<?xml version="1.0" encoding="utf-8"?><JUDGMENT xmlns:xsi="http://www.w3.org/2001/XMLSchema-instance" xsi:noNamespaceSchemaLocation="http://formex.publications.europa.eu/schema/formex-05.00-20081231.xd"><BIB.JUDGMENT><REF.CASE FILE="ECRCJ2006LVC.0800926501.case.xml"><NO.CASE>C-128/05</NO.CASE></REF.CASE><NO.CELEX>62005J0128</NO.CELEX><NO.SEQ>0011.0002</NO.SEQ><PAGE.FIRST.ECR>9283</PAGE.FIRST.ECR><PAGE.SEQ>1</PAGE.SEQ><PAGE.LAST.ECR>9296</PAGE.LAST.ECR><PAGE.TOTAL>14</PAGE.TOTAL><AUTHOR>CJ</AUTHOR></BIB.JUDGMENT><CURR.TITLE><LEFT><DATE ISO="20060928">2006. GADA 28. SEPTEMBRA</DATE> SPRIEDUMS — LIETA C-128/05</LEFT><RIGHT>KOMISIJA/AUSTRIJA</RIGHT></CURR.TITLE><TITLE><TI><P><HT TYPE="UC">Tiesas spriedums</HT> (trešā palāta)</P><P><DATE ISO="20060928">2006. gada 28. septembrī</DATE><NOTE NOTE.ID="E0002" NUMBERING="STAR"><P>Tiesvedības valoda — vācu.</P></NOTE></P></TI></TITLE><JUDGMENT.INIT><P>Lieta C-128/05</P><P>par prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi atbilstoši EKL 226. pantam, ko <DATE ISO="20050318">2005. gada 18. martā</DATE> cēla</P></JUDGMENT.INIT><PARTIES><PLAINTIFS><P><HT TYPE="BOLD">Eiropas Kopienu Komisija</HT>, ko pārstāv D. Triandafilu [<HT TYPE="ITALIC">D. Triantafyllou</HT>], pārstāvis, kas norādīja adresi Luksemburgā,</P><PARTY.STATUS>prasītāja,</PARTY.STATUS></PLAINTIFS><AGAINST>pret</AGAINST><DEFENDANTS><P><HT TYPE="BOLD">Austrijas Republiku</HT>, ko sākotnēji pārstāvēja H. Dosi [<HT TYPE="ITALIC">H. Dossi</HT>], pēc tam — M. Frūmans [<HT TYPE="ITALIC">M. Fruhmann</HT>], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,</P><PARTY.STATUS>atbildētāja.</PARTY.STATUS></DEFENDANTS></PARTIES><?PAGE NO="I-9284"?><PREAMBLE><PREAMBLE.INIT><P>TIESA (trešā palāta)</P><P>šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Ross [<HT TYPE="ITALIC">A. Rosas</HT>], tiesneši Ž. P. Puisošē [<HT TYPE="ITALIC">J.-P. Puissochet</HT>], E. Borgs Bartets [<HT TYPE="ITALIC">A. Borg Barthet</HT>] (referents), U. Lehmuss [<HT TYPE="ITALIC">U. Lõhmus</HT>] un A. O'Kīfs [<HT TYPE="ITALIC">A. Ó Caoimh</HT>],</P><P>ģenerāladvokāte E. Šarpstone [<HT TYPE="ITALIC">E. Sharpston</HT>],</P><P>sekretārs R. Grass [<HT TYPE="ITALIC">R. Grass</HT>],</P></PREAMBLE.INIT><GR.VISA><VISA>ņemot vērā rakstveida procesu,</VISA><VISA>noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus tiesas sēdē <DATE ISO="20060427">2006. gada 27. aprīlī</DATE>,</VISA></GR.VISA><PREAMBLE.FINAL><P>pasludina šo spriedumu.</P></PREAMBLE.FINAL></PREAMBLE><CONTENTS.JUDGMENT><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P>Spriedums</P></TI></TITLE><NP><NO.P>1</NO.P><TXT>Prasības pieteikumā Eiropas Kopienu Komisija lūdz Tiesu atzīt, ka, atļaujot Austrijā nereģistrētiem nodokļu maksātājiem, kas šajā dalībvalstī veic pasažieru pārvadājumus, neiesniegt nodokļu deklarācijas un nemaksāt pievienotās vērtības nodokļa (turpmāk tekstā — <QUOT.START ID="QS0001" REF.END="QE0001" CODE="201C"/>PVN<QUOT.END ID="QE0001" REF.START="QS0001" CODE="201D"/>) neto summu, ja to gada apgrozījums šajā valstī ir mazāks par EUR <FT TYPE="NUMBER">22000</FT>, pieņemot, ka šādā gadījumā maksājamā PVN summa ir vienāda ar atskaitāmo PVN summu, un vienkāršoto regulējumu piemērojot ar nosacījumu, ka šis nodoklis netiek minēts faktūrrēķinos vai dokumentos, kurus izmanto faktūrrēķinu<?PAGE NO="I-9285"?> vietā, Austrijas Republika nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti ar 2. un 6. pantu, 9. panta 2. punkta b) apakšpunktu, 17. un 18. pantu un 22. panta 3.-5. punktu Padomes <DATE ISO="19770517">1977. gada 17. maija</DATE> Sestajā direktīvā 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem — Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="145" DATE.PUB="1977" PAGE.FIRST="1">OV L 145, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>; turpmāk tekstā — <QUOT.START ID="QS0002" REF.END="QE0002" CODE="201C"/>Sestā direktīva<QUOT.END ID="QE0002" REF.START="QS0002" CODE="201D"/>).</TXT></NP><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P>Atbilstošās tiesību normas</P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P>Sestā direktīva</P></TI></TITLE><NP><NO.P>2</NO.P><TXT>Saskaņā ar Sestās direktīvas 2. panta 1. punktu PVN ir jāmaksā par jebkuru pakalpojumu sniegšanu, kas par atlīdzību tiek veikti attiecīgās dalībvalsts teritorijā.</TXT></NP><NP><NO.P>3</NO.P><TXT>Atbilstoši minētās direktīvas 6. panta 1. punkta pirmajai daļai <QUOT.START ID="QS0003" REF.END="QE0003" CODE="201C"/><QUOT.START ID="QS0004" REF.END="QE0004" CODE="201C"/>pakalpojumu sniegšana<QUOT.END ID="QE0004" REF.START="QS0004" CODE="201D"/> nozīmē jebkuru darījumu, kas nav preču piegāde 5. panta izpratnē<QUOT.END ID="QE0003" REF.START="QS0003" CODE="201D"/>.</TXT></NP><NP><NO.P>4</NO.P><TXT>Tās pašas direktīvas 9. panta 2. punkta b) apakšpunktā ir noteikts, ka <QUOT.START ID="QS0005" REF.END="QE0005" CODE="201C"/>vieta, kur sniedz transporta pakalpojumus, ir vieta, kur notiek transportēšana, ņemot vērā veiktos attālumus<QUOT.END ID="QE0005" REF.START="QS0005" CODE="201D"/>.</TXT></NP><NP><NO.P>5</NO.P><TXT>Sestās direktīvas 17. un 18. pantā ir paredzēti noteikumi, kas reglamentē atskaitīšanas tiesību — kuras ir PVN sistēmas stūrakmens — izcelsmi, darbības jomu un izmantošanas procedūru.</TXT></NP><?PAGE NO="I-9286"?><NP><NO.P>6</NO.P><TXT>18. panta 1. punkta a) apakšpunktā konkrēti ir paredzēts, ka, <QUOT.START ID="QS0006" REF.END="QE0006" CODE="201C"/>lai īstenotu savas atskaitīšanas tiesības, nodokļa maksātājam: par atskaitījumiem atbilstīgi 17. panta 2. punkta a) apakšpunktam jābūt faktūrai [faktūrrēķinam], kas sastādīta saskaņā ar 22. panta 3. punktu<QUOT.END ID="QE0006" REF.START="QS0006" CODE="201D"/>. Atbilstoši tā paša panta 2. punkta pirmajai daļai <QUOT.START ID="QS0007" REF.END="QE0007" CODE="201C"/>nodokļa maksātājs īsteno atskaitīšanu, no kopējās pievienotās vērtības nodokļa summas, kas maksājama par attiecīgo taksācijas periodu, atņemot kopējo nodokļa summu, par kuru tajā pašā periodā atbilstīgi 1. punkta noteikumiem radušās un ir īstenojamas atskaitīšanas tiesības<QUOT.END ID="QE0007" REF.START="QS0007" CODE="201D"/>.</TXT></NP><NP><NO.P>7</NO.P><TXT>Sestās direktīvas 22. panta 3., 4. un 5. punktā attiecīgi ir paredzēti faktūrrēķinu izdošanas nosacījumi, periodisko nodokļu deklarāciju iesniegšanas procedūra un nodokļu maksātāju pienākums samaksāt PVN neto summu, kas ir maksājama, iesniedzot katru periodisko nodokļu deklarāciju.</TXT></NP><NP><NO.P>8</NO.P><TXT>Minētās direktīvas 24. panta, kura nosaukums ir <QUOT.START ID="QS0008" REF.END="QE0008" CODE="201C"/>Īpašs režīms maziem uzņēmumiem<QUOT.END ID="QE0008" REF.START="QS0008" CODE="201D"/>, 1. punktā ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START ID="QS0009" REF.END="QE0009" CODE="201C"/>Dalībvalstīm, kurām varētu rasties grūtības, piemērojot parasto nodokļu režīmu mazajiem uzņēmumiem to darbības vai struktūras dēļ, ir izvēles tiesības šo dalībvalstu noteiktos apstākļos un ar to noteiktiem ierobežojumiem, bet ievērojot 29. pantā paredzēto konsultāciju kārtību, piemērot vienkāršotu procedūru, piemēram, vienotas likmes sistēmu nodokļu uzlikšanai un iekasēšanai, ja vien tā neizraisa nodokļu samazināšanos.<QUOT.END ID="QE0009" REF.START="QS0009" CODE="201D"/></P></QUOT.S></P></NP><NP><NO.P>9</NO.P><TXT>Turklāt minētā 24. panta 2.–7. punkts ļauj dalībvalstīm atstāt spēkā vai ieviest atbrīvojumus no PVN vai diferencētus nodokļu atvieglojumus saistībā ar PVN tiem nodokļu maksātājiem, kuru gada apgrozījums ir mazāks par EUR <FT TYPE="NUMBER">5000</FT>.</TXT></NP></GR.SEQ><?PAGE NO="I-9287"?><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P>Valsts tiesiskais regulējums</P></TI></TITLE><NP><NO.P>10</NO.P><TXT>Federālā finanšu ministra noteikumos par vidējās likmes noteikšanu, aprēķinot atskaitāmās summas attiecībā uz ārvalstu uzņēmumiem, kas veic pasažieru starptautiskos pārvadājumus (<HT TYPE="ITALIC">BGBl. II</HT>, 166/2002; turpmāk tekstā — <QUOT.START ID="QS0010" REF.END="QE0010" CODE="201C"/>Finanšu ministra noteikumi<QUOT.END ID="QE0010" REF.START="QS0010" CODE="201D"/>), ir paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START ID="QS0011" REF.END="QE0011" CODE="201C"/>Pamatojoties uz 14. panta 1. punkta 2. apakšpunktu 1994. gada <HT TYPE="ITALIC">Umsatzsteuergesetz</HT> (likums par apgrozījumu), <HT TYPE="ITALIC">BGBl.</HT> 663/1994, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar federālo likumu <HT TYPE="ITALIC">BGBl. I</HT>, 56/2002, noteic:</P><P>1. pants. Uzņēmēji, kam valsts teritorijā nav ne juridiskās adreses (sēdekļa), ne parastās uzņēmējdarbības vietas, ne reģistrācijas vietas un kuru apgrozījums taksācijas periodā saskaņā ar 1. panta 1. punkta 1. un 2. apakšpunktu ir mazāks par EUR <FT TYPE="NUMBER">22000</FT>, attiecībā uz apgrozījumu, kas sasniegts, neregulāri veicot pasažieru starptautiskos pārvadājumus, kuros izmantoti autotransporta līdzekļi vai treileri, kas nav reģistrēti Austrijā, var aprēķināt atskaitāmās summas saskaņā ar 1994. gada likuma par apgrozījumu 12. pantu, piemērojot vidējo likmi 10 % apmērā attiecībā uz apgrozījumu, kas sasniegts, veicot minēto darbību (1994. gada likuma par apgrozījumu 1. panta 1. punkta 1. un 2. apakšpunkts), ja tie neizraksta faktūrrēķinus 1994. gada likuma par apgrozījumu 11. panta nozīmē, iepriekš minētajiem pakalpojumiem, kas saistīti ar pasažieru starptautiskajiem pārvadājumiem.</P><P>2. pants. Vidējā likme kompensē visas atskaitāmās summas, kas saistītas ar 1. pantā minēto pakalpojumu sniegšanu, kuri attiecas uz pasažieru starptautiskajiem pārvadājumiem.</P><?PAGE NO="I-9288"?><P>3. pants. Ja atskaitāmo summu aprēķina saskaņā ar 1. pantu, uzņēmēju atbrīvo no pienākuma veikt uzskaiti saskaņā ar 1994. gada likuma par apgrozījumu 18. panta 2. punkta 5. un 6. apakšpunktu.</P><P>4. pants. Šos noteikumus piemēro darījumiem un darbībām pēc <DATE ISO="20020331">2002. gada 31. marta</DATE>.<QUOT.END ID="QE0011" REF.START="QS0011" CODE="201D"/></P></QUOT.S></P></NP></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P>Pirmstiesas procedūra</P></TI></TITLE><NP><NO.P>11</NO.P><TXT>Komisija attiecīgi ar <DATE ISO="20000313">2000. gada 13. marta</DATE> un <DATE ISO="20031017">2003. gada 17. oktobra</DATE> vēstulēm izteica brīdinājumu un papildu brīdinājumu Austrijas Republikai, pieprasot, lai tā sniedz piezīmes divu mēnešu laikā, skaitot no pēdējās minētās vēstules datuma.</TXT></NP><NP><NO.P>12</NO.P><TXT>Iepazinusies ar Austrijas Republikas sniegto atbildi uz minēto vēstuli, Komisija <DATE ISO="20040709">2004. gada 9. jūlijā</DATE> izdeva argumentētu atzinumu, aicinot šo dalībvalsti veikt vajadzīgos pasākumus, lai izpildītu šī atzinuma prasības divu mēnešu laikā no minētā atzinuma saņemšanas brīža. Austrijas iestādes uz šo argumentēto atzinumu atbildēja ar <DATE ISO="20040906">2004. gada 6. septembra</DATE> vēstuli.</TXT></NP><?PAGE NO="I-9289"?><NP><NO.P>13</NO.P><TXT>Uzskatīdama šo atbildi par neapmierinošu, Komisija nolēma celt šo prasību.</TXT></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P>Par prasību</P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P>Par prāvas apjomu</P></TI></TITLE><NP><NO.P>14</NO.P><TXT>Komisija norāda, ka Austrijas Republika ar Finanšu ministra noteikumiem ir pārkāpusi Sestās direktīvas 2. un 6. pantu, 9. panta 2. punkta b) apakšpunktu, 17. un 18. pantu un 22. panta 3.–5. punktu. Aizstāvībā minētā dalībvalsts pilnībā pamatojas uz Sestās direktīvas 24. panta 1. punktu.</TXT></NP><NP><NO.P>15</NO.P><TXT>Kā ģenerāladvokāte ir norādījusi secinājumu 24.–26. punktā, ne visas Komisijas norādītās normas attiecas uz tās celto prasību. Sestās direktīvas 2. un 6. pantā, 9. panta 2. punkta b) apakšpunktā un 17. pantā ir ietverti principi, kurus ņemot vērā ir jāpiemēro tās 18. un 22. pantā paredzētie procesuālie noteikumi. Komisijas rakstveida dokumentos nav norādīts, kādā ziņā ar Finanšu ministra noteikumiem būtu pārkāpti principi, saskaņā ar kuriem par pakalpojumu sniegšanu ir jāmaksā PVN (minētās direktīvas 2. pants); pasažieru pārvadājumi ir pakalpojumu sniegšana (6. pants); vietu, kur veic starptautiskos pasažieru pārvadājumus, nosaka, ņemot vērā katrā dalībvalstī veikto attālumu [9. panta 2. punkta b) apakšpunkts], un nodokļu maksātājam ir tiesības atskaitīt pārmaksāto PVN priekšnodokli no maksājamā PVN vai attiecīgā gadījumā saņemt priekšnodokļa atmaksājumu (17. pants). Režīmā, kas ieviests ar minētajiem noteikumiem, tieši ir prezumēta visu šo principu piemērošana. Taču var izrādīties, ka tie ir pretrunā tās pašas direktīvas 18. un 22. pantam, kas attiecas uz PVN faktūrrēķinu izrakstīšanu, ar to saistītās uzskaites veikšanu un deklarāciju iesniegšanu.</TXT></NP><?PAGE NO="I-9290"?><NP><NO.P>16</NO.P><TXT>Tādējādi, ja pamati, ko Austrijas Republika izvirzījusi savai aizstāvībai [un] kas pilnībā pamatoti ar Sestās direktīvas 24. panta 1. punkta piemērojamību minētajai sistēmai, būtu noraidāmi, tad varētu atzīt tikai to, ka ir pārkāpts Sestās direktīvas 18. panta 1. punkta a) apakšpunkts un 2. punkts, kā arī 22. panta 3.–5. punkts.</TXT></NP><NP><NO.P>17</NO.P><TXT>Komisijas pamatojums ir saistīts ar trijiem galvenajiem argumentiem, kuru mērķis ir pierādīt, ka uz režīmu, ar ko ir noteiktas atkāpes [un] kas ir ieviests ar Finanšu ministra noteikumiem, nevar attiekties Sestās direktīvas 24. panta 1. punkts. Pirmkārt, šis režīms ir piemērojams uzņēmumiem, kuru gada apgrozījums Austrijā ir mazāks par EUR <FT TYPE="NUMBER">22000</FT>; tas neatbilst jēdzienam <QUOT.START ID="QS0012" REF.END="QE0012" CODE="201C"/>mazie uzņēmumi<QUOT.END ID="QE0012" REF.START="QS0012" CODE="201D"/>, kas ietverts minētajā normā. Otrkārt, Austrijas Republika nav pierādījusi to, ka šāds režīms neizraisa nodokļu samazināšanos. Visbeidzot, minētā norma ļauj dalībvalstīm veikt vienkāršošanu, bet neļauj tām piešķirt attiecīgajiem uzņēmumiem pilnīgus atbrīvojumus.</TXT></NP><NP><NO.P>18</NO.P><TXT>Austrijas Republika atspēko šos iebildumus, apgalvojot, ka uz īpašo režīmu, kas paredzēts tādiem uzņēmējiem, kuri veic pasažieru starptautiskos pārvadājumus, kuri nav reģistrēti Austrijā un kuru apgrozījums Austrijā ir mazāks par EUR <FT TYPE="NUMBER">22000</FT>, attiecas Sestās direktīvas 24. panta 1. punkts.</TXT></NP><NP><NO.P>19</NO.P><TXT>Tāpēc, lai izvērtētu prasības pamatotību, ir jāpārbauda, vai Sestās direktīvas 24. panta 1. punkta nozīmē ar Finanšu ministra noteikumiem ieviesto režīmu var uzskatīt par tādu, ar ko ir noteikta <QUOT.START ID="QS0013" REF.END="QE0013" CODE="201C"/>vienkāršota procedūra [..] nodokļu uzlikšanai un iekasēšanai<QUOT.END ID="QE0013" REF.START="QS0013" CODE="201D"/>, vai šis režīms izraisa nodokļu samazināšanos un vai tas ir piemērojams tikai<?PAGE NO="I-9291"?><QUOT.START ID="QS0014" REF.END="QE0014" CODE="201C"/>mazajiem uzņēmumiem<QUOT.END ID="QE0014" REF.START="QS0014" CODE="201D"/>. Šajā sakarā pietiek, ka šis režīms neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, lai minētā norma nebūtu piemērojama.</TXT></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P>Par nodokļa uzlikšanas un iekasēšanas vienkāršoto procedūru</P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><P>Lietas dalībnieku argumenti</P></TI></TITLE><NP><NO.P>20</NO.P><TXT>Komisija apgalvo, ka ar režīmu, kas ieviests ar Finanšu ministra noteikumiem, attiecīgie uzņēmumi ir atbrīvoti no pienākuma izrakstīt faktūrrēķinus, uzskaitīt PVN un tādējādi arī deklarēt un maksāt PVN. Tā kā nodokļa likme, kas piemērojama pasažieru pārvadājumiem, ir 10 % un tā kā šādas procentuālās daļas atskaitīšana ir atļauta, tad, pēc Komisijas uzskatiem, nodokļu parāds ir samazināts līdz nullei. Tādējādi šāds režīms nav PVN uzlikšanas un iekasēšanas procedūras vienkāršošana, bet gan atbilst atbrīvojumam; tas pārsniedz to, kas ir atļauts ar Sestās direktīvas 24. panta 1. punktu.</TXT></NP><NP><NO.P>21</NO.P><TXT>Attiecībā uz argumentu, ka atbrīvojums [no pienākuma], kas ieviests ar minēto režīmu, ir formālais aspekts pārmērīgai vienkāršošanai, kas atbilst atbrīvojumam [no nodokļa], Austrijas Republika iebilst, ka Sestās direktīvas 24. panta 1. punktā šajā sakarā nav paredzēti nekādi ierobežojumi. Turklāt tā norāda, ka šī norma dod [dalībvalstīm] plašu rīcības brīvību attiecībā uz vienotas likmes vai citādas PVN uzlikšanas un iekasēšanas vienkāršotas procedūras ieviešanu mazajiem uzņēmumiem, šajā sakarā atsaucoties uz <DATE ISO="19880712">1988. gada 12. jūlija</DATE> spriedumu apvienotajās lietās <REF.DOC.ECR NO.CASE="138/86+139/86" YEAR="1988" EDITION="GEN" PAGE.ECR="3937">138/86 un 139/86 <HT TYPE="ITALIC">Direct Cosmetics</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Laughtons Photographs</HT> (<HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, 3937. lpp., 41. punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP></GR.SEQ><?PAGE NO="I-9292"?><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><P>Tiesas vērtējums</P></TI></TITLE><NP><NO.P>22</NO.P><TXT>Vispirms ir jānorāda, ka Sestās direktīvas 24. panta 1. punktā dalībvalstīm ir atzīta iespēja mazajiem uzņēmumiem piemērot īpašu režīmu; tas ir izņēmums no vispārējā režīma, kas ieviests ar šo direktīvu (šajā sakarā skat. <DATE ISO="19981022">1998. gada 22. oktobra</DATE> spriedumu apvienotajās lietās <REF.DOC.ECR NO.CASE="C-308/96+C-94/97" YEAR="1998" EDITION="GEN" PAGE.ECR="I-6229">C-308/96 un C-94/97 <HT TYPE="ITALIC">Madgett</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Baldwin</HT>, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, I-6229. lpp., 34. punkts</REF.DOC.ECR>). Tieši tāpat kā pārējie īpašie režīmi, kas paredzēti šīs direktīvas 25. un 26. punktā, minētajā 24. pantā paredzētais režīms ir jāpiemēro tikai tiktāl, ciktāl tas nepieciešams, lai sasniegtu [minētā panta] mērķi (šajā sakarā skat. <DATE ISO="20051208">2005. gada 8. decembra</DATE> spriedumu lietā <REF.DOC.ECR NO.CASE="C-280/04" YEAR="2005" EDITION="GEN" PAGE.ECR="I-10683">C-280/04 <HT TYPE="ITALIC">Jyske Finans</HT>, Krājums, I-10683. lpp., 35. punkts</REF.DOC.ECR>). Turklāt atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai izņēmums vai atkāpe no vispārēja noteikuma ir jāinterpretē šauri (<DATE ISO="20010118">2001. gada 18. janvāra</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR NO.CASE="C-83/99" YEAR="2001" EDITION="GEN" PAGE.ECR="I-445">C-83/99 Komisija/Spānija, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, I-445. lpp., 19. punkts</REF.DOC.ECR>, un <DATE ISO="20040715">2004. gada 15. jūlija</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR NO.CASE="C-321/02" YEAR="2004" EDITION="GEN" PAGE.ECR="I-7101">C-321/02 <HT TYPE="ITALIC">Harbs</HT>, Krājums, I-7101. lpp., 27. punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP><NP><NO.P>23</NO.P><TXT>Turklāt pretēji tam, ko apgalvo Austrijas Republika, no iepriekš minētā sprieduma lietā <HT TYPE="ITALIC">Direct Cosmetics</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Laughtons Photographs</HT> nevar secināt, ka dalībvalstīm piemīt plaša rīcības brīvība nodokļu uzlikšanas vienkāršotās procedūras izvēlē, ko tās nolemj ieviest PVN jomā. No minētā sprieduma 41. punkta izriet, ka Tiesa tajā ir pārbaudījusi tikai rīcības brīvības apjomu, kas dalībvalstij piemīt, izlemjot veikt vai neveikt vienkāršotus pasākumus saistībā ar Sestās direktīvas 24. panta 1. punktu.</TXT></NP><NP><NO.P>24</NO.P><TXT>Ar režīmu, kas ir ieviests ar Finanšu ministra noteikumiem, uzņēmēji, kuri veic pasažieru starptautiskos pārvadājumus un kuri atbilst dažiem kritērijiem, ir atbrīvoti no pienākuma veikt uzskaiti PVN jomā. Tā kā tie ir atbrīvoti no pienākuma izrakstīt faktūrrēķinus, kuros norādīts PVN, šie uzņēmēji Austrijā sasniegtajam apgrozījumam<?PAGE NO="I-9293"?> var piemērot vidējo likmi, kas ir vienāda ar atskaitāmo likmi, bet tādā gadījumā tie vairs nevar norādīt uz citām summām, kas atskaitāmas saskaņā ar atmaksas procedūru. Šāds atbrīvojums izpaužas tādējādi, ka PVN netiek nedz deklarēts, nedz maksāts; starp citu, Austrijas Republika to neapstrīd.</TXT></NP><NP><NO.P>25</NO.P><TXT>Sestās direktīvas 24. panta 1. punktā ir paredzēts, ka dalībvalstīm ir iespēja <QUOT.START ID="QS0015" REF.END="QE0015" CODE="201C"/>piemērot vienkāršotu procedūru, piemēram, vienotas likmes sistēmu nodokļu uzlikšanai un iekasēšanai<QUOT.END ID="QE0015" REF.START="QS0015" CODE="201D"/>. No šīs normas teksta neizriet, ka tās varētu pilnībā atbrīvot mazos uzņēmumus no pienākuma maksāt PVN; [nodokļa] uzlikšanas procedūru var vienīgi vienkāršot, taču nav paredzēta iespēja attiecīgos uzņēmumus pilnībā izslēgt no PVN maksātāju loka. Piemērojot atbrīvojumu, kāds paredzēts Finanšu ministra noteikumos, PVN nemaz netiek iekasēts, tādējādi jautājums vairs nav par <QUOT.START ID="QS0016" REF.END="QE0016" CODE="201C"/>iekasēšanas procedūru<QUOT.END ID="QE0016" REF.START="QS0016" CODE="201D"/> — kaut ļoti vienkāršotu —, uz kādu ir skaidri norādīts minētajā normā. Turklāt <QUOT.START ID="QS0017" REF.END="QE0017" CODE="201C"/>vienotas likmes<QUOT.END ID="QE0017" REF.START="QS0017" CODE="201D"/>, kas ir minētas kā piemērs nodokļu uzlikšanas vienkāršotai procedūrai, ir piemērs tam, ka saskaņā ar minētajā normā paredzēto režīmu uzņēmumiem faktiski ir jāmaksā PVN. Tātad jēdziens <QUOT.START ID="QS0018" REF.END="QE0018" CODE="201C"/>vienkāršota procedūra<QUOT.END ID="QE0018" REF.START="QS0018" CODE="201D"/> nevar nozīmēt pilnīgu šī nodokļa neuzlikšanu un neiekasēšanu.</TXT></NP><NP><NO.P>26</NO.P><TXT>Šo interpretāciju apstiprina Sestās direktīvas 24. panta 2.-5. punkts; šajās normās ir skaidri minēta dalībvalstu iespēja piemērot <QUOT.START ID="QS0019" REF.END="QE0019" CODE="201C"/>atbrīvojumu no nodokļa<QUOT.END ID="QE0019" REF.START="QS0019" CODE="201D"/>, bet tas nav teikts minētā panta 1. punktā. Šādas iespējas neietveršana liecina par to, ka atbrīvojumi no nodokļa nav iekļauti nodokļa uzlikšanas vienkāršotajā procedūrā, ko dalībvalstis var ieviest saskaņā ar minēto 1. punktu.</TXT></NP><?PAGE NO="I-9294"?><NP><NO.P>27</NO.P><TXT>No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka režīms, kas ir ieviests ar Finanšu ministra noteikumiem, pārsniedz pilnvaras, kas dalībvalstīm piemīt Sestās direktīvas 24. panta 1. punkta piemērošanā, jo ar to ir nevis ieviesta <QUOT.START ID="QS0020" REF.END="QE0020" CODE="201C"/>vienkāršota procedūra [..] nodokļu uzlikšanai un iekasēšanai<QUOT.END ID="QE0020" REF.START="QS0020" CODE="201D"/>, bet gan attiecīgie uzņēmumi ir atbrīvoti no pienākuma deklarēt un maksāt PVN. Šādos apstākļos nav jāizvērtē pārējo argumentu pamatotība, kurus Komisija izvirzījusi, lai pierādītu, ka pretēji tam, ko apgalvo Austrijas Republika, šo režīmu nevar pamatot ar minēto normu.</TXT></NP><NP><NO.P>28</NO.P><TXT>Tātad ir uzskatāms, ka minētais režīms ir pretrunā Sestās direktīvas normām.</TXT></NP><NP><NO.P>29</NO.P><TXT>Tādējādi ir jāatzīst, ka, atļaujot Austrijā nereģistrētiem nodokļu maksātājiem, kas šajā dalībvalstī veic pasažieru pārvadājumus, neiesniegt nodokļu deklarācijas un nemaksāt PVN neto summu, ja to gada apgrozījums šajā valstī ir mazāks par EUR <FT TYPE="NUMBER">22000</FT>, pieņemot, ka šādā gadījumā maksājamā PVN summa ir vienāda ar atskaitāmo PVN summu, un vienkāršoto regulējumu piemērojot ar nosacījumu, ka šis nodoklis netiek minēts faktūrrēķinos vai dokumentos, kurus izmanto faktūrrēķinu vietā, Austrijas Republika nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti ar Sestās direktīvas 18. panta 1. punkta a) apakšpunktu un 2. punktu, kā arī 22. panta 3.– 5. punktu.</TXT></NP></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><?PAGE NO="I-9295"?><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P>Par tiesāšanās izdevumiem</P></TI></TITLE><NP><NO.P>30</NO.P><TXT>Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir vērsusies pret Austrijas Republiku un Austrijas Republikai spriedums ir nelabvēlīgs, tad tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.</TXT></NP></GR.SEQ></GR.SEQ><JURISDICTION><INTRO><P>Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:</P></INTRO><LIST TYPE="ARAB"><ITEM><NP><NO.P>1)</NO.P><TXT>atļaujot Austrijā nereģistrētiem nodokļu maksātājiem, kas šajā dalībvalstī veic pasažieru pārvadājumus, neiesniegt nodokļu deklarācijas un nemaksāt pievienotās vērtības nodokļa neto summu, ja to gada apgrozījums šajā valstī ir mazāks par EUR <FT TYPE="NUMBER">22000</FT>, pieņemot, ka šādā gadījumā maksājamā nodokļa summa ir vienāda ar atskaitāmo pievienotās vērtības nodokļa summu, un vienkāršoto regulējumu piemērojot ar nosacījumu, ka šis nodoklis netiek minēts faktūrrēķinos vai dokumentos, kurus izmanto faktūrrēķinu vietā, Austrijas Republika nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti ar 18. panta 1. punkta a) apakšpunktu un 2. punktu, kā arī 22. panta 3.–5. punktu Padomes <DATE ISO="19770517">1977. gada 17. maija</DATE> Sestajā direktīvā par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem — Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>2)</NO.P><TXT>pārējā daļā prasību noraidīt;</TXT></NP></ITEM><?PAGE NO="I-9296"?><ITEM><NP><NO.P>3)</NO.P><TXT>Austrijas Republika atlīdzina tiesāšanās izdevumus.</TXT></NP></ITEM></LIST></JURISDICTION></CONTENTS.JUDGMENT><SIGNATURE.CASE><P>[Paraksti]</P></SIGNATURE.CASE></JUDGMENT>