<?xml version="1.0" encoding="UTF-8"?><CONCLUSION NNC="YES" xmlns:fmx="http://opoce" xmlns:xsi="http://www.w3.org/2001/XMLSchema-instance" xsi:noNamespaceSchemaLocation="http://formex.publications.europa.eu/schema/formex-05.58-20161101.xd"><BIB.CONCLUSION><REF.CASE FILE="n.a."><NO.CASE>C-39/18 P</NO.CASE></REF.CASE><NO.CELEX>62018CC0039</NO.CELEX><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:359">EU:C:2019:359</NO.ECLI><NO.SEQ>0001</NO.SEQ><PAGE.FIRST.ECR>1</PAGE.FIRST.ECR><PAGE.SEQ>1</PAGE.SEQ><PAGE.LAST.ECR>13</PAGE.LAST.ECR><PAGE.TOTAL>13</PAGE.TOTAL></BIB.CONCLUSION><CURR.TITLE><PAGE.HEADER><P><HT TYPE="ITALIC"><HT TYPE="SC">E. Tanchev</HT></HT> <HT TYPE="SC">secinājumi – Lieta C‑39/18 P</HT></P><P><HT TYPE="SC">Komisija/<HT TYPE="ITALIC">NEX International Limited</HT></HT></P></PAGE.HEADER></CURR.TITLE><TITLE><TI><P><HT TYPE="UC">Ģenerāladvokāta Jevgenija Tančeva</HT> [<HT TYPE="ITALIC"><HT TYPE="UC">Evgeni Tanchev</HT></HT>]</P><P><HT TYPE="UC">secinājumi,</HT></P><P>sniegti <DATE ISO="20190502">2019. gada 2. maijā</DATE><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0001"><P>Oriģinālvaloda – angļu.</P></NOTE></P></TI><STI><P><HT TYPE="BOLD">Lieta C‑39/18 P</HT></P><P>Eiropas Komisija</P><P>pret</P><P><HT TYPE="ITALIC">NEX International Limited</HT> (iepriekš <HT TYPE="ITALIC">Icap plc</HT><HT TYPE="NORMAL">,</HT></P><P><HT TYPE="ITALIC">Icap Management Services Ltd</HT> un</P><P><HT TYPE="ITALIC">Icap New Zealand Ltd</HT>)</P></STI></TITLE><INTERMEDIATE><INDEX IDX.CLOSE="" SEPARATOR=" – " IDX.OPEN=""><KEYWORD>Apelācijas sūdzība</KEYWORD><KEYWORD>Konkurence</KEYWORD><KEYWORD>Nolīgumi, lēmumi un saskaņotas darbības</KEYWORD><KEYWORD>Jenās izteikto procentu likmju atvasināto instrumentu sektors</KEYWORD><KEYWORD>Naudas sodi</KEYWORD><KEYWORD>Pienākums norādīt pamatojumu</KEYWORD></INDEX></INTERMEDIATE><CONTENTS.CONCLUSION><NP.ECR IDENTIFIER="NP0001"><NO.P>1.</NO.P><TXT>Ar šo apelācijas sūdzību Eiropas Komisija vēlas panākt, lai tiktu atcelts Vispārējās tiesas spriedums <HT TYPE="ITALIC">Icap plc</HT> u.c./Komisija<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0002"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20171110">2017. gada 10. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Icap</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑180/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2017:795">EU:T:2017:795</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>, ciktāl ar to tika atcelti naudas sodi, kas bija noteikti lēmuma par jenas procentu likmju atvasināto instrumentu (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0001" REF.END="QE0001"/>JPLAI<QUOT.END REF.START="QS0001" CODE="201D" ID="QE0001"/>) aizliegtu vienošanos lietā 2. pantā, kurā Komisija <HT TYPE="ITALIC">Icap plc</HT>, <HT TYPE="ITALIC">Icap Management Services Ltd</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Icap New Zealand Ltd</HT> piemēroja bezprecedenta naudas sodu gandrīz 15 miljonu EUR apmērā par aizliegtu vienošanos atbalstīšanu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0003"><P>Komisijas <DATE ISO="20150204">2015. gada 4. februāra</DATE> Lēmums C(2015) 432 <HT TYPE="ITALIC">final</HT> par procedūru saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 101. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta AT.39861 – Jenas procentu likmju atvasinātie instrumenti) (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0002" REF.END="QE0002"/>apstrīdētais lēmums<QUOT.END REF.START="QS0002" CODE="201D" ID="QE0002"/>).</P></NOTE>. Vispārējā tiesa konstatēja, ka Komisija savā lēmumā nebija sniegusi pietiekamu pamatojumu attiecībā uz naudas soda apmēra noteikšanai izmantoto metodoloģiju, un tādējādi tā atcēla lēmumu daļā par šo naudas sodu noteikšanu. Piebildīšu, ka Komisijas metodoloģija nebija vienkārša fiksēta naudas soda noteikšana, bet gan piecās stadijās iedalīts tests, lai aprēķinātu naudas soda pamatsummu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0002"><NO.P>2.</NO.P><TXT>Šajā apelācijas sūdzībā Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir nepareizi piemērojusi Tiesas judikatūru attiecībā uz naudas soda piemērošanai nepieciešamo pamatojumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0004"><P>It īpaši spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20151022">2015. gada 22. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">AC‑Treuhand</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑194/14 P</NO.CASE> <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:717">EU:C:2015:717</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0066">66.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0068">68.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0003"><NO.P>3.</NO.P><TXT>Kā turpmāk paskaidrošu, manuprāt, šī apelācijas sūdzība lielā mērā ir atrisināta ar Tiesas nesen pasludināto <DATE ISO="20190116">2019. gada 16. janvāra</DATE> spriedumu lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Komisija/<HT TYPE="ITALIC">United Parcel Service</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑265/17 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:23">EU:C:2019:23</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0003" REF.END="QE0003"/>spriedums lietā <HT TYPE="ITALIC">UPS</HT><QUOT.END REF.START="QS0003" CODE="201D" ID="QE0003"/>), ciktāl minētajā spriedumā Tiesa apstiprina pieeju, ko Vispārējā tiesa ir izmantojusi pārsūdzētajā spriedumā.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">I.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Tiesvedības priekšvēsture un apstrīdētais lēmums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0004"><NO.P>4.</NO.P><TXT>No pārsūdzētā sprieduma 1.–21. punkta izriet, ka <HT TYPE="ITALIC">NEX International Limited</HT> (iepriekš <HT TYPE="ITALIC">Icap plc</HT>, <HT TYPE="ITALIC">Icap Management Services Ltd</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Icap New Zealand Ltd</HT>) (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0004" REF.END="QE0004"/><HT TYPE="ITALIC">NEX</HT><QUOT.END REF.START="QS0004" CODE="201D" ID="QE0004"/>), ietilpst uzņēmumā, kas sniedz starpniecības pakalpojumus, izmantojot telefonu un elektroniskos tīklus, kā arī pēctirdzniecības pakalpojumus.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="2"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0005"><NO.P>5.</NO.P><TXT>Apstrīdētajā lēmumā Komisija ir konstatējusi, ka <HT TYPE="ITALIC">NEX</HT> ir piedalījusies sešos LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumos saistībā ar Londonas starpbanku tirgus likmes (LIBOR) un Tokijas starpbanku tirgus likmes (TIBOR) starpbanku atsauces likmju manipulācijām Japānas JPLAI tirgū. Šie pārkāpumi iepriekš tika konstatēti Komisijas <DATE ISO="20131204">2013. gada 4. decembra</DATE> Lēmumā C(2013) 8602 <HT TYPE="ITALIC">final</HT> par LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru (Lieta AT.39861 – Jenas procentu likmju atvasinātie instrumenti), piemērojot naudas sodu gandrīz 670 miljonu EUR apmērā (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0005" REF.END="QE0005"/>2013. gada lēmums<QUOT.END REF.START="QS0005" CODE="201D" ID="QE0005"/>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0006"><NO.P>6.</NO.P><TXT>Komisija <DATE ISO="20131029">2013. gada 29. oktobrī</DATE> uzsāka pārkāpuma procedūru pret <HT TYPE="ITALIC">NEX</HT>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0007"><NO.P>7.</NO.P><TXT><DATE ISO="20131112">2013. gada 12. novembrī</DATE> <HT TYPE="ITALIC">NEX</HT> informēja Komisiju par savu nodomu neizvēlēties izlīguma procedūru.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0008"><NO.P>8.</NO.P><TXT>2015. gada 4. februārī Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu, uzliekot <HT TYPE="ITALIC">NEX</HT> sešus naudas sodus kopumā <FT TYPE="NUMBER">14960000</FT> EUR apmērā par turpmāk minēto sešu pārkāpumu atbalstīšanu:</TXT><P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0006" REF.END="QE0006"/><HT TYPE="ITALIC">UBS</HT>/<HT TYPE="ITALIC">RBS</HT> 2007. gada pārkāpumu<QUOT.END REF.START="QS0006" CODE="201D" ID="QE0006"/>, kas veikts laikposmā no <DATE ISO="20070814">2007. gada 14. augusta</DATE> līdz 1. novembrim;</P></ITEM><ITEM><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0007" REF.END="QE0007"/><HT TYPE="ITALIC">UBS</HT>/<HT TYPE="ITALIC">RBS</HT> 2008. gada pārkāpumu<QUOT.END REF.START="QS0007" CODE="201D" ID="QE0007"/>, kas veikts laikposmā no <DATE ISO="20080828">2008. gada 28. augusta</DATE> līdz 3. novembrim;</P></ITEM><ITEM><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0008" REF.END="QE0008"/><HT TYPE="ITALIC">UBS</HT>/<HT TYPE="ITALIC">DB</HT> pārkāpumu<QUOT.END REF.START="QS0008" CODE="201D" ID="QE0008"/>, kas veikts laikposmā no <DATE ISO="20090522">2009. gada 22. maija</DATE> līdz 10. augustam;</P></ITEM><ITEM><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0009" REF.END="QE0009"/><HT TYPE="ITALIC">Citi</HT>/<HT TYPE="ITALIC">RBS</HT> pārkāpumu<QUOT.END REF.START="QS0009" CODE="201D" ID="QE0009"/>, kas veikts laikposmā no <DATE ISO="20100303">2010. gada 3. marta</DATE> līdz 22. jūnijam;</P></ITEM><ITEM><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0010" REF.END="QE0010"/><HT TYPE="ITALIC">Citi</HT>/<HT TYPE="ITALIC">DB</HT> pārkāpumu<QUOT.END REF.START="QS0010" CODE="201D" ID="QE0010"/>, kas veikts laikposmā no <DATE ISO="20100407">2010. gada 7. aprīļa</DATE> līdz 7. jūnijam;</P></ITEM><ITEM><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0011" REF.END="QE0011"/><HT TYPE="ITALIC">Citi</HT>/<HT TYPE="ITALIC">UBS</HT> pārkāpumu<QUOT.END REF.START="QS0011" CODE="201D" ID="QE0011"/>, kas veikts laikposmā no <DATE ISO="20100428">2010. gada 28. aprīļa</DATE> līdz 2. jūnijam.</P></ITEM></LIST></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0009"><NO.P>9.</NO.P><TXT>Pārsūdzētā sprieduma 18.–21. punktā ir noteikts:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0012" REF.END="QE0012"/>18. Komisija sākotnēji atgādināja, ka saskaņā ar Pamatnostādnēm naudas soda aprēķināšanai saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu (<REF.DOC.OJ COLL="C" NO.OJ="210" PAGE.FIRST="2" DATE.PUB="2006">OV 2006, C 210, 2. lpp.</REF.DOC.OJ>; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0013" REF.END="QE0013"/>2006. gada pamatnostādnes<QUOT.END REF.START="QS0013" CODE="201D" ID="QE0013"/>), naudas soda pamatsumma ir jānosaka, ņemot vērā apstākļus, kādos tika izdarīts pārkāpums, kā arī it īpaši pārkāpuma smagumu un ilgumu, un ka ir jāveic individuāls novērtējums par katra dalībnieka lomu pārkāpumā, un vienlaikus tajā attiecīgā gadījumā ir jābūt aplūkotiem vainu [atbildību] pastiprinošiem vai mīkstinošiem apstākļiem (apstrīdētā lēmuma 284. apsvērums).</P><P>19. Komisija norādīja, ka 2006. gada pamatnostādnēs ir sniegts pavisam maz norāžu par metodiku naudas soda aprēķināšanai tiem, kas sniedz atbalstu. Tā kā [<HT TYPE="ITALIC">NEX</HT>] darbojās starpniecības pakalpojumu tirgū, nevis procentu likmju atvasināto produktu tirgū, Komisija uzskatīja, ka apgrozījuma un naudas soda apmēra noteikšanai tā nevarēja aizstāt starpniecības izdevumus ar Japānas jenas procentu likmju atvasināto instrumentu cenām, jo šāda aizstāšana neatspoguļotu ne pārkāpuma smagumu, ne tā veidu. Komisija no tā būtībā secināja, ka ir jāpiemēro 2006. gada pamatnostādņu 37. punkts, atbilstoši kuram ir atļauts atkāpties no pamatnostādņu piemērošanas saistībā ar naudas soda pamatsummas noteikšanu (apstrīdētā lēmuma 287. apsvērums).</P><P>20. Ņemot vērā rīcības šajā lietā smagumu un ilgumu un [<HT TYPE="ITALIC">NEX</HT>] dalības katrā no sešiem pārkāpumiem šajā lietā ilgumu, Komisija par katru no tiem noteica naudas soda pamatsummu, proti, <FT TYPE="NUMBER">1040000</FT> EUR par <HT TYPE="ITALIC">UBS</HT>/<HT TYPE="ITALIC">RBS</HT> 2007. gada pārkāpumu, <FT TYPE="NUMBER">1950000</FT> EUR par <HT TYPE="ITALIC">UBS</HT>/<HT TYPE="ITALIC">RBS</HT> 2008. gada pārkāpumu, <FT TYPE="NUMBER">8170000</FT> EUR par <HT TYPE="ITALIC">UBS</HT>/<HT TYPE="ITALIC">DB</HT> pārkāpumu, <FT TYPE="NUMBER">1930000</FT> EUR par <HT TYPE="ITALIC">Citi</HT>/<HT TYPE="ITALIC">RBS</HT> pārkāpumu, <FT TYPE="NUMBER">1150000</FT> EUR par <HT TYPE="ITALIC">Citi</HT>/<HT TYPE="ITALIC">DB</HT> pārkāpumu un <FT TYPE="NUMBER">720000</FT> EUR par <HT TYPE="ITALIC">Citi</HT>/<HT TYPE="ITALIC">UBS</HT> pārkāpumu (apstrīdētā lēmuma 296. apsvērums).</P><?PAGE NO="3"?><P>21. Attiecībā uz naudas soda galīgā apmēra noteikšanu Komisija nav konstatējusi neviena vainu [atbildību] pastiprinoša vai mīkstinoša apstākļa pastāvēšanu, un tā ir ievērojusi, lai netiktu pārsniegts 10 % no ikgadējā apgrozījuma maksimālais apmērs (apstrīdētā lēmuma 299. apsvērums). Līdz ar to ar apstrīdētā lēmuma rezolutīvās daļas 2. pantu prasītājām ir uzlikti naudas sodi, kuru galīgais apmērs ir vienāds ar to pamatsummu.<QUOT.END REF.START="QS0012" CODE="201D" ID="QE0012"/></P></QUOT.S></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">II.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0010"><NO.P>10.</NO.P><TXT>Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā ir iesniegts <DATE ISO="20150414">2015. gada 14. aprīlī</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">NEX</HT> cēla prasību, lūdzot atcelt apstrīdēto lēmumu un, pakārtoti, samazināt uzlikto naudas sodu apmēru.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0011"><NO.P>11.</NO.P><TXT>Sava prasījuma atcelt apstrīdēto lēmumu pamatojumam <HT TYPE="ITALIC">NEX</HT> izvirzīja sešus pamatus. Pirmie četri pamati attiecās uz apstrīdētā lēmuma 1. panta par minēto pārkāpumu pastāvēšanu likumību. Piektais un sestais pamats bija saistīti ar šī lēmuma 2. panta par Komisijas noteiktajiem naudas sodiem par katru no šiem pārkāpumiem likumību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0012"><NO.P>12.</NO.P><TXT>Ar pārsūdzēto spriedumu daļēji tika atcelts apstrīdētā lēmuma 1. pants un pilnībā tika atcelts tā 2. pants.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0013"><NO.P>13.</NO.P><TXT>Pārsūdzētā sprieduma 91. punktā Vispārējā tiesa noraidīja pirmo pamatu, ar kuru tika apgalvots, ka esot pieļautas kļūdas konkurences ierobežojuma vai izkropļojuma <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0014" REF.END="QE0014"/>mērķa dēļ<QUOT.END REF.START="QS0014" CODE="201D" ID="QE0014"/> jēdziena interpretācijā un piemērošanā LESD 101. panta 1. punkta izpratnē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0014"><NO.P>14.</NO.P><TXT>Pārsūdzētā sprieduma 133.–144. punktā Vispārējā tiesa nosprieda, ka pierādījumi par <HT TYPE="ITALIC">NEX</HT> dalību 2008. gada <HT TYPE="ITALIC">UBS</HT>/<HT TYPE="ITALIC">RBS</HT> pārkāpumā nebija pietiekami. Minētā sprieduma 145. punktā Vispārējā tiesa daļēji apmierināja otro pamatu, kas bija saistīts ar kļūdām, piemērojot jēdzienu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0015" REF.END="QE0015"/>atbalsts<QUOT.END REF.START="QS0015" CODE="201D" ID="QE0015"/>, un atcēla apstrīdētā lēmuma 1. panta b) punktu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0015"><NO.P>15.</NO.P><TXT>Attiecībā uz trešo pamatu par to, ka attiecīgo pārkāpumu ilgums esot norādīts nepareizi, pārsūdzētā sprieduma 252. punktā Vispārējā tiesa nosprieda, ka pierādījumi, uz kuriem atsaucas Komisija, lai konstatētu <HT TYPE="ITALIC">NEX</HT> dalības četros no atlikušajiem pieciem pārkāpumiem ilgumu, nebija pietiekami, un atzina šo pamatu par daļēji pamatotu. Līdz ar to tā atcēla apstrīdētā lēmuma 1. panta a), d), e) un f) punktu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0016"><NO.P>16.</NO.P><TXT>Attiecībā uz ceturto pamatu Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 269. punktā nosprieda, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0016" REF.END="QE0016"/>Komisija, pieņemdama 2013. gada lēmumu, ir pārkāpusi [<HT TYPE="ITALIC">NEX</HT>] nevainīguma prezumpciju. Tiesa gan, ir jākonstatē, ka tās izdarītajam nevainīguma prezumpcijas pārkāpumam, pieņemot 2013. gada lēmumu, nevar būt tiešas ietekmes uz apstrīdētā lēmuma tiesiskumu, ņemot vērā procedūru, kuru iznākumā ir pieņemti šie lēmumi, autonomo raksturu<QUOT.END REF.START="QS0016" CODE="201D" ID="QE0016"/>. Tomēr pārsūdzētā sprieduma 280. punktā Vispārējā tiesa secināja, ka ceturtais pamats ir jānoraida.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0017"><NO.P>17.</NO.P><TXT>Pārsūdzētā sprieduma 286.–299. punktā Vispārējā tiesa atzina, ka piektais pamats, kas attiecas uz naudas soda apmēra noteikšanu, ir pamatots. Minētā sprieduma 292.–299. punktā ir noteikts šādi:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0017" REF.END="QE0017"/>292. Šajā lietā, pirmkārt, ir jānorāda, ka iemesli, kuru dēļ Komisija, piemērodama 2006. gada pamatnostādņu 37. punktu, nolēma atkāpties no tajās ietvertās metodoloģijas, var tikt izsecināti no apstrīdētā lēmuma 287. apsvēruma. Tie ir saistīti ar apstākli, ka [<HT TYPE="ITALIC">NEX</HT>] neveica darbības Japānas jenas procentu likmju atvasināto instrumentu tirgū un līdz ar to pārdošanas ienākumu vērtības ņemšana vērā, proti, saņemtie ienākumi no starpniecības maksas, neļāva atspoguļot pārkāpumu šajā lietā smagumu un veidu.</P><?PAGE NO="4"?><P>293. Otrkārt, tomēr ir jākonstatē, ka apstrīdētā lēmuma 287. apsvērumā nav sniegti precizējumi par Komisijas izvēlēto alternatīvo metodi, bet gan ir sniegts vispārīga rakstura apliecinājums, ka pamatsummas atspoguļo pārkāpumu šajā lietā smagumu, ilgumu un [<HT TYPE="ITALIC">NEX</HT>] līdzdalības veidu, kā arī nepieciešamību nodrošināt, lai naudas sodiem būtu pietiekami preventīva iedarbība.</P><P>294. Šādi formulēts, apstrīdētā lēmuma 287. apsvērums nav tāds, ar ko prasītājas var saprast Komisijas izvēlētās metodoloģijas pamatotību, ne arī Vispārējā tiesa var to pārbaudīt. Šāds nepietiekams pamatojums ir pieļauts arī minētā lēmuma 290.–296. apsvērumā, kuros nav sniegta minimāli ietveramā informācija, kas būtu varējusi ļaut saprast un pārbaudīt Komisijas aplūkoto elementu atbilstību un līdzsvarojumu, tai nosakot naudas sodu pamatsummu, un tas ir iepriekš 291. punktā minētās judikatūras pārkāpums.</P><P>295. No lietas dalībnieku procesuālajiem rakstiem izriet, ka jautājums par metodoloģiju, kādu Komisija bija iecerējusi izmantot naudas sodu aprēķināšanai, esot apspriests administratīvajā procesā sarunas laikā ar prasītāju pārstāvjiem. Lai gan atbilstoši iepriekš 288. punktā minētajai judikatūrai apstrīdētā akta pamatojums ir jāpārbauda, ņemot vērā tā kontekstu, nevar pieņemt, ka šādu neformālu sarunu risināšana, kuras ir domātas situācijas noskaidrošanai, var atbrīvot Komisiju no tās pienākuma apstrīdētajā lēmumā paskaidrot tās piemēroto metodoloģiju, lai noteiktu piemēroto naudas sodu apmērus.</P><P>296. Iebildumu raksta 176. apsvērumā Komisija uzsver, ka naudas sodu pamatsummas aprēķināšanai pastāv piecās stadijās iedalīts tests. Tomēr atbilstoši iepriekš 290. punktā minētajai judikatūrai šāds paskaidrojums, kas ir sniegts procesa Vispārējā tiesā stadijā, nevar tikt ņemts vērā, lai novērtētu, vai Komisija ir ievērojusi savu pienākumu norādīt pamatojumu.</P><P>297. Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jākonstatē, ka attiecībā uz [<HT TYPE="ITALIC">NEX</HT>] piemēroto naudas sodu par pārkāpumiem šajā lietā noteikšanu apstrīdētais lēmums nav pietiekami pamatots.</P><P>298. Tātad piektais pamats ir jāapmierina un pilnībā jāatceļ apstrīdētā lēmuma 2. pants, un nav jāpārbauda citi iebildumi ne saistībā ar šo pamatu, ne arī saistībā ar sesto pamatu izvirzītie iebildumi, kas attiecas vienīgi uz minētā panta likumību.</P><P>299. Turklāt, ciktāl apstrīdētā lēmuma 2. pants tiek atcelts pilnībā, nav jāaplūko prasītāju pakārtoti iesniegtie prasījumi par naudas soda apmēra grozījumiem.<QUOT.END REF.START="QS0017" CODE="201D" ID="QE0017"/></P></QUOT.S></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">III.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Apelācijas sūdzība</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">A.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Lietas dalībnieku viedokļu kopsavilkums</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0018"><NO.P>18.</NO.P><TXT>Komisija apgalvo, ka Vispārējās tiesas argumentācijā attiecībā uz piekto pamatu ir pieļautas nopietnas kļūdas tiesību piemērošanā, kuras, ja tās tiktu atzītas, neļautu Komisijai noteikt atbilstošus naudas sodus tā, lai tiem būtu pietiekami preventīva iedarbība.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0019"><NO.P>19.</NO.P><TXT>Pirmkārt, Komisija sūdzas, ka Vispārējā tiesa nav minējusi attiecīgos judikatūras principus. Tā neesot atsaukusies uz <DATE ISO="20151022">2015. gada 22. oktobra</DATE> spriedumu lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">AC‑Treuhand</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑194/14 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:717">EU:C:2015:717</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0066">66.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0068">68.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), lai gan šis esot galvenais spriedums par pārkāpuma atbalstītājam piemērota naudas soda pamatošanu.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="5"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0020"><NO.P>20.</NO.P><TXT>Vispārējā tiesa arī neesot atsaukusies uz <DATE ISO="20160128">2016. gada 28. janvāra</DATE> spriedumu lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Quimitécnica.com</HT> un <HT TYPE="ITALIC">de Mello</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑415/14 P</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:58">EU:C:2016:58</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0053">53.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). No šī sprieduma izrietot, ka Komisijas pieņemta lēmuma pamats ir jāizvērtē, ņemot vērā šā lēmuma kontekstu, tostarp lietas dalībnieku saziņu pirms un pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas. Šajā gadījumā gan administratīvajā procesā, gan pēc tam Komisija esot sniegusi <HT TYPE="ITALIC">NEX</HT> konkrētu informāciju saistībā ar naudas sodu aprēķināšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0021"><NO.P>21.</NO.P><TXT>Otrkārt, Komisija apgalvo, ka, lai gan pārsūdzētajā spriedumā (287.–291. punkts) ir atsauces uz daļu no judikatūras par naudas sodu aprēķināšanas pamatojumu, tomēr šīs judikatūras interpretēšana un piemērošana praksē nav pareiza.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0022"><NO.P>22.</NO.P><TXT>Apstrīdētā lēmuma 287. apsvērumā Komisija esot tieši norādījusi, ka <HT TYPE="ITALIC">NEX</HT> uzlikto naudas sodu pamatsummas atspoguļo <HT TYPE="ITALIC">NEX</HT> dalības attiecīgajos pārkāpumos smagumu, ilgumu un veidu, kā arī nepieciešamību panākt naudas soda pietiekami preventīvu iedarbību. Ar šiem elementiem pietiekot, lai pamatotu Komisijas lēmumus<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0005"><P>Komisija pamatojas uz spriedumiem, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20001116">2000. gada 16. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Sarrió</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑291/98 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2000:631">EU:C:2000:631</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0078">78.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20031002">2003. gada 2. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Aristrain</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑196/99 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2003:529">EU:C:2003:529</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0056">56.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20151022">2015. gada 22. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">AC‑Treuhand</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑194/14 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:717">EU:C:2015:717</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0068">68.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, līdz ar to [naudas sodu] aprēķināšanas formulu paziņošana neesot bijusi obligāta.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0023"><NO.P>23.</NO.P><TXT>Atsaucoties uz judikatūru, saskaņā ar kuru Komisijai nav jāsniedz sīkāks izklāsts vai jānorāda skaitļos izteikti elementi, kas attiecas uz naudas sodu aprēķināšanas metodi, pārsūdzētā sprieduma 291. punktā Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka šajā gadījumā Komisija nav sniegusi sīkāku informāciju par izmantoto metodi. Komisija uzskata, ka šis apgalvojums ir pretrunīgs.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0024"><NO.P>24.</NO.P><TXT>Atbilstoši judikatūrai lietā <HT TYPE="ITALIC">Chalkor</HT>, kura ir minēta pārsūdzētā sprieduma 291. punktā, atbilstoši kuram Komisijai ir pienākums izskaidrot, kā tā ir līdzsvarojusi un novērtējusi pamatsummas aprēķinā vērā ņemtos elementus, no Komisijas nevarot prasīt, lai tā norādītu elementus, kas attiecas uz naudas sodu aprēķināšanas metodi, un sniegtu iekšējo aprēķinu detalizētu izklāstu. Tomēr Vispārējā tiesa ir nospriedusi tieši pretēji, un tādējādi tā esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0025"><NO.P>25.</NO.P><TXT>Komisija uzskata, ka apstrīdētā lēmuma līdzība ar tās lēmumu termisko stabilizatoru lietā (747.–750. apsvērums) esot absolūti nepārprotama<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0006"><P>Komisijas <DATE ISO="20091111">2009. gada 11. novembra</DATE> Lēmums C(2009) 8682 <HT TYPE="ITALIC">final</HT> saskaņā ar EK 81. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru (Lieta COMP/38589 – <HT TYPE="ITALIC">Heat Stabilisers</HT>).</P></NOTE>. Pēc šī lēmuma tika pieņemts spriedums lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">AC‑Treuhand</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑194/14 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:717">EU:C:2015:717</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), kurā Tiesa uzskatīja, ka Komisijas sniegtais pamatojums ir pietiekams.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0026"><NO.P>26.</NO.P><TXT>Attiecībā uz pārsūdzētā sprieduma 295. un 296. punktu ar Vispārējās tiesas minētajiem pierādījumiem nepietiekot, lai konstatētu, ka pamatojums attiecībā uz naudas sodiem nav pietiekams. Šajos punktos Vispārējā tiesa ir atgādinājusi, ka jautājums par naudas sodu aprēķināšanas metodoloģiju ar <HT TYPE="ITALIC">NEX</HT> ir ticis apspriests administratīvajā procesā un tiesvedības gaitā Vispārējā tiesā (Komisija savai aizstāvībai it īpaši ir uzsvērusi, ka naudas sodu pamatsummas aprēķinam tā ir izmantojusi piecās stadijās iedalītu testu). Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot kļūdaini secinājusi, ka ar šiem elementiem nepietiek, lai kompensētu šajā lietā nepietiekamo pamatojumu. Šāds vērtējums esot pretrunā judikatūrai<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0007"><P>Spriedums, 2016. gada 28. janvāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Quimitécnica.com</HT> un <HT TYPE="ITALIC">de Mello</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑415/14 P</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:58">EU:C:2016:58</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0053">53.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0027"><NO.P>27.</NO.P><TXT>Iemesls, kāpēc Komisija, pārsniedzot savu pienākumu, sniedza pamatojumu, kā arī paziņoja <HT TYPE="ITALIC">NEX</HT> atsevišķus naudas soda aprēķināšanas elementus (iebildumu raksta 176. punkts), bija <HT TYPE="ITALIC">NEX</HT> apgalvojums, ka pret to esot piemērota nevienlīdzīga attieksme salīdzinājumā ar uzņēmumu <HT TYPE="ITALIC">R.P. Martin</HT>, kurš bija 2013. gada lēmuma adresāts vienā un tajā pašā JPLAI lietā un kuru Komisija arī bija uzskatījusi par atsevišķu šajā lietā iesaistīto aizliegtu vienošanos veicinātāju.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="6"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0028"><NO.P>28.</NO.P><TXT>Savā atbildē Komisija ir paskaidrojusi naudas sodu aprēķināšanas metodi. Sākotnēji attiecībā uz visiem attiecīgajiem uzņēmumiem tika ņemti vērā tie paši elementi, lai novērtētu pārkāpumu smagumu. Tomēr starp <HT TYPE="ITALIC">R.P. Martin</HT> un <HT TYPE="ITALIC">NEX</HT> pastāvēja objektīvas atšķirības, kuras bija jāatspoguļo šiem atbalstītājiem piemērojamajos naudas sodos. <HT TYPE="ITALIC">R.P. Martin</HT> ieguva 25 % soda samazinājumu, savukārt <HT TYPE="ITALIC">NEX</HT> to nelūdza; <HT TYPE="ITALIC">R.P. Martin</HT> ieguva 10 % naudas soda samazinājumu izlīguma rezultātā; <HT TYPE="ITALIC">R.P. Martin</HT> 2012. gada apgrozījums bija 82 miljoni EUR salīdzinājumā ar <HT TYPE="ITALIC">NEX</HT>, kurai tas bija <FT TYPE="NUMBER">1656</FT> miljoni EUR (<HT TYPE="ITALIC">NEX</HT> 2013. gada kopējais apgrozījums pasaulē); <HT TYPE="ITALIC">R.P. Martin</HT> dalība pārkāpumā bija aptuveni viens mēnesis, bet <HT TYPE="ITALIC">NEX</HT> – vairāk nekā divi mēneši.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0029"><NO.P>29.</NO.P><TXT>Komisija uzskata, ka gadījumā, kad Tiesa nolemj pati piespriest naudas sodus, vienkāršs veids, kā atspoguļot pārsūdzētā sprieduma daļēju atcelšanu, būtu proporcionāli samazināt <HT TYPE="ITALIC">NEX</HT> sākotnēji uzliktos naudas sodus. Tas būtu veicams, piemēram, no jauna izsakot katra pārkāpuma ilgumu dienās un dalot to ar sākotnējo ilgumu dienās.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0030"><NO.P>30.</NO.P><TXT>Savukārt <HT TYPE="ITALIC">NEX</HT> atbalsta pārsūdzēto spriedumu un būtībā apgalvo, ka no apelācijas sūdzības izrietot būtisks jautājums, vai Komisija var atsaukties uz specifiskām un sarežģītām metodoloģijām un elementiem, vienlaikus izliekoties, ka šādas metodoloģijas un elementi nemaz nepastāvot un ka esot piemērots tikai vienreizējs fiksēts naudas sods. Pienākums norādīt pamatojumu nozīmējot, ka Komisijai ir jāizskaidro savi lēmumi un ir jāļauj tiesai pārbaudīt Komisijas nostāju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0031"><NO.P>31.</NO.P><TXT>Pirmkārt, <HT TYPE="ITALIC">NEX</HT> apgalvo, ka – pretēji Komisijas teiktajam – ir acīmredzams, ka <HT TYPE="ITALIC">AC‑Treuhand</HT> sniegtie paskaidrojumi bija visaptverošāki un specifiskāki nekā konkrētajā lēmumā sniegtie vispārīgie un plašākie paskaidrojumi. Proti, apstrīdētajā lēmumā izmantotie paskaidrojumi varot tikt izmantoti <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0018" REF.END="QE0018"/>kā tādi<QUOT.END REF.START="QS0018" CODE="201D" ID="QE0018"/> praktiski jebkurā lēmumā par naudas sodu, kurā ir iesaistīts atbalstītājs, bet termisko stabilizatoru lietā izmantotie paskaidrojumi esot jāpielāgo, ņemot vērā konkrētās lietas apstākļu specifiku. Otrkārt un vissvarīgāk, <HT TYPE="ITALIC">NEX</HT> situācijas pamatā esošie fakti atšķiroties no <HT TYPE="ITALIC">AC‑Treuhand</HT> lietā minētajiem. Lietā <HT TYPE="ITALIC">AC‑Treuhand</HT> nekas neesot liecinājis, ka Komisija būtu izmantojusi īpašu un sīki izstrādātu metodoloģiju, lai piemērotu fiksētu naudas sodu <FT TYPE="NUMBER">348000</FT> EUR apmērā, un ka attiecīgi tā būtu darījusi kaut ko, kas nav norādīts pamatojumā. Līdz ar to nevarot konstatēt pretrunas starp Komisijas apgalvojumiem un tās rīcību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0032"><NO.P>32.</NO.P><TXT>Turpretī <HT TYPE="ITALIC">NEX</HT> lietā Komisija tiesvedības gaitā Vispārējā tiesā esot skaidri atzinusi, ka tā naudas sodu ir aprēķinājusi, izmantojot detalizētu metodoloģiju un ņemot vērā skaitļos izteiktus elementus, taču nav sniegusi <HT TYPE="ITALIC">NEX</HT> detalizētu informāciju brīdī, kad pēdējā minētā bija tiesīga izmantot savas tiesības uz aizstāvību. Komisija esot atsaukusies uz vairākiem elementiem, kurus tā pēc tam nav izskaidrojusi. Ja tā būtu noteikusi fiksētu naudas soda maksājumu, ņemot vērā minētos pamatelementus, tā nebūtu varējusi aprēķināt <HT TYPE="ITALIC">NEX</HT> naudas sodu apmērā, kas bija 22 reizes lielāks nekā <HT TYPE="ITALIC">R.P. Martin</HT> lietā, attiecībā uz kuru, kā apgalvo Komisija, esot piemēroti <HT TYPE="ITALIC">NEX</HT> piemērotajiem līdzīgi nosacījumi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0033"><NO.P>33.</NO.P><TXT>Komisijas apgalvotie atšķirīgie faktiskie apstākļi, kuri <HT TYPE="ITALIC">R.P. Martin</HT> situāciju nošķir no <HT TYPE="ITALIC">NEX</HT> lietas, neizslēdzot nevienlīdzīgas attieksmes pastāvēšanu. Attiecībā uz ilgumu esot atzīts, ka <HT TYPE="ITALIC">R.P. Martin</HT> ir atbalstījusi pārkāpumu no <DATE ISO="20090629">2009. gada 29. jūnija</DATE> līdz <DATE ISO="20090810">2009. gada 10. augustam</DATE>, proti, 43 dienas. Ir konstatēts, ka <HT TYPE="ITALIC">NEX</HT> ir atbalstījusi pārkāpumu no <DATE ISO="20090522">2009. gada 22. maija</DATE> līdz <DATE ISO="20090810">2009. gada 10. augustam</DATE>, proti, 81 dienu. Līdz ar to, ņemot vērā pārkāpuma ilguma atšķirības, var pieņemt, ka <HT TYPE="ITALIC">R.P. Martin</HT> naudas sods varēja būt <FT TYPE="NUMBER">716000</FT> EUR apmērā, ja tā ilgums būtu līdzīgs <HT TYPE="ITALIC">NEX</HT> pārkāpuma ilgumam. Tas apstiprina Komisijas norādi uz ceturto atšķirību.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="7"?><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">B.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Vērtējums</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">1.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Ievadpiezīmes</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0034"><NO.P>34.</NO.P><TXT>Vispārējā tiesa uzskatīja, ka tikai smaguma, ilguma un līdzdalības pārkāpumā veida pieminēšana nav pietiekama situācijā, kad Komisija ir atkāpusies no savām naudas soda aprēķināšanas pamatnostādnēm.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0035"><NO.P>35.</NO.P><TXT>Tiesvedībā Vispārējā tiesā Komisija ir atzinusi, ka tā faktiski esot izmantojusi sarežģītu metodi <HT TYPE="ITALIC">NEX</HT> piemērojamo naudas sodu aprēķināšanai. Ņemot vērā, ka Komisija administratīvā procesa laikā nebija atklājusi šo metodi, <HT TYPE="ITALIC">NEX</HT> nevarēja to apstrīdēt un Vispārējā tiesa nevarēja veikt atbilstošu pārbaudi tiesā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0036"><NO.P>36.</NO.P><TXT>Komisijas apelācijas sūdzība ir balstīta uz vienu pamatu, ar kuru tā apstrīd Vispārējās tiesas pieeju un apgalvo, ka tā varētu traucēt Komisijai noteikt atbilstošus naudas sodus (it īpaši atbalstītāju gadījumā), lai panāktu pietiekami preventīvu iedarbību. Komisija it īpaši uzstāj uz iespējamo atšķirīgo pieeju starp pārsūdzēto Vispārējās tiesas spriedumu un Tiesas spriedumu lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">AC‑Treuhand</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑194/14 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:717">EU:C:2015:717</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0037"><NO.P>37.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">NEX</HT> aizstāv pārsūdzētajā spriedumā izmantoto pieeju un to pamato, norādot uz tās faktiskajām sekām. Ņemot vērā, ka tā neesot bijusi informēta par Komisijas izmantoto metodoloģiju/kritērijiem, <HT TYPE="ITALIC">NEX</HT> apgalvo, ka pret to esot bijusi vērsta nevienlīdzīga attieksme salīdzinājumā ar citu atbalstītāju jau minētajā aizliegtas vienošanās lietā (<HT TYPE="ITALIC">R.P. Martin</HT>). <HT TYPE="ITALIC">NEX</HT> paskaidro arī, ka Komisija, neizpauzdama naudas soda aprēķināšanas metodoloģiju un kritērijus, uz kuriem tā ir balstījusies, esot liegusi <HT TYPE="ITALIC">NEX</HT> iespēju šos kritērijus apstrīdēt.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0038"><NO.P>38.</NO.P><TXT>Pirmkārt, pastāv būtiskas atšķirības starp šo lietu un to, kuras rezultātā tika pieņemts spriedums <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">AC‑Treuhand</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑194/14 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:717">EU:C:2015:717</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), uz kuru atsaucas Komisija.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0039"><NO.P>39.</NO.P><TXT>Pēdējās minētās lietas gadījumā bija tikai viens atbalstītājs. Komisija, kurai nebija jāņem vērā nevienlīdzīgas attieksmes pastāvēšanas iespēja (starp pārkāpuma atbalstītājiem), piemēroja fiksētu naudas sodu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0040"><NO.P>40.</NO.P><TXT>Tomēr šajā lietā bija divi atbalstītāji. Komisija apgalvo (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0019" REF.END="QE0019"/>piekrīt Tiesai<QUOT.END REF.START="QS0019" CODE="201D" ID="QE0019"/>), ka tā ir piemērojusi to pašu metodi, lai aprēķinātu pārkāpuma atbalstītājiem attiecīgo naudas sodu apmēru, bet tā atsakās izpaust sīkākus elementus par naudas soda aprēķināšanas veidu, atsaucoties vienīgi uz spriedumu lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">AC‑Treuhand</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑194/14 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:717">EU:C:2015:717</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0041"><NO.P>41.</NO.P><TXT>Turklāt Komisijas balstīšanās uz spriedumu lietā <HT TYPE="ITALIC">AC‑Treuhand</HT> nav pārliecinoša. Lai arī minētajā spriedumā ir noteikts, ka nav obligāti jāsniedz sīkāks izklāsts vai jānorāda skaitļos izteikti elementi par naudas soda aprēķināšanas metodi, Tiesas judikatūrā arī ir skaidri norādīts, ka Komisijai ir pienākums izskaidrot, kā tā ir līdzsvarojusi un novērtējusi vērā ņemtos elementus, aprēķinot pamatsummu, un tiesas pienākums ir pēc savas ierosmes pārbaudīt, vai šāds pamatojums ir sniegts (skat. it īpaši vadošo šīs judikatūras spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20111208">2011. gada 8. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Chalkor</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑386/10 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:815">EU:C:2011:815</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0061">61.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0042"><NO.P>42.</NO.P><TXT>Kā citādi tiesas spētu veikt atbilstošu pārbaudi tiesā un, pamatojoties uz Komisijas lēmumā sniegto pamatojumu (nevis vienīgi uz Komisijas <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0020" REF.END="QE0020"/>apgalvojumiem<QUOT.END REF.START="QS0020" CODE="201D" ID="QE0020"/>), pārbaudīt, vai konkrētais uzņēmums, kuram ir uzliekams naudas sods pēc Komisijas aprēķiniem un kritērijiem, bija līdzīgā vai atšķirīgā situācijā attiecībā pret pārējiem attiecīgajiem uzņēmumiem, kā arī pārbaudīt, vai Komisija ir ievērojusi vienlīdzīgas attieksmes principu – kā Tiesa to ir aicināta darīt šajā lietā?</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="8"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0043"><NO.P>43.</NO.P><TXT>Šajā ziņā Vispārējā tiesa pareizi ir piemērojusi <HT TYPE="ITALIC">Chalkor</HT> judikatūru ne tikai pārsūdzētajā spriedumā (otrā palāta, paplašinātā sastāvā), bet arī, piemēram, tās <DATE ISO="20161213">2016. gada 13. decembra</DATE> spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Printeos</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑95/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2016:722">EU:T:2016:722</NO.ECLI></REF.DOC.ECR> (ceturtā palāta, paplašinātā sastāvā) un <DATE ISO="20190328">2019. gada 28. marta</DATE> spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Pometon</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑433/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2019:201">EU:T:2019:201</NO.ECLI></REF.DOC.ECR> (trešā palāta, paplašinātā sastāvā). Komisija nav pārsūdzējusi spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Printeos</HT> lietā un tā vēl nav iesniegusi apelācijas sūdzību par spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Pometon</HT> lietā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0044"><NO.P>44.</NO.P><TXT>Vēlos norādīt, ka jau 1995. gadā Vispārējā tiesa ir uzsvērusi, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0021" REF.END="QE0021"/>ir vēlams, lai uzņēmumi, definēdami savu nostāju, pilnībā pārzinot faktus, spētu atbilstoši jebkurai Komisijas izmantotajai shēmai precīzi noteikt piemērotā naudas soda aprēķināšanas metodi bez pienākuma šajā ziņā uzsākt tiesvedību pret Komisijas lēmumu, – tas būtu pretrunā labas pārvaldības principam<QUOT.END REF.START="QS0021" CODE="201D" ID="QE0021"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0008"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19950406">1995. gada 6. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Trefilunion</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑148/89</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:1995:68">EU:T:1995:68</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0142">142.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0045"><NO.P>45.</NO.P><TXT>Turpinot, zināmajā <QUOT.START CODE="201D" ID="QS0022" REF.END="QE0022"/>cementa karteļa<QUOT.END REF.START="QS0022" CODE="201D" ID="QE0022"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0009"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20000315">2000. gada 15. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Cimenteries CBR</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑25/95, T‑26/95, no T‑30/95 līdz T‑32/95, no T‑34/95 līdz T‑39/95, no T‑42/95 līdz T‑46/95, T‑48/95, no T‑50/95 līdz T‑65/95, no T‑68/95 līdz T‑71/95, T‑87/95, T‑88/95, T‑103/95 un T‑104/95</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2000:77">EU:T:2000:77</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP4735">4735.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> lietā Vispārējā tiesa jau iepriekš ir norādījusi, ka tas ir īstenojams <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0023" REF.END="QE0023"/><HT TYPE="ITALIC">a fortiori</HT>, ja Komisija, tāpat kā šajā gadījumā, ir izmantojusi sīki izstrādātas aritmētiskās formulas naudas soda aprēķināšanai. Šādā gadījumā ir vēlams, lai attiecīgie uzņēmumi un vajadzības gadījumā Tiesa varētu pārbaudīt, vai izmantotā metode un Komisijas veiktie pasākumi nav kļūdaini, kā arī vai tie atbilst noteikumiem un piemērojamajiem principiem attiecībā uz naudas sodiem un, it īpaši, nediskriminācijas principam<QUOT.END REF.START="QS0023" CODE="201D" ID="QE0023"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0046"><NO.P>46.</NO.P><TXT>Lai gan tajā laikā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Komisijas <HT TYPE="ITALIC">a</HT> <HT TYPE="ITALIC">posteriori</HT> sniegtā argumentācija tiesas procesā ir bijusi apmierinoša, vai joprojām ir iespējams piekrist Komisijai un pieņemt šādu risinājumu mūsdienu procesuālo noteikumu kontekstā, kas ir labvēlīgāks aizstāvības tiesībām?</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0047"><NO.P>47.</NO.P><TXT>Es tā neuzskatu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0010"><P>Skat. šo secinājumu 79. punktu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0048"><NO.P>48.</NO.P><TXT>Kā turpmāk paskaidrošu, uzskatu, ka šī apelācija lielā mērā ir atrisināta ar neseno spriedumu lietā <HT TYPE="ITALIC">UPS</HT>, kas tika pieņemts <DATE ISO="20190116">2019. gada 16. janvārī</DATE>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">2.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Spriedums lietā UPS</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0049"><NO.P>49.</NO.P><TXT>Sākotnēji ir svarīgi saskatīt līdzību ar spriedumu lietā <HT TYPE="ITALIC">UPS</HT>. Tiesas sēdē Komisija centās apgalvot, ka šis spriedums nav jāņem vērā konkrētajā situācijā, jo minētā esot apvienošanās lieta un tajā neesot izskatīta naudas sodu uzlikšana un tiesības uz aizstāvību. Tomēr šie argumenti nav pārliecinoši.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0050"><NO.P>50.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">UPS</HT> lietā, atšķirībā no šajā gadījumā radušās situācijas, Komisija patiešām nav atklājusi administratīvā procesa gaitā noteiktu metodoloģiju, kurai būtu bijusi svarīga loma tās lēmumā (<HT TYPE="ITALIC">UPS</HT> gadījumā izmantotā metodoloģija attiecās uz apvienošanās izvērtēšanu).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0051"><NO.P>51.</NO.P><TXT>Minētajā spriedumā Tiesa ir norādījusi, ka gadījumā, kad Komisijas lēmums ir pamatots ar ekonometriskiem modeļiem, pusēm, kurām ir ticis nosūtīts paziņojums, attiecīgi ir jāspēj iesniegt savus apsvērumus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0052"><NO.P>52.</NO.P><TXT>Šo modeļu pamatā esošajam metodoloģiskajam pamatam ir jābūt pēc iespējas objektīvam, lai ne tā, ne citādi neietekmētu šīs analīzes rezultātus. Attiecīgi šie elementi veicina Komisijas lēmumu objektivitāti un kvalitāti, kā rezultātā sabiedrība un uzņēmumi uzticas Savienības apvienošanās kontroles procedūras leģitimitātei.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="9"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0053"><NO.P>53.</NO.P><TXT>Šādu modeļu un to attīstības pamatā esošo metodoloģisko izvēļu atklāšana ir vēl jo svarīgāka, jo tā palīdz nodrošināt taisnīgu procedūru saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pantā noteikto labas pārvaldības principu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0054"><NO.P>54.</NO.P><TXT>Saskaņā ar spriedumu lietā <HT TYPE="ITALIC">UPS</HT> Komisijai ir jāsavieno nepieciešamība pēc ātruma, kas ir raksturīgs vispārējiem noteikumiem par uzņēmumu koncentrācijas kontroli, ar tiesību uz aizstāvību ievērošanu. Tas nozīmē, ka Komisija pēc iebildumu paziņojuma nosūtīšanas nevar mainīt tā ekonometriskā modeļa būtību, ar kuru tā plāno pamatot savus iebildumus, <HT TYPE="ITALIC">par šiem grozījumiem neinformējot attiecīgos uzņēmumus un neļaujot tiem iesniegt komentārus</HT>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0055"><NO.P>55.</NO.P><TXT>Līdz ar to Tiesa spriedumā lietā <HT TYPE="ITALIC">UPS</HT> ir secinājusi, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, un ir norādījusi, ka Komisija nevar apgalvot, ka tai neesot pienākuma paziņot prasītājai par galīgo ekonometriskās analīzes modeli pirms strīdīgā lēmuma pieņemšanas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0056"><NO.P>56.</NO.P><TXT>Šajā ziņā īpaši svarīgi ir atsaukties uz sprieduma lietā <HT TYPE="ITALIC">UPS</HT> 31. punktu, kurā Tiesa ir nospriedusi, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0024" REF.END="QE0024"/>tiesību uz aizstāvību ievērošana pirms lēmuma uzņēmumu koncentrācijas kontroles jomā pieņemšanas [..] prasa, lai paziņojumu saņēmušajām pusēm būtu iespēja <HT TYPE="ITALIC">noderīgi</HT> paust savu viedokli par visu to faktoru pastāvēšanu un atbilstību, uz kuru pamata Komisija ir nodomājusi pieņemt savu lēmumu<QUOT.END REF.START="QS0024" CODE="201D" ID="QE0024"/> (mans izcēlums).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0057"><NO.P>57.</NO.P><TXT>Kā aplūkots turpmāk, tieši to Komisija nav darījusi nedz <HT TYPE="ITALIC">UPS</HT> lietā, nedz šajā lietā.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">3.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Tiesā izskatāmā lieta kā UPS lietas variācija</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0058"><NO.P>58.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">UPS</HT> lieta attiecās uz apvienošanos, un Tiesa ir norādījusi, ka ekonometriskais modelis, kuru Komisija nebija izpaudusi tās galīgajā redakcijā, bija <HT TYPE="ITALIC">svarīgs elements</HT> Komisijas lēmuma kontekstā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0011"><P>Noteikta līdzība ir saskatāma arī Virspalātas <DATE ISO="20170906">2017. gada 6. septembra</DATE> spriedumā lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Intel</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑413/14 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:632">EU:C:2017:632</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>. Šajā lietā Vispārējā tiesa apstiprināja Komisijas argumentāciju, ka dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma piešķirtās lojalitātes atlaides pēc savas būtības var ierobežot konkurenci, līdz ar to visu lietas apstākļu analīze un, it īpaši, tikpat efektīva konkurenta tests (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0025" REF.END="QE0025"/><HT TYPE="ITALIC">AEC</HT> tests<QUOT.END REF.START="QS0025" CODE="201D" ID="QE0025"/>) <HT TYPE="ITALIC">nebija vajadzīgs</HT>. Tomēr Tiesa secināja, ka, lai gan Komisija bija norādījusi, ka attiecīgās atlaides varēja pēc būtības ierobežot konkurenci, <HT TYPE="ITALIC">tā savā lēmumā tomēr bija veikusi padziļinātu lietas apstākļu izpēti</HT>, kas ļāva secināt, ka tikpat efektīvam konkurentam būtu nācies noteikt cenas, kuras nebūtu dzīvotspējīgas, un ka līdz ar to konkrētā atlaižu prakse var radīt šāda konkurenta izstumšanas sekas. No tā izriet, ka <HT TYPE="ITALIC">AEC testam ir bijusi būtiska nozīme Komisijas vērtējumā</HT> attiecībā uz konkrētās atlaižu prakses spēju radīt tikpat efektīvu konkurentu izstumšanas sekas. Tādējādi Tiesa secināja, ka šajos apstākļos Vispārējai tiesai bija jāizvērtē visi <HT TYPE="ITALIC">Intel</HT> argumenti saistībā ar šo testu, taču tā nav to darījusi. Līdz ar to Tiesa atcēla Vispārējās tiesas spriedumu, jo tā nebija izvērtējusi apstrīdēto atlaižu spēju ierobežot konkurenci.</P></NOTE>. Tāpat arī Komisijas pielietotais piecās stadijās iedalītais tests naudas sodu uzlikšanai šajā lietā bija svarīgs, un par to bija jāpaziņo (proti, vismaz tādā mērā, lai Komisija varētu pienācīgi izskaidrot, kā tā ir līdzsvarojusi un novērtējusi vērā ņemamos elementus<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0012"><P>Skat. šo secinājumu 74. punktu.</P></NOTE>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0059"><NO.P>59.</NO.P><TXT>Kā Tiesa ir atgādinājusi sprieduma lietā <HT TYPE="ITALIC">UPS</HT> 28. punktā, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0026" REF.END="QE0026"/>tiesību uz aizstāvību ievērošana ir vispārējs Savienības tiesību princips, kas ir piemērojams, ja administrācija ir nodomājusi pieņemt personai nelabvēlīgu lēmumu<QUOT.END REF.START="QS0026" CODE="201D" ID="QE0026"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0060"><NO.P>60.</NO.P><TXT>Ņemot vērā šo vispārējo principu, Vispārējā tiesa līdz ar to atcēla apstrīdēto lēmumu šajā lietā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0061"><NO.P>61.</NO.P><TXT>Ir interesanti piebilst, ka <HT TYPE="ITALIC">UPS</HT> lietā Komisija centās apgalvot, ka ekonometriskajā modelī veiktās izmaiņas ir tās iekšējie dokumenti, kuriem nevar piekļūt saskaņā ar tiesībām uz lietas materiālu pieejamību (sprieduma lietā <HT TYPE="ITALIC">UPS</HT> 35. punkts).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0062"><NO.P>62.</NO.P><TXT>Tiesa šo argumentu noraidīja.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0063"><NO.P>63.</NO.P><TXT>Arī šajā lietā Komisija turpina apgalvot, ka naudas soda aprēķināšanai izmantotā metodoloģija ir vienīgi iekšējs aprēķins, par ko neesot jāpaziņo tās lēmumu adresātiem.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="10"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0064"><NO.P>64.</NO.P><TXT>Uzskatu, ka šis arguments ir jānoraida, tāpat kā tas ir darīts spriedumā lietā <HT TYPE="ITALIC">UPS</HT>. Turklāt, kā apgalvo <HT TYPE="ITALIC">NEX</HT>, informācijā, kas tika norādīta pirmās instances tiesā iesniegtā aizstāvības raksta 176. punktā, nebija ietverti skaitļi vai aprēķini. Komisija ir norādījusi vienīgi uz piecās stadijās iedalītu testu, kas ir izstrādāts, lai aprēķinātu naudas soda pamatsummu, nevis lai piemērotu fiksētu naudas sodu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0065"><NO.P>65.</NO.P><TXT>Apelācijas sūdzībā būtībā tiek apgalvots, ka Komisija esot sniegusi pietiekamu pamatojumu, norādot (samērā aptuvenus) elementus, kas ir ņemti vērā, nosakot <HT TYPE="ITALIC">NEX</HT> dalības pārkāpumā smagumu, ilgumu un veidu. Komisija turklāt apgalvo, ka tas ir saskaņā ar spriedumu lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">AC‑Treuhand</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑194/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:717">EU:C:2015:717</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>). Komisija turklāt apgalvo, ka tās paskaidrojumi par pārsūdzētā sprieduma 295. punktā minēto metodoloģiju neesot bijuši obligāti, bet tie ir snieguši papildu paskaidrojumus, kas vēl būtu jāņem vērā tiesvedības procesā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0066"><NO.P>66.</NO.P><TXT>Pirmkārt, esmu jau paskaidrojis, ka pastāv būtiskas atšķirības starp <HT TYPE="ITALIC">AC‑Treuhand</HT> un šo lietu, kā arī to, kāpēc šī judikatūra pati par sevi nemaina šīs lietas analīzi (skat. šo secinājumu 38. un nākamos punktus).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0067"><NO.P>67.</NO.P><TXT>Otrkārt, Komisijas argumenti katrā ziņā ir jānoraida.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0068"><NO.P>68.</NO.P><TXT>Šajā gadījumā, atšķirībā no <HT TYPE="ITALIC">AC‑Treuhand</HT> lietas, nav strīda par to, ka Komisija ne tikai vienkārši ir pārbaudījusi <HT TYPE="ITALIC">NEX</HT> rīcības <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0027" REF.END="QE0027"/>smagumu<QUOT.END REF.START="QS0027" CODE="201D" ID="QE0027"/>, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0028" REF.END="QE0028"/>ilgumu<QUOT.END REF.START="QS0028" CODE="201D" ID="QE0028"/> un <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0029" REF.END="QE0029"/>veidu<QUOT.END REF.START="QS0029" CODE="201D" ID="QE0029"/>, lai piemērotu fiksētu naudas sodu, bet tā ir izmantojusi sarežģītu metodoloģiju naudas sodu noteikšanai, kas iebildumu paziņojumā un apstrīdētajā lēmumā faktiski bija slēpta aiz nekonkrētām un vispārīgām norādēm.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0069"><NO.P>69.</NO.P><TXT>Kā Vispārējā tiesa ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 296. punktā, pirmajā instancē iesniegtajā iebildumu rakstā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0030" REF.END="QE0030"/>Komisija uzsver, ka naudas sodu pamatsummas aprēķināšanai pastāv piecās stadijās iedalīts tests<QUOT.END REF.START="QS0030" CODE="201D" ID="QE0030"/>, kuru tā esot piemērojusi šajā lietā. Kā to arī ir atzinusi Komisija, šis piecās stadijās iedalītais tests tika minēts <HT TYPE="ITALIC">NEX</HT> 2013. gada oktobra izlīguma sapulcē. Tomēr, kad 2014. gada jūnijā <HT TYPE="ITALIC">NEX</HT> saņēma iebildumu paziņojumu un tai tika dota iespēja izmantot savas tiesības uz aizstāvību, tai netika izskaidrota metodoloģija, ko Komisija bija izklāstījusi 2013. gada oktobrī. Turklāt Komisija vairākkārt ir atteikusies apstiprināt vai noliegt, vai tā patiešām bija izmantojusi šo metodoloģiju, un tā ir apgalvojusi, ka varot tikt piemērots nenoteikta apmēra <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0031" REF.END="QE0031"/>fiksēts naudas sods<QUOT.END REF.START="QS0031" CODE="201D" ID="QE0031"/>, pamatojoties uz <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0032" REF.END="QE0032"/>pārkāpuma smagumu, ilgumu un veidu<QUOT.END REF.START="QS0032" CODE="201D" ID="QE0032"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0070"><NO.P>70.</NO.P><TXT>Kā iepriekš tika aplūkots, vienīgi tiesvedības procesā (proti, pirmās instances tiesā iesniegtā Komisijas aizstāvības raksta 176. punktā) Komisija visbeidzot atzina, ka tā faktiski ir izmantojusi kompleksu metodoloģiju <HT TYPE="ITALIC">NEX</HT> naudas soda noteikšanai. Lai arī Komisija piesardzīgi ir uzskatījusi, ka šie paskaidrojumi neesot <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0033" REF.END="QE0033"/>bijuši obligāti<QUOT.END REF.START="QS0033" CODE="201D" ID="QE0033"/>, judikatūra liecina par pretējo<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0013"><P>Skat. šo secinājumu 77. punktu un 16. zemsvītras piezīmi.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0071"><NO.P>71.</NO.P><TXT>Lai arī <HT TYPE="ITALIC">NEX</HT> pamatoti ir atzinusi, ka Komisijai <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0034" REF.END="QE0034"/>nav jānorāda skaitļi attiecībā uz naudas soda aprēķināšanas metodi<QUOT.END REF.START="QS0034" CODE="201D" ID="QE0034"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0014"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20151022">2015. gada 22. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">AC‑Treuhand</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑194/14 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:717">EU:C:2015:717</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0068">68.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>, Komisijai tomēr ir jāpaskaidro elementi, kurus tā ir ņēmusi vērā, nosakot naudas sodu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0072"><NO.P>72.</NO.P><TXT>Patiešām, kā Vispārējā tiesa pareizi ir nolēmusi pārsūdzētā sprieduma 293. punktā, Komisija nevar vienkārši sniegt <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0035" REF.END="QE0035"/>vispārīga rakstura apliecinājumu, ka pamatsummas atspoguļojot [<HT TYPE="ITALIC">NEX</HT>] dalības pārkāpumos smagumu, ilgumu un veidu<QUOT.END REF.START="QS0035" CODE="201D" ID="QE0035"/>. Ja tiktu apstiprināta šāda pieeja, uzņēmumi nevarētu apstrīdēt Komisijas metodoloģiju un Tiesa nevarētu to pārbaudīt.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="11"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0073"><NO.P>73.</NO.P><TXT>Šajā ziņā pārsūdzētā sprieduma 289. punktā Vispārējā tiesa ir atgādinājusi šo piemērojamo judikatūru, – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0036" REF.END="QE0036"/>Ja Komisija nolemj atkāpties no vispārējās metodoloģijas, kas izklāstīta 2006. gada pamatnostādnēs, ar kurām tā pati ir ierobežojusi savu novērtējuma brīvību saistībā ar naudas sodu apmēra noteikšanu, pamatodamās, kā šajā lietā, uz šo pamatnostādņu 37. punktu, šīs prasības saistībā ar pamatojumu ir vēl jo svarīgākas. [..]. Šajā ziņā [..] pamatnostādnēs ir iekļauta indikatīva uzvedības norma attiecībā uz praksi, kas ir jāievēro un no kuras Komisija individuālā gadījumā nevar atkāpties, nenorādot ar vienlīdzīgas attieksmes principu saderīgus iemeslus. [..] Šim pamatojumam ir jābūt vēl jo precīzākam, ciktāl Pamatnostādņu 37. punktā ir tikai neskaidra atsauce uz <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0037" REF.END="QE0037"/>konkrētajiem lietas apstākļiem<QUOT.END REF.START="QS0037" CODE="201D" ID="QE0037"/> un tādējādi Komisijai tiek dota plaša rīcības brīvība, lai izņēmuma kārtā veiktu attiecīgajiem uzņēmumiem piemērojamo naudas sodu pamatsummu pielāgojumus. Šādā gadījumā tik tiešām tam, vai Komisija ievēro Savienības tiesiskajā kārtībā noteiktās garantijas administratīvās procedūrās, tostarp pienākumu norādīt pamatojumu, ir vēl jo būtiskāka nozīme<QUOT.END REF.START="QS0036" CODE="201D" ID="QE0036"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0074"><NO.P>74.</NO.P><TXT>Tālāk, pārsūdzētā sprieduma 291. punktā Vispārējā tiesa pareizi ir atgādinājusi judikatūru, saskaņā ar kuru <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0038" REF.END="QE0038"/>saistībā ar lēmumu, ar kuru tiek uzlikts naudas sods, Komisijai ir jānorāda pamatojums attiecībā uz uzliktā naudas soda apmēru un šajā nolūkā izvēlēto metodi [..]. Tai savā lēmumā ir jānorāda novērtējuma elementi, kas tai ir ļāvuši noskaidrot izdarītā pārkāpuma smagumu un ilgumu, un tai nav jāsniedz sīkāks izklāsts vai jānorāda skaitļos izteikti elementi, kas attiecas uz naudas soda aprēķināšanas veidu. [..] <HT TYPE="ITALIC">Tai tomēr ir jāpaskaidro līdzsvarošana un novērtēšana, ko tā ir veikusi attiecībā uz vērā ņemtajiem elementiem</HT><QUOT.END REF.START="QS0038" CODE="201D" ID="QE0038"/> (mans izcēlums).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0075"><NO.P>75.</NO.P><TXT>Minētā sprieduma 292. punktā ir paskaidrots, kāpēc šajā lietā Komisija, piemērodama 2006. gada pamatnostādņu 37. punktu, nolēma atkāpties no tajās ietvertās metodoloģijas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0076"><NO.P>76.</NO.P><TXT>Pārsūdzētā sprieduma 293. punktā pareizi ir norādīts, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0039" REF.END="QE0039"/>tomēr ir jākonstatē, ka apstrīdētā lēmuma 287. apsvērumā nav sniegti precizējumi par Komisijas izvēlēto alternatīvo metodi, bet gan ir sniegts vispārīga rakstura apliecinājums, ka pamatsummas atspoguļojot pārkāpumu šajā lietā smagumu, ilgumu un [<HT TYPE="ITALIC">NEX</HT>] līdzdalības veidu, kā arī nepieciešamību nodrošināt, lai naudas sodiem būtu pietiekami preventīva iedarbība<QUOT.END REF.START="QS0039" CODE="201D" ID="QE0039"/>. Faktiski Komisija mēģināja pamatot tās kļūdaino pieeju, atkārtojot to pašu vispārējo pārliecību tiesas sēdē Tiesā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0015"><P>Komisijas vēlamais rezultāts būtu tāds, ka naudas sodu aprēķināšana būtu sava veida <HT TYPE="ITALIC">Coca‑Cola</HT> formula, ko lietas dalībnieki un ES tiesas var izbaudīt un <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0040" REF.END="QE0040"/>pamēģināt<QUOT.END REF.START="QS0040" CODE="201D" ID="QE0040"/>, vienlaikus pieņemot, ka tā ir slepena, un vienkārši paļauties uz Komisijas sniegtajiem <QUOT.START CODE="201D" ID="QS0041" REF.END="QE0041"/>apgalvojumiem<QUOT.END REF.START="QS0041" CODE="201D" ID="QE0041"/>, ka šī formula ir piemērota pareizi un bez jebkādas diskriminācijas tādā gadījumā kā šis, kad pastāv nevienlīdzīgas attieksmes risks attiecībā uz diviem aizliegtas vienošanās atbalstītājiem.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0077"><NO.P>77.</NO.P><TXT>Līdz ar to man ir jāpiekrīt pārsūdzētā sprieduma 294. pantā norādītajam Vispārējās tiesas konstatējumam, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0042" REF.END="QE0042"/>šādi formulēts, apstrīdētā lēmuma 287. apsvērums nav tāds, ar ko [<HT TYPE="ITALIC">NEX</HT>] var saprast Komisijas izvēlētās metodoloģijas pamatotību, ne arī Vispārējā tiesa var to pārbaudīt. Šāds nepietiekams pamatojums ir pieļauts arī minētā lēmuma 290.–296. apsvērumā, kuros nav sniegta minimāli ietveramā informācija, kas būtu varējusi ļaut saprast un pārbaudīt Komisijas aplūkoto elementu atbilstību un līdzsvarojumu, tai nosakot naudas sodu pamatsummu, un tas ir [pārsūdzētā sprieduma] 291. punktā minētās judikatūras pārkāpums<QUOT.END REF.START="QS0042" CODE="201D" ID="QE0042"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0016"><P>Spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20060927">2006. gada 27. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Jungbunzlauer</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑43/02</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2006:270">EU:T:2006:270</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0091">91.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>; <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20110713">2011. gada 13. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Schindler</HT> <HT TYPE="ITALIC">Holding</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑138/07</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2011:362">EU:T:2011:362</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0243">243.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20111208">2011. gada 8. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Chalkor</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑386/10 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:815">EU:C:2011:815</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0061">61.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0078"><NO.P>78.</NO.P><TXT>Turklāt Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, ka, lai gan <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0043" REF.END="QE0043"/>apstrīdētā akta pamatojums ir jāpārbauda, ņemot vērā tā kontekstu, nevar pieņemt, ka [..] neformālu sarunu risināšana [ar <HT TYPE="ITALIC">NEX</HT>] var atbrīvot Komisiju no tās pienākuma apstrīdētajā lēmumā paskaidrot tās piemēroto metodoloģiju, lai noteiktu piemērojamo naudas sodu apmērus<QUOT.END REF.START="QS0043" CODE="201D" ID="QE0043"/> (pārsūdzētā sprieduma 295. punkts).</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="12"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0079"><NO.P>79.</NO.P><TXT>Pārsūdzētā sprieduma 296. punktā Vispārējā tiesa ir pareizi secinājusi, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0044" REF.END="QE0044"/>iebildumu raksta 176. apsvērumā [pirmās instances tiesā] Komisija uzsver, ka naudas sodu pamatsummas aprēķināšanai pastāv piecās stadijās iedalīts tests. Tomēr atbilstoši judikatūrai [..] šāds paskaidrojums, kas ir sniegts procesa Vispārējā tiesā stadijā, nevar tikt ņemts vērā, lai novērtētu, vai Komisija ir ievērojusi savu pienākumu norādīt pamatojumu<QUOT.END REF.START="QS0044" CODE="201D" ID="QE0044"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0080"><NO.P>80.</NO.P><TXT>Šajā ziņā ir jānorāda, ka Komisijas arguments, saskaņā ar kuru Vispārējās tiesas pieeja varot kaitēt Komisijai noteikt atbilstošus naudas sodus un panākt pietiekamu preventīvu iedarbību, nav pārliecinošs.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0081"><NO.P>81.</NO.P><TXT>Kā minēts iepriekš, Komisijai attiecīgi ir jāpaskaidro vērā ņemto elementu līdzsvarošana un novērtēšana, un es nesaprotu, kā tas varētu liegt Komisijai noteikt piemērotus naudas sodus un/vai panākt pietiekami preventīvu iedarbību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0082"><NO.P>82.</NO.P><TXT>Tas it īpaši neatsverami ir tādā gadījumā kā šī lieta, kurā, atšķirībā no situācijas <HT TYPE="ITALIC">AC‑Treuhand</HT> lietā, ir divi atbalstītāji un pastāv risks, ka Komisija, piemērojot <HT TYPE="ITALIC">R.P. Martin</HT> un <HT TYPE="ITALIC">NEX</HT> naudas sodus, varētu būt pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0083"><NO.P>83.</NO.P><TXT>Tiesas sēdē Komisija uzsvēra, ka šajā gadījumā nepastāvot nekāda diskriminācija attiecībā uz naudas sodu apmēru, jo <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0045" REF.END="QE0045"/>tā ir piemērojusi <HT TYPE="ITALIC">vienādu</HT> naudas soda aprēķināšanas metodi abiem [pārkāpuma] atbalstītājiem<QUOT.END REF.START="QS0045" CODE="201D" ID="QE0045"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0084"><NO.P>84.</NO.P><TXT>Pat ņemot vērā, ka tiesas nevar pārskatīt šo metodoloģiju, ja tā tiek turēta slepenībā, ir jānorāda, ka vienādas metodoloģijas piemērošana divās dažādās situācijās neizslēdz diskriminējošu rezultātu, it īpaši, ja šī metodoloģija ir balstīta uz diskriminējošu kritēriju. Jāatgādina, ka diskriminācija bieži vien ir rezultāts tam, ka tas pats kritērijs tiek piemērots situācijās, kas nav salīdzināmas. <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0046" REF.END="QE0046"/>Vienlīdzīgas attieksmes princips<QUOT.END REF.START="QS0046" CODE="201D" ID="QE0046"/> vai <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0047" REF.END="QE0047"/>nediskriminācijas princips<QUOT.END REF.START="QS0047" CODE="201D" ID="QE0047"/> ir divi apzīmējumi vienam un tam pašam Savienības tiesību vispārējam principam, saskaņā ar kuru ir aizliegts līdzīgās situācijās piemērot atšķirīgu attieksmi un atšķirīgās situācijās piemērot vienādu attieksmi, ja vien šāda attieksme nav pamatota ar objektīviem iemesliem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0017"><P>Skat. tostarp spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20021212">2002. gada 12. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Rodríguez Caballero</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑442/00</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2002:752">EU:C:2002:752</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0032">32.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0085"><NO.P>85.</NO.P><TXT>Ir skaidrs, ka, pamatojoties uz šajā lietā sniegto vispārējo un aptuveno informāciju un apgalvojumiem, nedz <HT TYPE="ITALIC">NEX</HT>, nedz Vispārējā tiesa (un, visbeidzot, Tiesa) nevar izvērtēt šo metodoloģiju un jautājumu, vai Komisija nav pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0086"><NO.P>86.</NO.P><TXT>Tas ir vērā ņemamā pretrunā ar judikatūrā noteikto, proti, ka tiesību uz aizstāvību ievērošana paredz, ka to lēmumu adresātiem, kuri būtiski ietekmē viņu intereses, tiek dota iespēja <HT TYPE="ITALIC">noderīgi</HT> izklāstīt savu nostāju par <HT TYPE="ITALIC">visiem</HT> <HT TYPE="ITALIC">elementiem</HT>, ar kuriem iestāde ir paredzējusi pamatot savu lēmumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0018"><P>Spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19961024">1996. gada 24. oktobris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/<HT TYPE="ITALIC">Lisrestal</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑32/95 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1996:402">EU:C:1996:402</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0021">21.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20131022">2013. gada 22. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Sabou</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑276/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:678">EU:C:2013:678</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0038">38.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160614">2016. gada 14. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Marchiani</HT>/Parlaments</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑566/14 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:437">EU:C:2016:437</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0051">51.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); skat. arī ģenerāladvokātes J. Kokotes [<HT TYPE="ITALIC">J. Kokott</HT>] secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">UPS</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑265/17 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:628">EU:C:2018:628</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0038">38.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0087"><NO.P>87.</NO.P><TXT>Tāpat kā attiecībā uz ekonometrisko modeli <HT TYPE="ITALIC">UPS</HT> spriedumā, naudas soda aprēķināšanas metodoloģija, ar kuru Komisija ir pamatojusi savu lēmumu, šajā lietā minētā pārkāpuma atbalstītājam neapšaubāmi ir tikpat svarīgs <HT TYPE="ITALIC">elements</HT>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0088"><NO.P>88.</NO.P><TXT>Turklāt, kā Tiesa ir atzinusi <HT TYPE="ITALIC">UPS</HT> spriedumā, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0048" REF.END="QE0048"/>paziņošana par šādiem modeļiem un atbilstošu metodoloģisko izvēli, norādot to izmaiņas, ir vēl jo vairāk nepieciešama, jo [..] šādi tiek nodrošināta taisnīga procedūra saskaņā ar [Hartas] 41. pantā noteikto labas pārvaldības principu<QUOT.END REF.START="QS0048" CODE="201D" ID="QE0048"/>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="13"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0089"><NO.P>89.</NO.P><TXT>Ir skaidrs, ka šie paši apsvērumi šajā gadījumā ir piemērojami attiecībā uz naudas sodu aprēķināšanu, <HT TYPE="ITALIC">a fortiori</HT> gadījumā, kad Komisija ir atkāpusies no savām naudas soda aprēķināšanas pamatnostādnēm.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0090"><NO.P>90.</NO.P><TXT>Tas ir īpaši svarīgi šādās situācijās, jo pretējā gadījumā aizliegtas vienošanās atbalstītājs nenovēršami būtu sliktākā situācijā nekā faktisks aizliegtas vienošanās dalībnieks attiecībā uz iespēju novērtēt Komisijas lēmuma atbilstību un šo lēmumu pārskatīt Tiesā. Tādējādi tas būtu pretrunā vispāratzītajai judikatūrai<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0019"><P>Skat., piemēram, spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20130711">2013. gada 11. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Ziegler</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑439/11 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:513">EU:C:2013:513</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0060">60.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>, kurā Tiesa ir atzinusi, ka pamatnostādnēs ir <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0049" REF.END="QE0049"/>noteiktas normas, kas norāda, kādai ir jābūt pieejai, no kuras administrācija konkrētā gadījumā nevar atkāpties, nenorādot iemeslus, kas ir saderīgi ar vienlīdzīgas attieksmes principu<QUOT.END REF.START="QS0049" CODE="201D" ID="QE0049"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0091"><NO.P>91.</NO.P><TXT>No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Vispārējā tiesa, pārsūdzētā sprieduma 297. punktā secinot, ka attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">NEX</HT> piemēroto naudas sodu par pārkāpumiem šajā lietā noteikšanu apstrīdētais lēmums nav pietiekami pamatots, nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0092"><NO.P>92.</NO.P><TXT>Tādējādi vienīgais apelācijas sūdzības pamats ir jānoraida kā nepamatots un apelācijas sūdzība ir pilnībā jānoraida.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">IV.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Secinājumi</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0093"><NO.P>93.</NO.P><TXT>Pamatojoties uz iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem, ierosinu Tiesai:</TXT><P><LIST TYPE="ARAB"><ITEM><NP><NO.P>1)</NO.P><TXT>apelācijas sūdzību noraidīt;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>2)</NO.P><TXT>piespriest Eiropas Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.</TXT></NP></ITEM></LIST></P></NP.ECR></GR.SEQ></CONTENTS.CONCLUSION></CONCLUSION>