ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES [JULIANE KOKOTT]

SECINĀJUMI,

sniegti 2024. gada 25. aprīlī ( 1 )

Lieta C‑73/23

Chaudfontaine Loisirs SA

pret

État belge, représenté par le Ministre des Finances,

piedaloties:

État belge, représenté par le Ministre de la Justice

(Tribunal de première instance de Liège [Ljēžas pirmās instances tiesa, Beļģija] lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Nodokļu tiesības – PVN – Direktīva 2006/112/EK – 135. panta 1. punkta i) apakšpunkts – Azartspēļu atbrīvojums no nodokļa – Atbrīvojuma normas tiešā iedarbība – Tiešsaistes azartspēļu un analogu azartspēļu nošķiršana – Atšķirīgu tiešsaistes azartspēļu veidu (loterijas un citas tiešsaistes azartspēles) nošķiršana – Prejudiciālo jautājumu nepieņemamība – Valsts tiesību piemērošanas turpināšana noteiktu laiku, iepriekš neiesniedzot lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu

I. Ievads

“Spēlējot mēs zaudējam savu laiku un savus dārgumus – abas visvērtīgākās lietas dzīvē [..]” (Ouens Felthams [Owen Feltham], angļu rakstnieks, 1602–1668).

1.

Lai gan šie un citi azartspēļu riski ir vispārzināmi, Direktīvas 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (turpmāk tekstā – „PVN direktīva”) ( 2 )135. panta 1. punkta i) apakšpunktā tradicionāli ir atrodams derību, loteriju un citu azartspēļu veidu atbrīvojums no nodokļa. Pirmajā brīdī šķiet, ka Savienība PVN jomā grib veicināt azartspēles. Tomēr šis atbrīvojums ir spēkā tikai ar nosacījumu, ka tiek ievēroti “noteikumi un ierobežojumi, ko noteikusi katra dalībvalsts”.

2.

Beļģija izlēma no 2016. gada 1. jūlija vairs neatbrīvot no PVN tiešsaistes azartspēles vai tiešsaistes veiksmes spēles, kas nav loterijas. Turpretim pārējās azartspēles joprojām ir atbrīvotas no PVN. Tiešsaistes azartspēļu pakalpojumu sniedzēji šādu selektīvu atbrīvojumu uzskata par neitralitātes principa pārkāpumu. Lietā Casino de Spa u.c. (C‑741/22) ( 3 ), kurā tiek aplūkota līdzīga situācija, tiešsaistes azartspēļu pakalpojumu sniedzēji šo pārējo azartspēļu pakalpojumu sniedzēju atbrīvojumu no PVN uzskata turklāt par nelikumīgu valsts atbalstu. Rezultātā šajā situācijā tiešsaistes azartspēļu atbrīvojumam no PVN ir jāizriet tieši no Savienības tiesību aktiem. Tā tas var būt tikai tad, ja PVN direktīva šajā ziņā ir tieši piemērojama, tātad no tās jau izriet attiecīgais atbrīvojums.

3.

Pat ja Tiesa iepriekš jau vairākkārt ir lēmusi par dažādu azartspēļu veidu atšķirīgu aplikšanu ar nodokli PVN tiesībās ( 4 ), nesenā judikatūra rosina padziļināti izvērtēt PVN direktīvas 135. panta 1. punkta i) apakšpunkta tiešo piemērojamību šādā situācijā (selektīvs atsevišķu azartspēļu veidu atbrīvojums no PVN). Vienlaicīgi Tiesa gūst iespēju precizēt, vai un ciktāl neitralitātes princips nepieļauj atsevišķu azartspēļu veidu selektīvu atbrīvošanu no PVN.

II. Atbilstošās tiesību normas

A.   Savienības tiesības

4.

PVN direktīvas 135. panta 1. punkta i) apakšpunktā ir paredzēti noteikumi par azartspēļu atbrīvošanu no nodokļa un tas ir formulēts šādi:

“1.   Dalībvalstis atbrīvo no nodokļa šādus darījumus:

i)

derības, loterijas un citus azartspēļu veidus, uz kuriem attiecas noteikumi un ierobežojumi, ko noteikusi katra dalībvalsts”.

B.   Beļģijas tiesības

5.

Sākotnēji Beļģijā no PVN bija atbrīvoti arī tiešsaistes azartspēļu vai tiešsaistes veiksmes spēļu darījumi, kas nav loterijas. Ar 2016. gada 1. jūlija likuma 29.–34. pantu šis atbrīvojums tika atcelts. Tātad par šiem darījumiem bija jāmaksā nodoklis, turpretim “klasiskās” azartspēles, kā arī visas loterijas (kā tiešsaistes, tā arī “analogās”) joprojām tika atbrīvotas no nodokļa.

6.

Tomēr Konstitucionālā tiesa no 2018. gada 21. maija atcēla attiecīgās 2016. gada 1. jūlija likuma normas, pamatojoties uz valsts tiesību aktos paredzēto kompetences noteikumu pārkāpumu. Taču tā lēma, ka nodokļu maksājumi, kas samaksāti par laikposmu no 2016. gada 1. jūlija līdz 2018. gada 21. maijam, tiek saglabāti, ņemot vērā budžeta un administratīvās grūtības, ko izraisītu to atmaksāšana.

III. Faktiskie apstākļi un lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu

7.

Chaudfontaine Loisirs SA (turpmāk tekstā – “prasītāja”) pārvalda tā saukto tiešsaistes kazino. Pamatlietā tā lūdz atmaksāt summu 640478,825 EUR apmērā, ko tā ir samaksājusi kā PVN par azartspēlēm un derībām tiešsaistē, kas notikušas laikposmā no 2016. gada 1. jūlija līdz 2018. gada 21. maijam.

8.

Ar 2020. gada 1. decembra lēmumu iestāde noraidīja šo lūgumu, pamatojoties uz to, ka nebija izpildīti nodokļa atmaksas nosacījumi. Pēc tam prasītāja ir cēlusi prasību iesniedzējtiesā.

9.

Prasītāja apgalvo, ka strīdīgais PVN tika iekasēts, neievērojot nodokļu neitralitātes principu, kas ir PVN direktīvas pamatā. Tā arī iebilst pret likuma, kas atzīts par spēkā neesošu, piemērošanas turpināšanu attiecīgajā laikposmā. Turpretim atbildētāja, Beļģijas valsts, atsaucas uz dalībvalstu rīcības brīvību atbrīvot noteiktas spēļu kategorijas no PVN un citas aplikt ar PVN. Turklāt Konstitucionālās tiesas atceltās normas, kam tika noteikta ierobežota spēkā esamība turpmāk, nav neatbilstīga PVN direktīvas transponēšana.

10.

Tribunal de première instance de Liège (Ljēžas pirmās instances tiesa, Beļģija), kuras jurisdikcijā ir šīs prasības izskatīšana, ir apturējusi tiesvedību un atbilstoši LESD 267. pantam prejudiciāla nolēmuma procedūrā iesniegusi Tiesai šādus piecus jautājumus:

“1)

Vai PVN direktīvas 135. panta 1. punkta i) apakšpunkts un nodokļu neitralitātes princips ļauj dalībvalstij no šajā tiesību normā paredzētā atbrīvojuma izslēgt tikai tās azartspēles, kuras tiek piedāvātas tiešsaistē, lai gan attiecībā uz azartspēlēm, kuras netiek piedāvātas tiešsaistē, atbrīvojums no PVN tiek saglabāts?

2)

Vai PVN direktīvas 135. panta 1. punkta i) apakšpunkts un nodokļu neitralitātes princips ļauj dalībvalstij no šajā tiesību normā paredzētā atbrīvojuma izslēgt tikai azartspēles vai veiksmes spēles, kuras tiek piedāvātas tiešsaistē, izņemot loterijas, kuras ir atbrīvotas no PVN neatkarīgi no tā, vai tās tiek vai netiek piedāvātas tiešsaistē?

3)

Vai Līguma par Eiropas Savienības darbību 267. panta trešajā daļā tiek pieļauts, ka augstākas instances tiesa lemj par valsts tiesību normas, kuru tā atceļ valsts tiesību pārkāpuma dēļ, piemērošanas turpināšanu, nelemjot par Savienības tiesību pārkāpumu, kas arī tika izvirzīts šajā tiesā, un tāpēc neuzdodot prejudiciālu jautājumu par šīs valsts tiesību normas saderību ar Eiropas Savienības tiesībām, un nelūdzot Tiesai noskaidrot, kādos apstākļos tā varēja lemt par šīs normas piemērošanas turpināšanu, neraugoties uz tās nesaderību ar Savienības tiesībām?

4)

Vai tad, ja atbilde uz kādu no iepriekš minētajiem jautājumiem ir noliedzoša, Konstitucionālā tiesa varēja saglabāt attiecīgo tiesību normu, kuras tā atcēla to neatbilstības valsts tiesību normām par kompetences sadalījumu dēļ, iepriekšējās sekas, kaut gan šīs normas bija pretrunā arī PVN direktīvai, lai izvairītos no budžeta un administratīvajām grūtībām, ko izraisītu jau samaksāto nodokļu atmaksāšana?

5)

Vai tad, ja atbilde uz iepriekšējo jautājumu ir noliedzoša, nodokļa maksātājam var tikt atmaksāts PVN, ko tas ir samaksājis par savu organizēto spēļu un derību faktisko bruto peļņu, pamatojoties uz tiesību normām, kas nav saderīgas ar PVN direktīvu un nodokļu neitralitātes principu?”

11.

Tiesvedībā Tiesā savus rakstveida apsvērumus iesniedza prasītāja, Beļģijas Karaliste, Portugāle, Čehijas Republika un Eiropas Komisija. Saskaņā ar Reglamenta 76. panta 2. punktu Tiesa nolēma nerīkot tiesas sēdi.

IV. Juridiskā analīze

12.

Pieci prejudiciālie jautājumi skar galvenokārt divas problēmu grupas.

13.

Tā kā prasītāja pamatlietā vēršas pret tās sniegto pakalpojumu aplikšanu ar PVN atbilstoši valsts tiesībām, pirmais, otrais un piektais jautājums ir par to, vai prasītājas sniegtie pakalpojumi ir atbrīvoti no PVN, pamatojoties uz PVN direktīvas 135. panta 1. punkta i) apakšpunktu, un tādēļ, neskatoties uz pretrunā esošo valsts tiesību saistošā spēka saglabāšanu, prasītājai ir kompensējams tās samaksātais, Savienības tiesībām neatbilstošais nodoklis. Tas ir saistīts ar nosacījumu, ka no PVN direktīvas tieši izriet tiešsaistes azartspēļu atbrīvojums no nodokļa, uz ko prasītāja var atsaukties (šajā ziņā skat. B daļu).

14.

Turpretim trešais un ceturtais jautājums ir par to, vai Beļģijas Konstitucionālā tiesa, iepriekš neiesniedzot lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, varēja izdot rīkojumu par valsts tiesību piemērošanas turpināšanu, kādēļ saskaņā ar valsts tiesību normām nodoklis tomēr ir jāmaksā. Tas jau rada jautājumu par šo abu prejudiciālo jautājumu pieņemamību (šajā ziņā skat. A daļu).

A.   Par trešā un ceturtā prejudiciālā jautājuma pieņemamību

15.

Trešais un ceturtais jautājums prejudiciāla nolēmuma procedūrā ir pieņemami tikai tad, ja atbildes uz tiem ir vajadzīgas un būtiskas, lai pamatlietā taisītu spriedumu.

16.

Principā tikai valsts tiesai, kura izskata lietu, ir jāvērtē gan tas, cik vajadzīgs ir prejudiciālais nolēmums šīs tiesas sprieduma taisīšanai, gan tas, cik piemēroti ir Tiesai uzdotie jautājumi. Attiecībā uz jautājumiem, kas skar Savienības tiesību interpretāciju, ir spēkā atbilstības prezumpcija ( 5 ). Tādēļ Tiesa var atteikties lemt par prejudiciālu jautājumu tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību normas interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas faktisko situāciju vai tās priekšmetu, ja izvirzītā problēma ir hipotētiska vai ja Tiesai nav zināmi faktiskie vai juridiskie apstākļi, kas vajadzīgi, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem ( 6 ).

17.

Pat piemērojot iepriekš minēto prezumpciju, trešais un ceturtais jautājums šajā lietā ir nepieņemami. Pamatlietā tiek aplūkots jautājums par, iespējams, neatbilstoši Savienības tiesībām (precīzāk – neatbilstoši direktīvai) samaksāta nodokļa atmaksu. Valsts tiesa, kurai bija jurisdikcija, bija lēmusi, ka valsts normatīvā akta, lai gan tas bija jāatceļ, pamatojoties uz valsts tiesībām, piemērošana tiek turpināta noteiktu laiku – arī pamatojoties uz valsts tiesībām – (rīkojums par piemērošanas turpināšanu uz noteiktu laiku).

18.

Tādējādi valsts tiesības prasa piemērot nodokli, kas, iespējams, ir pretrunā PVN direktīvai. Tādējādi tas, vai prasītājam saglabājas pienākums maksāt jau samaksāto PVN par laika periodu no 2016. gada 1. jūlija līdz 2018. gada 21. maijam, izriet tikai no PVN direktīvas interpretācijas (un tādējādi no atbildes uz pirmo, otro un piekto jautājumu). Tāpēc nav būtiski, vai Beļģijas Konstitucionālā tiesa, pirms izdot rīkojumu par valsts tiesību normu piemērošanas turpināšanu, būtu varējusi vērsties Tiesā vai arī tas tai pat būtu bijis jādara.

19.

Turklāt nav saprotams, kāpēc vienas tiesas, konkrēti – Konstitucionālās tiesas, izdarītam LESD 267. panta pārkāpumam būtu jāietekmē citas tiesas nolēmums, kura ir iesniegusi Tiesai būtiskus jautājumus par Savienības tiesībām prejudiciāla nolēmuma saņemšanai. Tādējādi neapmierinātībai ar Beļģijas Konstitucionālās tiesas rīcību saistībā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu un tādēļ izteiktajam lūgumam sniegt LESD 267. panta interpretāciju nav nekāda sakara ar pamatlietu. Tāpēc trešais un ceturtais jautājums ir nepieņemami.

20.

Visbeidzot, jānorāda arī uz to, ka iesniedzējtiesa nav paziņojusi Tiesai, ko Beļģijas Konstitucionālā tiesa patiešām var un drīkst pārbaudīt. Ja tās pārbaudes pilnvaras valsts līmenī, piemēram, attiektos vienīgi uz pārbaudi, kā tiek ievēroti valsts jurisdikcijas noteikumi, lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu nevar iesniegt. Tādēļ Tiesas rīcībā arī nav vajadzīgās informācijas, lai varētu izvērtēt LESD 267. panta pārkāpumu. Arī šī iemesla dēļ trešais un ceturtais jautājums ir nepieņemami. Tāpēc ir jāatbild tikai uz pirmo, otro un piekto jautājumu.

B.   Par tiešsaistes azartspēļu atbrīvojumu no nodokļa saskaņā ar PVN direktīvu (pirmais, otrais un piektais jautājums)

21.

Pamatlietā prasītāja vēršas pret tās tiešsaistes azartspēļu jomā sniegto pakalpojumu aplikšanu ar nodokli, pamatojoties uz (joprojām saistošām) valsts tiesībām. Tās šķiet esam skaidras un tādas, kas nevar tikt interpretētas atbilstoši Savienības tiesībām. Tādēļ PVN direktīvas 135. panta 1. punkta i) apakšpunkta interpretācija ir būtiska sprieduma taisīšanai tikai tad, ja attiecīgais pants ir tieši piemērojams (šajā ziņā skat. 1. sadaļu). Principā prasītāja uzskata, ka attieksmei pret tās sniegtajiem pakalpojumiem ir jābūt tādai pašai, kāda tā ir pret citiem azartspēļu pakalpojumiem, kas ir atbrīvoti no nodokļa. Tas, iespējams, varētu izrietēt arī no PVN neitralitātes principa (šajā ziņā skat. 2. sadaļu).

1. Atbrīvojuma normas tieša piemērojamība?

22.

No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka visos gadījumos, kad direktīvas noteikumi pēc to satura ir beznosacījuma un pietiekami precīzi, privātpersonām ir tiesības uz tiem atsaukties valsts tiesās pret dalībvalsti, ja tā vai nu noteiktajā termiņā nav transponējusi direktīvu valsts tiesībās, vai arī tā to ir transponējusi nepareizi ( 7 ).

23.

Savienības tiesību norma ir beznosacījuma, ja tajā ir noteikts pienākums, kas nav nedz saistīts ar kādu nosacījumu, nedz arī tas izpildes vai seku ziņā ir pakārtots kādam Savienības iestāžu vai dalībvalstu aktam ( 8 ). Turpretim normai ir nosacījuma raksturs, ciktāl tā attiecas uz tādu valsts tiesību normu piemērošanu, kurās noteikta Savienības tiesību faktiskā sastāva konkrētā piemērošanas joma ( 9 ). Tā ir pietiekami precīza, ja tajā nepārprotami ir noteikts pienākums ( 10 ).

24.

Ņemot vērā šo pastāvīgo judikatūru, PVN direktīvas 135. panta 1. punkta i) apakšpunkts nav nedz beznosacījuma, nedz pietiekami precīzs. Tas paredz, ka no PVN atbrīvo azartspēles, uz kurām attiecas “noteikumi un ierobežojumi, ko noteikusi katra dalībvalsts. No tā neizriet nedz tas, konkrēti kādas azartspēles ir jāatbrīvo, tādēļ dalībvalstij netiek nepārprotami noteikts pienākums. Gluži pretēji, no attiecīgā formulējuma izriet, ka no PVN var tikt atbrīvotas arī vien dažas noteiktas azartspēles.

25.

Šim pienākumam nav beznosacījuma raksturs arī tāpēc, ka tas atbilstoši PVN direktīvas 135. panta 1. punkta i) apakšpunkta skaidrajam formulējumam ir saistīts ar “noteikumi[em] un ierobežojumi[iem], ko noteikusi katra dalībvalsts”. Tātad azartspēļu atbrīvošana no PVN izpildes vai seku ziņā ir pakārtota dalībvalsts aktam.

26.

Droši vien šī iemesla dēļ Tiesa ( 11 ) 2010. gadā ir skaidri nospriedusi: “[PVN direktīvas] 135. panta 1. punkta i) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstu rīcībā esošās pilnvaras noteikt šajā tiesību normā paredzēto azartspēļu atbrīvojumu no PVN noteikumus un ierobežojumus ļauj tām atbrīvot no PVN tikai noteiktas azartspēles”. Šo interpretāciju Tiesa vēlāk ir divreiz apstiprinājusi ( 12 ).

27.

Tomēr, ja – saskaņā ar Tiesas sniegto interpretāciju – PVN direktīvas 135. panta 1. punkta i) apakšpunkts dalībvalstīm ļauj atbrīvot no PVN tikai noteiktas azartspēles, tad šādā situācijā ir spēkā tas pats, ko Tiesa ir nospriedusi attiecībā uz citām atbrīvojuma no nodokļa normām. Gadījumā, ja saskaņā ar šīm normām dalībvalstīm no nodokļa bija jāatbrīvo tikai noteikti pakalpojumi (tā tas ir noteikts PVN direktīvas 132. panta 1. punkta n) un m) apakšpunktā), tās nav tieši piemērojamas ( 13 ).

28.

Tā tas ir tādēļ, ka Tiesas nolēmumā ( 14 ) ietvertā frāze “noteiktas azartspēles” norāda uz to, ka attiecīgā norma nenosaka dalībvalstīm pienākumu vispārēji atbrīvot no nodokļa visus pakalpojumus, kas ir azartspēles ( 15 ). Tāda PVN direktīvas 135. panta 1. punkta i) apakšpunkta interpretācija, atbilstoši kurai dalībvalstīm, neskatoties uz vārdu “noteiktas”, būtu pienākums atbrīvot no nodokļa “visas” azartspēles, varētu paplašināt šī atbrīvojuma materiālo piemērošanas jomu. Tas būtu pretrunā arī Tiesas judikatūrai, atbilstoši kurai PVN direktīvā noteiktie atbrīvojumi ir jāinterpretē šauri ( 16 ).

29.

Tieši fakts, ka PVN direktīvas 135. panta 1. punkta i) apakšpunkts ļauj dalībvalstīm no nodokļa atbrīvot arī tikai “noteiktas” ( 17 ) azartspēles, liecina pret PVN direktīvas 135. panta 1. punkta i) apakšpunkta tiešu piemērojamību ( 18 ).

30.

Vienīgais (agrākais) Tiesas spriedums, kas tomēr atzina Sestās direktīvas 77/388 13. panta B daļas f) apakšpunkta tiešu iedarbību, lai nepieļautu ar šo noteikumu nesaderīgu valsts tiesību normu piemērošanu ( 19 ), manuprāt, ņemot vērā jaunāko Tiesas judikatūru par PVN atbrīvojumu ( 20 ) un PVN izvēles tiesību ( 21 ) tiešo iedarbību, kā arī Tiesas 2010. gada spriedumu ( 22 ), ir novecojis.

31.

Tas pārliecina arī pēc būtības. Tā tas ir tādēļ, ka ar PVN direktīvas 135. panta 1. punkta i) apakšpunktā paredzēto azartspēļu atbrīvošanu no nodokļa nav saistīts nekāds īpašs Savienības tiesību vērtējums. Tiesas ieskatā šī atbrīvojuma pamatā ir tikai praktiski apsvērumi, jo azartspēļu darījumi īsti neatbilst PVN piemērošanai. Atšķirībā no noteiktiem, sociālajā jomā sniegtiem vispārējas nozīmes pakalpojumiem, šeit nepastāv vēlme nodrošināt attiecīgajām darbībām labvēlīgāku PVN režīmu ( 23 ). Drīzāk varētu būt, ka šis atbrīvojums atspoguļo toreizējo sešu dalībvalstu panākto kompromisu, kurām jau tad daļēji bija īpaši azartspēļu normatīvie akti un tādēļ tās ar nodokli aplika atsevišķas azartspēles. Piemērojot atbrīvojumu no nodokļa atbilstoši dalībvalstu noteiktajiem noteikumiem un ierobežojumiem, tās varēja saglabāt savus azartspēļu normatīvos aktus un izvairīties no PVN dubultas uzlikšanas.

32.

Katrā ziņā nav redzams iemesls, kāpēc šādam atbrīvojumam, kas paredzēts tīri tehnisku apsvērumu dēļ (nepraktiska iekasēšana un attiecīgi izvairīšanās no nodokļa dubultas uzlikšanas), ņemot vērā atsevišķu dalībvalstu noteiktus noteikumus un ierobežojumus, būtu jāvar radīt tiešu iedarbību. Tādēļ nav nekādas vajadzības izdarīt īpaši ekstensīvu pieņēmumu par šī atbrīvojuma tiešo iedarbību. Tādējādi jāuzskata, ka šis atbrīvojums no nodokļa nav tieši piemērojams.

33.

Tomēr, ja prasītāja izskatāmajā lietā tā kā tā nevar tieši atsaukties uz PVN direktīvas 135. panta 1. punkta i) apakšpunktā paredzēto atbrīvojumu, tādā gadījumā arī nav jāatbild uz pirmo, otro un piekto jautājumu. Tādā gadījumā Komisijai ir jāuzsāk pārkāpuma procedūra pret Beļģiju, ja tā domā, ka prasītājas (un pārējo tiešsaistes azartspēļu organizētāju) aplikšana ar nodokli pārkāpj PVN direktīvu. Taču no Komisijas sniegtajiem apsvērumiem neizriet šādas bažas.

2. Neitralitātes principa pārkāpums?

34.

Šajā lietā prasītājai nepalīdz arī nodokļu neitralitātes princips. Dalībvalstij nodokļu neitralitātes princips gan ir jāievēro arī, īstenojot tai noteiktās izvēles tiesības vai attiecīgi tās rīcības brīvību ( 24 ). Taču, pirmkārt, tas nevar likt tieši piemērot nepietiekami precīzu vai ar nosacījumiem formulētu direktīvas normu. Otrkārt, attiecīgais princips “tikai” nepieļauj atšķirīgu attieksmi no PVN viedokļa pret līdzīgām precēm vai līdzīgiem pakalpojumiem, starp kuriem pastāv savstarpēja konkurence ( 25 ).

35.

Preces vai pakalpojumi ir līdzīgi, ja tiem ir līdzīgas iezīmes un no patērētāju viedokļa tie atbilst vienādām vajadzībām, pamatojoties uz kritēriju par izmantošanas salīdzināmību. Turklāt pastāvošās atšķirības nedrīkst nozīmīgi iespaidot vidusmēra patērētāja lēmumu izmantot vienu vai otru no šīm precēm vai pakalpojumiem ( 26 ), tāpēc šiem darījumiem viņa uztverē ir jābūt savstarpēji aizstājamiem ( 27 ). Preču un pakalpojumu līdzības vērtējums no galapatērētāja viedokļa dabiski ietver sevī zināmu rīcības brīvību.

36.

Tiesa fiskāla rakstura pasākumu kontekstā atzīst, ka Savienības likumdevējam ir jāizdara izvēle politiskos, ekonomiskos un sociālos jautājumos un jāpiešķir prioritātes atšķirīgām interesēm vai jāveic sarežģīti vērtējumi. Tādējādi tam šajā ziņā ir atzīstama plaša rīcības brīvība, kuras dēļ tiesas pārbaude ir jāaprobežo vienīgi ar acīmredzamas kļūdas konstatāciju ( 28 ). Tiesa it īpaši nevar aizstāt Savienības likumdevēja vērtējumu ar savu vērtējumu ( 29 ).

37.

Ņemot vērā neseno Tiesas judikatūru, līdzīgi tas ir arī attiecībā uz valsts likumdevēju rīcības brīvības pārbaudi. Piemēram, Tiesa arvien vairāk uzsver, ka Savienību veido valstis, kuras ievēro un atzīst LES 2. pantā minētās vērtības ( 30 ). Viena no LES 2. pantā minētajām vērtībām, uz kurām ir balstīta Savienība, it īpaši ir demokrātijas princips. Atbilstoši tam galvenokārt demokrātiski ievēlētam likumdevējam ir jāīsteno likumdošanas rīcības brīvība.

38.

Tāpēc, ja Savienības tiesībās dalībvalstij tiek piešķirta šāda rīcības brīvība, par to pirmām kārtām ir atbildīgs šīs dalībvalsts ievēlētais parlaments. Tādējādi citām struktūrām per se ir ierobežotas iespējas pārskatīt šo parlamenta lēmumu pieņemšanas brīvību. Tās ar savu viedokli par preču vai pakalpojumu līdzību nevar aizstāt tās iestādes viedokli, kurai uz tā paušanu ir demokrātiski leģitīmas tiesības. Tas vienlīdz attiecas gan uz valstu tiesām, gan Savienības tiesām.

39.

Tādēļ arī Tiesa demokrātiski ievēlēta likumdevēja pieļautu neitralitātes principa pārkāpumu parasti var konstatēt tikai tad, ja tas ir acīmredzami pārsniedzis savu rīcības brīvību. Tomēr tas tā ir tikai gadījumā, ja, raugoties no vidusmēra patērētāja viedokļa, ar atšķirīgiem nodokļiem apliekamie pakalpojumi vai piegādes ir gandrīz identiski, kas nozīmē, ka tos – kā uz to norāda arī Komisija – varētu viegli aizstāt ( 31 ). Tikai tādā gadījumā ir konstatējams arī konkurences izkropļojums starp šo pakalpojumu vai piegāžu sniedzējiem, kas vairs nav savienojams ar neitralitātes principu.

40.

Tāpēc Tiesa līdz šim kopumā ir atturējusies konstatēt neitralitātes principa pārkāpumu, kad, piemēram, dalībvalstis ar samazinātu nodokli apliek vai atbrīvo no nodokļa tikai svaigus maizes izstrādājumus (nevis tos, kuriem beidzies derīguma termiņš ( 32 )), tikai pārvietojamo gadatirgu (nevis stacionāro atrakciju parku ( 33 )) organizētājus, ne visas zāles (bet tikai dažas, arī atkarībā no to lietošanas veida ( 34 )), tikai taksometrus (bet ne visus pasažieru pārvadājumus ar vieglajiem automobiļiem ( 35 )) vai tikai drukātas grāmatas (nevis grāmatas uz citiem fiziskiem informācijas nesējiem ( 36 )).

41.

Ņemot vērā šīs Tiesas ierobežotās pilnvaras veikt pārbaudi, izskatāmajā lietā nav konstatējams, ka likumdevēja rīcības brīvība būtu acīmredzami pārsniegta. Pretēji tam, kā domā prasītāja, no vidusmēra patērētāja viedokļa ar atšķirīgiem nodokļiem apliktie pakalpojumi (tiešsaistes azartspēles vai tiešsaistes veiksmes spēles, kas nav loterijas, no vienas puses, un “analogās” azartspēles un attiecīgi tiešsaistes loterijas, no otras puses) atšķiras vairākos aspektos.

42.

Pirmkārt, tiešsaistes azartspēles no “analogām” azartspēlēm atšķiras gan ar norises vietu (jebkurā laikā un vietā pretēji konkrētām atrašanās vietām); piepūli, lai sāktu spēlēt (nav piepūles, jo sākt spēlēt var jebkurā laikā un visur, izmantojot viedtālruni, pretēji vajadzībai fiziski doties uz konkrētu vietu); trūkstošo “sociālo kontroli”, kas raksturo privātajā sfērā jebkurā brīdī iespējamās azartspēles; atkarības rašanās risku no jebkurā laikā un viegli pieejamām azartspēlēm vai attiecīgi to bīstamību un arī spēļu veidu (nospiežot taustiņu uz datora pretēji fiziskai darbībai pie spēļu automāta vai pat mijiedarbību ar kādu personu [piemēram, krupjē] uz vietas). “Analogā” kazino apmeklējumu var nosaukt drīzāk par “notikumu”, bet tīmekļa vietnes (“tiešsaistes kazino”) “apmeklējumu” var nosaukt drīzāk par “spēlēšanu internetā”.

43.

Tādēļ nepalīdz koncentrēšanās vienīgi uz pakalpojuma saturu (šajā gadījumā – vajadzības spēlēt apmierināšanu). Drīzāk vidusmēra patērētāja viedoklī ir jāiekļauj arī ārējie faktiskie un juridiskie pamatnosacījumi ( 37 ). Līdzīgi tas attiecas uz varbūtējiem vadības mērķiem, kurus parlamentārais likumdevējs, iespējams, izvirza ar attiecīgo nošķiršanu. PVN neitralitātes princips neliedz veikt objektīvi pamatotu nošķiršanu.

44.

Turklāt par to, ka Savienības likumdevēja ieskatā pakalpojuma sniegšanas veids (tiešsaistes pretēji “analogam”) ir būtisks nošķiršanas kritērijs, liecina jau PVN direktīvas normas, kuras daļēji nošķir arī atkarībā no tā, vai pakalpojumu sniedz elektroniski (skat. tikai nodokļa uzlikšanas vietu [īpašā norma PVN direktīvas 58. pantā] vai nodokļa likmi [PVN direktīvas 98. panta 3. punkts atceļ noteiktas samazinātās nodokļa likmes elektroniski sniegtiem pakalpojumiem]). Viss iepriekš minētais nebūtu vajadzīgs, ja elektroniskie un “analogie” darījumi būtu savstarpēji viegli aizstājami.

45.

Tādējādi, lai prezumētu neitralitātes principa pārkāpumu, nav pietiekami, ka atšķirīgi azartspēļu veidi apmierina līdzīgu vajadzību spēlēt (vai arī līdzīgu azartspēļu atkarību). Nav arī pietiekami, ka viens vai otrs patērētājs pāriet no viena azartspēļu veida uz citu, un tāpēc nevar izslēgt zināmu konkurenci starp dažādiem pakalpojumu sniedzējiem. Noteicošais ir tas, vai likumdevēja ieskatā vidējam patērētājam abi pakalpojumi ir (acīmredzami) savstarpēji aizvietojami.

46.

Tādēļ, kā vienoti argumentē Komisija, Čehijas Republika, Portugāle un Beļģija, ņemot vērā pakalpojumu izmantošanas dažādos apstākļus un ar tiem saistītos atšķirīgos azartspēļu riskus, “tiešsaistes” un “analogās” azartspēles var arī tikt atšķirīgi apliktas ar nodokli.

47.

Iebildumus nerada arī tas, ka Beļģijā tiek nošķirtas tiešsaistes loterijas un pārējās tiešsaistes azartspēles. Loterijas ir īpašs azartspēļu veids, ko parasti organizē saskaņā ar konkrētu spēles plānu par noteiktu samaksu ar izredzēm uz noteiktiem naudas vai mantu laimestiem. To rezultātiem ir gadījuma raksturs un tie lielākoties tiek paziņoti publiski. Minētā azartspēļu veida gadījumā aktivitāte – kā to pamatoti uzsver Komisija – aprobežojas ar loterijas biļetes iegādi un jau šajā ziņā atšķiras no pārējām tiešsaistes azartspēlēm, kas ir vērstas uz spēlētāja atkārtotām aktivitātēm, kurš uzreiz uzzina par savu veiksmi (biežāk gan par savu neveiksmi) un uz to spontāni reaģē. Kā norāda Beļģija, šeit trūkst spēles elementa. Tāpat pastāv atšķirības attiecībā uz minimālajām un maksimālajām likmēm, laimestiem un iespējām laimēt ( 38 ).

48.

Turklāt loteriju vēsture un arī daži (vēsturiski) dalībvalstu nodokļu likumi liecina par loteriju tradicionālu nošķiršanu no citiem azartspēļu veidiem ( 39 ). Tas norāda uz to, ka vidusmēra patērētājam loterija jau vienmēr ir bijusi kaut kas atšķirīgs no azartspēlēm kazino vai pie spēļu automātiem. Tādēļ gandrīz noteikti nevar apgalvot, ka no vidusmēra patērētāja viedokļa tiešsaistes loterijas un pārējās tiešsaistes azartspēles būtu savstarpēji aizvietojamas. Šajā ziņā nekas neliecina arī par to, ka būtu pārkāpts neitralitātes princips.

3. Starpsecinājumi

49.

PVN direktīvas 135. panta 1. punkta i) apakšpunkts nav tieši piemērojams. Pat gadījumā, ja PVN direktīvas 135. panta 1. punkta i) apakšpunkts būtu tieši piemērojams, Beļģijas īstenotā elektroniski sniegtu azartspēļu un azartspēļu, kas netiek sniegtas elektroniski, nošķiršana nepārkāptu PVN neitralitātes principu. Līdzīgi tas attiecas uz elektroniski sniegtu azartspēļu un elektroniski rīkotu loteriju nošķiršanu. Tā kā nepastāv nesaderība ar Savienības tiesībām, šīs tiesības arī neprasa, lai prasītājai tiktu atmaksāts PVN, kas tai saskaņā ar valsts tiesībām bija jāsamaksā.

V. Secinājumi

50.

Tāpēc iesaku Tiesai uz Tribunal de première instance de Liège (Ljēžas pirmās instances tiesa, Beļģija) prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

1.)

PVN direktīvas 135. panta 1. punkta i) apakšpunkts nav tieši piemērojams. Tas nav nedz beznosacījuma, nedz pietiekami precīzs.

2.)

PVN neitralitātes princips neliedz nošķirt starp elektroniski sniegtām azartspēlēm un azartspēlēm, kas netiek sniegtas elektroniski. Gluži pretēji, elektroniski sniegtu azartspēļu un elektroniski rīkotu loteriju nošķiršana ir objektīvi pamatota.


( 1 ) Oriģinālvaloda – vācu.

( 2 ) Padomes 2006. gada 28. novembra direktīva (OV 2006, L 347, 1. lpp.) redakcijā, kas attiecīgi bija spēkā strīdīgajos gados (no 2016. gada līdz 2018. gadam).

( 3 ) Šajā nozīmē skat. manus šīs dienas secinājumus.

( 4 ) Skat. tikai: spriedumus, 2013. gada 24. oktobris, Metropol Spielstätten (C‑440/12, EU:C:2013:687), 2011. gada 14. jūlijsHenfling, Davin, Tanghe (C‑464/10, EU:C:2011:489), 2011. gada 10. novembris, Rank Group (C‑259/10 un C‑260/10, EU:C:2011:719), 2010. gada 10. jūnijs, Leo-Libera (C‑58/09, EU:C:2010:333), 2006. gada 13. jūlijs, United Utilities (C‑89/05, EU:C:2006:469), 2005. gada 17. februāris, Linneweber un Akritidis (C‑453/02 un C‑462/02, EU:C:2005:92), un 1998. gada 11. jūnijs, Fischer (C‑283/95, EU:C:1998:276).

( 5 ) Skat. spriedumus, 2021. gada 6. oktobris, Sumal (C‑882/19, EU:C:2021:800, 27. un 28. punkts), un 2020. gada 9. jūlijs, Santen (C‑673/18, EU:C:2020:531, 26. un 27. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

( 6 ) Skat. spriedumus, 2021. gada 6. oktobris, Sumal (C‑882/19, EU:C:2021:800, 28. punkts), un 2020. gada 9. jūlijs, Santen (C‑673/18, EU:C:2020:531, 27. punkts un tajā minētā judikatūra).

( 7 ) Spriedumi, 2020. gada 10. decembris, Golfclub Schloss Igling (C‑488/18, EU:C:2020:1013, 26. punkts), un 2017. gada 15. februāris, British Film Institute (C‑592/15, EU:C:2017:117, 13. punkts un tajā minētā judikatūra).

( 8 ) Spriedumi, 2020. gada 10. decembris, Golfclub Schloss Igling (C‑488/18, EU:C:2020:1013, 27. punkts), un 2015. gada 16. jūlijs, Larentia + Minerva un Marenave Schiffahrt (C‑108/14 un C‑109/14, EU:C:2015:496, 49. punkts un tajā minētā judikatūra).

( 9 ) Tā skaidri ir noteikts spriedumā, 2015. gada 16. jūlijs, Larentia + Minerva un Marenave Schiffahrt (C‑108/14 un C‑109/14, EU:C:2015:496, 50. punkts).

( 10 ) Spriedumi, 2020. gada 10. decembris, Golfclub Schloss Igling (C‑488/18, EU:C:2020:1013, 28. punkts), un 2010. gada 1. jūlijs, Gassmayr (C‑194/08, EU:C:2010:386, 45. punkts un tajā minētā judikatūra).

( 11 ) Spriedums, 2010. gada 10. jūnijs, Leo-Libera (C‑58/09, EU:C:2010:333, rezolutīvā daļa).

( 12 ) Spriedums, 2013. gada 24. oktobris, Metropol Spielstätten (C‑440/12, EU:C:2013:687, 29. punkts), tāpat arī spriedums, 2011. gada 10. novembris, Rank Group (C‑259/10 un C‑260/10, EU:C:2011:719, 53. punkts).

( 13 ) Spriedumi, 2020. gada 10. decembris, Golfclub Schloss Igling (C‑488/18, EU:C:2020:1013), un 2017. gada 15. februāris, British Film Institute (C‑592/15, EU:C:2017:117).

( 14 ) Spriedums, 2010. gada 10. jūnijs, Leo-Libera (C‑58/09, EU:C:2010:333, rezolutīvā daļa).

( 15 ) Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 10. decembris, Golfclub Schloss Igling (C‑488/18, EU:C:2020:1013, 30. punkts).

( 16 ) Šajā nozīmē skat. spriedumus, 2020. gada 10. decembris, Golfclub Schloss Igling (C‑488/18, EU:C:2020:1013, 34. punkts), un 2017. gada 15. februāris, British Film Institute (C‑592/15, EU:C:2017:117, 17. punkts un tajā minētā judikatūra), un 2013. gada 21. marts, PFC Clinic (C‑91/12, EU:C:2013:198, 23. punkts).

( 17 ) Spriedums, 2010. gada 10. jūnijs, Leo-Libera (C‑58/09, EU:C:2010:333, rezolutīvā daļa).

( 18 ) Šajā nozīmē skat. spriedumus, 2020. gada 10. decembris, Golfclub Schloss Igling (C‑488/18, EU:C:2020:1013, 36. punkts), un 2017. gada 15. februāris, British Film Institute (C‑592/15, EU:C:2017:117, 14., 16., 23. un 24. punkts).

( 19 ) Spriedums, 2005. gada 17. februāris, Linneweber un Akritidis (C‑453/02 un C‑462/02, EU:C:2005:92, rezolutīvās daļas 2. punkts). Līdzīgi arī, lai gan ne rezolutīvajā daļā, ir noteikts 2011. gada 10. novembra spriedumā Rank Group (C‑259/10 un C‑260/10, EU:C:2011:719, 68. un 69. punkts), turklāt tajā uzmanība mazāk tika pievērsta nodokļa maksātāja atsaucei uz direktīvas normu, bet lielāka uzmanība tika veltīta apstāklim, ka dalībvalsts neatsaucās uz savām atšķirīgi formulētajām valsts tiesībām. Tomēr ir apšaubāmi, vai tas patiešām ir jautājums par Savienības tiesību piemērošanas prioritāti un vai uz to attiecas Tiesas judikatūra par direktīvas (izņēmuma kārtā) tiešu iedarbību privātpersonas labā.

( 20 ) Spriedumi, 2020. gada 10. decembris, Golfclub Schloss Igling (C‑488/18, EU:C:2020:1013, rezolutīvās daļas 1. punkts), un 2017. gada 15. februāris, British Film Institute (C‑592/15, EU:C:2017:117, rezolutīvā daļa).

( 21 ) Par PVN direktīvas 11. pantā paredzētajām dalībvalstu izvēles tiesībām vairākas personas uzskatīt par vienu nodokļa maksātāju – spriedums, 2015. gada 16.jūlijs, Larentia + Minerva un Marenave Schiffahrt (C‑108/14 un C‑109/14, EU:C:2015:496, rezolutīvās daļas 3. punkts).

( 22 ) Spriedums, 2010. gada 10. jūnijs, Leo-Libera (C‑58/09, EU:C:2010:333, rezolutīvā daļa), ko apstiprina spriedumi, 2013. gada 24. oktobris, Metropol Spielstätten (C‑440/12, EU:C:2013:687, 29. punkts), un 2011. gada 10. novembris, Rank Group (C‑259/10 un C‑260/10, EU:C:2011:719, 53. punkts).

( 23 ) Spriedumi, 2011. gada 10. novembris, Rank Group (C‑259/10 un C‑260/10, EU:C:2011:719, 39. punkts), 2011. gada 14. jūlijs, Henfling, Davin, Tanghe (C‑464/10, EU:C:2011:489, 29. punkts), 2010. gada 10. jūnijs, Leo-Libera (C‑58/09, EU:C:2010:333, 24. punkts), un 2006. gada 13. jūlijs, United Utilities (C‑89/05, EU:C:2006:469, 23. punkts).

( 24 ) Spriedumi, 2021. gada 9. septembris, Phantasialand (C‑406/20, EU:C:2021:720, 36. punkts), 2019. gada 27. jūnijs, Belgisch Syndicaat van Chiropraxie u.c. (C‑597/17, EU:C:2019:544, 46. punkts), un 2017. gada 9. marts, Oxycure Belgium (C‑573/15, EU:C:2017:189, 28. punkts).

( 25 ) Spriedumi, 2019. gada 19. decembris, Segler-Vereinigung Cuxhaven (C‑715/18, EU:C:2019:1138, 36. punkts), 2019. gada 27. jūnijs, Belgisch Syndicaat van Chiropraxie u.c. (C‑597/17, EU:C:2019:544, 47. punkts), 2017. gada 9. marts, Oxycure Belgium (C‑573/15, EU:C:2017:189, 30. punkts), 2011. gada 10. novembris, Rank Group (C‑259/10 un C‑260/10, EU:C:2011:719, 32. punkts), un 2010. gada 6. maijs, Komisija/Francija (C‑94/09, EU:C:2010:253, 40. punkts).

( 26 ) Spriedumi, 2022. gada 3. februāris, Finanzamt A (C‑515/20, EU:C:2022:73, 44. punkts), 2021. gada 9. septembris, Phantasialand (C‑406/20, EU:C:2021:720, 38. punkts), 2019. gada 27. jūnijs, Belgisch Syndicaat van Chiropraxie u.c. (C‑597/17, EU:C:2019:544, 48. punkts), 2017. gada 9. novembris, AZ (C‑499/16, EU:C:2017:846, 31. punkts), un 2014. gada 27. februāris, Pro Med Logistik un Pongratz (C‑454/12 un C‑455/12, EU:C:2014:111, 54. punkts).

( 27 ) Tā skaidri spriedums, 2021. gada 9. septembris, Phantasialand (C‑406/20, EU:C:2021:720, 39. punkts). Spriedumā, 2017. gada 9. novembris, AZ (C‑499/16, EU:C:2017:846, 33. punkts), ir runa par savstarpēji aizstājamiem [produktiem].

( 28 ) Spriedums, 2017. gada 7. marts 7, RPO (C‑390/15, EU:C:2017:174, 54. punkts). Šādā nozīmē skat. arī spriedumus] 2002. gada 10. decembris, British American Tobacco (Investments) un Imperial Tobacco (C‑491/01, EU:C:2002:741, 123. punkts), un 2013. gada 17. oktobris, Billerud Karlsborg un Billerud Skärblacka (C‑203/12, EU:C:2013:664, 35. punkts).

( 29 ) Tā skaidri vēl arī spriedums, 2013. gada 17. oktobris, Billerud Karlsborg un Billerud Skärblacka (C‑203/12, EU:C:2013:664, 35. punkts).

( 30 ) Spriedumi, 2019. gada 24. jūnijs, Komisija/Polija (Augstākās tiesas neatkarība) (C‑619/18, EU:C:2019:531, 42. un 43. punkts), 2018. gada 10. decembris, Wightman u.c. (C‑621/18, EU:C:2018:999, 63. punkts), un 2018. gada 25. jūlijs, Minister for Justice and Equality (Tiesu sistēmas nepilnības) (C‑216/18 PPU, EU:C:2018:586, 35. punkts). Par demokrātijas principa ievērošanu direktīvu interpretācijas kontekstā skat. arī spriedumu, 2010. gada 9. marts, Komisija/Vācija (C‑518/07, EU:C:2010:125, 41. punkts).

( 31 ) Spriedums, 2021. gada 9. septembris, Phantasialand (C‑406/20, EU:C:2021:720, 39. punkts: “Citiem vārdiem, ir jāpārbauda, vai attiecīgās preces vai pakalpojumi no vidusmēra patērētāja viedokļa ir savstarpēji aizstājami.”).

( 32 ) Spriedums, 2017. gada 9. novembris, AZ (C‑499/16, EU:C:2017:846, 36. punkts).

( 33 ) Spriedums, 2021. gada 9. septembris, Phantasialand (C‑406/20, EU:C:2021:720, 48. punkts).

( 34 ) Spriedums, 2019. gada 27. jūnijs, Belgisch Syndicaat van Chiropraxie u.c. (C‑597/17, EU:C:2019:544, 49. punkts).

( 35 ) Spriedums, 2014. gada 27. februāris, Pro Med Logistik un Pongratz (C‑454/12 un C‑455/12, EU:C:2014:111, 60. punkts).

( 36 ) Spriedums, 2014. gada 11. septembris, K (C‑219/13, EU:C:2014:2207, 34. punkts).

( 37 ) Šajā nozīmē, iespējams, atšķirīgi – spriedums, 2011. gada 10. novembris, Rank Group (C‑259/10 un C‑260/10, EU:C:2011:719, 47. un nākamie punkti, tomēr bez tuvāka pamatojuma). Tomēr tajā netika izskatīta tiešsaistes un bezsaistes aktivitāšu nošķiršana, uz ko arī pamatoti norāda Komisija.

( 38 ) Tiesa jau ir skaidrojusi, ka tie ir būtiski faktori – spriedums, 2011. gada 10. novembris, Rank Group (C‑259/10 un C‑260/10, EU:C:2011:719, 57. un 58. punkts).

( 39 ) Tā, piemēram, Vācijā – Likums par loterijām un derībām zirgu skriešanās sacīkstēs, kas 26. un nākamajos pantos paredz īpašas normas publisku loteriju un izložu aplikšanai ar nodokli. Līdzīgi Austrijā Azartspēļu likuma 6.–12.a pantā ir paredzēti īpaši noteikumi attiecībā uz loterijām. Tāpat Francijā loterijas izlozes ar nodokli apliek atšķirīgi no derībām zirgu skriešanās sacīkstēs vai kazino.