–

Confédération paysanne ([Francijas] Zemnieku konfederācija) vārdā – G. Devers, advokāts,

–

Francijas valdības vārdā – G. Bain, J.-L. Carré, B. Herbaut, T. Stéhelin un B. Travard, pārstāvji,

–

Eiropas Savienības Padomes vārdā – F. Naert un V. Piessevaux, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – A. Bouquet, D. Calleja Crespo, F. Clotuche-Duvieusart un M. Konstantinidis, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz to, kā interpretējama Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1169/2011 (2011. gada 25. oktobris) par pārtikas produktu informācijas sniegšanu patērētājiem un par grozījumiem Eiropas Parlamenta un Padomes Regulās (EK) Nr. 1924/2006 un (EK) Nr. 1925/2006, un par Komisijas Direktīvas 87/250/EEK, Padomes Direktīvas 90/496/EEK, Komisijas Direktīvas 1999/10/EK, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2000/13/EK, Komisijas Direktīvu 2002/67/EK un 2008/5/EK un Komisijas Regulas (EK) Nr. 608/2004 atcelšanu (OV 2011, L 304, 18. lpp.), it īpaši tās 9. un 26. pants, Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1308/2013 (2013. gada 17. decembris), ar ko izveido lauksaimniecības produktu tirgu kopīgu organizāciju un atceļ Padomes Regulas (EEK) Nr. 922/72, (EEK) Nr. 234/79, (EK) Nr. 1037/2001 un (EK) Nr. 1234/2007 (OV 2013, L 347, 671. lpp.), it īpaši tās 76. pants, Komisijas Īstenošanas regula (ES) Nr. 543/2011 (2011. gada 7. jūnijs), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus Padomes Regulas (EK) Nr. 1234/2007 piemērošanai attiecībā uz augļu un dārzeņu un pārstrādātu augļu un dārzeņu nozari (OV 2011, L 157, 1. lpp.), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Komisijas Īstenošanas regulu (ES) Nr. 594/2013 (2013. gada 21. jūnijs) (OV 2013, L 170, 43. lpp.) (turpmāk tekstā – “Īstenošanas regula Nr. 543/2011”), Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 952/2013 (2013. gada 9. oktobris), ar ko izveido Savienības Muitas kodeksu (OV 2013, L 269, 1. lpp., turpmāk tekstā – “Savienības Muitas kodekss”), un Padomes Lēmums (ES) 2019/217 (2019. gada 28. janvāris) par to, lai noslēgtu Nolīgumu vēstuļu apmaiņas veidā starp Eiropas Savienību un Marokas Karalisti par grozījumu izdarīšanu 1. un 4. protokolā Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgumam par asociācijas izveidi starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Marokas Karalisti, no otras puses (OV 2019, L 34, 1. lpp.), kā arī uz šā lēmuma spēkā esamību, ņemot vērā LES 3. panta 5. punktu un 21. pantu, kā arī Sanfrancisko 1945. gada 26. jūnijā parakstīto ANO Statūtu 1. pantu.

2

Šis lūgums tika iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Confédération paysanne, Francijas lauksaimnieku arodbiedrību, un ministre de l’Agriculture et de la Souveraineté alimentaire (lauksaimniecības un pārtikas apgādes ministrs, Francija), kā arī ministre de l’Économie, des Finances et de la Souveraineté industrielle et numérique (ekonomikas, finanšu un rūpnieciskās un digitālās suverenitātes ministrs, Francija) attiecībā uz tiesiskumu šo pēdējo netiešam lēmumam noraidīt Confédération paysanne lūgumu izdot rīkojumu, ar ko aizliegtu Rietumsahāras teritorijā ievāktu ķirštomātu un Šarantas meloņu (turpmāk tekstā – “pamatlietā aplūkojamie produkti”) importu.

Atbilstošās tiesību normas

Savienības tiesību normas

Īstenošanas regula Nr. 543/2011

3

Īstenošanas regulas Nr. 543/2011 4., 8., 12. un 16. apsvērumā ir noteikts:

4

Šīs īstenošanas regulas 3. pantā “Tirdzniecības standarti; īpašnieki” ir noteikts:

5

Minētās īstenošanas regulas 5. panta “Informācijā iekļaujamās ziņas” 1. un 2. punktā ir noteikts:

6

Īstenošanas regulas Nr. 543/2011 II sadaļā ir ietverta II nodaļa “Tirdzniecības standartu ievērošanas pārbaudes”, kurā ir šīs īstenošanas regulas 8. pants “Piemērošanas joma”, kurš ir formulēts šādi:

7

Īstenošanas regulas Nr. 543/2011 15. panta “To pārbaudes darbību apstiprināšana, ko veikušas trešās valstis pirms ievešanas Savienībā” 1. un 4. punktā ir paredzēts:

8

Saskaņā ar šīs īstenošanas regulas 17. panta 3. punkta pirmo un piekto daļu:

9

Minētās īstenošanas regulas 18. panta 2. punktā ir noteikts:

10

Īstenošanas regulas Nr. 543/2011 I pielikumā attiecībā uz šīs īstenošanas regulas 3. pantā minētajiem tirdzniecības standartiem šā pielikuma A daļas 4. punktā kā vispārīgais tirdzniecības standarts ir minēta norāde par produkta izcelsmes valsti, konkrētāk – pilns produkta izcelsmes valsts nosaukums. Minētās īstenošanas regulas I pielikuma B daļas 10. daļā norādītajā tirdzniecības standartā, kas piemērojams tomātiem, ir paredzēts, ka uz katra iepakojuma ir jābūt tādam uzrakstam, izvietotam vienā un tai pašā pusē, skaidri salasāmā un neizdzēšamā rakstā un saskatāmam no ārpuses, kas satur norādi par izcelsmes valsti un, pēc izvēles, apgabalu, kurā produkts audzēts.

11

Maroka ir minēta Īstenošanas regulas Nr. 543/2011 IV pielikumā kā viena no trešajām valstīm, kurās ir apstiprinātas atbilstības pārbaudes saskaņā ar 15. pantu, attiecībā uz “svaig[iem] augļ[iem] un dārzeņ[iem]”.

Regula Nr. 1169/2011

12

Regulas Nr. 1169/2011 1. panta 4. punktā ir noteikts:

13

Šīs regulas 9. panta “Obligāto ziņu uzskaitījums” 1. punkta i) apakšpunktā ir paredzēts:

14

Minētās regulas 26. panta “Izcelsmes valsts vai izcelsmes vieta” 2. punkta a) apakšpunktā ir noteikts:

Savienības Muitas kodekss

15

Savienības Muitas kodeksa 59. pantā ir paredzēts:

16

Šā kodeksa 60. pants “Izcelsmes iegūšana” ir formulēts šādi:

17

Minētā kodeksa 134. panta “Muitas uzraudzība” 1. punktā ir paredzēts:

Regula Nr. 1308/2013

18

Regulas Nr. 1308/2013 74. pantā “Vispārējs princips” ir noteikts:

19

Šīs regulas 75. pantā ir paredzēts:

20

Regulas Nr. 1308/2013 76. pantā “Papildu prasības augļu un dārzeņu nozares produktu tirdzniecībai” ir noteikts:

21

Šīs regulas III daļā “Tirdzniecība ar trešām valstīm” ir ietverts 194. pants “Aizsardzības pasākumi”, kurā ir paredzēts:

Regula (ES) 2015/478

22

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2015/478 (2015. gada 11. marts) par kopīgiem importa noteikumiem (OV 2015, L 83, 16. lpp.; turpmāk tekstā – “aizsardzības pasākumu pamatregula”) 1. pantā ir noteikts:

23

Aizsardzības pasākumu pamatregulas 15. pantā ir paredzēts:

24

Šīs pašas regulas 24. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts:

Lēmums 2019/217

25

Lēmuma 2019/217 1. pantā ir noteikts, ka Savienības vārdā tiek apstiprināts Nolīgums vēstuļu apmaiņas veidā starp Eiropas Savienību un Marokas Karalisti par grozījumu izdarīšanu 1. un 4. protokolā Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgumam par asociācijas izveidi starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Marokas Karalisti, no otras puses (OV 2019, L 34, 4. lpp.; turpmāk tekstā – “nolīgums vēstuļu apmaiņas veidā”).

26

Nolīgumā vēstuļu apmaiņas veidā ir noteikts:

Francijas tiesības

27

Atbilstoši Francijas Muitas kodeksa 23.a pantam:

Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

28

2020. gada 2. oktobrī Confédération paysanne vērsās Conseil d’État (Valsts padome, Francija), iesniedzējtiesā, ar prasību, pirmkārt, atcelt lauksaimniecības un pārtikas apgādes ministra un ekonomikas, finanšu un ekonomikas atveseļošanas ministra netiešo lēmumu noraidīt Confédération paysanne lūgumu izdot rīkojumu, ar ko aizliegtu pamatlietā aplūkojamo produktu importu, piemērojot Francijas Muitas kodeksa 23.a pantu, un, otrkārt, uzdot šiem ministriem izdot minēto rīkojumu. Tā būtībā norāda, ka Rietumsahāras teritorija neietilpst Marokas Karalistes teritorijā un ka līdz ar to ar marķējumu, kurā ir norādīts, ka pamatlietā aplūkojamie produkti ir Marokas izcelsmes, tiek pārkāptas Savienības tiesību normas attiecībā uz patērētāju informēšanu par pārdošanā piedāvāto augļu un dārzeņu izcelsmi.

29

Iesniedzējtiesa atgādina, ka, pirmkārt, no atbilstīgā Savienības tiesiskā regulējuma izriet, ka prasība norādīt produkta izcelsmes valsti vai teritoriju principā ir jāievēro, jau sākot ar šā produkta importēšanas posmu. Tā arī norāda, ka šis regulējums tieši nepiešķir dalībvalstīm kompetenci veikt pasākumus, lai aizliegtu tādu produktu importu, kas neatbilst šai prasībai. Tomēr tā uzskata, ka šāds pasākums varētu būt pamatots it īpaši gadījumā, ja minētā regulējuma neievērošanu var raksturot kā “masveidīgu” un tādēļ ir grūti veikt kontroli pēc tam, kad attiecīgie produkti ir izplatīti Savienības teritorijā.

30

Līdz ar to šī tiesa uzdod jautājumus par iespēju interpretēt šo pašu tiesisko regulējumu tādējādi, ka ar to ir atļauts dalībvalstīm pieņemt valsts pasākumus, ar ko aizliedz tādu produktu importu no trešajām valstīm, kuru marķējumā nav pareizi norādīta izcelsmes valsts vai teritorija, ja šo praksi var raksturot kā “masveidīgu” un tādēļ ir grūti veikt šo produktu kontroli pēc tam, kad tie ir nonākuši Savienības teritorijā.

31

Otrkārt, iesniedzējtiesa atgādina, ka 2016. gada 21. decembra spriedumā Padome/Front Polisario (C‑104/16 P, EU:C:2016:973) un 2018. gada 27. februāra spriedumā Western Sahara Campaign UK (C‑266/16, EU:C:2018:118) Tiesa nosprieda, ka no pašnoteikšanās principa un līgumu relatīvās iedarbības principa izriet, ka Rietumsahāras teritoriju nevar uzskatīt par daļu no Marokas Karalistes teritorijas asociācijas nolīguma, kā arī no tam pakārtoto nolīgumu izpratnē. Tomēr tā norāda, ka pēc šo spriedumu pasludināšanas Marokas Karaliste un Savienība noslēdza nolīgumu vēstuļu apmaiņas veidā, ko apstiprināja ar Lēmumu 2019/217. Ar šo nolīgumu uz Rietumsahāras izcelsmes produktiem attiecina tarifa preferences, kas piešķirtas Marokas izcelsmes produktu eksportam uz Savienību.

32

Šī tiesa piebilst, ka, lai arī Lēmums 2019/217 ar Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2021. gada 29. septembra spriedumu Front Polisario/Padome (T‑279/19, EU:T:2021:639) tik atcelts, tā sekas tomēr tika atstātas spēkā, līdz tiks pasludināts Tiesas spriedums par apelācijas sūdzību, kuru Komisija iesniedza par minēto spriedumu. Līdz ar to tā norāda, ka gadījumā, ja dalībvalstīm varētu atļaut veikt valsts pasākumu, ar ko aizliedz tādu produktu importu, kuru marķējumā nav pareizi norādīta izcelsmes valsts vai teritorija, būtu jāatbild, pirmām kārtām, uz jautājumu, vai nolīgums vēstuļu apmaiņas veidā ir jāinterpretē tādējādi, ka pamatlietā aplūkojamo produktu izcelsmes valsts ir Marokas Karaliste, un, otrām kārtām, uz jautājumu, vai Marokas iestāžu kompetencē ir izdot atbilstības sertifikātus, kas paredzēti Īstenošanas regulā Nr. 543/2011.

33

Treškārt, iesniedzējtiesa uzskata, ka apstiprinošas atbildes uz šo jautājumu gadījumā būtu arī jāvaicā, vai Lēmums 2019/217 atbilst LES 3. panta 5. punktam un 21. pantam, kā arī paražu tiesību pašnoteikšanās principam, kas it īpaši ir atgādināts ANO Statūtu 1. pantā.

34

Visbeidzot, ceturtkārt, iesniedzējtiesa vaicā, vai, ņemot vērā vērtējumus par Rietumsahāras teritorijas situāciju, kuri minēti 2016. gada 21. decembra spriedumā Padome/Front Polisario (C‑104/16 P, EU:C:2016:973) un 2018. gada 27. februāra spriedumā Western Sahara Campaign UK (C‑266/16, EU:C:2018:118), atbilstīgais Savienības tiesiskais regulējums ir jāinterpretē tādējādi, ka gan pamatlietā aplūkojamo produktu importēšanas posmā, gan to pārdošanas patērētājiem posmā šo produktu marķējumā var būt norādīta Marokas Karaliste kā izcelsmes valsts, vai arī tajā ir jābūt norādītai tikai Rietumsahāras teritorijai.

35

Šādos apstākļos Conseil d’État (Valsts padome) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

Par prejudiciālajiem jautājumiem

Ievada apsvērumi

36

Lēmums 2019/217 tika atcelts ar Vispārējās tiesas 2021. gada 29. septembra spriedumu Front Polisario/Padome (T‑279/19, EU:T:2021:639).

37

Ar šīs dienas spriedumu Komisija un Padome/Front Polisario (C‑779/21 P un C‑799/21 P) Tiesa noraidīja par minēto Vispārējās tiesas spriedumu iesniegtās apelācijas sūdzības.

38

Kā izriet no šīs dienas sprieduma Komisija un Padome/Front Polisario (C‑779/21 P un C‑799/21 P), šā lēmuma sekas ir atstātas spēkā līdz 2025. gada 4. oktobrim. No tā secināms, ka asociācijas nolīguma 1. un 4. protokols redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar nolīgumu vēstuļu apmaiņas veidā, var turpināt regulēt pamatlietā aplūkojamo produktu importu Savienībā līdz norādītajam datumam.

39

Līdz ar to šo produktu importu nav ietekmējis un šajā posmā neietekmē Lēmuma 2019/217 spēkā neesamības konstatējums. Tādējādi joprojām ir nepieciešams, atbildot uz pirmo un ceturto jautājumu, noteikt, kādai izcelsmes norādei ir jābūt pievienotai šiem produktiem un kāda veida aizsardzības pasākumus dalībvalstis var veikt, ja tiek konstatēts, ka minētajiem produktiem sistemātiski ir pievienota kļūdaina izcelsmes norāde.

Par pirmo jautājumu

40

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ar LESD 267. pantu iedibinātās sadarbības starp valstu tiesām un Tiesu procedūras ietvaros tai ir jāsniedz valsts tiesai noderīga atbilde, kas ļautu izlemt tās izskatīšanā esošo strīdu. Šajā nolūkā Tiesai vajadzības gadījumā ir jāpārformulē tai uzdotie jautājumi. Turklāt Tiesai var nākties ņemt vērā tādas Savienības tiesību normas, uz kurām valsts tiesa sava jautājuma izklāstā nav atsaukusies. Apstāklis, ka valsts tiesa prejudiciālo jautājumu ir izteikusi, formāli atsaucoties uz dažām Savienības tiesību normām, neliedz Tiesai sniegt šai tiesai visus interpretācijas elementus, kas tai var būt noderīgi, izspriežot izskatāmo lietu, neatkarīgi no tā, vai šī tiesa savu jautājumu formulējumā uz tiem atsaukusies. Šajā ziņā Tiesai no visas valsts tiesas sniegtās informācijas un tostarp no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatojuma ir jānošķir tie Savienības tiesību elementi, kuriem ir nepieciešama interpretācija, ņemot vērā strīda priekšmetu (spriedums, 2022. gada 22. decembris, Ministre de la Transition écologique un Premier ministre (Valsts atbildība par gaisa piesārņojumu), C‑61/21, EU:C:2022:1015, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

41

Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas sniegtajiem paskaidrojumiem izriet, ka Confédération paysanne būtībā lūdza lauksaimniecības un pārtikas apgādes ministru, kā arī ekonomikas, finanšu un ekonomikas atveseļošanas ministru izdot rīkojumu, ar ko aizliegtu pamatlietā aplūkojamo produktu importu no Rietumsahāras teritorijas ar pamatojumu, ka uz minēto produktu marķējuma bija kļūdaina izcelsmes norāde. Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa vaicā, vai Savienības tiesības un it īpaši Regula Nr. 1169/2011, Regula Nr. 1308/2013, Īstenošanas regula Nr. 543/2011, kā arī Savienības Muitas kodekss atļauj dalībvalstīm veikt šādu pasākumu.

42

Kā ģenerāladvokāte norādīja savu secinājumu 21. punktā, preču imports Savienībā ietilpst tās tirdzniecības attiecību ar trešajām valstīm un starptautiskajām organizācijām jomā; saskaņā ar LESD 207. panta 1. punktu šīs attiecības regulē kopējā tirdzniecības politika.

43

No šīs tiesību normas, konkrētāk, no šī 1. punkta otrā teikuma, saskaņā ar kuru kopējā tirdzniecības politika ietilpst “Savienības ārēj[ā] darbīb[ā]”, izriet, ka šī politika attiecas uz tirdzniecību ar trešajām valstīm (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 18. jūlijs, Daiichi Sankyo un Sanofi-Aventis Deutschland, C‑414/11, EU:C:2013:520, 50. punkts, kā arī 2013. gada 22. oktobris, Komisija/Padome, C‑137/12, EU:C:2013:675, 56. punkts).

44

Tā kā pirmais iesniedzējtiesas uzdotais jautājums attiecas uz pamatlietā aplūkojamo produktu importu vienā dalībvalstī, nevis uz šo produktu pārdošanas nosacījumiem, tas ir jāvērtē, ņemot vērā Savienības tiesību aktus, ar kuriem regulē kopējo tirdzniecības politiku, vai citos Savienības tiesību aktos minētas normas attiecībā uz tirdzniecības politikas instrumentiem.

45

Šajos apstākļos ir jāuzskata, ka ar šo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā Tiesai, vai LESD 207. pants, aizsardzības pasākumu pamatregula un Regula Nr. 1308/2013 ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem dalībvalstīm ir atļauts vienpusēji veikt pasākumus, ar ko aizliedz tādu lauksaimniecības produktu importu, kuru marķējums sistemātiski neatbilst Savienības tiesību aktiem par izcelsmes valsts vai teritorijas norādēm.

46

Šajā ziņā ir jāatgādina, pirmām kārtām, ka ar LESD 3. panta 1. punkta e) apakšpunktu Savienībai ir piešķirta ekskluzīva kompetence kopējās tirdzniecības politikas jomā. Saskaņā ar LESD 207. panta 1. punktu šīs politikas pamatā ir vienādi principi un to īsteno, ievērojot Savienības ārējās darbības principus un mērķus.

47

Otrām kārtām, saskaņā ar LESD 2. panta 1. punktu, ja Līgumos Savienībai ir piešķirta ekskluzīva kompetence kādā konkrētā jomā, tad veikt likumdošanas funkciju un pieņemt juridiski saistošus aktus drīkst tikai Savienība; dalībvalstis šādā jomā var veikt likumdošanas funkciju un pieņemt juridiski saistošus aktus tikai tad, ja Savienība tās pilnvarojusi vai tas vajadzīgs Savienības pieņemto aktu īstenošanai.

48

No tā izriet, ka dalībvalstis tikai tad var vienpusēji veikt pasākumus, ar ko aizliedz kādas kategorijas produktu importu no trešās teritorijas vai valsts, ko turklāt atļauj un regulē Savienības noslēgts tirdzniecības nolīgums, ja Savienības tiesību aktos tām ir skaidri sniegts pilnvarojums to darīt.

49

Šajā ziņā ir jānorāda, ka aizsardzības pasākumu pamatregulas 1. pantā būtībā ir paredzēts, ka, izņemot tekstilizstrādājumus un produktus no konkrētām trešajām valstīm, kuru vidū nav minēta ne Marokas Karaliste, ne Rietumsahāra, trešo valstu izcelsmes ražojumus brīvi importē Savienībā un uz tiem neattiecina nekādus kvantitatīvos ierobežojumus; vienlaikus ir piebilsts, ka tas neskar aizsardzības pasākumus, ko var veikt atbilstoši šīs regulas V nodaļai. No minētās regulas 15. panta 1. punkta izriet, ka gadījumā, ja pastāv risks, ka var tikt radīts nopietns kaitējums ražotājiem Savienībā, Komisija veic aizsardzības pasākumus pēc kādas dalībvalsts lūguma vai pēc savas iniciatīvas.

50

Turklāt Regulas Nr. 1308/2013 194. pantā, kurš atrodas šīs regulas III daļā, kas veltīta tirdzniecībai ar trešajām valstīm, ir noteikts analoģisks aizsardzības regulējums kā tas, kurš izriet no aizsardzības pasākumu pamatregulas 15. panta, ciktāl tas arī ir balstīts uz pasākumiem, ko veic Komisija attiecībā uz tādu produktu importu Savienībā, kas ietilpst Regulas Nr. 1308/2013 piemērošanas jomā.

51

Līdz ar to tiesību normas attiecībā uz aizsardzības pasākumiem, kurus var veikt atbilstoši abām šā sprieduma 49. un 50. punktā minētajām regulām, neļauj dalībvalstīm vienpusēji veikt pasākumus, ar ko aizliedz noteiktu produktu importu Savienībā.

52

Ir taisnība, ka aizsardzības pasākumu pamatregulas 24. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts, ka šī regula neliedz dalībvalstīm pieņemt vai piemērot “aizliegumus, kvantitatīvos ierobežojumus vai uzraudzības pasākumus, kas pamatojas uz sabiedrības morāles, sabiedriskas kārtības vai valsts drošības apsvērumiem, uz cilvēku veselības un dzīvības aizsardzības, kā arī dzīvnieku un augu aizsardzības, nacionālu mākslas, vēstures vai arheoloģijas bagātību aizsardzības vai rūpnieciskā un komerciālā īpašuma aizsardzības apsvērumiem”. Kā secinājumu 40. punktā būtībā norādīja ģenerāladvokāte, šī tiesību norma ļauj tādu iemeslu dēļ, kas salīdzināmi ar LESD 36. pantā norādītajiem iemesliem attiecībā uz vienotā tirgus iekšējo aspektu (šajā nozīmē pēc analoģijas skat. spriedumu, 2002. gada 30. maijs, Expo Casa Manta, C‑296/00, EU:C:2002:316, 34. punkts), iejaukties brīvajā importā Savienībā, kas paredzēts aizsardzības pasākumu pamatregulas 1. panta 2. punktā.

53

Tomēr, kā izriet no šīs regulas 24. panta 2. punkta a) apakšpunkta paša formulējuma, šī norma neskar citus atbilstīgos Savienības tiesību noteikumus. Tādā gadījumā kā pamatlietā aplūkojamais, kurš attiecas uz lauksaimniecības produktu importu, šie citi atbilstīgie noteikumi ietver it īpaši Regulas Nr. 1308/2013 194. pantu, kurā, kā tika norādīts šā sprieduma 50. punktā, Komisijai ir rezervēta kompetence veikt aizsardzības pasākumus attiecībā uz tādu produktu importu Savienībā, kas ietilpst Regulas Nr. 1308/2013 piemērošanas jomā. Līdz ar to aizsardzības pasākumu pamatregulas 24. panta 2. punkta a) apakšpunkts nav jāsaprot tādējādi, ka tas pilnvarotu dalībvalstis vienpusēji veikt aizsardzības pasākumus attiecībā uz lauksaimniecības produktu importu.

54

Turklāt vispārējais aizlieguma pasākums, ko šajā gadījumā Confédération paysanne lūdz veikt Francijas Republiku attiecībā uz pamatlietā aplūkojamo produktu importu, Confédération paysanne ieskatā, ir vērsts uz to, lai nodrošinātu, ka tiek ievērotas Savienības tiesību normas par patērētāju informēšanu par pārdošanā piedāvāto augļu un dārzeņu izcelsmi. Tomēr gadījumā, ja eksportētāji vispārēji neievērotu minētās normas, nevis kādai dalībvalstij, bet Komisijai attiecīgā gadījumā pienāktos rīkoties atbilstoši asociācijas nolīgumā paredzētajiem sadarbības mehānismiem.

55

Ņemot vērā visus iepriekš minētos iemeslus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild tā, ka LESD 207. pants, aizsardzības pasākumu pamatregula un Regula Nr. 1308/2013 ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem dalībvalstīm nav atļauts vienpusēji veikt pasākumus, ar ko aizliedz tādu lauksaimniecības produktu importu, kuru marķējums sistemātiski neatbilst Savienības tiesību aktiem par izcelsmes valsts vai teritorijas norādēm.

Par otro un trešo jautājumu

56

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka iesniedzējtiesa uzdod otro un trešo jautājumu tikai gadījumā, ja Tiesa uzskatītu, ka uz pirmo jautājumu ir jāsniedz apstiprinoša atbilde.

57

Tomēr, kā izriet no šā sprieduma 55. punkta, uz pirmo jautājumu ir jāatbild noliedzoši.

58

Līdz ar to nav jāatbild ne uz otro, ne uz trešo jautājumu.

Par ceturto jautājumu

Par pieņemamību

59

Francijas valdība un Komisija būtībā uzskata, ka gadījumā, ja no atbildes uz pirmo jautājumu izrietētu, ka tāda pasākuma kā prasītājas pamatlietā lūgtais pieņemšana nevar būt saderīga ar Savienības tiesībām, jautājums par to, vai pamatlietā aplūkojamie produkti patiešām atbilst Savienības tiesiskajam regulējumam pārtikas produktu izcelsmes norāžu jomā, nebūtu atbilstīgs iesniedzējtiesas izskatāmā strīda atrisinājumam.

60

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ar LESD 267. pantu ieviestās sadarbības starp Tiesu un valstu tiesām ietvaros tikai valsts tiesai, kura izskata lietu un kura ir atbildīga par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā lietas īpatnības, ir jānovērtē gan tas, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir nepieciešams tās sprieduma taisīšanai, gan arī Tiesai uzdoto jautājumu atbilstība. Tādējādi, ja uzdotie jautājumi ir par Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu (spriedums, 2023. gada 21. marts, Mercedes-Benz Group (Ar pārveidošanas ierīcēm aprīkotu transportlīdzekļu ražotāju atbildība), C‑100/21, EU:C:2023:229, 52. punkts un tajā minētā judikatūra).

61

No tā izriet, ka uz jautājumiem par Savienības tiesībām attiecas atbilstības pieņēmums. Atteikties lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālo jautājumu Tiesa var tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekādas saistības ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu, ja izvirzītā problēma ir hipotētiska vai arī ja Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedums, 2023. gada 21. marts, Mercedes-Benz Group (Ar pārveidošanas ierīcēm aprīkotu transportlīdzekļu ražotāju atbildība), C‑100/21, EU:C:2023:229, 53. punkts un tajā minētā judikatūra).

62

Šajā gadījumā, lai gan pirmais jautājums attiecas tikai uz pamatlietā aplūkojamo produktu importu, ceturtais jautājums turpretī attiecas gan uz minēto produktu importēšanas posmu, gan uz to pārdošanas patērētājiem posmu. Savos rakstveida apsvērumos Confédération paysanne turklāt vairākkārt atsaucas uz nepieciešamību pareizi norādīt pamatlietā aplūkojamo produktu izcelsmi to pārdošanas vajadzībām.

63

Tādējādi iesniedzējtiesa norāda, ka, lai atbildētu uz pamatlietā izvirzītajiem pamatiem, ir jānosaka, vai gan pamatlietā aplūkojamo produktu importēšanas posmā, gan pārdošanas posmā, uz šo produktu iepakojuma kā izcelsmes valstij ir jābūt norādītai Rietumsahārai, nevis Marokas Karalistei.

64

No iepriekš minētā izriet, ka ceturtais jautājums attiecas uz tādu Savienības tiesību normu interpretāciju, kurām ir saistība ar pamatlietas strīda priekšmetu. Šajā kontekstā minētais jautājums ir jāuzskata par atbilstīgu šā sprieduma 60. punktā minētās judikatūras izpratnē.

65

Līdz ar to ceturtais jautājums ir pieņemams.

Par lietas būtību

66

No šā sprieduma 40. punktā atgādinātās judikatūras būtībā izriet, ka, lai sniegtu iesniedzējtiesai lietderīgu atbildi, kas tai ļautu atrisināt strīdu, kuru tā izskata, Tiesai, ja tas ir nepieciešams, ir jāpārformulē tai uzdotie jautājumi un attiecīgā gadījumā jāņem vērā Savienības tiesību normas, uz kurām valsts tiesa sava jautājuma izklāstā nav atsaukusies.

67

Šajā gadījumā ceturtais jautājums attiecas uz Regulas Nr. 1169/2011 9. un 26. panta, kā arī Regulas Nr. 1308/2013 76. panta interpretāciju; šajos pantos it īpaši ir paredzēti pienākumi attiecībā uz konkrēto pārtikas preču izcelsmes norādi.

68

Šajā ziņā no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka pamatlietā aplūkojamie produkti ir augļi un dārzeņi. Pirmām kārtām, no Regulas Nr. 1169/2011 1. panta 4. punkta izriet, ka šo regulu piemēro, neskarot marķēšanas prasības, kas paredzētas īpašos Savienības noteikumos, kurus piemēro konkrētiem pārtikas produktiem; tas būtībā apstiprina minētās regulas 26. panta 1. punktu. Otrām kārtām, Regulas Nr. 1308/2013 75. panta 1. punkta b) apakšpunktā, to skatot kopsakarā ar šīs regulas 75. panta 3. punkta j) apakšpunktu, ir norādīts, ka augļu un dārzeņu tirdzniecības standarti var attiekties uz to izcelsmes vietu, savukārt šīs regulas 76. pantā ir precizēts, ka gala patērētājam paredzētos augļus un dārzeņus var tirgot tikai tad, ja ir norādīta izcelsmes valsts, un šīs normas piemēro visos tirdzniecības posmos, tostarp importējot un eksportējot.

69

Vienlaikus Īstenošanas regulas Nr. 543/2011 1. panta 1. punktā ir paredzēti īstenošanas noteikumi Regulai Nr. 1234/2007, kura tika atcelta ar Regulu Nr. 1308/2013. Šīs īstenošanas regulas 4. apsvērumā ir norādīts, ka augļus un dārzeņus, kurus paredzēts pārdot patērētājiem svaigus, drīkst tirgot tikai tad, ja ir norādīta to izcelsmes valsts. Konkrētāk, uz Šarantas melonēm attiecas vispārīgais tirdzniecības standarts, kas paredzēts minētās īstenošanas regulas I pielikuma A daļā, savukārt uz ķirštomātiem attiecas specifiskie tirdzniecības standarti, kas paredzēti tās pašas īstenošanas regulas I pielikuma B daļas 10. daļā; turklāt šajos abu veidu standartos ir ietvertas prasības, kas skar to produktu izcelsmes norādi, uz kuriem tie attiecas. Tādējādi no iepriekš minētā izriet, ka, ņemot vērā, ka Regulā Nr. 1308/2013 un Īstenošanas regulā Nr. 543/2011 ir paredzētas īpašas prasības attiecībā uz pamatlietā aplūkojamo produktu izcelsmes norādēm, Regula Nr. 1169/2011 nav atbilstīga, lai atbildētu uz ceturto jautājumu.

70

Šajos apstākļos ir jāuzskata, ka ar ceturto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regulas Nr. 1308/2013 76. pants, to skatot kopsakarā ar Īstenošanas regulas Nr. 543/2011 3. panta 1. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka pamatlietā aplūkojamo produktu importēšanas un pārdošanas patērētājiem posmos uz šo produktu marķējuma ir jābūt norādītai Rietumsahārai kā to izcelsmes valstij un nedrīkst būt norādīta Marokas Karaliste.

71

Pirmkārt, kā izriet no šā sprieduma 68. un 69. punkta, atbilstīgajos pamatlietā aplūkojamo produktu tirdzniecības standartos ir paredzēts, ka visos tirdzniecības posmos, tostarp importējot un eksportējot, izcelsmes valsts norāde ir obligāta.

72

Īstenošanas regulas Nr. 543/2011 8. apsvērumā, kuru ņemot vērā ir jāskata šīs īstenošanas regulas 3. panta 1. punktā paredzētās prasības, būtībā ir norādīts, ka informācijai, kas saskaņā ar tirdzniecības standartiem ir obligāti norādāma, uz iepakojuma un/vai marķējuma ir jābūt skaidri salasāmai, tostarp lai izvairītos no tā, ka patērētājs tiktu maldināts.

73

No iepriekš minētā izriet, ka izcelsmes valsts norāde, kurai noteikti ir jāatrodas uz tādiem produktiem kā pamatlietā aplūkojamie, nedrīkst būt maldinoša (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2019. gada 12. novembris, Organisation juive européenne un Vignoble Psagot, C‑363/18, EU:C:2019:954, 25. punkts).

74

Otrkārt, ir jānorāda, ka Tiesa attiecībā uz Regulu Nr. 1308/2013 jau ir nospriedusi, ka šīs regulas 76. pantā minētais jēdziens “izcelsmes valsts” ir jādefinē, atsaucoties arī uz Savienības Muitas kodeksu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 4. septembris, Zentrale zur Bekämpfung unlauteren Wettbewerbs Frankfurt am Main, C‑686/17, EU:C:2019:659, 46. punkts).

75

Saskaņā ar šā kodeksa 59. panta c) punktu tā 60. un 61. pantā paredzētie noteikumi nepreferenciālas preču izcelsmes noteikšanai ir piemērojami arī citiem Savienības pasākumiem attiecībā uz preču izcelsmi, piemēram, Regulas Nr. 1308/2013 76. pantam un Īstenošanas regulas Nr. 543/2011 3. panta 1. punktam.

76

No tā izriet, ka jēdziens “izcelsmes valsts”, kas ir minēts gan Īstenošanas regulas Nr. 543/2011 I pielikuma A daļas 4. punktā attiecībā tostarp uz Šarantas melonēm, gan tā paša pielikuma B daļas 10. daļas VI iedaļā attiecībā tostarp uz ķirštomātiem, ir jādefinē, atsaucoties uz Savienības Muitas kodeksu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2019. gada 4. septembris, Zentrale zur Bekämpfung unlauteren Wettbewerbs Frankfurt am Main, C‑686/17, EU:C:2019:659, 50. punkts).

77

Šajā ziņā saskaņā ar Savienības Muitas kodeksa 60. pantu par precēm ar noteiktas “valsts” vai “teritorijas” izcelsmi uzskata preces, kas vai nu ir pilnībā iegūtas šajā valstī vai teritorijā, vai arī minētajā valstī vai teritorijā ir notikusi to pēdējā nozīmīgā pārstrāde vai apstrāde.

78

Līdz ar to pamatlietā aplūkojamo produktu izcelsmes valsts ir valsts vai teritorija, kurā tie ir ievākti.

79

Vispirms, runājot par jēdzienu “pays” [valsts], pirmkārt, ir jānorāda, ka LES un LESD tas vairākkārt ir lietots kā sinonīms jēdzienam “État” [valsts]. Līdz ar to, lai varētu nodrošināt konsekventu Savienības tiesību interpretāciju, šim jēdzienam Savienības muitas kodeksā, Regulā Nr. 1308/2013, kā arī Īstenošanas regulā Nr. 543/2011 ir jāpiešķir vienāda nozīme (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2019. gada 12. novembris, Organisation juive européenne un Vignoble Psagot, C‑363/18, EU:C:2019:954, 28. punkts).

80

Turpinājumā, jēdziens “État” ir jāsaprot tādējādi, ka tas nozīmē suverēnu vienību, kas savu ģeogrāfisko robežu ietvaros īsteno visas savas starptautiskajās tiesībās atzītās pilnvaras (spriedums, 2019. gada 12. novembris, Organisation juive européenne un Vignoble Psagot, C‑363/18, EU:C:2019:954, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).

81

Visbeidzot, runājot par terminu “teritorija”, no paša Savienības Muitas kodeksa 60. panta alternatīvā formulējuma izriet, ka tas apzīmē vienības, kas nav “pays” un tātad arī “États” (spriedums, 2019. gada 12. novembris, Organisation juive européenne un Vignoble Psagot, C‑363/18, EU:C:2019:954, 30. punkts).

82

Kā Tiesa jau ir norādījusi, šādas vienības it īpaši ietver ģeogrāfiskās telpas, kurām, lai gan tās atrodas kādas valsts jurisdikcijā vai starptautiskās atbildības jomā, saskaņā ar starptautiskajām tiesībām tomēr ir pašām savs statuss, kas atšķiras no valsts statusa (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2018. gada 27. februāris, Western Sahara Campaign UK, C‑266/16, EU:C:2018:118, 62.–64. punkts, un 2019. gada 12. novembris, Organisation juive européenne un Vignoble Psagot, C‑363/18, EU:C:2019:954, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

83

No iepriekš minētā izriet, ka, ņemot vērā Savienības Muitas kodeksa 60. pantu, pienākums norādīt pamatlietā aplūkojamo produktu izcelsmes valsti, kurš izriet, pirmām kārtām, no Īstenošanas regulas Nr. 543/2011 I pielikuma A daļā paredzētā vispārīgā tirdzniecības standarta un šā pielikuma B daļas 10. daļā minētajiem specifiskajiem tirdzniecības standartiem un, otrām kārtām, no Regulas Nr. 1308/2013 76. panta 1. punkta, ir piemērojams ne tikai produktiem, kuru izcelsme ir “valsts [pays]”, kā minēts šā sprieduma 79. un 80. punktā, bet arī produktiem, kuru izcelsme ir “teritorijas”, kā minēts šā sprieduma 81. un 82. punktā.

84

Treškārt, šajā lietā no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka pamatlietā aplūkojamie produkti ir ievākti Rietumsahāras teritorijā.

85

Rietumsahāras teritorija ir no Marokas Karalistes teritorijas atšķirīga teritorija (spriedumi, 2016. gada 21. decembris, Padome/Front Polisario, C‑104/16 P, EU:C:2016:973, 92. punkts, un 2018. gada 27. februāris, Western Sahara Campaign UK, C‑266/16, EU:C:2018:118, 62. punkts).

86

Turklāt 1. pielikumā Komisijas Īstenošanas regulā (ES) 2020/1470 (2020. gada 12. oktobris) par valstu un teritoriju nomenklatūru, kura izmantojama Eiropas statistikā par preču starptautisko tirdzniecību, un par ģeogrāfisko dalījumu, kas izmantojams citā uzņēmējdarbības statistikā (OV 2020, L 334, 2. lpp.), kas piemērojama Savienības muitas tiesību aktu jomā, ir paredzēti atšķirīgi kodi un nosaukumi Rietumsahārai un Marokas Karalistei.

87

Šajos apstākļos Rietumsahāras teritorija ir jāuzskata par muitas teritoriju Savienības Muitas kodeksa 60. panta un sekojoši Regulas Nr. 1308/2013, kā arī Īstenošanas regulas Nr. 543/2011 izpratnē. Līdz ar to izcelsmes valsts norādē, kurai ir jāatrodas uz pamatlietā aplūkojamajiem produktiem, kā izcelsmes valsts var būt norādīta tikai Rietumsahāra, jo minētie produkti ir ievākti šajā teritorijā.

88

Jebkura cita norāde būtu maldinoša šā sprieduma 73. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē. Tā varētu maldināt patērētājus par pamatlietā aplūkojamo produktu patieso izcelsmi, jo tā varētu ļaut domāt, ka šo produktu izcelsme ir cita vieta, nevis teritorija, kurā tie ir ievākti (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 12. novembris, Organisation juive européenne un Vignoble Psagot, C‑363/18, EU:C:2019:954, 51. punkts).

89

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos iemeslus, uz ceturto jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 1308/2013 76. pants, to skatot kopsakarā ar Īstenošanas regulas Nr. 543/2011 3. panta 1. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka pamatlietā aplūkojamo produktu importēšanas un pārdošanas patērētājiem posmos uz šo produktu marķējuma ir jābūt norādītai tikai Rietumsahārai kā to izcelsmes valstij.

Par tiesāšanās izdevumiem

90

Tā kā attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tai ir jālemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

1)

LESD 207. pants, Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2015/478 (2015. gada 11. marts) par kopīgiem importa noteikumiem un Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1308/2013 (2013. gada 17. decembris), ar ko izveido lauksaimniecības produktu tirgu kopīgu organizāciju un atceļ Padomes Regulas (EEK) Nr. 922/72, (EEK) Nr. 234/79, (EK) Nr. 1037/2001 un (EK) Nr. 1234/2007,

2)

Regulas Nr. 1308/2013 76. pants, to skatot kopsakarā ar 3. panta 1. punktu Komisijas Īstenošanas regulā (ES) Nr. 543/2011 (2011. gada 7. jūnijs), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus Padomes Regulas (EK) Nr. 1234/2007 piemērošanai attiecībā uz augļu un dārzeņu un pārstrādātu augļu un dārzeņu nozari redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Komisijas Īstenošanas regulu (ES) Nr. 594/2013 (2013. gada 21. jūnijs),