Vispirms jānorāda, ka LESD 101. panta 1. punkts ir piemērojams vienīgi nozarēs, kuras ir atvērtas konkurencei, ņemot vērā nosacījumus, kas ietverti šajā punktā saistībā ar ietekmi uz tirdzniecību starp dalībvalstīm un ietekmi uz konkurenci (skat. spriedumu, 2012. gada 29. jūnijs, E.ON Ruhrgas un E.ON/Komisija, T‑360/09, Krājums, EU:T:2012:332, 84. punkts un tajā minētā judikatūra).

Saskaņā ar judikatūru konkurences apstākļu pārbaude kādā tirgū attiecas ne tikai uz faktisko konkurenci, kas pastāv starp attiecīgajā tirgū jau esošajiem uzņēmumiem, bet arī uz potenciālo konkurenci, lai noskaidrotu, vai, ņemot vērā tirgus struktūru un tā darbību regulējošo ekonomisko un juridisko kontekstu, pastāv reālas un konkrētas iespējas, ka attiecīgie uzņēmumi konkurēs savā starpā vai ka attiecīgajā tirgū var ienākt jauns konkurents, kas konkurēs ar uzņēmumiem, kuri jau veic uzņēmējdarbību šajā tirgū (spriedumi, 1998. gada 15. septembris, European Night Services u.c./Komisija, T‑374/94, T‑375/94, T‑384/94 un T‑388/94, Krājums, EU:T:1998:198, 137. punkts; 2011. gada 14. aprīlis, Visa Europe un Visa International Service/Komisija, T‑461/07, Krājums, EU:T:2011:181, 68. punkts, un E.ON Ruhrgas un E.ON/Komisija, minēts 98. punktā, EU:T:2012:332, 85. punkts).

Lai noskaidrotu, vai uzņēmums ir potenciāls konkurents tirgū, Komisijai ir jāpārbauda, vai, nenoslēdzot nolīgumu, kuru tā vērtē, būtu pastāvējušas reālas un konkrētas iespējas, ka šis uzņēmums integrētos minētajā tirgū un konkurētu ar uzņēmumiem, kas tajā veic uzņēmējdarbību. Pierādot iepriekš minēto, nevar vienkārši balstīties uz pieņēmumu – tas ir jāpamato vai nu ar faktiem, vai konkrētā tirgus struktūru analīzi. Tādējādi uzņēmumu nevar kvalificēt kā potenciālu konkurentu, ja tā ienākšana tirgū neatbilst ekonomiski perspektīvai stratēģijai (skat. spriedumu E.ON Ruhrgas un E.ON/Komisija, minēts 98. punktā, EU:T:2012:332, 86. punkts un tajā minētā judikatūra).

No tā noteikti izriet, ka, lai gan uzņēmuma nodomam integrēties tirgū var būt nozīme, lai noteiktu, vai to var uzskatīt par potenciālu konkurentu šajā tirgū, tomēr būtiskais faktors, ar kuru ir jāpamato šī kvalifikācija, ir tas, vai tam ir spēja integrēties minētajā tirgū (skat. spriedumu E.ON Ruhrgas un E.ON/Komisija, minēts 98. punktā, EU:T:2012:332, 87. punkts un tajā minētā judikatūra).

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka potenciālas konkurences, kas var izpausties pat kā kāda uzņēmuma vienkārša pastāvēšana ārpus tirgus, ierobežojums nevar būt atkarīgs no tā, vai tiek pierādīts, ka šim uzņēmumam ir nodoms drīzumā ienākt šajā tirgū. Proti, pats šī uzņēmuma pastāvēšanas fakts var izraisīt konkurences spiedienu uz uzņēmumiem, kas tajā laikā darbojas šajā tirgū, kur šo spiedienu veido iespēja, ka, tirgum kļūstot pievilcīgākam, tajā ienāks jauns konkurents (spriedums Visa Europe un Visa International Service/Komisija, minēts 99. punktā, EU:T:2011:181, 169. punkts).

Turklāt judikatūrā ir arī precizēts, ka pats fakts, ka uzņēmums, kurš jau darbojas tirgū, cenšas noslēgt nolīgumus vai izveidot informācijas apmaiņas mehānismus ar citiem uzņēmumiem, kuri nedarbojas šajā tirgū, ir nopietns netiešs pierādījums tam, ka šis tirgus nav tāds, kurā nevar iekļūt (šajā ziņā skat. spriedumus, 2011. gada 12. jūlijs, Hitachi u.c./Komisija, T‑112/07, Krājums, EU:T:2011:342, 226. punkts, un 2014. gada 21. maijs, Toshiba/Komisija, T‑519/09, EU:T:2014:263, 231. punkts).

Lai gan no šīs judikatūras izriet, ka Komisija, vērtējot, vai citi uzņēmumi ir uzņēmuma, kurš darbojas tirgū, potenciālie konkurenti, var balstīties tostarp uz šā uzņēmuma uztveri, tomēr ar tīri teorētisku iespēju, ka uzņēmums ienāks tirgū, nepietiek, lai pierādītu, ka pastāv potenciāla konkurence. Tāpēc Komisijai ar faktiem vai konkrētā tirgus struktūru analīzi ir jāpierāda, ka ienākšana tirgū varētu notikt pietiekami ātri, lai potenciālās ienākšanas draudi ietekmētu tirgus dalībnieku rīcību, pamatojoties uz izmaksām, kas būtu ekonomiski saprātīgas (šajā ziņā skat. spriedumu E.ON Ruhrgas un E.ON/Komisija, minēts 98. punktā, EU:T:2012:332, 106. un 114. punkts).

Judikatūrā tāpat kā Regulas Nr. 1/2003 2. pantā ir paredzēts, ka pienākums sniegt pierādījumus ir pusei vai iestādei, kura apgalvo, ka ir noticis konkurences tiesību normu pārkāpums. Tādējādi gadījumā, ja pastāv strīds par pārkāpuma esamību, Komisijai ir jāpierāda tās konstatētais pārkāpums un ir jāiesniedz tādi pierādījumi, kas spēj juridiski pietiekami pierādīt pārkāpumu veidojošo faktu esamību (skat. spriedumu, 2013. gada 12. aprīlis, CISAC/Komisija, T‑442/08, Krājums, EU:T:2013:188, 91. punkts un tajā minētā judikatūra).

Šajā kontekstā, ja tiesai rodas šaubas, tās ir jāinterpretē par labu lēmuma, ar ko konstatēts pārkāpums, adresātam. Līdz ar to, it īpaši tiesvedībā par prasību atcelt lēmumu par naudas soda uzlikšanu, tiesa nevar secināt, ka Komisija attiecīgo pārkāpumu ir juridiski pietiekami pierādījusi, ja tiesai par šo jautājumu vēl saglabājas šaubas (skat. spriedumu CISAC/Komisija, minēts 105. punktā, EU:T:2013:188, 92. punkts un tajā minētā judikatūra).

Proti, ir jāņem vērā nevainīguma prezumpcija, kas izriet tostarp no Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 48. panta. Ņemot vērā attiecīgo pārkāpumu raksturu, kā arī sankciju, kas par tiem var tikt noteiktas, veidu un smagumu, nevainīguma prezumpcija ir piemērojama tostarp tādos procesos par uzņēmumiem piemērojamo konkurences tiesību normu pārkāpumiem, kuru rezultātā var tikt noteikti naudas sodi vai kavējuma nauda (šajā ziņā skat. spriedumu CISAC/Komisija, minēts 105. punktā, EU:T:2013:188, 93. punkts un tajā minētā judikatūra).

Turklāt ir jāņem vērā nemazsvarīgais reputācijai nodarītais kaitējums, ko fiziskai vai juridiskai personai rada konstatējums, ka tā ir bijusi iesaistīta konkurences tiesību normu pārkāpumā (skat. spriedumu CISAC/Komisija, minēts 105. punktā, EU:T:2013:188, 95. punkts un tajā minētā judikatūra).

Līdz ar to Komisijai ir jāsniedz precīzi un saskaņoti pierādījumi, lai konstatētu pārkāpuma pastāvēšanu un lai gūtu drošu pārliecību, ka apgalvotie pārkāpumi ir uzskatāmi par konkurences ierobežojumiem LESD 101. panta 1. punkta izpratnē (skat. spriedumu CISAC/Komisija, minēts 105. punktā, EU:T:2013:188, 96. punkts un tajā minētā judikatūra).

Tomēr ir svarīgi uzsvērt, ka katram Komisijas iesniegtajam pierādījumam nav noteikti jāatbilst šiem kritērijiem attiecībā uz katru pārkāpuma elementu. Ir pietiekami, ja netiešu pierādījumu kopums, uz ko iestāde atsaucas, kopumā ņemot, atbilst šai prasībai (skat. spriedumu CISAC/Komisija, minēts 105. punktā, EU:T:2013:188, 97. punkts un tajā minētā judikatūra).

Visbeidzot ir jānorāda, ka, ja Komisija pierāda, ka uzņēmums ir piedalījies pret konkurenci vērstā pasākumā, šim uzņēmumam, izmantojot ne tikai neizpaustos dokumentus, bet arī visus līdzekļus, kas ir tā rīcībā, ir jāsniedz citāds savas rīcības skaidrojums (šajā ziņā skat. spriedumu, 2004. gada 7. janvāris, Aalborg Portland u.c./Komisija, C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P, Krājums, EU:C:2004:6, 79. un 132. punkts).

Tomēr, ja Komisijas rīcībā ir dokumentāri pierādījumi par pret konkurenci vērstu praksi, attiecīgie uzņēmumi nevar vien norādīt apstākļus, kas sniedz atšķirīgu skaidrojumu Komisijas konstatētajiem faktiem un tādējādi ļauj ar citu faktu izskaidrojumu aizstāt Komisijas sniegto faktu izskaidrojumu. Proti, gadījumā, ja pastāv dokumentāri pierādījumi, minētajiem uzņēmumiem ne tikai jāsniedz iespējams citāds skaidrojums Komisijas konstatētajiem faktiem, bet arī jāapstrīd to faktu pastāvēšana, kas konstatēti, pamatojoties uz Komisijas iesniegtajiem dokumentiem (šajā ziņā skat. spriedumu CISAC/Komisija, minēts 105. punktā, EU:T:2013:188, 99. punkts un tajā minētā judikatūra).

Ir jāatgādina, ka LESD 263. pantā ir noteikts, ka Savienības tiesa veic argumentu, kurus prasītājs ir izvirzījis pret apstrīdēto lēmumu, tiesisku un faktisku pārbaudi un ka tā ir pilnvarota vērtēt pierādījumus un atcelt minēto lēmumu. Tādējādi, lai gan jomās, kur jāsniedz sarežģīti ekonomiskie vērtējumi, Komisijai ir novērtējuma brīvība, tas nenozīmē, ka Savienības tiesai būtu jāatturas veikt Komisijas veiktās ekonomiska rakstura datu interpretācijas pārbaudi. Proti, Savienības tiesai tostarp ir ne tikai jāpārbauda izvirzīto pierādījumu saturiskā pareizība, to ticamība un saskanība, bet arī jāpārbauda, vai šie elementi veido atbilstošo datu kopumu, kas jāņem vērā, lai novērtētu sarežģītu situāciju, un vai tie var pamatot secinājumus, kas no tiem izdarīti (šajā ziņā skat. spriedumu, 2014. gada 10. jūlijs, Telefónica un Telefónica de España/Komisija, C‑295/12 P, Krājums, EU:C:2014:2062, 53. un 54. punkts un tajos minētā judikatūra).

Ņemot vērā šos apsvērumus, ir jāizvērtē prasītāju argumenti par to, ka brīdī, kad tika noslēgti strīdīgie nolīgumi, starp prasītājiem un ģenērisko zāļu uzņēmumiem neesot pastāvējusi potenciāla konkurence.

Vispirms attiecībā uz konkurences situāciju Apvienotajā Karalistē Komisija ir uzskatījusi, ka laikā pirms 2002. gada 24. janvāra, kad tika parakstīts GUK nolīgums attiecībā uz Apvienoto Karalisti, Lundbeck bija vienīgais uzņēmums, kas Apvienotajā Karalistē pārdeva citalopramu. 2002. gada 5. janvārī beidzās Lundbeck sākotnējo patentu termiņš Apvienotajā Karalistē. Tādējādi kopš šā datuma Apvienotās Karalistes citaloprama tirgus būtībā bija atvērts ģenēriskajiem produktiem ar nosacījumu, ka tie atbilst tiesību aktos noteiktajām prasībām par kvalitāti, drošumu un efektivitāti, ko apliecina TA. Tādējādi uzņēmumus, kuri ražoja vai kuriem bija nodoms Apvienotajā Karalistē pārdot ģenēriskos produktus, kas satur citalopramu, un kuriem bija reālas perspektīvas tuvākajā nākotnē iegūt ģenērisko citalopramu un saņemt TA, varēja uzskatīt par potenciāliem Lundbeck konkurentiem. Ienākšana ģenērisko zāļu tirgū, it īpaši tad, ja vienlaicīgi ienāktu vairāki ģenērisko zāļu uzņēmumi, visticamāk radītu intensīvu cenu konkurences procesu, kas ātri un ļoti būtiski samazinātu citaloprama cenu (apstrīdētā lēmuma preambulas 738. apsvērums).

Merck (GUK), vispirms informējot Lundbeck par savu nodomu ienākt citaloprama tirgū, bija pirmais ģenērisko zāļu uzņēmums, kas 2002. gada 9. janvārī saņēma TA Apvienotās Karalistes tirgum. Šajā periodā Merck (GUK) bija uzkrājis 8 miljonus citaloprama tablešu, kuru pamatā bija Natco AFV, kas bija gatavi pārdošanai Apvienotajā Karalistē (apstrīdētā lēmuma preambulas 741. apsvērums).

Pēc tam, kad 2002. gada 24. janvārī ar Lundbeck tika parakstīts GUK nolīgums attiecībā uz Apvienoto Karalisti, Merck (GUK) atturējās laist tirgū ģenērisko citalopramu līdz nolīguma darbības beigām, kas sākotnēji bija paredzētas 2003. gada jūlijā. Tomēr laikā no 2003. gada 1. līdz 4. augustam, pirms 2003. gada 6. augustā nolīgums tika otrreiz pagarināts, Merck (GUK) Apvienotās Karalistes tirgū taču pārdeva savu ģenērisko citalopramu GBP 3,3 miljonu vērtībā (apstrīdētā lēmuma preambulas 742. apsvērums).

Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 743. apsvērumā ir secinājusi, ka šie fakti pietiekami pierādot to, ka Merck (GUK) brīdī, kad tika parakstīts GUK nolīgums attiecībā uz Apvienoto Karalisti, ir bijušas reālas un konkrētas iespējas ienākt Apvienotās Karalistes citaloprama tirgū. Turklāt fakts, ka Merck (GUK) 2003. gada augustā uz īsu brīdi faktiski bija ienācis tirgū, pietiekami pierāda, ka Merck (GUK) un Lundbeck strīdīgo nolīgumu parakstīšanas brīdī 2002. gada janvārī ir bijuši potenciāli konkurenti. Turklāt arī fakts, ka Lundbeck saskaņā ar šiem nolīgumiem piekrita veikt ievērojamu līdzekļu pārskaitījumu par labu Merck (GUK), pietiekami pierāda, ka Lundbeck uztvēra Merck (GUK) kā potenciālu konkurentu, kura ienākšana tirgū strīdīgo nolīgumu parakstīšanas brīdī bija ticama un kurš apdraudēja tā pozīciju tirgū.

Tomēr prasītāji apstrīd faktu, ka šie elementi būtu pietiekami, lai konstatētu, ka starp tiem un Merck (GUK) ir pastāvējusi potenciāla konkurence, un uzskata, ka Komisijai būtu vajadzējis vispirms pierādīt, ka šim uzņēmumam bija spēja ienākt tirgū, nevis ņemt vērā tā nodomus šajā ziņā. Tāpat tie apstrīd dažādus paziņojumus, kurus Komisija ir izmantojusi apstrīdētajā lēmumā un kuri, pēc to domām, esot citēti ārpus to konteksta un neļaujot konstatēt, ka ar Natco AFV netika pārkāpts neviens Lundbeck patents, it īpaši patents saistībā ar kristalizāciju.

Taču pietiek vien konstatēt, ka Komisija, vērtējot, vai starp Merck (GUK) un Lundbeck pastāv potenciāla konkurence, ir balstījusies nevis tikai uz subjektīviem šo uzņēmumu vērtējumiem, bet arī uz objektīviem apstākļiem, piemēram, faktu, ka Merck (GUK) laikā, kad tika noslēgts GUK nolīgums attiecībā uz Apvienoto Karalisti, noslēdza apgādes līgumu ar Schweizerhall ar mērķi iegūt Natco citalopramu, ka tam jau bija lieli ģenēriskā citaloprama krājumi un ka tas 2002. gada 9. janvārī Apvienotajā Karalistē saņēma TA.

Tomēr prasītāji, pirmkārt, apgalvo, ka Merck (GUK) nebūtu varējis laist tirgū ģenēriskos produktus, nepārkāpjot to patentus. Taču te atkal runa ir par viņu subjektīvo vērtējumu, jo laikā, kad tika noslēgts GUK nolīgums attiecībā uz Apvienoto Karalisti, neviena EEZ tiesa nebija pasludinājusi, ka ar Natco AFV, kuru Merck (GUK) izmantoja sava ģenēriskā citaloprama ražošanai, būtu pārkāpts kāds no Lundbeck patentiem. Turklāt laikā, kad tika noslēgts šis nolīgums, Lundbeck patents saistībā ar kristalizāciju Apvienotajā Karalistē vēl nebija pat piešķirts. Visbeidzot ir jāatgādina, ka Merck (GUK) nebija jāpierāda savu produktu nepārkāpjošais raksturs, lai varētu tos tirgot Apvienotajā Karalistē (skat. šā sprieduma 122. punktu). Tas vienīgi riskēja, ka varētu nākties sastapties ar Lundbeck lūgumiem izdot rīkojumu par aizliegumu vai prasībām par patenta pārkāpumu, tomēr bez jebkādas garantijas, ka Lundbeck panāktu pozitīvu rezultātu, jo saskaņā ar paša Lundbeck aplēsēm saistībā ar paņēmiena patentiem pārkāpuma pastāvēšanu ir īpaši grūti konstatēt (apstrīdētā lēmuma preambulas 629. apsvērums). Turklāt strīda gadījumā Merck (GUK), iesniedzot pretprasību, būtu varējis apšaubīt Lundbeck patentu spēkā esamību (skat. šā sprieduma 122. punktu).

Pretēji tam, ko uzskata prasītāji, Komisijai nebija pienākuma droši konstatēt, ka Merck (GUK) nolīgumu darbības laikā būtu ienācis tirgū, izmantojot AFV, ar kuru netiek pārkāpti Lundbeck patenti. Tai vienīgi bija jāpierāda, ka Merck (GUK) strīdīgo nolīgumu noslēgšanas brīdī ir bijušas reālas un konkrētas iespējas ienākt tirgū un ka šīs perspektīvas bija uzskatāmas nevis par tīri teorētiskām iespējām, bet gan par tādām, kas liecināja par reālu spēju pietiekami ātri ienākt tirgū, lai radītu konkurences spiedienu uz Lundbeck.

Ņemot vērā preambulas 738. un nākamajos apsvērumos iekļautos elementus, kas apkopoti šā sprieduma 215.–218. punktā, prasītājiem nav pamata apgalvot, ka Komisija neesot izpildījusi šo uzdevumu. Proti, apstāklis, ka Merck (GUK) ir izdevies uz īsu brīdi ienākt tirgū ar savām ģenēriskajām zālēm 2003. gada augustā, kad tas uzskatīja, ka nolīguma ar Lundbeck nosacījumi vairs nav gana labi (apstrīdētā lēmuma preambulas 755. apsvērums), pietiekami spilgti apliecina, ka GUK nolīguma attiecībā uz Apvienoto Karalisti noslēgšanas brīdī Merck (GUK) ir bijis vismaz potenciāls Lundbeck konkurents. Ja prasītāju apgalvojums tiktu pieņemts, tas nozīmētu, ka pat tajā brīdī Merck (GUK) nevarētu tikt uzskatīts par Lundbeck potenciālo konkurentu, jo nav bijis konstatēts, ka ar tā produktiem netiek pārkāpts neviens no Lundbeck patentiem, lai gan tas Apvienotajā Karalistē bija pārdevis tabletes GBP 3,3 miljonu vērtībā. Šādu nostāju, protams, nevar pieņemt. Visbeidzot arī apstāklis, ka Lundbeck ir izvēlējies noslēgt nolīgumu ar Merck (GUK), lai kavētu tā ienākšanu tirgū, liecina, ka Lundbeck šā nolīguma noslēgšanas brīdī to ir uzskatījis par apdraudējumu, kas var radīt konkurences spiedienu citaloprama tirgū (skat. šā sprieduma 103. punktu).

Otrkārt, attiecībā uz prasītāju apgalvojumu par to, ka Merck (GUK) strīdīgo nolīgumu darbības laikā neesot bijusi iespēja vērsties pie cita AFV ražotāja, ir jākonstatē, ka šāds arguments, ņemot vērā iepriekš minēto, ir neiedarbīgs, jo Komisijai nebija pienākuma droši konstatēt, ka Merck (GUK) būtu varējis ienākt tirgū, izmantojot AFV, ar kuru netiek pārkāpti patenti, lai varētu to uzskatīt par potenciālu Lundbeck konkurentu brīdī, kad tika noslēgti nolīgumi. Katrā ziņā, kā pareizi norāda Komisija, apgādes līgums, ko Merck (GUK) bija noslēdzis ar Schweizerhall, balstījās uz pieņēmumu, ka pēc Lundbeck sākotnējo patentu termiņa beigām ar Natco AFV netiks pārkāpts neviens no tā sākotnējiem patentiem. Līdz ar to gadījumā, ja Merck (GUK) produkti, kuru pamatā ir Natco AFV, tiktu atzīti par tādiem, ar kuriem tiek pārkāpti patenti, ir ļoti iespējams, ka Merck (GUK) būtu varējis vai nu izbeigt šo līgumu un censties iegādāties ģenērisko citalopramu no cita piegādātāja, nevis Schweizerhall, vai arī vienoties ar Schweizerhall, lai tas piegādā ģenērisko citalopramu, kas iegūts ar paņēmienu, ar kuru netiek pārkāpti patenti (šā sprieduma 197. punkts).

Tādējādi Komisija nav pieļāvusi kļūdu, apstrīdētajā lēmumā secinot, ka GUK nolīguma attiecībā uz Apvienoto Karalisti parakstīšanas brīdī Merck (GUK) ir bijušas reālas un konkrētas iespējas ienākt Apvienotās Karalistes citaloprama tirgū un ka tādēļ tas tajā brīdi ir bijis vismaz potenciāls Lundbeck konkurents.

Tālāk attiecībā uz konkurences situāciju EEZ teritorijā Komisija preambulas 827. un nākamajos apsvērumos ir izklāstījusi iemeslus, kuru dēļ tā ir uzskatījusi, ka Merck (GUK) lielākajā daļā EEZ dalībvalstu varēja tikt uzskatīts par Lundbeck potenciālu konkurentu. Brīdī, kad tika parakstīti nolīgumi, Merck (GUK) ar Schweizerhall bija noslēdzis ekskluzīvu izplatīšanas līgumu par Natco AFV. Šis līgums Schweizerhall padarīja par privileģētu Natco izplatītāju virknē EEZ valstu (proti, Beļģijā, Vācijā, Spānijā, Francijā, Itālijā, Nīderlandē, Somijā, Zviedrijā un Norvēģijā) un Merck (GUK) par tā “privileģēto klientu” tādā ziņā, ka tā vajadzības saistībā ar citalopramu tiks apmierinātas pirmām kārtām (apstrīdētā lēmuma preambulas 235. apsvērums).

2002. gada maijā Merck (GUK) izplatītājs Zviedrijā NM Pharma saņēma TA un ienāca Zviedrijas tirgū. NM Pharma rīcībā bija arī ievērojams izplatīšanas tīkls Norvēģijā, un tas plānoja izmantot savu Zviedrijas TA, lai, izmantojot Direktīvā 2001/83 paredzēto savstarpējās atzīšanas procedūru, saņemtu TA Beļģijā, Dānijā, Spānijā, Nīderlandē, Somijā un Norvēģijā. Savukārt Merck (GUK) plānoja saņemt analogas TA Vācijā, Īrijā, Grieķijā, Francijā, Itālijā, Austrijā un Portugālē, izmantojot savu TA, kas saņemta Apvienotajā Karalistē (apstrīdētā lēmuma preambulas 829. un 830. apsvērums). Turklāt GUK nolīguma attiecībā uz EEZ preambulas D punktā bija atzīta Merck (GUK) kā potenciāla konkurenta EEZ teritorijā loma (apstrīdētā lēmuma preambulas 831. apsvērums).

Šie elementi ir ļāvuši Komisijai secināt, ka GUK nolīguma attiecībā uz EEZ parakstīšanas brīdī 2002. gada oktobrī Merck (GUK) un Lundbeck ir bijuši vismaz potenciāli konkurenti. Dažus mēnešus pirms nolīguma parakstīšanas Merck (GUK) pat ir bijis faktisks Lundbeck konkurents Zviedrijā – ar sava izplatītāja NM Pharma starpniecību. Turklāt pats fakts, ka Lundbeck saskaņā ar šo nolīgumu piekrita veikt ievērojamu līdzekļu pārskaitījumu par labu Merck (GUK), pietiekami pierāda, ka Lundbeck uztvēra Merck (GUK) kā potenciālu konkurentu, kura ienākšana tirgū bija ticama un kurš apdraudēja tā pozīciju citaloprama tirgū GUK nolīguma attiecībā uz EEZ parakstīšanas brīdī (apstrīdētā lēmuma preambulas 832. apsvērums).

Tomēr prasītāji apgalvo, ka produktu tirgiem saistībā ar farmaceitisko produktu, piemēram, citaloprama, piegādi ir valsts mērogs, tādēļ Komisijai esot bijis jāvērtē, vai Merck (GUK) un Lundbeck ir bijuši potenciāli konkurenti katrā no EEZ dalībvalstīm, nevis jāveic vienots vērtējums par visu EEZ kopumā.

Tomēr ir jānorāda, ka analīze, ko Komisija ir veikusi apstrīdētā lēmuma preambulas 827.–840. apsvērumā (skat. šā sprieduma 226.–228. punktu), pietiekami pārliecinoši parāda, ka Merck (GUK) un Lundbeck varēja tikt uzskatīti par potenciāliem konkurentiem visā EEZ teritorijā GUK nolīguma attiecībā uz EEZ noslēgšanas brīdī. Fakts, ka ne GUK nolīguma attiecībā uz EEZ noslēgšanas brīdī, ne tā darbības laikā Merck (GUK) nebija saņēmis TA visās EEZ dalībvalstīs, nenozīmē, ka šā nolīguma noslēgšanas brīdī tam nebija reālu un konkrētu iespēju ienākt dažādu EEZ dalībvalstu tirgū.

Proti, kā Komisija to ir pierādījusi apstrīdētā lēmuma preambulas 827. un nākamajos apsvērumos, Merck (GUK) bija nodoms izmantot Direktīvā 2001/83 paredzēto savstarpējās atzīšanas procedūru, lai citās dalībvalstīs saņemtu TA, pamatojoties uz TA, ko tas jau bija saņēmis Apvienotajā Karalistē, kā arī uz tā izplatītājam Zviedrijā NM Pharma piederošo TA (skat. šā sprieduma 227. punktu).

Turklāt fakts, ka GUK nolīgums attiecībā uz EEZ attiecas uz visu EEZ teritoriju (izņemot Apvienoto Karalisti), pietiekami pierāda, ka Lundbeck ir uztvēris Merck (GUK) kā potenciālu draudu visā šajā teritorijā un ka Merck (GUK) ir bijušas reālas un konkrētas iespējas ienākt citaloprama tirgū ja ne visās EEZ valstīs, tad vismaz lielākajā daļā no tām (skat. apstrīdētā lēmuma preambulas 827. un nākamos apsvērumus). Kā Komisija norāda apstrīdētā lēmuma 1540. zemsvītras piezīmē, tai nav bijis pienākums pierādīt, ka gadījumā, ja nepastāvētu GUK nolīgums attiecībā uz EEZ, Merck (GUK) šā nolīguma darbības laikā noteikti būtu ienācis katras EEZ dalībvalsts tirgū. Proti, nav iespējams a posteriori konstatēt datumus, kad notiktu ienākšana katrā no EEZ dalībvalstīm, jo GUK nolīguma attiecībā uz EEZ mērķis un sekas bija tieši izbeigt Merck (GUK) centienus šajā ziņā.

Turklāt šajā argumentā atkal nav ņemta vērā atšķirība starp faktisku un potenciālu konkurenci, jo attiecībā uz pēdējo minēto netiek prasīts pierādīt, ka notiek konkrēta ienākšana tirgū, pietiek vien ar to, ka pastāv reālas un konkrētas iespējas to izdarīt. No apstrīdētā lēmuma preambulas 328. un 347. apsvēruma tostarp izriet, ka brīdī, kad tika noslēgts GUK nolīgums attiecībā uz EEZ, Merck (GUK) ir bijis nodoms un spēja sākt tirgot citalopramu EEZ pietiekami īsā laikā, lai tas izdarītu konkurences spiedienu uz Lundbeck.

Katrā ziņā no apstrīdētā lēmuma izriet, ka Komisija ir ņēmusi vērā atšķirības starp EEZ valstīm, kad tās bija būtiskas, lai varētu izvērtēt, vai šajā teritorijā ir pastāvējusi potenciāla konkurence. Piemēram, Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 827. apsvērumā ir minējusi, ka Lundbeck AFV patenta termiņš Austrijā atšķirībā no citām dalībvalstīm beidzās tikai 2003. gada aprīlī. Apstrīdētā lēmuma preambulas 326., 347. un 827.–830. apsvērumā tā arī ir izvērtējusi situāciju saistībā ar TA dažādās EEZ valstīs.

Attiecībā uz prasītāju argumentu, ka NM Pharma nenovēršami saskartos ar to celtām prasībām, pietiek vien konstatēt, ka šādu apgalvojumu noliedz fakti, jo NM Pharma uz teju pieciem mēnešiem faktiski ir ienācis Zviedrijas tirgū, tur veicot “ļoti pārliecinošus” pārdevumus (apstrīdētā lēmuma preambulas 325. apsvērums), taču Lundbeck pret to nav cēlis nevienu prasību.

Tādēļ ir jāsecina, ka pamata sestā daļa ir jānoraida.

Pirmām kārtām ir jāizskata prasītāju argumenti saistībā ar apgalvojumu par potenciālas konkurences neesamību starp tiem un Arrow laikā, kad tika noslēgts Arrow UK nolīgums.

Attiecībā uz prasītāju argumentiem saistībā ar apgalvojumu, ka Arrow nevarēja ienākt tirgū ar Cipla vai Matrix citalopramu, ir jānorāda turpmākais.

Pirmkārt, apstrīdētā lēmuma preambulas 375. un 878. apsvērumā Komisija ir konstatējusi, ka 2001. gada 22. maijā Arrow noslēdza līgumu ar Tiefenbacher, lai iegādātos, no vienas puses, tirdzniecības atļaujas, ko tas attiecībā uz ģenērisko citalopramu bija pieprasījis vairākās EEZ valstīs, kā arī, no otras puses, šo zāļu tabletes, kas izgatavotas no Cipla vai Matrix AFV.

Otrkārt, apstrīdētā lēmuma preambulas 379. un 878. apsvērumā Komisija ir norādījusi, ka 2001. gada 10. septembrī Arrow no Tiefenbacher pasūtīja ģenēriskā citaloprama tabletes par vērtību, kas līdzvērtīga 2,8 miljoniem Vācijas marku (DEM), un ka daļu no šīm tabletēm tas saņēma 2001. gada novembrī, bet otru daļu – 2002. gada janvāra otrās nedēļas laikā. Šīs tabletes ir bijušas izstrādātas no Cipla AFV, kas saražota ar Cipla I paņēmienu.

Treškārt, no apstrīdētā lēmuma preambulas 382. apsvēruma izriet, ka 2001. gada 14. decembrī ir notikusi Arrow un Tiefenbacher tikšanās. Saskaņā ar piezīmēm par šo tikšanos, kuras prasītāji ir iesnieguši Vispārējai tiesai, Tiefenbacher ir uzskatījis, ka ar citalopramu, kas saražots, izmantojot Cipla I paņēmienu, ja tas tiktu sūtīts uz Apvienoto Karalisti, varētu tikt pārkāpts patents saistībā ar kristalizāciju, lai gan Cipla apgalvoja, ka tā paņēmiens atbilstot vienam no tiem, kas minēti sākotnējos patentos. Minētajās piezīmēs ir arī norādīts, ka Arrow vēlējās sagatavot aizstāvības stratēģiju attiecībā uz rīkojumu pieteikumiem, ko Lundbeck grasījās iesniegt kompetentajās tiesās, lai pretotos tā ienākšanai Apvienotās Karalistes tirgū. Turklāt elektroniskā pasta vēstulē, ar kuru šīs piezīmes ir tikušas nodotas, ir minēts fakts, ka Arrow sadarbības partneris ir pārbaudījis Cipla I un Matrix I paņēmienus un ir secinājis, ka nešķiet, ka ar tiem tiktu pārkāpts patents saistībā ar kristalizāciju.

Ceturtkārt, saskaņā ar apstrīdētā lēmuma preambulas 383. apsvērumu 2001. gada 21. decembrī Arrow iegādājās no Tiefenbacher TA pieteikumu, ko tas iepriekš bija iesniedzis Apvienotās Karalistes kompetentajās iestādēs. Šis pieteikums, kas saskaņā ar Direktīvas 2001/83 18. pantā paredzēto savstarpējās atzīšanas procedūru balstījās uz TA, kuru Tiefenbacher iepriekš bija saņēmis Nīderlandē, tika apmierināts 2002. gada jūlijā pēc tam, kad bija noraidīta prasība, kuru Lundbeck Nīderlandē bija iesniedzis pret šo TA. Šajā ziņā ir jāatzīmē, kā to apstrīdētā lēmuma preambulas 882. apsvērumā norāda Komisija, ka potenciālā konkurence ir sākusi pastāvēt pirms TA piešķiršanas (šā sprieduma 92.–94. punkts) un ka katrā ziņā šī TA tika piešķirta Arrow UK nolīguma darbības laikā.

Piektkārt, apstrīdētā lēmuma preambulas 387. apsvērumā Komisija ir norādījusi uz faktu, ka elektroniskā pasta vēstulē, kura Arrow ir nosūtīta 2002. gada 15. janvārī, Cipla esot norādījis, ka ir gatavs to atbalstīt iespējamā tiesvedībā pret Lundbeck, lai gan tas nepieciešamo informāciju par savu paņēmienu vēlētos nodot tieši kompetentajām iestādēm, nevis vispirms Arrow vai Tiefenbacher. Tādējādi nav īpaši svarīgi, ka saskaņā ar 2002. gada 11. janvāra elektroniskā pasta vēstuli, kas minēta apstrīdētā lēmuma preambulas 385. apsvērumā, Cipla nav vēlējies sniegt vairāk informācijas par savu paņēmienu.

Sestkārt, no apstrīdētā lēmuma preambulas 389. apsvēruma izriet, ka 2002. gada 22. janvāra elektroniskā pasta vēstulē, atbildot uz brīdinājumu, ko prasītāji tam bija nosūtījuši dienu iepriekš, Arrow tos informēja, ka tam neesot nodoma pārkāpt to jaunos patentus.

Septītkārt, 2002. gada 23. janvāra elektroniskā pasta vēstulē, kas citēta apstrīdētā lēmuma preambulas 390., 880. un 887. apsvērumā un ir adresēta citam citaloprama AFV ražotājam, Arrow meitasuzņēmums Resolution Chemicals apstiprināja, ka “[savu produktu izlaidīs] Apvienotajā Karalistē [nākamajā] nedēļā”. Šajā elektroniskā pasta vēstulē Resolution Chemicals arī izrādīja interesi par šā ražotāja AFV kā par otro AFV avotu.

Astotkārt, ir jāatgādina, ka Arrow UK nolīguma preambulas septītajā apsvērumā Arrow neatzina, ka būtu pārkāpis jaunos Lundbeck patentus, bet norādīja vien to, ka tas nespējot šo apsūdzību atspēkot ar neapstrīdamiem pierādījumiem.

Devītkārt, it īpaši no apstrīdētā lēmuma preambulas 157., 627., 669. un 745. apsvēruma, kā arī 322. zemsvītras piezīmes izriet, ka citiem ģenērisko zāļu uzņēmumiem, kā arī pašam Lundbeck ir bijušas šaubas par patenta saistībā ar kristalizāciju spēkā esamību. It īpaši Lundbeck uzskatīja, ka varbūtība, ka šis patents tiktu atzīts par spēkā neesošu, bija no 50 līdz 60 %. Ir taisnība, ka pierādījumi saistībā ar šīm aplēsēm ir radušies pēc strīdīgo nolīgumu noslēgšanas. Tomēr prasītāji nav iesnieguši nevienu elementu, kas ļautu izskaidrot, kādā veidā pirms tam viņu vērtējums šajā jautājumā būtu atšķirīgs. Turklāt ir jāņem vērā arī apsvērumi, kas izklāstīti šā sprieduma 122. punktā attiecībā uz paņēmiena patentu spēkā neesamības atzīšanu. Proti, ja patents saistībā ar kristalizāciju tiktu atzīts par spēkā neesošu, iespējams tā pārkāpums no Arrow puses paliktu bez sekām.

Šie pierādījumi ir pietiekami, lai varētu uzskatīt, ka laikā, kad tika noslēgts Arrow UK nolīgums, Arrow bija potenciāli konkurējošās attiecībās ar Lundbeck, jo pastāvēja reālas un konkrētas iespējas, ka tas ienāktu tirgū ar Cipla citalopramu, kas ražots saskaņā ar Cipla I paņēmienu.

Attiecībā uz iespēju, ka Arrow nomainītu AFV ražotāju un pārietu uz Matrix AFV, kas ražota saskaņā ar Matrix I paņēmienu, ko tam varētu piegādāt Tiefenbacher, ir jānorāda, ka saskaņā ar elektroniskā pasta vēstuli, kurai pievienotas piezīmes par 2001. gada 14. decembra tikšanos (skat. šā sprieduma 248. punktu), Arrow uzskatīja, ka ar paņēmienu, kuru Matrix izmantoja, lai saražotu šo AFV, iespējams, netika pārkāpts patents saistībā ar kristalizāciju. Šajās piezīmēs ir minēta arī iespēja, ka Arrow pāries uz Matrix AFV, tomēr pieņemot, ka stadijā, kādā tas atradās tajā laikā, nebūtu iespējams veikt šādas izmaiņas. Šajā ziņā ir jānorāda, kā Komisija to ir pareizi norādījusi apstrīdētā lēmuma preambulas 885., 886., 889. un 895. apsvērumā un 1636. zemsvītras piezīmē, ka Arrow līgums ar Tiefenbacher pieļāva šādu pāreju, un līdz ar to fakts, ka šāda iespēja varētu būt mazāk izdevīga Arrow nekā iespēja noslēgt nolīgumu ar Lundbeck, neliedz uzskatīt, ka tam ir bijusi reāla un konkrēta iespēja ienākt tirgū ar citalopramu, kas ražots, izmantojot šo AFV.

Attiecībā uz prasītāju argumentiem saistībā ar Matrix II un Cipla II paņēmieniem ir jāatsaucas uz šā sprieduma 198.–200. punktu.

Attiecībā uz prasītāju argumentu saistībā ar spriedumu Paroxetine, kas minēts iepriekš 240. punktā, ir jāatgādina, ka jautājums par dalībvalsts valsts tiesību interpretāciju ir fakta jautājums (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. spriedumus, 2011. gada 21. decembris, A2A/Komisija, C‑318/09 P, EU:C:2011:856, 125. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2014. gada 16. jūlijs, Zweckverband Tierkörperbeseitigung/Komisija, T‑309/12, EU:T:2014:676, 222. punkts un tajā minētā judikatūra), par kuru Vispārējai tiesai principā ir jāveic pilnīga pārbaude (šā sprieduma 113. punkts).

Lietā, kurā taisīts spriedums Paroxetine, kas minēts iepriekš 240. punktā, attiecīgā tiesa ir piemērojusi principus, kas Anglijas tiesībās pārvalda rīkojumu par pagaidu aizliegumiem izdošanu, un uzskatījusi, ka interešu līdzsvarošana sliecas par labu oriģinālo zāļu uzņēmumam, ņemot vērā lietas īpašos apstākļus un it īpaši faktu, ka ģenērisko zāļu uzņēmums, par kuru bija runa, “nenovērsa šķēršļus”, informējot minēto oriģinālo zāļu uzņēmumu par savu stingro nolūku tirgū laist ģenērisko produktu, lai gan tas šādai ienākšanai bija gatavojies četrus gadus, neraugoties uz faktu, ka tas zināja, ka šim oriģinālo zāļu uzņēmumam pieder patenti, kuri ļauj pret to izvirzīt prasību par patenta pārkāpumu.

Tomēr, nepastāvot nepieciešamībai izteikties par iepriekš 240. punktā minētā sprieduma Paroxetine precīzu interpretāciju un tvērumu, ir jānorāda, ka starp šo lietu un lietu, kurā pasludināts minētais spriedums, pastāv vairākas atšķirības.

Proti, no vienas puses, no apstrīdētā lēmuma preambulas 374. apsvēruma izriet, ka prasītāji un Arrow sazinājās jau 2000. gada 15. decembrī, lai apspriestu jautājumu par ģenērisko citalopramu. Turklāt apstrīdētā lēmuma preambulas 389. apsvērumā Komisija ir konstatējusi, ka 2002. gada janvārī Arrow prasītājiem ir apstiprinājis, ka gatavojās ienākt Apvienotās Karalistes tirgū.

No otras puses, lietā, kurā pasludināts iepriekš 240. punktā minētais spriedums Paroxetine, patents, kuru potenciāli pārkāpa attiecīgais ģenērisko zāļu uzņēmums, jau pastāvēja visā laika periodā, kurā tas gatavojās ienākt tirgū, savukārt šajā gadījumā Lundbeck pieteikumu par patenta saistībā ar kristalizāciju Apvienotajā Karalistē iesniedza vien 2001. gada 12. martā un tas tika publicēts tikai 2001. gada 4. jūlijā, bet pats patents UK Patents Act 25. panta izpratnē tika galīgi piešķirts tikai 2002. gada 30. janvārī, proti, pēc Arrow UK nolīguma noslēgšanas.

Turklāt prasītāji nesniedza nekādu skaidrojumu, izņemot piezīmes par nepilnībām patentu aizsardzības sistēmā Eiropā un no tā izrietošo risku asimetriju, saistībā ar iemesliem, kādēļ to veidotais uzņēmums, kas ir pieredzējis uzņēmums, kuru konsultē specializējušies advokāti, ir nolēmis noslēgt dārgu nolīgumu, kāds ir Arrow UK nolīgums, kas tam ir ļāvis vienkārši atlikt Arrow ienākšanu Apvienotās Karalistes tirgū. Proti, ja viņu iepriekš 240. punktā minētā sprieduma Paroxetine interpretācija būtu pareiza, tāpat kā viņu pārliecība par spēju, izmantojot savus patentus, bloķēt ģenērisko zāļu uzņēmumu ienākšanu, tad gadījumā, ja šie uzņēmumi censtos ienākt tirgū ar saviem ģenēriskajiem produktiem, pret Arrow Apvienotajā Karalistē noteikti tiktu ieviesti pagaidu pasākumi, tādējādi ļaujot prasītājiem bloķēt šo ienākšanu, gaidot, kad tiks pasludināts labvēlīgs spriedums pēc lietas būtības.

Ciktāl prasītāji būtībā norāda uz risku asimetriju starp tiem un Arrow, ir jānorāda, ka šāds arguments pats par sevi nav tāds, kas liktu apšaubīt secinājumu, ka Arrow UK nolīguma noslēgšanas brīdī tie ir uztvēruši Arrow kā apdraudējumu citaloprama tirgū.

Attiecībā uz prasītāju argumentiem saistībā ar faktu, ka tie esot uztvēruši Arrow nevis kā potenciālu konkurentu, bet gan kā uzņēmumu, kurš varētu pārkāpt to patentus, ir jānorāda, ka pats fakts, ka tie ar Arrow ir noslēguši nolīgumu, ir ļoti skaidrs rādītājs, ka tie pēdējo minēto ir uztvēruši kā potenciālu konkurentu (skat. šā sprieduma 181. punktu). Turklāt ir jāatgādina, ka Arrow nepiekrita Lundbeck pārliecībai par to, ka tā patenti ir tikuši pārkāpti (skat. Arrow UK nolīguma preambulas septīto apsvērumu un šā sprieduma 35. punktu), un šo pārliecību brīdī, kad tika noslēgts Arrow UK nolīgums, neapstiprināja neviena tiesa.

Tādējādi ir jāsecina, ka Komisija nav pieļāvusi nevienu kļūdu vērtējumā, apstrīdētajā lēmumā uzskatot, ka Arrow ir bijis potenciāls Lundbeck konkurents Apvienotajā Karalistē.

Otrām kārtām attiecībā uz potenciālo konkurenci Dānijā, pirmkārt, ir jānoraida prasītāju arguments saistībā ar faktu, ka Arrow tirgū ir ienācis nevis pēc Dānijas Arrow nolīguma termiņa beigām 2003. gada aprīlī, bet gan tikai 2005. gadā. Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka runa ir par ex post pierādījumu un ka tas ir saistīts ar faktisku konkurenci, nevis potenciālu konkurenci. Turklāt ir svarīgi atzīmēt, ka situācija, kas pastāvēja pēc šā nolīguma termiņa beigām, nebija salīdzināma ar to, kāda bija pirms tā, jo apstākļi tirgū laika gaitā mainījās.

Otrkārt, attiecībā uz faktu, ka prasītāji Dānijā ir saņēmuši vairākus rīkojumus par aizliegumiem, ir jānorāda, ka tie ir izdoti pēc tam, kad bija noslēgts Dānijas Arrow nolīgums, un ka tāpēc, vērtējot, vai šā nolīguma noslēgšanas brīdī Arrow ir bijušas reālas un konkrētas iespējas ienākt tirgū, Komisijai nebija uz tiem jābalstās. Ja tiktu pieņemts, ka šie rīkojumi varētu tikt ņemti vērā, tas pats attiektos uz apelācijas lēmumiem, ar kuriem vairāki rīkojumi, kas izdoti pirmajā instancē, tika atcelti, kā Komisija to ir norādījusi apstrīdētā lēmuma preambulas 185. apsvērumā.

Treškārt, lai gan ir taisnība, ka Dānijas Arrow nolīguma noslēgšanas laikā Arrow zināja, ka ar Cipla I paņēmienu, iespējams, tiek pārkāpti patenti, tomēr, no vienas puses, tas būtu varējis mēģināt panākt to, lai patents saistībā ar kristalizāciju tiktu atzīts par spēkā neesošu, un, no otras puses, tas būtu varējis mēģināt iegūt vispirms Matrix citalopramu, kas saražots, izmantojot Matrix I paņēmienu, un pēc tam citalopramu, kas ražots, izmantojot Cipla II vai Matrix II paņēmienu, vai arī Ranbaxy citalopramu (skat. šā sprieduma 198.–201. un 256. punktu). Šajā ziņā ir jānorāda, ka Arrow pat pēc tam, kas Lundbeck Dānijā saņēma patentu saistībā ar kristalizāciju, turpināja darbības, lai saprātīgā termiņā iegūtu TA un lai Dānijas tirgū varētu pārdot Tiefenbacher piegādāto ģenērisko citalopramu, kas ražots no Cipla vai Matrix AFV (skat. apstrīdētā lēmuma preambulas 450., 454., 967. un 968. apsvērumu, kā arī Dānijas Arrow nolīguma preambulas trešo apsvērumu).

No tā izriet, ka Komisija ir pamatoti uzskatījusi, ka Arrow arī Dānijā ir bijis potenciāls Lundbeck konkurents.

Līdz ar to pamata septītā daļa ir jānoraida.

Prasītāji uzskata, ka lēmumā ir pieļauta gan faktu kļūda, gan kļūda tiesību piemērošanā, ciktāl tajā ir secināts, ka strīdīgie nolīgumi neatspoguļo pušu vērtējumu par patentu spēku.

Tie norāda, ka apstrīdētajā lēmumā ir konstatēts, ka izlīguma nolīgums, iespējams, ir likumīgs, ja tas “ir noslēgts, pamatojoties uz to, ka puses patentu spēkā esamību vērtē pretrunīgi” (preambulas 604. apsvērums), bet ierobežojumi, kas paredzēti izlīguma ietvaros, ir tādi, “ar kuriem varētu tikt pārkāpts [LESD] 101. pants, ja šie ierobežojumi ir nepamatoti un būtībā neizrietot no tā, kā puses vērtējot ekskluzīvās tiesības” (preambulas 641. apsvērums). Konstatējumu apstrīdētajā lēmumā, saskaņā ar kuru strīdīgie nolīgumi neatspoguļo to, kā puses vērtē patentu spēku, no vienas puses, neapstiprinot neviens rakstveida pierādījums, kas apliecinātu pušu neuzticēšanos saistībā ar attiecīgo patentu spēku, un, no otras puses, tas balstoties uz patvaļīgu pieņēmumu, ka līdzekļu pārskaitījumi liecina, ka šajos nolīgumos ietvertie ierobežojumi neatbilst uzskatiem, kādi pusēm ir bijuši par minēto patentu spēku.

Komisija šos argumentus apstrīd.

Jāatgādina, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā ir uzskatījusi, ka fakts, ka ierobežojumi, kas ietverti strīdīgajos nolīgumos, ir tikuši panākti, veicot būtiskus apgrieztos maksājumus, ir izšķirošs elements, veicot šo nolīgumu juridisko vērtējumu (apstrīdētā lēmuma preambulas 660. apsvērums).

Tomēr apstrīdētajā lēmumā ir atzīts, ka izslīguma saistībā ar patentiem ietvaros veikts apgrieztais maksājums ne vienmēr ir problemātisks, it īpaši tad, ja šis maksājums ir saistīts ar patenta spēku, kā to ir uztvērusi katra puse, ja ir jāatrod abām pusēm pieņemams un no abu pušu viedokļa leģitīms risinājums un ja to nepapildina ierobežojumi, kas paredzēti, lai aizkavētu ģenērisko produktu ienākšanu tirgū (apstrīdētā lēmuma preambulas 638. un 639. apsvērums). Tādējādi tajā ir aplūkots piemērs saistībā ar Neolab, ar kuru Lundbeck arī bija noslēdzis izlīguma nolīgumu, kas netika uzskatīts par problemātisku, lai gan tajā bija paredzēts apgrieztais maksājums, jo šis maksājums par labu Neolab tika veikts apmaiņā pret tā apņemšanos kompetentajā tiesā nepieprasīt zaudējumu atlīdzību un Lundbeck atteicās no tiesībām noteiktā periodā izteikt jebkādas pretenzijas saistībā ar patentiem (apstrīdētā lēmuma preambulas 164. un 639. apsvērums). Tomēr minētajā gadījumā apgrieztā maksājuma mērķis patiešām bija izšķirt strīdu starp pusēm, nekavējot ģenērisko zāļu ienākšanu tirgū.

Lai gan ir patiesi, kā to apgalvo prasītāji, ka Neolab gadījumā starp pusēm ir bijis arī pirmais izlīgums, kas paredzēja aizkavēt Neolab ienākšanu tirgū, gaidot atrisinājumu Lagap tiesvedībā, tomēr šis izlīgums nebija saistīts ar līdzekļu pārskaitījumu un tā nosacījums bija tāds, ka Lundbeck atmaksās Neolab zaudējumus gadījumā, ja šajā tiesvedībā Lundbeck spriedums būs nelabvēlīgs. Pēc tam, kad Lundbeck galu galā nolēma savu strīdu ar Lagap atrisināt ar izlīgumu, Neolab joprojām saglabāja interesi saņemt zaudējumu atlīdzību, panākot Lundbeck patenta atzīšanu par spēkā neesošu. Tieši šajā kontekstā Lundbeck nolēma savu strīdu ar Neolab arī atrisināt izlīguma ceļā, piekrītot tam atlīdzināt zaudējumus, kas radušies gadā, kad Neolab aizgāja no tirgus, un apņemoties neizvirzīt pretenzijas saistībā ar patentiem gadījumā, ja Neolab ienāktu tirgū (apstrīdētā lēmuma preambulas 164. apsvērums). Proti, pēdējā minētā apņemšanās ir visbūtiskākā, jo atšķirībā no strīdīgajiem nolīgumiem šajā lietā Lundbeck veiktais apgrieztais maksājums netika veikts apmaiņā pret izslēgšanu no tirgus, bet gan, gluži pretēji, papildināja atzinumu par to, ka patenti netiek pārkāpti, un apņemšanos nekavēt Neolab ienākšanu tirgū ar saviem ģenēriskajiem produktiem.

Savukārt, ja apgrieztais maksājums tiek kombinēts ar konkurentu izslēgšanu no tirgus vai ar apstākļu, kas pamudinātu ienākt tirgū, ierobežošanu, Komisija ir pareizi norādījusi, ka var uzskatīt, ka šāds ierobežojums neizriet vienīgi no tā, kā puses novērtē patentu spēku, bet gan tas tiek panākts ar šādu maksājumu (apstrīdētā lēmuma preambulas 604. apsvērums), kas tādējādi līdzinās konkurentu uzpirkšanai.

Proti, apgrieztā maksājuma lielums var liecināt par patenta spēku vai vājumu, kā to nolīguma noslēgšanas brīdī uztver nolīgumu puses, un par faktu, ka oriģinālo zāļu uzņēmums nav bijis stingri pārliecināts par savām izredzēm gūt panākumus tiesvedības gadījumā. Tādā pašā ziņā arī Supreme Court of the United States (Amerikas Savienoto Valstu Augstākā tiesa) ir uzskatījusi, ka ievērojama apgrieztā maksājuma esamība izlīguma nolīgumā saistībā ar patentu varētu praktiskiem nolūkiem tikt pielīdzināta atzinumam par patenta vājumu un tiesai pašai nebūtu jāveic padziļināta patenta spēkā esamības pārbaude (Supreme Court of the United States 2013. gada 17. jūnija spriedums Federal Trade Commission pret Actavis, 570 U.S. (2013); turpmāk tekstā – “spriedums Actavis”). Prasītāji, savos rakstveida paskaidrojumos citējot apstrīdētā lēmuma preambulas 640. apsvērumu, šķiet, turklāt atzīst, ka, jo vairāk oriģinālo zāļu uzņēmums uzskata, ka iespējas panākt tā patenta atcelšanu vai nepārkāpšanu ir augstas, un jo lielāks kaitējums izriet no ģenērisko zāļu uzņēmuma ienākšanas tirgū, jo vairāk šis ražotājs nosvērsies par labu ievērojamu summu izmaksai ģenērisko zāļu uzņēmumiem, lai no šāda riska izvairītos.

Šajā ziņā ir jāuzsver, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā nav konstatējusi, ka visi izlīguma nolīgumi saistībā ar patentiem, kuros ir ietverti apgrieztie maksājumi, būtu pretrunā LESD 101. panta 1. punktam, bet gan vienīgi to, ka šādu maksājumu nesamērīgums kombinācijā ar vairākiem citiem faktoriem – piemēram, faktu, ka šo maksājumu summas, šķiet, atbilst vismaz paredzamajai peļņai, kādu ģenērisko zāļu uzņēmumi varētu gūt, ienākot tirgū, to, ka nepastāv klauzula, kas ļautu ģenērisko zāļu uzņēmumiem pēc nolīgumu termiņu beigām savus produktus laist tirgū, nebaidoties, ka Lundbeck varētu iesniegt prasību par patenta pārkāpumu, kā arī to, ka šajos nolīgumos ir iekļauti ierobežojumi, kuri pārsniedz Lundbeck patentu darbības jomu, – ļauj secināt, ka strīdīgo nolīgumu mērķis šajā gadījumā ir bijis ierobežot konkurenci mērķa dēļ minētās tiesību normas izpratnē (skat. apstrīdētā lēmuma preambulas 661. un 662. apsvērumu).

Tādēļ ir jākonstatē, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā nav pieļāvusi kļūdu, secinot, ka tas vien, ka pastāv apgrieztie maksājumi, un to nesamērīgums ir būtiski elementi, lai konstatētu, ka strīdīgie nolīgumi ir uzskatāmi par konkurences pārkāpumu “mērķa dēļ” LESD 101. panta izpratnē, ciktāl ar šiem maksājumiem oriģinālo zāļu uzņēmums ir mudinājis ģenērisko zāļu uzņēmumus vairs neturpināt savus neatkarīgos centienus ienākt tirgū.

Neviens no prasītāju argumentiem nav tāds, kas varētu apšaubīt šo secinājumu.

Prasītāji apgalvo pirmām kārtām, ka apstrīdētajā lēmumā neesot konstatēts, ka strīdīgie nolīgumi neatspoguļo pušu vērtējumu par patentu spēku. Apstrīdētajā lēmumā esot atsauce uz strīdīgajos nolīgumos iekļauto īpašo klauzulu un Lundbeck un ģenērisko zāļu uzņēmumu izolēto paziņojumu, kas attiecās uz patenta saistībā ar kristalizāciju iespējamu spēkā neesamību vai iespējamu nepārkāpšanu, gramatisku interpretāciju, un tajā esot secināts, ka puses nav panākušas vienošanos, balstoties uz patentu spēku. Tomēr šīs klauzulas un paziņojumi, kas būtu vienīgie rakstiskie netiešie pierādījumi, kuri iekļauti lēmumā, neļaujot pierādīt, ka puses būtu šaubījušās par Lundbeck patentu spēku.

Taču prasītāji neapstrīd, ka maksājumi, kas bija paredzēti strīdīgajos nolīgumos, bija uzskatāmi par “atlīdzību” un tie bija “saistīti ar” ģenērisko zāļu uzņēmumu apņemšanos atturēties laist tirgū citalopramu, ar kuru tiktu pārkāpti Lundbeck patenti. Tāpat tie nenoliedz, ka maksājumi varētu būt uzskatāmi par papildu pamudinājumu ģenērisko zāļu uzņēmumiem panākt vienošanos. Taču tie uzskata, ka vienkārša atlīdzība vai vienkārša saikne nepierāda, ka maksājumi būtu “aizēnojuši” to, kā strīdīgo nolīgumu puses novērtē patentus, tādējādi, ka “izslēgšanas no tirgus rezultātu [būtu] panācis nevis patenta spēks, bet gan pārskaitīto līdzekļu summa” (apstrīdētā lēmuma preambulas 604. un 641. apsvērums).

Pietiek vien konstatēt, ka šāds arguments ir neiedarbīgs, ciktāl tā pamatā ir apstrīdētā lēmuma kļūdaina interpretācija.

Proti, Komisija apstrīdētajā lēmumā nav uzskatījusi, ka tikai izlīgumiem, kuri balstās “vienīgi” uz to, kā puses vērtē patentu spēku, nav piemērojams LESD 101. panta 1. punkts. Tā, gluži pretēji, ņemot vērā šajā ziņā virkni faktoru (skat. šā sprieduma 354. punktu), ir uzskatījusi, ka tad, ja šādos nolīgumos ir paredzēti būtiski apgrieztie maksājumi, ar kuriem tiek samazināta vai likvidēta jebkāda motivācija ģenērisko zāļu uzņēmumiem noteiktā laika periodā ienākt tirgū, taču nerisinot saistītos strīdus saistībā ar patentiem, šādi nolīgumi ietilpst minētās tiesību normas piemērošanas jomā (apstrīdētā lēmuma preambulas 604. apsvērums). Proti, šādā gadījumā ar līdzekļu pārskaitījumu tiek aizstāts pušu autonomais vērtējums par oriģinālo zāļu uzņēmuma patentu spēku un novērtējums par šo uzņēmumu iespēju gūt pozitīvu rezultātu iespējamā tiesvedībā, kas būtu balstīta uz šiem patentiem vai kas attiektos uz to spēkā esamību (skat. šā sprieduma 353. punktu).

Pirmkārt, konkrētajā gadījumā ir jāatgādina, tāpat kā ir norādījusi Komisija, ka strīdīgo nolīgumu puses nav bijušas vienisprātis jautājumā par to, vai Lundbeck patenti ir bijuši pietiekami spēcīgi, lai izslēgtu ģenēriskā citaloprama ienākšanu tirgū, un ka līdz ar to šie patenti nevarēja būt izšķiroši, lai ģenērisko zāļu uzņēmumi apņemtos neienākt tirgū. Tādējādi maksājumi ir bijuši izšķirošais arguments par labu nolīguma noslēgšanai (deal clincher) un tie ir bijuši noteicošie, lai pārliecinātu ģenērisko zāļu uzņēmumus pārtraukt savus centienus ienākt tirgū.

Otrkārt, prasītāji neapstrīd, ka summas, ko tie ir pārskaitījuši ģenērisko zāļu uzņēmumiem, varēja tikt aprēķinātas, par pamatu ņemot peļņu vai apgrozījumu, ko šie uzņēmumi cerēja saņemt nolīgumu darbības laikā, ja tie būtu ienākuši tirgū, kas šajā ziņā ir būtisks rādītājs. Tiesas sēdē prasītāji apgalvoja, ka šādu aprēķinu būtu varējuši veikt vienīgi ģenērisko zāļu uzņēmumi, nevis paši prasītāji, bet tas saistībā ar šo konstatējumu neko nemaina.

Treškārt, pierādījumi, kas attiecas uz periodu pirms strīdīgo nolīgumu noslēgšanas, pierāda, ka ģenērisko zāļu uzņēmumi ir īstenojuši būtiskus centienus, lai sagatavotu savu ienākšanu tirgū, un ka tiem nav bijis nolūks atteikties no šiem centieniem Lundbeck patentu dēļ. Protams, pastāvēja neskaidrība jautājumā par to, vai to produktus kāda kompetentā tiesa nevarētu galu galā pasludināt par tādiem, ar kuriem tiek pārkāpti patenti. Tomēr apstrīdētais lēmums pierāda, ka ģenērisko zāļu uzņēmumiem ir bijušas reālas izredzes tiesvedības gadījumā gūt pozitīvu iznākumu (skat. šā sprieduma 122. punktu un apstrīdētā lēmuma preambulas 75. un 76. apsvērumu). Tādējādi, noslēdzot strīdīgos nolīgumus, prasītāji ar ievērojamu apgriezto maksājumu palīdzību šo neskaidrību ir nomainījuši ar pārliecību, ka ģenērisko zāļu uzņēmumi tirgū neienāks (apstrīdētā lēmuma preambulas 604. apsvērums), tādējādi šo nolīgumu darbības laikā novēršot jebkādu, pat potenciālu, konkurenci tirgū.

Otrām kārtām prasītāji uzskata, ka apstrīdētajā lēmumā nav parādīts, kādā veidā tas, ka pastāv līdzekļu pārskaitījums, liecina, ka ierobežojumi nesaskan ar to, kā puses vērtē attiecīgo patentu spēku. Tie norāda, ka apstrīdētais lēmums balstās uz to, ka pastāv to veikti maksājumi par labu ģenērisko zāļu uzņēmumiem, lai prezumētu, ka pastāvēja šaubas par attiecīgo patentu spēkā esamību vai to pārkāpumu. Esot kļūdaini apgalvot, ka, “jo vairāk oriģinālo zāļu uzņēmums uzskata, ka tā patenti, iespējams, ir spēkā neesoši vai netiek pārkāpti [..], jo lielāka ir summa, ko tas ir noskaņots pārskaitīt ģenērisko zāļu ražotājam, lai izvairītos no šāda riska” (apstrīdētā lēmuma preambulas 640. apsvērums). Tādējādi ar apstrīdēto lēmumu esot pārkāptas tiesību normas, kas piemērojamas saistībā ar pierādījumiem un kas noteic, ka Komisijai ir jāatspēko visi skaidrojumi saistībā ar līdzekļu pārskaitījumiem, izņemot skaidrojumus, kas saistīti ar pret konkurenci vērstu saskaņošanu.

Prasītāji apgalvo, ka ekonomiskā prezumpcija, kādu Komisija ir izmantojusi apstrīdētajā lēmumā, var tikt pieņemta vienīgi tad, ja tā balstās uz stingru empīrisko un teorētisko pamatu, un ka Komisija uz nepietiekami skaidru prezumpciju var balstīties vienīgi tad, ja tā ir pierādījusi, ka runa ir par vienīgo ticamo skaidrojumu. Šai normai pēc analoģijas vajadzētu būt piemērojamai secinājumam, ka apgrieztais maksājums, kas ietverts izlīgumā, nozīmē to, ka puses šaubās par attiecīgā patenta spēku.

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka atbilstoši judikatūrai, kas minēta iepriekš 105.–112. punktā, šajā gadījumā Komisija apstrīdētajā lēmumā ir balstījusies uz pierādījumu kopumu, kas apliecina, ka galvenokārt par labu ģenērisko zāļu uzņēmumiem veikto apgriezto maksājumu lielums ir bijis faktors, kas pamudinājis šos uzņēmumus pieņemt to darbības ierobežojumus, nevis Lundbeck paņēmiena patentu pastāvēšana vai arī vēlme izvairīties no izdevumiem, kas varētu būt saistīti ar iespējamu tiesvedību (skat. it īpaši apstrīdētā lēmuma preambulas 255. un 748. apsvērumu un šā sprieduma 354. un 363. punktu). Piemēram, attiecībā uz Merck (GUK) apstrīdētajā lēmumā ir pierādīts, ka šīs summas atbilst peļņai, kādu tas cerēja gūt līdz ar ienākšanu tirgū, un turklāt tai nebija jāturpina šie centieni un nebija jāuzņemas ar šādu ienākšanu saistītie riski (apstrīdētā lēmuma preambulas 350., 809. un 862. apsvērums). Tādi paši apsvērumi attiecībā uz Arrow, Alpharma un Ranbaxy ir ietverti apstrīdētā lēmuma preambulas 398., 460., 1071. un 1157. apsvērumā.

Turklāt savos paskaidrojumos prasītāji paši ir citējuši apstrīdētā lēmuma preambulas 640. apsvērumu (šā sprieduma 353. punkts), kurā Komisija ir konstatējusi, ka apgrieztā maksājuma lielums bieži vien ir saistīts ar risku, kādu to uztver oriģinālo zāļu uzņēmums, saņemt nolēmumu, kurā ir konstatēta tā patenta spēkā neesamība vai tas, ka ar ģenēriskajiem produktiem patents netiek pārkāpts, kā arī ar tādu zaudējumu risku, kādi tam var rasties, šiem produktiem ienākot tirgū. Prasītāji arī neapstrīd, ka apgrieztie maksājumi ir uzskatāmi par atlīdzību par ģenērisko zāļu uzņēmumu apņemšanos atturēties no ienākšanas tirgū ar ģenērisko citalopramu, kuru prasītāji uzskata par tādu, ar kuru tiek pārkāpti to patenti, kā arī to, ka šādi maksājumi varētu būt uzskatāmi par papildu pamudinājumu ģenērisko zāļu uzņēmumiem noslēgt strīdīgos nolīgumus.

Turklāt pierādījumi, kas datējami ar laiku, kad tika noslēgti strīdīgie nolīgumi, liecina, ka prasītājiem ir bijis nodoms “izmantot lielu kaudzi [USD]”, lai ģenērisko zāļu uzņēmumus izslēgtu no tirgus (apstrīdētā lēmuma preambulas 131. apsvērums), kamēr tiem ir bijušas šaubas par savu patentu spēkā esamību un iespējām gūt panākumus gadījumā, ja strīds tiktu izskatīts tiesā (apstrīdētā lēmuma preambulas 149. apsvērums un šā sprieduma 126. punkts).

Katrā ziņā Komisijai nebija jāsniedz neapstrīdami pierādījumi, ka prasītāji ir šaubījušies par savu patentu spēkā esamību, lai varētu konstatēt, ka šajā gadījumā ir noticis pārkāpums mērķa dēļ, jo pierādījumi, kas iekļauti apstrīdētajā lēmumā, liecina, ka ģenērisko zāļu uzņēmumi savukārt ir bijuši pārliecināti par savām izredzēm ienākt tirgū pietiekami īsā termiņā, strīda gadījumā vai nu atspēkojot prasītāju izteiktus apgalvojumus par patentu pārkāpumiem, vai arī apstrīdot viņu patentu spēkā esamību (skat. iepriekš izskatīto pirmo prasības pamatu). Tātad svarīgi ir tas, ka strīdīgo nolīgumu noslēgšanas brīdī ir pastāvējusi neskaidrība par ģenērisko zāļu uzņēmumu iespēju ienākt tirgū tā, lai pret tiem netiktu izdoti rīkojumi par aizliegumiem vai celtas prasības par patentu pārkāpumiem, vai sekmīgi apstrīdēt prasītāju patentu spēkā esamību un ka šie nolīgumi, pateicoties ievērojamiem apgrieztajiem maksājumiem, šo neskaidrību ir pārvērtuši par pārliecību, ka ģenērisko zāļu uzņēmumi strīdīgo nolīgumu darbības laikā tirgū neienāks (šā sprieduma 336. un 363. punkts).

Trešām kārtām prasītāji uzskata, ka ar apstrīdēto lēmumu nav atspēkoti citi līdzekļu pārskaitījumu skaidrojumi, un atgādina, ka tie savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem ir apgalvojuši, ka attiecīgie maksājumi apliecina, kādu spiedienu tiem ir radījuši ģenērisko zāļu uzņēmumi asimetrijas dēļ, kāda pastāvēja starp riskiem, kādi bija jāuzņemas prasītājiem un šiem uzņēmumiem. Proti, ja ģenērisko zāļu uzņēmumi pārkāptu viņu patentus, prasītāji esot varējuši ciest ievērojamu un neatgriezenisku kaitējumu, savukārt ģenērisko zāļu uzņēmumiem pastāvētu pavisam niecīgs risks vai tāds nepastāvētu nemaz. Šāda asimetrija izskaidrojot, kādēļ prasītāji ir piekrituši strīdīgajos nolīgumos paredzēt apgrieztos maksājumus no savas puses. Šāda “šantāžas” problēma esot manāma katrā no nolīgumiem, kas minēti paziņojumā par iebildumiem.

Apstrīdētajā lēmumā, it īpaši tā preambulas 664. apsvērumā, esot atzīts, ka pastāv šāda risku asimetrija, apgalvojot, ka peļņa, kādu, ienākot tirgū, saņemtu ģenērisko zāļu uzņēmums, būtu mazāka vai pat daudz mazāka par zaudējumiem, kādi varētu rasties oriģinālo zāļu uzņēmumam gadījumā, ja tirgū ienāktu ģenēriskās zāles. Turklāt arī pienākums atlīdzināt zaudējumus, kas varētu tikt piespriests ģenērisko zāļu uzņēmumiem, būtu daudz mazāks par potenciālajiem zaudējumiem un atbilstu tikai nelielai daļai no kaitējuma, kādu oriģinālo zāļu uzņēmumam radītu prettiesiska ģenērisko zāļu uzņēmumu ienākšana tirgū. Proti, noteiktos gadījumos ģenērisko zāļu uzņēmumiem nebūtu jāatlīdzina nekāds neatgriezenisks kaitējums, ko būtu radījusi to prettiesiska ienākšana [tirgū]. Turklāt, tirgū ienākot ģenēriskajiem zāļu variantiem, valsts iestāžu noteiktais cenu vai atlīdzināšanas līmenis varētu automātiski pazemināties neatkarīgi no tā, vai tie ir vai nav pārkāpuši spēkā esošus patentus. Arī ar daudzajiem strīdiem saistībā ar patentiem saistīto izdevumu apmērs būtu ārkārtīgi liels.

Tātad tieši šī risku asimetrija esot bijusi tā, ko ģenērisko zāļu uzņēmumi izmantoja, liekot domāt, ka tie grasās pārdot savus produktus, ar kuriem tiek pārkāpti patenti, un kas tiem esot devusi nepieciešamo varu, lai izspiestu no Lundbeck maksājumus. Gan ekonomiskajā literatūrā, gan apstrīdētajā lēmumā, it īpaši tā preambulas 640. apsvērumā, arī ir atzīts, ka jo vairāk oriģinālo zāļu uzņēmums uzskata, ka ģenērisko zāļu uzņēmuma ienākšanas tirgū radītais kaitējums varētu būt liels, jo lielāka varētu būt summa, kādu tas būtu gatavs samaksāt šiem uzņēmumiem, lai mazinātu šo risku.

Tādējādi prasītāji norāda, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā ir kļūdījusies, jo tā ir pieņēmusi, ka vienīgi tas, kā ģenērisko zāļu uzņēmums vērtē patenta spēku, nosaka tā motivāciju laist zāles tirgū, lai gan šis vērtējums ir tikai viens no kritērijiem, kuriem ir nozīme, lai pieņemtu lēmumu uzsākt laišanas tirgū procesu, un tam var nebūt nozīmes gadījumā, ja ģenērisko zāļu uzņēmumi cer gūt peļņu, pārkāpjot patentu.

Tādējādi, tā kā nepastāvot saikne starp maksājumiem un strīdīgo nolīgumu pušu subjektīvo uztveri attiecībā uz viņu attiecīgajiem prasījumiem saistībā ar patentiem, apstrīdētais lēmums neesot tāds, kas varētu atbalstīt apsvērumu, ka maksājums ir licis ģenērisko zāļu uzņēmumiem pieņemt ierobežojumus, kurus tie nebūtu pieņēmuši, vienkārši pamatojoties uz patentu spēka vērtējumu, un tātad pirmā cēloņsakarība, uz kuru ir balstīta apstrīdētā lēmuma teorija, sagrūstot, un secinājums, saskaņā ar kuru strīdīgie nolīgumi pārkāpjot LESD 101. panta 1. punktu, neesot pamatots.

Arī persona, kas iestājusies lietā, uzskata, ka Komisijai būtu vajadzējis pierādīt, ka līdzekļu pārskaitījumam neesot cita likumīga izskaidrojuma, ņemot vērā, pirmkārt, neatgriezeniska kaitējuma risku patentu īpašniekiem gadījumā, ja ģenēriskās zāles tirgū ienāktu prettiesiskā veidā, otrkārt, iespējas saņemt atbilstošu kompensāciju zaudējumu atlīdzības veidā vai iespējas panākt pagaidu pasākumu ieviešanu varbūtību un, treškārt, izmaksas, kas saistītas ar vēršanos dažādās tiesās ar daudzām prasībām, ieskaitot risku dažādās tiesās nonākt pie atšķirīga rezultāta. Tādējādi Komisijai esot bijis jāpierāda, kāpēc līdzekļu pārskaitījums likumīgu izlīgumu padara par horizontālu pret konkurenci vērstu nolīgumu.

Jānorāda, ka, pretēji tam, ko apgalvo prasītāji, Komisija apstrīdētajā lēmumā ir atspēkojusi citus prasītāju sniegtus skaidrojumus saistībā ar apgriezto maksājumu pastāvēšanu strīdīgajos nolīgumos, it īpaši tos, kas saistīti ar “blefa teoriju” un risku asimetriju.

Tādējādi Komisija apstrīdētajā lēmumā ir atzinusi, ka no komerciālā viedokļa oriģinālo zāļu uzņēmumam varētu būt interese samaksāt ģenērisko zāļu uzņēmumiem, lai novērstu viņu ienākšanu tirgū, ņemot vērā summas, ko tas varētu zaudēt šādas ienākšanas gadījumā. Turklāt šīs summas, iespējams, pārsniegtu peļņu, kādu gūtu ģenērisko zāļu uzņēmumi gadījumā, ja notiktu šāda ienākšana, pieņemot, ka viņu produkti netiktu uzskatīti par tādiem, ar kuriem tiek pārkāpti patenti, vai ka tiem izdotos panākt, ka attiecīgie patenti tiek pasludināti par spēkā neesošiem. Tomēr Komisija ir uzskatījusi, ka zaudētāji šādā gadījumā būtu patērētāji, kuriem netiktu dota iespēja maksāt zemāku cenu, pateicoties ģenērisko zāļu ienākšanai tirgū (apstrīdētā lēmuma preambulas 640. apsvērums).

Šajā ziņā prasītāji apgalvo, ka noteiktos gadījumos riski, kas saistīti ar ienākšanu tirgū, ģenērisko zāļu uzņēmumiem ir ļoti nelieli vai to nav vispār, jo tie var izvairīties no tiem adresētiem rīkojumiem, ar kuriem tiem tiktu aizliegta šāda ienākšana, vai panākt, ka tiem netiek piespriests maksāt zaudējumu atlīdzību prettiesiskas ienākšanas gadījumā, tostarp izmantojot mākslīgus veidojumus, piemēram, peļņas nodošanu starp dažādām juridiskām personām. Turklāt apstrīdētajā lēmumā tika atzīts, ka zaudējumu atlīdzība, kas tiem varētu tikt piespriesta, bieži vien būtu mazāka par oriģinālo zāļu uzņēmumam nodarīto kaitējumu prettiesiskas ienākšanas tirgū gadījumā saistībā ar lejupejošu spirāli, ko attiecībā uz cenām radītu šāda ienākšana (apstrīdētā lēmuma preambulas 93. un 645. apsvērums).

Protams, risku, kas rastos ģenērisko zāļu uzņēmumiem un oriģinālo zāļu uzņēmumam, asimetrija ļauj daļēji izskaidrot iemeslus, kādēļ pēdējais minētais varētu nolemt piešķirt ievērojamus apgrieztos maksājumus, lai izvairītos no jebkāda, pat vismazākā, riska, ka ģenēriskās zāles varētu ienākt tirgū. It īpaši tas tā ir gadījumā, kad patentētās zāles, kādas šajā gadījumā ir Cipramil, ir oriģinālo zāļu uzņēmuma galvenais produkts, kas veido lielāko daļu tā apgrozījuma (apstrīdētā lēmuma preambulas 26. un 120. apsvērums).

Tomēr ir jāatgādina, ka fakts, ka pret konkurenci vērstu darbību veikšana varētu izrādīties visrentablākais vai vismazāk riskantais risinājums uzņēmumam, nekādā veidā neizslēdz LESD 101. panta piemērošanu (šajā ziņā skat. spriedumus, 2004. gada 8. jūlijs, Corus UK/Komisija, T‑48/00, Krājums, EU:T:2004:219, 73. punkts, un 2004. gada 8. jūlijs, Dalmine/Komisija, T‑50/00, Krājums, EU:T:2004:220, 211. punkts), it īpaši tad, ja runa ir par maksājumiem par labu faktiskiem vai potenciāliem konkurentiem, lai tie atturētos no tirgus, un ja ar tiem tiek sadalīta peļņa, kas rodas tādēļ, ka, kaitējot patērētājiem, tirgū nav ģenērisko zāļu, kā tas ir šajā gadījumā.

Prasītāji uzskata, ka risku asimetrija ir ļāvusi ģenērisko zāļu uzņēmumiem īstenot šantāžu (vai “blefot”), ļaujot tiem iegūt ievērojamas naudas summas, liekot domāt, ka tie grasās ienākt tirgū, izmantojot produktus, ar kuriem netiek pārkāpti patenti.

Tomēr ar to tiek apstiprināta vien Komisijas tēze, ka nolīgumu noslēgšanas brīdī ir pastāvējusi būtiska neskaidrība par iespējamu tiesas procesu saistībā ar patentiem iznākumu un ka šo neskaidrību izkliedēja fakts, ka tā ir tikusi aizstāta ar pārliecību, ka ģenērisko zāļu uzņēmumi šo nolīgumu darbības laikā tirgū neienāks.

Turklāt fakts, ka apgrieztais maksājums varētu būt vienīgais līdzeklis, kā panākt vienošanos, “mazinot plaisu” starp šā nolīguma pusēm, nenozīmē, ka šis maksājums ir likumīgs veids, kā nonākt pie šāda nolīguma, vai ka šim nolīgumam nebūtu piemērojamas konkurences tiesības, it īpaši apstākļos, kad šķiet, ka šā maksājuma summa ir saistīta ar peļņu, uz kādu varētu būt cerējuši ģenērisko zāļu uzņēmumi, ienākot tirgū, kad nolīgums neļauj atrisināt pamata strīdu starp pusēm attiecībā uz patentiem un kad tajā ir ietverti ierobežojumi, kas pārsniedz oriģinālo zāļu uzņēmuma patentu piemērošanas jomu (skat. šā sprieduma 354. punktu un apstrīdētā lēmuma preambulas 661. un 662. apsvērumu).

Turklāt, ja prasītāji ir bijuši tik ļoti pārliecināti par savu patentu spēkā esamību un par faktu, ka ar produktiem, kurus ģenērisko zāļu uzņēmumiem ir bijis nolūks tirgot, tie ir tikuši pārkāpti, tie būtu varējuši kompetentajās valsts tiesās lūgt izdot rīkojumus, lai kavētu šādu ienākšanu, vai arī gadījumā, ja ģenērisko zāļu uzņēmumu ienākšana notiktu prettiesiski, panākt no tiem zaudējumu atlīdzību. Tāpat tie varētu – kā tas bija gadījumā ar Neolab (šā sprieduma 350. punkts) – panākt izlīgumu, kura mērķis patiesi būtu atrisināt to pamata strīdu par patentiem, tā, lai iespējamie ierobežojumi ģenērisko zāļu uzņēmumu komerciālajai autonomijai, kas panākti šāda nolīguma ietvaros, nebūtu motivēti ar apgriezto maksājumu.

Lai gan ir iespējams, kā Komisija to ir atzinusi, ka gadījumā, ja ģenērisko zāļu uzņēmumi tirgū ienāktu prettiesiski, oriģinālo zāļu uzņēmumam varētu tikt nodarīts neatgriezenisks kaitējums, jo notiktu neatgriezeniska cenu pazemināšanās, ko ierosinātu šāda ienākšana, tomēr regulēto cenu pazemināšanās, kas ir pēc AFV patenta termiņa beigām, ir farmācijas tirgum raksturīga iezīme, kas prasītājiem ir zināma un ir uzskatāma par normālu komerciālu risku, ar kuru nevar tikt pamatota pret konkurenci vērstu nolīgumu noslēgšana. Turklāt šādi cenu pazeminājumi, kas izriet no regulatora darbības, gadījumā, kad AFV patenta termiņš jau ir beidzies, ilustrē līdzsvaru, kādu dalībvalstis ir izveidojušas starp aizsardzību, kas tiek piešķirta oriģinālo zāļu uzņēmuma patentam, no vienas puses, un valstu budžeta un patērētāju ietaupījumiem, kas rodas, tirgū ienākot ģenēriskajām zālēm un īstenojoties konkurencei, no otras puses.

Tādējādi, ja tiktu pieņemta prasītāju tēze par risku asimetriju, tad galu galā nozīmētu, ka tie, ar ģenērisko zāļu uzņēmumiem noslēdzot nolīgumus, kādi ir strīdīgie nolīgumi, varētu nodrošināties pret neatgriezenisku cenu pazeminājumu, kas saskaņā ar viņu pašu apgalvojumiem būtu nenovēršams, pat ja tie valsts tiesās gūtu pozitīvu rezultātu saistībā ar prasībām par patenta pārkāpumu. Tāpēc tie, noslēdzot šādus nolīgumus, varētu saglabāt augstākas cenas saviem produktiem, tādējādi kaitējot patērētājiem un valstu veselības aprūpes budžetam, tajā pašā laikā šādu rezultātu nevarētu panākt, ja valstu tiesas būtu apstiprinājušas to patentu spēkā esamību un ja ģenērisko zāļu uzņēmumu produkti tiktu pasludināti par tādiem, ar kuriem tiek pārkāpti patenti. Šāds rezultāts acīmredzami būtu pretrunā Līguma noteikumu par konkurenci mērķiem, kas it īpaši paredz aizsargāt patērētājus no nepamatota cenu pieauguma konkurentu kolūzijas dēļ (šajā ziņā skat. spriedumus, 2015. gada 19. marts, Dole Food un Dole Fresh Fruit Europe/Komisija, C‑286/13 P, Krājums, EU:C:2015:184, 115. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2015. gada 9. jūlijs, InnoLux/Komisija, C‑231/14 P, Krājums, EU:C:2015:451, 61. punkts). Nav nekāda pamata pieņemt, ka šāda kolūzija šajā gadījumā varētu būt likumīga, aizbildinoties, ka paņēmiena patenti ir bijuši apstrīdēti, lai gan šo patentu aizstāvība valstu tiesās, pat piepildoties prasītājiem vislabvēlīgākajam scenārijam, nebūtu izraisījusi tādus pašus konkurencei un it īpaši patērētājiem nelabvēlīgus rezultātus.

Proti, ir jāatgādina, ka nav pieņemami, ka uzņēmumi cenšas mazināt to tiesisko normu ietekmi, kuras tie uzskata par pārāk nelabvēlīgām, noslēdzot koluzīvas vienošanās ar mērķi koriģēt šo nelabvēlīgo ietekmi, aizbildinoties, ka šie noteikumi radot tiem nelabvēlīgu līdzsvara trūkumu (skat. spriedumu, 2005. gada 27. jūlijs, Brasserie nationale u.c./Komisija, no T‑49/02 līdz T‑51/02, Krājums, EU:T:2005:298, 81. punkts un tajā minētā judikatūra).

Visbeidzot, ciktāl prasītāji, kurus atbalsta persona, kas iestājusies lietā, norāda, ka strīdīgie nolīgumi ir ļāvuši izvairīties no būtiskiem izdevumiem, kas saistīti ar tiesvedību dažādās dalībvalstīs, kā arī no riska, ka tiks pieņemti atšķirīgi lēmumi, jo šīs tiesvedības notiktu vairākās tiesās, ir jānorāda, pirmkārt, ka lielākajā daļā strīdīgo nolīgumu nav iekļauta neviena precīza atsauce uz tiesvedības izdevumiem, no kuriem varētu izvairīties, un pat ne vismazākā to aplēse. Turklāt prasītāji nav snieguši nevienu paskaidrojumu par veidu, kādā ir tikušas aprēķinātas apgriezto maksājumu summas, kā vien to, ka tās izriet no sarunām ar ģenērisko zāļu uzņēmumiem, savukārt apstrīdētajā lēmumā ir iekļauta virkne pierādījumu, kas liecina, ka šīs summas vairāk vai mazāk atbilst peļņai, kādu ģenērisko zāļu uzņēmumi būtu guvuši ienākšanas tirgū gadījumā, vai zaudējumu atlīdzībai, kādu tie varētu saņemt, ja tie gūtu pozitīvus rezultātus tiesvedībās ar Lundbeck (skat. it īpaši apstrīdētā lēmuma preambulas 398., 460., 809., 862., 1071. un 1157. apsvērumu).

Katrā ziņā pretēji tam, ko apgalvo prasītāji, ir maz ticams, ka izmaksu saistībā ar tiesvedībām dažādās EEZ valstīs summa varētu būt lielāka par maksājumu summu, kuru ģenērisko zāļu uzņēmumi šajā gadījumā saņēma saskaņā ar strīdīgajiem nolīgumiem, kas atbilda vairākiem miljoniem euro. Proti, farmaceitiskie uzņēmumi ne pārāk bieži uzsāk tiesvedības visās dalībvalstīs reizē. Parasti, kā liecina Lagap gadījums Apvienotajā Karalistē (apstrīdētā lēmuma preambulas 63. apsvērums), tie izvēlās koncentrēties uz dažām testa tiesvedībām, nevis uzsākt tiesvedības dažādās tiesās saistībā ar vieniem un tiem pašiem jautājumiem. Taču Lagap gadījumā prasītāji galu galā izvēlējās noslēgt mierizlīgumu, lai izvairītos no sakāves, kas pret tiem tiktu izmantota citās tiesās (apstrīdētā lēmuma preambulas 160. apsvērums).

Turklāt apstrīdētajā lēmumā ir atzīts, ka pastāv arī citi veidi, kā strīdā panākt izlīgumu, kas ir pieņemams no konkurences tiesību viedokļa, izņemot tos, kas paredz kavēt potenciālo konkurentu ienākšanu tirgū, izmantojot apgrieztos maksājumus, kā tas ir šajā gadījumā (šā sprieduma 354. punkts). Saskaņā ar judikatūru patenta īpašo mērķi nevar interpretēt kā tādu, kurš garantē aizsardzību arī pret darbībām, kas veiktas, lai apstrīdētu patenta spēkā esamību, ņemot vērā sabiedrības interesi novērst jebkādus šķēršļus saimnieciskajai darbībai, kuri varētu rasties gadījumā, ja patents būtu izsniegts kļūdaini (šajā ziņā skat. spriedumu Windsurfing, minēts 119. punktā, EU:C:1986:75, 92. punkts). Lai gan prasītājiem bija tiesības ar ģenērisko zāļu uzņēmumiem noslēgt izlīguma nolīgumus, lai izvairītos no iespējamiem izdevumiem par tiesvedībām, tie nevarēja tos izmantot, lai ar viņu vērtējumu par viņu patentu spēkā esamību un par to, vai ar ģenērisko zāļu uzņēmumu produktiem tiek vai netiek pārkāpti patenti, tiktu aizstāts neatkarīgas tiesas vērtējums, tajā pašā laikā samaksājot ģenērisko zāļu uzņēmumiem, lai tie piekristu šim vērtējumam un noteiktu laiku atturētos no tirgus.

Tādējādi apstrīdētajā lēmumā ir pareizi secināts, ka ar apgrieztajiem maksājumiem ģenērisko zāļu uzņēmumi ir tikuši pamudināti pieņemt ierobežojumus viņu komerciālajai autonomijai, kas paredzēti strīdīgajos nolīgumos, un citi prasītāju izvirzītie skaidrojumi, lai pamatotu šādus maksājumus, neļauj apšaubīt šo secinājumu.

Tādēļ pamata pirmā daļa ir jānoraida.

Prasītāji uzskata, ka apstrīdētajā lēmumā ir kļūdaini apstiprināts, ka līgumiskie ierobežojumi, kas izriet no apstrīdētajiem nolīgumiem, ir likvidējuši citus pamudinājumus ienākt tirgū.

Pirmkārt, tie norāda, ka ierobežojumi, kas ietilpst patentu piemērošanas jomā, nemazina un nelikvidē pamudinājumus turpināt neatkarīgus centienus ienākt tirgū. Tādējādi ģenērisko zāļu uzņēmumi, kuri piekrita atturēties no ienākšanas tirgū ar zālēm, ar kurām tiek pārkāpti patenti, apmaiņā pret līdzekļu pārskaitījumu, varētu aizvien vēlēties, lai tiktu pasludināts spriedums, kurā būtu konstatēts, ka ar viņu zālēm netiek pārkāpti patenti vai ka patents, kurš it kā esot pārkāpts, ir spēkā neesošs. Turklāt nekas neļaujot secināt, ka maksājums apmaiņā pret atturēšanos laist tirgū zāles, ar kurām tiek pārkāpti patenti, mazinātu ģenērisko zāļu uzņēmuma pamudinājumu turpināt centienus, lai ienāktu tirgū ar zālēm, ar kurām netiek pārkāpti patenti. Fakts, ka ģenērisko zāļu uzņēmumam pietiek ar līdzekļu pārskaitījumu, ko veic oriģinālo zāļu uzņēmums, un ka tas necenšas apstrīdēt attiecīgo patentu, lai gan nepastāv neviena klauzula par neapstrīdēšanu, varot liecināt vienīgi par to, ka šis uzņēmums šaubās par savām iespējām panākt patenta atcelšanu.

Tādēļ prasītāji uzskata, ka likumīga prezumpcija, saskaņā ar kuru izslēgšana no tirgus, izmantojot maksājumu, veido konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, mazinot vai likvidējot pamudinājumu ģenērisko zāļu uzņēmumiem turpināt neatkarīgus centienus ienākt tirgū, var rasties tikai tad, ja līgumiskie ierobežojumi neietilpst attiecīgā patenta piemērošanas jomā.

Otrkārt, prasītāji uzskata, ka apstrīdētajā lēmumā nav pietiekami pamatots secinājums, ka līdzekļu pārskaitījumi neapstrīdami samazina ģenērisko zāļu uzņēmumu pamudinājumus vērsties tiesā. Apstrīdētajā lēmumā esot atzīts, ka iespēja kādu laiku pēc tam, kad tiesā būtu celta prasība pret oriģinālo zāļu uzņēmumu, panākt izlīgumu, nosakot apgriezto maksājumu, ir tāda, kas varētu pamudināt ģenērisko zāļu uzņēmumus celt šādu prasību (preambulas 711. apsvērums). Šāds atzinums esot pretrunā apstrīdētā lēmuma argumentācijai, ka apgrieztie maksājumi, iespējams, galu galā tikai atturētu ģenērisko zāļu uzņēmumus no vēršanās tiesā (preambulas 966. apsvērums). Šī iekšējā pretruna skaidri pierādot, ka apstrīdētais lēmums nebalstās uz stingru ekonomisko bāzi, un atspēkojot tajā izdarīto secinājumu, ka “lieli” apgrieztie maksājumi noteikti kaitētu patērētājiem (preambulas 646. apsvērums).

Komisija šos argumentus apstrīd.

Attiecībā uz prasītāju argumentu, ka strīdīgajos nolīgumos neesot iekļauta neviena klauzula, kas ģenērisko zāļu uzņēmumiem liegtu apstrīdēt prasītāju patentu spēkā esamību, tādējādi, ka ar šiem nolīgumiem neesot novērsti jebkuri pamudinājumi tiem ienākt tirgū, vispirms ir jākonstatē, ka šāds arguments ir neiedarbīgs, jo apstrīdētajā lēmumā ir konstatēts vienīgi tas, ka strīdīgajos nolīgumos paredzētie apgrieztie maksājumi ir iedrošinājuši vai pamudinājuši ģenērisko zāļu uzņēmumus pieņemt ierobežojumus savai komerciālajai autonomijai, ko tie nebūtu pieņēmuši, ja šādu maksājumu nebūtu, nevis tas, ka ar tiem būtu novērsti jebkādi pamudinājumi šajā ziņā (apstrīdētā lēmuma preambulas 604. un 659.–661. apsvērums).

Katrā ziņā, pat ja strīdīgajos nolīgumos nebija iekļauta neviena klauzula par neapstrīdēšanu, ģenērisko zāļu uzņēmumiem nebija nekādas intereses apstrīdēt Lundbeck patentus pēc strīdīgo nolīgumu noslēgšanas, jo apgrieztie maksājumi aptuveni atbilda peļņai, kādu tie bija cerējuši gūt, ienākot tirgū, vai zaudējumu atlīdzībai, ko tie varētu saņemt, ja uzvarētu tiesvedībā pret Lundbeck (skat. šā sprieduma 388. punktu). Pat ja tiktu pieņemts, ka šie maksājumi būtu mazāki par cerēto peļņu, runa jebkurā gadījumā bija par noteiktu un tūlītēju ieguvumu, neuzņemoties riskus, kas varētu būt saistīti ar ienākšanu tirgū. Fakti, kādi reāli ir risinājušies šajā lietā, atbilst šai interpretācijai, jo neviens no ģenērisko zāļu uzņēmumiem neapstrīdēja Lundbeck patentus un strīdīgo nolīgumu darbības laikā neienāca tirgū. Lai gan Merck (GUK) pēc GUK nolīguma attiecībā uz Apvienoto Karalisti termiņa beigām uz dažām dienām bija faktiski ienācis Apvienotās Karalistes citaloprama tirgū, tas bija tādēļ, ka tas uzskatīja, ka nosacījumi, kādus Lundbeck piedāvāja, lai pagarinātu šo nolīgumu, nebija pietiekami labi, un apmaiņā pret šā nolīguma otro pagarinājumu tas vēlējās iegūt lielāku kompensāciju (apstrīdētā lēmuma preambulas 299. apsvērums).

Turklāt, ciktāl prasītāji apgalvo, ka ģenērisko zāļu uzņēmumi būtu varējuši ienākt tirgū, izmantojot ģenēriskos produktus, ar kuriem netiek pārkāpti patenti, ir jāatsaucas uz turpmāk šajā spriedumā sniegto sestā pamata vērtējumu saistībā ar strīdīgo nolīgumu satura un piemērošanas jomas pārbaudi.

Katrā ziņā, pat ja ierobežojumi, kas ietverti strīdīgajos nolīgumos, potenciāli ietilptu Lundbeck patentu piemērošanas jomā tādā ziņā, ka tos varētu panākt arī tiesvedības ceļā, apstrīdētajā lēmumā ir pareizi konstatēts, ka brīdī, kad strīdīgie nolīgumi ir tikuši noslēgti, runa bija tikai par iespējamību. Fakts, ka šī neskaidrība saistībā ar to, vai ar ģenērisko uzņēmumu produktiem tiek vai netiek pārkāpti patenti, un saistībā ar prasītāju patentu spēkā esamību tika aizstāta ar pārliecību, ka ģenērisko zāļu uzņēmumi strīdīgo nolīgumu darbības laikā tirgū neienāks, šajā gadījumā pats par sevi ir uzskatāms par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, jo šāds rezultāts ir iegūts, izmantojot apgriezto maksājumu (skat. šā sprieduma 336. un 363. punktu).

Visbeidzot, prasītāji veltīgi apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā šajā ziņā neesot sniegts pietiekams pamatojums. Proti, daudzas apstrīdētā lēmuma daļas, kuras veltītas apgrieztajiem maksājumiem un kuras piemin paši prasītāji, pierāda, ka tie ir sapratuši Komisijas tēzi šajā ziņā, pat ja tai nepiekrīt. Turklāt apstrīdētajā lēmumā nav nekādas pretrunas saistībā ar to, ka tajā ir atzīts, no vienas puses, ka perspektīva no oriģinālo zāļu uzņēmuma saņemt apgrieztos maksājumus var pamudināt ģenērisko zāļu uzņēmumus iesniegt prasību tiesā, lai gan, no otras puses, apgrieztie maksājumi, kas saņemti saskaņā ar strīdīgajiem nolīgumiem, šajā gadījumā ir pārliecinājuši ģenērisko zāļu uzņēmumus neiesniegt šādas prasības. Proti, kā Komisija pēc būtības ir norādījusi apstrīdētā lēmuma preambulas 639. un 660. apsvērumā, it īpaši izlīgumi, kuri ietver maksājumus – pat ja tie ir apgriezti –, ne vienmēr ir problemātiski, raugoties no konkurences tiesību viedokļa, it īpaši tad, ja tos nepapildina nekāds ierobežojums ģenērisko zāļu uzņēmumiem ienākt tirgū un ja tie, gluži pretēji, ir paredzēti, lai ģenērisko zāļu uzņēmumiem piedāvātu kompensāciju par to, ka tie nevarēja gūt peļņu, tiklīdz oriģinālo zāļu uzņēmums ir atzinis, ka ar viņu ģenēriskajiem produktiem netiek pārkāpts neviens patents.

Tādējādi ir jāsecina, ka Komisija nav pieļāvusi nekādu kļūdu vērtējumā, apstrīdētajā lēmumā konstatējot, ka strīdīgajos nolīgumos ietvertie ierobežojumi, kuri ir panākti apmaiņā pret lieliem apgrieztajiem maksājumiem, ir mazinājuši ģenērisko zāļu uzņēmumu pamudinājumus ienākt tirgū.

Tādējādi arī pamata otrā daļa ir jānoraida.

Prasītāji uzskata, ka saskaņā ar lēmumu piemērotā tiesību norma, atbilstoši kurai izlīgumiem patentu jomā, kurus ir stimulējis līdzekļu pārskaitījums, ir mērķis ierobežot konkurenci, nav praktiski īstenojama.

Pirmkārt, tie apgalvo, ka šī norma pēc būtības ir pretrunīga un tā attur no tādu nolīgumu noslēgšanas, kas paredz ātru ienākšanu tirgū un kas radītu ieguvumus patērētājiem, ciktāl tā sniegtu dažādus rezultātus atkarībā no tā, vai līdzekļu pārskaitījums notiktu naudas maksājumu veidā vai īstenojoties ātrai ienākšanai tirgū.

Otrkārt, tie norāda, ka nolīgumu nevar pamatot “vienīgi” ar to, kā puses novērtē patenta spēku, un ka Komisijas piemērotā norma praktiski liedz jebkādu apgriezto maksājumu. Neviens izlīgums nevarot balstīties “vienīgi” uz to, kā puses vērtē patenta spēku, tādēļ vien, ka patenta “spēks” neesot precīzs jēdziens. Ja tiktu prasīts, lai izlīgumi balstītos “tikai” uz to, kā puses vērtē patentu spēku, tas pusēm liktu uzsākt tiesvedību. Lēmums pusēm nepieļaujot nekādu rīcības brīvību izmantot apgriezto maksājumu, lai atturētu ģenērisko zāļu uzņēmumu no oriģinālo zāļu uzņēmuma patentu pārkāpšanas.

Treškārt, prasītāji uzskata, ka juridiskais kritērijs, kas pamatots ar pārskaitītās summas apmēru, nav praktiski izmantojams, jo apstrīdētajā lēmumā nav noteikts nekāds skaidrs slieksnis, kas ļautu noteikt, vai maksājums ir pieņemams vai vērsts pret konkurenci.

Komisija šos argumentus apstrīd.

Pirmkārt, prasītāju arguments, ka apstrīdētais lēmums atturot no tādu izlīgumu noslēgšanas, kurās būtu paredzēta ģenērisko zāļu uzņēmumu ātra ienākšana tirgū, ir acīmredzami nepamatots, jo Komisija, gluži pretēji, ir uzskatījusi, ka strīdīgie nolīgumi ir bijuši problemātiski no konkurences tiesību viedokļa tāpēc, ka to mērķis ir bijis aizkavēt ģenērisko zāļu ienākšanu tirgū, nevis atvieglot šādu ienākšanu. Turklāt ir jāatgādina, ka Komisija ir ņēmusi vērā arī faktu, ka strīdīgajos nolīgumos nav minēta nekāda Lundbeck apņemšanās atturēties no prasību par patenta pārkāpumu celšanas pret ģenērisko zāļu uzņēmumiem gadījumā, ja tie pēc minēto nolīgumu darbības laika beigām ienāktu tirgū ar ģenērisko citalopramu (apstrīdētā lēmuma preambulas 662. apsvērums).

Turklāt lēmumā ir atzīts, ka dažos gadījumos izlīgumi nav problemātiski, pat ja tajos ir ietverti apgrieztie maksājumi, ja tajos turklāt ir paredzēta ģenērisko zāļu tūlītēja ienākšana tirgū (skat. Neolab piemēru, kas minēts šā sprieduma 350. punktā). Fakts, ka Komisija ir atšķirīgi attiekusies pret nolīgumiem, kuri ir saistīti ar apgriezto maksājumu, un tiem, kuri šādu maksājumu neparedz, ir pilnībā attaisnojams, ņemot vērā pamudinošo ietekmi, kāda šādam maksājumam ir uz ģenērisko zāļu uzņēmumiem, lai tie piekristu ierobežojumiem, kuriem tie nebūtu piekrituši, ja šāda maksājuma nebūtu (skat. šā sprieduma 349. un nākamos punktus). Turklāt nolīgums, kas ļautu ātrāk ienākt tirgū, acīmredzami nav problemātisks no konkurences tiesību viedokļa, un līdz ar to šāda kompensācija par citām saistībām, kas ietvertas izlīgumā, nav salīdzināma ar apgriezto maksājumu, kas paredzēts, lai aizkavētu šādu ienākšanu.

Otrkārt, ir jāatgādina, ka apstrīdētajā lēmumā nav konstatēts, ka, lai izvairītos no LESD 101. panta 1. punkta piemērošanas, nolīgumam būtu jābalstās vienīgi uz to, kā šā nolīguma puses vērtē patenta spēku (šā sprieduma 360. punkts). Tāpēc prasītāji kļūdaini apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma dēļ samazinās jebkāds pamudinājums noslēgt izlīgumus patentu jomā, kas varētu izraisīt strīdu lavīnu visā EEZ. Proti, Komisija ir nosodījusi vienīgi nolīgumus, kas noslēgti izlīgumu formā, kā šajā gadījumā, kuru reālais mērķis nav atrisināt pamata strīdu starp šī nolīguma pusēm saistībā ar patentiem un kuros ir paredzēti apgrieztie maksājumi kā atlīdzība par ģenērisko zāļu uzņēmumu apņemšanos atturēties no ienākšanas tirgus. Turklāt, lai gan ir taisnība, ka Komisija ir uzskatījusi, ka šādi nolīgumi esot vērsti pret konkurenci, oriģinālo zāļu uzņēmumam nav nekāda pienākuma uzsākt tiesvedības visās EEZ tiesās, lai aizsargātu savus patentus, jo pastāv iespēja, piemēram, noslēgt izlīgumus, kuros nav paredzēti nekādi apgrieztie maksājumi, vai noslēgt izlīgumus, kurus, lai gan tajos šādi maksājumi ir paredzēti, nepapildina nekādi ierobežojumi ģenērisko zāļu uzņēmumiem ienākt tirgū (skat. Neolab piemēru, kas minēts šā sprieduma 350. punktā).

Visbeidzot prasītāju arguments, ka apstrīdētais lēmums tiem neatstājot nekādu rīcības brīvību izmantot apgrieztos maksājumus, lai atturētu ģenērisko zāļu uzņēmumus no to patentu pārkāpšanas, atkal balstās uz kļūdaino premisu, ka ar ģenērisko zāļu uzņēmumu produktiem tiekot pārkāpti to patenti, lai gan strīdīgo nolīgumu noslēgšanas brīdī tas nav bijis konstatēts.

Treškārt, Komisija apstrīdētajā lēmumā ir skaidrojusi, ka šajā gadījumā apgrieztie maksājumi ir bijuši īpaši problemātiski, jo strīdīgajos nolīgumos paredzēto maksājumu summas vairāk vai mazāk atbilda peļņai, kādu ģenērisko zāļu uzņēmumi bija plānojuši saņemt, ienākot tirgū, vai zaudējumu atlīdzībai, kuru tie būtu varējuši saņemt, ja gūtu pozitīvu iznākumu tiesvedībās pret Lundbeck (šā sprieduma 388. punkts). Proti, šādā gadījumā jebkuri pamudinājumi ģenērisko zāļu uzņēmumiem ienākt tirgū ir ievērojami samazināti vai pat likvidēti. Tātad būtiski ir tas, ka šajā gadījumā apgriezto maksājumu summas, kas paredzētas katrā no strīdīgajiem nolīgumiem, ir bijušas pietiekami lielas, lai ļautu ģenērisko zāļu uzņēmumiem akceptēt to autonomijas ierobežojumus un lai samazinātu pamudinājumus, kas tiem ir bijuši, ienākt tirgū ar saviem ģenēriskajiem produktiem (skat. it īpaši apstrīdētā lēmuma preambulas 644. apsvērumu).

Protams, Komisija ir balstījusies uz faktoru kopumu, lai konstatētu, ka šajā gadījumā pastāv ierobežojums mērķa dēļ (skat. šā sprieduma 354. punktu un apstrīdētā lēmuma preambulas 661. un 662. apsvērumu). Tomēr prasītāji nevar pārmest Komisijai, ka tā apstrīdētajā lēmumā neesot pietiekami paskaidrojusi, kādu nozīmi tā ir piešķīrusi faktam, ka apgrieztie maksājumi ir atbilduši ģenērisko zāļu uzņēmumu cerētajai peļņai. Katrā ziņā, līdzīgi Komisijas viedoklim, ir jāuzsver, ka tai nav pienākuma savos lēmumos fiksēt vispārpiemērojamas juridiskās normas, bet tai vienīgi katrā konkrētā gadījumā ir jānosaka, vai nolīgumi, kurus tā izvērtē, ir saderīgi ar Līguma noteikumiem par konkurenci, pietiekami skaidri un pārliecinoši to pamatojot. Ņemot vērā iepriekš minētos apstākļus, ir jākonstatē, ka Komisija šajā gadījumā šīs prasības ir izpildījusi.

Tādējādi pamata trešā daļa, kā arī otrais pamats kopumā ir jānoraida.

Prasītāji uzskata, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā ir kļūdījusies, strīdīgos nolīgumus pielīdzinot tirgus sadales nolīgumiem, kādi tika aplūkoti iepriekš 341. punktā minētajā spriedumā BIDS (EU:C:2008:643).

Šajā ziņā prasītāji, pirmkārt, norāda, ka pretēji tam, kā ir šajā gadījumā, nolīgumi, kuri ir aplūkoti iepriekš 341. punktā minētajā spriedumā BIDS (EU:C:2008:643), nebija paredzēti, lai aizsargātu patentu, kas tā īpašniekam piešķir tiesības liegt produktu, ar kuriem patents tiek pārkāpts, ienākšanu tirgū un novērstu neatgriezenisko kaitējumu, ko radītu šāda ienākšana.

Otrkārt, pretēji tam, kā ir šajā gadījumā, ja šādi līgumi netiktu noslēgti, uzņēmumi, kuri saskaņā ar nolīgumiem, kas tika aplūkoti iepriekš 341. punktā minētajā spriedumā BIDS (EU:C:2008:643), aizgāja no attiecīgā tirgus, noteikti būtu konkurējuši ar uzņēmumiem, kuri palika tirgū.

Treškārt, pretēji argumentācijai, kas izmantota šajā lietā, nolīgumi, kas aplūkoti iepriekš 341. punktā minētajā spriedumā BIDS (EU:C:2008:643), būtu prezumēti par konkurenci ierobežojošiem arī tad, ja tajos nebūtu bijis paredzēts maksājums. Fakts, ka minētajā lietā bija runa par kompensācijas maksājumiem, nebija būtisks, lai varētu uzskatīt, ka šo nolīgumu mērķis ir bijis ierobežot konkurenci.

Komisija šos argumentus apstrīd.

Pirmkārt, ir jānorāda, ka analoģijā, kādu Komisija ir izmantojusi apstrīdētā lēmuma preambulas 657. un 658. apsvērumā, starp nolīgumiem, kuri tika aplūkoti iepriekš 341. punktā minētajā spriedumā BIDS (EU:C:2008:643), un strīdīgajiem nolīgumiem nav pieļauta neviena kļūda tiesību piemērošanā.

Proti, kā tas izriet it īpaši no minētā sprieduma 8. punkta, minētajā lietā uzņēmumi, kuri darbojās liellopu gaļas pārstrādes tirgū Īrijā, bija radījuši mehānismu, saskaņā ar kuru daži uzņēmumi apņēmās divus gadus palikt ārpus minētā tirgus, par to saņemot maksājumus no uzņēmumiem, kuri palika šajā tirgū. Šajā gadījumā analoģisku procesu izraisīja strīdīgo nolīgumu noslēgšana, saskaņā ar kuriem Lundbeck, kurš bija galvenais vai pat vienīgais uzņēmums tirgū valstīs, uz kurām attiecās šie nolīgumi, samaksāja ģenērisko zāļu uzņēmumiem, kuri bija potenciāli konkurenti, lai tie noteiktu laika periodu paliktu ārpus tirgus.

No tā izriet, ka gan lietā, kurā ir pasludināts iepriekš 341. punktā minētais spriedums BIDS (EU:C:2008:643), gan šajā lietā runa ir par nolīgumiem, kuri ir ierobežojuši uzņēmēju iespēju autonomi noteikt politiku, kādu tie plānoja īstenot tirgū, tādējādi traucējot normāla konkurences procesa gaitu (šajā ziņā skat. spriedumu BIDS, minēts 341. punktā, EU:C:2008:643, 33.–35. punkts).

Attiecībā uz prasītāju argumentiem, saskaņā ar kuriem atšķirībā no tā, kā bija lietā, kurā ir pasludināts iepriekš 341. punktā minētais spriedums BIDS (EU:C:2008:643), šajā gadījumā strīdīgie nolīgumi esot tikuši noslēgti situācijā, kad tiem ir piederējuši patenti, kas tiem ļautu liegt produktu, ar kuriem tiek pārkāpti šie patenti, ienākšanu tirgū, vispirms ir jāatgādina, ka šajā gadījumā, kā tas izriet no pirmā prasības pamata vērtējuma, Lundbeck jauno paņēmiena patentu pastāvēšana nebija šķērslis, lai ģenērisko zāļu uzņēmumi varētu tikt uzskatīti par tā potenciāliem konkurentiem. Ar LESD 101. pantu potenciāla konkurence tiek aizsargāta tāpat kā faktiska konkurence (skat. šā sprieduma 99. punktu).

Turklāt ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru nolīgums nav pasargāts no konkurences tiesību piemērošanas tādēļ vien, ka tas attiecas uz patentu, vai tādēļ, ka ar to ir paredzēts panākt izlīgumu strīdā par patentiem (šajā ziņā skat. spriedumu, 1988. gada 27. septembris, Bayer un Maschinenfabrik Hennecke, 65/86, Krājums, EU:C:1988:448, 15. punkts). Turklāt var uzskatīt, ka nolīgumam ir ierobežojošs mērķis, arī tad, ja tam ir bijis ne tikai mērķis ierobežot konkurenci, bet arī citi likumīgi mērķi (skat. spriedumu BIDS, minēts 341. punktā, EU:C:2008:643, 21. punkts un tajā minētā judikatūra).

Otrkārt, lai gan ir taisnība, ka lietā, kurā ir pasludināts iepriekš 341. punktā minētais spriedums BIDS (EU:C:2008:643), attiecīgie uzņēmumi ir bijuši faktiski konkurenti, jo bija mērķis panākt, lai no attiecīgā tirgus aizietu uzņēmumi, kuri tajā jau darbojās, savukārt šajā gadījumā Lundbeck un ģenērisko zāļu uzņēmumi ir bijuši vien potenciāli konkurenti, tomēr svarīgi ir tas, ka Tiesa minētajā spriedumā nav pieprasījusi, lai Komisija pierāda, ka gadījumā, ja šādi nolīgumi nepastāvētu, uzņēmumi būtu palikuši tirgū. Proti, saistībā ar konkurences ierobežojumu mērķa dēļ nolīgumu seku analīze ir lieka (skat. šā sprieduma 341. punktu). Tiesa minētajā lietā vien konstatēja, ka attiecīgo nolīgumu mērķis ir bijis īstenot kopīgu politiku, kuras mērķis ir stimulēt dažus uzņēmumus aiziet no tirgus un tādējādi samazināt jaudu pārpalikumu, kas ietekmē to rentabilitāti, kavējot tiem īstenot apjomradītus ietaupījumus. Tādējādi tā konstatēja, ka šāda veida nolīgumi acīmredzami konfliktē ar Līguma noteikumu par konkurenci pamatā esošo domu, ka katram uzņēmējam autonomi jānosaka politika, kādu tas īstenos tirgū, atgādinot, ka ar LESD 101. panta 1. punktu ir paredzēts aizliegt jebkāda veida saskaņošanu, ar kuru konkurences riski tiek apzināti aizstāti ar uzņēmumu praktisku sadarbību (skat. spriedumu BIDS, minēts 341. punktā, EU:C:2008:643, 33. un 34. punkts).

Aplūkojamajā gadījumā strīdīgo nolīgumu puses ir izvēlējušās riskus, kas raksturīgi normālai konkurences norisei, un neskaidrību, kas bija saistīta ar Lundbeck paņēmiena patentu spēkā esamību, kā arī jautājumu par to, vai ar produktiem, kurus ģenērisko zāļu uzņēmumi ir plānojuši tirgot, tiek vai netiek pārkāpti šie patenti, aizstāt ar pārliecību, ka šie uzņēmumi nolīgumu darbības laikā tirgū neienāks, izmantojot lielus apgrieztos maksājumus, kuri aptuveni atbilda peļņai, kādu tie gūtu, ja ienāktu tirgū. Tādējādi nav būtiskas nozīmes, vai uzņēmumi noteikti būtu varējuši strīdīgo nolīgumu darbības laikā ienākt tirgū, jo ar šiem nolīgumiem tieši tika likvidēta šāda iespēja, aizstājot to ar pārliecību, ka tie šajā periodā tirgū neienāks ar saviem produktiem. Tā rīkojoties, strīdīgo nolīgumu puses varēja sadalīt daļu peļņas, ko Lundbeck turpināja gūt, tādējādi kaitējot patērētājiem, kuri turpināja maksāt cenu, kas bija augstāka par to, kādu tie maksātu, ja tirgū ienāktu ģenēriskās zāles (skat. apstrīdētā lēmuma preambulas 644.–646. apsvērumu).

Treškārt, ir jānoraida arī prasītāju arguments, ka atšķirībā no strīdīgajiem nolīgumiem nolīgumi, kas tika aplūkoti lietā, kurā pasludināts iepriekš 341. punktā minētais spriedums BIDS (EU:C:2008:643), būtu vērsti pret konkurenci, pat ja tajos nebūtu paredzēti apgrieztie maksājumi. Proti, līdzīgi Komisijas viedoklim ir jānorāda, ka abās šajās lietās tieši maksājumiem ir bijusi noteicošā loma, jo tie ir pamudinājuši uzņēmumus aiziet no tirgus. Tādējādi lietā, kurā ir pasludināts iepriekš 341. punktā minētais spriedums BIDS (EU:C:2008:643), ir maz ticams, ka uzņēmumi, kas aizgāja no tirgus, būtu piekrituši aiziet, ja palikušie uzņēmumi neveiktu maksājumus. Tāpat aplūkojamajā lietā no lietas materiāliem izriet, ka, ja nepastāvētu apgrieztie maksājumi, ģenērisko zāļu uzņēmumi nebūtu vienpusēji piekrituši atturēties no ienākšanas tirgū pēc tam, kad tie bija veikuši darbības un ievērojamus ieguldījumus.

Ir taisnība, ka Komisija ir atzinusi, ka noteiktos gadījumos izlīguma noslēgšana saistībā ar patentiem varētu nebūt vērsta pret konkurenci, it īpaši tad, ja tā balstās uz to, kā katra no nolīguma pusēm vērtē patenta spēku, vai arī tad, ja tā paredz apgrieztu maksājumu, tomēr nekavējot ģenērisko zāļu uzņēmumu ienākšanu tirgū (apstrīdētā lēmuma preambulas 638. un 639. apsvērums). Taču šajā gadījumā Komisija ir pamatoti uzskatījusi, ka apgrieztajiem maksājumiem ir bijusi noteicošā loma, jo tie Lundbeck ļāva panākt ģenērisko zāļu uzņēmumu apņemšanos, kādu tas nevarētu panākt, ja šādu maksājumu nebūtu, līdz ar to kavējot viņu ienākšanu tirgū.

Atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumu par iepriekš 78. punktā minētā sprieduma CB/Komisija (EU:C:2014:2204) ietekmi, prasītāji ir apgalvojuši, ka minētais spriedums apstiprinot viņu viedokli, ka Komisija strīdīgos nolīgumus esot kļūdaini kvalificējusi kā ierobežojumu mērķa dēļ. Proti, pirmkārt, Tiesa esot atgādinājusi, ka konkurences ierobežojuma mērķa dēļ jēdziens ir jāinterpretē šauri. Otrkārt, ierobežojuma mērķa dēļ pastāvēšanu varot konstatēt vienīgi tad, ja nolīgumam pašam par sevi ir pietiekami kaitējoša iedarbība. Taču saskaņā ar apstrīdēto lēmumu jautājums par to, vai izlīgums var vai nevar tikt uzskatīts par saderīgu ar konkurences tiesībām, prasa veikt individuāla nolīguma padziļinātu analīzi, ņemot vērā faktisko, ekonomisko un juridisko kontekstu. Tāpat no KFST iekšējās piezīmes izrietot, ka Komisija nav uzskatījusi, ka maksājumu apjoms Lundbeck gadījumā būtu uzskatāms par skaidru piemēru situācijai, kad uzņēmums maksā saviem konkurentiem, lai tie paliktu ārpus tirgus. Tādējādi prasītāji uzskata, ka ar savu pieeju Komisija patiesībā meklē iespēju izvairīties no faktu analīzes un pierādīšanas pienākuma, kāds tai ir, lai konstatētu, ka pastāv konkurences ierobežojums, kura pamatā ir nolīguma radīta ietekme. Treškārt, nevarot neņemt vērā kontekstu, kādā strīdīgie nolīgumi ir noslēgti, proti, it īpaši spēkā esošu paņēmiena patentu pastāvēšanu, nolīgumu ierobežoto darbības laiku, īpašo tiesisko regulējumu EEZ teritorijā un produktu, ar kuriem netiek pārkāpti patenti, nepieejamību pietiekami īsā laikā. Ceturtkārt, lai konstatētu, vai kādas rīcības mērķis ir konkurences ierobežošana, esot svarīga iegūtā pieredze. Šī pieredze esot jāsaprot kā tāda, kas tradicionāli izriet no ekonomiskās analīzes, kādu to ir apstiprinājušas konkurences iestādes un kādu vajadzības gadījumā apstiprina judikatūra. Šajā gadījumā šāda pieredze neesot pastāvējusi.

Savukārt Komisija ir paskaidrojusi, ka tā ir piemērojusi pastāvīgo judikatūru šajā jomā, kādu Tiesa ir atgādinājusi iepriekš 78. punktā minētajā spriedumā CB/Komisija (EU:C:2014:2204).

Proti, ir jānorāda, ka iepriekš 78. punktā minētajā spriedumā CB/Komisija (EU:C:2014:2204) Tiesa nav apšaubījusi pamatprincipus saistībā ar ierobežojuma mērķa dēļ jēdzienu, kādi tie izriet no iepriekšējās judikatūras. Ir taisnība, ka savā spriedumā Tiesa ir noraidījusi analīzi, kādu Vispārējā tiesa bija formulējusi savā 2012. gada 29. novembra spriedumā CB/Komisija (T‑491/07, EU:T:2012:633), kurā tā uzskatīja, ka konkurences ierobežojuma mērķa dēļ jēdziens nav jāinterpretē šauri. Tā ir atgādinājusi, ka konkurences ierobežojuma mērķa dēļ jēdziens var tikt piemērots tikai noteiktiem uzņēmumu starpā veiktas saskaņošanas veidiem, kuru kaitējuma konkurencei līmenis ir pietiekams, lai varētu tikt atzīts, ka nav jāpārbauda to sekas, citādi Komisija tiktu atbrīvota no pienākuma pierādīt tādu nolīgumu faktiskās sekas tirgū, attiecībā uz kuriem nav nemaz nav konstatēts, ka tie sava rakstura dēļ vien kaitē labai normālas konkurences darbībai (spriedums CB/Komisija, minēts 78. punktā, EU:C:2014:2204, 58. punkts).

Kopumā no apstrīdētā lēmuma struktūras, it īpaši no tā preambulas 802. un 1338. apsvēruma, izriet, ka strīdīgie nolīgumi ir salīdzināmi ar nolīgumiem par izslēgšanu no tirgus, kas minēti starp vissmagākajiem konkurences ierobežojumiem. Proti, konkurentu izslēgšana no tirgus ir tirgus sadales un ražošanas ierobežošanas galējā forma. Prasītāji nevar pārmest Komisijai, ka tā – kā būtiskus konteksta elementus šajā ziņā – nav ņēmusi vērā, ka pastāv to paņēmiena patenti vai EEZ īpašais tiesiskais regulējums šajā jomā. No apstrīdētā lēmuma preambulas 666.–671. apsvēruma izriet, ka Komisija ir ņēmusi vērā prasītāju paņēmiena patentus, taču ir uzskatījusi, ka, pat pieņemot, ka tie ir spēkā esoši, tie nav tādi, kas ļautu izslēgt jebkādu konkurenci saistībā ar AFV citalopramu. Turklāt Komisija ir arī ņēmusi vērā faktu, ka strīdīgo nolīgumu noslēgšanas brīdī ir pastāvējusi neskaidrība jautājumā par prasītāju patentu, it īpaši patenta saistībā ar kristalizāciju, spēkā esamību un ka strīdīgo nolīgumu noslēgšanas brīdī neviena EEZ tiesa nebija pieņēmusi nolēmumu šajā jautājumā.

Līdz ar to var uzskatīt, ka Komisija ir pareizi piemērojusi judikatūru, kāda ir atgādināta šā sprieduma 338.–344. punktā, kurā ir noteikts, vai nolīgums pats pēc savas būtības varētu būt uzskatāms par tādu, kas konkurenci ierobežo pietiekami smagi, lai to šajā gadījumā varētu kvalificēt kā ierobežojumu mērķa dēļ (skat. it īpaši apstrīdētā lēmuma preambulas 651. apsvērumu).

Tādējādi Komisijai nebija arī jāvērtē strīdīgo nolīgumu konkrēta ietekme uz konkurenci un it īpaši jautājums par to, vai gadījumā, ja nepastāvētu šie nolīgumi, ģenērisko zāļu uzņēmumi ienāktu tirgū, nepārkāpjot vienu vai otru Lundbeck patentu, lai tā varētu konstatēt, vai pastāv konkurences ierobežojums mērķa dēļ LESD 101. panta 1. punkta izpratnē, jo tiem šajā ziņā ir bijušas reālas un konkrētas iespējas un tie strīdīgo nolīgumu noslēgšanas brīdī ir bijuši Lundbeck potenciālie konkurenti (skat. iepriekš pirmo pamatu).

Turklāt, pretēji tam, ko apgalvo prasītāji, nav nepieciešams, lai Komisija jau būtu iepriekš nosodījusi tāda paša veida nolīgumus, lai tos varētu uzskatīt par tādiem, kas ir konkurences ierobežojums mērķa dēļ. Pieredzes loma, ko Tiesa ir minējusi iepriekš 78. punktā minētā sprieduma CB/Komisija (EU:C:2014:2204) 51. punktā, neattiecas uz nolīgumu konkrētu kategoriju noteiktā nozarē, bet gan atsaucas uz faktu, ka ir konstatēts, ka noteiktu veidu koluzīvas darbības, kopumā un ņemot vērā gūto pieredzi, ir tādas, kam varētu būt tik izteikta negatīva ietekme uz konkurenci, ka nav nepieciešams pierādīt, ka tām ir bijušas sekas konkrētā gadījumā. Fakts, ka Komisija iepriekš nav uzskatījusi, ka noteikta veida nolīgums jau sava mērķa dēļ varētu būt konkurenci ierobežojošs, pats par sevi nav tāds, kas varētu liegt – pēc strīdīgo pasākumu individuāla un detalizēta vērtējuma saistībā ar to saturu, mērķi un kontekstu – to izdarīt nākotnē (šajā ziņā skat. spriedumu CB/Komisija, minēts 78. punktā, EU:C:2014:2204, 51. punkts; ģenerāladvokāta N. Vāla [N. Wahl] secinājumus lietā CB/Komisija, C‑67/13 P, Krājums, EU:C:2014:1958, 142. punkts, un ģenerāladvokāta M. Vatelē [M. Wathelet] secinājumus lietā Toshiba Corporation/Komisija, C‑373/14 P, Krājums, EU:C:2015:427, 74. punkts).

Tādējādi prasītāji ir kļūdījušies, apgalvojot, ka Komisija neesot pietiekami pierādījusi, ka strīdīgos nolīgumus to satura un mērķu dēļ, aplūkojot tos to ekonomiskajā un juridiskajā kontekstā, var uzskatīt par pietiekami kaitējošiem konkurencei (skat. šā sprieduma 343. punktu).

Tādējādi pamata pirmā daļa ir jānoraida.

Prasītāji uzskata, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, apstrīdētajā lēmumā secinot, ka ar līdzekļu pārskaitījumu vien ir bijis pietiekami, lai izlīgums saistībā ar patentiem tiktu padarīts par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ.

Tie norāda, ka apstrīdētajā lēmumā ir konstatēts, ka “līdzekļi, kurus ir izmantojuši patenta īpašnieki, lai aizsargātu savas tiesības, ir jāņem vērā” (preambulas 641. apsvērums), kas nozīmē, ka “līdzekļi” paši par sevi nolīgumu var padarīt par tādu, kas vērsts pret konkurenci mērķa dēļ. Taču nevienā iepriekšējā lietā neesot bijis norādīts, ka ārējā pamudinājuma pasākums, vienalga, vai ekonomisku priekšrocību vai fiziska vai psiholoģiska spiediena veidā, pats par sevi varētu citādi likumīgu nolīgumu padarīt par tādu, kas vērsts pret konkurenci. Turklāt, lai gan ārējs pamudinājums nevarētu attaisnot nolīgumu, kas citādā ziņā ir vērsts pret konkurenci, tas tāpat nevarētu padarīt par vērstu pret konkurenci nolīgumu, kurš citādi ir likumīgs. Visbeidzot, Tiesas judikatūrā esot apstiprināts, ka nolīguma pret konkurenci vērstajam mērķim ir jābūt konstatējamam neatkarīgi no jebkādiem apsvērumiem par pušu finansiālajiem pamudinājumiem. Tādējādi apstrīdētajā lēmumā esot pieļauta kļūda, ciktāl tajā maksājumam ir piešķirta izšķiroša nozīme, lai gan konkurences tiesībās tā esot neitrāla.

Komisija šos argumentus apstrīd.

Ciktāl prasītāji ar šo pamata daļu apstrīd to, kā Komisija apstrīdētajā lēmumā ir vērtējusi apgrieztos maksājumus, šajā ziņā ir jāatsaucas uz izklāstījumu, kas šim jautājumam ir veltīts saistībā ar otro prasības pamatu (skat. šā sprieduma 345.–416. punktu).

Turklāt ir jāpiebilst, ka judikatūra, kuru min prasītāji un saskaņā ar kuru attiecībā uz pārkāpuma pastāvēšanu nav nozīmes tam, vai nolīgums ir vai nav ticis noslēgts šā nolīguma slēdzēju pušu komerciālās interesēs (šajā ziņā skat. spriedumu, 2007. gada 25. janvāris, Sumitomo Metal Industries un Nippon Steel/Komisija, C‑403/04 P un C‑405/04 P, Krājums, EU:C:2007:52, 44. un 45. punkts un tajos minētā judikatūra), nozīmē tikai to, ka nolīguma puses nevar apgalvot, ka šis nolīgums esot visrentablākais risinājums, lai izvairītos no LESD 101. pantā minētā aizlieguma (skat. šā sprieduma 380. punktu). Savukārt šī judikatūra nav pretrunā tam, ka Komisija, konstatējot, vai pastāv konkurences ierobežojums mērķa dēļ, ņem vērā nolīguma saturu, kā arī tā mērķi un kontekstu, kādā tas noslēgts, proti, šajā gadījumā to, ka ir pastāvējuši ievērojami apgrieztie maksājumi.

Tādējādi arī pamata otrā daļa ir jānoraida.

Prasītāji norāda, ka apstrīdētajā lēmumā ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā, pirmkārt, tādēļ, ka tajā nav atzīts, ka strīdīgie nolīgumi ir bijuši nepieciešami, lai īstenotu likumīgu mērķi, proti, aizsargātu un īstenotu patentu, un, otrkārt, ciktāl ar to šajā gadījumā ir kļūdaini piemērota judikatūra par “citiem likumīgiem mērķiem”.

Prasītāji atsaucas uz Savienības tiesu pastāvīgo judikatūru, saskaņā ar kuru kādai no pusēm noteiktais rīcības ierobežojums sistemātiski neierobežo konkurenci, it īpaši tad, ja šāds ierobežojums ir nepieciešams, lai varētu īstenot galveno mērķi, kas ir neitrāls attiecībā uz konkurenci vai to veicina. Pēc to domām, intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieka īstenoto ieguldījumu aizsardzība varētu būt šāds likumīgs mērķis.

Šajā gadījumā strīdīgo nolīgumu likumīgais mērķis esot bijis aizsargāt Lundbeck paņēmiena patentus un panākt, lai tie tiktu ievēroti, un tādējādi aizsargāt Lundbeck ieguldījumus, nepieļaujot neatgriezenisku kaitējumu, ko varētu radīt ģenērisko zāļu laišana tirgū. Turklāt tie ģenērisko zāļu uzņēmumiem esot devuši laiku, kas nepieciešams, lai konstatētu, vai ir pārkāpti Lundbeck patenti, neradot šiem uzņēmumiem izmaksas vai citus izdevumus, kā arī neliekot saskarties ar kavēšanos, kas saistīta ar tiesāšanos. Turklāt strīdīgo nolīgumu tvērums un darbības laiks esot bijis samērīgs, ciktāl to vienīgais nolūks esot bijis neļaut ģenērisko zāļu uzņēmumiem tirgot citalopramu, ar kuru tiek pārkāpti Lundbeck patenti, un ciktāl to darbības laiks galu galā esot bijis saistīts ar Lagap tiesvedības iznākumu Apvienotajā Karalistē, kam būtu jāļauj atrisināt pamatā esošos strīdus un konstatēt, vai Lundbeck joprojām būtu motivēts balstīties uz saviem paņēmiena patentiem.

Komisija šos argumentus apstrīd.

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru, ja konkrētam darījumam vai darbībai tās neitralitātes vai pozitīvās ietekmes uz konkurenci dēļ netiek piemērots LESD 101. panta 1. pantā paredzētais aizlieguma princips, minētais aizlieguma princips tāpat nav piemērojams viena vai vairāku šī darījuma vai darbības dalībnieku komerciālas autonomijas ierobežojumam, ja šis ierobežojums ir objektīvi nepieciešams minētā darījuma vai darbības īstenošanai un ir samērīgs ar minētā darījuma vai darbības mērķi (skat. spriedumu, 2014. gada 11. septembris, MasterCard u.c./Komisija, C‑382/12 P, Krājums, EU:C:2014:2201, 89. punkts un tajā minētā judikatūra).

Proti, ja šādu ierobežojumu nevar nodalīt no pamatdarījuma vai pamatdarbības, neapdraudot tās pastāvēšanu un mērķus, šī ierobežojuma saderība ar LESD 101. pantu ir jāizskata kopumā ar pamatdarījuma vai pamatdarbības, saistībā ar kuru ierobežojums ir uzskatāms par aksesuāru, saderību, lai gan, aplūkojot izolēti, varētu šķist, ka šādam ierobežojumam prima facie ir piemērojams LESD 101. panta 1. punktā paredzētais aizlieguma princips (spriedums MasterCard u.c./Komisija, minēts 450. punktā, EU:C:2014:2201, 90. punkts).

Ja ir jānosaka, vai konkurences ierobežojumam LESD 101. panta 1. punktā paredzētais aizliegums varētu nebūt piemērojams tāpēc, ka tas ir aksesuārs saistībā ar pamatdarījumu, kuram nav šāda pret konkurenci vērsta rakstura, ir jāpārbauda, vai šī darījuma īstenošana attiecīgā ierobežojuma neesamības apstākļos būtu neiespējama. Faktu, ka attiecīgā ierobežojuma neesamības apstākļos minētais darījums būtu vienkārši kļuvis grūtāk īstenojams vai pat mazāk izdevīgs, nevar uzskatīt par tādu, kas piešķirtu šim ierobežojumam “objektīvi nepieciešamo” raksturu, kurš ir vajadzīgs, lai to varētu kvalificēt kā aksesuāru. Proti, izmantojot šādu interpretāciju, šis jēdziens tiktu paplašināts uz ierobežojumiem, kas nav obligāti nepieciešami pamatdarījuma īstenošanai. Šāds rezultāts varētu apdraudēt LESD 101. panta 1. punktā paredzētā ierobežojuma lietderīgo iedarbību (spriedums MasterCard u.c./Komisija, minēts 450. punktā, EU:C:2014:2201, 91. punkts).

Tādējādi nosacījums par ierobežojuma nepieciešamo raksturu prasa divkāršu pārbaudi. No vienas puses, ir jāpārbauda, vai ierobežojums ir objektīvi nepieciešams galvenā darījuma īstenošanai, un, no otras puses, ir jāpārbauda, vai tas ir ar to samērīgs (skat. spriedumu E.ON Ruhrgas un E.ON/Komisija, minēts 98. punktā, EU:T:2012:332, 64. punkts un tajā minētā judikatūra).

Turklāt ir jāuzsver, ka, tā kā apgalvojums par saprātīguma noteikuma [“rule of reason”] pastāvēšanu Savienības konkurences tiesībās nav pieņemams, ir jāuzsver, ka, veicot aksesuāra ierobežojuma kvalifikāciju, būtu kļūdaini objektīvās nepieciešamības nosacījumu interpretēt kā tādu, kas prasa izsvērt nolīguma pozitīvo un negatīvo iedarbību uz konkurenci (šajā ziņā skat. spriedumu E.ON Ruhrgas un E.ON/Komisija, minēts 98. punktā, EU:T:2012:332, 65. punkts un tajā minētā judikatūra).

Konkrētajā gadījumā prasītāji norāda, ka ģenērisko zāļu uzņēmumu komerciālās autonomijas ierobežojumi ir aksesuāri galvenā mērķa īstenošanai, kas ietver prasītāju intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību.

Šāds arguments nav pieņemams.

Pirmkārt, prasītāji nav pierādījuši, ka ierobežojumi, par kuriem panākta vienošanās saskaņā ar strīdīgajiem nolīgumiem, būtu objektīvi nepieciešami, lai aizsargātu viņu intelektuālā īpašuma tiesības, iepriekš minētās judikatūras izpratnē. No vienas puses, tie patentu pārkāpuma gadījumā būtu varējuši aizsargāt savas tiesības, ceļot prasības kompetentajās valsts tiesās. No otras puses, kā Komisija to ir norādījusi apstrīdētā lēmuma preambulas 638. un nākamajos apsvērumos, ir pastāvējuši vairāki veidi, kā panākt izlīgumu patentu jautājumos tā, lai netiktu piemēroti ierobežojumi saistībā ar ģenērisko zāļu uzņēmumu ienākšanu tirgū, izmantojot apgrieztos maksājumus, kas aptuveni atbilst peļņai, uz kādu tie būtu varējuši cerēt gadījumā, ja ienāktu tirgū (skat. šā sprieduma 334. un 411. punktu). Tādējādi prasītāji nav pierādījuši, ka šie ierobežojumi bija objektīvi nepieciešami, lai īstenotu apgalvoto mērķi, proti, panākt, lai tiktu ievērotas viņu intelektuālā īpašuma tiesības.

Otrkārt, ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru nolīgums nav pasargāts no konkurences tiesību piemērošanas tādēļ vien, ka tas attiecas uz patentu vai ka ar to ir paredzēts panākt izlīgumu strīdā saistībā ar patentiem un ka to var uzskatīt par tādu, kam ir ierobežojošs mērķis, arī tad, ja tam ir bijis ne tikai mērķis ierobežot konkurenci, bet arī citi, likumīgi mērķi (skat. šā sprieduma 427. punktu un tajā minēto judikatūru). Fakts, ka tas varētu būt bijis visrentablākais vai vismazāk riskantais risinājums no komerciālā viedokļa, nekādā veidā neizslēdz LESD 101. panta piemērošanu (šā sprieduma 380. punkts).

Treškārt, katrā ziņā, pat ja tiktu pieņemts, ka ierobežojumus, kas panākti saskaņā ar strīdīgajiem nolīgumiem, var uzskatīt par objektīvi nepieciešamiem galvenajam mērķim, uz kuru norāda prasītāji, proti, panākt, lai tiktu ievērotas viņu intelektuālā īpašuma tiesības, tomēr tie būtu nesamērīgi ar šā mērķa īstenošanu. Proti, pretēji tam, ko apgalvo prasītāji, ar strīdīgajiem nolīgumiem netika atrisināts neviens strīds saistībā ar patentiem, jo tajos bija paredzēts vien tas, ka ģenērisko zāļu uzņēmumi noteiktu laiku paliek ārpus citaloprama tirgus, par to pretī saņemot maksājumu, un tajos pat nebija paredzēts, ka pēc šā perioda beigām tie varēs ienākt šajā tirgū, nesaskaroties ar Lundbeck prasībām par patentu pārkāpumu. Turklāt šajos nolīgumos noteiktie ierobežojumi nereti pārsniedza Lundbeck patentu piemērošanas jomu (skat. turpmāk šajā spriedumā sestā prasības pamata analīzi). Visbeidzot, prasītāji kļūdās, apgalvojot, ka lieta Lagap Apvienotajā Karalistē ir bijusi pamatlieta, kas ļautu atrisināt strīdus ar ģenērisko zāļu uzņēmumiem, jo, kā Komisija to ir norādījusi apstrīdētā lēmuma preambulas 683. un nākamajos apsvērumos, GUK nolīgums attiecībā uz Apvienoto Karalisti, Arrow UK nolīgums, Dānijas Arrow nolīgums, Alpharma nolīgums un Ranbaxy nolīgums tika noslēgti, pirms Lundbeck grasījās Apvienotajā Karalistē celt prasību par patentu pārkāpumu pret Lagap 2002. gada 14. oktobrī. Attiecībā uz vienīgo nolīgumu, kurš tika noslēgts pēc tam, proti, GUK nolīgumu attiecībā uz EEZ, Lagap tiesvedība nebija patiešām būtiska, jo Lagap tiesvedībā aplūkotā AFV, kuras pamatā ir Matrix II paņēmiens, atšķīrās no Natco AFV, no kuras tika ražots ģenēriskais citaloprams, kuru plānoja tirgot Merck (GUK) (apstrīdētā lēmuma preambulas 687. apsvērums).

Tādēļ prasītāji kļūdās, apgalvojot, ka ierobežojumi, par kuriem panākta vienošanās strīdīgajos nolīgumos, ir bijuši objektīvi nepieciešami un samērīgi, lai aizsargātu viņu intelektuālā īpašuma tiesības.

Vēl prasītāji uzskata, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija esot kļūdaini piemērojusi šajā lietā judikatūru saistībā ar citiem likumīgajiem mērķiem. Proti, apstrīdētajā lēmumā tā esot paziņojusi, ka fakts, ka nolīgumam varētu būt arī citi, pilnīgi likumīgi mērķi, neliedzot iespēju konstatēt, ka pastāv ierobežojums mērķa dēļ. Taču lietas, kuras Komisija ir minējusi, pamatojot šo apgalvojumu, attiecās uz situācijām, kurās likumīgo mērķi būtu iespējams īstenot, neierobežojot konkurenci, bet šajā gadījumā strīdīgie nolīgumi ir bijuši nepieciešami, lai nodrošinātu, ka tiek ievēroti Lundbeck patenti.

Persona, kas iestājusies lietā, atbalsta prasītāju argumentus un arī norāda, ka Komisija ir kļūdaini izmantojusi juridisko kritēriju saistībā ar LESD 101. panta 1. punkta piemērošanu. Tā uzskata, ka Tiesas judikatūra, konstatējot, vai LESD 101. pants ir vai nav piemērojams, balstās uz “objektīvas nepieciešamības” kritēriju. Līdz ar to Komisijai esot bijis jāvērtē, vai izlīgums ir panākts labticīgi, lai atrisinātu reālu strīdu patentu jomā, un vai panāktie ierobežojumi ir bijuši nepieciešami un samērīgi ar šo likumīgo mērķi.

Šajā ziņā ir jānorāda, ka, pretēji tam, ko apgalvo prasītāji un persona, kas iestājusies lietā, Komisija nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, šajā gadījumā piemērojot judikatūru, kas attiecas uz citiem, likumīgiem mērķiem (skat. šā sprieduma 427. punktu un tajā minēto judikatūru), un apstrīdētā lēmuma 653. punktā noraidot prasītāju šajā ziņā izvirzītos argumentus, ciktāl arī šie argumenti balstās uz kļūdainu premisu, ka likumīgais mērķis, uz kuru norāda prasītāji, proti, aizsargāt viņu intelektuālā īpašuma tiesības, neesot bijis īstenojams, neierobežojot konkurenci (skat. šā sprieduma 458.–461. punktu).

Tādējādi pamata trešā daļa ir jānoraida.

Prasītāji uzskata, ka lēmumā ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā, ciktāl ar to netiek atzīts, ka hipotētisks scenārijs konkrētajā gadījumā izslēdz iespēju konstatēt konkurences ierobežojumu mērķa dēļ.

Tie norāda, ka apstrīdētajā lēmumā nav ņemts vērā fakts, ka pat tad, ja nebūtu strīdīgo nolīgumu, ģenērisko zāļu uzņēmumi nebūtu pārdevuši citalopramu, ar kuru netiek pārkāpti patenti. No pastāvīgās judikatūras izrietot, ka vispārējais kritērijs, lai novērtētu to, vai nolīgumu mērķis vai sekas ir bijušas konkurences ierobežošana, ir tāds, ka ir jāizvērtē, kāda būtu bijusi konkurences norise attiecīgajā tirgū, ja minētais nolīgums nepastāvētu. Vismazākās šaubas par to, ka konkurence būtu pastāvējusi, ja nebūtu nolīguma, esot pietiekamas, lai izslēgtu jebkādu LESD 101. panta pārkāpumu. Turklāt nenoteiktību likvidējot arī jebkurš izlīgums, un ar apstrīdēto nolīgumu esot atzīts, ka noteiktos gadījumos ar izlīgumiem, kuri aizkavē ienākšanu tirgū, var nebūt pārkāpts LESD 101. pants.

Reālās perspektīvas ienākt vienā vai vairākos EEZ tirgos, uz kurām ir norādīts apstrīdētajā lēmumā, periodā, uz kuru attiecas strīdīgie nolīgumi, neesot pamatotas un katrā ziņā esot vien perspektīvas, kas nozīmējot vismaz to, ka nebija skaidrs, vai gadījumā, ja nolīgumi nepastāvētu, ģenērisko zāļu uzņēmumi pārdotu citalopramu, ar kuru netiek pārkāpti patenti. Proti, prasītāji norāda, ka ģenērisko zāļu uzņēmumiem nav bijusi neviena TA un, pieņemot, ka tie būtu varējuši izlaist savus ģenēriskos produktus, ar kuriem tiek pārkāpti patenti, prasītāji pieprasītu, lai attiecībā uz šiem uzņēmumiem tiktu izdoti rīkojumi par aizliegumiem. Turklāt šie uzņēmumi būtu varējuši nolemt neienākt tirgū vai no tā aiziet, lai izvairītos no tiesvedības ar Lundbeck. Visbeidzot, vairāki ģenērisko zāļu uzņēmumi aktīvi turpināja gatavoties savai ienākšanai tirgū, it īpaši turpinot savus citaloprama, ar kuru netiek pārkāpti patenti, pētījumus, un arī strīdīgie nolīgumi tiem neliedza apstrīdēt Lundbeck patentu spēkā esamību.

Komisija šos argumentus apstrīd.

Pirmkārt, ciktāl prasītāji ar saviem argumentiem, šķiet, vēlas apstrīdēt secinājumu, ka strīdīgo nolīgumu noslēgšanas brīdī ģenērisko zāļu uzņēmumi ir bijuši Lundbeck potenciālie konkurenti, un ciktāl šie argumenti jau ir noraidīti iepriekš saistībā ar pirmo prasības pamatu, ir jāatsaucas uz šajā ziņā sniegto izklāstījumu.

Turklāt ir svarīgi atgādināt, ka LESD 101. pants ir paredzēts, lai potenciālo konkurenci aizsargātu tāpat kā faktisko konkurenci, kas tirgū pastāv starp uzņēmumiem (skat. šā sprieduma 99. punktu). Tātad prasītāji atkal veltīgi cenšas apgalvot, ka neesot bijusi skaidrība par to, vai uzņēmumi strīdīgo nolīgumu darbības laikā patiesi būtu ienākuši tirgū, ņemot vērā to, ka šādā argumentācijā nav ņemta vērā atšķirība starp faktisku konkurenci un potenciālu konkurenci.

Otrkārt, ciktāl prasītāji apgalvo, ka Komisijai šajā gadījumā ir bijis jāpārbauda hipotētiskais scenārijs, ir jāatgādina, ka attiecībā uz konkurences ierobežojumiem mērķa dēļ Komisijai ir vienīgi jāpierāda, ka strīdīgie nolīgumi ir pietiekami kaitējoši konkurencei, ņemot vērā to noteikumu saturu, to mērķus, kā arī ekonomisko un juridisko kontekstu, kādā tie iekļaujas, un tai nemaz nav jāvērtē to sekas (šā sprieduma 341. punkts).

Hipotētiska scenārija vērtēšana būtu ne tikai grūti īstenojama, jo tad Komisijai būtu jārekonstruē notikumi, kādi īstenotos gadījumā, ja nepastāvētu strīdīgie nolīgumi, lai gan to mērķis tieši ir bijis aizkavēt ģenērisko zāļu uzņēmumu ienākšanu tirgū (skat. šā sprieduma 138. un 139. punktu), bet arī līdzinātos drīzāk strīdīgo nolīgumu ietekmes uz tirgu vērtējumam, nevis objektīvam to pietiekami konkurencei kaitējošā rakstura vērtējumam. Taču analīzes, kas balstās uz konkurences ierobežojuma mērķa dēļ pastāvēšanu, ietvaros šāds ietekmes vērtējums nav prasīts (šā sprieduma 341. punkts).

Tādējādi, pat ja tiktu pieņemts, ka daži ģenērisko zāļu uzņēmumi strīdīgo nolīgumu darbības laikā tirgū nebūtu ienākuši tādēļ, ka Lundbeck iesniegtu prasības par patenta pārkāpumu, vai tādēļ, ka tie pietiekami īsā laikā nevarētu saņemt TA, svarīgi ir tas, ka šiem uzņēmumiem brīdī, kad tika noslēgti strīdīgie nolīgumi ar Lundbeck, ir bijušas reālas un konkrētas iespējas ienākt tirgū un tādējādi tie ir izdarījuši konkurences spiedienu uz šo uzņēmumu. Strīdīgo nolīgumu darbības laikā šis konkurences spiediens bija novērsts, kas pats par sevi ir uzskatāms par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ LESD 101. panta 1. punkta izpratnē.

Lai gan ir taisnība, ka izlīgumu mērķis nereti ir samazināt neskaidrību, kas raksturīga tiesvedības turpināšanai, šādi izlīgumi nav pasargāti no konkurences tiesību piemērošanas (skat. šā sprieduma 427. punktu). Turklāt, kā Komisija ir konstatējusi apstrīdētajā lēmumā, tie ir īpaši problemātiski, ja tajos ir paredzēts maksāt potenciālajiem konkurentiem, lai tie noteiktu periodu atrastos ārpus tirgus, tomēr nekādā veidā nerisinot ne mazāko pamatā esošo strīdu patentu jomā, kā tas ir šajā gadījumā.

Tādējādi Komisija ir pamatoti uzskatījusi, ka strīdīgie nolīgumi ir līdzīgi nolīgumiem starp konkurentiem par izslēgšanu no tirgus un ka tie varētu negatīvi ietekmēt konkurenci, nepastāvot nepieciešamībai LESD 101. panta piemērošanas nolūkā pierādīt, ka tiem šāda ietekme ir bijusi.

Tādēļ arī pamata ceturtā daļa un trešais pamats kopumā ir jānoraida.

Pirmkārt, prasītāji apgalvo, ka līgumiskie ierobežojumi, kas ietilpst patenta īpašnieka tiesību piemērošanas laikā, kā arī teritoriālās un materiālās piemērošanas jomā, nepārkāpj konkurences tiesības, jo šie ierobežojumi ir analogi tiem, kas raksturīgi pamatā esošajam patentam, neatkarīgi no tā, vai izlīgums tostarp paredz vai neparedz oriģinālo zāļu uzņēmuma līdzekļu pārskaitījumu par labu ģenērisko zāļu ražotājam.

Šāds nosacījums atbilstot principam, saskaņā ar kuru patenti ir uzskatāmi par spēkā esošiem, līdz tiek skaidri paziņots, ka tie nav spēkā. Iepriekš 119. punktā minētajā spriedumā Windsurfing (EU:C:1986:75) Tiesa esot atzinusi, ka jebkura klauzula saistībā ar produktiem, uz kuriem attiecas patents, ir attaisnojama ar intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību. Tādējādi patenta piemērojamība esot nozīmīga, lai varētu novērtēt, vai ir ticis pārkāpts LESD 101. pants.

Otrkārt, prasītāji uzskata, ka jebkuram izlīgumam ir jābūt saistītam ar “labticīgu” tiesvedību starp nolīguma pusēm, kas saistīta ar patenta spēkā esamību vai patenta pārkāpumu. Šādi nolīgumi pēc sava rakstura esot likumīgi un lietderīgi, un par tiem neesot jāveic “pretmonopola” pārbaude, izņemot gadījumus, kad pamatā esošais strīds būtu fiktīvs.

Attiecībā uz izlīgumiem saistībā ar patentiem un ģenēriskajām zālēm tiesvedība esot jākvalificē kā autentiska, ja, no vienas puses, nav konstatēts, ka patenta īpašnieks ir zinājis vai ir bijis cieši pārliecināts, ka tas nav derīgs, un, no otras puses, šim īpašniekam ir pietiekami pierādījumi, lai apgalvotu, ka ar ģenēriskajām zālēm tiek pārkāpts viņa patents. Ja patenta īpašniekam ir vienkāršas šaubas par tā spēkā esamību, ar šīm šaubām, kuras atspoguļo nenoteiktību, kas raksturīga jebkura strīda risināšanai, neesot pietiekami, lai skartu strīda autentiskumu un lai izlīguma nolīgumu padarītu prettiesisku. Tādējādi tādi paziņojumi kā apstrīdētajā lēmumā vairākkārt citētais, kas veikts vairāk nekā pusotru gadu pēc strīdīgo nolīgumu noslēgšanas un liecina, ka Lundbeck darbinieks bija pieļāvis 60 % riska iespējamību, ka Apvienotās Karalistes tiesas varētu atcelt patentu saistībā ar kristalizāciju, nekādā gadījumā neesot izmantojami, lai konstatētu, ka Lundbeck ir uzskatījis, ka patents saistībā ar kristalizāciju nav bijis spēkā vai ka tam nav bijušas nekādas izredzes tiesā panākt tā īstenošanu.

Treškārt, prasītāji uzskata, ka tādējādi patenta piemērošanas jomas kritērijs ir vienīgā atbilstīgā norma. Vispirms šāds kritērijs ļaujot noteikt saprātīgu līdzsvaru starp konkurences tiesībām un patentu tiesībām. Turklāt tas atbilstot Komisijas bažām par izlīgumiem saistībā ar patentiem, jo ģenērisko zāļu uzņēmums, kas noslēdz šādu nolīgumu, var ienākt tirgū, nepārkāpjot attiecīgā patenta materiālo un teritoriālo piemērošanas jomu un piemērojamību laikā. Visbeidzot tam nav raksturīgi trūkumi, kas piemīt apstrīdētajā lēmumā izmantotajam kritērijam.

Ceturtkārt, prasītāji norāda, ka ne ar vienu no strīdīgajiem nolīgumiem nav pārkāpts LESD 101. pants, jo tie visi atbilst, no vienas puses, nosacījumam par patenta piemērošanas jomas saglabāšanu, jo nolīgumā paredzētie ierobežojumi ir attiekušies vien uz zālēm, ar kurām tika pārkāpti patenti, un tie nepārsniedza Lundbeck paņēmiena patentu teritoriālo piemērošanas jomu un piemērojamību laikā, un, no otras puses, nosacījumam par autentisku strīdu, jo neviens pierādījums neliecina, ka Lundbeck uzskatītu, ka tā patenti nav spēkā esoši, un turklāt tā rīcībā bija zinātniski pierādījumi, kas apliecina, ka ģenērisko zāļu uzņēmumi pārkāpj paņēmiena patentu.

Komisija šos argumentus apstrīd.

Vispirms jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru LESD 101. panta 1. punktā nekādā veidā nav nošķirti nolīgumi, kuru mērķis ir izbeigt strīdu, un tie, kam ir citi mērķi (spriedums Bayer un Maschinenfabrik Hennecke, minēts 427. punktā, EU:C:1988:448, 15. punkts). Lai gan dalībvalsts tiesību aktos atzīto tiesību, kas attiecas uz intelektuālo īpašumu, pastāvēšanu LESD 101. pants neietekmē, uz to īstenošanas nosacījumiem tomēr var tikt attiecināti šajā pantā noteiktie aizliegumi. Tā tas var būt katru reizi, kad šķiet, ka šādu tiesību īstenošana ir aizliegtas vienošanās mērķis, līdzeklis vai sekas (spriedums Centrafarm un de Peijper, minēts 117. punktā, EU:C:1974:114, 39. un 40. punkts).

Tādējādi, lai gan ir taisnība, ka rūpnieciskā īpašuma tiesību īpašais mērķis ir tostarp nodrošināt īpašniekam, tādējādi atlīdzinot izgudrojuma radītāja centienus, ekskluzīvas tiesības izmantot izgudrojumu, lai ražotu un pirmajam laistu tirgū rūpnieciskos produktus vai nu tieši, vai arī piešķirot licenci trešajām personām, kā arī tiesības iebilst pret jebkuru patenta pārkāpumu (spriedums Centrafarm un de Peijper, minēts 117. punktā, EU:C:1974:114, 9. punkts), tās nevar tikt interpretētas kā tādas, kas garantē aizsardzību arī pret darbībām ar mērķi apstrīdēt patenta spēkā esamību, ņemot vērā to, ka ir sabiedrības interesēs novērst jebkādus šķēršļus uzņēmējdarbībai, kas varētu izrietēt no kļūdaini izsniegtiem patentiem (spriedums Windsurfing, minēts 119. punktā, EU:C:1986:75, 92. punkts).

Pretēji tam, ko apgalvo prasītāji, šajā ziņā ir jāatzīmē, ka apsvērumi, kas izklāstīti iepriekš 119. punktā minētā sprieduma Windsurfing (EU:C:1986:75) 92. punktā, ir attiecināmi ne tikai uz klauzulām, uz kurām acīmredzami neattiecas patenta piemērošanas joma. Proti, tā paša sprieduma 46. punktā Tiesa ir uzskatījusi, ka, pat ja tiktu pieņemts, ka Vācijas patents ir attiecies uz visiem buru dēļiem, proti, arī uz pelddēli, kas nozīmētu, ka klauzula, kura tika aplūkota, ietilptu patenta piemērošanas jomā, tas nenozīmētu, ka šāda klauzula ir saderīga ar LESD 101. pantu.

Turklāt saskaņā ar judikatūru, lai gan Komisija nevar atturēties no jebkādas iniciatīvas tad, ja patenta tvērums ir būtisks, lai novērtētu LESD 101. un 102. panta pārkāpumu, tai nav pienākuma definēt patenta tvērumu (spriedums Windsurfing, minēts 119. punktā, EU:C:1986:75, 26. punkts).

Ņemot vērā šo judikatūru, kā arī LESD 101. pantam raksturīgos mērķus, kas prasa it īpaši, lai katrs uzņēmējs autonomi nosaka politiku, kādu tas plāno ievērot tirgū (šajā ziņā skat. spriedumu BIDS, minēts 341. punktā, EU:C:2008:643, 33. un 34. punkts), lai pasargātu patērētājus no nepamatota cenu pieauguma koluzīvas vienošanās starp konkurentiem dēļ (skat. šā sprieduma 386. punktu), Komisija šajā gadījumā pamatoti ir noraidījusi patenta piemērojamības kritērija piemērošanu, lai izvērtētu strīdīgos nolīgumus, aplūkojot tos no LESD 101. panta 1. punkta rakursa.

Proti, kā Komisija ir apgalvojusi apstrīdētā lēmuma preambulas 698. apsvērumā, šis kritērijs, raugoties no konkurences tiesību skatpunkta, vairākos aspektos ir problemātisks. Pirmkārt, tas liek prezumēt, ka ar ģenēriskajām zālēm tiek pārkāpts oriģinālo zāļu uzņēmuma patents, un tādējādi uz šā pamata tas ļauj izslēgt ģenēriskās zāles, lai gan jautājums par ģenērisko zāļu pārkāpjošo vai nepārkāpjošo raksturu nav atrisināts. Otrkārt, tas balstās uz prezumpciju, ka jebkurš patents, kas minēts izlīguma ietvaros, gadījumā, ja tā spēkā esamība tiktu apstrīdēta, tiktu uzskatīts par spēkā esošu, lai gan tam nav pamata ne tiesībās, ne praksē (šā sprieduma 122. punkts). Patenta piemērošanas jomas kritērijs tātad balstās uz prasītāju subjektīvu vērtējumu par to patentu piemērošanas jomu un to spēkā esamību, lai gan valsts tiesai vai kompetentajai iestādei varētu būt cits viedoklis.

Supreme Court of the United States, ar savu iepriekš 353. punktā minēto spriedumu Actavis izbeidzot intensīvos strīdus šajā jautājumā, ir izmantojusi tādu pašu pieeju, noraidot patenta piemērošanas jomas kritēriju, kādu piemēroja dažas zemākas instances tiesas, un uzskatījusi, ka fakts, ka nolīgums ietilpst patenta piemērošanas jomā, nepasargā šo nolīgumu no “pretmonopola” prasībām.

Jautājums par to, vai ierobežojums ietilpst vai neietilpst patenta piemērošanas jomā, ir secinājums, kas izriet no tā tvēruma un spēkā esamības pārbaudes, nevis, kā to apgalvo prasītāji, ir šādas pārbaudes sākuma punkts (skat. iepriekš 353. punktu saistībā ar spriedumu Actavis).

Tādējādi, kad prasītāji cenšas apgalvot, ka ar produktiem, kurus ģenērisko zāļu uzņēmumi vēlējās tirgot, tiekot pārkāpti viņu patenti vai tie iekļaujas to piemērošanas laikā vai materiālās vai teritoriālās piemērošanas jomā, patiesībā tās ir vien spekulācijas, kuras balstās uz viņu pašu subjektīviem vērtējumiem, jo tie neapstrīd, ka brīdī, kad tika noslēgti strīdīgie nolīgumi, neviena valsts tiesa vai kompetentā iestāde nebija konstatējusi, ka ar šiem produktiem tiek pārkāpts viens vai otrs viņu paņēmiena patents (šā sprieduma 145. punkts). Turklāt, kā to uzsver Komisija, laikā, kad tika noslēgta lielākā daļa strīdīgo nolīgumu, patents saistībā ar kristalizāciju pat vēl nebija izsniegts (šā sprieduma 127. punkts), tādējādi prasītāju patentu piemērošanas joma ir bijusi neskaidra, tāpat kā šajos nolīgumos ietverto ierobežojumu piemērošanas joma.

Turklāt fakts, ka dažus ierobežojumus, kas ietverti strīdīgajos nolīgumos, Komisija ir uzskatījusi par tādiem, kas potenciāli ietilpst Lundbeck patentu piemērošanas jomā, nozīmē tikai to, ka prasītāji būtu varējuši panākt līdzīgus ierobežojumus ar tiesu nolēmumiem, kas tiktu pieņemti viņu patentu īstenošanai, pieņemot, ka tie kompetentajās valsts tiesās būtu guvuši pozitīvu rezultātu. Šajā ziņā, pat ja strīdīgajos nolīgumos bija ietverti arī ierobežojumi, kas potenciāli ietilpst prasītāju patentu piemērošanas jomā, šie nolīgumi pārsniedz viņu intelektuālā īpašuma tiesību īpašo mērķi, kas, protams, ietver tiesības iebilst pret patentu pārkāpumiem, bet ne slēgt nolīgumus, saskaņā ar kuriem faktiskiem vai potenciāliem konkurentiem tirgū tiek samaksāts, lai tie neienāktu tirgū (skat. šā sprieduma 487. punktu un apstrīdētā lēmuma preambulas 698. apsvērumu).

Tomēr prasītāji apgalvo, ka šajā gadījumā starp strīdīgo nolīgumu pusēm ir pastāvējuši reāli strīdi saistībā ar patentiem, tāpēc tie šos strīdus varēja atrisināt ar izlīgumu, nepārkāpjot LESD 101. pantu.

Tomēr rodas šaubas, vai strīdīgie nolīgumi patiesi būtu ļāvuši izbeigt pamatā esošos strīdus saistībā ar patentiem starp prasītājiem un ģenērisko zāļu uzņēmumiem, jo šajos nolīgumos nebija paredzēta nekāda tūlītēja ģenērisko zāļu ienākšana tirgū uzreiz pēc nolīgumu termiņa beigām, kam būtu pievienota prasītāju atteikšanās no pretenzijām saistībā ar patentiem (skat. šā sprieduma 354. punktu un apstrīdētā lēmuma preambulas 662. apsvērumu).

Turklāt, pat ja tiktu pieņemts, ka strīdīgie nolīgumi patiešām būtu varējuši ļaut panākt izlīgumu strīdā starp pusēm, pietiek vien atgādināt, ka LESD 101. panta 1. punktā nekādā veidā nav nošķirti nolīgumi, kuru mērķis būtu izbeigt strīdu, un tie, kuriem ir citi mērķi (šajā ziņā skat. spriedumu Bayer un Maschinenfabrik Hennecke, minēts 427. punktā, EU:C:1988:448, 15. punkts). Tā kā šo nolīgumu pret konkurenci vērstais mērķis ir pietiekami konstatēts, jo runa ir par nolīgumiem, ar kuriem potenciālie konkurenti tiek izslēgti no tirgus apmaiņā pret maksājumu, tad gadījumā, ja tie varētu būt labvēlīgi arī konkurencei un patērētājiem, prasītājiem šāda ietekme ir jāpierāda un tā ir jāvērtē no LESD 101. panta 3. punkta viedokļa (skat. turpmāk septītā prasības pamata vērtējumu), nevis jāvērtē Komisijai, ņemot vērā tā paša panta 1. punktu (šajā ziņā skat. spriedumu Brasserie nationale u.c./Komisija, minēts 387. punktā, EU:T:2005:298, 85. punkts).

Tādējādi prasītāji kļūdās, apgalvojot, ka Komisijas piemērotajam juridiskajam kritērijam neesot pamata judikatūrā vai ka aizliegums, kas paredzēts LESD 101. panta 1. punktā, uz intelektuālā īpašuma tiesību īstenošanu var attiekties vienīgi izņēmuma apstākļos. Komisija nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, noraidot patenta piemērošanas jomas kritēriju kā būtisku kritēriju, lai strīdīgos nolīgumus vērtētu no LESD 101. panta 1. punktu skatpunkta. Kā apgalvo Komisija, būtisks kritērijs šajā gadījumā ir bijis konkurences ierobežojuma mērķa dēļ jēdziens, kāds tas ir izstrādāts Savienības tiesu judikatūrā (šā sprieduma 338.–344. punkts).

Tādējādi Komisija, konstatējot, ka šo nolīgumu mērķis ir bijis ierobežot konkurenci LESD 101. panta izpratnē, konkrētajā gadījumā ir juridiski pamatoti balstījusies uz faktoru kopumu kā konteksta elementiem, piemēram, apgrieztā maksājuma pastāvēšanu, šā maksājuma lielumu un faktu, ka tas šķietami atbilda peļņai, kādu ģenērisko zāļu uzņēmumi cerēja saņemt gadījumā, ja tie ienāktu tirgū, kā arī to, ka nepastāvēja klauzula, kas atvieglotu ģenērisko zāļu uzņēmumu ienākšanu tirgū pēc strīdīgo nolīgumu termiņa beigām, un to, ka pastāvēja ierobežojumi, kas pārsniedza prasītāju patentu piemērošanas jomu (skat. apstrīdētā lēmuma preambulas 661. un 662. apsvērumu).

Tādējādi pamata pirmā daļa ir jānoraida.

Pirmkārt, prasītāji apgalvo, ka patenta piemērošanas jomas kritērija noraidīšanas pamatojums ir ietverts vienīgi apstrīdētā lēmuma preambulas 698. apsvērumā, kurā turklāt esot minēts absurds pamatojums, jo prasītāji uzskata, ka šis kritērijs nemudina ģenērisko zāļu uzņēmumus izbeigt jebkādus centienus ienākt tirgos, bet gan vienīgi nepārdot produktus, ar kuriem tiek pārkāpti patenti.

Turklāt tiesības iebilst pret patentu pārkāpumiem nozīmējot arī to, ka patentu īpašnieks var iebilst pret patentu pārkāpumiem, strīdu atrisinot ar izlīgumu. Pretēji tam, kas minēts apstrīdētajā lēmumā, šādas tiesības izrietot arī no patenta īpašā mērķa. Uz iepriekš 119. punktā minēto spriedumu Windsurfing (EU:C:1986:75), kas minēts apstrīdētajā lēmumā, varot atsaukties, vienīgi apgalvojot, ka Lundbeck nav pilnvarots risināt konfliktu par divu trešo ražotāju produktiem, kas šim gadījumam neatbilst. Turklāt apstrīdētajā spriedumā izvirzītais arguments, saskaņā ar kuru izlīgumi ir atļauti vienīgi tad, ja tie balstās uz pušu subjektīvo vērtējumu par patenta spēku, esot pretrunā apgalvojumam, ka patenta īpašniekiem nevajadzētu būt iespējai pašiem vērtēt, vai ar ģenēriskajām zālēm tiek pārkāpti viņu patenti. Tāpat apstrīdētajā lēmumā neesot paskaidrots, kādēļ šis patenta piemērošanas jomas kritērijs, kas pastāv Amerikas Savienoto Valstu tiesībās, neesot transponējams Savienības tiesībās.

Otrkārt, prasītāji uzskata, ka tas, ka Komisija ir noraidījusi patenta piemērošanas jomas kritēriju, neatbilstot apstrīdētā lēmuma galvenajam pamatojumam, uz kuru Komisija ir balstījusi savu strīdīgo nolīgumu vērtējumu. Proti, Komisija savu secinājumu, ka šo nolīgumu mērķis ir bijis ierobežot konkurenci, esot balstījusi uz apgalvojumu, ka tajos bija ietverti ierobežojumi, kas pārsniedz Lundbeck patentu piemērošanas jomu, jo ar tiem bija paredzēts liegt jebkura ģenēriskā citaloprama ienākšanu tirgū neatkarīgi no tā, vai ar to tiek vai netiek pārkāpti patenti. Tomēr citās vietās Komisija ir paziņojusi, ka apgrieztie maksājumi paši par sevi liecinot, ka strīdīgo nolīgumu mērķis ir bijis visā to darbības laikā no ģenēriskā citaloprama tirgus atturēt ģenērisko zāļu uzņēmumus neatkarīgi no tā, vai ar zālēm, kuras šie uzņēmumi varētu pārdot, tika vai netika pārkāpti patenti.

Tas pierādot, ka patentu piemērošanas jomas kritērijam Komisijas analīzē ir bijusi ļoti nozīmīga loma, kas esot pretrunā tās apgalvojumam, ka jautājums par to, vai strīdīgie nolīgumi nav pārsnieguši Lundbeck patentu piemērošanas jomu, nav būtiski mainījis Komisijas veikto šo ierobežojumu juridisko analīzi.

Komisija šos argumentus apstrīd.

Pirmkārt, ir jāatgādina, ka pamatojumam, kāds tiek prasīts LESD 296. pantā, ir jābūt pielāgotam attiecīgā akta būtībai un tam nepārprotami un viennozīmīgi jāatspoguļo iestādes – akta autores – argumentācija, lai ļautu ieinteresētajām personām noskaidrot veiktā pasākuma pamatojumu un kompetentajai tiesai veikt pārbaudi (skat. spriedumu, 2011. gada 29. septembris, Elf Aquitaine/Komisija, C‑521/09 P, Krājums, EU:C:2011:620, 147. punkts un tajā minētā judikatūra).

Tādējādi saistībā ar individuāliem lēmumiem no pastāvīgās judikatūras izriet, ka pienākuma pamatot individuālu lēmumu mērķis – papildus mērķim ļaut tiesai īstenot savu kontroli – ir sniegt ieinteresētajai personai pietiekamas norādes, lai saprastu, vai lēmumā, iespējams, nav pieļauta kļūda, kas ļautu apstrīdēt tā spēkā esamību. Tomēr ir jāatgādina, ka LESD 296. pantā paredzētais pamatojuma norādīšanas pienākums ir būtiska formalitāte, kura ir jānošķir no jautājuma par pamatojuma pamatotību, kas attiecas uz strīdīgā akta tiesiskumu pēc būtības (spriedums Elf Aquitaine/Komisija, minēts 507. punktā, EU:C:2011:620, 146. un 148. punkts un tajos minētā judikatūra).

Šajā gadījumā saistībā ar patenta piemērošanas jomas kritērija noraidīšanas pamatojumu apstrīdētajā lēmumā ir jākonstatē, ka Komisija uz prasītāju argumentiem ir skaidri atbildējusi apstrīdētā lēmuma preambulas 698. apsvērumā. Komisija tajā it īpaši ir paskaidrojusi iemeslus, kādēļ šis kritērijs neļauj novērst bažas, kādas strīdīgie nolīgumi rada no konkurences tiesību viedokļa (skat. šā sprieduma 491. punktu). Turklāt no apstrīdētā lēmuma vispārējās struktūras izriet, ka Komisija strīdīgajiem nolīgumiem piemēroja konkurences ierobežojuma mērķa dēļ jēdzienu saskaņā ar LESD 101. panta 1. punktu, ņemot vērā ekonomisko un juridisko kontekstu, kādā tie ir tikuši noslēgti, un ņemot vērā virkni faktoru saistībā ar to (skat. šā sprieduma 354. punktu), tādējādi nenovēršami atkāpjoties no patentu piemērošanas jomas kritērija kā juridiska kritērija, kam būtu nozīme, novērtējot šos nolīgumus no LESD 101. panta 1. punkta skatpunkta.

Tādējādi prasītāji nevar pārmest Komisijai, ka tā apstrīdētajā lēmumā neesot sniegusi pietiekamu pamatojumu par patenta piemērošanas jomas kritērija noraidīšanu, kā arī jautājumu par to, vai patentu īpašniekiem ir tiesības novērst patentu pārkāpumus, strīdus risinot izlīguma ceļā – šis jautājums attiecas uz apstrīdētā lēmuma vērtējumu pēc būtības, kas īstenots šajā spriedumā otrā un trešā prasības pamata analīzes ietvaros.

Turklāt prasītāji veltīgi apgalvo, ka Komisijai savs apstrīdētais lēmums ir bijis jāpamato, atsaucoties uz Amerikas Savienoto Valstu tiesībās piemērojamiem juridiskiem kritērijiem. Proti, jau ir ticis nolemts, ka nostājai, kāda ir ieņemta kādas trešās valsts tiesībās, nevar tikt dota priekšroka pār Savienības tiesībās noteikto nostāju un ka šādu tiesību pārkāpums pats par sevi nav uzskatāms par trūkumu, kura dēļ saskaņā ar Savienības tiesībām pieņemts lēmums varētu būt prettiesisks (šajā ziņā skat. spriedumu, 2003. gada 30. septembris, Atlantic Container Line u.c./Komisija, T‑191/98 un no T‑212/98 līdz T‑214/98, Krājums, EU:T:2003:245, 1406. un 1407. punkts un tajos minētā judikatūra).

Katrā ziņā pietiek konstatēt, ka spriedumā, kurā ir ietverts Supreme Court of the United States vairākuma viedoklis, nevis tiesneša Robertsa [Roberts] atšķirīgais viedoklis, lietā, kurā pasludināts iepriekš 353. punktā minētais spriedums Actavis, skaidri ir noteikts, ka fakts, ka nolīgums ietilpst patenta piemērošanas jomā, nepasargā šo nolīgumu no “pretmonopola” prasībām, tādējādi noraidot patenta piemērošanas jomas kritēriju kā normu, kurai būtu nozīme, lai vērtētu izlīgumu saistībā ar patentiem, kuros ir ietverti apgrieztie maksājumi, ko dēvē par “pay for delay”, kādi ir strīdīgie nolīgumi šajā gadījumā, pret konkurenci vērsto raksturu.

Protams, kā tiesas sēdē norādīja prasītāji, regulatīvais konteksts, kāds pastāv Amerikas Savienotajās Valstīs, atšķiras no tā, kas pastāv dažādās Savienības dalībvalstīs. Tāpēc ir pareizi, ka Komisija, vērtējot strīdīgos nolīgumus no LESD 101. panta viedokļa, nav plašāk vērtējusi prasītāju argumentus attiecībā uz patentu piemērošanas jomas kritērija piemērošanu, ko pirms iepriekš 353. punktā minētā sprieduma Actavis [pasludināšanas] Amerikas Savienotajās Valstīs ir izmantojušas dažas zemāko instanču tiesas.

Otrkārt, prasītāji kļūdaini apgalvo, ka apstrīdētais lēmums esot pretrunīgs, jo ar to esot atzīts, no vienas puses, ka strīdīgie nolīgumi ir vērsti pret konkurenci neatkarīgi no tā, vai tajos ir vai nav ietverti ierobežojumi, kas pārsniedz viņu patentu piemērošanas jomu, un, no otras puses, ka šajos nolīgumos ir iekļauti ierobežojumi, kas pārsniedz viņu patentu piemērošanas jomu, ciktāl ar tiem bija paredzēts traucēt ģenērisko zāļu uzņēmumiem pārdot jebkāda veida ģenērisko citalopramu.

Proti, Komisija it īpaši apstrīdētā lēmuma preambulas 661. un 662. apsvērumā ir paskaidrojusi, ka fakts, ka Lundbeck nebūtu varējis panākt tādus pašus ierobežojumus ģenērisko zāļu ienākšanai tirgū, izmantojot paņēmiena patentus, ir būtisks apliecinājums – citu apliecinājumu starpā – tam, ka strīdīgie nolīgumi ir pretrunā LESD 101. panta 1. punktam. Citiem vārdiem sakot, jautājums par to, vai ierobežojumi, kas iekļauti strīdīgajos nolīgumos, pārsniedz prasītāju patentu piemērošanas jomu, ir ticis uzskatīts par būtisku, bet ne izšķirošu faktoru, lai varētu konstatēt, ka pastāv ierobežojums mērķa dēļ šīs tiesību normas izpratnē, kā tas skaidri izriet no apstrīdētā lēmuma preambulas 641. apsvēruma (šā sprieduma 335., 336. un 354. punkts). Tātad apstrīdētajā lēmumā šajā ziņā nav nekādu pretrunu.

Tādējādi ceturtais prasības pamats ir jānoraida.

Prasītāji uzskata, ka apstrīdētais lēmums ir aplams, ciktāl tajā ir uzskatīts, pirmkārt, ka pienākums Merck (GUK) neizlaist citalopramu, kura pamatā ir vienīgi Natco AFV, bija piemērojams neatkarīgi no tā, vai ar Natco AFV tiktu vai netiktu pārkāpti patenti, un, otrkārt, ka ekskluzīvas iegādes pienākums, kas bija ietverts šajā nolīgumā, liedza Merck (GUK) pārdot jebkuru citu citaloprama ģenērisko versiju.

Komisija šos argumentus apstrīd.

Pirmkārt, prasītāji uzskata, ka apstrīdētajā lēmumā ir kļūdaini secināts, ka GUK nolīgums attiecībā uz Apvienoto Karalisti ir radījis šķērsli Natco citaloprama pārdošanai neatkarīgi no tā, vai ar to tika pārkāpti patenti. Tie norāda, ka GUK nolīgums attiecībā uz Apvienoto Karalisti attiecās tikai uz vienu produktu, proti, Natco citalopramu, attiecībā uz kuru Lundbeck veica izmēģinājumus un kurus tas uzskatīja par tādu, ar ko tiek pārkāpti tā patenti.

Apstrīdētais lēmums kļūdaini esot balstīts uz paziņojumiem, kas minēti divās Merck (GUK) iekšējās elektroniskā pasta vēstulēs, secinot, ka Lundbeck patenti, šajā gadījumā patents saistībā ar kristalizāciju, nav bijuši spēkā un nav tikuši pārkāpti un ka neviens no publicētajiem patenta pieteikumiem nav radījis problēmu. Turklāt apstrīdētajā lēmumā neesot ņemti vērā ne citi Merck (GUK) dokumenti, kas pastāvēja tajā pašā laikā un parādīja, ka tas ir ļoti baidījies, ka ar Natco AFV varētu tikt pārkāpti Lundbeck patenti, ne fakts, ka administratīvā procesa laikā Merck (GUK) ir atzinis, ka nav pārliecināts, vai ar Natco paņēmienu netiek pārkāpti Lundbeck paņēmiena patenti.

Turklāt prasītāji uzskata, ka GUK nolīgums attiecībā uz Apvienoto Karalisti nekādā veidā nevarēja aptvert citalopramu, kas ražots, izmantojot citus paņēmienus, ar kuriem netika pārkāpti patenti, jo Natco un Merck (GUK) nebija spējīgi šā nolīguma īsajā darbības laikā pievērsties jaunām zālēm.

Šajā ziņā jāatgādina, ka no GUK nolīguma attiecībā uz Apvienoto Karalisti preambulas C punkta skaidri izriet, ka Merck (GUK) nav pieņēmis, ka tā produktu varētu atzīt par tādu, ar kuru tiek pārkāpti patenti, taču tas ir atzinis, ka ir pastāvējis tiesvedības risks saistībā ar patentiem, kas varētu radīt kavēšanos un neērtības.

Turklāt ir jākonstatē, kā Komisija to ir izdarījusi apstrīdētā lēmuma preambulas 768. apsvērumā, ka GUK nolīgumā attiecībā uz Apvienoto Karalisti pat nav bijis precizēts, kurš prasītāju patents ir ticis pārkāpts.

Tāpēc nav pareizi, ka prasītāji atkal cenšas apgalvot, ka ar Merck (GUK) ģenēriskajiem produktiem ir pārkāpti patenti, jo šāds apgalvojums balstās vien uz viņu pašu subjektīvo uztveri (šā sprieduma 221. punkts). Fakts, ka Merck (GUK) varētu būt bijušas šaubas par tā produktu pārkāpjošo raksturu, vien apliecina neskaidrību, kāda strīdīgo nolīgumu noslēgšanas brīdī bija prasītājiem un ģenērisko zāļu uzņēmumiem, taču tas nekādā veidā neļauj konstatēt, ka ar Natco AFV ir tikuši pārkāpti patenti. Turklāt objektīvie pierādījumi, uz kuriem Komisija ir balstījusies apstrīdētajā lēmumā, drīzāk pierāda, ka Merck (GUK) ir bijis pārliecināts par savām izredzēm uzvarēt tiesvedībā pret Lundbeck (šā sprieduma 125. punkts).

Tā kā pārējie prasītāju argumenti jau ir noraidīti, vērtējot pirmo prasības pamatu saistībā ar potenciālu konkurenci, ir jāatsaucas uz šā pamata vērtējumu un šā sprieduma 207.–236. punktu, kas attiecas tieši uz Merck (GUK) situāciju.

Tādējādi prasītāju arguments par to, ka Komisija esot kļūdaini secinājusi, ka GUK nolīgums attiecībā uz Apvienoto Karalisti ir radījis šķērsli Natco citaloprama pārdošanai neatkarīgi no tā, vai ar to tika pārkāpti patenti, ir jānoraida.

Otrkārt, prasītāji uzskata, ka apstrīdētajā lēmumā ir kļūdaini secināts, ka ekskluzivitātes klauzula, kas iekļauta GUK nolīguma attiecībā uz Apvienoto Karalisti 3.2. punktā, liedza Merck (GUK) ienākt tirgū ar citu citaloprama ģenērisko versiju, vienalga, vai tā būtu gala produkta vai AFV formā. Tie uzskata, ka ar 3.2. punktu Merck (GUK) vienīgi ir ticis noteikts pienākums 20 mg Cipramil 28 tablešu plāksnītes iegādāties vienīgi no Lundbeck un nav tikusi ierobežota GUK brīvība iegādāties vai nu gatavas zāles, kas satur citalopramu un kas nav Lundbeck produkti, vai arī citalopramu jebkurā citā formā, piemēram, AFV citalopramu, no jebkuras citas trešās personas.

Pretēji tam, ko apstrīdētajā lēmumā apgalvo Komisija, šādai interpretācijai būtu jēga, jo, ja šāda klauzula nepastāvētu, Merck (GUK) būtu varējis Lundbeck Cipramil iegādāties no trešajām personām, piemēram, vairumtirgotājiem, kas padarītu neiespējamu Lundbeck mērķi palielināt šo zāļu pārdošanas apjomus Apvienotajā Karalistē.

Turklāt apstrīdētajā lēmumā esot atzīts, ka, “ja šo noteikumu teksts tiek interpretēts burtiski, pastāv iespēja, ka Merck (GUK) ar 3.2. punktu faktiski nav tikusi liegta iespēja AFV citalopramu iegādāties no trešajām personām” (preambulas 781. apsvērums). Tomēr apstrīdētajā lēmumā esot kļūdaini secināts, ka Merck (GUK) ir bijis liegts iegādāties AFV citalopramu no trešajām personām, jo tam nav bijis nekāda pamudinājuma to darīt. Proti, no vienas puses, Merck (GUK) drīkstēja pārdot citalopramu, kas nebija iegūts no Lundbeck, gala produkta formā, izņemot Natco citalopramu, ar kuru tika pārkāpti patenti, un, no otras puses, ja arī Merck (GUK), iegādājoties AFV citalopramu no trešajām personām, pārkāptu sava nolīguma ar Schweizerhall 1.3. pantu, saskaņā ar kuru Merck (GUK) bija apņēmies visu savu AFV citaloprama gada pieprasījumu nosegt pie tā (preambulas 783. apsvērums), Lundbeck nezināja par šo noteikumu, tādēļ nevarēja zināt, ka Merck (GUK), iespējams, nav bijis pamudinājuma AFV iegādāties no trešajām personām. Katrā ziņā šāda pamudinājuma neesamība neizriet no GUK nolīguma attiecībā uz Apvienoto Karalisti, tādēļ to nevar izmantot, lai definētu tā piemērošanas jomu.

Komisija apstrīd šos argumentus un atgādina, ka GUK nolīguma attiecībā uz Apvienoto Karalisti 3.2. punktā ir noteikts, ka “GUK apņemas vienīgi gala produktus iegādāties no [Lundbeck], lai GUK un tā meitasuzņēmumi veiktu to tālākpārdošanu”. Šis noteikums tā parastajā nozīmē liecinot, ka Merck (GUK) gala produktus varēja iegādāties vienīgi no Lundbeck, izslēdzot citus piegādātājus. Šādu interpretāciju apstiprinot preambulas D punkts, kas paredz, ka “puses turklāt ir vienojušās, ka GUK apmierina savas vajadzības pēc Gala produktiem, iegādājoties tos no [Lundbeck]”. Prasītāji administratīvā procesa laikā pat esot atzinuši, ka Merck (GUK) “piekrita savas vajadzības pēc citaloprama apmierināt, to iegādājoties vienīgi no Lundbeck, tālākpārdošanai Apvienotajā Karalistē”. Tādējādi šīs saistības neapšaubāmi pārsniedzot Lundbeck patentu piemērošanas jomu.

Komisija noraida prasītāju ierosināto interpretāciju, saskaņā ar kuru termins “Gala produkti” attiecas vienīgi uz Lundbeck Cipramil. Proti, šis termins nolīguma 1.1. pantā esot definēts kā “produkti, kas satur citalopramu galīga iepakojuma formā, kas [Lundbeck] ir jāpiegādā GUK saskaņā ar šo nolīgumu”. Prasītāju piedāvātā interpretācija terminu “vienīgi” padarītu lieku, jo esot skaidrs, ka Merck (GUK) būtu varējis iegādāties Lundbeck Cipramil tikai no Lundbeck. Tādējādi termins “vienīgi” nozīmējot, ka Merck (GUK) visas savas vajadzības saistībā ar citalopramu gala produkta formā bija jāapmierina, to iegādājoties no Lundbeck. Turklāt šis nosacījums esot jāinterpretē, ņemot vērā prasītāju nodomu, proti, izvairīties no ģenērisko zāļu uzņēmumu neatkarīgas klātbūtnes tirgū.

Attiecībā uz AFV citaloprama iegādi no trešajām personām apstrīdētajā lēmumā esot pieļauts, ka, veicot GUK nolīguma attiecībā uz Apvienoto Karalisti 3.2. panta gramatisko interpretāciju, ar to, bez šaubām, netika liegts AFV iegādāties no trešajām personām. Taču apstrīdētajā lēmumā esot secināts, ka, ņemot vērā piegādes nolīgumu, kas 2011. gada maijā noslēgts starp Merck (GUK) un Schweizerhall un ar kura nosacījumiem tika pastiprināti GUK nolīguma attiecībā uz Apvienoto Karalisti nosacījumi, Merck (GUK) vairs nebija nekāda pamudinājuma iegādāties AFV citalopramu no trešajām personām. Proti, pat ja Merck (GUK) iegādātos AFV, kas nav iegūts no Natco, lai pats ražotu un pārdotu gala produktu, tas riskētu pārkāpt saistības, ko tam uzliek GUK nolīgums attiecībā uz Apvienoto Karalisti, – “apmierināt savas vajadzības” saistībā ar citalopramu gala produkta formā vienīgi pie Lundbeck.

Šajā ziņā ir jāsecina, tāpat kā ir uzskatījuši prasītāji, ka GUK nolīguma attiecībā uz Apvienoto Karalisti 3.2. punkta interpretācijai, kādu Komisija izmantoja apstrīdētajā lēmumā, saskaņā ar kuru Merck (GUK) ir apņēmies iegādāties vienīgi Lundbeck izcelsmes citalopramu gala produktu formā, lai tos tirgotu Apvienotajā Karalistē, izslēdzot jebkuru citu citalopramu, nevar piekrist.

No termina “Gala produkti” definīcijas GUK nolīguma attiecībā uz Apvienoto Karalisti 1.1. punktā (šā sprieduma 26. punkts) skaidri izriet, ka tas attiecas uz Lundbeck izcelsmes gala produktiem, proti, uz Cipramil. Tādējādi saskaņā ar šo klauzulu Merck (GUK) ir apņēmies vienīgi iegādāties Lundbeck Cipramil tabletes, lai saskaņā ar izplatīšanas līgumu tās tālākpārdotu Apvienotajā Karalistē. Šajā noteikumā vārds “vienīgi”, pretēji tam, ko apgalvo Komisija, nenozīmē, ka Merck (GUK) būtu apņēmies pirkt un pārdot vienīgi Lundbeck izcelsmes citalopramu gala produktu formā, izslēdzot jebkuru citu citalopramu, bet gan, ka tas apņēmās Cipramil, kas tiktu tālākpārdots Apvienotajā Karalistē, pirkt vienīgi no Lundbeck, izslēdzot citus piegādātājus. Pretēji tam, ko Komisija apgalvo apstrīdētā lēmuma preambulas 779. apsvērumā, šāda interpretācija nav absurda, jo vārdam “vienīgi”, kas minēts 3.2. punktā, varētu būt mērķis – atbilstoši Lundbeck nolūkam palielināt Cipramil pārdošanas apjomu – novērst to, ka Merck (GUK) varētu iegūt Cipramil no vairumtirgotājiem vai citiem piegādātājiem, kas nav Lundbeck.

Turklāt Komisija, pamatojot savu interpretāciju, ir kļūdaini balstījusies uz GUK nolīguma attiecībā uz Apvienoto Karalisti preambulas D punktu, kura formulējums ir lielākoties identisks nolīguma 3.2. punkta formulējumam, jo arī tajā ir atsauce uz “Gala produktiem” ar lielo burtu, kas ir skaidri definēti tā paša nolīguma 1.1. punktā.

Turklāt, kā Komisija pati ir atzinusi apstrīdētā lēmuma preambulas 781. apsvērumā, GUK nolīguma attiecībā uz Apvienoto Karalisti 3.2. punkta burtiska interpretācija liek secināt, ka šis noteikums neliedz Merck (GUK) citalopramu AFV formā iegādāties no trešajām personām.

Proti, ir jānorāda, ka GUK nolīguma attiecībā uz Apvienoto Karalisti 2.2. punktā ir vienīgi paredzēts, ka Merck (GUK) apņemas piegādāt Lundbeck visu savu “Produktu” kopumu, kas nolīguma 1.1. punktā definēti kā “citaloprama produkti [..] izejvielu formā, nefasēti vai tablešu formā, kā ir noteikts pielikumā, kas tiek ražoti saskaņā ar produkta specifikācijām, kuras GUK ir norādījis [nolīguma] parakstīšanas dienā un kuras ir pievienotas 2. pielikumā”. Taču šajā pielikumā īstenībā ir izdarīta atsauce uz Natco AFV. Tas nozīmē, ka saskaņā ar šo noteikumu Merck (GUK) bija vienīgi jāpiegādā savi esošie citaloprama krājumi, kuri jau pastāvēja nolīguma parakstīšanas brīdī, nevis jebkurš cits ģenēriskā citaloprama veids, kas iegūts no citiem ražotājiem, nevis Natco, ko tas varēja iegūt vēlāk. Turklāt it īpaši apstrīdētā lēmuma preambulas 763. apsvērumā Komisija ir atzinusi, ka šis pienākums attiecās tikai uz Natco AFV.

Tomēr apstrīdētā lēmuma preambulas 783. apsvērumā Komisija ir uzskatījusi, ka, ja Merck (GUK) citalopramu AFV formā būtu iegādājies no trešajām personām, tas būtu pārkāpis sava apgādes līguma, kas noslēgts ar Schweizerhall, 1.3. punktu, kas paredzēja, ka Merck (GUK) visu sev nepieciešamā ģenēriskā citaloprama gada apjomu iegādājas pie Schweizerhall (šā sprieduma 210. punkts). Tādējādi Komisija apstrīdētā lēmuma 1435. zemsvītras piezīmē ir uzskatījusi, ka, pat ja formāli saskaņā ar GUK nolīgumu attiecībā uz Apvienoto Karalisti Merck (GUK) būtu iespēja ienākt tirgū ar ģenērisko citalopramu, kas iegūts no citiem avotiem, nevis Natco, tas nebija iespējams nolīguma ar Schweizerhall dēļ. Komisija norāda, ka šie divi nolīgumi viens otru ir savstarpēji pastiprinājuši, tāpēc tie esot jālasa kopā.

Tomēr ir jānorāda, tāpat kā ir norādījuši prasītāji, ka, pat ja tiktu pieņemts, ka tie ir zinājuši par Merck (GUK) pienākumu saskaņā ar piegādes līgumu ar Schweizerhall ģenērisko citalopramu iegādāties vienīgi no Natco, šāds pienākums izriet nevis no GUK nolīguma attiecībā uz Apvienoto Karalisti, bet gan no Schweizerhall līguma noteikumiem.

Komisija nevar balstīties uz cita līguma, kas neattiecās uz tām pašām pusēm, noteikumiem, lai noteiktu GUK nolīguma attiecībā uz Apvienoto Karalisti klauzulu saturu, it īpaši, lai noteiktu, vai šajās klauzulās ir vai nav bijuši ietverti ierobežojumi, kas pārsniedz Lundbeck patentu piemērošanas jomu. Proti, šāda interpretācija ļautu uzskatīt, ka jebkura veida nolīgums, kuru būtu noslēdzis Merck (GUK) un kurā būtu ierobežojumi attiecībā uz Natco AFV, ko GUK nolīguma attiecībā uz Apvienoto Karalisti puses turklāt ir identificējušas kā tādu, ar ko tiek pārkāpti patenti, pārsniegtu Lundbeck patentu piemērošanas jomu, jo pastāv ekskluzīvas apgādes pienākums, kas izriet no Schweizerhall līguma, kurš ir ticis noslēgts iepriekš un starp citām pusēm.

Tādējādi, pat ja Lundbeck būtu varējis zināt par to, ka pastāv Schweizerhall līgums, Komisija nevarēja balstīties uz šo apstākli, lai secinātu, ka GUK nolīguma attiecībā uz Apvienoto Karalisti 3.2. punkts pats par sevi ir bijis paredzēts, lai traucētu Merck (GUK) ienākt tirgū ar jebkura veida citalopramu neatkarīgi no tā, vai tas ir vai nav iegūts no Natco un vai puses to uzskatītu vai neuzskatītu par tādu, ar ko potenciāli tiek pārkāpti patenti.

Protams, kā to norāda Komisija, strīdīgie nolīgumi ir jāinterpretē, ņemot vērā ne tikai to formulējumu, bet arī to kontekstu un mērķus. Tomēr šāda interpretācijas metode neļauj Komisijai neņemt vērā nolīguma noteikumu formulējumu, ja šis formulējums ir pietiekami skaidrs.

Turklāt šajā ziņā ir jānorāda, ka Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 635. apsvērumā un 1562. zemsvītras piezīmē, kā arī atbildē uz Vispārējās tiesas jautājumu pati ir apgalvojusi, ka gadījumā, ja izrādītos, ka tiek pārkāpti Lundbeck patenti, Schweizerhall līgums varētu tikt izbeigts (skat. šā sprieduma 224. punktu). Šāda Schweizerhall līguma interpretācija ir grūti saskaņojama ar Komisijas apstrīdētajā lēmumā piedāvāto GUK nolīguma attiecībā uz Apvienoto Karalisti interpretāciju, saskaņā ar kuru ierobežojumi ir pārsnieguši Lundbeck patentu piemērošanas jomu tādēļ, ka Merck (GUK) ir bijis pienākums, kas izrietēja no Schweizerhall līguma, ģenērisko citalopramu iegādāties vienīgi no tā. Proti, fakts, ka Merck (GUK), iespējams, nav bijis nolūka iegādāties citalopramu, kuru nebūtu ražojis Natco, nenozīmē, ka GUK nolīgumā attiecībā uz Apvienoto Karalisti ir bijuši ietverti šādi ierobežojumi, kas pārsniegtu Lundbeck patentu piemērošanas jomu.

Tādējādi ir jākonstatē, ka Komisija, kurai šajā gadījumā ir bijis pierādīšanas pienākums (šā sprieduma 105.–112. punkts), apstrīdētajā nolīgumā nav juridiski pietiekami pierādījusi, ka GUK nolīgumā attiecībā uz Apvienoto Karalisti ietvertie ierobežojumi pārsniedz Lundbeck patentu piemērošanas jomu, proti, ka Lundbeck šādus ierobežojumus nespētu panākt tiesā, kas izskata ar patentiem saistītus strīdus, ja tiktu nolemts, ka ar ģenēriskajiem produktiem, kuru pamatā ir Natco AFV un kurus Merck (GUK) grasījās tirgot, tiek pārkāpti patenti, un ja šie patenti izturētu iespējamas pretprasības, ar kurām tiktu apstrīdēta to spēkā esamība.

Taču šāds konstatējums nevar ietekmēt apstrīdētā lēmuma tiesiskuma pārbaudi, ciktāl prasītāju izvirzītais iebildums turpmāk izklāstīto iemeslu dēļ ir neiedarbīgs.

Pirmkārt, ir jākonstatē, ka prasītāji neapstrīd ne to, ka saskaņā ar GUK nolīguma attiecībā uz Apvienoto Karalisti 1.1. punktu Merck (GUK) ir apņēmies neienākt tirgū ar saviem ģenēriskajiem produktiem, kuru pamatā ir Natco AFV, un ka saskaņā ar tā paša nolīguma 2.2. un 2.3. punktu tas ir apņēmies tiem piegādāt visus savus citaloprama krājumus, ko tas ir izveidojis (apstrīdētā lēmuma preambulas 771. un 772. apsvērums), ne to, ka tie apmaiņā pret šādu apņemšanos ir samaksājuši Merck (GUK) GBP 3 miljonus (šā sprieduma 26. punkts). Tāpat prasītāji neapstrīd, ka saskaņā ar GUK nolīguma attiecībā uz Apvienoto Karalisti 2.7. punktu Merck (GUK) ir apņēmies šā nolīguma darbības laikā nepiešķirt vai saskaņā ar licenci nepārdot savu TA, kas jau iegūtas Apvienotajā Karalistē, kopiju.

Kā apgalvo Komisija, šādas apņemšanās katrā ziņā ar savu mērķi vien ir vērstas pret konkurenci neatkarīgi no tā, vai tās pārsniedz vai nepārsniedz Lundbeck patentu piemērošanas jomu, ciktāl, it nemaz neatrisinot nekādu strīdu starp GUK nolīguma attiecībā uz Apvienoto Karalisti pusēm saistībā ar patentiem, tās ir panāktas, samaksājot ievērojamus apgrieztos maksājumus, un ciktāl to mērķis ir bijis liegt Merck (GUK) – vai jebkuram citam uzņēmumam, kurš gribētu izmantot tā TA, – visā nolīguma darbības laikā ienākt tirgū ar saviem ģenēriskajiem produktiem, kuru pamatā ir Natco AVF un uz kuriem tas līdz tam brīdim ir balstījis visu savu ienākšanas tirgū stratēģiju.

Kā Komisija ir uzsvērusi it īpaši apstrīdētā lēmuma preambulas 641. un 820. apsvērumā, šajā ziņā svarīgi ir tas, ka GUK nolīgums attiecībā uz Apvienoto Karalisti neskaidrību saistībā ar iespējamu prasību par patenta pārkāpumu iznākumu ir pārvērtis pārliecībā, ka Merck (GUK) visā šā nolīguma darbības laikā ar saviem ģenēriskajiem produktiem tirgū neienāks, lai gan ierobežojumi Merck (GUK) komerciālajai autonomijai neizriet tikai no nolīguma pušu veiktas Lundbeck patentu analīzes, bet drīzāk no tā, cik liels ir apgrieztais maksājums, kas šajā gadījumā ir bijis svarīgāks par šo vērtējumu un pamudinājis ģenērisko zāļu uzņēmumu neturpināt savus centienus ienākt tirgū.

Otrkārt, pilnības labad ir jānorāda, ka Komisija it īpaši apstrīdētā lēmuma preambulas 784. apsvērumā ir pareizi konstatējusi, ka GUK nolīguma attiecībā uz Apvienoto Karalisti noteikumu dēļ, ņemot vērā to kontekstu, Merck (GUK) vairs nav bijis nekāda pamudinājuma citalopramu AFV formā iegādāties no trešajām personām vai pārdot citu, nevis Lundbeck citalopramu gala produkta veidā, pat ja saskaņā ar šo nolīgumu principā tas drīkstēja to darīt.

Proti, vispirms ir jānorāda, ka saskaņā ar GUK nolīguma attiecībā uz Apvienoto Karalisti 3.2. punktu Merck (GUK) ir apņēmies nolīguma darbības laikā Apvienotajā Karalistē pārdot Lundbeck Cipramil un ka saskaņā ar šā nolīguma 6.2. punktu GBP 5 miljonu maksājums, kas kvalificēts kā “tīrā peļņa”, bija paredzēts ar nosacījumu, ka nolīguma darbības laikā Apvienotajā Karalistē tiks pārdots noteikts šo zāļu apjoms. Turklāt ir jāatgādina, ka šī summa bija jāsamaksā vairākās daļās, kas Lundbeck ļāva pārliecināties par nolīguma pareizu izpildi.

Tādējādi, pat ja Merck (GUK) teorētiski būtu varējis ģenērisko citalopramu AFV formā iegādāties no trešās personas un pārdot cita veida, nevis Lundbeck gala produktus, tam nebija nekādas intereses tā rīkoties, jo tas, neuzņemoties nekādu risku, varēja saņemt GBP 5 miljonus kā garantēto peļņu par Cipramil pārdošanu saskaņā ar GUK nolīguma attiecībā uz Apvienoto Karalisti 6.2. punktu, savukārt jebkuri centieni ienākt tirgū ar citiem ģenēriskajiem produktiem varēja pakļaut to Lundbeck celtām prasībām par patenta pārkāpumu un par zaudējumu atlīdzību. Turklāt, kā Komisija ir norādījusi apstrīdētā lēmuma preambulas 784. apsvērumā, ir grūti saprast, kāda interese varētu būt trešajām personām ar Merck (GUK) starpniecību iegādāties ģenērisko citalopramu AFV formā, lai to gala produktu formā tālākpārdotu Apvienotajā Karalistē, ja tie varēja to iegādāties tieši pie AFV ražotāja vai tā privileģēta piegādātāja.

Tādējādi prasītāju arguments par to, ka Komisija esot kļūdaini secinājusi, ka GUK nolīgums attiecībā uz Apvienoto Karalisti ir radījis šķērsli cita citaloprama, kas nav ražots no Natco AFV, pārdošanai, ir jānoraida kā neiedarbīgs.

Saistībā ar GUK nolīgumu attiecībā uz EEZ prasītāji uzskata, ka apstrīdētajā lēmumā ir kļūdaini secināts, ka šā nolīguma piemērošanas jomā ietilpa citaloprams, ar kuru netika pārkāpti patenti, un ka tā nolūks ir bijis izslēgt Natco kā AFV piegādātāju.

Pirmkārt, prasītāji uzskata, ka apstrīdētajā lēmumā ir kļūdaini secināts, ka GUK nolīgums attiecībā uz EEZ attiecas uz jebkura veida citalopramu. Apstrīdētajā lēmumā kļūdaini esot veikta GUK nolīguma attiecībā uz EEZ 1.1. punkta, kurā ir noteikts, ka GUK “pārtrauks pārdot un piegādāt farmaceitiskos produktus, kas satur Citalopramu”, burtiska interpretācija, lai gan Dānijas tiesībās, kuras ir piemērojamas šim nolīgumam, nolīgumu interpretācijai esot jābalstās uz pušu kopīgu nodomu. Pušu nodoms, ko apstiprina nolīguma preambulas D, F un G punkts, esot bijis tāds, ka tas attiecas vienīgi uz citalopramu, kura pamatā ir Natco AFV. Turklāt šis nolīgums esot jāinterpretē saistībā ar GUK nolīgumu attiecībā uz Apvienoto Karalisti un atbilstoši tam, jo šie divi nolīgumi, pēc Komisijas domām, veido vienotu un turpinātu pārkāpumu.

Komisijas sniegtajā GUK nolīguma attiecībā uz EEZ 1.1. punkta interpretācijā neesot ņemts vērā arī fakts, ka Merck dura, Merck meitasuzņēmums Vācijā, turpināja Vācijā pārdot Tiefenbacher citalopramu pēc 2002. gada 15. aprīļa un visā periodā, uz kuru attiecās GUK nolīgums attiecībā uz EEZ, un ka Lundbeck uzsāka tiesvedību par patenta pārkāpumu pret Merck dura, nevis īstenoja minēto nolīgumu. Saskaņā ar tā 1.1. punktu, kurā ir paredzēts aizliegums Merck (GUK) pārdot un piegādāt citalopramu saturošus produktus, Merck dura esot bijis ar Merck (GUK) “saistīts” uzņēmums šā noteikuma izpratnē, kas nozīmējot, ka apzīmējums “citalopramu saturoši produkti” varēja attiekties vienīgi uz Natco citalopramu, nevis uz jebkura veida citalopramu.

Visbeidzot prasītāji kritizē Komisijas secinājumu, kas formulēts apstrīdētā lēmuma preambulas 845. apsvērumā un saskaņā ar kuru no fakta, ka Merck (GUK) ir bijis noslēgts līgums, saskaņā ar kuru tam līdz 2008. gadam visas savas piegādes vajadzības jāsedz pie Natco, loģiski neizrietot, ka tā apņemšanās atturēties pārdot citalopramu GUK nolīguma attiecībā uz EEZ darbības laikā arī būtu attiecināma tikai uz Natco citalopramu. Esot skaidrs, ka šāds secinājums būtu pretrunā apstrīdētā lēmuma argumentācijai saistībā ar GUK nolīgumu attiecībā uz Apvienoto Karalisti, saskaņā ar kuru Merck (GUK) līgumiskās saistības visas savas piegādes vajadzības segt pie Natco liecina, ka Merck (GUK) nebija pamudinājuma uz šā pamata pārdot AFV vai trešo personu gala produktus.

Otrkārt, prasītāji uzskata, ka apstrīdētajā lēmumā ir kļūdaini secināts, ka nolīguma, kas noslēgts ar Merck (GUK) attiecībā uz EEZ, mērķis ir bijis likvidēt Natco kā AFV piegādātāju.

Tie apstrīd faktu, ka GUK nolīguma attiecībā uz EEZ 1.1. punkts, saskaņā ar kuru Merck (GUK) “ir jāpieliek visas pūles, lai nodrošinātu, ka Natco pārtrauc Teritorijā piegādāt Citalopramu un zāles, kas satur Citalopramu”, ir bijis paredzēts, lai likvidētu Natco kā AFV piegādātāju. Šis noteikums esot bijis vienkāršs rīks, kas paredzēts, lai garantētu, ka Merck (GUK) nevarētu apiet minēto nolīgumu un pārdot citalopramu, ar kuru tiek pārkāpti patenti, kurš balstās uz Natco AFV, piemēram, izmantojot citu sabiedrību. Tas balstoties uz faktu, ka Lundbeck vismaz līdz 2002. gada jūnijam esot kļūdaini uzskatījis, ka Merck (GUK) ir bijis ekskluzīvs Natco izplatītājs. Turklāt, ja Komisija saistībā ar GUK nolīgumu attiecībā uz Apvienoto Karalisti atzīst, ka ierobežojumi, kas paredzēti Natco AFV, nepārsniedza Lundbeck patentu piemērošanas jomu, tāds pats secinājums esot jāizdara arī saistībā ar līgumiskajiem ierobežojumiem, kas bija paredzēti GUK nolīgumā attiecībā uz EEZ.

Komisija šos argumentus apstrīd.

Šajā ziņā ir jānorāda, ka GUK nolīguma attiecībā uz EEZ 1.1. punkta pirmā teikuma formulējums paredz, ka Merck (GUK) “apņemas nolīguma darbības laikā pārtraukt EEZ teritorijā pārdot un iegādāties citalopramu saturošus farmaceitiskos produktus (tostarp, bez ierobežojumiem, izbeigt pārdošanu NM Pharma AB un iegādāšanos no tā)”, papildus neko neprecizējot.

Šā nolīguma preambulas D un E punktā, protams, ir izdarīta atsauce uz faktu, ka Merck (GUK) ir bijis Natco ražotu vai piegādātu citalopramu saturošu produktu izplatītājs, un uz faktu, ka Merck (GUK) citalopramu saturošos produktus Apvienotajā Karalistē ir pārdevis un iegādājies bez Lundbeck licences.

Taču tas neļauj apstiprināt prasītāju izmantoto interpretāciju, saskaņā ar kuru GUK nolīguma attiecībā uz EEZ 1.1. punkts esot attiecies vienīgi uz Natco citalopramu.

Proti, ja GUK nolīguma attiecībā uz EEZ puses būtu gribējušas to attiecināt tikai uz Natco citalopramu, tām būtu vajadzējis nolīguma 1.1. punktā, tāpat kā nolīguma preambulā, izdarīt skaidru atsauci uz šo citalopramu, nevis vispārīgi uz “farmaceitiskiem produktiem, kas satur citalopramu”, kā to pareizi ir norādījusi Komisija. Tāpat tās varēja definēt terminu “citaloprams”, lai precizētu, ka tas attiecas tikai uz noteiktu veidu citalopramu, kas izgatavots pēc noteiktām metodēm, kā tas ir [Apvienotās Karalistes] nolīgumā (skat. šā sprieduma 562. punktu).

Turklāt prasītāju piedāvātā interpretācija ir maz ticama, ja to salīdzina ar GUK nolīguma attiecībā uz EEZ 1.3. punkta formulējumu, kas paredz, ka Lundbeck apņemas necelt nekādu prasību tiesā pret Merck (GUK), ja vien tas ievēro nolīguma 1.1. punktu. Ja tiktu izmantota prasītāju interpretācija, tas patiesībā nozīmētu, ka Lundbeck būtu apņēmies pret Merck (GUK) necelt nevienu prasību par patentu pārkāpumu, ja vien pēdējais minētais atturētos EEZ pārdot vai piegādāt Natco citalopramu un pat ja tas pārdotu citu citaloprama versiju, kas iegūta no cita ražotāja. Tas ir grūti saskaņojams ar kontekstu, kādā ir noslēgti strīdīgie nolīgumi, kas it īpaši liecina par faktu, ka Lundbeck ir bijis stingrs nolūks kavēt jebkādu ģenērisko versiju ienākšanu tirgū.

Taču prasītāji apgalvo, ka Merck (GUK) Vācijas meitasuzņēmumam Merck dura ir izdevies ienākt Vācijas citaloprama tirgū, lai gan tas GUK nolīguma attiecībā uz EEZ 1.1. punkta izpratnē bija saistīta puse, kas nozīmējot, ka apzīmējums “citalopramu saturoši produkti”, kas izmantots minētajā punktā, varētu attiekties vien uz Natco citalopramu, nevis uz jebkura cita veida citalopramu.

Tomēr ir jānorāda, tāpat kā norāda Komisija, ka nolīguma attiecībā uz EEZ 1.1. punkts, tāpat kā viss pārējais nolīgums, saskaņā ar šā līguma relatīvās iedarbības principu ir piemērojams vienīgi Merck (GUK), tāpēc Merck (GUK) pienākums nepārdot ģenērisko citalopramu saviem saistītajiem uzņēmumiem nenozīmē, ka šie saistītie uzņēmumi, piemēram, Merck dura, nevarētu to iegūt no citiem avotiem un paši pārdot ģenērisko citalopramu, kā šajā gadījumā rīkojās Merck dura, iegādājoties to no Tiefenbacher. Tādējādi ne no fakta, ka Merck dura nolīguma attiecībā uz EEZ darbības laikā ienāca Vācijas tirgū, ne no fakta, ka prasītāji pret to cēla prasību par patentu pārkāpumu, nevar secināt, ka apzīmējums “citalopramu saturoši produkti”, kas izmantots šā nolīguma 1.1. punktā, attiecās nevis uz visa veida citalopramu, bet gan vienīgi uz Natco citalopramu.

Tādējādi, paredzot Merck (GUK) pienākumu visā GUK nolīguma attiecībā uz EEZ darbības laikā atturēties pārdot un piegādāt saviem saistītajiem uzņēmumiem vai jebkurai trešajai personai (ieskaitot NM Pharma, kas uzsāka citaloprama pārdošanu Zviedrijā) citalopramu saturošus produktus, šī nolīguma 1.1. punkts ietvēra ierobežojumus, kas pārsniedza Lundbeck patentu piemērošanas jomu, jo šis pienākums neattiecās vienīgi uz citalopramu, kuru šā nolīguma puses uzskatīja par tādu, ar kuru potenciāli tiek pārkāpti patenti.

Turklāt ir jāatgādina, ka GUK nolīguma attiecībā uz EEZ 1.1. punktā bija paredzēts ne vien pienākums Merck (GUK) atturēties visā nolīguma darbības laikā pārdot un piegādāt citalopramu saturošus produktus, bet arī pienākums pielikt visas saprātīgas pūles, lai nodrošinātu, ka Natco pārtrauc nolīguma darbības laikā EEZ teritoriju apgādāt ar citalopramu un citalopramu saturošiem produktiem.

Nekas neliecina, ka šis pienākums bija vien mazsvarīga, praktiski neesoša apņemšanās vai ka tas balstījās uz kļūdainu prasītāju pārliecību, ka Merck (GUK) bija ekskluzīvs Natco izplatītājs. Proti, kā apgalvo Komisija, nolīguma puses šo klauzulu ir uzskatījušas par pietiekami svarīgu, lai to iekļautu kā nosacījumu EUR 12 miljonu maksājumam. Turklāt GUK nolīguma attiecībā uz EEZ 1.2. punktā bija skaidri paredzēts, ka gadījumā, ja Natco nolīguma darbības laikā EEZ piegādātu citalopramu vai citalopramu saturošus produktus, Lundbeck nebūtu jāveic maksājumi, kuriem vēl nav iestājies termiņš.

Tādējādi, pat ja Merck (GUK) nespētu traucēt Natco piegādāt citalopramu EEZ teritorijā, kā apgalvo prasītāji, tomēr GUK nolīguma attiecībā uz EEZ 1.1. punkts būtiski mudināja Merck (GUK) šajā ziņā īstenot visas nepieciešamās darbības un “visus saprātīgos centienus”, citādi tam tiktu atņemta būtiska daļa Lundbeck saskaņā ar šo nolīgumu apsolīto maksājumu.

Tas pierāda, kā Komisija ir pareizi konstatējusi apstrīdētā lēmuma preambulas 848. apsvērumā, ka GUK nolīguma attiecībā uz EEZ objektīvais mērķis ir bijis ne tikai izraidīt Merck (GUK) kā ģenērisko produktu, kuru pamatā ir Natco citaloprams, pārdevēju no EEZ tirgiem, bet arī likvidēt Natco kā ģenēriskā citaloprama ražotāju šajā teritorijā.

Tādējādi ir jākonstatē, ka no GUK nolīguma attiecībā uz EEZ satura, lasot to tā kontekstā, pietiekami skaidri izriet, ka Merck (GUK) saskaņā ar šā nolīguma klauzulām ir atteicies no jebkādas iespējas pārdot savu citaloprama ģenērisko versiju neatkarīgi no tā, vai tā ir vai nav cēlusies no Natco un vai ar to tiek vai netiek potenciāli pārkāpts Lundbeck patents.

Tādējādi Komisija nav pieļāvusi kļūdu, apstrīdētā lēmuma preambulas 846. apsvērumā norādot, ka GUK nolīgums attiecībā uz EEZ, it īpaši šā nolīguma 1.1. punkts, ir jāinterpretē kā tāds, ar kuru Merck (GUK) ir noteikts pienākums nolīguma darbības laikā izbeigt EEZ teritorijā pārdot un piegādāt jebkāda veida citalopramu, un tas pārsniedz Lundbeck patentu piemērošanas jomu.

Katrā ziņā, lai arī kāda būtu šā nolīguma interpretācija un neatkarīgi no tā, vai Merck (GUK) noteiktie ierobežojumi ietilpa vai neietilpa Lundbeck patentu piemērošanas jomās, tie tik un tā bija vērsti pret konkurenci sava mērķa dēļ, ņemot vērā to, ka nav konstatēts, ka ar Natco ražoto citalopramu kāds no šiem patentiem tiktu pārkāpts, to, ka Merck (GUK) ir skaidri apstrīdējis, ka ar tā ģenēriskajiem produktiem tiktu pārkāpti patenti (skat. GUK nolīguma attiecībā uz EEZ preambulas G punktu), un to, ka tā komerciālās autonomijas ierobežojumi tiktu pamudināti ar ievērojamiem apgrieztajiem maksājumiem, kas bija uzskatāmi par atlīdzību (skat. šā sprieduma 572. un 573. punktu).

Turklāt, kā Komisija ir konstatējusi apstrīdētā lēmuma preambulas 847. apsvērumā, strīdīgajos nolīgumos nebija ietverta nekāda cita atlīdzība par attiecīgajiem ierobežojumiem, izņemot Lundbeck apsolītos apgrieztos maksājumus, piemēram, iespēja Merck (GUK) nekavējoties ienākt tirgū uzreiz pēc šo nolīgumu termiņa beigām, nebaidoties no Lundbeck prasībām par patentu pārkāpumu, tādējādi ar tiem nebija paredzēts atrisināt nekādu strīdu saistībā ar patentiem.

Līdz ar to prasītāju iebildums, ka GUK nolīgumā attiecībā uz EEZ neesot iekļauts neviens ierobežojums, kas pārsniegtu Lundbeck patentu piemērošanas jomu, ir jānoraida kā neiedarbīgs un katrā ziņā kā nepamatots.

Prasītāji apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, interpretējot Arrow UK nolīgumu tā, ka ar to Arrow tika liegts pārdot jebkāda veida ģenērisko citalopramu šī nolīguma darbības laikā, lai gan tas attiecās tikai uz citalopramu, ar kuru tika pārkāpti to patenti. To pierādot šā nolīguma noteikumi un apstākļi, kādos tas noslēgts, tostarp it īpaši tas, ka pastāvēja strīds ar Arrow saistībā ar patentiem un Lagap tiesvedība.

Komisija šos argumentus apstrīd.

Pirmkārt, prasītāji apstrīd faktu, ka apzīmējums “minētais citaloprams”, kas definēts Arrow UK preambulas ceturtajā apsvērumā un ir izmantots Arrow UK nolīguma 1.1. punktā (skat. šā sprieduma 35. punkta otro un sesto ievilkumu), attiecas uz visa veida citalopramu, ko Arrow varētu iegādāties no Tiefenbacher. Tie uzskata, ka šī frāze attiecās vienīgi uz citalopramu, kuru Arrow jau bija iegādājies vai pasūtījis no pēdējā minētā un ar kuru tika pārkāpti to patenti.

Interpretāciju, kādu prasītāji piedāvā minētajam apzīmējumam, no vienas puses, apstiprinot fakts, kas minēts Arrow UK preambulas sestajā apsvērumā (skat. šā sprieduma 35. punkta trešo ievilkumu), ka “minētais Citaloprams” ir ticis pakļauts laboratorijas testiem, un, no otras puses, neatspēko Arrow UK nolīguma 1.1. punktā minētā atsauce uz aizliegumu importēt tieši “minēto citalopramu” pēc otrā piegādes datuma, kas definēts Arrow UK nolīguma 3.4. punktā (skat. šā sprieduma 35. punkta pēdējo ievilkumu) (turpmāk tekstā – “otrais piegādes datums”). Proti, šī atsauce ir attiecināma vienīgi uz apzīmējumu “jebkurš cits citaloprams”, kas izmantots Arrow UK nolīguma 1.1. punktā. Katrā ziņā pat pēc otrā piegādes datuma Arrow rīcībā bija no Tiefenbacher pasūtītas citaloprama tabletes, kas nebija nodotas prasītājiem.

Ir jāatgādina, ka Arrow UK nolīguma 1.1. punkts ir formulēts šādi: “Arrow [UK] savā vārdā un visu ar to asociēto un saistīto vienību vārdā apņemas [Arrow UK nolīguma darbības laikā] Apvienotās Karalistes teritorijā neražot, nenodot, nepiedāvāt nodot, nelietot vai pēc otrā piegādes datuma neimportēt vai nesaglabāt nodošanai vai citiem mērķiem 1) [“]minēt[o] Citalopram[u][”] vai 2) jebkuru citu Citalopramu, ar ko, Lundbeck skatījumā, tiek pārkāptas tā [intelektuālā] īpašuma tiesības, un, lai ļautu Lundbeck noteikt, pastāv vai nepastāv pārkāpums, [Arrow UK nolīguma darbības laikā] nodrošināt tam pietiekami daudz paraugu analīzēm vismaz vienu mēnesi pirms jebkādas ražošanas, importēšanas, pārdošanas vai piedāvāšanas pārdošanai, ko Arrow [UK] gatavotos veikt, gaidot galīgo nepārsūdzamo nolēmumu saistībā ar [prasību pret Arrow par patenta pārkāpumu] [..].”

Lai interpretētu apzīmējuma “minētais citaloprams”, kas ietverts Arrow UK nolīguma 1.1. punktā, nozīmi, ir jāatgādina, ka:

šis izteikums ir pieņemts apzīmējums, kas Arrow UK preambulas ceturtajā apsvērumā ir lietots šādi: “Arrow [UK] ir ieguvis trešās personas izsniegtu licenci, lai Apvienotajā Karalistē varētu importēt citalopramu, kuru nav izgatavojis Lundbeck vai kas nav izgatavots ar Lundbeck atļauju (“minētais Citaloprams” – lai izvairītos no jebkādām neskaidrībām, šāda definīcija ietver vienīgi Citalopramu, kas paredzēts mārketingam un pārdošanai Apvienotajā Karalistē, un neietver to, kas paredzēts mārketingam un pārdošanai citās valstīs)”;

no Arrow UK nolīguma 3.4. punkta izriet, ka Arrow UK nolīguma 1.1. punktā minētais “otrais piegādes datums” ir datums, kurā Arrow UK bija jāpiegādā Lundbeck otrā daļa tā “minētā Citaloprama” krājumu, un ka šai piegādei bija jānotiek ne vēlāk kā 2002. gada 15. februārī.

Apstrīdētā lēmuma preambulas 905., 910.–913. un 916. apsvērumā Komisija ir uzskatījusi, ka apzīmējums “minētais Citaloprams” ir jāinterpretē tā, ka tas attiecas ne tikai uz citalopramu, kuru Arrow jau bija iegādājies no Tiefenbacher, bet arī uz visu citalopramu, kuru tas vēlāk varētu iegādāties no šī paša uzņēmuma, pat ja izmantotais AFV turpmāk tiktu ražots, izmantojot Cipla II vai Matrix II paņēmienus. Šim nolūkam Komisija balstījās uz atsauci Arrow UK nolīguma 1.1. punktā uz periodu pēc “otrā piegādes datuma”, kāds tas izriet no Arrow UK nolīguma 3.4. punkta, kas, pēc tās domām, liedz jēdzienu, uz kuru attiecas apzīmējums “minētais Citaloprams”, attiecināt vienīgi uz to [citalopramu], kas Arrow jau bija krājumā, un uz Arrow UK preambulas ceturtā apsvēruma formulējumu, no kura izriet, ka “minētais Citaloprams” ir viss Tiefenbacher ražotais citaloprams, uz kuru attiecas tā TA.

Ņemot vērā tikko atgādinātos elementus, ir jānorāda, ka pienākumi, kas minēti Arrow UK nolīguma 1.1. punktā, ir paredzēti, lai liegtu Arrow importēt vai glabāt “minēto Citalopramu” pēc otrā piegādes datuma, kas minēts šā nolīguma 3.4. punktā. Šādam pienākumam jēga un lietderīga iedarbība ir vienīgi tad, ja šis apzīmējums attiecas arī uz citalopramu, kas iegūts, protams, no Tiefenbacher, bet kuru Arrow ir pasūtījis pēc šīs piegādes. Šajā ziņā ir jāatzīmē, ka nekas šīs klauzulas formulējumā neļauj domāt, ka iepriekš minētais pienākums neattiecas uz “minēto Citalopramu”, bet gan tikai uz “jebkuru citu citalopramu, ar kuru, Lundbeck skatījumā, tiek pārkāptas tā [intelektuālā] īpašuma tiesības”.

Tāpat Arrow UK preambulas ceturtajā apsvērumā iekļautā definīcija, kas atbilst apzīmējumam “minētais Citaloprams”, ir formulēta tā, ka to nevar interpretēt kā tādu, kas attiektos vienīgi uz citalopramu, kuru Arrow jau bija iegādājies no Tiefenbacker. Proti, šis apsvērums nozīmē, ka jebkurš citaloprams, uz kuru attiecās Tiefenbacher rīcībā esošā TA, bija iekļauts definīcijā, kas atbilst apzīmējumam “minētais Citaloprams”. Šī TA attiecās uz citalopramu, kas ražots saskaņā ar Cipla I un Matrix I paņēmieniem, neatkarīgi no fakta, ka tabletes, kuras bija Arrow krājumos, bija ražotas, izmantojot vienīgi Cipla I paņēmienu.

Lai gan ir taisnība, ka TA pieteikuma iesniedzējs vai īpašnieks iestādē, kurai TA ir jāizsniedz vai kura to ir izsniegusi, var pieprasīt izmaiņas, lai to paplašinātu arī attiecībā uz citiem paņēmieniem, prasītājiem tomēr ir pamats apgalvot, ka attiecīgajā preambulas apsvērumā nekas neļauj konstatēt, ka Arrow UK nolīguma puses, definējot “minēto Citalopramu”, būtu domājušas arī AFV citalopramu, kas ražots, izmantojot Cipla II un Matrix II paņēmienus, kuri nebija iekļauti “licencē”, kas paredzēta minētajā preambulas apsvērumā. Proti, uz šiem paņēmieniem Tiefenbacher TA varēja attiekties tikai pēc tās grozīšanas.

Visbeidzot šo interpretāciju neapšauba Komisijas minētais fakts, ka rīkojumā ar Arrow piekrišanu (šā sprieduma 36. punkts) apzīmējums “minētais Citaloprams” ir aizstāts ar formulējumu “Citaloprams, ko nav izgatavojis Lundbeck vai [kas nav izgatavots] ar tā atļauju”. Proti, lai gan rīkojums ar piekrišanu tika pieņemts pēc Arrow UK nolīguma noslēgšanas, tas ir no pēdējā minētā atšķirīgs juridisks instruments.

Tādējādi ar apzīmējumu “minētais Citaloprams” ir jāsaprot jebkurš Tiefenbacher ģenēriskais citaloprams, kas ražots, izmantojot Cipla vai Matrix lietotos paņēmienus, ko Arrow UK nolīguma parakstīšanas dienā Arrow jau bija iegādājies vai ko tas varēja iegādāties vēlāk un uz ko attiecās Tiefenbacher TA.

Otrkārt, prasītāji uzskata, ka Arrow UK nolīguma 1.1. punktā izmantotais formulējums “jebkurš cits citaloprams, ar kuru Lundbeck skatījumā tiek pārkāptas tā [intelektuālā] īpašuma tiesības” neparedz tiem veto tiesības, jo tie nevar vien atsaukties uz citaloprama, kuru Arrow būtu varējis vēlēties izmantot, pārkāpjošo raksturu, bet tiem būtu jāsniedz pierādījumi, ka viņu patenti tiek pārkāpti, izmantojot minētajā punktā paredzēto paraugu izlases mehānismu, kas būtu saskaņā ar iepriekš 240. punktā minētajā spriedumā Paroxetine noteikto. Šajā ziņā prasītāji apgalvo, ka Arrow UK nolīgums neliedza Arrow piekritīgajās tiesās apstrīdēt viņu iespējamos apgalvojumus par to, ka ar citalopramu, kuru Arrow būtu vēlējies izmantot, tiek pārkāpti viņu patenti.

Ir jāatgādina, ka it īpaši apstrīdētā lēmuma preambulas 917. un 922.–924. apsvērumā Komisija ir norādījusi, ka attiecīgais izteiciens ļāva Lundbeck uzlikt veto Arrow veiktam citaloprama, kas ražots, izmantojot jebkādu paņēmienu, importam vai pārdošanai, jo Lundbeck pietika vien ar paziņojumu, ka tam šķiet, ka ar attiecīgo paņēmienu tiek pārkāptas tā intelektuālā īpašuma tiesības. Komisija arī norādīja, ka Arrow UK nolīguma 1.1. punktā paredzētais paraugu izlases mehānisms nekad nav ticis izmantots, jo, kamēr vien Lundbeck veica paredzētos maksājumus, Arrow nav bijusi nekāda interese apstrīdēt Lundbeck apgalvojumus saistībā ar iespējamo testu rezultātu, kā arī iesniegt tam AFV testēšanai.

Šajā ziņā ir jāuzsver, kā to pareizi ir atzīmējusi Komisija, ka Arrow, atbildot uz tās 2008. gada 18. decembra informācijas pieprasījumu, ko prasītāji paši ir pievienojuši pielikumā prasības pieteikumam un kas tika apspriests tiesas sēdē, ir atzinis: “[Arrow UK nolīguma 1.1. punktā] paredzētais tests ir subjektīvs tests saistībā ar iespējamu pārkāpumu, nevis pierādītu pārkāpumu. Tādējādi citalopramu saturošie produkti, attiecībā uz kuriem neviena tiesa nav konstatējusi, ka ar tiem netiek pārkāptas [Lundbeck intelektuālā īpašuma tiesības], bet ar kuriem reāli [šīs tiesības] netiek pārkāptas, varētu ietilpt [minētā punkta] piemērošanas jomā, bet šāda veida nolīgumos tas tā ir parasti.”

Šis paziņojums apstiprina Komisijas tēzi, ka Lundbeck rīcībā pēc būtības ir bijušas veto tiesības. Pretēji tam, ko apgalvo prasītāji, šādas tiesības nevar uzskatīt par līdzvērtīgām situācijai, kādu it kā esot radījis iepriekš 240. punktā minētais spriedums Paroxetine. Proti, papildus šā sprieduma 258.–263. punktā izklāstītajiem apsvērumiem ir jānorāda, ka Arrow UK nolīguma 1.1. punktā paredzētais mehānisms neparedz tiesas iejaukšanos, lai gan ir skaidrs, ka tā tas ir gadījumā, kāds tika aplūkots minētajā spriedumā, precizējot, ka nav iedomājams, ka tiesnesis pieņems pagaidu pasākumu, pamatojoties vien uz patenta, kurš it kā ir pārkāpts, īpašnieka formulētiem apgalvojumiem.

Turklāt ir jāatzīmē, ka šo veto tiesību pastāvēšana nepadara lieku Arrow UK nolīguma 1.1. punkta daļu, kurā paredzēts “minētais Citaloprams”, jo attiecībā uz pēdējo minēto Lundbeck pat nebija jāīsteno savas veto tiesības, jo Arrow noteiktie aizliegumi saistībā ar šo citalopramu bija piemērojami, Lundbeck neveicot it nekādas darbības, izņemot paredzēto maksājumu veikšanu.

Faktu, ka Arrow UK nolīguma 1.1. punktā paredzētais tests tā subjektīvā rakstura dēļ ir tāds, kas Lundbeck piešķir veto tiesības, kuras Arrow apzinās, apstiprina tas, ka šis tests visā minētā nolīguma darbības laikā nav ticis izmantots. Proti, lai gan šā nolīguma darbības laikā Arrow turpināja meklēt jaunus AFV avotus, tas nekad neiesniedza Lundbeck paraugus, lai tas veiktu to pārbaudi.

Šajā ziņā, pirmkārt, ir jānorāda, ka Arrow meklējumus šajā nolūkā var skaidrot ar vēlmi ienākt citos tirgos, izņemot Apvienoto Karalisti. Proti, no vienas puses, Arrow savu ienākšanu Dānijas tirgū gatavoja līdz brīdim, kad tika noslēgts Dānijas Arrow nolīgums, kas notika vairākus mēnešus pēc Arrow UK nolīguma. No otras puses, kā Komisija ir norādījusi apstrīdētā lēmuma preambulas 931. apsvērumā, Arrow interesējās arī par Zviedrijas tirgu. Otrkārt, Arrow bija nepieciešama alternatīva Tiefenbacher, lai īstenotu savu projektu, kas paredzēja kādreiz pašam ražot ģenēriskā citaloprama tabletes, AFV iegādājoties tieši no ražotājiem, neizmantojot tādu starpnieku kā Tiefenbacher, kas šo AFV pārstrādā tabletēs (skat. apstrīdētā lēmuma 1935. zemsvītras piezīmi).

Turklāt šādi meklējumi varētu būt saistīti ar darbībām, kas veiktas, lai sagatavotos pēc Arrow UK nolīguma termiņa beigām atvērtajam periodam, jo šis nolīgums sākumā bija noslēgts mazāk nekā uz gadu un pēc tam divas reizes tika pagarināts. Šie apsvērumi attiecas arī uz faktu, ka Arrow UK nolīguma darbības laikā Arrow pieprasīja TA, kas attiecas uz Cipla un Matrix AFV, izmaiņas, lai tā ietvertu arī Cipla II un Matrix II paņēmienus.

Šie apsvērumi ļauj noraidīt arī prasītāju argumentu, ka fakts, ka Arrow pat pēc Arrow UK nolīguma noslēgšanas turpināja meklēt piegādātājus, kas varētu tam piegādāt AFV, ar kuru netiktu pārkāpti Lundbeck patenti, pierādot, ka šis nolīgums ir attiecies vienīgi uz citalopramu, ar kuru tika pārkāpti šie patenti.

Treškārt, prasītāji atgādina, ka saskaņā ar Anglijas tiesībām, kam pakļauts Arrow UK nolīgums, pēdējais minētais ir jāinterpretē, pamatojoties it īpaši uz tā komerciālo mērķi, proti, būt par alternatīvu risinājumu, lai valsts tiesā nebūtu jāiesniedz prasība izdot pagaidu rīkojumu par aizliegumu. Šāds rīkojums par aizliegumu esot varējis attiekties vienīgi uz ģenērisko citalopramu, ar kuru tiek pārkāpti Lundbeck patenti.

Tomēr ir jānorāda, ka prasītāju atsauce uz Anglijas tiesību principiem saistībā ar līgumu interpretāciju neapšauba Komisijas izmantoto interpretāciju.

Protams, ir jāatgādina, ka jautājums par dalībvalsts iekšējo tiesību interpretāciju ir fakta jautājums, saistībā ar kuru Vispārējai tiesai principā ir jāveic pilnīga pārbaude (šā sprieduma 258. punkts).

Taču Lundbeck komerciālais mērķis, kuru Arrow nevarēja nezināt, bija neļaut pēdējam minētajam ienākt tirgū ar ģenērisko citalopramu. Tieši tādēļ Lundbeck maksāja Arrow summas, kas bija piesaistītas peļņai, kādu tas cerēja iegūt, ienākot tirgū. Šādos apstākļos nepārsteidz tas, ka Arrow UK nolīguma puses ir piekritušas piešķirt Lundbeck veto tiesības, kuras piemērojamas arī attiecībā uz citalopramu, kas ražots atbilstoši Cipla II un Matrix II paņēmieniem.

Reāli šāds maksājums diez vai būtu saderīgs ar iespēju Arrow saglabāt brīvību uzsākt tirgot citu citalopramu, kas nav “minētais citaloprams”, proti, citaloprams, kas ražots saskaņā ar Cipla I vai Matrix I paņēmieniem. Ja būtu citādi, Arrow varētu gūt labumu ne tikai no Lundbeck veiktajiem maksājumiem, bet arī no ienākšanas tirgū, piemēram, ar ģenērisko citalopramu, kas ražots, izmantojot Cipla II vai Matrix II paņēmienus, bet Lundbeck būtu gan jāveic maksājumi, gan jācieš zaudējumi, kas rastos no šādas ienākšanas.

Ceturtkārt, prasītāji apgalvo, ka Komisija nevarēja izdarīt nekādus secinājums par Arrow UK nolīguma tvērumu no tā otrā papildinājuma 3. punkta, saskaņā ar kuru gadījumā, ja Lagap tiesvedībā tiktu pierādīts, ka patents saistībā ar kristalizāciju nav spēkā, tiem, lai Arrow piegādātu vēl krājumā esošās tabletes, būtu tam jāmaksā GBP 750 000. Proti, šo maksājumu pamatoja fakts, ka attiecīgo tablešu derīguma termiņš beidzās 2003. gada oktobrī, tāpēc Arrow tāpat nevarētu tās pārdot tirgū. Turklāt prasītāji atsaucas uz šī Komisijas iebilduma nepieņemamību, jo tas nav ticis izvirzīts ne apstrīdētajā lēmumā, ne paziņojumā par iebildumiem.

Šajā ziņā ir jānorāda, ka šis arguments ir neiedarbīgs, jo Arrow UK nolīguma tvēruma interpretācija, kas izmantota apstrīdētajā lēmumā, nekādā veidā nebalstās uz tā otrā papildinājuma 3. punktu. Proti, Komisija uz šo punktu balstījās tikai Vispārējā tiesā, vienīgi atsaucoties uz to apstrīdētā lēmuma preambulas 441. apsvērumā un neizdarot no tā nekādus secinājumus.

No visa iepriekš minētā izriet, ka Komisija nav pieļāvusi kļūdu, Arrow UK nolīguma 1.1. punktu interpretējot tā, ka ar to ir bijis paredzēts liegt Arrow šā nolīguma darbības laikā ienākt Apvienotās Karalistes tirgū ne tikai ar ģenērisko citalopramu, ko tas jau bija pasūtījis vai iegādājies no Tiefenbacher, bet arī ar jebkuru citu ģenērisko citalopramu, ko tas varēja iegādāties vēlāk, ieskaitot to, kas ražots saskaņā ar Cipla II un Matrix II paņēmieniem.

Tādējādi šis iebildums ir jānoraida.

Prasītāji apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, interpretējot Dānijas Arrow nolīgumu tā, ka ar to Arrow tika liegts nolīguma darbības laikā pārdot jebkāda veida ģenērisko citalopramu, lai gan tas attiecās tikai uz citalopramu, ar kuru tika pārkāpti to patenti.

Pirmkārt, Dānijas Arrow nolīguma 1.1. punkts (skat. šā sprieduma 39. punkta otro ievilkumu), lasot to šā nolīguma preambulas un vispārējā konteksta gaismā, attiecoties vienīgi uz Arrow citalopramu, kuru tas jau bija importējis un kuru prasītāji bija pakļāvuši laboratorijas testiem. Proti, tas esot Tiefenbacher izcelsmes citaloprams, ar kuru tika pārkāpti to patenti.

Otrkārt, prasītāji apgalvo, ka saskaņā ar Dānijas tiesībām, kam pakļauts šis nolīgums, īpaša nozīme ir jāpiešķir pušu kopīgajam nodomam, proti, panākt, lai tiktu ievēroti prasītāju patenti. Tādējādi Komisijas izmantotā pārāk plašā interpretācija pārkāpjot Dānijas tiesības.

Treškārt, prasītāji atsaucas uz tādiem pašiem argumentiem, kas minēti saistībā ar Arrow UK nolīgumu, it īpaši saistībā ar faktu, ka Arrow turpināja meklēt citus AFV avotus un tam ir bijusi iespēja vērsties valsts tiesā, lai tā lemtu par to, ka, iespējams, viņu patenti netiek pārkāpti.

Ceturtkārt, prasītāji apgalvo, ka, ja Dānijas Arrow nolīgums un Arrow UK nolīgums ir uzskatāmi par vienotu un turpinātu pārkāpumu, kā ir apgalvots apstrīdētajā lēmumā, nav iedomājams, ka pirmais minētais attiecas arī uz citalopramu, ar kuru netiek pārkāpti patenti, lai gan tas tā nav saistībā ar otro minēto.

Komisija šos argumentus apstrīd.

Ir jāatgādina, ka Dānijas Arrow nolīguma 1.1. punkts ir formulēts šādi: “Arrow [Group] piekrīt atcelt un pārtraukt jebkādu produktu, kuri satur citalopramu, ar ko Lundbeck skatījumā tiek pārkāptas tā intelektuālā īpašuma tiesības, importēšanu, izgatavošanu, ražošanu, pārdošanu vai cita veida tirdzniecību [Dānijas] teritorijā [Dānijas nolīguma] darbības laikā.”

Prasītāji apgalvo, ka Dānijas Arrow nolīguma preambula ļauj saprast, ka minētais punkts ir jāinterpretē tā, ka tas attiecas tikai uz citalopramu, ko Arrow jau bija iegādājies no Tiefenbacher.

Protams, ir jāatzīmē, ka Dānijas Arrow nolīguma preambulas trešais un piektais apsvērums, lasot tos saskaņā ar precizējumiem, kas saistībā ar tiem minēti apstrīdētā lēmuma preambulas 986. apsvērumā, ko prasītāji neapstrīd, atsaucas uz faktu, ka Arrow gatavojās iegādāties TA, kura tam ļautu Dānijā pārdot ģenērisko citalopramu, kas ražots, izmantojot Cipla vai Matrix AFV, un kam Lundbeck ir veicis laboratorijas testus. Šīs preambulas ceturtajā apsvērumā ir minēts arī Arrow nodoms no Vācijas uz Dāniju eksportēt nefasētu Tiefenbacher izcelsmes citalopramu.

Taču šīs atsauces, lai gan tās paskaidro kontekstu, kādā ir ticis noslēgts Dānijas Arrow nolīgums, nav pietiekamas, lai apstrīdētu faktu, ka tā 1.1. punkta formulējums ir skaidrs un ka tā tvērumu nevar reducēt līdz tādam, kādu piedāvā prasītāji.

Proti, ja šā nolīguma puses būtu vēlējušās tajā paredzētos pienākumus attiecināt vienīgi uz citalopramu, kas jau bija Arrow krājumos, tie būtu varējuši izmantot tam piemērotu formulējumu, nevis izvēlēties ļoti plašu formulējumu, kura tvērums būtu bijis jāierobežo ar interpretāciju, kurā būtu ņemti vērā preambulas apsvērumi, kas turklāt nav formulēti tā, ka būtu skaidra vēlme ieviest ierobežojumus.

It īpaši attiecībā uz prasītāju atsauci par to, cik būtisks saskaņā ar Dānijas tiesībām, kam pakļauts attiecīgais nolīgums, ir pušu kopīgais nodoms, ir jāatzīmē, ka prasītāji nav snieguši nevienu faktisku pierādījumu, ka šis nodoms ir atšķīries no tā, kas skaidri izriet no nolīguma teksta un kas nav apšaubīts tā preambulas apsvērumos.

Turklāt prasītāju arguments, ka Dānijas Arrow nolīgumam esot jāatzīst ierobežots tvērums, lai tas būtu saskanīgs ar Arrow UK nolīgumu, jo abi nolīgumi, ko tie noslēguši ar Arrow, esot vienots un turpināts pārkāpums, arī nav atbalstāms. Proti, kā tas izriet no šā sprieduma 604.–629. punktā veiktā vērtējuma, Arrow UK nolīgumam nav ierobežotā tvēruma, kādu tam piešķir prasītāji.

Tādējādi ir jāsecina, ka Komisija nav pieļāvusi kļūdu vērtējumā, uzskatot, ka Dānijas Arrow nolīguma 1.1. punkts ir jāinterpretē tā, ka Arrow neienāks Dānijas tirgū ar jebkādu ģenērisko citalopramu tā darbības laikā.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, pamata ceturtā daļa ir jānoraida.

Prasītāji apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatot, ka Alpharma nolīgumā ir bijis paredzēts aizliegums šim uzņēmumam šā nolīguma darbības laikā pārdot jebkāda veida ģenērisko citalopramu, jo tas esot attiecies tikai uz ģenērisko citalopramu, kas ražots, pārkāpjot Lundbeck patentus, tostarp tos, kas minēti A pielikumā.

Komisija šos argumentus apstrīd.

Ir jānorāda, ka it īpaši apstrīdētā lēmuma preambulas 1042., 1059. un 1061. apsvērumā Komisija Alpharma nolīguma 1.1. punktu ir interpretējusi tā, ka saskaņā ar to Alpharma ir apņēmies attiecīgajā periodā nepārdot nekāda veida citalopramu vai vismaz ir akceptējis ierobežojumus savām iespējām pārdot citalopramu, kas ievērojami pārsniedz ierobežojumus, kādus Lundbeck varētu panākt tiesas ceļā, pamatojoties uz saviem jaunajiem patentiem.

Pirmkārt, prasītāji norāda, ka Alpharma nolīguma 1.1. punkta teksts ir jāinterpretē saskaņā ar tā kontekstu un pieejamiem pierādījumiem, kas ļauj secināt, ka tur minētais termins “Citaloprams” attiecas vienīgi uz citalopramu, ar kuru tiek pārkāpti to patenti. Šāda interpretācija izrietot no Alpharma nolīguma preambulas un A pielikuma lasījuma, kas pierādot, ka tāds ir bijis šā nolīguma pušu nodoms.

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Alpharma nolīguma 1.1. punktā ir noteikts, ka Alpharma, tostarp tā “meitasuzņēmumi”, “atceļ, izbeidz un atturas veikt jebkuru Citalopramu saturošo farmaceitisko produktu importēšanu, [..] ražošanu [..] vai pārdošanu Teritorijā [..] [noteiktā periodā]” un ka Lundbeck atsauc prasību pret Alpharma par patenta pārkāpumu. Tāpat ir precizēts, ka šis punkts neattiecas uz “jebkuru produktu, kas satur escitalopramu”.

Ir jākonstatē, ka Alpharma nolīgumā, tostarp tā 1.1. punktā, vārds “Citaloprams” vienmēr ir rakstīts ar lielo burtu “c”. Tāpat šajā nolīgumā ar lielo sākumburtu ir rakstīti vārdi ar pieņemto rakstību, piemēram, vārds “Teritorija” preambulas otrajā apsvērumā un vārds “Meitasuzņēmumi” minētajā 1.1. punktā. Taču šie pieņemtie apzīmējumi ir izmantoti skaidri, precīzi definējot to tvērumu, kas izskaidrots tekstā vietā, kur tie minēti pirmo reizi. Tādējādi ir skaidrs, ka “Teritorija” ir termins, ko izmanto, atsaucoties uz kopumu, ko veido Savienības dalībvalstis, Norvēģija un Šveice, savukārt termins “Meitasuzņēmumi” attiecas uz ikvienu sabiedrību, kura tieši vai netieši kontrolē, tiek kontrolēta vai atrodas kopīgā kontrolē ar Alpharma ApS.

Turpretim termins “Citaloprams” Alpharma nolīgumā nekādi nav definēts tā, lai tam varētu piešķirt šaurāku nozīmi nekā tā, kas raksturīga kopīgam starptautiskam citaloprama kā AFV nosaukumam, ko atzinusi Pasaules Veselības organizācija (PVO), kā to apgalvo Komisija.

Turklāt, kā Komisija ir pareizi norādījusi apstrīdētā lēmuma preambulas 1050. apsvērumā, apstāklis, ka Alpharma nolīguma 1.1. punktā in fine ir paredzēts, ka tas nav attiecināms uz escitalopramu, apliecina faktu, ka tad, kad šā nolīguma puses bija vēlējušās ierobežot pienākumu, kuri izriet no šā punkta, tvērumu, tās to ir izdarījušas nepārprotami.

Šajā ziņā, lai gan prasītāju norādītais fakts, ka vārdā “escitaloprams” nav lietots lielais burts “e”, liecina par nesaskanīgu Alpharma nolīgumā attiecībā uz AFV lietoto vārdu ortogrāfiju, tomēr ir jānorāda, ka ar šo apstākli nepietiek, lai varētu uzskatīt, ka nolīguma puses būtu vēlējušās ierobežot termina “Citaloprams” tvērumu.

Tālāk attiecībā uz Alpharma nolīguma preambulu ir jānorāda, ka šīs preambulas pirmajā apsvērumā ir paredzēts, ka “Lundbeck pieder intelektuālā īpašuma tiesības, kas ietver it īpaši patentus attiecībā uz ar AFV Citaloprama ražošanu, tostarp A pielikumā minētos patentus”.

No Alpharma nolīguma preambulas septītā apsvēruma izriet, ka Lundbeck pret Alpharma bija cēlis prasību par patenta pārkāpumu, “lai panāktu aizliegumu Alpharma [grupai] pārdot produktus, kas satur Citalopramu, jo ir pārkāptas Lundbeck intelektuālā īpašuma tiesības”.

Visbeidzot no preambulas astotā apsvēruma izriet, ka Alpharma ir atzinis, ka Lundbeck apsvērumi par patentu pārkāpumiem ir pareizi, un ka tas apņemas “šādus produktus” tirgū nelaist.

Šajā ziņā ir jānorāda, kā apstrīdētā lēmuma 1047. apvērumā to pēc būtības ir norādījusi Komisija, ka vienkārša atsauce preambulas pirmajā apsvērumā uz to, ka Lundbeck īpašumā ir bijuši patenti attiecībā uz “Citalopramu”, kuru saraksts minēts A pielikumā, neļauj secināt, ka Alpharma nolīguma puses ir vēlējušās, pat ja tikai netieši, ieviest tajā vārda “Citaloprams” definīciju, kas neatbilstu tai, kāda parasti lietota attiecībā uz citalopramu, nerakstot ar lielo burtu “c”, proti, AFV citalopramu, neatkarīgi no tā, kāds paņēmiens būtu izmantots tā ražošanā.

Turklāt, kā Komisija norāda apstrīdētā lēmuma preambulas 1047.–1049. apsvērumā, nolīguma preambulas septītajā un astotajā apsvērumā, protams, ir atgādināts konteksts, kādā ir noslēgts Alpharma nolīgums, taču tie nav noteicoši, lai ļautu vārdam “Citaloprams” piešķirt ierobežotu nozīmi. Proti, no vienas puses, septītais apsvērums nav formulēts tā, lai tas definētu minēto terminu, bet gan attiecas uz lūgumu izdot rīkojumu ar mērķi aizliegt “Citalopramu” saturošu produktu pārdošanu, jo ar tiem tiekot pārkāpti Lundbeck piederoši patenti. No otras puses, pat ja tiktu pieņemts, ka astotajā apsvērumā apzīmējums “šādi produkti” attiecas vienīgi uz produktiem, kuri satur citalopramu, kas sintezēts, izmantojot paņēmienus, kuri paredzēti minētajā pieteikumā un attiecībā uz kuriem Alpharma ir atzinis, ka ar tiem tiek pārkāpti patenti, šis apstāklis neļauj secināt, ka, ņemot vērā visu Alpharma nolīgumu kopumā, ieskaitot tā 1.1. punktu, termins “Citaloprams” attiecas vienīgi uz šiem produktiem.

Tādējādi, tā kā no preambulas neizriet nekādi skaidri noteikti ierobežojumi termina “Citaloprams” nozīmei, nevar uzskatīt, ka, vienkārši atsaucoties uz Alpharma nolīguma noslēgšanas priekšvēsturi, šā nolīguma puses būtu vēlējušās pienākumu, kurus uzņēmās Alpharma, tvērumu ierobežot vienīgi līdz citalopramam, attiecībā uz kuru ir ticis atzīts, ka tas ir ražots, pārkāpjot jaunos Lundbeck patentus.

Otrkārt, prasītāji norāda uz faktu, ka minētā nolīguma mērķis ir bijis atrisināt konfliktu starp tiem un Alpharma, kas bija saistīts tieši ar to, ka pēdējais minētais bija pārkāpis viņu patentus. Tāpat tie norāda, cik būtiska bija Lagap tiesvedība.

Šajā ziņā pirmām kārtām ir jānorāda, ka fakts, ka Alpharma nolīgums tika noslēgts pēc tam, kad prasītāji pret Alpharma bija iesnieguši prasību par patenta pārkāpumu, kas attiecās tieši uz tabletēm, kuras šis uzņēmums jau bija saņēmis vai pasūtījis, nenozīmē, ka šā nolīguma 1.1. punktā paredzētie pienākumi, neraugoties uz tā plašo formulējumu, būtu jāinterpretē kā tādi, kas ietver vien to, ko prasītāji būtu varējuši panākt ar minēto prasību. Otrām kārtām Alpharma nolīgums neizbeidza minēto tiesvedību, kas vienkārši tika apturēta uz Alpharma nolīguma darbības laiku, bez garantijas, ka prasība tiks atsaukta, beidzoties nolīguma termiņam. Proti, Alpharma nolīgumā nekādā veidā nebija paredzēts, ka Lundbeck vēlāk atturētos celt prasību pret Alpharma grupu par tā patentu pārkāpumu. Turklāt no Lundbeck paziņojuma, kas minēts apstrīdētā lēmuma preambulas 80. apsvērumā, izriet, ka tas nav uzskatījis, ka ar strīdīgajiem nolīgumiem, ieskaitot Alpharma nolīgumu, būtu iespējams izbeigt strīdu. Trešām kārtām Lagap tiesvedība, kas tika uzsākta 2002. gada oktobrī, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma preambulas 63. apsvēruma, nekādi nevarēja ietekmēt saistību, kas izrietēja no Alpharma nolīguma 1.1. punkta, tvērumu.

Treškārt, prasītāji norāda uz paziņojumu, kuru par attiecīgajiem lietas materiāliem atbildīgais Alpharma ģenerāldirektors sniedza presei 2002. gada 28. februārī (turpmāk tekstā – “2002. gada 28. februāra paziņojums”) un kurā ir minēts fakts, ka ģenēriskā citaloprama izlaišana ir tikusi pārcelta, taču nevar tikt izslēgts, ka tā varētu notikt, beidzoties vasaras atvaļinājumiem, ja līdz tam laikam būs atrisinātas grūtības, kas radušās jauno Lundbeck patentu dēļ. Ņemot vērā Alpharma nolīguma darbības laiku, šis paziņojums apliecinot, ka Alpharma nolīguma 1.1. punkts neattiecās uz visa veida citalopramu.

Jānorāda, ka ar 2002. gada 28. februāra paziņojumu Alpharma pēc būtības ir paziņojis presei, ka tas atliek citaloprama pārdošanu vismaz līdz vasaras atvaļinājumu perioda beigām un ka tas vajadzības gadījumā varētu pat atteikties no projekta saistībā ar šo pārdošanu, jo tā krājumi varētu radīt problēmas saistībā ar Lundbeck patentiem. Tas piebilda, ka tam būtu jāmeklē cits AFV ražotājs un jāsaņem nepieciešamās atļaujas.

Šajā ziņā ir jāatzīmē, kā Komisija to ir norādījusi apstrīdētā lēmuma preambulas 1055. apsvērumā, ka šajā paziņojumā, kas sniegts pēc Alpharma nolīguma noslēgšanas, Alpharma plānu maiņa tika uzdota par tā vienpusēja lēmuma rezultātu, kas nav atkarīgs no Alpharma nolīgumā paredzētajiem maksājumiem. Tādējādi, ņemot vērā iepriekš 138. un 139. punktā izklāstītos apsvērumus, šādam paziņojumam nevar būt būtisks pierādījuma spēks, it īpaši tāpēc, ka Alpharma, kas bija slepus akceptējis ierobežojumus savai komerciālajai autonomijai, kuri izrietēja no Alpharma nolīguma, pretī saņemot tajā paredzētos maksājumus, bija jāpamato, lai arī, iespējams, tikai saviem potenciālajiem klientiem, izmaiņas iepriekš izsludinātajos plānos. No tā izriet, ka 2002. gada 28. februāra paziņojums nav būtisks konteksta elements, lai varētu interpretēt Alpharma nolīguma tvērumu.

Katrā ziņā ir jānorāda, ka, lai gan Alpharma minēja iespēju tirgū ienākt, kad beigtos vasara, tas arī neizslēdza iespēju atteikties no šī projekta – šāda iespēja atbilst Komisijas izmantotajai Alpharma nolīguma interpretācijai.

Šādos apstākļos šis paziņojums neļauj secināt, ka Alpharma nolīguma 1.1. punkts būtu attiecies tikai uz citalopramu, kas ražots saskaņā ar paņēmieniem, attiecībā uz kuriem tika atzīts, ka ar to tiek pārkāpti patenti.

Ceturtkārt, prasītāji atsaucas uz Alpharma piekrišanas rīkojumu (skat. šā sprieduma 45. punktu), kura saturs esot būtisks, lai interpretētu Alpharma nolīguma 1.1. punktu, ciktāl šis rīkojums ir izdots, lai izbeigtu tiesvedību pret Alpharma par patenta pārkāpumu. Šajā ziņā prasītāji uzsver, ka šajā rīkojumā ir precizēts, ka Alpharma noteikto ierobežojumu tvērums attiecas vienīgi uz citalopramu, ar kuru tiek pārkāpti viņu patenti. Turklāt prasītāji apstrīd apstrīdētajā lēmumā izvirzīto tēzi, ka Alpharma piekrišanas rīkojumā ir ticis izmantots mazāk ierobežojošs formulējums nekā Alpharma nolīguma 1.1. punktā tāpēc, ka citādi būtu grūti panākt, lai tiesa to apstiprina. Tie norāda, ka tāpat būtu grūti panākt, lai tiesa nodrošina minētā punkta, kā to ir interpretējusi Komisija, ievērošanu.

Šajā ziņā noteikti ir taisnība, ka 2002. gada 2. maija Alpharma piekrišanas rīkojums ir formulēts tā, kā ir atgādinājuši prasītāji (šā sprieduma 45. punkts), kur Alpharma rīcības ierobežojumi ir noteikti formulēti šaurāk nekā tie, kuri izriet no Alpharma nolīguma 1.1. punkta, kā to apstrīdētajā lēmumā ir interpretējusi Komisija.

Tāpat ir taisnība, ka pastāv saikne starp šo rīkojumu un Alpharma nolīgumu. Proti, tas tika izdots, lai apturētu tiesvedību pret Alpharma par patenta pārkāpumu, tieši tāpēc, ka tika noslēgts minētais nolīgums.

Taču ar šiem apstākļiem nepietiek, lai Alpharma nolīguma 1.1. punktu interpretētu tā, lai tas saskanētu ar Alpharma piekrišanas rīkojuma tvērumu.

Proti, kā Komisija ir norādījusi apstrīdētā lēmuma preambulas 1054. apsvērumā, runa ir par diviem atsevišķiem juridiskiem instrumentiem. Lai Alpharma nolīgumu varētu uzskatīt par Alpharma piekrišanas rīkojuma pastāvēšanas iemeslu, ir svarīgi, lai pienākumi, kurus Alpharma uzņēmās saskaņā ar Alpharma nolīgumu, būtu pietiekami, lai nolīguma darbības laikā Lundbeck vairs nebūtu intereses uzturēt prasību pret Alpharma par patenta pārkāpumu, kas attiecās vienīgi uz jautājumu, vai Alpharma jau pārkāpa jaunos Lundbeck patentus. Taču šis nosacījums būtu izpildīts arī tad, ja Alpharma nolīguma tvērums pārsniegtu minētā rīkojuma tvērumu.

Turklāt, tā kā valsts tiesai, kura izdeva Alpharma piekrišanas rīkojumu, nebija nepieciešams atklāt, kāds tieši bija Alpharma nolīguma tvērums, ir pilnīgi saprātīgi, ka šā nolīguma puses rīkojuma, ko tās iesniedza šai tiesai, tekstā ietvēra vienīgi tos no šā nolīguma izrietošos pienākumus, kas bija būtiski saistībā ar prasību pret Alpharma par patentu pārkāpumu. Turklāt tiešas atbilstības starp Alpharma nolīgumu un minēto rīkojumu neesamību apstiprina fakts, ka šajā rīkojumā nekādi nav pieminēts fakts, ka nolīgumā ir bijis paredzēts apgrieztais maksājums par labu Alpharma, lai gan tas ir būtiskākais faktors saistībā ar tā noslēgšanu.

No tā izriet, ka Alpharma piekrišanas rīkojums neļauj Alpharma nolīguma 1.1. punktu interpretēt tā, kā to norāda prasītāji.

Piektkārt, prasītāji atsaucas uz kāda sava darbinieka, kas bija iesaistīts darbā ar attiecīgajiem lietas materiāliem, 2002. gada 12. marta elektroniskā pasta vēstuli (turpmāk tekstā – “2002. gada 12. marta elektroniskā pasta vēstule”), kurā viņš apstiprina, ka, lai gan pastāvēja daudz neskaidrību, viņš nedomājot, ka Alpharma paredzamā nākotnē varētu ienākt Apvienotās Karalistes tirgū. Prasītāji norāda, ka tad, ja Alpharma nolīguma 1.1. punktam būtu tāds tvērums, uz kādu norāda Komisija, nebūtu pastāvējušas nekādas neskaidrības.

Šajā ziņā ir jānorāda, ka minētā elektroniskā pasta vēstule ir atbilde uz citu elektroniskā pasta vēstuli, kurā ir iekļauta Alpharma cenu lapa saistībā ar citalopramu un lūgts šīs elektroniskā pasta vēstules saņēmējam pārbaudīt situāciju, sazinoties ar Alpharma. Komisija uzskata, ka, tā kā atbildē uz šo vaicājumu 2002. gada 12. marta elektroniskā pasta vēstules autors norāda, ka tā, iespējams, esot veca cenu lapa, un precizē, ka šajā jautājumā nav sazinājies ar Alpharma, nekas šajā elektroniskā pasta vēstulē neļauj apšaubīt Alpharma nolīguma tvēruma interpretāciju, kas izmantota apstrīdētajā lēmumā.

Proti, ja Alpharma nolīguma tvērums attiektos vienīgi uz citalopramu, kas ražots saskaņā ar Cipla I paņēmienu un ko Alpharma jau bija saņēmis vai pasūtījis, kā to apgalvo prasītāji, tiem būtu bijis jāuztraucas par minēto cenu lapu un līdz ar to, iespējams, 2002. gada 12. marta elektroniskā pasta vēstules autors būtu uzņēmies iniciatīvu noskaidrot, vai Alpharma jau izdevies iegādāties citalopramu, kas ražots, izmantojot citus paņēmienus, uz kuriem neattiecās no šādi interpretēta Alpharma nolīguma izrietošie pienākumi. Tādējādi fakts, ka minētās elektroniskā pasta vēstules autors neizpildīja lūgumu, ko izteica viņa kolēģis, apstiprinot, ka viņš neuzskata, ka Alpharma paredzamā nākotnē varētu ienākt tirgū, liekot domāt, ka viņš uzskatīja, ka Alpharma nolīgums attiecās vienīgi uz citalopramu, kas ražots saskaņā ar Cipla I paņēmienu.

Taču, tā kā tas ir tikai pieņēmums, ir jānorāda, ka 2002. gada 12. marta elektroniskā pasta vēstule neļauj izdarīt ticamus secinājumus par Alpharma nolīguma tvērumu. Šajā ziņā ir jānorāda, ka Komisija nav balstījusies uz šo elektroniskā pasta vēstuli, lai pamatotu savu Alpharma nolīguma interpretāciju, bet tā to ir tikai pieminējusi apstrīdētajā lēmumā, lai noraidītu argumentu, ko prasītāji bija izvirzījuši, pamatojot savu minētā nolīguma interpretāciju.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ir jākonstatē, ka Komisija ir juridiski pietiekami pierādījusi, ka Alpharma nolīguma gramatiska, kontekstuāla un teleoloģiska interpretācija ļauj secināt, ka pienākumi, kurus Alpharma uzņēmās saskaņā ar šā nolīguma 1.1. punktu, attiecās ne tikai uz citalopramu, kas ražots, izmantojot paņēmienus, attiecībā uz kuriem Alpharma un Lundbeck bija pieņēmuši, ka ar tiem tiek pārkāpti pēdējā minētā jaunie patenti. Proti, šie pienākumi attiecās ne tikai uz citalopramu, kas jau bija Alpharma krājumā un kas ražots saskaņā ar Cipla I paņēmienu, bet arī uz citalopramu, kuru tas bija pasūtījis vai varētu pasūtīt no Tiefenbacher, neatkarīgi no paņēmiena, kādu ir izmantojis AFV ražotājs, kas apgādā pēdējo minēto.

Šāda Alpharma nolīguma 1.1. punkta interpretācija ļauj uzskatīt, ka pienākumi, kurus saskaņā ar to uzņēmās Alpharma, pārsniedza tos, kādus Lundbeck varētu panākt, piemērojot jaunos patentus.

Tā kā prasītājiem nav izdevies atspēkot elementus, kuri ir ļāvuši Komisijai pierādīt, ka Alpharma nolīgumā šim uzņēmumam ir bijuši paredzēti ierobežojumi, kas pārsniedza tos, kādus prasītāji varētu panākt, balstoties uz saviem jaunajiem patentiem un šajā jautājumā gūstot labvēlīgu iznākumu tiesvedībā, šī pamata daļa ir jānoraida.

Prasītāji apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatot, ka Ranbaxy nolīgumā ir bijis ietverts aizliegums šim uzņēmumam pārdot ne tikai citalopramu, kas ražots saskaņā ar paņēmienu, kuru tas jau izmantoja, bet arī tādu, kas ražots ar paņēmieniem, kurus tas būtu varējis izstrādāt šā nolīguma darbības laikā.

Komisija apstrīd šo interpretāciju.

Pirmkārt, prasītāji šajā ziņā apgalvo, ka Ranbaxy nolīguma 1.1. punkts (skat. šā sprieduma 48. punkta pirmo ievilkumu), ciktāl tajā ir minēta “jebkāda Ranbaxy izmantotā ražošanas metode”, neattiecas uz metodēm, kuras pēdējais minētais varētu izstrādāt pēc Ranbaxy nolīguma noslēgšanas un ar kurām varētu netikt pārkāpti viņu patenti – turklāt šādas iespējas nemaz nav pastāvējušas. Tie uzskata, ka Komisijas izmantotā interpretācija nav saderīga ar Ranbaxy preambulas apsvērumiem un ar apstākļiem, kādi pastāvēja šā nolīguma noslēgšanas brīdī.

Jāatgādina, ka pienākumi, kādus Ranbaxy uzņēmās saskaņā ar Ranbaxy nolīgumu, ir norādīti šā nolīguma 1.1. punktā, kas ir formulēts šādi: “Ja vien Lundbeck ievēro nosacījumus un veic [šajā nolīgumā] paredzētos maksājumus, Ranbaxy Laboratories nepieprasa nekādas tiesības saistībā ar [preambulā paredzēto patenta pieteikumu] vai jebkādu Ranbaxy Laboratories izmantoto ražošanas metodi un šā nolīguma darbības laikā atceļ, izbeidz un atsakās no farmaceitisko produktu, kuru pamatā tie ir, ražošanas un tirdzniecības, [it īpaši EEZ].”

Jānorāda, ka Komisija it īpaši apstrīdētā lēmuma preambulas 1131.–1137. apsvērumā ir secinājusi, ka frāze “jebkād[a] Ranbaxy Laboratories izmantot[ā] ražošanas metod[e]” attiecas ne tikai uz to paņēmienu, kuru Ranbaxy jau izmantoja Ranbaxy nolīguma noslēgšanas laikā, bet arī uz tiem, kurus tas varētu izstrādāt vēlāk – šā nolīguma darbības laikā.

Prasītāji apstrīd šo interpretāciju un apgalvo, ka minētā frāze attiecas vienīgi uz paņēmieniem, kuri Ranbaxy nolīguma noslēgšanas laikā jau bija Ranbaxy rīcībā.

Attiecībā uz minētā punkta formulējumu ir jānorāda, ka apzīmējuma “jebkāda metode” izmantošana vien ļauj secināt, ka runa nav tikai par tām metodēm, kuras Ranbaxy jau izmantoja laikā, kad parakstīts šis nolīgums, un ka tas attiecās arī uz metodēm, kuras tas varētu izstrādāt vēlāk, kā Komisija to ir norādījusi apstrīdētajā lēmumā.

Tomēr ir jāpārbauda, vai šādu interpretāciju neatspēko citi elementi, kas izriet no paša Ranbaxy nolīguma vai konteksta, kādā tas noslēgts.

Šajā ziņā, pirmkārt, prasītāji norāda, ka Ranbaxy preambulas piektajā un sestajā apsvērumā ir minēti patentu pieteikumi, kurus Ranbaxy bija iesniedzis Indijā (trešais apsvērums) un kuri, pēc viņu domām, saskaņā ar laboratorijas analīžu rezultātiem attiecās uz paņēmieniem, ar kuriem tika pārkāpti to patenti saistībā ar amīdu un jodu.

Tomēr te runa ir par elementiem, kuri izskaidro kontekstu, kādā ir ticis noslēgts Ranbaxy nolīgums, bet ar kuriem nepietiek, lai apšaubītu faktu, ka, ņemot vērā tā skaidro formulējumu, Ranbaxy nolīguma 1.1. punktā nav paredzēti ierobežojumi attiecībā uz paņēmieniem, uz kuriem attiecas pienākumi, kurus Ranbaxy uzņēmies. Ja šā nolīguma puses būtu gribējušas to tvērumu attiecināt tikai uz paņēmieniem, kas atbilst Ranbaxy patenta pieteikumiem, tās būtu varējušas izmantot tam piemērotu formulējumu, nevis izvēlēties ļoti plašu formulējumu, kura tvērums būtu bijis jāierobežo, veicot konstruktīvu interpretāciju tā paša nolīguma preambulas gaismā.

Otrkārt, konteksts, kādā ir ticis noslēgts Ranbaxy nolīgums, apliecina minētā nolīguma 1.1. punkta interpretāciju, kas izmantota šā sprieduma 689. punktā. Proti, kā Komisija to pēc būtības ir norādījusi it īpaši apstrīdētā lēmuma preambulas 130.–132., 140., 204. un 206. apsvērumā, Lundbeck ir vēlējies kavēt ģenēriskā citaloprama ienākšanu tirgū, lai radītu pēc iespējas labvēlīgākus apstākļus savu jauno zāļu Cipralex, ko aizsargāja patents (skat. šā sprieduma 22. punktu), izlaišanai.

Ņemot vērā šo mērķi, nav iedomājams, ka prasītāji būtu piekrituši Ranbaxy maksāt Ranbaxy nolīgumā paredzētās summas, ja tam būtu atļauts ražot un pārdot ģenērisko citalopramu, kas iegūts, izmantojot citus paņēmienus, nevis tos, uz kuriem attiecās viņu Indijā iesniegtie patenta pieteikumi. Patiesībā ir maz ticams, ka Lundbeck būtu noslēdzis dārgu nolīgumu, ja tam nebūtu pārliecības, ka Ranbaxy nolīguma darbības laikā, kad Lundbeck plānoja uzsākt Cipralex tirdzniecību, ar savu ģenērisko citalopramu paliks ārpus tirgus.

Lai gan ir taisnība, ka Ranbaxy ar prasītājiem nebija kopīga mērķa attiecībā uz Cipralex, tomēr tas nevarēja to nezināt un it īpaši tam noteikti bija interese saņemt konkrētas summas, nevis uzņemties riskus, ar ko varētu būt saistīta tā ienākšana tirgū.

Šie apsvērumi ļauj noraidīt arī prasītāju argumentu, ka, piemērojot Zviedrijas tiesības, kam ir pakļauts Ranbaxy nolīgums, Komisijai būtu bijis jāņem vērā arī šā nolīguma pušu kopīgais nodoms.

No iepriekš minētā izriet, ka Komisija nav pieļāvusi kļūdu, it īpaši apstrīdētā lēmuma preambulas 1137. un 1172. apsvērumā secinot, ka pienākumi, kurus Ranbaxy uzņēmās saskaņā ar Ranbaxy nolīguma 1.1. punktu, lasot to arī tā konteksta gaismā, attiecās ne tikai uz citalopramu, kas ražots ar paņēmieniem, kurus tas izmantoja šā nolīguma noslēgšanas brīdī, un ka tādējādi šie pienākumi pārsniedza Lundbeck patentu piemērošanas jomu.

Otrkārt, prasītāji apgalvo, ka Komisijas veiktā interpretācija nav saskaņojama ar faktu, ka tā pati esot atzinusi, ka Ranbaxy joprojām drīkstēja pārdot citalopramu, ar kuru tiktu pārkāpti to patenti, ar nosacījumu, ka tā ražošanai izmantotā AFV iegūta no trešajām personām.

Šajā ziņā, kā pareizi norāda Komisija, nav īpaši svarīgi, ka apstrīdētā lēmuma preambulas 694. apsvērumā tā ir atzinusi, ka Ranbaxy nolīgums nav liedzis šim uzņēmumam pārdot farmaceitiskos produktus, kas satur citalopramu, ar nosacījumu, ka šim nolūkam izmantotā AFV iegūta no trešajām personām. Proti, pienākumi, kurus Ranbaxy uzņēmās saskaņā ar Komisijas izmantoto Ranbaxy nolīguma 1.1. punkta interpretāciju, kas attiecās uz šī uzņēmuma paša ražotā citaloprama pārdošanu, nav saistīti ar tīri teorētisko iespēju, ka Ranbaxy varētu pārdot produktus, kas satur citu AFV ražotāju izcelsmes citalopramu. Šajā ziņā ir jānorāda, ka Ranbaxy sākotnēji bija AFV ražotājs, tāpēc tam nebija nekādas intereses iegūt AFV citur, lai ražotu citaloprama tabletes gala produktu formā.

Treškārt, prasītāji apgalvo, ka Ranbaxy nolīguma 1.4. punkts (skat. šā sprieduma 48. punkta pēdējo ievilkumu) neliedza šim uzņēmumam apstrīdēt to patentu spēkā esamību. Proti, prasība tiesā ar mērķi panākt patenta spēkā neesamības pasludināšanu “nepamatotos” uz šo patentu, lai gan šajā punktā ir minēta apņemšanās necelt prasības tiesā, “pamatojoties” uz patentiem, kas minēti Ranbaxy nolīgumā. Vienīgais aizliegums Ranbaxy attiecoties uz iespēju celt prasību tiesā pret prasītājiem par patentu, kuru pieteikumus tas iesniedza Indijā, pārkāpumu.

Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka šie argumenti ir neiedarbīgi, jo, kā tas izriet no šā sprieduma 398. un 399. punkta, tas, ka strīdīgie nolīgumi tiek kvalificēti kā konkurences ierobežojums mērķa dēļ, nebalstās uz to, ka šajos nolīgumos ir ietverta neapstrīdēšanas klauzula. Turklāt no preambulas 1174. apsvēruma skaidri izriet, ka šādas klauzulas esamību Ranbaxy nolīgumā Komisija nav minējusi kā vienu no būtiskajiem faktoriem, lai varētu konstatēt, ka pastāv pārkāpums mērķa dēļ.

Katrā ziņā ir jānorāda, ka Ranbaxy nolīguma 1.4. punktā ietvertā frāze “apņemas necelt prasību tiesā [..], pamatojoties uz jebkuru patentu, kas minēts iepriekš”, ir pietiekami elastīga, lai tajā varētu ietvert prasības ar mērķi apstrīdēt attiecīgo patentu spēkā esamību. Turklāt ir jāatzīmē, ka Ranbaxy nolīguma darbības laikā Ranbaxy nav apstrīdējis šo patentu spēkā esamību.

Ceturtkārt, prasītāji apgalvo, ka iebildums saistībā ar Ranbaxy nolīguma 1.4. punktu ir celts vien faktu izklāstā, nevis paziņojumā par iebildumiem, tādēļ esot pārkāptas viņu tiesības uz aizstāvību.

Šajā ziņā pietiek vien norādīt, ka prasītāji atzīst, ka šī klauzula un interpretācija, kādu Komisija tai piešķīrusi apstrīdētajā lēmumā, ir minēta faktu izklāstā, uz kuru tie ir atbildējuši, tostarp arī par šo jautājumu. Tas nozīmē, ka viņiem ir bijusi iespēja paust viedokli šajā jautājumā un ka tādējādi viņu tiesības uz aizstāvību nav tikušas pārkāptas (šajā ziņā skat. spriedumu, 2002. gada 20. marts, LR AF 1998/Komisija, T‑23/99, Krājums, EU:T:2002:75, 190. punkts un tajā minētā judikatūra).

Tādējādi šī pamata daļa, kā arī sestais pamats kopumā ir jānoraida.