Skat., piemēram, spriedumus, 1995. gada 17. oktobris, Leifer u.c. (C‑83/94, EU:C:1995:329, 22. punkts); 2005. gada 7. jūnijs, VEMW u.c. (C‑17/03, EU:C:2005:362, 41. punkts), kā arī 2010. gada 15. aprīlis, Fundación Gala‑Salvador Dalí un VEGAP (C‑518/08, EU:C:2010:191, 25. punkts).

Skat. Regulas Nr. 1169/2011 1. panta 1. punktu.

Tas izriet no Regulas Nr. 1234/2007 49. apsvēruma, saskaņā ar kuru tirdzniecības standartu piemērošana lauksaimniecības produktiem ražotāju, tirgotāju un patērētāju interesēs var palīdzēt uzlabot šo produktu ražošanas un tirdzniecības ekonomiskos apstākļus, kā arī produktu kvalitāti. Līdzīga norāde ir ietverta Regulas Nr. 1308/2013 64. apsvērumā, un tās 65. apsvērumā ir noteikts, ka ir lietderīgi saglabāt nozarei izstrādātus tirdzniecības standartus, lai ņemtu vērā patērētāju vēlmes un veicinātu produktu ražošanas un tirdzniecības ekonomisko apstākļu, kā arī to kvalitātes uzlabošanos.

Šajā saistībā skat. priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) (2005. gada 30. novembris) par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (Modernizētais Muitas kodekss), 10. lpp. (COM(2005) 608, galīgā redakcija).

Jānorāda, ka Vācijas valdība ir atbildējusi tikai uz trešo un ceturto prejudiciālo jautājumu.

Konkrētāk, Vācijas valdība paskaidro, ka saskaņā ar tās ražošanas speciālistu viedokli augļu vai dārzeņu kultūras transportēšana ļoti reti ir iespējama un izdevīga, kā tas ir pamatlietā, līdz ar to pārrobežu ražošana vispārīgi ir neiespējama vai katrā ziņā nerentabla. Papildus kultivētajām sēnēm, kas ir viegli transportējamas, Vācijas valdība norādīja, ka tā var iedomāties tikai cigoriņu audzēšanu saskaņā ar šo ražošanas metodi. Savukārt Komisija tiesas sēdē norādīja, ka līdzīga situācija ir ar hidroponikas un garšaugu kultūrām. Attiecībā uz šiem produktiem Komisija paskaidroja, ka tos patērētājam var pārdot kopā ar substrātu un līdz ar to pārdot pirms faktiskās ražas novākšanas.

Konkrētāk, attiecībā uz augļiem un dārzeņiem, no Deleģētās regulas 2015/2446 32. panta, lasot to kopā ar tās 22–01. pielikuma 20. nodaļu, uz kuru ir izdarīta atsauce minētās regulas 32. pantā, izriet, ka šādi produkti ietilpst šo noteikumu piemērošanas jomā, ciktāl tie ir augu izcelsmes produktu maisījums, piemēram, augļu sulas. Pat ja šāds noteikums nav iekļauts Kopienas Muitas kodeksā, tad, ja nav norāžu par pretējo, manuprāt, tā 24. pants ir jāsaprot līdzīgi.

Iesniedzējtiesa kā piemēru min norādi, kura attiecas uz ražošanas posmiem, kas ir notikuši citās dalībvalstīs.

Šajā gadījumā no tā izriet, ka Prime Champ izmantotā norāde par izcelsmes valsti, bez citām norādēm, ir likumīga, ņemot vērā patērētāja maldināšanas aizliegumu, jo Prime Champ katrā ziņā nevarēja šai norādei pievienot paskaidrojošas piezīmes.

Šajā kontekstā jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru ar LESD 267. pantu ieviestajā sadarbības starp valstu tiesām un Tiesu procedūrā Tiesai ir jāsniedz valsts tiesai noderīga atbilde, kas ļauj izlemt tās izskatīšanā esošo lietu. Šādā skatījumā Tiesai attiecīgā gadījumā ir jāpārformulē tai iesniegtie jautājumi (skat., piemēram, spriedumu, 2018. gada 29. novembris, baumgarten sports & more, C‑548/17, EU:C:2018:970, 22. punkts).

Jāatgādina, ka iesniedzējtiesa uzskata, ka pamatlietā revīzijas sūdzība var būt pamatota tikai tad, ja Prime Champ pārmestā rīcība bija prettiesiska gan saskaņā ar Direktīvas 2000/13 2. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punktu, gan Regulas Nr. 1169/2011 7. panta 1. punkta a) apakšpunktu. Līdz ar to Tiesas atbilde uz ceturto prejudiciālo jautājumu vienīgi Regulas Nr. 1169/2011 7. panta 1. punkta a) apakšpunkta ietvaros principā esot pietiekama, lai sniegtu iesniedzējtiesai lietderīgu atbildi, kas tai ļautu izspriest tajā izskatāmo strīdu.

Tādējādi Regulā Nr. 1169/2011 ir paredzēti vispārīgi un horizontāli noteikumi, kas ir piemērojami visiem pārtikas produktiem, savukārt īpaša un vertikāla rakstura noteikumi, kas attiecas tikai uz dažiem pārtikas produktiem, ir noteikti regulējumā, ar kuru reglamentē šos produktus; šajā nozīmē skat. šīs regulas 12. apsvērumu. No minētās regulas 32. apsvēruma izriet, ka augļu un dārzeņu nozares produktu tirdzniecības standarti ir šādi vertikāli noteikumi.

Jānorāda, ka šī definīcija tika ieviesta ar Regulu Nr. 1169/2011, pamatojoties uz to, ka šādas definīcijas neesamība Direktīvā 2000/13 radīja nenoteiktību un neskaidrību gan patērētājiem, gan nozarei, gan dalībvalstīm (skat. Impact assessment report on general food labelling issues, SEC(2008) 92, 21. lpp., kas pievienots Regulas Nr. 1169/2011 priekšlikumam).

Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 25. jūlijs, Dyson (C‑632/16, EU:C:2018:599, 42.–44. punkts).

Komisijas Īstenošanas regula (2013. gada 13. decembris), ar ko paredz noteikumus par to, kā piemērot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu Nr. 1169/2011 attiecībā uz izcelsmes valsts un izcelsmes vietas norādīšanu svaigai, atdzesētai un saldētai cūkgaļai, aitu, kazu un mājputnu gaļai (OV 2013, L 335, 19. lpp.).

Skat. Īstenošanas regulas Nr. 1337/2013 3. apsvērumu.

Skat. šo secinājumu 35. zemsvītras piezīmi.