<?xml version="1.0" encoding="UTF-8"?><CONCLUSION NNC="YES" xmlns:fmx="http://opoce" xmlns:xsi="http://www.w3.org/2001/XMLSchema-instance" xsi:noNamespaceSchemaLocation="http://formex.publications.europa.eu/schema/formex-05.58-20161101.xd"><BIB.CONCLUSION><REF.CASE FILE="n.a."><NO.CASE>C-620/18</NO.CASE></REF.CASE><NO.CELEX>62018CC0620</NO.CELEX><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2020:392">EU:C:2020:392</NO.ECLI><NO.SEQ>0001</NO.SEQ><PAGE.FIRST.ECR>1</PAGE.FIRST.ECR><PAGE.SEQ>1</PAGE.SEQ><PAGE.LAST.ECR>34</PAGE.LAST.ECR><PAGE.TOTAL>34</PAGE.TOTAL></BIB.CONCLUSION><CURR.TITLE><PAGE.HEADER><P><HT TYPE="SC"><HT TYPE="ITALIC">M. Campos Sánchez</HT>‑<HT TYPE="ITALIC">Bordona</HT> secinājumi – Lieta C‑620/18</HT></P><P><HT TYPE="SC">Ungārija/Parlaments un Padome</HT></P></PAGE.HEADER></CURR.TITLE><TITLE><TI><P><HT TYPE="UC">Ģenerāladvokāta Manuela Kamposa Sančesa‑Bordonas [<HT TYPE="ITALIC">Manuel Campos Sánchez‑Bordona</HT>]</HT></P><P><HT TYPE="UC">Secinājumi,</HT></P><P>sniegti <DATE ISO="20200528">2020. gada 28. maijā</DATE><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0001"><P>Oriģinālvaloda – spāņu.</P></NOTE></P></TI><STI><P>Lieta C‑620/18</P><P>Ungārija</P><P>pret</P><P>Eiropas Parlamentu,</P><P>Eiropas Savienības Padomi</P></STI></TITLE><INTERMEDIATE><INDEX IDX.CLOSE="" SEPARATOR=" – " IDX.OPEN=""><KEYWORD>Prasība atcelt tiesību aktu</KEYWORD><KEYWORD>Direktīva (ES) 2018/957</KEYWORD><KEYWORD>Direktīva 96/71/EK</KEYWORD><KEYWORD>Darba ņēmēju norīkošana darbā pakalpojumu sniegšanas jomā</KEYWORD><KEYWORD>Normas, kas attiecas uz darba ņēmēju darba apstākļiem un veselības un drošības aizsardzību</KEYWORD><KEYWORD>Neatbilstošs juridiskais pamats</KEYWORD><KEYWORD>Pilnvaru nepareiza izmantošana</KEYWORD><KEYWORD>Diskriminējoši, nevajadzīgi vai nesamērīgi ierobežojumi</KEYWORD><KEYWORD>Pakalpojumu sniegšanas brīvības principa pārkāpums</KEYWORD><KEYWORD>Norīkoto darba ņēmēju atalgojums</KEYWORD><KEYWORD>Ilgtermiņa norīkotie darba ņēmēji</KEYWORD><KEYWORD>Regulas (EK) Nr. 593/2008 par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām, pārkāpums</KEYWORD><KEYWORD>Tiesiskās drošības un normatīvo aktu skaidrības principu pārkāpums</KEYWORD><KEYWORD>Darba ņēmēju kolektīvā rīcība</KEYWORD><KEYWORD>Autopārvadājumi</KEYWORD></INDEX></INTERMEDIATE><CONTENTS.CONCLUSION><NP.ECR IDENTIFIER="NP0001"><NO.P>1.</NO.P><TXT>Ungārija galvenokārt lūdz Tiesu atcelt Direktīvu (ES) 2018/957<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0002"><P>Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (<DATE ISO="20180628">2018. gada 28. jūnijs</DATE>), ar ko groza Direktīvu 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="173" PAGE.FIRST="16" DATE.PUB="2018">OV 2018, L 173, 16. lpp.</REF.DOC.OJ>; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0001" REF.END="QE0001"/>Direktīva 2018/957<QUOT.END REF.START="QS0001" CODE="201D" ID="QE0001"/>).</P></NOTE>, ar ko groza Direktīvu 96/71/EK<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0003"><P>Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (<DATE ISO="19961216">1996. gada 16. decembris</DATE>) par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="018" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="1997">OV 1997, L 18, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0002" REF.END="QE0002"/>Direktīva 96/71<QUOT.END REF.START="QS0002" CODE="201D" ID="QE0002"/>).</P></NOTE> par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā. Pakārtoti tā lūdz atcelt vairākus Direktīvas 2018/957 noteikumus.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">I.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Atbilstošās tiesību normas</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">A.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Direktīva 96/71</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0002"><NO.P>2.</NO.P><TXT>Direktīva 96/71 tika pieņemta, pamatojoties uz EK līguma 57. panta 2. punktu un 66. pantu (tagad LESD 53. panta 1. punkts un 62. pants).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0003"><NO.P>3.</NO.P><TXT>Saskaņā ar šīs direktīvas 3. panta 1. punktu tās mērķis bija nodrošināt dalībvalstu teritorijā norīkotajiem darba ņēmējiem darba noteikumus un nosacījumus, kas attiecas uz tajā noteiktajiem jautājumiem, ko dalībvalstī, kurā veic darbu, nosaka ar normatīviem vai administratīviem aktiem vai ar kolektīviem līgumiem vai šķīrējtiesas nolēmumiem, kas ir pasludināti par vispārēji piemērojamiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0004"><NO.P>4.</NO.P><TXT>Direktīvā 96/71 paredzēto jautājumu skaitā tās 3. panta 1. punkta c) apakšpunktā bija minētas minimālās algas likmes, tostarp likmes par virsstundām.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="2"?><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">B.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Direktīva 2018/957</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0005"><NO.P>5.</NO.P><TXT>Direktīvas 2018/957 juridiskais pamats ir LESD 53. panta 1. punkts un 62. pants.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0006"><NO.P>6.</NO.P><TXT>Ar Direktīvas 2018/957 1. panta 1. punkta b) apakšpunktu Direktīvas 96/71 1. pantā tiek ieviesti šādi punkti:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="001.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0003" REF.END="QE0003"/>1.</NO.PARAG><ALINEA>Ar šo direktīvu nodrošina darbā norīkoto darba ņēmēju aizsardzību viņu norīkojuma laikā saistībā ar pakalpojumu sniegšanas brīvību, paredzot obligātus noteikumus, kuri ir jāievēro attiecībā uz darba apstākļiem un darba ņēmēju veselības un drošības aizsardzību.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="001.001A"><NO.PARAG>1.a</NO.PARAG><ALINEA>Šī direktīva nekādā veidā neietekmē dalībvalstīs un Savienības līmenī atzīto pamattiesību īstenošanu, tostarp tiesības vai brīvību streikot vai veikt citu rīcību, kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai praksi paredzēta konkrētajās dalībvalstu darba attiecību sistēmās. Tāpat tā neskar tiesības apspriest, slēgt un izpildīt koplīgumus, vai arī kolektīvi rīkoties saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai praksi.<QUOT.END REF.START="QS0003" CODE="201D" ID="QE0003"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0007"><NO.P>7.</NO.P><TXT>Ar Direktīvas 2018/957 1. panta 2. punkta a) apakšpunktu ir grozīts Direktīvas 96/71 3. panta 1. punkts, kas aizstāts ar šo tekstu:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="001.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0004" REF.END="QE0004"/>1.</NO.PARAG><ALINEA><P>Dalībvalstis, neatkarīgi no tā, kuras tiesības piemērojamas darba attiecībām, nodrošina, ka 1. panta 1. punktā minētie uzņēmumi darba ņēmējiem, kas ir norīkoti darbā uz to teritoriju, pamatojoties uz vienlīdzīgu attieksmi, garantē tādus nodarbinātības noteikumus, kuri aptver turpmāk minētos jautājumus, kas tajā dalībvalstī, kurā darbu veic, ir noteikti:</P><LIST TYPE="OTHER"><ITEM><NP><NO.P>‐</NO.P><TXT>ar normatīviem vai administratīviem aktiem un/vai</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>‐</NO.P><TXT>ar koplīgumiem vai šķīrējtiesas nolēmumiem, kuri ir pasludināti par vispārēji piemērojamiem vai kurus citādā veidā piemēro saskaņā ar 8. punktu:</TXT><P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>a)</NO.P><TXT>maksimālais darba un minimālais atpūtas laiks;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT>minimālais apmaksātais ikgadējais atvaļinājums;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>c)</NO.P><TXT>atalgojums, tai skaitā likmes par virsstundām; šo apakšpunktu nepiemēro papildu arodpensiju shēmām;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>d)</NO.P><TXT>darba ņēmēju izīrēšanas nosacījumi, jo īpaši darba ņēmēju nodrošināšana, ko veic pagaidu darbaspēka nodrošināšanas uzņēmumi;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>e)</NO.P><TXT>veselības aizsardzība, darba drošība un higiēna darbā;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>f)</NO.P><TXT>aizsardzības pasākumi attiecībā uz grūtnieču nodarbinātības noteikumiem vai sieviešu nodarbinātības noteikumiem pēcdzemdību periodā, kā arī attiecībā uz bērnu un jauniešu nodarbinātības noteikumiem;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>g)</NO.P><TXT>vienlīdzīga attieksme pret vīriešiem un sievietēm un citi diskrimināciju aizliedzoši noteikumi;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>h)</NO.P><TXT>attiecībā uz darba ņēmēju, kurš atrodas ārpus savas pastāvīgās darba vietas, – izmitināšanas apstākļi gadījumos, kad darba devējs to nodrošina darba ņēmējiem, kuri atrodas ārpus savas pastāvīgās darba vietas;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>i)</NO.P><TXT>komandējuma nauda vai izdevumu atlīdzināšana, lai darba ņēmējiem, kuri atrodas ārpus sava dzīvesvietas profesionālu iemeslu dēļ, segtu ceļa, ēdināšanas un naktsmītnes izdevumus.</TXT></NP></ITEM></LIST></P></NP></ITEM></LIST><?PAGE NO="3"?><P>Šā punkta i) apakšpunktu piemēro tikai ceļa, ēdināšanas un naktsmītnes izdevumiem, kas radušies darbā norīkotiem darba ņēmējiem, kad viņiem dalībvalstī, uz kuras teritoriju viņi ir norīkoti, ir jāceļo uz savu pastāvīgo darba vietu un no tās, vai arī kad darba devējs viņus uz laiku no attiecīgās pastāvīgās darba vietas nosūta uz citu darba vietu.</P><P>Šajā direktīvā atalgojuma jēdzienu nosaka saskaņā ar tās dalībvalsts valsts tiesību aktiem un/vai praksi, uz kuras teritoriju darba ņēmējs ir norīkots, un tas ietver – visus atalgojuma pamatelementus, kas kā obligāti ir noteikti ar valsts normatīvajiem vai administratīvajiem aktiem, vai ar tādiem koplīgumiem vai šķīrējtiesas nolēmumiem, kuri attiecīgajā dalībvalstī ir pasludināti par vispārēji piemērojamiem vai kurus citādā veidā piemēro saskaņā ar 8. punktu.</P><P>[..]<QUOT.END REF.START="QS0004" CODE="201D" ID="QE0004"/></P></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0008"><NO.P>8.</NO.P><TXT>Ar Direktīvas 2018/957 1. panta 2. punkta b) apakšpunktu Direktīvas 96/71 3. pantā tiek iekļauts 1.a punkts šādā redakcijā:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="001.001A"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0005" REF.END="QE0005"/>1.a</NO.PARAG><ALINEA><P>Ja faktiskais norīkojuma ilgums pārsniedz 12 mēnešus, dalībvalstis, neatkarīgi no tā, kuras tiesības piemērojamas darba attiecībām, nodrošina, ka 1. panta 1. punktā minētie uzņēmumi darba ņēmējiem, kas ir norīkoti darbā uz to teritoriju, papildus šā panta 1. punktā minētajiem nodarbinātības noteikumiem, pamatojoties uz vienlīdzīgu attieksmi, garantē visus piemērojamos nodarbinātības noteikumus, kas dalībvalstī, kurā darbu veic, ir noteikti:</P><LIST TYPE="OTHER"><ITEM><NP><NO.P>‐</NO.P><TXT>ar normatīviem vai administratīviem aktiem un/vai</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>‐</NO.P><TXT>ar koplīgumiem vai šķīrējtiesas nolēmumiem, kuri ir pasludināti par vispārēji piemērojamiem vai kurus citādā veidā piemēro saskaņā ar 8. punktu.</TXT></NP></ITEM></LIST><P>Šā punkta pirmo daļu nepiemēro šādiem jautājumiem:</P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>a)</NO.P><TXT>darba līguma noslēgšanas un izbeigšanas procedūras, formalitātes un nosacījumi, tostarp konkurences aizlieguma klauzulas;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT>papildu arodpensiju shēmas.</TXT></NP></ITEM></LIST><P>Ja pakalpojumu sniedzējs iesniedz motivētu paziņojumu, dalībvalsts, kurā tiek sniegts pakalpojums, pirmajā daļā minēto laikposmu pagarina līdz 18 mēnešiem.</P><P>Ja 1. panta 1. punktā minētais uzņēmums darbā norīkotu darba ņēmēju aizstāj ar citu darbā norīkotu darba ņēmēju, kas veic to pašu uzdevumu tajā pašā vietā, norīkojuma ilgums šā punkta nolūkā ir attiecīgo atsevišķo darbā norīkoto darba ņēmēju norīkojumu laikposmu kumulatīvais ilgums.</P><P>Šā punkta ceturtajā daļā minēto jēdzienu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0006" REF.END="QE0006"/>to pašu uzdevumu tajā pašā vietā<QUOT.END REF.START="QS0006" CODE="201D" ID="QE0006"/> nosaka, cita starpā ņemot vērā sniedzamā pakalpojuma un veicamā darba būtību un darba vietas adresi(-es).<QUOT.END REF.START="QS0005" CODE="201D" ID="QE0005"/></P></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0009"><NO.P>9.</NO.P><TXT>Saskaņā ar Direktīvas 2018/957 1. panta 2. punkta c) apakšpunktu Direktīvas 96/71 3. panta 7. punktam tagad ir šāda redakcija:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="001.007"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0007" REF.END="QE0007"/>7.</NO.PARAG><ALINEA>Šā panta 1.–6. punkta noteikumi nekavē piemērot darba ņēmējiem labvēlīgākus nodarbinātības noteikumus.</ALINEA><?PAGE NO="4"?><ALINEA>Komandējuma naudu, kas saistīta ar attiecīgo norīkojumu, uzskata par atalgojuma daļu, ja vien to neizmaksā, atlīdzinot tādus izdevumus, kas faktiski radušies saistībā ar norīkojumu darbā kā ceļa, ēdināšanas un naktsmītnes izdevumi. Darba devējs, neskarot 1. punkta pirmās daļas h) apakšpunktu, darbā norīkotajam darba ņēmējam šādus izdevumus atlīdzina saskaņā ar darba attiecībām piemērojamiem valsts tiesību aktiem un/vai praksi.</ALINEA><ALINEA>Ja darba attiecībām piemērojamos nodarbinātības noteikumos nav noteikts, vai – un tādā gadījumā kurus – ar attiecīgo norīkojumu saistītās komandējuma naudas elementus izmaksā, atlīdzinot tādus faktiskos izdevumus, kas radušies saistībā ar norīkojumu darbā, vai kuri no šiem elementiem ir daļa no atalgojuma, tad uzskata, ka visa komandējuma nauda tiek izmaksāta kā izdevumu atlīdzinājums.<QUOT.END REF.START="QS0007" CODE="201D" ID="QE0007"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0010"><NO.P>10.</NO.P><TXT>Saskaņā ar Direktīvas 2018/957 3. panta 3. punktu:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0008" REF.END="QE0008"/>Šo direktīvu piemēro autotransporta nozarē, sākot no dienas, kad piemēro tiesību aktu, ar ko groza Direktīvu 2006/22/EK attiecībā uz kontroles prasībām un paredz konkrētus noteikumus attiecībā uz Direktīvu 96/71/EK un [Eiropas Parlamenta un Padomes] Direktīvu 2014/67/ES [(<DATE ISO="20140515">2014. gada 15. maijs</DATE>) par to, kā izpildīt Direktīvu 96/71 par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā, un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1024/2012 par administratīvo sadarbību, izmantojot Iekšējā tirgus informācijas sistēmu (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0009" REF.END="QE0009"/><HT TYPE="ITALIC">IMI</HT> regula<QUOT.END REF.START="QS0009" CODE="201D" ID="QE0009"/>) (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="159" PAGE.FIRST="11" DATE.PUB="2014">OV 2014, L 159, 11. lpp.</REF.DOC.OJ>)] saistībā ar autovadītāju norīkošanu darbā autotransporta nozarē.<QUOT.END REF.START="QS0008" CODE="201D" ID="QE0008"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">II.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Tiesvedība Tiesā un lietas dalībnieku prasījumi</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0011"><NO.P>11.</NO.P><TXT>Ungārijas valdība lūdz Tiesu pilnībā atcelt Direktīvu 2018/957. Pakārtoti tā prasa atcelt tikai:</TXT><P><LIST TYPE="OTHER"><ITEM><NP><NO.P>‐</NO.P><TXT>Direktīvas 2018/957 1. panta 2. punkta a) apakšpunkta noteikumus, kuros ir noteikta Direktīvas 96/71 jaunā 3. panta 1. punkta [pirmās daļas] c) apakšpunkta un trešās daļas redakcija,</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>‐</NO.P><TXT>Direktīvas 2018/957 1. panta 2. punkta b) apakšpunkta noteikumus, ar kuriem Direktīvas 96/71 3. pantā ir iekļauts 1.a punkts,</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>‐</NO.P><TXT>Direktīvas 2018/957 1. panta 2. punkta c) apakšpunktu,</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>‐</NO.P><TXT>Direktīvas 2018/957 3. panta 3. punktu.</TXT></NP></ITEM></LIST></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0012"><NO.P>12.</NO.P><TXT>Ungārijas valdība lūdz arī piespriest Eiropas Parlamentam un Eiropas Savienības Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0013"><NO.P>13.</NO.P><TXT>Eiropas Parlaments un Padome lūdz Tiesu noraidīt prasību un piespriest Ungārijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0014"><NO.P>14.</NO.P><TXT>Vācijai, Francijai, Nīderlandei un Komisijai tika ļauts iestāties lietā Parlamenta un Padomes prasījumu atbalstam. Tās visas ir iesniegušas rakstveida apsvērumus, savukārt Nīderlande ir vienīgi norādījusi, ka atbalsta Padomes un Eiropas Parlamenta argumentus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0015"><NO.P>15.</NO.P><TXT>Ungārijas valdība saskaņā ar Tiesas statūtu 16. panta trešo daļu lūdza, lai lietu izskatītu virspalātā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0016"><NO.P>16.</NO.P><TXT><DATE ISO="20200303">2020. gada 3. marta</DATE> tiesas sēdē piedalījās Padome, Parlaments, Komisija un Ungārijas, Vācijas, Francijas un Nīderlandes valdības.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="5"?><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">III.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Ievada apsvērumi</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0017"><NO.P>17.</NO.P><TXT>Darbinieku norīkošana<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0004"><P>Saskaņā ar Direktīvas 96/71 2. pantu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0010" REF.END="QE0010"/><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0011" REF.END="QE0011"/>darbā norīkots darba ņēmējs<QUOT.END REF.START="QS0011" CODE="201D" ID="QE0011"/> nozīmē darba ņēmēju, kurš uz ierobežotu laiku veic darbu dalībvalstī, kas nav tā dalībvalsts, kurā viņš parasti strādā<QUOT.END REF.START="QS0010" CODE="201D" ID="QE0010"/>.</P><P>Saskaņā ar Tiesas judikatūru <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0012" REF.END="QE0012"/>darba ņēmēju norīkošana darbā, nodrošinot darbaspēku, Direktīvas 96/71 1. panta 3. punkta c) apakšpunkta nozīmē notiek, ja ir izpildīti trīs nosacījumi. Pirmkārt, darbaspēka nodrošināšana ir pakalpojumu sniegšana pret atlīdzību, saistībā ar kuru darba ņēmējs paliek pakalpojumu sniedzošā uzņēmuma rīcībā un neslēdz darba līgumu ar lietotājuzņēmumu. Otrkārt, šai darbaspēka nodrošināšanai raksturīgs ir tas, ka darba ņēmēja pārvietošana uz uzņemošo dalībvalsti ir pats pakalpojumu sniedzošā uzņēmuma pakalpojumu sniegšanas mērķis. Treškārt, saistībā ar šādu darbaspēka nodrošināšanu darba ņēmējs pilda savus pienākumus minētā lietotājuzņēmuma kontrolē un vadībā<QUOT.END REF.START="QS0012" CODE="201D" ID="QE0012"/> (spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20181114">2018. gada 14. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Danieli &amp; C. Officine Meccaniche</HT> u.c</NAME.CASE>., <NO.CASE>C‑18/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:904">EU:C:2018:904</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0027">27.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150618">2015. gada 18. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Martin Meat</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑586/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:405">EU:C:2015:405</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0033">33.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE> starptautisko pakalpojumu sniegšanas starp dalībvalstīm jomā vienmēr ir bijis sensitīvs jautājums Eiropas Savienībā. Lai arī tai ir neliela ekonomiskā nozīmība relatīvā izteiksmē<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0005"><P>Saskaņā ar jaunākajiem pieejamajiem statistikas datiem 2017. gadā notika 2,8 miljoni starptautisku darba ņēmēju norīkojumu ar vidējo ilgumu mazāk nekā 4 mēneši vienā norīkojumā, kas kopsummā ir tikai 0,2 % no kopējā nodarbinātības apjoma Savienībā. Skat. De Wispelaere, F., un Pacolet, J., <HT TYPE="ITALIC">Posting of workers Report on A1 Portable Documents issued in 2017</HT>, HIVA‑KU Leuven, 2018. gada oktobris, 9. lpp., https://www.etk.fi/wp‑content/uploads/Komissio‑tilastoraportti‑Posting‑of‑workers‑2017.pdf. Tomēr statistikas dati liecina, ka no 2010. līdz 2017. gadam norīkoto darba ņēmēju skaits ir pieaudzis par 83 %. Šo darba ņēmēju sadalījums pa ekonomikas nozarēm ir šāds: būvniecība (46,5 %), citi pakalpojumi (26,7 %), rūpniecība (25,9 %) un lauksaimniecība (0,9 %).</P></NOTE>, tās tiesiskais regulējums ir radījis strīdīgas situācijas, jo šajā regulējumā sastopas divas pretējas loģikas:</TXT><P><LIST TYPE="OTHER"><ITEM><NP><NO.P>‐</NO.P><TXT>No vienas puses, runa ir par pakalpojumu sniegšanas brīvības iekšējā tirgū loģiku. Saskaņā ar to būtu jāatceļ ierobežojumi, kas liedz tādas dalībvalsts uzņēmumam, kurā ir zemas darbaspēka izmaksas, norīkot savus darbiniekus pakalpojumu sniegšanai citā dalībvalstī, kurā ir lielākas darbaspēka izmaksas. Šo uzņēmumu izcelsmes valstis uzsver nepieciešamību sekmēt pakalpojumu sniegšanas brīvību. Tādēļ tās atbalsta to, ka uz darba ņēmējiem, kas ir uz laiku norīkoti darbā, joprojām attiecas izcelsmes valsts tiesiskais regulējums un tiem tiek piemērots pēc iespējas mazāk galamērķa valsts normu.</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>‐</NO.P><TXT>No otras puses, tā ir uz laiku norīkoto darba ņēmēju darba apstākļu un sociālo apstākļu aizsardzības loģika. Galamērķa valstis vēlas, lai uz šiem darba ņēmējiem attiektos tās pašas darba tiesību normas kā uz pārējiem darba ņēmējiem, kas strādā to teritorijā (saņemot tādu pašu algu par tādu pašu darbu šajā valstī). Tādējādi uzņēmumi, kas tos norīko, nevarētu veidot negodīgu konkurenci tiem uzņēmumiem, kas atrodas savas valsts teritorijā, un tiktu novērsts tā sauktais <HT TYPE="ITALIC">sociālais dempings</HT>, vienlaikus nodrošinot norīkoto darba ņēmēju labāku aizsardzību.</TXT></NP></ITEM></LIST></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0018"><NO.P>18.</NO.P><TXT>Problēmas ar regulējumu darba ņēmēju starptautiskās norīkošanas jomā būtībā rodas tādēļ, ka Savienībai nav kompetences saskaņot nodarbinātības noteikumus. Šī kompetence piemīt dalībvalstīm, un tā rezultātā pastāv ievērojamas atšķirības starp katras valsts nodarbinātības un atalgojuma noteikumiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0006"><P>Vispārējā tendence ir tāda, ka valstis ar mazākām darbaspēka izmaksām <HT TYPE="ITALIC">eksportē</HT> norīkotos darba ņēmējus, savukārt valstis ar labākiem darba apstākļiem tos saņem. Skat. informāciju no Bradley, H., Tugran, T., Markowska, A., un Fries‑Tersch, E., <HT TYPE="ITALIC">2018 Annual Report on intra‑EU Labor Mobility</HT>, 2019, https://op.europa.eu/en/publication‑detail/-/publication/2c170ce2‑4c55–11e9‑a8ed‑01aa75ed71a1/language‑en/format‑PDF. No šī ziņojuma izriet, ka <HT TYPE="ITALIC">eksportētājas</HT> valstis ir Polija, Ungārija vai Lietuva un <HT TYPE="ITALIC">saņēmējas</HT> ir Vācija, Francija vai Nīderlande.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0019"><NO.P>19.</NO.P><TXT>Uz darba ņēmēju starptautisko norīkošanu – papildus tam, ka uz to attiecas iesaistīto valstu darba tiesību normas un Savienības tiesību normas par pakalpojumu sniegšanas brīvību, – attiecas Savienības starptautisko privāttiesību normas (par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām), Savienības un attiecīgo dalībvalstu sociālā nodrošinājuma normas un nodokļu normas. Šo daudzo tiesību aktu attiecināšana uz šo jomu apgrūtina tās regulēšanu.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="6"?><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">A.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Tiesas judikatūra par darbā norīkotajiem darba ņēmējiem starptautiskās pakalpojumu sniegšanas jomā</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0020"><NO.P>20.</NO.P><TXT>Pirms tiesību akti šajā jomā tika saskaņoti, Tiesai bija jālemj par to, kāds tiesību akts bija piemērojams norīkotajiem darba ņēmējiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0007"><P>Skat., piemēram, spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19811217">1981. gada 17. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Webb</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>279/80</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1981:314">EU:C:1981:314</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>); 1982. gada 3. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Seco</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Desquenne &amp; Giral</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>62/81 un 63/81</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1982:34">EU:C:1982:34</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0013" REF.END="QE0013"/>spriedums <HT TYPE="ITALIC">Seco</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Desquenne &amp; Giral</HT><QUOT.END REF.START="QS0013" CODE="201D" ID="QE0013"/>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19900327">1990. gada 27. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Rush Portuguesa</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑113/89</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1990:142">EU:C:1990:142</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Ja galamērķa valsts vienkārši liktu ievērot savas darba tiesību normas, tā apgrūtinātu citu valstu uzņēmumiem, kas vēlas nodarbināt šāda veida darba ņēmējus, to pakalpojumu sniegšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0021"><NO.P>21.</NO.P><TXT>Tiesas izvēlētā pieeja attiecībā uz valsts pasākumiem šajā jomā parasti ir tikusi izmantota pakalpojumu sniegšanas brīvības jomā. Pirmām kārtam tā nosaka, vai valsts tiesību norma veido šķērsli pakalpojumu starptautiskai sniegšanai ar darbaspēka norīkošanu, un pēc tam, ja tas tā ir, tā veic samērīguma pārbaudi, lai izvērtētu, vai to attaisno kāda sevišķi svarīga prasība, proti, aizsargājams vispārējo interešu apsvērums.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0022"><NO.P>22.</NO.P><TXT>Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 56. pants prasa ne tikai novērst jebkādu diskrimināciju pret citā dalībvalstī reģistrētu pakalpojumu sniedzēju tā valstspiederības dēļ, bet arī atcelt jebkādu ierobežojumu, pat ja tas ir vienādi piemērojams gan vietējiem pakalpojumu sniedzējiem, gan arī citu dalībvalstu pakalpojumu sniedzējiem, ja tas var aizliegt, apgrūtināt vai padarīt mazāk pievilcīgas citā dalībvalstī reģistrēta pakalpojumu sniedzēja darbības<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0008"><P>Spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19960328">1996. gada 28. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Guiot</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑272/94</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1996:147">EU:C:1996:147</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0014" REF.END="QE0014"/>spriedums <HT TYPE="ITALIC">Guiot</HT><QUOT.END REF.START="QS0014" CODE="201D" ID="QE0014"/>), 10. punkts; <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19991123">1999. gada 23. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Arblade</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑369/96 un C‑376/96</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1999:575">EU:C:1999:575</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0015" REF.END="QE0015"/>spriedums <HT TYPE="ITALIC">Arblade</HT> u.c.<QUOT.END REF.START="QS0015" CODE="201D" ID="QE0015"/>), 33. punkts, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20010315">2001. gada 15. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Mazzoleni</HT> un <HT TYPE="ITALIC">ISA</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑165/98</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2001:162">EU:C:2001:162</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0016" REF.END="QE0016"/>spriedums <HT TYPE="ITALIC">Mazzoleni</HT> un <HT TYPE="ITALIC">ISA</HT><QUOT.END REF.START="QS0016" CODE="201D" ID="QE0016"/>), 22. punkts. Skat. nesenos spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190912">2019. gada 12. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Maksimovic</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑64/18, C‑140/18, C‑146/18 un C‑148/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:723">EU:C:2019:723</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0017" REF.END="QE0017"/>spriedums <HT TYPE="ITALIC">Maksimovic</HT> u.c.<QUOT.END REF.START="QS0017" CODE="201D" ID="QE0017"/>), 30. un 31. punkts, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20181113">2018. gada 13. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Čepelnik</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑33/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:896">EU:C:2018:896</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0018" REF.END="QE0018"/>spriedums <HT TYPE="ITALIC">Čepelnik</HT><QUOT.END REF.START="QS0018" CODE="201D" ID="QE0018"/>), 37. un 38. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0023"><NO.P>23.</NO.P><TXT>Tiesa uzskatīja, ka ir ierobežojoši tādi valsts pasākumi, ar kuriem uzņēmumiem tika noteikts pienākums uzņēmējā valstī par norīkotajiem darbiniekiem maksāt darba devēja iemaksu sociālā nodrošinājuma sistēmā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0009"><P>Spriedums <HT TYPE="ITALIC">Seco</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Desquenne &amp; Giral</HT>.</P></NOTE> vai maksāt iemaksas kā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0019" REF.END="QE0019"/>lojalitātes markas<QUOT.END REF.START="QS0019" CODE="201D" ID="QE0019"/> un <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0020" REF.END="QE0020"/>slikta laika markas<QUOT.END REF.START="QS0020" CODE="201D" ID="QE0020"/>, ja tie maksāja līdzīgas iemaksas savā izcelsmes valstī<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0010"><P>Spriedums <HT TYPE="ITALIC">Guiot</HT>.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0024"><NO.P>24.</NO.P><TXT>Tiesa arī atzina, ka valsts norma, kurā saistībā ar darba ņēmēju norīkošanu darbā ir paredzēts pienākums sagatavot un glabāt personāla un darba dokumentus uzņēmējā dalībvalstī, var radīt izdevumus un papildu administratīvo un finansiālo slogu citā dalībvalstī reģistrētiem uzņēmumiem un tādējādi ir pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0011"><P>Spriedumi <HT TYPE="ITALIC">Arblade</HT> u.c., 58. un 59. punkts, un <HT TYPE="ITALIC">Maksimovic</HT> u.c., 31. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0025"><NO.P>25.</NO.P><TXT>Valsts noteiktie ierobežojošie pasākumi tomēr var tikt attaisnoti, ja tie atbilst kādam primāram vispārējo interešu apsvērumam, ja vien: a) šīs intereses jau neaizsargā noteikumi, kuriem pakalpojuma sniedzējs ir pakļauts tā reģistrācijas dalībvalstī, un b) šie noteikumi ir piemēroti, lai nodrošinātu izvirzītā mērķa realizāciju, un nepārsniedz tā sasniegšanai nepieciešamo (proti, ir samērīgi)<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0012"><P>Spriedumi <HT TYPE="ITALIC">Arblade</HT> u.c., 34. un 35. punkts; 2002. gada 24. janvāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Portugaia Construções</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑164/99</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2002:40">EU:C:2002:40</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0021" REF.END="QE0021"/>spriedums <HT TYPE="ITALIC">Portugaia Construções</HT><QUOT.END REF.START="QS0021" CODE="201D" ID="QE0021"/>), 19. punkts, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20060921">2006. gada 21. septembris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Austrija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑168/04</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2006:595">EU:C:2006:595</NO.ECLI>), <REF.NP.ECR REF="NP0037">37.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="7"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0026"><NO.P>26.</NO.P><TXT>Starp Tiesas atzītiem primāriem vispārējo interešu apsvērumiem, lai atbalstītu to, ka norīkotajiem darba ņēmējiem tiek piemēroti galamērķa valsts pasākumi darba jomā, ir šādi: a) darba ņēmēju aizsardzība<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0013"><P>Spriedums <HT TYPE="ITALIC">Arblade</HT> u.c., 80. punkts. Kā piemēru skat. spriedumus, <HT TYPE="ITALIC">Mazzoleni e ISA</HT>, 27. punkts; <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20011025">2001. gada 25. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Finalarte</HT> u.c</NAME.CASE>. (<NO.CASE>C‑49/98, C‑50/98, no C‑52/98 līdz C‑54/98 un no C‑68/98 līdz C‑71/98</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2001:564">EU:C:2001:564</NO.ECLI>), <REF.NP.ECR REF="NP0033">33.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>; <HT TYPE="ITALIC">Portugaia Construções</HT>, 20. punkts, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20041012">2004. gada 12. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Wolff &amp; Müller</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑60/03</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2004:610">EU:C:2004:610</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0022" REF.END="QE0022"/>spriedums <HT TYPE="ITALIC">Wolff &amp; Muller</HT><QUOT.END REF.START="QS0022" CODE="201D" ID="QE0022"/>), 35. punkts.</P></NOTE>; b) <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0023" REF.END="QE0023"/>darba ņēmēju sociālā aizsardzība<QUOT.END REF.START="QS0023" CODE="201D" ID="QE0023"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0014"><P>Skat. spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Seco</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Desquenne &amp; Giral</HT>, 10. punkts.</P></NOTE>; c) <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0024" REF.END="QE0024"/>darba ņēmēju sociālā aizsardzība būvniecības nozarē<QUOT.END REF.START="QS0024" CODE="201D" ID="QE0024"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0015"><P>Skat. spriedumus <HT TYPE="ITALIC">Guiot</HT>, 15. punkts, un <HT TYPE="ITALIC">Arblade</HT> u.c., 51. punkts.</P></NOTE>; d) negodīgas konkurences, ko īsteno uzņēmumi, kuri saviem darba ņēmējiem maksā zemāku atlīdzību nekā minimālā darba alga, novēršana, ņemot vērā to, ka šāds mērķis ietver darba ņēmēju aizsardzības mērķi, apkarojot sociālo <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0025" REF.END="QE0025"/>dempingu<QUOT.END REF.START="QS0025" CODE="201D" ID="QE0025"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0016"><P>Spriedums <HT TYPE="ITALIC">Wolff &amp; Müller</HT>, 35., 36. un 41. punkts.</P></NOTE>, un e) krāpšanas apkarošana.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0027"><NO.P>27.</NO.P><TXT>Spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Seco</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Desquenne &amp; Giral</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0017"><P>14. punkts.</P></NOTE> Tiesa atzina, ka tad, ja nav veikta tiesību aktu saskaņošana, dalībvalstis var noteikt tiem, kas nodarbina pakalpojumu sniegšanai norīkotos darba ņēmējus, pienākumu, piemēram, maksāt uzņemošajā dalībvalstī piemērojamo minimālo algu, tostarp tad, ja šie darbinieki veic darbu uzņemošās dalībvalsts teritorijā tikai uz laiku, un neraugoties uz to, kurā valstī ir iedibināts darba devējs. Dalībvalsts var arī noteikt pienākumu ievērot minētās darba tiesību normas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0018"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20141203">2014. gada 3. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">De Clercq</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑315/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2408">EU:C:2014:2408</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0026" REF.END="QE0026"/>spriedums <HT TYPE="ITALIC">De Clercq</HT> u.c.<QUOT.END REF.START="QS0026" CODE="201D" ID="QE0026"/>), 66. punkts un tajā minētā judikatūra.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0028"><NO.P>28.</NO.P><TXT>Direktīvas 96/71 pieņemšanas dēļ samazinājās, tomēr neizzuda strīdi, kuros Tiesai bija jāpārbauda valsts ierobežojošo pasākumu attiecībā uz norīkotajiem darba ņēmējiem saderība ar LESD 56. pantu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0029"><NO.P>29.</NO.P><TXT>Tā kā Direktīvā 96/71 nebija ietverti noteikumi, kas nodrošinātu tās materiāltiesisko normu īstenošanu, Tiesa turpināja izmantot LESD 56. pantu, lai lemtu par valsts noteiktajiem ierobežojumiem šajā jomā. Šī situācija mainījās, stājoties spēkā Direktīvai 2014/67.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0030"><NO.P>30.</NO.P><TXT>Konkrētāk, valsts administratīvo papildnoteikumu, ar kuriem tiek paredzēta iespēja pārbaudīt norīkotajiem darba ņēmējiem piemērojamo nodarbinātības noteikumu ievērošanu, kontrole tika turpināta, piemērojot LESD 56. pantu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0019"><P>Spriedumi <HT TYPE="ITALIC">Maksimovic</HT> u.c., 26. punkts, un <HT TYPE="ITALIC">De Clercq</HT> u.c., 47. punkts.</P></NOTE>:</TXT><P><LIST TYPE="OTHER"><ITEM><NP><NO.P>‐</NO.P><TXT>Saskaņā ar spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Čepelnik</HT> LESD 56. pants liedz uzņemošās dalībvalsts kompetentajām iestādēm uzlikt pasūtītājam, kas ir iedibināts šajā dalībvalstī, pienākumu apturēt maksājumus savam līgumpartnerim, kas ir iedibināts citā (izcelsmes) dalībvalstī, vai pat iemaksāt drošības naudu apmērā, kas ir ekvivalenta atlikušajai maksājamajai būvniecības cenai, lai nodrošinātu iespējamā naudas soda samaksu, kurš varētu tikt uzlikts šim līgumpartnerim, ja tiktu pierādīts darba tiesību pārkāpums uzņemošajā dalībvalstī<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0020"><P>50. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>‐</NO.P><TXT>Tāpat ir lemts spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Maksimovic</HT> u.c.<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0021"><P>50. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>‐</NO.P><TXT>Attiecībā uz trešās valsts darba ņēmēju norīkošanu, ko veic dalībvalstī iedibināts pakalpojumu sniedzējs, Tiesa ir nospriedusi, ka valsts tiesiskais regulējums, kas citā dalībvalstī iedibinātā uzņēmuma pakalpojumu sniegšanas realizāciju valsts teritorijā pakļauj administratīvas atļaujas izsniegšanai, ir pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums LESD 56. panta nozīmē<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0022"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20181114">2018. gada 14. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Danieli &amp; C. Officine Meccaniche</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑18/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:904">EU:C:2018:904</NO.ECLI>), <REF.NP.ECR REF="NP0044">44.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra.</P></NOTE>. Tāpat<?PAGE NO="8"?> notiek, ja pakalpojumu sniedzējam tiek noteikts pienākums saņemt darba atļaujas, lai varētu norīkot savus darba ņēmējus, kas ir Eiropas Savienībā neietilpstošu valstu pilsoņi, kuri likumīgi dzīvoja un strādāja šajā citā dalībvalstī<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0023"><P><DATE ISO="20041021">2004. gada 21. oktobra</DATE> spriedums, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Komisija/Luksemburga</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑445/03</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2004:655">EU:C:2004:655</NO.ECLI>), <REF.NP.ECR REF="NP0024">24.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>.</TXT></NP></ITEM></LIST></P></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">B.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Tiesību aktu saskaņošana ar direktīvām</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">1.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Direktīva 96/71 un tās grozījumi pirms 2018. gada</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0031"><NO.P>31.</NO.P><TXT>Tā kā pastāvēja šaubas par to, ka valstu darba tiesību normas varētu būt piemērojamas uzņēmumiem, kas norīko savus darba ņēmējus, dalībvalstis aicināja Savienības likumdevēju saskaņot šos tiesību aktus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0032"><NO.P>32.</NO.P><TXT>Direktīvā 96/71 ir regulēta triju veidu norīkošana darbā: a) uzņēmuma tieša pakalpojumu sniegšana pakalpojumu līguma ietvaros<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0024"><P>Šis ir visbiežākais gadījums: dalībvalstī iedibināts uzņēmums norīko savus darba ņēmējus darbā citā dalībvalstī uz savu atbildību un savā vadībā starptautiskai pakalpojumu sniegšanai. Tiek noslēgts līgums starp uzņēmumu, kas veic norīkojumu, un pusi, kam pakalpojumi domāti un kas darbojas minētajā dalībvalstī, ar noteikumu, ka starp uzņēmumu, kas veic norīkojumu, un darba ņēmējiem norīkojuma laikā ir darba attiecības. Skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20080403">2008. gada 3. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Rüffert</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑346/06</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:189">EU:C:2008:189</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0027" REF.END="QE0027"/>spriedums <HT TYPE="ITALIC">Rüffert</HT><QUOT.END REF.START="QS0027" CODE="201D" ID="QE0027"/>), 19. punkts, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20191219">2019. gada 19. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Dobersberger</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑16/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:1110">EU:C:2019:1110</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0028" REF.END="QE0028"/>spriedums <HT TYPE="ITALIC">Dobersberger</HT><QUOT.END REF.START="QS0028" CODE="201D" ID="QE0028"/>), 29. punkts.</P></NOTE>; b) norīkošana iestādē vai uzņēmumā, kas pieder vienai grupai (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0029" REF.END="QE0029"/>grupas iekšējā norīkošana<QUOT.END REF.START="QS0029" CODE="201D" ID="QE0029"/>), un c) citas dalībvalsts pagaidu darba aģentūras veikta norīkošana, nododot [izīrējot] darbinieku.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0033"><NO.P>33.</NO.P><TXT>Direktīvas 96/71 mērķis bija veicināt starptautisku pakalpojumu sniegšanu, radot godīgas konkurences apstākļus un pasākumus, kas nodrošina norīkoto darba ņēmēju tiesību ievērošanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0034"><NO.P>34.</NO.P><TXT>Tādējādi tās mērķis bija ņemt vērā darba noteikumus un nosacījumus, kas ir piemērojami darba attiecībās, kuras norit starptautiskā kontekstā. Šajā nolūkā tās mērķis bija koordinēt dalībvalstu tiesību aktus, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0030" REF.END="QE0030"/>lai noteiktu <HT TYPE="ITALIC">obligātos pamatnoteikumus minimālajai aizsardzībai</HT>, kas uzņēmējvalstī jāievēro darba devējiem, kuri norīko darbā darba ņēmējus veikt īslaicīgu darbu tajā dalībvalstī, kur sniedz pakalpojumus<QUOT.END REF.START="QS0030" CODE="201D" ID="QE0030"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0025"><P>13. apsvērums. Mans slīpinājums.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0035"><NO.P>35.</NO.P><TXT>Šie mērķi ir atspoguļoti Direktīvas 96/71 3. panta 1. punkta pirmajā daļā:</TXT><P><LIST TYPE="OTHER"><ITEM><NP><NO.P>‐</NO.P><TXT>No vienas puses, mērķis ir nodrošināt godīgu konkurenci starp vietējiem uzņēmumiem un uzņēmumiem, kas sniedz starptautiskus pakalpojumus: šiem pakalpojumu sniedzējiem attiecībā uz ierobežotu jautājumu sarakstu ir jāatzīst saviem darba ņēmējiem uzņēmējvalstī paredzētie nodarbinātības noteikumi.</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>‐</NO.P><TXT>No otras puses, mērķis ir nodrošināt norīkotajiem darba ņēmējiem uzņemošajā dalībvalstī spēkā esošo minimālās aizsardzības noteikumu piemērošanu saistībā ar nodarbinātības noteikumiem un nosacījumiem, kas attiecas uz minētajiem jautājumiem, kamēr viņi veic pagaidu darbu šīs dalībvalsts teritorijā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0026"><P>Spriedumi, 2015. gada 12. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Sähköalojen ammattiliitto</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑396/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:86">EU:C:2015:86</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>; turpmāk tekstā – spriedums <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0031" REF.END="QE0031"/><HT TYPE="ITALIC">Sähköalojen ammattiliitto</HT><QUOT.END REF.START="QS0031" CODE="201D" ID="QE0031"/>), 28. punkts, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20071208">2007. gada 8. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Laval un Partneri</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑341/05</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2007:809">EU:C:2007:809</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0032" REF.END="QE0032"/>spriedums <HT TYPE="ITALIC">Laval un Partneri</HT><QUOT.END REF.START="QS0032" CODE="201D" ID="QE0032"/>), 74. un 76. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP></ITEM></LIST></P></NP.ECR><?PAGE NO="9"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0036"><NO.P>36.</NO.P><TXT>Direktīvas 96/71 īstenošana bija grūta jau no paša sākuma, jo daži tās jēdzieni un piemērošanas nosacījumi bija neskaidri un neprecīzi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0027"><P>Šajā ziņā atsaucos uz Eckhard Voss, Michele Faioli, Jean‑Philippe Lhernould, Feliciano Iudicone, Fondazione Giacomo, Posting of Workers Directive – current situation and challenges, European Parliament, 2016, http://www.europarl.europa.eu/RegData/etudes/STUD/2016/579001/IPOL_STU(2016)579001_EN.pdf, un Fotonopoulou Basurko, O., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0033" REF.END="QE0033"/>Reflexiones en torno a la noción de habitualidad vs. temporalidad en las normas de derecho internacional privado del trabajo europeas<QUOT.END REF.START="QS0033" CODE="201D" ID="QE0033"/>, no: Fotonopoulou Basurko, O., (izd.), <HT TYPE="ITALIC">El desplazamiento de trabajadores en el marco de la Unión europea: presente y futuro</HT>, Atelier, Barselona, 2018, 258.–262. lpp.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0037"><NO.P>37.</NO.P><TXT>Tiesa mēģināja izskaidrot vienu no svarīgākajiem jēdzieniem šajā jomā:</TXT><P><LIST TYPE="OTHER"><ITEM><NP><NO.P>‐</NO.P><TXT>Attiecībā uz <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0034" REF.END="QE0034"/>minimālajām algas likmēm<QUOT.END REF.START="QS0034" CODE="201D" ID="QE0034"/> to elementu, kas veido šo jēdzienu, definēšana ir atkarīga no attiecīgās dalībvalsts tiesībām, tomēr ar nosacījumu, lai šī definīcija (kas var izrietēt no piemērojamajiem valsts tiesību aktiem vai koplīgumiem, vai valsts tiesu par tiem sniegtās interpretācijas) neradītu šķēršļus pakalpojumu sniegšanas brīvībai starp dalībvalstīm.</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>‐</NO.P><TXT>Tiesai katrā konkrētajā gadījumā bija jāprecizē, kādi elementi ir (vai nav) ietverami šajās minimālajās algas likmēs, it īpaši spriedumos Komisija/Vācija, <HT TYPE="ITALIC">Isbir</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Sähköalojen ammattiliitto</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0028"><P>Spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20050414">2005. gada 14. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Vācija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑341/02</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2005:220">EU:C:2005:220</NO.ECLI>), <REF.NP.ECR REF="NP0025">25.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0043">43.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>; <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20131107">2013. gada 7. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Isbir</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑522/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:711">EU:C:2013:711</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0035" REF.END="QE0035"/>spriedums <HT TYPE="ITALIC">Isbir</HT><QUOT.END REF.START="QS0035" CODE="201D" ID="QE0035"/>), 39.–45. punkts, un <HT TYPE="ITALIC">Sähköalojen ammattiliitto</HT>, 38.–70. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP></ITEM></LIST></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0038"><NO.P>38.</NO.P><TXT>Īpaši nozīmīgs bija spriedums <HT TYPE="ITALIC">Laval un Partneri</HT>, jo tas: a) no vienas puses, apstiprināja, ka dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt minimālo aizsardzības līmeni, kas ir noteikts norīkotajiem darba ņēmējiem šīs valsts tiesību aktos, un b) no otras puses, atzina, ka, neizslēdzot iespēju citās dalībvalstīs iedibinātiem uzņēmumiem brīvprātīgi – it īpaši saskaņā ar saistībām, ko tie uzņēmušies par labu saviem norīkotajiem darbiniekiem, – pievienoties uzņemošajā dalībvalstī darba koplīgumam, kas varētu būt labvēlīgāks, aizsardzības līmenis, kas jānodrošina uzņemošās dalībvalsts teritorijā norīkotiem darba ņēmējiem, principā ir ierobežots ar Direktīvas 96/71 3. panta 1. punkta pirmās daļas a)‑g) apakšpunktā paredzēto<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0029"><P>Spriedums <HT TYPE="ITALIC">Laval un Partneri</HT>, it īpaši 80. un 81. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0039"><NO.P>39.</NO.P><TXT>Turklāt šajā spriedumā Tiesa apgalvoja, ka Direktīvas 96/71 3. pants (skatot to kopsakarā ar LESD 56. pantu) ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj, ka arodbiedrība ar kolektīvo rīcību būvobjektu blokādes veidā drīkst mēģināt piespiest citā dalībvalstī iedibinātu pakalpojumu sniedzēju uzsākt ar to sarunas par norīkotajiem darba ņēmējiem maksājamās algas likmi un pievienoties koplīgumam, kura noteikumi attiecībā uz dažiem minētajiem jautājumiem paredz nosacījumus, kas ir labvēlīgāki nekā attiecīgajos normatīvajos aktos paredzētie, savukārt citi noteikumi attiecas uz jautājumiem, kas nav uzskaitīti minētās direktīvas 3. pantā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0030"><P>Turpat, 111. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0040"><NO.P>40.</NO.P><TXT>Pirms sprieduma <HT TYPE="ITALIC">Laval un Partneri</HT> tika pieņemts spriedums <HT TYPE="ITALIC">International Transport Workers’ Federation</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Finnish Seamen’s Union</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0031"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20071211">2007. gada 11. decembris</DATE> (<NO.CASE>C‑438/05</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2007:772">EU:C:2007:772</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, un pēc tā sekoja spriedumi <HT TYPE="ITALIC">Rüffert</HT> un Komisija/Luksemburga<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0032"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20080619">2008. gada 19. jūnijs</DATE> (<NO.CASE>C‑319/06</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:350">EU:C:2008:350</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, kuros tika uzskatīts, ka noteikti darba ņēmēju aizsardzības pasākumi, kas ierobežoja pakalpojumu sniegšanas brīvību un brīvību veikt uzņēmējdarbību, nav attaisnojami.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="10"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0041"><NO.P>41.</NO.P><TXT>Arodbiedrības uzskatīja, ka šī judikatūra ir nelabvēlīga norīkoto darba ņēmēju interesēm<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0033"><P><DATE ISO="20151117">2015. gada 17. novembra</DATE> spriedums <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">RegioPost</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑115/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:760">EU:C:2015:760</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) 66. punkts, iezīmēja zināmu virziena maiņu, jo tajā tika konstatēts, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0036" REF.END="QE0036"/>Direktīvas 2004/18 26. pants, lasot to kopā ar Direktīvu 96/71, uzņemošajai dalībvalstij publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanā atļauj paredzēt šīs direktīvas 3. panta 1. punkta pirmās daļas c) apakšpunktā paredzētu imperatīvu minimālās aizsardzības tiesību normu, kura tiek izskatīta pamatlietā un kura citās dalībvalstīs dibinātiem uzņēmumiem liek ievērot minimālo darba algas likmi attiecībā uz saviem darbiniekiem, kas uzņemošās dalībvalsts teritorijā ir norīkoti darbā šī publiskā iepirkuma līguma izpildei. Šāda tiesību norma ir daļa no aizsardzības līmeņa, kas ir jāgarantē šiem darba ņēmējiem<QUOT.END REF.START="QS0036" CODE="201D" ID="QE0036"/>.</P></NOTE>, un tā tika kritizēta, jo šķietami pārveidoja Direktīvu 96/71 par to tiesību slieksni, kuras uzņemošā dalībvalsts varēja atzīt norīkotajiem darba ņēmējiem un prasīt no uzņēmumiem, kas tos pārvietoja<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0034"><P>Kilpatrick, C., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0037" REF.END="QE0037"/>Laval’s regulatory conundrum: collective standard‑setting and the Court’s new approach to posted workers<QUOT.END REF.START="QS0037" CODE="201D" ID="QE0037"/>, <HT TYPE="ITALIC">European Law Review</HT>, Nr. 6, 2009, 848. lpp.; Rocca, M., <HT TYPE="ITALIC">Posting of Workers and Collective Labour Law: There and Back Again. Between Internal Markets and Fundamental Rights</HT>, Intersentia, Antverpene, 2015, 181.–204. lpp.</P></NOTE>. Nav pārsteidzoši, ka šīs situācijas dēļ ir parādījušies aicinājumi reformēt Direktīvu 96/71<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0035"><P>Skat. analīzi Van Nuffel, P., un Afanasjeva, S., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0038" REF.END="QE0038"/>The Posting Workers Directive revised: enhancing the protection of workers in the cross‑border provision of services<QUOT.END REF.START="QS0038" CODE="201D" ID="QE0038"/>, <HT TYPE="ITALIC">European Papers</HT>, 2018, Nr. 3, 1411.–1413. lpp.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0042"><NO.P>42.</NO.P><TXT>Papildus iepriekš minētajam nāca Savienības 2004. un 2007. gada paplašināšanās ietekme, proti, jauno dalībvalstu iestāšanās, kurās bija ar būtisks norīkoto darbinieku eksportēšanas potenciāls. Arī 2008. gada ekonomikas krīze ietekmēja Direktīvas 96/71 piemērošanu, veicinot darba ņēmēju starptautisko norīkošanu un krāpniecisku darbību attīstību (fiktīvi uzņēmumi jeb <HT TYPE="ITALIC">letter box companies</HT>, viltus pašnodarbinātie)<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0036"><P>Perdisini, M., un Pallini, M., <HT TYPE="ITALIC">Exploring the fraudulent contracting of work in the European Union</HT>, 2016, Eurofound, 9.–18. lpp.</P></NOTE>, lai apietu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0039" REF.END="QE0039"/>minimālo<QUOT.END REF.START="QS0039" CODE="201D" ID="QE0039"/> aizsardzību, kas bija noteikta norīkotajiem darba ņēmējiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0043"><NO.P>43.</NO.P><TXT>Pirmais solis regulējuma reformā bija Direktīvas 2014/67 pieņemšana, kuras mērķis bija nodrošināt Direktīvas 96/71 izpildi, paredzot jaunus un pastiprinātus instrumentus, lai apkarotu un sodītu jebkādu ļaunprātīgu izmantošanu, apiešanu vai krāpniecību darba ņēmēju starptautiskas norīkošanas gadījumos<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0037"><P>Direktīva 2014/67 risināja problēmas, kas izriet no tā saucamajiem <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0040" REF.END="QE0040"/>pastkastīšu uzņēmumiem<QUOT.END REF.START="QS0040" CODE="201D" ID="QE0040"/>, un pastiprināja dalībvalstu spēju pārraudzīt nodarbinātības noteikumus un nodrošināt piemērojamo normu izpildi. Tajā ir uzskaitīti tostarp kritēriji, kas apliecina, ka pastāv faktiska saikne starp darba devēju un reģistrācijas dalībvalsti, un kas ir piemērojami arī tam, lai noteiktu, vai persona atbilst darbā norīkota darba ņēmēja definīcijai.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0044"><NO.P>44.</NO.P><TXT>Direktīvā 2014/67 ir ietverti arī noteikumi, lai uzlabotu administratīvo sadarbību starp valstu kompetentajām iestādēm darbā norīkošanas jomā. Tā regulē dalībvalstu piemērojamos kontroles pasākumus, kad tās pārrauga norīkoto darba ņēmēju nodarbinātības noteikumu izpildi. Tā arī liek ieviest pienācīgas un efektīvas pārbaudes un pārraudzības mehānismus, kā arī valsts iestāžu pārbaudes, lai pārraudzītu Direktīvas 96/71 izpildi.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">2.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Direktīva 2018/957</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0045"><NO.P>45.</NO.P><TXT>Dalībvalstīm līdz <DATE ISO="20160618">2016. gada 18. jūnijam</DATE> bija jātransponē Direktīva 2014/67 savos valsts tiesību aktos<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0038"><P>Skat. Marchal Escalona, N., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0041" REF.END="QE0041"/>El desplazamiento de trabajadores en el marco de una prestación transnacional de servicios: hacia un marco normativo europeo más seguro, justo y especializado<QUOT.END REF.START="QS0041" CODE="201D" ID="QE0041"/>, <HT TYPE="ITALIC">Revista de Derecho Comunitario Europeo</HT>, 2019, Nr. 1, 91.–95. lpp.</P></NOTE>. Pirms šī termiņa beigām Komisija <DATE ISO="20160308">2016. gada 8. martā</DATE> iesniedza priekšlikumu Direktīvas 96/71 grozīšanai<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0039"><P>COM(2016) 128 <HT TYPE="ITALIC">final</HT>, <DATE ISO="20160318">2016. gada 18. marts</DATE>, priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 96/71.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0046"><NO.P>46.</NO.P><TXT>Šī priekšlikuma izskatīšana uzsvēra konfrontāciju starp norīkoto darba ņēmēju <HT TYPE="ITALIC">eksportētājām</HT> dalībvalstīm un <HT TYPE="ITALIC">saņēmējām</HT> dalībvalstīm:</TXT><P><LIST TYPE="OTHER"><ITEM><NP><NO.P>‐</NO.P><TXT>Vācija, Austrija, Beļģija, Francija, Luksemburga, Nīderlande un Zviedrija kopīgā vēstulē pauda savu atbalstu Direktīvas 96/71 modernizācijai ar mērķi ieviest principu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0042" REF.END="QE0042"/>vienāda samaksa par vienādu darbu vienā un tajā pašā vietā<QUOT.END REF.START="QS0042" CODE="201D" ID="QE0042"/>. Tās ierosināja, ka būtu jāgroza šīs direktīvas noteikumi par norīkotajiem darba ņēmējiem piemērojamajiem darba un sociālajiem nosacījumiem, jo īpaši<?PAGE NO="11"?> atalgojuma jomā; jānosaka maksimālais norīkojuma ilguma ierobežojums, īpašu uzmanību pievēršot noteikumu saskaņošanai ar Savienības regulu par sociālā nodrošinājuma sistēmu koordināciju, kā arī būtu jāprecizē nosacījumi, kas piemērojami autopārvadājumu nozarē.</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>‐</NO.P><TXT>Turpretī Bulgārija, Čehijas Republika, Slovākija, Igaunija, Ungārija, Latvija, Lietuva, Polija un Rumānija savā kopīgā vēstulē atbalstīja viedokli, ka Direktīvas 96/71 pārskatīšana ir pāragra un būtu jāatliek, līdz beidzas Direktīvas 2014/67 transponēšanas termiņš un tiek rūpīgi izvērtēta tās ietekme. Šīs dalībvalstis pauda bažas, ka princips <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0043" REF.END="QE0043"/>vienāda samaksa par vienādu darbu vienā un tajā pašā vietā<QUOT.END REF.START="QS0043" CODE="201D" ID="QE0043"/> var radīt šķēršļus vienotajā tirgū, jo samaksas likmes atšķirības attiecībā uz pakalpojumu sniedzējiem ir viens no konkurences priekšrocību veidojošiem likumīgiem elementiem. Turklāt tās uzskatīja, ka uz norīkotajiem darba ņēmējiem joprojām būtu jāattiecas izcelsmes valsts tiesību aktiem sociālā nodrošinājuma vajadzībām un ka tādēļ nebūtu nekas jādara, lai pārskatītu saistību starp darba ņēmēju norīkošanu un sociālā nodrošinājuma sistēmu koordināciju.</TXT></NP></ITEM></LIST></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0047"><NO.P>47.</NO.P><TXT>2. protokola 6. pantā noteiktajā termiņā 14 valstu parlamenti nosūtīja Komisijai pamatotus atzinumus, kuros norādīja, ka <DATE ISO="20160308">2016. gada 8. marta</DATE> priekšlikums neatbilst subsidiaritātes principam. Līdz ar to tie uzsāka Līguma 2. protokola 7. panta 2. punktā noteikto procedūru par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0048"><NO.P>48.</NO.P><TXT>Komisijas priekšlikuma juridiskais pamats bija noteikumi, kas attiecas uz iekšējo tirgu, konkrētāk, LESD 53. panta 1. punkts un 62. pants. Pēc tā satura analīzes Komisija secināja, ka Direktīvas 96/71 pārskatīšana atbilst LES 5. panta 3. punktā paredzētajam subsidiaritātes principam un priekšlikumu nav nepieciešams atsaukt vai grozīt<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0040"><P>COM(2016) 505 <HT TYPE="ITALIC">final</HT>, <DATE ISO="20160720">2016. gada 20. jūlijs</DATE>, Komisijas Paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei un dalībvalstu parlamentiem par priekšlikumu pieņemt direktīvu, ar ko groza Direktīvu par darba ņēmēju norīkošanu darbā, sakarā ar subsidiaritātes principu, saskaņā ar 2. protokolu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0049"><NO.P>49.</NO.P><TXT>Pēc sarežģītām pārrunām Padomē un Eiropas Parlamentā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0041"><P>Skat. analīzi Van Nuffel, P., un Afanasjeva, S., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0044" REF.END="QE0044"/>The Posting Workers Directive revised: enhancing the protection of workers in the cross‑border provision of services<QUOT.END REF.START="QS0044" CODE="201D" ID="QE0044"/>, <HT TYPE="ITALIC">European Papers</HT>, 2018, Nr. 3, 1414.–1416. lpp.</P></NOTE> Direktīvas 96/71 pārskatīšana tika apstiprināta <DATE ISO="20180628">2018. gada 28. jūnijā</DATE>, pieņemot Direktīvu 2018/957, kuras 3. pantā bija noteikts tās transponēšanas termiņš līdz <DATE ISO="20200730">2020. gada 30. jūlijam</DATE> un kuras piemērošana autopārvadājumu pakalpojumiem ir atkarīga no īpaša tiesību akta pieņemšanas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0050"><NO.P>50.</NO.P><TXT>Direktīva 2018/957 tika pieņemta, Polijai un Ungārijai balsojot pret un Horvātijai, Lietuvai, Latvijai un Apvienotajai Karalistei atturoties.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0051"><NO.P>51.</NO.P><TXT>Nobeigumā ir jānorāda, ka Direktīvas 96/71 grozīšanu, pieņemot Direktīvu 2018/957, papildināja priekšlikums grozīt Regulu (EK) Nr. 883/2004<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0042"><P>COM(2016) 815 <HT TYPE="ITALIC">final</HT>, <DATE ISO="20161213">2016. gada 13. decembris</DATE>, Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu un Regulu (EK) Nr. 987/2009, ar ko nosaka īstenošanas kārtību Regulai (EK) Nr. 883/2004.</P></NOTE> un Eiropas Darba iestādes izveide<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0043"><P>Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2019/1149 (<DATE ISO="20190620">2019. gada 20. jūnijs</DATE>), ar ko izveido Eiropas Darba iestādi, groza Regulas (EK) Nr. 883/2004, (ES) Nr. 492/2011 un (ES) 2016/589 un atceļ Lēmumu (ES) 2016/344 (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="186" PAGE.FIRST="21" DATE.PUB="2019">OV 2019, L 186, 21. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE>, kuras mērķis ir palīdzēt dalībvalstīm un Komisijai Savienības tiesību aktu, kas saistīti ar darbaspēka mobilitāti (tostarp Direktīvas 96/71), efektīvā piemērošanā un izpildē, kā arī sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinēšanā Savienībā.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><?PAGE NO="12"?><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">IV.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Pirmais pamats: kļūda Direktīvas 2018/957 juridiskā pamata izvēlē</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">A.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Argumenti</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0052"><NO.P>52.</NO.P><TXT>Ungārijas valdība uzskata, ka LESD 53. panta 1. punkts un 62. pants, kuros ir paredzēta tiesību aktu tuvināšana pakalpojumu sniegšanas brīvības jomā, nav Direktīvai 2018/957 atbilstošs juridiskais pamats. Ņemot vērā tās mērķi un saturu, šī direktīva esot vērsta vienīgi vai galvenokārt uz darba ņēmēju aizsardzību, tādēļ Savienības likumdevējam vajadzēja to pieņemt, pamatojoties uz LESD 153. pantu vai vismaz galvenokārt pamatojoties uz šo pēdējo minēto juridisko pamatu sociālās politikas jomā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0053"><NO.P>53.</NO.P><TXT>Šī valdība uzskata, ka ar Direktīvu 2018/957 netiek atcelti pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumi, bet gan radīti šķēršļi uzņēmumiem, kas sniedz starptautiskus darbaspēka norīkošanas pakalpojumus, jo ar to tiek ieviesti norīkoto darba ņēmēju aizsardzības pasākumi. Tās galvenais mērķis esot vienlīdzīga attieksme pret darba ņēmējiem, konkrētāk, atalgojuma vienlīdzības principa paplašināšana (vienāda samaksa par vienādu darbu vienā un tajā pašā vietā).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0054"><NO.P>54.</NO.P><TXT>Ja darba ņēmēji tiek norīkoti starptautiskas pakalpojumu sniegšanas ietvaros uz laiku, kas pārsniedz 12 mēnešus (vai, izņēmuma gadījumā, 18 mēnešus), direktīvā ir noteikts, ka uz tiem attiecas tie paši nodarbinātības noteikumi un nosacījumi, kādi attiecas uz uzņemošās valsts darba ņēmējiem. Ungārijas valdība uzskata, ka īsākiem norīkojuma periodiem direktīva nostiprina obligāto noteikumu <HT TYPE="ITALIC">kodolu</HT>, kas nodrošina šiem darba ņēmējiem minimālo aizsardzību to norīkojuma laikā uzņemošajā valstī.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0055"><NO.P>55.</NO.P><TXT>Ungārijas valdība uzskata, ka Direktīvai 2018/957 nav jābūt tādam pašam juridiskajam pamatam, kāds ir Direktīvai 96/71 – 2018. gada direktīvas saturs attiecoties tikai uz norīkoto darba ņēmēju aizsardzību, un tā neietverot noteikumus, kas būtu vērsti uz pakalpojumu sniegšanas liberalizāciju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0056"><NO.P>56.</NO.P><TXT>Ungārijas valdība arī atsaucas uz judikatūru par konkrētāka juridiskā pamata prioritāti. Kad tika pieņemta Direktīva 96/71, tā tika balstīta uz tiesību aktu tuvināšanas brīvas pakalpojumu sniegšanas jomā vispārējo pamatu, jo nebija specifiskāka juridiskā pamata. Direktīvas 2018/957 pieņemšanas laikā jau pastāvēja šis specifiskāks juridiskais pamats (LESD 153. pants), kas Savienības likumdevējam esot bijis jāizmanto.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0057"><NO.P>57.</NO.P><TXT>Komisija, Padome, Eiropas Parlaments un to dalībvalstu valdības, kas ir iestājušās lietā, uzskata, ka Direktīvas 2018/957 juridiskais pamats (LESD 53. panta 1. punkts un 62. pants) ir pareizs.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">B.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Vērtējums</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0058"><NO.P>58.</NO.P><TXT>Tiesas judikatūra par juridiskā pamata izvēli ir apkopota spriedumā Čehijas Republika/Parlaments un Padome<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0044"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20191203">2019. gada 3. decembris</DATE> (<NO.CASE>C‑482/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:1035">EU:C:2019:1035</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0045" REF.END="QE0045"/>spriedums Čehijas Republika/Parlaments un Padome<QUOT.END REF.START="QS0045" CODE="201D" ID="QE0045"/>).</P></NOTE> tā, kā ir izklāstīts turpinājumā.</TXT><P><LIST TYPE="OTHER"><ITEM><NP><NO.P>‐</NO.P><TXT><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0046" REF.END="QE0046"/>Savienības akta juridiskā pamata izvēlei ir jābalstās uz objektīviem faktoriem, ko iespējams pārbaudīt tiesā, tostarp īpaši uz šī akta mērķi un saturu. Ja attiecīgā tiesību akta analīze atklāj, ka tam ir divi mērķi vai ka tam ir divas sastāvdaļas, un ja viena no tām ir atzīstama par galveno vai dominējošo, bet otrai ir tikai palīgraksturs, tad šis tiesību akts ir jābalsta tikai uz vienu juridisko pamatu, proti, uz to, ar ko ir saistīts galvenais mērķis vai sastāvdaļa<QUOT.END REF.START="QS0046" CODE="201D" ID="QE0046"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0045"><P>Turpat, 31. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>‐</NO.P><TXT><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0047" REF.END="QE0047"/>Turklāt [..], lai noteiktu atbilstīgo juridisko pamatu, var tikt ņemts vērā jaunā tiesiskā regulējuma juridiskais konteksts, it īpaši, ciktāl šis konteksts var sniegt skaidrību par šī regulējuma mērķi<QUOT.END REF.START="QS0047" CODE="201D" ID="QE0047"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0046"><P>Turpat, 32. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP></ITEM><?PAGE NO="13"?><ITEM><NP><NO.P>‐</NO.P><TXT><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0048" REF.END="QE0048"/>Attiecībā uz tiesisko regulējumu, ar kuru tiek grozīts pastāvošs tiesiskais regulējums, tā juridiskā pamata noteikšanas nolūkā ir jāņem vērā arī pastāvošais tiesiskais regulējums, kas ar to tiek grozīts, un it īpaši tā mērķis un saturs<QUOT.END REF.START="QS0048" CODE="201D" ID="QE0048"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0047"><P>Turpat, 42. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>‐</NO.P><TXT>Pastāvīgā judikatūra nosaka arī, ka tad, kad ir pieņemts tiesību saskaņošanas akts, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0049" REF.END="QE0049"/>Savienības likumdevējam nevar liegt iespēju šo aktu pielāgot apstākļu izmaiņām vai jaunām zināšanām, ņemot vērā viņa uzdevumu uzraudzīt vispārējo Līgumā paredzēto interešu aizsardzību<QUOT.END REF.START="QS0049" CODE="201D" ID="QE0049"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0048"><P>Turpat, 38. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP></ITEM></LIST></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0059"><NO.P>59.</NO.P><TXT>Saskaņā ar šo judikatūru ir jāpārbauda, vai Direktīvas 96/71 grozīšana atbilst Savienības iestādēm piešķirtajai rīcības brīvībai, un tam ir nepieciešams: i) noteikt Direktīvas 2018/957 galveno mērķi; ii) pārbaudīt tās saturu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0049"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20180621">2018. gada 21. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE>Polija/Parlaments un Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑5/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:483">EU:C:2018:483</NO.ECLI>), <REF.NP.ECR REF="NP0049">49.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE> un iii) analizēt kontekstu, kurā tā tika pieņemta.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">1.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Direktīvas 2018/957 mērķis</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0060"><NO.P>60.</NO.P><TXT>Lai noteiktu šīs direktīvas <HT TYPE="ITALIC">galveno mērķi</HT>, ir svarīgi ņemt vērā tās pamatojumu un ietvertās normas kopumā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0050"><P>Spriedums, 2000. gada 27. janvāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">DIR International Film</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑164/98 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2000:48">EU:C:2000:48</NO.ECLI>), <REF.NP.ECR REF="NP0026">26.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0061"><NO.P>61.</NO.P><TXT>Direktīvas 2018/957 apsvērumos ir uzsvērts, ka ar to tiek mēģināts panākt līdzsvaru – kas ne vienmēr ir viegli – starp divām interesēm, kurām nav obligāti jāsakrīt<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0051"><P>Šādi 1. apsvērumā: <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0050" REF.END="QE0050"/>[..] garantēt vienlīdzīgus konkurences apstākļus uzņēmumiem un to, lai tiktu ievērotas darba ņēmēju tiesības.<QUOT.END REF.START="QS0050" CODE="201D" ID="QE0050"/> Uz šo dualitāti ir atsauce arī 4. apsvērumā – ar Direktīvu 2018/957 ir domāts izvērtēt, vai Direktīva 96/71 <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0051" REF.END="QE0051"/>vēl aizvien nodrošina pareizo līdzsvaru starp vajadzību veicināt pakalpojumu sniegšanas brīvību un nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus, no vienas puses, un vajadzību aizsargāt darbā norīkoto darba ņēmēju tiesības, no otras puses<QUOT.END REF.START="QS0051" CODE="201D" ID="QE0051"/>.</P></NOTE>:</TXT><P><LIST TYPE="OTHER"><ITEM><NP><NO.P>‐</NO.P><TXT>No vienas puses, garantēt dalībvalstu uzņēmumiem, ka tie var veikt pakalpojumu starptautisku sniegšanu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0052"><P>2. apsvērumā ir paredzēts: <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0052" REF.END="QE0052"/>Pakalpojumu sniegšanas brīvība ietver arī uzņēmumu tiesības sniegt pakalpojumus citas dalībvalsts teritorijā un šajā nolūkā uz laiku norīkot savus darba ņēmējus uz šādas citas dalībvalsts teritoriju.<QUOT.END REF.START="QS0052" CODE="201D" ID="QE0052"/></P></NOTE>, bez nepamatotiem ierobežojumiem pārvietojot darba ņēmējus no savas reģistrācijas valsts tādējādi, ka tie var izmantot savas konkurences priekšrocības, ja tiem ir zemākas atalgojuma izmaksas.</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>‐</NO.P><TXT>No otras puses, norīkoto darba ņēmēju tiesību aizsardzība<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0053"><P>3. apsvērumā ir vēlreiz apstiprināts sociālā taisnīguma un aizsardzības mērķis, ar ko ir paredzēts aizsargāt darbā norīkotos darba ņēmējus. 5. un 9. apsvērums arī skar norīkoto darba ņēmēju aizsardzību.</P></NOTE> – viņu nodarbinātības situācijai galamērķa valstī ir jālīdzinās šīs valsts darba ņēmēju situācijai.</TXT></NP></ITEM></LIST></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0062"><NO.P>62.</NO.P><TXT>Direktīvas 2018/957 apsvērumos<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0054"><P>Tas ir atkārtots 24. apsvērumā: <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0053" REF.END="QE0053"/>Ar šo direktīvu izveido līdzsvarotu regulējumu attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas brīvību un darbā norīkoto darba ņēmēju aizsardzību, kurš ir nediskriminējošs, pārredzams un samērīgs un kurā vienlaikus ir ievērota valstu sociālo partneru attiecību dažādība. Šī direktīva neliedz piemērot tādus nodarbinātības noteikumus, kas darbā norīkotajiem darba ņēmējiem ir labvēlīgāki.<QUOT.END REF.START="QS0053" CODE="201D" ID="QE0053"/></P></NOTE> vairākkārt ir atsauces uz šo līdzsvaru (starp uzņēmumu, kas sniedz pakalpojumus, interesēm un norīkoto darba ņēmēju sociālo aizsardzību). Tās 10. apsvērumā, piemēram, paziņojot, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0054" REF.END="QE0054"/>[ir nepieciešams] garantēt [..] brīvību sniegt pakalpojumus taisnīgi gan īstermiņā, gan ilgtermiņā, jo īpaši novēršot Līgumos paredzēto tiesību pārkāpšanu<QUOT.END REF.START="QS0054" CODE="201D" ID="QE0054"/>, it kā pretsvaram tiek papildināts, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0055" REF.END="QE0055"/>noteikumi, ar kuriem nodrošina šādu darba ņēmēju aizsardzību, nevar skart tādu uzņēmumu, kas norīko darba ņēmējus darbā uz citas dalībvalsts teritoriju, tiesības atsaukties uz brīvību sniegt pakalpojumus<QUOT.END REF.START="QS0055" CODE="201D" ID="QE0055"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0063"><NO.P>63.</NO.P><TXT>Atbilstošajam līdzsvaram starp šīm divām interesēm ir arī jānodrošina godīga konkurence starp uzņēmumiem, kas norīko darbā darba ņēmējus, un galamērķa valstī iedibinātajiem uzņēmumiem.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="14"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0064"><NO.P>64.</NO.P><TXT>Ir tiesa, ka liela daļa no Direktīvas 2018/957 apsvērumiem konkrēti attiecas uz norīkoto darba ņēmēju aizsardzību. Šī atkārtošanās ir izskaidrojama ar to, ka 2018. gadā bija doma grozīt Direktīvu 96/71 tieši tādēļ, lai mainītu tajā noteikto līdzsvaru un piedāvātu lielāku aizsardzību darbā norīkotajiem darba ņēmējiem. Savienības likumdevējs uzskatīja, ka šī grozīšana ir nepieciešama apstākļos, kad Savienības darba tirgi ir attīstījušies pēc vairākkārtējas [Savienības] paplašināšanās un 2008. gada ekonomikas krīzes rezultātā.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">2.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Direktīvas 2018/957 saturs</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0065"><NO.P>65.</NO.P><TXT>Šīs direktīvas saturs ir saskaņā ar mērķiem, kas ir izklāstīti tās apsvērumos. Direktīvas 96/71 1. panta 1. punkta jaunajā redakcijā ir vairāk uzsvērta norīkoto darba ņēmēju tiesību aizsardzība, savukārt iepriekšējā redakcijā bija vairāk uzsvērta viņus nodarbinošo uzņēmumu tiesību aizsardzība.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0066"><NO.P>66.</NO.P><TXT>Izmaiņas, kas ar Direktīvu 2018/957 tiek ieviestas Direktīvā 96/71, atkārtošu, atbilst velmei uzlabot norīkoto darba ņēmēju darba apstākļus, tuvinot tos uzņemošās valsts darba ņēmēju darba apstākļiem. Tādējādi:</TXT><P><LIST TYPE="OTHER"><ITEM><NP><NO.P>‐</NO.P><TXT>Norīkojuma darbā maksimālais periods ir viens gads (vai, izņēmuma gadījumā, 18 mēneši). Pārsniedzot šo laiku, norīkotais darba ņēmējs kļūst par <HT TYPE="ITALIC">ilgtermiņa darba ņēmēju</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0055"><P>Nosaukums, kas izmantots Marchal Escalona, N., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0056" REF.END="QE0056"/>El desplazamiento de trabajadores en el marco de una prestación transnacional de servicios: hacia un marco normativo europeo más seguro, justo y especializado<QUOT.END REF.START="QS0056" CODE="201D" ID="QE0056"/>, <HT TYPE="ITALIC">Revista de Derecho Comunitario Europeo</HT>, 2019, Nr. 1, 96.–98. lpp.</P></NOTE>, kuram principā tiek piemēroti tādi paši nodarbinātības noteikumi, kādi tiek piemēroti uzņemošās valsts darba ņēmējiem.</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>‐</NO.P><TXT>Attiecībā uz darba ņēmējiem, kuri ir norīkoti uz laiku, kas nepārsniedz vienu gadu (vai, izņēmuma gadījumā, 18 mēnešus), pieaug to jomu skaits, kurās ir pienākums attiekties [pret norīkotajiem darba ņēmējiem] vienlīdzīgi ar valsts darba ņēmējiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0056"><P>Tostarp tās h) apakšpunktā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0057" REF.END="QE0057"/>attiecībā uz darba ņēmēju, kurš atrodas ārpus savas pastāvīgās darba vietas, – izmitināšanas apstākļi gadījumos, kad darba devējs to nodrošina darba ņēmējiem, kuri atrodas ārpus savas pastāvīgās darba vietas<QUOT.END REF.START="QS0057" CODE="201D" ID="QE0057"/>, un tās i) apakšpunktā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0058" REF.END="QE0058"/>komandējuma nauda vai izdevumu atlīdzināšana, lai darba ņēmējiem, kuri atrodas ārpus sava dzīvesvietas profesionālu iemeslu dēļ, segtu ceļa, ēdināšanas un naktsmītnes izdevumus<QUOT.END REF.START="QS0058" CODE="201D" ID="QE0058"/>.</P></NOTE>. Īpaši jāatzīmē, ka formulējums <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0059" REF.END="QE0059"/>minimālās algas likmes<QUOT.END REF.START="QS0059" CODE="201D" ID="QE0059"/> tiek aizvietots ar <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0060" REF.END="QE0060"/>atalgojums<QUOT.END REF.START="QS0060" CODE="201D" ID="QE0060"/>.</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>‐</NO.P><TXT>Tiek uzlaboti nodarbinātības noteikumi darba ņēmējiem, kurus ir norīkojušas darba aģentūras vai pagaidu darba uzņēmumi. Tagad dalībvalstīm ir jānodrošina (agrāk tas bija pēc izvēles), ka šīs aģentūras viņiem garantēs nodarbinātības noteikumus, kas tiek piemēroti saskaņā ar Direktīvas 2008/104/EK<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0057"><P>Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (<DATE ISO="20081119">2008. gada 19. novembris</DATE>) par pagaidu darba aģentūrām (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="327" PAGE.FIRST="9" DATE.PUB="2008">OV 2008, L 327, 9. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE> 5. pantu darba ņēmējiem, kurus darbā ir norīkojušas pagaidu darba aģentūras, kas ir iedibinātas uzņemošajā dalībvalstī.</TXT></NP></ITEM></LIST></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0067"><NO.P>67.</NO.P><TXT>Papildus šiem grozījumiem Direktīvā 2018/957 ir ietvertas citas izmaiņas, kas ir saistītas ar Direktīvas 96/71 piemērošanas uzraudzību, kontroli un izpildi un ir radušās saistībā ar Direktīvas 2014/67 pieņemšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0068"><NO.P>68.</NO.P><TXT>Kopumā Direktīvas 2018/957 saturs tātad ir vērsts uz to, lai palielinātu norīkoto darba ņēmēju tiesību aizsardzību, bet vienmēr uzņēmuma īstenotas starptautiskas pakalpojumu sniegšanas kontekstā.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="15"?><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">3.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Konteksts, kurā tika pieņemta Direktīva 2018/957</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0069"><NO.P>69.</NO.P><TXT>Kā jau esmu paskaidrojis, Direktīvas 96/71 izstrādes process bija sarežģīts. Ar to tika paredzēts veicināt un atvieglot pakalpojumu pārrobežu sniegšanu, aizsargāt norīkotos darba ņēmējus un nodrošināt godīgu konkurenci starp izcelsmes valstu uzņēmumiem un uzņemošo valstu uzņēmumiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0070"><NO.P>70.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Status quo</HT>, kas bija panākts 1996. gadā, tika mainīts ar 2004. un 2007. gada Savienības paplašināšanām, kā tika izklāstīts iepriekš<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0058"><P>Šo secinājumu 41.–44. punkts.</P></NOTE>. Darba ņēmēju starptautiskā norīkošana šī apstākļa dēļ palielinājās, un tam pievienojās 2008. gada ekonomikas krīze.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0071"><NO.P>71.</NO.P><TXT>Šādos apstākļos un pamatojoties uz dažu Direktīvas 96/71 jēdzienu neskaidrību, Savienības politiskās iestādes uzskatīja, ka ir obligāti jāveic tās reforma, un tā ir notikusi divos posmos: a) Direktīva 2014/67, ar kuru, negrozot Direktīvu 96/71, tika ieviests mehānismus tās piemērošanas uzlabošanai, jo parādījās daudz krāpšanas gadījumu saistībā ar darba ņēmēju starptautisko norīkošanu, un b) Direktīvas 2018/957 pieņemšana, ar ko tika ieviestas iepriekš izklāstītās izmaiņas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0072"><NO.P>72.</NO.P><TXT>Jau minētās grūtības, ar kurām saskarās Komisija, Padome un Eiropas Parlaments, lai virzītu šo reformu, parādīja spēcīgu interešu sadursmi starp uzņēmumu izcelsmes valstīm un uzņemošajām valstīm. Aplūkojamā prasība atcelt tiesību aktu un prasība, ko cēla Polija (lieta C‑626/18) par Direktīvu 2018/957, liecina, cik lielas ir pretrunas starp dalībvalstīm.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">4.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Mans viedoklis par juridisko pamatu</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0073"><NO.P>73.</NO.P><TXT>Kad ir izanalizēts Direktīvas 2018/957 mērķis, saturs un konteksts, ir jānoskaidro, vai juridiskais pamats, kas tika izmantots tās pieņemšanai (LESD 53. panta 1. punkts un 62. pants) ir pareizs, kā uzskata Eiropas Parlaments, Padome, Komisija un Vācijas, Francijas un Nīderlandes valdības, vai arī, gluži pretēji, šo direktīvu vajadzēja pieņemt, izmantojot LESD 153. pantu kā juridisko pamatu, kā to atbalsta Ungārija.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0074"><NO.P>74.</NO.P><TXT>Es piekrītu Ungārijai, ka Direktīvas 2018/957 mērķi un saturs ir vērsti galvenokārt uz darbā norīkoto darba ņēmēju tiesību aizsardzību. Šis apstāklis tomēr neļauj secināt, ka tās pamats nešaubīgi ir meklējams LESD 153. pantā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0075"><NO.P>75.</NO.P><TXT>Vispirms atgādināšu, ka ar Direktīvu 2018/957 tiek veikti svarīgi, bet ierobežoti grozījumi Direktīvā 96/71. Saskaņā ar Tiesas judikatūru aktam, ar kuru izdara grozījumus kādā agrākā aktā, parasti ir tāds pats juridiskais pamats<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0059"><P>Spriedums Čehijas Republika/Parlaments un Padome, 42. punkts.</P></NOTE>, kas man šķiet loģiski. No tā izriet, ka LESD 53. panta 1. punkts un 62. pants varētu būt atbilstošs juridiskais pamats Direktīvai 2018/957, kā tas savulaik bija Direktīvai 96/71, kurā ar to tiek izdarīti grozījumi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0076"><NO.P>76.</NO.P><TXT>Direktīva 2018/957 pielāgo Direktīvas 96/71 sniegto likumdošanas risinājumu (augošajai) darba ņēmēju starptautiskās norīkošanas tendencei ar mērķi veicināt pakalpojumu sniegšanas brīvību uzņēmumiem, kas izmanto šo darbaspēka pārvietošanas veidu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0077"><NO.P>77.</NO.P><TXT>Šī pielāgošana, atkārtošu, bija nepieciešama Savienības darba tirgu attīstības dēļ un bija orientēta uz norīkoto darba ņēmēju darba apstākļu lielāku aizsardzību. Ir iespējams, ka atsevišķos gadījumos šī pieeja nozīmē, ka samazinās uzņēmumu konkurētspēja saistībā ar pakalpojumu sniegšanu citās dalībvalstīs šādā veidā, bet tā ir (leģitīma) iespēja, ko ir paredzējis Eiropas [Savienības] likumdevējs.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="16"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0078"><NO.P>78.</NO.P><TXT>Kā jau norādīju, analizējot Tiesas judikatūru šajā jomā, kad tiek pieņemts saskaņošanas akts, Savienības likumdevējam nevar liegt iespēju šo aktu pielāgot apstākļu izmaiņām vai jaunām zināšanām, ņemot vērā viņa uzdevumu uzraudzīt Līgumā paredzēto vispārējo interešu aizsardzību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0060"><P>Turpat, 38. un 39. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0079"><NO.P>79.</NO.P><TXT>Tieši tā ir noticis ar Direktīvas 2018/957 pieņemšanu. Savienības likumdevējs ir ieviesis izmaiņas Direktīvā 96/17, lai pielāgotu tajā paredzēto interešu līdzsvaru jaunajai situācijai, ko ir radījusi darba ņēmēju starptautiska pārvietošanās. Attiecīgās intereses joprojām ir tās pašas, bet fokuss un līdzsvars starp tām ir novirzījies uz lielāku šo darba ņēmēju darba tiesību aizsardzību. Šis jaunais līdzsvars neattaisno juridiskā pamata maiņu attiecībā uz Direktīvu 96/71.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0080"><NO.P>80.</NO.P><TXT>Ungārija piemin Tiesas judikatūru par specifiskāka juridiskā pamata izvēli gadījumā, ja pastāv vairāki juridiskie pamati Savienības normatīvā akta pieņemšanai<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0061"><P>Spriedums, 2015. gada 12. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Parlaments/Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑48/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:91">EU:C:2015:91</NO.ECLI>), <REF.NP.ECR REF="NP0036">36.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra.</P></NOTE>. Tā uzskata, ka LESD 153. pants ir specifiskāks nekā LESD 53. panta 1. punkts un 62. pants Direktīvas 2018/957 pieņemšanai, jo tas ir vērsts uz darba ņēmēju tiesību aizsardzību, nevis uz pakalpojumu brīvas aprites šķēršļu novēršanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0081"><NO.P>81.</NO.P><TXT>Es nepiekrītu šai argumentācijai. LESD 153. panta 2. punktā ir ietverti divi atšķirīgi juridiskie pamati:</TXT><P><LIST TYPE="OTHER"><ITEM><NP><NO.P>‐</NO.P><TXT>tā a) apakšpunktā ir paredzēta tādu pasākumu pieņemšana, kas ir vērsta uz dalībvalstu sadarbības veicināšanu sociālajā jomā, izņemot jebkāda veida tiesību aktu saskaņošanu,</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>‐</NO.P><TXT>tā b) apakšpunktā ir paredzēta iespēja pieņemt noteiktās sociālajās jomās <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0061" REF.END="QE0061"/>minimālās prasības, kas pakāpeniski jāievieš<QUOT.END REF.START="QS0061" CODE="201D" ID="QE0061"/>, ievērojot vērā katrā dalībvalstī pastāvošos noteikumus.</TXT></NP></ITEM></LIST></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0082"><NO.P>82.</NO.P><TXT>Neviens no šiem diviem juridiskajiem pamatiem nebūtu uzskatāms par atbilstošu Direktīvas 2018/957 pamatu. Attiecībā uz darba ņēmējiem, kas ir norīkoti darbā starptautiskas pakalpojumu sniegšanas jomā, ir jāizlemj (un tas ir izdarīts šajā direktīvā), kurš darba tiesību regulējums tiks tiem piemērots, kamēr tie būs norīkoti uzņemošajā valstī. Šim nolūkam LESD 153. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētā sadarbība starp dalībvalstīm nav pietiekama, vēl jo vairāk tāpēc, ka izcelsmes dalībvalsts un galamērķa dalībvalsts intereses var nesakrist, kā par to liecina šis strīds.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0083"><NO.P>83.</NO.P><TXT>Lai noteiktu, kuri tiesību akti regulēs darba attiecības (dažos to aspektos) norīkojuma laikā uzņemošajā valstī, nav arī nepieciešama Eiropas [Savienības] minimālo saskaņošanas normu izstrāde, kura ir minēta LESD 153. panta 2. punkta b) apakšpunktā. Tā kā nav iespējama visu Savienībā pastāvošo nodarbinātības noteikumu izsmeloša saskaņošana, joprojām pastāvēs atšķirības starp izcelsmes valsts un uzņemošās valsts darba tiesību regulējumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0084"><NO.P>84.</NO.P><TXT>Pamatojoties uz iepriekš minēto, Direktīvā 2018/957 ir tikai atzīts, ka uzņemošās valsts normas tiek piemērotas darbā norīkotam darba ņēmējam laika periodā, kurā notiek viņa uzņēmuma veiktā starptautiskā pakalpojumu sniegšana. Šādā izpratnē tā atgādina <HT TYPE="ITALIC">kolīzijas normu</HT>, saskaņā ar kuru tiek noteikti piemērojamie tiesību akti, lai veicinātu pakalpojumu sniegšanas brīvību un vienlaikus nodrošinātu norīkoto darba ņēmēju atbilstošu sociālo aizsardzību. LESD 153. panta 2. punktā norādītie juridiskie pamati šāda veida gadījumus neaptver un arī nav tiem domāti.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="17"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0085"><NO.P>85.</NO.P><TXT>Tādēļ LESD 153. pants nav <HT TYPE="ITALIC">specifiskāks</HT> juridiskais pamats par LESD 53. panta 1. punktu un 62. pantu, ciktāl tas attiecas uz šo lietu. Šie pēdējie divi panti bija juridiskais pamats Direktīvas 96/71 pieņemšanai, un tiem ir jāizpilda tā pati funkcija tās grozīšanai, kas tiek veikta ar Direktīvu 2018/957. Ciktāl tā izpaužas kā izmaiņas interešu līdzsvarā, pie kura 1996. gadā nonāca Savienības likumdevējs, tās juridiskais pamats ir tāds pats kā Direktīvai 96/71, pat ja ņem vērā kopš tā laika notikušās izmaiņas darba ņēmēju starptautiskās pārvietošanās jomā.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">V.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Otrais pamats: LESD 153. panta 5. punkta pārkāpums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">A.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Argumenti</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0086"><NO.P>86.</NO.P><TXT>Ungārijas valdība apgalvo, ka Direktīva 2018/957 ir pretrunā LESD 153. panta 5. punktam, jo tas izslēdz Savienības likumdošanas pilnvaras attiecībā uz darba samaksu darba attiecību jomā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0087"><NO.P>87.</NO.P><TXT>Tā uzskata, ka Savienības likumdevējs, nosakot, ka darba ņēmēju atalgojumam ir jāatbilst uzņemošajā valstī spēkā esošajam tiesiskajam regulējumam, ir pieņēmis direktīvu, kas attiecas galvenokārt uz darba samaksu darba attiecībās. Tas esot izvēlējies juridiskos pamatus, kuri ir norādīti Direktīvā 2018/957, jo redzēja, ka, nepastāvot Savienības kompetencei, tā ir vienīgā iespēja regulēt darba samaksu, kas ir viens no šīs direktīvas būtiskiem elementiem. Ungārijas valdība uzskata, ka, šādi rīkojoties, tas nepareizi izmantoja pilnvaras.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0088"><NO.P>88.</NO.P><TXT>Komisija, Padome, Eiropas Parlaments un lietā iestājušos dalībvalstu valdības uzskata, ka šis otrais pamats ir nepamatots.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">B.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Vērtējums</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0089"><NO.P>89.</NO.P><TXT>Mans viedoklis par pirmo prasības pamatu ir padarījis nevajadzīgu izteikšanos par otro pamatu. Tādēļ es to aplūkošu tikai pakārtoti.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0090"><NO.P>90.</NO.P><TXT>Tiesas ieskatā, tā kā LESD 153. panta 5. punkts (EKL 137. panta 5. punkts) ir izņēmums no šī paša panta 1.–4. punktā noteiktā regulējuma, tas ir interpretējams šauri, lai neatbilstoši neietekmētu šo punktu tvērumu un neapdraudētu LESD 151. panta mērķus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0091"><NO.P>91.</NO.P><TXT>Iemesls, kādēļ <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0062" REF.END="QE0062"/>darba samaksa<QUOT.END REF.START="QS0062" CODE="201D" ID="QE0062"/> (jēdziens, kas ir izmantots LESD 153. panta 5. punktā) ir izņēmums, ir tas, ka uz algu noteikšanu attiecas sociālo partneru līgumiskā autonomija valsts līmenī un tā ietilpst dalībvalstu kompetencē konkrētajā jomā. Pašreizējā Savienības tiesību situācijā darba samaksa ir izslēgta no saskaņošanas (saskaņā ar LESD 151. un nākamajiem pantiem, kas attiecas uz Savienības sociālo politiku)<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0062"><P>Spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20080415">2008. gada 15. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Impact</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑268/06</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:223">EU:C:2008:223</NO.ECLI>), <REF.NP.ECR REF="NP0123">123.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0124">124.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20070913">2007. gada 13. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Del Cerro Alonso</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑307/05</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2007:509">EU:C:2007:509</NO.ECLI>), <REF.NP.ECR REF="NP0039">39.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0040">40.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0092"><NO.P>92.</NO.P><TXT>Šis izņēmums aptver pasākumus, kas nozīmētu Savienības likumdevēja tiešu iejaukšanos darba samaksas noteikšanā. Tā notiktu, ja tas vēlētos vienveidot visus vai daļu no darba samaksu veidojošajiem elementiem vai darba samaksas līmeni dalībvalstīs.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0093"><NO.P>93.</NO.P><TXT>Tomēr šo izņēmumu nevar paplašināt, attiecinot uz visiem jautājumiem, kas <HT TYPE="ITALIC">ietver jebkuru saikni</HT> ar darba samaksu. Ar šādu interpretāciju dažas no LESD 153. panta 1. punktā minētajām jomām zaudētu nozīmi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0063"><P>Spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140619">2014. gada 19. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Specht</HT> u.c.</NAME.CASE> (no <NO.CASE>C‑501/12 līdz C‑506/12, C‑540/12 un C‑541/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2005">EU:C:2014:2005</NO.ECLI>), <REF.NP.ECR REF="NP0033">33.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>; <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20080415">2008. gada 15. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Impact</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑268/06</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:223">EU:C:2008:223</NO.ECLI>), <REF.NP.ECR REF="NP0125">125.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20070913">2007. gada 13. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Del Cerro Alonso</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑307/05</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2007:509">EU:C:2007:509</NO.ECLI>), <REF.NP.ECR REF="NP0041">41.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="18"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0094"><NO.P>94.</NO.P><TXT>Direktīva 2018/957 tikai koordinē piemērošanu un nosaka, kāds darba attiecību tiesiskais regulējums (uzņemošās valsts vai izcelsmes valsts) ir piemērojams norīkotajiem darba ņēmējiem. Netiek noteikti darba samaksas apmēri, kas, atkārtošu, ir uzņemošās valsts un izcelsmes valsts kompetencē katrai savā teritorijā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0095"><NO.P>95.</NO.P><TXT>LESD 153. panta 5. punktā paredzētais izņēmums nav pretstatāms un nevar liegt apstrīdētās direktīvas pieņemšanu. To apliecina Direktīvas 2018/957 17. apsvērums<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0064"><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0063" REF.END="QE0063"/>Dalībvalstu kompetencē ir paredzēt noteikumus par atalgojumu saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai praksi. Jautājums par algu noteikšanu ir tikai un vienīgi dalībvalstu un sociālo partneru pārziņā. Īpaša uzmanība būtu jāveltī tam, lai netiktu nodarīts kaitējums valstu algu noteikšanas sistēmām vai lai netiktu ierobežota iesaistīto pušu brīvība.<QUOT.END REF.START="QS0063" CODE="201D" ID="QE0063"/></P></QUOT.S></NOTE>, kurā ir apstiprināta dalībvalstu ekskluzīvā kompetence attiecībā uz darba samaksu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0096"><NO.P>96.</NO.P><TXT>Tādā pašā nozīmē – <HT TYPE="ITALIC">jaunajā</HT> Direktīvas 96/71 3. panta 1. punkta trešajā daļā ir skaidri noteikts, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0064" REF.END="QE0064"/>[..] atalgojuma jēdzienu nosaka saskaņā ar tās dalībvalsts valsts tiesību aktiem un/vai praksi, uz kuras teritoriju darba ņēmējs ir norīkots [..]<QUOT.END REF.START="QS0064" CODE="201D" ID="QE0064"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0097"><NO.P>97.</NO.P><TXT>Direktīva 2018/957 pielāgo Direktīvas 96/71 iepriekšējo redakciju, kurā bija runa par <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0065" REF.END="QE0065"/>minimālajām algas likmēm<QUOT.END REF.START="QS0065" CODE="201D" ID="QE0065"/>, nodrošinot tai lielāku precizitāti. Taču Tiesa jau bija apliecinājusi, ka Direktīvas 96/71 3. panta 1. punkta otrajā daļā:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><LIST TYPE="OTHER"><ITEM><NP><NO.P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0066" REF.END="QE0066"/>‐</NO.P><TXT>[..] šīs direktīvas mērķiem ir skaidra atsauce uz tās dalībvalsts tiesību aktiem vai praksi, kuras teritorijā darba ņēmējs ir norīkots darbā, lai noteiktu šā paša punkta pirmajā daļā paredzēto minimālās darba algas likmi.</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>‐</NO.P><TXT>Šajā kontekstā ir jākonstatē, ka pašā Direktīvā 96/71 nav sniegts neviens minimālās darba samaksas materiālās definīcijas elements. Piemērojot šo direktīvu, attiecīgās dalībvalsts tiesībās tādējādi ir jādefinē, kādi ir tās pamatelementi, tomēr ar nosacījumu, lai šī definīcija, kāda tā izriet no valsts tiesību aktiem vai koplīgumiem vai interpretācijas, ko tai sniedz valsts tiesas, neradītu šķēršļus brīvai pakalpojumu sniegšanai starp dalībvalstīm<QUOT.END REF.START="QS0066" CODE="201D" ID="QE0066"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0065"><P>Spriedums <HT TYPE="ITALIC">Isbir</HT>, 36. un 37. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP></ITEM></LIST></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0098"><NO.P>98.</NO.P><TXT>Šie apgalvojumi ir attiecināmi uz Direktīvas 96/71 reformu. Tādējādi varētu noraidīt to, ka Direktīva 2018/957, raugoties uz jautājuma būtību, saskaņo norīkoto darba ņēmēju darba samaksu, un tādēļ ar to nav pārkāpts LESD 153. panta 5. punkts.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0099"><NO.P>99.</NO.P><TXT>Ungārijas valdība uzskata, ka Savienības likumdevējs ir nepareizi izmantojis pilnvaras, izvēloties Direktīvas 2018/957 juridiskos pamatus, kas ir viedoklis, kuram es nepiekrītu, kā jau iepriekš esmu minējis. Turklāt tā neatsaucas uz šo apstākli kā īpašu spēkā neesamības pamatu, uzskatot, ka Savienības likumdevējs ir pārkāpis LESD 153. panta 5. punktu, nenosakot, vai tā rīcība ir pretrunā LESD 153. panta 2. punkta trešajā daļā noteiktajai īpašajai likumdošanas procedūrai<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0066"><P>Tiesību aktā ir pieļauta pilnvaru nepareiza izmantošana, ja, pamatojoties uz objektīvām, atbilstīgām un saskanīgām pazīmēm, izrādās, ka tas ir pieņemts tikai vai vismaz galvenokārt tāpēc, lai sasniegtu citus mērķus, nevis tos, kuru sasniegšanai attiecīgās pilnvaras ir tikušas piešķirtas, vai tādēļ, lai apstākļos, kādi ir konkrētajā gadījumā, varētu izvairīties no LESD īpaši paredzētas procedūras piemērošanas (spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150505">2015. gada 5. maijs</DATE>, <NAME.CASE>Spānija/Parlaments un Padome</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑146/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:298">EU:C:2015:298</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0056">56.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20130416">2013. gada 16. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE>Spānija un Itālija/Padome</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑274/11 un C‑295/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:240">EU:C:2013:240</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0033">33.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0100"><NO.P>100.</NO.P><TXT>Tādējādi otrais atcelšanas pamats ir noraidāms.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><?PAGE NO="19"?><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">VI.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Trešais pamats: LESD 56. panta pārkāpums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0101"><NO.P>101.</NO.P><TXT>Ungārijas valdība uzskata, ka Direktīva 2018/957 ir pretrunā LESD 56. pantam, kurā ir paredzēta pakalpojumu sniegšanas brīvība. Pēc tās domām, pienākumi un ierobežojumi, kas tiek noteikti dalībvalstīs iedibinātiem uzņēmumiem, kad tie norīko darbā darba ņēmējus citā dalībvalstī pakalpojumu sniegšanas jomā, ir diskriminējoši, nevajadzīgi un nesamērīgi ar mērķi, ko ar tiem ir iecerēts sasniegt. Turklāt ar autopārvadājumu jomā noteikto esot pārkāpts LESD 58. panta 1. punkts.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0102"><NO.P>102.</NO.P><TXT>Ungārijas valdības kritika koncentrējas uz trim Direktīvas 2018/957 elementiem, proti:</TXT><P><LIST TYPE="OTHER"><ITEM><NP><NO.P>‐</NO.P><TXT>1. panta 2. punkta a) apakšpunktu, ar kuru Direktīvas 96/71 3. panta 1. punkta pirmās daļas c) apakšpunktā jēdziens <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0067" REF.END="QE0067"/>minimālās algas likmes<QUOT.END REF.START="QS0067" CODE="201D" ID="QE0067"/> tiek aizvietots ar <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0068" REF.END="QE0068"/>atalgojumu<QUOT.END REF.START="QS0068" CODE="201D" ID="QE0068"/>;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>‐</NO.P><TXT>1. panta 2. punkta b) apakšpunktu, ar kuru Direktīvas 96/71 3. pantā tiek iekļauts 1.a punkts, paredzot gandrīz pilnīgu uzņemošās valsts darba noteikumu un nosacījumu [nodarbinātības noteikumu] piemērošanu darba ņēmējiem, kas norīkoti darbā ilgāk par 12 mēnešiem, un</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>‐</NO.P><TXT>3. panta 3. punktu, kas attiecas uz autopārvadājumu nozari.</TXT></NP></ITEM></LIST></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0103"><NO.P>103.</NO.P><TXT>Komisija, Padome, Eiropas Parlaments un lietā iestājušos dalībvalstu valdības uzskata, ka šis trešais pamats ir nepamatots.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">A.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Ievada apsvērums: LESD 56. pants un saskaņošanas direktīvas par darbā norīkotajiem darba ņēmējiem</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0104"><NO.P>104.</NO.P><TXT>Pirms pievēršos šī pamata analīzei, es sniegšu ievada apsvērumu par LESD 56. panta piemērošanu Direktīvai 2018/957.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0105"><NO.P>105.</NO.P><TXT>Kā norāda Eiropas Parlaments, LESD 56. panta piemērošana Savienības saskaņošanas normai tiek veikta citādi, nekā tad, ja to izmanto, lai izvērtētu valsts pasākumus, ar kuriem ir ierobežota šī pamatbrīvība.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0106"><NO.P>106.</NO.P><TXT>Ir tiesa, ka pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu aizliegums attiecas ne tikai uz valsts pasākumiem, bet arī uz Savienības iestāžu pasākumiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0067"><P>Spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150902">2015. gada 2. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Groupe Steria</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑386/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:524">EU:C:2015:524</NO.ECLI>), <REF.NP.ECR REF="NP0039">39.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>; <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20101026">2010. gada 26. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Schmelz</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑97/09</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:632">EU:C:2010:632</NO.ECLI>), <REF.NP.ECR REF="NP0050">50.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20030918">2003. gada 18. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bosal</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑168/01</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2003:479">EU:C:2003:479</NO.ECLI>), <REF.NP.ECR REF="NP0025">25.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0026">26.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>. Pēc analoģijas attiecībā uz brīvu preču apriti skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19970625">1997. gada 25. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Kieffer</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Thill</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑114/96</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1997:316">EU:C:1997:316</NO.ECLI>), <REF.NP.ECR REF="NP0027">27.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20120712">2012. gada 12. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Association Kokopelli</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑59/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:447">EU:C:2012:447</NO.ECLI>), <REF.NP.ECR REF="NP0080">80.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>. Tomēr nedrīkst aizmirst, ka Savienības likumdevējs pieņem saskaņošanas noteikumus tieši tādēļ, lai sekmētu pakalpojumu sniegšanas brīvību, vienlaikus nodrošinot to personu sociālo pamattiesību aizsardzību, kuras tā var skart<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0068"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19970513">1997. gada 13. maijs</DATE>, <NAME.CASE>Vācija/Parlaments un Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑233/94</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1997:231">EU:C:1997:231</NO.ECLI>), <REF.NP.ECR REF="NP0017">17.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>: <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0069" REF.END="QE0069"/>[..] dalībvalstis noteiktos apstākļos var pieņemt vai saglabāt spēkā pasākumus, kas veido brīvas aprites šķēršļus. Tieši šāda veida šķēršļus Līguma 57. panta 2. punkts ļauj Kopienai novērst, koordinējot dalībvalstu normatīvos un administratīvos aktus, kas attiecas uz darbības sākšanu un izvēršanu kā pašnodarbinātām personām. Tā kā runa ir par koordinācijas pasākumiem, Kopienai ir jāņem vērā dažādu dalībvalstu izvirzītie vispārējo interešu mērķi un jānosaka tāds šo interešu aizsardzības līmenis, kāds šķiet pieņemams Kopienai<QUOT.END REF.START="QS0069" CODE="201D" ID="QE0069"/>.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0107"><NO.P>107.</NO.P><TXT>Tiesas judikatūru par <HT TYPE="ITALIC">valsts tiesību normām</HT>, kas ierobežo norīkoto darba ņēmēju pārvietošanos pakalpojumu sniegšanas jomā, nevar vienkārši attiecināt uz <HT TYPE="ITALIC">Savienības tiesību normām</HT>, ar kurām tiek saskaņota šī joma, tādām kā Direktīva 2018/957.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="20"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0108"><NO.P>108.</NO.P><TXT>Kā jau minēju, ar Direktīvu 96/71 Savienības likumdevējs neapstrīdami apvienoja trīs mērķus, kurus ir grūti savienot: veicināt un atvieglot pakalpojumu pārrobežu sniegšanu, aizsargāt norīkotos darbiniekus un nodrošināt godīgu konkurenci starp ārvalstu un vietējiem konkurentiem. Lai šo direktīvu pielāgotu notikušajām izmaiņām, Savienības likumdevējam bija jāmaina šis līdzsvars ar Direktīvu 2018/957, kas fokusējas uz vienu no šiem mērķiem (uzlabot norīkoto darba ņēmēju tiesību aizsardzību).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0109"><NO.P>109.</NO.P><TXT>Kontrole, ko saistībā ar prasību atcelt tiesību aktu Tiesa var veikt par saskaņošanas direktīvas spēkā esamību, nozīmē, ka būtu jāizvērtē, vai direktīva atbilst samērīguma principam, bet šāda kontrole nedod tiesības aizvietot politiskos risinājumus, kas ir tās satura pamatā. Kā viens no Savienības tiesību vispārējiem principiem samērīguma princips <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0070" REF.END="QE0070"/>prasa, lai ar Savienības tiesību normām ieviestie līdzekļi ir atbilstoši attiecīgā tiesiskā regulējuma leģitīmo mērķu īstenošanai un nepārsniedz to sasniegšanai nepieciešamo<QUOT.END REF.START="QS0070" CODE="201D" ID="QE0070"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0069"><P>Spriedums Čehijas Republika/Parlaments un Padome, 76. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0110"><NO.P>110.</NO.P><TXT>Atgādināšu, ka attiecībā uz šo prasību kontroli tiesā Tiesa ir noteikusi šādus kritērijus:</TXT><P><LIST TYPE="OTHER"><ITEM><NP><NO.P>‐</NO.P><TXT><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0071" REF.END="QE0071"/>[..] likumdevējam ir atzinusi plašu rīcības brīvību tam piešķirto pilnvaru īstenošanā jomās, kurās tam ir jāizdara izvēle ar politiku, ekonomiku vai sociālām lietām saistītos jautājumos un kurās tam ir jāveic sarežģīts novērtējums. Tādēļ runa nav par to, vai šajā jomā veiktais pasākums bija labākais vai vienīgais iespējamais, jo tikai tā neatbilstība mērķim, ko kompetentās iestādes vēlas sasniegt, var ietekmēt šāda pasākuma likumību<QUOT.END REF.START="QS0071" CODE="201D" ID="QE0071"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0070"><P>Turpat, 77. punkts un tajā minētā judikatūra.</P></NOTE>.</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>‐</NO.P><TXT><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0072" REF.END="QE0072"/>[..]Savienības likumdevēja plašā rīcības brīvība, uz kuras izmantošanu attiecas ierobežota pārbaude tiesā, ir saistīta ne tikai ar pieņemamo normu raksturu un piemērojamību, bet zināmā mērā arī ar pamata faktisko apstākļu konstatēšanu<QUOT.END REF.START="QS0072" CODE="201D" ID="QE0072"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0071"><P>Turpat, 78. punkts un tajā minētā judikatūra.</P></NOTE>.</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>‐</NO.P><TXT><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0073" REF.END="QE0073"/>[Savienības likumdevējam] sava izvēle ir jāpamato ar objektīviem kritērijiem un jāpārliecinās, vai ar veikto pasākumu sasniedzamie mērķi var attaisnot – pat būtiskas – saimnieciski negatīvas sekas, kas rodas konkrētiem saimnieciskās darbības subjektiem<QUOT.END REF.START="QS0073" CODE="201D" ID="QE0073"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0072"><P>Turpat, 79. punkts un tajā minētā judikatūra. Saskaņā ar LES un LESD pievienotā 2. protokola par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu 5. pantu leģislatīvā akta projektā ir pienācīgi izvērtē jebkura apgrūtinājuma, kas rodas uzņēmējdarbības subjektiem, nepieciešamība, nodrošinot, lai tas ir pēc iespējas mazs un atbilstīgs noteiktajam mērķim.</P></NOTE>.</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>‐</NO.P><TXT><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0074" REF.END="QE0074"/>Turklāt pārbaude tiesā, lai gan tā ir ierobežota, paredz, ka Savienības iestādēm, kas ir pieņēmušas attiecīgo tiesību aktu, ir jāspēj Tiesā pierādīt, ka tiesību akts ir pieņemts, efektīvi īstenojot savu rīcības brīvību, kas nozīmē, ka ir ņemti vērā visi būtiskie fakti un apstākļi, kuri attiecas uz situāciju, ko ir paredzēts reglamentēt ar šo tiesību aktu. No tā izriet, ka šīm iestādēm ir jāspēj vismaz skaidri un nepārprotami iesniegt un izklāstīt pamata faktiskos apstākļus, kuri bija jāņem vērā, lai pamatotu šajā tiesību aktā iekļautos pasākumus, kas ir apstrīdēti, un no kuriem bija atkarīga tām piešķirtās rīcības brīvības īstenošana<QUOT.END REF.START="QS0074" CODE="201D" ID="QE0074"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0073"><P>Turpat, 81. punkts un tajā minētā judikatūra.</P></NOTE>.</TXT></NP></ITEM></LIST></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0111"><NO.P>111.</NO.P><TXT>Savienības likumdevējam, ņemot vērā šos kritērijus, bija plaša rīcības brīvība tik sarežģītā jomā kā darba ņēmēju starptautiskas norīkošanas regulējums. Ir jānoskaidro, vai tas izmantoja šo rīcības brīvību <HT TYPE="ITALIC">acīmredzami</HT> neatbilstoši, kad mainīja interešu līdzsvaru, pie kāda bija nonākts Direktīvā 96/71, ieviešot izmaiņas ar Direktīvu 2018/957.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="21"?><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">B.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Trešā pamata pirmā daļa: pietiekama norīkoto darba ņēmēju aizsardzība ar pakalpojuma sniedzēja uzņēmuma izcelsmes valsts tiesību normām</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">1.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Argumenti</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0112"><NO.P>112.</NO.P><TXT>Ungārijas valdība uzskata, ka ar Direktīvu 2018/957 ir pārkāpts LESD 56. pants, jo, paredzot uzņemošās valsts nodarbinātības noteikumu piemērošanu norīkotajiem darba ņēmējiem, ar to nav ņemts vērā savstarpējas atzīšanas princips. Tās ieskatā, šo darba ņēmēju tiesību aizsardzību pietiekami nodrošina izcelsmes valsts tiesību akti. Uzņemošās valsts tiesību aktu attiecināšana uz viņiem esot pretrunā savstarpējas atzīšanas principam un radot šķērsli brīvai pakalpojumu sniegšanai<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0074"><P><DATE ISO="19940809">1994. gada 9. augusta</DATE> spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Vander Elst</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑43/93</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1994:310">EU:C:1994:310</NO.ECLI>), <REF.NP.ECR REF="NP0016">16.</REF.NP.ECR> punktā</REF.DOC.ECR>, ir nospriests, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0075" REF.END="QE0075"/>[..] pakalpojumu sniegšanas brīvību, kas ir viens no Līguma pamatprincipiem, var ierobežot tikai ar tiesību aktiem, kas pamatoti ar primārajiem vispārējo interešu apsvērumiem un kas ir piemērojami ikvienai personai vai uzņēmumam, kas darbojas uzņemošās dalībvalsts teritorijā, tiktāl, ciktāl šīs intereses neaizsargā noteikumi, kuriem pakalpojumu sniedzējs ir pakļauts tā iedibināšanās dalībvalstī [..]<QUOT.END REF.START="QS0075" CODE="201D" ID="QE0075"/>.</P></NOTE>. Direktīva 2006/123/EK<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0075"><P>Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (<DATE ISO="20061212">2006. gada 12. decembris</DATE>) par pakalpojumiem iekšējā tirgū (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="376" PAGE.FIRST="36" DATE.PUB="2006">OV 2006, L 376, 36. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE> arī nosakot pienākumu atzīt nodarbinātības noteikumus, kurus ir paredzējusi cita dalībvalsts saskaņā ar Savienības tiesībām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0113"><NO.P>113.</NO.P><TXT>Konkrētāk, Ungārijas valdība uzskata, ka norīkoto darba ņēmēju un uzņemošās valsts vietējo darba ņēmēju darba samaksas pielīdzināšana, kā arī ilgtermiņa norīkoto darba ņēmēju gandrīz pilnīga pielīdzināšana vietējiem darba ņēmējiem liek apšaubīt uzņemošās valsts minimālās algas spēju nodrošināt norīkotajiem darba ņēmējiem atbilstošu iztiku un ierobežo dažu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0076" REF.END="QE0076"/>jauno dalībvalstu<QUOT.END REF.START="QS0076" CODE="201D" ID="QE0076"/>, kurās ir zemākas algu izmaksas, salīdzinošās priekšrocības. Turklāt Komisija savā ietekmes novērtējumā neesot sniegusi datus, kas pamatotu to izmaiņu nepieciešamību, kas ir ieviestas ar Direktīvu 2018/957.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0114"><NO.P>114.</NO.P><TXT>Visbeidzot Ungārijas valdība uzsver atšķirību starp uzņemošās valsts darba tiesību normu piemērošanu, kas noteiktas Direktīvā 2018/957, un norīkotajiem darba ņēmējiem piemērojamā sociālā nodrošinājuma režīma piemērošanu, kas ir paredzēts Regulā (EK) Nr. 883/2004<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0076"><P>Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (<DATE ISO="20040429">2004. gada 29. aprīlis</DATE>) par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="166" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2004">OV 2004, L 166, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 987/2009 (<DATE ISO="20090916">2009. gada 16. septembris</DATE>), ar ko nosaka īstenošanas kārtību Regulai (EK) Nr. 883/2004 (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="284" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2009">OV 2009, L 284, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>), un ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 465/2012 (<DATE ISO="20120522">2012. gada 22. maijs</DATE>) (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="149" PAGE.FIRST="4" DATE.PUB="2012">OV 2012, L 149, 4. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE>. Regulā ir noteikts, ka uz darbā norīkoto darba ņēmēju attiecas un viņam tiek piemērotas izcelsmes valsts sociālā nodrošinājuma normas, jo tās ir vairāk piemērotas viņa tiesību aizsardzības nodrošināšanai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0115"><NO.P>115.</NO.P><TXT>Komisija, Padome, Eiropas Parlaments un lietā iestājušos dalībvalstu valdības uzskata, ka šī trešā pamata daļa nav pamatota.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">2.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Vērtējums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0116"><NO.P>116.</NO.P><TXT>Ir vairāki iemesli, kas, manuprāt, liek nepiekrist Ungārijas valdības argumentiem.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="22"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0117"><NO.P>117.</NO.P><TXT>Pirmkārt, uz Direktīvu 2006/123 nevar atsaukties, lai attiecinātu uz norīkotajiem darba ņēmējiem izcelsmes valsts tiesību normas. Šī direktīva neattiecas uz darba tiesībām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0077"><P>Tās 1. panta 6. punktā par darba tiesībām uzskata <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0077" REF.END="QE0077"/>jebkurus tiesību aktos vai līgumos paredzētus noteikumus, kuri attiecas uz nodarbinātības nosacījumiem, darba apstākļiem, tostarp veselības aizsardzību un drošību darbā, un darba devēju un darba ņēmēju savstarpējām attiecībām un kurus dalībvalstis piemēro atbilstīgi saviem tiesību aktiem, kas ir saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem<QUOT.END REF.START="QS0077" CODE="201D" ID="QE0077"/>.</P></NOTE> un dalībvalstu valsts tiesību aktiem sociālā nodrošinājuma jomā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0078"><P>Spriedums <HT TYPE="ITALIC">Čepelnik</HT>, 29.–36. punkts.</P></NOTE>. Turklāt tās 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir norādīts, ka Direktīva 96/71 prevalē pār Direktīvu 2006/123, ja rodas pretruna [ar tiesību aktu, kas regulē] <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0078" REF.END="QE0078"/>īpašus aspektus piekļuvei kādai pakalpojumu darbībai vai tās veikšanai konkrētās nozarēs vai konkrētās profesijās<QUOT.END REF.START="QS0078" CODE="201D" ID="QE0078"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0079"><P>Direktīvas 2006/123 86. apsvērumā ir arī apstiprināts, ka šis vispārējais saskaņošanas akts pakalpojumu tirdzniecības iekšējā tirgū jomā neattiecas uz nodarbinātības noteikumiem, kas saskaņā ar Direktīvu 96/71 tiek piemēroti darba ņēmējiem, kuri ir norīkoti sniegt pakalpojumu citā dalībvalstī.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0118"><NO.P>118.</NO.P><TXT>Otrkārt, Tiesas sākotnējā judikatūrā par valsts pasākumu, ar kuriem tiek ierobežota darba ņēmēju norīkošana, saderību ar LESD 56. pantu tiešām tika ņemti vērā šo darba ņēmēju aizsardzības apstākļi to uzņēmuma izcelsmes valstī<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0080"><P>Spriedums <HT TYPE="ITALIC">Arblade</HT> u.c., 34. punkts.</P></NOTE>. Šī pati pieeja attiecībā uz ierobežojumiem, kas neietilpa tās piemērošanas jomā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0081"><P>Spriedumi, <HT TYPE="ITALIC">De Clercq</HT> u.c., 45.–47. punkts, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20101007">2010. gada 7. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Santos Palhota</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑515/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:589">EU:C:2010:589</NO.ECLI>), <REF.NP.ECR REF="NP0025">25.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0027">27.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0045">45.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>, ir saglabājusies judikatūrā pēc Direktīvas 96/71. Tomēr Tiesa neņem vērā izcelsmes valsts normas, kad ir jāpiemēro Direktīvas 96/71 3. pants darba ņēmēju nodarbinātības noteikumiem, jo tas liegtu šai normai tās lietderīgo iedarbību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0082"><P>Spriedums <HT TYPE="ITALIC">Laval un Partneri</HT>, 80. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0119"><NO.P>119.</NO.P><TXT>Treškārt, Komisijas veiktajā ietekmes novērtējumā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0083"><P>SWD(2016) 52 <HT TYPE="ITALIC">final</HT>, <DATE ISO="20160308">2016. gada 8. marts</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Commission Staff Working Document. Impact Assessment accompanying the document Proposal for a Directive of the European Parliament and the Council amending Directive 96/71/EC concerning the posting of workers in the framework of the provision of services</HT> [Komisijas dienestu darba dokuments. Ietekmes novērtējuma kopsavilkums. Pavaddokuments dokumentam Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai, ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes <DATE ISO="19961216">1996. gada 16. decembra</DATE> Direktīvu 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā].</P></NOTE> bija ietverti pietiekami dati un informācija, lai pamatotu tiesību akta priekšlikumu, kā rezultātā tika pieņemta Direktīva 2018/957. Ir taisnība, kā atzīst pati Komisija, ka dati par darba ņēmēju starptautisko pārvietošanos nebija pilnīgi precīzi, jo tie izrietēja no valstu sociālā nodrošinājuma iestāžu sniegtās informācijas, pamatojoties uz A1 veidlapu izsniegšanu. Darba samaksas atšķirības starp valstīm Komisija arī novērtēja saskaņā ar aptuveniem datiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0120"><NO.P>120.</NO.P><TXT>Tomēr Tiesas judikatūrā Savienības likumdevējam ir atzīta plaša rīcības brīvība to pamatdatu pārbaudē, kas ir nepieciešami Savienības tiesību akta pieņemšanai. Šī novērtējuma kontrolei tiesā ir jābūt ierobežotai<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0084"><P>Spriedums Čehijas Republika/Parlaments un Padome, 77. punkts.</P></NOTE>. Tātad Komisijas ietekmes novērtējuma dokumentā bija pietiekami fakti, lai pamatotu Direktīvas 2018/957 pieņemšanu. Likumdošanas procedūras laikā šie dati netika apstrīdēti un kalpoja Komisijai par pamatu, lai apsvērtu vairākas alternatīvas un pamatoti izvēlētos to, kura stiprinātu darba ņēmēju aizsardzību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0121"><NO.P>121.</NO.P><TXT>Ceturtkārt, es uzskatu, ka nebūtu pareizi attiecināt norīkoto darba ņēmēju sociālā nodrošinājuma sistēmu (Regula Nr. 883/2004) uz viņu nodarbinātības noteikumiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0122"><NO.P>122.</NO.P><TXT>Savienības noteikumu, ar kuriem koordinē valstu sociālā nodrošinājuma sistēmas, loģika ir paredzēta, kā apgalvo Padome, attiecībām starp personu, kam ir tiesības un pienākumi, un valsti, kas tai nodrošina atbalstu. Tādēļ Regulas Nr. 883/2004 11. panta 1. punktā kā pamatprincips ir noteikts, ka personas ir pakļautas tikai vienas dalībvalsts tiesību aktiem, kas parasti būs faktiskā darba vieta saskaņā ar <HT TYPE="ITALIC">lex loci laboris</HT> principu.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="23"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0123"><NO.P>123.</NO.P><TXT>Tomēr šim vispārējam principam ir izņēmumi. To vidū ir princips, saskaņā ar kuru ir saglabājama darba ņēmēja ekskluzīva sasaiste ar izcelsmes valsts sociālā nodrošinājuma sistēmu (proti, tās valsts sistēmu, kurā uzņēmums, kas ir darba devējs, darbojas parasti), ja šo darba ņēmēju uzņēmums ir norīkojis uz citu dalībvalsti uz noteiktu laiku, kas nepārsniedz 24 mēnešus, ja vien ir izpildīti Regulas Nr. 883/2004 12. panta nosacījumi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0085"><P>Izņēmuma pamatā ir vēlme, cik vien iespējams veicināt pakalpojumu brīvu sniegšanu un izvairīties no nevajadzīgiem un dārgiem administratīviem un cita veida sarežģījumiem, kas nebūtu ne darba ņēmēju, ne uzņēmumu, ne sociālā nodrošinājuma iestāžu interesēs.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0124"><NO.P>124.</NO.P><TXT>Šis izņēmums nav attiecināms uz norīkoto darba ņēmēju nodarbinātības noteikumiem, jo tas attiecas uz tiesiskajām attiecībām starp vājāko pusi (nodarbināto personu) un stiprāko pusi (darba devēju). Lai labāk aizsargātu darba ņēmēju, ir nepieciešams apvienot izcelsmes valsts darba tiesību normu un citu uzņemošās valsts darba tiesību normu piemērošanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0125"><NO.P>125.</NO.P><TXT>Direktīva 96/71 atbilst šai idejai, jo tā nodrošina, ka darba ņēmējiem tiek piemērots uzņemošās valsts nodarbinātības noteikumu kodols (kas ir paplašināts ar Direktīvu 2018/957), vienlaikus ļaujot citus darba attiecību aspektus regulēt ar izcelsmes valsts tiesību aktiem. Šajā ziņā tajā ir ievērota Romas I regula<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0086"><P>Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 593/2008 (<DATE ISO="20080617">2008. gada 17. jūnijs</DATE>) par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Roma I) (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="177" PAGE.FIRST="6" DATE.PUB="2008">OV 2008, L 177, 6. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE>, ko es minēšu turpinājumā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0126"><NO.P>126.</NO.P><TXT>Rezumējot – risinājums, kas ar Regulu Nr. 883/2004 ir sniegts attiecībā uz norīkoto darba ņēmēju sociālo nodrošinājumu (pakļautība izcelsmes valsts tiesiskajam regulējumam), nav attiecināms uz viņu nodarbinātības noteikumiem, uz kuriem daļēji attiecas uzņemošās valsts tiesību akti kopā ar izcelsmes valsts tiesību aktiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0087"><P>Vienīgais šī noteikuma izņēmums ir noteikts Direktīvas 96/71 3. panta 7. punktā, kurā ir paredzēts, ka uzņemošās valsts darba noteikumu piemērošana nekavē piemērot darba ņēmējiem labvēlīgākus nodarbinātības noteikumus. Tas nozīmē, ka uz darbā norīkotu darba ņēmēju joprojām var attiekties izcelsmes valsts darba tiesību akti un nodarbinātības noteikumi, ja tie ir labvēlīgāki nekā uzņemošās valsts noteikumi. Šajos apstākļos uzņemošajai valstij ir jāatzīst, ka ir piemērojami izcelsmes valsts tiesību akti, un tā nedrīkst noteikt papildu apgrūtinājumus darba ņēmēju norīkošanai, kuras mērķis ir īstenot pakalpojumu starptautisku sniegšanu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0127"><NO.P>127.</NO.P><TXT>Visbeidzot, Tiesa nevar aizvietot Savienības likumdevēja izvērtējumu ar savējo. Kā jau esmu atgādinājis, tai ir tikai jāpārbauda, vai Savienības likumdevējs nav acīmredzami pārsniedzis tam piešķirto plašo rīcības brīvību attiecībā uz sarežģītiem novērtējumiem, kuri tam bija jāveic.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0128"><NO.P>128.</NO.P><TXT>Šajā gadījumā es neuzskatu, ka Savienības likumdevējs ir izvēlējies pasākumus, kas būtu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0079" REF.END="QE0079"/>acīmredzami nepiemēroti<QUOT.END REF.START="QS0079" CODE="201D" ID="QE0079"/> attiecībā uz sasniedzamo mērķi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0088"><P>Spriedums Čehijas Republika/Parlaments un Padome, 77. punkts.</P></NOTE>. Tas arī nav pārsniedzis plašo rīcības brīvību, kas tam bija, grozot iepriekšējo regulējumu tik sarežģītā jomā kā darba ņēmēju starptautiska norīkošana.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">C.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Trešā pamata otrā daļa: nediskriminācijas principa pārkāpums</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">1.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Argumenti</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0129"><NO.P>129.</NO.P><TXT>Ungārijas valdība uzskata, ka ar Direktīvu 2018/957 ir pārkāpts nediskriminācijas princips, kas aizliedz piemērot atšķirīgas normas salīdzināmās situācijās vai vienādas normas atšķirīgās situācijās<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0089"><P>Spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20070322">2007. gada 22. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Talotta</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑383/05</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2007:181">EU:C:2007:181</NO.ECLI>), <REF.NP.ECR REF="NP0018">18.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un <HT TYPE="ITALIC">Laval un Partneri</HT>, 115. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="24"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0130"><NO.P>130.</NO.P><TXT>Pirmkārt, pienākuma maksāt norīkotajiem darba ņēmējiem minimālo algu aizstāšana ar pienākumu nodrošināt tiem tādu pašu atalgojumu kā vietējiem darba ņēmējiem radot uzņēmumu, kas sniedz pakalpojumus un norīko savus darba ņēmējus, diskrimināciju salīdzinājumā ar vietējiem uzņēmumiem. Diskriminācija esot tajā, ka uzņemošās valsts uzņēmumiem saviem darba ņēmējiem ir jāmaksā tikai minimālās algas likmes, kas ir noteiktas valsts tiesībās, savukārt citu dalībvalstu uzņēmumiem, kas norīko darba ņēmējus, ir jāmaksā viņiem atalgojums, kas tiek noteikts saskaņā ar valsts praksi un kas, kā uzskata Ungārijas valdība, noteikti būs augstāks nekā minimālās algas likme.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0131"><NO.P>131.</NO.P><TXT>Otrkārt, Ungārijas valdība argumentē, ka vienu un to pašu noteikumu piemērošana gan ilgtermiņa norīkotajiem darba ņēmējiem, gan vietējiem darba ņēmējiem saskaņā ar Direktīvas 96/71 3. panta 1.a punktu ir nesaderīga ar nediskriminācijas principu, jo abas darba ņēmēju kategorijas neatrodas salīdzināmās situācijās.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0132"><NO.P>132.</NO.P><TXT>Nediskriminācijas princips esot pārkāpts arī ar pienākumu uzņēmumiem, kuri norīko darba ņēmējus, maksāt viņiem ceļa, ēdināšanas un naktsmītnes izdevumus (Direktīvas 96/71 jaunais 3. panta 7. punkts).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0133"><NO.P>133.</NO.P><TXT>Komisija, Padome, Eiropas Parlaments un lietā iestājušos dalībvalstu valdības uzskata, ka šī trešā pamata daļa ir nepamatota.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">2.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Vērtējums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0134"><NO.P>134.</NO.P><TXT>Direktīvā 96/71, ar Direktīvu 2018/957 grozītajā redakcijā, kopumā nav uzskatītas par vienādām norīkoto darba ņēmēju un uzņemošās valsts vietējo darba ņēmēju situācijas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0135"><NO.P>135.</NO.P><TXT>Tādēļ 3. panta 1. punktā izsmeļoši ir uzskaitītas jomas, kurās uz norīkotajiem darba ņēmējiem tiek attiecināts uzņemošās valsts tiesiskais regulējums ar mērķi nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi salīdzinājumā ar vietējiem darba ņēmējiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0090"><P>Runa ir par to obligāto minimālās aizsardzības normu kodolu, kas ir piemērojami jomās, kurās uzņemošā valsts var prasīt, lai tiktu ievērotas tās iekšējās tiesības (spriedumi <HT TYPE="ITALIC">Laval un Partneri</HT>, 59. punkts, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20080619">2008. gada 19. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Luksemburga</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑319/06</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:350">EU:C:2008:350</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0026">26.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Pārējās jomās nav noteikta vienlīdzīgas attieksmes prasība pret abām darba ņēmēju grupām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0136"><NO.P>136.</NO.P><TXT>Jēdziena <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0080" REF.END="QE0080"/>minimālās algas likmes<QUOT.END REF.START="QS0080" CODE="201D" ID="QE0080"/> aizvietošana ar <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0081" REF.END="QE0081"/>atalgojums<QUOT.END REF.START="QS0081" CODE="201D" ID="QE0081"/>, ko es minēšu vēlāk, nerada Ungārijas apgalvoto diskrimināciju attiecībā uz uzņēmumiem, kuri norīko darba ņēmējus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0137"><NO.P>137.</NO.P><TXT>Proti, saskaņā ar jauno 3. panta 1. punkta trešo daļu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0082" REF.END="QE0082"/>atalgojuma jēdzienu nosaka saskaņā ar tās dalībvalsts valsts tiesību aktiem un/vai praksi, uz kuras teritoriju darba ņēmējs ir norīkots, un tas ietver – visus atalgojuma pamatelementus, kas kā <HT TYPE="ITALIC">obligāti</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0091"><P>Mans izcēlums.</P></NOTE> ir noteikti ar valsts normatīvajiem vai administratīvajiem aktiem, vai ar tādiem koplīgumiem vai šķīrējtiesas nolēmumiem, kuri attiecīgajā dalībvalstī ir pasludināti par vispārēji piemērojamiem vai kurus citādā veidā piemēro saskaņā ar 8. punktu<QUOT.END REF.START="QS0082" CODE="201D" ID="QE0082"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0138"><NO.P>138.</NO.P><TXT>Tādēļ uzņēmumiem, kas norīko darba ņēmējus, būtu jāmaksā viņiem tikai atalgojums, kas ietver minimālo algu, pieskaitot jebkuru citu [atalgojumu veidojošo] obligāto elementu uzņemošajā valstī. Šādi definēti atalgojuma elementi ir piemērojami arī vietējiem darba ņēmējiem, ņemot vērā to saistošo raksturu saskaņā ar uzņemošās valsts tiesībām, un tie ir jāmaksā uzņēmumiem, kas iedibināti šajā valstī, un nepastāv atšķirīga attieksme. Protams, Direktīvā 2018/957 nav konkretizēts, kuri atalgojuma elementi ir obligāti; tas ir jautājums, kas tiek risināts uzņemošās valsts tiesībās.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="25"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0139"><NO.P>139.</NO.P><TXT>Direktīva 2018/957, kā izriet no Komisijas ietekmes novērtējuma, nenosaka norīkoto un vietējo darba ņēmēju atalgojuma <HT TYPE="ITALIC">pilnīgu pielīdzināšanu</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0092"><P><DATE ISO="20160308">2016. gada 8. marta</DATE> dokuments SWD(2016) 52 <HT TYPE="ITALIC">final</HT>, 4.5.2. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0140"><NO.P>140.</NO.P><TXT>Attiecībā uz apgalvoto diskrimināciju, kas izrietot no tā, ka vienādi noteikumi tiekot piemēroti norīkotajiem ilgtermiņa darba ņēmējiem un vietējiem darba ņēmējiem, es tikai atkārtošu, ka Direktīvas 96/71 3. panta 1.a punktā nav noteikta vienāda attieksme pret abu veidu darba ņēmējiem. Šis noteikums <HT TYPE="ITALIC">tuvina</HT> norīkoto ilgtermiņa darba ņēmēju regulējumu vietējo darba ņēmēju regulējumam, bet to <HT TYPE="ITALIC">nepielīdzina</HT> tieši tādēļ, ka to situācija ir atšķirīga.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0141"><NO.P>141.</NO.P><TXT>Es nesaskatu diskrimināciju arī uzņēmumu, kas norīko darba ņēmējus, pienākumā apmaksāt tiem ceļa, ēdināšanas un naktsmītnes izdevumus. Tie ir izdevumi, ko rada pati norīkošana un kas darba devējam ir jāmaksā darba ņēmējam saskaņā ar valsts tiesību aktiem vai praksi, kuri ir piemērojami darba attiecībām, proti, izcelsmes valsts tiesību aktiem vai praksi. Attiecīgā direktīvas norma norāda, saskaņā ar kuras valsts tiesībām ir jāapmaksā izdevumi, kas ir radušies saistībā ar norīkošanu, un dalībvalstīm ir tiesības to noteikt savā tiesiskajā regulējumā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0093"><P>Skat. Direktīvas 2018/957 19. apsvērumu.</P></NOTE>. Es neredzu, kāda veida diskrimināciju var radīt šis noteikums.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">D.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Trešā pamata trešā daļa: samērīguma principa pārkāpums</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">1.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Argumenti</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0142"><NO.P>142.</NO.P><TXT>Ungārijas valdība uzskata, ka Direktīva 2018/957 apgrūtina un ierobežo pakalpojumu starptautisku sniegšanu ar darbaspēka norīkošanu iekšējā tirgū, jo tikai paaugstina norīkoto darba ņēmēju aizsardzību. Tādējādi tā neesot piemērota, lai sasniegtu tās noteiktos mērķus, un pārkāpj samērīguma principu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0143"><NO.P>143.</NO.P><TXT>Komisija, Padome, Eiropas Parlaments un lietā iestājušos dalībvalstu valdības uzskata, ka šī trešā pamata daļa ir nepamatota.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">2.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Vērtējums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0144"><NO.P>144.</NO.P><TXT>Samērīguma princips prasa, lai Savienības iestāžu akti būtu piemēroti ar attiecīgo tiesisko regulējumu sasniedzamo leģitīmo mērķu īstenošanai un nepārsniegtu šo mērķu sasniegšanai nepieciešamo<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0094"><P>Spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20100608">2010. gada 8. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Vodafone</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑58/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:321">EU:C:2010:321</NO.ECLI>), <REF.NP.ECR REF="NP0051">51.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>; <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20120712">2012. gada 12. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Association Kokopelli</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑59/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:447">EU:C:2012:447</NO.ECLI>), <REF.NP.ECR REF="NP0038">38.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150616">2015. gada 16. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Gauweiler</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑62/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:400">EU:C:2015:400</NO.ECLI>), <REF.NP.ECR REF="NP0067">67.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0145"><NO.P>145.</NO.P><TXT>Savienības iestādēm, kad tām ir jāizdara izvēle tehniskos jautājumos un jāveic sarežģītas prognozes un novērtējumi, ir plaša rīcības brīvība. Tiesa tikai pārbauda, vai Savienības likumdevējs nav <HT TYPE="ITALIC">acīmredzami</HT> pārsniedzis šo plašo rīcības brīvību, izvēloties pasākumus, kas ir acīmredzami nepiemēroti vai nesamērīgi attiecībā pret sasniedzamo mērķi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0095"><P>Spriedumi Čehijas Republika/Parlaments un Padome, 78. punkts, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20100708">2010. gada 8. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Afton Chemical</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑343/09</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:419">EU:C:2010:419</NO.ECLI>), <REF.NP.ECR REF="NP0046">46.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0146"><NO.P>146.</NO.P><TXT>Piekrītu Padomei un Parlamentam, ka Savienības likumdevējs, pieņemot Direktīvu 2018/957, ir ievērojis samērīguma principa prasības.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0147"><NO.P>147.</NO.P><TXT>Lai izvairītos no atkārtošanās, es izskatīšu Ungārijas valdības argumentus par noteikumu, kas attiecas uz norīkotajiem ilgtermiņa darba ņēmējiem, nesamērīgumu šī trešā pamata ceturtajā daļā.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="26"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0148"><NO.P>148.</NO.P><TXT>Attiecībā uz norīkoto darba ņēmēju darba samaksu ar Direktīvu 2018/957 veiktā jēdziena <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0083" REF.END="QE0083"/>minimālās algas likmes<QUOT.END REF.START="QS0083" CODE="201D" ID="QE0083"/> aizvietošana ar <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0084" REF.END="QE0084"/>atalgojums<QUOT.END REF.START="QS0084" CODE="201D" ID="QE0084"/> tika Komisijas publicētajā ietekmes novērtējumā pamatota ar pirmā jēdziena lietošanas radītajām grūtībām, piemērojot Direktīvu 96/71.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0149"><NO.P>149.</NO.P><TXT>Lai labotu šo situāciju, Komisija izpētīja iespējamos risinājumus un to ekonomiskās sekas. Tā izvēlējās risinājumu, kuru uzskatīja par vispiemērotāko – īstenot ierobežotu Direktīvas 96/71 reformu, rezultātā pieņemot Direktīvu 2018/957, un noraidīja variantu, saskaņā ar kuru būtu jāpublicē skaidrojošs paziņojums, un variantu, saskaņā ar kuru Direktīva 96/71 nebūtu jāgroza<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0096"><P>Dokuments SWD(2016) 52 <HT TYPE="ITALIC">final</HT>, <DATE ISO="20160308">2016. gada 8. marts</DATE>, <DATE ISO="20160323">23</DATE>. un nākamās lpp.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0150"><NO.P>150.</NO.P><TXT>Manuprāt, šis risinājums nav pretrunā samērīguma principam un nenosaka ierobežojumu, kas nav saderīgs ar LESD 56. pantu. Šī viedokļa pamatā ir vairāki argumenti.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0151"><NO.P>151.</NO.P><TXT>Pirmkārt, jēdziens <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0085" REF.END="QE0085"/>minimālās algas likmes<QUOT.END REF.START="QS0085" CODE="201D" ID="QE0085"/> bija radījis praktiskas grūtības<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0097"><P>Francijas valdība tiesas sēdē uzsvēra šīs praktiskās grūtības, norādot, ka Francijā nošķir minimālo algu (<HT TYPE="ITALIC">SMIC</HT>) un <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0086" REF.END="QE0086"/>minimālās algas likmes<QUOT.END REF.START="QS0086" CODE="201D" ID="QE0086"/> Direktīvas 96/71 izpratnē. Šīs minimālās algas likmes papildus minimālajai algai ietver piemaksas par nakts stundām vai bīstamību, kas arī ir jāmaksā norīkotajiem darba ņēmējiem.</P></NOTE>, kā to apliecina Tiesas judikatūra un it īpaši tās spriedums <HT TYPE="ITALIC">Sähköalojen ammattiliitto</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0098"><P>38.–70. punkts.</P></NOTE>. Minētajā spriedumā tika pieņemta plaša interpretācija, kas ietver:</TXT><P><LIST TYPE="OTHER"><ITEM><NP><NO.P>‐</NO.P><TXT>tāda minimālās stundas likmes vai akorda algas aprēķina iespējamību, kas balstīts uz darba ņēmēju iedalījumu darba samaksas grupās, kāds ir paredzēts uzņemošās dalībvalsts koplīgumos, ar nosacījumu, ka šis aprēķins un iedalījums tiek veikti saskaņā ar saistošiem un pārskatāmiem noteikumiem, bet tas ir jāpārbauda valsts tiesai;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>‐</NO.P><TXT>dienas naudu ar tādiem pašiem nosacījumiem kā tie, kurus piemēro dienas naudas iekļaušanai minimālajā algā, ko izmaksā [vietējiem] darba ņēmējiem, kad viņi tiek norīkoti darbā uzņemošās dalībvalsts teritorijā;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>‐</NO.P><TXT>ikdienas ceļa izdevumu kompensāciju, kas tiek izmaksāta darba ņēmējiem ar nosacījumu, ka laiks, kuru viņi ik dienu pavada ceļā, lai nokļūtu darba vietā un no tās atgrieztos, ir ilgāks par vienu stundu;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>‐</NO.P><TXT>samaksu par atvaļinājuma laiku, kas ir jāpiešķir uz minimālo apmaksātā ikgadējā atvaļinājuma laiku.</TXT></NP></ITEM></LIST></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0152"><NO.P>152.</NO.P><TXT>Savienības likumdevējs ņēma vērā šīs interpretācijas grūtības, kā arī Tiesas atbalstīto plašo interpretāciju, pieņemot Direktīvu 2018/957 un iekļaujot atalgojuma jēdzienu Direktīvas 96/71 3. panta 1. un 7. punktā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0153"><NO.P>153.</NO.P><TXT>Šīs izmaiņas ļauj arī ierobežot tādu uzņēmumu praksi, kas, norīkojot savus darba ņēmējus, varētu tiem maksāt minimālo algu, neraugoties uz viņu kategoriju, darba pienākumiem, profesionālo kvalifikāciju un stāžu, radot darba samaksas atšķirības salīdzinājumā ar vietējiem darba ņēmējiem līdzīgā situācijā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0099"><P>Dokuments SWD(2016) 52 <HT TYPE="ITALIC">final</HT>, <DATE ISO="20160308">2016. gada 8. marts</DATE>, <DATE ISO="20160310">10</DATE>. un 11. lpp.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0154"><NO.P>154.</NO.P><TXT>Tiesas sēdē Komisija atkārtoja to, kas jau bija pateikts tās ietekmes novērtējumā: Direktīvā 96/71 minēto <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0087" REF.END="QE0087"/>minimālo algas likmju<QUOT.END REF.START="QS0087" CODE="201D" ID="QE0087"/> identificēšana ar uzņemošās valsts tiesību aktos noteikto minimālo algu praksē bija radījusi darba samaksas atšķirības starp vietējiem darba ņēmējiem un norīkotajiem darba ņēmējiem, it īpaši tādās nozarēs kā būvniecība.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="27"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0155"><NO.P>155.</NO.P><TXT>Otrkārt, minimālās algas likmes, piemērojot Direktīvas 96/71 3. panta 1. punkta otro daļu, tiek noteiktas uzņemošās dalībvalsts tiesību aktos vai praksē<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0100"><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0088" REF.END="QE0088"/>[..] saskaņā ar šo direktīvu tas, kādi ir minimālās algas jēdziena pamatelementi, ir jādefinē tās dalībvalsts tiesībās, kurā darba ņēmēji ir norīkoti darbā, tomēr ar nosacījumu, lai šī definīcija, kāda tā izriet no valsts tiesību aktiem vai attiecīgajiem kolektīvajiem līgumiem, vai interpretācijas, ko tai sniedz valsts tiesas, neradītu šķēršļus brīvai pakalpojumu sniegšanai starp dalībvalstīm.<QUOT.END REF.START="QS0088" CODE="201D" ID="QE0088"/> Spriedumi <HT TYPE="ITALIC">Sähköalojen ammattiliitto</HT>, 34. punkts, un <HT TYPE="ITALIC">Isbir</HT>, 37. punkts.</P></NOTE>. Arī minētās likmes aprēķina veidu un ar to saistītos kritērijus nosaka uzņemošā dalībvalsts<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0101"><P>Spriedums <HT TYPE="ITALIC">Sähköalojen ammattiliitto</HT>, 39. punkts.</P></NOTE>. Valsts tiesību akti vai prakse attiecībā uz minimālās algas aprēķinu Savienības dalībvalstīs ir ļoti daudzveidīgi (un ne vienmēr pārredzami), un tas apgrūtina darba ņēmēju norīkošanu ar nodarbinātības noteikumiem, kas būtu godīgi un pielīdzināmi vietējiem darba ņēmējiem piemērojamajiem nodarbinātības noteikumiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0102"><P>Skat. Fondazione Giacomo Brodolini (FGB), <HT TYPE="ITALIC">Study on wage setting systems and minimum rates of pay applicable to posted workers in accordance with Directive 97/71/EC in a selected number of Member States and sectors</HT>, Final report, November 2015; Schiek, Oliver, Forde, Alberti, <HT TYPE="ITALIC">EU Social and Labour Rights and EU Internal Market Law</HT>, Study for the EMPL Committee, European Parliament, 2015. gada septembris (http://www.europarl.europa.eu/RegData/etudes/STUD/2015/563457/IPOL_STU%282015 %29563457_EN.pdf).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0156"><NO.P>156.</NO.P><TXT>Savā ietekmes novērtējumā Komisija pamatoja, ka <HT TYPE="ITALIC">atalgojuma</HT> jēdziens ir ļāvis koriģēt šīs neatbilstības un uzlabot norīkoto darba ņēmēju aizsardzību, radot godīgākus konkurences apstākļus starp vietējiem uzņēmumiem un uzņēmumiem, kas norīko darbiniekus pakalpojumu sniegšanai, it īpaši nozarēs ar lielu darba ņēmēju skaitu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0103"><P>Dokuments SWD(2016) 52 <HT TYPE="ITALIC">final</HT>, <DATE ISO="20160308">2016. gada 8. marts</DATE>, <DATE ISO="20160311">11</DATE>.–14. lpp.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0157"><NO.P>157.</NO.P><TXT>No iepriekš minētā var secināt, ka Savienības likumdevējs ir ievērojis samērīguma principa prasības, <HT TYPE="ITALIC">acīmredzami</HT> nepārsniedzot savu plašo rīcības brīvību tik tehniskā un sarežģītā jomā kā šī, kad tas izvēlējās pasākumu (atalgojuma jēdziena ieviešanu), kas ir piemērots izvirzīto mērķu sasniegšanai. Šis pasākums pats par sevi veicina norīkoto darba ņēmēju labāku aizsardzību un godīgas konkurences apstākļu nodrošināšanu starp vietējiem uzņēmumiem un uzņēmumiem, kuri norīko savus darba ņēmējus.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">E.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Trešā pamata ceturtā daļa: pakalpojumu sniegšanas brīvības pārkāpums, ko radījis ilgtermiņa norīkoto darba ņēmēju regulējums</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">1.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Argumenti</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0158"><NO.P>158.</NO.P><TXT>Ungārijas valdība min, ka īpašais režīms ilgtermiņa norīkotajiem darba ņēmējiem (jaunais Direktīvas 96/71 3. panta 1.a punkts) nav saderīgs ar LESD 56. pantu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0159"><NO.P>159.</NO.P><TXT>Šis režīms nesamērīgi un nepamatoti ierobežojot uzņēmumu, kas norīko darba ņēmējus pakalpojumu starptautiskās sniegšanas ietvaros, darbību, mainot ilgtermiņa norīkotajam darba ņēmējam piemērojamos tiesību aktus un piemērojot viņam visas uzņemošās dalībvalsts nodarbinātības noteikumus. Tādējādi izzūd arī robežas starp pakalpojumu sniegšanas brīvību un darba ņēmēju pārvietošanās brīvību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0160"><NO.P>160.</NO.P><TXT>Savienības iestādes un lietā iestājušos dalībvalstu valdības uzskata, ka jaunais režīms ilgtermiņa norīkotajiem darba ņēmējiem ir pamatots, atbilst samērīguma principam un nav pretrunā LESD 56. pantam.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="28"?><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">2.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Vērtējums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0161"><NO.P>161.</NO.P><TXT>Jaunā ilgtermiņa norīkoto darba ņēmēju kategorija atšķiras no <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0089" REF.END="QE0089"/>parastajiem<QUOT.END REF.START="QS0089" CODE="201D" ID="QE0089"/> norīkotajiem darba ņēmējiem. Nošķiršanas kritērijs ir norīkojuma faktiskais ilgums: ja tas pārsniedz 12 mēnešus (izņēmuma gadījumā 18 mēnešus) <HT TYPE="ITALIC">parastais</HT> norīkotais darba ņēmējs kļūst par <HT TYPE="ITALIC">ilgtermiņa</HT> norīkotu darba ņēmēju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0162"><NO.P>162.</NO.P><TXT>Kad ir pārsniegts šis termiņš, uz darbā norīkoto darba ņēmēju (tagad – ilgtermiņa) attiecas cits juridiskais režīms: papildus 3. panta 1. punktā paredzētajiem nodarbinātības noteikumiem viņam tiek piemēroti tās dalībvalsts noteikumi, kurā tiek veikts darbs.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0163"><NO.P>163.</NO.P><TXT>Kā izriet no Direktīvas 2018/957 9. apsvēruma<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0104"><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0090" REF.END="QE0090"/>Norīkošana darbā pēc būtības ir īslaicīga. Darbā norīkotie darba ņēmēji pēc tam, kad viņi ir pabeiguši darbu, kam viņi tikuši norīkoti, parasti atgriežas dalībvalstī, no kuras viņi tikuši nosūtīti. Tomēr, ņemot vērā to, ka daži norīkojumi ir ilglaicīgi, un atzīstot saikni starp uzņēmējdalībvalsts darba tirgu un darba ņēmējiem, kas norīkoti darbā uz tik ilgiem laikposmiem, gadījumos, kad norīkojums pārsniedz 12 mēnešus, uzņēmējdalībvalstīm būtu jānodrošina, ka uzņēmumi, kas norīko darbā darba ņēmējus uz šo uzņēmējdalībvalstu teritoriju, garantētu šiem darba ņēmējiem papildu nodarbinātības noteikumu kopumu, kas obligāti jāpiemēro darba ņēmējiem tajā dalībvalstī, kurā darbs tiek veikts. Pēc pakalpojumu sniedzēja motivēta paziņojuma minētais laikposms būtu jāpagarina.<QUOT.END REF.START="QS0090" CODE="201D" ID="QE0090"/></P></QUOT.S></NOTE>, tā tomēr neparedz ilgtermiņa norīkoto darba ņēmēju un vietējo darba ņēmēju (pilsoņu vai citu dalībvalstu pilsoņu, kas ir izmantojuši savas tiesības uz brīvu pārvietošanos) pilnīgu pielīdzināšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0164"><NO.P>164.</NO.P><TXT>Kā norādīts Direktīvas 2018/957 10. apsvērumā, ilgtermiņa norīkoto darba ņēmēju tiesiskā situācija joprojām ir piesaistīta pakalpojumu sniegšanas brīvībai (uz to attiecas šī brīvība)<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0105"><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0091" REF.END="QE0091"/>Lielāka darba ņēmēju aizsardzība ir jānodrošina tādēļ, lai garantētu brīvību sniegt pakalpojumus taisnīgi gan īstermiņā, gan ilgtermiņā, jo īpaši novēršot Līgumos paredzēto tiesību pārkāpšanu. Tomēr noteikumi, ar kuriem nodrošina šādu darba ņēmēju aizsardzību, nevar skart tādu uzņēmumu, kas norīko darba ņēmējus darbā uz citas dalībvalsts teritoriju, tiesības atsaukties uz brīvību sniegt pakalpojumus tostarp tajos gadījumos, kad norīkojums darbā pārsniedz 12 mēnešus vai attiecīgā gadījumā 18 mēnešus. Tādēļ jebkuriem noteikumiem, kurus piemēro darbā norīkotiem darba ņēmējiem saistībā ar norīkojumu, kas pārsniedz 12 mēnešus vai attiecīgā gadījumā 18 mēnešus, ir jāatbilst minētajai brīvībai. Saskaņā ar iedibināto judikatūru pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumi ir pieļaujami tikai tad, ja tie ir pamatoti ar sevišķi svarīgiem iemesliem saistībā ar sabiedrības interesēm un ja tie ir samērīgi un vajadzīgi.<QUOT.END REF.START="QS0091" CODE="201D" ID="QE0091"/></P></QUOT.S></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0165"><NO.P>165.</NO.P><TXT>Pretēji Ungārijas valdības aizstāvētajam viedoklim ar Direktīvu 2018/957 ieviestais jaunais 3. panta 1.a punkts pilnībā nepielīdzina ilgtermiņa norīkotos darba ņēmējus vietējiem darba ņēmējiem, jo:</TXT><P><LIST TYPE="OTHER"><ITEM><NP><NO.P>‐</NO.P><TXT>saskaņā ar minēto noteikumu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0092" REF.END="QE0092"/>šā punkta pirmo daļu nepiemēro šādiem jautājumiem: a) darba līguma noslēgšanas un izbeigšanas procedūras, formalitātes un nosacījumi, tostarp konkurences aizlieguma klauzulas; b) papildu arodpensiju shēmas<QUOT.END REF.START="QS0092" CODE="201D" ID="QE0092"/>;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>‐</NO.P><TXT>saskaņā ar 3. panta 1.a punktu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0093" REF.END="QE0093"/>visus piemērojamos nodarbinātības noteikumus [..] dalībvalstī, kurā darbu veic<QUOT.END REF.START="QS0093" CODE="201D" ID="QE0093"/>, piemēro ilgtermiņa norīkotajiem darba ņēmējiem <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0094" REF.END="QE0094"/>neatkarīgi no tā, kuras tiesības piemērojamas darba attiecībām<QUOT.END REF.START="QS0094" CODE="201D" ID="QE0094"/>. Tas nozīmē, ka šai norīkoto darba ņēmēju kategorijai, kā norāda Eiropas Parlaments savos apsvērumos, nemaina starptautisko privāttiesību normas, kas ir to tiesisko attiecību pamatā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0106"><P>Komisija atbalstīja individuālā darba līguma juridiskā režīma maiņu ilgtermiņa norīkoto darba ņēmēju gadījumā, iesakot uz tiem attiecināt uzņemošās valsts darba tiesības. Skat. Komisijas priekšlikuma COM(2016) 128 2.a punktu un Ietekmes novērtējuma SWD(2016) 52 <HT TYPE="ITALIC">final</HT> 25. lpp.</P></NOTE>;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>‐</NO.P><TXT>ilgtermiņa norīkoto darba ņēmēju pielīdzināšana vietējiem darba ņēmējiem notiek attiecībā uz <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0095" REF.END="QE0095"/>vis[iem] piemērojam[ajiem] nodarbinātības noteikum[iem] [..] dalībvalstī, kurā darbu veic<QUOT.END REF.START="QS0095" CODE="201D" ID="QE0095"/>. Par tādiem ir uzskatāmi <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0096" REF.END="QE0096"/>darba apstākļi[..] un darba ņēmēju veselības un drošības aizsardzīb[a]<QUOT.END REF.START="QS0096" CODE="201D" ID="QE0096"/>, ko regulē Direktīva 96/71 saskaņā ar tās jauno 1. panta 1. punktu. Tomēr saglabājas atšķirības tādās jomās kā sociālais nodrošinājums un nodokļi.</TXT></NP></ITEM></LIST></P></NP.ECR><?PAGE NO="29"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0166"><NO.P>166.</NO.P><TXT>Manuprāt, šīs jaunās ilgtermiņa norīkoto darba ņēmēju kategorijas tiesiskais regulējums ir pamatots un ietver samērīgus pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumus, kas ir saderīgi ar LESD 56. pantu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0167"><NO.P>167.</NO.P><TXT>12 mēnešu (izņēmuma gadījumā – 18 mēnešu) termiņa noteikšana novērš nenoteiktību, kas pastāvēja Direktīvas 96/71 sākotnējā redakcijā, kuras 2. panta 1. punktā par darbā norīkotu darba ņēmēju tika uzskatīts tāds darba ņēmējs, kas <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0097" REF.END="QE0097"/>uz ierobežotu laiku<QUOT.END REF.START="QS0097" CODE="201D" ID="QE0097"/> veica darbu dalībvalstī, kura nav viņa izcelsmes dalībvalsts. Jaunais noteikums kliedē šo nenoteiktību, paskaidrojot, ka par ilgtermiņa norīkotu darba ņēmēju tiks uzskatīts tāds darba ņēmējs, kura norīkojums turpinās ilgāk nekā 12 (vai 18) mēnešus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0168"><NO.P>168.</NO.P><TXT>Ilgtermiņa norīkotā darba ņēmēja statuss man arī šķiet saprātīgs, jo tas ir vairāk piemērots to darba ņēmēju situācijai, kas uzņemošajā valstī uzturas ilgu laika periodu, tādēļ viņu iesaiste šīs valsts darba tirgū ir lielāka. Ir loģiski (un samērīgi), ka šādos apstākļos viņiem tiek piemērots vairāk galamērķa valsts darba tiesību normu, vienlaikus saglabājot viņu saikni ar uzņēmuma, kurā viņi ir nodarbināti, izcelsmes valsti.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0169"><NO.P>169.</NO.P><TXT>Šīs izmaiņas jaunajā 3. panta 1.a punkta trešajā daļā papildina šāds precizējums: <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0098" REF.END="QE0098"/>Ja 1. panta 1. punktā minētais uzņēmums darbā norīkotu darba ņēmēju aizstāj ar citu darbā norīkotu darba ņēmēju, kas veic to pašu uzdevumu tajā pašā vietā, norīkojuma ilgums šā punkta nolūkā ir attiecīgo atsevišķo darbā norīkoto darba ņēmēju norīkojumu laikposmu kumulatīvais ilgums.<QUOT.END REF.START="QS0098" CODE="201D" ID="QE0098"/> Kaut gan praksē šis noteikums var radīt kādas grūtības, es uzskatu, ka vispārīgi tas ir piemērots, lai izvairītos no Direktīvas noteikumu apiešanas un pārkāpumiem, kas notiktu, aizvietojot vienus norīkotos darba ņēmējus ar citiem tajā pašā darba vietā.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">F.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Trešā pamata piektā daļa: LESD 58. panta 1. punkta pārkāpums</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">1.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Argumenti</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0170"><NO.P>170.</NO.P><TXT>Ungārijas valdība apgalvo, ka ar jauno Direktīvas 2018/957 3. panta 3. punktu ir pārkāpts LESD 58. panta 1. punkts, ciktāl tas uz transporta nozari attiecina šīs direktīvas par darba ņēmēju norīkošanu normu piemērošanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0171"><NO.P>171.</NO.P><TXT>Komisija, Padome, Eiropas Parlaments un lietā iestājušos dalībvalstu valdības uzskata, ka šī trešā pamata daļa ir neiedarbīga vai nepamatota.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">2.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Vērtējums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0172"><NO.P>172.</NO.P><TXT>Pakalpojumu sniegšanas brīvību transporta jomā regulē nevis LESD 56. pants, kas vispārīgi attiecas uz pakalpojumu sniegšanas brīvību, bet gan it īpaši LESD 58. panta 1. punktā noteiktais. Saskaņā ar to <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0099" REF.END="QE0099"/>pakalpojumu sniegšanas brīvību transporta jomā reglamentē noteikumi, kas izklāstīti sadaļā par transportu<QUOT.END REF.START="QS0099" CODE="201D" ID="QE0099"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0107"><P>Spriedumi, <HT TYPE="ITALIC">Dobersberger</HT>, 24. punkts, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20101222">2010. gada 22. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Yellow Cab Verkehrsbetrieb</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑338/09</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:814">EU:C:2010:814</NO.ECLI>), <REF.NP.ECR REF="NP0029">29.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>, proti, LESD 90.–100. pantā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0173"><NO.P>173.</NO.P><TXT>Lai arī Direktīvas 96/71 juridiskais pamats ir tikai normas par pakalpojumu sniegšanas brīvību (LESD 53. panta 1. punkts un 62. pants), nevis normas, kas attiecas uz kopējo transporta politiku (LESD 91. pants), var argumentēt, ka tā ir piemērojama transporta pakalpojumiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0108"><P>Ģenerāladvokāta M. Špunara [<HT TYPE="ITALIC">M. Szpunar</HT>] <DATE ISO="20190729">2019. gada 29. jūlija</DATE> secinājumi lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Dobersberger</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑16/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:638">EU:C:2019:638</NO.ECLI>), <REF.NP.ECR REF="NP0036">36.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="30"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0174"><NO.P>174.</NO.P><TXT>Direktīva 96/71 izslēdz no savas darbības jomas <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0100" REF.END="QE0100"/>tirdzniecības flotes uzņēmum[us] attiecībā uz kuģa apkalpi<QUOT.END REF.START="QS0100" CODE="201D" ID="QE0100"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0109"><P>Skat. Direktīvas 96/71 1. panta 2. punktu.</P></NOTE>, no kā ir jāsecina, ka likumdevējs vēlas, lai tā būtu piemērojama citiem pakalpojumiem transporta jomā. To apstiprina Direktīvā 2014/67 ietvertā atsauce uz <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0101" REF.END="QE0101"/>transporta nozares mobil[ajiem] darba ņēmēji[em]<QUOT.END REF.START="QS0101" CODE="201D" ID="QE0101"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0110"><P>Skat. Direktīvas 2014/67 9. panta 1. punkta b) apakšpunktu. Kopīgajā deklarācijā, kas pievienota <DATE ISO="19960924">1996. gada 24. septembra</DATE> Padomes sanāksmes <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0102" REF.END="QE0102"/>Nodarbinātība un sociālā politika<QUOT.END REF.START="QS0102" CODE="201D" ID="QE0102"/> protokolam (dokuments 10048/96 add. <DATE ISO="19960901">1</DATE>, <DATE ISO="19960920">1996. gada 20. septembris</DATE>, C.1 pielikums), ir norādīts, ka no Direktīvas 96/71 piemērošanas jomas dzelzceļa transporta, autotransporta, gaisa transporta un ūdensceļu transporta mobilie darba ņēmēji tiek izslēgti tikai gadījumā, ja nepastāv starptautiska pakalpojumu sniegšana ar darba ņēmēja norīkošanu.</P></NOTE> un norādes uz Direktīvas 96/71 piemērošanu kabotāžas pārvadājumiem citos Savienības normatīvajos aktos<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0111"><P>Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1072/2009 (<DATE ISO="20091021">2009. gada 21. oktobris</DATE>) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz piekļuvi starptautisko kravas autopārvadājumu tirgum (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="300" PAGE.FIRST="72" DATE.PUB="2009">OV 2009, L 300, 72. lpp.</REF.DOC.OJ>) 11. apsvērums un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1073/2009 (<DATE ISO="20091021">2009. gada 21. oktobris</DATE>) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz piekļuvi starptautiskajam autobusu pārvadājumu tirgum un ar ko groza Regulu (EK) Nr. 561/2006 (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="300" PAGE.FIRST="88" DATE.PUB="2009">OV 2009, L 300, 88. lpp.</REF.DOC.OJ>), 17. apsvērums.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0175"><NO.P>175.</NO.P><TXT>Saskaņā ar Direktīvas 2018/957 3. panta 3. punktu šo direktīvu piemēro <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0103" REF.END="QE0103"/>autotransporta nozarē, sākot no dienas, kad piemēro tiesību aktu, ar ko groza Direktīvu 2006/22/EK attiecībā uz kontroles prasībām un paredz konkrētus noteikumus attiecībā uz Direktīvu 96/71/EK un Direktīvu 2014/67/ES saistībā ar autovadītāju norīkošanu darbā autotransporta nozarē<QUOT.END REF.START="QS0103" CODE="201D" ID="QE0103"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0176"><NO.P>176.</NO.P><TXT>Tādējādi, kā ir apstiprināts Direktīvas 2018/957 15. apsvērumā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0112"><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0104" REF.END="QE0104"/>Ņemot vērā starptautisko autopārvadājumu izteikti mobilo darba raksturu, šīs direktīvas īstenošana šajā nozarē rada īpašus juridiskus jautājumus un grūtības, kas mobilitātes tiesību aktu kopuma ietvaros jārisina ar īpašiem noteikumiem attiecībā uz autopārvadājumiem, pastiprinot arī cīņu pret krāpšanu un ļaunprātīgu izmantošanu.<QUOT.END REF.START="QS0104" CODE="201D" ID="QE0104"/></P></QUOT.S></NOTE>, grozījumi, kas ar to ir izdarīti Direktīvā 96/71, tiks attiecināti uz autotransporta nozari tikai nākotnē un ne bez nosacījumiem, t.i., kad tiek pieņemts tiesību akts, ar ko tiek grozīta Direktīva 2006/22 un kas ietver īpašas normas attiecībā uz Direktīvu 96/71 un Direktīvu 2014/67.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0177"><NO.P>177.</NO.P><TXT>Lai gan tas tā ir, Direktīvas 2018/957 3. panta 3. punkts faktiski neietver nekādu materiāltiesisko regulējumu par darba ņēmēju norīkošanu pārvadājumu nozarē un nekādi negroza Direktīvas 96/71 piemērošanas režīmu šajā nozarē<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0113"><P>Direktīvas 96/71 piemērošana norīkotajiem darba ņēmējiem autotransporta nozarē tiek analizēta lietā C‑815/18, <HT TYPE="ITALIC">Federatie Nederlandse Vakbeweging</HT>, ko izskata Tiesas virspalāta.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0178"><NO.P>178.</NO.P><TXT>Jaunajā leģislatīvajā aktā, ko Komisija jau ir ierosinājusi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0114"><P>COM(2017) 278 <HT TYPE="ITALIC">final</HT>, <DATE ISO="20170531">2017. gada 31. maijs</DATE>, Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko attiecībā uz izpildes nodrošināšanas prasībām groza Direktīvu 2006/22 un attiecībā uz Direktīvu 96/71 un Direktīvu 2014/67 nosaka īpašus noteikumus autotransporta nozarē strādājošo transportlīdzekļu vadītāju norīkošanai darbā.</P></NOTE>, būs ietvertas šīs normas. Nekas neliedz, ka šī akta juridiskais pamats arī būtu LESD 91. pants.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0179"><NO.P>179.</NO.P><TXT>Īsumā sakot, es nesaskatu LESD 58. panta 1. punkta pārkāpumu Direktīvas 2018/957 3. panta 3. punktā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0180"><NO.P>180.</NO.P><TXT>Saskaņā ar iepriekš minētajiem argumentiem es ierosinu noraidīt trešo atcelšanas pamatu pilnībā.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><?PAGE NO="31"?><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">VII.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Ceturtais pamats: LESD 56. panta pārkāpums, ciktāl darba ņēmēju kolektīvā rīcība esot izslēgta no Direktīvas 96/71 piemērošanas jomas</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">A.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Argumenti</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0181"><NO.P>181.</NO.P><TXT>Ungārijas valdība uzskata, ka ar Direktīvas 96/71 1. panta 1.a punktu, kas ir ieviests ar Direktīvu 2018/957, tiek pārkāpts LESD 56. pants, jo tas izslēdz no tās darbības jomas tiesību streikot vai veikt citu rīcību, kura saskaņā ar valsts tiesību aktiem paredzēta dalībvalstu darba attiecību sistēmās, īstenošanu, kā arī tiesību apspriest, slēgt un izpildīt koplīgumus vai arī kolektīvi rīkoties īstenošanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0182"><NO.P>182.</NO.P><TXT>Šī izslēgšana esot pretrunā judikatūrai <HT TYPE="ITALIC">Laval un Partneri</HT> un pieļaujot situāciju, kurā tiesības streikot un apspriest koplīgumu tiek īstenotas saskaņā ar valstu tiesībām un neņemot vērā Savienības tiesību prasības. Tādējādi tā veicinātu pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumus citu valstu uzņēmumiem, kas norīko darba ņēmējus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0183"><NO.P>183.</NO.P><TXT>Komisija, Padome, Eiropas Parlaments un lietā iestājušos dalībvalstu valdības uzskata, ka šis ceturtais pamats ir nepamatots.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">B.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Vērtējums</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0184"><NO.P>184.</NO.P><TXT>Jaunais 1. panta 1.a punkts precizē Direktīvas 96/71 darbības jomu. Šī Direktīva vispārēji nosaka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0105" REF.END="QE0105"/>obligātus noteikumus, kuri ir jāievēro attiecībā uz darba apstākļiem un [norīkoto] darba ņēmēju veselības un drošības aizsardzību<QUOT.END REF.START="QS0105" CODE="201D" ID="QE0105"/>, savukārt 1.a punkts izslēdz no tās piemērošanas jomas tostarp <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0106" REF.END="QE0106"/>tiesības vai brīvību streikot vai veikt citu rīcību, kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai praksi paredzēta konkrētajās dalībvalstu darba attiecību sistēmās. Tāpat tā neskar tiesības apspriest, slēgt un izpildīt koplīgumus, vai arī kolektīvi rīkoties saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai praksi<QUOT.END REF.START="QS0106" CODE="201D" ID="QE0106"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0185"><NO.P>185.</NO.P><TXT>Ar Direktīvu 2018/957 netiek ieviesti nekādi jauninājumi Direktīvā 96/71 attiecībā uz kolektīvo rīcību. 22. apsvērumā ir skaidri norādīts, ka šī direktīva <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0107" REF.END="QE0107"/>neierobežo dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz kolektīvu rīcību, lai aizsargātu amatu un profesiju intereses<QUOT.END REF.START="QS0107" CODE="201D" ID="QE0107"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0186"><NO.P>186.</NO.P><TXT>Manuprāt, Ungārijas valdības piedāvātās šīs normas interpretācijas pamatā ir kļūda. Direktīvas 96/71 nepiemērošana darba ņēmēju kolektīvas rīcības tiesībām nenozīmē, ka uz to īstenošanu neattiecas pārējo valstu tiesību normas un Savienības tiesības. Minētā 1. panta 1.a punkta sākumā ir noteikts, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0108" REF.END="QE0108"/>šī direktīva nekādā veidā neietekmē dalībvalstīs un Savienības līmenī atzīto pamattiesību īstenošanu, tostarp [..]<QUOT.END REF.START="QS0108" CODE="201D" ID="QE0108"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0187"><NO.P>187.</NO.P><TXT>Tādēļ šī norma neizslēdz to, ka darba ņēmēju norīkošanas gadījumos tiek piemērots Hartas 28. pants vai Tiesas iepriekšējā judikatūra par darba ņēmēju kolektīvās rīcības tiesību īstenošanu un tās ietekmi uz pakalpojumu sniegšanas brīvību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0188"><NO.P>188.</NO.P><TXT>Tādēļ es uzskatu, ka jaunais Direktīvas 96/71 1. panta 1.a punkts neierobežo pakalpojumu sniegšanas brīvību, un ierosinu noraidīt šo atcelšanas pamatu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">VIII.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Piektais pamats: tiesiskās drošības principa pārkāpums kā sekas Direktīvas 2018/957 nesaderībai ar Regulu Nr. 593/2008 (Roma I)</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">A.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Argumenti</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0189"><NO.P>189.</NO.P><TXT>Piektajam pamatam faktiski ir divas atšķirīgas daļas bez lielas saiknes starp tām.</TXT><?PAGE NO="32"?><P><LIST TYPE="OTHER"><ITEM><NP><NO.P>‐</NO.P><TXT>No vienas puses, Ungārijas valdība apgalvo, ka Direktīva 2018/957 ir pretrunā Regulai Nr. 593/2008, kā arī tiesiskās drošības un normatīvo aktu skaidrības principiem, jo maina šīs regulas piemērošanu, negrozot tās tekstu, un tas rada būtisku tiesisku nenoteiktību attiecībā uz tās pareizu piemērošanu.</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>‐</NO.P><TXT>No otras puses, tā apgalvo, ka jēdziena <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0109" REF.END="QE0109"/>atalgojums<QUOT.END REF.START="QS0109" CODE="201D" ID="QE0109"/> precizitātes trūkums rada nenoteiktību, ar ko tiek pārkāpti normatīvo aktu skaidrības un tādējādi tiesiskās drošības principi.</TXT></NP></ITEM></LIST></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0190"><NO.P>190.</NO.P><TXT>Komisija, Padome, Eiropas Parlaments un lietā iestājušos dalībvalstu valdības uzskata, ka šis piektais pamats ir nepamatots.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">B.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Piektā pamata pirmās daļas vērtējums: saikne starp Direktīvu 2018/957 un Regulu Nr. 593/2008 (Roma I)</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0191"><NO.P>191.</NO.P><TXT>Romas I regulas 8. panta 1. punktā ir vispārīgi noteikta kolīziju norma attiecībā uz individuālajiem darba līgumiem piemērojamajām tiesībām, kas ir pušu izvēlēti tiesību akti (saskaņā ar tajā norādītajiem nosacījumiem). Ja šāda izvēle nav izdarīta, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0110" REF.END="QE0110"/>līgumu reglamentē tās valsts tiesību akti, kurā vai – ja tā nav – no kuras darbinieks pastāvīgi veic darbu, pildot līgumu. Ja darbinieks uz laiku ir nodarbināts citā valstī, neuzskata, ka ir mainījusies valsts, kurā darbinieks pastāvīgi veic savu darbu<QUOT.END REF.START="QS0110" CODE="201D" ID="QE0110"/> (2. punkts).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0192"><NO.P>192.</NO.P><TXT>Romas I regulas 23. pants ietver izņēmumu no tajā ietverto tiesību kolīziju normu piemērošanas: tas pieļauj, ka gadījumā, ja Savienības tiesību noteikumos ir paredzētas normas, kas ir piemērojamas līgumsaistībām noteiktās jomās, šīs normas ir prioritāras<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0115"><P>Saskaņā ar Romas I regulas 23. pantu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0111" REF.END="QE0111"/>[..] šī regula neskar tādu Kopienas tiesību aktu piemērošanu, kuros saistībā ar konkrētiem jautājumiem ir paredzētas kolīziju normas attiecībā uz līgumsaistībām<QUOT.END REF.START="QS0111" CODE="201D" ID="QE0111"/>.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0193"><NO.P>193.</NO.P><TXT>Tādēļ pār Romas I regulas vispārīgajām normām par tiesību akta izvēli prevalē speciālās normas, kas šajā ziņā ir ietvertas Savienības tiesību īpašajos noteikumos<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0116"><P>Skat. analīzi Van Hoek, A., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0112" REF.END="QE0112"/>Re‑embedding the transnational employment relationship: a tale about the limitations of (EU) law?<QUOT.END REF.START="QS0112" CODE="201D" ID="QE0112"/>, <HT TYPE="ITALIC">Common Market Law Review</HT>, 2018, Nr. 3, 455.–460. lpp.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0194"><NO.P>194.</NO.P><TXT>Pretēji tam, ko apgalvo Ungārijas valdība, es uzskatu, ka Direktīvas 96/71 3. panta 1. punkts (attiecībā uz parastajiem norīkotajiem darba ņēmējiem) un jaunais 3. panta 1.a punkts (attiecībā uz darba ņēmējiem, kam ir ilgtermiņa norīkojums) ir <HT TYPE="ITALIC">speciālās</HT> tiesību aktu kolīziju <HT TYPE="ITALIC">normas</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0117"><P>Skat. ģenerāladvokāta N. Vāla [<HT TYPE="ITALIC">N. Wahl</HT>] secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Sähköalojen ammattiliitto</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑396/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2236">EU:C:2014:2236</NO.ECLI>), <REF.NP.ECR REF="NP0047">47.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0053">53.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>, kuru piemērošana ir apvienojama ar Romas I regulas noteikumiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0118"><P>Īstenībā Direktīva 96/71 neizslēdz Romas I regulu, bet gan liek kopā piemērot abus tiesību aktus. Saskaņā ar 3. panta 1. punktu un 1.a punktu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0113" REF.END="QE0113"/>dalībvalstis, neatkarīgi no tā, kuras tiesības piemērojamas darba attiecībām, nodrošina [..]<QUOT.END REF.START="QS0113" CODE="201D" ID="QE0113"/>, ka tiek piemērots uzņemošās valsts nodarbinātības noteikumu kopums. Tas nozīmē, ka darba līgumam piemērojamo tiesību aktu nosaka saskaņā ar Romas I regulas 8. pantu, bet ierobežo tā sekas, Direktīvas 96/71 3. panta 1. punktā un 1.a punktā nosakot, ka darba līgumam katrā ziņā tiek piemēroti noteikti nodarbinātības noteikumi, kas ir paredzēti uzņemošās valsts tiesību normās.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0195"><NO.P>195.</NO.P><TXT>Šie divi Direktīvas 96/71 noteikumi – papildus secinājumam par tiesību aktu, kas būtu piemērojams saskaņā ar parastajām kolīziju normām, – paredz, ka ir piemērojami šādi uzņemošās valsts tiesību noteikumi:</TXT><P><LIST TYPE="OTHER"><ITEM><NP><NO.P>‐</NO.P><TXT>attiecībā uz parastajiem norīkotajiem darba ņēmējiem – normas, kas attiecas uz noteikumiem (darba ņēmēju nodarbinātības noteikumiem un drošības un veselības aizsardzības noteikumiem), kuri ir sīki izklāstīti 3. panta 1. punktā ietvertajā izsmeļošajā sarakstā;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>‐</NO.P><TXT>attiecībā uz ilgtermiņa norīkotajiem darba ņēmējiem papildus jau minētajiem noteikumiem piemēro pārējos uzņemošās valsts noteikumus, kā tika izklāstīts iepriekš (3. panta 1.a punkts).</TXT></NP></ITEM></LIST></P></NP.ECR><?PAGE NO="33"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0196"><NO.P>196.</NO.P><TXT>Kā apgalvo Padome savos apsvērumos, Romas I regulas izstrādes process liecina, ka tās 23. pants attiecas uz Direktīvā 96/71 paredzēto izņēmumu, jo Komisijas priekšlikumā bija ietverts pielikums ar speciālajām tiesību normām, kas bija atrodamas citos Savienības tiesību aktos, un to vidū bija arī Direktīvas 96/71 normas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0119"><P>Skat. dokumentu COM(2005)650 <HT TYPE="ITALIC">final</HT>, <DATE ISO="20051215">2005. gada 15. decembris</DATE>, <DATE ISO="20051224">24</DATE>. lpp.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0197"><NO.P>197.</NO.P><TXT>Direktīvas 96/71 11. apsvērums apstiprina šo apgalvojumu, nosakot, ka konvencija (ko ir aizvietojusi Romas I regula) <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0114" REF.END="QE0114"/>neietekmē to noteikumu piemērošanu, kuros saistībā ar kādu konkrētu jautājumu noteikti tiesību aktu izvēles noteikumi, kas attiecas uz līgumsaistībām un kas ir vai būs ietverti Eiropas Kopienu institūciju tiesību aktos vai valstu likumos, kuri ir saskaņoti šo aktu īstenošanā<QUOT.END REF.START="QS0114" CODE="201D" ID="QE0114"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0198"><NO.P>198.</NO.P><TXT>Tas pats ir secināms no Romas I regulas 40. apsvēruma, saskaņā ar kuru <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0115" REF.END="QE0115"/>[..] ar šo regulu tomēr nedrīkstētu būt liegta iespēja saistībā ar konkrētiem jautājumiem Kopienas tiesību aktos iekļaut kolīziju normas attiecībā uz līgumsaistībām<QUOT.END REF.START="QS0115" CODE="201D" ID="QE0115"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0199"><NO.P>199.</NO.P><TXT>Tātad tiesiskās drošības princips pretēji Ungārijas argumentētajam neprasa, lai Direktīvas 96/71 grozījumi, kas ir veikti ar Direktīvu 2018/957, tiktu papildināti ar Romas I regulas grozījumiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0200"><NO.P>200.</NO.P><TXT>Šīs regulas 23. pants pieļauj Direktīvas 96/71 īpašo normu līdzāspastāvēšanu ar šīs pašas regulas 8. panta vispārīgajām normām attiecībā uz norīkoto darba ņēmēju līgumiem. Abu veidu normas ir pietiekami skaidras, paredzamas un precīzas, un tādējādi ir ievērots tiesiskās drošības princips<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0120"><P>Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesiskās drošības princips prasa, lai tiesību normas būtu skaidras un precīzas un to iedarbība būtu paredzama, lai tādējādi ieinteresētās personas varētu novērtēt savu tiesisko situāciju un attiecības, ko regulē Savienības tiesības (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150505">2015. gada 5. maijs</DATE>, <NAME.CASE>Spānija/Padome</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑147/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:299">EU:C:2015:299</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0079">79.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0201"><NO.P>201.</NO.P><TXT>Šis apgalvojums nav atzīstams par pretrunīgu tāpēc, ka – kā apgalvo Ungārija – Direktīvas 96/71 jaunā 3. panta 1.a punkta trešajā daļā ir paredzēts krāpšanas apkarošanas noteikums gadījumiem, ja norīkojumos tiek aizstāti darba ņēmēji, ko es iepriekš esmu minējis<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0121"><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0116" REF.END="QE0116"/>Ja [..] uzņēmums darbā norīkotu darba ņēmēju aizstāj ar citu darbā norīkotu darba ņēmēju, kas veic to pašu uzdevumu tajā pašā vietā, norīkojuma ilgums šā punkta nolūkā ir attiecīgo atsevišķo darbā norīkoto darba ņēmēju norīkojumu laikposmu kumulatīvais ilgums.<QUOT.END REF.START="QS0116" CODE="201D" ID="QE0116"/></P></QUOT.S></NOTE>. Šajā gadījumā uz katra aizvietojošā darba ņēmēja līgumu var attiecināt atšķirīgas valsts tiesību aktus, un šis noteikums tikai pievieno nosacījumu saistībai starp Direktīvu 96/71 un Romas I regulu, lai novērstu krāpšanu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">C.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Piektā pamata otrās daļas vērtējums: ar Direktīvu 2018/957 ieviestā jēdziena <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0117" REF.END="QE0117"/>atalgojums<QUOT.END REF.START="QS0117" CODE="201D" ID="QE0117"/> nenoteiktība</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0202"><NO.P>202.</NO.P><TXT>Ungārijas valdības viedoklis ir tāds, ka jaunā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0118" REF.END="QE0118"/>atalgojuma<QUOT.END REF.START="QS0118" CODE="201D" ID="QE0118"/> jēdziena, ar kuru aizvietots iepriekšējais jēdziens <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0119" REF.END="QE0119"/>minimālās algas likmes<QUOT.END REF.START="QS0119" CODE="201D" ID="QE0119"/>, nenoteiktība un neskaidrība ir nesaderīga ar normatīvo aktu skaidrību, ko nosaka tiesiskās drošības princips.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0203"><NO.P>203.</NO.P><TXT>Šī piektā atcelšanas pamata daļa balstās uz otro prasības pamatu, kuru es jau ierosināju noraidīt.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0204"><NO.P>204.</NO.P><TXT>Ir paradoksāli, ka Ungārijas valdība šo pašu iebildumu (tiesiskā nedrošība) neizvirza pret Direktīvā 96/71 iepriekš lietoto jēdzienu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0122"><P>Šādi tā apgalvoja tiesas sēdē.</P></NOTE>, kura interpretācija bija radījusi zināmas grūtības, turpretī iebilst pret normu, ar kuru tiek mēģināts pārvarēt šīs interpretācijas grūtības.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0205"><NO.P>205.</NO.P><TXT>Tikpat paradoksāli ir tas, ka atvasināto tiesību aktam tiek pārmests tas, ka tas apdraud tiesisko drošību, kaut gan jēdziens, pret kuru tiek vērsta kritika, pastāv LESD 153. panta 5. punktā.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="34"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0206"><NO.P>206.</NO.P><TXT>Jaunajā Direktīvas 96/71 3. panta 1. punkta trešajā daļā lietotais <HT TYPE="ITALIC">atalgojuma</HT> jēdziens ir saistīts ar to, ko paredz tās dalībvalsts tiesību akti vai prakse, kuras teritorijā darba ņēmējs ir norīkots. Attiecībā uz tā saturu – ar to saprot visus atalgojuma pamatelementus, kas kā obligāti ir noteikti ar valsts normatīvajiem vai administratīvajiem aktiem vai ar tādiem koplīgumiem vai šķīrējtiesas nolēmumiem, kuri attiecīgajā dalībvalstī ir pasludināti par vispārēji piemērojamiem vai kurus citādā veidā piemēro saskaņā ar 8. punktu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0207"><NO.P>207.</NO.P><TXT>Direktīvas 2018/957 17. apsvērumā ir atgādināts, ka jautājums par noteikumu par atalgojumu paredzēšanu ir tikai dalībvalstu kompetencē. Tām vai sociālajiem partneriem ir jānosaka arī algas. Tā tas ir apstiprināts LESD 153. panta 5. punktā, izslēdzot darba samaksu no Savienības iestāžu saskaņojošās kompetences sociālās politikas jomā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0208"><NO.P>208.</NO.P><TXT>Tādējādi atšķirības starp norīkoto darba ņēmēju darba samaksai piemērojamajām normām ir neizbēgamas līdz brīdim, kad Savienības kompetencē būs tās saskaņot. Kā jau minēju, tas pats bija ar jēdzienu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0120" REF.END="QE0120"/>minimālās algas likmes<QUOT.END REF.START="QS0120" CODE="201D" ID="QE0120"/>, kurš tika izmantots Direktīvas 96/71 sākotnējā versijā, kam ir bijuši nepieciešami Tiesas skaidrojumi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0209"><NO.P>209.</NO.P><TXT>Ir taisnība, ka jēdzienam <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0121" REF.END="QE0121"/>atalgojums<QUOT.END REF.START="QS0121" CODE="201D" ID="QE0121"/> – tāpat kā lielai daļai šajā jomā izmantoto jēdzienu – būtu nepieciešama interpretācija, kas iezīmētu tās apveidus. Bet šī iezīme, kas ir kopīga vairākiem citiem līdzīgiem jēdzieniem, nav pietiekama, kā min Ungārijas valdība, lai apgalvotu, ka jēdziens, kas tika ieviests ar Direktīvu 2018/957, ir tik lielā mērā nenoteikts, ka ar to būtu pārkāpts tiesiskās drošības princips.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0210"><NO.P>210.</NO.P><TXT>Atgādināšu arī, ka, lai mazinātu problēmas, ar kurām varētu saskarties norīkotie darba ņēmēji un viņu uzņēmumi, jaunā Direktīvas 96/71 3. panta 1. punkta ceturtā un piektā daļa nosaka dalībvalstīm pārredzamības pienākumu, saskaņā ar kuru tām tīmekļa vietnē ir jāsniedz atbilstoša, precīza un atjaunināta informācija par tostarp <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0122" REF.END="QE0122"/>šā punkta trešajā daļā minētajiem atalgojuma pamatelementiem un visiem nodarbinātības noteikumiem saskaņā ar šā panta 1.a punktu<QUOT.END REF.START="QS0122" CODE="201D" ID="QE0122"/>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">IX.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Secinājumi</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0211"><NO.P>211.</NO.P><TXT>Ņemot vērā iepriekš minēto, iesaku Tiesai:</TXT><P><LIST TYPE="ARAB"><ITEM><NP><NO.P>1)</NO.P><TXT>Pilnībā noraidīt Ungārijas prasību.</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>2)</NO.P><TXT>Piespriest Ungārijai segt savus, kā arī atlīdzināt Eiropas Parlamenta un Eiropas Savienības Padomes tiesāšanās izdevumus.</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>3)</NO.P><TXT>Piespriest Eiropas Komisijai un Francijas, Vācijas un Nīderlandes valdībām segt savus tiesāšanās izdevumus.</TXT></NP></ITEM></LIST></P></NP.ECR></GR.SEQ></CONTENTS.CONCLUSION></CONCLUSION>