1.

Tiesvedībā, kas ir šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatā, tiek lūgts apturēt Bulgārijas nodokļu iestāžu ( 2 ) izdotu rīkojumu par tirdzniecības telpas aizzīmogošanas pasākuma – kas noteikts par pārkāpumiem, kuri konstatēti attiecībā uz pievienotās vērtības nodokļa (PVN) samaksu, – pagaidu izpildi.

2.

Lēmums aizzīmogot tirdzniecības telpu izklāstītā iemesla dēļ var abstrakti tikt kvalificēts kā pasākums, kura mērķis ir garantēt pareizu PVN iekasēšanu un novērst krāpšanu (Direktīvas 2006/112/EK ( 3 ) 273. pants).

3.

Lai gan nodokļu iestādes papildus rīkojumam par aizzīmogošanu uzlika naudas sodu tirdzniecības telpas īpašniekam uzņēmumam, tiesvedība, ko izskata iesniedzējtiesa, uz to neattiecas.

4.

Īsumā – šī tiesa vēlas zināt, vai valsts tiesību norma, kas regulē prasības, vērstas pret administratīvā aizzīmogošanas pasākuma pagaidu izpildi, atbilst Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. panta pirmajā daļā garantētajām tiesībām.

5.

Saskaņā ar direktīvas 2. panta 1. punkta a) apakšpunktu PVN uzliek “preču piegādei, ko par atlīdzību kādā dalībvalsts teritorijā veic nodokļa maksātājs, kas rīkojas kā tāds”.

6.

Šīs direktīvas 273. pantā noteikts:

“Dalībvalstis var uzlikt citus pienākumus, ko tās uzskata par vajadzīgiem, lai pareizi iekasētu PVN un novērstu krāpšanu, saskaņā ar prasību par vienādu režīmu iekšzemes darījumiem un darījumiem starp dalībvalstīm, ko veic nodokļa maksātāji, ar noteikumu, ka šādi pienākumi tirdzniecībā starp dalībvalstīm nerada formalitātes, šķērsojot robežas.

Pirmajā daļā paredzēto izvēles iespēju nevar izmantot tam, lai noteiktu citus ar rēķinu sagatavošanu saistītus pienākumus papildus tiem, kas noteikti 3. nodaļā.”

7.

Šī likuma 118. panta 1. punkta redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiem, noteikts:

“Ikvienai personai, kas ir reģistrēta vai nav reģistrēta saskaņā ar šo likumu, ir pienākums reģistrēt un apliecināt tās uzņēmuma telpās veiktos preču piegādes/pārdošanas darījumus, izsniedzot nodokļa rēķinu, kas sagatavots ar kases aparātu (nodokļa rēķins), vai nodokļa rēķinu, kas sagatavots integrētā automātiskā komercdarbības pārvaldības sistēmā (sistēmas rēķins), neatkarīgi no tā, vai tiek pieprasīts cits nodokļu dokuments. Saņēmējam jāsaņem nodokļa rēķins vai sistēmas rēķins un tas jāsaglabā līdz brīdim, kad tas atstāj komerctelpas.”

8.

Šī likuma 185. panta 1. un 2. punktā noteikts:

“(1)   Par 118. panta 1. punktā paredzētā apliecinājuma dokumenta neizsniegšanu fiziskai personai, kas nav komersants, tiek piemērots naudas sods no 100 līdz 500 Bulgārijas levu [(BGN)] vai juridiskai personai vai individuālajam komersantam – finansiālas sankcijas no 500 līdz 2000 BGN.

(2)   Izņemot 1. punktā minētos gadījumus, par 118. panta noteikumu vai to īstenošanas noteikumu pārkāpuma izdarīšanu vai pieļaušanu fiziskai personai, kas nav komersants, tiek piemērots naudas sods no 300 līdz 1000 BGN vai juridiskai personai vai individuālajam komersantam – finansiālas sankcijas no 3000 līdz 10000 BGN. Ja pārkāpums neizraisa ienākumu slēpšanu, tad piemēro 1. punktā paredzētās sankcijas.”

9.

Šī likuma 186. pantā noteikts:

“(1)   Administratīvais piespiedu pasākums “uzņēmuma telpu aizzīmogošana” uz laiku līdz 30 dienām neatkarīgi no paredzētā naudas soda mantiskajām sankcijām tiek piemērots personai, kas:

1. neizsniedz

[..].

(3)   Administratīvo piespiedu pasākumu saskaņā ar 1. punktu piemēro ar motivētu ieņēmumu dienesta rīkojumu vai šī dienesta pilnvarota ierēdņa rīkojumu.

(4)   Šī panta 3. punktā minēto rīkojumu var pārsūdzēt saskaņā ar Administratīvā procesa kodeksā paredzēto procedūru.”

10.

Saskaņā ar 187. panta 1. un 4. punktu:

“(1)   Ja tiek piemērots 186. panta 1. punktā paredzētais administratīvais piespiedu pasākums, personai ir aizliegta arī piekļuve komercdarbības telpai vai telpām un persona vai tās pilnvarotais pārstāvis izvāc mantu, kas atrodas šajās telpās un tām piegulošajās glabātavās. [..]

[..]

(4)   Pēc pārkāpēja lūguma un ar nosacījumu, ka tas sniedz pierādījumus par visa naudas soda vai finansiālās sankcijas samaksu, iestāde izbeidz tās piemēroto administratīvo piespiedu pasākumu. Aizzīmogojums tiek noņemts, ja pārkāpējs izpilda pienākumu sadarboties. Atkārtota pārkāpuma gadījumā aizzīmogojuma noņemšana nav atļauta, pirms nav beidzies viena mēneša termiņš pēc telpas aizzīmogošanas.”

11.

Šī likuma 188. pantā ( 5 ) noteikts:

“(1)   Šī likuma 186. panta 1. punktā minētais administratīvais piespiedu pasākums jāizpilda saskaņā ar Administratīvā procesa kodeksa 60. panta 1.–7. punktā paredzētajiem nosacījumiem.

(2)   Tiesas nolēmums nav pārsūdzams.”

12.

Šī likuma 193. pantā paredzēts:

“(1)   Likums par administratīvajiem pārkāpumiem un sodiem reglamentē šī likuma un tā īstenošanas normatīvo aktu pārkāpumu konstatēšanu, lēmumu pieņemšanu par administratīvo sodu un šo lēmumu izpildi, kā arī prasības, kuras var celt pret šiem lēmumiem.

(2)   Pārkāpumu konstatē ieņēmumu dienesti, un lēmumus, ar ko piemēro administratīvo sodu, pieņem Valsts ieņēmumu dienesta izpilddirektors vai šim nolūkam pilnvarotais ierēdnis.”

13.

Saskaņā ar kodeksa 6. panta 5. punktu redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiem, administratīvajām iestādēm jāatturas no tādu darbību veikšanas un rīcības, kas var radīt ar sasniedzamo mērķi acīmredzami nesamērīgus zaudējumus.

14.

Kodeksa 60. pantā noteikts:

“(1)   Administratīvs akts ietver rīkojumu par tā pagaidu izpildi, ja to prasa pilsoņu dzīvība vai veselība, lai aizsargātu īpaši svarīgas valsts vai sabiedrības intereses, ja lēmuma izpilde var tikt noraidīta vai būtiski traucēta vai ja kavēšanās izpildē var radīt būtisku vai grūti novēršamu kaitējumu, vai arī pēc kādas puses lūguma, lai aizsargātu kādu no tai īpaši svarīgām interesēm. Pēdējā minētajā gadījumā administratīvā iestāde pieprasa atbilstošu garantiju.

(2)   Pagaidu izpildes rīkojums ir pamatots.

[..]

(5)   Rīkojumu, ar kuru atļauj vai atsaka pagaidu izpildi, ar administratīvās iestādes starpniecību var pārsūdzēt tiesā trīs dienu laikā no rīkojuma paziņošanas dienas neatkarīgi no tā, vai administratīvais akts ir pārsūdzēts.

(6)   Pieteikumu iespējami īsā laikā izskata padomes palāta; puses nesaņem pieteikuma kopiju. Pieteikums tiesā neaptur pagaidu izpildi, bet tiesa var apturēt pagaidu izpildi līdz brīdim, kad tā pieņem galīgo nolēmumu par administratīvo sūdzību.

(7)   Atceļot pārsūdzēto rīkojumu, tiesa lemj pēc būtības. Ja pagaidu izpilde tiek atcelta, administratīvā iestāde atjauno stāvokli, kāds bija pirms izpildes.

(8)   Tiesas rīkojumu var pārsūdzēt.”

15.

Saskaņā ar 128. panta 1. punkta 1. apakšpunktu administratīvajām tiesām ir jurisdikcija izskatīt lietas, kuru mērķis tostarp ir panākt administratīvo aktu grozīšanu vai atcelšanu.

16.

Saskaņā ar 146. pantu administratīvos aktus var apstrīdēt ar šādu pamatojumu: a) kompetences neesamība; b) formas prasību pārkāpums; c) būtisks administratīvā procesa noteikumu pārkāpums; d) materiālo tiesību normu pārkāpums; e) nesaderība ar likumā izvirzīto mērķi.

17.

Kodeksa 166. pantā noteikts:

“(1)   Pieteikums tiesā aptur administratīvā akta izpildi.

(2)   Katrā tiesvedības stadijā līdz brīdim, kad spriedums kļūst galīgs, tiesa pēc pieteicēja lūguma var apturēt pagaidu izpildi, kas atļauta ar 60. panta 1. punktā minētā akta izdevējas iestādes galīgo rīkojumu, ja pagaidu izpilde pieteicējam var radīt būtisku vai grūti novēršamu kaitējumu. [..]”

18.

“Ati‑19” EOOD ir vienas personas sabiedrība ar ierobežotu atbildību, kas apsaimnieko tirdzniecības telpas Blagojevgradā (Bulgārija).

19.

Bulgārijas Nodokļu administrācija 2023. gada 3. augustā veica pārbaudi Ati‑19 tirdzniecības telpās, un tās gaitā:

20.

2023. gada 8. augustā tika pieņemts lēmums par administratīvā pārkāpuma procedūras sākšanu pret Ati‑19.

21.

2023. gada 29. augustā Nodokļu administrācija Ati‑19 uzlika 1000 BGN (apmēram 500 EUR) naudas sodu.

22.

2023. gada 30. augustā Nodokļu administrācija uzdeva aizzīmogot tirdzniecības telpas un aizliegt tām piekļuvi uz 14 dienām.

23.

Rīkojums par aizzīmogošanu Ati‑19 tika paziņots 2023. gada 6. septembrī. Paziņojumā par saņemšanu tika noteikts faktiskais telpu aizzīmogošanas izpildes datums – 2023. gada 21. septembris.

24.

Ati‑192023. gada 14. septembrī saskaņā ar APK 60. panta 5. punktu iesniedza Administrativen sad Blagoevgrad (Blagojevgradas Administratīvā tiesa, Bulgārija) lūgumu atcelt aizzīmogošanas pasākuma izpildi.

25.

Ar 2023. gada 18. septembra lēmumu tiesa Ati‑19 lūgumu noraidīja termiņa nokavējuma dēļ, jo lūgums netika iesniegts trīs dienās pēc rīkojuma paziņošanas.

26.

Ati‑192023. gada 19. septembrī atbilstoši APK 166. panta 2. punktam vērsās tajā pašā tiesā ar pieteikumu apturēt telpu aizzīmogošanas izpildi.

27.

Šādos apstākļos Administrativen sad Blagoevgrad (Blagojevgradas Administratīvā tiesa) uzdod Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [..] Hartas 47. panta pirmā daļa jāinterpretē tādējādi, ka tā pieļauj valsts tiesisko regulējumu par aizsardzību pret tādu pasākumu pagaidu izpildi, kurus valsts likumdevējs ir ieviesis, lai nodrošinātu intereses, kas minētas [PVN direktīvas] 273. pantā, ja minētā valsts tiesiskā regulējuma piemērošanas pārbaude tiesā attiecas tikai uz to, vai ir nodarīts kaitējums?”

28.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesas kancelejā reģistrēts 2023. gada 4. oktobrī.

29.

Rakstveida apsvērumus iesniedza Bulgārijas valdība un Eiropas Komisija.

30.

Pēc Tiesas pieprasījuma iesniedzējtiesa Tiesas kancelejā 2023. gada 28. decembrī reģistrētā rakstā apstiprināja, ka aizzīmogošanas rīkojums 2023. gada 20. decembrī vēl nebija izpildīts.

31.

Tiesa neuzskatīja par vajadzīgu rīkot atklātu tiesas sēdi.

32.

Bulgārijas valdība izvirza dubultu iebildi par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu nepieņemamību:

33.

Abas iebildes, manuprāt, ir jānoraida.

34.

Par pirmo iebildi – tiesvedības iesniedzējtiesā priekšmets ir tirdzniecības telpas aizzīmogošanas pagaidu izpildes apturēšana. Tas, vai izpildes rīkojums pastāv vai nepastāv un kāds ir tā saturs, jāpārbauda iesniedzējtiesai.

35.

Tiesai jāsāk ar iesniedzējtiesas sniegto faktu izklāstu. Tajā ir skaidri norādīts, ka, nosakot aizzīmogošanas pasākumu, tika atļauta tā pagaidu izpilde, “kas veido rīkojuma satura daļu”. Turklāt kādā turpmākā Tiesai nosūtītā rakstā tiesu iestāde apliecināja, ka aizzīmogošanas pagaidu izpildi ir atļāvusi kompetenta administratīvā iestāde ( 9 ).

36.

Par otro iebildi – viss šķiet norādām uz to, ka aizzīmogošana netika veikta vairākus mēnešus pēc lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegšanas. Tomēr no tā neizriet, ka tiesvedībai valsts tiesā (it kā) trūkst priekšmeta vai ka līdz ar to arī pašam lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu nebūtu priekšmeta.

37.

Faktiski tas, ka izpilde vēl nav notikusi, neatņem tiesvedībai iesniedzējtiesā tās mērķi, jo tai ir jāizlemj – apturēt vai neapturēt pagaidu izpildi. Kamēr aizzīmogošanas pasākums nekļūst neizpildāms, tā izpilde ir iespēja, kuras (turpmāka) īstenošanās pati par sevi ietekmē tās personas intereses, pret kuru tā vērsta. Tāpēc šai personai ir tiesības lūgt iesniedzējtiesu apturēt rīkojumu par aizzīmogošanas pagaidu izpildi, un šī tiesa ir kompetenta lemt šajā ziņā (attiecīgā gadījumā pēc lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko tā uzskata par būtisku) valsts tiesvedībā, kurā tai jāpieņem nolēmums.

38.

Iesniedzējtiesa atsaucas uz spriedumu MV – 98, ko Tiesa taisīja, atbildot uz citu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, kuru šī pati tiesa iesniedza 2021. gadā.

39.

Lietā MV – 98 fakti bija līdzīgi faktiem šajā lietā: veicot revīziju komercdarbības telpā, Bulgārijas Nodokļu administrācija konstatēja, ka MV – 98 nebija nedz reģistrējusi preces pārdošanu, nedz izsniegusi nodokļa rēķinu par šo pārdošanu.

40.

Īsumā – balstoties uz šiem faktiem, Nodokļu administrācija:

41.

Spriedumā MV – 98 Tiesa skatīja tikai PVN direktīvas 273. panta un Hartas 50. panta interpretāciju, lai spriestu par non bis in idem principa piemērošanu finansiālās sankcijas un telpas aizzīmogošanas pasākuma kopumam.

42.

Faktiski Tiesa lietā MV – 98 neskatīja trešo prejudiciālo jautājumu ( 12 ), kas attiecās uz saikni starp Hartas 47. pantu un valsts tiesību normām par tirdzniecības telpu aizzīmogošanas pagaidu izpildi. Šī jautājuma – kas palika bez atbildes – saturs bija analogs šajā lietā uzdotā vienīgā jautājuma saturam.

43.

Spriedums MV – 98, pat ja, atkārtoju, nebija par aizzīmogošanas pagaidu izpildes režīmu, ir ar zināmu lietderību šajā lietā: tas ir devis iesniedzējtiesai pamatu kvalificēt aizzīmogošanu kā kriminālsodu. Šāda kvalifikācija var ietekmēt šeit aplūkotā jautājuma izskatīšanu pēc būtības.

44.

Pamatojoties uz Hartas 51. panta 1. punktu, Hartas noteikumi dalībvalstīm ir adresēti tikai tad, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus ( 13 ).

45.

No PVN direktīvas 2. un 273. panta, skatot tos kopsakarā ar LES 4. panta 3. punktu un LESD 325. panta 1. punktu, izriet, ka dalībvalstīm ir pienākums veikt visus atbilstošos normatīvos un administratīvos pasākumus, lai nodrošinātu PVN iekasēšanu pilnā apjomā to attiecīgajā teritorijā un cīnītos pret krāpšanu ( 14 ).

46.

LESD 325. pantā “dalībvalstīm ir noteikts pienākums apkarot nelikumīgu rīcību, kas apdraud Savienības finanšu intereses, ar atturošiem un efektīviem pasākumiem, un it īpaši tām ir noteikts pienākums veikt tādus pašus pasākumus, lai apkarotu krāpšanu, kas apdraud Savienības finanšu intereses, kādus tās veic, lai apkarotu krāpšanu, kas apdraud viņu pašu finanšu intereses” ( 15 ).

47.

Ciktāl valsts tiesiskā regulējuma, par ko ir šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, mērķis ir garantēt pareizu PVN iekasēšanu un novērst krāpšanu, tas principā attiecas uz saistībām, kas izriet no Savienības tiesībām.

48.

No šīs perspektīvas raugoties, ar administratīvo tādas telpas aizzīmogošanas pasākumu, kurā konstatēta PVN likuma noteikumu neizpilde, īsteno praksē PVN direktīvas 2. un 273. pantu un līdz ar to – Savienības tiesības Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē.

49.

Šī aizzīmogošanas pasākuma noteikšanai līdz ar to jāievēro Hartas 47. panta pirmajā daļā garantētās pamattiesības. Tādēļ ir lietderīgi izskatīt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu pēc būtības attiecībā tikai uz šīs tiesību normas interpretāciju.

50.

Tirdzniecības telpas aizzīmogošanas pasākums tika noteikts, piemērojot PVN likuma 186. panta 1. punktu. Atbilstoši šī paša likuma 188. panta 1. punktam tam bija piemērojama pagaidu izpilde saskaņā ar APK noteikto.

51.

Atbilstoši lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu valsts judikatūra nav vienota attiecībā uz nepieciešamību katrā atsevišķā gadījumā pamatot sabiedrības intereses esamību, kas attaisno pagaidu izpildi. Acīmredzot dažas Bulgārijas tiesu iestādes uzskata, ka šāda interese ir jāprezumē vienmēr ( 16 ).

52.

Katrā ziņā, ja ir atļauta individuāla administratīva akta pagaidu izpilde, kā izskaidrots lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, pret to var vērsties divos veidos:

53.

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka Ati‑19 cēla atcelšanas prasību ārpus APK 60. pantā noteiktā termiņa. Kad šī prasība bija noraidīta, minētā sabiedrība lūdza apturēt pagaidu izpildi, izmantojot APK 166. pantā noteikto tiesību aizsardzības līdzekli. Šīs prasības izskatīšana ir bijusi par pamatu tiesvedībai, kuras gaitā tika iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu.

54.

Kā atzinusi iesniedzējtiesa, “tieši APK 166. panta 2. punktā paredzētās tiesas pārbaudes tvērums rada jautājumu par pieteikuma [apturēt izpildi] efektivitāti Hartas 47. panta pirmās daļas izpratnē” ( 17 ).

55.

Konkrētāk, iesniedzējtiesa paskaidro, ka ir jāprecizē:

56.

Tā kā šaubas ir izteiktas šādā formulējumā, lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir ierobežots ar to. Jautājums par aizzīmogošanas pasākuma un naudas soda kopīgas piemērošanas saderību ar Savienības tiesībām neietilpst tā tvērumā.

57.

Tādējādi iesniedzējtiesas paustās šaubas attiecas uz ierobežojumiem, ko APK 166. panta 2. un 3. punkts uzliek pagaidu izpildes rīkojumu pārbaudei tiesā. It īpaši iesniedzējtiesas ieskatā:

58.

Tomēr nav pilnīgi skaidrs, kurš no šiem ierobežojumiem būtu nozīmīgs sākotnējā strīdā. Iesniedzējtiesa šķiet koncentrējamies uz to, ka ir “izslēgta faktu pārbaude” (tā sacīts lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 67. punktā) – šis apgalvojums šajā strīdā var nebūt nozīmīgs, ņemot vērā, ka saskaņā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Ati‑19 nav apstrīdējusi faktus ( 21 ). Turpmākajās tā paša lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu daļās iesniedzējtiesa tomēr norāda uz pārējiem ierobežojumiem, ko uzliek APK 166. pants.

59.

Iesniedzējtiesas norādītie šķēršļi pārbaudei tiesā – tās ieskatā – varētu novest pie tā, ka valsts tiesiskais regulējums nav saderīgs ar Hartas 47. panta pirmo daļu.

60.

Komisijas ieskatā strīdīgā valsts tiesību norma, ciktāl tā ierobežo tiesu jurisdikciju pārbaudīt administratīvā akta adresātam nodarītā kaitējuma esamību un raksturu, ir pretrunā Hartas 47. panta pirmajai daļai. Šajā tiesību normā noteiktās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību prasot, lai valsts tiesa varētu veikt pilnīgu tiesas kontroli, lai pārbaudītu faktus saistībā ar apstrīdētā administratīvā akta pieņemšanu vai administratīvā piespiedu pasākuma noteikšanu ( 22 ).

61.

Bulgārijas valdība uzsver ( 23 ) – tāda administratīva pasākuma kā aizzīmogošana adresātu rīcībā ir vairāki tiesiskās aizsardzības līdzekļi, ar kuriem tie var:

62.

Bulgārijas valdība atzīst, ka procedūrā, ko regulē APK 166. panta 2. punkts, tiesnesis pārbauda nevis pagaidu izpildes rīkojuma likumību, bet gan tikai to, vai šī izpilde adresātam rada būtisku vai grūti novēršamu kaitējumu. Tā piebilst – tas tā ir tāpēc, ka APK (konkrēti, 60. panta 5. punkts) aplūko citus tiesiskās aizsardzības līdzekļus pret minēto rīkojumu, kas ietver to likumības novērtējumu ( 24 ).

63.

Hartas 47. panta pirmajā daļā ir noteiktas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, šajā formulējumā pārņemot Tiesas judikatūru, kas bija spēkā pirms pašas Hartas pieņemšanas ( 25 ).

64.

No tās pašas judikatūras izriet, ka tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību ietver tiesības attiecīgā gadījumā saņemt pagaidu aizsardzības pasākumu (vai tā būtu akta apturēšana vai kāds cits pagaidu pasākums) tiesvedībā, kurā tiek aizskartas no Savienības tiesību normām izrietošas tiesības.

65.

Hartas 47. panta pirmās daļas piemērošanu saistībā ar tās aizsardzības aspektu var aplūkot no dubultas perspektīvas:

66.

Šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu jāpieturas pie otrās minētās perspektīvas, jo debašu priekšmets ir administratīva akta (rīkojums par tirdzniecības telpas aizzīmogošanas izpildi), kas noteikts saistībā ar tiesību aktiem, kuru mērķis ir apkarot krāpšanu PVN jomā, apturēšana, kas strīdu iekļauj Savienības tiesību piemērošanas jomā.

67.

Saistībā ar valstu tiesu pilnvarām piešķirt pagaidu tiesisko aizsardzību Tiesa ir atzinusi, ka:

68.

Šie Tiesas paziņojumi attiecas arī uz tiesvedībām, kas ierosinātas valstu tiesu iestādēs, kurās tiek apstrīdēts konkrēts tiesību akts vai apšaubīta valsts tiesību normas spēkā esamība, pamatojoties uz to, ka tas/tā ir pretrunā Savienības tiesībām.

69.

Tādējādi dalībvalstu tiesību aktos jāparedz procesuālie līdzekļi, lai to tiesas vajadzības gadījumā varētu izdot rīkojumu apturēt administratīvu aktu, kas tiek apstrīdēts, pamatojoties uz to, ka tas, iespējams, neatbilst strīdam piemērojamām Savienības tiesībām.

70.

Ņemot to vērā, APK noteiktā pagaidu tiesiskās aizsardzības sistēma, skatīta kopumā, šķiet apmierinām Hartas 47. panta pirmās daļas prasības, jo pieteikuma iesniedzējiem piedāvā iespēju lūgt apturēt aktus, ko tie ir apstrīdējuši. Šī iespēja attiecas uz rīkojumiem par tādu pasākumu kā tirdzniecības telpas aizzīmogošana pagaidu izpildi.

71.

Iesniedzējtiesas ziņā ir interpretēt valsts tiesības un nošķirt, vai APK 166. panta 2. punkts ir piemērojams neatkarīgi no citiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, kuri Bulgārijas valdības ieskatā ļaujot apturēt rīkojumu par aizzīmogošanas pagaidu izpildi.

72.

It īpaši minētajai tiesai būs jāizvērtē, vai ar APK 60. pantā aplūkotā procesuālā mehānisma starpniecību pagaidu izpildes rīkojuma adresāti var to efektīvi apstrīdēt, izvirzot motīvus, kas liek apšaubīt šī administratīvā akta likumību. Apsvērumi, ko iesniedzējtiesa šajā ziņā sniedz lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 60. punktā ( 30 ), neļauj droši noskaidrot šo aspektu.

73.

Bulgārijas valdība savukārt apgalvo, ka “apstākļu kopums, ko tiesu iestāde izvērtē saskaņā ar APK 60. panta 1. punktu, ļauj veikt kompleksu pārbaudi un vienlaikus individuālu pieeju konkrētajam gadījumam” ( 31 ). Tajā pašā nozīmē tā uzsver, ka, skatot prasību par pagaidu izpildes rīkojuma atcelšanu saskaņā ar APK 60. pantu, tiesa “pārbauda prasības pieņemamību un pamatotību, formālos un materiālos administratīvās gribas izpausmes nosacījumus, kas attiecas uz rīkojuma izdevēju [..], un to, vai ir izpildīti nosacījumi, lai atļautu pagaidu izpildi [..]” ( 32 ).

74.

Ja tiek pieņemta Bulgārijas valdības tēze, tās rīkojums sniegtu pieteikuma iesniedzējam atbilstošu procesuālu līdzekli, lai tiesnesis varētu veikt neierobežotu pagaidu izpildes rīkojuma spēkā esamības pārbaudi ( 33 ).

75.

Ja, kā norādīts lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, analīzei jābūt tikai par APK 166. panta 2. punktu pašu par sevi, tā formulējums, protams, samazina iespēju apturēt rīkojumu, ja vienlaikus draud “būtisks vai grūti novēršams kaitējums”.

76.

Tomēr, pat no šīs izolētās perspektīvas raugoties, neizslēdzu iespēju, ka APK 166. panta 2. punkts pieļauj interpretāciju, saskaņā ar kuru tiesnesis var novērtēt tiesību normā noteiktos kaitējumus, novērtējumā iekļaujot cita rakstura faktorus. It īpaši, ja tiek norādīts uz nopietnām izpildes rīkojuma nepilnībām (piemēram, acīmredzamu izdevējiestādes nekompetenci vai rīkojuma faktiskā pamata neesamību vai rupju sagrozīšanu), manuprāt, ir grūti pieņemt, ka tiesnesis var pievērt acis uz šādiem apgalvojumiem.

77.

Šajā vērtējumā tiesnesis varēs arī izvērtēt, vai ir ievērots paša APK 6. panta 5. punktā ietvertais vispārējais kritērijs, ka administratīvais akts nedrīkst izraisīt kaitējumu, kas ir acīmredzami nesamērīgs ar izvirzīto mērķi.

78.

Iepriekš minētais būtu piemērojams vēl jo vairāk, ja, kā šķiet izrietam no veida, kādā iesniedzējtiesa interpretē spriedumu MV – 98, rīkojums par pagaidu izpildi ir izdots saistībā ar aktu (telpas aizzīmogošanas pasākums), kam materiāli ir krimināltiesiska rakstura administratīvā soda iezīmes.

79.

Šādos apstākļos tikai iespēja, ka var tikt piemērots kriminālsods, ko noteikusi iestāde, kurai acīmredzami nav kompetences, vai kas pamatots ar faktiem, kuri nepastāv vai ir acīmredzami sagrozīti, pati par sevi personai, kurai tas tiek piemērots, radītu pietiekami būtisku kaitējumu, lai tiesu iestāde nevarētu atturēties no lēmuma pieņemšanas par to.

80.

Lai novērtētu konkurējošo interešu nozīmīgumu, attiecībā uz pārvaldes iestādes interesēm jāņem vērā, vai pagaidu izpildes mērķis ir tikai preventīvs, tūlītēji un efektīvi represīvs vai izvairīšanās no lielāka kaitējuma. Attiecībā uz adresāta interesēm, protams, i jāņem vērā pagaidu izpildes dēļ radītā kaitējuma apmērs un efektīvas atlīdzināšanas iespēja. Tomēr it īpaši arī tas, cik ticami ir iemesli, kāpēc tas iebilst pret izpildi.

81.

Tikai tad, ja iesniedzējtiesa uzskatītu, ka nav iespējama šāda APK 166. panta 2. punkta integrējošā interpretācija, jo tā ir contra legem, būtu jāskata tā saderība ar Hartas 47. panta pirmo daļu. Citiem vārdiem, būtu jāizlemj, vai šis Hartas noteikums pieļauj, ka efektīvu pagaidu rakstura tiesisko aizsardzību piešķir tāda tiesa, kas nevar ņemt vērā citus apstākļus (izņemot kaitējumus), kuri negatīvi un acīmredzami ietekmē akta atbilstību Savienības tiesībām.

82.

Ņemot vērā manis izklāstītās atrunas, uzskatu, ka Hartas 47. panta pirmajā daļā paredzētās tiesību aizsardzības efektivitāte tiktu apšaubīta, ja valsts tiesiskā regulējuma interpretācija kopumā, ciktāl ar to tiek praksē īstenoti Savienības tiesību akti:

83.

Pagaidu pasākumu noteikšanai raksturīga valsts varas un pieteikuma iesniedzēja, kas lūdz pagaidu pasākumus, interešu līdzsvarošana. Pagaidu pasākumos, protams, jāņem vērā būtiski vai grūti novēršami kaitējumi, ko sodošā rakstura administratīvā akta tūlītēja izpilde rada adresātam. Tiesnesis var arī izvērtēt, vai tomēr pastāv sevišķi svarīgas sabiedrības intereses, kas leģitimē šādu pagaidu izpildi, jo administratīvās iestādes pagaidu pasākuma prasība rodas nevis vakuumā, bet gan pretstatā šīm interesēm, kas saistītas ar jebkuras pārvaldes iestādes darbības mērķiem.

84.

Tomēr sabiedrības intereses nav ne beznosacījumu, ne absolūtas, un vajadzības gadījumā tās jāsaskaņo ar attiecīgās personas interesēm ievērot tās likumīgās tiesības un intereses.

85.

Tomēr, lai ievērotu tiesību uz tiesisko aizsardzību efektivitāti Savienības tiesībās regulētajās jomās, uzskatu, ka, iespējams, nepietiek ar to, ka tiesneša zināšanas aprobežojas tikai ar tā kaitējuma izvērtējumu, ko rada materiāli sodoša rakstura administratīvā akta pagaidu izpilde.

86.

Faktiski, pieņemot lēmumu par izpildes apturēšanas pamatotību, kompetentajai tiesu iestādei jāspēj izvērtēt citus iespējami būtiskus faktorus, kurus minējusi puse, kas lūdz apturēt izpildi, un kuriem nav nepieciešama izsmeļoša pārbaude (kas ir turpmākā tiesvedībā par akta likumību), un kuri pirmšķietami atklāj trūkumus, kas nav saderīgi ar minētā akta atbilstību Savienības tiesībām.

87.

Pretējā gadījumā Hartas 47. pantā paredzētā tiesību pagaidu aizsardzība nebūtu efektīva: tiesai būtu pienākums apstiprināt sodoša rakstura akta pagaidu izpildes spēkā esamību, apturēšanas posmā nespējot izvērtēt, vai tas ir acīmredzami pretrunā Savienības tiesībām. Šādos apstākļos uzskatu, ka tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiktu (daļēji) samazinātas un tas neļautu tām pilnībā īstenot savu potenciālu.

88.

Šajās pārdomās es negrasos apšaubīt daudzām dalībvalstīm kopīgos noteikumus, kas ierobežo tiesneša izziņas iespējas saistībā ar konkrētiem procesuāliem mehānismiem, piemēram, attiecībā uz pagaidu pasākumu piemērošanu. Es vienkārši uzskatu, ka šie ierobežojumi nevar būt tik lieli, lai atņemtu vienu no būtiskākajiem tiesneša funkcijas elementiem, proti, pārbaudīt administratīvās rīcības atbilstību Savienības tiesībām.

89.

Saskaņā ar Hartas 52. panta 3. punktu, ciktāl Hartā ir ietvertas tiesības, kuras atbilst Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā (ECPAK) garantētajām tiesībām, šo tiesību nozīme un apjoms “ir tāds pats kā minētajā Konvencijā noteiktajām tiesībām. Šis noteikums neliedz Savienības tiesībās paredzēt plašāku aizsardzību”.

90.

Šīs tiesību normas piemērošana noteic, ka, lai interpretētu Hartas 47. panta pirmo daļu, kas atbilst ECPAK 13. pantam ( 34 ), jāņem vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk tekstā – “ECT”) judikatūra.

91.

Iesniedzējtiesa atsaucas uz diviem ECT spriedumiem, kuros, pat atzīstot, ka neierobežotas kompetences princips var pieļaut dažas novirzes ( 35 ), tiek apgalvots, ka prasībai, kas celta tiesā, jāļauj šai tiesai veikt gan faktu, gan procedūras, kurā ir konstatēti fakti, zināmu pārbaudi ( 36 ).

92.

Komisija arī apgalvo, ka saskanīgi ar ECT spriedumu ECPAK nav pretrunā tas, ka administratīva iestāde uzliek “sodu” administratīvā tiesvedībā, lai gan turpmāka pārbaude, ko veic tiesu iestāde, kurai ir neierobežota kompetence, ir obligāta ( 37 ).

93.

Šajā kontekstā Komisija uzskata – pat tad, ja var pieļaut mazāk stingru garantiju sistēmu attiecībā uz pasākumiem, kas provizoriski izpildāmi to pieņemšanas brīdī, turpmākajā tiesas pārbaudē obligāti jāietver faktu izvērtējums.

94.

Manuprāt, atsaucoties uz ECT judikatūru, jānošķir, vai tā attiecas uz administratīvās darbības kontroles (pārskatīšanas) tiesu pilnvarām kopumā vai uz īpašu kontroli, kas kā pagaidu aizsardzības pasākums tiesnešiem jāveic, saskaroties ar pušu prasībām pret administratīva akta pagaidu izpildes rīkojumu.

95.

No ECT spriedumiem, uz kuriem atsaucas iesniedzējtiesa un Komisija:

96.

Tāpēc šo spriedumu lietderība šajā lietā ir ierobežota, jo tie neattiecas uz konkrēti šīs lietas debašu priekšmetu. Tas, ka tiesību sistēmai kopumā jāpiedāvā ieinteresētajām personām iespēja celt neierobežotas kompetences prasību pret administratīvajiem aktiem, kurā tiesnesim jāizlemj visi jautājumi pēc būtības, nenozīmē, ka ECPAK uzliek par pienākumu, ka šī pilnīgā pārbaude vienmēr un principā jāveic katra atsevišķa procesuālā līdzekļa ietvaros, piemēram, attiecībā uz pagaidu aizsardzības pasākumiem.

97.

Jāņem vērā arī tas, ka iepriekš minētajos spriedumos ECT nosprieda: tiesības uz piekļuvi jurisdikcijai nav absolūtas ( 43 ), un administratīvās darbības pārbaudes tiesā ietvaros ECPAK 6. pants negarantē piekļuvi tādam jurisdikcijas līmenim, kas ļauj administratīvo kritēriju aizstāt ar tiesisko ( 44 ).

98.

Katrā ziņā iepriekš minētajos spriedumos izklāstītā ECT doktrīna neprasa, lai obligāti būtu jāveic administratīvās iestādes konstatēto faktu pilnīga pārbaude tiesā, bet gan jāveic šo faktu un procedūras, kurā tie konstatēti, “zināma pārbaude”.

99.

ECT uzskata, ka, vērtējot tiesas pārbaudes pietiekamību, papildus tiesu iestādes pilnvaru ņemšanai vērā jāizvērtē tādi faktori kā administratīvā akta priekšmets, procesuālās garantijas un strīda starp administrāciju un attiecīgo personu saturs ( 45 ).

100.

Gluži pretēji, ar šajā lietā aplūkojamo jautājumu vairāk ir saistīts ECT 2002. gada 5. februāra spriedums Čonka pret Beļģiju ( 46 ), kurā ir spriests par ECPAK 13. panta prasībām saistībā ar sūdzību par tādu Slovākijas valstspiederīgo aizturēšanas un izraidīšanas uz Slovākiju apstākļiem, kuri meklē patvērumu Beļģijā.

101.

Šajā spriedumā ECT ir skatījusi ECPAK 13. panta iedarbību uz valsts iestāžu pieņemtu aktu izpildi. Konkrēti, ņemot vērā to, ka izraidāmās personas sūdzējās, ka tām nav bijuši pieejami nekādi tiesību aizsardzības līdzekļi saskaņā ar ECPAK 13. panta prasībām, ECT analizēja, vai, kā apgalvoja Beļģijas valdība, pārsūdzības, parastās apturēšanas un ārkārtēji steidzamās apturēšanas Conseil d’État (Valsts padome, Beļģija) mehānismi atbilst šīm prasībām.

102.

Tā kā šis jautājums ir strīda centrā, ECT uzsvēra, ka prasībai, uz ko norāda ECPAK 13. pants, jābūt efektīvai, un piebilda, ka tā tiek saprasta kā tāda, kas var novērst tādu pasākumu īstenošanu, kuri ir pretrunā ECPAK un kuru sekas potenciāli var būt neatgriezeniskas. Attiecīgi ECPAK 13. pantam ir pretrunā šādu pasākumu īstenošana, tostarp – pirms valsts iestādes ir pārbaudījušas to atbilstību ECPAK. Katrā ziņā tā piebilda, ka ECPAK dalībvalstīm ir zināma rīcības brīvība attiecībā uz to, kā izpildīt šajā tiesību normā noteiktās saistības ( 47 ).

103.

Sprieduma Čonka pret Beļģiju piemērošana tādai lietai, kāda ir šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatā, varētu radīt, augstākais, Bulgārijas tiesībās efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli, lai apturētu administratīvus lēmumus, kuru sekas potenciāli var būt neatgriezeniskas. Pieņemot, ka šāds neatgriezeniskums pastāv tirdzniecības telpu aizzīmogošanā uz ierobežotu laika posmu (kas ir diskutējami), jānorāda, ka šī pasākuma izpildes rīkojums saskaņā ar APK ir pārsūdzams jau izklāstītajā veidā.

104.

Īsi sakot, man ir grūti atrast skaidru ECT judikatūras līniju, pēc kuras vadīties Tiesas interpretācijā par Hartas 47. panta pirmo daļu tik specifiskā jautājumā kā tas, kas ir šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu priekšmets.

105.

Visbeidzot, ja tiks pieņemts manis ierosinātais risinājums attiecībā uz Hartas 47. panta pirmās daļas piemērošanu, aizsardzības līmenis, ko saskaņā ar šo tiesību normu nodrošina Savienības tiesības, būtu plašāks nekā ECPAK 6. un 13. pantā noteiktais, kā tos interpretējusi ECT.

106.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, iesaku Tiesai uz Administrativen sad Blagoevgrad (Blagojevgradas Administratīvā tiesa, Bulgārija) uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:

Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta pirmā daļa kopsakarā ar Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu 273. pantu

jāinterpretē tādējādi, ka

principā tā pieļauj dalībvalsts tiesisko regulējumu, kas kopumā ļauj tiesnesim apturēt rīkojumu par administratīva tirdzniecības telpas aizzīmogošanas pasākuma pagaidu izpildi, kurš izdots pirms pārkāpumu konstatācijas saistībā ar pievienotās vērtības nodokli (PVN), ja šī pagaidu izpilde adresātam var radīt būtisku vai grūti novēršamu kaitējumu.

Tomēr tam ir pretrunā tas, ka šī valsts tiesiskā regulējuma piemērošanas pārbaudes tiesā apjoms šajā tiesvedībā, kurā tiek lūgts apturēt pagaidu izpildes rīkojumu, aprobežojas ar būtisku vai grūti novēršamu kaitējumu esamību, izslēdzot jebkādu iespēju tiesai veikt izvērtējumu savas pārliecības veidošanai par to, ka apturēšanas lūgums faktiski un juridiski ir pamatots ar ticami pieņemamiem argumentiem, kas pirmšķietami atklāj trūkumus, kuri nav saderīgi ar minētā akta atbilstību Savienības tiesībām.