<?xml version="1.0" encoding="UTF-8"?><JUDGMENT xmlns:fmx="http://opoce" xmlns:xsi="http://www.w3.org/2001/XMLSchema-instance" xsi:noNamespaceSchemaLocation="http://formex.publications.europa.eu/schema/formex-05.58-20161101.xd"><BIB.JUDGMENT><REF.CASE FILE="n.a."><NO.CASE>C-38/18</NO.CASE></REF.CASE><NO.CELEX>62018CJ0038</NO.CELEX><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:628">EU:C:2019:628</NO.ECLI><NO.SEQ>0001</NO.SEQ><PAGE.FIRST.ECR>1</PAGE.FIRST.ECR><PAGE.SEQ>1</PAGE.SEQ><PAGE.LAST.ECR>11</PAGE.LAST.ECR><PAGE.TOTAL>11</PAGE.TOTAL><AUTHOR>CJ</AUTHOR></BIB.JUDGMENT><CURR.TITLE><PAGE.HEADER><P><HT TYPE="SC">Spriedums, 29.7.2019. – Lieta C‑38/18</HT></P><P><HT TYPE="SC"><HT TYPE="ITALIC">Gambino</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Hyka</HT></HT></P></PAGE.HEADER></CURR.TITLE><TITLE><TI><P><HT TYPE="UC">Tiesas spriedums</HT> (pirmā palāta)</P><P><DATE ISO="20190729">2019. gada 29. jūlijā</DATE><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="STAR" NOTE.ID="E0001"><P>Tiesvedības valoda – itāļu.</P></NOTE></P></TI></TITLE><INTERMEDIATE><INDEX IDX.CLOSE="" SEPARATOR=" – " IDX.OPEN=""><KEYWORD>Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu</KEYWORD><KEYWORD>Tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās</KEYWORD><KEYWORD>Direktīva 2012/29/ES</KEYWORD><KEYWORD>Noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālie standarti</KEYWORD><KEYWORD>16. un 18. pants</KEYWORD><KEYWORD>Pirmās instances krimināltiesas īstenota cietušā nopratināšana</KEYWORD><KEYWORD>Iztiesāšanas sastāva grozīšana</KEYWORD><KEYWORD>Cietušā atkārtota nopratināšana pēc lietas dalībnieka lūguma</KEYWORD><KEYWORD>Eiropas Savienības Pamattiesību harta</KEYWORD><KEYWORD>47. un 48. pants</KEYWORD><KEYWORD>Tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu un tiesības uz aizstāvību</KEYWORD><KEYWORD>Tiešuma princips</KEYWORD><KEYWORD>Piemērojamība</KEYWORD><KEYWORD>Cietušā tiesības uz aizsardzību kriminālprocesā</KEYWORD></INDEX></INTERMEDIATE><JUDGMENT.INIT><P>Lietā C‑38/18</P><P>par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko <HT TYPE="ITALIC">Tribunale di Bari</HT> (Bari tiesa, Itālija) iesniedza ar lēmumu, kurš pieņemts <DATE ISO="20171010">2017. gada 10. oktobrī</DATE> un kurš Tiesā reģistrēts <DATE ISO="20180119">2018. gada 19. janvārī</DATE>, kriminālprocesā pret</P></JUDGMENT.INIT><PARTIES><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Massimo Gambino,</HT></HT></P><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Shpetim Hyka,</HT></HT></P><P>piedaloties:</P><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Procura della Repubblica presso il Tribunale di Bari,</HT></HT></P><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Ernesto Lappostato,</HT></HT></P><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Banca Carige SpA</HT> – <HT TYPE="ITALIC">Cassa di Risparmio di Genova e Imperia,</HT></HT></P></PARTIES><PREAMBLE><PREAMBLE.INIT><P>TIESA (pirmā palāta)</P><P>šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs Ž. K. Bonišo [<HT TYPE="ITALIC">J.‑C. Bonichot</HT>], tiesneši K. Toadere [<HT TYPE="ITALIC">C. Toader</HT>], A. Ross [<HT TYPE="ITALIC">A. Rosas</HT>], L. Bejs Larsens [<HT TYPE="ITALIC">L. Bay Larsen</HT>] un M. Safjans [<HT TYPE="ITALIC">M. Safjan</HT>] (referents),</P><P>ģenerāladvokāts: Ī. Bots [<HT TYPE="ITALIC">Y. Bot</HT>],</P><P>sekretārs: A. Kalots Eskobars [<HT TYPE="ITALIC">A. Calot Escobar</HT>],</P></PREAMBLE.INIT><GR.VISA><VISA>ņemot vērā rakstveida procesu,</VISA></GR.VISA><GR.CONSID><CONSID><P>ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:</P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P>Itālijas valdības vārdā – <HT TYPE="ITALIC">G. Palmieri</HT>, pārstāve, kurai palīdz <HT TYPE="ITALIC">P. G. Marrone</HT> un <HT TYPE="ITALIC">D. Di Giorgio</HT>, <HT TYPE="ITALIC">avvocati dello Stato</HT>,</P></ITEM><?PAGE NO="2"?><ITEM><P>Čehijas Republikas valdības vārdā – <HT TYPE="ITALIC">A. Kasalická</HT>, kā arī <HT TYPE="ITALIC">J. Vláčil</HT> un <HT TYPE="ITALIC">M. Smolek</HT>, pārstāvji,</P></ITEM><ITEM><P>Vācijas valdības vārdā – sākotnēji <HT TYPE="ITALIC">T. Henze</HT>, <HT TYPE="ITALIC">M. Hellmann</HT> un <HT TYPE="ITALIC">E. Lankenau</HT>, vēlāk <HT TYPE="ITALIC">M. Hellmann</HT> un <HT TYPE="ITALIC">E. Lankenau</HT>, pārstāvji,</P></ITEM><ITEM><P>Nīderlandes valdības vārdā – <HT TYPE="ITALIC">M. K. Bulterman</HT> un <HT TYPE="ITALIC">M. A. M. de Ree</HT>, pārstāves,</P></ITEM><ITEM><P>Austrijas valdības vārdā – <HT TYPE="ITALIC">G</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Hesse</HT>, pārstāvis,</P></ITEM><ITEM><P>Eiropas Komisijas vārdā – <HT TYPE="ITALIC">C</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Cattabriga</HT> un <HT TYPE="ITALIC">S. Grünheid</HT>, pārstāves,</P></ITEM></LIST></CONSID></GR.CONSID><GR.VISA><VISA>noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus <DATE ISO="20190314">2019. gada 14. marta</DATE> tiesas sēdē,</VISA></GR.VISA><PREAMBLE.FINAL>pasludina šo spriedumu.</PREAMBLE.FINAL></PREAMBLE><CONTENTS.JUDGMENT><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Spriedums</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0001"><NO.P>1</NO.P><TXT>Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2012/29/ES (<DATE ISO="20121025">2012. gada 25. oktobris</DATE>), ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus un aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2001/220/TI (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="315" PAGE.FIRST="57" DATE.PUB="2012">OV 2012, L 315, 57. lpp.</REF.DOC.OJ>), 16. un 18. pantu, kā arī 20. panta b) punktu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0002"><NO.P>2</NO.P><TXT>Šis lūgums ir iesniegts kriminālprocesā, kas uzsākts pret <HT TYPE="ITALIC">Massimo Gambino</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Shpetim Hyka</HT> par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un krāpšanu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Atbilstošās tiesību normas</HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Savienības tiesības</HT></HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0003"><NO.P>3</NO.P><TXT>Saskaņā ar Direktīvas 2012/29 11., 12., 20., 58. un 66. apsvērumu:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><CONSID><NP><NO.P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0001" REF.END="QE0001"/>(11)</NO.P><TXT>Šajā direktīvā nosaka minimālos noteikumus. Dalībvalstis var paplašināt direktīvā noteiktās tiesības, lai nodrošinātu augstāku aizsardzības līmeni.</TXT></NP></CONSID><CONSID><NP><NO.P>(12)</NO.P><TXT>Šajā direktīvā noteiktās tiesības neskar likumpārkāpēja tiesības. Termins <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0002" REF.END="QE0002"/>likumpārkāpējs<QUOT.END REF.START="QS0002" CODE="201D" ID="QE0002"/> attiecas uz personu, kura ir notiesāta par nozieguma izdarīšanu. Tomēr, piemērojot šo direktīvu, tas attiecas arī uz aizdomās turēto vai apsūdzēto personu pirms vainas atzīšanas vai notiesāšanas, un tas neskar nevainīguma prezumpciju.</TXT></NP></CONSID><P>[..]</P><CONSID><NP><NO.P>(20)</NO.P><TXT>Cietušo loma krimināltiesību sistēmā un tas, vai viņi var aktīvi piedalīties kriminālprocesā, dalībvalstīs atšķiras atkarībā no valsts sistēmas, un to nosaka viens vai vairāki šādi kritēriji: valsts sistēmā cietušajam ir paredzēts juridisks statuss kā kriminālprocesa dalībniekam; uz cietušo attiecas tiesiska prasība vai cietušajam liek aktīvi piedalīties kriminālprocesā, piemēram, kā lieciniekam; un/vai cietušajam saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir likumīgas tiesības aktīvi piedalīties kriminālprocesā, un viņš vēlas to darīt, ja valsts sistēmā nav paredzēts, ka cietušajiem ir juridiskais statuss kā kriminālprocesa dalībniekiem. Ja ir atsauces uz cietušā lomu attiecīgajā krimināltiesību sistēmā, dalībvalstīm būtu jānosaka, kuri no minētajiem kritērijiem tiek piemēroti, lai noteiktu šajā direktīvā noteikto tiesību apjomu.</TXT></NP></CONSID><P>[..]</P><?PAGE NO="3"?><CONSID><NP><NO.P>(58)</NO.P><TXT>Cietušajiem, kuri ir identificēti kā neaizsargāti pret sekundāru un atkārtotu viktimizāciju, iebiedēšanu un atriebību, būtu jāpiedāvā atbilstīgi pasākumi, lai tos aizsargātu kriminālprocesa laikā. Konkrētais šādu pasākumu veids būtu jānosaka individuālā novērtējumā, ņemot vērā cietušā vēlmes. Šādu pasākumu apmērs būtu jānosaka, neskarot aizstāvības tiesības un saskaņā ar tiesu iestāžu diskrēcijas noteikumiem. Vienam no galvenajam faktoriem, nosakot, vai cietušajiem ir nepieciešams konkrēts aizsardzības pasākums, vajadzētu būt cietušo bažām un bailēm attiecībā uz procesu.</TXT></NP></CONSID><P>[..]</P><CONSID><NP><NO.P>(66)</NO.P><TXT>Šajā direktīvā ir ņemtas vērā pamattiesības un ir ievēroti principi, kas ir atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā. Tā ir īpaši vērsta uz to, lai veicinātu tiesības uz cieņu, dzīvību, fizisko un garīgo neaizskaramību, uz brīvību un drošību, tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, tiesības uz īpašumu, nediskriminācijas principu, sieviešu un vīriešu līdztiesības principu, bērnu tiesības, vecāka gadagājuma cilvēku un cilvēku ar invaliditāti tiesības, kā arī tiesības uz taisnīgu tiesu.<QUOT.END REF.START="QS0001" CODE="201D" ID="QE0001"/></TXT></NP></CONSID></QUOT.S></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0004"><NO.P>4</NO.P><TXT>Šīs direktīvas 1. panta <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0003" REF.END="QE0003"/>Mērķi<QUOT.END REF.START="QS0003" CODE="201D" ID="QE0003"/> 1. punktā ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0004" REF.END="QE0004"/>Šīs direktīvas mērķis ir nodrošināt, lai noziegumos cietušie saņemtu atbilstīgu informāciju, atbalstu un aizsardzību un varētu piedalīties kriminālprocesā.</ALINEA><ALINEA>Dalībvalstis nodrošina, lai cietušie tiktu atzīti un lai visu veidu saskarsmē ar cietušo atbalsta vai atjaunojošās justīcijas dienestu vai jebkādu kompetento iestādi, kas rīkojas saistībā ar kriminālprocesu, pret viņiem attiektos ar cieņu, iejūtīgi, pamatojoties uz katru atsevišķu gadījumu, profesionāli un bez diskriminācijas. Šajā direktīvā noteiktās tiesības piemēro cietušajiem, viņus nediskriminējot, tostarp saistībā ar viņu uzturēšanās statusu.<QUOT.END REF.START="QS0004" CODE="201D" ID="QE0004"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0005"><NO.P>5</NO.P><TXT>Minētās direktīvas 10. pantā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0005" REF.END="QE0005"/>Tiesības tikt uzklausītam<QUOT.END REF.START="QS0005" CODE="201D" ID="QE0005"/> ir paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="010.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0006" REF.END="QE0006"/>1.</NO.PARAG><ALINEA>Dalībvalstis nodrošina, ka cietušie var liecināt kriminālprocesā un iesniegt pierādījumus. Ja liecība ir jāsniedz bērnam, pienācīgi ņem vērā bērna vecumu un briedumu.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="010.002"><NO.PARAG>2.</NO.PARAG><ALINEA>Procesuālos noteikumus, saskaņā ar kuriem cietušie var liecināt kriminālprocesā un iesniegt pierādījumus, nosaka valsts tiesību akti.<QUOT.END REF.START="QS0006" CODE="201D" ID="QE0006"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0006"><NO.P>6</NO.P><TXT>Šīs pašas direktīvas 16. pantā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0007" REF.END="QE0007"/>Tiesības uz lēmumu par kompensāciju no likumpārkāpēja kriminālprocesa gaitā<QUOT.END REF.START="QS0007" CODE="201D" ID="QE0007"/> ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="016.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0008" REF.END="QE0008"/>1.</NO.PARAG><ALINEA>Dalībvalstis nodrošina, ka kriminālprocesa gaitā cietušajam ir tiesības samērīgā laikposmā saņemt lēmumu par kompensāciju no likumpārkāpēja, izņemot, ja valsts tiesību aktos ir noteikts, ka šādu lēmumu jāpieņem citā juridiskā procesā.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="016.002"><NO.PARAG>2.</NO.PARAG><ALINEA>Dalībvalstis veicina pasākumus, lai mudinātu likumpārkāpējus sniegt cietušajiem atbilstīgu kompensāciju.<QUOT.END REF.START="QS0008" CODE="201D" ID="QE0008"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0007"><NO.P>7</NO.P><TXT>Direktīvas 2012/29 18. pantā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0009" REF.END="QE0009"/>Tiesības uz aizsardzību<QUOT.END REF.START="QS0009" CODE="201D" ID="QE0009"/> ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0010" REF.END="QE0010"/>Neskarot aizstāvības tiesības, dalībvalstis nodrošina, ka ir pieejami pasākumi, ar ko cietušos un viņu ģimenes locekļus aizsargā no sekundāras un atkārtotas viktimizācijas, iebiedēšanas un atriebības, tostarp pret emocionāla vai psiholoģiska kaitējuma risku, un ar ko aizstāv cietušo cieņu nopratināšanas un liecības sniegšanas laikā. Vajadzības gadījumā šādi pasākumi ietver arī procedūras, kas cietušo un viņu ģimenes locekļu fiziskai aizsardzībai noteiktas saskaņā ar valsts tiesību aktiem.<QUOT.END REF.START="QS0010" CODE="201D" ID="QE0010"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><?PAGE NO="4"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0008"><NO.P>8</NO.P><TXT>Šīs direktīvas 20. pantā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0011" REF.END="QE0011"/>Tiesības uz cietušo aizsardzību kriminālizmeklēšanas laikā<QUOT.END REF.START="QS0011" CODE="201D" ID="QE0011"/> ir paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0012" REF.END="QE0012"/>Neskarot aizstāvības tiesības un saskaņā ar tiesu iestāžu diskrēcijas noteikumiem dalībvalstis nodrošina, ka kriminālizmeklēšanas laikā:</P><P>[..]</P><P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT>cietušā iztaujāšanu [nopratināšanu] skaits ir pēc iespējas mazāks, un tās veic tikai tad, ja kriminālizmeklēšanā tās ir obligāti vajadzīgas;</TXT></NP></ITEM></LIST></P></ALINEA><ALINEA>[..].<QUOT.END REF.START="QS0012" CODE="201D" ID="QE0012"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0009"><NO.P>9</NO.P><TXT>Minētās direktīvas 22. pantā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0013" REF.END="QE0013"/>Cietušo individuāls novērtējums, lai noteiktu vajadzību pēc īpašas aizsardzības<QUOT.END REF.START="QS0013" CODE="201D" ID="QE0013"/> ir paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="022.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0014" REF.END="QE0014"/>1.</NO.PARAG><ALINEA>Dalībvalstis nodrošina, ka cietušie saskaņā ar valsts procedūrām laikus saņem individuālu novērtējumu, ar ko tiek apzināta vajadzība pēc īpašas aizsardzības un tiek noteikts, vai un kādā mērā viņi varēs izmantot īpašus pasākumus kriminālprocesa laikā, kā paredzēts saskaņā ar 23. un 24. pantu, tādēļ, ka viņi ir īpaši neaizsargāti pret sekundāru un atkārtotu viktimizāciju, iebiedēšanu un atriebību.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="022.002"><NO.PARAG>2.</NO.PARAG><ALINEA><P>Individuālajā novērtējumā jo īpaši ņem vērā:</P><P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>a)</NO.P><TXT>cietušā personu raksturojošās iezīmes;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT>nozieguma veidu vai tā raksturu; un</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>c)</NO.P><TXT>nozieguma apstākļus.</TXT></NP></ITEM></LIST></P></ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="022.003"><NO.PARAG>3.</NO.PARAG><ALINEA>Saistībā ar individuālo novērtējumu īpaša uzmanība tiek pievērsta cietušajiem, kas nozieguma smaguma dēļ ir guvuši ievērojamu kaitējumu, tādos noziegumos cietušajiem, kuri veikti aizspriedumu vai diskriminējošu motīvu dēļ un kuri varētu būt jo īpaši saistīti ar cietušā personu raksturojošām iezīmēm, un cietušajiem, kuru attiecības ar likumpārkāpēju un kuru atkarībā no likumpārkāpēja viņus padara īpaši neaizsargātus. Šajā sakarā pienācīgi ņem vērā no terorisma, organizētās noziedzības, cilvēktirdzniecības, vardarbības dzimuma dēļ, vardarbības tuvās attiecībās, seksuālas vardarbības, ekspluatācijas cietušos vai naida motivētos noziegumos cietušos un cietušos ar invaliditāti.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="022.004"><NO.PARAG>4.</NO.PARAG><ALINEA>Piemērojot šo direktīvu, uzskata, ka cietušajiem bērniem ir īpašas aizsardzības vajadzības, jo viņi ir neaizsargāti pret sekundāru un atkārtotu viktimizāciju, iebiedēšanu un atriebību. Lai noteiktu, vai un kādā mērā viņiem būtu jāizmanto īpaši pasākumi, kas paredzēti saskaņā ar 23. un 24. pantu, cietušie bērni saņem individuālu novērtējumu, kā paredzēts šā panta 1. punktā.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="022.005"><NO.PARAG>5.</NO.PARAG><ALINEA>Individuālā novērtējuma apjomu var pielāgot atbilstīgi nozieguma smagumam un cietušajam nodarītā acīmredzamā kaitējuma apmēram.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="022.006"><NO.PARAG>6.</NO.PARAG><ALINEA>Individuālo novērtējumu veic, cieši iesaistot cietušos, un tajā ņem vērā viņu vēlmes, tostarp, ja viņi nevēlas izmantot īpašos pasākumus, kas paredzēti 23. un 24. pantā.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="022.007"><NO.PARAG>7.</NO.PARAG><ALINEA>Ja būtiski mainījušies elementi, kas ir individuālā novērtējuma pamatā, dalībvalstis nodrošina, ka to atjaunina visa kriminālprocesa laikā.<QUOT.END REF.START="QS0014" CODE="201D" ID="QE0014"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR><?PAGE NO="5"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0010"><NO.P>10</NO.P><TXT>Šīs pašas direktīvas 23. pantā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0015" REF.END="QE0015"/>To cietušo tiesības uz aizsardzību kriminālprocesa laikā, kuriem ir vajadzīga īpaša aizsardzība<QUOT.END REF.START="QS0015" CODE="201D" ID="QE0015"/> ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="023.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0016" REF.END="QE0016"/>1.</NO.PARAG><ALINEA>Neskarot aizstāvības tiesības un saskaņā ar tiesu iestāžu diskrēcijas noteikumiem dalībvalstis nodrošina, ka cietušie, kas izmanto īpašus pasākumus, kuri ir apzināti 22. panta 1. punktā paredzētā individuālā novērtējuma rezultātā, var izmantot pasākumus, kas paredzēti šā panta 2. un 3. punktā. Individuālā novērtējuma rezultātā iecerētu īpašu pasākumu nedara pieejamu, ja operatīvi un praktiski šķēršļi to neļauj izdarīt vai ja ir neatliekama vajadzība iztaujāt cietušo un tā nedarīšana varētu kaitēt cietušajam vai kādai citai personai vai varētu skart procesa gaitu.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="023.002"><NO.PARAG>2.</NO.PARAG><ALINEA><P>Saskaņā ar 22. panta 1. punktu identificētiem cietušajiem, kam vajadzīga īpaša aizsardzība, kriminālizmeklēšanas laikā dara pieejamus šādus pasākumus:</P><P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>a)</NO.P><TXT>cietušā iztaujāšana tiek veikta telpās, kas paredzētas un piemērotas šim nolūkam;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT>cietušā iztaujāšanu veic šim nolūkam apmācīti speciālisti vai ar viņu starpniecību;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>c)</NO.P><TXT>cietušā iztaujāšanas vienmēr veic viena un tā pati persona, ja vien tas nav pretrunā ar labu tiesvedības praksi;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>d)</NO.P><TXT>no seksuālās vardarbības, vardarbības dzimuma dēļ, vardarbības tuvās attiecībās cietušo personu iztaujāšanas vienmēr, ja cietušais to vēlas un ar noteikumu, ka tas neskar kriminālprocesa norisi, veic tā paša dzimuma persona, ja vien iztaujāšanu neveic prokurors vai tiesnesis.</TXT></NP></ITEM></LIST></P></ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="023.003"><NO.PARAG>3.</NO.PARAG><ALINEA><P>Saskaņā ar 22. panta 1. punktu identificētiem cietušajiem, kam vajadzīga īpaša aizsardzība, tiesas procesa laikā ir pieejami šādi pasākumi:</P><P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>a)</NO.P><TXT>pasākumi, lai izvairītos no vizuāla kontakta starp cietušajiem un likumpārkāpējiem, tostarp liecības sniegšanas laikā, izmantojot piemērotus līdzekļus, tostarp atbilstīgu komunikācijas tehnoloģiju;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT>pasākumi, lai cietušo tiesas zālē varētu uzklausīt bez viņa klātbūtnes, jo īpaši izmantojot piemērotu komunikācijas tehnoloģiju;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>c)</NO.P><TXT>pasākumi, lai nepieļautu nevajadzīgu iztaujāšanu par cietušā privāto dzīvi, kas nav saistīta ar noziedzīgo nodarījumu; un</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>d)</NO.P><TXT>pasākumi, lai lietu izskatītu slēgtā tiesas sēdē.<QUOT.END REF.START="QS0016" CODE="201D" ID="QE0016"/></TXT></NP></ITEM></LIST></P></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Itālijas tiesības</HT></HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0011"><NO.P>11</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Codice di procedura penale</HT> (Kriminālprocesa kodekss) 511. panta <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0017" REF.END="QE0017"/>Gadījumi, kad pieļaujama nolasīšana<QUOT.END REF.START="QS0017" CODE="201D" ID="QE0017"/> 1. un 2. punktā ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="511.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0018" REF.END="QE0018"/>1.</NO.PARAG><ALINEA>Tiesa, attiecīgā gadījumā pēc savas ierosmes lemj par lietas materiālu pilnīgu vai daļēju nolasīšanu tiesas debatēs.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="511.002"><NO.PARAG>2.</NO.PARAG><ALINEA>Liecību protokolu nolasīšana ir pieļaujama tikai pēc liecinieka nopratināšanas, izņemot gadījumus, kad nopratināšana nenotiek.<QUOT.END REF.START="QS0018" CODE="201D" ID="QE0018"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0012"><NO.P>12</NO.P><TXT>Kriminālprocesa kodeksa 525. panta <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0019" REF.END="QE0019"/>Tiesas nolēmuma tiešums<QUOT.END REF.START="QS0019" CODE="201D" ID="QE0019"/> 1. un 2. punktā ir paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="525.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0020" REF.END="QE0020"/>1.</NO.PARAG><ALINEA>Nolēmumu pieņem uzreiz pēc debašu pabeigšanas.</ALINEA></PARAG><?PAGE NO="6"?><PARAG IDENTIFIER="525.002"><NO.PARAG>2.</NO.PARAG><ALINEA>Nolēmumu pieņem tie paši tiesneši, kas piedalījās debatēs; pretējā gadījumā nolēmums ir spēkā neesošs. Ja iztiesāšanas sastāva papildināšanai tiek pieaicināti aizstājošie tiesneši, lai aizstātu prombūtnē esošos, jau pieņemtie lēmumi, kuri nav skaidri atsaukti, paliek spēkā.<QUOT.END REF.START="QS0020" CODE="201D" ID="QE0020"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Pamatlieta un prejudiciālais jautājums</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0013"><NO.P>13</NO.P><TXT>No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka <HT TYPE="ITALIC">M</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Gambino</HT> un <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Hyka</HT> ir saukti pie atbildības <HT TYPE="ITALIC">Tribunale di Bari</HT> (Bari tiesa, Itālija) par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un krāpšanas likumpārkāpumiem saskaņā ar Itālijas Kriminālkodeksu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0014"><NO.P>14</NO.P><TXT>Tāpat no minētā nolēmuma izriet, ka saskaņā ar apsūdzības konstatētajiem lietas faktiskajiem apstākļiem personas, kurām šī prezumētā krāpšana radījusi kaitējumu, ir <HT TYPE="ITALIC">Ernesto Lappostato</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Gianluca Menini</HT>. <HT TYPE="ITALIC">E</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Lappostato</HT> cēla civilprasību, prasot piespriest <HT TYPE="ITALIC">M</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Gambino</HT> atlīdzināt kaitējumu, kas nodarīts ar viņa noziedzīgo rīcību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0015"><NO.P>15</NO.P><TXT><DATE ISO="20150414">2015. gada 14. aprīļa</DATE> tiesas sēdē <HT TYPE="ITALIC">E. Lappostato</HT> un <HT TYPE="ITALIC">G. Menini</HT> liecinieku statusā uzklausīja <HT TYPE="ITALIC">Tribunale di Bari</HT> (Bari tiesa) iztiesāšanas sastāvs, kurā bija trīs tiesneši.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0016"><NO.P>16</NO.P><TXT>2017. gada 21. februārī notika jauna tiesas sēde, ko izskatīja tas pats iztiesāšanas sastāvs, tomēr tas bija mainīts pēc tam, kad par viena no tiesnešiem, kuri skatīja lietu <DATE ISO="20150414">2015. gada 14. aprīļa</DATE> tiesas sēdē, dienesta vietu tika noteikta cita tiesa.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0017"><NO.P>17</NO.P><TXT><DATE ISO="20170221">2017. gada 21. februāra</DATE> tiesas sēdē <HT TYPE="ITALIC">M</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Gambino</HT> aizstāvis, pamatojoties uz Kriminālprocesa kodeksa 511. un 525. pantu, lūdza atkārtoti veikt visas liecinieku nopratināšanas, kuras bija notikušas līdz attiecīgajam datumam, it īpaši personu, kuras ir prezumētās krāpšanas upuri, nopratināšanu. Viņš atkārtoti izteica šo lūgumu <DATE ISO="20171010">2017. gada 10. oktobra</DATE> tiesas sēdē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0018"><NO.P>18</NO.P><TXT>Iesniedzējtiesa norāda, ka ar Kriminālprocesa kodeksa 525. pantu tiek nostiprināts tiešuma princips, kas ietver ne tikai nosacījumu, ka jānodrošina, lai nolēmums tiktu pieņemts uzreiz pēc debašu pabeigšanas, bet arī to, ka tiesneši, kas pieņem nolēmumu, ir tie paši, kas piedalījušies debatēs. Pēdējā minētā prasība ir balstīta uz to, ka tiesnešiem, kas lemj par apsūdzētās personas kriminālatbildību, ir jābūt tiem pašiem, kas piedalījušies pierādījumu iegūšanā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0019"><NO.P>19</NO.P><TXT>Minētā tiesa norāda, ka tā šaubās par to, vai Savienības tiesībām atbilst valsts tiesiskais regulējums, kā to ir interpretējusi <HT TYPE="ITALIC">Corte suprema di cassazione</HT> (Kasācijas tiesa, Itālija), saskaņā ar kuru tad, ja notiek atkārtotas debates, jo mainījies tiesas kolēģijas sastāvs vai viens konkrēts tiesnesis, nolēmums nevar tikt balstīts uz liecībām, ko apkopojis sākotnējais iztiesāšanas sastāvs, vienkārši tās nolasot, un atkārtoti nenopratinot liecības sniedzēju, ja vēl ir iespējams veikt atkārtotu nopratināšanu un ja to ir lūdzis kāds no lietas dalībniekiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0020"><NO.P>20</NO.P><TXT>Minētajos apstākļos, ja tiek nolemts atkārtot debates pēc tam, kad ir mainījies iztiesāšanas sastāvs, un tiesnesis apstiprina lūgumu ļaut no jauna iegūt pierādījumus no lieciniekiem, nebūs iespējams veikt jau sniegto liecību nolasīšanu saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa 511. pantu, ja vien visi tiesas procesa dalībnieki nebūs tam piekrituši.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0021"><NO.P>21</NO.P><TXT>Iesniedzējtiesa uzskata, ka šāda interpretācija rada aizstāvībai ļaunprātīgas izmantošanas iespējas, proti, tā var nepiekrist, ka tiesneši veic jau sniegto liecību nolasīšanu, tādējādi cietušajai personai liekot piedalīties jaunā nopratināšanā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0022"><NO.P>22</NO.P><TXT>Tādējādi Kriminālprocesa kodeksa 511. panta 2. punkts un 525. panta 2. punkts – kā tie interpretēti valsts judikatūrā – neatbilstot Direktīvai 2012/29, kas uzliek dalībvalstīm pienākumu pieņemt regulējumu, kurš kriminālprocesa gaitā nodrošinātu noziegumos cietušo personu aizsardzību.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="7"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0023"><NO.P>23</NO.P><TXT>Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda, ka attiecībā uz Padomes Pamatlēmuma 2001/220/TI (<DATE ISO="20010315">2001. gada 15. marts</DATE>) par cietušo statusu kriminālprocesā (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="082" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2001">OV 2001, L 82, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>), kurš tika aizstāts ar Direktīvu 2012/29, interpretāciju Tiesa <DATE ISO="20050616">2005. gada 16. jūnija</DATE> sprieduma <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Pupino</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑105/03</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2005:386">EU:C:2005:386</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) 56. punktā nosprieda – lai sasniegtu šajā pamatlēmumā izvirzītos mērķus, valsts tiesai ir jāspēj attiecībā uz īpaši neaizsargātiem cietušajiem izmantot īpašu procedūru, piemēram, īpašo dalībvalsts tiesībās paredzēto pierādījumu pārbaudi blakusprocesā, kā arī valsts tiesībās paredzētus īpašus liecināšanas noteikumus, ja šāds process vislabāk ir piemērots cietušo stāvoklim un ir vajadzīgs, lai novērstu pierādījumu zudumu, līdz minimumam samazinātu pratināšanu skaitu un novērstu kaitīgās sekas, kas šiem cietušajiem var rasties sakarā ar liecības došanu atklātā tiesas sēdē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0024"><NO.P>24</NO.P><TXT>Saskaņā ar iesniedzējtiesas viedokli cietušā atkārtota nopratināšana, šķiet, ir pretrunā šajā spriedumā noteiktajiem principiem, ciktāl jau sniegto liecību, kas sākotnēji sniegtas atklāti, ievērojot sacīkstes principu un neatkarīgā tiesā, nolasīšana nekādā veidā neapdraudot apsūdzētās personas tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0025"><NO.P>25</NO.P><TXT>Katrā ziņā, lai noziegumā cietušās personas cieņas ievērošana un apsūdzētās personas tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu būtu līdzsvarā, ir jāievēro samērīguma princips, kas paredzēts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0021" REF.END="QE0021"/>Harta<QUOT.END REF.START="QS0021" CODE="201D" ID="QE0021"/>) 52. pantā. Vienlaikus tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu, kas nostiprinātas <DATE ISO="19501104">1950. gada 4. novembrī</DATE> Romā parakstītās Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0022" REF.END="QE0022"/>ECPAK<QUOT.END REF.START="QS0022" CODE="201D" ID="QE0022"/>) 6. pantā un Hartas 47. pantā, nedrīkst izmantot, lai īstenotu tiesību ļaunprātīgu izmantošanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0026"><NO.P>26</NO.P><TXT>Visbeidzot, papildus tam, ka tas cietušajai personai rada papildus psiholoģiskas ciešanas, tās atkārtota nopratināšana ietver to, ka process ieilgst un sadārdzinās, pretēji tiesas procesa saprātīga ilguma principam.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0027"><NO.P>27</NO.P><TXT>Šādos apstākļos <HT TYPE="ITALIC">Tribunale di Bari</HT> (Bari tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0023" REF.END="QE0023"/>Vai Direktīvas [2012/29] 16. pants, 18. pants un 20. panta b) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie liedz noziegumā cietušo personu no jauna nopratināt tiesā ar mainītu iztiesāšanas sastāvu, ja viens no tiesas procesa dalībniekiem saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa 511. panta 2. punktu un 525. panta 2. punktu (kā tie ir interpretēti pastāvīgajā judikatūrā šajā jomā) nedod piekrišanu nolasīt to paziņojumu protokolus, kurus tā pati cietusī persona jau sniegusi saskaņā ar sacīkstes principu citam iztiesāšanas sastāvam tajā pašā tiesas procesā?<QUOT.END REF.START="QS0023" CODE="201D" ID="QE0023"/></P></QUOT.S></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Par prejudiciālo jautājumu</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0028"><NO.P>28</NO.P><TXT>Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2012/29 16. pants, 18. pants un 20. panta b) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā ir tāds valsts tiesiskais regulējums, atbilstoši kuram gadījumos, kad noziedzīgā nodarījumā cietušo pirmo reizi ir nopratinājis iztiesāšanas sastāvs pirmajā instancē un kad šis sastāvs vēlāk tiek mainīts, jaunizveidotajam tiesas sastāvam faktiski ir minētā cietusī persona atkārtoti jānopratina, ja kāda no tiesvedības pusēm iebilst, ka šis sastāvs balstās uz minētās cietušās personas pirmās nopratināšanas protokolu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0029"><NO.P>29</NO.P><TXT>Saskaņā ar Direktīvas 2012/29 1. panta 1. punkta pirmo daļu tās mērķis ir nodrošināt, lai noziegumos cietušie saņemtu atbilstīgu informāciju, atbalstu un aizsardzību un varētu piedalīties kriminālprocesā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0030"><NO.P>30</NO.P><TXT>Jau sākumā ir jānorāda, ka saskaņā ar šīs direktīvas 20. panta b) punktu, neskarot tiesības uz aizstāvību un saskaņā ar tiesu iestāžu diskrēcijas noteikumiem, dalībvalstis nodrošina, ka kriminālizmeklēšanas laikā cietušā nopratināšanu skaits tiek samazināts līdz minimumam un ka šīs nopratināšanas notiek tikai tad, ja <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0024" REF.END="QE0024"/>kriminālizmeklēšanā<QUOT.END REF.START="QS0024" CODE="201D" ID="QE0024"/> tas ir patiešām nepieciešams.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="8"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0031"><NO.P>31</NO.P><TXT>Šajā ziņā, kā tas izriet no Direktīvas 2012/29 23. panta 2. un 3. punkta, tajā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0025" REF.END="QE0025"/>kriminālizmeklēšanas<QUOT.END REF.START="QS0025" CODE="201D" ID="QE0025"/> posms tiek nošķirts no <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0026" REF.END="QE0026"/>tiesas procesa<QUOT.END REF.START="QS0026" CODE="201D" ID="QE0026"/> posma.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0032"><NO.P>32</NO.P><TXT>Turklāt Eiropas Parlamenta un Padomes Priekšlikumā direktīvai, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus (COM(2011) 275 <HT TYPE="ITALIC">final</HT>), kas ir Direktīvas 2012/29 pamatā, ir paredzēts, ka dalībvalstis nodrošina, ka cietušā nopratināšanu skaits tiek samazināts līdz minimumam un ka šīs nopratināšanas notiek tikai tad, ja <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0027" REF.END="QE0027"/>kriminālprocesā<QUOT.END REF.START="QS0027" CODE="201D" ID="QE0027"/> tas ir patiešām nepieciešams.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0033"><NO.P>33</NO.P><TXT>Direktīvas 2012/29 sagatavošanas darbi tādējādi apstiprina, ka, ņemot vērā tās 20. panta b) punkta formulējumu, ko paudis Eiropas Savienības likumdevējs, tas ir izvēlējies ierobežot šīs normas piemērošanas jomu un attiecināt to tikai uz kriminālizmeklēšanas stadiju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0034"><NO.P>34</NO.P><TXT>Kā izriet no iesniedzējtiesas nolēmuma, iespējamā cietušā nopratināšanas atkārtošana pamatlietā notika kriminālprocesa tiesas procesa posmā, kad <HT TYPE="ITALIC">M</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Gambino</HT> lieta tika nosūtīta izskatīšanai jaunā tiesas sastāvā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0035"><NO.P>35</NO.P><TXT>Šādos apstākļos Direktīvas 2012/29 20. panta b) punkts nav piemērojams tādai tiesvedībai, kāda ir pamatlietā izskatāmā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0036"><NO.P>36</NO.P><TXT>Katrā ziņā, paredzot, ka dalībvalstis nodrošina, ka cietušā nopratināšanu skaits tiek samazināts līdz minimumam, ar šo normu nav noteikts, ka noziedzīgā nodarījumā cietušo iztiesājošā tiesa var nopratināt tikai vienu reizi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0037"><NO.P>37</NO.P><TXT>Attiecībā uz Direktīvas 2012/29 16. un 18. panta interpretāciju ir jānorāda, ka šajā direktīvā saskaņā ar tās 12. apsvērumu ir paredzēts, ka tajā noteiktās tiesības neskar likumpārkāpēja tiesības.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0038"><NO.P>38</NO.P><TXT>Hartas 47. panta otrajā daļā ir noteikts, ka ikvienai personai ir tiesības uz taisnīgu, atklātu un laikus veiktu lietas izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā, tiesību aktos noteiktā tiesā un ikvienai personai ir iespējas saņemt konsultāciju, aizstāvību un pārstāvību. Turklāt Hartas 48. panta 2. punktā ir noteikts, ka ikvienam apsūdzētajam tiek garantētas tiesības uz aizstāvību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0039"><NO.P>39</NO.P><TXT>Ciktāl Hartā ir ietvertas tiesības, kuras atbilst ECPAK garantētajām tiesībām, Hartas 52. panta 3. punkta mērķis ir nodrošināt nepieciešamo saskaņotību starp tajā ietvertajām tiesībām un atbilstošajām ECPAK garantētajām tiesībām, tomēr negatīvi neietekmējot Savienības tiesību aktu un Eiropas Savienības Tiesas autonomiju (šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20180320">2018. gada 20. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Menci</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑524/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:197">EU:C:2018:197</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0023">23.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Saskaņā ar skaidrojumiem attiecībā uz Pamattiesību hartu (<REF.DOC.OJ COLL="C" NO.OJ="303" PAGE.FIRST="17" DATE.PUB="2007">OV 2007, C 303, 17. lpp.</REF.DOC.OJ>) Hartas 47. panta otrā daļa atbilst ECPAK 6. panta 1. punktam un Hartas 48. pants ir tāds pats kā ECPAK 6. panta 2. un 3. punkts. Tādējādi Tiesai ir jāgādā, lai tās veiktā Hartas 47. panta otrās daļas un 48. panta interpretācija nodrošinātu aizsardzības līmeni, kas atbilst ECPAK 6. pantā garantētajam, ko ir interpretējusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa (pēc analoģijas skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20180926">2018. gada 26. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Belastingdienst/Toeslagen</HT> (Apelācijas sūdzības apturošā iedarbība)</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑175/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:776">EU:C:2018:776</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0035">35.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0040"><NO.P>40</NO.P><TXT>Tādā pašā nozīmē attiecībā uz Pamatlēmumu 2001/220, ko aizstāja ar Direktīvu 2012/29, Tiesa ir lēmusi, ka tas interpretējams tādā veidā, lai tiktu ievērotas pamattiesības, kuru vidū īpaši jāmin tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu, kas noteiktas ECPAK 6. pantā un ko interpretējusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa (spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20050616">2005. gada 16. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Pupino</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑105/03</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2005:386">EU:C:2005:386</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0059">59.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20081009">2008. gada 9. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Katz</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑404/07</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:553">EU:C:2008:553</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0048">48.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="9"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0041"><NO.P>41</NO.P><TXT>Šajā ziņā no Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras izriet, ka lietas taisnīgas izskatīšanas principu ievērošanai attiecīgos gadījumos ir nepieciešams, lai aizstāvības intereses tiktu līdzsvarotas ar apsvērumus sniegt uzaicināto liecinieku vai cietušo interesēm (ECT, <DATE ISO="19960326">1996. gada 26. marts</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Doorson</HT> pret Nīderlandi, CE:ECHR:1996:0326JUD002052492, 70. punkts, un ECT, <DATE ISO="20061005">2006. gada 5. oktobris</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Marcello Viola</HT> pret Itāliju, CE:ECHR:2006:1005JUD004510604, 51. punkts).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0042"><NO.P>42</NO.P><TXT>Šajā ziņā tiem, kuri lemj par apsūdzētās personas vainu vai nevainīgumu, liecinieki ir jāuzklausa personīgi un jāizvērtē to uzticamība. Liecinieka uzticamības izvērtēšana ir sarežģīts uzdevums, kas parasti nav īstenojams, izmantojot vienkāršu tā sniegto paziņojumu, kuri apstiprināti nopratināšanas protokolos, nolasīšanu (ECT, <DATE ISO="20110705">2011. gada 5. jūlijs</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Dan</HT> pret Moldāviju CE:ECHR:2011:0705JUD000899907, 33. punkts, un ECT, <DATE ISO="20170629">2017. gada 29. jūnijs</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Lorefice</HT> pret Itāliju, CE:ECHR:2017:0629JUD006344613, 43. punkts).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0043"><NO.P>43</NO.P><TXT>Tādējādi viena no taisnīga kriminālprocesa būtiskajām sastāvdaļām ir iespēja apsūdzētajai personai sastapties ar lieciniekiem tā tiesneša klātbūtnē, kurš pieņems galīgo lēmumu. Šis tiešuma princips ir būtiska kriminālprocesa garantija, ciktāl tiesneša apsvērumiem attiecībā uz liecinieka rīcību un uzticamību var būt nopietnas sekas attiecībā uz apsūdzēto. Tāpēc izmaiņas tiesas sastāvā pēc liecinieka nopratināšanas principā ir pamats šā pēdējā nopratināšanai no jauna (ECT, <DATE ISO="20040309">2004. gada 9. marts</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Pitkänen</HT> pret Somiju, CE:ECHR:2004:0309JUD003050896, 58. punkts, un ECT, <DATE ISO="20140318">2014. gada 18. marts</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Beraru</HT> pret Rumāniju, CE:ECHR:2014:0318JUD004010704, 64. punkts).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0044"><NO.P>44</NO.P><TXT>Tomēr tiešuma princips nevar tikt uzskatīts par šķērsli jebkādām izmaiņām tiesas sastāvā tiesas procesa izskatīšanas laikā. Var rasties īpaši acīmredzamas administratīvas vai procesuālas problēmas, padarot neiespējamu konkrēta tiesneša turpmāku dalību procesā. Var īstenot konkrētus pasākumus, lai tiesneši, kas pārņem lietu, labi saprastu lietas sastāvdaļas un argumentus, piemēram, pieņemot sniegtās liecības, ja attiecīgā liecinieka uzticamība nav apstrīdēta, vai rīkojot jaunu mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanu vai atkārtotu būtisku liecinieku nopratināšanu jaunā sastāva tiesā (ECT, <DATE ISO="20141202">2014. gada 2. decembris</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Cutean</HT> pret Rumāniju, CE:ECHR:2014:1202JUD005315012, 61. punkts, un ECT, <DATE ISO="20161206">2016. gada 6. decembris</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Škaro</HT> pret Horvātiju, CE:ECHR:2016:1206JUD000696213, 24. punkts).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0045"><NO.P>45</NO.P><TXT>Uz jautājumu par Direktīvas 2012/29 16. un 18. pantu ir jāatbild, ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0046"><NO.P>46</NO.P><TXT>Šajā ziņā iesniedzējtiesa uzskata, ka atkārtota cietušās personas nopratināšana pēc iztiesāšanas sastāva grozīšanas ir pretrunā minētās direktīvas 16. pantam, kura 1. punktā ir noteikts, ka dalībvalstis nodrošina, ka kriminālprocesa gaitā cietušajam ir tiesības samērīgā laikposmā saņemt lēmumu par kompensāciju no likumpārkāpēja, izņemot, ja valsts tiesību aktos ir noteikts, ka šādu lēmumu jāpieņem citā juridiskā procesā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0047"><NO.P>47</NO.P><TXT>Iesniedzējtiesa tādējādi uzskata, ka minētajā 16. pantā paredzētās cietušā tiesības samērīgā laikposmā saņemt kompensāciju tiek pilnībā atņemtas ar tādu valsts tiesisko regulējumu, ar ko tiek noteikts, ka, lai neveiktu atkārtotu cietušā nopratināšanu jaunizveidotajā tiesas sastāvā, ir jāsaņem visu lietas dalībnieku piekrišana. Jo īpaši iesniedzējtiesa uzskata, ka pamatlietā apskatītais valsts tiesiskais regulējums var radīt aizstāvībai ļaunprātīgas izmantošanas iespējas, jo tās atteikums piekrist cietušā jau sniegtu liecību nolasīšanai paildzina tiesas procesu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0048"><NO.P>48</NO.P><TXT>Tomēr ir jāsecina, ka atkārtota cietušās personas nopratināšana, ja notiek tā iztiesāšanas sastāva grozīšana, kurš sākotnēji nopratinājis cietušo personu, pati par sevi nenozīmē, ka nav iespējams saprātīgā termiņā lemt par kompensācijas piešķiršanu attiecīgajai cietušajai personai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0049"><NO.P>49</NO.P><TXT>Turklāt, kā norāda arī ģenerāladvokāts secinājumu 128. punktā, Direktīvas 2012/29 16. pantā paredzētās tiesības par labu noziedzīgā nodarījumā cietušajam nevar ietekmēt apsūdzētās personas procesuālo tiesību, kas ietver arī tiešuma principu un kas ir izklāstītas šī sprieduma 42. un 43. punktā, efektīvu izmantošanu, ja ir grozīts iztiesāšanas sastāvs, jo minētā persona par to nav atbildīga.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="10"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0050"><NO.P>50</NO.P><TXT>Iesniedzējtiesa atsaucas arī uz Direktīvas 2012/29 18. pantu, kurā noteikts, ka, neskarot tiesības uz aizstāvību, dalībvalstis nodrošina, ka ir pieejami pasākumi, ar ko cietušos un viņu ģimenes locekļus aizsargā no sekundāras un atkārtotas viktimizācijas, iebiedēšanas un atriebības, tostarp pret emocionāla vai psiholoģiska kaitējuma risku, un ar ko aizstāv cietušo cieņu nopratināšanas un liecības sniegšanas laikā, un vajadzības gadījumā šādi pasākumi ietver arī procedūras, kuras cietušo un viņu ģimenes locekļu fiziskai aizsardzībai noteiktas saskaņā ar valsts tiesību aktiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0051"><NO.P>51</NO.P><TXT>Tomēr no šī panta formulējuma neizriet, ka Savienības likumdevējs to pasākumu skaitā, kas noteikti noziedzīgā nodarījumā cietušā aizsardzībai, būtu paredzējis ierobežojumu rīkot tikai vienu šīs personas nopratināšanu tiesas procesa laikā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0052"><NO.P>52</NO.P><TXT>Turklāt ar Direktīvas 2012/29 18. pantu cietušajam tiek noteiktas tiesības uz aizsardzību, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0028" REF.END="QE0028"/>neskarot aizstāvības tiesības<QUOT.END REF.START="QS0028" CODE="201D" ID="QE0028"/>. Šajā pašā nozīmē minētās direktīvas 58. apsvērumā ir noteikts, ka kriminālprocesa laikā cietušajiem, kuri ir identificēti kā neaizsargāti pret sekundāru un atkārtotu viktimizāciju, iebiedēšanu un atriebību, piedāvāto aizsardzības pasākumu apmērs jānosaka, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0029" REF.END="QE0029"/>neskarot aizstāvības tiesības un saskaņā ar tiesu iestāžu diskrēcijas noteikumiem<QUOT.END REF.START="QS0029" CODE="201D" ID="QE0029"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0053"><NO.P>53</NO.P><TXT>Kā norāda ģenerāladvokāts secinājumu 73. punktā, Savienības likumdevējs Direktīvā 2012/29 cietušajam ir nostiprinājis tiesības, kuru izmantošana nedrīkst apdraudēt tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu un apsūdzētās personas tiesības uz aizstāvību, kas nostiprinātas attiecīgi Hartas 47. panta otrajā daļā un 48. panta 2. punktā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0054"><NO.P>54</NO.P><TXT>Tādējādi ir jāsecina, ka Direktīvas 2012/29 18. pantam principā nav pretrunā tas, ka iztiesāšanas sastāva grozīšanas gadījumā noziedzīgā nodarījumā cietušo no jauna nopratina šis sastāvs pēc kāda lietas dalībnieka lūguma.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0055"><NO.P>55</NO.P><TXT>Tomēr, kā ir norādījis ģenerāladvokāts secinājumu 116. punktā, no Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras izriet – lai noteiktu, vai cietušās personas liecības protokols var tikt izmantots kā pierādījums, dalībvalstīm ir jāpārbauda, vai šīs personas nopratināšana ir būtiska, lai pieņemtu nolēmumu attiecībā uz apsūdzēto personu, un ar pietiekamām procesuālajām garantijām jānodrošina, ka pierādījumu iegūšana šajā kriminālprocesā neapdraud šī procesa taisnīgumu Hartas 47. panta otrās daļas izpratnē, ne arī tiesības uz aizstāvību tās 48. panta 2. punkta izpratnē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0056"><NO.P>56</NO.P><TXT>Tādējādi iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai pamatlietas gadījumā tādi īpaši nosacījumi kā iepriekšējā punktā minētie var būt pamats secināt, ka nedrīkst veikt noziedzīgā nodarījumā cietušā nopratināšanu no jauna.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0057"><NO.P>57</NO.P><TXT>Jāpiebilst, ka tad, ja jaunais iztiesāšanas sastāvs nolemj veikt cietušā nopratināšanu, kompetentajām valsts iestādēm saskaņā ar Direktīvas 2012/29 22. pantu ir jāveic šī cietušā individuāls novērtējums, lai apzinātu vajadzību pēc īpašas aizsardzības, un attiecīgā gadījumā tā iespējas izmantot aizsardzības pasākumus, kā paredzēts saskaņā ar minētās direktīvas 23. un 24. pantu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0058"><NO.P>58</NO.P><TXT>Līdz ar to iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai attiecīgajam cietušajam pamatlietā nav īpaša vajadzība pēc aizsardzības kriminālprocesā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0059"><NO.P>59</NO.P><TXT>Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2012/29 16. un 18. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā nav tāds valsts tiesiskais regulējums, atbilstoši kuram gadījumos, kad noziedzīgā nodarījumā cietušo pirmo reizi ir nopratinājis iztiesāšanas sastāvs pirmajā instancē un kad šis sastāvs vēlāk tiek mainīts, jaunizveidotajam tiesas sastāvam faktiski ir minētā cietusī persona atkārtoti jānopratina, ja kāda no tiesvedības pusēm iebilst, ka šis sastāvs balstās uz minētās cietušās personas pirmās nopratināšanas protokolu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="11"?><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Par tiesāšanās izdevumiem</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0060"><NO.P>60</NO.P><TXT>Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><JURISDICTION><INTRO>Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:</INTRO><P><HT TYPE="BOLD">Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2012/29/ES (<DATE ISO="20121025">2012. gada 25. oktobris</DATE>), ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus un aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2001/220/TI, 16. un 18. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā nav tāds valsts tiesiskais regulējums, atbilstoši kuram gadījumos, kad noziedzīgā nodarījumā cietušo pirmo reizi ir nopratinājis iztiesāšanas sastāvs pirmajā instancē un kad šis sastāvs vēlāk tiek mainīts, jaunizveidotajam tiesas sastāvam faktiski ir minētā cietusī persona atkārtoti jānopratina, ja kāda no tiesvedības pusēm iebilst, ka šis sastāvs balstās uz minētās cietušās personas pirmās nopratināšanas protokolu.</HT></P></JURISDICTION></CONTENTS.JUDGMENT><SIGNATURE.CASE><SIGNATORY><P>[Paraksti]</P></SIGNATORY></SIGNATURE.CASE></JUDGMENT>