ĢENERĀLADVOKĀTES TAMARAS ČAPETAS [TAMARA ĆAPETA]
SECINĀJUMI,
sniegti 2021. gada 16. decembrī (1)
Lieta C‑54/20 P
Eiropas Komisija
pret
Stefano Missir Mamachi di Lusignano,
Maria Letizia Missir Mamachi di Lusignano
Apelācijas sūdzība – Civildienests – Eiropas Savienības atbildība, pamatojoties uz to, ka iestāde nav izpildījusi pienākumu nodrošināt savu ierēdņu aizsardzību – Miris ierēdnis – Morālais kaitējums, kas nodarīts ierēdņa brālim un māsai – Prasības celšanas tiesību aizsardzības līdzeklis – LESD 268., 270. un 340. pants – Locus standi
I. Ievads
1. Alessandro Missir Mamachi di Lusignano (turpmāk tekstā – “mirušais ierēdnis”) un viņa laulātā tika noslepkavoti 2006. gada septembrī mājā, ko Eiropas Komisija īrēja viņiem Rabātā (Maroka). A. Missir Mamachi di Lusignano bija jāsāk pildīt savi pienākumi kā politiskajam un diplomātiskajam padomniekam Eiropas Komisijas delegācijā. Līdz ar to viņš bija Eiropas Savienības iestādes darbinieks.
2. Šī lieta ir jaunākais gadījums Savienības tiesās izskatāmo tiesvedību sāgā (2), kas ir saistīta ar šo neveiksmīgo un traģisko notikumu. Tā ļauj Tiesai precizēt savu judikatūru par tiesībām uz zaudējumu atlīdzību, kas rodas civildienesta jomā, proti, lietās, kas skar personas darba tiesiskās attiecības Eiropas Savienības iestādēs vai citās struktūrās. Tādējādi šī lieta ir iespēja Tiesai precizēt nošķīrumu starp jurisdikciju, kas balstīta uz LESD 270. pantu, un to, kas balstīta uz LESD 268. pantu.
3. Šo apelācijas sūdzību Komisija iesniedza par 2019. gada 20. novembra spriedumu lietā Missir Mamachi di Lusignano u.c./Komisija (T‑502/16, EU:T:2019:795, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”). Ar šo spriedumu Vispārējā Tiesa piesprieda Komisijai solidāri samaksāt 50 000 EUR mirušā ierēdņa mātei un 10 000 EUR viņa brālim un māsai kā viņiem nodarītā morālā kaitējuma atlīdzību saistībā ar traģisko notikumu.
4. Komisija piekrīt spriedumam daļā par māti, taču apstrīd Vispārējās tiesas vērtējumu saistībā ar brāļa un māsas zaudējumu atlīdzības prasībām. Galvenais jautājums šajā apelācijā ir par to, vai brālim un māsai bija tiesības celt prasību par morālā kaitējuma atlīdzību savā vārdā, pamatojoties uz LESD 270. pantu, kas piešķir Tiesai jurisdikciju Civildienesta lietās (3), vai arī brālim un māsai bija jāatsaucas uz LESD 268. pantu, ar ko tiek reglamentēta vispārējā Tiesas kompetence izskatīt prasības par zaudējumu atlīdzību, pamatojoties uz Savienības ārpuslīgumisko atbildību.
II. Atbilstošās tiesību normas
5. Papildus LESD 268., 270. un 340. pantam uz šo lietu attiecas arī turpmāk minētās tiesību normas.
6. Civildienesta noteikumu, uz kuriem ir atsauce LESD 270. pantā, 91. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Eiropas Savienības Tiesas jurisdikcijā ir jebkurš strīds starp Savienību un jebkuru personu, uz kuru attiecas šie Civildienesta noteikumi, attiecībā uz tādu tiesību aktu likumību, kas nelabvēlīgi ietekmē šādu personu 90. panta 2. punkta izpratnē. Strīdos, kas saistīti ar finansēm, Tiesai ir neierobežota jurisdikcija.”
7. Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktā, lasot to kopā ar šo noteikumu 91. panta 2. punktu, ir paredzēts, ka persona, uz kuru attiecas Civildienesta noteikumi, var celt prasību [Eiropas Savienības] Tiesā tikai gadījumā, ja pirms tam šī persona ir iesniegusi sūdzību iecēlējinstitūcijai par tādu tiesību aktu likumību, kas nelabvēlīgi ietekmē šādu personu.
8. Lietā, kurā tika pasludināts pārsūdzētais spriedums, kā arī agrākajās tiesvedībās saistībā ar prasībām par zaudējumu atlīdzību A. Missir Mamachi di Lusignano un viņa laulātās nāves dēļ, tika minētas vai izvirzītas vēl vairākas Civildienesta noteikumu normas. Tādēļ tās ir jānorāda šeit.
9. Tika veikta atsauce uz šādām atbilstošajām Civildienesta noteikumu 73. panta daļām:
“1. Ierēdņa risks saslimt ar profesionālajām slimībām [arodslimībām] un negadījumu risks ir apdrošināts no dienesta uzsākšanas datuma saskaņā ar Savienības iestāžu kopēju vienošanos, apspriežoties ar Civildienesta noteikumu komiteju. Tas iemaksā ar profesionālo darbību nesaistītu risku apdrošināšanas izmaksas līdz 0,1 % apmērā no pamatalgas.
Noteikumos paredz, kādi riski nav apdrošināmi.
2. Maksājamie pabalsti ir šādi:
a) nāves gadījumā:
vienreizējs maksājums turpmāk uzskaitītajām personām, kas vienāds ar pieckārtīgu mirušās personas gada pamatalgu, ko aprēķina, ņemot vērā ikmēneša saņemtās algas lielumu 12 mēnešus pirms nelaimes gadījuma:
– mirušā ierēdņa laulātajam un bērniem saskaņā ar mantojuma tiesībām, kas attiecas uz ierēdņa īpašumu; tomēr dzīvesbiedram izmaksājamās summas lielums ir vismaz 25 % no vienreizējā maksājuma,
– ja nav iepriekšminētās kategorijas personu, pārējiem pēctečiem saskaņā ar mantojuma tiesībām, kas attiecas uz ierēdņa īpašumu,
– ja nav personu, kuras pieskaitāmas jebkurai no abām iepriekšminētajām kategorijām, augšupejošās līnijas radiniekiem saskaņā ar mantojuma tiesībām, kas attiecas uz ierēdņa īpašumu,
– ja nav personu, kuras pieskaitāmas jebkurai no trim iepriekšminētajām kategorijām, tad iestādei.”
10. Pārējie Civildienesta noteikumi, kuri tika norādīti, ir šādi.
11. Civildienesta noteikumu 40. panta 2. punkta iii) apakšpunkts, saskaņā ar kuru ierēdnim var piešķirt atvaļinājumu personisku iemeslu dēļ, ja tas tostarp ir nepieciešams, lai “palīdzētu savam laulātajam, radiniekam augšupējā līnijā, radiniekam lejupējā līnijā, brālim vai māsai medicīniski apstiprinātas smagas slimības vai invaliditātes gadījumā”.
12. Civildienesta noteikumu 42.b pants, kurā ir paredzēts, ka “ierēdņa laulātā, radinieka augšupējā līnijā vai radinieka lejupējā līnijā, brāļa vai māsas medicīniski apstiprinātas smagas slimības vai invaliditātes gadījumā ierēdnis ir tiesīgs saņemt atvaļinājuma laiku ģimenes apstākļu dēļ, nesaņemot pamatalgu.”
13. Civildienesta noteikumu 55.a panta 2. punkta e) apakšpunkts, saskaņā ar kuru ierēdnim var atļaut strādāt nepilnu laiku, ja tas tostarp ir nepieciešams, lai “rūpētos par smagi slimu vai invalīdu laulāto, radinieku augšupejošā līnijā, radinieku lejupejošā līnijā, brāli vai māsu”.
III. Tiesvedības priekšvēsture un pārsūdzētais spriedumus
14. Tiesvedības priekšvēsture ir sīki izklāstīta pārsūdzētajā spriedumā (4). Galvenos aspektus, kuri ir noderīgi šo secinājumu izpratnē, var apkopot šādi.
15. A. Missir Mamachi di Lusignano un viņa laulātās slepkavība notika 2006. gada 18. septembrī mēbelētā mājā, ko Eiropas Komisijas delegācija īrēja laulātajam pārim un viņu četriem bērniem.
16. Pēc šī traģiskā notikuma bērni tika nodoti savu vecvecāku aizbildnībā. Komisija samaksāja mirušā ierēdņa bērniem kā viņa mantiniekiem tostarp Civildienesta noteikumu 73. pantā paredzēto apdrošinājuma summu.
17. Livio Missir Mamachi di Lusignano, mirušā ierēdņa tēvs un bērnu aizbildnis, nebija apmierināts ar summu, kas samaksāta, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 73. pantu. Tādēļ viņš cēla prasību, pamatojoties uz LESD 270. pantu, prasot dažādu summu samaksu kā materiālā un morālā kaitējuma atlīdzību saistībā ar traģisko notikumu. Minētās prasības tika celtas gan bērnu kā mirušā ierēdņa mantinieku vārdā, kā arī viņu pašu vārdā, gan mirušā ierēdņa tēva vārdā. Tas noveda pie tiesvedību virknes (A), kas tika ierosinātas pirms pašreizējās tiesvedības (B).
A. Sākotnējo tiesvedību virkne
18. Iesākumā ir jāizskaidro konteksts, kādā tika izspriestas šīs sākotnējās tiesvedības. Attiecīgajā laikposmā Tiesā kā Eiropas Savienības iestādē pastāvēja trīs tiesu iestādes, proti, Tiesa, Vispārējā tiesa un Civildienesta tiesa. Pēdējās kompetencē bija izskatīt pirmajā instancē lietas, kas ierosinātas, pamatojoties uz LESD 270. pantu.
19. Tādējādi jautājums par to, vai prasība par zaudējumu atlīdzību ir jāceļ, pamatojoties uz LESD 268. pantu vai LESD 270. pantu, bija būtisks ne tikai, lai noteiktu šādu prasību juridisko pamatu, bet arī izlemtu, vai lieta pirmajā instancē būtu jāizskata Civildienesta tiesai vai Vispārējai tiesai. Uzskatu, ka šis konteksts ietekmēja lēmumu 2015. gada 10. septembra spriedumā Missir Mamachi di Lusignano/Komisija (C‑417/14 RX‑II, EU:C:2015:588, turpmāk tekstā – “pārskatīšanas spriedums”), kā arī ir nozīmīgs, lai to izprastu.
20. Šīs tiesvedības tika ierosinātas Civildienesta tiesā, kas 2011. gada 12. maijā pasludināja spriedumu Missir Mamachi di Lusignano/Komisija (F‑50/09, EU:F:2011:55). Civildienesta tiesa noraidīja prasību kā daļēji nepamatotu daļā, kurā tā attiecās uz norādītajiem materiālajiem zaudējumiem, un kā daļēji nepieņemamu daļā, kurā tā attiecās uz apgalvoto morālo kaitējumu.
21. Apelācijas instancē, 2014. gada 10. jūlija spriedumā Missir Mamachi di Lusignano/Komisija (T‑401/11 P, EU:T:2014:625), ar kuru tika atcelts pirmās instances spriedums, Vispārējā tiesa pēc savas ierosmes izvērtēja Civildienesta tiesas kompetenci izskatīt lietu pirmajā instancē. Vispārējā tiesa it īpaši nošķīra kaitējumu, kas nodarīts mirušajam ierēdnim, no vienas puses, un kaitējumu, kas nodarīts šī pēdējā minētā bērniem, kā arī tēvam, no otras puses. Vispārējā tiesa nosprieda, ka Civildienesta tiesai “nav kompetences ab initio” lemt par prasību, ko ir cēlis tēvs un bērni savā vārdā. Saskaņā ar šo spriedumu tai bija kompetence izskatīt tikai to prasību, kas attiecas uz tāda morālā kaitējuma atlīdzināšanu, ko cieta mirušais ierēdnis un viņa bērni kā mantinieki. Bērniem un mirušā ierēdņa tēvam prasības par morālā kaitējuma atlīdzību savā vārdā bija jāceļ Vispārējā tiesā, pamatojoties uz LESD 268. pantu.
22. Lai novērstu procesuālu pārklāšanos, Vispārējā tiesa noteica, ka, ja miruša ierēdņa tiesību pārņēmēji prasa kompensēt dažādus kaitējumus, ko radījis viens akts, gan kā tiesību pārņēmēji (pamatojoties uz LESD 270. pantu), gan savā vārdā (pamatojoties uz LESD 268. pantu), viņiem ir jāļauj apvienot šos prasījumus, ceļot vienu vienotu prasību. Ņemot vērā, ka Civildienesta tiesai nebija kompetences izskatīt daļu no šīm prasībām (tās, kas ir celtas saskaņā ar LESD 268. pantu), vienīgi Vispārējā tiesa varēja izskatīt “vienoto prasību”. Šī tiesa lemj kā apelācijas tiesa lietās, kas ir ierosinātas, pamatojoties uz LESD 270. pantu, un kā pirmās instances tiesa izskata lietas, kas ierosinātas saskaņā ar LESD 268. pantu.
23. Pēc tam minētais Vispārējās tiesas apelācijas instancē pasludinātais spriedums tika pārskatīts Tiesā un daļēji atcelts pārskatīšanas spriedumā. Ar šo spriedumu Tiesa būtībā nosprieda, ka Vispārējās tiesas apsvērumos apelācijas instancē pasludinātajā spriedumā esot kļūdaini interpretēta Civildienesta tiesas kompetence izskatīt strīdus, kas radušies darba tiesiskajās attiecībās.
24. Tādējādi pārskatīšanā Tiesa uzskatīja, ka Civildienesta tiesas kompetencē ir izskatīt visas attiecīgās prasības par zaudējumu atlīdzību saskaņā ar LESD 270. pantu. Citiem vārdiem, ne tikai bērnu kā mirušā ierēdņa mantinieku prasības, bet arī viņu vārdā celtās prasības par morālo kaitējumu, kā arī mirušā ierēdņa tēva prasība varēja tikt pamatota ar LESD 270. pantu un tādējādi to izskatīšana ir Civildienesta tiesas kompetencē.
25. Par atpakaļ nodoto lietu pēc pārskatīšanas Vispārējā tiesa pasludināja 2017. gada 7. decembra spriedumu Missir Mamachi di Lusignano u.c./Komisija (T‑401/11 P RENV‑RX, EU:T:2017:874) un piešķīra gan materiālā, gan morālā kaitējuma atlīdzību, ko bija pieprasījuši mirušā ierēdņa bērni un tēvs.
B. Izskatāmo tiesvedību virkne
26. Paralēli sākotnējo tiesvedību virknei mirušā ierēdņa tēvs un bērni, kuriem pievienojās šī ierēdņa māte, brālis un māsa, cēla vēl divas prasības.
27. 2011. gada 16. septembrī Vispārējā tiesā viņi cēla prasību par ārpuslīgumisko atbildību, pamatojoties uz LESD 268. un 340. pantu. Tomēr pēc tam viņi atteicās no minētās prasības un tā tika izslēgta no reģistra ar 2015. gada 25. novembra rīkojumu Missir Mamachi di Lusignano un Sintobin/Komisija (T‑494/11, nav publicēts, EU:T:2015:909).
28. 2012. gada 7. novembrī tie paši prasītāji Civildienesta tiesā cēla prasību par zaudējumu atlīdzību saskaņā ar LESD 270. pantu. Šī prasība tika reģistrēta ar lietas numuru F‑132/12. Šī tiesvedība tika apturēta, pirmkārt, 2013. gada 6. jūnijā, līdz tiks pieņemti nolēmumi par tiesvedības izbeigšanu lietās T‑401/11 P un T‑494/11, un, otrkārt, pēc pārskatīšanas Tiesā un lietas nosūtīšanas atpakaļ Vispārējai tiesai līdz brīdim, kad tiks pieņemts nolēmums par tiesvedības izbeigšanu lietā T‑401/11 P RENV RX.
29. 2016. gada 2. septembrī pēc Civildienesta tiesas darbības izbeigšanas lieta F‑132/12 tika nodota Vispārējai tiesai un tika reģistrēta ar lietas numuru T‑502/16.
30. Tas, ka Civildienesta tiesa beidza pastāvēt kā iestāde, novērsa atsevišķas bažas, kas bija tā nolēmuma pamatā, kas tika pieņemts sākotnējo tiesvedību virknes ietvaros.
31. Ņemot vērā 2017. gada 7. decembra spriedumu Missir Mamachi di Lusignano u.c./Komisija (T‑401/11 P RENV‑RX, EU:T:2017:874), ar kuru tika piešķirta zaudējumu atlīdzība tēvam un bērniem, Vispārējā Tiesa uzskatīja, ka tai ir jālemj vienīgi par mirušā ierēdņa mātes, kā arī viņa brāļa un māsas prasībām.
32. 2019. gada 20. novembrī Vispārējā tiesa pasludināja pārsūdzēto spriedumu, ar kuru tā piesprieda 50 000 EUR kompensāciju mirušā ierēdņa mātei un 10 000 EUR kompensāciju gan viņa brālim, gan māsai kā viņiem nodarītā morālā kaitējuma atlīdzību saistībā ar mirušā ierēdņa slepkavību.
IV. Apelācijas sūdzība
33. Ar prasības pieteikumu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2020. gada 30. janvārī, Komisija lūdz Tiesu:
– atcelt pārsūdzēto spriedumu daļā, kurā Vispārējā tiesa Komisijai ir piespriedusi atlīdzināt morālo kaitējumu, kas nodarīts Maria Letizia Missir Mamachi di Lusignano un Stefano Missir Mamachi di Lusignano (mirušā ierēdņa māsa un brālis) pēc Alessandro Missir nāves;
– iztiesāt lietu un noraidīt prasību pirmajā instancē kā nepieņemamu;
– piespriest Stefano Missir Mamachi di Lusignano un Maria Letizia Missir Mamachi di Lusignano atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus šajā instancē un pirmajā instancē.
34. Atbildētāju prasījumi Tiesai ir šādi:
– noraidīt apelācijas sūdzību un
– piespriest Komisijai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus šajā instancē un pirmajā instancē.
35. Ņemot vērā Covid‑19 pandēmiju, tiesas sēde netika rīkota, taču lietas dalībnieki uz jautājumiem, kurus tiem uzdeva Tiesa, atbildēja rakstiski.
36. Apelācijas sūdzībai ir divi pamati: tiesību kļūdas (pirmais pamats) un pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpums (otrais pamats).
37. Ņemot vērā Tiesas lūgumu, šajos secinājumos tiks veikta tikai apelācijas sūdzības pirmā pamata analīze.
38. Apelācijas sūdzības iesniedzēja pirmo pamatu ir iedalījusi divās daļās.
39. Minētā pamata pirmajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu jēdziena “persona, uz kuru attiecas Civildienesta noteikumi” interpretācijā. Šī pirmā daļa ir vērsta pret pārsūdzētā sprieduma 48.–64. punktu.
40. Apelācijas sūdzības pirmā pamata otrajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja pakārtoti norāda uz tiesību kļūdu, kas esot pieļauta, atzīstot mirušā ierēdņa brāļa un māsas tiesības celt prasību par morālā kaitējuma atlīdzību saskaņā ar Civildienesta noteikumiem. Šī daļa ir vērsta pret pārsūdzētā sprieduma 134. un 135. punktu.
V. Vērtējums
41. Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka tai ir kompetence izskatīt prasības, ko mirušā ierēdņa māte, kā arī brālis un māsa ir cēluši, pamatojoties uz LESD 270. pantu, un tā piesprieda zaudējumu atlīdzību.
42. Apelācijas sūdzības pirmajā pamatā Komisija apstrīd Vispārējās tiesas secinājumus par kompetenci attiecībā uz māsas un brāļa celtajām prasībām. Būtībā Komisija uzskata, ka ierēdņa nāves gadījumā prasību par zaudējumu atlīdzību, pamatojoties uz LESD 270. pantu, var celt tikai Civildienesta noteikumu 73. pantā minētās personas. Brāļi un māsas, kas nav šajā tiesību normā minētās personas, prasību par morālo kaitējumu varētu celt, pamatojoties tikai uz LESD 268. pantu.
43. Komisija izdara šo secinājumu no pārskatīšanas sprieduma, kurā Tiesa, atsaucoties uz Civildienesta noteikumu 73. pantu, noteica, ka mirušā ierēdņa tēvs, kā arī tā bērni prasības par zaudējumu atlīdzību savā vārdā var pamatot ar LESD 270. pantu. Kā tas tiks parādīts, Komisijas piedāvātā šīs judikatūras interpretācija ir pārāk formāla un ir grūti to aizstāvēt.
44. Es piedāvāšu atšķirīgu minētās judikatūras izpratni, kas liek secināt, ka LESD 270. pants ir pareizā piemērojamā procedūra, saskaņā ar kuru jebkura persona savā vārdā var celt prasību par zaudējumu atlīdzību, ja šīs personas prasība par Savienības iestādes vai citas struktūras atbildību izriet no ierēdņa darba tiesiskajām attiecībām ar Savienības iestādi vai struktūru.
45. Vispirms es izvērtēšu judikatūru, kas attiecas uz prasībām par zaudējumu atlīdzību saskaņā ar LESD 270. pantu (A), pēc tam konkrētāk novērtēšu apsvērumus, kas ir izvirzīti apelācijas sūdzībā (B).
A. Prasības par zaudējumu atlīdzību saskaņā ar LESD 270. pantu
46. LESD 270. pantā ir noteikta īpašā Tiesas jurisdikcija civildienesta lietās. Tajā šādas lietas tiek nošķirtas no citām lietām Tiesas jurisdikcijā kā domstarpības “starp Savienību un tās darbiniekiem”, kā arī tajā ir atsauce uz Civildienesta noteikumiem kā instrumentu, kas reglamentē šādas jurisdikcijas ierobežojumus un nosacījumus.
47. Iemesls tam, kāpēc civildienesta lietas ir nošķirtas no citiem Tiesas jurisdikcijas pamatiem, ir saistīts ar uzticības attiecībām, kurām ir jāpastāv starp iestādi un tās [darbiniekiem], “lai pilsoņiem garantētu labu iestādēm uzticēto vispārējo interešu uzdevumu izpildi” (5). Kā precizēts Tiesas judikatūrā, šīs attiecības balstās uz savstarpējām tiesībām un pienākumiem, kā arī paredz iestādes rūpības pienākumu attiecībā pret ierēdņiem (6). Minēto attiecību specifiskais raksturs paredz īpašu iestādes atbildības vērtējumu pret tās darbiniekiem (7).
48. Civildienesta noteikumu norma, kurā ir noteikta sasaiste ar jurisdikciju atbilstoši LESD 270. pantam, ir šo noteikumu 91. panta 1. punkts. Šajā pantā ir paredzēts, ka “Eiropas Savienības Tiesas jurisdikcijā ir jebkurš strīds starp Savienību un jebkuru personu, uz kuru attiecas šie Civildienesta noteikumi [..]”.
1. Par Civildienesta noteikumu 91. panta 1. punktā minētā jēdziena “jebkurš strīds” nozīmi
49. Saskaņā ar Civildienesta noteikumu 91. panta 1. punktu jebkurš strīds, kas rodas saistībā ar Civildienesta noteikumiem, var tikt izskatīts Tiesā, pamatojoties uz LESD 270. pantu.
50. Tomēr Civildienesta noteikumos nav paredzēta iestādes atbildība par šīs iestādes darbiniekam nodarītu kaitējumu. Tādēļ rodas jautājums par to, vai prasību par zaudējumu atlīdzību saistībā ar iestādes pienākuma pret tās darbinieku pārkāpumu var celt, pamatojoties uz Civildienesta noteikumiem. Citiem vārdiem sakot, vai jēdziens jebkurš strīds ir arī strīds saistībā ar prasību par zaudējumu atlīdzību, kas iestādei ir jāmaksā sava pienākuma pret tās darbiniekiem neizpildes dēļ?
51. Civildienesta noteikumu 73. pantā ir skaidri minētas viena veida tiesības uz kompensāciju, kas rodas ierēdņa kaitējuma vai nāves gadījumā. Tomēr tās nav tiesības uz zaudējumu atlīdzību, bet gan tiesības saņemt iepriekš noteiktu apdrošinājuma summu. Tā nav atkarīga no nodarītā kaitējuma pierādīšanas vai tā apmēra. Civildienesta noteikumu 73. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts, ka šādas tiesības pāriet uz mirušā ierēdņa laulāto un bērniem. Ja mirušajam ierēdnim nav laulātā vai bērnu, minētās tiesības ir pārējiem pēctečiem saskaņā ar mantojuma tiesībām, kas attiecas uz ierēdņa īpašumu. Gadījumā, ja nav personu, kuras pieskaitāmas kādai no abām iepriekšminētajām kategorijām, tiesības saņemt apdrošinājuma summu ir augšupejošās līnijas radiniekiem. Visbeidzot, ja nav personu, kuras pieskaitāmas jebkurai no trim iepriekšminētajām kategorijām, apdrošinājuma summu izmaksā iestādei.
52. Apdrošinājuma summa nav atkarīga no faktisko zaudējumu apmēra, kas var būt lielāks par apdrošinājuma summu. Tāpēc Tiesa ir saskārusies ar cietušo ierēdņu prasībām par papildu atlīdzību gadījumos, kad šie ierēdņi uzskatīja, ka apdrošinājuma summa nesedz viņiem nodarītos zaudējumus. Tiesa ir konstatējusi, ka šādos gadījumos ierēdnim patiešām ir tiesības uz zaudējumu pilnīgu atlīdzību (8).
53. Šādi rīkojoties, Tiesa ir atzinusi, ka Civildienesta noteikumos ir paredzēta atbildība par zaudējumiem, kas radušies darba tiesiskajās attiecībās. Šī iemesla dēļ Tiesa uzskata, ka prasība par šādu zaudējumu atlīdzību ir jāceļ saskaņā ar LESD 270. pantā, nevis LESD 268. pantā paredzēto procedūru (9). Šādas tiesības uz zaudējumu atlīdzību atšķiras no Civildienesta noteikumu 73. pantā paredzētajām tiesībām uz apdrošinājuma summu. Līdz ar to Tiesa Civildienesta noteikumos ir iekļāvusi Savienības iestāžu vai struktūru kā darba devēju ārpuslīgumisko atbildību.
54. Tādējādi prasības par materiālo un morālo kaitējumu saistībā ar darba tiesiskajām attiecībām Tiesa patiešām ir izskatījusi, pamatojoties uz LESD 270. pantu, atbilstoši šajā pantā un Civildienesta noteikumu 91. panta 1. punktā paredzētajai Tiesas kompetencei, kā arī saskaņā ar iepriekš minēto judikatūru.
55. Minētā interpretācija nesen tika apstiprināta pārskatīšanas spriedumā, kurā Tiesa precizēja, ka uz strīdu, kas ir cēlies no darba tiesiskajām attiecībām, kas ierēdni saista ar iestādi, attiecas LESD 270. pants “pat tad, ja runa ir par zaudējumu atlīdzības prasību” (10).
56. Tādēļ jēdziens jebkurš strīds, kas saskaņā ar Civildienesta noteikumu 91. panta 1. punktu var tikt izskatīts Tiesā saskaņā ar LESD 270. pantā paredzēto procedūru, ir attiecināms uz prasību par materiālo un morālo kaitējumu, kas radies darba tiesiskajās attiecībās ar Eiropas Savienības iestādi.
57. Tomēr vēl ir jāizvērtē jautājums par to, kam ir tiesības celt prasību par zaudējumu atlīdzību saskaņā ar LESD 270. pantu.
2. Par Civildienesta noteikumu 91. panta 1. punktā minētā jēdziena “jebkura persona, uz kuru attiecas šie Civildienesta noteikumi” nozīmi
58. Atbilde uz jautājumu par to, kurām personām ir tiesības celt prasību Tiesā saskaņā ar LESD 270. pantu, ir atkarīga no Civildienesta noteikumu 91. panta 1. punktā minētā jēdziena “jebkura persona, uz kuru attiecas šie Civildienesta noteikumi” izpratnes.
59. Savienības tiesību interpretācijā Tiesa vadās no un to ierobežo interpretējamo tiesību normu teksts, konteksts un mērķis, kā arī tās iepriekšējā judikatūra, kas ir jau attiecināma uz attiecīgo tiesību normu vai normām.
60. Ņemot vērā tekstu, jēdziens “[persona], uz kuru attiecas šie Civildienesta noteikumi” nerada izpratni par to, vai saskaņā ar LESD 270. pantu prasību var celt tikai ierēdņi vai arī citas personas, un, ja tas tā ir, tad kuras personas.
61. Uz to, ka tekstam pašam par sevi nav izšķirošas nozīmes, norāda, pirmkārt, atšķirības vienas un tās pašas tiesību normas valodu versijās, un otrkārt, vārdu izvēle agrāko Tiesas spriedumu tulkojumos no franču valodas uz angļu valodu. Attiecībā uz pirmo aspektu salīdzinošā analīze liecina, ka Civildienesta noteikumu 91. panta 1. punkta dažādu valodu versijās ir izmantoti nedaudz atšķirīgi termini. No vienas puses, vācu, angļu, spāņu un horvātu valodas versijās tiek lietots jēdziens “piemēro” (angļu valodā: apply). No otras puses, franču un itāļu valodas versijās attiecīgi tiek lietoti termini visées un indicate. Jēdziens “piemērot” (apply) nozīmē tiesību piešķiršanu vai pienākumu noteikšanu kādai personai un izpratni par to, kam šīs tiesības tiek piešķirtas vai kam šie pienākumi tiek uzlikti. Savukārt šķiet, ka jēdziens visées nozīmē, ka ir jāpārbauda tikai tas, kura persona ir minēta Civildienesta noteikumu tekstā, neatkarīgi no minētās personas statusa vai konteksta, kurā persona ir minēta. Tomēr, protams, minētajiem jēdzieniem var tikt piedēvētas dažādas nozīmes. Galu galā jēdziena nozīmi nevar atdalīt no personas, kas to interpretē, kā arī no konteksta, kurā šī persona to vērtē.
62. Otrs aspekts, kas norāda uz to, ka tekstam pašam par sevi nav izšķirošas nozīmes tā izpratnē, ir Tiesas spriedumu franču valodas versijā lietotā jēdziena visées” tulkojums angļu valodā. Pietiek pieminēt pārskatīšanas sprieduma tulkojumu, kas parāda grūtības saglabāt uzticību vai nu tekstam, vai arī personai, kas to interpretē. Minētā sprieduma angļu valodas teksta 33. punktā ir lietots jēdziens “jebkuru personu, kas norādīta Civildienesta noteikumos” (“any person referred to in these Regulations”) (11). Minētā sprieduma 34. un 42. punktā angļu valodas versijā ir lietots jēdziens “minētās personas” (“persons covered by”)(12), savukārt 50. punktā tiek lietots termins “Civildienesta noteikumos norādītas personas” (“persons mentioned in the Staff Regulations”) (13). Franču valodas versijā visos citētajos [sprieduma] punktos tiek lietots tikai jēdziens visées.
63. Aplūkojot konteksta aspektu, jēdziens “jebkura persona, uz kuru attiecas šie Civildienesta noteikumi”, ir iekļauts Civildienesta noteikumos. Šo noteikumu 1. pantā to piemērošanas joma ir formulēta šādi: “Šie Civildienesta noteikumi attiecas uz Savienības ierēdņiem.” Skatot kopsakarā ar šo normu, attiecīgo jēdzienu var saprast kā atsauci tikai uz Savienības ierēdņiem. Tas nozīmētu, ka tikai ierēdņi, nevis kāda cita persona, var uzsākt strīda izskatīšanu Tiesā saskaņā ar LESD 270. pantu.
64. Tomēr, ja ņem vērā Civildienesta noteikumu tekstu kopumā, ir iespējama atšķirīga interpretācija. Proti, šie noteikumi nepārprotami attiecas arī uz citām personām, parasti ierēdņa ģimenes locekļiem, tieši piešķirot viņiem konkrētas tiesības (14) vai minot tos kā personas, kurām ir ierēdņa tiesības (15). Minētais apstāklis, kā arī izvēle Civildienesta noteikumu 91. panta 1. punktā neizmantot jēdzienu “ierēdnis”, bet gan formulējumu “jebkura persona, uz kuru attiecas šie Civildienesta noteikumi” liek secināt, ka to personu loks, kas var atsaukties uz šo normu, ir plašāks. Tādēļ konteksts nesniedz pārliecinošu atbildi par jēdziena “jebkura persona, uz kuru attiecas šie Civildienesta noteikumi” nozīmi.
65. Civildienesta noteikumu mērķis ir regulēt attiecības starp iestādēm un to darbiniekiem, lai nodrošinātu to savstarpēju uzticēšanos (16). Šādas uzticēšanās veidošanā nereti ir jāņem vērā arī citas personas, it īpaši, bet ne tikai viņu ģimenes locekļi. Tādējādi Tiesa ir atzinusi, ka, lai gan Civildienesta noteikumu mērķis ir vienīgi regulēt juridiskās attiecības starp Eiropas iestādēm un to ierēdņiem, ne tikai nosakot virkni savstarpēju tiesību un pienākumu, bet arī “atzīstot par labu noteiktiem ierēdņa ģimenes locekļiem tiesības attiecībā pret Eiropas [Savienību]” (17). No tā var secināt, ka jēdziens “jebkura persona, uz kuru attiecas šie Civildienesta noteikumi” ietver arī citas personas, kuras skar ierēdņa nodarbinātības statuss Savienības iestādē.
66. Visbeidzot, pat ja būtu iespējama jēdziena šaura interpretācija, attiecinot to vienīgi uz ierēdņiem, Tiesa ir izvēlējusies plašāku interpretāciju, kas ir tikpat iespējama. Tā ir noteikusi, ka jēdziens “personas, uz kurām attiecas Civildienesta noteikumi” ietver ne tikai ierēdņus. Piemēram, tās judikatūrā ir atzīts, ka personas, kuras uzskata, ka viņām piemīt ierēdņa statusa īpašības (18), vai kuras apgalvo, ka tām ir tiesības tikt pieņemtām darbā (19), var būt tiesības celt prasību, pamatojoties uz Civildienesta noteikumiem. Judikatūrā ir arī pieņemtas prasības, ko, pamatojoties uz LESD 270. pantu, ir cēlis bijušā ierēdņa bijušais laulātais (20) un Savienības iestādes bijušā locekļa šķirtā laulātā (21).
67. Tomēr iepriekšējā punktā minētās personas neprasīja zaudējumu atlīdzību, bet gan citas tiesības, kas tām tieši piešķirtas Civildienesta noteikumos, piemēram, tiesības atbilstoši kopīgai slimības gadījumu apdrošināšanas shēmai (22) vai tiesības uz apgādnieka zaudējuma pensiju (23).
68. Pirmais un līdz šim vienīgais gadījums, kad Tiesa ir atzinusi personu, kuras nav ierēdņi, tiesības uz zaudējumu atlīdzību, ir Vispārējās Tiesas spriedums pirmajā Missir Mamachi di Lusignano lietā (T‑401/11 P RENV‑RX) (24), kas pēc Tiesas pārskatīšanas sprieduma pasludināšanas tika nodota atpakaļ izskatīšanai Vispārējā tiesā.
69. Pārskatīšanas spriedumā tika atzītas mirušā ierēdņa tēva un bērnu tiesības celt prasību par morālo kaitējumu savā vārdā, nevis mirušā ierēdņa mantinieku statusā. Līdz ar to Tiesa ir atzinusi viņus par “personām, uz kurām attiecas Civildienesta noteikumi”.
3. Par procesuālo tiesību celt prasību par zaudējumu atlīdzību saskaņā ar LESD 270. pantu avotu
70. Kur ir noteikta personu, kuras nav ierēdņi, tiesību celt prasību par zaudējumu atlīdzību savā vārdā, pamatojoties uz LESD 270. pantu un Civildienesta noteikumu 91. panta 1. punktu, izcelsme?
71. Manuprāt, šīs tiesības izriet no apstākļa, ka Civildienesta noteikumos ir iekļauta iestādes atbildība par zaudējumiem, ja šāda atbildība izriet no darba tiesiskajām attiecībām. Šādas iekļaušanas rezultātā prasību saistībā ar tiesībām uz zaudējumu atlīdzību, kas izriet no šādas ārpuslīgumiskās atbildības, ir jāceļ, izmantojot Līgumā paredzēto procedūru attiecībā uz civildienesta jomu, proti, LESD 270. pantu. Tiesības celt prasības par zaudējumu atlīdzību, izmantojot šajā pantā, nevis LESD 268. pantā paredzēto procedūru, šādi jau ir pamatotas gadījumos, ja prasības ir cēluši paši ierēdņi (25).
72. Manā izpratnē tas pats ir attiecināms uz gadījumiem, kad personas, kuras nav ierēdņi, ceļ prasības par zaudējumu atlīdzību, ja šie zaudējumi, iespējams, ir radušies to iestādes pienākumu neizpildes dēļ, kas izriet no darba tiesiskajām attiecībām. Pamatojoties tieši uz minēto aspektu, šādas personas tiek iekļautas jēdziena “persona, uz kuru attiecas Civildienesta noteikumi” tvērumā. Ja prasība par zaudējumu atlīdzību ir radusies šādās darba tiesiskajās attiecībās, tā var tikt celta, pamatojoties tikai uz LESD 270. pantu, nevis tā 268. pantu.
73. Uzskatu, ka šāda izpratne izriet arī no judikatūras. Zināma neskaidrība radās, jo pārskatīšanas spriedumā (26) Tiesa, apstiprinot to, ka gan tēvam, gan bērniem bija tiesības celt prasību par zaudējumu atlīdzību saskaņā ar LESD 270. pantu, pamatojās uz Civildienesta noteikumu 73. panta 2. punkta a) apakšpunktu (27).
74. Tomēr pārskatīšanas spriedumā netiek ierosināts, ka tiesības uz zaudējumu atlīdzību un ar tām saistītās procesuālās tiesības celt prasību par zaudējumu atlīdzību būtu pamatotas ar Civildienesta noteikumu 73. pantu. Atsauce uz Civildienesta noteikumu 73. pantu vai citiem šo noteikumu pantiem, piemēram, 40., 42.b vai 55.a pantu, ir tikai norāde uz to, ka šajās normās minētajām personām varētu būt tiesības celt prasību par zaudējumu atlīdzību, jo tām varētu būt nodarīts apgalvotais morālais kaitējums, ņemot vērā šajos noteikumos atzīto viņu ciešo saikni ar ierēdni.
75. Šo personu iespējamo tiesību uz zaudējumu atlīdzību iemels, kura dēļ uz tām ir attiecināms jēdziens “personas, uz kurām attiecas Civildienesta noteikumi”, ir iestādes atbildība par tāda pienākuma neizpildi, kas izriet no darba tiesiskajām attiecībām pret ierēdni, ar kuru personām, kuras prasa atlīdzināt morālo kaitējumu, bija cieša saikne.
76. Tomēr nebūtu jāsaprot, ka pamatošanās uz šīm citām normām izslēdz pārējās personas. Ja Civildienesta noteikumos kāda persona vispār nav minēta, tas nenozīmē, ka tā nevar būt “persona, uz kuru attiecas Civildienesta noteikumi” tādā izpratnē, ka Civildienesta noteikumi tai piešķir tiesības uz zaudējumu atlīdzību tāda ierēdņa nāves gadījumā, par kuru ir atbildīga iestāde, kurā nodarbināts ierēdnis, un ar kuru personai, kas pieprasa zaudējumu atlīdzību, bija cieša saikne.
77. Piemēram, ja mirušā ierēdņa brāļa vai māsasmeita ceļ prasību par zaudējumu atlīdzību saskaņā ar LESD 270. pantu, viņas prasību nevar noraidīt tikai tāpēc vien, ka viņa nekur nav minēta Civildienesta noteikumu tekstā. Viņai būtu sarežģītāk pierādīt savus tiesības celt prasību nekā brālim vai māsai, jo pēdējo gadījumā Tiesa, lemjot par prasības atzīšanu, var paļauties uz skaidri atzīto viņu ciešo radniecību ar ierēdni. Tomēr, ja brāļa vai māsasmeita var pierādīt ciešu saikni ar mirušo ierēdni, kā dēļ viņai patiešām varētu būt nodarīts morālais kaitējums, viņa būtu tādā pašā situācijā kā tēvs, māte, bērni vai brāļi un māsas, kas ceļ prasību savā vārdā. Tādēļ viņai būtu tiesības celt prasību par zaudējumu atlīdzību, pamatojoties uz LESD 270. pantu.
4. Par ierosinātās izpratnes par LESD 270. pantā paredzētās kompetences izskatīt prasības par zaudējumu atlīdzību pamatojumu
78. Pastāv vairāki iemesli, kas pamato ierosināto plašo izpratni par Civildienesta noteikumu 91. panta 1. punktā minēto jēdzienu “persona, uz kuru attiecas Civildienesta noteikumi”, un tas savukārt nozīmē, ka LESD 270. pantā paredzētā jurisdikcija ir attiecināma uz visām prasībām par zaudējumu atlīdzību saistībā ar darba tiesiskajām attiecībām.
79. Pirmkārt, judikatūrā kompetence izskatīt prasības par zaudējumu atlīdzību saskaņā ar LESD 270. pantu jau tiek interpretēta plaši. Tā kā Tiesas interpretāciju ierobežo tās pašas judikatūra, LESD 270. panta piemērošanas jomas sašaurināšana prasītu skaidri izteiktu lietu Missir Mamachi di Lusignano (28) pirmās virknes atcelšanu. Šajās lietās Tiesa atzina tēva un bērnu tiesības uz zaudējumu atlīdzību, pamatojoties uz LESD 270. pantu, lai gan šādas tiesības nebija skaidri paredzētas Civildienesta noteikumos, tostarp to 73. pantā. Tādējādi atsauci uz šo tiesību normu nevar uzskatīt par norādi uz šādas zaudējumu atlīdzības juridisko pamatu. Tā drīzāk ir tikai norāde uz to, ka šīm personām ir cieša saikne ar ierēdni, kas dod tām tiesības pieprasīt morālo kaitējumu ierēdņa nāves gadījumā, ja par to ir atbildīga iestāde, kurā nodarbināts ierēdnis.
80. Tiesas spriedumus pirmajā lietu Missir Mamachi di Lusignano virknē (gan pārskatīšanas spriedums, gan pēc pārskatīšanas pasludinātais Vispārējās tiesas spriedums) vislabāk varētu interpretēt tādējādi, ka LESD 270. pants un Civildienesta noteikumu 91. panta 1. punkts nosaka Tiesas kompetenci izskatīt prasības par zaudējumu atlīdzību gadījumos, kad tās ir saistītas ar darba tiesiskajām attiecībām starp ierēdni un ES iestādi, neatkarīgi no tās personas identitātes, kura ceļ šādu prasību.
81. Pārskatīšanas spriedumā Tiesas interpretācija tika pamatota ar tobrīd pastāvošo kārtību, kas paredzēja, ka Civildienesta tiesas kompetencē bija pirmajā instancē izskatīt lietas, kas ierosinātas, pamatojoties uz LESD 270. pantā paredzēto procedūru (29). Tādējādi šīs kompetences plašā interpretācija ļāva lietas, kas attiecas uz darba tiesiskajām attiecībām ar ES iestādi, koncentrēt vienā tiesu iestādē. Tas veicināja efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.
82. Lai gan Civildienesta tiesa pēc tam tika likvidēta un kompetence tika nodota atpakaļ Vispārējai tiesai (30), minētais pamatojums joprojām ir spēkā. Tādējādi otrais pamatojums, lai plaši interpretētu LESD 270. pantā paredzēto kompetenci izskatīt prasības par zaudējumu atlīdzību, ir efektīva tiesību aizsardzība tiesā, kas tiek panākta, ja prasības, kuras attiecas uz vienu un to pašu notikumu darba tiesiskajās attiecībās, var tikt koncentrētas vienā tiesvedībā, ko izskata viena tiesa vai viena tiesas palāta.
83. Visbeidzot, interpretācija, saskaņā ar kuru visas prasības par zaudējumu atlīdzību, kas izriet no darba tiesiskajām attiecībām ar ES iestādi, ir jāceļ atbilstoši 270. pantam, nodrošina lielāku skaidrību un paredzamību attiecībā uz jurisdikcijas noteikumiem Savienības tiesās, veicinot tiesiskuma ievērošanu (31). Skaidri norobežojot kompetenci saskaņā ar LESD 268. un 270. pantu saistībā ar prasībām par zaudējumu atlīdzību, kuras izriet no Eiropas Savienības ārpuslīgumiskās atbildības, šāda interpretācija piedalās Savienības tiesību sistēmas struktūras definēšanā (32) un veicina individuālu piekļuvi Savienības tiesām.
84. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, tagad izvērtēšu argumentus, ko Komisija ir izvirzījusi izskatāmajā apelācijas sūdzībā.
B. Apelācijas sūdzības pirmā pamata vērtējums
1. Par apelācijas sūdzības pirmā pamata pirmo daļu
85. Apelācijas sūdzības pirmā pamata pirmajā daļā Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa, interpretēdama (pārsūdzētā sprieduma 48.–64. punktā) Civildienesta noteikumu 91. panta 1. punktu, esot pieļāvusi tiesību kļūdu, kā arī šāda interpretācija esot pretrunā Tiesas nostājai pārskatīšanas spriedumā.
86. Pirmkārt, Komisija uzskata, ka Vispārējās tiesas izpratne par to, ka “uz brāļiem un māsām attiecas Civildienesta noteikumi tieši viņu ģimenes saišu ar mirušo ierēdni dēļ” (33), kā arī argumentācija, kas noveda pie šādas izpratnes, esot kļūdaina attiecīgā tiesību akta interpretācija.
87. Komisija uzskata, ka brāļu un māsu tiesības celt prasību par morālā kaitējuma atlīdzību atbilstoši LESD 270. pantam varētu būt pamatotas tikai ar Civildienesta noteikumu 73. pantu. Minētais esot balstīts uz Komisijas izpratni par Tiesas konstatējumiem pārskatīšanas spriedumā. Šajā ziņā Komisija apgalvo, ka Vispārējās tiesas secinājumi esot pretrunā minētā sprieduma 34. punktam.
88. Pārskatīšanas sprieduma 34. punktā Tiesa noteica: “Civildienesta noteikumu 73. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir skaidri norādīti ierēdņa “pēcteči”, kā arī “augšupējās līnijas radinieki” kā personas, kuras viņa nāves gadījumā var saņemt pabalstu. No minētā izriet, ka gan prasītājs, gan mirušā ierēdņa bērni ir šajā tiesību normā minētās personas.”
89. Savukārt atbildētāji apgalvo, ka minētā tiesību norma neizslēdz to, ka personas, kuras nav minētas Civildienesta noteikumu 73. pantā, arī var celt prasību, pamatojoties uz LESD 270. pantu un šo noteikumu 91. panta 1. punktu, kā arī Tiesa to neesot apgalvojusi pārskatīšanas spriedumā. Tā vietā šajā Tiesas pamatojuma daļā ir tikai norādīts, ka pēcteči un augšupējās līnijas radinieki ir personas, kurām ir tiesības uz apdrošināšanas pabalstiem (nevis zaudējumu atlīdzību!).
90. Interpretācija, saskaņā ar kuru Civildienesta noteikumu 73. pantam ir nozīme, lai norādītu uz ciešo saikni starp prasītāju un ierēdni, bet nav nozīmes, lai pastāvētu tiesības celt prasību par zaudējumu atlīdzību, Tiesas judikatūru izskaidro saskaņoti (34). Šāda interpretācija ir apstiprināta citās Tiesas pārskatīšanas sprieduma daļās, it īpaši tā 38. un 42. punktā. Šajos sprieduma punktos ir apstiprināts, ka galvenais aspekts, lai noteiktu tiesības celt prasību, ir apstāklis, ka strīds ir cēlies darba tiesiskajās attiecībās “pat tad, ja runa ir par zaudējumu atlīdzības prasību”. Tādēļ LESD 270. pantā paredzētā jurisdikcija rodas, ja “zaudējumu atlīdzības prasību ceļ jebkura persona, kura, kaut arī nav ierēdnis, ir norādīta Civildienesta noteikumos ģimenes attiecību ar ierēdni dēļ, ja strīds radies darba tiesiskajās attiecībās, kas šo ierēdni vieno ar attiecīgo iestādi” (35).
91. Es jau esmu apspriedusi to, kāpēc pārskatīšanas spriedumā paustās Tiesas nostājas formāla interpretācija ir kļūdaina. Būtībā šo spriedumu nevar saprast tādējādi, ka Tiesa uzskata, ka tēva un bērnu tiesības uz zaudējumu atlīdzību reglamentē Civildienesta noteikumu 73. pants. Minētā tiesību norma reglamentē tiesības uz noteiktu apdrošinājuma summu, nevis tiesības uz zaudējumu atlīdzību. Atsauci pārskatīšanas spriedumā uz Civildienesta noteikumu 73. pantu, kā Vispārējā tiesa ir pareizi paskaidrojusi, var saprast tikai kā norādi uz prasītāju ciešo saikni ar mirušo ierēdni.
92. Atsauce vai nu uz Civildienesta noteikumu 73. pantu, vai 40., 42.b, vai arī 55.a pantu, no kuriem neviens nereglamentē atbildību par zaudējumu atlīdzību, vērtējot tēva, mātes, bērnu vai brāļu un māsu tiesības celt prasību par zaudējumu atlīdzību, pamatojoties uz LESD 270. pantu, ir tikai norāde uz šo prasītāju iespējamām prima facie tiesībām celt prasību. Iemesls tam, ka viņu prasību pamats ir LESD 270. pants, nevis tā 268. pants, ir apstāklis, ka viņi ir “personas, uz kurām attiecas Civildienesta noteikumi”, jo viņi pieprasa zaudējumu atlīdzību, kas, iespējams, izriet no iestādes atbildības, pamatojoties uz tāda ierēdņa darba tiesiskajām attiecībām, ar kuru viņiem bija cieša saikne.
93. Tādējādi Vispārējai tiesai bija pamats secināt, ka brāļiem un māsām bija tiesības celt prasību par morālā kaitējuma atlīdzību, atsaucoties uz viņu ciešo saikni ar mirušo ierēdni, kas ir atzīta atsevišķās Civildienesta noteikumu normās.
94. Komisija šādu izpratni raksturoja kā “principiālu paziņojumu”, kas prasa paskaidrot, kā “var atsaukties uz ģimenes attiecībām, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 91. panta 1. punktu”. Ja ar “principiālu paziņojumu” Komisija saprot vispārēji piemērojamu Tiesas kompetences civildienesta lietās juridisko interpretāciju, es uzskatu, ka Vispārējā tiesa ir pienācīgi izskaidrojusi savu nostāju, atkārtodama, ka Tiesas kompetences atbilstoši LESD 270. pantam un Civildienesta noteikumu 91. panta 1. punktam pamats ir prasījuma saikne ar darba tiesiskajām attiecībām un atbilstošo Eiropas Savienības iestādes atbildību.
95. Tā kā atbildība par zaudējumiem tika iekļauta Civildienesta noteikumos agrākajā Tiesas judikatūrā, jebkurai personai, kura var pamatot savu ciešo saikni ar ierēdni, kura darba tiesiskās attiecības tiek skartas, ir tiesības celt prasību, pamatojoties uz LESD 270. pantu. Personas, kuru ciešā saikne ir nepārprotami atzīta Civildienesta noteikumos, jebkurā kontekstā atrodas labā pozīcijā, lai noteiktu savas tiesības celt prasību, taču šo personu norādīšana šajos noteikumos nav nedz viņu procesuālo tiesību nosacījums, nedz to juridiskais pamats. Ar to tiesību aktos tikai tiek atzīts, ka šīm personām, visticamāk, ir cieša saikne ar ierēdni un tādēļ tās varētu prasīt morālā kaitējuma atlīdzību ierēdņa nāves gadījumā.
96. Tādējādi Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatīdama, ka brāļu un māsu procesuālās tiesības celt prasību par morālā kaitējuma atlīdzību saskaņā ar LESD 270. pantu ir pamatotas ar viņu ciešo saikni ar ierēdni, no kura darba tiesiskajām attiecībām, kas ierēdni saista ar Komisiju, izriet viņu prasība.
97. Vispārējā tiesa nav arī pieļāvusi tiesību kļūdu, uzstādama, ka apstāklis, ka brālis un māsa nav minēti Civildienesta noteikumu 73. pantā, neliedz viņiem “procesuālo iespēju atbilstoši LESD 270. pantam lūgt atlīdzināt viņiem pašiem nodarīto kaitējumu” (36). Visbeidzot, Vispārējā tiesa nav arī pieļāvusi tiesību kļūdu, secinādama, ka pārskatīšanas spriedums pieļauj šādu interpretāciju.
98. Otrkārt, Komisija apgalvo, ka Vispārējās tiesas norādītais risinājums esot pretrunā Civildienesta noteikumu 91. panta 1. punktā minētajam nosacījumam par to, ka prasījumam ir jāattiecas uz tādu tiesību aktu likumību, kas nelabvēlīgi ietekmē prasītāju.
99. Minētais arguments ir jānoraida, jo prasītāju celtā prasība par zaudējumu atlīdzību ir pamatota ar apgalvojumu, ka šāds akts ir prettiesisks. Patiešām, pirms prasības celšanas brālis un māsa, kā tas ir paredzēts Civildienesta noteikumu 90. pantā, uz kuru ir atsauce 91. panta 1. punktā, pieprasīja, lai Komisija atlīdzina viņiem nodarītos zaudējumus, un to Komisija atteicās darīt. Tieši pēc Komisijas noraidošās atbildes viņi iesniedza prasību par zaudējumu atlīdzību Vispārējā tiesā. Lai gan zaudējumu atlīdzība tiek prasīta saistībā ar Eiropas Komisijas prettiesisko bezdarbību attiecībā uz mirušo ierēdni, tanī pašā laikā prasības pieteikums paredz atcelt Komisijas atteikumu.
100. Procesuāla prasība, kas paredz pabeigt administratīvo procedūru kompetentajā Savienības iestādē, ir nepieciešams solis gadījumos, ja prasība par zaudējumu atlīdzību tiek celta saskaņā ar LESD 270. pantu. Tomēr dažkārt prasībās par zaudējumu atlīdzību, turklāt tas ir attiecināms uz gadījumiem, kad šādas prasības ceļ paši ierēdņi, zaudējumus rada pats apstrīdētais akts, ar kuru iestāde atteikusi ierēdnim noteiktu pabalstu izmaksu, bet dažkārt kaitējumu rada kāda cita iestādes darbība vai bezdarbība (37). Tomēr pēdējā gadījumā prasību par zaudējumu atlīdzību var celt tikai pēc tam, kad attiecīgajai iestādei ir lūgts un tā ir atteikusi zaudējumu atlīdzību (38). Tādēļ kāda prettiesiska darbība (vai bezdarbība) var radīt kaitējumu, taču prasībai jābūt vērstai pret aktu, ar ko tiek atteikta zaudējumu atlīdzība (39). Tāda ir situācija izskatāmajā lietā.
101. Vēlos piebilst, ka tieši fakts, ka viena un tā pati prettiesiskā darbība (bezdarbība) bija prasību par zaudējumu atlīdzību pamats visās izskatāmajās lietās, neatkarīgi no tā, vai prasību cēla bērni kā ierēdņa mantinieki vai tēvs, māte un bērni savā vārdā, vai arī brāļi un māsas, kuri arī prasīja atlīdzināt personisku morālo kaitējumu, liecina par labu šo prasību izskatīšanai, izmantojot vienu procesuālo līdzekli.
102. Visbeidzot, dodot iespēju personām, kuras nav ierēdņi, procesuāli atsaukties uz LESD 270. pantu, netiek atceltas nedz Civildienesta noteikumos paredzētās procesuālās prasības, nedz arī prasība, kas paredz, ka prasības pieteikumam ir jāattiecas uz tāda tiesību akta likumību, kas nelabvēlīgi ietekmē prasītāju. Tādēļ Vispārējās tiesas interpretācija nav pretrunā Civildienesta noteikumu 91. panta 1. punkta formulējumam, kā Komisija to apgalvo. Līdz ar to minētais arguments ir jānoraida.
103. Treškārt, Komisija apgalvo, ka iespējas prasīt zaudējumu atlīdzību pamatošana ar personas ciešo saikni ar ierēdni, piešķir Tiesai novērtējuma brīvību izvērtēt to, vai pastāv akts, kas nelabvēlīgi ietekmē prasītāju.
104. Minētais apsvērums ir balstīts uz Komisijas kļūdaino izpratni par to, kādēļ papildus Civildienesta noteikumu 91. panta 1. punktam tiek veikta atsauce uz citiem šo noteikumu pantiem. Proti, Komisija norāda, ka, ja prasītāja tiesības celt prasību ir pamatotas tikai ar noteikumu, kas apliecina viņa ciešo saikni ar ierēdni, “prasītāju vienmēr varētu uzskatīt par personu, uz kuru attiecas Civildienesta noteikumi, neatkarīgi no tā, kāda saikne ir ar tiesību aktu, ko šī persona apstrīd, un pienākumiem, kas paredzēti Civildienesta noteikumos”.
105. Izskatāmajā lietā prasītāju procesuālā rīcībspēja celt prasību nav balstīta uz Civildienesta noteikumu normām, kas apliecina viņu ciešo saikni ar ierēdni (piemēram, 40., 42.b vai 55.a pants). Šī procesuālā rīcībspēja izriet no saiknes starp apgalvotajiem zaudējumiem un darba tiesiskajām attiecībām ar iestādi. Tādējādi mirušā ierēdņa brāļiem un māsām ir tiesības celt prasību par zaudējumu atlīdzību, pamatojoties uz LESD 270. pantu, ņemot vērā saikni starp apgalvotajiem zaudējumiem un apstrīdēto aktu, ar kuru Komisija nav izpildījusi savu pienākumu, kas izriet no darba tiesiskajām attiecībām ar mirušo ierēdni.
106. Tā kā prasība par zaudējumu atlīdzību ir saistīta ar tāda ierēdņa darba tiesiskajām attiecībām, ar kuru prasītājam ir jāpierāda cieša saikne, es uzskatu, ka Tiesas novērtējuma brīvība ir pienācīgi orientēta un ierobežota. Tiesas novērtējuma brīvība izvērtēt to, vai attiecīgajai personai varētu būt prima facie tiesības uz apgalvoto zaudējumu atlīdzību, neatšķiras no vērtēšanas pilnvarām, kādas parasti ir tiesām, izskatot jebkuru prasību par zaudējumu atlīdzību.
107. Līdz ar to ir jānoraida apsvērumi par to, ka Vispārējās tiesas pilnvaras izvērtēt prasītāju tiesības celt prasību ir diskrecionāras.
108. Ciktāl tas attiecas uz Komisijas apgalvojumu, ka Vispārējās tiesas nostājas pieņemšana ļautu celt prasību arī arodbiedrībām, ir pietiekami norādīt, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Civildienesta noteikumu 91. pants ir attiecināms tikai uz individuāliem strīdiem. Citiem vārdiem, prasības, kas pēc būtības uzskatāmas par kolektīvām, piemēram, tādas, ko ceļ arodbiedrība, ir izslēgtas (40).
109. Visu iepriekš minēto iemeslu dēļ es uzskatu, ka ir jānoraida apelācijas sūdzības pirmā pamata pirmā daļa.
2. Apelācijas sūdzības pirmā pamata otrā daļa
110. Apelācijas sūdzības pirmā pamata otrajā daļā Komisija vēršas pret pārsūdzētā sprieduma 134. un 135. punktu un būtībā apgalvo, ka tikai personas, kuras ir nepārprotami minētas Civildienesta noteikumu 73. pantā, ir uzskatāmas par personām, kurām saskaņā ar šiem noteikumiem Komisija var izmaksāt morālā kaitējuma atlīdzību saistībā ar ierēdņa nāvi. Minētā tiesību norma neattiecas uz brāļiem un māsām, līdz ar to viņu prasība ir noraidāma.
111. Pārsūdzētā sprieduma 134. punktā ir tikai atsauce uz pārskatīšanas sprieduma 33. un 34. punktu. Tā kā šis jautājums jau tika izvirzīts Komisijas apelācijas sūdzības pirmā pamata pirmajā daļā, uz to ir attiecināmi tie paši apsvērumi, kas jau tika piemēroti attiecībā uz pirmā pamata pirmo daļu.
112. Pārsūdzētā sprieduma 135. punktā ir paskaidrots, ka pamatojums, kas izriet no Tiesas pārskatīšanas sprieduma 33. un 34. punkta, paredzēja, ka visas prasības par zaudējumu atlīdzību, kas izriet no darba tiesiskajām attiecībām ar Eiropas Savienības iestādi, ir Civildienesta tiesas kompetencē. Šā iemesla dēļ šīs lietas tika interpretētas kā tādas, uz kurām attiecas LESD 270. pantā paredzētā jurisdikcija. Šis vērtējums man šķiet pareizs.
113. Apstrīdētajā [sprieduma] punktā vēl ir paskaidrots, ka pārskatīšanas sprieduma 35. punktā ir precizēts, ka, lai noteiktu tēva tiesības celt prasību par zaudējumu atlīdzību saskaņā ar LESD 270. pantu, nav nozīmes tam, vai viņam faktiski bija tiesības uz apdrošinājuma summu. Ja pieņem interpretāciju, saskaņā ar kuru Civildienesta noteikumu 73. pants tikai norāda uz personas ciešo saikni ar ierēdni, nevis nosaka šīs personas tiesības celt prasību, Vispārējās tiesas skaidrojumā šajā [sprieduma] punktā nav pieļauta tiesību kļūda piemērošanā.
114. Tādējādi ir jānoraida arī apelācijas sūdzības pirmā pamata otrā daļa.
VI. Secinājumi
115. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es uzskatu, ka apelācijas sūdzības pirmais pamats ir jānoraida un tas neskar otra apelācijas sūdzības pamata pamatotību.
1 Oriģinālvaloda – angļu.
2 Skat. šo secinājumu 3. sadaļu.
3 Millet, T., “Staff cases in the judicial architecture of the future”, Liber amicorum in honour of Lord Slynn of Hadley, Kluwer Law International, 2000, 221.–231. lpp.
4 Pārsūdzētā sprieduma 1.–28. punkts.
5 Spriedums, 2001. gada 6. marts, Connolly/Komisija (C‑274/99 P, EU:C:2001:127, 44. punkts). Skat. arī spriedumus, 2011. gada 24. marts, Dover/Parlaments (T‑149/09, nav publicēts, EU:T:2011:119, 46. punkts), un 2019. gada 11. jūnijs, De Esteban Alonso/Komisija (T‑138/18, EU:T:2019:398, 46. punkts).
6 Spriedums, 1994. gada 29. jūnijs, Klinke/Tiesa (C‑298/93 P, EU:C:1994:273, 38. punkts). Skat. arī spriedumus, 2011. gada 24. marts, Dover/Parlaments (T‑149/09, nav publicēts, EU:T:2011:119, 46. punkts), un 2019. gada 11. jūnijs, De Esteban Alonso/Komisija (T‑138/18, EU:T:2019:398, 46. punkts).
7 Van Raepenbusch, S., “La convergence entre les régimes de responsabilité extracontractuelle de l’Union européenne et des États membres”, ERA-Forum, 12. sēj., 2012, Nr. 4, 671.–684. lpp., 681. lpp. Božac, I., “Odgovornost za štetu u okviru službeničkog prava Europske unije”, Doktorski rad, Sveučilište u Zagrebu, 2019. (“Liability for damages in European Union civil service law”, Doctoral Thesis, Zagrebas Universitāte, 2019), 20. lpp. un 206.–208. lpp.
8 Spriedumi, 1986. gada 8. oktobris, Leussink/Komisija (169/83 un 136/84, EU:C:1986:371, 13. punkts), un 1999. gada 9. septembris, Lucaccioni/Komisija (C‑257/98 P, EU:C:1999:402, 22. punkts).
9 Spriedums, 1975. gada 22. oktobris, Meyer‑Burckhardt/Komisija (9/75, EU:C:1975:131, 7. punkts), rīkojums, 1987. gada 10. jūnijs, Pomar/Komisija (317/85, EU:C:1987:267, 7. punkts), un pārskatīšanas sprieduma 48. un 50. punkts.
10 Pārskatīšanas sprieduma 38. un 42. punkts un tajos minētā judikatūra.
11 Pārskatīšanas sprieduma 33. punkts, mans izcēlums.
12 Pārskatīšanas sprieduma 34. un 42. punkts, mans izcēlums.
13 Pārskatīšanas sprieduma 50. punkts, mans izcēlums.
14 Piemēram, saskaņā ar Civildienesta noteikumu 70. pantu mirušā ierēdņa laulātais vai apgādājamie bērni ir tiesīgi saņemt mirušā triju mēnešu atalgojumu vai pensiju atbilstoši šo noteikumu 80. pantam. Saskaņā ar minēto noteikumu 72. pantu ierēdņa laulātajam (konkrētos apstākļos) un bērniem ir tiesības saņemt slimības pabalstu.
15 Piemēram, saskaņā ar Civildienesta noteikumu 24. pantu ierēdnis ir tiesīgs saņemt iestādes atbalstu gadījumā, ja noticis uzbrukums ierēdņa vai viņa ģimenes locekļa personai vai īpašumam ierēdņa amata vai pienākumu dēļ. Turklāt, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 40. pantu, slimības gadījumā laulātais, bērni vai radinieki var savā labā izmantot ierēdņa tiesības uz neapmaksātu atvaļinājumu personisku iemeslu dēļ. Tāpat par labu bērniem var tikt izmantotas ierēdņa tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu saskaņā ar 42.a pantu, kā arī laulātais un atsevišķi radinieki var savā labā izmantot ierēdņa tiesības uz atvaļinājumu ģimenes apstākļu dēļ viņu slimības gadījumā, pamatojoties uz 42.b pantu, vai ierēdņa tiesībām strādāt nepilnu laiku, pamatojoties uz 55.a pantu.
16 Skat. skaidrojumu šo secinājumu 47. punktā.
17 Spriedums, 1999. gada 10. jūnijs, Johannes (C‑430/97, EU:C:1999:293), 19. punkts. Minētais ir atkārtots pārskatīšanas sprieduma 31. punktā.
18 Spriedums, 1975. gada 11. marts, Porrini u.c. (65/74, EU:C:1975:38).
19 Spriedums, 1987. gada 15. janvāris, Ainsworth u.c./Komisija un Padome (271/83, 15/84, 36/84, 113/84, 158/84, 203/84 un 13/85, EU:C:1987:7).
20 Spriedums, 1997. gada 16. aprīlis, Kuchlenz‑Winter/Komisija (T‑66/95, EU:T:1997:56).
21 Spriedums, 2004. gada 21. aprīlis, M/Eiropas Savienības Tiesa (T‑172/01, EU:T:2004:108).
22 Kā tas bija sprieduma, 1997. gada 16. aprīlis, Kuchlenz‑Winter/Komisija (T‑66/95, EU:T:1997:56) gadījumā.
23 Kā tas bija sprieduma, 2004. gada 21. aprīlis, M/Eiropas Savienības tiesa (T‑172/01, EU:T:2004:108) gadījumā.
24 Spriedums, 2017. gada 7. decembris, Missir Mamachi di Lusignano u.c./Komisija (T‑401/11 P RENV‑RX, EU:T:2017:874).
25 Skat. šo secinājumu 8. zemsvītras piezīmē uzskaitītās lietas.
26 Pārskatīšanas sprieduma 34. punkts.
27 Apelācijas sūdzībā Komisija ir secinājusi, ka Civildienesta noteikumu 73. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir uzskaitītas personas, kurām saskaņā ar šiem noteikumiem ir tiesības prasīt zaudējumu atlīdzību ierēdņa nāves gadījumā, tādējādi vienīgi tās, nevis kāda cita persona, var tikt uzskatītas par “personām, uz kurām attiecas Civildienesta noteikumi”.
28 Pārskatīšanas spriedums un 2017. gada 7. decembra spriedums Missir Mamachi di Lusignano u.c./Komisija (T‑401/11 P RENV‑RX, EU:T:2017:874).
29 Padomes Lēmums 2004/752/EK, Euratom (2004. gada 2. novembris), ar ko izveido Eiropas Savienības Civildienesta tiesu (OV 2004, L 333, 7. lpp.).
30 Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES, Euratom) 2016/1192 (2016. gada 6. jūlijs) par to, lai Vispārējai tiesai nodotu kompetenci pirmajā instancē izskatīt domstarpības starp Eiropas Savienību un tās darbiniekiem (OV 2016, L 200, 137. lpp.).
31 Venēcijas komisijas izpratnē tiesību normu paredzamība ir daļa no uz tiesiskumu attiecināmajām prasībām. Eiropas Padomes komisija “Demokrātija caur tiesībām” (turpmāk tekstā – “Venēcijas komisija”), Rule of Law Checklist, Strasbūra, 2016, 15. lpp.
32 Ģenerāladvokāta M. Vatelē [M. Wathelet] viedoklis lietā Review Missir Mamachi di Lusignano/Komisija (C‑417/14 RX‑II, EU:C:2015:593, 60.–62. punkts).
33 Pārsūdzētā sprieduma 62. punkts.
34 Skat. skaidrojumu šo secinājumu 70.–77. punktā.
35 Pārskatīšanas sprieduma 42. punkts, mans izcēlums.
36 Pārsūdzētā sprieduma 61. punkts.
37 Skat., piemēram, spriedumu, 2019. gada 11. jūnijs, De Esteban Alonso/Komisija (T‑138/18, EU:T:2019:398).
38 Skat., piemēram, spriedumu, 2012. gada 12. jūlijs, Komisija/Nanopoulos (T‑308/10 P, EU:T:2012:370, 61. punkts).
39 Skat., piemēram, spriedumu, 2003. gada 23. oktobris, Sautelet/Komisija (T‑25/02, EU:T:2003:285).
40 Spriedums, 1974. gada 8. oktobris, Union syndicale – Service public européen u.c./Padome (175/73, EU:C:1974:95, 19. punkts).