<?xml version="1.0" encoding="UTF-8"?><CONCLUSION NNC="YES" xmlns:fmx="http://opoce" xmlns:xsi="http://www.w3.org/2001/XMLSchema-instance" xsi:noNamespaceSchemaLocation="http://formex.publications.europa.eu/schema/formex-05.58-20161101.xd"><BIB.CONCLUSION><REF.CASE FILE="n.a."><NO.CASE>C-648/15</NO.CASE></REF.CASE><NO.CELEX>62015CC0648</NO.CELEX><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:311">EU:C:2017:311</NO.ECLI><NO.SEQ>0001</NO.SEQ><PAGE.FIRST.ECR>1</PAGE.FIRST.ECR><PAGE.SEQ>1</PAGE.SEQ><PAGE.LAST.ECR>16</PAGE.LAST.ECR><PAGE.TOTAL>16</PAGE.TOTAL></BIB.CONCLUSION><CURR.TITLE><PAGE.HEADER><P>P. MENGOZZI SECINĀJUMI – LIETA C 648/15</P><P>AUSTRIJA/VĀCIJA</P></PAGE.HEADER></CURR.TITLE><TITLE><TI><P><HT TYPE="UC">Ģenerāladvokāta Paolo Mengoci</HT></P><P>[<HT TYPE="ITALIC"><HT TYPE="UC">Paolo Mengozzi</HT></HT>] <HT TYPE="UC">secinājumi</HT>,</P><P>sniegti <DATE ISO="20170427">2017. gada 27. aprīlī</DATE><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0001"><P>Oriģinālvaloda – franču.</P></NOTE></P></TI><STI><P><HT TYPE="BOLD">Lieta C‑648/15</HT></P><P><HT TYPE="BOLD">Austrijas Republika</HT></P><P><HT TYPE="BOLD">pret</HT></P><P><HT TYPE="BOLD">Vācijas Federatīvo Republiku</HT></P></STI></TITLE><INTERMEDIATE><INDEX IDX.CLOSE="" SEPARATOR=" – " IDX.OPEN=""><KEYWORD>LESD 273. pants</KEYWORD><KEYWORD>Dalībvalstu domstarpības, kas Tiesā iesniegtas saskaņā ar īpašu vienošanos</KEYWORD><KEYWORD>Kompetence</KEYWORD><KEYWORD>Nodokļi</KEYWORD><KEYWORD>Konvencijas par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu interpretācija</KEYWORD><KEYWORD>Noteiktu peļņas līdzdalības sertifikātu vai finanšu instrumentu (<HT TYPE="ITALIC">Genussscheine</HT>) aplikšana ar nodokli</KEYWORD><KEYWORD>Parāda procenti</KEYWORD><KEYWORD>Jēdziens <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0001" REF.END="QE0001"/>ienākumi no tiesībām vai parāda prasībām, kas dod tiesības piedalīties peļņas sadalē<QUOT.END REF.START="QS0001" CODE="201D" ID="QE0001"/></KEYWORD><KEYWORD>Ienākuma obligācijas</KEYWORD><KEYWORD>Peļņdalības aizdevumi</KEYWORD><KEYWORD>Pasīvais līdzdalībnieks</KEYWORD></INDEX></INTERMEDIATE><CONTENTS.CONCLUSION><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">I –</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Ievads</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0001"><NO.P>1.</NO.P><TXT>Šī ir pirmā lieta, kurā dalībvalsts, proti, Austrijas Republika, saskaņā ar LESD 273. pantu ir vērsusies Tiesā pret citu dalībvalsti, proti, Vācijas Federatīvo Republiku par domstarpībām, kas <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0002" REF.END="QE0002"/>attiecas uz Līgumu priekšmetu<QUOT.END REF.START="QS0002" CODE="201D" ID="QE0002"/> un <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0003" REF.END="QE0003"/>iesniegtas saskaņā ar īpašu vienošanos<QUOT.END REF.START="QS0003" CODE="201D" ID="QE0003"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0002"><NO.P>2.</NO.P><TXT>Šīs domstarpības ir par <DATE ISO="20000824">2000. gada 24. augusta</DATE> Austrijas Republikas un Vācijas Federatīvās Republikas konvencijas par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu attiecībā uz ienākuma un kapitāla nodokļiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0002"><P><HT TYPE="ITALIC">BGBl</HT>. III, 182/2002 (Austrija) un <HT TYPE="ITALIC">BGBl</HT>. 2002 II, 735. lpp. (Vācija), <HT TYPE="ITALIC">dBStBl</HT> I 2002, 584 (Vācija).</P></NOTE> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0004" REF.END="QE0004"/>Vācijas un Austrijas konvencija<QUOT.END REF.START="QS0004" CODE="201D" ID="QE0004"/>) 11. panta interpretāciju un piemērošanu saistībā ar nodokļa uzlikšanu procentiem no peļņdalības vārda vērtspapīriem, dēvētiem par <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0005" REF.END="QE0005"/><HT TYPE="ITALIC">Genussscheine</HT><QUOT.END REF.START="QS0005" CODE="201D" ID="QE0005"/>, kurus Austrijā dibināts uzņēmums <HT TYPE="ITALIC">UniCredit Bank Austria AG</HT> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0006" REF.END="QE0006"/><HT TYPE="ITALIC">Bank Austria</HT><QUOT.END REF.START="QS0006" CODE="201D" ID="QE0006"/>) iegādājās no Vācijas bankas <HT TYPE="ITALIC">Westdeutsche Landesbank Girozentrale Düsseldorf und Münster</HT>, tagad – <HT TYPE="ITALIC">Landesbank NRW</HT> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0007" REF.END="QE0007"/><HT TYPE="ITALIC">WestLB</HT><QUOT.END REF.START="QS0007" CODE="201D" ID="QE0007"/>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0003"><NO.P>3.</NO.P><TXT>Būtībā, kamēr Austrijas Republika uzskata, ka tā kā samaksāto procentu faktiskā saņēmēja rezidences dalībvalsts vienīgā var šos ienākumus aplikt ar nodokli, piemērojot Vācijas un Austrijas konvencijas 11. panta 1. punktu, tikmēr Vācijas Federatīvā Republika kā minēto procentu izcelsmes dalībvalsts norāda uz savām tiesībām aplikt ar nodokli šos pašus ienākumus, jo šie procenti ir jākvalificē kā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0008" REF.END="QE0008"/>ienākumi no tiesībām vai parāda prasībām, kas dod tiesības piedalīties peļņas sadalē<QUOT.END REF.START="QS0008" CODE="201D" ID="QE0008"/> Vācijas un Austrijas konvencijas 11. panta 2. punkta izpratnē. Šī atšķirīgā interpretācija ir izraisījusi nodokļu dubultu uzlikšanu <HT TYPE="ITALIC">Bank Austria</HT> saņemtajiem procentiem, kas ir pamatā Tiesā izskatāmajām domstarpībām.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="2"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0004"><NO.P>4.</NO.P><TXT>Papildus šī tehniska rakstura domstarpību izšķiršanai šī lieta plašākā skatījumā sniedz iespēju Tiesai precizēt saskaņā ar LESD 273. pantu tai noteiktās kompetences apjomu, kā arī, ņemot vērā tajā izskatāmā strīda būtību, procesuālos, interpretācijas un materiālo tiesību noteikumus, kas ir piemērojami šajā kontekstā.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">II –</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Atbilstošās tiesību normas</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P>A –</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Savienības tiesības un starptautiskās tiesības</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0005"><NO.P>5.</NO.P><TXT>LESD 273. pantā ir precizēts, ka Tiesas jurisdikcijā ir visas dalībvalstu domstarpības, kas attiecas uz Līgumu priekšmetu, ja šis jautājums tiek iesniegts Tiesai saskaņā ar pušu īpašu vienošanos.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0006"><NO.P>6.</NO.P><TXT>Vīnes <DATE ISO="19690523">1969. gada 23. maija</DATE> Konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0003"><P><HT TYPE="ITALIC">Recueil des traités des Nations unies</HT>, 1155. sēj., 331. lpp.</P></NOTE> 31. panta 1. punktā šajā ziņā ir precizēts, ka līgums ir tulkojams godprātīgi saskaņā ar parasto nozīmi, kāda piešķirama līguma noteikumiem kopumā un atbilstoši tā objektam un mērķim.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0007"><NO.P>7.</NO.P><TXT>Vīnes Konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām 31. panta 3. punkta c) apakšpunktā ir norādīts, ka kopā ar iepriekš minēto jāievēro arī jebkuras starptautisko tiesību normas, kas piemērojamas attiecībās starp dalībniekiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0008"><NO.P>8.</NO.P><TXT>Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas Paraugkonvencijas par nodokļu uzlikšanu ienākumiem un kapitālam (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0009" REF.END="QE0009"/>ESAO paraugkonvencija<QUOT.END REF.START="QS0009" CODE="201D" ID="QE0009"/>), 1998. gada redakcijā, 11. panta 1. punktā ir noteikts, ka procenti, kas rodas līgumslēdzējā valstī un tiek izmaksāti citas līgumslēdzējas valsts rezidentam, ir apliekami ar nodokli šajā otrajā valstī.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0009"><NO.P>9.</NO.P><TXT>ESAO paraugkonvencijas 11. panta 2. punktā tomēr ir noteikts, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0010" REF.END="QE0010"/>šos procentus var arī aplikt ar nodokļiem līgumslēdzējā valstī, kurā tie rodas, saskaņā ar šīs valsts normatīvajiem aktiem, bet, ja faktiskais procentu saņēmējs ir citas līgumslēdzējas valsts rezidents, tad šis nodoklis nevar pārsniegt 10 % no procentu bruto summas<QUOT.END REF.START="QS0010" CODE="201D" ID="QE0010"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0010"><NO.P>10.</NO.P><TXT>ESAO paraugkonvencijas 11. panta 3. punktā ir iekļauta definīcija jēdzienam <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0011" REF.END="QE0011"/>procenti<QUOT.END REF.START="QS0011" CODE="201D" ID="QE0011"/>. Šis termins apzīmē ienākumus no jebkāda veida parāda prasībām neatkarīgi no tā, vai tās ir vai nav nodrošinātas ar hipotēku, un neatkarīgi no tā, vai tās rada vai nerada tiesības piedalīties parādnieka peļņas sadalē, un it īpaši ienākumus no valsts vērstpapīriem un ienākumus no obligācijām vai parādzīmēm, tostarp prēmijām un balvām, kas ir piederīgas šiem vērtspapīriem, obligācijām vai parādzīmēm.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P>B –</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Vācijas un Austrijas konvencija</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0011"><NO.P>11.</NO.P><TXT>Saskaņā ar Vācijas un Austrijas konvencijas 11. panta 1. punktu ienākumi <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0012" REF.END="QE0012"/>procentu<QUOT.END REF.START="QS0012" CODE="201D" ID="QE0012"/> veidā tiek aplikti ar nodokli to faktiskā saņēmēja rezidences valstī.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0012"><NO.P>12.</NO.P><TXT>Atkāpjoties no Vācijas un Austrijas konvencijas 11. panta 1. punkta, minētā panta 2. punktā ir noteikts, ka ienākumi, kuri gūti no tiesībām vai parāda prasībām, kas dod tiesības piedalīties peļņas sadalē, tostarp ienākumi, ko pasīvais līdzdalībnieks [<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0013" REF.END="QE0013"/>stiller Gesellschafter<QUOT.END REF.START="QS0013" CODE="201D" ID="QE0013"/>] gūst no pasīvās līdzdalības, vai ienākumi no peļņdalības aizdevumiem (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0014" REF.END="QE0014"/>partiarisches Darlehen<QUOT.END REF.START="QS0014" CODE="201D" ID="QE0014"/>) un ienākuma obligācijām [<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0015" REF.END="QE0015"/>Gewinnobligationen<QUOT.END REF.START="QS0015" CODE="201D" ID="QE0015"/>] tomēr arī var tikt aplikti ar nodokli to izcelsmes līgumslēdzējā valstī saskaņā ar šīs valsts tiesībām.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="3"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0013"><NO.P>13.</NO.P><TXT>Vācijas un Austrijas konvencijas 11. panta 3. punktā jēdziens <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0016" REF.END="QE0016"/>procenti<QUOT.END REF.START="QS0016" CODE="201D" ID="QE0016"/> ir definēts kā ienākumi no jebkāda veida parāda prasībām neatkarīgi no tā, vai tās ir vai nav nodrošinātas ar hipotēku, un neatkarīgi no tā, vai tās rada vai nerada tiesības piedalīties parādnieka peļņas sadalē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0014"><NO.P>14.</NO.P><TXT>Lai novērstu nodokļu dubultu uzlikšanu šādiem ienākumiem, abas līgumslēdzējas valstis izvēlējās tā dēvēto <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0017" REF.END="QE0017"/>ieskaita<QUOT.END REF.START="QS0017" CODE="201D" ID="QE0017"/> metodi, kas ir noteikta Vācijas un Austrijas konvencijas 23. pantā. Tādējādi procentu saņēmēja rezidences vai uzņēmējdarbības veikšanas valsts no minētā saņēmēja ienākumiem uzliekamās nodokļa summas atskaita nodokli, ko jau iekasējusi izcelsmes valsts.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0015"><NO.P>15.</NO.P><TXT>Vācijas un Austrijas konvencijas 25. pantā ir paredzēta savstarpējas saskaņošanas procedūra domstarpību atrisināšanai starp līgumslēdzēju valstu kompetentajām iestādēm pēc tādas personas iniciatīvas, kura uzskata, ka to skar šai konvencijai neatbilstoša aplikšana ar nodokli. Vācijas un Austrijas konvencijas 25. panta 5. punktā ir noteikts, ka gadījumā, ja ir tādi sarežģījumi vai šaubas par šīs konvencijas interpretēšanu vai piemērošanu, kuras starp kompetentajām iestādēm nevar atrisināt atbilstoši iepriekšējiem 25. panta punktiem organizētās savstarpējās saskaņošanas procedūrā trīs gadu laikā no minētās procedūras uzsākšanas, līgumslēdzējām valstīm pēc personas, kura iniciējusi procedūru, lūguma ir pienākums nodot domstarpību izskatīšanu Tiesai šķīrējtiesas procedūrā saskaņā ar EKL 239. pantu (tagad LESD 273. pants).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0016"><NO.P>16.</NO.P><TXT>Vācijas un Austrijas konvencijas 30. pantā ir norādīts, ka tās protokols ir šīs konvencijas neatņemama sastāvdaļa.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0017"><NO.P>17.</NO.P><TXT>Minētā protokola 16. punktā ir norādīts, ka Vācijas un Austrijas konvencijas noteikumiem, kas izstrādāti atbilstoši attiecīgajiem ESAO paraugkonvencijas noteikumiem, parasti ir tāda pati nozīme kā noteikumiem, kas ir atrodami piezīmēs par ESAO paraugkonvencijas pantiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0004"><P>Piezīmes par EASO paraugkonvencijas pantiem ir izstrādājusi EASO nodokļu lietu komiteja, kas apvieno ekspertus no EASO dalībvalstu valdībām. Šīs piezīmes tiek bieži izmantotas kā interpretācijas avots divpusējiem nodokļu līgumiem, kas balstīti uz EASO paraugkonvenciju. Tiesa bieži uz tām atsaucas, tostarp saistībā ar lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu, it īpaši, ja šīs piezīmes ir daļa no tiesiskā regulējuma pamatlietā. Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20060119">2006. gada 19. janvāris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bouanich</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑265/04</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2006:51">EU:C:2006:51</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0051">51.</REF.NP.ECR>, <REF.NP.ECR REF="NP0052">52.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0056">56.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Skat. arī spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20060223">2006. gada 23. februāris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">van Hilten‑van der Heijden</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑513/03</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2006:131">EU:C:2006:131</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0048">48.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Šajā pašā protokola punktā ir norādīts, ka iepriekšējais teikums neattiecas uz šādiem jautājumiem:</TXT><P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P>visām abu līgumslēdzēju valstu piezīmēm par ESAO paraugkonvenciju vai piezīmēm par minētās paraugkonvencijas pantiem;</P></ITEM><ITEM><P>jebkādu pretēju interpretāciju protokolā;</P></ITEM><ITEM><P>jebkādu pretēju interpretāciju, ko izdarījusi viena no abām līgumslēdzējām valstīm publicētā paziņojumā, kas iesniegts otras līgumslēdzējas valsts kompetentajai iestādei pirms Vācijas un Austrijas konvencijas stāšanās spēkā;</P></ITEM><ITEM><P>jebkādu pretēju interpretāciju, ko pēc Vācijas un Austrijas konvencijas stāšanās spēkā apstiprinājušas abu līgumslēdzēju valstu kompetentās iestādes.</P></ITEM></LIST></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0018"><NO.P>18.</NO.P><TXT>Protokola 16. punktā arī norādīts, ka piezīmes par ESAO paraugkonvencijas pantiem ir Vācijas un Austrijas konvencijas interpretācijas līdzeklis Vīnes Konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām izpratnē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0019"><NO.P>19.</NO.P><TXT>Vācijas un Austrijas konvencija stājās spēkā <DATE ISO="20030101">2003. gada 1. janvārī</DATE>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><?PAGE NO="4"?><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">III –</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Pamatlietas rašanās fakti</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0020"><NO.P>20.</NO.P><TXT>Laikā no 1996. līdz 1998. gadam <HT TYPE="ITALIC">Bank Austria</HT>, sabiedrība, kas atrodas Austrijā un pilnā apmērā ir apliekama ar nodokli šajā dalībvalstī, no Vācijas bankas <HT TYPE="ITALIC">WestLB</HT> iegādājās vārda vērtspapīrus – peļņas līdzdalības sertifikātus <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0018" REF.END="QE0018"/><HT TYPE="ITALIC">Genussscheine</HT><QUOT.END REF.START="QS0018" CODE="201D" ID="QE0018"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0021"><NO.P>21.</NO.P><TXT>Saskaņā ar Austrijas Republikas apgalvojumiem, kurus Vācijas Federatīvā Republika nav apstrīdējusi, šo peļņas līdzdalības sertifikātu raksturiezīmes, kas izriet no to emisijas noteikumiem, var apkopot šādi:</TXT><P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P>peļņas līdzdalības sertifikāts dod tiesības saņemt ikgadēju maksājumu tādā apmērā, kas atbilst fiksētiem procentiem no tā nominālvērtības;</P></ITEM><ITEM><P>ja ikgadējā maksājuma dēļ var veidoties bilances zaudējumi, maksājuma summu attiecīgi samazina;</P></ITEM><ITEM><P>peļņas līdzdalības sertifikāts tomēr tā pastāvēšanas laikā dod tiesības uz pēcmaksu turpmākajos gados ar nosacījumu, ka šāda korekcija nerada bilances zaudējumus;</P></ITEM><ITEM><P>procentu maksājumiem un pēcmaksai ir prioritāte pār dotācijām rezervēs un maksājumiem galvotājiem;</P></ITEM><ITEM><P>ieguldītā peļņas līdzdalības sertifikāta kapitāla atmaksa notiek pēc tā nominālvērtības;</P></ITEM><ITEM><P>ja veidojas bilances zaudējumi, attiecīgi tiek samazināts atmaksas prasījuma apmērs. Arī šajā gadījumā atmaksas prasījumi tiek pieskaitīti peļņas līdzdalības sertifikāta nominālvērtībai to pastāvēšanas laikā turpmākajos gados, ja vien tas nerada bilances zaudējumus;</P></ITEM><ITEM><P>peļņas līdzdalības sertifikāts nedod tiesības piedalīties emitenta likvidācijas ieņēmumu sadalē;</P></ITEM><ITEM><P>emitentam ir uzteikuma tiesības, ja zūd iespēja par peļņas līdzdalības sertifikātu atskaitīt nodokli.</P></ITEM></LIST></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0022"><NO.P>22.</NO.P><TXT>Saskaņā ar emisijas nosacījumiem ikgadējā maksājuma summa atbilstoši attiecīgo peļņas līdzdalības sertifikātu trim kategorijām T1, T2 un T3 un atkarībā no attiecīgā gada bija no 4,36 % līdz 7,36 % no peļņas līdzdalības sertifikāta nominālvērtības<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0005"><P>Konkrētāk, ikgadējā maksājuma summa attiecībā uz peļņas līdzdalības sertifikātiem T1 1996. gadā bija 4,36 %, 5,36 % attiecībā uz 1997. un 1998. gadu un 7,36 % attiecībā uz pārējiem gadiem. Attiecībā uz peļņas līdzdalības sertifikātiem T2 šī summa attiecībā uz visiem gadiem bija 5,60 % un attiecībā uz peļņas līdzdalības sertifikātiem T3 arī attiecībā uz visiem gadiem tā bija 5,65 % no sertifikāta nominālvērtības.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0023"><NO.P>23.</NO.P><TXT>Nav apstrīdams, ka emitents ir guvis peļņu visā peļņas līdzdalības sertifikātu pastāvēšanas laikā, tāpēc procenti vienmēr tika izmaksāti pēc fiksētas gada procentu likmes, kas noteikta emisijas nosacījumos.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0024"><NO.P>24.</NO.P><TXT>Lai arī netiek apstrīdēts, ka ienākumi no šiem peļņas līdzdalības sertifikātiem ir <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0019" REF.END="QE0019"/>procenti<QUOT.END REF.START="QS0019" CODE="201D" ID="QE0019"/> Vācijas un Austrijas konvencijas 11. panta izpratnē (nevis dividendes šīs konvencijas 10. panta izpratnē), Austrijas Republika un Vācijas Federatīvā Republika tomēr nav vienisprātis par to, vai uz šiem ienākumiem attiecas minētā 11. panta pirmais vai otrais punkts. Konkrētāk, Austrijas Republika uzskata, ka saskaņā ar šo otro punktu atlīdzība par attiecīgajiem peļņas līdzdalības sertifikātiem nav saistīta ar piedalīšanos emitenta <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0020" REF.END="QE0020"/>peļņas sadalē<QUOT.END REF.START="QS0020" CODE="201D" ID="QE0020"/>, kamēr Vācijas Federatīvā Republika apgalvo pretējo.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0025"><NO.P>25.</NO.P><TXT>Šīs viedokļa atšķirības lika šīm abām dalībvalstīm uzstāt uz tiesībām aplikt ar nodokli <HT TYPE="ITALIC">Bank Austria</HT> saņemtos procentus, kas izraisīja nodokļu dubultu uzlikšanu šai sabiedrībai par 2003.–2009. taksācijas gadu.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="5"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0026"><NO.P>26.</NO.P><TXT>Saskaņā ar Vācijas un Austrijas konvencijas 25. pantu <HT TYPE="ITALIC">Bank Austria</HT> iesniedza Austrijas iestādēs lūgumu uzsākt savstarpējās saskaņošanas procedūru. Šo procedūru uzsāka Austrijas Republika, bet tā beidzās ar nesekmīga risinājuma konstatējumu 2011. gada beigās.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0027"><NO.P>27.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Bank Austria</HT> tad lūdza Austrijas Republiku nodot domstarpību izskatīšanu Tiesai saskaņā ar Vācijas un Austrijas konvencijas 25. panta 5. punktu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">IV –</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Lietas dalībnieku prasījumi un tiesvedība Tiesā</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0028"><NO.P>28.</NO.P><TXT>Austrijas Republika lūdz Tiesu:</TXT><P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P>atzīt, ka attiecīgos ienākumus no peļņas līdzdalības sertifikātiem, kas ir domstarpību pamatā, nevar uzskatīt par <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0021" REF.END="QE0021"/>parāda prasībām, kas dod tiesības piedalīties peļņas sadalē<QUOT.END REF.START="QS0021" CODE="201D" ID="QE0021"/> Vācijas un Austrijas konvencijas 11. panta 2. punkta izpratnē, un līdz ar to Austrijas Republikai kā faktiskā saņēmēja rezidences valstij ir ekskluzīvas tiesības aplikt ar nodokli ienākumus no <HT TYPE="ITALIC">Bank Austria</HT> iegādātajiem peļņas līdzdalības sertifikātiem;</P></ITEM><ITEM><P>piespriest Vācijas Federatīvajai Republikai atturēties no nodokļa uzlikšanas ienākumiem no peļņas līdzdalības sertifikātiem, par kuriem ir domstarpības, un atmaksāt nodokļus, kas jau ir iekasēti par šiem ienākumiem;</P></ITEM><ITEM><P>piespriest Vācijas Federatīvajai Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.</P></ITEM></LIST></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0029"><NO.P>29.</NO.P><TXT>Vācijas Federatīvā Republika lūdz Tiesu:</TXT><P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P>atzīt, ka ienākumi no peļņas līdzdalības sertifikātiem, par kuriem ir domstarpības, Vācijas un Austrijas konvencijas 11. panta 2. punkta izpratnē ir jāuzskata par <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0022" REF.END="QE0022"/>parāda prasībām, kas dod tiesības piedalīties peļņas sadalē<QUOT.END REF.START="QS0022" CODE="201D" ID="QE0022"/>, un ka tādējādi ekskluzīvas tiesības aplikt ar nodokli ienākumus no minētajiem peļņas līdzdalības sertifikātiem ir Vācijas Federatīvajai Republikai kā šo ienākumu izcelsmes valstij;</P></ITEM><ITEM><P>atzīt, ka tādējādi Austrijas Republikai ir jāatturas no nodokļu dubultas uzlikšanas ienākumiem no peļņas līdzdalības sertifikātiem, par kuriem ir domstarpības, piemērojot tiem ieskaitu, un jāatmaksā nodokļi, kas jau ir iekasēti par šiem ienākumiem;</P></ITEM><ITEM><P>piespriest Austrijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.</P></ITEM></LIST></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0030"><NO.P>30.</NO.P><TXT><DATE ISO="20161209">2016. gada 9. decembra</DATE> tiesas sēdē tika uzklausīti lietas dalībnieku apsvērumi.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">V –</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Analīze</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0031"><NO.P>31.</NO.P><TXT>Pirms veikt analīzi pēc būtības, es uzskatu, ka ir jāizvērtē jautājums par to, vai Tiesai ir kompetence skatīt tajā iesniegto strīdu. Pat tad, ja lietas dalībnieki ir vienisprāt, ka domstarpības atbilst LESD 273. panta piemērošanas nosacījumiem, Tiesai pašai ir jāpārbauda, vai tā tas patiešām ir konkrētajā gadījumā. Turklāt princips, saskaņā ar kuru Tiesai ir jābūt tiesībām pārbaudīt savu kompetenci, ir raksturīgs tiesas un šķīrējtiesas funkcijām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0006"><P>Skat. it īpaši šajā ziņā, Starptautiskais Kara noziegumu tribunāls bijušajai Dienvidslāvijai, <HT TYPE="ITALIC">Prokurors pre</HT>t <HT TYPE="ITALIC">Tadić</HT>, Nr. IT‑94‑1‑AR72, Apelācijas palātas lēmums, <DATE ISO="19951002">1995. gada 2. oktobris</DATE>, <DATE ISO="19951018">18</DATE>. punkts, kā arī <HT TYPE="ITALIC">Arbitral Tribunal</HT> (šķīrējtiesa attiecībā uz sauszemes un jūras robežām), Horvātijas Republika pret Slovēnijas Republiku, <DATE ISO="20160630">2016. gada 30. jūnija</DATE> lēmums, 148.–157. punkts.</P></NOTE>. Vēl pārbaudē par Tiesas kompetenci izvērtēt šo strīdu, manuprāt, ir arī jāiekļauj jautājums par to, vai, kā to apgalvo abas strīda puses savu prasījumu otrajā daļā, Tiesa ir pilnvarota dot rīkojumus lietas dalībniekiem.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="6"?><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P>A –</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Par Tiesas kompetenci</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0032"><NO.P>32.</NO.P><TXT>Kā es to norādīju savos ievada apsvērumos, Tiesa nekad vēl nav izskatījusi domstarpības saskaņā ar LESD 273. pantu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0033"><NO.P>33.</NO.P><TXT>Šajā pantā ir uzskaitīti trīs nosacījumi, lai iestātos Tiesas kompetence.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0034"><NO.P>34.</NO.P><TXT>Pirmkārt, Tiesā iesniegtajām domstarpībām ir jābūt tikai starp <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0023" REF.END="QE0023"/>dalībvalstīm<QUOT.END REF.START="QS0023" CODE="201D" ID="QE0023"/>; tas ir nosacījums, par kura izpildi šajā lietā nav ne mazāko šaubu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0035"><NO.P>35.</NO.P><TXT>Otrkārt, domstarpības ir jāiesniedz Tiesai <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0024" REF.END="QE0024"/>saskaņā ar pušu īpašu vienošanos<QUOT.END REF.START="QS0024" CODE="201D" ID="QE0024"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0036"><NO.P>36.</NO.P><TXT><DATE ISO="20121127">2012. gada 27. novembra</DATE> spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Pringle</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑370/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:756">EU:C:2012:756</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0172">172.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>) Tiesa atzina, ka, lai gan ir atsauce uz <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0025" REF.END="QE0025"/>īpašas vienošanās<QUOT.END REF.START="QS0025" CODE="201D" ID="QE0025"/> jēdzienu, tomēr, ņemot vērā LESD 273. panta mērķi, nekas neliedz šādu piekrišanu dot iepriekš, atsaucoties uz veselu iepriekš noteiktu domstarpību kategoriju, to darot saskaņā ar arbitrāžas vai šķīrējtiesas klauzulu. Ja attiecīgās dalībvalstis vēlas Tiesai piešķirt arbitrāžas vai šķīrējtiesas kompetenci, nav būtiski, vai piekrišana tiek dota pirms vai pēc domstarpību izcelšanās.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0037"><NO.P>37.</NO.P><TXT>Šajā gadījumā vēršanās Tiesā ir notikusi, piemērojot Vācijas un Austrijas konvencijas 25. panta 5. punktā paredzēto šķīrējtiesas klauzulu. Šajā noteikumā it īpaši ir noteikts, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0026" REF.END="QE0026"/>gadījumā, ja ir tādi sarežģījumi vai šaubas par [Vācijas un Austrijas konvencijas] interpretēšanu vai piemērošanu, kuras [..] nevar atrisināt savstarpējās saskaņošanas procedūrā [..], līgumslēdzējām valstīm [..] ir pienākums nodot domstarpību izskatīšanu Tiesai šķīrējtiesas procedūrā saskaņā ar [LESD 273. pantu]<QUOT.END REF.START="QS0026" CODE="201D" ID="QE0026"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0038"><NO.P>38.</NO.P><TXT>Tā kā, pirmkārt, ir skaidrs, ka Vācijas un Austrijas konvencijas 25. pantā paredzētās formālās prasības, kas ir jāizpilda pirms obligātas vēršanās Tiesā, ir izpildītas un, otrkārt, sarežģījumi vai šaubas par šīs konvencijas interpretēšanu vai piemērošanu nav atrisināti izlīgumā, ir izpildīts arī otrais LESD 273. pantā paredzētais nosacījums.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0039"><NO.P>39.</NO.P><TXT>Treškārt, LESD 273. pantā ir noteikts, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0027" REF.END="QE0027"/>domstarpības<QUOT.END REF.START="QS0027" CODE="201D" ID="QE0027"/>, kuru izskatīšana ir nodota Tiesai, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0028" REF.END="QE0028"/>attiecas uz Līgumu priekšmetu<QUOT.END REF.START="QS0028" CODE="201D" ID="QE0028"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0007"><P>Skat. arī spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20121127">2012. gada 27. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Pringle</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑370/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:756">EU:C:2012:756</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0173">173.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0040"><NO.P>40.</NO.P><TXT>Šim materiāltiesiskajam nosacījumam, lai gan tam ir vispārīgs formulējums, manuprāt, ir jābūt diezgan precīzi noteiktām robežām. Ja tas tā nav, dalībvalstis, kuras izvēlas risināt savas domstarpības saskaņā ar LESD 273. pantu, var būt pakļautas dubultam riskam.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0041"><NO.P>41.</NO.P><TXT>Pirmkārt, pastāv risks, ka joma, kurā dalībvalstis vienojas atrisināt savas domstarpības saskaņā ar LESD 273. pantu, faktiski var skart jautājumus, attiecībā uz kuriem Tiesai saskaņā ar citām LESD tiesību normām ir ekskluzīva kompetence. Runa būtu par strīdiem par Līgumu interpretāciju vai piemērošanu LESD 344. panta izpratnē<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0008"><P>Skat. šajā ziņā spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20060530">2006. gada 30. maijs</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Īrija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑459/03</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2006:345">EU:C:2006:345</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0123">123.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0127">127.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Tādējādi ir acīmredzams, kā to norāda Austrijas Republika, ka dalībvalstis nevar atsaukties uz LESD 273. pantu, lai atrisinātu domstarpības, uz kurām attiektos LESD 259. pantā paredzētā procedūra, kas atļauj dalībvalstij vērsties Tiesā, ja tā uzskata, ka cita dalībvalsts nav izpildījusi savus pienākumus, kas tai paredzēti saskaņā ar Līgumiem. Ja Tiesai, balstoties uz LESD 273. pantu, tomēr būtu jāizskata šāds strīds, tai vajadzētu atteikties no savas kompetences to skatīt ar pamatojumu, ka tajā celtās prasības juridiskais pamats ir kļūdains.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="7"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0042"><NO.P>42.</NO.P><TXT>No tā izriet, ka LESD 273. pants ļauj, pamatojoties uz īpašu vienošanos, paplašināt Tiesas kompetenci uz strīdiem, uz kuriem attiecas nevis Savienības tiesības, kādā gadījumā uz tiem attiektos tās ekskluzīvā kompetence saskaņā ar LESD 344. pantu, bet gan starptautiskās tiesības, ciktāl attiecīgajai starptautisko tiesību jomai ir saikne ar Līgumu priekšmetu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0043"><NO.P>43.</NO.P><TXT>Otrkārt, šis pēdējais precizējums liek man norādīt otru risku, kuram var būt pakļautas dalībvalstis, proti, piešķirt Tiesai kompetenci saskaņā ar LESD 273. pantu, kas neatbilstu prasītajai saiknei ar Līgumu priekšmetu. Protams, kritērijs par <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0029" REF.END="QE0029"/>saikni<QUOT.END REF.START="QS0029" CODE="201D" ID="QE0029"/> nevar tikt interpretēts pārāk šauri. Faktiski, no vienas puses, daudzas LESD 273. panta valodu redakcijas vienkārši atsaucas uz jēdzieniem <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0030" REF.END="QE0030"/>saistība ar<QUOT.END REF.START="QS0030" CODE="201D" ID="QE0030"/> vai <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0031" REF.END="QE0031"/>attiecas uz<QUOT.END REF.START="QS0031" CODE="201D" ID="QE0031"/> Līgumu priekšmetu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0009"><P>Skat. it īpaši redakcijas spāņu valodā (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0032" REF.END="QE0032"/>relacionada con el objeto de los Tratados<QUOT.END REF.START="QS0032" CODE="201D" ID="QE0032"/>), angļu valodā (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0033" REF.END="QE0033"/>which relates to the subject matter of the Treaties<QUOT.END REF.START="QS0033" CODE="201D" ID="QE0033"/>), portugāļu valodā (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0034" REF.END="QE0034"/>relacionado com o objeto dos Tratados<QUOT.END REF.START="QS0034" CODE="201D" ID="QE0034"/>), rumāņu valodā (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0035" REF.END="QE0035"/>în legătură cu obiectul tratatelor<QUOT.END REF.START="QS0035" CODE="201D" ID="QE0035"/>), slovēņu valodā (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0036" REF.END="QE0036"/>ki se nanašajo na predmet Pogodb<QUOT.END REF.START="QS0036" CODE="201D" ID="QE0036"/>) un somu valodā (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0037" REF.END="QE0037"/>joka on yhteydessä perussopimusten kohteeseen<QUOT.END REF.START="QS0037" CODE="201D" ID="QE0037"/>).</P></NOTE>, kas atklāj ideju par saikni ar šo objektu, kura varētu būt plašāka, ne tik šaura, kā to pieprasa termins <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0038" REF.END="QE0038"/>saikne<QUOT.END REF.START="QS0038" CODE="201D" ID="QE0038"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0010"><P>Ja tas ir tas pats termins, kas tiek izmantots franču valodā gan LESD 273. pantā, gan, piemēram, Tiesas Reglamenta 54. panta 1. punktā, kurš attiecas uz lietu ar identisku priekšmetu apvienošanu, šī pēdējā panta angļu valodas redakcijā atšķirībā no LESD 273. panta formulējuma šajā valodā ir izmantots termins <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0039" REF.END="QE0039"/>connection<QUOT.END REF.START="QS0039" CODE="201D" ID="QE0039"/>.</P></NOTE>. No otras puses, tā kā Savienības tiesības būtībā attīstās, vērtējumam par strīda saikni ar Līgumu priekšmetu, manuprāt, ir jābūt pietiekami plašam, lai nodrošinātu LESD 273. panta lietderīgo iedarbību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0044"><NO.P>44.</NO.P><TXT>Tas nozīmē, ka LESD 273. pantu nevar izmantot, lai risinātu starpvalstu strīdus, kas ir sveši vai pārlieku attālināti no Līgumu priekšmeta. Tādējādi divu dalībvalstu izvēle atsaukties uz šo noteikumu, lai atrisinātu to domstarpības attiecībā uz to attiecīgo teritoriālo, jūras vai salu suverenitāti, varētu, manā skatījumā, saskarties ar vislielākajām grūtībām, lai izpildītu nosacījumu par saikni ar Līgumu priekšmetu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0045"><NO.P>45.</NO.P><TXT>Lai izvairītos no šiem šķēršļiem, ir jābūt pietiekamai un objektīvi identificējamai saiknei LESD 273. panta izpratnē starp strīdu un Eiropas Savienības darbību vai mērķiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0046"><NO.P>46.</NO.P><TXT>Tā tas, manuprāt, ir šajā lietā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0047"><NO.P>47.</NO.P><TXT>Neietilpdamas Līgumu priekšmetā, jebkuras domstarpības par tādas divpusējas nodokļu konvencijas par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu interpretāciju, kā tas ir šajā lietā, saglabā acīmredzamu saikni ar Līgumu priekšmetu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0048"><NO.P>48.</NO.P><TXT>Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Tiesa vairākkārt ir nospriedusi, ka, nepastāvot unificēšanas vai saskaņošanas pasākumiem Kopienas līmenī<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0011"><P>Jānorāda, ka Padomes <DATE ISO="20030603">2003. gada 3. jūnija</DATE> Direktīva 2003/49/EK par kopīgu nodokļu sistēmu, ko piemēro procentu un honorāru maksājumiem, kurus veic asociēti uzņēmumi dažādās dalībvalstīs (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="157" PAGE.FIRST="49" DATE.PUB="2003">OV 2003, L 157, 49. lpp.</REF.DOC.OJ>) nav piemērojama strīdam pamatlietā, jo <HT TYPE="ITALIC">Bank Austria</HT> un <HT TYPE="ITALIC">WestLB</HT> nav asociēti uzņēmumi. Turklāt abas strīdā iesaistītās dalībvalstis nav arī izteikušas apsvērumus par šo direktīvu un tādēļ tā netiks izvērtēta šajos secinājumos.</P></NOTE>, dalībvalstis saglabā kompetenci līgumiskā vai vienpusējā ceļā definēt savu nodokļu uzlikšanas pilnvaru sadalījuma kritērijus, lai novērstu tostarp nodokļu dubultu uzlikšanu, un tām ir jāveic pasākumi, kas vajadzīgi, lai novērstu nodokļu dubultās uzlikšanas gadījumus, izmantojot arī kritērijus, kas tiek ievēroti starptautiskajā nodokļu praksē<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0012"><P>Skat. it īpaši spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20090716">2009. gada 16. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Damseaux</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑128/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:471">EU:C:2009:471</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0030">30.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra), <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20111208">2011. gada 8. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Banco Bilbao Vizcaya Argentaria</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑157/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:813">EU:C:2011:813</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0031">31.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un rīkojumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20120919">2012. gada 19. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Levy</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Sebbag</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑540/11</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:581">EU:C:2012:581</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0019">19.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Savienības tiesības to pašreizējā stāvoklī un tādā situācijā kā pamatlietā nenosaka vispārējus kritērijus kompetenču sadalei starp dalībvalstīm attiecībā uz nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu Savienībā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0013"><P>Pēc analoģijas skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20090716">2009. gada 16. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Damseaux</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑128/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:471">EU:C:2009:471</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0033">33.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="8"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0049"><NO.P>49.</NO.P><TXT>Tiesa no tā ir izsecinājusi procesuāla rakstura sekas, ka saistībā ar LESD 267. pantā paredzētu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu tai nav kompetences lemt par iespējamo līgumslēdzējas valsts izdarīto tādu divpusēju konvenciju noteikumu pārkāpumu, kuru ir noslēgušas dalībvalstis un kura ir paredzēta, lai novērstu vai mazinātu no valstu nodokļu sistēmu līdzāspastāvēšanas izrietošās negatīvās sekas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0014"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20090716">2009. gada 16. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Damseaux</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑128/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:471">EU:C:2009:471</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0022">22.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0050"><NO.P>50.</NO.P><TXT>Tiesa vēl ir nospriedusi, ka tai nav arī jāaplūko saikne starp valsts pasākumu un divpusējas konvencijas par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu noteikumiem, jo šis jautājums neietilpst Savienības tiesību interpretācijā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0015"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20090716">2009. gada 16. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Damseaux</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑128/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:471">EU:C:2009:471</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0022">22.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0051"><NO.P>51.</NO.P><TXT>Neietilpdamas Līgumu priekšmetā, domstarpības par konvencijas par nodokļu dubultās uzlikšanas starp dalībvalstīm novēršanu noteikumu interpretāciju tomēr paliek saistītas ar iekšējā tirgus izveides mērķi, kā tas ir paredzēts LES 3. panta 3. punktā, ciktāl līgumu ceļā īstenotā nodokļu dubultās uzlikšanas izskaušana vai novēršana ir vērsta uz šā pēdējā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0016"><P>Skat. šajā ziņā spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19761006">1976. gada 6. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Industrie Tessili Italiana Como</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>12/76</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1976:133">EU:C:1976:133</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0009">9.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> un brīvas aprites īstenošanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0052"><NO.P>52.</NO.P><TXT>Manuprāt, šis secinājums joprojām ir spēkā arī pēc tam, kad ar Lisabonas līgumu tika atcelts EK līguma 293. panta otrais ievilkums, ar kuru dalībvalstis vajadzības gadījumā tika aicinātas iesaistīties savstarpējās sarunās, lai savu pilsoņu interesēs nodrošinātu nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu Kopienas iekšienē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0053"><NO.P>53.</NO.P><TXT>Tāpat kā šā panta mērķis nebija izveidot juridisku normu, kas darbotos pati par sevi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0017"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19980512">1998. gada 12. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Gilly</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑336/96</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1998:221">EU:C:1998:221</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0015">15.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un rīkojumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20120919">2012. gada 19. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Levy</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Sebbag</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑540/11</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:581">EU:C:2012:581</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0027">27.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, arī tā atcelšana neietekmē konstatējumu, ka iekšējā tirgus izveide tiek veicināta, divām dalībvalstīm noslēdzot konvenciju par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu, jo šāda instrumenta mērķis ir novērst vai mazināt nodokļu uzlikšanas kompetences nekoordinētas īstenošanas starp šīm dalībvalstīm negatīvo ietekmi, kas ierobežo, attur vai padara mazāk pievilcīgu LESD paredzēto aprites brīvību izmantošanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0054"><NO.P>54.</NO.P><TXT>Manuprāt, no tā izriet, ka lieta Tiesā ierosināta pamatoti, balstoties uz LESD 273. pantu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0055"><NO.P>55.</NO.P><TXT>Atliek izvērtēt, kā es to norādīju šo secinājumu 31. punktā, vai LESD 273. panta kontekstā Tiesa, kā to lūdz abas līgumslēdzējas valstis savu attiecīgo prasījumu otrajā daļā, ir tiesīga šīm pēdējām dot rīkojumus, proti, attiecībā uz Vācijas Federatīvo Republiku – pārtraukt uzlikt nodokli attiecīgajiem procentiem un atmaksāt pārmaksātos nodokļus, kā to prasa Austrijas Republika, vai arī attiecībā uz šo pēdējo – novērst nodokļu dubultu uzlikšanu šiem procentiem un atmaksāt pārmaksātos nodokļus, kā to pieprasa Vācijas Federatīvā Republika.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0056"><NO.P>56.</NO.P><TXT>Manuprāt, nav ne mazāko šaubu, ka, izvēloties uzticēt domstarpību, kas saistītas ar Vācijas un Austrijas konvencijas interpretāciju un piemērošanu, izšķiršanu Tiesas kompetencei saskaņā ar LESD 273. pantu, abas līgumslēdzējas valstis arī piekritušas, ka Tiesa, ja minētajā konvencijā nav noteikts citādi, piemēro visas Savienības tiesību normas, kas reglamentē tās pilnvaras, kā arī procedūras.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="9"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0057"><NO.P>57.</NO.P><TXT>Tomēr, izņemot pagaidu noregulējuma tiesneša saskaņā ar LESD 279. pantu noteikto pagaidu pasākumu gadījumus, attiecībā uz kuriem Tiesa ir atzinusi, ka tie var ietvert attiecīgus otrai pusei adresētus rīkojumus<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0018"><P>Skat. Tiesas priekšsēdētāja rīkojumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19830805">1983. gada 5. augusts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">CMC</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>118/83 R</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1983:225">EU:C:1983:225</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0053">53.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20080424">2008. gada 24. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Malta</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑76/08 R</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:252">EU:C:2008:252</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0019">19.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Tiesa arī atzina, ka saskaņā ar LESD 279. pantu tā var noteikt pagaidu pasākumus saistībā ar prasību par valsts pienākumu neizpildi, ko viena dalībvalsts cēlusi pret citu dalībvalsti saskaņā ar LESD 259. pantu, skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20060530">2006. gada 30. maijs</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Īrija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑459/03</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2006:345">EU:C:2006:345</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0138">138.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, tostarp, ja, neierobežojot vai neneitralizējot vēlāk pēc būtības pieņemamu lēmumu, tie ir papildinoši salīdzinājumā ar prasību konstatēt, ka dalībvalsts nav izpildījusi savus pienākumus saskaņā ar Līgumiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0019"><P>Skat. Tiesas priekšsēdētāja rīkojumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20080424">2008. gada 24. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Malta</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑76/08 R</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:252">EU:C:2008:252</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0017">17.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0019">19.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Skat. arī šajā ziņā Tiesas rīkojumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19800328">1980. gada 28. marts</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Francija</NAME.CASE> (<NO.CASE>24/80 R un 97/80 R</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1980:107">EU:C:1980:107</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0016">16.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0019">19.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, neviena no Līgumu normām nepiešķir Tiesai pilnvaras pieprasīt dalībvalstij īstenot vai izbeigt noteiktu rīcību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0058"><NO.P>58.</NO.P><TXT>Runājot konkrētāk par lietām, kurās Tiesai lūgts konstatēt, ka dalībvalsts nav izpildījusi savus pienākumus saskaņā ar Līgumiem (LESD 258. un 259. pants), vai atcelt Savienības iestādes vai struktūras aktu (LESD 263. pants), LESD 260. un 266. pantā attiecīgi ir noteikts, ka attiecīgajām dalībvalstīm un Savienības iestādēm vai struktūrām ir jāveic vajadzīgie pasākumi pasludinātā sprieduma izpildei. Šāds konstatējums mudina Savienības tiesu apstiprināt, ka, īstenojot savu kompetenci, Līgumu tiesību normas tai neļauj dot rīkojumus Savienības iestādēm vai dalībvalstīm<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0020"><P>Attiecībā uz tiesiskuma pārbaudi, kas balstīta uz LESD 263. pantu, un prasību sakarā ar bezdarbību, kas paredzēta LESD 265. pantā, skat. it īpaši rīkojumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20161124">2016. gada 24. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Petraitis</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑137/16 P</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:904">EU:C:2016:904</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0031">31.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0032">32.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, kā arī tajā minētā judikatūra), kā arī rīkojumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20091116">2009. gada 16. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Goldman Management</HT>/Komisija un Bulgārija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T–354/09</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2009:439">EU:T:2009:439</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0017">17.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20120626">2012. gada 26. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Szarvas</HT>/Ungārija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T–129/12</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2012:319">EU:T:2012:319</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0010">10.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0059"><NO.P>59.</NO.P><TXT>Protams, LESD 273. pants nav formulēts tādos pašos vārdos kā LESD 260. un LESD 266. pants. Tomēr, manuprāt, nevar <HT TYPE="ITALIC">a contrario</HT> un no LESD 273. panta klusēšanas secināt, ka Augstās līgumslēdzējas puses paredzējušas uzticēt Tiesai pilnvaras dot rīkojumus LESD 273. pantā paredzēto domstarpību izšķiršanas kontekstā. Tiesu, tāpat kā jebkuru Savienības iestādi, reglamentē kompetences piešķiršanas princips, kas būtībā ir atgādināts LES 13. panta 2. punktā. Tiesai piešķirtajām pilnvarām pieprasīt dalībvalstij īstenot noteiktu rīcību, manuprāt, vajadzētu nepārprotami izrietēt no Līgumu noteikumiem. Tomēr tas tā nav.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0060"><NO.P>60.</NO.P><TXT>Protams, es neizslēdzu, ka izņēmuma kārtā atbilstoši LESD 273. pantam dalībvalstis, kas noslēgušas īpašu vienošanos, saskaņā ar kuru tās vērsušās Tiesā, var, savstarpēji vienojoties, šai Tiesai uzticēt pilnvaras dot rīkojumus. Tomēr šajā gadījumā ne no viena Vācijas un Austrijas konvencijas noteikuma neizriet, ka tas tā būtu vai ka Tiesas kompetence, kura, jāatgādina, attiecas ne tikai uz šīs konvencijas interpretāciju, bet arī uz tās <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0040" REF.END="QE0040"/>piemērošanu<QUOT.END REF.START="QS0040" CODE="201D" ID="QE0040"/>, var ietvert šādas pilnvaras dot rīkojumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0061"><NO.P>61.</NO.P><TXT>Šādos apstākļos es uzskatu, ka Tiesas kompetencē nav pieprasīt vienai vai otrai dalībvalstij, kas ir Vācijas un Austrijas konvencijas līgumslēdzējas puses, īstenot noteiktu rīcību. Šīm dalībvalstīm saskaņā ar savu īpašo vienošanos un labas ticības principu vajadzēs īstenot visas pieņemamā sprieduma sekas un veikt nepieciešamos pasākumus, lai to izpildītu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P>B –</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Par lietas būtību</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0062"><NO.P>62.</NO.P><TXT>Kā norādīts šo secinājumu ievadā, strīds starp dalībvalstīm, Vācijas un Austrijas konvencijas līgumslēdzējām pusēm, ir par šīs konvencijas 11. panta 2. punktā formulētā izteiciena <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0041" REF.END="QE0041"/>ienākumi no [..] parāda prasībām, kas dod tiesības piedalīties [parādnieka] peļņas sadalē<QUOT.END REF.START="QS0041" CODE="201D" ID="QE0041"/> interpretāciju un tvērumu. Pieņemot, ka ienākumi, kas ir domstarpību pamatā, ietilpst Vācijas un Austrijas konvencijas 11. panta 2. punktā noteiktajā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0042" REF.END="QE0042"/>procentu<QUOT.END REF.START="QS0042" CODE="201D" ID="QE0042"/> kategorijā, tos var aplikt ar nodokli <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0043" REF.END="QE0043"/>arī<QUOT.END REF.START="QS0043" CODE="201D" ID="QE0043"/> to izcelsmes dalībvalstī, proti, Vācijā. Pretējā gadījumā šie ienākumi ietilptu vispārīgākā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0044" REF.END="QE0044"/>procentu<QUOT.END REF.START="QS0044" CODE="201D" ID="QE0044"/> kategorijā, kas minēta šīs konvencijas 11. panta 1. punktā, un būtu apliekami ar nodokli to saņēmēja rezidences dalībvalstī, proti, Austrijā.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="10"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0063"><NO.P>63.</NO.P><TXT>Gluži loģiski, Austrijas Republika aizstāv to, ko ērtības labad varētu raksturot kā Vācijas un Austrijas konvencijas 11. panta 2. punktā formulētā izteiciena <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0045" REF.END="QE0045"/>ienākumi no [..] parāda prasībām, kas dod tiesības piedalīties [parādnieka] peļņas sadalē<QUOT.END REF.START="QS0045" CODE="201D" ID="QE0045"/> <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0046" REF.END="QE0046"/>šauru<QUOT.END REF.START="QS0046" CODE="201D" ID="QE0046"/> interpretāciju, kamēr Vācijas Federatīvā Republika aizstāv <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0047" REF.END="QE0047"/>plašu<QUOT.END REF.START="QS0047" CODE="201D" ID="QE0047"/> šī izteiciena interpretāciju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0064"><NO.P>64.</NO.P><TXT>Pirms izvērtēt detalizētāk abu strīdā iesaistīto dalībvalstu argumentus savu nostāju atbalstam, ir jāatgādina, ka šīs abas dalībvalstis ir vienisprātis par to, ka attiecīgie peļņas līdzdalības sertifikāti (<HT TYPE="ITALIC">Genussscheine</HT>), kas ir Tiesā izskatāmās lietas pamatā, ir pielīdzināmi obligācijām, nevis līdzdalībai emitentes sabiedrības akciju kapitālā. Tāpēc šī lieta nav par domstarpību pamatā esošo finanšu instrumentu atlīdzības juridiskās kvalifikācijas konfliktu, saskaņā ar kuru šo atlīdzību viena no Vācijas un Austrijas konvencijas līgumslēdzējām valstīm uzskatītu par <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0048" REF.END="QE0048"/>dividendēm<QUOT.END REF.START="QS0048" CODE="201D" ID="QE0048"/>, kamēr otra valsts to uzskatītu par <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0049" REF.END="QE0049"/>procentiem<QUOT.END REF.START="QS0049" CODE="201D" ID="QE0049"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0065"><NO.P>65.</NO.P><TXT>Tādējādi ir skaidrs, ka ienākumi no domstarpību pamatā esošajiem peļņas līdzdalības sertifikātiem ir kvalificējami nevis kā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0050" REF.END="QE0050"/>dividendes<QUOT.END REF.START="QS0050" CODE="201D" ID="QE0050"/> Vācijas un Austrijas konvencijas 10. panta izpratnē, bet gan kā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0051" REF.END="QE0051"/>procenti<QUOT.END REF.START="QS0051" CODE="201D" ID="QE0051"/> šīs konvencijas 11. panta 3. punkta izpratnē, jo tie ir atlīdzība par parādu, proti, līdzekļu ieguldījumu, kas ir jāatmaksā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0021"><P>Raugoties shematiski, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0052" REF.END="QE0052"/>procenti<QUOT.END REF.START="QS0052" CODE="201D" ID="QE0052"/> ir ienākumi no līdzekļu nodošanas (kredītiem) līdz to atmaksai, kas tiek maksāti uz līguma pamata un ko gūst no finansējuma ar parādu, savukārt <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0053" REF.END="QE0053"/>dividendes<QUOT.END REF.START="QS0053" CODE="201D" ID="QE0053"/> ir ienākumi no ieguldījuma riska kapitālā (līdzdalība akciju kapitālā), kas tiek izmaksātas saistībā ar akcionāra attiecībām un ko iegūst no finansējuma ar pašu kapitālu. Skat. it īpaši šajā ziņā, Hoor, O., <HT TYPE="ITALIC">Le modèle EASO de convention fiscale, Analyse technique détaillée</HT>, Legitech, Luksemburga, 2016, 106. lpp.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0066"><NO.P>66.</NO.P><TXT>Sekām, kas izriet no šī konstatējuma, manuprāt, jau ir zināma ietekme uz vienu no domstarpību klupšanas akmeņiem, proti, jautājumu par to, vai, kā to apgalvo Austrijas Republika, galvenokārt būtu jāizmanto izteiciena <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0054" REF.END="QE0054"/>ienākumi no [..] parāda prasībām, kas dod tiesības piedalīties [parādnieka] peļņas sadalē<QUOT.END REF.START="QS0054" CODE="201D" ID="QE0054"/> autonoma interpretācija vai, gluži pretēji, jādefinē šis izteiciens, prioritāri atsaucoties uz ienākumu izcelsmes dalībvalsts iekšējām tiesībām, kā to, šķiet, apgalvo Vācijas Federatīvā Republika.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0067"><NO.P>67.</NO.P><TXT>Vācijas un Austrijas konvencijas 11. panta 3. punktā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0055" REF.END="QE0055"/>procenti<QUOT.END REF.START="QS0055" CODE="201D" ID="QE0055"/> ir definēti kā ienākumi no jebkāda veida parāda prasībām neatkarīgi no tā, vai tās rada vai nerada tiesības piedalīties parādnieka peļņas sadalē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0068"><NO.P>68.</NO.P><TXT>Šī definīcija ir analoga definīcijai ESAO paraugkonvencijas 11. panta 3. punktā. Abu divu valodu redakcijās, franču un angļu, ESAO paraugkonvencijā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0056" REF.END="QE0056"/>procenti<QUOT.END REF.START="QS0056" CODE="201D" ID="QE0056"/> ir definēti kā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0057" REF.END="QE0057"/>ienākumi no jebkāda veida parāda prasībām neatkarīgi no tā, [..] vai tās rada vai nerada tiesības piedalīties parādnieka peļņas sadalē<QUOT.END REF.START="QS0057" CODE="201D" ID="QE0057"/> (angļu valodā: <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0058" REF.END="QE0058"/>income from debt‑claims of every kind, whether or not [..] carrying a right to participate in the debtor’s profits<QUOT.END REF.START="QS0058" CODE="201D" ID="QE0058"/>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0069"><NO.P>69.</NO.P><TXT>Definīcija, kas sniegta ESAO paraugkonvencijas 11. panta 3. punktā, ir būtiska attiecībā uz definīciju, kas ietverta Vācijas un Austrijas konvencijas 11. panta 3. punktā. Saskaņā ar minētās konvencijas protokola 16. punktu Vācijas un Austrijas konvencijas noteikumiem, kas formulēti atbilstoši attiecīgajiem ESAO paraugkonvencijas noteikumiem, ja vien Vācijas un Austrijas konvencijas līgumslēdzējas valstis nav norādījušas citādi, ir tāda pati nozīme kā piezīmēm par ESAO paraugkonvencijas pantiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0022"><P>Skat. EASO Nodokļu lietu komitejas piezīmes, publicētas saskaņā ar <HT TYPE="ITALIC">Modèle de convention fiscale concernant le revenu et la fortune</HT>, saīsinātā versija, EASO, Parīze, 1998.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0070"><NO.P>70.</NO.P><TXT>Minēto piezīmju 21. punktā ir norādīts, ka ESAO paraugkonvencijas 11. panta 3. punkta pirmajā teikumā ietvertā procentu definīcija ir izsmeļoša un ka izrādījies vislabāk nepievienot tekstā pakārtotu atsauci uz valsts tiesību aktiem. Minētie iemesli ir šādi: a) šī definīcija ietver praktiski visus ienākumu veidus, ko dažādu valstu tiesību aktos uzskata kā procentus; b) izmantotā formula sniedz vislielāko tiesisko noteiktību un pasargā konvencijas no turpmākām izmaiņām valsts tiesību aktos, un c) ESAO paraugkonvencijā, cik vien iespējams, ir jāizvairās no atsaucēm uz valsts tiesību aktiem.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="11"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0071"><NO.P>71.</NO.P><TXT>Šis apstāklis, manā skatījumā, jau ir faktors, kas iestājas par labu Austrijas Republikas viedoklim, saskaņā ar kuru <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0059" REF.END="QE0059"/>procentu<QUOT.END REF.START="QS0059" CODE="201D" ID="QE0059"/> jēdziens, kas izmantots Vācijas un Austrijas konvencijas 11. pantā, un it īpaši izteiciens <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0060" REF.END="QE0060"/>ienākumi no [..] parāda prasībām, kas dod tiesības piedalīties [parādnieka] peļņas sadalē<QUOT.END REF.START="QS0060" CODE="201D" ID="QE0060"/>, kas minēts tās 11. panta 2. un 3. punktā, ir jāinterpretē autonomi, atdalīti no tā, kas varētu būt noteikts vienas vai otras minētās konvencijas līgumslēdzējas valsts tiesību aktos.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0072"><NO.P>72.</NO.P><TXT>Šo secinājumu apstiprina Vācijas un Austrijas konvencijas raksturs, kas, kā to atzīst abas strīdā iesaistītās dalībvalstis, ir starptautisks līgums, kura noteikumos par interpretāciju ir ievēroti Vīnes Konvencijā par starptautisko līgumu tiesībām kodificētie principi. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Vīnes Konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām 31. panta 1. punktā ir precizēts, ka līgums tulkojams godprātīgi saskaņā ar parasto nozīmi, kāda piešķirama līguma noteikumiem kopumā un atbilstoši tā objektam un mērķim<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0023"><P>Attiecībā uz šo interpretācijas noteikumu ievērošanu Savienības noslēgto starptautisko nolīgumu kontekstā skat. it īpaši spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20161124">2016. gada 24. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">SECIL</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑464/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:896">EU:C:2016:896</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0094">94.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>, savukārt šī panta 3. punkta c) apakšpunktā ir noteikts, ka līgums ir jāinterpretē, ņemot vērā jebkuras atbilstošās starptautisko tiesību normas, kas piemērojamas attiecībās starp šī līguma līgumslēdzējām pusēm<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0024"><P>Skat. šajā ziņā it īpaši spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20161221">2016. gada 21. decembris</DATE>, <NAME.CASE>Padome/<HT TYPE="ITALIC">Front Polisario</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑104/16 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:973">EU:C:2016:973</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0086">86.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0073"><NO.P>73.</NO.P><TXT>Šajos apstākļos neatkarīgi no jautājuma, kāda starptautiskajās tiesībās ir piezīmju par ESAO paraugkonvencijas pantiem vispārējā nozīme, ir jānorāda, ka saskaņā ar Vācijas un Austrijas konvencijas protokola 16. punkta pēdējo teikumu šīs konvencijas līgumslēdzējas valstis ir vienojušās uzskatīt minētās piezīmes par vienu no Vācijas un Austrijas konvencijas interpretācijas noteikumiem Vīnes Konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām izpratnē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0074"><NO.P>74.</NO.P><TXT>Šie apsvērumi, manuprāt, atbalsta tēzi, ka jēdziens <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0061" REF.END="QE0061"/>procenti<QUOT.END REF.START="QS0061" CODE="201D" ID="QE0061"/>, tostarp izteiciens <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0062" REF.END="QE0062"/>ienākumi no [..] parāda prasībām, kas dod tiesības piedalīties [parādnieka] peļņas sadalē<QUOT.END REF.START="QS0062" CODE="201D" ID="QE0062"/>, ir jāinterpretē autonomi kontekstā ar interpretācijas noteikumiem par starptautiskiem līgumiem un neatkarīgi no strīdā iesaistīto dalībvalstu tiesībām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0025"><P>Daži autori arī norāda, ka gandrīz visas divpusējās konvencijas par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu, kuras Vācijas Federatīvā Republika noslēgusi kopš 1991. gada, neietver nevienu atsauci uz izcelsmes valsts tiesībām attiecībā uz jēdziena <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0063" REF.END="QE0063"/>procenti<QUOT.END REF.START="QS0063" CODE="201D" ID="QE0063"/> definīciju: skat. it īpaši, <HT TYPE="ITALIC">Bärsch, S.‑E</HT>., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0064" REF.END="QE0064"/>The Definitions of Dividends and Interest Contained in the OECD Model, Actual Tax Treaties, and the German Model<QUOT.END REF.START="QS0064" CODE="201D" ID="QE0064"/>, <HT TYPE="ITALIC">Intertax</HT>, Nr. 6‑7, 2014, 438. lpp.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0075"><NO.P>75.</NO.P><TXT>Atsauce Vācijas un Austrijas konvencijas 11. panta 2. punktā uz izcelsmes valsts <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0065" REF.END="QE0065"/>tiesībām<QUOT.END REF.START="QS0065" CODE="201D" ID="QE0065"/>, proti, šajā gadījumā Vācijas Federatīvās Republikas tiesībām, manuprāt, nevar mainīt šo secinājumu. Turklāt Vācijas Federatīvā Republika arī neapgalvoja šāda tvēruma piešķiršanu šai atsaucei uz minētās konvencijas 11. panta 2. punktā noteikto procentu izcelsmes valsts tiesībām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0076"><NO.P>76.</NO.P><TXT>Vācijas un Austrijas konvencijas 11. panta 2. punktā būtībā ir noteikts, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0066" REF.END="QE0066"/>ienākumi, kuri gūti no tiesībām vai parāda prasībām, kas dod tiesības piedalīties peļņas sadalē, [..] <HT TYPE="ITALIC">var</HT> tikt aplikti ar nodokli to izcelsmes līgumslēdzējā valstī <HT TYPE="ITALIC">saskaņā ar šīs valsts tiesībām</HT><QUOT.END REF.START="QS0066" CODE="201D" ID="QE0066"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0026"><P>Izcēlums mans.</P></NOTE>. Vācijas un Austrijas konvencijas 11. panta 2. punkta mērķis ir nevis sniegt jēdziena <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0067" REF.END="QE0067"/>procenti<QUOT.END REF.START="QS0067" CODE="201D" ID="QE0067"/> vai izteiciena <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0068" REF.END="QE0068"/>ienākumi no [..] parāda prasībām, kas dod tiesības piedalīties [parādnieka] peļņas sadalē<QUOT.END REF.START="QS0068" CODE="201D" ID="QE0068"/> definīciju, bet gan precizēt fiskālo kompetenču sadali starp divām dalībvalstīm, kas noslēgušas šo konvenciju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0077"><NO.P>77.</NO.P><TXT>Tādējādi izteiciens <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0069" REF.END="QE0069"/>saskaņā ar [ienākumu izcelsmes valsts] tiesībām<QUOT.END REF.START="QS0069" CODE="201D" ID="QE0069"/> attiecas tikai uz šīs valsts izvēli (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0070" REF.END="QE0070"/>var tikt aplikti ar nodokli<QUOT.END REF.START="QS0070" CODE="201D" ID="QE0070"/>) izmantot savu fiskālo kompetenci, uzliekot vai neuzliekot nodokli attiecīgajiem ienākumiem. Izcelsmes valsts varētu faktiski atteikties iekasēt šādu nodokli no daļas vai visiem ienākumiem, uz kuriem attiecas Vācijas un Austrijas konvencijas 11. panta 2. punkta piemērošanas joma.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="12"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0078"><NO.P>78.</NO.P><TXT>Tāpat fakts, ka Vācijas un Austrijas konvencijas līgumslēdzējas valstis ir izvēlējušās atšķirīgi sadalīt savu fiskālo kompetenci saskaņā ar šīs konvencijas 11. panta 1. un 2. punktu salīdzinājumā ar sadali, kas izriet no ESAO paraugkonvencijas 11. panta 1. un 2. punkta, neietekmē <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0071" REF.END="QE0071"/>procentu<QUOT.END REF.START="QS0071" CODE="201D" ID="QE0071"/> definīciju, kas ir kopīga šiem abiem instrumentiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0079"><NO.P>79.</NO.P><TXT>Vajadzību autonomi interpretēt izteicienu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0072" REF.END="QE0072"/>ienākumi no [..] parāda prasībām, kas dod tiesības piedalīties [parādnieka] peļņas sadalē<QUOT.END REF.START="QS0072" CODE="201D" ID="QE0072"/> neatkarīgi no Vācijas un Austrijas konvencijas līgumslēdzēju valstu tiesībām arī neatspēko Vācijas Federatīvās Republikas arguments, kas balstīts uz šīs konvencijas 3. panta 2. punktu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0080"><NO.P>80.</NO.P><TXT>Saskaņā ar Vācijas un Austrijas konvencijas 3. panta 2. punktu, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0073" REF.END="QE0073"/>attiecībā uz šīs Konvencijas piemērošanu, ko jebkurā laikā veic līgumslēdzēja valsts, visiem tajā nedefinētajiem terminiem ir tāda nozīme, kāda tiem tajā laikā ir attiecīgās valsts normatīvajos aktos attiecībā uz nodokļiem, uz ko attiecas Konvencija, <HT TYPE="ITALIC">ja vien no konteksta nav izsecināms citādi</HT><QUOT.END REF.START="QS0073" CODE="201D" ID="QE0073"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0027"><P>Izcēlums mans.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0081"><NO.P>81.</NO.P><TXT>Kā to jau esmu norādījis, atsaucoties uz ESAO paraugkonvenciju un piezīmēm par tās pantiem, kurās ir norādīta nepieciešamība sniegt visaptverošu, no valsts tiesību aktiem neatkarīgu termina <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0074" REF.END="QE0074"/>procenti<QUOT.END REF.START="QS0074" CODE="201D" ID="QE0074"/> definīciju, Vācijas un Austrijas konvencijā nav domāts, vismaz, ciktāl runa ir par šī termina definīciju, tajā skaitā šīs konvencijas 11. panta 2. un 3. punktā paredzēto izteicienu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0075" REF.END="QE0075"/>ienākumi no [..] parāda prasībām, kas dod tiesības piedalīties [parādnieka] peļņas sadalē<QUOT.END REF.START="QS0075" CODE="201D" ID="QE0075"/>, atsaukties uz nozīmi, ko tam varētu piešķirt minēto ienākumu izcelsmes valsts tiesības.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0082"><NO.P>82.</NO.P><TXT>Šādos apstākļos, ja Vācijas un Austrijas konvencijas 3. panta 2. punkts un 11. panta 2. punkts tiktu interpretēts tādējādi, ka tie nozīmē, ka termina <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0076" REF.END="QE0076"/>procenti<QUOT.END REF.START="QS0076" CODE="201D" ID="QE0076"/> definīcija un tvērums ir nosakāmi saskaņā ar šīs konvencijas līgumslēdzēju valstu tiesībām, tas, manuprāt, iedragātu šo līgumslēdzēju valstu kopīgo gribu, kas ir pausta protokola 16. punktā, atsaucoties uz ESAO paraugkonvenciju un tās piezīmēm, nodalīt minēto jēdzienu, tostarp izteicienu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0077" REF.END="QE0077"/>ienākumi no [..] parāda prasībām, kas dod tiesības piedalīties [parādnieka] peļņas sadalē<QUOT.END REF.START="QS0077" CODE="201D" ID="QE0077"/> no nozīmes, ko tam piešķirtu šo valstu tiesības<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0028"><P>Piezīmju par EASO paraugkonvencijas 3. panta 2. punktu 12. punkts, uz kura pamata ir balstīts Vācijas un Austrijas konvencijas 3. panta 2. punkts, apstiprina, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0078" REF.END="QE0078"/>kontekstu<QUOT.END REF.START="QS0078" CODE="201D" ID="QE0078"/> tostarp veido līgumslēdzēju pušu nodoms nodokļu konvencijas parakstīšanas brīdī.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0083"><NO.P>83.</NO.P><TXT>Visbeidzot šis secinājums tiek apstiprināts <HT TYPE="ITALIC">a contrario</HT> ar <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0079" REF.END="QE0079"/>dividenžu<QUOT.END REF.START="QS0079" CODE="201D" ID="QE0079"/> definīciju Vācijas un Austrijas konvencijas 10. panta 3. punktā, kurā, tāpat kā ESAO paraugkonvencijas 10. panta 3. punktā, ir atsauce uz izcelsmes valsts tiesību aktiem, proti, uz izmaksātājas sabiedrības rezidences valsts tiesībām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0084"><NO.P>84.</NO.P><TXT>Tāpēc tagad ir jāizvērtē pēc būtības domstarpības, kas nodotas izskatīšanai Tiesā attiecībā uz Vācijas un Austrijas konvencijas 11. panta 2. punktā minētā izteiciena <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0080" REF.END="QE0080"/>ienākumi no [..] parāda prasībām, kas dod tiesības piedalīties [parādnieka] peļņas sadalē<QUOT.END REF.START="QS0080" CODE="201D" ID="QE0080"/> interpretāciju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0085"><NO.P>85.</NO.P><TXT>Tāpat kā līdzīgs izteiciens, kas ietverts ESAO paraugkonvencijas 11. panta 3. punktā, šis izteiciens nav definēts Vācijas un Austrijas konvencijā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0086"><NO.P>86.</NO.P><TXT>Šajā ziņā ir jānorāda, ka abas dalībvalstis ir vienisprātis, ka, lai atzītu, ka procenti ietilpst Vācijas un Austrijas konvencijas 11. panta 2. punkta piemērošanas jomā, ieņēmumiem no parāda ir jābūt atkarīgiem no peļņas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0087"><NO.P>87.</NO.P><TXT>Tomēr Austrijas Republika un Vācijas Federatīvā Republika nav vienisprātis pa to, cik spēcīgai jābūt šai atkarības saiknei.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="13"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0088"><NO.P>88.</NO.P><TXT>Lai gan norādot, ka pastāv līdzdalība peļņas sadalē, ja viena persona izmanto citas personas darbības pozitīvos rezultātus, Vācijas Federatīvā Republika uzskata, ka, lai atkarības saikne tiktu nodrošināta, ir pietiekami, ka nolīgto procentu maksājumi ir atkarīgi no tā, vai parādniekam ir pietiekama likviditāte vai arī tas gūst pietiekamu peļņu. Lietā, kas ir domstarpību pamatā, tas, ka tiek pārskaitīti tikai procenti ar fiksētu likmi, kas ir izteikti atkarībā no peļņas līdzdalības sertifikātu nominālvērtības, pēc šīs dalībvalsts domām nenozīmē to, ka šie procenti nav atkarīgi no parādnieka peļņas, jo saskaņā ar attiecīgo peļņas līdzdalības sertifikātu emisijas nosacījumiem nolīgtā atlīdzība ir pakārtota emitenta darbības rezultātiem vai arī pietiekamai parādnieka peļņai, kas ļauj veikt minēto procentu maksājumus, jo šos procentus nemaksā bilances zaudējumu gadījumā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0089"><NO.P>89.</NO.P><TXT>Austrijas Republika turpretī apgalvo, ka ir jābūt izpildītam papildu un noteicošam nosacījumam, proti, ka atkarības saiknei jākonkretizējas vismaz ar papildu procentu maksājumu, kas ir atkarīgs no parādnieka peļņas, piedevām fiksētiem procentiem, kas ir noteikti saskaņā ar peļņas līdzdalības sertifikāta emisijas nosacījumiem. Lietā, kas ir domstarpību pamatā, nolīgtā atlīdzība ar fiksētu procentu likmi esot saistīta tikai ar iespējamajiem zaudējumiem, jo procentu maksājums tiktu pārtraukts bilances zaudējumu gadījumā vai attiecīgi samazināts, ja tas pats varētu radīt bilances zaudējumus, un papildināts ar tiesībām uz parāda pēcmaksu turpmākajos gados. Tādējādi, Austrijas Republikas ieskatā, runa neesot par situāciju, kuru raksturo <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0081" REF.END="QE0081"/>līdzdalība peļņas sadalē<QUOT.END REF.START="QS0081" CODE="201D" ID="QE0081"/> saskaņā ar Vācijas un Austrijas konvencijas 11. panta 2. punktu, bet gan labākajā gadījumā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0082" REF.END="QE0082"/>līdzdalība zaudējumos<QUOT.END REF.START="QS0082" CODE="201D" ID="QE0082"/>, uz kuru attiecas šīs konvencijas 11. panta 1. punkts.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0090"><NO.P>90.</NO.P><TXT>Kā jau norādīts, Vīnes Konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām 31. panta 1. punktā ir noteikts, ka līgums ir jāinterpretē godprātīgi saskaņā ar parasto nozīmi, kāda piešķirama līguma noteikumiem kopumā un atbilstoši tā objektam un mērķim.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0091"><NO.P>91.</NO.P><TXT>Pārbaudot izteiciena <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0083" REF.END="QE0083"/>ienākumi no [..] parāda prasībām, kas dod tiesības piedalīties peļņas sadalē<QUOT.END REF.START="QS0083" CODE="201D" ID="QE0083"/> parasto nozīmi, vispirms ir jānorāda, ka šim izteicienam tika dota priekšroka salīdzinājumā ar tādiem citiem, kuriem, manuprāt, būtu plašāks tvērums nekā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0084" REF.END="QE0084"/>ienākumi no [..] parāda prasībām atkarībā no peļņas<QUOT.END REF.START="QS0084" CODE="201D" ID="QE0084"/> vai <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0085" REF.END="QE0085"/>ienākumi no [..] parāda prasībām ar līdzdalību darbības rezultātos<QUOT.END REF.START="QS0085" CODE="201D" ID="QE0085"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0092"><NO.P>92.</NO.P><TXT>Kā apgalvo Austrijas Republika, kuras pieteikumā izklāstītās definīcijas saskaņā ar strīdīgā izteiciena ierasto nozīmi Vācijas Federatīvā Republika šajā ziņā nav apstrīdējusi, tiesības uz <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0086" REF.END="QE0086"/>līdzdalību peļņas sadalē<QUOT.END REF.START="QS0086" CODE="201D" ID="QE0086"/> attiecas uz ideju par tiesībām saņemt daļu vai frakciju no uzņēmuma peļņas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0029"><P>Skat. arī, piemēram, Cornu, G., <HT TYPE="ITALIC">Vocabulaire juridique</HT>, 9. izdevums, PUF, Parīze, 2012, 733. lpp., kurā sniegta šāda šī izteiciena definīciju: <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0087" REF.END="QE0087"/>tiesības uz daļu no sabiedrības vai uzņēmuma peļņas, kam var būt dažāda izcelsme (sabiedrība, aizdevums, darba līgums)<QUOT.END REF.START="QS0087" CODE="201D" ID="QE0087"/>.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0093"><NO.P>93.</NO.P><TXT>Šo ideju, manuprāt, atbalsta divi finanšu instrumentu piemēri, kas uzskaitīti Vācijas un Austrijas konvencijas 11. panta 2. punktā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0094"><NO.P>94.</NO.P><TXT>Tādējādi, kā to būtībā apgalvo Austrijas Republika, ienākuma obligācijas (vācu valodā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0088" REF.END="QE0088"/>Gewinnobligationen<QUOT.END REF.START="QS0088" CODE="201D" ID="QE0088"/>; angļu valodā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0089" REF.END="QE0089"/>profit‑sharing bonds<QUOT.END REF.START="QS0089" CODE="201D" ID="QE0089"/>) parasti tiek definētas kā obligācijas, kas papildus piedāvātajiem fiksētajiem procentiem dod tiesības uz daļu no emitenta peļņas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0030"><P>Skat. arī it īpaši, Munn, G. G., Garcia, F. L. un Woelfel, C. J., <HT TYPE="ITALIC">The Encyclopedia of Banking and Finance</HT>, 10. izdevums, Salem Press, Čikāga, 1993; Auckenthaler, F., <HT TYPE="ITALIC">Droit des marchés de capitaux</HT>, L.G.D.J, Parīze, 2004, 50. lpp., un Antoine, J. un Capiau‑Huart, M., <HT TYPE="ITALIC">Dictionnaire des marchés financiers</HT>, De Boeck &amp; Larcier, Brisele, 2006, 361. lpp.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0095"><NO.P>95.</NO.P><TXT>Tāpat <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0090" REF.END="QE0090"/>peļņdalības aizdevumus<QUOT.END REF.START="QS0090" CODE="201D" ID="QE0090"/> (vācu valodā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0091" REF.END="QE0091"/>partiarischen Darlehen<QUOT.END REF.START="QS0091" CODE="201D" ID="QE0091"/> un angļu valodā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0092" REF.END="QE0092"/>profit‑participating loans<QUOT.END REF.START="QS0092" CODE="201D" ID="QE0092"/>) bieži raksturo fiksēta vai mainīga bāzes procentu likme, papildināta ar procentiem, kas ir saistīti ar parādnieka peļņas apjomu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0031"><P>Papildus atsaucēm vācu valodā, ko savā pieteikumā norādījusi Austrijas Republika, skat. it īpaši Bundgaard, J. un Dyppel, K. J., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0093" REF.END="QE0093"/>Profit‑Participating Loans in International Tax Law<QUOT.END REF.START="QS0093" CODE="201D" ID="QE0093"/>, <HT TYPE="ITALIC">Intertax</HT>, Nr. 12, 2010, 644. lpp. Jānorāda, ka šie autori izteicienu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0094" REF.END="QE0094"/>profit‑participating loans<QUOT.END REF.START="QS0094" CODE="201D" ID="QE0094"/> izmanto vispārīgā nozīmē kā tādu, kas apzīmē dažādus finanšu instrumentu veidus, tostarp <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0095" REF.END="QE0095"/>Gewinnobligationen<QUOT.END REF.START="QS0095" CODE="201D" ID="QE0095"/> un <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0096" REF.END="QE0096"/>partiarischen Darlehen<QUOT.END REF.START="QS0096" CODE="201D" ID="QE0096"/>. Skat. arī Hasbargen, U. un Johnsen, K. M., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0097" REF.END="QE0097"/>Financing of German subsidiairies – German and US tax treatment of silent partnerships and profit participating loans<QUOT.END REF.START="QS0097" CODE="201D" ID="QE0097"/>, <HT TYPE="ITALIC">Intertax</HT> Nr. 8/9, 1990, 377. lpp., kuri precizē, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0098" REF.END="QE0098"/>profit‑participating loan<QUOT.END REF.START="QS0098" CODE="201D" ID="QE0098"/> <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0099" REF.END="QE0099"/>is in all respects identical to a fixed interest loan except that the return is variable, as it is calculated on the basis of the company’s profits or gross revenues<QUOT.END REF.START="QS0099" CODE="201D" ID="QE0099"/>.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="14"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0096"><NO.P>96.</NO.P><TXT>Turpretī grūtāk ir izdarīt īpašus secinājumus no atsauces uz <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0100" REF.END="QE0100"/>pasīvā līdzdalībnieka<QUOT.END REF.START="QS0100" CODE="201D" ID="QE0100"/> dalību (vācu valodā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0101" REF.END="QE0101"/>stiller Gesellschafter<QUOT.END REF.START="QS0101" CODE="201D" ID="QE0101"/> un angļu valodā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0102" REF.END="QE0102"/>silent partnership<QUOT.END REF.START="QS0102" CODE="201D" ID="QE0102"/>), jo šis tiesību institūts šķiet esam raksturīgs abu Vācijas un Austrijas konvencijas līgumslēdzēju dalībvalstu tiesībām. Turklāt šķiet, ka vismaz Vācijas tiesībās šajā tiesību institūtā tiek nošķirts tipisks pasīvais līdzdalībnieks (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0103" REF.END="QE0103"/>typischer stiller Gesellschafter<QUOT.END REF.START="QS0103" CODE="201D" ID="QE0103"/>) un netipisks pasīvais līdzdalībnieks (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0104" REF.END="QE0104"/>atypischer stiller Gesellschafter<QUOT.END REF.START="QS0104" CODE="201D" ID="QE0104"/>), kuru galvenās atšķirības šķiet esam saistītas ar līdzdalības pakāpi, interešu kopības intensitāti starp līdzekļu aizdevēju (pasīvo līdzdalībnieku) un šo līdzekļu saņēmēju, un attiecīgā kvalifikācija ir atkarīga no katras lietas specifisko apstākļu kopuma<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0032"><P>Attiecībā uz grūtībām, ko šie tiesību institūti rada starptautiskajās nodokļu tiesībās, skat. it īpaši šajā ziņā Hasbargen, U. un Johnsen, K. M., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0105" REF.END="QE0105"/>Financing of German subsidiairies – German and US tax treatment of silent partnerships and profit participating loans<QUOT.END REF.START="QS0105" CODE="201D" ID="QE0105"/>, <HT TYPE="ITALIC">Intertax</HT> Nr. 8/9, 1990; Heidemann, M. un Knebel, A., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0106" REF.END="QE0106"/>Double Taxation Treaties: The Autonomous Interpretation Method in German and English Law as demonstrated by the Case of the Silent Partnership<QUOT.END REF.START="QS0106" CODE="201D" ID="QE0106"/>, <HT TYPE="ITALIC">Intertax</HT>, Nr. 3, 2010, 136. lpp.; Schnaffer, J., <HT TYPE="ITALIC">Droit fiscal international</HT>, Promoculture‑Larcier, Windhof, 2014, 349.–352. lpp. un 444. lpp. Lipp, M., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0107" REF.END="QE0107"/>The German Silent Partnership<QUOT.END REF.START="QS0107" CODE="201D" ID="QE0107"/>, <HT TYPE="ITALIC">European Taxation</HT>, 2015, 325. lpp.</P></NOTE>. Raugoties shematiski, lai gan tipiskajam pasīvajam līdzdalībniekam ir kreditoram līdzvērtīgs statuss, viņš piedalās parādnieka peļņas sadalē, proti, šī pēdējā peļņā un zaudējumos, uzņemoties daļu no zināma skaita risku. Netipiskajam pasīvajam līdzdalībniekam savukārt parādnieka uzņēmumā var tikt piešķirtas tiesības pieņemt lēmumus, un tas parasti arī piedalās slēptajās rezervēs un nerealizētajā kapitāla pieaugumā, kas to pielīdzina līdzuzņēmējam<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0033"><P>Skat. it īpaši Schnaffer, J., <HT TYPE="ITALIC">Droit fiscal international</HT>, Promoculture‑Larcier, Windhof, 2014, 349.–352. lpp., kā arī Lipp, M., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0108" REF.END="QE0108"/>The German Silent Partnership<QUOT.END REF.START="QS0108" CODE="201D" ID="QE0108"/>, <HT TYPE="ITALIC">European Taxation</HT>, 2015, 327. lpp.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0097"><NO.P>97.</NO.P><TXT>Vācijas un Austrijas konvencijas 11. panta 2. punktā ir vienīgi vispārīgi pieminēts pasīvais līdzdalībnieks, nenorādot, vai tas ir tipisks vai netipisks. Tomēr tas, šķiet, nerada šaubas, ka pasīvais līdzdalībnieks neatkarīgi no savas tipiskās vai netipiskās formas piedalās vismaz parādnieka peļņas sadalē, kā to apgalvo Austrijas Republika, bet Vācijas Federatīvā Republika to neapstrīd.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0098"><NO.P>98.</NO.P><TXT>Visbeidzot Vācijas un Austrijas konvencijas 11. panta 2. punktā minētā izteiciena <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0109" REF.END="QE0109"/>ienākumi no [..] parāda prasībām, kas dod tiesības piedalīties peļņas sadalē<QUOT.END REF.START="QS0109" CODE="201D" ID="QE0109"/> vērtējums, ņemot vērā arī finanšu instrumentus, kas to ilustrē, manuprāt, liek dot priekšroku tēzei, ka līdzdalība peļņas sadalē konkretizējas, maksājot par parādniekam nodotajiem līdzekļiem atlīdzību, kas kaut vai tikai daļēji mainās atkarībā no šī pēdējā peļņas apmēra.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0099"><NO.P>99.</NO.P><TXT>Šāda strīdīgā izteiciena šaura interpretācija, kas arī nosaka Vācijas un Austrijas konvencijas 11. panta 2. punkta tvērumu, man šķiet saderīga ar šīs konvencijas 11. panta struktūru un fiskālās kompetences sadalījumu, par ko līgumslēdzējas valstis ir vienojušās attiecībā uz <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0110" REF.END="QE0110"/>procentu<QUOT.END REF.START="QS0110" CODE="201D" ID="QE0110"/> kategoriju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0100"><NO.P>100.</NO.P><TXT>Vācijas un Austrijas konvencijas 11. panta 1. punktā ir noteikts princips, saskaņā ar kuru <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0111" REF.END="QE0111"/>procenti<QUOT.END REF.START="QS0111" CODE="201D" ID="QE0111"/> tiek aplikti ar nodokli to faktiskā saņēmēja rezidences valstī, savukārt minētā panta 2. punktā ir tikai izņēmuma kārtā (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0112" REF.END="QE0112"/>tomēr<QUOT.END REF.START="QS0112" CODE="201D" ID="QE0112"/>) atzīts, ka nodokli var uzlikt <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0113" REF.END="QE0113"/>ienākumu no [..] parāda prasībām, kas dod tiesības piedalīties peļņas sadalē<QUOT.END REF.START="QS0113" CODE="201D" ID="QE0113"/>, izcelsmes valsts. Šis fiskālās kompetences sadalījums starp abām dalībvalstīm attiecībā uz šo ienākumu kategoriju divos aspektos atšķiras no tā, kas izriet no ESAO paraugkonvencijas 11. panta 1. un 2. punkta. Pirmkārt, ESAO paraugkonvencija tiesības uzlikt nodokļus piešķir gan rezidences valstij, gan izcelsmes valstij attiecībā uz visu ienākumu kategoriju, kas kvalificēta kā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0114" REF.END="QE0114"/>procenti<QUOT.END REF.START="QS0114" CODE="201D" ID="QE0114"/> paraugkonvencijas izpratnē, savukārt Vācijas un Austrijas konvencijas 11. panta 2. punkts izcelsmes valsts tiesības ierobežo ar procentiem, kas atspoguļo līdzdalību parādnieka peļņas sadalē. Otrkārt, lai gan ESAO paraugkonvencija ierobežo izcelsmes valsts nodokļu uzlikšanas tiesības ar 10 % no procentu bruto summas, Vācijas un Austrijas konvencijas 11. panta 2. punktā nav norādīts nekāds ierobežojums.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0101"><NO.P>101.</NO.P><TXT>Vācijas un Austrijas konvencijas 11. panta 2. punktā minētā izteiciena <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0115" REF.END="QE0115"/>līdzdalība peļņas sadalē<QUOT.END REF.START="QS0115" CODE="201D" ID="QE0115"/> plaša vai izvērsta interpretācija ļautu izcelsmes valstij bez šajā konvencijā precizēta ierobežojuma uzlikt nodokli procentiem, kas izmaksāti nodokļa maksātājam, kurš reģistrēts citā līgumslēdzējā valstī, pat ja šo procentu likme kaut vai daļēji mainās atkarībā no parādnieka peļņas. Šāda interpretācija tad pieļautu iejaukšanos procentu faktiskā saņēmēja rezidences valsts kompetencē, kā šī kompetence ir<?PAGE NO="15"?> paredzēta Vācijas un Austrijas konvencijas 11. panta 1. punktā. Turklāt, tā kā nodokļa likme, ko izcelsmes valsts var uzlikt, nav ierobežota Vācijas un Austrijas konvencijas 11. pantā, bet ir atkarīga tikai no šīs valsts tiesībām, rezidences dalībvalsts lielā mērā varētu nespēt novērst nodokļu dubultu uzlikšanu, piemērojot ieskaita metodi, kas paredzēta Vācijas un Austrijas konvencijas 23. panta 2. punkta b) apakšpunktā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0102"><NO.P>102.</NO.P><TXT>No tā izriet, manuprāt, ka, ņemot vērā izteiciena <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0116" REF.END="QE0116"/>ienākumi no [..] parāda prasībām, kas dod tiesības piedalīties peļņas sadalē<QUOT.END REF.START="QS0116" CODE="201D" ID="QE0116"/> parasto nozīmi un kontekstu, kādā tas tiek izmantots Vācijas un Austrijas konvencijas 11. pantā un šī panta mērķi, šis izteiciens ir jāinterpretē šauri un tas jāattiecina tikai uz situācijām, kurās atlīdzība par parādu mainās vismaz daļēji atkarībā no parādnieka peļņas apmēra.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0103"><NO.P>103.</NO.P><TXT>Lietā, kas ir domstarpību pamatā, netiek apstrīdēts, ka saskaņā ar emisijas nosacījumiem peļņas līdzdalības sertifikāti T1, T2 un T3 dod tiesības uz ikgadēju procentu maksājumu ar fiksētu likmi, kas aprēķināta no minēto peļņas līdzdalības sertifikātu nominālvērtības un iepriekš noteikta parakstīšanās uz šiem peļņas līdzdalības sertifikātiem brīdī. Emisijas nosacījumos nekādā veidā nav paredzēts, ka procentu likme būtu vismaz jāpapildina ar mainīgu elementu, kas atbilstu daļai vai frakcijai no parādnieka gūtās peļņas. Tādējādi neatkarīgi no tā, vai parādnieka gūtā peļņa ir miljons vai desmit miljoni euro, procentu likme, kas izmaksāta atlīdzībā par uzņemtajām saistībām, būs tā, kas noteikta emisijas nosacījumos un balstīta tikai uz peļņas līdzdalības sertifikātu nominālvērtību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0104"><NO.P>104.</NO.P><TXT>Protams, kā to atzīst Austrijas Republika, procentu likme saskaņā ar emisijas nosacījumiem var tikt samazināta līdz 0 %, ja parādniekam ir radušies zaudējumi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0105"><NO.P>105.</NO.P><TXT>Tomēr, ja turpmākajos gados nav zaudējumu, kreditors iegūst tiesības uz pēcmaksu šo gadu laikā, un starpība no peļņas līdzdalības sertifikātu nominālvērtības – bet ne no, pat ne daļēji, parādnieka vēlāk gūtās peļņas apmēra – tiek segta minēto gadu laikā. Tātad runa drīzāk ir par klauzulu par procentu atlikšanu zaudējumu gadījumā, nevis par klauzulu par līdzdalību parādnieka peļņas sadalē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0106"><NO.P>106.</NO.P><TXT>Protams, nevar noliegt, ka attiecībā uz emisijas nosacījumiem peļņas līdzdalības sertifikātu parakstītājs uzņemas zināmu risku, proti, ka emitents var ciest zaudējumus vienā vai vairākos taksācijas gados. Tomēr šāda peļņas līdzdalības sertifikātu atlīdzības asimetrija, proti, procentu likme, kas var mainīties zaudējumu gadījumā, bet ir neatkarīga no parādnieka gūtās peļņas apmēra, manuprāt, nav uzskatāma par atlīdzību, kas daļēji vai pilnībā sniedz kreditoram daļu vai frakciju no parādnieka peļņas. Šādos apstākļos tie nav <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0117" REF.END="QE0117"/>ienākumi no [..] parāda prasībām, kas dod tiesības piedalīties [parādnieka] peļņas sadalē<QUOT.END REF.START="QS0117" CODE="201D" ID="QE0117"/> Vācijas un Austrijas konvencijas 11. panta 2. punkta izpratnē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0107"><NO.P>107.</NO.P><TXT>Šo secinājumu nemaina apstāklis, uz kuru lielā mērā savos rakstveida apsvērumos ir balstījusies Vācijas Federatīvā Republika, proti, ka <HT TYPE="ITALIC">Bundesfinanzhof</HT> (Federālā finanšu tiesa, Vācija) <DATE ISO="20100826">2010. gada 26. augusta</DATE> spriedumā esot izdarījusi pretēju secinājumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0034"><P><HT TYPE="ITALIC">GZ I R</HT> 53/09.</P></NOTE>. LESD 273. panta piemērošanas kontekstā Tiesai nevar būt saistošs vērtējums, ko veikusi vienas strīdā iesaistītās dalībvalsts tiesa, citādi tiktu atņemta jebkāda lietderīgā iedarbība šķīrējtiesas klauzulai, ar kuru šīs valstis ir izvēlējušās Tiesai uzticēt šo domstarpību risinājumu. Tā kā šajā gadījumā šī klauzula ir par Vācijas un Austrijas konvencijas interpretāciju un piemērošanu, Tiesa katrā ziņā var pilnīgi brīvi interpretēt šo konvenciju, ievērojot interpretācijas principus, kas izriet no Vīnes Konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0108"><NO.P>108.</NO.P><TXT>Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, es uzskatu, ka ir jāapmierina Austrijas Republikas prasījumi. Tādējādi es iesaku Tiesai nospriest, ka Vācijas un Austrijas konvencijas 11. panta 2. punktā paredzētais izteiciens <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0118" REF.END="QE0118"/>ienākumi no tiesībām vai parāda prasībām, kas dod tiesības piedalīties peļņas sadalē<QUOT.END REF.START="QS0118" CODE="201D" ID="QE0118"/> ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ietver ienākumus, kas piešķir kreditoram daļu vai frakciju no parādnieka peļņas, izņemot tos, kas var mainīties tikai šī parādnieka zaudējumu gadījumā.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><?PAGE NO="16"?><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">VI –</HT></NO.P><TXT>Par tiesāšanās izdevumiem</TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0109"><NO.P>109.</NO.P><TXT>Reglamenta 137. pantā ir noteikts, ka lēmumu par tiesāšanās izdevumiem ietver spriedumā vai rīkojumā par tiesvedības izbeigšanu. Turklāt Reglamenta 138. pantā ir noteikts, ka lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0110"><NO.P>110.</NO.P><TXT>Tā kā Vācijas Federatīvajai Republikai, manuprāt, spriedumam ir jābūt nelabvēlīgam un tā kā Austrijas Republika ir prasījusi piespriest tai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, es ierosinu Tiesai apmierināt Austrijas Republikas prasījumu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">VII –</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Secinājumi</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0111"><NO.P>111.</NO.P><TXT>Ņemot vērā visus šos apsvērumus, piedāvāju Tiesai nospriest šādi:</TXT><P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P><DATE ISO="20000824">2000. gada 24. augusta</DATE> Austrijas Republikas un Vācijas Federatīvās Republikas konvencijas par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu attiecībā uz ienākuma un kapitāla nodokļiem 11. panta 2. punktā paredzētais izteiciens <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0119" REF.END="QE0119"/>ienākumi no tiesībām vai parāda prasībām, kas dod tiesības piedalīties peļņas sadalē<QUOT.END REF.START="QS0119" CODE="201D" ID="QE0119"/> ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ietver ienākumus, kas piešķir kreditoram daļu vai frakciju no parādnieka peļņas, izņemot tos, kas var mainīties tikai šī parādnieka zaudējumu gadījumā;</P></ITEM><ITEM><P>Vācijas Federatīvā Republika atlīdzina tiesāšanās izdevumus.</P></ITEM></LIST></P></NP.ECR></GR.SEQ></CONTENTS.CONCLUSION></CONCLUSION>