I.

Ievads

1.

Šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas ir otrais iesniegtais lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatlietas ietvaros, Sofiyski gradski sad (Sofijas pilsētas tiesa, Bulgārija) vēlas saņemt precizējumus par, pirmkārt, tādu nosacījumu vērtējumu, ar kuriem attiecībā uz aizmuguriski tiesātu personu ir reglamentēta tās tiesību uz lietas izskatīšanu no jauna atzīšana un, otrkārt, par šai personai sniegto informāciju par tās procesuālajām tiesībām Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2016/343 (2016. gada 9. marts) par to, lai nostiprinātu konkrētus nevainīguma prezumpcijas aspektus un tiesības piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā kriminālprocesā  ( 2 ), 8. panta 4. punkta un 9. panta nozīmē.

2.

Tiesa 2023. gada 8. jūnija spriedumā VB (Aizmuguriski notiesātā informēšana)  ( 3 ) nosprieda, ka Direktīvas 2016/343 8. panta 4. punktā –, atbilstoši kuram dalībvalsts nodrošina, ka gadījumos, kad apsūdzētā persona tiek informēta par aizmugurisku nolēmumu, jo īpaši, kad viņa tiek aizturēta, viņu informē arī par iespēju minēto nolēmumu pārsūdzēt un par tiesībām uz lietas izskatīšanu no jauna, – nav noteikts pienākums valsts tiesai iekļaut šādu informāciju minētajā nolēmumā. Šādā kontekstā Tiesa norādīja, ka dalībvalstu ziņā ir izvēlēties veidu, kādā šāda informācija ir jādara pieejama attiecīgajai personai, ar nosacījumu, ka šī informācija tiek darīta zināma šai personai brīdī, kad viņa tiek informēta par attiecīgo nolēmumu  ( 4 ).

3.

Šajā lietā iesniedzējtiesa vēlas pretstatīt šos principus valsts procesuālo tiesību sistēmai. Proti, tā norāda, ka saskaņā ar Bulgārijas tiesību aktiem tiesu iestādes, kas lemj par apsūdzības pēc būtības un pieņem aizmugurisku nolēmumu, kompetencē nav vērtēt, vai apsūdzētā persona var izmantot tiesības uz lietas izskatīšanu no jauna, ņemot vērā Direktīvā 2016/343 paredzētos nosacījumus. Šajā ziņā tā norāda, ka šāda vērtēšana ir Varhoven kasatsionen sad (Augstākā kasācijas tiesa, Bulgārija) ekskluzīvā kompetencē, kurai iepriekš jāiesniedz attiecīgās personas pieteikums par lietas izskatīšanu no jauna un kura lemj ar nosacījumu, ka šī persona ierodas tiesā personīgi.

4.

Iesniedzējtiesa nosūta Tiesai virkni prejudiciālu jautājumu ar mērķi izvērtēt, kādā mērā šāda kārtība atbilst Direktīvas 2016/343 8. panta 4. punktā un 9. pantā minētajām prasībām. Šajā nolūkā Tiesai būs jāņem vērā tiesību normas, kas minētas jo īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2012/13/ES (2012. gada 22. maijs) par tiesībām uz informāciju kriminālprocesā  ( 5 ), ar kuru ir arī izveidoti tiesību aizsardzības mehānismi aizdomās turētajiem un apsūdzētajiem kriminālprocesos, kāda ir arī ieinteresētā persona.

II.

Atbilstošās tiesību normas

A.

Savienības tiesības

1.

Direktīva 2012/13

5.

Direktīvā 2012/13 ir nostiprinātas aizdomās turētā vai apsūdzētās personas tiesības uz informāciju kriminālprocesā.

6.

Šīs direktīvas 3. panta 1. punkta c) apakšpunktā tiesības būt informētam par savām tiesībām ir definētas šādi:

7.

Minētās direktīvas 6. pantā “Tiesības uz informāciju par apsūdzību” ir paredzēts:

2.

Direktīva 2016/343

8.

Saskaņā ar Direktīvas 2016/343 1. pantu tajā ir paredzēts kopēji minimālie noteikumi, kas attiecas, pirmkārt, uz konkrētiem nevainīguma prezumpcijas aspektiem un, otrkārt, uz tiesībām piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā.

9.

Šīs direktīvas 8. panta “Tiesības piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā” 1.–4. punktā ir paredzēts:

10.

Minētās direktīvas 9. pantā “Tiesības uz lietas izskatīšanu no jauna” ir noteikts:

B.

Bulgārijas tiesības

11.

Nakazatelno-protsesualen kodeks (Kriminālprocesa kodekss; turpmāk tekstā – “NPK”) 15. panta 2. un 3. punktā ir paredzēts:

12.

NPK 423. panta 1.–4. punktā ir noteikts:

13.

NPK 424. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:

14.

NPK 425. panta 2. punktā ir noteikts:

III.

Pamatlietas fakti un prejudiciālie jautājumi  ( 6 )

15.

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar kriminālprocesiem, kas uzsākti pret VB par nodarījumu, kas uzskatāms par noziegumiem, par kuriem soda ar brīvības atņemšanu. Šie kriminālprocesi kopš sākuma tika virzīti bez VB klātbūtnes. Viņš nav varējis saņemt nevienu formālu paziņojumu par izvirzītajām apsūdzībām. Turklāt nav bijis iespējams viņu informēt nedz par lietas nodošanu tiesai, nedz, vēl jo vairāk, par tiesas sēdes datumu un vietu, kā arī par viņa neierašanās tiesā sekām. Proti, kompetentajām valsts iestādēm nav izdevies atrast VB, jo izmeklēšanas posmā viņš aizbēga tieši pirms policijas veiktās aizdomās turēto aizturēšanas. Viņš tika izziņots “meklēšanā”, tostarp ar Eiropas apcietināšanas orderi, bet viņu nevarēja atrast.

16.

Pamatlietā aplūkotie kriminālprocesi vēl turpinās, un lielākā daļa pierādījumu ir savākti. Valsts tiesai, kura izskata šos kriminālprocesus, kas pirmīt bija Spetsializiran nakazatelen sad (Specializētā krimināllietu tiesa, Bulgārija), kas ir tiesa, kura iesniedza pirmo lūgumu sniegt prejudiciālo nolēmumu lietā, kurā pasludināts spriedums VB I, un kas tagad ir Sofiyski gradski sad (Sofijas pilsētas tiesa), rodas jautājums, pirmkārt, par pasākumiem, kuri tai būs jāveic, lai garantētu, ka VB, ja viņam tiktu aizmuguriski piespriests brīvības atņemšanas sods, tiks informēts aizturēšanas brīdī par attiecībā uz viņu pieņemto nolēmumu, kā arī par viņa procesuālajām tiesībām saskaņā ar Direktīvas 2016/343 8. panta 4. punktā un 9. pantā minētajām tiesību normām, kā tās interpretējusi Tiesa spriedumā VB I.

17.

Otrkārt, iesniedzējtiesa šaubās par to, vai Bulgārijas tiesību akti, kuros paredzēts mehānisms, ar kuru aizmuguriski notiesātā persona tiek informēta par tiesībām uz lietas izskatīšanu no jauna tikai pēc tiesas sēdes, kurā pieņemts nolēmums par pieteikumu par lietas izskatīšanu no jauna un uz kuru tai jāierodas personīgi, atbilst Direktīvā 2016/343 noteiktajām prasībām un, konkrēti, tiesībām būt informētam par tiesībām uz lietas izskatīšanu no jauna, kas paredzētas šīs direktīvas 8. panta 4. punktā.

18.

Šādos apstākļos Sofiyski gradski sad (Sofijas pilsētas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

19.

Rakstveida apsvērumus iesniedza tikai Eiropas Komisija.

IV.

Juridiskā analīze

20.

Pirms pievērsties šo jautājumu analīzei, ir jāatgādina, ka Direktīva 2016/343 tāpat kā Direktīva 2012/13 ir pieņemtas, pamatojoties uz LESD 82. panta 2. punktu. No šī panta izriet, ka, lai veicinātu savstarpēju atzīšanu, kā arī policijas un tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās, Savienības likumdevējs var pieņemt minimālus noteikumus tostarp attiecībā uz personu tiesībām kriminālprocesā. Saskaņā ar Direktīvas 2016/343 9. apsvērumu un 1. pantu šīs direktīvas mērķis ir nostiprināt pamattiesības uz taisnīgu tiesu kriminālprocesā, lai veicinātu dalībvalstu uzticēšanos pārējo dalībvalstu krimināltiesību sistēmām, nosakot kopējus minimālos noteikumus tostarp attiecībā uz tiesībām piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā  ( 7 ). Šie tā sauktie “minimālie” noteikumi faktiski attiecas uz procesuāliem principiem, no kuriem dalībvalstis nevar atkāpties un kuri ir būtiski, lai garantētu tiesības uz aizstāvību un tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu ievērošanu it īpaši personām, attiecībā uz kurām nolēmums ir pieņemts aizmuguriski.

21.

Lai arī Savienības likumdevējam saskaņā ar LESD 82. panta 2. punkta pirmās daļas pēdējo teikumu ir jāņem vērā dalībvalstu tiesību tradīcijas un tiesību sistēmas tādējādi, ka nevar tikt uzspiesta vienota procesuāla sistēma, tomēr šajās valstu procesuālajās sistēmās ir jāievēro ne tikai minētie principi, jo pretējā gadījumā tiek apdraudēta apsūdzētajai personai atzīto tiesību piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā izmantošana, bet arī tādu tiesu nolēmumu sasvstarpējā atzīšana, ar kuriem šī persona tiek notiesāta aizmuguriski  ( 8 ).

22.

Šādi ir apstākļi, kādos iesniedzējtiesa uzdod jautājumus Tiesai. Proti, no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka, tā kā pārrobežu sadarbība varētu izrādīties nepieciešama, tā tiecas nodrošināt, lai notiesājošajā nolēmumā, ko tā pasludinās pēc procesa, kas notiks bez VB klātbūtnes, tiktu ievērotas procesuālās garantijas tā, lai šo nolēmumu varētu atzīt citu dalībvalstu tiesu iestādes, izpildot iespējamu Eiropas apcietināšanas orderi  ( 9 ).

23.

Tādēļ iesniedzējtiesa nosūta vairākus prejudiciālus jautājumus, kuri attiecas uz kārtību, kādā piemērojams Direktīvas 2016/343 8. panta 4. punkts un 9. pants, kurus ierosinu Tiesai sagrupēt, lai tos izskatītu.

A.

Nosacījumu, ar kuriem reglamentēta tiesību uz lietas izskatīšanu no jauna atzīšana, pārbaude (trešais, ceturtais, septītais un astotais prejudiciālais jautājums)

24.

Iesniedzējtiesa lūdz Tiesu precizēt apstākļus, kādos tā var konstatēt, ka nav izpildītas Direktīvas 2016/343 8. panta 2. punkta tiesību normas un ka ir izpildītas tiesību normas par tiesību uz lietas izskatīšanu no jauna atzīšanu Direktīvas 2016/343 8. panta 4. punkta un 9. panta nozīmē. Lai arī ar astoto jautājumu iesniedzējtiesa vaicā, vai šī pārbaude ir jāveic tad, kad attiecībā uz apsūdzēto personu ir pieņemts attaisnojošs nolēmums, ar trešo jautājumu tā vaicā, kāds ir “agrākais un vēlākais iespējamais brīdis”, kad ir jāveic minētā pārbaude, un tās ceturtais jautājums attiecas uz nepieciešamību šajā pārbaudē ņemt vērā gan apsūdzības uzturētāja, gan aizstāvja apsvērumus.

25.

Lai analizētu ikvienu no šiem jautājumiem, vispirms ir jāatgādina Direktīvas 2016/343 8. panta 2. punktā prasītā vērtējuma nozīme un tvērums.

26.

Ar Direktīvas 2016/343 8. un 9. pantu ir izveidots juridisks režīms, kas garantē aizdomās turētajiem un apsūdzētajām personām kriminālprocesā tiesības piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā  ( 10 ). Lai arī šīs direktīvas 8. panta 1. punktā dalībvalstīm ir noteikts pienākums nodrošināt, ka tiek ievērotas tiesības piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā, minētās direktīvas 8. panta 2. un 4. punktā ir noteikti divi juridiskie režīmi, kuri ļauj dalībvalstij lemt par apsūdzību pēc būtības procesā, kas norisinājies bez apsūdzētās personas klātbūtnes, vienlaikus garantējot viņas tiesību uz lietas izskatīšanu tiesā faktisku ievērošanu.

27.

Direktīvas 2016/343 8. panta 2. un 3. punktā, lasot tos tās 35.–37. apsvēruma gaismā, paredzētais režīms attiecas uz situāciju, kādā dalībvalsts var paredzēt, ka lietu var izskatīt un tās rezultātā var pieņemt “nolēmum[u] par apsūdzētā vainīgumu vai nevainīgumu”, un šo nolēmumu var izpildīt, neparedzot tiesības uz lietas izskatīšanu no jauna, ar pamatojumu, ka šī persona ir brīvprātīgi un nepārprotami atteikusies ierasties tiesā vai aizstāvēties, ievērojot šī panta 2. punktā minētos nosacījumus. Atteikšanās no tiesībām ierasties tiesā vai aizstāvēties tādējādi nozīmē aizmuguriski notikušas lietas izskatīšanas rezultātā pieņemta nolēmuma izpildāmību un iespējas neesamību apsūdzētajai personai pārsūdzēt šo nolēmumu un prasīt lietas izskatīšanu no jauna.

28.

Turpretim Direktīvas 2016/343 8. panta 4. punktā paredzētais režīms paģēr, ka nav bijis iespējams izpildīt šīs direktīvas 8. panta 2. punktā minētos nosacījumus, jo apsūdzēto personu nav bijis iespējams atrast, neraugoties uz kompetento iestāžu centieniem. Tas ļauj dalībvalstij paredzēt, ka šo personu var tiesāt bez viņas klātbūtnes un ka var pieņemt “nolēmumu” ar nosacījumu, ka minētā persona tiek pienācīgi informēta par iespēju pārsūdzēt šo nolēmumu un par viņas tiesībām uz lietas izskatīšanu no jauna vai uz citu tiesību aizsardzības līdzekli saskaņā ar minētās direktīvas 9. pantu  ( 11 ).

29.

Uz iesniedzējtiesas jautājumiem ir jāatbild, ņemot vērā šos apsvērumus.

1.

Personas, kurām ir tiesības uz lietas izskatīšanu no jauna

30.

Ar astoto jautājumu iesniedzējtiesa lūdz Tiesu precizēt, vai tiesību normas par tiesībām uz informāciju un par tiesībām uz lietas izskatīšanu no jauna, kas attiecīgi paredzētas Direktīvas 2016/343 8. panta 4. punktā un 9. pantā, ir piemērojamas tad, ja attiecībā uz apsūdzēto personu ir aizmuguriski pieņemts attaisnojošs nolēmums.

31.

Proti, iesniedzējtiesa uzsver, ka, atšķirībā no Direktīvas 2016/343 8. panta 2. punkta, kurā ir noteikti nosacījumi, ar kādiem var izpildīt “nolēmumu par aizdomās turētā vai apsūdzētā vainīgumu vai nevainīgumu”  ( 12 ) pēc lietas izskatīšanas, kas notikusi bez šīs personas klātbūtnes, šāds precizējums nav minēts ne šīs direktīvas 8. panta 4. punktā, kurā reglamentēti apstākļi, kādos “nolēmumu tomēr var pieņemt un izpildīt”  ( 13 ), ne tās 9. pantā, kurā ir noteikti nosacījumi, ar kādiem “sākotnējo nolēmumu”  ( 14 ) var atcelt tā iemesla dēļ, ka notiek lietas izskatīšanas no jauna.

32.

Vispirms man šķiet, ka šis jautājums attiecas uz diezgan teorētisku gadījumu, kad aizmuguriski attaisnota persona pārsūdzētu attaisnojošu nolēmumu un pieprasītu lietas izskatīšanu no jauna, riskējot tikt notiesāta.

33.

Turpinājumā, ņemot vērā saikni, ko Savienības likumdevējs ir izveidojis starp Direktīvas 2016/343 8. panta 2. punktu, 8. panta 4. punktu un 9. pantu, nav nekādu šaubu, ka šīs tiesību normas veido kopumu, kas ir jāsaprot un jāinterpretē vienoti. Tādējādi no šīs direktīvas sagatavošanas darbiem izriet, kas šis likumdevējs ir vēlējies definēt to tiesību normu piemērošanas jomu, kas reglamentē lietas aizmugurisku izskatīšanu tiesā un jo īpaši ar to saistīto procesuālo garantiju tvērumu kā tādu, kas aptver jebkuru kriminālprocesu, kura mērķis ir izvērtēt “jautājumu par apsūdzētās personas vainu (gan notiesājoša, gan attaisnojoša nolēmuma gadījumā)”  ( 15 ).

34.

Visbeidzot, ja personai, attiecībā uz kuru nolēmums ir pieņemts aizmuguriski, principiāli nepiemērotu tiesības uz lietas izskatīšanu no jauna ar pamatojumu, ka persona ir attaisnota, tas nozīmētu, ka acīmredzami netiek ievērota tiesību piedalīties klātienē lietas izskatīšanā jēga un mērķis un nenotiek lietas taisnīga izskatīšana, kas ir šo tiesību būtiska sastāvdaļa  ( 16 ). Proti, pat ja persona tiek attaisnota, tā varētu uzskatīt, ka tai ir liegta iespēja tikt “uzklausītai” tiesā un sastapties ar lieciniekiem un/vai cietušajiem, kas ir būtiska krimināllietas izskatīšanas sastāvdaļa  ( 17 ).

35.

Ņemot vērā šos apsvērumus, secinu, ka Direktīvas 2016/343 8. panta 4. punkts un 9. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie ir piemērojami personai, attiecībā uz kuru aizmuguriski ir pieņemts attaisnojošs nolēmums.

2.

Pārbaudes procesuālā kārtība, kas reglamentē tiesību uz lietas izskatīšanu no jauna atzīšanu

36.

No pastāvīgās judikatūras izriet, ka ar Direktīvu 2016/343 nav veikta kriminālprocesa pilnīga un izsmeļoša saskaņošana  ( 18 ). Lai arī Savienības likumdevējs izklāsta materiāltiesiskos nosacījumus, saskaņā ar kuriem dalībvalstij ir jānodrošina, lai personai, attiecībā uz kuru ir pieņemts aizmugurisks nolēmums, būtu vai nebūtu tiesības uz lietas izskatīšanu no jauna atbilstoši šīs direktīvas 9. pantā paredzētajām tiesību normām, tas tomēr nenosaka procesuālos noteikumus, saskaņā ar kuriem šo nosacījumu vērtējums ir jāveic, un it īpaši regulējumu un termiņu, kādā tam jāiekļaujas.

37.

Saskaņā ar procesuālās autonomijas principu dalībvalstij atkarībā no tās tiesību sistēmas īpatnībām ir jānosaka procesuālie nosacījumi un kārtība, kas attiecas uz šo pārbaudi, tomēr ar nosacījumu, ka šī kārtība situācijās, uz kurām attiecas Savienības tiesības, nav nelabvēlīgāka nekā līdzīgās situācijās, uz kurām attiecas valsts tiesības (līdzvērtības princips), un nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina Savienības tiesībās piešķirto tiesību īstenošanu (efektivitātes princips)  ( 19 ).

38.

Turklāt no Direktīvas 2016/343 47. apsvēruma izriet, ka dalībvalstīm ir jānodrošina to pamattiesību un vispārējo principu ievērošana, kas atzītas gan Eiropas Savienības Pamattiesību hartā  ( 20 ), gan Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā  ( 21 ).

39.

Balstoties uz šiem elementiem, un it īpaši ņemot vērā efektivitātes principu un tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu, ir jāizvērtē, vai dalībvalsts ir paredzējusi procedūras, kas ļauj atzīt tiesības uz lietas izskatīšanu no jauna pēc tam, kad tiesu iestāde ir lēmusi pēc būtības par apsūdzību un ir pieņēmusi aizmugurisku nolēmumu  ( 22 ).

40.

“Agrākais iespējamais brīdis”, kurā dalībvalsts var paredzēt procedūras, kas attiecas uz šo pārbaudi, manuprāt, ir viegli identificējams, jo tas atbilst tiesvedības sākumam. Proti, tikai sākot ar brīdi, kad tiesu iestāde konstatē, ka apsūdzētā persona nav klātesoša lietas izskatīšanā vai arī tā nav pārstāvēta, tiesu iestāde var izvērtēt, kādā mērā šī persona ir nepārprotami atteikusies ierasties tiesā vai aizstāvēties, un izskatīt krimināllietu aizmuguriski.

41.

Turpretim “vēlākais iespējamais brīdis”, vispārīgi, manuprāt, atbilst brīdim, kad kompetentās iestādes paredz izpildīt aizmuguriski pieņemto nolēmumu, lai arī Direktīvas 2016/343 8. panta 2. punktā minētie nosacījumi nav izpildīti. Proti, šīs direktīvas 8. panta 4. punkta juridiskais režīms ir nevis paredzēt iespēju tiesāt personu bez tās klātbūtnes, bet gan precizēt sekas, kas saistītas ar aizmuguriski pieņemta nolēmuma izpildi, ja nav izpildīti minētās direktīvas 8. panta 2. punktā paredzētie nosacījumi. Kriminālprocesā notiesājoša sprieduma izpilde paģēr, ka tas ir izpildāms un galīgs. Gadījumā, ja tiesu iestāde ir lēmusi pēc būtības par apsūdzību un ir pieņēmusi aizmugurisku nolēmumu, lai arī nav konstatēts, ka apsūdzētā persona ir atteikusies ierasties tiesā vai aizstāvēties, šī nolēmuma izpilde būs iespējama tikai tad, ja šī persona neizmantos valsts tiesībās paredzētos tiesību aizsardzības līdzekļus vai nelūgs lietas izskatīšanu no jauna. Šādos apstākļos uzskatu, ka nav šķēršļu tam, ka dalībvalsts ievieš procedūru, ar kuru kompetentās iestādes pārbauda nosacījumus, kuri reglamentē tiesību uz lietas izskatīšanu no jauna atzīšanu kriminālprocesa vēlākā stadijā, pēc tam, kad tiesu iestāde ir pieņēmusi aizmugurisku nolēmumu, ja vien šī nolēmuma izpilde tiek apturēta līdz brīdim, kad šī pārbaude ir pabeigta.

42.

Tomēr, tā kā iesniedzējtiesa uzdod jautājumu Tiesai par “vēlāko iespējamo brīdi”, kurā šī tiesa kā tiesa, kas lemj par apsūdzību pēc būtības, var pārbaudīt, vai ir izpildīti Direktīvas 2016/343 8. panta 2. punkta nosacījumi, lai attiecīgā gadījumā informētu apsūdzēto personu par iespēju pārsūdzēt nolēmumu, kuru tā pieņems, un par tās tiesībām uz lietas izskatīšanu no jauna, šis “vēlākais iespējamais brīdis” ir brīdis, kad šī tiesa pieņems nolēmumu par šīs personas vainīgumu vai nevainīgumu, jo pēc tam šai tiesai vairs nebūs pilnvarojuma.

43.

Šobrīd ir jāizvērtē, kādā mērā tiesai ir jāņem vērā apsūdzības uzturētāja un aizstāvja apsvērumi, lai pārbaudītu Direktīvas 2016/343 8. panta 2. punktā minētos nosacījumus.

44.

Jāatgādina, ka šī pārbaude ir būtisks kriminālprocesa posms, jo no tās rezultāta ir atkarīgs, vai aizmuguriski pieņemtais nolēmums tiks izpildīts, vai arī lieta tiks izskatīta no jauna. Minētajai pārbaudei šajā ziņā ir jānotiek, ievērojot procesuālās garantijas, kas attiecīgajām personām nodrošina Hartas 47. pantā minēto tiesību uz aizstāvību ievērošanu.

45.

No pastāvīgās judikatūras izriet, ka saskaņā ar sacīkstes principu, kas ir daļa no tiesībām uz aizstāvību, procesa dalībniekiem ir jābūt tiesībām iepazīties ar visiem lietas materiāliem vai tiesai iesniegtajiem apsvērumiem, lai varētu ietekmēt tiesas nolēmumu un apspriest izvirzītos apsvērumus  ( 23 ). Savukārt pušu procesuālo tiesību vienlīdzības princips, kas izriet no paša lietas taisnīgas izskatīšanas jēdziena, nozīmē, ka katrai pusei ir jānodrošina saprātīga iespēja izklāstīt savus prasījumus, tostarp iesniegt pierādījumus apstākļos, kas tai nerada acīmredzami nelabvēlīgāku situāciju salīdzinājumā ar pretējo pusi  ( 24 ).

46.

Tādas procedūras ietvaros, kuras mērķis ir noteikt, vai Direktīvas 2016/343 8. panta 2. punktā minētie nosacījumi ir izpildīti, apsūdzētajai personai ir jābūt iespējai tikt uzklausītai un – attiecīgā gadījumā ar sava advokāta starpniecību – efektīvi atsaukties uz visiem iemesliem, kas pamato, ka viņai jāatzīst tiesības uz lietas izskatīšanu no jauna, vēl jo vairāk tādēļ, ka fakts, ka viņu pārstāv advokāts, principā var pierādīt, ka šī persona plāno nodrošināt savas tiesības uz aizstāvību  ( 25 ).

47.

Ņemot vērā kompetentās iestādes veiktās pārbaudes veidu, apsūdzētajai personai ir jābūt iespējai atbilstoši sacīkstes principam apspriest faktiskos apstākļus, kuri ir izšķiroši tiesvedības iznākumam. Personai tostarp ir jābūt iespējai tikt uzklausītai par to, vai viņa zināja viņai izvirzītās apsūdzības raksturu un iemeslu, kā arī par to, kā šī apsūdzība tika viņai personīgi paziņota vai kā viņa tika uzaicināta uz tiesu pareizā un pienācīgā veidā. Tādējādi šī pārbaude prasa, lai kompetentā iestāde, pamatojoties uz precīziem, objektīviem un atbilstošiem faktiem, pierāda atteikšanos no savām tiesībām vai neatteikšanos. Šādā kontekstā apsūdzības uzturētāja un aizstāvja formulētie apsvērumi šķiet būtiski, un tiem var būt noteicoša ietekme uz Direktīvas 2016/343 8. panta 2. punktā minēto nosacījumu vērtējumu.

48.

Ņemot vērā šos elementus, uzskatu, ka Direktīvas 2016/343 8. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalsts var paredzēt procedūras, kas attiecas uz tādu nosacījumu pārbaudi, kuri reglamentē tiesību uz lietas izskatīšanu no jauna atzīšanu un kuri minēti Direktīvas 2016/343 8. panta 2. punktā, pēc tam, kad tiesu iestāde ir pieņēmusi aizmugurisku nolēmumu pret apsūdzēto personu, ja vien nolēmuma izpilde tiek apturēta līdz pārbaudes pabeigšanas brīdim un ja kompetentā iestāde šajā nolūkā uzklausa gan apsūdzības uzturētāju, gan aizstāvi.

49.

Tomēr arī šajā gadījumā, šķiet, ka iesniedzējtiesa ņem vērā brīdi, kad tai jālemj aizmuguriski, un tā vēlas noskaidrot, vai tai ir jāsaņem apsūdzības uzturētāja un advokāta, kurš iecelts apsūdzētās personas interešu aizstāvībai, viedoklis, lai konstatētu, vai Direktīvas 2016/343 8. panta 2. punkta nosacījumi ir vai nav izpildīti. Manā ieskatā šo secinājumu iepriekšējā punktā minētie principi ir piemērojami.

3.

NPK 423. pantā paredzētā procesuālā kārtība attiecībā uz tiesību uz lietas izskatīšanu no jauna atzīšanu

50.

Ar septīto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā Tiesai, vai Direktīvas 2016/343 8. panta 4. punkta otrais teikums un 9. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauta valsts procesuālo tiesību sistēma, kurā personai, attiecībā uz kuru ir pieņemts aizmugurisks nolēmums, ar kuru tai piespriests brīvības atņemšanas sods, lai arī nav konstatēts, ka persona ir atteikusies ierasties tiesā vai aizstāvēties, ir pienākums, lai izmantotu tiesības uz lietas izskatīšanu no jauna, iesniegt pieteikumu par lietas izskatīšanu no jauna Varhoven kasatsionen sad (Augstākā kasācijas tiesa) un ierasties tajā personīgi.

51.

Tāda procesuālo tiesību sistēma, kāda aplūkota šajā lietā, pati par sevi man nešķiet kritizējama ne tikai šo secinājumu 41. punktā izklāstīto iemeslu dēļ, bet arī ievērojot ar LESD 82. panta 2. punktā noteikto normu, proti, ka noteikumos, kas pieņemti uz šīs tiesību normas pamata, ir jāņem vērā dalībvalstu tiesību tradīciju un tiesību sistēmu atšķirības.

52.

Tomēr šajā procesuālo tiesību sistēmā to īstenošanas stadijā vēl ir jāievēro Direktīvas 2016/343 8. panta 2. un 4. punktā un 9. pantā noteiktie nosacījumi, kas reglamentē tiesību uz lietas izskatīšanu no jauna atzīšanu, kā tos ir interpretējusi Tiesa, un šai sistēmai tās īpašību dēļ ir jāļauj aizmuguriski notiesātai personai, kaut arī nav konstatēts, ka tā ir atteikusies ierasties tiesā vai aizstāvēties, pilnībā izmantot tiesības uz aizstāvību, kas tagad ir jāpārbauda  ( 26 ).

53.

Neskarot pārbaudes, kas būs jāveic iesniedzējtiesai, šķiet, ka šīs sistēmas īpašības, kas izriet no lēmuma lūgt prejudiciālu nolēmumu, neļauj garantēt šīs personas procesuālo tiesību ievērošanu.

54.

Jāatgādina, ka pieteikums par krimināllietas izskatīšanu no jauna ir īpašs kriminālprocesa posms, kura nozīme var izrādīties izšķiroša personai, kurai aizmuguriski piespriests brīvības atņemšanas sods. Iespēja iesniegt šādu pieteikumu tādēļ ir būtiska, vēl jo vairāk tāpēc, ka, tā kā apelācijas sūdzības iesniegšana vairs nav iespējama, tas ir vienīgais pieejamais tiesību aizsardzības līdzeklis, lai panāktu, ka no jauna izvērtē lietu pēc būtības  ( 27 ).

55.

Saskaņā ar NPK 423. panta 2. punktu pieteikumam par lietas izskatīšanu no jauna nav apturošas iedarbības, “ja vien tiesa nenosaka citādi”. Pats par sevi tāds noteikums man šķiet esam pretrunā principam, atbilstoši kuram aizmugurisku notiesājošu nolēmumu nevar izpildīt nekavējoties, kamēr nav konstatēts, vai ieinteresētajai personai ir vai nav tiesību uz lietas izskatīšanu no jauna.

56.

Turklāt no NPK 423. panta 3. punkta izriet, ka pieteikums par krimināllietas izskatīšanu no jauna principā prasa aizmuguriski notiesātās personas personīgu ierašanos  ( 28 ). Šī procedūra tiek izbeigta, ja persona neierodas personīgi kompetentajā tiesā, izņemot gadījumu, ja tā norāda pamatotu iemeslu.

57.

Lai arī kāda būtu šī iemesla būtība un mērs, kādā šo personu varētu pārstāvēt advokāts, šāda prasība nozīmē, ka Direktīvas 2016/343 9. pantā garantētās tiesības uz lietas izskatīšanu no jauna tiek pakārtotas nosacījumam, ko Savienības likumdevējs nav paredzējis.

58.

Protams, šī prasība atbilst leģitīmam mērķim neierobežot ļaunprātīgi izmeklēšanas iedarbīgumu, kā arī labu tiesu pārvaldību  ( 29 ). Pieteikuma par krimināllietas izskatīšanu no jauna kontekstā nevar pārmest dalībvalstij, ka tā vēlas novērst, ka šāds pieteikums tiek iesniegts ļaunprātīgi bez nopietna iemesla un pamatojuma, lai liktu šķēršļus aizmuguriska nolēmuma izpildei. Tāpat tai nevar pārmest, ka tā dod priekšroku apsūdzētās personas personīgai liecībai, lai izvērtētu iemeslus, kas pamato tās nepiedalīšanos lietas izskatīšanā. Kā atzīst Eiropas Cilvēktiesību tiesa, ierašanās tiesā ir svarīga gan apsūdzētās personas tiesību tikt uzklausītai un sniegt “savu versiju par notikumiem” dēļ  ( 30 ), gan nepieciešamības pārbaudīt tās apgalvojumu pareizību dēļ  ( 31 ).

59.

Tomēr šāda prasība var radīt tiesību uz lietas izskatīšanu no jauna izmantošanas īpaši bargu ierobežojumu, ja apsūdzētajai personai tiek piespriests brīvības atņemšanas sods. Proti, tādā gadījumā šķiet, ka šai personai nav citas izvēles, kā vien ierasties tiesā personīgi un tādējādi kļūt par ieslodzīto aizmuguriskā nolēmuma izpildes ietvaros, ja viņa vēlas izmantot tiesības uz lietas izskatīšanu no jauna, jo personas nepiedalīšanās “bez pamatota iemesla” saskaņā ar NPK 423. panta 3. punktu nozīmēs procesa izbeigšanu un tātad personas atteikšanos no lietas izskatīšanas no jauna. Tā kā pieteikumam par krimināllietas izskatīšanu no jauna nav apturošas iedarbības, minētā persona tiks apcietināta, lai izpildītu aizmuguriski piespriesto sodu, “ja vien tiesa nenosaka citādi”, pat ja kompetentā tiesu iestāde vēl nav konstatējusi, vai persona bija atteikusies ierasties tiesā vai aizstāvēties. Turklāt jāpiebilst, ka notiesājošais nolēmums kļūs neatceļams gadījumā, ja šis pieteikums tiktu noraidīts, jo termiņš apelācijas sūdzības iesniegšanai ir beidzies un nolēmumu, ar kuru Varhoven kasatsionen sad (Augstākā kasācijas tiesa) noraida pieteikumu par krimināllietas izskatīšanu no jauna, nevar pārsūdzēt.

60.

Ņemot vērā pieteikuma par krimināllietas izskatīšanu no jauna svarīgumu, kas var izrādīties izšķirošs personai, kurai aizmuguriski piespriests brīvības atņemšanas sods, uzskatu, ka prasība par personīgu ierašanos tiesā, ciktāl tas ir obligāts priekšnosacījums, lai pieteikums tiktu izskatīts un lai krimināllieta tiktu izskatīta no jauna, neattaisno to, ka personai tiek liegtas tiesības uz lietas izskatīšanu no jauna, ja tā neierodas tiesā personīgi. Šāds noteikums savienojumā ar citām šīs procedūras īpašībām var radīt aizmuguriski notiesātās personas tiesību uz aizstāvību pārmērīgu ierobežojumu vēl jo vairāk tāpēc, ka NPK 423. pantā – kā uzsver iesniedzējtiesa – ir minēts vienīgais pieejamais tiesību aizsardzības līdzeklis pret aizmugurisku notiesājošu nolēmumu, kad tas sešpadsmitajā dienā pēc pasludināšanas, iegūst res judicata spēku.

61.

Šī interpretācija atbilst Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai, kura šeit ir jāņem vērā  ( 32 ). Šī tiesa spriež, ka tiesības uz lietas izskatīšanu no jauna ir svarīgākas par personas, kura notiesāta ar aizmugurisku nolēmumu, ierašanos tiesā. Tas, ka apsūdzētā persona, lai arī pienācīgi informēta, neierodas tiesā tādēļ, ka viņai ir kāds kavēklis, vai personisku iemeslu dēļ, ECT ieskatā un, pat ja tam nav pamatota iemesla, nevar attaisnot liegumu personai izmantot tiesības uz lietas izskatīšanu no jauna. Minētā tiesa arī spriež, ka noteikums, atbilstoši kuram aizmuguriski notiesātu personu nevar pārstāvēt advokāts, šķiet arī acīmredzami nesamērīgs, jo tā rezultātā prasītāja neierašanās tiesā tiek sodīta ar absolūtu aizliegumu aizstāvēties jelkādā veidā  ( 33 ).

62.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa spriež, ka ir arī nesamērīgi noteikt šādu prasību, lai panāktu lietas izskatīšanu no jauna, ja valsts iestādes turklāt sāk izpildīt aizmugurisku notiesājošu nolēmumu  ( 34 ). ECT ieskatā šāda noteikuma dēļ tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu izmantošana tiek pakārtota “zināmai ķīlai – ieinteresētās personas fiziskai brīvībai” un tā mērķis ir aizstāt procedūras, uz kurām attiecas policijas pilnvaru īstenošana, ar pienākumu, kas jāuzņemas pašam apsūdzētajam  ( 35 ). Taču, lai arī mērķis nodrošināt tiesu nolēmumu izpildi pats par sevi ir leģitīms, minētā tiesa spriež, ka valsts iestāžu rīcībā ir citi līdzekļi, kas tām ļauj nodrošināt notiesātās personas klātbūtni  ( 36 ). Tādējādi ECT ieskatā brīvai personai nevar noteikt pienākumu – lai izmantotu tiesības uz lietas izskatīšanu no jauna ECPAK 6. pantam atbilstošos apstākļos – kļūt par ieslodzīto, izpildot aizmugurisku notiesājošu nolēmumu, lai arī kāds būtu brīvības atņemšanas ilgums, pat ja tas ir īss, jo šāds noteikums pārkāpj nevainīguma prezumpcijas principu  ( 37 ).

63.

Spriedumā Khalfaoui pret Franciju, kurā tika aplūkota Francijas Kriminālprocesa kodeksa tiesību norma, atbilstoši kurai par pienākuma sagatavot lietu iztiesāšanai neievērošanu sodīja ar kasācijas sūdzības atcelšanu, Eiropas Cilvēktiesību tiesa nosprieda, ka “ņemot vērā Cour de cassation [(Kasācijas tiesa, Francija)] īstenotās galīgās pārbaudes nozīmīgumu krimināltiesību jomā un šīs pārbaudes nozīmi tiem, kuriem, iespējams, piespriesti bargi brīvības atņemšanas sodi, tiesa uzskata, ka tas ir īpaši bargs sods, ņemot vērā [ECPAK] 6. pantā garantētās tiesības uz piekļuvi tiesai”  ( 38 ). Tā turklāt piebilda, ka “kasācijas sūdzības nepieņemamība, kas pamatota vienīgi [..] ar faktu, ka prasītājs nav kļuvis par ieslodzīto, izpildot tiesas nolēmumu, par kuru iesniegta kasācijas sūdzība, liek ieinteresētajai personai pašai sev piemērot brīvības atņemšanu, kas izriet no pārsūdzētā nolēmuma, lai arī šo nolēmumu nevar uzskatīt par galīgu, kamēr nav lemts par kasācijas sūdzību vai kamēr termiņš pārsūdzības celšanai nav beidzies”  ( 39 ). ECT uzskatīja, ka tādējādi tiek “aizskarta pati pārsūdzības tiesību būtība, uzliekot prasītājam nesamērīgu slogu, kas izjauc pareizo līdzsvaru, kam jāpastāv starp leģitīmu mērķi nodrošināt tiesu nolēmumu izpildi, no vienas puses, un tiesībām piekļūt kasācijas tiesai un tiesību uz aizstāvību izmantošanu, no otras puses”  ( 40 ).

64.

Līdz ar to, lai arī aplūkotā procesuālo tiesību sistēma man nešķiet kritizējama, ciktāl tajā prasīts, lai apsūdzētā persona iesniedz kompetentajā tiesu iestādē pieteikumu par krimināllietas izskatīšanu no jauna, lai izmantotu tiesības uz lietas izskatīšanu no jauna, tomēr uzskatu, ka atsevišķas šīs procedūras īpašības un it īpaši tas, ka tai nav apturošas iedarbības, un ka tajā prasīta šīs personas personīga ierašanās tiesā, neļauj nodrošināt šai personai tiesību uz aizstāvību, it īpaši tiesību piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā, efektīvu izmantošanu.

65.

Ņemot vērā visus šos apsvērumus, uzskatu, ka Direktīvas 2016/343 8. panta 4. punkta otrais teikums un 9. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem tiek pieļauts, ka dalībvalsts izveido procedūru, kurā noteikta prasība, ka personai, attiecībā uz kuru ir pieņemts aizmugurisks nolēmums, kaut arī nav konstatēts, ka tā ir atteikusies ierasties tiesā vai aizstāvēties, ir jāiesniedz kompetentajā iestādē pieteikums par krimināllietas izskatīšanu no jauna, lai šī iestāde, ņemot vērā šīs direktīvas 8. panta 2. punktā minētos nosacījumus, izvērtētu, vai šai personai ir tiesības uz lietas izskatīšanu no jauna, ja vien šīs procedūras īpašības ļauj nodrošināt viņai tiesības piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā, kā arī efektīvi izmantot tiesības uz aizstāvību.

66.

Tomēr Direktīvas 2016/343 8. panta 4. punkta otrais teikums un 9. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauts noteikums, atbilstoši kuram šādai procedūrai nav apturošas iedarbības un kurā papildus tiek prasīts, lai persona, kurai aizmuguriski piespriests brīvības atņemšanas sods, personīgi ierodas tiesā.

B.

Aizmuguriski notiesātās personas tiesību uz informāciju tvērums un saturs (pirmais, otrais un piektais prejudiciālais jautājums)

67.

Ar pirmo, otro un piekto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā Tiesai, vai Direktīvas 2016/343 8. panta 4. punkta otrais teikums ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts, ka persona, kurai ar aizmugurisku notiesājošu nolēmumu piespriests brīvības atņemšanas sods, lai arī nav konstatēts, ka, ņemot vērot šīs direktīvas 8. panta 2. punktā minētos nosacījumus, persona ir atteikusies ierasties tiesā vai aizstāvēties, netiek informēta aizturēšanas brīdī nedz par šo nolēmumu, nedz par iespēju to pārsūdzēt, nedz par viņas tiesībām uz lietas izskatīšanu no jauna vai uz citu tiesību aizsardzības līdzekli. Minētajai tiesai ir arī jautājums par to, kādai jābūt sniegtās informācijas formai un saturam.

68.

Iesniedzējtiesa uzdod šos jautājumus tādēļ, ka, piemērojot Bulgārijas tiesību aktus, aizmugurisks nolēmums netiekot paziņots apsūdzētajai personai un viņa turklāt netiekot informēta par savām procesuālajām tiesībām un it īpaši par iespēju iesniegt pieteikumu par krimināllietas izskatīšanu no jauna, pamatojoties uz NPK 423. pantu.

69.

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa vaicā, cik lielā mērā dalībvalstij ir jāparedz procedūras, lai brīdī, kad tiek izpildīts par attiecīgo personu pieņemtais aizmuguriskais nolēmums, vai šīs personas aizturēšanas brīdī viņa tiktu informēta par šo nolēmumu, attiecīgajā gadījumā nodrošinot, ka viņai tiek izsniegta šī nolēmuma pilna teksta kopija.

70.

Turklāt ar otro jautājumu tā lūdz Tiesu sniegt precizējumus par veidu, kādā dalībvalstij ir jāpilda informēšanas pienākums aplūkotajā procesuālajā sistēmā, kurā brīdī, kad aizmuguriskais nolēmums tiek izpildīts, vai aizmuguriski notiesātās personas aizturēšanas brīdī kompetentās iestādes vēl nav lēmušas par tiesību uz lietas izskatīšanu no jauna pastāvēšanu, jo šīs tiesības tiek atzītas vēlākā stadijā – pēc tam, kad ir izskatīts pieteikums par krimināllietas izskatīšanu no jauna, kurš jāiesniedz šai personai.

1.

Jautājumu izskatīšanas ietvars

71.

Atbilstoši Direktīvas 2016/343 8. panta 4. punkta otrajam teikumam dalībvalstij ir jānodrošina, ka gadījumos, kad persona, attiecībā uz kuru ir pieņemts aizmugurisks nolēmums, tiek informēta par šo nolēmumu, jo īpaši, kad minētā persona tiek aizturēta, viņa ir jāinformē arī par iespēju minēto nolēmumu pārsūdzēt un par tiesībām uz lietas izskatīšanu no jauna vai uz citu tiesību aizsardzības līdzekli.

72.

No šīs tiesību normas formulējuma nepārprotami izriet, ka Savienības likumdevējs uzliek dalībvalstij precīzu pienākumu sasniegt rezultātu – pienākumu nodrošināt, lai persona, attiecībā uz kuru ir pieņemts aizmugurisks nolēmums, tiktu informēta par viņas procesuālajām tiesībām brīdī, kad viņa tiek informēta par šo nolēmumu un, vēlākais, minētā nolēmuma izpildes brīdī, it īpaši notiesātās personas aizturēšanas brīdī, ja personai ir piespriests brīvības atņemšanas sods. Tā ir minimāla norma, kas attiecas uz procesuālo tiesību principu, kas ir būtisks šīs personas tiesību uz aizstāvību un tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu ievērošanai, no kura dalībvalsts nevar atkāpties.

73.

Tādēļ, manuprāt, nav ne mazāko šaubu, ka ar Direktīvas 2016/343 8. panta 4. punktu netiek pieļauts, ka persona, attiecībā uz kuru pieņemts aizmugurisks nolēmums, kaut arī nav konstatēts, ka viņa ir atteikusies ierasties tiesā vai aizstāvēties, šī nolēmuma izpildes brīdī vai šīs personas aizturēšanas brīdī netiek informēta nedz par minēto nolēmumu, nedz par iespēju to pārsūdzēt, nedz par tiesībām uz lietas izskatīšanu no jauna vai uz citu tiesību aizsardzības līdzekli. Proti, tāda situācija izraisa to, ka šīs personas tiesībām uz aizstāvību tiek laupīta efektivitāte un šīs direktīvas 9. pantā nostiprinātajām tiesībām uz lietas izskatīšanu no jauna tiek laupīts to saturs.

74.

Taču Direktīvas 2016/343 8. panta 4. punkta otrā teikuma priekšmets vai mērķis nav noteikt šī informēšanas uzdevuma noteikumus, un it īpaši noteikumus, kurus ievērojot, apsūdzētā persona aizmuguriskā nolēmuma izpildes brīdī vai aizturēšanas brīdī ir jāinformē, pirmkārt, par šo nolēmumu un, otrkārt, par viņas tiesībām uz lietas izskatīšanu no jauna vai uz citu tiesību aizsardzības līdzekli.

75.

Manā ieskatā šie īpašie noteikumi ir jāvērtē, ņemot vērā vispārīgos noteikumus, kas paredzēti Direktīvā 2012/13 par tiesībām uz informāciju aizdomās turētajiem un apsūdzētajiem kriminālprocesā, uz kuru ir atsauce Direktīvas 2016/343 8. apsvērumā  ( 41 ). Kā izriet no Direktīvas 2012/13 25. apsvēruma, tā ir cieši saistīta ar Direktīvu 2010/64/ES  ( 42 ), ar kuru tām personām no aizdomās turēto vai apsūdzēto vidus, kuras nerunā vai nesaprot valodu, kurā norit attiecīgais kriminālprocess, piešķir tiesības uz mutisku un rakstisku šādi paziņotas informācijas tulkojumu.

76.

Saskaņā ar Direktīvas 2012/13 1. pantu tās nolūks ir izstrādāt kopējus minimālos noteikumus par aizdomās turēto vai apsūdzēto personu tiesībām uz informāciju par viņu tiesībām kriminālprocesā un par viņiem izvirzīto apsūdzību  ( 43 ). Saskaņā ar Tiesas judikatūru 1. pantā minētās tiesības attiecas vismaz uz divām atšķirīgām tiesībām  ( 44 ).

77.

Pirmās ir aizdomās turēto vai apsūdzēto personu tiesības būt “vismaz” informētām par noteiktām procesuālajām tiesībām, kā tās piemērojamas saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Šīs tiesības ir nostiprinātas Direktīvas 2012/13 3. pantā un tieši no šīs tiesību normas skatupunkta es izvērtēšu noteikumus, kas saistīti ar tiesību būt informētam par Direktīvas 2016/343 8. panta 4. punktā nostiprinātajām tiesībām uz lietas izskatīšanu no jauna vai uz citu tiesību aizsardzības līdzekli ievērošanu.

78.

Otrās ir tiesības būt informētam par apsūdzību, kas nostiprinātas Direktīvas 2012/13 6. pantā. Raugoties no šī pēdējā minētā panta skatupunkta, es izvērtēšu nosacījumus, kādos aizmuguriski notiesātā persona brīdī, kad tiek izpildīts attiecībā uz viņu pieņemtais aizmuguriskais nolēmums, vai viņas aizturēšanas brīdī ir jāinformē par šo nolēmumu.

79.

Lai nodrošinātu šādi paredzēto tiesību uz informāciju efektivitāti, Direktīvas 2012/13 8. panta 2. punktā ir noteikts, ka aizdomās turētajiem un apsūdzētajām personām vai viņu advokātiem ir jābūt tiesībām saskaņā ar valsts tiesību aktos paredzētajām procedūrām iesniegt sūdzību, ja kompetentās iestādes nav sniegušas informāciju saskaņā ar šo direktīvu vai atsakās to sniegt.

2.

Informācija par aizmugurisku notiesājošu nolēmumu

80.

No Direktīvas 2016/343 8. panta 4. punkta formulējuma nepārprotami izriet, ka ne šī panta priekšmets, ne mērķis nav noteikt kārtību, kādā dalībvalstij, kad tiek izpildīts aizmugurisks nolēmums vai tiek aizturēta persona, attiecībā uz kuru šis nolēmums ir pieņemts, jānodrošina šīs personas informēšana par minēto nolēmumu. Pieprasot, ka dalībvalstij jāparedz, lai apsūdzētā persona tiktu informēta par viņas procesuālajām tiesībām brīdī, kad viņa tiek “informēta” par attiecībā uz viņu aizmuguriski pieņemto nolēmumu, “it īpaši [viņas] aizturēšanas brīdī”, Savienības likumdevējs nav paredzējis pieprasīt, lai dalībvalsts izsniedz šī nolēmuma pilna teksta kopiju, kurai pievienots paziņojums par tiesībām, tajā pašā brīdī, kad valsts izpilda minēto nolēmumu vai kad tā veic šīs personas aizturēšanu.

81.

Šāda kārtība, manuprāt, ir jānosaka, ņemot vērā Direktīvas 2012/13 6. pantā paredzētos noteikumus par tiesībām būt informētam par apsūdzību un šīs direktīvas 7. pantā izklāstītos noteikumus par tiesībām piekļūt lietas materiāliem.

82.

2015. gada 15. oktobra spriedumā Covaci  ( 45 ) Tiesa nosprieda, ka, ņemot vērā tostarp Direktīvas 2012/13 2., 3. un 6. pantu, rīkojuma par sodu izsniegšana, kā tā paredzēta Vācijas tiesībās, ir jāuzskata par attiecīgajai personai izvirzītās apsūdzības paziņošanas formu, tāpēc tai ir jāatbilst šajā 6. pantā minētajām prasībām  ( 46 ). Jāatgādina, ka saskaņā ar Vācijas tiesībām rīkojums par sodu ir pagaidu nolēmums, ko pēc prokuratūras pieprasījuma izdod tiesa par maznozīmīgiem pārkāpumiem, kas neprasa tiesājamā personīgu ierašanos. Šo rīkojumu, kas izdod vienkāršotā kriminālprocesā bez tiesas sēdes, pielīdzina spriedumam, kurš ir stājies likumīgā spēkā pēc tam, kad ir beidzies iebildes iesniegšanas termiņš, kas noteikts divas nedēļas no minētā rīkojuma izsniegšanas, attiecīgā gadījumā – apsūdzētā noteiktajiem pilnvarniekiem  ( 47 ).

83.

Tādu iemeslu dēļ, kas ir līdzīgi Tiesas norādītajiem iemesliem minētajā spriedumā, uzskatu, ka informēšana par aizmugurisku nolēmumu, kaut arī nav konstatēts, ka apsūdzētā persona ir atteikusies ierasties tiesā vai aizstāvēties, ir jāuzskata par šai personai izvirzītās apsūdzības paziņošanas formu, un tādēļ šai informēšanai ir jāatbilst Direktīvas 2012/13 6. pantā minētajām prasībām.

84.

Pirmkārt, no Direktīvas 2012/13 2. panta 1. punkta izriet, ka Savienības likumdevējs ir skaidri paredzējis šīs direktīvas piemērošanu visā kriminālprocesā, sākot ar pirmajām aizdomām līdz pat sprieduma pasludināšanai, attiecīgā gadījumā pēc tam, kad ir izsmelti tiesību aizsardzības līdzekļi  ( 48 ).

85.

Otrkārt, aizmuguriska procesa ietvaros saskaņā ar Direktīvas 2016/343 8. panta 4. punktu nolēmums tiek pieņemts, lai gan nav zināms, vai apsūdzētā persona plānoja atteikties ierasties tiesā vai aizstāvēties, tādējādi šī informēšana faktiski var būt šīs personas pirmā izdevība būt informētai par viņai izvirzīto apsūdzību. To apstiprina fakts, ka šī persona, ja viņa neizpilda šīs direktīvas 8. panta 2. punktā minētos nosacījumus, var panākt lietas izskatīšanu no jauna vai līdzvērtīgu tiesību aizsardzības līdzekli, ar kura palīdzību viņa varēs pilnīgi izmantot tiesības uz aizstāvību, pirms tiesu iestāde pieņem jaunu nolēmumu par apsūdzības faktisko un tiesisko pamatotību.

86.

Tādēļ uzskatu, ka tiesības būt informētam par apsūdzību, kas paredzētas Direktīvas 2012/13 6. pantā, satur arī personas, attiecībā uz kuru nolēmums ir pieņemts aizmuguriski, lai gan nav konstatēts, ka viņa ir atteikusies ierasties tiesā vai aizstāvēties, tiesības tikt informētai par šo nolēmumu.

87.

Ir taisnība, ka Direktīvā 2012/13 – kā atzinusi Tiesa – nav reglamentēta kārtība, kādā tās 6. pantā paredzētā informācija par apsūdzību ir jāpaziņo minētajai apsūdzētajai personai  ( 49 ). Šīs direktīvas 6. panta 1. punktā ir paredzēts, ka dalībvalsts nodrošina, lai aizdomās turētajiem vai apsūdzētajām personām informācija par noziedzīgo darbību, kuras izdarīšanā viņus tur aizdomās vai apsūdz, tiktu sniegta nekavējoties un tik detalizēti, cik nepieciešams, lai garantētu procesa taisnīgu norisi un tiesību uz aizstāvību efektīvu īstenošanu. Šī panta 2. punkts konkrēti attiecas un aizdomās turēto vai apsūdzēto personu, kas ir apcietināta vai aizturēta. Tādā gadījumā dalībvalsts nodrošina, lai šī persona tiktu informēta par viņas apcietināšanas vai aizturēšanas iemesliem, tostarp par noziedzīgo darbību, kuras izdarīšanā viņu tur aizdomās vai apsūdz. Visbeidzot saskaņā ar minētā panta 3. punktu dalībvalsts nodrošina, lai ne vēlāk kā tad, kad tiesā tiek iesniegti apsūdzības argumenti, tiktu sniegta detalizēta informācija par apsūdzību, tostarp par noziedzīgā nodarījuma būtību un juridisko kvalifikāciju, kā arī apsūdzētās personas līdzdalības pakāpi.

88.

Ņemot vērā rīcības brīvību, ko Savienības likumdevējs atzīst dalībvalstīm, pēdējām minētajām, ņemot vērā to procesuālo tiesību sistēmas īpašības, ir jānosaka kārtība, kādā persona, attiecībā uz kuru ir pieņemts aizmugurisks nolēmums, ir jāinformē par šo nolēmumu. No Tiesas judikatūras izriet, ka šī kārtība tomēr nevar būt pretrunā tostarp Direktīvas 2012/13 6. pantā noteiktajam mērķim, kas, kā arī izriet no šīs direktīvas 27. apsvēruma, ir ļaut šai personai sagatavot savu aizstāvību un garantēt tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu  ( 50 ).

89.

Īpašajā kontekstā, kad apsūdzētā persona tiek apcietināta, izpildot aizmugurisku notiesājošu nolēmumu, kaut gan nav konstatēts, ka persona ir atteikusies ierasties tiesā vai aizstāvēties, informēšanas viņas apcietināšanas brīdī notiekošās mērķis ir viņu informēt par apcietināšanas iemesliem un par viņai izvirzīto apsūdzību Direktīvas 2012/13 6. panta nozīmē, kā arī par viņas procesuālajām tiesībām.

90.

Šis mērķis, manuprāt, neprasa noteikt pienākumu dalībvalstij, kad kompetentās iestādes uzsāk aizmuguriskā nolēmuma izpildi vai apcietina apsūdzēto personu, lai šīs iestādes izpilda informēšanas uzdevumu, izsniedzot šai personai izpildes brīdī vai apcietināšanas brīdī nolēmuma pilna teksta kopiju. Šāda prasība nav nepieciešama. Šķiet, ka pietiek tikai ar informāciju, kas attiecas uz minētā nolēmuma saturu un uz faktu, ka tas ir ticis pieņemts bez šīs personas klātbūtnes.

91.

Savukārt, kā norāda iesniedzējtiesa, ņemot vērā tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, aizmuguriski notiesātai personai būs jāpaziņo visi iemesli, kuru dēļ viņa ir notiesāta. Tātad dalībvalstij būs jāparedz, ka kompetentās iestādes ar īpašu rūpību ātri un oficiāli informē šo personu par aizmuguriski attiecībā uz viņu pieņemto notiesājošo nolēmumu, izmantojot, piemēram, izsniegšanas vai paziņošanas procedūru  ( 51 ). Proti, šis nolēmums kļūs izpildāms, tikai sākot ar brīdi, kad minētā persona par to būs informēta oficiāli, pēc tam, kad būs beidzies tiesību aizsardzības līdzekļu izmantošanas termiņš, kurš principā sākas pēc šīs procedūras izpildes, un pēc tam, kad viņa būs atteikusies no savām tiesībām uz lietas izskatīšanu no jauna, vai ja šādas tiesības viņai netiks atzītas. Turklāt, kā norāda iesniedzējtiesa, no Padomes Pamatlēmuma 2002/584/TI (2002. gada 13. jūnijs) par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm  ( 52 ), kas grozīts ar Padomes 2009. gada 26. februāra Pamatlēmumu 2009/299/TI  ( 53 ), 4.a panta 1. punkta d) apakšpunkta izriet, ka izpildes tiesu iestāde nevar atteikties izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi, ja šajā orderī konkrēti ir norādīts, ka attiecīgajai personai nekavējoties pēc nodošanas tiks izsniegts aizmuguriski pieņemtais nolēmums.

92.

Visbeidzot jāpiebilst, ka saskaņā ar Direktīvas 2012/13 7. panta 1. punktu, ja persona jebkurā kriminālprocesa stadijā tiek aizturēta un apcietināta, dalībvalstij ir jānodrošina, lai šai personai tiek darīti pieejami dokumenti, kas saistīti ar konkrēto lietu un kas ir būtiski, lai saskaņā ar valsts tiesību aktiem efektīvi apstrīdētu aizturēšanas vai apcietināšanas likumību. Kā precizēts Direktīvā 2010/64, notiesājošais nolēmums vai “spriedums” ir būtisks dokuments, kura paziņošana un arī tulkojums ir obligāti, lai ļautu notiesātajai personai izmantot tiesības uz aizstāvību un lai garantētu lietas taisnīgu izskatīšanu  ( 54 ).

93.

Ņemot vērā šos elementus, uzskatu, ka Direktīvas 2016/343 8. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka situācijā, kad dalībvalsts kompetentās iestādes izpilda aizmuguriski pieņemtu nolēmumu vai veic tās personas aizturēšanu, attiecībā uz kuru šis nolēmums ir pieņemts, iestādēm ir pienākums informēt šo personu par apsūdzību, tostarp par viņas notiesāšanas iemesliem saskaņā ar Direktīvas 2012/13 3. panta 1. punkta c) apakšpunktā un 6. panta 1.–3. punkta noteikumiem. Šīs prasības ievērošana neietver dalībvalsts pienākumu paredzēt, ka minētajai personai nolēmuma izpildes brīdī vai aizturēšanas brīdī ir jāizsniedz minētā nolēmuma pilna teksta kopija.

3.

Informācija par tiesībām uz lietas izskatīšanu no jauna vai uz citu tiesību aizsardzības līdzekli

94.

Jāatgādina, ka ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā lūdz Tiesu precizēt kārtību, kā ievērot tiesības būt informētam par savām tiesībām uz lietas izskatīšanu no jauna vai uz citu tiesību līdzekli, kas minētas Direktīvas 2016/343 8. panta 4. punkta otrajā teikumā.

95.

It īpaši iesniedzējtiesa vēlas pretstatīt spriedumā VB I Tiesas izstrādātos principus valsts procesuālo tiesību sistēmai. Proti, šajā spriedumā Tiesa nosprieda, ka “dalībvalstu ziņā ir izvēlēties veidu, kādā [..] informācija [par tiesībām uz lietas izskatīšanu jauna un par iespēju pārsūdzēt aizmuguriski pieņemto nolēmumu] ir jādara pieejama attiecīgajām personām, ar nosacījumu, ka šī informācija tiek darīta zināma ieinteresētajai personai brīdī, kad viņa tiek informēta par attiecīgo nolēmumu”  ( 55 ). Taču iesniedzējtiesa norāda, ka Bulgārijas procesuālo tiesību sistēmā kompetentās iestādes lemj par tiesību uz lietas izskatīšanu no jauna esamību pēc tam, kad ir izskatīts pieteikums par krimināllietas izskatīšanu no jauna, kas jāiesniedz aizmuguriski notiesātajai personai.

96.

Spriedumā VB I, Tiesa nosprieda, ka Direktīvas 2016/343 8. panta 4. punkta otrajā teikumā nav noteikta precīza kārtība, kādā aizmuguriski notiesātā persona ir jāinformē par viņas tiesībām uz lietas izskatīšanu no jauna vai uz citu tiesību aizsardzības līdzekli  ( 56 ). Tikai šīs direktīvas 39. apsvērumā ir precizēts, ka minētā informācija būtu jāsniedz rakstveidā vai mutiski ar nosacījumu, ka, ja informāciju sniedz mutiski, informācijas sniegšanas fakts tiek fiksēts saskaņā ar valsts tiesību aktos paredzēto reģistrācijas kārtību  ( 57 ).

97.

Lai atbildētu uz iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu, pirmām kārtām, ir jāatsaucas uz Direktīvā 2012/13 paredzētajām tiesību normām. Proti, tā kā tiesības būt informētam par savām tiesībām uz lietas izskatīšanu no jauna vai uz citu tiesību aizsardzības līdzekli ir procesuālas tiesības, Direktīvas 2016/343 8. panta 4. punkta otrais teikums ir jāinterpretē Direktīvas 2012/13 3. un 4. pantā paredzēto vispārīgo noteikumu gaismā.

98.

Direktīvas 2012/13 3. panta 1. punktā ir prasīts, lai dalībvalstis nodrošina, lai “[..] nekavējoties saņemtu informāciju vismaz par [..] procesuālajām tiesībām[, kas minētas a)–e) apakšpunktā], kā tās piemērojamas saskaņā ar valsts tiesību aktiem, lai nodrošinātu minēto tiesību efektīvu īstenošanu”  ( 58 ). Šajā tiesību normā ir sniegts saraksts, kurā ietvertas tiesības uz advokāta palīdzību; tiesības uz bezmaksas juridiskām konsultācijām un nosacījumiem šādu konsultāciju saņemšanai; tiesības tikt informētam par apsūdzību; tiesības uz mutisku un rakstisku tulkojumu un tiesības klusēt. Kā liecina vārda “vismaz” lietojums, Savienības likumdevējs nav paredzējis ierobežot procesuālās tiesības, par kurām aizdomās turētie un apsūdzētās personas ir jāinformē, un šī direktīva turklāt ir piemērojama līdz galīgā sprieduma pasludināšanai. Turklāt no minētās direktīvas 20. apsvēruma izriet, ka šie noteikumi “neskar informāciju, kas sniedzama par citām procesuālajām tiesībām, kuras izriet no [H]artas, ECPAK, valsts tiesību aktiem un piemērojamiem Savienības tiesību aktiem”.

99.

Saskaņā ar Direktīvas 2012/13 3. panta 2. punktu šī informācija ir “nekavējoties” jāsniedz aizdomās turētajam vai apsūdzētajai personai mutiski vai rakstveidā vienkāršā un saprotamā valodā  ( 59 ). Kad šī persona tiek aizturēta vai apcietināta, minētās direktīvas 4. pantā ir prasīts, lai dalībvalsts nodrošina, ka šai personai nekavējoties tiek izsniegts paziņojums par viņas procesuālajām tiesībām, kā tās piemērojamas saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Šim paziņojumam jābūt rakstiskam, vienkāršā un saprotamā valodā, kuru attiecīgā persona saprot. Tajā jābūt iekļautai informācijai par Direktīvas 2012/13 3. pantā minētajām procesuālajām tiesībām, kuru saraksts nav izsmeļošs, un par tiesībām, kas minētas šīs direktīvas 4. panta 2. un 3. punktā, piemēram, tiesības uz piekļuvi lietas materiāliem, kā arī pamatinformācijai par visām valsts tiesību aktos paredzētajām iespējām apstrīdēt apcietinājuma likumību. Gadījumā, ja dalībvalsts kompetentās iestādes aiztur apsūdzēto personu, izpildot aizmuguriski pieņemtu notiesājošu nolēmumu, manuprāt, šajā rakstiskajā paziņojumā par tiesībām varētu iekļaut tiesības uz lietas izskatīšanu no jauna vai uz citu tiesību aizsardzības līdzekli  ( 60 ).

100.

Attiecībā, otrām kārtām, uz paziņojamās informācijas saturu, šķiet, ka tas jāvērtē, pirmkārt, ņemot vērā attiecīgās valsts procedūras īpatnības un, otrkārt, atkarībā no Direktīvas 2016/343 8. panta 4. punkta otrā teikuma mērķa, proti, nodrošināt apsūdzētās personas tiesību uz aizstāvību efektivitāti un viņas tiesības uz lietas izskatīšanu no jauna, kas nostiprinātas Direktīvas 2016/343 9. pantā.

101.

Es jau norādīju, ka Savienības likumdevējs neparedz noteikt vienotu procesuālo tiesību sistēmu, kurā dalībvalstij būtu pienākums paredzēt nepieciešamību organizēt lietas izskatīšanu no jauna aizmuguriska nolēmuma pasludināšanas stadijā. Turklāt Direktīvas 2012/13 3. panta 1. punktā ir skaidri norādīts, ka dalībvalstis paziņo apsūdzētajai personai informāciju par viņas procesuālajām tiesībām, “kā tās piemērojamas saskaņā ar valsts tiesību aktiem”. Tādā procesuālo tiesību sistēmā, kāda aplūkota šajā lietā, tas nozīmē, ka paziņojumā par tiesībām aizmuguriski notiesātajai personai tiek norādīta procedūra, kas ir viņas rīcībā, lai saskaņā ar Direktīvas 2016/343 9. pantu viņa varētu lūgt lietas izskatīšanu no jauna.

102.

Šajā lietā iesniedzējtiesa uzskata, ka NPK 15. panta 3. punkts tai sniedz pietiekamu juridisku pamatu nepieciešamo pasākumu veikšanai, lai nodrošinātu to, ka apsūdzētā persona tiek informēta par viņas procesuālajām tiesībām saskaņā ar Direktīvas 2016/343 8. panta 4. punkta otro teikumu. Šādos apstākļos manā ieskatā nav nekādu šķēršļu tam, lai šī tiesa aizmuguriskajā nolēmumā norādītu kārtību, kādā apsūdzētā persona var lūgt lietas izskatīšanu no jauna vai citu tiesību aizsardzības līdzekli, ievērojot šīs direktīvas 9. pantā minētos nosacījumus.

103.

Ņemot vērā šos elementus, uzskatu, ka Direktīvas 2016/343 8. panta 4. punkta otrais teikums ir jāinterpretē tādējādi, ka situācijā, kad dalībvalsts kompetentās iestādes izpilda nolēmumu vai veic tās personas aizturēšanu, attiecībā uz kuru notiesājošs nolēmums ir pieņemts aizmuguriski, šīm iestādēm ir pienākums ar Direktīvas 2012/13 4. pantā minēto paziņojumu par tiesībām informēt šo personu par viņas iespējamām tiesībām uz lietas izskatīšanu no jauna vai uz citu tiesību aizsardzības līdzekli, kā tās piemērojamas saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

104.

Tādā procesuālo tiesību sistēmā, kāda aplūkota šajā lietā un ar kuru ir izveidota procedūra, atbilstoši kurai šai personai, lai viņai atzītu Direktīvas 2016/343 9. pantā minētās tiesības uz lietas izskatīšanu no jauna, iepriekš ir jāiesniedz pieteikums par krimināllietas izskatīšanu no jauna kompetentajā tiesu iestādē, šīs direktīvas 8. panta 4. punktā ir prasīts, lai šajā paziņojumā par tiesībām būtu minēta šī procedūra.

C.

Pēc aizmuguriski pieņemta nolēmuma pieejamo tiesību aizsardzības līdzekļu forma un tvērums (piektais un sestais prejudiciālais jautājums)

105.

Ar piekto un sesto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā Tiesai, vai Direktīvas 2016/343 8. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka personai, attiecībā uz kuru ir pieņemts aizmugurisks lēmums, ir jāvar izmantot divus atšķirīgus tiesību aizsardzības līdzekļus, no kuriem viens ļauj iesniegt apelācijas sūdzību par šo nolēmumu, un otrs ļauj izmantot lietas izskatīšanu no jauna vai citu tiesību aizsardzības līdzekli saskaņā ar šīs direktīvas 9. pantu.

106.

Jāatgādina, ka Direktīvas 2016/343 8. panta 4. punktā ir prasīts, lai persona, attiecībā uz kuru ir pieņemts aizmugurisks lēmums, brīdī, kad viņa tiek informēta par šo nolēmumu, tiktu informēta arī par “iespēju minēto nolēmumu pārsūdzēt un par tiesībām uz lietas izskatīšanu no jauna vai uz citu tiesību aizsardzības līdzekli”, kurš saskaņā ar šīs direktīvas 9. pantu dod iespēju “no jauna noskaidrot lietas faktus [..] un kura rezultātā sākotnējo nolēmumu varētu atcelt”.

107.

No Direktīvas 2016/343 8. panta 4. punkta formulējuma un it īpaši no sakārtojuma saikļa “vai” lietojuma izriet, ka dalībvalstīm ir jānodrošina, lai personai, attiecībā uz kuru ir pieņemts aizmugurisks nolēmums, kaut arī nav izpildīti šīs direktīvas 8. panta 2. punkta nosacījumi, būtu iespēja pārsūdzēt šo nolēmumu, vai nu lūdzot lietas izskatīšanu no jauna, vai nu izmantojot citu tiesību aizsardzības līdzekli.

108.

Kā Tiesa nosprieda 2022. gada 19. maija spriedumā Spetsializirana prokuratura (Aizbēguša apsūdzētā tiesāšana)  ( 61 ), šai iespējai ir jāļauj ieinteresētajai personai panākt lietas izskatīšanu no jauna vai piekļūt līdzvērtīgam tiesību aizsardzības līdzeklim, kas izraisa atkārtotu lietas izskatīšanu pēc būtības viņas klātbūtnē. Šīs lietas izskatīšanas no jauna tvērums ir skaidri definēts Direktīvas 2016/343 9. pantā. Savienības likumdevējs dalībvalstīm nosaka precīzus un nepārprotamus pienākumus. Tas dalībvalstīm nosaka prasību, lai tās paredz lietas izskatīšanu no jauna vai arī lai tās ievieš procedūru, kas dod iespēju no jauna izvērtēt lietu pēc būtības, ieskaitot jaunu pierādījumu pārbaudi, un dod iespēju atcelt sākotnējo nolēmumu. Turklāt tas dalībvalstīm uzliek arī pienākumu pārliecināties, ka apsūdzētajai personai šī lietas izskatīšana no jauna vai jaunā tiesību aizsardzības līdzekļa izmantošana sniedz tiesības būt klātesošai un faktiski piedalīties no tā izrietošajā tiesvedībā valsts tiesību aktos noteiktajā kārtībā un ka viņa spēs īstenot tiesības uz aizstāvību.

109.

Kā jau norādīju savos secinājumos lietā, kurā tika pieņemts minētais spriedums  ( 62 ), Savienības likumdevējs integrē Eiropas Cilvēktiesību tiesas ieviestās būtiskās prasības jaunajam tiesas procesam  ( 63 ). Proti, ECT prasa, lai apsūdzētajai personai būtu iespēja saņemt jaunu gan faktisku, gan juridisku viņai izvirzītās apsūdzības pamatotības novērtējumu, ko veic tiesa, kurai “ir visas pilnvaras” un kura lemj, šai personai klātesot  ( 64 ), sniedzot viņai visas ECPAK 6. pantā paredzētās taisnīgas tiesas garantijas. Jāatgādina, ka tā tomēr līgumslēdzējām valstīm atstāj “lielu brīvību atbilstošu līdzekļu izvēlē, kas ļauj to tiesu sistēmām atbilst [šī panta] prasībām”, ciktāl “valsts tiesībās sniegtie līdzekļi izrādās efektīvi, ja apsūdzētais nav nedz atteicies ierasties klātienē un aizstāvēties, nedz vēlējies izvairīties no tiesas”  ( 65 ).

110.

Jāatgādina arī, ka tāpat ar Direktīvu 2016/343 nav veikta kriminālprocesa pilnīga un izsmeļoša saskaņošana. Saskaņā ar procesuālās autonomijas principu dalībvalstīm tādējādi ir plaša rīcības brīvība, lai noteiktu tādu tiesību aizsardzības līdzekļu un procedūru sistēmu, kas ļauj nodrošināt personas, attiecībā uz kuru ir pieņemts aizmugurisks nolēmums, tiesību uz aizstāvību ievērošanu, ja vien, pirmkārt, šie līdzekļi un procedūras nav mazāk labvēlīgi par tiem, kas reglamentē līdzīgas situācijas, uz kurām attiecas valsts tiesības (līdzvērtības princips), un, otrkārt, tie pārmērīgi neapgrūtina vai nepadara praktiski neiespējamu to tiesību īstenošanu, kuras ir piešķirtas ar Savienības tiesībām (efektivitātes princips).

111.

Ņemot vērā šos apsvērumus, Direktīvas 2016/343 8. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstīm ir jāparedz, ka personai, attiecībā uz kuru ir pieņemts aizmugurisks nolēmums, lai arī nav konstatēts, ka viņa ir atteikusies ierasties tiesā vai aizstāvēties, ir jāvar izmantot divus atšķirīgus tiesību aizsardzības līdzekļus, kas viņai ļauj pārsūdzēt šo nolēmumu, vai nu panākot lietas izskatīšanu no jauna, vai nu izmantojot līdzvērtīgu tiesību aizsardzības līdzekli, kurš izraisa lietas izskatīšanu pēc būtības viņas klātbūtnē saskaņā ar šīs direktīvas 9. pantu.

V.

Secinājumi

112.

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Sofiyski gradski sad (Sofijas pilsētas tiesa, Bulgārija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

–

attiecībā uz pārbaudi, vai ir ievēroti šīs direktīvas 8. panta 2. punkta nosacījumi, un attiecībā uz tiesību uz lietas izskatīšanu no jauna atzīšanu minētās direktīvas 9. panta nozīmē

–

Attiecībā uz kārtību, kādā jāsniedz informācija personai, attiecībā uz kuru ir pieņemts aizmugurisks notiesājošs nolēmums, kaut arī, ņemot vērā Direktīvas 2016/343 8. panta 2. punktā minētos nosacījumus, nav konstatēts, ka viņa ir atteikusies ierasties tiesā vai aizstāvēties,

–

Attiecībā uz to tiesību aizsardzības līdzekļu formu un tvērumu, kas ir pieejami pēc aizmuguriska nolēmuma, personai, attiecībā uz kuru ir pieņemts šāds nolēmums, kaut arī nav konstatēts, ņemot vērā Direktīvas 2016/343 8. panta 2. punktā minētos nosacījumus, ka viņa ir atteikusies ierasties tiesā vai aizstāvēties, ir jāvar izmantot divus atšķirīgus tiesību aizsardzības līdzekļus, kas viņai ļauj pārsūdzēt šo nolēmumu, vai nu panākot lietas izskatīšanu no jauna, vai nu izmantojot līdzvērtīgu tiesību aizsardzības līdzekli, kurš izraisa lietas izskatīšanu pēc būtības viņas klātbūtnē saskaņā ar šīs direktīvas 9. pantu.