts ir apgrūtinājums, kas uzlikts vienam zemes gabalam par labu citam zemes gabalam, kas pieder citam īpašniekam. To var noteikt ar likumu (likumiskais servitūts) vai pēc īpašnieku gribas (brīvprātīgais servitūts).
3 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (2019. gada 5. jūnijs) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu un ar ko groza Direktīvu 2012/27/ES (OV 2019, L 158, 125. lpp.).
4 Zákon č. 251/2012 Z. z. o energetike a o zmene a doplnení niektorých zákonov v znení účinnom do 31. marca 2022 (Likums Nr. 251/2012 par enerģētiku un ar ko groza un papildina dažus likumus redakcijā, kas bija spēkā līdz 2022. gada 31. martam; turpmāk – Enerģētikas likums).
5 Likuma 11. panta 1. punkta sarakstā ir iekļautas citas pilnvaras, tādas kā “likvidēt un apgriezt kokus un citus augus, kas apdraud elektroietaises ekspluatācijas drošību vai uzticamību” (b) apakšpunkts); “labiekārtot zālaugu platības” (c) apakšpunkts); vai “ar iepriekšēju atļauju, kas piešķirta saskaņā ar konkrētajiem normatīvajiem aktiem, iekļūt slēgtās telpās un objektos” Aizsardzības un Iekšlietu ministrijās, Bruņotajos spēkos un Policijā, kā arī citās valsts iestādēs (d) apakšpunkts). Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu oriģinālajā versijā f) apakšpunkta teksts ir treknrakstā, kas, šķiet, liecina, ka tieši šis ir strīda priekšmets iesniedzējtiesā. Tomēr, kā norāda Slovākijas valdība, strīds attiecas uz g) apakšpunktā paredzēto servitūtu.
6 Tas izriet no Slovākijas valdības rakstveida apsvērumu 68. piezīmē minētajiem dokumentiem. Īpašumtiesību maiņa notika saskaņā ar 2014. gada 15. oktobra līgumu, ar kuru hidroelektrostacija tika iekļauta uzņēmuma Haluška īpašumā.
7 Valsts lietas materiālos, kas nosūtīti Tiesai, ir iekļauts dokuments, kuru 2014. gada 20. oktobrī izdevusi Úrad pre reguláciu siet’ových odvetví (Tīklu nozaru regulatīvā iestāde, Slovākija) un kurā tiek apstiprināts, ka Haluška izpildīja pienākumu paziņot par savas darbības sākumu, kas notika 2014. gada 15. oktobrī. Kā norādīts šajā oficiālajā dokumentā, tas der kā atļauja darbības veikšanai enerģētikas nozarē.
8 Spriedums, 2026. gada 29. janvāris, Fondazione Teatro alla Scala di Milano (C‑668/24, EU:C:2026:60), 35. punkts un tajā minētā judikatūra.
9 Iesniedzējtiesa norāda, ka valsts tiesību akti liedz mazajiem ražotājiem “tiesības, kurām ir ievērojama ietekme uz enerģētikas nozares uzņēmēju piekļuvi tirgum un to darbību tirgū (būvniecība un piekļuve iekārtām svešos zemes gabalos bez īpašnieka piekrišanas, šo iekārtu ekspluatācija un uzturēšana, utt.)” (lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, 44. punkts, mans izcēlums).
10 “Nepieciešamība sniegt valsts tiesai noderīgu Savienības tiesību interpretāciju prasa, lai valsts tiesa izklāstītu lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus, uz kuriem attiecas tās uzdotie jautājumi, vai vismaz paskaidrotu šo jautājumu pamatā esošos faktu pieņēmumus.” Spriedums, 2026. gada 30. aprīlis, Kotaňák (C‑748/24, EU:C:2026:358), 29. punkts un tajā minētā judikatūra.
11 Iesniedzējtiesas nolēmums arī nav hipotētisks, ņemot vērā to, ka – kā Slovākijas valdība atklāja tiesas sēdē – Haluška esot ieguvis piekļuvi zemes gabaliem, uz kuriem attiecas servitūts, citā veidā (līguma ceļā un/vai saskaņā ar noilgumu). Šis apstāklis, ja tas tiktu pierādīts, būtu daļa no faktu izvērtējuma, kas ir ekskluzīvi iesniedzējtiesas kompetencē.
12 Direktīvas 1. panta otrā daļa.
13 Saskaņā ar tabulu Direktīvas 2019/944 IV pielikumā tās 9. panta 1. punkts atbilst 3. panta 1. punktam Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2009/72/EK (2009. gada 13. jūlijs) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu un par Direktīvas 2003/54/EK atcelšanu (OV 2009, L 211, 55. lpp.). Saistībā ar pēdējo minēto Tiesa ir atzinusi, ka: “[..] [Direktīvas 2009/72] 3. panta 1. punktā elektroenerģijas iekšējā tirgus jomā ir atzīts vispārējais diskriminācijas aizlieguma princips, kurš ir Savienības vispārējo tiesību principu neatņemama daļa. Tiesa jau ir nospriedusi, ka šis princips saista dalībvalstis, kad pamatlietā aplūkotā valsts situācija ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā” (spriedums, 2019. gada 7. novembris, UNESA u.c. (no C‑105/18 līdz C‑113/18, EU:C:2019:935), 49. punkts).
14 Šajā kontekstā termins “profesionāls” norāda, ka darbība tiek veikta uzņēmējdarbības veidā. Šādi to lietošu visā šo secinājumu tekstā.
15 Slovākijas valdības ieskatā Direktīvas 2019/944 8. pants attiecas uz “jaunu enerģijas ražošanas jaudu būvniecību”, kurai tās valsts tiesībās ir prasīta atļauja, kas atšķiras no tās, par kuru notiek strīds (tās rakstveida apsvērumu 24.–30. punkts). Tā uzsver, ka pretēji iesniedzējtiesas apgalvotajam Direktīvas 2019/944 8. panta 3. punkts valsts tiesībās jātransponē nevis Enerģētikas likuma 6. pantā, bet gan tā paša likuma 12. pantā.
16 Šīs tiesību normas nosaukums ir “Atļaujas izsniegšanas procedūra attiecībā uz jaunām jaudām”.
17 Skat. Direktīvas 2019/944 12. un 14. apsvērumu.
18 Mans izcēlums. Apsvērumā ir precizēts, ka “atļauju piešķiršanas procedūrām nevajadzētu radīt administratīvu slogu, kas nav samērojams ar ražotāju lielumu un potenciālo ietekmi”.
19 Tiesas sēdē Slovākijas valdība atzina, ka Enerģētikas likuma 6. panta 4. punktā paredzētajam iepriekšējas paziņošanas pienākumam ir šis mērķis, tomēr tā uzstāja, ka tikai minētā likuma 12. pants transponē valsts tiesībās Direktīvas 2019/944 8. panta 3. punktu.
20 Enerģētikas likuma 6. pants reglamentē atļauju, kas nepieciešama ne tikai elektroenerģijas ražošanai, bet arī tās pārvadei, sadalei un piegādei. Attiecīgi tas var būt saistīts ar vairākām Direktīvā 2019/944 paredzētajām “atļaujām”, tostarp ar tās 8. pantā minēto atļauju enerģijas ražošanai.
21 Nav strīda par to, ka Haluška savu darbību vēlas veikt profesionāli, nevis tikai pašpatēriņam – tas ir pieņēmums, kas iekļauts Enerģētikas likuma 4. panta 2. punktā.
22 Saskaņā ar Enerģētikas likuma 12. panta 2. punktu sertifikāts nav nepieciešams, ja runa ir par iekārtām, kas ražo elektroenerģiju no saules enerģijas ar jaudu līdz 500 kW un no cita enerģijas avota ar jaudu līdz 1 MW.
23 Tiesas sēdē Slovākijas valdība izklāstīja, ka atļauja ir nepieciešama gan ražotājam, kas ekspluatē jaunuzceltu elektrostaciju, gan tam, kurš atsāk darbību jau esošā objektā, un apstiprināja, ka bez tās nav iespējams ražot enerģiju.
24 Secinājumos lietā Regione Emilia‑Romagna (C‑653/24, EU:C:2025:966) izanalizēju normatīvo regulējumu, kas attiecas uz mazajiem Itālijas hidroelektrostaciju ražotājiem, kuri izmanto publiskajā lietošanā esošos ūdens resursus elektroenerģijas ražošanai. Šajā kontekstā tika noteikta vienota atļauju izsniegšanas kārtība, kas regulēja gan stacijas būvniecību, gan tās nodošanu ekspluatācijā (skat. minēto secinājumu 30. zemsvītras piezīmi).
25 Tiesas sēdē tika norādītas grūtības saistībā ar jēdzienu “jaunas elektrostacijas būvniecība”, jo nav skaidrs, vai pastāv minimālais slieksnis, lai identificētu “jaunu būvniecību”, veicot jau esošas iekārtas pārbūves un pielāgošanas darbus. Šīs grūtības var atrisināt – un tās ir jāatrisina –, ņemot vērā normas galveno mērķi, kas ir atvieglot jauna ražotāja ienākšanu tirgū, neatkarīgi no tā, kad ir uzbūvēta iekārta, ko tas ekspluatē.
26 Iesniedzējtiesas nolēmums, 40. un 43. punkts.
27 Iesniedzējtiesas nolēmums, 40. punkts: “[..] 8. panta 3. punkta mērķis un jēga ir atvieglot decentralizēto mazo ražotāju iekļūšanu elektroenerģijas tirgū un tādējādi nodrošināt konkurētspējīgu vidi elektroenerģijas tirgū (vairāk elektroenerģijas ražotāju), decentralizēt elektroenerģijas ražošanu (ļaut mazajiem ražotājiem iekļūt tirgū un aizsargāt tos pret lielu elektroenerģijas piegādātāju monopolu) [..] un, visbeidzot, nodrošināt patērētājiem priekšrocības, pateicoties zemākām elektroenerģijas cenām, kas rodas no veselīgas konkurences elektroenerģijas tirgū”.
28 Iesniedzējtiesas nolēmums, 40. punkts, in fine: šis mērķis “[..] nevar tikt sasniegts, ja, no vienas puses, valsts likumdevējs [..] paredz īpašu, racionalizētu atļauju izsniegšanas procedūru nelielai decentralizētai elektroenerģijas ražošanai, bet, no otras puses, liedz šiem ražotājiem priekšrocības, ko bauda citi elektroenerģijas ražotāji, kuri darbojas saskaņā ar sarežģītāku atļauju izsniegšanas kārtību, piemērojot Direktīvas 2019/944 8. panta 1. punktu”.
29 Tā 4. punkts piešķir noteiktas tiesības tikai tiem “pretendentiem”, kuriem, piedaloties procedūrā, lūgtā atļauja ir atteikta.
30 Kā izklāstīšu tālāk, tā netiešā ietekme patiešām ir palielināt tirgū darbojošos elektroenerģijas ražotāju skaitu un tādējādi veicināt konkurētspējīgas vides veidošanos.
31 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (2003. gada 26. jūnijs) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu un par Direktīvas 96/92/EK atcelšanu (OV 2003, L 176, 37. lpp.). Tajā vienīgi vispārīgi tika prasīts, lai dalībvalstis atļaujas izsniegšanas procedūrās ņem vērā mazo enerģijas ražošanas iekārtu “ierobežoto apmēru un potenciālo ietekmi”. Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 96/92/EK (1996. gada 19. decembris) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu (OV 1997, L 27, 20. lpp.) nebija iekļauts neviens noteikums, kas būtu paredzēts, lai atvieglotu mazo elektroenerģijas ražotāju piekļuvi tirgum.
32 Tas izriet no Komisijas paziņojuma Eiropas Parlamentam atbilstīgi EK līguma 251. panta 2. punkta otrajai daļai par Padomes kopējo nostāju attiecībā uz Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu un par Direktīvas 96/92/EK atcelšanu pieņemšanu un par Padomes kopējo nostāju attiecībā uz Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz dabasgāzes iekšējo tirgu un par Direktīvas 98/30/EK atcelšanu pieņemšanu (dokuments SEC/2003/161 final, pieejams tīmekļvietnē https://eur-lex.europa.eu/legal-content/ES/TXT/HTML/?uri=CELEX:52003SC0161). 6. panta 3. punkts nebija iekļauts Komisijas sākotnējā priekšlikumā (COM/2001/0125, galīgā redakcija). Pirmajā lasījumā Eiropas Parlaments ierosināja (50. grozījums) iekļaut jaunu punktu, saskaņā ar kuru “small decentralised and/or embedded generators shall benefit from simplified authorisation procedures”. Grozījuma mērķis bija “veicināt decentralizētu enerģijas avotu attīstību, vienlaikus atzīstot, ka mazāka mēroga elektrostacijām ir ierobežotāka ietekme uz vidi un sabiedrību” (skat. Eiropas Parlamenta 2002. gada 1. marta ziņojumu, dokuments A5‑0077/2002, pieejams tīmekļvietnē https://www.europarl.europa.eu/doceo/document/A-5-2002-0077_EN.html?redirect#_section1). Komisija piekrita šim principam. Noteikums tika pārformulēts, saglabājot “nemainīgu mērķi paātrināt atļauju izsniegšanas procedūras mazām enerģijas ražotnēm” (dokuments SEC/2003/161 final).
33 Saskaņā ar Direktīvas 2009/72 7. panta 3. punktu “dalībvalstis nodrošina, ka ir īpašas atļauju procedūras attiecībā uz mazajiem [..] ražotājiem [..], kurās ņem vērā to ierobežoto apjomu un potenciālo ietekmi” (norādu kursīvā izmaiņas attiecībā pret 2003. gada redakciju). Mēģinājums pārskatīt Direktīvas 2003/54 6. panta 3. punktu parādījās Eiropas Parlamenta atzinumā pirmajā lasījumā, kurā 59. grozījumā tika ierosināts uzlikt dalībvalstīm pienākumu nodrošināt, ka “mazi decentralizēti un/vai sadalīti ražotāji gūst labumu no vienkāršotām atļauju piešķiršanas procedūrām”: skat. Eiropas Parlamenta ziņojumu A6‑0191/2008, pieejams tīmekļvietnē https://www.europarl.europa.eu/doceo/document/A‑6-2008‑0191_ES.html?redirect, mans izcēlums).
34 Šis grozījums ir no Eiropas Parlamenta 43. grozījuma (pieejams tīmekļvietnē https://www.europarl.europa.eu/doceo/document/A-8-2018-0044_EN.html#_section2).
35 Iesniedzējtiesa tās nolēmuma 40., 42. un 44. punktā, kā arī abu prejudiciālo jautājumu formulējumā uzstājīgi atkārto, ka mazajiem ražotājiem tiek “liegtas” tiesības uz likumisko servitūtu.
36 Šādā gadījumā apliecinot, ka ir ievērotas visstingrākās prasības, kas noteiktas attiecībā uz profesionālo kompetenci. Komisija šo aspektu vairākkārt uzsvēra tiesas sēdes laikā.
37 Iesniedzējtiesa tādējādi neizvirza jautājumu, vai valsts tiesību norma, kas mazajiem ražotājiem liedz brīvi izvēlēties starp 1. un 3. punktā paredzētajām procedūrām, ir saderīga ar Direktīvas 2019/944 8. pantu. Ņemot vērā šīs normas mērķa analīzi, uzskatu, ka tas ir nodrošināt mazajiem ražotājiem ātrāku procedūru, kas paredzēta kā alternatīva parastajai procedūrai. Tomēr neuzskatu, ka Direktīvas 2019/944 8. panta 3. punkts paredz tos piespiest izmantot vienkāršoto procedūru, pat ja kāda pamatota iemesla dēļ viņiem nav intereses to darīt un viņi dod priekšroku “parastajām” piekļuves tirgum metodēm.
38 Tiesas sēdē gan Slovākijas valdība, gan Komisija bija vienisprātis, ka no atļaujas izrietošo tiesību regulējums nav ietverts Direktīvas 2019/944 8. pantā.
39 Viss šķiet norādām, ka Haluška darbojās tirgū no 2014. gada un vairākus gadus ir nodarbojies ar elektroenerģijas ražošanu, neiegūstot servitūta tiesības, kuru reģistrāciju kadastrā tas lūdza 2021. gadā.
40 Noteikumi, kas, piemēram, reglamentē ražotāju brīvu piekļuvi sadales un pārvades tīklam, kā arī to īpašumtiesību nodalīšanu no pārvades tīklu operatoriem, lai novērstu diskriminācijas risku tīkla ekspluatācijā (6. un 43. pants); vai arī ražotāju piekļuvi patērētājiem, izveidojot “tiešās līnijas” (7. pants). Tā kā trūkst papildu precizējumu par to būvdarbu raksturu, kurus plānots veikt saskaņā ar šajā strīdā lūgto servitūtu, nav iespējams novērtēt šo noteikumu iespējamo atbilstību.
41 Dalībvalstis “minētos [elektroenerģijas] uzņēmumus nediskriminē pēc to tiesībām vai pienākumiem” (Direktīvas 2019/944 9. panta 1. punkts).
42 Procedūra, kas noveda pie šajā lietā apstrīdētās “atļaujas” (precīzāk, pie apstiprinājuma par paziņošanas pienākuma izpildi), noslēdzās 2014. gada 20. oktobrī, kad bija spēkā Direktīva 2009/72. Šīs direktīvas 7. pants būtībā atbilda pašreizējam Direktīvas 2019/944 8. pantam. Vienkāršības labad turpināšu atsaukties uz Direktīvas 2019/944 8. pantu, lai gan ratione temporis piemērojamā norma būtu Direktīvas 2009/72 7. pants.
43 Pēc analoģijas skat. spriedumu, 2008. gada 9. oktobris, Sabatauskas u.c. (C‑239/07, EU:C:2008:551), 47. punkts.
44 Skat. ex multis, spriedumu, 2022. gada 8. marts, Bezirkshauptmannschaft Hartberg‑Fürstenfeld (Tieša iedarbība) (C‑205/20, EU:C:2022:168), 54. punkts.
45 Minēts Slovākijas valdības rakstveida apsvērumu 63. zemsvītras piezīmē.
46 Šajā aprakstā ir arī norādīts, ka, “atļaujot elektrotīkla līniju un iekārtu uzstādīšanu, pilsētplānošanas iestāde pieņem lēmumu par minētā objekta apjomu un ekspluatācijas iespējām” un ka “atļaujas turētājam [ir pienākums] izmaksāt nekustamā īpašuma īpašniekam vienreizēju kompensāciju, bet tikai par to platību, ko tas nevar izmantot tāpēc, ka atļaujas turētājs piemēro likumisko servitūtu”.
47 Slovākijas valdība īpaši norāda uz pienākumu sniegt noteiktu informāciju Ekonomikas ministrijai vai pārvades tīkla operatoram, kā arī nodrošināt valsts funkcijas pildošajām personām piekļuvi ēkām, kurās tiek veikta attiecīgā darbība; nodrošināt to personu profesionālo kompetenci, kuras veic ar šo darbību saistītus uzdevumus; un nodrošināt, ka iekārtas atbilst kvalitātes, drošības, darba aizsardzības un vides aizsardzības prasībām.
48 Saskaņā ar Tiesas judikatūru “prasība par situāciju salīdzināmību [..] ir jānovērtē no visu to raksturojošo apstākļu – it īpaši akta, ar kuru ir ieviesta aplūkotā atšķirība, priekšmeta un mērķa, – skatpunkta”, spriedums, 2021. gada 2. septembris, État belge (Uzturēšanās tiesības vardarbības ģimenē gadījumā) (C‑930/19, EU:C:2021:657), 58. punkts, mans izcēlums. Šajā lietā strīdīgo atšķirību (tieši) nosaka nevis norma par atļauju izsniegšanas procedūru (Enerģētikas likuma 6. pants), bet gan norma par servitūtu noteikšanu (tā paša likuma 11. pants). Tādējādi situāciju salīdzināmība ir jāvērtē, ņemot vērā pēdējās minētās normas mērķi.
49 Mazais ražotājs varētu iegūt servitūtu tikai, noslēdzot līgumu ar zemes īpašnieku vai tiesas procesā.
50 Slovākijas valdības rakstveida apsvērumi, 60.‑63. punkts.
51 Starp šīm prasībām ir arī sabiedrības interešu nepieciešamība un labums. Saskaņā ar šo normu likumisku servitūtu reģistrēt kadastrā ir atļauts tikai “tiktāl, ciktāl tas ir nepieciešams, un sabiedrības interešu labad”.
52 Saskaņā ar šiem Slovākijas valdības apsvērumiem (64. punkts) ražotāji, kas veic darbību, pamatojoties uz pienākumu sniegt paziņojumu, darbojas vienīgi peļņas nolūkā, nevis sabiedrības interesēs, jo tie nepilda infrastruktūrai būtisku funkciju un to ražošana nav būtiska tīkla stabilitātei.
53 Direktīvas 2019/944 sestais apsvērums un 58. panta d) punkts. Tiesas sēdē Slovākijas valdība galu galā atzina, ka patiešām pastāv sabiedrības interese par elektroenerģijas ražošanu no atjaunīgās enerģijas avotiem.
54 Iesniedzējtiesas nolēmuma 43. punkts.
55 Iesniedzējtiesas nolēmuma 2., 39., 44. un 45. punkts.