Pagaidu versija
ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES [JULIANE KOKOTT]
SECINĀJUMI,
sniegti 2026. gada 21. maijā (1)
Lieta C‑189/25
Umweltorganisation VIRUS – Verein Projektwerkstatt für Umwelt und Soziales u.c.
(Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa, Austrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Vide – Direktīva 2001/42/EK – Noteiktu plānu un programmu ietekmes uz vidi novērtējums – Piemērošanas joma – Plāns vai programma transporta nozarē – Pamatprincipi projektu turpmākās attīstības saskaņošanai – Pirmā oficiālā sagatavošanas darbība – Ceļu būvniecības projekta saskaņošana vairākos posmos – Plāna vai programmas ietekmes uz vides novērtējumu neesības sekas attiecībā uz turpmākām atļaujām – Federālo ceļu saraksts – S 1 Wiener Außenring
I. Ievads
1. Neilgi pēc SVN direktīvas (SVN – stratēģiskais vides novērtējums) (2) transponēšanas Austrija grozīja plānotas ātrgaitas šosejas maršruta punktus Vīnes austrumu apvedceļam. Tiesvedībā par atļaujām, kas izsniegtas uz ūdens resursu tiesību aktu pamata un attiecas uz šā apvedceļa posmu, rodas jautājums, vai bija nepieciešams šo maršruta punktu grozījumu ietekmes uz vidi novērtējums. Tāpēc Austrijas Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa) lūdz Tiesu noteikt:
– vai šiem grozījumiem kā tādiem bija nepieciešams ietekmes uz vidi novērtējums,
– vai šis pienākums bija piemērojams laikā un
– vai pienākuma veikt novērtējumu neizpilde ietekmētu uz ūdens resursu tiesību aktu pamata izsniegtas atļaujas likumību.
2. Īpaši pēdējais jautājums var būt ļoti nozīmīgs praksē, jo tajā runa ir par to, vai ietekmes uz vidi novērtējuma neveikšana var būt pamats arī pēc ilga laika apšaubīt vēlāk pieņemtu lēmumu spēkā esību.
II. Atbilstošās tiesību normas
3. SVN direktīvas mērķi citastarp izriet no tās 1. panta:
“Šīs direktīvas mērķis ir nodrošināt augstu vides aizsardzības līmeni un veicināt noturīgu attīstību, sekmējot ekoloģisko apsvērumu integrēšanu plānu un programmu sagatavošanas un pieņemšanas procesā, nodrošinot, lai saskaņā ar šo direktīvu veiktu vides novērtējumu tādiem plāniem un programmām, kam var būt būtiska ietekme uz vidi.”
4. Plāni un programmas ir definētas SVN direktīvas 2. panta a) punktā:
“Šajā direktīvā:
a) “plāni un programmas” ir plāni un programmas, tostarp ar Eiropas Kopienas līdzfinansējumu, kā arī visi plānu un programmu grozījumi:
– kurus sagatavo un/vai pieņem valsts, reģionālā vai vietējā līmenī, vai arī tādi, ko pieņemšanai likumdošanas kārtībā parlamentā vai valdībā sagatavo iestāde, un
– kas prasīti saskaņā ar normatīviem vai administratīviem aktiem.”
5. Pienākums veikt stratēģisko vides novērtējumu ir noteikts SVN direktīvas 3. pantā:
“1. Vides novērtējumu saskaņā ar 4. līdz 9. pantu veic 2. līdz 4. punktā minētajiem plāniem un programmām, kam var [būt] būtiska ietekme uz vidi.
2. Saskaņā ar 3. punktu vides novērtējumu veic visiem plāniem un programmām:
a) kas sagatavoti lauksaimniecībā, mežsaimniecībā, zvejniecībā, enerģētikā, rūpniecībā, transportā, atkritumu apsaimniekošanā, ūdens resursu apsaimniekošanā, telekomunikāciju un tūrisma nozarē, pilsētas un lauku plānošanā vai zemes lietošanā un kuros noteikti pamatprincipi turpmākās attīstības saskaņošanai projektiem, kas uzskaitīti I un II pielikumā [IVN direktīvai (3)]; vai
b) [..].”
6. Saskaņā ar IVN direktīvas 4. panta 1. punktu un I pielikuma 7. punkta b) apakšpunktu “automaģistrāļu un ātrgaitas šoseju būvei” jāveic ietekmes uz vidi novērtējums.
7. SVN direktīvas 4. pantā ir noteikti vispārīgie pienākumi saistībā ar vides novērtējuma veikšanu:
“1. Direktīvas 3. pantā minēto vides novērtējumu veic plānu un programmu sagatavošanas laikā, pirms to pieņemšanas vai iesniegšanas likumdošanas procedūrai.
2. [..]
3. Gadījumos, kad plāni un programmas veido daļu no hierarhijas, lai izvairītos no novērtējuma dublēšanas, dalībvalstis ņem vērā, ka saskaņā ar šo direktīvu novērtējums tiks veikts dažādos hierarhijas līmeņos. Lai inter alia novērstu novērtējuma dublēšanos, dalībvalstis piemēro 5. panta 2. un 3. punktu.”
8. SVN direktīvas 13. panta 1. un 3. punktā ir noteikta tās piemērošana laikā:
“1. Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai pirms 2004. gada 21. jūlij[a] izpildītu šīs direktīvas prasības. Dalībvalstis par to tūlīt informē Komisiju.
2. [..]
3. Direktīvas 4. panta 1. punktā minētais pienākums attiecas uz plāniem un programmām, kuru pirmā oficiālā sagatavošanas darbība ir veikta pēc [..] 1. punktā minētās dienas. Uz plāniem un programmām, kuru pirmā sagatavošanas darbība ir veikta pirms minētās dienas un ko pieņem vai iesniedz likumdošanas procedūrai vēlāk kā 24 mēnešus pēc tās, attiecas 4. panta 1. punktā minētais pienākums, izņemot gadījumus, kad dalībvalstis pieņēmušas atsevišķu lēmumu par to, ka tas nav realizējams, un par savu lēmumu informējušas sabiedrību.”
III. Fakti un lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu
9. Austrijas valsts federālo ceļu tīklu veido Bundesstraßengesetz 1971 (1971. gada Federālo ceļu likums, BStG) 1. sarakstā (Automaģistrāles) un 2. sarakstā (Ātrgaitas šosejas) aprakstītie ceļu posmi. Tur tie ir raksturoti kā topogrāfiski fiksēti punkti – tā dēvētie maršruta punkti –, starp kuriem federālais ceļš veido savienojumu. Abi šie BStG saraksti ir obligāti pieņemams plāns transporta nozarē.
10. Pirms SVN direktīvas transponēšanas termiņa beigām, 2002. gada 29. martā, S 1 Wiener Außenring ātrgaitas šoseja tika iekļauta BStG 2. sarakstā ar šādu posma izvietojuma aprakstu: “Knoten Vösendorf (A 2, A 21) – Knoten Schwechat (A 4) – Wien (Albern – Lobau/Ölhafen (A 22)) – Großebersdorf (A 5) – Korneuburg (A 22).”
11. Pēc SVN direktīvas transponēšanas termiņa beigām, 2006. gada 9. maijā, BStG 2. sarakstā tika iekļauts šāds jauns S 1 Wiener Außenring ātrgaitas šosejas izvietojuma apraksts: “Knoten Vösendorf (A 2, A 21) – Knoten Rothneusiedl (A 24) – Knoten Rustenfeld – Knoten Schwechat (A 4) – Knoten bei Raasdorf (A 23) – Knoten bei Raasdorf (S 8) – Knoten Wien/Süßenbrunn (S 2) – Knoten Eibesbrunn (A 5) – Knoten Korneuburg/West (A 22), [ieskaitot] Knoten Rustenfeld – Leopoldsdorf (B 16).” Attiecībā uz šiem BStG grozījumiem netika veikts ne ietekmes uz vidi novērtējums, ne sākotnējā pārbaude, proti, iepriekšēja pārbaude par ietekmes uz vidi novērtējuma nepieciešamību.
12. 2009. gada 26. martā projekta iesniedzēja Autobahnen- und Schnellstraßen‑Finanzierungs‑Aktiengesellschaft (ASFINAG) iesniedza (toreizējam) Bundesminister für Verkehr, Innovation und Technologie (federālais transporta, inovāciju un tehnoloģiju ministrs) projektu S 1 Wiener Außenring Schnellstraße, Abschnitt Schwechat – Süßenbrunn Vīnes un Lejasaustrijas federālajās zemēs. Federālais transporta, inovāciju un tehnoloģiju ministrs veica šā projekta ietekmes uz vidi novērtējumu (IVN) un saskaņošanas procedūru. Ar 2015. gada 26. marta lēmumu viņš izsniedza Umweltverträglichkeitsprüfungsgesetz 2000 (2000. gada Federālais likums par ietekmes uz vidi novērtējumu, UVP‑G 2000) un Forstgesetz 1975 (1975. gada Mežu likums) paredzēto atļauju. Tajā viņš noteica ceļa izvietojumu saskaņā ar BStG, apstiprināja sākotnējo tuneļa projektu saskaņā ar Straßentunnel‑Sicherheitsgesetz (Ceļu tuneļu drošības likums) un izsniedza atļauju saskaņā ar Luftfahrtgesetz (Aviācijas likums) (turpmāk – IVN atļauja).
13. 2018. gada 18. maijā Bundesverwaltungsgericht grozīja IVN atļauju un noteica jaunus papildnoteikumus vai attiecīgi izteica jaunā redakcijā esošos papildnoteikumus. Uz jautājumu, vai 2006. gada 9. maijā izdarītajiem izvietojuma grozījumiem būtu bijis jāveic stratēģiskais vides novērtējums vai sākotnējā pārbaude saskaņā ar SVN direktīvu un, ja atbilde būtu apstiprinoša, vai tas ietekmētu atļauju, minētā tiesa spriedumā par IVN atļauju sniedza noraidošu atbildi, pamatojoties uz to, ka tie ir tikai redakcionāli grozījumi vai attiecīgi runa nav par tīkla grozījumiem SVN direktīvas izpratnē. IVN atļauja ir spēkā.
14. Pēc tam 1. kārtas posmam no Zisenbrunnas [Süßenbrunn] līdz Grosencersdorfai [Groß‑Enzersdorf] tika izsniegtas papildu atļaujas uz ūdens resursu tiesību aktu un dabas aizsardzības tiesību aktu pamata. Arī šīs atļaujas ir spēkā.
15. Landeshauptmann von Wien (Vīnes federālās zemes ministru prezidents) un Landeshauptfrau von Niederösterreich (Lejasaustrijas federālās zemes ministru prezidente) izsniedza pamatlietā apstrīdētās atļaujas uz ūdens resursu tiesību aktu pamata 2. kārtas posmam no Švehatas līdz Grosencersdorfai.
16. Vairākas vides organizācijas un fiziskas personas (prasītāji) pamatlietā ir cēlušas prasību par šīm atļaujām.
17. Prasītāji citastarp iebilst pret projekta atļaujas pamatā esošo S 1 ierakstu BStG 2. sarakstā ar visiem šā ieraksta grozījumiem. Šim plānam nepamatoti neesot veikts ne stratēģiskais vides novērtējums, ne sākotnējā pārbaude saskaņā ar SVN direktīvu.
18. Savukārt ASFINAG uzskata, ka pirmā oficiālā sagatavošanas darbība S 1 ieraksta grozījumiem tika veikta pirms SVN direktīvas transponēšanas termiņa beigām, tādējādi šī direktīva neesot piemērojama. Kopš 2003. gada 31. marta par šiem grozījumiem esot notikušas konsultācijas daudzās apspriedēs ar ekspertiem, un 2004. gada 8. martā tie esot pieņemti iesaistīto federālo zemju valdību sanāksmē kopā ar “ekspertu padomi”. Šīs sanāksmes protokolā esot skaidri norādīts, ka Ēlhāfenes [Ölhafen] mezgla nebūs. Šajā sanāksmē, iesaistot iestādes un ekspertus, esot arī nolemts, ka ir jāturpina darbs pie tuneļa varianta, atceļot savienojumu ar A 22. Turklāt ASFINAG atsaucas uz spēkā esošo IVN atļauju redakcijā ar Bundesverwaltungsgericht izdarītajiem grozījumiem.
19. Tāpēc Bundesverwaltungsgericht uzdod Tiesai šādus jautājumus:
“1) Vai Savienības tiesību normas, it īpaši SVN direktīvas 2. panta a) punkts un 3. panta 2. punkta a) apakšpunkts, jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesību akta (likuma) pielikums (saraksts), kurā uzskaitīti ceļu posmi, kam tajā konkretizēta ģeogrāfiskā atrašanās vieta (sākumpunkts, starpposmi, galapunkts), atzīti par “federālajiem ceļiem” un tādējādi radītas juridiski saistošas tiesības lūgt – konkrētai atbildīgajai iestādei, kas izsniedz atļaujas, – ceļa izvietojuma noteikšanu saistībā ar konkrētu, turpmāk apstiprināmu projektu, ietver “pamatprincipus turpmāk[ai] [..] saskaņošanai” IVN direktīvas I un II pielikumā minētiem projektiem, pat ja šajā tiesību aktā gan ir paredzēti konkrēti nosacījumi, ar kādiem var tikt atļauta projekta īstenošana, tostarp nosacījumi attiecībā uz ceļu satiksmes drošību, funkcionālo nolūku un ietekmi uz vidi, tomēr šie atļaujas piešķiršanas nosacījumi neietver papildu norādes par ceļa virzību caur konkrētiem ģeogrāfiskiem punktiem?
Ja atbilde uz pirmo jautājumu būtu apstiprinoša:
2) Vai SVN direktīvas 13. panta 3. punkts jāinterpretē tādējādi, ka pirmā oficiālā sagatavošanas darbība šīs tiesību normas izpratnē jau ir veikta, ja dokumenti, kas saskaņā ar dalībvalstī piemērojamajiem speciālajiem nozares tiesību aktiem ir jāsagatavo pirms plāna grozīšanas, bija sagatavošanas procesā un ja ar tiem šīs sagatavošanas laikā atkārtoti tika iepazīstinātas arī iesaistītās administratīvi teritoriālo vienību [paš]valdības, vietējās pašvaldības, kuru teritorijā tiek īstenots šis projekts, un iestādes, kas izsniedz atļauju, kā arī par tiem notika konsultēšanās ar padomdevējiem, proti, attiecīgo ekspertu grupu?
3) Vai SVN direktīvas 3. panta 2. punkta a) apakšpunkts jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja konkrēts projekts tiek apstiprināts vairākos posmos atbilstoši IVN direktīvai, plāns, uz kura kritērijiem un detalizētajām darbībām tieši balstīta ir tikai pirmā atļauja, ietver arī pamatprincipus visu turpmāko projekta īstenošanai nepieciešamo atļauju piešķiršanai?”
20. Rakstveida procesā Tiesā apsvērumus ir iesniegušas VIRUS, ASFINAG, Austrijas Republika un Eiropas Komisija. Vēl divas apvienības ir iesniegušas procesuālos rakstus, kuros tās ir piekritušas VIRUS argumentiem, neizsakot savu viedokli par lietas būtību. Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 76. panta 2. punktu Tiesa nolēma nerīkot tiesas sēdi, jo tās skatījumā tā ir pietiekami informēta.
IV. Juridiskā analīze
21. Prejudiciālie jautājumi attiecas uz to, vai maršruta punktu noteikšana ietilpst SVN direktīvā paredzētā pienākuma veikt novērtējumu materiālās piemērošanas jomā, jo šī direktīva nosaka pamatprincipus projektu turpmākās attīstības saskaņošanai (par to A iedaļā), un – attiecīgā gadījumā – vai pienākums veikt novērtējumu bija piemērojams arī laikā (par to B iedaļā). Ja pastāvēja pienākums veikt novērtējumu, rodas papildu jautājums, vai šāda novērtējuma neveikšana liedz izsniegt turpmākas atļaujas saistībā ar šo projektu (par to C iedaļā).
A. Pirmais jautājums: nepieciešamība veikt stratēģisko vides novērtējumu maršruta punktu noteikšanai
22. Uzdodot pirmo jautājumu, Bundesverwaltungsgericht vēlas noskaidrot, vai 2006. gada 9. maijā izdarītie maršruta punktu grozījumi ietilpa pienākuma veikt stratēģisko vides novērtējumu materiālās piemērošanas jomā.
23. Saskaņā ar SVN direktīvas 2. panta a) punktu plāni un programmas ietver to grozījumus, kurus pieņemšanai likumdošanas kārtībā sagatavo iestāde un kuri prasīti saskaņā ar normatīviem vai administratīviem aktiem.
24. Tāpēc plānu un programmu grozījumiem var būt jāveic ietekmes uz vidi novērtējums (4). Arī pārējie šīs normas nosacījumi ir izpildīti. Maršruta punktu grozījumus iestāde sagatavoja pieņemšanai parlamentā likumdošanas kārtībā. Lai gan nav konstatējams pienākums izdarīt grozījumus, saskaņā ar Tiesas judikatūru pietiek ar to, ka to pieņemšanu reglamentē valsts normatīvie vai administratīvie akti, kurus paredz kompetentās iestādes un izstrādes procedūra (5). Attiecībā uz strīdīgajiem grozījumiem bija ievērots arī tas.
25. Saskaņā ar SVN direktīvas 3. panta 2. punkta a) apakšpunktu ietekmes uz vidi novērtējumu veic visiem plāniem un programmām, kuras sagatavotas tostarp transporta nozarē un kurās noteikti pamatprincipi turpmākās attīstības saskaņošanai projektiem, kas uzskaitīti IVN direktīvas I un II pielikumā.
26. Nav strīda par to, ka aplūkotā ātrgaitas šoseja ietilpst transporta nozarē un ir projekts I pielikuma 7. punkta b) apakšpunkta izpratnē.
27. Bundesverwaltungsgericht drīzāk šaubās par to, vai šo maršruta punktu noteikšana pati par sevi jau ietver pietiekami detalizētus noteikumus par šāda projekta saturu, izstrādi un īstenošanu, lai to varētu uzskatīt par pamatprincipiem.
28. Tiesa ir precizējusi, kādos apstākļos tiesību akts nosaka pamatprincipus projektu turpmākās attīstības saskaņošanai. Šim nolūkam ar tiesību aktu ir jānosaka attiecīgajā nozarē piemērojamie noteikumi un kontroles mehānismi un tādējādi jādefinē būtisks kritēriju un detalizētu nosacījumu kopums, lai atļautu un īstenotu vienu vai vairākus projektus, kuriem var būt būtiska ietekme uz vidi (6). Šādas interpretācijas mērķis ir nodrošināt ietekmes uz vidi novērtējuma veikšanu projektiem, kuri var būtiski ietekmēt vidi (7). Tāpēc jēdziens “būtisks kritēriju un detalizētu nosacījumu kopums” ir jāsaprot kvalitatīvā, nevis kvantitatīvā veidā (8). Tātad izšķirošais faktors ir nevis tas, cik ir projektu, bet gan tas, kāda varētu būt to ietekme uz vidi.
29. No tā Tiesa ir secinājusi, ka pamatprincipi tiek noteikti, ja pasākumā ir paredzēti kritēriji un detalizēti nosacījumi it īpaši attiecībā uz šādu projektu īstenošanas vietu, veidu, lielumu un darbības nosacījumiem vai ar šiem projektiem saistīto resursu piešķiršanu (9).
30. Turpretim saskaņā ar valsts tiesībām vispārīgi izvirzīts aizsargājamas teritorijas aizsardzības mērķis, kas būtībā bija atbilstīgs likumiskai aizsardzības prasībai, Tiesas skatījumā nesasniedza šo slieksni, jo tas varēja ietekmēt projektu īstenošanas vietu tikai zināmā mērā, apgrūtinot īstenošanas vietas izvēli aizsargājamās teritorijas robežās un atvieglojot to ārpus šīs teritorijas (10).
31. Ņemot vērā minētos secinājumus par aizsargājamas teritorijas noteikšanu, Bundesverwaltungsgericht it īpaši šaubās, vai ātrgaitas šosejas maršruta punktu noteikšana veido pietiekami būtisku kritēriju un detalizētu nosacījumu kopumu projekta saskaņošanai un īstenošanai. Ar maršruta punktiem vēl nav saistītas konkrētas prasības ceļa projekta saskaņošanai un īstenošanai.
32. Tomēr saskaņā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu maršruta punkti nosaka koridoru, kurā ceļam jāatrodas. Tas ir būtisks nosacījums attiecībā uz īstenošanas vietu. Projekta turpmākā konkretizācija jāveic šajā koridorā, un tai jābūt vērstai uz kopējā projekta īstenošanu, kā to nosaka maršruta punkti.
33. Tomēr ātrgaitas šosejas trases izvēlē slēpjas lielākais potenciāls, ka šis projekts (nelabvēlīgi) ietekmēs vidi. Lai gan šī ietekme tiks precizēta vēlāk, daudz svarīgāk ir tas, par kāda veida ceļu ir runa, kur ceļš atrodas un kur tādējādi rodas tā ietekme uz vidi.
34. Kā konstatē pati Bundesverwaltungsgericht, projekts ietekmē citastarp bioloģisko daudzveidību, augsni un zemes izmantošanu trases zonā. Turklāt ceļi trases apkārtnē rada troksni un gaisa piesārņojumu. Tā kā runa ir par ātrgaitas šoseju, proti, par lielu projektu ar ievērojamu satiksmes intensitāti, ir sagaidāma būtiska nelabvēlīga ietekme uz vidi.
35. Tāpēc, kā atzīst arī Austrija, ceļu būvniecības projekta konkrētu maršruta punktu noteikšana, kura saistoši ļauj iesniegt pieteikumu ceļa izvietojuma noteikšanai konkrētā projektā, kas nākotnē jāiesniedz saskaņošanai, rada pamatprincipus projektu turpmākās attīstības saskaņošanai SVN direktīvas 3. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē.
36. Tomēr, kā apgalvo Austrija un ASFINAG, 2006. gada martā izdarītie maršruta punktu grozījumi salīdzinājumā ar to sākotnējo variantu bija tik minimāli, ka šiem grozījumiem nebija jānovērtē ietekme uz vidi.
37. Šajā ziņā vispirms jānorāda, ka šis jautājums nav lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu priekšmets. Tādējādi Tiesai ir tiesības izlemt, vai to izskatīt, lai sniegtu noderīgu atbildi iesniedzējtiesai (11).
38. Austrija pārliecinoši apgalvo, ka arī grozījumiem ietekmes uz vidi novērtējums ir vajadzīgs tikai tad, ja tie kvalitatīvā veidā nosaka būtisku kritēriju un detalizētu nosacījumu kopumu, kas var būtiski ietekmēt vidi (12). A contrario tas izriet arī no SVN direktīvas 3. panta 3. punkta (13).
39. Tomēr no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu neizriet, vai grozītie maršruta punkti var izraisīt būtisku ietekmi uz vidi. No vienas puses, saskaņā ar Austrijas un ASFINAG viedokli runa ir tikai par redakcionāliem grozījumiem. Kā norādīts lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, agrākā iesniedzējtiesas nolēmumā tika secināts līdzīgi (14). No otras puses, ir pievienoti ne tikai maršruta punkti, bet arī mezgli, proti, savienojumi ar citiem ceļiem. Taču, kā norādīts lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, galvenokārt izslēgtais maršruta punkts “Wien (Albern – Lobau/Ölhafen (A 22))” skar īpaši jutīgu ceļa aspektu. Tur ceļa projekts šķērso Donavu un Donau‑Auen nacionālo parku. Šķiet, ka šā maršruta punkta svītrošana ir saistīta ar būtiskiem grozījumiem šā šķērsošanas veida projektēšanā. Līdz ar to iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai šie grozījumi var izraisīt būtisku ietekmi uz vidi.
40. Tikai papildus jāatzīmē, ka tieši šis Donavas šķērsošanas veids koridorā starp maršruta punktiem “Knoten Schwechat (A 4) – Knoten bei Raasdorf (A 23)” prima facie varētu būtiski ietekmēt Natura 2000 teritorijas. Kā jau minēts, tur atrodas Donau‑Auen nacionālais parks (Vīnes daļa) (AT1301000), un, iespējams, ir skarta arī Donau‑Auen teritorija austrumos no Vīnes (AT1204000 un AT1204V00). Ja maršruta punktu grozījumi ietekmētu šo šķērsošanas veidu, tiem attiecīgi saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas (15) 6. panta 3. punktu būtu jānovērtē saderība ar šīm teritorijām noteiktajiem aizsardzības mērķiem. Šādā gadījumā, pamatojoties uz SVN direktīvas 3. panta 2. punkta b) apakšpunktu, maršruta punktu grozījumu gadījumā obligāti jāveic ietekmes uz vidi novērtējums.
B. Otrais jautājums: pirmā oficiālā sagatavošanas darbība
41. Tā kā maršruta punktu noteikšana, iespējams, ietilpst pienākuma veikt ietekmes uz vidi novērtējumu materiālās piemērošanas jomā, ir jāizskata otrais jautājums. Tas attiecas uz pienākuma veikt ietekmes uz vidi novērtējumu piemērošanu laikā.
42. Maršruta punktu noteikumu grozījumi tika pieņemti 2006. gada 9. maijā, tātad pēc 2004. gada 21. jūlija, kad beidzās SVN direktīvas transponēšanas termiņš.
43. Tomēr ASFINAG atsaucas uz to, ka jau kopš projekta uzsākšanas apspriedes 2003. gada 31. martā par šiem maršruta punktu grozījumiem ir notikušas konsultācijas daudzās apspriedēs ar ekspertiem. It īpaši konkrēti lēmumi esot pieņemti 2004. gada 8. martā iesaistīto federālo zemju valdību sanāksmē kopā ar “ekspertu padomi”.
44. Šis apgalvojums varētu būt pretrunā pienākumam veikt ietekmes uz vidi novērtējumu, jo šis pienākums neattiecas uz visiem plāniem un programmām, kas pieņemtas pēc transponēšanas termiņa beigām. Saskaņā ar SVN direktīvas 13. panta 3. punktu ietekmes uz vidi novērtējums drīzāk ir nepieciešams plāniem un programmām, kuru pirmā oficiālā sagatavošanas darbība ir veikta pēc transponēšanas termiņa beigām. Ja pirmā oficiālā sagatavošanas darbība tika veikta pirms attiecīgā datuma, pasākumam šis pienākums bija piemērojams tikai tad, ja attiecīgais akts tika pieņemts vai iesniegts likumdošanas procedūrai vēlāk nekā 24 mēnešus pēc tam. Šajā lietā tas tā nav, jo grozījumi tika izdarīti jau 2006. gada 9. maijā, proti, 24 mēnešu laikā pēc transponēšanas termiņa beigām.
45. ASFINAG apgalvo, ka maršruta punktu grozījumi tika sagatavoti gan projekta uzsākšanas apspriedē, gan nākamajās apspriedēs ar ekspertiem un 2004. gada 8. marta sanāksmē.
46. Tomēr ir apšaubāms, vai to var uzskatīt par “oficiālām sagatavošanas darbībām”. Pamatlietā prasītāji uzskata, ka šāda darbība drīzāk ir 2005. gadā ministrijas izstrādātais projekts par maršruta punktu grozījumiem.
47. ASFINAG savu viedokli pamato ar Komisijas vadlīnijām. Saskaņā ar tām vārds “oficiāls” nebūt nenozīmējot, ka attiecīgā akta sagatavošanai jābūt paredzētai valsts tiesību aktos. Tas neko neizsakot par akta juridisko iedarbību valsts tiesībās. Katrs gadījums esot jāizvērtē individuāli. Šajā gadījumā esot jāņem vērā tādi faktori kā attiecīgā akta raksturs, iepriekšējo pasākumu raksturs un tas, ka pārejas noteikuma mērķis ir garantēt tiesisko drošību un atbildīgu pārvaldību (16).
48. Lai gan šādas vadlīnijas var ņemt vērā, interpretējot SVN direktīvu, tomēr tās nav saistošas (17).
49. Minētajiem Komisijas izteikumiem ir jāpiekrīt, ciktāl, interpretējot jēdzienu “oficiāla sagatavošanas darbība”, tiesiskajai drošībai ir izšķirošā nozīme (18). Par to liecina SVN direktīvas 13. panta 3. punkta priekšvēsture, jēdziena “oficiāls” lietošana un sistēmiskā saikne, kurā šis jēdziens tiek lietots.
50. SVN direktīvas 13. panta 3. punktā ir izmantota Tiesas judikatūra, kurā tā ir interpretējusi līdzīgu pārejas noteikumu sākotnējā IVN direktīvā (19). Tolaik Tiesa ir nospriedusi, ka nav pienākuma veikt ietekmes uz vidi novērtējumu saskaņošanas procedūrā, ja pieteikums ir oficiāli iesniegts pirms transponēšanas termiņa beigām (20). Tā šo secinājumu pamatoja ar to, ka direktīva galvenokārt attiecas uz liela apjoma projektiem, kuru īstenošana ļoti bieži prasa daudz laika. Šīs procedūras ir sarežģītas jau valsts līmenī. Nebūtu lietderīgi tās vēl papildus apgrūtināt un aizkavēt ar direktīvas īpašajām prasībām, ja tās ir oficiāli uzsāktas pirms direktīvas transponēšanas termiņa beigām. IVN direktīvas piemērošana šajā lietā varot negatīvi ietekmēt jau radušās tiesiskās situācijas (21). Rezultātā likumdevējs dažos (22), bet ne visos (23) turpmākajos IVN direktīvas grozījumos ir iekļāvis līdzīgus pārejas noteikumus.
51. Tomēr neformālu saziņu un sarunas starp kompetento iestādi un attīstītāju pirms transponēšanas termiņa beigām Tiesa ir atteikusies atzīt par saskaņošanas procedūras sākumu. Šāda saziņa direktīvas īstenošanas nolūkā nevarot tikt izmantota kā ticams kritērijs, lai noteiktu procedūras uzsākšanas brīdi. Protams, tā attiecas uz projekta atļaujas pieteikuma saturu un paredzēto iesniegšanu. Tomēr vienīgais pieļaujamais kritērijs esot oficiālās pieteikuma iesniegšanas datums. Šis kritērijs esot atbilstīgs tiesiskās drošības principam un spējot saglabāt direktīvas lietderīgo iedarbību (24).
52. Jau tādēļ vien, ka SVN direktīvas 13. panta 3. punktā acīmredzami ir ņemta vērā minētā judikatūra, oficiālai sagatavošanas darbībai šīs normas izpratnē jābūt kvalitātes ziņā līdzvērtīgai oficiālam pieteikumam, ar ko uzsāk saskaņošanas procedūru. Arī attiecībā uz pienākuma veikt ietekmes uz vidi novērtējumu sākumu, ņemot vērā tiesiskās drošības apsvērumus un lai novērstu noteikumu apiešanu, ir jāpiemēro skaidri kritēriji.
53. Pārējie kritēriji, kas ir noteicoši SVN direktīvas 13. panta 3. punkta piemērošanai, proti, transponēšanas termiņa beigas, 24 mēnešu periods pēc tam, kā arī plāna vai programmas pieņemšana vai iesniegšana likumdošanas procedūrā, atbilst šai kvalitātei. Tie ir skaidri nosakāmi datumi, kas parasti tiek publiski paziņoti. Tāpēc būtu nekonsekventi piekrist mazāk stingrām prasībām attiecībā uz pēdējo kritēriju – sagatavošanas darbību, kurai nepārprotami jābūt “oficiālai”.
54. Par to liecina arī SVN direktīvas 2. panta a) punkta otrais ievilkums. Saskaņā ar to plānus vai programmas, kurām jāveic novērtējums, izstrādā saskaņā ar normatīvajiem vai administratīvajiem aktiem. Tādējādi pasākuma pieņemšana ir reglamentēta valsts normatīvajos un administratīvajos aktos, kuros ir noteiktas šajā ziņā kompetentās iestādes un izstrādes procedūra (25). Ja tas nav noteikts, tad nav arī plāna vai programmas, kam būtu nepieciešams novērtējums (26). Ja tomēr izstrādes procedūra ir noteikta, ir jābūt arī sagatavošanas darbībai, ar ko šī procedūra oficiāli tiek uzsākta.
55. Līdz ar to pirmajai oficiālajai sagatavošanas darbībai ir jābūt daļai no “oficiālas” procedūras. Šāda procedūra ietver konkrētas, formāli definētas darbības, it īpaši pirmo darbību, kas nepārprotami iezīmē procedūras sākumu.
56. Tas, vai kāds no otrajā jautājumā minētajiem sagatavošanas pasākumiem saskaņā ar minētajiem kritērijiem ir uzskatāms par oficiālu sagatavošanas darbību, ir jāizlemj iesniedzējtiesai.
57. Tai it īpaši jāpārbauda, vai šie pasākumi saskaņā ar piemērojamām valsts tiesībām ir daļa no oficiālas procedūras, kuras mērķis ir izstrādāt ceļu būvniecības projekta maršruta punktu grozījumus.
58. Lai šāda procedūra būtu spēkā, nav pietiekami, ka iesaistītās iestādes rīkojas uz likumā noteikta pamata un sagatavošanas pasākumi principā ietilpst to kompetencē. Tas tādēļ, ka arī likumā paredzētās iestādes, pildot savus uzdevumus, var rīkoties neoficiāli.
59. Drīzāk apstāklis, ka maršruta punktu grozījumi tika pieņemti likumdošanas procedūrā, liecina par to, ka likumprojekta iesniegšana ir uzskatāma par pirmo oficiālo sagatavošanas darbību, ja valsts tiesībās nav paredzētas agrākas oficiālas sagatavošanas darbības šiem grozījumiem.
60. Tādējādi pirmajai oficiālajai sagatavošanas darbībai SVN direktīvas 13. panta 3. punkta izpratnē saskaņā ar valsts normatīvajiem un administratīvajiem aktiem ir jāuzsāk attiecīgā plāna vai programmas izstrādes procedūra, kas paredzēta šajos aktos.
C. Trešais jautājums: ietekmes uz vidi novērtējuma neveikšanas sekas
61. Uzdodot trešo jautājumu, Bundesverwaltungsgericht vēlas noskaidrot, vai saskaņā ar SVN direktīvas 3. panta 2. punkta a) apakšpunktu plāns, uz kura kritērijiem un detalizētajiem nosacījumiem tieši ir balstīta tikai tāda projekta pirmā atļauja, kas tiek apstiprināts vairākos posmos atbilstoši IVN direktīvai, ietver arī pamatprincipus visu turpmāko projekta īstenošanai nepieciešamo atļauju piešķiršanai.
62. Šā jautājuma mērķis ir noskaidrot, vai kļūdas SVN direktīvas piemērošanā attiecībā uz maršruta posmu grozījumiem ietekmē arī pamatlietā strīdīgo atļauju, kuras izsniegtas uz ūdens resursu tiesību aktu pamata, likumību.
63. Šīs atļaujas ir pēdējais posms no vairākiem lēmumiem, kas visi ir nepieciešami, lai būtu iespējama ceļa būvniecība. Vispirms Austrijas Parlaments likumā noteica vai attiecīgi grozīja maršruta punktus, pēc tam Austrijas transporta ministrs citastarp noteica precīzu trasi ar 2015. gada 26. marta IVN atļauju, kuru 2018. gada 18. maijā grozīja Bundesverwaltungsgericht, un visbeidzot divas Austrijas federālās zemes izsniedza projektam atļaujas uz ūdens resursu tiesību aktu pamata.
64. Tādējādi prejudiciālā jautājuma mērķis ir noskaidrot, vai prasība par šīm pēdējām atļaujām, pamatojoties uz kļūdu pirmajā posmā, var izraisīt “domino efektu”, kas neļauj izmantot visus lēmumus, kuri līdz šim pieņemti par labu projektam.
65. Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms jāpievēršas LES 4. panta 3. punktā nostiprinātajam lojālas sadarbības principam. Saskaņā ar to dalībvalstīm ir jānovērš Savienības tiesību pārkāpuma sekas (27). Tāpēc, ja SVN direktīva tika pārkāpta, jo plānam vai programmai netika veikts saskaņā ar direktīvu nepieciešamais stratēģiskais vides novērtējums, šis plāns vai programma ir jāaptur vai jāatceļ (28), lai varētu veikt novērtējumu (29).
66. Pamatojoties uz to, Tiesa ir nolēmusi, ka valsts tiesām ir jāveic savas valsts tiesībās paredzētie pasākumi, kas ir piemēroti, lai novērstu, ka šāds plāns vai programma, tostarp šādas programmas ietvaros realizējami projekti, varētu tikt īstenoti bez vides novērtējuma (30). Tiesa no tā ir secinājusi, ka valsts tiesai parasti ir jāatsauc vai jāaptur atļauja, kas piešķirta, pamatojoties uz plānu vai programmu, kura savukārt pieņemta, neizpildot pienākumu veikt ietekmes uz vidi novērtējumu (31).
67. Bundesverwaltungsgericht norāda, ka saskaņā ar Austrijas tiesībām atļaujas uz ūdens resursu tiesību aktu pamata nav tieši atkarīgas no maršruta punktu noteikšanas. Šie maršruta punkti ir tikai pamats IVN atļaujai. Atļaujas uz ūdens resursu tiesību aktu pamata vairs nevarētu mainīt šo juridiski spēkā esošo lēmumu.
68. Šāda ievirze ir vērojama arī ASFINAG argumentācijā, ka Tiesa spriedumā par vējturbīnu uzstādīšanu Ālterā un Nēvelē ir pieprasījusi tikai atcelt atļauju, kas pieņemta, pamatojoties uz attiecīgo plānu vai programmu (32). Tomēr šā sprieduma apsvērumus var izskaidrot ar lietas pamatā esošo situāciju, kas faktiski attiecās uz atļauju, kura piešķirta, pamatojoties uz attiecīgo plānu vai programmu.
69. Tomēr Tiesas pieeja ir daudz plašāka. Tiesa nekoncentrējas vienīgi uz to, vai plāns vai programma, kas pieņemta, pārkāpjot IVN direktīvas noteikumus, saskaņā ar valsts tiesībām ir tāda lēmuma juridiskais pamats, kas ļauj īstenot šo plānu vai programmu. Drīzāk Tiesa prasa tiesām veikt piemērotus pasākumus, lai novērstu plāna vai programmas īstenošanu (33).
70. Tādējādi ir efektīvi jānodrošina, lai faktiski tiktu novērstas plāna vai programmas pieņemšanas laikā pieļautās kļūdas sekas. Vai nu kompetentajām iestādēm netiek ļauts īstenot plānu vai programmu, vai arī tās novērš kļūdu pirms projekta īstenošanas, veicot ietekmes uz vidi novērtējumu (34).
71. Pamatlietā strīdīgās atļaujas uz ūdens resursu tiesību aktu pamata ir nepieciešamas, lai īstenotu plānu, kas ietverts maršruta punktos, proti, lai uzbūvētu ātrgaitas šoseju. Tas patiesībā ir to vienīgais mērķis. Tādējādi šā plāna pieņemšanas laikā pieļauta kļūda nozīmē, ka zūd uz ūdens resursu tiesību aktu pamata izsniegto atļauju “darījuma pamats”. Vienlaikus atļauju atcelšana vai apturēšana būtu piemērots līdzeklis, lai novērstu plāna īstenošanu.
72. Citādi varētu būt jāvērtē lēmumi, kas gan ietilpst plāna vai programmas piemērošanas jomā, bet kuru mērķis nav šā plāna vai programmas īstenošana. Tomēr šajā lietā šis jautājums nav jāizlemj.
73. Pretēji ASFINAG apgalvojumam IVN atļaujas spēkā esība neliedz atcelt vai apturēt atļaujas, kas izdotas uz ūdens resursu tiesību aktu pamata. Pēdējās minētās atļaujas vēl nav stājušās spēkā, savukārt spēkā esošā IVN atļauja netiktu tieši ietekmēta atcelšanas vai apturēšanas gadījumā.
74. Tikai skaidrības labad jāpiebilst, ka pienākuma atcelt vai apturēt turpmākus izpildes lēmumus var arī nebūt. Tas iespējams tad, ja plāna vai programmas pieņemšanas laikā pieļautā kļūda ir novērsta ar vēlāk veiktu novērtējumu. Tam būtu jāaptver visi aspekti, kas būtu bijuši jāiekļauj arī plāna vai programmas – šajā gadījumā maršruta punktu grozījumu – ietekmes uz vidi novērtējumā (35).
75. ASFINAG un Austrija ir paziņojusi Tiesai, ka pašlaik šāds novērtējums patiešām ir veikts. Turklāt šajā lietā varētu ņemt vērā ietekmes uz vidi novērtējumu, kurš, kā norādīts lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, tika veikts saistībā ar 2015. gada 26. marta IVN atļauju (36). Austrija min arī Vīnes pilsētas brīvprātīgi, atsaucoties SVN direktīvu, veikto ietekmes uz vidi novērtējumu no 2001. līdz 2003. gadam. Tas, vai kāds no šiem novērtējumiem bija atbilstīgs SVN direktīvas prasībām, ir jāizlemj iesniedzējtiesai.
76. Tādējādi, ja kļūda netiek novērsta, valsts tiesām jāveic savās valsts tiesībās paredzētie pasākumi, kas ir piemēroti, lai efektīvi novērstu, ka plāns vai programma, tostarp šāda plāna vai programmas ietvaros realizējami projekti, varētu tikt īstenoti bez plāna vai programmas ietekmes uz vidi novērtējuma, kas nepieciešams saskaņā ar SVN direktīvu. Šim nolūkam tām vajadzības gadījumā ir jāatceļ vai jāaptur turpmākie lēmumi par plāna vai programmas īstenošanu, lai gan, strikti skatoties, plāns vai programma nebija ne šo lēmumu juridiskais pamats, ne arī to pieņemšanas nosacījums.
V. Secinājumi
77. Tāpēc ierosinu Tiesai uz Bundesverwaltungsgericht (Austrija) lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbildēt šādi:
1) Ceļu būvniecības projekta konkrētu maršruta punktu noteikšana, kura saistoši ļauj iesniegt pieteikumu ceļa izvietojuma noteikšanai konkrētā projektā, kas nākotnē jāiesniedz saskaņošanai, rada pamatprincipus projektu turpmākās attīstības saskaņošanai Direktīvas 2001/42/EK par noteiktu plānu un programmu ietekmes uz vidi novērtējumu 3. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē.
2) Pirmajai oficiālajai sagatavošanas darbībai Direktīvas 2001/42 13. panta 3. punkta izpratnē saskaņā ar valsts normatīvajiem un administratīvajiem aktiem ir jāuzsāk attiecīgā plāna vai programmas izstrādes procedūra, kas paredzēta šajos aktos.
3) Ja kļūda netiek novērsta, valsts tiesām jāveic savās valsts tiesībās paredzētie pasākumi, kas ir piemēroti, lai efektīvi novērstu, ka plāns vai programma, tostarp šāda plāna vai programmas ietvaros realizējami projekti, varētu tikt īstenoti bez plāna vai programmas ietekmes uz vidi novērtējuma, kas nepieciešams saskaņā ar Direktīvu 2001/42. Šim nolūkam tām vajadzības gadījumā ir jāatceļ vai jāaptur turpmākie lēmumi par plāna vai programmas īstenošanu, lai gan, strikti skatoties, plāns vai programma nebija ne šo lēmumu juridiskais pamats, ne arī to pieņemšanas nosacījums.
1 Oriģinālvaloda – vācu.
2 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2001/42/EK (2001. gada 27. jūnijs) par noteiktu plānu un programmu ietekmes uz vidi novērtējumu (OV 2001, L 197, 30. lpp.).
3 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2011/92/ES (2011. gada 13. decembris) par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu (OV 2012, L 26, 1. lpp.), redakcijā ar jaunākajiem grozījumiem, kas izdarīti ar Direktīvu 2014/52/ES (OV 2014, L 124, 1. lpp.).
4 Spriedumi, 2012. gada 22. marts, Inter‑Environnement Bruxelles u.c. (C‑567/10, EU:C:2012:159, 36.–43. punkts), 2015. gada 10. septembris, Dimos Kropias Attikis (C‑473/14, EU:C:2015:582, 44. punkts), un 2020. gada 25. jūnijs, A u.c. (Vējturbīnas Ālterā un Nēvelē) (C‑24/19, EU:C:2020:503, 43. punkts).
5 Spriedums, 2020. gada 25. jūnijs, A u.c. (Vējturbīnas Ālterā un Nēvelē) (C‑24/19, EU:C:2020:503, 52. punkts).
6 Spriedumi, 2020. gada 25. jūnijs, A u.c. (Vējturbīnas Ālterā un Nēvelē) (C‑24/19, EU:C:2020:503, 67. un 68. punkts), un 2022. gada 22. februāris, Bund Naturschutz in Bayern (C‑300/20, EU:C:2022:102, 60. punkts).
7 Spriedumi, 2020. gada 25. jūnijs, A u.c. (Vējturbīnas Ālterā un Nēvelē) (C‑24/19, EU:C:2020:503, 68. punkts), un 2022. gada 22. februāris, Bund Naturschutz in Bayern (C‑300/20, EU:C:2022:102, 60. un 61. punkts).
8 Spriedumi, 2018. gada 7. jūnijs, Inter‑Environnement Bruxelles u.c. (C‑671/16, EU:C:2018:403, 55. punkts) un Thybaut u.c. (C‑160/17, EU:C:2018:401, 55. punkts), kā arī 2020. gada 25. jūnijs, A u.c. (Vējturbīnas Ālterā un Nēvelē) (C‑24/19, EU:C:2020:503, 70. punkts).
9 Spriedums, 2022. gada 22. februāris, Bund Naturschutz in Bayern (C‑300/20, EU:C:2022:102, 62. punkts).
10 Spriedums, 2022. gada 22. februāris, Bund Naturschutz in Bayern (C‑300/20, EU:C:2022:102, 66.–69. punkts).
11 Skat. spriedumus, 1990. gada 12. decembris, SARPP (C‑241/89, EU:C:1990:459, 8. punkts), 2014. gada 18. decembris, Centre public d’action sociale d’Ottignies‑Louvain‑La‑Neuve (C‑562/13, EU:C:2014:2453, 37. punkts), un 2026. gada 16. aprīlis, Nitrogénművek (C‑519/24, EU:C:2026:297, 20. punkts).
12 Spriedumi, 2019. gada 8. maijs, Verdi Ambiente e Società (VAS) – Aps Onlus u.c. (C‑305/18, EU:C:2019:384, 52. punkts), un 2019. gada 12. jūnijs, CFE (C‑43/18, EU:C:2019:483, 71. punkts).
13 Spriedums, 2023. gada 9. marts, An Bord Pleanála u.c. (St Teresa’s Gardens teritorija) (C‑9/22, EU:C:2023:176, 40. punkts).
14 Saskaņā ar lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 9. punktu runa ir par Bundesverwaltungsgericht 2018. gada 18. maija spriedumu.
15 Padomes Direktīva 92/43/EEK (1992. gada 21. maijs) par dabisko dzīvotņu un savvaļas floras un faunas aizsardzību (OV 1992, L 206, 7. lpp.).
16 Direktīvas 2001/42/EK par noteiktu plānu un programmu ietekmes uz vidi novērtējumu piemērošanas rokasgrāmata (2003. gads), 3.65. punkts.
17 Skat. spriedumu, 2024. gada 22. februāris, PO un Moesgaard Meat 2012 (C‑311/22, EU:C:2024:145, 55. punkts).
18 Skat. jau manus secinājumus lietā Nomarchiaki Aftodioikisi Aitoloakarnanias u.c. (C‑43/10, EU:C:2011:651, 162. punkts).
19 Padomes Direktīva 85/337/EEK (1985. gada 27. jūnijs) par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu (OV 1985, L 175, 40. lpp.).
20 Spriedums, 1998. gada 18. jūnijs, Gedeputeerde Staten van Noord‑Holland (C‑81/96, EU:C:1998:305, 23. punkts).
21 Spriedums, 1998. gada 18. jūnijs, Gedeputeerde Staten van Noord‑Holland (C‑81/96, EU:C:1998:305, 24. punkts).
22 Padomes 1997. gada 3. marta Direktīvas 97/11/EK (OV 1997, L 73, 5. lpp.) 3. panta 2. punkts un Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 16. aprīļa Direktīvas 2014/52/ES (OV 2014, L 124, 1. lpp.) 3. pants.
23 Šajā nozīmē spriedums, 2013. gada 7. novembris, Gemeinde Altrip u.c. (C‑72/12, EU:C:2013:712, 21.–31. punkts).
24 Spriedums, 1995. gada 11. augusts, Komisija/Vācija (Großkrotzenburg) (C‑431/92, EU:C:1995:260, 32. punkts).
25 Spriedumi, 2012. gada 22. marts, Inter‑Environnement Bruxelles u.c. (C‑567/10, EU:C:2012:159, 31. punkts), un 2020. gada 25. jūnijs, A u.c. (Vējturbīnas Ālterā un Nēvelē) (C‑24/19, EU:C:2020:503, 52. punkts).
26 Spriedums, 2024. gada 4. oktobris, Friends of the Irish Environment (Project Ireland 2040) (C‑727/22, EU:C:2024:825, 29. un 32. punkts).
27 Spriedumi, 2012. gada 28. februāris, Inter‑Environnement Wallonie un Terre wallonne (C‑41/11, EU:C:2012:103, 43. punkts), un 2020. gada 25. jūnijs, A u.c. (Vējturbīnas Ālterā un Nēvelē) (C‑24/19, EU:C:2020:503, 83. punkts).
28 Spriedums, 2012. gada 28. februāris, Inter‑Environnement Wallonie un Terre wallonne (C‑41/11, EU:C:2012:103, 46. punkts).
29 Spriedums, 2020. gada 25. jūnijs, A u.c. (Vējturbīnas Ālterā un Nēvelē) (C‑24/19, EU:C:2020:503, 83. punkts).
30 Spriedums, 2012. gada 28. februāris, Inter‑Environnement Wallonie un Terre wallonne (C‑41/11, EU:C:2012:103, 47. punkts).
31 Spriedums, 2020. gada 25. jūnijs, A u.c. (Vējturbīnas Ālterā un Nēvelē) (C‑24/19, EU:C:2020:503, 83., 88. un 89. punkts).
32 Spriedums, 2020. gada 25. jūnijs, A u.c. (Vējturbīnas Ālterā un Nēvelē) (C‑24/19, EU:C:2020:503, 88. punkts).
33 Spriedums, 2012. gada 28. februāris, Inter‑Environnement Wallonie un Terre wallonne (C‑41/11, EU:C:2012:103, 47. punkts).
34 Spriedums, 2020. gada 25. jūnijs, A u.c. (Vējturbīnas Ālterā un Nēvelē) (C‑24/19, EU:C:2020:503,. 83. punkts).
35 Spriedums, 2011. gada 22. septembris, Valčiukienė u.c. (C‑295/10, EU:C:2011:608, 62. punkts), un 2015. gada 10. septembris, Dimos Kropias Attikis (C‑473/14, EU:C:2015:582, 58. punkts).
36 Skat. šo secinājumu 12. punktu.