–

SIA “Laimz” vārdā – E. Jonins, zvērināta advokāta palīgs,

–

Latvijas valdības vārdā – J. Davidoviča, K. Pommere un I. Romanovska, pārstāves,

–

Somijas valdības vārdā – A. Laine un M. Pere, pārstāves,

–

Eiropas Komisijas vārdā – G. Goddin, I. Naglis un G. von Rintelen, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2015/849 (2015. gada 20. maijs) par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai vai teroristu [terorisma] finansēšanai, un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 648/2012 un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2005/60/EK un Komisijas Direktīvu 2006/70/EK (OV 2015, L 141, 73. lpp.), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 2018. gada 30. maija Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2018/843 (OV 2018, L 156, 43. lpp.) (turpmāk tekstā – “Direktīva 2015/849”), 2. panta 1. punktu, 3. panta 9. punktu, 11. punkta a) apakšpunktu, 12. un 15. punktu, 8. panta 2. punktu, 11. panta d) punktu, 14. panta 5. punktu un 45. panta 1. un 8. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību, kurā azartspēļu pakalpojumu sniedzēja SIA “Laimz” vēršas pret Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekciju (Latvija) (turpmāk tekstā – “inspekcija”) saistībā ar soda naudu, kas šai sabiedrībai uzlikta par valsts tiesību normu par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas novēršanu pārkāpumiem.

Atbilstošās tiesību normas

Savienības tiesības

3

Direktīvas 2015/849 1., 4., 21., 22., 30.–33. un 35. apsvērumā ir noteikts:

4

Šīs direktīvas 1. panta 1. punkts ir izteikts šādā redakcijā:

5

Minētās direktīvas 2. panta 1. punktā ir noteikts:

6

Šīs direktīvas 3. pantā ir noteikts:

7

Direktīvas 2015/849 8. pantā ir paredzēts:

8

Šīs direktīvas 11. pantā ir noteikts:

9

Minētās direktīvas 13. panta 1., 2. un 4. punktā ir noteikts:

10

Šīs direktīvas 14. panta 5. punkts ir izteikts šādā redakcijā:

11

Direktīvas 2015/849 20. pantā ir noteikts:

12

Šīs direktīvas 23. pantā ir paredzēts, ka pasākumi, kas minēti tās 20. un 21. pantā, attiecas arī uz politiski redzamas personas ģimenes locekļiem vai “personām, par kurām ir zināms, ka tās ir cieši saistītas ar politiski redzamām personām”.

13

Minētās direktīvas 45. panta 1. un 8. punktā ir noteikts:

Latvijas tiesības

14

2008. gada 17. jūlija Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likumā (Latvijas Vēstnesis, 2008., Nr. 116; turpmāk tekstā – “Novēršanas likums”) tika izdarīti grozījumi, lai transponētu Direktīvu 2015/849.

15

Šā likuma, redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiem, 1. pantā ir noteikts:

16

Minētā likuma 3. panta “Likuma subjekti” 1.–2.1 daļā ir noteikts:

17

Šī likuma 10. panta “Par likuma prasību izpildi atbildīgo darbinieku iecelšana” 1. punktā ir paredzēts:

18

Novēršanas likuma 11. panta “Pienākums veikt klienta izpēti” 1. daļā ir noteikts:

19

Šā likuma 11.1 panta “Klienta izpētes pasākumi un riska faktori” 1., 2., 6. un 7. daļā ir noteikts:

20

Minētā likuma 25. panta “Darījuma attiecības ar politiski nozīmīgu personu, politiski nozīmīgas personas ģimenes locekli un ar politiski nozīmīgu personu cieši saistītu personu” 2. daļā ir paredzēts:

21

Šā likuma 29. panta “Klienta izpētes rezultātu atzīšana un pieņemšana” 1. daļā ir noteikts:

Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

22

SIA “Laimz” ir Latvijā reģistrēta komercsabiedrība, kuras komercdarbības veids ir azartspēļu un derību organizēšana. Šīs sabiedrības pamatkapitāls pilnībā pieder SIA “Optibet”, kas tāpat ir Latvijā reģistrēta sabiedrība ar ierobežotu atbildību, kuras komercdarbība arī ir azartspēļu un derību organizēšana. Šīs abas sabiedrības ir daļa no Zviedrijā reģistrētās Enlabs AB grupas. No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka SIA “Laimz” ir atbildīgais subjekts Novēršanas likuma, ar kuru ir paredzēts transponēt Direktīvu 2015/849, izpratnē.

23

2020. gada 2. martā SIA “Optibet”, kas bija noslēgusi līgumu ar kādu sabiedrību, lai tā sniegtu tai publicētu un publiski pieejamu informāciju risku novērtēšanai un pārvaldīšanai saistībā ar Novēršanas likuma prasībām, noslēdza līgumu ar SIA “Laimz”, saskaņā ar kuru tā apņēmās sniegt SIA “Laimz” šo informāciju, lai nodrošinātu pēc iespējas efektīvāku resursu izlietojumu un vienoti augstu šā likuma prasību izpildi šīs grupas uzņēmumu ietvaros.

24

2021. gada 23. augustā SIA “Laimz” sāka sniegt interaktīvo azartspēļu pakalpojumus klientam, kurš iepriekš bija SIA “Optibet” klients (turpmāk tekstā – “pamatlietā aplūkojamais klients”).

25

2022. gada 31. janvārī SIA “Laimz” veica pastiprinātas uzticamības pārbaudes pasākumus attiecībā uz šo klientu, lūgdama tam sniegt papildu informāciju, pamatojoties uz viņa azartspēļu paradumiem un derību summām, kā arī SIA “Optibet” par šo klientu sniegtajiem datiem laikā, kad viņš bija SIA “Optibet” klients. Šajā kontekstā SIA “Laimz” piemēroja arī SIA “Optibet” augstākās vadības locekļa 2020. gada 27. marta lēmumu par attiecību uzturēšanu ar šo klientu.

26

2022. gada februārī un martā inspekcija veica SIA “Laimz” pārbaudi. Šīs pārbaudes noslēgumā sagatavotajā ziņojumā šī iestāde norādīja, ka 2020., 2021. un 2022. gadā SIA “Laimz” nebija identificējusi nekādas darījumu attiecības ar personām, kas ir cieši saistītas ar politiski redzamām personām, un ka attiecībā uz pamatlietā aplūkojamo klientu tā nebija veikusi viņa izpēti pēc izpētes sliekšņa 2000 EUR sasniegšanas 2021. gada 26. augustā, nedz pieprasot no klienta informāciju par viņa ienākuma avotiem, to apmēru un plānoto azartspēļu budžetu, nedz arī nosakot viņa kā ar politiski redzamu personu cieši saistītas personas statusu un pārbaudot informāciju publiski pieejamās datu bāzēs, lai noskaidrotu papildu riska faktorus.

27

Ar 2022. gada 15. jūnija lēmumu inspekcija uzlika SIA “Laimz” soda naudu 52 263,90 EUR, kas atbilst 5 % no neto apgrozījuma 2020. gadā, pamatojoties uz to, ka šī sabiedrība nebija nedz pareizi ieviesusi klientu iekšējās kontroles sistēmu, nedz arī veikusi klientu izpēti. Tā uzskatīja, ka minētajai sabiedrībai bija patstāvīgi un neatkarīgi jāveic pamatlietā aplūkojamā klienta novērtējums un tā nevarēja paļauties uz citas sabiedrības, šajā gadījumā – SIA “Optibet”, veikto novērtējumu. Inspekcija arī atgādināja, ka šis klients tiek uzskatīts par cieši saistītu ar politiski nozīmīgu personu, jo viņš vienlaikus ar šo politiski nozīmīgo personu veica kādas sabiedriskās organizācijas izpildinstitūcijas amatpersonas pienākumus.

28

2022. gada 18. jūlijā SIA “Laimz” pārsūdzēja šo lēmumu Administratīvajā rajona tiesā (Latvija), kas ir iesniedzējtiesa. Lai pamatotu savu pieteikumu, SIA “Laimz” norādīja, ka tai bija tiesības izmantot no SIA “Optibet” saskaņā ar šī sprieduma 23. pantā minēto 2020. gada 2. marta līgumu saņemto informāciju, kā arī šīs pēdējās minētās sabiedrības augstākās vadības pieņemtos lēmumus, un piemērot tos savās darījumu attiecībās ar pamatlietā aplūkojamo klientu.

29

Turklāt SIA “Laimz” iebilda pret to, ka, lai secinātu, ka šis klients ir cieši saistīts ar politiski nozīmīgu personu, inspekcija ir balstījusies tikai uz viņu kopīgo piederību vienai un tai pašai sabiedriskajai organizācijai, bet nav veikusi individuālu un detalizētu novērtējumu.

30

Savai aizstāvībai inspekcija norādīja, ka Novēršanas likums neparedz savstarpēju informācijas apmaiņu attiecībā uz klientiem ar citu sabiedrību, kas atbrīvotu attiecīgās informācijas saņēmēju no likumā noteikto pienākumu izpildes. Turklāt tā uzsvēra, ka tad, kad pamatlietā aplūkojamais klients uzsāka darījumu attiecības ar SIA “Laimz”, viņš bija izbeidzis darījumu attiecības ar SIA “Optibet”, līdz ar to pirmā minētā vairs nevarēja izmantot otrās minētās iegūto informāciju.

31

Šajā sakarā iesniedzējtiesai rodas jautājums par Direktīvas 2015/849 3. panta 11. punktā minētā jēdziena “persona, kas ir cieši saistīta ar politiski redzamu personu” tvērumu gadījumā, kad persona un politiski redzama persona ir kopīgi piederīgas vienas sabiedriskās organizācijas izpildinstitūcijai. Turklāt tā uzskata, ka ir nepieciešams skaidrojums par vienai grupai piederošu sabiedrību iespēju apmainīties ar informāciju, lai izpildītu savus uzticamības pārbaudes pienākumus, kā arī par to, vai Direktīvas 2015/849 45. panta 1. un 8. punkts, lasot tos kopsakarā ar šīs direktīvas 3. panta 12. un 15. punktu, ļauj izmantot informāciju, kas nāk no citas šai grupai piederošas sabiedrības, un piemērot vairākās minētajai grupai piederošās sabiedrībās lēmumus, ko pieņēmis šīs citas sabiedrības augstākās vadības loceklis. Visbeidzot, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai atbildīgajam subjektam ir pienākums piemērot klienta uzticamības pārbaudes pasākumus esošajiem klientiem gadījumā, ja – atšķirībā no situācijas lietā, kurā pasludināts 2022. gada 17. novembra spriedums Rodl & Partner (C‑562/20, EU:C:2022:883), – nevar konstatēt nekādas izmaiņas to situācijas būtiskajos apstākļos.

32

Šajos apstākļos Administratīvā rajona tiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

Par prejudiciālajiem jautājumiem

Par pirmo jautājumu

33

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2015/849 3. panta 11. punkta a) apakšpunkts jāinterpretē tādējādi, ka fizisku personu var uzskatīt par personu, kas ir cieši saistīta ar politiski redzamu personu, pamatojoties tikai uz to, ka šīs abas personas ir vienas un tās pašas sabiedriskās organizācijas dalībnieki.

34

Vispirms jāatgādina, ka Direktīvas 2015/849 galvenais mērķis, kā izriet no tās nosaukuma un 1. panta 1. un 2. punkta, ir novērst finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai un terorisma finansēšanai (spriedums, 2024. gada 5. decembris, MISTRAL TRANS, C‑3/24, EU:C:2024:999, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

35

Konkrētāk, Direktīvas 2015/849 tiesību normas, kurām ir preventīvs raksturs, ir vērstas uz to, lai, izmantojot uz riska faktoru balstītu pieeju, izveidotu preventīvu un atturošu pasākumu kopumu, kas ļauj efektīvi cīnīties pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un terorisma finansēšanu ar mērķi, kā izriet no šīs direktīvas 1. apsvēruma, novērst situāciju, ka nelikumīgas izcelsmes naudas plūsma var kaitēt Savienības finanšu sektora integritātei, stabilitātei un reputācijai un apdraudēt tās iekšējo tirgu un starptautisko attīstību (spriedums, 2024. gada 5. decembris, MISTRAL TRANS, C‑3/24, EU:C:2024:999, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).

36

Kā izriet no Direktīvas 2015/849 6.–8. panta, uz riska faktoru balstīta pieeja paredz riska novērtējumu, kas ar šo direktīvu izveidotās sistēmas ietvaros tiek veikts trīs līmeņos, proti, vispirms Savienības līmenī, ko veic Komisija, pēc tam – katras dalībvalsts līmenī un, visbeidzot, atbildīgo subjektu līmenī. Kā izriet no šīs direktīvas 30. apsvēruma, šis risku novērtējums nosaka tostarp to, ka atbildīgie subjekti veic piemērotus uzticamības pārbaudes pasākumus attiecībā uz konkrētu klientu. Proti, saskaņā ar Tiesas judikatūru bez šāda novērtējuma nedz attiecīgajai dalībvalstij, nedz arī – attiecīgā gadījumā – minētajiem subjektiem nav iespējams katrā konkrētā gadījumā izlemt, kādus pasākumus piemērot (spriedums, 2022. gada 17. novembris, Rodl & Partner, C‑562/20, EU:C:2022:883, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

37

Šajā ziņā Direktīvas 2015/849 20. pantā saistībā ar darījumiem vai darījumu attiecībām ar politiski redzamām personām ir noteikti pienākumi, kas atbildīgajiem subjektiem jāievēro papildus šīs direktīvas 13. panta 1. punktā paredzētajiem klienta uzticamības pārbaudes pasākumiem, kuri tiem ir jāpiemēro. Konkrētāk, šajā tiesību normā atbildīgajiem subjektiem ir noteikts pienākums identificēt klientu un pārbaudīt viņa identitāti, identificēt faktisko īpašnieku, novērtēt paredzamās darījumu attiecības un iegūt informāciju par to mērķi un raksturu, kā arī pastāvīgi pārraudzīt šīs darījumu attiecības. Runājot par 20. pantu, dalībvalstīm ir noteikts pienākums pieprasīt atbildīgajiem subjektiem tostarp ieviest piemērotas riska pārvaldības sistēmas, ieskaitot uz riska faktoriem balstītas procedūras, lai noteiktu, vai klients vai klienta faktiskais īpašnieks var tikt kvalificēts kā politiski redzama persona. Šajā ziņā jāatgādina, ka minētās direktīvas 31. un 32. apsvērumā ir precizēts, ka noteiktas situācijas rada augstāku nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas vai terorisma finansēšanas risku, it īpaši, ja tiek nodibinātas attiecības ar personām, kas ieņem vai ir ieņēmušas svarīgus publiskus amatus.

38

Turklāt saskaņā ar Direktīvas 2015/849 23. pantu atbildīgajiem subjektiem šīs riska pārvaldības sistēmas ir jāattiecina uz politiski redzamu personu ģimenes locekļu un personu, par kurām ir zināms, ka tās “ir cieši saistītas” ar politiski redzamām personām, identificēšanu.

39

Šajā ziņā Direktīvas 2015/849 3. panta 11. punkta a) apakšpunktā “personas, par kurām ir zināms, ka tās ir cieši saistītas”, ir definētas kā “fiziskas personas, par kurām ir zināms, ka viņām ir kopīgas faktiskas īpašumtiesības uz juridiskām vienībām vai juridiskiem veidojumiem [kopā ar politiski redzamu personu]” vai kuras uztur “jebkuras citas tuvas darījumu attiecības ar politiski redzamu personu”.

40

Interpretējot Savienības tiesību normu, jāņem vērā ne tikai tās formulējumā lietotos vārdus to ierastajā nozīmē ikdienas valodā, bet arī tās konteksts un šo normu ietverošā tiesiskā regulējuma mērķi (spriedums, 2025. gada 9. janvāris, Österreichische Datenschutzbehörde (Pārmērīgi pieprasījumi), C‑416/23, EU:C:2025:3, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).

41

Pirmām kārtām, attiecībā uz Direktīvas 2015/849 3. panta 11. punkta a) apakšpunkta formulējumu no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka iesniedzējtiesai jautājums rodas it īpaši par vārdiem “tuvas darījumu attiecības”, ņemot vērā klienta un politiski redzamas personas dalību vienas un tās pašas sabiedriskas organizācijas izpildinstitūcijā.

42

Šajā ziņā var norādīt, ka Direktīvas 2015/849 3. panta 13. punktā vārdi “darījumu attiecības”, ja tie tiek piemēroti atbildīgajam subjektam, ir definēti kā darījumu, profesionālas vai komerciālas attiecības, kas ir saistītas ar atbildīgā subjekta profesionālo darbību un kam kontakta nodibināšanas brīdī ir ilgstošs mērķis. Turklāt, lai gan šajā direktīvā nav definēts, kā ir jāizvērtē šādu attiecību ciešais raksturs, šāds precizējums norāda, ka nepietiek tikai ar darījumu attiecību konstatējumu un ka ir jākonstatē, ka tām ir arī īpaša nozīme.

43

Tātad, ja kāda persona un politiski redzama persona ietilpst vienas un tās pašas sabiedriskas organizācijas izpildinstitūcijā, tām a priori ir profesionālas attiecības, tāpēc nevar izslēgt, ka šīs funkcijas var radīt “tuvas darījumu attiecības” starp šo personu un politiski redzamo personu Direktīvas 2015/849 3. panta 11. punkta a) apakšpunkta izpratnē vai ka tās rada iespēju, ka šādas attiecības izveidosies turpmāk. Turklāt šādā situācijā nevar arī izslēgt, ka šo personu var uzskatīt par tādu, kas kopīgi ar politiski redzamu personu ir juridiskas vienības vai juridiska veidojuma faktiskais īpašnieks šīs tiesību normas izpratnē. Tomēr šādi konstatējumi nevar būt atkarīgi tikai no šo divu personu piederības vienas un tās pašas sabiedriskas organizācijas izpildinstitūcijai, bet tiem ir jābalstās uz pastāvošo apstākļu analīzi.

44

Ievērojot šos nosacījumus, no Direktīvas 2015/849 3. panta 11. punkta a) apakšpunkta formulējuma var secināt, ka tāda situācija kā pamatlietā esošajā, kad kāda persona un politiski redzama persona ir vienas un tās pašas sabiedriskās organizācijas izpildinstitūcijas locekļi, a priori neizslēdz, ka šī persona būtu uzskatāma par cieši saistītu ar šo politiski redzamo personu šīs tiesību normas izpratnē.

45

Šo tekstuālo analīzi apstiprina gan šīs tiesību normas konteksts, gan ar Direktīvu 2015/849 sasniedzamie mērķi.

46

Proti, kā atgādināts šā sprieduma 38. punktā, Direktīvas 2015/849 23. pantā tostarp ir paredzēts, ka šīs direktīvas 20. pantā paredzētie pasākumi ir piemērojami personām, par kurām zināms, ka tās ir cieši saistītas ar politiski redzamām personām, bet arī politiski redzamu personu ģimenes locekļiem. No tā izriet, ka Savienības likumdevējs tādējādi ir vēlējies paplašināt Direktīvas 2015/849 piemērošanas jomu, iekļaujot tajā pēc iespējas lielāku personu skaitu no politiski redzamai personai pietuvinātām personām.

47

Tomēr jāatgādina arī, ka saskaņā ar Direktīvas 2015/849 1. apsvērumu papildus krimināltiesiskās pieejas turpmākai pilnveidei Savienības līmenī ir jāpievēršas mērķtiecīgai un samērīgai finanšu sistēmas izmantošanas nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai un terorisma finansēšanai novēršanai, kas var sniegt papildinošus rezultātus.

48

Šajā kontekstā saskaņā ar šīs direktīvas 8. panta 3. punktu, kurā ir paredzēts, ka atbildīgo subjektu politikai, kontrolei un procedūrām nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas risku mazināšanai un efektīvai pārvaldībai ir jābūt samērīgām ar atbildīgo subjektu būtību un lielumu, procedūrām, kuru pamatā ir minētās direktīvas 20. pantā minētie riska faktori, ir jābūt samērīgām ar atbildīgo subjektu būtību un lielumu, un tas tiem piešķir zināmu rīcības brīvību izstrādāt tādas procedūras, kas ir pielāgotas no to darbības izrietošajiem riskiem. Lai gan uz risku balstīta pieeja tādējādi pieļauj zināmu elastību, tomēr, kā norādīts šīs direktīvas 22. apsvērumā, tā nav nepamatoti pieļaujošs risinājums dalībvalstīm un atbildīgajiem subjektiem un tā paredz uz pierādījumiem balstītas lēmumu pieņemšanas izmantošanu.

49

Turklāt no Direktīvas 2015/849 33. apsvēruma izriet, ka prasībām attiecībā uz politiski redzamām personām ir preventīvs, nevis krimināltiesisks raksturs un tās nebūtu jāinterpretē kā prasības, kas politiski redzamas personas stigmatizē kā personas, kuras ir iesaistītas noziedzīgā darbībā. Saskaņā ar šo apsvērumu atteikšanās no darījumu attiecībām ar personu, pamatojoties vienkārši uz konstatējumu, ka tā ir politiski redzama persona, ir pretrunā šīs direktīvas un FATF ieteikumu burtam un garam.

50

Tāpēc atbildīgajiem subjektiem, piemērojot uz risku balstītu pieeju, ir pienākums novērtējumā par to, vai starp kādu personu un politiski redzamu personu pastāv ciešas darījumu attiecības, ņemt vērā ne tikai attiecīgā klienta un politiski redzamas personas attiecību raksturu, lai noteiktu, vai pastāv risks, ka šīs attiecības tiks izmantotas nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai un terorisma un proliferācijas finansēšanai, bet arī izvirzītos mērķus, un no tā izriet, ka, lai izpildītu Direktīvas 2015/849 prasības, katrs gadījums ir jāizvērtē individuāli.

51

Pretējas interpretācijas sekas būtu tādas, ka Direktīvā 2015/849 paredzētie papildu pienākumi būtu piemērojami ļoti daudzās situācijās, kurās tiktu apdraudēts to samērīgums attiecībā pret mērķiem, kas ir nosprausti ar šo direktīvu, proti, novērst Savienības finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai un terorisma finansēšanai, kā paredzēts minētās direktīvas 1. panta 1. punktā, turklāt tā radītu praktiskas problēmas saistībā ar piekļuvi attiecīgo personu datiem.

52

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz pirmo jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 2015/849 3. panta 11. punkta a) apakšpunkts jāinterpretē tādējādi, ka fizisku personu nevar uzskatīt par personu, kas ir cieši saistīta ar politiski redzamu personu, pamatojoties tikai uz to, ka šīs abas personas ir vienas un tās pašas sabiedriskās organizācijas izpildinstitūcijas locekļi, tomēr šī situācija ir nozīmīgs apstāklis, kas šajā vērtējumā ir jāņem vērā.

Par otro jautājumu

53

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2015/849 3. panta 9. punkts jāinterpretē tādējādi, ka, lai konstatētu, ka fiziska persona ir politiski redzama persona, pietiek ar konstatējumu, ka tā ieņem kādu no 3. panta 9. punkta a)–h) apakšpunktā uzskaitītajiem amatiem, vai arī turklāt, pamatojoties uz faktu vērtējumu, ir jāpārbauda, vai ieņemamais amats atbilst augsta ranga amatam, nevis vidēja vai zema ranga amatam.

54

Šajā ziņā jāatgādina, ka Tiesa ir vairākkārt uzsvērusi, ka LESD 267. pantā noteiktā procedūra ir Tiesas un valsts tiesu sadarbības instruments, kura ietvaros pirmā minētā sniedz otrajām minētajām tādas Savienības tiesību interpretācijas norādes, kas tām ir nepieciešamas, lai atrisinātu to izskatāmās lietas, un ka lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatojums nav konsultatīvu atzinumu sniegšana par vispārīgiem vai hipotētiskiem jautājumiem, bet gan nepieciešamība faktiski atrisināt strīdu (spriedums, 2024. gada 7. novembris, Adusbef (Morandi tilts), C‑683/22, EU:C:2024:936, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).

55

Kā izriet jau no LESD 267. panta formulējuma, lūgtajam prejudiciālajam nolēmumam ir jābūt “vajadzīgam”, lai iesniedzējtiesa varētu “sniegt spriedumu” lietā, kuru tā izskata (spriedums, 2024. gada 7. novembris, Adusbef (Morandi tilts), C‑683/22, EU:C:2024:936, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).

56

Šajā lietā iesniedzējtiesa nesniedz nekādu informāciju par to pienākumu precīzu raksturu, kurus savā profesionālajā dzīvē veic persona, attiecībā uz kuru pamatlietā tiek prezumēts, ka tā ir politiski redzama persona. Turklāt inspekcija pamatlietā aplūkojamo klientu uzskata par personu, kas ir cieši saistīta ar šo politiski redzamo personu, nevis par tādu, kas pats ir politiski redzama persona.

57

Visbeidzot, no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem neizriet, ka pamatlietas dalībnieki būtu apstrīdējuši tās personas politiski redzamas personas statusu, ar kuru šis klients varētu būt cieši saistīts. SIA “Laimz” izvirzītais iebildums attiecas uz jēdziena “persona, kas ir cieši saistīta ar politiski redzamu personu” interpretāciju, kā to sniegusi inspekcija un kura ir pirmā jautājuma priekšmets.

58

Šajos apstākļos, piemērojot šā sprieduma 54. un 55. punktā atgādināto judikatūru, otrais jautājums ir jāatzīst par nepieņemamu.

Par trešo jautājumu

59

Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2015/849 45. panta 1. un 8. punkts jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstīm ir jāatļauj šīs direktīvas 2. panta 1. punktā minētajiem atbildīgajiem subjektiem, kas ietilpst vienā un tajā pašā grupā minētās direktīvas 3. panta 15. punkta izpratnē, savstarpēji apmainīties ar informāciju, tostarp noslēdzot vienošanās par informācijas apmaiņu un nodrošinot šīs informācijas savstarpēju apriti, lai sasniegtu Direktīvas 2015/849 mērķus.

60

Šajā ziņā jāatgādina, ka ar šīs direktīvas 45. panta 1. punktu dalībvalstīm ir noteikts pienākums prasīt, lai atbildīgie subjekti, kas ir kādas grupas sastāvā, īstenotu grupas mēroga politiku un procedūras, tostarp datu aizsardzības politiku un grupā noteikto informācijas apmaiņas politiku un procedūras nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas apkarošanas nolūkos. Saskaņā ar šo tiesību normu minēto politiku un procedūras dalībvalstīs un trešās valstīs efektīvi īsteno filiāļu un to meitasuzņēmumu līmenī, kuros tiem pieder lielākā kapitāla daļa. Jāpiebilst, ka šī tiesību norma tādējādi ir vērsta uz minētās direktīvas 35. apsvērumā minēto mērķi izvairīties no atkārtotām klientu identifikācijas procedūrām.

61

Turklāt šīs direktīvas 45. panta 8. punktā ir piebilsts, ka dalībvalstis “nodrošina, lai informācijas apmaiņa grupas iekšienē ir atļauta”, un ir precizēts, ka informācija, kas ziņota FIU, par aizdomām, ka līdzekļi ir noziedzīgas darbības rezultātā iegūti ieņēmumi vai saistīti ar terorisma finansēšanu, ir jāizplata grupas iekšienē, izņemot gadījumus, kad FIU norādījusi citādi.

62

Šajā lietā, pirmkārt, nav strīda par to, ka SIA “Laimz” un SIA “Optibet”, tā kā tās ir azartspēļu pakalpojumu sniedzējas Direktīvas 2015/849 2. panta 1. punkta 3. apakšpunkta f) punkta izpratnē, ir atbildīgie subjekti. Otrkārt, SIA “Laimz” un SIA “Optibet”, no kuras SIA “Laimz” ieguva informāciju, ir daļa no grupas šīs direktīvas 3. panta 15. punkta izpratnē. Līdz ar to attiecības starp šīm abām sabiedrībām, tostarp sadarbība, lai izpildītu minētajā direktīvā noteiktās prasības, ietilpst tās 45. panta 1. un 8. punkta piemērošanas jomā.

63

Tādējādi, tā kā 45. panta 1. un 8. punkta formulējums ir nepārprotams, no tā izriet, ka dalībvalstīm ir jāatļauj atbildīgajiem subjektiem, kas ietilpst vienā un tajā pašā grupā, apmainīties ar informāciju, lai sasniegtu Direktīvā 2015/849 izvirzītos mērķus. Turpretim ar šo tiesību normu netiek prasīts, lai par šādu apmaiņu tiktu noslēgtas vienošanās par informācijas apmaiņu, nodrošinot savstarpēju saziņu grupas iekšienē un piekļuvi šai informācijai.

64

Tomēr, kā norāda arī Komisija, ir jāņem vērā, ka, lai sasniegtu Direktīvas 2015/849 mērķus, principā ir nepieciešama individualizēta pieeja, lai apkarotu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un terorisma finansēšanu. Tādējādi, ja rodas situācija, ka grupas ietvaros izplatītā informācija nav pietiekama, lai ļautu atbildīgajam subjektam veikt klienta uzticamības pārbaudi, it īpaši tāpēc, ka tā piedāvātie individuālie pakalpojumi un produkti atšķiras no tiem, ko piedāvā cits šīs pašas grupas subjekts, attiecīgajam atbildīgajam subjektam ir jāveic individuāla pārbaude. Pat ja attiecīgie pakalpojumi un produkti būtu identiski un informācija būtu pietiekama, jānorāda, ka šīs direktīvas 45. panta 1. un 8. punktā nav reglamentēti pasākumi, kas atbildīgajiem subjektiem ir jāveic, pamatojoties uz grupas ietvaros nodoto informāciju, un tādējādi šie subjekti nav atbrīvoti no minētajā direktīvā paredzēto pienākumu izpildes nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas apkarošanas jomā. Šo interpretāciju apstiprina Direktīvas 2015/849 13. panta 2. un 4. punkts, kuros ir precizēts, ka minētie subjekti nosaka to uzticamības pārbaudes pasākumu apjomu, kurus tie piemēro saviem klientiem, pamatojoties uz savu riska novērtējumu.

65

Tā, ir arī jānorāda, ka Direktīvas 2015/849 45. pants nevar tikt interpretēts tādējādi, ka ar to atbildīgajam subjektam ir atļauts automātiski izmantot informāciju saistībā ar klienta uzticamības pārbaudi, pašam neveicot savu riska un īstenojamo uzticamības pārbaudes pasākumu vērtējumu. Turpretim, ņemot vērā saskaņā ar šo direktīvu atbildīgajam subjektam noteiktos uzticamības pārbaudes pienākumus, ir svarīgi, ka tad, ja tas saņem informāciju, kas, analizējot to prima facie, var būt pamats klienta uzticamības pārbaudes pasākumu veikšanai, tas bez liekas kavēšanās veic vajadzīgās pārbaudes.

66

Tādējādi uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2015/849 45. panta 1. un 8. punkts jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstīm ir jāļauj šīs direktīvas 2. panta 1. punktā minētajiem atbildīgajiem subjektiem, kas ietilpst vienā un tajā paša grupā minētās direktīvas 3. panta 15. punkta izpratnē, savstarpēji apmainīties ar informāciju. Tomēr šāda informācijas apmaiņa neatbrīvo attiecīgo atbildīgo subjektu no tā atbildības īstenot savus klienta uzticamības pārbaudes pienākumus.

Par ceturto jautājumu

67

Ar ceturto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2015/849 45. panta 1. un 8. punkts, lasot tos kopsakarā ar šīs direktīvas 3. panta 12. un 15. punktu, jāinterpretē tādējādi, ka tie ļauj grupā ietilpstošam uzņēmumam automātiski piemērot lēmumu, ko ir pieņēmusi persona, kura ieņem augstākās vadības amatu cita tai pašai grupai piederīga uzņēmuma hierarhijā, un kas attiecas uz uzticamības pārbaudes pasākumiem saistībā ar kādu no šā pēdējā minētā uzņēmuma klientiem, un neveikt pašam savu riska un īstenojamo uzticamības pārbaudes pasākumu novērtējumu.

68

Vispirms jānorāda, ka minētās direktīvas 45. panta 1. punktā nav precizēts tās informācijas raksturs, ar kuru var notikt apmaiņa un kuru pēc tam var izmantot atbildīgais subjekts, kas ir tās adresāts. Ņemot vērā attiecīgo Savienības tiesību aktu piemērošanas jomu, kā arī atsauci uz nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas apkarošanas mērķiem, runa var būt tikai par informāciju, kas ir būtiska, lai izpildītu šajā direktīvā atbildīgajiem subjektiem noteiktās prasības.

69

Šajā lietā no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka attiecīgo lēmumu uzņēmums, kas ir daļa no grupas, ir pieņēmis saistībā ar uzņēmuma uzticamības pārbaudes pienākumu attiecībā pret konkrētu klientu. Līdz ar to šķiet, ka tas var ietilpt šī 45. panta 1. punkta piemērošanas jomā.

70

Attiecībā uz jautājumu, vai šo lēmumu var izmantot cits šai grupai piederīgs uzņēmums, jāatgādina, kā izriet no atbildes uz trešo jautājumu, ka, lai gan informācijas apmaiņa starp vienas grupas atbildīgajiem subjektiem veicina Direktīvā 2015/849 noteikto prasību ievērošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas apkarošanas jomā, ar šīs direktīvas 45. panta 1. un 8. punktu katrs atbildīgais subjekts nav atbrīvots no savas individuālās atbildības saistībā ar šo prasību ievērošanu. Šādu interpretāciju nevar neņemt vērā, ja nodotā informācija ir lēmums, ko persona, kas ieņem augstākās vadības amatu cita tās pašas grupas uzņēmuma hierarhijā, ir pieņēmusi attiecībā uz kādu no šī uzņēmuma klientiem. Šo interpretāciju apstiprina minētās direktīvas 8. panta 5. punkts, kurā ir paredzēts, ka dalībvalstis pieprasa atbildīgajiem subjektiem saņemt viņu pašu augstākās vadības apstiprinājumu politikai, kontrolei un procedūrām, ko tie ievieš.

71

Līdz ar to uz ceturto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2015/849 45. panta 1. un 8. punkts, lasot tos kopsakarā ar šīs direktīvas 3. panta 12. un 15. punktu, jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj to, ka grupā ietilpstošs atbildīgais subjekts automātiski piemēro lēmumu, ko persona, kura ieņem augstākās vadības amatu cita tai pašai grupai piederīga uzņēmuma hierarhijā, ir pieņēmusi sava uzticamības pārbaudes pienākuma ietvaros un kas attiecas uz uzticamības pārbaudes pasākumiem saistībā ar kādu no šā pēdējā minētā uzņēmuma klientiem, ja šis atbildīgais subjekts pats neveic savu riska un īstenojamo uzticamības pārbaudes pasākumu novērtējumu.

Par piekto jautājumu

72

Ar piekto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2015/849 14. panta 5. punkts, lasot to kopsakarā ar tās 8. panta 2. punktu, jāinterpretē tādējādi, ka atbildīgajam subjektam nav jāpiemēro uzticamības pārbaudes pasākumi attiecībā uz esošajiem klientiem, kamēr nav beidzies termiņš, kas valsts tiesību aktos un iekšējās kontroles procedūrās ir paredzēts jaunu pārbaudes pasākumu veikšanai, un attiecīgajam atbildīgajam subjektam nav zināmi citi jauni apstākļi, kas var ietekmēt ar attiecīgo klientu saistīto risku novērtējumu.

73

Šajā ziņā no Direktīvas 2015/849 14. panta 5. punkta formulējuma izriet, ka atbildīgajiem subjektiem, ņemot vērā uz riska faktoru balstītu pieeju, jāpiemēro uzticamības pārbaudes pasākumi ne tikai attiecībā uz jaunajiem klientiem, bet arī, ja konkrētajā brīdī tas šķiet piemēroti, attiecībā uz esošajiem klientiem. Šajā tiesību normā ir precizēts, ka viens no šiem iespējamiem piemērotajiem brīžiem ir tad, kad mainās būtiski attiecīgā klienta apstākļi. Turklāt ar minēto tiesību normu šis atbildīgajiem subjektiem uzliktais pienākums nav ierobežots tikai ar tiem klientiem, kuriem ir noteikta augsta riska pakāpe (spriedums, 2022. gada 17. novembris, Rodl & Partner, C‑562/20, EU:C:2022:883, 83. punkts).

74

Turklāt saskaņā ar Direktīvas 2015/849 8. panta 2. punktu atbildīgajiem subjektiem tostarp ir regulāri jāatjaunina nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas risku, kuriem tie ir pakļauti, novērtējumi (spriedums, 2022. gada 17. novembris, Rodl & Partner, C‑562/20, EU:C:2022:883, 84. punkts).

75

Šajā ziņā jāatgādina, ka Tiesa jau ir nospriedusi, ka Direktīvas 2015/849 14. panta 5. punkts, lasot to kopsakarā ar tās 8. panta 2. punktu, jāinterpretē tādējādi, ka atbildīgajiem subjektiem, pamatojoties uz atjauninātu risku novērtējumu, ir pienākums piemērot klienta uzticamības pārbaudes, kurai vajadzības gadījumā ir pastiprināts raksturs, pasākumus attiecībā uz esošo klientu, ja tas šķiet piemēroti, it īpaši tad, ja ir mainījušies būtiski šā klienta apstākļi (spriedums, 2022. gada 17. novembris, Rodl & Partner, C‑562/20, EU:C:2022:883, 91. punkts).

76

Turklāt jānorāda, ka Direktīvas 2015/849 14. panta 5. punkts nodrošina tās galvenā mērķa sasniegšanu, proti, finanšu sistēmas izmantošanas nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai un terorisma finansēšanai novēršanu. Klienta uzticamības pārbaudes pasākumu piemērošanas attiecībā uz esošajiem klientiem mērķis tātad ir mazināt jaunus vai atšķirīgus riskus, kas saistīti ar klientu un konkrētām darījumu attiecībām. Tādējādi, ja atbildīgajam subjektam nav zināms, ka būtu mainījušies attiecīgā klienta situācijas būtiskie apstākļi, un ja jaunu klienta uzticamības pārbaudes pasākumu īstenošanas termiņi nav beigušies, nav pienākuma vai iemeslu piemērot šādus pasākumus. Citādi ir tad, ja šādu izmaiņu neidentificēšana ir saistīta ar trūkumiem Direktīvas 2015/849 13. panta 1. punkta d) apakšpunktā paredzētajā ilgstošajā pastāvīgajā pārraudzībā, kas jāveic atbildīgajam uzņēmumam.

77

No iepriekš minētā izriet, ka uz piekto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2015/849 14. panta 5. punkts, lasot to kopsakarā ar tās 8. panta 2. punktu, jāinterpretē tādējādi, ka atbildīgajam subjektam nav jāpiemēro uzticamības pārbaudes pasākumi attiecībā uz esošajiem klientiem, kamēr nav beidzies termiņš, kas valsts tiesību aktos un iekšējās kontroles procedūrās ir paredzēts jaunu pārbaudes pasākumu veikšanai, un ja attiecīgajam atbildīgajam subjektam nav zināmi citi jauni apstākļi, kas var ietekmēt ar konkrētu klientu saistīto risku novērtējumu, ar nosacījumu, ka šo apstākļu neidentificēšana nav saistīta ar trūkumiem Direktīvas 2015/849 13. panta 1. punkta d) apakšpunktā paredzētajā ilgstošajā pastāvīgajā pārraudzībā, kas ir jāveic šim subjektam.

Par sesto jautājumu

78

Ar sesto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2015/849 11. panta d) punkts jāinterpretē tādējādi, ka atbildīgajiem subjektiem, kas ir azartspēļu pakalpojumu sniedzēji, noteiktais pienākums īstenot klienta uzticamības pārbaudes pasākumus, ja saistībā ar laimestu iekasēšanu, azartspēļu likmēm vai abiem minētajiem gadījumiem darījuma apmērs ir 2000 EUR vai vairāk, neatkarīgi no tā, vai šis darījums tiek veikts ar vienu vai vairākām operācijām, kuras, iespējams, ir saistītas, ir piemērojams ik reizi, kad attiecīgā darījuma apmērs sasniedz 2000 EUR.

79

Šajā ziņā jāatgādina, ka Direktīvas 2015/849 11. panta a) punktā ir paredzēts, ka klienta uzticamības pārbaudes pasākumi jāpiemēro, nodibinot darījumu attiecības, un ir precizēts, ka darījuma attiecībām šīs direktīvas izpratnē saskaņā ar tās 3. panta 13. punktu ir raksturīgs “ilgstošs mērķis”.

80

Runājot par Direktīvas 2015/849 11. panta d) punktu, kas konkrēti attiecas uz azartspēļu pakalpojumu sniedzēju īpašo gadījumu, ar šo tiesību normu tiem ir noteikts pienākums piemērot klienta uzticamības pārbaudes pasākumus saistībā ar laimestu iekasēšanu, azartspēļu likmēm vai abiem minētajiem – veicot darījumus, kuru apmērs ir 2000 EUR vai vairāk, neatkarīgi no tā, vai šāds darījums tiek veikts ar vienu operāciju vai ar vairākām operācijām, kuras, iespējams, ir saistītas.

81

Tādējādi šīs tiesību normas formulējumā nav noteikts, ka šī pienākuma piemērošana būtu atkarīga no tā, ka konkrētais darījums ir noticis noteiktā laikposmā attiecībā pret agrāku darījumu, kurš arī atbilda šiem nosacījumiem.

82

Turklāt minētā tiesību norma ir jālasa, ņemot vērā Direktīvas 2015/849 21. apsvērumu, kurā ir precizēts, ka bažas rada azartspēļu nozares pakalpojumu izmantošana noziedzīgā darbībā gūtu ieņēmumu legalizēšanai un ka, lai mazinātu ar šo nozari saistītos riskus, šajā direktīvā būtu jāparedz pienākums tādiem azartspēļu pakalpojumu sniedzējiem, kas rada augstākus riskus, piemērot klienta uzticamības pārbaudes pasākumus katram atsevišķam darījumam, kura apmērs ir 2000 EUR vai vairāk.

83

No tā izriet, ka Direktīvas 2015/849 11. panta d) punkts jāinterpretē tādējādi, ka atbildīgajiem subjektiem, kas ir azartspēļu pakalpojumu sniedzēji, noteiktais pienākums īstenot klienta uzticamības pārbaudes pasākumus, ja saistībā ar laimestu iekasēšanu, azartspēļu likmēm vai abiem minētajiem gadījumiem darījuma apmērs ir 2000 EUR vai vairāk, neatkarīgi no tā, vai šis darījums tiek veikts ar vienu vai vairākām operācijām, kuras, iespējams, ir saistītas, ir piemērojams ik reizi, kad attiecīgā darījuma apmērs sasniedz 2000 EUR.

84

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz sesto jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 2015/849 11. panta d) punkts jāinterpretē tādējādi, ka ar to atbildīgajiem subjektiem ir noteikts pienākums ik reizi piemērot klienta uzticamības pārbaudes pasākumus, ja saistībā ar laimestu iekasēšanu, azartspēļu likmēm vai abiem minētajiem gadījumiem konkrēta darījuma apmērs ir 2000 EUR vai vairāk, neatkarīgi no tā, vai šis darījums tiek veikts ar vienu operāciju vai ar vairākām operācijām, kuras, iespējams, ir saistītas.

Par tiesāšanās izdevumiem

85

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

1)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2015/849 (2015. gada 20. maijs) par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai vai teroristu [terorisma] finansēšanai, un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 648/2012 un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2005/60/EK un Komisijas Direktīvu 2006/70/EK, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 2018. gada 30. maija Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2018/843, 3. panta 11. punkta a) apakšpunkts

2)

Direktīvas 2015/849, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Direktīvu 2018/843, 45. pants un 1. panta 8. punkts

3)

Direktīvas 2015/849, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Direktīvu 2018/843, 45. panta 1. un 8. punkts, lasot tos kopsakarā ar Direktīvas 2015/849, redakcijā ar grozījumiem, 3. panta 12. un 15. punktu,

4)

Direktīvas 2015/849, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Direktīvu 2018/843, 14. panta 5. punkts, lasot to kopsakarā ar Direktīvas 2015/849, redakcijā ar grozījumiem, 8. panta 2. punktu,

5)

Direktīvas 2015/849, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Direktīvu 2018/843, 11. panta d) punkts