I. Ievads

1.

Šī lieta ir par to, kā interpretējami noteikumi par patērētāju apvienību locus standi celt prasību patērētāju interesēs finanšu instrumentu tirgu kontekstā saskaņā ar Direktīvas 2004/39/EK  ( 2 ) (turpmāk tekstā – “MiFID I direktīva”) 52. panta 2. punktu. Pamatjautājums ir par to, vai tādas patērētāju apvienības locus standi, kas rīkojas patērētāju statusā esošu atsevišķu ieguldītāju vārdā, var tikt ierobežots, pamatojoties uz to finanšu produktu iedabu un vērtību, kuros šie ieguldītāji ir veikuši ieguldījumus. Tādējādi Tiesai būs iespēja izpētīt ieguldītāju aizsardzības, patērētāju aizsardzības un patērētāju interešu aizstāvībai pieejamo tiesiskās aizsardzības mehānismu pārklāšanos.

II. Atbilstošās tiesību normas

a) Eiropas Savienības tiesības

MiFID I direktīva

2.

MiFID I direktīvas 52. pants “Pārsūdzības tiesības” bija formulēts šādi:

3.

MiFID I direktīvas 53. pants “Ārpustiesas mehānisms, kas regulē ieguldītāju sūdzības” bija formulēts šādi:

Direktīva 2014/65/ES (MiFID II)

4.

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/65/ES (2014. gada 15. maijs) par finanšu instrumentu tirgiem un ar ko groza Direktīvu 2002/92/ES un Direktīvu 2011/61/ES (OV 2014, L 173, 349. lpp., turpmāk tekstā – “MiFID II direktīva”) 74. panta 2. punkts formulēts šādi:

b) Spānijas tiesības

5.

Ley 1/2000, de 7 de enero, de Enjuiciamiento Civil (2000. gada 7. janvāra Civilprocesa likums, 2000. gada 8. janvāra BOE Nr. 7, 575. lpp.; turpmāk tekstā – “LEC”) 11. panta 1. punkts noteic, ka, neskarot cietušo personu individuālo locus standi, arī likumīgi izveidotām patērētāju un lietotāju apvienībām ir locus standi tiesā aizstāvēt savu biedru un pašas apvienības tiesības un intereses, kā arī patērētāju un lietotāju vispārējās intereses.

6.

Saskaņā ar Ley 1/1996, de 10 de enero, de asistencia jurídica gratuita (1996. gada 10. janvāra Likums 1/1996 par bezmaksas juridisko palīdzību, 1996. gada 12. janvāra BOE Nr. 11, 793. lpp.; turpmāk tekstā – “Likums 1/1996”) 2. papildnoteikumu patērētāju apvienības ir tiesīgas saņemt bezmaksas juridisko palīdzību, ja celtās prasības “tieši attiecas uz vispārējas, ikdienišķas un plaši izplatītas lietošanas vai patēriņa precēm vai pakalpojumiem”.

7.

Atbilstoši Likuma 1/1996 36. panta 2. punktam gadījumā, ja apvienības prasība tiesā netiek apmierināta, tai nav jāsedz pretējās puses tiesāšanās izdevumi neatkarīgi no prasības summas lieluma, un šos izdevumus nesedz arī konkrētie šajā tiesvedībā šīs apvienības pārstāvētie biedri.

8.

Real Decreto 1507/2000, de 1 de septiembre, por el que se actualizan los catálogos de productos y servicios de uso o consumo común, ordinario y generalizado y de bienes de naturaleza duradera, a efectos de lo dispuesto, respectivamente, en los artículos 2, apartado 2, y 11, apartados 2 y 5, de la Ley General para la Defensa de los Consumidores y Usuarios y normas concordantes (2000. gada 1. septembra Karaļa dekrēts 1507/2000, ar kuru atjaunina vispārējas, ikdienišķas un plaši izplatītas lietošanas vai patēriņa preču un pakalpojumu, ka arī ilgizturīgo preču sarakstus, kā noteikts Vispārējā likuma par patērētāju un lietotāju tiesību aizsardzību 2. panta 2. punktā un 11. panta 2. un 5. punktā un citās attiecīgajās tiesību normās; 2000. gada 12. septembra BOE Nr. 219, 31349. lpp.) I pielikuma C) daļas 13. punkts šo vispārējas, ikdienišķas un plaši izplatītas lietošanas vai patēriņa preču un pakalpojumu lokā vispārīgi iekļauj arī banku un finanšu pakalpojumus.

9.

Gan Ley Orgánica 6/1985, de 1 de julio, del Poder Judicial (1985. gada 1. jūlija Konstitutīvais likums par tiesu varu; 1985. gada 2. jūlija BOE Nr. 157, 20632. lpp.) 11. panta 2. punkts, gan LEC 247. panta 2. punkts vienādi noteic, ka tiesām ar motivētu lēmumu jānoraida prasības, blakussūdzības un iebildumi, kas iesniegti, lai ļaunprātīgi izmantotu tiesības, vai kas izraisa likuma vai procesuālo noteikumu apiešanu.

III. Fakti, tiesvedība un prejudiciālais jautājums

10.

Laikposmā no 2007. gada maija līdz 2009. gada martam divas fiziskas personas – Alberto un Andrea ar Banco Banif SA (tagad Banco Santander SA; turpmāk tekstā – “Banco Santander”) noslēdza piecus finanšu produktu iegādes pasūtījumus, katru vērtībā no 150 000 EUR līdz 300 000 EUR, kopsummā par 900 000 EUR.

11.

Visas iegādes tika noslēgtas laikā, kad bija piemērojama MiFID I direktīva.

12.

Asociación de Consumidores y Usuarios de Servicios Generales‑Auge (Vispārējo pakalpojumu patērētāju un lietotāju apvienība “Auge”; turpmāk tekstā – “Auge”) savu biedru Alberto un Andrea vārdā cēla prasību pret Banco Banif SA, lūdzot šos līgumus par finanšu produktu iegādi atzīt par spēkā neesošiem piekrišanas neesamības dēļ. Tā arī lūdza atmaksāt ieguldītājiem summu 481 634,14 EUR kopā ar komisijas maksām, izdevumiem un procentiem. Šī prasība pirmajā instancē tika daļēji apmierināta attiecībā uz konkrētiem iegādes pasūtījumiem. Līdz ar to kredītiestādei tika piespriests atmaksāt prasītājiem summu 462 515,74 EUR, pieskaitot likumiskos procentus par laiku no attiecīgo par spēkā neesošajiem atzīto ieguldījumu veikšanas dienas.

13.

Atbildētāja kredītiestāde par pirmās instances tiesas spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību Audiencia Provincial de Granada (Granādas provinces tiesa, Spānija). Šī tiesa noraidīja minēto apelācijas sūdzību un atstāja negrozītu pirmās instances spriedumu, uzskatot, ka atbildētāja nav ņēmusi vērā klientu ieguldītāja profilu un nav pirms līguma noslēgšanas sniegusi viņiem skaidru un pilnīgu informāciju par riskiem, kas saistīti ar produktiem, par kuriem tie slēdza līgumu, lai veiktu ieguldījumus.

14.

Atbildētāja kredītiestāde iesniedzējtiesā iesniedza ārkārtas pārsūdzību procesuālā pārkāpuma dēļ un kasācijas sūdzību. Tā apgalvo, ka Auge neesot locus standi celt prasību savu biedru vārdā tāpēc, ka produkti, par kuriem noslēgti līgumi, ir nevis vispārējas un plaši izplatītas lietošanas preces, bet gan spekulatīvi finanšu produkti ar augstu ekonomisko vērtību, kas pārsniedz ikdienišķajiem patēriņa produktiem piemītošo vērtību.

15.

Tribunal Supremo (Augstākā tiesa, Spānija) uzsver, ka tā vispārīgi ir atzinusi patērētāju apvienību locus standi celt MiFID I direktīvā paredzētās prasības savu biedru aizstāvībai, t.sk. arī tiesvedībās, kurās lietas dalībniece ir bijusi pati Auge.

16.

Tomēr divās konkrētās lietās Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) ir konstatējusi, ka Auge kā patērētāju apvienībai nav locus standi, lai aizstāvētu patērētāju individuālās intereses saistībā ar ieguldījumiem spekulatīvos finanšu produktos ar augstu ekonomisko vērtību, tāpēc ka šie ieguldījumi nav vispārējas, ikdienišķas un plaši izplatītas lietošanas vai patēriņa preces vai pakalpojumi. Šajā ziņā tā atzina, ka saskaņā ar Spānijas tiesībām šis patērētāju un lietotāju apvienību locus standi ir paredzēts šo patērētāju un lietotāju tiesību aizsardzībai tad, ja šīs tiesības tieši attiecas uz vispārējas, ikdienišķas un plaši izplatītas lietošanas vai patēriņa precēm vai pakalpojumiem.

17.

Šajos spriedumos Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) ir secinājusi, ka ir tādi finanšu pakalpojumi, kas savas iedabas un apstākļu dēļ – ņemot vērā šajos pakalpojumos iesaistītās lielās naudas summas un šo pakalpojumu spekulatīvo iedabu – nav klasificējami par “vispārējas, ikdienišķas un plaši izplatītas lietošanas pakalpojumi”. Tas gan nozīmējot nevis to, ka šie skartie konkrētie ieguldītāji nevarētu paši celt prasību savu tiesību aizsardzībai, bet gan to, ka tie nedrīkst celt prasību ar patērētāju apvienības starpniecību, lai izvairītos no prasības celšanai vajadzīgo tiesas izdevumu maksāšanas, kā arī no riska, ka tiks piespriests segt tiesāšanās izdevumus, kas var rasties gan zemākajās instancēs, gan kasācijas instancē.

18.

Mērķis ir šādi izvairīties no patērētāju apvienību īpašā locus standi krāpnieciskas vai ļaunprātīgas izmantošanas lietās, kurās patērētāja statuss vairs nav tik izteikts, ņemot vērā lietas īpatnības un prasības summu. Iesniedzējtiesa norāda, ka pretējā gadījumā tiesības uz bezmaksas juridisko palīdzību, kas šīm apvienībām ir atzītas savu biedru interešu aizstāvībai tiesvedībā, varētu tikt ļaunprātīgi izmantotas.

19.

Visbeidzot Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) paskaidro, ka savā judikatūrā tā nav noliegusi, ka patērētāju statuss ir arī ieguldītājiem, kuru mērķis ir peļņas gūšana un kuri darbojas ar savu komercdarbību vai profesionālo darbību nesaistītā jomā, pat ja to ieguldījumi ir sarežģīti vai lielā summā. Tomēr tā ir apšaubījusi patērētāju apvienības locus standi vairākos konkrētos gadījumos, kad, ņemot vērā lietas apstākļus, pastāv procesuālo noteikumu apiešana. Tā izpaužas kā izvairīšanās no tiesas izdevumu maksāšanas un pretējās puses tiesāšanās izdevumu segšanas, tiesājoties nevis pašiem, bet gan ar kādas patērētāju apvienības starpniecību, tādējādi kaitējot gan pretējai pusei, gan Valsts kasei.

20.

Šādos apstākļos Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

21.

Rakstveida apsvērumus iesniedza Auge, Banco Santander, Spānijas valdība un Eiropas Komisija. Tiesas sēdē, kas notika 2024. gada 8. maijā, šie lietas dalībnieki sniedza mutvārdu paskaidrojumus un atbildēja uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem.

IV. Izvērtējums

22.

Ar vienīgo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai MiFID I direktīvas 52. panta 2. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj valsts judikatūru, kas izņēmuma kārtā ierobežo patērētāju apvienību locus standi pārstāvēt kādu patērētāju statusā esošu ieguldītāju konkrētu kategoriju individuālās intereses, pamatojoties uz to finanšu produktu monetāro vērtību un iedabu, kuros šie ieguldītāji ir veikuši ieguldījumus. Iesniedzējtiesa vēlas arī noskaidrot, vai ir nozīme apstāklim, ka šādās situācijās patērētāju apvienības gūst labumu no bezmaksas juridiskās palīdzības un ka to pārstāvētās personas izvairās no tiesas izdevumu maksāšanas un pretējās puses tiesāšanās izdevumu segšanas.

23.

Iesniedzējtiesas jautājums izriet no diviem specifiskiem Spānijas tiesiskā regulējuma aspektiem. Pirmkārt, patērētāju apvienības ir tiesīgas aizstāvēt ne tikai “patērētāju [..] vispārējās intereses”, bet arī “savu biedru [..] tiesības un intereses”  ( 3 ). Otrkārt, patērētāju apvienības ir tiesīgas saņemt bezmaksas juridisko palīdzību, ja celtās prasības “tieši attiecas uz vispārējas, ikdienišķas un plaši izplatītas lietošanas vai patēriņa precēm vai pakalpojumiem”  ( 4 ). Šādos gadījumos, ja apvienības prasība tiesā netiek apmierināta, tai nav jāsedz pretējās puses tiesāšanās izdevumi; šos izdevumus nesedz arīdzan konkrētie biedri, kurus tiesvedībā pārstāv šī apvienība.

24.

Iesniedzējtiesas šaubas ir par to, vai ar MiFID I direktīvas 52. panta 2. punktu ir saderīga tiesu veiktā interpretācija, ar kuru patērētāju apvienības locus standi tiek noteikti ierobežojumi.

25.

Iesniedzējtiesa paskaidro, ka saskaņā ar tās judikatūru patērētāju statuss ir ieguldītājiem, kad tie darbojas kādā ar savu komercdarbību vai profesionālo darbību nesaistītā jomā (turpmāk tekstā – “ieguldītāji/patērētāji”)  ( 5 ). Tā arī atzinusi, ka patērētāju apvienībām vispārīgi ir locus standi aizstāvēt ieguldītāju/patērētāju intereses. Tomēr tā vēlas zināt, vai tādu patērētāju apvienību kā, piemēram, Auge, locus standi tad, kad tās pārstāv savu biedru individuālās intereses, var ierobežot, pamatojoties uz tādu veikto ieguldījumu iedabu un vērtību, kurus nevar uzskatīt par vispārējas, ikdienišķas un plaši izplatītas lietošanas vai patēriņa produktiem. Iesniedzējtiesa paskaidro, ka, ņemot vērā patērētāju apvienībām piemērojamo bezmaksas juridiskās palīdzības sistēmu, patērētāju apvienību locus standi atzīšana šādos apstākļos varētu novest pie procesuālo noteikumu apiešanas, kas izpaužas kā izvairīšanās no tiesas izdevumu maksāšanas un tiesāšanās izdevumu segšanas.

26.

Pirms pievērsties iesniedzējtiesas uzdotajam prejudiciālajam jautājumam, vispirms jānosaka pamatlietā ratione temporis piemērojamā tiesību norma.

a) Ievadapsvērumi par “ratione temporis” piemērojamo tiesību normu

27.

MiFID I direktīva tika atcelta no 2017. gada 3. janvāra, kad stājās spēkā MiFID II direktīva  ( 6 ). MiFID II direktīvas 74. panta 2. punkts reglamentē tajā uzskaitīto struktūru tiesības celt prasību patērētāju interesēs. Tas ir formulēts gandrīz identiski MiFID I direktīvas 52. panta 2. punktam. MiFID II direktīvas 74. panta 2. punkta pirmajā teikumā ir ietverta partikula “arī”, kas skaidri norāda, ka tajā uzskaitīto iestāžu tiesības celt prasību ir papildtiesības šā panta 1. punktā noteiktajām pārsūdzības tiesībām.

28.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka pamatlietā ratione temporis piemērojamā tiesību norma ir MiFID I direktīvas 52. panta 2. punkts, jo visi attiecīgie finanšu darījumi ir noslēgti šīs direktīvas piemērojamības laikā.

29.

Tiesas sēdē Tiesa vaicāja Komisijai, vai attiecīgā norma, kas reglamentē tiesības celt prasību, ir materiālo tiesību vai procesuālo tiesību norma, lai noteiktu, kura direktīva piemērojama ratione temporis. Komisija norādīja, ka attiecīgā norma pēc savas iedabas ir procesuāla un tas, vai piemērojama MiFID I direktīva vai MiFID II direktīva, jānoskaidro, ņemot vērā prasības celšanas brīdi.

30.

Šajā ziņā jāatgādina pastāvīgās judikatūras atziņa, ka procesuālo tiesību normas parasti ir piemērojamas no dienas, kad tās stājas spēkā, – atšķirībā no materiālo tiesību normām, kas parasti tiek interpretētas kā tādas, kas uz situācijām, kuras izveidojušās pirms to stāšanās spēkā, attiecas tikai tiktāl, cik no to noteikumiem, mērķa vai sistēmas skaidri izriet, ka tām ir piešķirama šāda iedarbība  ( 7 ).

31.

Tiesas sēdē Auge norādīja, ka prasību tā cēlusi 2015. gadā. Tiesai iesniegtajos lietas materiālos redzams, ka prasība ir celta pirms 2017. gada.

32.

Ciktāl Auge prasība ir celta pirms MiFID II direktīvas stāšanās spēkā – tas gan jāpārbauda iesniedzējtiesai –, ratione temporis piemērojamā norma ir MiFID I direktīvas 52. panta 2. punkts. Tādēļ nav jānoskaidro, vai MiFID I direktīvas 52. panta 2. punkts un MiFID II direktīvas 74. panta 2. punkts ir procesuālo vai materiālo tiesību normas.

33.

Katrā ziņā, kā Komisija norādīja tiesas sēdē, tā kā MiFID II direktīvas 74. panta 2. punkta formulējums ir gandrīz identisks MiFID I direktīvas 52. panta 2. punkta formulējumam, jebkura šīs otrās normas interpretācija ir vienlīdz attiecināma arī uz pirmo.

34.

Ņemot vērā iepriekš minēto, mana juridiskā analīze balstās uz premisu, ka ratione temporis piemērojamā tiesību norma ir MiFID I direktīvas 52. panta 2. punkts.

b) Par prasības, kas saskaņā ar MiFID I direktīvas 52. panta 2. punktu celta “patērētāju interesēs”, apjomu: kolektīvās vai arī individuālās intereses?

35.

Banco Santander un Spānijas valdība būtībā apgalvo, ka pamatlietā izvirzītais jautājums ir tāds, kas neietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā, un ka Tiesas kompetencē nav atbildēt uz uzdoto jautājumu. Tās uzskata, MiFID I direktīvas 52. panta 2. punkts reglamentē tikai patērētāju apvienību tiesības celt prasību patērētāju kolektīvo, nevis individuālo interešu aizstāvībai. Tādējādi – to ieskatā – izvirzītais jautājums ir par to, kā interpretējams Spānijas tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru patērētāju apvienībām ir locus standi celt prasību, lai aizstāvētu ne tikai kolektīvās, bet arī individuālās intereses.

36.

Ciktāl Banco Santander un Spānijas valdība apstrīd Tiesas kompetenci, pietiek vien norādīt, ka ar minēto jautājumu iesniedzējtiesa lūdz skaidrojumu, kā interpretēt Savienības tiesību normu. Šajā ziņā jānorāda, ka, lai gan saskaņā ar LESD 267. pantu ierosinātajā tiesvedībā valsts tiesību normu interpretācija ir dalībvalstu tiesu, nevis Tiesas ziņā un Tiesas kompetencē nav lemt par valsts tiesību normu saderīgumu ar Savienības tiesībām, Tiesas kompetencē tomēr ir sniegt valsts tiesai visus norādījumus par Savienības tiesību normu interpretāciju, kas ļautu tai izvērtēt šo normu saderīgumu ar Savienības tiesisko regulējumu  ( 8 ).

37.

Šajā lietā, lai atbildētu uz iesniedzējtiesas jautājumu, jānosaka termina “patērētāju interesēs” tvērums saistībā ar prasību, kas celta atbilstoši MiFID I direktīvas 52. panta 2. punktam. Minētais aspekts attiecas uz šīs tiesību normas materiālo piemērošanas jomu. No tā izriet, ka Tiesas kompetencē ir atbildēt uz šo jautājumu.

38.

Par šā jautājuma būtību jāteic, ka MiFID I direktīvas 52. panta 2. punktā dalībvalstīm ir noteikts pienākums paredzēt, ka viena vai vairākas no šajā tiesību normā uzskaitītajām struktūrām, kā noteikts attiecīgajos valstu tiesību aktos, patērētāju interesēs un saskaņā ar valstu tiesību aktiem var iesniegt prasību tiesā vai vērsties kompetentajās administratīvajās iestādēs, lai nodrošinātu, ka ir piemēroti valstu noteikumi šīs direktīvas īstenošanai. Šajā tiesību normā uzskaitītās struktūras ir šādas: a) valstu iestādes vai to pārstāvji, b) patērētājorganizācijas, kam ir likumīgas intereses patērētāju aizsardzībā, un c) profesionālas organizācijas, kam ir likumīgas intereses rīkoties, lai aizstāvētu savus locekļus.

39.

Turpinājumā izklāstīto iemeslu dēļ uzskatu, ka šajā tiesību normā rodamais termins “patērētāju interesēs” ir pietiekami plašs un paredz dalībvalstīm iespēju pēc saviem ieskatiem noteikt šo interešu, kas var būt gan kolektīvas, gan individuālas, precīzu tvērumu.

40.

Proti, jānorāda, ka MiFID I direktīvas 52. panta 2. punktā vārds “patērētāju” ir izteikts daudzskaitļa ģenitīvā. Daudzskaitļa lietojums norāda uz attiecīgās darbības kolektīvo dimensiju. Dalībvalstīm jāparedz mehānisms, kas ļautu vienai vai vairākām no minētajā pantā uzskaitītajām iestādēm aizstāvēt dažnedažādus patērētājus un viņu intereses finanšu un ieguldījumu pakalpojumu jomā.

41.

Citādi 52. panta 2. punktā nav konkretizēts attiecīgo patērētāju interešu precīzs tvērums vai, precīzāk, tas, vai struktūras, kurām ir locus standi celt prasību, ir tiesīgas aizstāvēt vienīgi patērētāju kolektīvās intereses, kas tiek saprastas kā patērētāju vispārējās intereses  ( 9 ), vai arī kādas noteiktas patērētāju grupas individuālās intereses.

42.

Tādējādi prasību, kas celtas saskaņā ar MiFID I direktīvas 52. panta 2. punktu, precīzs tvērums jānosaka katras dalībvalsts iekšējā tiesiskajā kārtībā, ņemot vērā patērētāju intereses, kuru aizsardzībai šīs prasības paredzētas.

43.

Proti, MiFID I direktīvas 52. panta 2. punkts ir formulēts vispārīgi un ar to netiek izsmeļoši saskaņotas valstu tiesību normas, kas reglamentē prasības, kuras var celt tajā uzskaitītās struktūras, tostarp patērētāju organizācijas.

44.

Šajā ziņā no MiFID I direktīvas 2. apsvēruma izriet, ka šajā direktīvā tiek paredzēta “saskaņošanas pakāpe, kas vajadzīga, lai ieguldītājiem nodrošinātu augstu aizsardzības līmeni”  ( 10 ). Lai gan ar šo direktīvu atbilstoši tās 5. apsvērumā teiktajam tiek izveidots “visaptverošs regulatīvs režīms” noteiktās finanšu tirgu jomās  ( 11 ), tās noteikumu izpildes līdzekļi nav pilnībā saskaņoti.

45.

Tas izriet jau no MiFID I direktīvas 52. panta 2. punkta formulējuma, kurā divreiz ir izdarīta atsauce uz valsts tiesību aktiem. Pirmkārt, tas, kurām no šajā normā uzskaitītajām iestādēm ir tiesības celt prasību, ir nosakāms valstu tiesību aktos. Otrkārt, šo iestāžu tiesības celt prasību ir īstenojamas “saskaņā ar valstu tiesību aktiem”. Tādējādi ar šo atsauci uz valstu tiesību aktiem Savienības likumdevējs ir atstājis katras dalībvalsts ziņā noteikt prasību celt tiesīgās struktūras un noteikt izpildes modeli, tiesiskās aizsardzības mehānismus, aizsargājamo patērētāju interešu tvērumu un ar prasību celšanu saistītos nosacījumus.

46.

MiFID I direktīvas 52. panta 2. punktā uzskaitītās dažādās to struktūru kategorijas, kuras atkarībā no valsts tiesību aktiem ir tiesīgas celt prasību tiesā, lai aizsargātu patērētāju intereses finanšu pakalpojumu jomā, atspoguļo dalībvalstu atšķirīgās pieejas un tradīcijas jautājumā par primāro atbildību saistībā ar patērētāju interešu aizstāvības noteikumu izpildi. Atšķirība būtībā izpaužas tajā, vai primārā atbildība par izpildi gulstas uz publiskajām iestādēm (publiski tiesiskā izpilde) vai uz patērētāju apvienībām un profesionālām organizācijām (privāttiesiskā izpilde), vai arī uz abām kategorijām kopā  ( 12 ). Līdz ar to atkarībā no dalībvalstu izvēles atbildība celt prasību patērētāju interesēs, lai nodrošinātu valsts noteikumu par MiFID I direktīvas īstenošanu piemērošanu, var būt vienīgi vai primāri valstu iestādēm vai to pārstāvjiem (52. panta 2. punkta a) apakšpunkts) (publiskās izpildes modelis)  ( 13 ). Dalībvalstis var arī nolemt, ka atbildība gulstas vienīgi vai primāri uz patērētāju organizācijām, kam ir likumīgas intereses patērētāju aizsardzībā saskaņā ar 52. panta 2. punkta b) apakšpunktu, un/vai profesionālajām organizācijām, kam ir likumīgas intereses rīkoties, lai aizstāvētu savus locekļus saskaņā ar 52. panta 2. punkta c) apakšpunktu (privāttiesiskās izpildes modelis).

47.

Izpildes modeļa izvēle ietekmē aizsargājamo patērētāju interešu tvērumu. Publiskās iestādes aizsargā vispārējās intereses. Patērētāju organizācijas arī galvenokārt aizsargā vispārējās patērētāju intereses  ( 14 ). Tomēr nav izslēdzams, ka atkarībā no valsts tiesiska regulējuma patērētāju apvienībām var tikt piešķirtas tiesības celt prasību individuālo interešu aizstāvībai  ( 15 ). Patērētāju individuālo interešu aizstāvība (finanšu un ieguldījumu pakalpojumu jomā) šķiet esam īpaši nozīmīga saistībā ar izpildes iespēju, kas minēta MiFID I direktīvas 52. panta 2. punkta c) apakšpunktā, jo šajā normā ir minētas “profesionālas organizācijas, kam ir likumīgas intereses rīkoties, lai aizstāvētu savus locekļus”  ( 16 ).

48.

Plašākā kontekstā ir svarīgi ņemt vērā apstākli, ka MiFID I direktīvas pieņemšanas laikā (2004. gadā) Eiropas Savienībā tiesiskās aizsardzības līdzekļu saskaņošanas pakāpe patērētāju interešu aizstāvības jomā kopumā bija ārkārtīgi zema  ( 17 ).

49.

Tikai dažās ar patērētāju aizsardzību saistītās jomās tika paredzēts mehānisms rīkojumiem novērst vai izbeigt pārkāpumu (injunctive relief), lai aizsargātu patērētāju kolektīvās intereses, neatceļot esošos patērētāju tiesiskās aizsardzības mehānismus.

50.

Svarīgākā no šīm normām ir joprojām spēkā esošais Direktīvas 93/13/EEK  ( 18 ) 7. panta 2. punkts. Minētajā tiesību normā paredzētais mehānisms ļauj dalībvalstīm ieviest tipveida līgumos ietverto negodīgo noteikumu kontroli, patērētāju apvienībām sabiedrības interesēs ceļot prasību novērst vai izbeigt šādu noteikumu izmantošanu  ( 19 ).

51.

Direktīva 98/27/EK  ( 20 ) tuvināja dalībvalstu normatīvos un administratīvos aktus par prasībām novērst vai izbeigt pārkāpumu, kas celtas tālab, lai aizsargātu patērētāju kolektīvās intereses, kas iekļautas tās pielikumā uzskaitītajās direktīvās  ( 21 ). Atbilstoši Direktīvas 98/27 2. apsvērumam “kopējās intereses” jāsaprot kā “intereses, kas [nav gluži vienīgs] to indivīdu interešu [kopums], kuriem pārkāpums ir radījis kaitējumu”.

52.

Direktīvas 98/27 pielikumā nebija iekļauta neviena atsauce uz MiFID I direktīvas priekšteci, proti, Direktīvu 93/22/EEK  ( 22 ). Tas šķiet esam piemēroti tāpēc, ka Direktīvas 93/22 mērķis bija tikai saskaņot sākotnējās darbības atļaujas piešķiršanu un darbības nosacījumus ieguldījumu sabiedrībām un tai nebija lielas nozīmes finanšu un ieguldījumu pakalpojumu jomā darbojošos patērētāju aizsardzībā  ( 23 ).

53.

Pēc MiFID I direktīvas stāšanās spēkā, neraugoties uz MiFID I direktīvas 52. panta 2. punktā minēto norādi uz “patērētāju interesēm”, Direktīvas 98/27 pielikumā netika izdarīti grozījumi. MiFID I direktīva netika iekļauta arī Direktīvas 2009/22/EK par aizliegumiem saistībā ar patērētāju interešu aizsardzību  ( 24 ) pielikumā. MiFID I direktīvas neiekļaušana Direktīvas 2009/22 piemērošanas jomā vēl vairāk norāda uz to, ka patērētāju interešu aizsardzībai MiFID I direktīvas jomā paredzēto tiesiskās aizsardzības mehānismu saskaņošanas pakāpe bija zema un joprojām nav mainījusies.

54.

Ar Direktīvu (ES) 2020/1828 par pārstāvības prasībām patērētāju kolektīvo interešu aizsardzībai  ( 25 ) pirmo reizi Eiropas Savienības līmenī tika panākta ievērojamāka kolektīvās tiesiskās aizsardzības saskaņošana  ( 26 ), aptverot gan aizlieguma pasākumus, gan tiesiskās aizsardzības pasākumus. Šajā direktīvā jēdziens “patērētāju kolektīvās intereses” ir definēts kā “patērētāju vispārējās intereses un, jo īpaši tiesiskās aizsardzības pasākumu nolūkos, patērētāju grupas intereses”  ( 27 ).

55.

Direktīvas 2020/1828 piemērošanas joma ir sevišķi plaša. Tās mērķis ir sasniegt augstu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni daudzās jomās, kas saistītas ar patērētāju interesēm, tostarp finanšu pakalpojumu jomā  ( 28 ). Tās pielikums aptver tostarp MiFID II direktīvas 23.–29. pantu, kuros paredzēti noteikumi ieguldītāju aizsardzības nodrošināšanai.

56.

Vairāki Direktīvas 2020/1828 apsvērumi atklāj to, cik dažādi tiesiskās aizsardzības mehānismi pastāvēja tās pieņemšanas laikā, lai aizsargātu patērētāju individuālās, kā arī kolektīvās intereses, tostarp finanšu pakalpojumu jomā. Proti, 13. apsvērumā ir teikts, ka augsta patērētāju tiesību aizsardzības līmeņa sasniegšanai “[minētajā] direktīvā papildus vispārējām patērētāju aizsardzības tiesībām ir jāiekļauj tādas jomas kā [..] finanšu pakalpojumi [..]” un, “tā kā ir pieaudzis patērētāju pieprasījums pēc finanšu un ieguldījumu pakalpojumiem, ir svarīgi uzlabot patērētāju aizsardzības tiesību izpildi minētajās jomās”. Direktīvas 2020/1828 11. apsvērumā teikts, ka šim tiesību aktam “nebūtu jāaizstāj esošie valstu procesuālie mehānismi kolektīvo vai individuālo patērētāju interešu aizsardzībai”  ( 29 ). Visbeidzot 48. apsvērumā teikts, ka “dalībvalstīm būtu jāparedz noteikumi par to, kā koordinēt pārstāvības prasības, individuālas prasības, ko cēluši patērētāji, un jebkuras citas prasības, kuru mērķis ir patērētāju individuālo un kolektīvo interešu aizsardzība, kā noteikts Savienības un valsts tiesību aktos”  ( 30 ).

57.

No visa iepriekš minētā izriet, ka MiFID I direktīvas 52. panta 2. punktā rodamā termina “patērētāju interesēs” tvērums jāsaprot plaši, ļaujot dalībvalstīm atkarībā no valsts tradīcijām, kas var ievērojami atšķirties, paredzēt prasību celšanu patērētāju kolektīvo un arī individuālo interešu aizstāvībai.

58.

Tādējādi dalībvalstis – ja tās nolemj piešķirt patērētāju apvienībām locus standi celt prasību saskaņā ar MiFID I direktīvas 52. panta 2. punkta b) apakšpunktu – var pēc saviem ieskatiem šīs prasības tvērumā ietvert tikai patērētāju kolektīvo interešu aizstāvību. Tās arī var pēc saviem ieskatiem atzīt, kā to izdarījusi Spānija, ka patērētāju apvienības ir tiesīgas aizstāvēt ne tikai patērētāju kolektīvās un vispārējās intereses, bet arī savu biedru individuālās intereses.

59.

Tomēr, kā paskaidrošu nākamajā iedaļā, dalībvalstīm piešķirtā rīcības brīvība noteikt prasības tvērumu šajā ziņā ir ierobežota.

c) Par dalībvalstu rīcības brīvības ierobežojumiem MiFID I direktīvas 52. panta 2. punkta piemērošanā

60.

MiFID I direktīvas 52. panta 2. punktā dalībvalstīm ir noteikts pienākums paredzēt, ka viena vai vairākas no tajā norādītajām struktūrām patērētāju interesēs un “saskaņā ar valstu tiesību aktiem” var iesniegt prasību, lai nodrošinātu, ka ir piemēroti valstu noteikumi šīs direktīvas īstenošanai. Tomēr, īstenojot tām MiFID I direktīvas 52. panta 2. punktā piešķirto rīcības brīvību, dalībvalstīm, kā būtībā norādījusi Komisija, sava rīcības brīvība jāizmanto, ievērojot šajā tiesību normā noteiktos ierobežojumus. Proti, attiecīgais regulējums valsts tiesību aktos nedrīkst apdraudēt šīs tiesību normas lietderīgo iedarbību, ņemot vērā minētās direktīvas mērķus  ( 31 ).

61.

Runājot konkrētāk par MiFID I direktīvas 52. panta 2. punktā paredzētās prasības materiālo tvērumu, jāteic, ka no šīs tiesību normas izriet, ka tā aptver valsts tiesību normu pareizu piemērošanu šīs direktīvas īstenošanai patērētāju interesēs, neizslēdzot nevienu ieguldītāju, kas būtu kvalificējams kā patērētājs  ( 32 ).

62.

Jēdziens “patērētājs” nav definēts nedz MiFID I direktīvas 52. panta 2. punktā, nedz kādā citā minētās direktīvas normā. Turpretim MiFID I direktīvas 4. pantā ir definēts jēdziens “klients” un divas klientu kategorijas (privātie un profesionālie klienti)  ( 33 ).

63.

Kā pamatoti norādīts tiesību doktrīnā, Savienības tiesībās nav vienotas jēdziena “patērētājs” definīcijas  ( 34 ). Katrā direktīvā tiek noteikta tās piemērošanas joma un tiek ietverta sava – konkrētā tiesību akta vajadzībām atbilstoša – jēdziena “patērētājs” definīcija. Tomēr MiFID I direktīvā nav noteikts, kas ir “patērētājs”. Tādējādi, lai nodrošinātu Eiropas Savienības likumdevēja mērķu ievērošanu patērētāju līgumu jomā, kā arī Savienības tiesību konsekvenci, it īpaši jāņem vērā citos Savienības tiesību aktos ietvertais “patērētāja” jēdziens  ( 35 ). Ar patērētāju interešu aizsardzību saistītie juridiskie instrumenti MiFID I direktīvas pieņemšanas laikā  ( 36 ) liecina par konverģenci attiecībā uz noteiktiem būtiskiem jēdziena “patērētājs” definīcijas elementiem  ( 37 ). Patērētājs ir fiziska persona, kas darbojas ārpus un neatkarīgi no jebkādas profesionālās darbības vai mērķa un vienīgi ar nolūku apmierināt savas personīgās vajadzības.

64.

Šāda patērētāja jēdziena izpratne – kas balstīta uz kritēriju, ka fiziska persona darbojas ārpus savas profesionālās darbības, – pēc savas iedabas ir objektīva  ( 38 ). Nekas MiFID I direktīvas 52. panta 2. punktā neliecina par to, ka ieguldītāja klasificēšanai par “patērētāju” saskaņā ar šo tiesību normu būtu jāņem vērā šīs personas finansiālais stāvoklis ieguldījumu veikšanas brīdī un to finanšu instrumentu iedaba un vērtība, kuros ir veikti ieguldījumi.

65.

MiFID I direktīvas 52. panta 2. punktā rodamā atsauce uz “patērētāju interesēm” norāda, ka tie ieguldītāji, kas uzskatāmi par patērētājiem, tā sacīt “pilda divas lomas”, proti, ir gan patērētāja, gan ieguldītāja statusā. MiFID I direktīvas 53. pants apstiprina šo divējādo statusu. Šī tiesību norma – kā redzams no tās virsraksta – reglamentē ārpustiesas mehānismu, kas regulē ieguldītāju sūdzības. Minētā norma noteic, ka dalībvalstīm jāsekmē sūdzību un prasību lietderīgu un efektīvu procedūru izveide “patērētāju strīdu izšķiršanai attiecībā uz [..] ieguldījumu pakalpojumu un papildpakalpojumu sniegšanu”. No minētās tiesību normas izriet, ka ir ieguldītāju strīdi, kas kvalificējami kā patērētāju strīdi  ( 39 ).

66.

Ieguldītāja un patērētāja divējādo statusu apstiprina MiFID II direktīva, kuras apsvērumos ir atsauce uz mērķi nodrošināt ieguldītāju un patērētāju aizsardzību  ( 40 ).

67.

Apstiprinājums šim divējādajam statusam rodams arī Direktīvā 2020/1828. Tās 14. apsvērumā ir teikts, ka šī direktīva attiecas uz I pielikumā minēto Savienības tiesību aktu, tostarp MiFID II direktīvas, noteikumu pārkāpumiem, ciktāl minētie noteikumi aizsargā patērētāju intereses, “neatkarīgi no tā, vai minētie patērētāji tiek saukti par patērētājiem [..], klientiem, privātiem ieguldītājiem, privātiem klientiem [..] vai vēl kā citādi” (mans izcēlums).

68.

No iepriekš minētā izriet, ka MiFID I direktīvas 52. panta 2. punkta kontekstā ieguldītāja un patērētāja jēdzieni pastāv līdztekus, veidojot “saliktu jēdzienu”  ( 41 )“ieguldītājs/patērētājs”.

69.

Minētā līdzāspastāvēšana neietver nekāda veida slieksni attiecībā uz finanšu līdzekļiem vai finanšu instrumentu vērtību, kam būtu pakārtotas MiFID I direktīvas 52. panta 2. punktā paredzētās tiesības celt prasību. Tādējādi šīs tiesību normas izpratnē veids, kādā patērētājs rīkojas kā ieguldītājs, un it īpaši viņa ieguldījuma summa vai instrumentu sarežģītība vai vērtība neatņem šai personai patērētāja statusu, ciktāl tā rīkojas ārpus savas profesionālās darbības  ( 42 ).

70.

Tātad no iepriekš minētā izriet, ka šādi faktori var nebūt nozīmīgi, nosakot šajā normā uzskaitīto struktūru locus standi celt prasību ieguldītāju/patērētāju interešu aizstāvībai. Citiem vārdiem – tiesības celt prasību saskaņā ar MiFID I direktīvas 52. panta 2. punktu nav nošķiramas no ieguldītāju kā patērētāju statusa.

71.

Šo struktūru un it īpaši patērētāju apvienību tiesību celt prasību izslēgšana attiecībā uz atsevišķiem patērētāju statusā esošajiem ieguldītājiem netieši vājinātu šo statusu, lai gan patiesībā tas nav pakļauts nekādiem ierobežojumiem vai atrunām. Turklāt šo tiesību izslēgšana apdraudētu MiFID I direktīvas 52. panta 2. punkta lietderīgo iedarbību, kas izpaužas kā tiesības celt prasību visu ieguldītāju/patērētāju interesēs, nenošķirot dažādus šo tiesību līmeņus atkarībā no ieguldījuma apmēra vai iedabas. Šajā ziņā jāņem vērā arī tas, ka MiFID I direktīvas mērķis – atbilstoši tās 2. un 31. apsvērumā teiktajam – ir nodrošināt ieguldītājiem augstu aizsardzības līmeni.

72.

Šajā gadījumā nav strīda par to, ka Spānijas tiesiskajā regulējumā patērētāju apvienībām ir atzīts locus standi pārstāvēt savu biedru tiesības un intereses, kā arī patērētāju vispārējās intereses. Iesniedzējtiesa norāda, ka pamatlietā iesaistītās fiziskās personas ir patērētāji un viņu patērētāju statuss ir konstatēts. Turklāt šī tiesa norādīja, ka vispārīgi tā ir atzinusi patērētāju apvienību locus standi aizstāvēt savus biedrus tiesvedībās, uz kurām ir attiecināma MiFID I direktīva. Tomēr tā uzskata, ka patērētāju apvienību locus standi jāierobežo, ja tās pārstāv to patērētāju intereses, kuri ir veikuši ieguldījumus sarežģītos finanšu produktos.

73.

Tomēr šo secinājumu 69.–71. punktā izklāstīto iemeslu dēļ šāda tiesu veikta interpretācija, kas ierobežo šo apvienību locus standi, pamatojoties uz finanšu produkta vērtību vai iedabu, var apdraudēt MiFID I direktīvas 52. panta 2. punkta lietderīgo iedarbību.

74.

No iepriekš minētā izriet, ka, lai gan dalībvalstis, īstenojot MiFID I direktīvas 52. panta 2. punktu, var pēc saviem ieskatiem izlemt, vai patērētāju apvienībām ir locus standi aizstāvēt patērētāju kolektīvās intereses vai vienlīdz arī savu biedru individuālās intereses, šīs tiesības ir saistītas ar šo ieguldītāju kā patērētāju statusu. Produktu veidam vai attiecīgo ieguldītāju/patērētāju veikto ieguldījumu apjomam šajā ziņā nav izšķirošas nozīmes.

d) Par “locus standi” un ļaunprātīgu procedūras izmantošanu, ņemot vērā piemērojamo bezmaksas juridiskās palīdzības režīmu

75.

Iesniedzējtiesa ir norādījusi, ka saskaņā ar Spānijas tiesisko regulējumu patērētāju apvienības ir tiesīgas saņemt bezmaksas juridisko palīdzību, ja celtās prasības “tieši attiecas uz vispārējas, ikdienišķas un plaši izplatītas lietošanas vai patēriņa precēm vai pakalpojumiem”. Atbilstoši piemērojamajiem valsts tiesību aktiem  ( 43 ) tas nozīmē, ka patērētāju apvienībām nav jāsedz pretējās puses tiesāšanās izdevumi pat tad, ja šo apvienību prasība tiesā netiek apmierināta. Turklāt patērētāju apvienībām nav pienākuma maksāt ar prasības celšanu saistītos tiesas izdevumus.

76.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka situācijās, kad patērētāju apvienība ceļ prasību, kas tieši neattiecas tādām “vispārējas, ikdienišķas un plaši izplatītas lietošanas vai patēriņa precēm vai pakalpojumiem” kā, piemēram, sarežģītiem finanšu produktiem, kas ietilpst MiFID I direktīvas piemērošanas jomā, pastāv locus standi krāpnieciskas vai ļaunprātīgas izmantošanas risks. Šāda ļaunprātība izpaužas tādējādi, ka patērētāju apvienība nepamatoti izmanto “priviliģētās” bezmaksas juridiskās palīdzības režīmu.

77.

Šajā ziņā jānorāda, ka, pirmkārt, interpretēt valsts tiesiskajā regulējumā paredzētos nosacījumus, saskaņā ar kuriem patērētāju apvienība ir tiesīga saņemt bezmaksas juridisko palīdzību, ir iesniedzējtiesas ziņā. Proti, valsts tiesai jānoskaidro, vai sarežģīti finanšu produkti ar augstu vērtību ir uzskatāmi par tādiem, kas ietilpst vai neietilpst jēdziena “vispārējas, ikdienišķas un plaši izplatītas lietošanas vai patēriņa preces vai pakalpojumi” tvērumā. Arī noskaidrot šādu produktu klasifikācijas sekas saistībā ar valstī paredzētā bezmaksas juridiskās palīdzības režīma piemērojamību ir valsts tiesas ziņā.

78.

Otrkārt, patērētāju apvienību locus standi saistībā ar MiFID I direktīvu skaidri jānošķir no jautājuma par bezmaksas juridisko palīdzību vai jebkādu iespējamo procedūras ļaunprātīgu izmantošanu.

79.

Šajos secinājumos paustais viedoklis, ka MiFID I direktīvas 52. panta 2. punktā paredzētais patērētāju apvienību locus standi nav ierobežojams, pamatojoties uz attiecīgo finanšu produktu vērtību vai iedabu, neskar jautājumu, vai, pamatojoties uz šādu kritēriju, var tikt ierobežota šīm apvienībām piešķiramā bezmaksas juridiskā palīdzība.

80.

Šajā ziņā jānorāda, ka MiFID I direktīvas 52. panta 2. punktā (nedz arī kādā citā toreiz piemērojamā Savienības tiesību aktā) nav ietverta neviena tiesību norma, kas reglamentētu bezmaksas juridiskās palīdzības nodrošināšanu ar locus standi apveltītajām struktūrām. No tā izriet, ka, tā kā nav Savienības tiesiskā regulējuma par bezmaksas juridiskās palīdzības nodrošināšanu patērētāju apvienībām, kad tās ceļ prasību patērētāju interešu aizstāvībai saistībā ar MiFID I direktīvas 52. panta 2. punktu, katras dalībvalsts tiesību sistēmā jānosaka šādas normas atbilstoši procesuālās autonomijas principam, tomēr ar nosacījumu, ka tās nav mazāk labvēlīgas nekā normas, kas regulē līdzīgas situācijas, kurās tiek piemērotas iekšējās tiesības (līdzvērtības princips), un nepadara par neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina to tiesību izmantošanu, kas piešķirtas Savienības tiesībās (efektivitātes princips)  ( 44 ).

81.

Runājot par līdzvērtības principu, jāteic, ka Tiesas rīcībā nav informācijas, kas tai radītu šaubas par pamatlietā aplūkojamo procesuālo normu atbilstību šim principam.

82.

Proti, ja vien iesniedzējtiesas veicamajā pārbaudē neizrādīsies citādi, no Likuma 1/1996 2. papildnoteikuma izriet, ka noteikums, saskaņā ar kuru patērētāju apvienības ir tiesīgas saņemt bezmaksas juridisko palīdzību gadījumos, kad celtās prasības tieši attiecas uz vispārējas, ikdienišķas un plaši izplatītas lietošanas vai patēriņa precēm vai pakalpojumiem, ir piemērojams visām attiecīgajām prasībām neatkarīgi no tā, vai tās ir balstītas uz Savienības vai valsts tiesisko regulējumu.

83.

Par efektivitātes principu Tiesa jau ir nospriedusi, ka ikviens gadījums, kad rodas jautājums, vai valsts procesuālo tiesību norma padara neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtina Savienības tiesību piemērošanu, jāanalizē, ņemot vērā šīs tiesību normas nozīmi visā procesā, šā procesa norisi un īpatnības dažādās valsts iestādēs. Šajā ziņā vajadzības gadījumā jāņem vērā tādi valsts tiesu sistēmas pamatā esošie principi kā tiesību uz aizstāvību aizsardzība, tiesiskās noteiktības princips un procesa pienācīga norise  ( 45 ).

84.

Turklāt valsts tiesiskais regulējums, kas ierobežo piekļuvi bezmaksas juridiskajai palīdzībai, var ietekmēt tiesības vērsties tiesā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā nostiprināto tiesību efektīvas aizsardzības tiesā principu  ( 46 ). Minētās tiesības paredz, ka bezmaksas juridiskā palīdzība ir nodrošināma tiem, kuriem nav pietiekamu līdzekļu, ja šī palīdzība ir nepieciešama, lai nodrošinātu piekļuves tiesai efektivitāti  ( 47 ).

85.

Šajā gadījumā, ja vien valsts tiesas veicamajā pārbaudē neizrādīsies citādi, ir redzams, ka patērētāju apvienību tiesības uz bezmaksas juridisko palīdzību ir atkarīgas nevis no apvienības finansiālā stāvokļa, bet gan tikai no strīdā aplūkoto preču vai pakalpojumu iedabas. Redzams arī tas, ka piemērojamie valsts tiesību akti aptur principu “zaudētājs maksā” par labu patērētāju apvienībām  ( 48 ).

86.

Ciktāl valsts tiesībās ir paredzēts labvēlīgs režīms patērētāju apvienībām un tiek izdarīta atkāpe no principa “zaudētājs maksā”, ar produkta iedabu saistītie kritēriji, kam valsts tiesiskajā regulējumā ir pakārtota šā režīma izmantošana, – atbilstoši tam, kā tos interpretē valsts tiesas, – nešķiet esam tādi, kas varētu apdraudēt efektivitātes principu  ( 49 ).

87.

Turklāt, tā kā MiFID I direktīvas 52. panta 2. punkts vēlreiz apliecina Hartas 47. pantā nostiprinātās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību  ( 50 ), jākonstatē, ka saskaņā ar attiecīgo valsts tiesisko regulējumu bezmaksas juridisko palīdzību patērētāju apvienībām var piešķirt, neprasot pierādījumus par pietiekamu līdzekļu neesamību. Šādos apstākļos šis īpašais bezmaksas juridiskās palīdzības režīms nav tāds, kas varētu ietekmēt patērētāju apvienības tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.

88.

Tāpat jāpiebilst, ka valsts tiesību aktos paredzētie kritēriji, lai patērētāju apvienības varētu izmantot īpašo juridiskās palīdzības režīmu, neietekmē – kā Spānijas valdība apgalvojusi tiesas sēdē un ja vien iesniedzējtiesas veicamajā pārbaudē neizrādīsies citādi – patērētāju statusā esošo atsevišķo ieguldītāju tiesības celt individuālu prasību un saskaņā ar attiecīgajām valsts tiesību normām lūgt piešķirt bezmaksas juridisko palīdzību, ja viņiem nav pietiekamu līdzekļu.

89.

Arī valsts tiesību aktu piemērošana ar nolūku sodīt par ļaunprātīgu tiesāšanos un nepamatotiem prasījumiem ir valsts tiesas ziņā  ( 51 ).

90.

Šādos apstākļos jānorāda, ka tas vien, ka patērētāju apvienība ceļ prasību to ieguldītāju/patērētāju vārdā, kuriem ir ievērojami finanšu līdzekļi un kuri ir ieguldījuši līdzekļus sarežģītos produktos, pats par sevi nav uzskatāms par procesuālo noteikumu apiešanu, kas atņemtu patērētāju apvienībai locus standi.

91.

No manas iepriekš izklāstītās analīzes  ( 52 ) izriet, ka jebkura atšķirīga interpretācija apdraudētu MiFID I direktīvas 52. panta 2. punkta lietderīgo iedarbību.

92.

Ņemot vērā visu iepriekš izklāstīto, MiFID I direktīvas 52. panta 2. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj valsts judikatūru, kas izņēmuma kārtā ierobežo patērētāju apvienību locus standi pārstāvēt kādu patērētāju statusā esošu ieguldītāju konkrētu kategoriju individuālās intereses, pamatojoties uz to finanšu produktu monetāro vērtību un iedabu, kuros šie ieguldītāji ir veikuši ieguldījumus. Tas gan neskar jautājumu par to, vai, pamatojoties uz šādiem kritērijiem, var ierobežot bezmaksas juridisko palīdzību un no tās izrietošo atbrīvojumu no tiesas izdevumu samaksas un pretējās puses tiesāšanās izdevumu segšanas.

V. Secinājumi

93.

Ierosinu Tiesai uz Tribunal Supremo (Augstākā tiesa, Spānija) uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi: