Pagaidu versija
ĢENERĀLADVOKĀTES LAILAS MEDINAS
SECINĀJUMI,
sniegti 2026. gada 1. oktobrī (1)
Lieta C‑12/25
Bisdom Gent VZW
pret
Gegevensbeschermingsautoriteit,
piedaloties
JM,
Unie Vrijzinnige Verenigingen VZW,
Centre d’Action Laïque VZW,
Centrale Raad der niet confessionele levensbeschouwelijke gemeenschappen van België VZW,
FA,
MO,
RV,
TA,
CH,
LV,
NA,
BU,
MI,
DO,
BZ,
DF,
RA,
JD
(Hof van beroep te Brussel (Briseles apelācijas tiesa, Beļģija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Fizisko personu aizsardzība attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīva aprite – Reliģiskās apvienības – Kristību reģistrs – Regulas (ES) 2016/679 6., 17., 21. un 89. pants – Jēdziens “kartotēka” – Tiesības uz datu dzēšanu – Apstrādes likumīgums – Tiesības iebilst – Apstrāde arhivēšanas nolūkos sabiedrības interesēs vai vēstures pētniecības nolūkos – Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7., 8. un 10. pants – Privātās un ģimenes dzīves neaizskaramība – Personas datu aizsardzība – Domu, pārliecības un ticības brīvība – LESD 17. pants – Neitralitātes un autonomijas principi
I. Ievads
1. “Tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.” Šī frāze, kas vienā no sinoptiskajiem evaņģēlijiem piedēvēta Jēzum (2), bieži tiek uzskatīta par pamatdihotomijas atspoguļojumu, ar kuru indivīdi saskaras kopš aizlaikiem, nošķirot sekulārās valsts jomu (ar tās likumiem, kas attiecas uz visiem (3)) un uzskatu un reliģijas jomu (kas ietilpst ikvienas personas iekšējā apziņā (4)).
2. Šo izteicienu daudzi uzskata par aicinājumu nošķirt baznīcu un valsti. Tomēr vēsture liecina, ka reliģijām un baznīcām gan Eiropā, gan citviet ir bijusi būtiska ietekme uz politiskās valdības leģitimitāti, vietējās kultūras attīstību un sabiedrības identitātes veidošanu. Tādējādi laicīgie likumi gadsimtiem ilgi ir reglamentējuši dažus aspektus gan attiecībā uz reliģiju (ko saprot kā uzskatu sistēmu), gan baznīcām (proti, kopienām un iestādēm, kas apvieno un pārstāv ticīgos).
3. Tā tas ir arī mūsdienu pasaulē, lai gan katras tiesību sistēmas īpatnības šajā jomā dažādās valstīs, arī Eiropā, atšķiras (5). Attiecībā uz Savienības tiesību sistēmu kopumā varētu apgalvot, ka “ķeizara” un “Dieva” attiecībām ir četri galvenie virzieni.
4. Pirmkārt, Eiropas Savienība atzīst reliģijas ieguldījumu mūsdienu Eiropas kultūras veidošanā. Kā izriet no LES preambulas, nolemjot izveidot Eiropas Savienību, Līgumu izstrādātāji it īpaši “[ir iedvesmojušies] no Eiropas kultūras, reliģijas un humānisma mantojuma, kas ir bijis pamats tam, ka ir izveidojušās cilvēka neaizskaramo un neatsavināmo tiesību, demokrātijas, vienlīdzības, brīvības un tiesiskuma kopējas vērtības” (6). Šis kopējais mantojums konkrētāk izpaužas it īpaši LES 2. pantā minētajās Savienības vērtībās un Hartā atzītajās pamattiesībās.
5. Otrkārt, ticības brīvība ir viena no šīm pamattiesībām, kas ir Hartas 10. pantā nostiprinātās “domu, pārliecības un ticības brīvības” neatņemama sastāvdaļa. Saskaņā ar šīs tiesību normas 1. punktu “ikvienam ir tiesības uz domu, pārliecības un ticības brīvību. Šīs tiesības ietver brīvību mainīt ticību vai pārliecību un brīvību individuāli vai kolektīvi un publiski vai privāti paust ticību vai pārliecību lūgšanās, mācībās, ieražās un ceremonijās” (7).
6. Treškārt, Eiropas Savienībai ir ierobežotas regulatīvās pilnvaras reliģijas jomā. Jo īpaši tā ir tikusi skaidri pilnvarota veikt attiecīgus pasākumus, lai cīnītos pret diskrimināciju, tostarp reliģijas vai uzskatu dēļ (8). Vispārīgāk – LESD 17. panta 1. punktā noteikts, ka “Savienība respektē un neskar baznīcu un reliģisko organizāciju vai apvienību statusu, kas noteikts dalībvalstu tiesību aktos”. Šajā normā ir izteikta Savienības neitralitāte attiecībā uz to, kā dalībvalstis organizē savas attiecības ar reliģiskajām organizācijām (9). Eiropas Savienība pieņem un atzīst, un neiejaucas pastāvošajā dažādībā attiecībās starp baznīcu un valsti, ko saglabājušas dalībvalstis.
7. No LESD 17. panta 1. punkta, lasot to Hartas 12. panta (“Pulcēšanās un biedrošanās brīvība”) kontekstā, izriet arī tas, ka reliģiskajām apvienībām ir autonomija pārvaldīt savas iekšējās lietas bez nepamatotas valsts iejaukšanās (10). Jēdziens “iekšējās lietas” būtu jāsaprot tā, ka tas aptver jautājumus, kuri ir tieši saistīti ar to fundamentālo ētiku, piemēram, iekšējām administratīvajām struktūrām, mācītāju ordinēšanu un doktrīnas jautājumiem.
8. Ceturtkārt, iepriekš minētos neitralitātes un autonomijas principus nevar interpretēt kā netiešu pamatu, lai uzskatītu, ka reliģiskās apvienības ir atbrīvotas no to Savienības tiesību normu ievērošanas, kas var ietekmēt to darbību (11). Dalībvalstis arī nedrīkst paredzēt noteikumus par izņēmumiem vai atkāpēm no piemērojamām Savienības tiesību normām, ja vien tas nav skaidri atļauts šajās tiesībās (12). Proti, Tiesa vairākās lietās ir lēmusi par to, vai ar Savienības tiesībām ir saderīga noteikta reliģisko apvienību (13) rīcība vai konkrēti valsts pasākumi, kas reglamentē šīs dalībvalsts attiecību ar šīm apvienībām aspektus (14).
9. Tas acīmredzami izriet no fakta, ka Eiropas Savienība ir tiesiska kopiena (15), kuras pamatā ir pārliecība, ka neviens un nekas nav augstāks par likumu un nevienam nav liegta tā sniegtā aizsardzība (16).
10. Šajā lietā priekšplānā ir mijiedarbība starp šīm iezīmēm un iespējamais saspīlējums, kas rodas šajā kontekstā. Ar saviem jautājumiem iesniedzējtiesa būtībā vaicā Tiesai, vai Vispārīgās datu aizsardzības regulas (17) (turpmāk – VDAR) tiesību normas ļauj personai, kura tikusi kristīta, vēl būdama nepilngadīga, bet pieaugušā vecumā vēlas saraut jebkādu saikni ar Romas katoļu baznīcu (18), panākt, ka tās personas dati tiek dzēsti no kristību reģistra.
11. Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jāņem vērā dažādi faktori, kas saistīti ar reliģiskajām tiesībām un brīvībām: personu tiesības mainīt reliģiju un tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību; baznīcas autonomija pārvaldīt savas iekšējās lietas pēc saviem ieskatiem; kā arī dalībvalstu rīcības brīvības apjoms, regulējot baznīcu lomu sabiedrībā. Tā kā šajā lietā minētie faktori sliecas dažādos virzienos, es uzskatu, ka starp tiem ir jāatrod taisnīgs līdzsvars. Ne reliģiskās apvienības, ne to pašreizējie vai bijušie locekļi nav pārāki par likumu vai neaizsargāti. Cik vien iespējams, ir jāsaskaņo abu pušu tiesības un intereses.
II. Tiesiskais regulējums
A. Eiropas Savienības tiesības
12. VDAR 2. panta – par šīs regulas materiālo darbības jomu – 1. punktā ir noteikts, ka šo regulu “piemēro personas datu apstrādei, kas pilnībā vai daļēji veikta ar automatizētiem līdzekļiem, un tādu personas datu apstrādei, kuri veido daļu no kartotēkas vai ir paredzēti, lai veidotu daļu no kartotēkas, ja apstrādi neveic ar automatizētiem līdzekļiem”.
13. VDAR 4. panta 6. punktā “kartotēka” šīs regulas izpratnē ir definēta kā “jebkurš strukturēts personas datu kopums, kas ir pieejams saskaņā ar konkrētiem kritērijiem, neatkarīgi no tā, vai datu kopums ir centralizēts, decentralizēts vai izkliedēts, pamatojoties uz funkcionālu vai ģeogrāfisku motivāciju”.
14. VDAR 6. pants “Apstrādes likumīgums” noteic:
“1. Apstrāde ir likumīga tikai tādā apmērā un tikai tad, ja ir piemērojams vismaz viens no turpmāk minētajiem pamatojumiem:
[..]
f) apstrāde ir vajadzīga pārziņa vai trešās personas leģitīmo interešu ievērošanai, izņemot, ja datu subjekta intereses vai pamattiesības un pamatbrīvības, kurām nepieciešama personas datu aizsardzība, ir svarīgākas par šādām interesēm, jo īpaši, ja datu subjekts ir bērns.
[..]”
15. VDAR 9. pantā “Īpašu kategoriju personas datu apstrāde” noteikts:
“1. Ir aizliegta tādu personas datu apstrāde, kas atklāj rases vai etnisko piederību, politiskos uzskatus, reliģisko vai filozofisko pārliecību vai dalību arodbiedrībās, un ģenētisko datu, biometrisko datu, lai veiktu fiziskas personas unikālu identifikāciju, veselības datu vai datu par fiziskas personas dzimumdzīvi vai seksuālo orientāciju apstrāde.
2. Šā panta 1. punktu nepiemēro, ja ir piemērojams kāds no šādiem pamatojumiem:
[..]
d) veicot leģitīmas darbības un nodrošinot atbilstošas garantijas, apstrādi veic fonds, apvienība vai jebkura cita bezpeļņas struktūra, kas to dara ar politisku, filozofisku, reliģisku vai ar arodbiedrībām saistītu mērķi un ar nosacījumu, ka apstrāde attiecas tikai uz šīs struktūras locekļiem vai bijušajiem locekļiem, vai personām, kas ar šo struktūru uztur regulārus sakarus saistībā ar tās nolūkiem, un ka bez datu subjekta piekrišanas personas datus neizpauž ārpus minētās struktūras;
[..].”
16. VDAR 17. pantā par tiesībām uz dzēšanu (tiesības “tikt aizmirstam”)” paredzēts:
“1. Datu subjektam ir tiesības panākt, lai pārzinis bez nepamatotas kavēšanās dzēstu datu subjekta personas datus, un pārziņa pienākums ir bez nepamatotas kavēšanās dzēst personas datus, ja pastāv viens no šādiem nosacījumiem:
[..]
c) datu subjekts iebilst pret apstrādi saskaņā ar 21. panta 1. punktu, un apstrādei nav nekāda svarīgāka leģitīma pamata, vai arī datu subjekts iebilst pret apstrādi saskaņā ar 21. panta 2. punktu;
d) personas dati ir apstrādāti nelikumīgi;
[..].
3. Šā panta 1. un 2. punktu nepiemēro, ciktāl apstrāde ir nepieciešama:
[..]
d) arhivēšanas nolūkos sabiedrības interesēs, zinātniskās vai vēstures pētniecības nolūkos vai statistikas nolūkos saskaņā ar 89. panta 1. punktu, ciktāl 1. punktā minētās tiesības varētu neļaut vai būtiski traucēt sasniegt minētās apstrādes mērķus; [..]
[..].”
17. Šīs regulas 21. panta “Tiesības iebilst” 1. punktā paredzēts:
“Datu subjektam, balstoties uz iemesliem saistībā ar viņa īpašo situāciju, ir tiesības jebkurā laikā iebilst pret savu personas datu apstrādi, kas pamatojas uz 6. panta 1. punkta e) vai f) apakšpunktu, tostarp profilēšanu, kas pamatojas uz minētajiem noteikumiem. Pārzinis personas datus vairs neapstrādā, izņemot, ja pārzinis norāda uz pārliecinošiem leģitīmiem apstrādes iemesliem, kas ir svarīgāki par datu subjekta interesēm, tiesībām un brīvībām, vai lai celtu, īstenotu vai aizstāvētu likumīgas prasības.”
18. VDAR 89. pantā “Garantijas un atkāpes, kas attiecas uz apstrādi arhivēšanas nolūkos sabiedrības interesēs, zinātniskās vai vēstures pētniecības nolūkos vai statistikas nolūkos” noteikts:
“1. Uz apstrādi arhivēšanas nolūkos sabiedrības interesēs, zinātniskās vai vēstures pētniecības nolūkos vai statistikas nolūkos saskaņā ar šo regulu attiecas atbilstošas garantijas datu subjekta tiesībām un brīvībām. Ar minētajām garantijām nodrošina, ka pastāv tehniski un organizatoriski pasākumi, jo īpaši, lai nodrošinātu datu minimizēšanas principa ievērošanu. Minētie pasākumi var ietvert pseidonimizēšanu, ar noteikumu, ka minētos nolūkus var sasniegt minētajā veidā. Ja minētos nolūkus var sasniegt, veicot turpmāku apstrādi, kas neļauj vai vairs neļauj identificēt datu subjektus, minētos nolūkus sasniedz minētajā veidā.
2. Ja personas datus apstrādā zinātniskās vai vēstures pētniecības nolūkos vai statistikas nolūkos, Savienības vai dalībvalsts tiesību aktos var paredzēt atkāpes no tiesībām, kas minētas 15., 16., 18. un 21. pantā, ņemot vērā šā panta 1. punktā minētos nosacījumus un garantijas, ciktāl šādas tiesības var neļaut vai būtiski traucēt sasniegt konkrētos nolūkus, un šādas atkāpes ir vajadzīgas minēto nolūku sasniegšanai.
3. Ja personas datus apstrādā statistikas [arhivēšanas] nolūkos sabiedrības interesēs, Savienības vai dalībvalsts tiesību aktos var paredzēt atkāpes no tiesībām, kas minētas 15., 16., 18., 19., 20. un 21. pantā, ņemot vērā šā panta 1. punktā minētos nosacījumus un garantijas, ciktāl šādas tiesības var neļaut vai būtiski traucēt sasniegt konkrētos nolūkus, un šādas atkāpes ir vajadzīgas minēto nolūku sasniegšanai.
[..]”
19. VDAR 91. pantā “Esošie baznīcu un reliģisko apvienību datu aizsardzības noteikumi” paredzēts:
“1. Ja baznīca un reliģiska apvienība vai kopiena kādā dalībvalstī šīs regulas spēkā stāšanās laikā piemēro vispusīgus noteikumus par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz apstrādi, šādus noteikumus var turpināt piemērot ar noteikumu, ka tos saskaņo ar šo regulu.
2. Baznīcas un reliģiskas apvienības, kas piemēro vispusīgus noteikumus saskaņā ar šā panta 1. punktu, ir pakļautas neatkarīgas pārraudzības iestādes pārraudzībai, kura var būt specifiska, ar noteikumu, ka tā atbilst nosacījumiem, kas paredzēti šīs regulas VI nodaļā.”
B. Valsts tiesiskais regulējums
20. Beļģijas Konstitūcijas 19. pantā paredzēts:
“Tiek garantēta ticības brīvība, tās publiskas izpausmes un brīvība paust savu viedokli par visiem jautājumiem, bet par pārkāpumiem, kas izdarīti, īstenojot šo brīvību, var sodīt.”
21. Beļģijas Konstitūcijas 21. pants formulēts šādi:
“Valstij nav tiesību iejaukties ne jebkuras reliģijas garīdznieku iecelšanā, ne to norīkošanā, ne arī aizliegt šiem garīdzniekiem sazināties ar saviem augstākstāvošajiem, publicēt to aktus, bet pēdējā minētajā gadījumā tiek piemēroti parastie pienākumi preses un publikāciju jomā.
[..]”
III. Fakti, tiesvedība un prejudiciālie jautājumi
22. 1955. gada 26. jūnijā JM – sūdzības iesniedzējs tiesvedībā Gegevensbeschermingsautoriteit / Autorité de protection des données (Datu aizsardzības iestāde, Beļģija; turpmāk – GBA) Strīdu palātā (19) – bija ticis kristīts Beilokes [Bijloke] draudzē Ģentē [Gent] (Beļģija). 2021. gada 25. marta vēstulē viņš vērsās Bisdom Gent (Ģentes diecēze) un lūdza, piemērojot VDAR, dzēst jebkādu atsauci uz viņa personu no visiem fiziskajiem vai digitālajiem reģistriem vai arhīviem.
23. Pēc tam Bisdom Gent reģistrēja JM izstāšanos no baznīcas 2021. gada 2. aprīlī, pārsvītrojot attiecīgos personas datus, bet tie palika salasāmi. 2021. gada 7. aprīlī Bisdom Gent vēstulē informēja JM, ka viņa izstāšanās no Romas katoļu baznīcas ir reģistrēta Ģentes draudzes no baznīcas izstājušos personu sarakstā.
24. Bisdom Gent adresētajā 2021. gada 14. aprīļa vēstulē JM pauda neapmierinātību par šādu pieeju un atkārtoti lūdza dzēst visus ar viņu saistītos personas datus no visiem fiziskajiem vai digitālajiem reģistriem vai arhīviem. Tajā pašā dienā JM iesniedza sūdzību GBA, norādot, ka nepiekrīt Bisdom Gent sniegtajai VDAR interpretācijai, un pieprasot, lai tiktu dzēsta jebkāda saikne starp viņa personu un jebkuru reliģisku vai filozofijā balstītu organizāciju.
25. 2023. gada 19. decembra Lēmumā Nr. 169/2023 (turpmāk – apstrīdētais lēmums) GBA Strīdu palāta atzina, ka Bisdom Gent nav izpildījusi VDAR prasības, it īpaši 5. panta 1. punkta a) apakšpunktu, skatot to kopsakarā ar šīs regulas 6. panta 1. punkta f) apakšpunktu, kā arī 5. panta 1. punkta b) un c) apakšpunktu, 9. pantu un 12. panta 1.–4. punktu kopsakarā ar 13. un 17. pantu. Strīdu palāta uzdeva Bisdom Gent citastarp saskaņā ar VDAR 58. panta 2. punkta c) apakšpunktu izpildīt JM pieprasījumu izmantot savas tiesības iebilst un tiesības uz dzēšanu saskaņā ar VDAR 12. pantu un tādējādi pārtraukt viņa personas datu nelikumīgo apstrādi (VDAR 21. panta 1. punkts), kā arī dzēst viņa personas datus 30 dienu laikā no lēmuma paziņošanas dienas (VDAR 17. panta 1. punkta c) apakšpunkts).
26. Bisdom Gent par apstrīdēto lēmumu iesniedza apelācijas sūdzību Hof van beroep te Brussel (Briseles apelācijas tiesa, Beļģija). Šai tiesai radās šaubas par to, kā pareizi interpretēt attiecīgās Savienības tiesību normas, tādēļ tā nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“(1) Vai [VDAR] 17. pants kopsakarā ar tiesībām uz personas datu aizsardzību [Hartas] 8. panta izpratnē, domu, pārliecības un ticības brīvību Hartas 10. panta un [ECPAK] 9. panta izpratnē, kā arī baznīcas un valsts nošķirtības principu Beļģijas Konstitūcijas 19. un 21. panta izpratnē jāinterpretē tādējādi, ka personai, kura ir kristīta nepilngadīga un pēc pilngadības sasniegšanas vēlas izstāties no Romas katoļu baznīcas, ir tiesības uz savu personas datu dzēšanu no kristību reģistra?
(2) Vai, piemērojot [VDAR] 17. panta 1. punkta c) apakšpunktu, ir nozīme tam, ka, pēc pārziņa domām, ieraksts kristību reģistrā ietekmē iepriekš minētās pārziņa un viņa pārstāvētās Romas katoļu baznīcas apvienības pamattiesības (ticības brīvība)?
(3) Vai ir nozīme tam, ka šis kristību reģistrs ir nevis digitāls, bet gan unikāls fizisks informācijas nesējs no abām pusēm aprakstītu lapu grāmatas formā, kurā arī uz lapas otras puses ir ierakstīti citu datu subjektu dati?
(4) Vai ir nozīme tam, ka pati grāmata ir vēsturisks artefakts un ka kristību reģistrā ir unikāli reproducēti vēsturiski fakti, kuri nekur citur nav reģistrēti, tāpēc datu apstrāde notiek arī arhivēšanas nolūkos sabiedrības interesēs, zinātniskās vai vēstures pētniecības nolūkos vai statistikas nolūkos [VDAR] 17. panta 3. punkta d) apakšpunkta izpratnē?
(5) Ja pastāv tiesības uz dzēšanu saskaņā [VDAR] 17. panta 1. punktu un nav izņēmuma no šīm tiesībām saskaņā ar [VDAR] 17. panta 3. punktu, vai tad tiesības uz dzēšanu tiek īstenotas līdzvērtīgi, ja uz kristību reģistra malas tiek izdarīta atzīme, ka persona ir izstājusies no baznīcas?”
27. Rakstveida apsvērumus iesniedza Bisdom Gent, personas, kas iestājušās pamatlietā (JM, BZ, DF, RA, JD un FA), GBA, Čehijas, Francijas, Itālijas, Latvijas, Ungārijas, Austrijas un Rumānijas valdības un Eiropas Komisija. 2026. gada 30. jūnija tiesas sēdē tika uzklausīti šo lietas dalībnieku, izņemot Francijas, Ungārijas un Rumānijas valdības, mutvārdu paskaidrojumi un atbildes uz Tiesas uzdotajiem rakstveida un mutvārdu jautājumiem.
IV. Juridiskā analīze
28. Ar pieciem jautājumiem, kuri jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā Tiesai, vai VDAR 17. panta 1. un 3. punkts, lasot tos Hartas 8. un 10. panta kontekstā, jāinterpretē tādējādi, ka personai, kura ir tikusi kristīta, būdama nepilngadīga, un kura pieaugušā vecumā vēlas izstāties no attiecīgās reliģiskās apvienības (šajā gadījumā – Romas katoļu baznīcas), ir tiesības panākt, lai tās personas dati tiktu dzēsti no kristību reģistra. Apstiprinošas atbildes gadījumā iesniedzējtiesa vēlas arī noskaidrot, vai vienkārša atzīme uz kristību reģistra malas par to, ka persona ir atstājusi šo reliģisko apvienību, ir “dzēšana” VDAR 17. panta 1. un 3. punkta izpratnē.
29. Šajā ziņā iesniedzējtiesa uzsver, ka i) ieraksti kristību reģistrā ietekmē attiecīgās reliģiskās apvienības darbību veikšanu un ii) kristību reģistrs ir nevis digitāls, bet gan unikāls fizisks informācijas nesējs – grāmata ar abās pusēs aprakstītām lapām –, kurā ir ierakstīta arī informācija par citām kristītajām personām.
30. Savus secinājumus strukturēšu šādi.
31. Secinājumu pirmajā daļā (A) īsumā paskaidrošu, kāpēc pamatlietā ir piemērojama VDAR.
32. To otrā daļa (B) tiks veltīta svarīgo apstākļu novērtēšanai, lai noteiktu, vai sūdzības iesniedzējs var lietderīgi atsaukties uz kādu no VDAR 17. panta 1. punktā paredzētajiem dzēšanas iemesliem. Divi no šiem iemesliem var būt nozīmīgi šajā lietā. Pirmais attiecas uz sūdzības iesniedzēja personas datu iespējami nelikumīgu apstrādi, ko veicis pārzinis, un šajā nolūkā būs nepieciešams sīkāk aplūkot VDAR 6. panta 1. punkta f) apakšpunktu. Otrais iemesls attiecas uz sūdzības iesniedzēja tiesībām saskaņā ar VDAR 21. pantu iebilst pret viņa personas datu apstrādi.
33. Secinājumu trešā daļa (C) būs par pārziņa argumentu, ka pat tad, ja sūdzības iesniedzējs varētu balstīties uz kādu no VDAR 17. panta 1. punktā minētajiem dzēšanas iemesliem, viņa personas datu turpmāka apstrāde saskaņā ar šī panta 3. punktu tomēr varētu citastarp būt pamatota kā nepieciešama arhivēšanas nolūkos sabiedrības interesēs vai vēstures pētniecības nolūkos.
34. Visbeidzot secinājumu ceturtajā daļā (D) pievērsīšos jēdzienam “dzēšana” VDAR izpratnē.
A. VDAR piemērojamība
35. Visupirms ir jāizvērtē jautājums par to, vai VDAR normas ir piemērojamas pamatlietā, jo daži no lietas dalībniekiem, kas ir iesnieguši apsvērumus, par to ir pauduši šaubas.
36. VDAR saskaņā ar tās 2. panta 1. punktu “piemēro personas datu apstrādei, kas pilnībā vai daļēji veikta ar automatizētiem līdzekļiem, un tādu personas datu apstrādei, kuri veido daļu no kartotēkas vai ir paredzēti, lai veidotu daļu no kartotēkas, ja apstrādi neveic ar automatizētiem līdzekļiem”.
37. Ņemot vērā lietas dalībnieku rakstveida un mutvārdu apsvērumos izvirzītos argumentus, īsi jāapspriež četri jautājumi par VDAR piemērošanu pamatlietā ratione materiae, ratione personae un ratione temporis.
38. Pirmkārt, ņemot vērā VDAR 4. panta 1. punktā ietverto “personas datu” plašo definīciju, nav strīda par to, ka kristību reģistrā ir ietverti to personu personas dati, kas tikušas kristītas. Kanonisko tiesību kodeksa 877. kanona (turpmāk – Can.) 1. punktā ir noteikts, ka “tās vietas priesterim, kurā notiek kristības, rūpīgi un bez kavēšanās jāieraksta kristību reģistrā kristītās personas vārdi, norādot mācītāju, vecākus, krustvecākus un lieciniekus, ja tādi ir, kristīšanas vietu un datumu, kā arī personas dzimšanas datumu un vietu”.
39. Otrkārt, mani nepārliecina Bisdom Gent un Latvijas valdības argumenti, ka VDAR pamatlietā nav piemērojama, jo kristību reģistrs neesot “kartotēka” VDAR 4. panta 6. punkta izpratnē (20).
40. Šajā ziņā vispirmām kārtām atgādināšu – gan no VDAR 15. apsvēruma, gan no Tiesas judikatūras izriet, ka VDAR ir piemērojama ne tikai automatizētai personas datu apstrādei, bet arī manuālai personas datu apstrādei (21). Tomēr pēdējā minētajā gadījumā VDAR piemērošanas priekšnosacījums ir tas, ka šie dati ir daļa no kartotēkas vai ir paredzēti, lai tie būtu tās daļa.
41. Termins “kartotēka” VDAR 4. panta 6. punktā ir definēts kā “jebkurš strukturēts personas datu kopums, kas ir pieejams saskaņā ar konkrētiem kritērijiem, neatkarīgi no tā, vai datu kopums ir centralizēts, decentralizēts vai izkliedēts, pamatojoties uz funkcionālu vai ģeogrāfisku motivāciju”. VDAR nav noteikta “īpaša kārtība, kādā kartotēkai jābūt strukturētai vai kādā formā tai jābūt”(22). Proti, kā Tiesa ir nospriedusi, pats tiesību normas teksts (“jebkurš”) un tās mērķis (nodrošināt vienādu aizsardzības līmeni neatkarīgi no datu apstrādei izmantotajiem paņēmieniem (23)) prasa plašu jēdziena interpretāciju (24).
42. Tiesa ir nospriedusi, ka šajā ziņā nozīme ir tam, vai neatkarīgi no kartotēkas faktiskās struktūras vai formas tajā ietvertie personas dati ir sakārtoti atbilstoši īpašai loģikai, lai tos varētu viegli atrast (25). Šāda uz mērķi vērsta termina izpratne atbilst tā tehniskajai un vēsturiskajai nozīmei: arhivēšanas sistēmas patiešām ir arhīvzinātnes kodols; tā ir zināšanu un pētniecības joma, kuras pirmsākumi meklējami jau senajās tekstu fiksācijas metodēs – uz māla plāksnēm un papirusa ruļļos (26). Standarta metodes informācijas un dokumentu kārtošanai un arhivēšanai ietver alfabētiskās, ciparu, hronoloģiskās un subjektīvās sistēmas.
43. No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka Romas katoļu baznīcā kristīšanas fakti tiek reģistrēti, pamatojoties uz ģeogrāfisku kritēriju (tās draudzes reģistrā, kurā notiek kristības (27)), un attiecīgajā reģistrā tie tiek ierakstīti hronoloģiskā secībā (t. i., atkarībā no notikuma datuma). Tādējādi kristību reģistrā ir ietverts decentralizēts “strukturēts” personas datu kopums, kas ļauj viegli atrast visu informāciju par konkrētām kristībām atkarībā no to vietas un datuma.
44. Tomēr Latvijas valdība uzsver, ka kritēriji, kas izmantoti, lai strukturētu kartotēku, tieši neattiecas uz kristītajiem datu subjektiem. Manuprāt, tam nav nav nozīmes. Atšķirībā no VDAR priekšteces, Direktīvas 95/46/EK (28), regulā šāda prasība nekur nav noteikta, jo tas būtu pretrunā Tiesas sniegtajai jēdziena “kartotēka” plašajai interpretācijai un daļēji sadurtos ar šīs regulas 4. panta 6. punkta mērķiem.
45. Tāpat nav nozīmes nedz Bisdom Gent argumentam, ka reģistros ietvertie personas dati ir pieejami ļoti ierobežotam personu lokam, nedz – ka šo datu atrašanai ir nepieciešams iepriekš zināt mazliet sīkāku informāciju par attiecīgo notikumu. Tas, vai “strukturēts personas datu kopums” ir kartotēka VDAR 4. panta 6. punkta izpratnē, ir atkarīgs tikai no tā objektīvajām iezīmēm, nevis no to personu identitātes un/vai skaita, kuras tai var piekļūt, no viņu zināšanām par kartotēkas struktūru vai attiecīgā notikuma iezīmēm.
46. Līdz ar to kristību reģistri ir kartotēkas VDAR 4. panta 6. punkta izpratnē.
47. Treškārt, VDAR ratione personae ir piemērojama tādām struktūrām kā baznīcas un reliģiskās apvienības. Kā paskaidrots šo secinājumu 6.–9. punktā, no LESD 17. panta 1. punkta izrietošie autonomijas un neitralitātes principi to neliek apšaubīt. Šajā ziņā Tiesas judikatūra ir visai skaidra (29). Proti, vairākas VDAR normas skaidri attiecas uz regulas piemērošanu baznīcām un reliģiskām apvienībām (30).
48. Visbeidzot, ceturtkārt, skaidrības labad jāpiebilst, ka sūdzības iesniedzēja personas datu attiecīgā apstrāde šajā tiesvedībā acīmredzami nav tā apstrāde, kas attiecas uz viņa personas datu pirmo pierakstīšanu pēc kristību ceremonijas. Tas ir noticis krietni pirms jebkādu Savienības datu aizsardzības noteikumu stāšanās spēkā. Šajā ziņā vēlos norādīt, ka atbilstoši VDAR 91. panta 1. punktam, “ja baznīca un reliģiska apvienība vai kopiena kādā dalībvalstī šīs regulas spēkā stāšanās laikā piemēro vispusīgus noteikumus par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz apstrādi, šādus noteikumus var turpināt piemērot ar noteikumu, ka tos saskaņo ar šo regulu”.
49. Līdz ar to šajā tiesvedībā runa ir par datu apstrādes – glabāšanas un attiecīgā gadījumā izgūšanas un izmantošanas veidā (31) – likumīgumu, ņemot vērā pašlaik spēkā esošās Savienības tiesību normas (proti, VDAR normas, lasot tās Hartas normu kontekstā)(32). Jo īpaši turpmākajā analīzē galvenā uzmanība tiks pievērsta laikposmam, pēc kura sūdzības iesniedzējs ir lūdzis pārzini dzēst viņa personas datus no kristību reģistra.
50. Pamatojoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem, jākonstatē, ka VDAR ir piemērojama pamatlietā, kā to apstrīdētajā lēmumā pareizi ir konstatējusi GBA (33). Tāpēc tagad pievērsīšos dažādajām juridiskajām problēmām, kas izriet no prejudiciālajiem jautājumiem.
B. Dzēšanas iemesli
51. Šo jautājumu pamatā ir tiesības uz dzēšanu (jeb “tiesības tikt aizmirstam”), kas noteiktos apstākļos datu subjektiem ir piešķirtas ar VDAR 17. pantu. Rezumējot – galvenais jautājums ir par to, vai, kā apstrīdētajā lēmumā to ir noteikusi GBA, sūdzības iesniedzējam šajā lietā bija tiesības atsaukties uz šo tiesību normu, lai pieprasītu pārzinim (šajā gadījumā – Bisdom Gent) no kristību reģistra dzēst savus personas datus.
52. Jāatgādina, ka VDAR 17. panta 1. punktā ir uzskaitīti seši dažādi iemesli, kas datu subjektam dod tiesības panākt, lai pārzinis bez nepamatotas kavēšanās dzēstu datu subjekta personas datus, un pārziņa pienākums ir bez nepamatotas kavēšanās dzēst šos personas datus.
53. Pamatlietā sūdzības iesniedzējs un GBA atsaucās uz VDAR 17. panta 1. punkta c) un d) apakšpunktā minētajiem iemesliem. Minētā punkta c) apakšpunkts attiecas uz situāciju, kad datu subjekts iebilst pret apstrādi saskaņā ar VDAR 21. panta 1. punktu un nav svarīgāka leģitīma pamata apstrādei, savukārt d) apakšpunkts attiecas uz situāciju, kad datu subjekta personas dati ir apstrādāti nelikumīgi. Šajā lietā apstrādes likumīgums ir atkarīgs no tā, vai datu apstrāde saskaņā ar VDAR 6. panta 1. punkta f) apakšpunktu bija nepieciešama pārziņa leģitīmo interešu ievērošanai un vai tā neprevalē pār datu subjekta interesēm vai pamattiesībām un brīvībām, kurām nepieciešama aizsardzība (34).
54. Šie divi iemesli tiks izskatīti secīgi, sākot ar VDAR 17. panta 1. punkta d) apakšpunktā minēto iemeslu. Proti, Tiesa ir precizējusi: “Lai būtu piemērojams VDAR 21. pants un līdz ar to iespējami pastāvētu tiesības iebilst, jābūt likumīgai apstrādei.” (35)
55. Šī analīzes secība atspoguļo arī loģiku, kas ir pamatā abiem personas datu dzēšanas iemesliem. Būtībā abi šie iemesli prasa, lai kādā no juridiskās analīzes posmiem tiktu līdzsvarotas pretējo iesaistīto pušu tiesības un intereses: no vienas puses – datu pārziņa tiesības un intereses; no otras puses – datu subjektu tiesības un intereses. Ideālā gadījumā šīs tiesības un intereses būtu jāsaskaņo. Tomēr, ja tas tā nav, var būt nepieciešams noteikt, kurām no tām konkrētos apstākļos ir jāprevalē (36). Atkarībā no norādītā dzēšanas iemesla tas var sniegt dažādus rezultātus. Tas izriet no abu šajā lietā aplūkoto iemeslu atšķirīgajiem loģiskajiem pamatiem un rakstura.
56. VDAR 17. panta 1. punkta d) apakšpunkts lielā mērā ir retrospektīvs noteikums, kas būtībā ļauj datu subjektam reaģēt uz jau notikušu viņa datu nelikumīgu apstrādi. Nedrīkst ignorēt, ka saskaņā ar VDAR noteikumiem pārzinim ir jāspēj jebkurā laikā pierādīt, ka apstrāde tiek veikta saskaņā ar VDAR noteikumiem (37). Faktiski, ja apstrāde pamatojas uz VDAR 6. panta 1. punkta f) apakšpunktu, ir būtiski, ka, lai nodrošinātu apstrādes likumīgumu, pārzinim ir jālīdzsvaro dažādās konkurējošās intereses, pat pirms tiek veikta jebkāda apstrāde. Pēc definīcijas pārzinis šajā posmā var nezināt katras fiziskās personas, kuras datus plānots apstrādāt, īpašo situāciju (38).
57. Līdz ar to iepriekšējā punktā minētajai līdzsvarošanai ir jānotiek relatīvi plašā līmenī, galvenokārt koncentrējoties uz datu subjektu tiesībām un interesēm kopumā. Apstrādes likumīguma pārbaude ir stingra, bet, kā tiks paskaidrots turpmāk, ne tik stingra kā tā, kas piemērojama saskaņā ar 17. panta 1. punkta c) apakšpunktu.
58. VDAR 17. panta 1. punkta c) apakšpunkts ir vairāk uz nākotni vērsts noteikums, kas ļauj datu subjektiem iebilst pret savu datu apstrādi nākotnē tādu iemeslu dēļ, kas saistīti ar viņu konkrēto situāciju. Līdz ar to līdzsvarošana ir jāveic tad, kad pārzinis uzzina par datu subjekta iebildumu un tā iemesliem. Šādā gadījumā, ja visi vispārīgie faktori, kas ņemti vērā saskaņā ar šīs regulas 6. panta 1. punkta f) apakšpunktu, joprojām ir būtiski, šis ex post novērtējums papildina tos ar citiem faktoriem, kas ir specifiski datu subjektam, kurš ir iebildis pret apstrādi (39). Līdzsvarošana saskaņā ar 17. panta 1. punkta c) apakšpunktu faktiski ir vērsta uz “apstākļiem, kas saistīti ar datu subjekta konkrēto situāciju” (40).
59. Starp abiem noteikumiem pastāv vēl viena būtiska atšķirība: pārbaude, kuras nosacījumi jāizpilda datu pārzinim, lai pamatotu datu apstrādi, neraugoties uz datu subjekta iebildumu, ir īpaši stingra. Proti, ja datu subjekts iebilst saskaņā ar VDAR 21. panta 1. punktu, tikai “pārliecinoši leģitīmi iemesli” var prevalēt pār datu subjekta interesēm un tiesībām (41). Turklāt VDAR 21. panta 1. punkts ievieš prezumpciju par labu datu subjektam (42): pēc iebildumu paziņošanas pārzinim tas “personas datus vairs neapstrādā, izņemot, ja pārzinis norāda uz pārliecinošiem leģitīmiem apstrādes iemesliem, kas ir svarīgāki par datu subjekta interesēm, tiesībām un brīvībām” (43).
60. Man šķiet, ka šāds nošķīrums starp nepieciešamā novērtējuma veidu, ja var būt notikusi nelikumīga apstrāde, no vienas puses, un kad datu subjekts iebilst pret (iespējams, likumīgu) apstrādi, no otras puses, izriet jau no sprieduma Google Spain (44). Manu izpratni par VDAR 17. panta 1. punktu apstiprina arī šīs normas skaidrais formulējums: d) apakšpunktā ir izmantota darbības vārda saliktās tagadnes forma (“ir apstrādāti”), savukārt c) apakšpunktā – vienkāršās tagadnes forma (“iebilst”) (45).
61. Ņemot vērā iepriekš minēto, nākamajās iedaļās vispirms izvērtēšu, vai pārzinis pirms iepazīšanās ar sūdzības iesniedzēja iebildumu ir likumīgi apstrādājis viņa personas datus (1). Pēc tam izvērtēšu sūdzības iesniedzēja iespēju iebilst pret viņa personas datu apstrādi (2).
62. Taču vispirms jāizdara sistēmiska rakstura piezīme. No judikatūras izriet, ka abos gadījumos iesniedzējtiesai principā galu galā ir jāizvērtē, vai datu subjektam ir tiesības pieprasīt savu personas datu dzēšanu (46). Šai tiesai it īpaši ir jāizsver esošās tiesības un intereses, ņemot vērā kritērijus un elementus, kas noteikti Tiesas judikatūrā šajā jomā (47). Proti, šī novērtējuma rezultāts ir atkarīgs no katras situācijas konkrētajiem apstākļiem (48), kurus tādējādi labāk izvērtēt katrā atsevišķā gadījumā (49). Tomēr Tiesa, lemjot par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, drīkst sniegt precizējumus, pēc kuriem valsts tiesai vadīties šajā vērtējumā (50).
1. Par personas datu likumīgu apstrādi
63. Vai personas datu apstrāde ir likumīga vai nelikumīga, vispārīgi ir atkarīgs no tā, vai ir izpildīti abās turpmāk minētajās VDAR normās paredzētie nosacījumi (51).
64. Pirmkārt, šīs regulas 5. pants, kurā izklāstīti vairāki personas datu apstrādes pamatprincipi (jo īpaši prasība, ka dati ir “apstrādāti likumīgi, godprātīgi un [datu subjektam] pārredzamā veidā” un turklāt tie ir “adekvāti, atbilstīgi un ietver tikai to, kas nepieciešams to apstrādes nolūkos”). Pēdējam minētajam – datu minimizēšanas – principam būs īpaša nozīme juridiskajā analīzē šajā lietā (52).
65. Otrkārt, šīs regulas 6. pants, kurā ir sniegts “izsmeļošs un ierobežojošs” to gadījumu saraksts, kuros datu apstrāde ir likumīga (53). Kā Tiesa ir skaidri norādījusi, tajā paredzētie seši gadījumi ir alternatīvi (54) un ir jāinterpretē šauri (55), ņemot vērā VDAR 5. pantā noteiktos principus (56).
66. Šajā lietā ir arī trešā atbilstošā tiesību norma: VDAR 9. pants, kas attiecas uz īpašu kategoriju personas datu apstrādi. Jo īpaši 9. panta 1. punktā ir noteikts, ka principā ir aizliegts apstrādāt personas datus, kas citastarp atklāj reliģisko vai filozofisko pārliecību. Taču 9. panta 2. punkta d) apakšpunktā noteikts, ka šis aizliegums nav piemērojams situācijās, kad, “veicot leģitīmas darbības un nodrošinot atbilstošas garantijas, apstrādi veic fonds, apvienība vai jebkura cita bezpeļņas struktūra, kas to dara ar [citastarp reliģisku mērķi] un ar nosacījumu, ka apstrāde attiecas tikai uz šīs struktūras locekļiem vai bijušajiem locekļiem, vai personām, kas ar šo struktūru uztur regulārus sakarus saistībā ar tās nolūkiem, un ka bez datu subjekta piekrišanas personas datus neizpauž ārpus minētās struktūras”.
67. Šķiet, ka, ciktāl personas datu apstrāde, ko veic baznīca, i) attiecas uz personām, kas ir kristītas, un ii) tiek veikta nolūkos, kas saistīti ar tās parastajām reliģiskajām darbībām (piemēram, pareiza sakramentu vadība, kas tiks aplūkota turpinājumā), 9. panta 2. punkta d) apakšpunkta nosacījumi ir izpildīti. Īpaši jānorāda, ka attiecīgo personu personas dati ir pieejami tikai ierobežotam skaitam pie baznīcas piederīgo personu un ir ieviesti aizsardzības pasākumi neatļautas piekļuves novēršanai (piemēram, šos datus glabājot slēgtos seifos vai speciāli tam paredzētās telpās). Līdz ar to un ciktāl iesniedzējtiesa to apstiprina, VDAR 9. panta 1. punktā noteiktais apstrādes aizliegums, manuprāt, nav piemērojams tādai personas datu apstrādei kā pamatlietā aplūkotā.
68. Tas nozīmē, ka galvenais jautājums ir par to, vai ir piemērojams kāds no VDAR 6. pantā minētajiem apstrādes likumīguma pamatiem. Netiek apstrīdēts, ka Bisdom Gent veiktā sūdzības iesniedzēja personas datu apstrāde nav balstīta uz piekrišanu. Tomēr Bisdom Gent apgalvo, ka šāda apstrāde ir likumīga saskaņā ar VDAR 6. panta 1. punkta f) apakšpunktu. Šī norma ļauj apstrādāt personas datus, ja “apstrāde ir vajadzīga pārziņa vai trešās personas leģitīmo interešu ievērošanai, izņemot, ja datu subjekta intereses vai pamattiesības un pamatbrīvības, kurām nepieciešama personas datu aizsardzība, ir svarīgākas par šādām interesēm, jo īpaši, ja datu subjekts ir bērns”.
69. Saskaņā ar iedibināto judikatūru šajā tiesību normā ir paredzēti trīs kumulatīvi nosacījumi, lai personas datu apstrādi varētu atzīt par likumīgu: i) pārziņa vai trešās personas leģitīmu interešu īstenošana; ii) nepieciešamība apstrādāt personas datus šo leģitīmo interešu īstenošanai; un iii) datu subjekta intereses vai pamattiesības un pamatbrīvības neprevalē pār pārziņa vai trešās personas leģitīmajām interesēm (57).
a) Leģitīmo interešu īstenošana
70. Attiecībā uz pirmo nosacījumu Tiesa ir nospriedusi, ka, tā kā jēdziens “leģitīmas intereses” VDAR nav definēts, par leģitīmām principā var tikt uzskatīts plašs interešu klāsts. It īpaši šis jēdziens neaprobežojas tikai ar likumā aizsargātajām un noteiktajām interesēm (58).
71. Pamatnostādnēs 1/2024 EDAK pauda viedokli – lai pārziņa intereses tiktu uzskatītas par leģitīmām, tām jābūt: likumīgām (proti, tādām, kas nav pretrunā Savienības vai dalībvalsts tiesību aktiem), skaidri un precīzi formulētām (lai nodrošinātu to līdzsvaru ar datu subjektu tiesībām un interesēm), kā arī reālām un pastāvošām, nevis hipotētiskām (59). Šie trīs kritēriji ir skaidri pamatoti judikatūrā, un tiem šajā analīzē ir patiešām īpaša nozīme (60).
72. Šajā lietā Bisdom Gent uzsver, ka galvenais apstrādes mērķis ir nodrošināt sakramentu pareizu pārvaldību un tas nozīmē, ka ir precīzi jāreģistrē katram baznīcas loceklim sniegtais sakraments. It īpaši Bisdom Gent uzsver, ka kristīt personu var tikai vienu reizi un ka līdz ar to tas ir nepieciešams, lai novērstu, ka ticīgais tiktu kristīts divreiz.
73. Apstrīdētajā lēmumā GBA atzina, ka šādu mērķi var uzskatīt par “leģitīmām interesēm” VDAR 6. panta 1. punkta f) apakšpunkta izpratnē. Neviens no lietas dalībniekiem, kas iesniedza apsvērumus šajā tiesvedībā, šajā ziņā nepauda nekādas šaubas.
74. Arī es piekrītu GBA. Sakramenti ir reliģiski rituāli, kas Romas katoļu baznīcā ir ārkārtīgi svarīgi. Kristīšanai, kas ir viens no septiņiem šīs baznīcas atzītajiem sakramentiem, ir īpaša nozīme. Kanonisko tiesību kodeksā tas tiek saukts par “vārtiem uz sakramentiem” (61).
75. Kā uzsvērusi Tiesa, Hartas 10. panta 1. punktā nostiprinātās tiesības uz pārliecības un ticības brīvību ietver jebkuras personas tiesības individuāli vai kolektīvi un publiski vai privāti paust ticību vai pārliecību lūgšanās, mācībās, ieražās un ceremonijās. Hartā vārds “ticība” jāizprot plaši, aptverot gan forum internum, proti, ticības esības faktu, gan forum externum, proti, reliģiskās pārliecības izpausmi sabiedrībā. Reliģisku rituālu veikšana, piemēram, kristīšanas sakramenta sniegšana, ietilpst šīs brīvības forum externum (62).
76. Tāpēc, ņemot vērā LESD 17. panta 1. punktā nostiprinātos neitralitātes un autonomijas principus (63), ir loģiski, ka interese nodrošināt, ka sakramentu, tostarp kristīšanas, sniegšana tiek pareizi pārvaldīta, tiek uzskatīta par leģitīmu VDAR 6. panta 1. punkta f) apakšpunkta izpratnē. Šī interese atbilst trim kritērijiem, kas izklāstīti šo secinājumu 71. punktā: tā ir likumīga, pietiekami konkrēta un nav hipotētiska.
b) Datu apstrādes nepieciešamība
77. Attiecībā uz otro nosacījumu – nepieciešamības prasību – Tiesa ir konsekventi nospriedusi, ka tā “nav izpildīta, ja ar [..] datu apstrādi īstenoto mērķi saprātīgi var sasniegt tikpat efektīvi ar citiem līdzekļiem, kas mazāk aizskartu datu subjektu pamattiesības, [..] tādējādi no šādu datu aizsardzības principa var atkāpties un to ierobežot tikai tiktāl, cik tas ir absolūti nepieciešams” (64). Šajā kontekstā jāatgādina arī, ka “nosacījums par nepieciešamību apstrādāt datus jāaplūko kopā ar datu minimizēšanas principu, kurš nostiprināts VDAR 5. panta 1. punkta c) apakšpunktā un saskaņā ar kuru personas datiem jābūt adekvātiem, atbilstīgiem un jāietver tikai tas, kas nepieciešams to apstrādes nolūkos” (65).
78. Nepieciešamības prasībai ir divas savstarpēji papildinošas un cieši saistītas sastāvdaļas (66). Pirmkārt, ir svarīgi nodrošināt, lai pasākums būtu piemērots izvirzītā mērķa sasniegšanai. Acīmredzami pasākumu, ar ko nevar sasniegt nosprausto mērķi, nevar uzskatīt par “absolūti nepieciešamu šo leģitīmo interešu īstenošanai”. Otrkārt, ir jānoskaidro, vai pasākums ir būtisks: apstrāde nevar tikt uzskatīta par nepieciešamu, ja datu pārziņa interešu īstenošanu “saprātīgi var sasniegt tikpat efektīvi ar citiem līdzekļiem, kas mazāk aizskartu datu subjektu pamattiesības” (67).
79. Šajā lietā varētu apgalvot, ka tik ilgi, kamēr persona ietilpst (vai to var pamatoti uzskatīt) reliģiskā apvienībā, šī apvienība var leģitīmi uzskatīt par nepieciešamu uzturēt precīzus reģistrus par šai personai sniegtajiem sakramentiem. It īpaši kristīto ticīgo atbilstošo personas datu glabāšana tieši palīdz sasniegt mērķi nodrošināt sakramentu pareizu pārvaldību.
80. Turklāt, lai gan, iespējams, pastāv alternatīvi, attiecīgo datu subjektu tiesības un intereses mazāk ierobežojoši pasākumi (68), personas datu glabāšana kristību reģistrā, manuprāt, šķiet efektīvāks pasākums attiecībā uz visām reliģiskajai apvienībai piederīgajām personām. Apstrāde galu galā tiek veikta arī pašu datu subjektu interesēs – tiem var būt nepieciešams sniegt pierādījumus par kristīšanas faktu, kad tie lūdz sniegt kādu citu sakramentu. Tādēļ šajā kontekstā pārāk stingra nepieciešamības prasības piemērošana šķiet nepamatota (69).
81. Līdz ar to – ar nosacījumu, ka iesniedzējtiesa tam piekrīt, – šķiet, ka vairāki elementi apstiprina apstrādes nepieciešamību VDAR 6. panta 1. punkta f) apakšpunkta izpratnē.
c) Interešu līdzsvars
82. Visbeidzot, nosacījums, ka datu subjekta, uz kuru attiecas datu apstrāde, intereses vai pamattiesības un pamatbrīvības nav svarīgākas par pārziņa vai trešās personas leģitīmajām interesēm, prasa, lai valsts tiesas izsver un līdzsvaro šīs konkurējošās tiesības un intereses.
83. Metaforiski izsakoties, iesniedzējtiesai vienā svaru kausā jāliek datu subjekta tiesības un intereses, ko negatīvi ietekmētu turpmākā apstrāde, un otrā – pārziņa tiesības un intereses, kas tiktu negatīvi ietekmētas, izbeidzot apstrādi.
84. VDAR tekstā un Tiesas judikatūrā ir sniegtas dažas norādes par to, kā šis uzdevums ir jāveic.
85. Starp faktoriem, kas jāņem vērā, pirmkārt, ir “saprātīgas datu subjektu gaidas, kuru pamatā ir viņu attiecības ar pārzini [..] personas datu vākšanas laikā un saistībā ar to [..], ka var notikt minētajā nolūkā paredzēta apstrāde. Datu subjekta intereses un pamattiesības varētu būt svarīgākas par datu pārziņa interesēm, ja personas datus apstrādā apstākļos, kādos datu subjektiem nav pamatotu gaidu, ka apstrāde turpināsies (70).
86. Turklāt īpaši svarīgs ir apstrādes apjoms un tās ietekme uz datu subjektu tiesībām un interesēm (71). Attiecībā uz pēdējo minēto elementu, lai gan nav pienākuma pierādīt jebkāda veida kaitējumu, kas nodarīts datu subjektam (72), tas, protams, būtu īpaši svarīgs, ja tam būtu nodarīts fizisks, materiāls vai nemateriāls kaitējums (73), tostarp emocionālas ciešanas (74).
87. Plašais personu loks, kurām ir piekļuve attiecīgajiem personas datiem, un attiecīgā gadījumā šo datu izpaušanas tālejošās sekas, ko varētu radīt to apstrāde, datu subjekta tiesību aizskārumu varētu padarīt vēl jo smagāku (75). Savukārt dažos gadījumos ietekmi varētu uzskatīt par maznozīmīgu, ja apstrādātie dati ir publiski pieejami, atkarībā no tā, cik lielā mērā šie dati jau ir ietverti publiski pieejamos avotos (76). Turklāt attiecīgo datu apstrādes faktiskās ietekmes novērtēšana nav vienpusējs process: to veicot, protams, būtu jāņem vērā arī datu subjektu iespējamie ieguvumi no šīs apstrādes (77).
88. Turklāt, lai līdzsvarotu konkurējošās intereses, ir vajadzīga īpaša piesardzība, ja apstrādātie dati ietilpst konkrētā datu kategorijā VDAR 9. panta izpratnē (piemēram, tie, kas atklāj reliģisko vai filozofisko pārliecību) (78) vai ja tie attiecas uz bērnu, kā skaidri noteikts VDAR 6. panta 1. punkta f) apakšpunktā (79). Tāpat arī datu apstrādei ilgākā laikposmā var būt nepieciešama īpaša modrība no pārziņa puses, jo, ritot laikam, var mainīties gan pārziņa intereses datu apstrādē, gan šādu datu apstrādes ietekme uz datu subjektu tiesībām un interesēm (80).
89. Tajā pašā laikā šajā kontekstā var būt nozīme arī tam, vai pastāv atbilstoša aizsardzība pret nelikumīgu piekļuvi un apstrādi, lai nodrošinātu datu integritāti un konfidencialitāti (81).
90. Kā minēts iepriekš, iesniedzējtiesai ir jāizsver un jālīdzsvaro attiecīgās intereses, ņemot vērā izklāstītos kritērijus. Šajā lietā, manuprāt, īpaša uzmanība ir jāpievērš šādiem elementiem.
91. No vienas puses, apstrāde patiesi ietver īpašu datu kategoriju, kuri turklāt bieži attiecas uz bērniem. Tāpat ir skaidrs, ka apstrāde saduras ar vairākām datu subjektu pamattiesībām.
92. Pirmkārt, personas datu apstrāde, kas skar ļoti privātus jautājumus, piemēram, dzimšanas datumu un vietu, ģimenes saites un reliģisko pārliecību, aizskar šīs personas privātumu. Turklāt, tā kā šo datu apstrāde var notikt bez šīs personas piekrišanas un tā kā runa nav par vienreizēju vai gadījuma rakstura notikumu, bet tas, iespējams, varētu notikt atkārtoti šīs personas dzīves laikā, tas acīmredzami ietekmē tās tiesības uz pašnoteikšanos saistībā ar šo datu izmantošanu. Tāpēc iejaukšanās datu subjekta tiesībās uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību (Hartas 7. pants) un personas datu aizsardzību (Hartas 8. pants) nav noliedzama.
93. Otrkārt, ja persona ir tikusi kristīta bērnībā un tādējādi nav piekritusi datu apstrādei, šāda apstrāde notiek neatkarīgi no tā, vai datu subjekts uzskata, ka pieder pie attiecīgās reliģiskās apvienības. Kā ir konstatējusi ECT, “tiesībām paust savu ticību vai pārliecību ir arī negatīvs aspekts, proti, indivīda tiesības neatklāt savu ticību vai pārliecību un nerīkoties veidā, no kura varētu secināt, ka viņam ir vai nav šādas pārliecības” (82). Tādējādi datu apstrāde apdraud arī datu subjekta domu, pārliecības un ticības brīvību (Hartas 10. pants).
94. Tomēr, no otras puses, esmu jau paskaidrojusi, kāpēc pārzinis veic attiecīgo datu apstrādi, īstenojot leģitīmas intereses, kas arī ir aizsargātas ar Hartas 10. pantu.
95. Turklāt, kamēr var prezumēt, ka datu subjekts ir piederīgs attiecīgajai reliģiskajai apvienībai, šķiet, ka vairāki elementi norāda uz to, ka a priori nav notikusi nekāda būtiska negatīva iejaukšanās šī datu subjekta pamattiesībās.
96. Visupirms šķiet saprātīgi uzskatīt, ka persona, kas tikusi kristīta, parasti sagaida, ka tās personas dati tiks glabāti kristību reģistrā vismaz tik ilgi, kamēr šī persona uzskata sevi par šīs reliģiskās apvienības locekli. Arī apstrādes apjoms attiecībā uz apstrādāto datu daudzumu (kas attiecas uz kristītās personas identifikāciju) un veikto darbību skaitu un veidu (galvenokārt datu glabāšanu un piekļuvi tiem, kad nepieciešams) ir diezgan ierobežots. Ierobežots ir arī to personu loks, kurām ir piekļuve šai informācijai, un pastāv aizsardzības pasākumi pret neatļautu piekļuvi.
97. Turklāt, pat ja dati attiecas uz bērnu, lēmumu par to, ka viņa personas dati pēc kristībām tiek apstrādāti, visticamāk, apzināti pieņem šī bērna vecāki vai likumīgie pārstāvji, un tā ir viņu tiesību nodrošināt, ka viņu bērni tiek audzināti atbilstoši viņu reliģiskajai un filozofiskajai pārliecībai, izpausme (83).
98. Visbeidzot, bet ne mazāk svarīgi – kristīto personu dati, bez šaubām, tiek glabāti arī šo personu interesēs, ciktāl varētu rasties pienākums sniegt pierādījumus par kristīšanas faktu, ja tās vēlētos saņemt citus sakramentus (piemēram, tikt iesvētītas vai laulāties baznīcā).
99. Ņemot vērā iepriekš minēto un neskarot pārbaudi, kas jāveic iesniedzējtiesai, šķiet, ka var uzskatīt, ka baznīcas veiktā sūdzības iesniedzēja personas datu apstrāde, pirms datu subjekts cēla formālu iebildumu, bija atbilstoša VDAR 6. panta 1. punkta f) apakšpunktam. Ja tas tā patiešām izrādītos, tas nozīmētu, ka sūdzības iesniedzējs nevarētu pieprasīt savu personas datu dzēšanu, pamatojoties uz VDAR 17. panta 1. punkta d) apakšpunktu, pirms Bisdom Gent tikusi informēta par iebildumiem pret viņa datu apstrādi.
100. Novērtējums par to, vai sūdzības iesniedzējs var pieprasīt dzēšanu, iebilstot pret apstrādi, ir jautājums, kas jārisina, pamatojoties uz VDAR 17. panta 1. punkta c) apakšpunktu. Šajā tiesību normā ir atsauce uz šīs regulas 21. panta 1. punktu.
2. Datu subjekts iebilst pret datu apstrādi
101. VDAR 21. panta 1. punkts noteic, ka datu subjektam, balstoties uz iemesliem saistībā ar savu īpašo situāciju, ir tiesības jebkurā laikā iebilst pret savu personas datu apstrādi, pamatojoties citastarp uz šīs regulas 6. panta 1. punkta f) apakšpunktu, kā tas ir pamatlietā. Tomēr minētais noteikums ļauj pārzinim turpināt datu apstrādi, tostarp tad, ja tas “norāda uz pārliecinošiem leģitīmiem [..] iemesliem, kas ir svarīgāki par datu subjekta interesēm, tiesībām un brīvībām”.
102. Kā minēts iepriekš, VDAR 21. panta 1. punktā ir noteikts diezgan stingrs kritērijs, kas pārzinim ir jāizpilda, lai pamatotu personas datu apstrādi, neraugoties uz datu subjekta iebildumiem šajā sakarā. Proti, šī tiesību norma pārzinim iebildumu ļauj noraidīt tikai tad, ja tas pierāda pārliecinošus apstrādes iemeslus, un pierādīšanas pienākums šajā ziņā ir pārzinim. Patiešām, standarta noteikums ir tāds, ka iebilduma saņemšanas gadījumā pārzinim ir jāpārtrauc apstrāde (“pārzinis personas datus vairs neapstrādā, izņemot, ja [..]”) (84).
103. Šajā posmā var būt lietderīgi izvērtēt jēdziena “pārliecinošs” nozīmi. Tas nav nedz definēts VDAR, nedz arī no normas teksta ir īsti noprotams, uz ko tieši šis īpašības vārds attiecas. Tas varētu attiekties uz “leģitīmiem iemesliem”: iemesliem, uz kuriem pārzinis balstās, jābūt ne vien “leģitīmiem”, bet arī būtiskiem vai vitāli svarīgiem pārziņa veiktajai darbībai (85). Tomēr tas varētu attiekties arī uz datu pārziņa neapejamo vajadzību apstrādāt datus. Lai gan VDAR 21. panta 2. punktā nav skaidras atsauces uz nepieciešamības prasību, tas joprojām ir būtisks analīzes elements (86). Visbeidzot, tas varētu arī tikai atspoguļot datu subjekta tiesību un interešu lielo svarīgumu, tās līdzsvarojot ar pārziņa tiesībām un interesēm (87).
104. Manuprāt, visi trīs iepriekš izklāstītie viedokļi ir pareizi: termins “pārliecinošs” caurvij visu trīs prasību novērtējumus. Šis jēdziens, tāpat kā ekvivalenti izteicieni, kas izmantoti citās regulas valodu versijās (88), ir skaidrs, jo tas atspoguļo prasību par tādu iemeslu ticamību un spēku, kas ļauj pārzinim neievērot datu subjekta skaidro gribu.
105. Kā EDAK norādījusi Pamatnostādnēs 1/2024, šis termins nozīmē, ka pārzinim ir augstāks slieksnis par to, kas piemērojams saskaņā ar VDAR 17. panta 1. punkta d) apakšpunktu (89). Šī interpretācija ir skaidri apstiprināta judikatūrā. Tiesa ir nospriedusi, ka tad, ja ir celts iebildums saskaņā ar VDAR 21. panta 1. punktu, tikai “izņēmuma kārtā” valsts tiesa var konstatēt, ka pastāv pārliecinoši leģitīmi iemesli, kas var pamatot attiecīgo apstrādi (90).
106. Proti, ja VDAR 17. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzētā pārbaude nebūtu stingrāka par d) apakšpunktā noteikto, tas nozīmētu, ka attiecīgais datu subjekts nekad nevarētu iebilst pret apstrādi uz šīs regulas 6. panta 1. punkta f) apakšpunkta pamata (91). Tas daļēji atņemtu VDAR 21. panta 1. punktam tā lietderīgo iedarbību un liktu apšaubīt Tiesas secinājumu, ka tiesību iebilst priekšnosacījums ir likumīga apstrāde (92).
107. Šī īpaši stingrā pārbaude atspoguļo pamatprincipu, kas ir pašā VDAR noteikumu kopuma pamatā: personas datu apstrāde ir aizliegta, ja vien tā nav skaidri atļauta. Tās 6. panta 1. punkts šajā ziņā ir skaidrs: “Apstrāde ir likumīga tikai tādā apmērā un tikai tad, ja ir piemērojams vismaz viens no turpmāk minētajiem pamatojumiem [..].” (93) Šie pamatojumi ir jāinterpretē šauri, kā Tiesa to ir vairākkārt norādījusi (94).
108. Kā izriet no VDAR 7. apsvēruma, pamatā ir ideja, ka “fiziskām personām būtu jāspēj kontrolēt savus personas datus”. VDAR 21. pants ir šī principa tieša izpausme(95). Šajā kontekstā ir pašsaprotami, ka ir nepieciešams īpašs pamatojums, lai apstrādātu tādas personas datus, kas ne tikai nekad nav piekritusi apstrādei, bet arī ir skaidri pret to iebildusi. Tas atbilst VDAR galvenajam mērķim – nodrošināt augstu aizsardzības līmeni fizisko personu pamattiesībām un brīvībām, jo īpaši to tiesībām uz privāto dzīvi un personas datu aizsardzību, kā tas ir noteikts Hartas 7. un 8. pantā un LESD 16. panta 1. punktā (96).
109. Ja tas patiešām tā ir, tad loģiski ir uzskatīt, ka īpašības vārds “pārliecinošs” ir īpaši nozīmīgs visos trijos iesniedzējtiesai veicamā juridiskā izvērtējuma posmos: pārziņa norādīto interešu un apstrādes nepieciešamības izvērtēšana, kā arī iesaistīto konkurējošo tiesību un interešu līdzsvarošana.
110. Ņemot vērā iepriekš minēto, jautājums par to, vai sūdzības iesniedzējs šajā lietā varētu sekmīgi iebilst pret savu personas datu apstrādi, pamatojoties uz VDAR 17. panta 1. punkta c) apakšpunktu, prasa rūpīgu izvērtējumu, kas, manuprāt, ir daudz sarežģītāks par iepriekš veikto vērtējumu par attiecīgās apstrādes likumīgumu.
a) Pārliecinoši un leģitīmi iemesli
111. Pirmkārt, attiecībā uz nosacījumu, ka pārzinim ir jāpierāda, ka pastāv “pārliecinoši un leģitīmi iemesli” apstrādei, piekrītu EDAK viedoklim, ka norādītajiem apstrādes iemesliem “jābūt būtiskiem pārzinim (vai trešai personai, kuras leģitīmajās interesēs dati tiek apstrādāti), lai tos uzskatītu par pārliecinošiem” (97).
112. Citiem vārdiem, nepietiek tikai ar to, ka pārziņa intereses saistībā ar apstrādi ir likumīgas. Manuprāt, šīs intereses ir jāvar uzskatīt par īpaši aizsargājamām saskaņā ar Savienības vai valsts tiesību aktiem un šo interešu īstenošanai ir jābūt tieši saistītai ar kādu no pārziņa pamatfunkcijām.
113. Manuprāt, ir grūti skaidri nošķirt intereses, kas var radīt “pārliecinošus leģitīmus iemeslus”, no tām, kas to nevar. Proti, tās nevar vērtēt abstrakti, bet tikai konkrētā un individuālā līmenī, ņemot vērā katras lietas apstākļus. Ievērojot to, piebildīšu, ka, piemēram, intereses, kas saistītas ar cilvēka cieņas, cilvēku veselības vai vides aizsardzību, manuprāt, varētu izturēt pārbaudi, nekā tas būtu ar vienkārši komerciālām interesēm (98). Un tomēr ne visas ar tirdzniecību saistītās vai ekonomiskā rakstura intereses ir vienlīdzīgas: piemēram, interese par esoša līguma izpildi šķiet aizsargājama vairāk nekā interese par efektīvas mārketinga stratēģijas izstrādi (99). Turklāt, tā kā komerciālo mērķu sasniegšana ir atsevišķu subjektu pastāvēšanas iemesls, to datu apstrādes iespēju ierobežošana dažkārt var apdraudēt to pamatdarbību.
114. Šajā lietā, kā jau tika izklāstīts, pārzinis apgalvo, ka attiecīgo personas datu apstrāde ir nepieciešama, lai nodrošinātu sakramentu pareizu pārvaldību. Tā ir interese, kas nesaraujami saistīta ar ticības brīvības forum externum īstenošanu un nepieciešamību nodrošināt reliģisko apvienību funkcionālo autonomiju. Tās ir tiesības un intereses, kurām ir liela nozīme gan Eiropas Savienības, gan dalībvalstu tiesību sistēmās. Turklāt pastāv acīmredzama saikne starp baznīcas garīgo uzdevumu un sakramentu pareizu pārvaldību.
115. Līdz ar to Bisdom Gent norādītās intereses principā var uzskatīt par “pārliecinošām” VDAR 21. panta 1. punkta izpratnē.
b) Datu apstrādes nepieciešamība
116. Tagad pievērsīšos nosacījumam par šādas apstrādes nepieciešamību izvirzītā mērķa sasniegšanai. Vispirms jānorāda, ka apstrādes iemeslus diez vai var uzskatīt par “pārliecinošiem”, ja vien netiek rūpīgi pārbaudīts, vai ir izpildīta prasība par apstrādes piemērotību tās mērķa sasniegšanai un par tās samērīgumu. Kā pareizi norāda EDAK, “pierādīt, ka apstrāde būtu tikai labvēlīga vai izdevīga pārzinim, ne vienmēr atbilstu [šim] slieksnim” (100). A fortiori – tas, kam pārzinis subjektīvi dod priekšroku, nevar būt līdzvērtīgs imperatīvai vajadzībai veikt datu apstrādes darbības (101).
117. Manuprāt, šajā ziņā izšķiroša nozīme ir tam, vai tas, ka pārzinim tiktu liegta iespēja apstrādāt attiecīgos personas datus, kritiski apdraudētu tā iespējas veikt statūtos definēto uzdevumu. Tādā gadījumā, kāds ir šajā lietā, tas nozīmētu noteikt, vai fakts, ka Bisdom Gent tiktu liegta iespēja uzglabāt un izgūt sūdzības iesniedzēja personas datus, nopietni traucētu tās garīgo misiju.
118. Vērtējums tik tiešām ir sarežģīts.
119. No vienas puses, ir saprātīgi, ka, ņemot vērā nozīmi, kāda katoliskajā doktrīnā ir sakramentiem un galvenokārt kristīšanai, baznīca varētu uzskatīt, ka ir svarīgi reģistrus saglabāt cik vien iespējams neskartus un pilnīgus. No baznīcas viedokļa šķiet loģiski, ka, tad ja kristīšanu uzskata par “vienreiz mūžā” sniedzamu sakramentu un par iespēju saņemt citus sakramentus nākotnē, kristīto personu datus nevar dzēst pat tad, ja šai personai ir nodoms saraut saites ar baznīcu. Manā ieskatā – saskaņā ar Romas katoļu baznīcas doktrīnu kristīšanas sekas ir paliekošas. No šāda viedokļa, iespējams, ir pareizāk kristību reģistrā vienkārši pievienot informāciju par šīs personas nodomu vairs nepiederēt pie baznīcas.
120. Šajā kontekstā lietderīgi būtu uzsvērt – VDAR 9. panta 2. punkta d) apakšpunktā ir skaidri atzīts, ka struktūrai, kas īsteno filozofisku vai reliģisku mērķi, var būt nepieciešams apstrādāt gan tās pašreizējo, gan bijušo locekļu personas datus.
121. Tomēr, no otras puses, vairāki faktori, šķiet, norāda uz to, ka iespējas zaudēšana apstrādāt sūdzības iesniedzēja personas datus nevarētu būtiski ierobežot Bisdom Gent spēju pildīt savu garīgo misiju.
122. Pirmkārt, scenārijs, ka sūdzības iesniedzējs nākotnē varētu vēlēties pievienoties baznīcai un šajā kontekstā saņemt citus sakramentus, ir noteikti iespējams, kaut arī maz ticams, ņemot vērā vecumu, kādā sūdzības iesniedzējs ir izmantojis tam VDAR paredzētās tiesības, un iemeslus, ko tas izvirzījis savā pieprasījumā dzēst viņa personas datus (102). Katrā ziņā VDAR 64. apsvērumā teikts, ka pārzinim nebūtu jāglabā personas dati, ja vienīgais šādas glabāšanas nolūks ir būt spējīgam reaģēt uz iespējamiem pieprasījumiem (103).
123. Otrkārt, nav pilnīgi skaidrs, kādos apstākļos varētu pastāvēt reāls risks, ka tāda persona kā sūdzības iesniedzējs varētu tikt kristīta divreiz. Aicināta tiesas sēdē izskaidrot savus argumentus, Bisdom Gent nevarēja sniegt konkrētus piemērus situācijām, kurās šāds risks būtu gan ticams, gan iespējams.
124. Var apgalvot, ka pastāv divi scenāriji, kad datu subjekta personas datu dzēšana varētu radīt juridisku nenoteiktību, kā rezultātā potenciāli persona varētu tikt kristīta divreiz: i) persona var vēlēties atkal pievienoties baznīcai un šajā nolūkā lūdz viņu kristīt otrreiz; vai ii) ja persona vēlas atkal pievienoties baznīcai un tās garīdzniekiem, nezinādama, ka vienreiz jau tikusi kristīta, tas prasa, lai datu subjekts tiktu kristīts atkal.
125. Pirmajā gadījumā es saprotu, ka tad, ja nav centralizētas kartotēkas, nekas neliedz personai, kura reiz jau tikusi kristīta, tikt kristītai vēlreiz citā draudzē, ja attiecīgā persona to tiešām vēlas (104). Šai personai tiešām tikai atliktu izvēlēties draudzi, kuras garīdzniekiem nav informācijas par to, kur un kad šī persona jau varētu būt saņēmusi kristību sakramentu. Proti, ja attiecīgā persona nesadarbojas vai citas personas, kuras pārzina situāciju, nav sniegušas informāciju, nav viegli atbildēt uz jautājumu, vai persona jau ir tikusi kristīta. Šķiet, ka to apstiprina GBA apstrīdētajā lēmumā veiktā detalizētā šī punkta analīze (105).
126. Tomēr iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai datu par tādas personas kā sūdzības iesniedzējs kristīšanu saglabāšana patiešām ir piemērota, lai sasniegtu pirmajā gadījumā izvirzīto mērķi.
127. Otrajā gadījumā – kad personai, kas vēlas atgriezties baznīcā, tiek prasīts pierādīt savu pirmo kristīšanu, piemēram, lai stātos laulībā baznīcā, – tā šajā ziņā, iespējams, varētu iesniegt dažādus pierādījumus. Kanonisko tiesību kodeksā šajā jomā ir ietverti dažādi noteikumi (106). Pretējā gadījumā persona, visticamāk, varētu pierādīt kristīšanas faktu, uzrādot saraksti ar attiecīgo draudzi, uz kuru pamatojoties tās personas dati tika dzēsti no kristību reģistra (107).
128. Ņemot vērā iepriekš minēto, iesniedzējtiesai būtu arī jāpārbauda, vai, kā apgalvo sūdzības iesniedzējs, kristību reģistra saglabāšana neskartā stāvoklī pārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai pierādītu, ka konkrēta persona ir tikusi kristīta.
129. Visbeidzot, pastāv vēl viens elements, ko iesniedzējtiesa varētu vēlēties ņemt vērā, lemjot par apstrādes “nepieciešamību”. Kā to apstiprināja Bisdom Gent, pastāv apstākļi, kuros Kanonisko tiesību kodekss izņēmuma kārtā pieļauj, ka personu var kristīt divreiz. Viens no piemēriem ir “nosacīta kristīšana”, “ja ir šaubas par to, vai persona ir tikusi kristīta vai arī kristīšana ir notikusi atbilstīgā veidā” (108).
c) Interešu līdzsvars
130. Visbeidzot, vērtējums, kas iesniedzējtiesai ir jāveic, izsverot dažādas iesaistītās tiesības un intereses, arī šķiet diezgan sarežģīts. Kā jau iepriekš izskaidrots, jautājuma kodols ir tajā, kā līdzsvarot divas savstarpēji pretrunīgas interešu un tiesību grupas, kuras Savienības tiesiskajā kārtībā abas tiek uzskatītas par būtiski aizsargājamām: no vienas puses – sūdzības iesniedzēja tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, tiesības uz personas datu aizsardzību, kā arī viņa domu, pārliecības un ticības brīvība; un no otras puses – baznīcas autonomija un tās domu, pārliecības un ticības brīvība.
131. Pirms sīkāk izvērtēšu šo tiesību un interešu izsvēršanu saskaņā ar VDAR 21. panta 1. punktu, uzreiz precizēšu, ka nevienai no šīm interesēm, manuprāt, nebūtu sistemātiski jāprevalē pār pārējām. Tādējādi datu subjekta vai reliģiskās apvienības tiesību un interešu aizsardzība kļūtu iluzora (109).
132. Tāpēc es nevaru piekrist dažu lietas dalībnieku, kas iesnieguši apsvērumus, piemēram, Komisijas, nostājai šajā jautājumā. Būtībā šie lietas dalībnieki datu subjektu tiesības un intereses ņem vērā tikai nedaudz vai nemaz, apgalvojot, ka neatkarīgi no šo datu subjektu konkrētās situācijas attiecīgo interešu izsvēršanā bija jānosliecas par labu pārziņa tiesībām un interesēm.
133. Tomēr tas acīmredzami nav VDAR 21. panta 1. punktā paredzētais. Jāuzsver šāds aspekts: šo interešu izsvēršanas rezultātu a priori nevar noteikt, vienkārši abstrakti interpretējot atbilstošās Savienības primāro un atvasināto tiesību normas. VDAR 21. panta 1. punktā ir teikts, ka kompetentajai iestādei vai tiesai ir jāpārbauda katras lietas konkrētie apstākļi. Tiesību normas teksts šajā ziņā ir skaidrs (tiesības iebilst tiek īstenotas, “balstoties uz iemesliem saistībā ar viņa īpašo situāciju”), un to apstiprina Tiesas judikatūra (110).
134. Kā norāda EDAK, “pārliecinošu leģitīmu iemeslu esība ir jāizvērtē katrā gadījumā atsevišķi un jāsaista ar konkrētu iebildumu” (111). Es tam piekrītu. Iemesli, uz kuriem datu subjekts atsaucas, lai pamatotu savu iebildumu pret apstrādi, var diezgan labi ilustrēt iespējamo ietekmi, kāda pārziņa atteikumam varētu būt uz datu subjektu. Piemēram, valsts tiesa var izdarīt secinājumus no nepamatotiem vai nepietiekami motivētiem iebildumiem vai arī pamatojoties uz nenopietniem argumentiem. Savukārt iebildums, kas balstīts uz datu subjekta konkrēto situāciju un ir pamatots ar nopietniem morāles apsvērumiem, jāizvērtē rūpīgāk.
135. Turklāt VDAR 21. panta 1. punkta formulējums liecina arī par Savienības likumdevēja skaidro nodomu piešķirt pastiprinātu aizsardzību datu subjektu tiesībām un interesēm, kad tie iebilst pret savu personas datu apstrādi. To apstiprina arī Tiesas judikatūra (112).
136. Kad noskaidroti iepriekš izklāstītie apsvērumi, tagad izvērtēšu dažus elementus, kurus iesniedzējtiesa varētu vēlēties ņemt vērā, veicot pārbaudi saskaņā ar VDAR 21. panta 1. punktu.
137. No vienas puses, iesniedzējtiesai būtu jāapsver, kāda ietekme sūdzības iesniedzēja personas datu dzēšanai varētu būt uz datu pārziņa interesēm nodrošināt sakramentu pareizu pārvaldību. Šīs intereses pamatā, pirmkārt, ir baznīcas locekļu tiesību “kolektīvi [..] paust ticību vai pārliecību lūgšanās, mācībās, ieražās un ceremonijās” īstenošana, kā teikts ECPAK 9. pantā. Šī interese ir arī baznīcas autonomijas izpausme, kas tiek uztverta kā reliģiska apvienība, kurai ir pašorganizācijas tiesības saskaņā ar Hartas 10. un 12. pantu, lasot tos kopsakarā ar LESD 17. panta 1. punktu. Šie noteikumi aizsargā reliģisko apvienību iekšējo dzīvi pret nepamatotu publisku iejaukšanos (113). Īsāk sakot, izšķiroša nozīme ir tam, cik lielā mērā datu apstrādes apturēšana un attiecīgo personas datu dzēšana būtiski kavētu iepriekš minētās darbības.
138. No otras puses, iesniedzējtiesai būs jāizvērtē iejaukšanās līmenis, ko varētu radīt personas datu pastāvīga apstrāde sūdzības iesniedzēja pamattiesību īstenošanā.
139. Protams, kā izklāstīts iepriekš, apstrādes apjoms gan apstrādāto datu apjoma, gan veikto darbību skaita un veida ziņā ir diezgan ierobežots, tāpat kā to personu loks, kurām ir atļauts apstrādāt šos datus. Tomēr tas ne vienmēr nozīmē, ka apstrādei var būt tikai ierobežota ietekme uz datu subjekta pamattiesību īstenošanu. Proti, šajā lietā vairāki elementi liecina par labu zināmam iejaukšanās līmenim.
140. Pirmkārt, iesniedzējtiesai būtu jāpārbauda, vai persona, kas plāno pārtraukt jebkādas saiknes ar reliģisko apvienību, tomēr varēja pamatoti apzināties, ka šī apvienība turpinās glabāt viņas personas datus visu tās dzīves laiku un, iespējams, arī pēc tās beigām.
141. Otrkārt, daudz no svara var būt arī tas, ka sūdzības iesniedzējs brīdī, kad viņa dati sākotnēji tika ierakstīti reģistrā, nemaz nebija piekritis to apstrādei, jo tolaik viņš vēl bija bērns. Kā paskaidrots iepriekš, bērna datu apstrāde izriet no bērna vecāku vai likumīgo pārstāvju pieņemta lēmuma, ar kuru tiek īstenotas viņu tiesības nodrošināt bērnu audzināšanu saskaņā ar savu reliģisko un filozofisko pārliecību.
142. Tomēr ir apšaubāms, vai vecāku vara attiecas arī uz reliģiskiem lēmumiem, kuru rezultātā bērns pastāvīgi un neatgriezeniski tiek “sasaistīts”. Proti, vecāku lēmums kristīt savu bērnu reliģiskajai apvienībai faktiski sniedz tālejošas iespējas apstrādāt datus visu šī bērna dzīves laiku. Pat pēc pilngadības sasniegšanas šī persona nekad nevarētu atsaukt savu vecāku (netiešo vai skaidro) piekrišanu savu datu apstrādei (114), neraugoties uz šo datu sensitīvo raksturu, kas atklāj bērna reliģisko pārliecību (115).
143. Manas šaubas šajā ziņā pastiprina VDAR 65. apsvērums, saskaņā ar kuru “[datu subjekta tiesības uz to, lai viņa personas dati tiktu dzēsti un vairs netiktu apstrādāti,] ir īpaši svarīgas, ja datu subjekts ir devis savu piekrišanu kā bērns, pilnībā neapzinoties ar apstrādi saistītos riskus, un vēlāk vēlas izņemt šādus personas datus, jo īpaši no interneta. Datu subjektam būtu jāvar īstenot minētās tiesības, neraugoties uz to, ka viņš vairs nav bērns”. Tādējādi varētu apgalvot, ka šāds princips a fortiori būtu jāpiemēro gadījumos, kad bērns vai nu kristību sakarā, vai vēlāk nekad nav devis savu piekrišanu savu personas datu apstrādei (116).
144. Treškārt un galvenokārt, vērtējums par to, kā turpmākā apstrāde var faktiski ietekmēt datu subjekta psiholoģisko (un dažos gadījumos, iespējams, fizisko) integritāti un labsajūtu, ir vēl viens ļoti svarīgs faktors.
145. Šajā ziņā Komisija tiesas sēdē uzskatīja, ka ietekme uz datu subjektiem, kuru dati tiek apstrādāti, noteikti ir minimāla, jo īpaši tāpēc, ka baznīca attiecīgos datus nav publiskojusi.
146. Tam nevar piekrist.
147. Vispirms, manuprāt, Komisija nevar, pilnībā pārzinot lietas apstākļus, novērtēt faktisko ietekmi, kāda atteikumam pārtraukt datu apstrādi un dzēst tos var būt uz datu subjektu, kas īsteno tam VDAR paredzētās tiesības. Situācijas var būt ļoti atšķirīgas, un šis vērtējums, protams, ir jāveic iesniedzējtiesai, ņemot vērā visus atbilstošos faktus un tiesiskos apstākļus.
148. Turklāt šķiet, ka šis arguments ir balstīts uz pārpratumu. Tādā gadījumā kā šajā lietā iespējamais kaitējums, ko pārziņa atteikums varētu radīt datu subjektiem (piemēram, radot emocionālas ciešanas), neizriet no tā, ka citas personas tos var uzskatīt par piederīgiem reliģiskajai apvienībai, ar kuru tie nav saistīti. Apgalvotais kaitējums šķiet esam citādas dabas.
149. Jāatgādina, ka Hartas 10. pantā nostiprinātā domu, pārliecības un ticības brīvība ietver arī “brīvību mainīt ticību” vai pārliecību (117). Šāda brīvība nozīmē, ka tiek vai netiek saglabāta reliģiskā pārliecība un reliģija tiek vai netiek praktizēta, tātad tā ir jāuzskata par “vērtīgu ieguvumu ateistiem, agnostiķiem, skeptiķiem vai vienaldzīgajiem” (118). Proti, Hartas 10. pantā vispirms ir ietvertas tiesības uz pašnoteikšanos, un tām ir centrāla nozīme personas identitātē, morālajā integritātē, attiecību ar citām personām uzturēšanā, kā arī stabilai un drošai vietai sabiedrībā (119).
150. Līdz ar to nevar izslēgt, ka noteiktiem datu subjektiem rodas emocionālas ciešanas tāpēc, ka reliģiska apvienība, kurai tie kādreiz bijuši piederīgi, nolemj pastāvīgi apstrādāt to personas datus, atsaucoties uz doktrināliem principiem par kristīšanas pastāvīgo un neatgriezenisko iedabu. Apstrāde negatīvi ietekmē datu subjektu tiesības uz pašnoteikšanos, nevis, kā to liek saprast Komisija, tikai viņu publisko tēlu vai sabiedrības uztveri.
151. Turklāt nevar izslēgt, ka var būt apstākļi, kuros faktiskā ietekme, kāda datu pārziņa atteikumam varētu būt uz datu subjektu, varētu būt vēl lielāka, un rezultātā tiktu būtiski ierobežotas citas personas pamattiesības: tiesības uz fiziskās un garīgās neaizskaramības ievērošanu, kas nostiprinātas Hartas 3. panta 1. punktā.
152. Ir zināms svars argumentam, ko izvirzījuši daži lietas dalībnieki savos apsvērumos, ka persona, kura attiecībās ar citiem reliģiskās apvienības locekļiem ir guvusi traumatisku pieredzi, var ciest smagu psiholoģisku (vai – ārkārtējos gadījumos – pat fizisku (120)) kaitējumu no apzināšanās, ka šī apvienība turpina glabāt viņas personas datus, uzskatot, ka saikne ar viņu būs ilgstoša. Kriminālpsiholoģijā ir plaši diskutēts par ideju, ka dažiem cietušajiem varētu būt nepieciešams atrast īpašu iepriekšējās pieredzes “noslēgšanas” veidu (121). Tādējādi ir ticams, ka atsevišķos gadījumos datu subjektam varētu būt svarīgi psiholoģiski būt drošam, ka visas saiknes ar tā bijušo reliģisko apvienību ir sarautas galīgi vai, citiem vārdiem sakot, ka šī apvienība ir apmierinājusi tā lūgumu tikt aizmirstam.
153. Līdz ar to uzskatu, ka VDAR 17. panta 1. punkta c) apakšpunkts un 21. panta 1. punkts, lasot tos kopsakarā ar Hartas 3., 7., 8. un 10. pantu, kā arī LESD 17. panta 1. punktu, jāinterpretē tādējādi, ka datu subjekts, kurš ir ticis kristīts kā nepilngadīgais un kurš kā pieaugušais vēlas izstāties no attiecīgās reliģiskās apvienības, principā ir tiesīgs panākt savu personas datu dzēšanu no kristību reģistra, ja vien pārzinis nepierāda, ka pastāv pārliecinoši leģitīmi iemesli, kas ir svarīgāki par datu subjekta interesēm, tiesībām un brīvībām.
154. Valsts tiesai ir jāizvērtē, vai pārzinis ir izpildījis savu pienākumu, ņemot vērā konkrētos tajā izskatāmās individuālās situācijas apstākļus, it īpaši iemeslus, kuru dēļ datu subjekts ir lūdzis dzēst savus personas datus, kā arī iespējamo ietekmi, kāda uz datu subjekta integritāti var būt pārziņa atteikumam dzēst šos datus.
C. Turpmāka apstrāde arhivēšanas nolūkos sabiedrības interesēs un vēstures pētniecības nolūkos
155. Ja iesniedzējtiesa secinātu, ka šajā gadījumā pārzinis nav varējis pierādīt, ka ir pārliecinoši leģitīmi iemesli, kas varētu prevalēt pār datu subjekta interesēm, tiesībām un brīvībām, pastāv pēdējais posms juridiskajā vērtējumā, kas šai tiesai ir jāveic.
156. Proti, lai pamatotu apstrādi, Bisdom Gent atsaucas arī uz VDAR 17. panta 3. punkta d) apakšpunktu, saskaņā ar kuru tiesības uz dzēšanu nav piemērojamas it īpaši tad, ja apstrāde ir vajadzīga “arhivēšanas nolūkos sabiedrības interesēs, zinātniskās vai vēstures pētniecības nolūkos vai statistikas nolūkos saskaņā ar 89. panta 1. punktu, ciktāl [tiesības uz dzēšanu] varētu neļaut vai būtiski traucēt sasniegt minētās apstrādes mērķus”.
157. Turklāt arī atbilstoši VDAR 89. panta 1. punktam “uz apstrādi arhivēšanas nolūkos sabiedrības interesēs, zinātniskās vai vēstures pētniecības nolūkos vai statistikas nolūkos saskaņā ar šo regulu attiecas atbilstošas garantijas datu subjekta tiesībām un brīvībām. Ar minētajām garantijām nodrošina, ka pastāv tehniski un organizatoriski pasākumi, jo īpaši, lai nodrošinātu datu minimizēšanas principa ievērošanu [..]”.
158. Šajā lietā Bisdom Gent atsaucas uz diviem VDAR 17. panta 3. punktā un 89. panta 1. punktā minētajiem iemesliem, saskaņā ar kuriem sūdzības iesniedzēja personas datu apstrāde ir nepieciešama arhivēšanai sabiedrības interesēs un vēstures pētniecībai.
159. Pirms izvērtēšu šo tiesību normu piemērojamību pamatlietā, izteikšu dažas īsas piezīmes par jēdzienu “turpmāka apstrāde” VDAR izpratnē.
160. Šajā ziņā atgādināšu, ka VDAR 5. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir paredzēts, ka personas dati principā “tiek vākti konkrētos, skaidros un leģitīmos nolūkos un to turpmāku apstrādi neveic ar minētajiem nolūkiem nesavietojamā veidā [..] (“nolūka ierobežojums”)”. Diez vai var apstrīdēt, ka kristāmo personu personas dati tiek vākti konkrētā nolūkā: lai nodrošinātu sakramentu pareizu pārvaldību.
161. Tomēr šajā lietā nešķiet nepieciešams pārbaudīt, vai ir izpildīts nolūka ierobežojuma nosacījums, jo VDAR 5. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir piebilsts, ka “turpmāka apstrāde arhivēšanas nolūkos sabiedrības interesēs, zinātniskās vai vēstures pētniecības nolūkos vai statistikas nolūkos saskaņā ar 89. panta 1. punktu nav uzskatāma par nesavietojamu ar sākotnējiem nolūkiem” (122). Vienīgā VDAR paredzētā prasība ir, ka pirms šādas turpmākas apstrādes “pārzinis ir novērtējis iespējamību īstenot minētos nolūkus, apstrādājot datus, kas neļauj vai vairs neļauj identificēt datu subjektus” (156. apsvērums). Šis apstāklis jāpārbauda iesniedzējtiesai.
162. No tā izriet – pat ja dati tikuši savākti citā nolūkā, Bisdom Gent varētu turpināt sūdzības iesniedzēja personas datu apstrādi, ignorējot tā iebildumu, ja turpmākā apstrāde tiek veikta, ievērojot VDAR 89. panta 1. punkta un, protams, 17. panta 3. punkta prasības (123).
163. Ņemot vērā šo tiesību normu tekstu, ir jāizpilda trīs galvenie nosacījumi, lai attiecīgā apstrāde ietilptu to piemērošanas jomā. Apstrāde i) jāveic arhivēšanas nolūkos sabiedrības interesēs un/vai vēstures pētniecības nolūkos; ii) ir nepieciešama izvirzīto mērķu sasniegšanai, ciktāl sūdzības iesniedzēja personas datu dzēšana “var neļaut vai būtiski traucēt” to sasniegšanu; un iii) atbilst garantijām, kas paredzētas Savienības un valstu tiesību aktos, lai aizsargātu datu subjektu tiesības un brīvības.
164. Šajā ziņā es uzskatu, ka, tā kā šo nosacījumu pārbaudei ir nepieciešams faktu vērtējums un valsts tiesību normu interpretācija, tā ir jāveic iesniedzējtiesai. Tomēr man šķiet svarīgi sniegt šai tiesai par to dažas norādes.
a) Apstrāde arhivēšanas nolūkos sabiedrības interesēs un vēstures pētniecības nolūkos
165. Pirmais pārbaudāmais elements ir tas, vai attiecīgā apstrāde tiek veikta ne tikai baznīcas pašas interesēs, bet arī arhivēšanas sabiedrības interesēs un/vai vēstures pētniecības nolūkos.
166. Sākšu ar jēdzienu “arhivēšana sabiedrības interesēs”. Sākumā man šķiet lietderīgi uzsvērt arhīvu nozīmi mūsu sabiedrībā. Kā ir uzsvērusi ECT, arhīvi “ir būtisks un neaizstājams kultūras elements, kas veicina cilvēces atmiņas neizzušanu” (124).
167. Tomēr VDAR 89. panta piemērošanas jomā ietilpst tikai tie, kas tiek glabāti “sabiedrības interesēs”. Šī jēdziena skaidrojums ir atrodams VDAR 158. apsvērumā, kas attiecas uz “publiskām iestādēm vai publiskām vai privātām struktūrām, kuras glabā sabiedriskas nozīmes ierakstus, [un ir] dienest[i], kuriem saskaņā ar Savienības vai dalībvalstu tiesību aktiem ir juridisks pienākums iegūt, saglabāt, novērtēt, kārtot, aprakstīt, paziņot, popularizēt, izplatīt ierakstus, kuriem ir pastāvīga vispārēja sabiedriska nozīme, un sniegt piekļuvi tiem”.
168. Ņemot vērā šo definīciju, piekrītu Eiropas Arhīvu grupas (125) viedoklim, ka saskaņā ar VDAR svarīgs ir nevis arhīvu raksturs, bet gan struktūras, kas veic arhivēšanu, uzdevums (126). Neatkarīgi no tā, vai attiecīgā struktūra ir publiska vai privāta, tai vismaz attiecībā uz arhivēšanas darbību ir jārīkojas sabiedrības interesēs. VDAR 158. apsvērumā ir norādīts, ka attiecīgajām organizācijām “būtu jābūt dienestiem”. Termins “dienesti” (kas ir savstarpēji atbilstīgs dažādās regulas valodu versijās) atspoguļo ideju, ka šajā jomā organizācijai ir jāveic lietderīgs uzdevums sabiedrībai kopumā. Citiem vārdiem, datu apstrāde arhivēšanas nolūkos var tikt attaisnota tikai tad, ja šī apstrāde – tikai vai vismaz daļēji (127) – ir nesavtīga un notiek lielāka kopējā labuma vārdā.
169. Proti, struktūrai ir jābūt juridiskam pienākumam glabāt ierakstus par informāciju vai dokumentiem, kas satur attiecīgos personas datus (128). Šāda pienākuma juridisko pamatu var atrast Savienības vai valsts tiesību aktos (129). Jēdziens “valsts tiesību akti” būtu jāinterpretē plaši. Kā izriet no VDAR 41. apsvēruma, “tas obligāti nenozīmē, ka vajadzīgs parlamenta pieņemts leģislatīvs akts”. Tomēr tajā pašā laikā šim juridiskajam pamatam “vajadzētu būt skaidram un precīzam un personām, uz kurām tas attiecas, [..] vajadzētu spēt paredzēt tā piemērošanu”. Manuprāt, pietiktu ar jebkādu aktu, kas ir valsts varas izpausme un ticis publiskots vai padarīts citādi viegli pieejams sabiedrībai.
170. Šajā kontekstā jāuzsver, ka dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība, uzticot privātām struktūrām uzdevumu arhivēt noteiktu informāciju vai dokumentus sabiedrības interesēs un līdz ar to arī noteikt, kuriem ierakstiem ir “pastāvīga vispārēja sabiedriska nozīme” VDAR 158. apsvēruma izpratnē. Tas tā vēl jo vairāk ir attiecībā uz reliģiskajām apvienībām (130), ņemot vērā LESD 17. panta 1. punktā nostiprināto neitralitātes principu.
171. Prasība veikt šādas darbības sabiedrības interesēs ir atspoguļota arī ļoti detalizētajā atsaucē VDAR 158. apsvērumā uz konkrētām darbībām, kas tiek sagaidītas no struktūras, kura veic arhivēšanu: “iegūt, saglabāt, novērtēt, kārtot, aprakstīt, paziņot, popularizēt, izplatīt ierakstus [..] un sniegt piekļuvi tiem”. Protams, es neuzskatu, ka šī frāze būtu jāsaprot tādējādi, ka attiecīgajai iestādei ir jāveic katrs no šiem uzdevumiem. Manuprāt, šāda saraksta mērķis ir vienkārši atspoguļot uzdevumus, ko parasti veic arhīvi.
172. Tomēr nevaru iedomāties tādu arhivēšanas darbību sabiedrības interesēs, kas neietvertu zināmu piekļuvi reģistriem – kā valsts iestādēm, tā plašai sabiedrībai, pastāvīgi vai vēlākā posmā. Par “arhivēšanu sabiedrības interesēs” pēc definīcijas nevar būt runa, ja privātas struktūras reģistri ir pieejami tikai attiecīgajam subjektam piederīgām personām.
173. Visbeidzot jāuzsver, ka jautājums par to, vai personas datu apstrāde, ko veic reliģiskās apvienības, tiek veikta sabiedrības interesēs, būtu jāizvērtē katrā gadījumā atsevišķi. VDAR 55. apsvērumā teikts, ka “oficiālo iestāžu veiktā oficiāli atzītu reliģisku apvienību personu datu apstrāde, lai sasniegtu konstitucionālajās tiesībās vai starptautiskajās publiskajās tiesībās paredzētus mērķus, tiek veikta, pamatojoties uz sabiedrības interesēm” (131). No tā a contrario izriet, ka līdzīga prezumpcija neattiecas uz apstrādi, ko veic pašas reliģiskās apvienības.
174. Tā kā šajā jomā nav atbilstošu Savienības tiesību, iesniedzējtiesai līdz ar to ir jāpārbauda, vai saskaņā ar valsts tiesībām Bisdom Gent ir pienākums uzturēt kristīto personu reģistrus un – attiecīgā gadījumā – vai tai tas jādara sabiedrības interesēs.
175. Turpinājumā ir jāizvērtē jēdziens “vēstures pētniecība”. Pirmkārt, termins “pētniecība” būtu jāsaprot plaši, aptverot sistemātisku informācijas vākšanas, analīzes un interpretācijas procesu, lai padziļinātu sabiedrības teorētiskās zināšanas vai prasmes, neatkarīgi no tā, vai tas tiek finansēts no valsts vai privātiem līdzekļiem (132). Tā kā jēdziens “sabiedrības intereses” parādās tikai attiecībā uz “arhivēšanu”, no tā izriet, ka arī pētniecība, kas veikta (tikai vai galvenokārt) pārziņa interesēs, varētu ietilpt VDAR 89. panta darbības jomā (133). Šāda izpratne atbilst LESD 179. panta 1. punktam, atbilstoši kuram “[Eiropas] Savienības mērķis ir nostiprināt savus zinātniskos un tehnoloģiskos pamatus, veidojot Eiropas zinātniskās izpētes telpu, kur var notikt brīva zinātnieku, uzkrātās zinātniskās pieredzes un tehnoloģiju aprite, un veicināt savu konkurētspēju, arī rūpniecības konkurētspēju, kā arī veicināt visas zinātniskās izpētes darbības, kas atzītas par vajadzīgām [Līgumos]”.
176. Termins “vēstures” acīmredzami norāda uz notikumiem, personām vai parādībām pagātnē. Kā norādīts VDAR 160. apsvērumā, vēstures pētniecība ietver pētniecību ģenealoģiskos nolūkos (134). Ņemot to vērā, man rodas jautājums, vai jēdzienu “vēsture” var interpretēt tik plaši, ka tas ietver visa, kas ir noticis tālākā vai nesenā pagātnē, apzināšanu un izpēti. Ja tas tā būtu, gandrīz jebkurš pārzinis varētu atsaukties uz pamatojumu par vēstures pētniecību saistībā gandrīz ar jebkādu personas datu apjomu neatkarīgi no tā, kurš no šādas pētniecības galu galā gūtu labumu (135). Tādēļ ir jāizvairās no riska, ka VDAR noteikumus var vienkārši apiet.
177. Manuprāt, VDAR atsauces uz “pētniecību”, neatkarīgi no tā, vai tā ir zinātniskos vai vēstures nolūkos veikta, galvenokārt attiecas uz darbībām, ko veic akadēmiskās vai pētniecības struktūras vai kas galu galā var sniegt labumu sabiedrībai kopumā, pat ja to dara komercstruktūras (136). It īpaši es uzskatu, ka jēdziens “vēsturisks” apzīmē “vēsturi”, kas tiek saprasta kā humanitārā zinātne, kuras izpēte var veicināt cilvēces zināšanu attīstību. Turpretim neesmu pārliecināta, vai (zinātniskiem vai vēsturiskiem) pētījumiem, ko veic vai kontrolē komercstruktūras un kas var radīt preferenciālu piekļuvi to rezultātiem, būtu jāietilpst VDAR noteikumu par pētniecību darbības jomā (137).
178. Tātad šķiet, ka, ņemot vērā atšķirības dalībvalstu tiesību aktos šajā jomā, Savienības likumdevējs ir nolēmis nerisināt šos jautājumus – vismaz līdz šim – un atstāt tos valstu likumdevēju vai galu galā valstu tiesu ziņā (138). Katrā ziņā šajā posmā nav skaidrs, vai šīm interpretācijas neskaidrībām varētu būt kāda nozīme pamatlietā. Proti, Bisdom Gent tiesas sēdē apstiprināja, ka tā pati neveic vēstures pētījumus, bet tik vien kā uzglabā un dara pieejamus datus, kurus konkrētā brīdī var izmantot ārēji pētnieki. Ja tas tā ir – un tas jāpārbauda iesniedzējtiesai –, Bisdom Gent norādītais apstrādes mērķis, manuprāt, ir viens no arhivēšanas nolūkiem. Pretējā gadījumā jēdziena “pētniecība” pārāk plaša izpratne traucētu nošķirt abus pamatus, kas saistīti ar “arhivēšanu sabiedrības interesēs” un “zinātniskiem vai vēstures pētījumiem” (139). Tas būtu pretrunā VDAR 89. panta 2. un 3. punkta formulējumam, kurā šiem pamatiem ir paredzētas atšķirīgas tiesiskās sekas.
b) Datu apstrādes nepieciešamība
179. VDAR 17. panta 3. punkta d) apakšpunkts izslēdz tiesības uz dzēšanu, ja apstrāde ir vajadzīga arhivēšanas nolūkos sabiedrības interesēs vai vēstures pētniecības nolūkos, “ciktāl [šīs] tiesības varētu neļaut vai būtiski traucēt sasniegt minētās apstrādes mērķus”.
180. Ņemot vērā šīs tiesību normas formulējumu, manuprāt, iesniedzējtiesai būtu jāpārbauda, vai sūdzības iesniedzēja personas datu dzēšana no kristību reģistra varētu būtiski negatīvi ietekmēt arhivēšanas darbības sabiedrības interesēs un/vai vēstures pētījumus, kuros savu ieguldījumu varētu sniegt Bisdom Gent.
181. Pirmkārt, attiecībā uz arhivēšanas darbībām iesniedzējtiesai būtu jāpārbauda, vai atsevišķu datu subjektu personas datu dzēšana no kristību reģistriem varētu apdraudēt šo reģistru “pastāvīgo vispārējo sabiedrisko nozīmi”. Konkrēti, izšķirošs jautājums ir par to, vai dzēšana būtiski apdraudētu kultūras, sociālo vai vēsturisko vērtību, ko valsts likumdevējs piešķir šiem reģistriem. Īpaši jānorāda, ka šai tiesai būtu jāizvērtē, vai to vērtība balstās to absolūtā integritātē vai, gluži pretēji, to būtiski nesamazinātu (ierobežota un konkrēta) ex post iejaukšanās saistībā ar tajos ietvertajiem personas datiem. Kā norādījusi ECT, “arhīvu loma ir nodrošināt noteiktā laikā likumīgi publicētas informācijas pieejamības saglabāšanu, tāpēc tiem parasti ir jāpaliek autentiskiem, uzticamiem un pilnīgiem” (140). Taču, kā ir precizējusi minētā tiesa, tas tā ir tikai principā, jo šis princips īpašos gadījumos var izrādīties nepiemērojams un izņēmumi var būt pamatoti (141).
182. Par to jāatzīmē, ka Bisdom Gent izvirzītais arguments, ka reģistri ir vēsturiski artefakti, kuru integritāti nekādā ziņā nedrīkst apdraudēt, veicot izmaiņas tajos ietvertajos datos, nav pilnībā pārliecinošs. Ieraksti šajos reģistros tik tiešām tiek papildināti ar informāciju par attiecīgiem notikumiem, kas var norisināties tajos reģistrēto personu dzīves laikā: piemēram, papildu sakramenti vai, kā šajā gadījumā, personas vēlme izstāties no baznīcas.
183. Otrkārt, attiecībā uz vēstures pētījumiem ar nosacījumu, ka šādu darbību veic baznīca (142), iesniedzējtiesai savā vērtējumā būtu jākoncentrējas uz šo reģistru faktisko vai potenciālo vērtību kā informācijas avotu šim nolūkam. Kā esmu minējusi šo secinājumu 4. punktā, Līgumu autori Eiropas reliģisko mantojumu ir iekļāvuši iedvesmas avotos, kas veidojuši daudzas no mūsdienu pamatvērtībām un pamattiesībām. Tāpēc vēstures pētniekiem varētu interesēt reģistri, kuros ir informācija par piederību pie reliģiskajām apvienībām.
184. Lai noteiktu, vai tāds reģistrs kā šajā lietā aplūkotais varētu ietilpt šī izņēmuma piemērošanas jomā, iesniedzējtiesai citastarp būtu jāpārbauda: i) pētījumu veids, kam reģistri varētu būt būtiski (piemēram, ģenealoģisks un/vai socioloģisks); ii) kuras no tajā iekļautajām datu kopām varētu būt noderīgas šādam pētījumam; un iii) vai tos pašus datus varētu savākt no citiem uzticamiem avotiem (piemēram, civilstāvokļa reģistriem).
185. Manuprāt, datu minimizēšanas principam atkal vajadzētu būt galvenajam pamatprincipam šajā lietā. Es uzskatu, ka ir īpaši svarīgi noskaidrot, vai vēstures pētniekiem ir jāzina katras kristību reģistrā iekļautās personas precīza identitāte vai, gluži pretēji, šo personu personas dati tiem varētu būt tikpat noderīgi, ja tie tiktu sniegti apkopotā un/vai anonimizētā veidā.
186. Kritērijs, kas pārzinim ir jāizpilda, lai abos gadījumos balstītos uz VDAR 89. pantu, nav absolūta nepieciešamība (sine qua non), jo pietiek pat ar vienkāršu traucējumu personas datu apstrādes konkrēto mērķu sasniegšanai. Tomēr traucējumam ir jābūt noteikta apmēra un nozīmīgam, jo tiesību norma prasa būtiska traucējuma pastāvēšanu. Manuprāt, tas nozīmē, ka pārziņa veiktajām arhivēšanas vai pētniecības darbībām nosprausto mērķu sasniegšana būtu jāpadara vai nu neiespējama, vai arī ievērojami nenoteiktāka vai apgrūtinošāka.
c) Savienības un valsts tiesību aktos paredzēto garantiju ievērošana
187. VDAR 89. panta 1. punktā ir arī noteikts, ka uz personas datu apstrādi arhivēšanas nolūkos sabiedrības interesēs vai vēstures pētniecības nolūkos “saskaņā ar šo regulu attiecas atbilstošas garantijas datu subjekta tiesībām un brīvībām” (143).
188. Nav nedz skaidra to pasākumu saraksta, kas varētu būt “garantijas” VDAR 89. panta 1. punkta izpratnē, nedz arī to konkrētas definīcijas. Šajā noteikumā minēti tikai “tehniski un organizatoriski” pasākumi (144). Tātad varētu būt ietverts plašs pasākumu klāsts neatkarīgi no tā, vai tie ir atkarīgi no tehnoloģiskiem risinājumiem vai balstīti uz politiku un administratīviem procesiem. Kopsaucējs ir mērķis nodrošināt, ka apstrāde tiek veikta saskaņā ar piemērojamiem noteikumiem, nodrošinot datu subjektu tiesību un brīvību pienācīgu aizsardzību.
189. Jo īpaši, kā izriet no paša VDAR 89. panta 1. punkta formulējuma, šo pasākumu galvenajam mērķim jābūt datu minimizēšanas principa ievērošanas nodrošināšanai: personas dati ir jāapstrādā – gan kvantitatīvā, gan satura ziņā (145)– pēc iespējas mazāk un tikai tādā apjomā, kāds nepieciešams, lai sasniegtu arhivēšanas un vēstures pētniecības darbību mērķus (146).
190. Šī iemesla dēļ VDAR 89. panta 1. punktā ir minēti pseidonimizācijas un anonimizācijas veidi kā pasākumi, kas būtu jāapsver un, ja iespējams, jāizmanto prioritāri (147). Šajā normā noteikts, ja arhivēšanas un vēstures pētniecības nolūkus “var sasniegt, veicot turpmāku apstrādi, kas neļauj vai vairs neļauj identificēt datu subjektus, minētos nolūkus sasniedz minētajā veidā” (148).
191. No tā var secināt, ka saskaņā ar VDAR konkrētajā situācijā var tikt piemēroti ne vairāk kā četri garantiju kopumi. Pirmkārt, garantijas, ko VDAR noteikumi var uzdot nodrošināt pārziņiem un/vai apstrādātājiem (149). Otrkārt, garantijas, ko var noteikt Komisija, īstenojot Savienības likumdevēja piešķirtās deleģētās un īstenošanas pilnvaras (150). Treškārt, garantijas, kuras var sniegt vai jāsniedz dalībvalstīm saskaņā ar valsts tiesību aktiem (151). Visbeidzot, ceturtkārt, garantijas, kas var izrietēt no lēmumiem, kurus kompetentā neatkarīgā uzraudzības iestāde ir pieņēmusi, īstenojot savas korektīvās, atļauju piešķiršanas un konsultatīvās pilnvaras (152). Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar VDAR 91. panta 2. punktu “baznīcas un reliģiskas apvienības, kas piemēro vispusīgus noteikumus [par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi], ir pakļautas neatkarīgas pārraudzības iestādes pārraudzībai, kura var būt specifiska, ar noteikumu, ka tā atbilst nosacījumiem, kas paredzēti [atbilstošajās VDAR normās]” (153).
192. Būtu arī jāuzsver, ka dažas no Savienības vai dalībvalstu tiesību aktos paredzētajām garantijām pašiem pārziņiem var atstāt zināmu rīcības brīvību attiecībā uz īstenojamo pasākumu izvēli un/vai to, kā tie ir jāīsteno. Bieži vien šajā kontekstā izšķiroša nozīme ir pārziņu pašu vērtējumam. Tiem vispirms un galvenokārt ir jāizvērtē sākotnējā situācija, lai identificētu garantijas, kas var būt “atbilstošas” apstākļiem. Tas būtu jādara, citastarp ņemot vērā konkrētos veiktās apstrādes veidus, iejaukšanās līmeni datu subjekta tiesībās un interesēs un radītos riskus.
193. No VDAR 89. panta 1. punkta formulējuma ļoti skaidri izriet, ka attiecīgo garantiju ievērošana ir likumīguma nosacījums personas datu apstrādei arhivēšanas un vēstures pētniecības nolūkos. Līdz ar to iesniedzējtiesai ir jāidentificē i) garantijas, kas bija piemērojamas attiecībā uz Bisdom Gent veikto apstrādi; ii) vai šīs garantijas bija “atbilstošas” apstākļiem; un iii) vai Bisdom Gent ir ievērojusi šīs garantijas.
194. Noslēgumā par šo jautājumu uzskatu, ka VDAR 17. panta 3. punkts un 89. pants jāinterpretē tādējādi, ka, lai gan datu subjekts principā var īstenot VDAR 21. panta 1. punktā noteiktās tiesības iebilst, pārzinis var pamatot attiecīgo personas datu turpmāku apstrādi, ja tas pierāda, ka šāda apstrāde tiek veikta arhivēšanas nolūkos sabiedrības interesēs vai vēstures pētniecības nolūkos, kas var veicināt cilvēces zināšanu attīstību, ar nosacījumu, ka ir ieviestas un ievērotas atbilstošas garantijas un tiek ievērots datu minimizēšanas princips.
D. Jēdziens “dzēšana”
195. Visbeidzot, ar piekto jautājumu iesniedzējtiesa lūdz Tiesu precizēt jēdzienu “dzēšana” VDAR 17. panta izpratnē. It īpaši iesniedzējtiesa jautā, vai datu subjekta tiesības uz dzēšanu varētu tikt ievērotas, uz kristību reģistra malas izdarot vienkāršu atzīmi, ka datu subjekts ir izstājies no baznīcas, kā arī pārsvītrojot attiecīgos personas datus, tomēr atstājot tos joprojām salasāmus.
196. Bisdom Gent arguments, ka šāda atzīme būtu jāuzskata par līdzvērtīgu attiecīgo personas datu reālai dzēšanai, nav pārliecinošs.
197. Jēdziena “dzēšana” (un līdzvērtīgu terminu, kas izmantoti regulas citu valodu versijās) nozīme ikdienas valodā ir diezgan skaidra: izslēgšana, izņemšana, likvidācija. Bisdom Gent izdarītā atzīme labākajā gadījumā ir datu labošana.
198. Taču tiesības labot un tiesības uz dzēšanu ir divas dažādas VDAR shematikā paredzētas tiesības. Arī abu šo tiesību – kas attiecīgi nostiprinātas VDAR 16. un 17. pantā – mērķi ir dažādi. Tiesības labot galvenokārt ir paredzētas, lai nodrošinātu datu subjekta personas datu precizitāti, pilnīgumu un atjaunināšanu. Savukārt, kā izriet no paša 17. panta nosaukuma, tiesību uz dzēšanu mērķis ir nodrošināt, lai pārzinis “aizmirstu” attiecīgo datu subjektu. Šajā nolūkā pārziņa saglabātie personas dati būtu jādzēš, lai tos nevarētu turpmāk apstrādāt (154).
199. Tomēr tādā situācijā kā pamatlietā šis mērķis nav sasniegts. Patiešām, kā sūdzības iesniedzējs pareizi norādīja tiesas sēdē, Bisdom Gent veiktais ieraksts kristību reģistrā ir palielinājis datu apstrādes apjomu: reģistrā ir pievienoti jauni personas dati, un šie dati tur turpmāk tiks glabāti (155).
200. Protams, dažās situācijās pārzinim var būt iespējams vai datu subjekts tam var atļaut izvēlēties vispiemērotāko rīcību starp labošanu vai dzēšanu, ja daži uzglabātie personas dati izrādās neprecīzi vai nav absolūti nepieciešami (156). Tomēr ir jākonstatē, ka tas tā nav, ja datu subjekts ir skaidri pieprasījis dzēst savus personas datus un ja VDAR paredzētie nosacījumi šo tiesību īstenošanai ir pilnībā izpildīti. Atšķirīga tiesību normu interpretācija lielā mērā atņemtu VDAR 21. panta 1. punktam tā lietderīgo iedarbību.
201. Argumenti, ko Bisdom Gent izvirza pretējas tēzes atbalstam, mani nepārliecina.
202. Pirmkārt, man nešķiet atbalstāms apgalvojums par iespējamo vēstures sagrozīšanu. Personas datu sākotnējās vākšanas pamatā gandrīz vienmēr ir datu subjekta rīcība. Bisdom Gent argumenta pamatā esošā loģika nozīmētu, ka, dzēšot gandrīz jebkurus personas datus, tiktu sagrozīts kāds notikums pagātnē. Tas tā nevar būt.
203. Piemēram, pakalpojumu sniedzējs, kas saņem pieprasījumu izņemt no savas datubāzes kāda sava klienta personas datus, nevar iebilst, ka šāda rīcība būtu pielīdzināma nepareizam pagātnes komercdarījumu atspoguļojumam. Tiesas judikatūrā ir ietverti vairāki konkrēti piemēri, kuros netika apstrīdēti pamatā esošie fakti, kas attiecas uz datu subjekta personas datiem, kuru dzēšana tika pieprasīta (157).
204. Tādu pašu argumentāciju var izmantot arī šajā lietā. Tiesības uz dzēšanu neļauj datu subjektiem lūgt no kristību reģistra izņemt visas liecības par viņu kristīšanas faktu. Šīs tiesības ļauj viņiem pieprasīt tikai savu personas datu dzēšanu; jebkuru citu informāciju par kādas personas kristīšanu, kas notikusi konkrētā vietā un konkrētā brīdī, var likumīgi atstāt kristību reģistrā.
205. Šajā sakarā datu minimizēšanas principam atkal vajadzētu būt svarīgai lomai – jo īpaši nosakot, kuri dati būtu faktiski jādzēš un kuri dati var palikt reģistros. Vaicāts tiesas sēdē par viņa viedokli šajā jautājumā, sūdzības iesniedzējs piekrita izskatīt iespēju dzēst datus apjomā, kas ietver tikai viņa vārdu un uzvārdu, kā arī dzimšanas datumu. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka jebkura cita informācija neatkarīgi no tā, vai uz to varētu attiekties “personas datu” definīcija VDAR 4. panta 1. punkta izpratnē, varētu palikt reģistrā. Jau no paša sākuma sūdzības iesniedzējs arī paskaidroja, ka viņš neiebilst pret tādiem pasākumiem kā anonimizācija un pseidonimizācija.
206. Manuprāt, šādā situācijā patiesi svarīgi ir tas, ka personas datu dzēšana nodrošina, ka kristītā persona vairs nav identificējama vai vismaz nav viegli identificējama.
207. Otrkārt, datu subjektiem nav tiesību ne saskaņā ar VDAR, ne ar kādu citu Savienības tiesību normu pieprasīt pārzinim rīkoties tā, it kā kristīšana nekad nebūtu notikusi vai tai nebūtu nekādas nozīmes. Tie ir doktrīnas jautājumi, kuros saskaņā ar LESD 17. panta 1. punktu Savienība nevar iejaukties (158). Lai gan tas var šķist pašsaprotami, tomēr norādīšu, ka nevienu Bisdom Gent veikto pasākumu VDAR noteikumu ievērošanas nodrošināšanai nevar uzskatīt par tādu, kas jebkādā veidā ietekmētu baznīcas teoloģiskos principus.
208. Visbeidzot, treškārt, es neredzu nekādu pamatojumu Bisdom Gent apgalvojumam, ka kristību reģistrā esošo datu dzēšana neatgriezeniski apdraudētu baznīcas vai citu personu, kuru kristīšanas fakts arī ir ierakstīts tajā pašā reģistrā, tiesības un intereses.
209. Sūdzības iesniedzējs piekrīt viedoklim, ka viņa personas datu dzēšana nebūtu jāveic, fiziski dzēšot šos datus no reģistra, piemēram, izgriežot attiecīgās lappuses vai to daļas. Proti, vajadzētu būt iespējai padarīt nesalasāmus attiecīgos personas datus, vienlaikus saglabājot neskartus citus datus, kas ierakstīti tajās pašās lapās. Var apgalvot, ka tādu elementu kā necaurspīdīgu uzlīmju izmantošana, kas nosedz tikai personas datus, būtu pietiekama, lai nodrošinātu atbilstību VDAR 17. panta 1. punktam (159). Jebkurā gadījumā pārzinim ir jāatrod piemērotas dzēšanas metodes; būtiskās grūtības, kas rodas, lai šādas metodes atrastu, nevar attaisnot pārzini par attiecīgo VDAR noteikumu neievērošanu (160).
210. Tāpēc šajā jautājumā secinu, ka vienkārša atzīme uz kristību reģistra malas par to, ka datu subjekts izstājies no reliģiskās apvienības, un attiecīgo personas datu pārsvītrošana, tos atstājot joprojām salasāmus, nav “dzēšana” VDAR izpratnē.
211. Iepriekš minētos apsvērumus neatspēko tas, ka kristību reģistrs ir nevis digitāls, bet gan vienots fizisks datu nesējs – grāmata ar abās pusēs aprakstītām lapām –, kurā ir norādīta arī cita informācija par datu subjektiem un kurš ir unikāls citur nereģistrētu vēsturisku faktu reģistrs.
V. Secinājumi
212. Noslēgumā ierosinu Tiesai uz hof van beroep te Brussel (Briseles apelācijas tiesa, Beļģija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) 17. panta 1. punkta c) apakšpunkts un 3. punkts, 21. panta 1. punkts un 89. pants, lasot tos Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 3., 7., 8. un 10. panta un LESD 17. panta 1. punkta kontekstā,
jāinterpretē tādējādi, ka
– datu subjekts, kurš ir ticis kristīts kā nepilngadīgais un kurš kā pieaugušais vēlas izstāties no attiecīgās reliģiskās apvienības, principā ir tiesīgs panākt savu personas datu dzēšanu no kristību reģistra, ja vien pārzinis nepierāda, ka pastāv pārliecinoši leģitīmi iemesli, kas ir svarīgāki par datu subjekta interesēm, tiesībām un brīvībām. Valsts tiesai ir jāizvērtē, vai pārzinis ir izpildījis savu pienākumu, ņemot vērā konkrētos tajā izskatāmās individuālās situācijas apstākļus, it īpaši iemeslus, kuru dēļ datu subjekts ir lūdzis dzēst savus personas datus, kā arī iespējamo ietekmi, kāda uz datu subjekta integritāti var būt pārziņa atteikumam dzēst šos datus;
– attiecīgo personas datu turpmāka apstrāde ir likumīga, ja pārzinis pierāda, ka šāda apstrāde tiek veikta arhivēšanas nolūkos sabiedrības interesēs vai vēstures pētniecības nolūkos, kas var veicināt cilvēces zināšanu attīstību, ar nosacījumu, ka ir ieviestas un ievērotas atbilstošas garantijas un tiek ievērots datu minimizēšanas princips;
– vienkārša atzīme uz kristību reģistra malas par to, ka datu subjekts izstājies no reliģiskās apvienības, un attiecīgo personas datu pārsvītrošana, tos atstājot joprojām salasāmus, nav “dzēšana” Regulas 2016/679 izpratnē;
– iepriekš minētos apsvērumus neatspēko tas, ka kristību reģistrs ir nevis digitāls, bet gan vienots fizisks datu nesējs – grāmata ar abās pusēs aprakstītām lapām –, kurā ir norādīta arī cita informācija par datu subjektiem un kurš ir unikāls citur nereģistrētu vēsturisku faktu reģistrs.
1 Oriģinālvaloda – angļu.
2 Mateja evaņģēlijs, 22:21.
3 Savienības tiesību sistēmā visupirms skat. Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk – Harta) 20. pantu “Vienlīdzība likuma priekšā”.
4 Skat. Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT) spriedumu, 2014. gada 1. jūlijs, S.A.S. pret Franciju (CE:ECHR:2014:0701JUD004383511, 125. punkts).
5 Šajā nozīmē skat. ECT spriedumu, 2013. gada 9. jūlijs, Sindicatul“Păstorul Cel Bun” pret Rumāniju (CE:ECHR:2013:0709JUD000233009, 138. punkts). Juridiskajā literatūrā skat. arī McCrea, R., “Justifiable caution – The approach of the Court of Justice to religion in the context of rapid change”, no: Gašperin Wischhoff, J., un Stadtbäumer, T. (red.), In Good Faith – Freedom of Religion under Article 10 of the EU Charter, Verfassungsbooks, Berlīne, 2026, 23.–33. lpp., 28. lpp.
6 Skat. arī LESD 17. panta 3. punktu: “Atzīstot to identitāti un īpašo ieguldījumu, Savienība uztur atklātu, pārredzamu un pastāvīgu dialogu ar [dalībvalstu baznīcām un reliģiskajām organizācijām vai apvienībām].” Mans izcēlums.
7 Šajā pašā nozīmē skat. Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – ECPAK) 9. pantu un ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 18. pantu.
8 Skat. it īpaši LESD 19. panta 1. punktu un Hartas 21. pantu. Skat. arī ģenerāladvokāta N. Emiliu [N. Emiliou] secinājumus lietā Freikirche der Siebenten‑Tags‑Adventisten in Deutschland (C‑372/21, EU:C:2022:540, 21. punkts).
9 Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 17. aprīlis, Egenberger (C‑414/16, turpmāk – spriedums Egenberger, EU:C:2018:257, 58. punkts).
10 Šajā nozīmē skat. spriedumu Egenberger, 50. punkts, un spriedumu, 2018. gada 10. jūlijs, Jehovan todistajat (C‑25/17, turpmāk – spriedums Jehovan todistajat, EU:C:2018:551, 74. punkts). Pēc analoģijas skat. arī ECT spriedumu, 2001. gada 13. decembris, Metropolitan Church of Bessarabia u.c. pret Moldovu (CE:ECHR:2001:1213JUD004570199, 118. punkts).
11 Vispārīgi skat. ģenerāladvokāta J. Tančeva [E. Tanchev] secinājumus lietā Egenberger (C‑414/16, EU:C:2017:851, 88. un 93. punkts), un ģenerāladvokāta M. Bobeka [M. Bobek] secinājumus lietā Cresco Investigation (C‑193/17, EU:C:2018:614, 26. punkts).
12 Skat. arī ģenerāladvokāta N. Emiliu secinājumus lietā Freikirche der Siebenten‑Tags‑Adventisten in Deutschland (C‑372/21, EU:C:2022:540, 22. punkts).
13 Citastarp skat. arī spriedumu Egenberger; spriedumu, 2026. gada 17. marts, Katholische Schwangerschaftsberatung (C‑258/24, EU:C:2026:211), un manus secinājumus pēdējā minētajā lietā (C‑258/24, EU:C:2025:555).
14 Skat., piemēram, spriedumu, 2018. gada 6. novembris, Scuola Elementare Maria Montessori/Komisija, Komisija/Scuola Elementare Maria Montessori un Komisija/Ferracci (no C‑622/16 P līdz C‑624/16 P, EU:C:2018:873).
15 Skat. jo īpaši spriedumu, 1986. gada 23. aprīlis, Les Verts/Parlaments (294/83, EU:C:1986:166, 23. punkts).
16 Pārfrāzēju bijušā Amerikas Savienoto Valstu prezidenta Teodora Rūzvelta paziņojumu viņa Trešajā gada ziņojumā Kongresam 1903. gadā.
17 Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Savienības iestādēs, struktūrās, birojos un aģentūrās un par šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (OV 2016, L 119, 1. lpp.).
18 Turpmāk saukta arī par “katoļu baznīcu” vai vienkārši “baznīcu”.
19 JM šeit tiks saukts arī par “sūdzības iesniedzēju”.
20 Var būt interesanti atzīmēt, ka argumenti, kas balstīti uz jēdzienu “kartotēka” VDAR izpratnē, tika apspriesti arī dažās valsts tiesās, kas izskatīja šai lietai līdzīgus gadījumus. Šajā ziņā skat. Eiropas Savienības Tiesas Pētniecības un dokumentācijas direkcijas pētnieciskās izpētes piezīmi “Traitement des données à caractère personnel dans les registres des baptêmes de l’Église catholique romaine”, 26/007, 2026. gada jūnijs (turpmāk – Pētniecības un dokumentācijas direkcijas izpētes piezīme), 12.–17. un 47. lpp.
21 Citastarp skat. spriedumu Jehovan todistajat, 53. punkts.
22 Skat. ģenerāladvokāta M. Špunara [M. Szpunar] secinājumus lietā Darashev (C‑312/24, EU:C:2025:671, 58. punkts).
23 Skat. arī VDAR 15. apsvērumu.
24 Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 7. marts, Endemol Shine Finland (C‑740/22, EU:C:2024:216, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).
25 Turpat.
26 Senā Aleksandrijas bibliotēka Ēģiptē (dibināta trešā gadsimta sākumā p.m.ē.), cik man zināms, bija pasaules pirmais pētniecības centrs. Tās senāko katalogu, kas pazīstams ar nosaukumu Pinakes, izveidoja Kalimahs no Kirēnes, un tajā bija sakārtota 500 000 papirusa ruļļu apjomīgā bibliotēkas kolekcija, un lielā mērā tā tiek uzskatīta par vienu no vecākajām pasaules kartotēkām. Pinakes galvenokārt balstījās uz žanru kategorijām, un šajās kategorijās autori bija uzskaitīti alfabētiski.
27 Šajā ziņā mutatis mutandis skat. ģenerāladvokāta P. Mengoci [P. Mengozzi] secinājumus lietā Jehovan todistajat (C‑25/17, EU:C:2018:57, 57. punkts).
28 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (1995. gada 24. oktobris) par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (OV 1995, L 281, 31. lpp.). Skat. tās 15. apsvērumu, kurā bija atsauce uz “kartotēku, kuru izveido atbilstoši uz personām attiecināmiem īpašiem kritērijiem” (mans izcēlums).
29 Skat. spriedumu Jehovan todistajat, it īpaši 74. punkts.
30 Skat. it īpaši VDAR 9. panta 2. punkta d) apakšpunktu un 91. pantu. Skat. arī tās 165. apsvērumu.
31 Šīs darbības tiek uzskatītas par “apstrādes” veidiem VDAR 4. panta 2. punkta izpratnē.
32 Skat. VDAR 99. panta 2. punktu.
33 Apstrīdētā lēmuma 57.–68. punkts.
34 Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 4. oktobris, Agentsia po vpisvaniyata (C‑200/23, EU:C:2024:827, 93. punkts).
35 Skat. spriedumu, 2025. gada 9. janvāris, Mousse (C‑394/23, turpmāk – spriedums Mousse, EU:C:2025:2, 67. punkts), mans izcēlums. Skat. arī spriedumu, 2024. gada 4. oktobris, Agentsia po vpisvaniyata (C‑200/23, EU:C:2024:827, 93. punkts), un VDAR 69. apsvērumu.
36 Vispārīgi šajā jautājumā ar atsaucēm uz judikatūru – Tridimas, T., “Wreaking the wrongs: Balancing rights and the public interest the EU way”, Columbia Journal of European Law, 29.2. sēj., 2023, 185.–213. lpp., it īpaši 192.–194. lpp.
37 Skat. it īpaši VDAR 5. panta 2. punktu, 7. pantu, 24. panta 1. punktu un 42., 69. un 74. apsvērumu.
38 Faktiski 29. panta datu aizsardzības darba grupa 2014. gada 9. aprīlī pieņemtajā Atzinumā 06/2014 par personas datu apstrādātāja likumīgo interešu jēdzienu saskaņā ar Direktīvas 95/46/EK 7. pantu šo darbību raksturoja kā “a priori” līdzsvarošanas pārbaudi (skat. 45. lpp.).
39 Turpat.
40 Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 13. maijs, Google Spain un Google (C‑131/12, turpmāk – spriedums Google Spain, EU:C:2014:317, 76. punkts). Skat. arī VDAR 69. apsvērumu.
41 Mans izcēlums.
42 Skat. arī Eiropas Datu aizsardzības kolēģijas (turpmāk – EDAK) “Pamatnostādnes 1/2024 par personas datu apstrādi, pamatojoties uz VDAR 6. panta 1. punkta f) apakšpunktu”, pieņemtas 2024. gada 8. oktobrī (turpmāk – Pamatnostādnes 1/2024), 72. punkts.
43 Mans izcēlums.
44 Skat. minētā sprieduma 74.–76. punktu. Šī lieta attiecās uz VDAR priekšteci – Direktīvu 95/46. Lai gan attiecīgie Direktīvas 95/46 un VDAR noteikumi pilnībā nesakrīt, šķiet, ka Tiesas apsvērumi šajā spriedumā ir pilnībā attiecināmi uz pašlaik spēkā esošajām tiesību normām.
45 Šo secinājumu apstiprina VDAR dažādu valodu versiju salīdzinājums. Skat., piemēram, vācu valodas versiju (“legt [..] Widerspruch [..] ein” un “wurden [..] verarbeitet”), franču valodas versiju (“s’oppose” un “ont fait l’objet”), holandiešu valodas versiju (“maakt [..] bezwaar” un “zijn”), itāļu valodas versiju (“si oppone” un “sono stati trattati”), latviešu valodas versiju (“iebilst” un “ir apstrādāti”), portugāļu valodas versiju (“opõe‑se” un “foram tratados”) un rumāņu valodas versiju (“se opune” un “au fost prelucrate”).
46 Skat. spriedumu Mousse, 48. punkts.
47 Pēc analoģijas skat. spriedumu, 2022. gada 8. decembris, Google (Atsauču uz apgalvoti nepatiesu saturu atsaistīšana) (C‑460/20, EU:C:2022:962, 75. punkts).
48 Šajā nozīmē skat. spriedumu Mousse, 50. punkts un tajā minētā judikatūra.
49 Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 4. oktobris, Koninklijke Nederlandse Lawn Tennisbond (C‑621/22, turpmāk – spriedums KNLTB, EU:C:2024:858, 46. un 49. punkts). Skat. arī ģenerāladvokāta M. Bobeka secinājumus lietā Rīgas satiksme (C‑13/16, EU:C:2017:43, 67. un 68. punkts).
50 Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 12. septembris, HTB Neunte Immobilien Portfolio un Ökorenta Neue Energien Ökostabil IV (C‑17/22 un C‑18/22, EU:C:2024:738, 55. punkts un tajā minētā judikatūra).
51 Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2025. gada 4. septembris, Quirin Privatbank (C‑655/23, EU:C:2025:655, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).
52 Skat. it īpaši šo secinājumu 189. punktu.
53 Skat. spriedumu Mousse, 25. punkts un tajā minētā judikatūra.
54 Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 4. jūlijs, Meta Platforms u.c. (Vispārīgie sociālā tīkla lietošanas noteikumi) (C‑252/21, turpmāk – spriedums Meta Platforms, EU:C:2023:537, 94. punkts).
55 Skat. spriedumu Mousse, 27. un 56. punkts un tajos minētā judikatūra.
56 Citastarp skat. spriedumu, 2023. gada 7. decembris, SCHUFA Holding (Atbrīvošana no atlikušajām parādsaistībām) (C‑26/22 un C‑64/22, EU:C:2023:958, 78. punkts).
57 Skat. spriedumu Mousse, 45. punkts un tajā minētā judikatūra.
58 Citastarp skat. spriedumu Mousse, 46. punkts un tajā minētā judikatūra. Skat. arī spriedumu, 2024. gada 12. septembris, HTB Neunte Immobilien Portfolio un Ökorenta Neue Energien Ökostabil IV (C‑17/22 un C‑18/22, EU:C:2024:738, 56. un 57. punkts), kā arī – ar citām atsaucēm uz judikatūru – ģenerāladvokāta M. Bobeka secinājumus lietā Fashion ID (C‑40/17, EU:C:2018:1039, 122. punkts).
59 Skat. minēto pamatnostādņu 17. punktu.
60 Attiecībā uz pirmo kritēriju skat. spriedumu KNLTB, 40. un 49. punkts; attiecībā uz otro kritēriju pēc analoģijas – ģenerāladvokātes E. Šarpstones [E. Sharpston] secinājumus apvienotajās lietās Volker undMarkus Schecke (C‑92/09 un C‑93/09, EU:C:2010:353, 104., 105., 118. un 121. punkts); un attiecībā uz trešo kritēriju – spriedumu, 2019. gada 11. decembris, Asociaţia de Proprietari bloc M5A‑ScaraA (C‑708/18, EU:C:2019:1064, 44. punkts).
61 Can. 849.
62 Šajā nozīmē skat. spriedumus, 2018. gada 29. maijs, Liga van Moskeeën en Islamitische Organisaties Provincie Antwerpen u.c. (C‑426/16, EU:C:2018:335, 42.–45. punkts), un 2020. gada 17. decembris, Centraal Israëlitisch Consistorie van België u.c. (C‑336/19, EU:C:2020:1031, 44. un 52. punkts).
63 Pēc analoģijas skat. ECT spriedumu, 2011. gada 7. jūlijs, Bayatyan pret Armēniju (CE:ECHR:2011:0707JUD002345903, 120. punkts).
64 Skat. spriedumu Mousse, 28. un 48. punkts un tajos minētā judikatūra.
65 Turpat, 49. punkts un tajā minētā judikatūra.
66 Šajā ziņā skat. ģenerāladvokāta M. Bobeka secinājumus lietā Rīgas satiksme (C‑13/16, EU:C:2017:43, 71. punkts). Šajā aspektā vispārīgi un ar citām atsaucēm uz judikatūru skat. Dalla Corte, L., “On proportionality in the data protection jurisprudence of the CJEU”, International Data Privacy Law, 12. sēj., Nr. 4, 2022, 259.–275. lpp.
67 Skat. spriedumu Mousse, 48. un 63. punkts.
68 Skat. šo secinājumu 127. punktu.
69 Par stingrāku un niansētāku nepieciešamības prasības piemērošanu atkarībā no lietas īpašajiem apstākļiem vispārīgi skat. Sartor, G., “Article 6 Commentary: Lawfulness of processing”, no: Spiecker, I., u.c. (red.), General Data Protection Regulation: Article‑by‑Article Commentary, Nomos – Beck – Hart, Ņujorka, 2023.g., 318. lpp.
70 VDAR 47. apsvērums, mans izcēlums. Skat. arī spriedumu KNLTB, 55. un 56. punkts. Tāpat ECT par būtisku uzskata arī jautājumu, vai konkrētā situācijā privātpersonām varēja pastāvēt “tiesiskā paļāvība uz viņu privātās dzīves aizsardzību”. Skat., piemēram, spriedumu, 2012. gada 7. februāris, von Hannover pret Vāciju (CE:ECHR:2012:0207JUD004066008, 88. punkts).
71 Citastarp skat. spriedumu Meta Platforms, 116. punkts.
72 Šajā nozīmē skat. spriedumu Google Spain, 96. un 99. punkts.
73 Pēc analoģijas skat. spriedumu Mousse, 60. punkts ar atsauci uz VDAR 75. apsvērumu.
74 Citastarp skat. spriedumu Meta Platforms, 118. punkts, un spriedumu, 2024. gada 4. oktobris, Agentsia po vpisvaniyata (C‑200/23, EU:C:2024:827, 151., 155. un 156. punkts). Skat. arī Pamatnostādnes 1/2024, 46. punkts.
75 Skat., piemēram, spriedumu Google Spain, 87. punkts, un spriedumu, 2023. gada 5. jūnijs, Komisija/Polija (Tiesnešu neatkarība un privātā dzīve) (C‑204/21, EU:C:2023:442, 374. punkts).
76 Skat. it īpaši spriedumu, 2011. gada 24. novembris, Asociación Nacional de Establecimientos Financieros de Crédito (C‑468/10 un C‑469/10, EU:C:2011:777, 44. punkts).
77 Kā uzsvērts, piemēram, Kamara, I., un De Hert, P., “Understanding the balancing act behind the legitimate interest of the controller ground: A pragmatic approach”, no: Selinger, E., u.c. (red.), The Cambridge Handbook of Consumer Privacy, Cambridge University Press, 2018, 332. un 333. lpp.
78 Šajā ziņā skat. arī VDAR 51. un 52. apsvērumu.
79 Attiecībā uz bērniem piešķiramo īpašo aizsardzību skat. arī VDAR 38. apsvērumu un spriedumu Meta Platforms, 111. punkts.
80 Pēc analoģijas skat. spriedumu Google Spain, 93.–95. un 98. punkts; un spriedumu, 2017. gada 9. marts, Manni (C‑398/15, EU:C:2017:197, 64. punkts). Tāpat arī ECT spriedumu, 2006. gada 6. jūnijs, Segerstedt‑Wiberg u.c. pret Zviedriju (CE:ECHR:2006:0606JUD006233200, 90. punkts). Skat. arī VDAR 39. apsvērumu.
81 Citastarp skat. VDAR 5. panta 1. punkta f) apakšpunktu, 6. panta 4. punkta e) apakšpunktu un 9. panta 2. punkta d) apakšpunktu.
82 Skat., piemēram, ECT spriedumu, 2020. gada 25. jūnijs, Stavropoulos u.c. pret Grieķiju (CE:ECHR:2020:0625JUD005248418, 44. punkts).
83 Skat. Hartas 14. panta 3. punktu un pēc analoģijas ECPAK 1. protokola 2. pantu. Skat. arī VDAR 8. panta 1. punktu un 38. apsvērumu.
84 Mans izcēlums.
85 Šajā nozīmē skat., piemēram, Pamatnostādnes 1/2024, 73. punkts.
86 Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 8. decembris, Google (Atsauču uz apgalvoti nepatiesu saturu atsaistīšana) (C‑460/20, EU:C:2022:962, 7., 34., 35. un 71. punkts).
87 Šajā nozīmē skat. Zanfir‑Fortuna, G., “Comment to Article 21”, no: Kuner, C., u.c. (red.), The EU General Data Protection Regulation: A Commentary, Oxford University Press, Oksforda, 2020, 517. lpp.
88 Piemēram, čehu valodā (“závažné”), vācu valodā (“zwingende”), grieķu valodā (“επιτακτικούς”), franču valodā (“impérieux”), itāļu valodā (“cogenti”), latviešu valodā (“pārliecinošiem”), ungāru valodā (“erejű”), holandiešu valodā (“dwingende”) un somu valodā (“huomattavan tärkeä”).
89 73. punkts.
90 Skat. spriedumu, 2023. gada 7. decembris, SCHUFA Holding (Atbrīvošana no atlikušajām parādsaistībām) (C‑26/22 un C‑64/22, EU:C:2023:958, 112. un 113. punkts).
91 Šajā nozīmē skat. Zanfir‑Fortuna, G., minēts iepriekš 87. zemsvītras piezīmē, 517. lpp.
92 Skat. šo secinājumu 54. punktu.
93 Mans izcēlums.
94 Skat. šo secinājumu 65. punktu.
95 Doktrīnā skat. Zanfir‑Fortuna, G., minēts iepriekš 87. zemsvītras piezīmē: “Tiesības iebilst ir vēl viena Savienības datu aizsardzības tiesiskā regulējuma uz kontroli vērstā rakstura izpausme.” (509. lpp.)
96 Citastarp skat. spriedumu Mousse, 21. punkts, kurā ir atsauce uz VDAR 1. pantu un 1. un 10. apsvērumu.
97 Skat. šo secinājumu 103. punktu.
98 Par vienkāršu ekonomisko interešu īstenošanu skat., piemēram, spriedumu Google Spain, 81., 97. un 99. punkts.
99 Skat., piemēram, VDAR 44. un 70. apsvērumu, kā arī 6. panta 1. punkta b) apakšpunktu un 21. panta 3. punktu.
100 Pamatnostādnes 1/2024, 73. punkts.
101 Pēc analoģijas skat. ģenerāladvokāta N. Jēskinena [N. Jääskinen] secinājumus lietā Google Spain un Google (C‑131/12, EU:C:2013:424, 108. punkts).
102 Skat. arī apstrīdētā lēmuma 138. punktu.
103 Mans izcēlums.
104 Starp citu, man rodas jautājums, kāda ir iespējamība, ka šāds scenārijs varētu īstenoties. Būtu pārsteidzoši, ka persona, kas vēlas atkal pievienoties baznīcai, atkārtotu kristīšanu uzskata par būtisku, ja šī persona zina, ka baznīcas ieskatā tas ir ne tikai nelietderīgi, bet arī (principā) izslēgts.
105 Skat. apstrīdētā lēmuma 119. un 120. punktu.
106 Skat. it īpaši Can. 842, 1. §, un Can. 876.
107 Kā paskaidrošu turpmāk šo secinājumu 204.–206. punktā, lai izpildītu VDAR 17. un 21. panta prasības, nav nepieciešams dzēst no reģistra jebkādu informāciju par kristību sakramenta sniegšanu datu subjektam, kurš lūdz šo informāciju dzēst. Pietiek ar to, ka tiek dzēsti visjutīgākie dati, kas ļauj identificēt datu subjektu.
108 Skat. Can. 869. Attiecībā uz citu situāciju skat. arī Can. 870.
109 Pēc analoģijas skat. spriedumu, 2024. gada 4. oktobris, Agentsia po vpisvaniyata (C‑200/23, EU:C:2024:827, 114. punkts), un manus secinājumus tajā pašā lietā (EU:C:2024:445, 56. punkts).
110 Skat. šo secinājumu 58. punktā minēto judikatūru.
111 Pamatnostādnes 1/2024, 73. punkts. Mans izcēlums.
112 Skat. šo secinājumu 105. punktā minēto judikatūru.
113 Pēc analoģijas skat. ECT spriedumu, 2000. gada 26. oktobris, Hasan un Chaush pret Bulgāriju (CE:ECHR:2000:1026JUD003098596, 62. punkts).
114 Šajā ziņā ir interesanti, ka saskaņā ar VDAR 7. panta 3. punktu “datu subjektam ir tiesības atsaukt savu piekrišanu jebkurā laikā. [..] Atsaukt piekrišanu ir tikpat viegli kā to dot”.
115 Šajā pašā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 5. jūnijs, Komisija/Polija (Tiesnešu neatkarība un privātā dzīve) (C‑204/21, EU:C:2023:442, 341. un 375. punkts).
116 Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas par bērna tiesībām (pieņemta 1989. gada 20. novembrī) 12. panta 1. punktā ir noteikts, ka “dalībvalstis nodrošina, lai ikvienam bērnam, kas ir spējīgs formulēt savu viedokli, būtu tiesības brīvi to paust visos jautājumos, kas viņu skar, turklāt bērna viedoklim jāpievērš pienācīga uzmanība atbilstoši bērna vecumam un brieduma pakāpei”.
117 Šajā ziņā ar atsaucēm uz judikatūru skat. manus secinājumus lietā Katholische Schwangerschaftsberatung (C‑258/24, EU:C:2025:555, 39. un nākamie punkti).
118 Šajā nozīmē skat. ECT spriedumu, 2014. gada 1. jūlijs, S.A.S. pret Franciju (CE:ECHR:2014:0701JUD004383511, 124. punkts un tajā minētā judikatūra). Uz šo judikatūras virzienu ir skaidras atsauces arī Tiesas praksē: no nesenākas judikatūras skat. spriedumu, 2022. gada 13. oktobris, SCRL (Reliģisks apģērbs) (C‑344/20, EU:C:2022:774, 35. punkts).
119 Šeit es iedvesmojos no Tiesas konstatējumiem par Hartas 7. pantā noteiktajām tiesībām uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, atsaucoties uz ECT judikatūru. Skat. spriedumu, 2025. gada 18. decembris, Slagelse Almennyttige Boligselskab, Afdeling Schackenborgvænge (C‑417/23, EU:C:2025:1017, 171. punkts). Juridiskajā literatūrā, kurā uzsvars tiek likts uz reliģijas brīvību kā tiesībām uz pašnoteikšanos, skat.: Wischhoff, J. G., un Stadtbäumer, T., minēts iepriekš 5. zemsvītras piezīmē, 13. lpp.
120 Piemēram, vardarbības upuri var pieprasīt medicīnisko un/vai psiholoģisko palīdzību, tostarp dažkārt arī hospitalizāciju, lai pārvarētu noteiktas traumas.
121 Skat. – ar turpmākām atsaucēm – Bandes, S. A., u.c. (red.), Research Handbook on Law and Emotion, Edward Elgar, 2021.
122 Mans izcēlums. Skat. arī VDAR 50. apsvērumu.
123 Pilnības labad piebildīšu, ka saskaņā ar VDAR 9. panta 2. punkta f) apakšpunktu vispārējais aizliegums apstrādāt personas datus, kas citastarp atklāj reliģisko vai filozofisko pārliecību, neattiecas uz “apstrād[i, kas] ir vajadzīga arhivēšanas nolūkos sabiedrības interesēs, zinātniskās vai vēstures pētniecības nolūkos vai statistikas nolūkos saskaņā ar 89. panta 1. punktu, pamatojoties uz Savienības vai dalībvalsts tiesību aktiem”. Tas tā ir ar nosacījumu, ka šī apstrāde [šie tiesību akti] ir “samērīgi izvirzītajam mērķim, ievēro tiesību uz datu aizsardzību būtību un paredz piemērotus un konkrētus pasākumus datu subjekta pamattiesību un interešu aizsardzībai” (9. panta 2. punkta g) apakšpunkts). Tomēr es neuzskatu, ka Bisdom Gent būtu jābalstās uz šo tiesību normu, jo, kā paskaidrots šo secinājumu 66. un 67. punktā, tās veikto sensitīvo datu apstrādi ir iespējams pamatot ar šīs regulas 9. panta 2. punkta d) apakšpunktu.
124 ECT spriedums, 2023. gada 4. jūlijs, Hurbain pret Beļģiju (CE:ECHR:2023:0704JUD005729216, 182. punkts).
125 Oficiāla Komisijas ekspertu grupa, kas izveidota 2006. gadā.
126 Eiropas Arhīvu grupa, Guidance on Data Protection for Archive Services – EAG guidelines on the implementation of the General Data Protection Regulation in the archive sector, 2018, 10. lpp.
127 Skat. VDAR 89. panta 4. punktu.
128 Tas izriet ne tikai no VDAR 158. apsvēruma, bet šajā gadījumā arī no VDAR 9. panta 2. punkta j) apakšpunkta.
129 Piemērus par dalībvalstu tiesību aktiem šajā jautājumā skat. Pētniecības un dokumentācijas direkcijas izpētes piezīmē, jo īpaši 28.–47. lpp.
130 Tas tā ir gadījumā, ja reliģiskās apvienības saskaņā ar valsts tiesību aktiem tiek uzskatītas par privātām struktūrām. Protams, situācija ir atšķirīga, ja runa ir par publisko tiesību subjektiem saskaņā ar valsts tiesību aktiem.
131 Mans izcēlums.
132 Pēc analoģijas skat. VDAR 159. apsvērumu.
133 Skat. Svanberg, C. W., “Commentary to Article 89”, no: Kuner, C., u.c. (red.), minēts iepriekš 87. zemsvītras piezīmē, 1246. lpp.
134 Jāuzsver, ka jebkurā gadījumā VDAR noteikumi neattiecas uz mirušu personu personas datiem, lai gan dalībvalstis šajā ziņā var paredzēt savus noteikumus. Skat. VDAR 27., 158. un 160. apsvērumu.
135 Aplūkosim, piemēram, digitālās platformas, kurās glabā detalizētus datus par privātpersonu pirkumiem tiešsaistē vai privātpersonu pārlūkprogrammas vēsturi, lai uzlabotu šo platformu programmatūru.
136 Šajā ziņā skat., piemēram, VDAR 113. apsvērumu, kurā norādīts, ka “sabiedrīb[as] [..] leģitīm[ās] tiesības sagaidīt zināšanu uzlabošanos” ir elements, kas “būtu jāņem vērā”, novērtējot izņēmumu tvērumu zinātniskās vai vēstures pētniecības nolūkos.
137 Šeit dažus formulējumus esmu patapinājusi no Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2019/790 (2019. gada 17. aprīlis) par autortiesībām un blakustiesībām digitālajā vienotajā tirgū un ar ko groza Direktīvas 96/9/EK un 2001/29/EK (OV 2019, L 130, 92. lpp.) 12. apsvēruma.
138 Skat. EDAK, Study on the secondary use of personal data in the context of scientific research, Final Report, 2020. gada oktobris.
139 Saikne starp abām darbībām ir uzsvērta VDAR 157. apsvērumā.
140 ECT spriedums, 2023. gada 4. jūlijs, Hurbain pret Beļģiju (CE:ECHR:2023:0704JUD005729216, 184. punkts). Mans izcēlums.
141 Šajā ziņā skat. turpat, 185., 186. un 255.–257. punkts.
142 Piemēram, pētījumi, kuru mērķis ir uzlabot izpratni par sabiedrības attīstību reliģiskajās apvienībās un kurus veic ar mērķi, kas ir juridiski un ētiski pieņemams attiecīgajai sabiedrībai.
143 Mans izcēlums.
144 Skat., piemēram, VDAR 78., 83., 84., 98. un 100. apsvērumā minētos pasākumus.
145 Ģenerāladvokāta M. Špunara secinājumi lietā Mousse (C‑394/23, EU:C:2024:610, 32. punkts).
146 EDAK, Study on the appropriate safeguards under Article 89(1) GDPR for the processing of personal data for scientific research – Final Report, 2021. gada augusts, 9. lpp.
147 Šajā ziņā skat. arī VDAR 26., 28. un 29. apsvērumu.
148 Mans izcēlums.
149 Skat., piemēram, VDAR 24. panta 1. punktu, 25. panta 1. punktu un 32. panta 1. punktu.
150 Skat. VDAR 156. apsvērumu un 92. un 93. pantu.
151 Skat. it īpaši VDAR 156. apsvērumu un 89. panta 2. un 3. punktu.
152 Skat. it īpaši VDAR 58. pantu.
153 Piemērus par dalībvalstu tiesību aktiem šajā jautājumā skat. Pētniecības un dokumentācijas direkcijas izpētes piezīmē, 22.–28. lpp.
154 Šajā nozīmē skat., piemēram, VDAR 65. apsvērumu un 5. panta 1. punkta d) apakšpunktu.
155 Skat. arī apstrīdētā lēmuma 138. punktu.
156 Skat., piemēram, VDAR 39. apsvērumu: “Būtu jāveic visi saprātīgi pasākumi, lai nodrošinātu, ka neprecīzi personas dati tiek laboti vai dzēsti.”
157 Skat., piemēram, spriedumu Google Spain, 92. un 94. punkts, un pēc analoģijas spriedumu, 2024. gada 30. janvāris, Direktor na Glavna direktsia “Natsionalna politsia” pri MVR – Sofia (C‑118/22, EU:C:2024:97, 60. punkts).
158 Pēc analoģijas skat. Eiropas Cilvēktiesību komisijas 1967. gada 6. februāra lēmumu X. pret Islandi (CE:ECHR:1967:0206DEC000252565).
159 Turklāt dažās situācijās saskaņā ar datu minimizēšanas principu varētu apsvērt arī noņemamu necaurspīdīgu uzlīmju izmantošanu (attiecīgā gadījumā apvienojumā ar plombu uzlikšanu vai aizzīmogošanu). Piemēram, tas var būt gadījums, kad reliģiskajām apvienībām saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir liegts veikt jebkādas pastāvīgas izmaiņas reģistros, pamatojoties uz to, ka šie reģistri ir jānodod valsts iestādēm arhivēšanas nolūkā sabiedrības interesēs vai vēstures pētniecības nolūkā. Proti, šādu uzlīmju un attiecīgā gadījumā plombu vai aizzīmogojumu izmantošana nodrošinātu, ka tikai valsts iestādes vai pētnieki laikus var piekļūt attiecīgajiem personas datiem.
160 Šajā nozīmē skat. VDAR 74. un 78. apsvērumu un 24. panta 1. punktu.