1.

Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko iesniegusi Tribunale Amministrativo Regionale per la Lombardia (Lombardijas Reģionālā administratīvā tiesa, Itālija), attiecas it īpaši uz Direktīvas (ES) 2019/944 ( 2 ) 5. panta 4. punkta, Direktīvas (ES) 2018/2001 ( 3 ) 2., 3. un 12. apsvēruma, kā arī Regulas (ES) 2022/1854 ( 4 ) 27., 28., 29. un 39. apsvēruma, 6. panta 1. punkta un 8. panta 2. punkta b) un c) apakšpunkta interpretāciju.

2.

Lūguma pamatā ir strīds starp Secab Soc. coop., kooperatīvo sabiedrību, kas darbojas elektroenerģijas ražošanas nozarē, un Autorità di Regolazione per Energia Reti e Ambiente (ARERA) (Enerģētikas, tīklu un vides regulatīvā iestāde, Itālija; turpmāk tekstā – “ARERA”), kā arī Gestore dei servizi energetici (GSE) SpA (Energopakalpojumu pārvaldītājsabiedrība, Itālija; turpmāk tekstā – “GSE”) par tāda valsts tiesiskā regulējuma likumību, ar kuru nosaka griestus tirgus ieņēmumiem no tādas elektroenerģijas pārdošanas, kas ražota no konkrētiem atjaunīgiem energoresursiem.

3.

Saskaņā ar Tiesas lūgumu šie secinājumi būs vērsti uz otrā prejudiciālā jautājuma juridisko analīzi. Tas būtībā attiecas uz to, vai ar iepriekš minētajām Savienības tiesību normām ir saderīgs valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēti griesti tirgus ieņēmumiem no elektroenerģijas pārdošanas ar tādiem noteikumiem, kas nedz saglabājot, nedz veicinot investīcijas atjaunīgo energoresursu nozarē.

4.

Šī lieta dod Tiesai iespēju sniegt precizējumus par kritērijiem, kas jāņem vērā, dalībvalstīm nosakot kārtību, kādā aprēķināmi griesti tirgus ieņēmumiem no elektroenerģijas pārdošanas, īpašajā kontekstā, kuru raksturo enerģijas, it īpaši elektroenerģijas, cenu kāpums; šīs cenas nesenā laikposmā sasniedza ārkārtīgi augstu līmeni, galvenokārt kara dēļ Ukrainā.

5.

Saskaņā ar Direktīvas 2018/2001 2., 3. un 12. apsvērumu:

[..]

6.

Direktīvas 2019/944 5. pants “Tirgū balstītas piegādes cenas” formulēts šādi:

“1.   Piegādātāji var brīvi noteikt cenu, par kādu tie piegādā elektroenerģiju lietotājiem. Dalībvalstis veic atbilstīgus pasākumus, lai nodrošinātu patiesu konkurenci starp piegādātājiem.

[..]

3.   Atkāpjoties no 1. un 2. punkta, dalībvalstis cenu noteikšanā par elektroenerģijas piegādi enerģētiskās nabadzības skartiem vai neaizsargātiem mājsaimniecības lietotājiem var piemērot publisko intervenci. Uz šādām publiskām intervencēm attiecas 4. un 5. punktā izklāstītie nosacījumi.

4.   Publiskās intervences elektroenerģijas piegādes cenu noteikšanā:

[..]”

7.

Regulas 2022/1854 24., 25., 27.–29., 39., 41. un 48. apsvērumā bija precizēts šādi:

[..]

[..]

[..]

[..]

8.

Šīs regulas 6. panta “Obligātie tirgus ieņēmumu griesti” 1. un 2. punktā bija noteikts:

“1.   Ražotāju tirgus ieņēmumiem, kas gūti, ražojot elektroenerģiju no 7. panta 1. punktā minētajiem energoresursiem, piemēro maksimālos griestus 180 EUR par saražotās elektroenerģijas MWh.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka tirgus ieņēmumu griesti attiecas uz visiem ražotāju [..] tirgus ieņēmumiem [..].”

9.

Minētās regulas 7. panta “Tirgus ieņēmumu griestu piemērošana elektroenerģijas ražotājiem” 1. punktā bija paredzēts:

“Šīs regulas 6. pantā paredzētos tirgus ieņēmumu griestus piemēro tirgus ieņēmumiem, kas gūti, pārdodot elektroenerģiju, kura ražota no šādiem energoresursiem:

[..]

d) caurteces hidroelektrostacijās ražota enerģija,

[..].”

10.

Šīs pašas regulas 8. pantā “Valstu krīzes pasākumi” bija noteikts:

“1.   Dalībvalstis var:

[..]

[..].

2.   Šā panta 1. punktā minētie pasākumi saskaņā ar šo regulu:

11.

Regulas 2022/1854 10. panta “Virsieņēmumu sadale” 1. punktā bija noteikts:

“Dalībvalstis nodrošina, ka visi tirgus ieņēmumiem piemēroto griestu rezultātā radušies virsieņēmumi tiek izmantoti, lai finansētu elektroenerģijas galalietotājiem domātus atbalsta pasākumus, kuri mērķtiecīgi mīkstina augsto elektroenerģijas cenu ietekmi uz minētajiem lietotājiem.”

12.

Šīs regulas 22. panta “Stāšanās spēkā un piemērošana” 2. punktā bija paredzēts:

“[..]

c) Regulas 6., 7. un 8. pantu piemēro no 2022. gada 1. decembra līdz 2023. gada 30. jūnijam.

[..]”

13.

2022. gada 28. marta Dekrētlikumā Nr. 4/2022 redakcijā ar grozījumiem, kas veikti ar legge n. 25 – Conversione in legge, con modificazioni, del decreto‑legge 27 gennaio 2022, n. 4, recante misure urgenti in materia di sostegno alle imprese e agli operatori economici, di lavoro, salute e servizi territoriali, connesse all’emergenza da COVID‑19, nonché per il contenimento degli effetti degli aumenti dei prezzi nel settore elettrico (Likums Nr. 25 par 2022. gada 27. janvāra Dekrētlikuma Nr. 4 par steidzamiem pasākumiem, kas vērsti uz to, lai atbalstītu uzņēmumus un saimnieciskās darbības veicējus, darbu, veselību un teritoriālos dienestus Covid‑19 krīzes kontekstā un ierobežotu cenu pieauguma sekas elektroenerģijas nozarē, pārveidošanu par likumu (ar grozījumiem) ( 5 ); turpmāk tekstā – “Dekrētlikums Nr. 4/2022”), bija iekļauts 15.bis pants “Papildu pasākumi attiecībā uz elektroenerģiju, kas ražota, izmantojot atjaunīgos energoresursus”, kurā bija noteikts:

“1.   No 2022. gada 1. februāra līdz 2022. gada 31. decembrim divvirzienu kompensācijas mehānismu piemēro enerģijas cenai attiecībā uz elektroenerģiju, ko tīklā ievada:

[..]

3.   Šā panta 1. punkta vajadzībām GSE aprēķina starpību starp še turpmāk a) un b) apakšpunktā minētajām vērtībām:

4.   Ja 3. punktā minētā starpība ir pozitīva, GSE pārskaita attiecīgo summu ražotājam. Ja šī starpība ir negatīva, GSE to atskaita vai pieprasa ražotājam attiecīgo summu.

[..]”

14.

Ar 2022. gada 9. augustadecreto‑legge n. 115 – Misure urgenti in materia di energia, emergenza idrica, politiche sociali e industriali (Dekrētlikums Nr. 115 par steidzamiem pasākumiem enerģijas, ūdens krīzes, kā arī sociālās un rūpniecības politikas jomā) ( 6 ) redakcijā ar grozījumiem, kas veikti ar 2022. gada 21. septembra Likumu Nr. 142, 11. panta 2. punktu minētajā 15.bis pantā paredzētā kompensācijas mehānisma piemērošanu pagarināja līdz 2023. gada 30. jūnijam.

15.

2022. gada 29. decembralegge n. 197 – Bilancio di previsione dello Stato per l’anno finanziario 2023 e bilancio pluriennale per il triennio 2023–2025 (Likums Nr. 197 par valsts provizorisko budžetu 2023. finanšu gadam un par daudzgadu budžetu 2023.–2025. gadam ( 7 ); turpmāk tekstā – “Likums Nr. 197/22”) 1. panta 30. punkts formulēts šādi:

“Piemērojot Regulu [2022/1854], no 2022. gada 1. decembra līdz 2023. gada 30. jūnijam elektroenerģijas ražotāju gūtajiem tirgus ieņēmumiem piemēro griestus, izmantojot vienvirziena kompensācijas mehānismu attiecībā uz elektroenerģiju, ko tīklā ievada:

[..].”

16.

Secab ir kooperatīvā sabiedrība, kas darbojas elektroenerģijas ražošanas nozarē un apsaimnieko iekārtas, kuras izmanto caurteces hidroelektroenerģiju. Tā kā šī sabiedrība ietilpa Dekrētlikuma Nr. 4/2022 15.bis panta (turpmāk tekstā –“strīdīgā tiesību norma”) piemērošanas jomā, uz to attiecināja šajā normā paredzēto ieņēmumu griestu noteikšanas pasākumu. Saņēmusi vairākus rēķinus no GSE, minētā sabiedrība vērsās Tribunale Amministrativo Regionale per la Lombardia (Lombardijas Reģionālā administratīvā tiesa), iesniedzējtiesā, ar prasību it īpaši atcelt rēķinus, kurus GSE, piemērojot minēto tiesību normu, bija izrakstījusi šai sabiedrībai 2022. gada 18. oktobrī un 15. novembrī. Prasības pamatojumam Secab norāda, ka strīdīgā tiesību norma ir pretrunā Savienības tiesībām.

17.

Šajā kontekstā iesniedzējtiesa atgādina, ka strīdīgās tiesību normas īstenošana, kas sākotnēji bija paredzēta laikposmam no 2022. gada 1. februāra līdz 2022. gada 31. decembrim ieskaitot, ar 2022. gada 9. augusta Dekrētlikumu Nr. 115/2022, kurā grozījumi izdarīti ar 2022. gada 21. septembra Likumu Nr. 142, tika pagarināta līdz 2023. gada 30. jūnijam; ka Regula 2022/1854 stājās spēkā tikai 2022. gada 8. oktobrī; ka šajā regulā bija paredzēti augstāki ieņēmumu griesti un plašāka piemērošanas joma nekā strīdīgajā tiesību normā minētie un ka ar Likuma Nr. 197/22 1. panta 30.–38. punktu attiecībā uz laikposmu no 2022. gada 1. decembra līdz 2023. gada 30. jūnijam tika īstenots minētās regulas 6.–8. pants, tomēr izslēdzot iekārtas, kuras izmanto atjaunīgos energoresursus un kuras jau ietilpa strīdīgās tiesību normas piemērošanas jomā. Līdz ar to, lai gan strīdīgā tiesību norma bija pieņemta pirms Regulas 2022/1854, tā būtībā bija valsts tiesību norma, ar ko īsteno šo regulu attiecībā uz enerģiju, kas ražota no atjaunīgajiem energoresursiem, kuri norādīti minētajā tiesību normā.

18.

Šī tiesa piebilst, ka strīdīgā tiesību norma, tāpat kā Regula 2022/1854, tika pieņemta, lai īslaicīgi ierobežotu ārkārtas tirgus ieņēmumus, ko guvuši enerģijas ražotāji, kuri sedz izdevumus, kas ir neatkarīgi no dabasgāzes cenu izmaiņām, jo šie ražotāji neizmanto dabasgāzi ražošanā; ierobežošana notika, piemērojot šiem ārkārtas ieņēmumiem griestus un sadalot attiecīgās summas galalietotājiem. Tomēr minētā tiesa pauž šaubas par konkrēto kārtību, ko Itālijas likumdevējs ir paredzējis šo griestu noteikšanai.

19.

Pirmkārt, attiecībā uz strīdīgajā tiesību normā paredzēto ieņēmumu griestu summu šī pati tiesa uzskata – pat ja šīs tiesību normas 3. punkta a) apakšpunktā minētā references cena ļoti atšķiras no Savienības tiesībās noteiktās cenas ( 8 ), tā būtu taisnīga, ja atbilstu to cenu vidējai aritmētiskajai vērtībai katrā tirgus zonā, kas reģistrētas no 2010. gada 1. janvāra līdz 2020. gada 31. decembrim un pārrēķinātas atbilstoši inflācijai. Tomēr iesniedzējtiesa vaicā, vai, ņemot vērā Regulas 2022/1854 28. apsvērumu, drīzāk nevajadzēja atsaukties uz tām stundām laikposmā pirms kara Ukrainā, kurās pieprasījuma līmenis bija visaugstākais. Iesniedzējtiesa arī norāda, ka Itālijas likumdevēja izmantotajā vidējā vērtībā bija ņemts vērā 2020. gads, lai gan to ietekmēja Covid‑19 epidēmijas izraisītie darbības traucējumi un tā laikā vienotā cena valstī sasniedza vēsturiski zemu līmeni. Šajā ziņā iesniedzējtiesa šaubās, vai strīdīgajā tiesību normā paredzētie griesti ir samērīgi un saprātīgi, ņemot vērā, ka tie neļāva elektroenerģijas ražotājiem paturēt 10 % virsieņēmumu virs šiem griestiem, kas turklāt bija prasīts Regulas 2022/1854 39. apsvērumā.

20.

Otrkārt, šī tiesa uzdod jautājumu, vai strīdīgā tiesību norma spēj aizsargāt atjaunīgo energoresursu jomā veiktās investīcijas un šādu investīciju īstenošanu nākotnē ( 9 ). Minētā tiesa turklāt atsaucas uz Regulas 2022/1854 28. un 29. apsvērumu, saskaņā ar kuriem, nosakot griestus, jāatstāj “saprātīga peļņas norma”, ņemot vērā cenu, ko investori būtu varējuši sagaidīt, lai šie griesti neietekmētu investīciju rentabilitātes sākotnējo novērtējumu, bet Itālijas likumdevējs to neesot ņēmis vērā. Proti, strīdīgā tiesību norma ne tikai ierobežojot uzņēmumu, kuri ražo enerģiju no atjaunīgajiem energoresursiem, finansiālo spēju veikt ieguldījumus, bet arī iedragājot investoru uzticēšanos šīs nozares izaugsmei, lai gan Tiesa turklāt jau ir atzinusi nepieciešamību “ilgtermiņā [sekmēt] ieguldījumus jaunās iekārtās” ( 10 ).

21.

Visbeidzot, treškārt, šī pati tiesa vaicā, vai strīdīgā tiesību norma ir saderīga ar Regulu 2022/1854 – it īpaši, ciktāl tā attiecas uz iespējamu atšķirīgu attieksmi pret ražotājiem, kuri izmanto citus energoresursus un uz kuriem neesot attiecināti tādi paši griesti; šis apstāklis varot būt par iemeslu diskriminācijai pret noteiktiem ražotājiem, tāpat kā pret Secab, un sekojoši izraisīt tirgus darbības traucējumus ( 11 ).

22.

Šādos apstākļos Tribunale Amministrativo Regionale per la Lombardia (Lombardijas Reģionālā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

23.

Rakstveida apsvērumus iesniedza Secab, GSE, Itālijas, Beļģijas un Grieķijas valdības, kā arī Eiropas Komisija. Secab, ARERA, GSE, Associazione Italia Solare ETS, Assoidroelettrica, Elettricità Futura – Unione delle imprese elettriche italiane, Itālijas un Grieķijas valdības, kā arī Komisija sniedza arī mutvārdu apsvērumus 2024. gada 6. novembra tiesas sēdē.

24.

Pirms tiks analizēts otrais prejudiciālais jautājums, kuram Tiesa ir lūgusi pievērsties šajos secinājumos, jāvērtē GSE un Itālijas valdības izvirzītās iebildes par nepieņemamību.

25.

Proti, GSE un Itālijas valdība norāda, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir nepieņemams tāpēc, ka neesot ievērotas Tiesas Reglamenta 94. panta prasības, ņemot vērā, ka iesniedzējtiesas nolēmumā neesot ietverti faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai ļautu Tiesai sniegt noderīgu atbildi uz uzdotajiem jautājumiem. Konkrētāk, attiecībā uz otro prejudiciālo jautājumu šīs lietas dalībnieces apgalvo, ka iesniedzējtiesa esot vienīgi atkārtojusi argumentus, kurus Secab minējusi savā prasībā šajā tiesā, un neesot sniegusi Tiesai nevienu noderīgu elementu, lai pierādītu, ka valsts līmenī paredzētie ieņēmumu griesti būtu likuši šķēršļus investīcijām atjaunīgo energoresursu nozarē.

26.

Lai gan ir taisnība, ka iesniedzējtiesa lielā mērā atkārto Secab argumentāciju, tomēr uzskatu, ka ar šo apstākli pašu par sevi nepietiek, lai šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atzītu par nepieņemamu. No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka vienīgi valsts tiesa, kura izskata lietu un kurai jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, var – ņemot vērā lietas īpatnības – noteikt gan to, cik nepieciešams ir prejudiciālais nolēmums šīs tiesas sprieduma taisīšanai, gan to, cik atbilstoši ir Tiesai uzdotie jautājumi ( 12 ). No tā izriet, ka uz valsts tiesu uzdotajiem jautājumiem attiecas atbilstības prezumpcija un atteikties lemt par šiem jautājumiem Tiesa var tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai interpretācijai nav nekādas saistības ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu, ja izvirzītā problēma ir hipotētiska vai arī ja Tiesai nav zināmi faktiskie vai tiesiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz minētajiem jautājumiem ( 13 ).

27.

Šajā gadījumā tas tā nav – iesniedzējtiesas lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai ir tieša saistība ar pamatlietas priekšmetu, un aplūkojamā strīda izvirzītā problēma nav hipotētiska, bet reāla. Turklāt Tiesai ir zināmi faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz uzdotajiem jautājumiem.

28.

Iesākumā jānorāda – šķiet, ka otrais prejudiciālais jautājums, kā iesniedzējtiesa to formulējusi, balstās uz premisu, ka strīdīgā tiesību norma ne saglabā, ne veicina ieguldījumus atjaunīgo energoresursu nozarē. Tomēr jākonstatē – kā tika izklāstīts šo secinājumu 26. punktā, lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav ietverta nekāda analīze šajā ziņā.

29.

Tādējādi uzskatu – lai sniegtu iesniedzējtiesai noderīgu atbildi, otrais prejudiciālais jautājums ir jāpārformulē un jāuzskata, ka ar šo jautājumu minētā tiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2019/944 5. panta 4. punkts, Direktīvas 2018/2001 2., 3. un 12. apsvērums, kā arī Regulas 2022/1854 27., 28., 29. un 39. apsvērums, 6. panta 1. punkts un 8. panta 2. punkta b) un c) apakšpunkts jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, ar ko paredz tirgus ieņēmumu griestus, kuri noteikti, izmantojot attiecīgajā tirgus zonā pēdējā desmitgadē konstatēto cenu, kas pārvērtētas atbilstoši inflācijai, vidējo aritmētisko vērtību.

30.

Attiecībā uz Direktīvu 2018/2001 vispirms jānorāda, ka otrajā prejudiciālajā jautājumā iesniedzējtiesa min tikai šīs direktīvas 2., 3. un 12. apsvēruma interpretāciju, neidentificējot nevienu citu minētās direktīvas normu, kas varētu konkretizēt šos apsvērumus un kas šajā gadījumā būtu atbilstīga pamatlietas vajadzībām vai kas būtu pārkāpta.

31.

Tomēr no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet – lai gan preambula ir svarīgs interpretācijas elements, kas var izskaidrot Savienības tiesību akta autora gribu, tām nav juridiski saistošas vērtības ( 14 ). Tāpēc uz tām nevar atsaukties, nedz lai pamatotu tiesības vai pienākumus, ja direktīvas tekstā nav līdzvērtīgas vai pamatojošas tiesību normas, nedz lai atkāptos no pašiem konkrētās direktīvas noteikumiem vai lai tos interpretētu acīmredzami pretēji to formulējumam ( 15 ).

32.

Katrā ziņā pilnības labad jānorāda, ka ne no Direktīvas 2018/2001 2., ne 3., ne 12. apsvēruma neizriet, ka tie varētu liegt tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā aplūkojamais. Proti, no šiem apsvērumiem vienīgi var secināt, ka no atjaunīgajiem energoresursiem ražotas enerģijas izmantojuma veicināšana ir Savienības enerģētikas politikas mērķis un ka dalībvalstīm būtu jāveic pasākumi, lai veicinātu investīcijas projektos atjaunīgās enerģijas jomā ( 16 ).

33.

No tā izriet, ka otrajā prejudiciālajā jautājumā minētais Direktīvas 2018/2001 2., 3. un 12. apsvērums nevar liegt tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā aplūkojamais.

34.

Attiecībā uz Direktīvu 2019/944 iesākumā jāatgādina, ka tās 5. pants ir vērsts uz to, lai garantētu patiesu konkurenci par labu patērētājiem, vienlaikus nodrošinot enerģētiskās nabadzības skarto un neaizsargāto mājsaimniecību lietotāju aizsardzību.

35.

Konkrētāk, šā panta 1. punktā ir noteikts, ka piegādātāji var brīvi noteikt cenu, par kādu tie piegādā elektroenerģiju lietotājiem, un dalībvalstis veic atbilstīgus pasākumus, lai nodrošinātu patiesu konkurenci starp piegādātājiem. Tomēr minētā panta 3. punktā ir atzīts, ka noteiktos apstākļos var būt jāatkāpjas no šā vispārējā principa. Šajā punktā tādējādi paredzēts, ka dalībvalstis cenu noteikšanā par elektroenerģijas piegādi enerģētiskās nabadzības skartiem vai neaizsargātiem mājsaimniecības lietotājiem var piemērot publisko intervenci, ievērojot 5. panta 4. un 5. punktā izklāstītos nosacījumus. Šā panta 4. punktā, kas ir īpaši pieminēts otrajā prejudiciālajā jautājumā, paredzēta virkne vispārēju kritēriju, kuri jāievēro, ja tiek veikta publiska intervence elektroenerģijas piegādes cenu noteikšanā ( 17 ).

36.

Tomēr jākonstatē, ka minētais 5. pants attiecas uz dalībvalstu intervencēm elektroenerģijas mazumtirgū un uz elektroenerģijas pārdošanas cenām, kuras galalietotājiem nosaka elektroenerģijas piegādātāji. Tātad šai tiesību normai nav saistības ar tādu intervenci kā strīdīgajā tiesību normā paredzētā, kura savukārt attiecas uz to ieņēmumu griestu noteikšanu, ko elektroenerģijas ražotāji gūst vairumtirgū; šo griestu noteikšanu īpaši regulē Regula 2022/1854 ( 18 ).

37.

Turklāt jānorāda – lai gan nav izslēgts, ka šādu griestu noteikšana var netieši ietekmēt pārdošanas cenas galalietotājiem, iesniedzējtiesas nolēmumā sniegtā ierobežotā informācija šajā ziņā neļauj uzskatīt, ka tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkojamais būtu jāpielīdzina valsts intervencei elektroenerģijas piegādes cenas lietotājiem noteikšanā, kas saskaņā ar Direktīvas 2019/944 5. panta 4. punktu principā ir aizliegta ( 19 ).

38.

Jākonstatē arī, ka Regula 2022/1854 ir vērsta uz tādu vispārējo interešu mērķu sasniegšanu, kas ir analoģiski mērķiem, kurus tiecas sasniegt ar Direktīvas 2019/944 5. panta 4. punktu, un konkrētāk – mērķim aizsargāt patērētājus, tostarp paplašinot intervences iespējas, kādas ir dalībvalstīm, lai atbalstītu patērētājus, kurus skārusi enerģētikas krīze ( 20 ).

39.

Šādos apstākļos uzskatu, ka Direktīvas 2019/944 5. panta 4. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tas neliedz tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā aplūkojamais.

40.

Attiecībā uz Regulu 2022/1854 vispirms jāprecizē, ka tā ir ārkārtas intervence, lai risinātu enerģijas cenu pieauguma problēmu; ar šo regulu Savienības likumdevējs vēlējās radīt saskaņotu regulējumu pārmērīgo ieņēmumu pārdalīšanai, lai kliedētu ražotāju bažas par traucējumiem, kas var apdraudēt enerģijas tirgu ( 21 ).

41.

Tādējādi, lai gan Regulas 2022/1854 6. panta 1. punktā ir paredzēts, ka ražotāju tirgus ieņēmumiem, kas gūti, ražojot elektroenerģiju no šīs regulas 7. panta 1. punktā minētajiem energoresursiem, piemēro maksimālos griestus 180 EUR par saražotās elektroenerģijas MWh, ar minētās regulas 8. panta 1. punkta a) apakšpunktu dalībvalstīm ir atļauts saglabāt vai ieviest pasākumus, kas vēl vairāk ierobežo šos ieņēmumus.

42.

Turklāt jākonstatē – lai gan nevienā Regulas 2022/1854 tiesību normā nav ietverti skaidri norādījumi par to, kādā veidā jāaprēķina galu galā dalībvalstu noteiktie griesti, gadījumā, ja dalībvalsts izvēlas noteikt zemākus griestus nekā šajā regulā paredzētie, ar tiem jāievēro minētās regulas 8. panta 2. punktā izklāstītie nosacījumi. Tādējādi – vienīgi tad, ja tiek pierādīts, ka dalībvalsts noteiktie griesti ir tādi, kas pārkāpj šajā tiesību normā noteiktos kritērijus, šie griesti būtu uzskatāmi par nesaderīgiem ar Savienības tiesībām.

43.

Kad ir sniegti šie paskaidrojumi, jānorāda, ka iesniedzējtiesai galvenokārt ir šaubas par to, kā nosakāms cenas līmenis, uz kuru pamatojoties piemēro ieņēmumu griestus; šī tiesa uzskata, ka strīdīgais pasākums nespējot aizsargāt un veicināt investīcijas atjaunīgo energoresursu nozarē un ka tirgus ieņēmumu griesti neesot samērīgi un saprātīgi ( 22 ).

44.

Pirmām kārtām, jānorāda, kā tika atgādināts šo secinājumu 41. punktā, – tas vien, ka Itālijas valdības noteiktie griesti ir zemāki nekā Regulas 2022/1854 6. panta 1. punktā noteiktie, pats par sevi nevar izraisīt strīdīgās tiesību normas nesaderību ar šo regulu. No minētās regulas, konkrētāk – tās 8. panta 1. punkta, paša formulējuma izriet, pirmkārt, ka dalībvalstīm ir iespēja pieņemt griestus, kas zemāki par Savienības likumdevēja paredzēto griestu maksimālo vērtību 180 EUR par MWh, un, otrkārt, ka dalībvalstīm ir noteikta rīcības brīvība, kas tām ļauj noteikt šo griestu apmēru, ņemot vērā valsts tirgum raksturīgās iezīmes ( 23 ). Turklāt apstāklis, ka šie griesti būtu ievērojami atšķirīgi no Regulā 2022/1854 noteiktā apmēra, kā norāda iesniedzējtiesa, pats par sevi nebūtu pietiekams, lai konstatētu nesaderību ar šo regulu ( 24 ).

45.

Runājot par iesniedzējtiesas otrajā jautājumā minēto Regulas 2022/1854 27.–29. un 39. apsvērumu, jānorāda – arī tie nav uzskatāmi par tādiem, ar ko dalībvalstīm būtu noteikta konkrēta metodoloģija griestu aprēķināšanai. Lai gan šie apsvērumi var sniegt noderīgas norādes par kārtību, kādā nosakāmi aplūkojamie griesti, kā arī par to, kā izvairīties no iespējamas negatīvas ietekmes uz investīcijām, tomēr tie nav uzskatāmi par tādiem, ar ko dalībvalstīm būtu paredzēti saistoši noteikumi, kas atšķirtos no pienākumiem, kuri dalībvalstīm noteikti atbilstoši iepriekš minētajām šīs regulas tiesību normām, vai kas tos pārsniegtu ( 25 ).

46.

Attiecībā, konkrētāk, uz iesniedzējtiesas šaubām, vai Itālijas valdības izmantotā metodoloģija griestu apmēra noteikšanai ir saderīga ar Regulas 2022/1854 28. un 29. apsvērumu, jānorāda, ka šīs tiesību normas galvenokārt ir vērstas uz to, lai paskaidrotu Savienības likumdevēja šīs regulas 6. panta 1. punktā veikto izvēli noteikt griestus 180 EUR par MWh, kā arī sniegtu norādes dalībvalstīm valsts griestu aprēķināšanai, tomēr nenosakot nekādu konkrētu kārtību šādu griestu ieviešanai ( 26 ); vienīgais šajā ziņā paredzētais pienākums ir minētās regulas 8. panta 2. punktā izklāstīto nosacījumu ievērošana ( 27 ).

47.

Otrām kārtām, attiecībā uz citiem kritērijiem, nevis kritērijiem saistībā ar griestu apmēru stricto sensu un tā aprēķināšanas kārtību, kuri dalībvalstīm jāņem vērā, ieviešot šos griestus, ir noderīgi atgādināt, ka Regulas 2022/1854 8. panta 2. punkta b) un c) apakšpunktā dalībvalstīm paredzēts pienākums nodrošināt, lai šie griesti tiktu noteikti tādā līmenī, kas neapdraud investīciju signālus un nodrošina, ka tiek segtas investīcijas un darbības izmaksas, vienlaikus ļaujot investoriem gūt saprātīgu peļņas normu attiecībā pret cenu, kuru tie būtu varējuši sagaidīt.

48.

Šajā ziņā jāuzsver, ka Itālijas valdības izvēlētā griestu līmeņa saderības pārbaude, ņemot vērā iepriekš minētos parametrus, balstās uz faktu vērtējumu, kurā ņem vērā valsts tirgum raksturīgās iezīmes; šo pārbaudi veikt galu galā ir tikai iesniedzējtiesas kompetencē, jo tai turklāt ir zināmi šim nolūkam nepieciešamie faktiskie apstākļi ( 28 ). Tomēr, lai gan iesniedzējtiesai jāizvērtē iespējamā negatīvā ietekme, kāda strīdīgajai tiesību normai var būt uz investīcijām, un it īpaši tas, vai references cena tikusi noteikta tādā līmenī, kas neatbilst šīm gaidām un pārsniedz robežas tam, ko var atzīt par vajadzīgu un samērīgu, Tiesa tomēr šajā ziņā var sniegt norādes. Tādējādi, manuprāt, turpmāk minētie kritēriji ir atbilstīgi analīzei, kas iesniedzējtiesai būs jāveic.

49.

Pirmkārt, jāatgādina – ņemot vērā, ka strīdīgā tiesību norma ir ārkārtas intervence, kas saistīta ar īpašo tirgus situāciju, kuru izraisījis Krievijas agresijas karš pret Ukrainu, tās piemērojamība laikā ir ierobežota tā, ka tā aptver īsu laikposmu ( 29 ). Šajā ziņā jānorāda, ka Regulā 2022/1854 paredzētie pasākumi paši par sevi nav pastāvīgas intervences tirgū, bet konkrēti mērķētas intervences, lai risinātu ārkārtas apstākļu radītās problēmas.

50.

Pasākuma ilgums, kā arī tā ārkārtas raksturs ir kritēriji, kas jāņem vērā, pārbaudot konkrētā pasākuma nepieciešamību un samērīgumu, lai novērtētu tā seku apjomu ( 30 ), it īpaši tad, ja, kā tas ir šajā gadījumā, jāizvērtē sekas attiecībā uz atjaunīgo energoresursu nozarē esošajām investīcijām, kas paša to rakstura dēļ ir ilgtermiņa investīcijas. Turklāt tas tā vēl jo vairāk ir tad, ja pārbaude attiecas uz strīdīgās tiesību normas ietekmi uz investīcijām nākotnē, uz kurām, ņemot vērā aplūkojamo griestu pagaidu raksturu, šie griesti, visticamāk, neattieksies, jo lielākās daļas šo iekārtu ražošanas cikls sāksies tikai pēc attiecīgā regulējuma beigu termiņa ( 31 ).

51.

Otrkārt, jānorāda – no Regulas 2022/1854 paša formulējuma izriet, ka tirgus ieņēmumu griesti jānosaka tā, lai ietvertu virsieņēmumus, ņemot vērā tos, kurus investori nevarēja gaidīt brīdī, kad tika pieņemts lēmums veikt investīcijas. Tomēr pēc definīcijas šāda ārkārtas peļņa nevarētu atbilst ieņēmumiem, kādus attiecīgie uzņēmumi varētu sagaidīt, ja enerģijas tirgū nebūtu radušies neparedzēti apstākļi ( 32 ).

52.

Šajā ziņā jāprecizē, ka tiesiskās paļāvības aizsardzības princips, uz kuru atsaucas Secab, nav interpretējams tādējādi, ka saimnieciskās darbības subjekti varētu uz to atsaukties attiecībā uz jebkuru publisko iestāžu īstenotu intervenci, lai novērstu kādu tirgus nepilnību, it īpaši tad, ja šī intervence izpaužas kā ārkārtas intervence, reaģējot uz kādu nepieredzētu – tātad neparedzamu – notikumu. Proti, no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka ikviens saimnieciskās darbības subjekts, kuram kāda valsts iestāde ir devusi pamatotas cerības, var atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu ( 33 ). Tomēr, ja piesardzīgam un saprātīgam saimnieciskās darbības subjektam ir iespējams paredzēt, ka tiks veikts pasākums, kas varētu ietekmēt tā intereses, pēc šā pasākuma veikšanas tas uz šo principu nevar atsaukties. No šīs judikatūras izriet, ka saimnieciskās darbības subjekti nevar tiesiski paļauties uz to, ka pastāvošā situācija saglabāsies, jo tā var mainīties, valsts iestādēm izmantojot savu rīcības brīvību.

53.

Šajā gadījumā valsts iestādes nevarēja dot attiecīgajiem uzņēmumiem nekādas cerības, ka tiks gūti šādi ārkārtas ieņēmumi, jo šīs iestādes nekavējoties rīkojās, pieņemot ārkārtas pasākumus, lai risinātu neparedzamā gāzes cenu pieauguma problēmu. Proti, piesardzīgam un saprātīgam saimnieciskās darbības subjektam būtu jārēķinās ar šādu intervenci, ņemot vērā ārkārtas situāciju un tās būtisko ietekmi ne tikai uz enerģijas tirgu, bet arī ekonomiku, plašāk raugoties. Tāpat vēl jo vairāk nebūtu iespējams pamatoti cerēt uz to, ka no ārkārtas situācijas radīsies peļņa, kādu šāds saimnieciskās darbības subjekts nevarēja gaidīt brīdī, kad tika pieņemts lēmums veikt investīcijas ( 34 ).

54.

Šajā ziņā jānorāda – tas, ka Itālijas valdība griestu noteikšanai izmantojusi objektīvu kritēriju, kas pamatots ar apstākļiem, kuri bija spēkā tirgū pirms enerģētikas krīzes, tādu kā cenu vidējā aritmētiskā vērtība desmitgadē pirms enerģētikas krīzes, manuprāt, atbilst Regulas 2022/1854 prasībām attiecībā uz investoru prognozēm investīciju brīdī, kas ļauj nodrošināt, ka attiecīgie griesti tiek noteikti tādā cenas līmenī, ko investori pamatoti varēja sagaidīt ( 35 ).

55.

Treškārt, jāuzsver – no Regulas 2022/1854 paša teksta izriet, ka viens no elementiem, kas jāņem vērā, lai vērtētu apstrīdētās tiesību normas ietekmi uz investīcijām, ir attiecīgo iekārtu izmaksu struktūra un it īpaši enerģijas ražošanas izlīdzinātās izmaksas (levelised cost of energy) ( 36 ) aplūkojamajām tehnoloģijām ( 37 ). Šķiet, ka enerģētikas iekārtas, kuras darbina atjaunīgie energoresursi un kuras minētas strīdīgajā tiesību normā, raksturo tas, ka noteicošās ir fiksētās izmaksas, bet mainīgās izmaksas ir daudz zemākas. Turklāt, kā ir norādījusi arī iesniedzējtiesa, šīm iekārtām jāsedz izmaksas, kas nav atkarīgas no dabasgāzes cenu izmaiņām, jo tā netiek izmantota kā izejviela enerģijas ražošanā. Neskarot pārbaudes, kas jāveic iesniedzējtiesai, šķiet, ka izmaksu struktūra atjaunīgo energoresursu enerģijas ražotājiem, kā Secab gadījumā, lielākoties palika nemainīga, neraugoties uz fosilo kurināmo un it īpaši gāzes cenu neparedzamo pieaugumu, jo šis cenu pieaugums nekādi neietekmēja šo operatoru enerģijas ražošanas izmaksas ( 38 ).

56.

Ceturtkārt, jānorāda, ka strīdīgajā tiesību normā paredzētais griestu noteikšanas mehānisms faktiski ir “divvirzienu”, jo tas ļauj, no vienas puses, ne tikai noteikt ieņēmumu griestus tirgus cenu pārmērīga pieauguma gadījumā, bet arī rada likumīgu pienākumu atlīdzināt kaitējumu attiecīgajiem ražotājiem tirgus cenu pārmērīga samazinājuma gadījumā un it īpaši tad, ja vairumtirdzniecības cenas noslīd zem norādītās vidējās cenas ( 39 ). Tomēr, ja šī (references) cena ir noteikta tādā līmenī, kas ļauj attiecīgajām sabiedrībām segt savas izmaksas un gūt “saprātīgu peļņas normu” attiecībā pret cenu, kuru investori būtu varējuši sagaidīt – tas ir elements, kuru iesniedzējtiesai pienākas pārbaudīt –, šāds mehānisms spēj saglabāt investīcijas atjaunīgo energoresursu nozarē.

57.

Visbeidzot, trešām kārtām, norādīšu, ka pasākumi, kas ieviesti ar Regulu 2022/1854, ir vērsti uz to, lai ne tikai saglabātu enerģētikas tirgu struktūru un darbību Savienībā, bet arī, vispārīgāk raugoties, mazinātu negatīvās sekas, ko enerģētikas krīze izraisījusi attiecībā uz dalībvalstu ekonomiku un Savienības pilsoņiem. Konkrētāk, attiecībā uz patērētāju aizsardzību jānorāda – Regulas 2022/1854 10. pantā ir skaidri paredzēts, ka griestu piemērošanas rezultātā radušos virsieņēmumus var izmantot, lai finansētu galalietotājiem domātus atbalsta pasākumus nolūkā mazināt augsto elektroenerģijas cenu ietekmi uz šiem lietotājiem ( 40 ).

58.

Lai gan iesniedzējtiesa nav minējusi ar patērētāju aizsardzību saistīto aspektu, jāuzsver, ka Regula 2022/1854 kā ārkārtas intervence sabiedrības interešu aizsardzībai ir vērsta uz to, lai līdzsvarotu enerģijas ražotāju intereses, tostarp viņu investīciju atjaunīgo energoresursu enerģijā aizsardzību, no vienas puses, un patērētāju intereses, no otras puses. Līdz ar to virsieņēmumu nodevu un pārdales mehānismu pamato nepieciešamība rast līdzsvaru starp šiem ražotājiem, it īpaši ražotājiem, kuri negaidīti guva labumu no enerģijas cenu neparedzamā pieauguma, un elektroenerģijas lietotājiem, kurus īpaši ietekmēja elektroenerģijas cenu pieaugums pēc enerģētikas krīzes ( 41 ).

59.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ierosinu uz pārformulēto otro prejudiciālo jautājumu atbildēt tādējādi, ka Direktīvas 2019/944 5. panta 4. punkts, Direktīvas 2018/2001 2., 3. un 12. apsvērums, kā arī Regulas 2022/1854 27., 28., 29. un 39. apsvērums un 6. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tie pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā paredzēts, ka tirgus ieņēmumu griesti tiek noteikti, pamatojoties uz attiecīgajā tirgus zonā pēdējā desmitgadē konstatēto cenu, kas pārvērtētas atbilstoši inflācijai, vidējo aritmētisko vērtību, ja ir ievēroti Regulas 2022/1854 8. panta 2. punkta b) un c) apakšpunktā paredzētie nosacījumi.

60.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Tribunale Amministrativo Regionale per la Lombardia (Lombardijas Reģionālā administratīvā tiesa, Itālija) uzdoto otro prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2019/944 (2019. gada 5. jūnijs) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu un ar ko groza Direktīvu 2012/27/ES 5. panta 4. punkts, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2018/2001 (2018. gada 11. decembris) par no atjaunojamajiem energoresursiem iegūtas enerģijas izmantošanas veicināšanu 2., 3. un 12. apsvērums, kā arī Padomes Regulas (ES) 2022/1854 (2022. gada 6. oktobris) par ārkārtas intervenci augsto enerģijas cenu problēmas risināšanai 27., 28., 29. un 39. apsvērums un 6. panta 1. punkts

jāinterpretē tādējādi, ka

tie pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā paredzēts, ka tirgus ieņēmumu griesti tiek noteikti, pamatojoties uz attiecīgajā tirgus zonā pēdējā desmitgadē konstatēto cenu, kas pārvērtētas atbilstoši inflācijai, vidējo aritmētisko vērtību, ja ir ievēroti Regulas 2022/1854 8. panta 2. punkta b) un c) apakšpunktā paredzētie nosacījumi.