–

X vārdā – M. Demol, avocat,

–

Beļģijas valdības vārdā – M. Jacobs, C. Pochet un M. Van Regemorter, pārstāves, kurām palīdz T. Bricout, avocate,

–

Čehijas valdības vārdā – A. Edelmannová, M. Smolek un J. Vláčil, pārstāvji,

–

Vācijas valdības vārdā – J. Möller un A. Hoesch, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – A. Katsimerou un S. Noë, pārstāvji,

1

Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/115/EK (2008. gada 16. decembris) par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi (OV 2008, L 348, 98. lpp.), 3. panta 4. un 6. punktu, 7. panta 1. un 4. punktu, 8. panta 1. un 2. punktu, 11. panta 1. punktu, kā arī 13. pantu, tos skatot Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. panta gaismā.

2

Šie lūgumi iesniegti saistībā ar divām tiesvedībām starp W (C‑636/23) un X (C‑637/23), kuri abi ir trešo valstu valstspiederīgie, un attiecīgi Belgische Staat (Beļģijas valsts) un État belge (Beļģijas valsts) par izbraukšanas rīkojumu un ieceļošanas aizliegumu.

Atbilstošās tiesību normas

Savienības tiesības

3

Direktīvas 2008/115 2., 6., 10., 11. un 14. apsvērums formulēti šādi:

4

Šīs direktīvas 3. pantā “Definīcijas” noteikts:

–

personas izcelsmes valsti vai

–

tranzīta valsti saskaņā ar Kopienas vai divpusējiem atpakaļuzņemšanas nolīgumiem vai citiem režīmiem, vai

–

citu trešo valsti, kurā attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais brīvprātīgi nolemj atgriezties un kurā viņu uzņems;

5

Saskaņā ar minētās direktīvas 6. panta 1. punktu:

6

Šīs direktīvas 7. panta “Brīvprātīga izceļošana” 1. un 4. punktā paredzēts:

7

Direktīvas 2008/115 8. panta “Atgriešana” 1. un 2. punktā noteikts:

8

Šīs direktīvas 11. panta “Ieceļošanas aizliegums” 1. punktā paredzēts:

9

Minētās direktīvas 12. panta “Veids” 1. panta pirmajā daļā noteikts:

10

Šīs pašas direktīvas 13. pantā “Tiesiskās aizsardzības līdzekļi” paredzēts:

11

Direktīvas 2008/115 14. panta “Garantijas pirms atgriešanas” 1. punktā noteikts:

Beļģijas tiesības

12

Loi du 15 décembre 1980 sur l’accès au territoire, le séjour, l’établissement et l’éloignement des étrangers (1980. gada 15. decembra Likums par ārvalstnieku piekļuvi teritorijai, uzturēšanos, apmešanos uz dzīvi un izraidīšanu; 1980. gada 31. decembra Moniteur belge, 14584. lpp.; turpmāk tekstā – “1980. gada 15. decembra likums”) 1. panta 1. punkta 6. un 8. apakšpunktā, kuru mērķis ir transponēt Direktīvas 2008/115 3. panta 4. un 6. punktu, noteikts:

13

Šī likuma 7. panta pirmās daļas 1. un 3. punktā, ar ko transponēts Direktīvas 2008/115 6. panta 1. punkts, noteikts:

14

Minētā likuma 39/56. panta pirmajā daļā paredzēts:

15

Tā paša likuma 74/11. panta mērķis ir transponēt Direktīvas 2008/115 11. panta 1. punktu un tajā paredzēts it īpaši, ka ieceļošanas aizlieguma ilgums jānosaka, ņemot vērā visus konkrētā gadījuma īpašos apstākļus.

16

Saskaņā ar 1980. gada 15. decembra likuma 74/14. pantu:

Pamatlietas un prejudiciālie jautājumi

Lieta C‑636/23

17

W ir deklarējis, ka ir Marokas valstspiederīgais. Secrétaire d’État à l’Asile et la Migration et à la simplification administrative (patvēruma un migrācijas un administratīvo procedūru vienkāršošanas valsts sekretārs) pilnvarotais pārstāvis 2015. gada 3. janvārī attiecībā uz W izdeva izbraukšanas rīkojumu un noteica ieceļošanas aizliegumu uz trim gadiem. 2019. gada 22. maijā W Beļģijas iestādēm iesniedza starptautiskās aizsardzības pieteikumu. 2019. gada 7. jūnijā correctionele Rechtbank Antwerpen (Antverpenes Krimināltiesa, Beļģija) W piesprieda brīvības atņemšanas sodu uz 18 mēnešiem, no kuriem deviņus mēnešus – uz pieciem gadiem nosacīti, par narkotiskās vielas regulējošo tiesību aktu pārkāpumiem. Ar 2019. gada 9. jūlija lēmumu Commissariat général aux réfugiés et aux apatrides (Ģenerālkomisārs bēgļu un bezvalstnieku jautājumos, Beļģija) atteicās W piešķirt bēgļa statusu un alternatīvo aizsardzību.

18

2019. gada 18. jūlijā Beļģijas iestādes attiecībā uz W izdeva izbraukšanas rīkojumu un noteica ieceļošanas aizliegumu uz astoņiem gadiem; tas viņam tika paziņots tajā pašā datumā. W netika noteikts laika posms brīvprātīgai izceļošanai, pamatojoties uz to, ka pastāvēja bēgšanas iespējamība un ka W apdraudēja sabiedrisko kārtību un valsts drošību.

19

Ar 2019. gada 19. augustā iesniegtu prasības pieteikumu W vērsās Raad voor Vreemdelingenbetwistingen (Ārvalstnieku strīdu izskatīšanas padome, Beļģija), kas ir iesniedzējtiesa, ar izpildes apturēšanas un atcelšanas prasību par šo izbraukšanas rīkojumu un ieceļošanas aizliegumu.

20

Ar 2019. gada 19. novembra spriedumu šī tiesa minēto izbraukšanas rīkojumu un ieceļošanas aizliegumu atcēla, uzskatīdama, ka W ir pamatoti apgalvojis, ka lēmuma viņam nenoteikt laika posmu brīvprātīgai izceļošanai pamatojums ir prettiesisks. Minētā tiesa, atsaukdamās it īpaši uz Tiesas judikatūru, atzina, ka ikvienam bēgšanas iespējamības vērtējumam jābūt balstītam uz attiecīgā indivīda situācijas individuālu izvērtējumu un ka šajā gadījumā sabiedriskās kārtības apdraudējuma pastāvēšana nav pietiekami pamatota. Šī tiesa uzskata, ka laika posma brīvprātīgai izceļošanai norādīšana ir izbraukšanas rīkojumu veidojošs vai būtisks tā elements. Tāpēc tā aplūkoto izbraukšanas rīkojumu atcēla pilnībā.

21

État belge par šo spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību Raad van State (Valsts padome, Beļģija) par izbraukšanas rīkojuma atcelšanu, bet neapstrīdēja ieceļošanas aizlieguma atcelšanu.

22

Ar 2022. gada 1. septembra spriedumu Raad van State (Valsts padome) šī sprieduma 20. punktā minēto 2019. gada 19. novembra spriedumu daļēji atcēla, pamatojoties it īpaši uz to, ka laika posma brīvprātīgai izceļošanai noteikšana vai nenoteikšana ir vienkāršs izpildes pasākums, kas nemaina attiecīgā ārvalstnieka tiesisko stāvokli, jo tas neietekmē konstatējumu par nelikumīgu uzturēšanos attiecīgajā teritorijā.

23

Tāpēc iesniedzējtiesai ir no jauna jālemj par prasību, ar kuru W pārsūdz attiecībā uz viņu izdoto izbraukšanas rīkojumu. Šajā kontekstā šī tiesa vēlas noskaidrot, vai laika posma brīvprātīgai izceļošanai nenoteikšana atgriešanas lēmumā faktiski ir jāatzīst par vienkāršu šī atgriešanas lēmuma izpildes pasākumu, kas nemaina attiecīgā ārvalstnieka tiesisko stāvokli un kas nav pārsūdzams. Minētā tiesa it īpaši uzskata – tā kā laika posma brīvprātīgai izceļošanai nenoteikšana ietverta atgriešanas lēmumā un tajā ir pamatota, šķiet, ka ir jāparedz efektīvu tiesību aizsardzība attiecībā uz šo atgriešanas lēmuma aspektu. Šīs tiesas ieskatā pretējs risinājums varētu radīt situācijas, kad pats ieceļošanas aizlieguma noteikšanas juridiskais pamats, proti, fakts, ka nav noteikts laika posms brīvprātīgai izceļošanai, nevarētu tikt apstrīdēts, jo Raad van State (Valsts padome) nepiekrīt arī tam, ka ar prasību, kura vērsta vienīgi pret ieceļošanas aizliegumu, varētu tikt izvirzīts pamats par laika posma brīvprātīgai izceļošanai nenoteikšanu – konkrēti tāpēc, ka tas ir pamats, kas attiecas uz citu lēmumu. Iesniedzējtiesa uzsver, ka Direktīvas 2008/115 11. panta 1. punktā teikts: atgriešanas lēmumiem pievieno ieceļošanas aizliegumu, ja nav noteikts laika posms brīvprātīgai izceļošanai.

24

Uzskatīdama, ka pēc Raad van State (Valsts padome) 2022. gada 1. septembra sprieduma iesniedzējtiesa ir situācijā, kad vienīgais tajā apstrīdētais akts ir izbraukšanas rīkojums, kurā nav noteikts laika posms brīvprātīgai izceļošanai, tā vēlas noskaidrot par kompetentās iestādes pienākumu vai iespēju pieņemt jaunu lēmumu par ieceļošanas aizliegumu, tādējādi cenšoties gūt skaidrību par šāda lēmuma pieņemšanu pat pēc ievērojama laika posma. Šī tiesa it īpaši vēlas uzzināt arī, vai laika posma brīvprātīgai izceļošanai nenoteikšana, atgriešanas lēmumā nosakot vai konstatējot atgriešanās pienākumu, ir šī atgriešanas lēmuma būtisks elements, un tādējādi – vai tad, ja tiek konstatēts prettiesiskums attiecībā uz šo laika posmu, minētais atgriešanas lēmums zaudē spēku pilnībā un ir jāpieņem jauns atgriešanas lēmums.

25

Šādos apstākļos Raad voor Vreemdelingenbetwistingen (Ārvalstnieku strīdu izskatīšanas padome) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

Lieta C‑637/23

26

X ir deklarējis, ka Beļģijā ieradies pirms diviem gadiem, tur ir apmeties pie sava brāļa un ir Alžīrijas valstspiederīgais.

27

2023. gada 27. janvārī pēc administratīva ārvalstnieku pārbaudes ziņojuma X tika atņemta brīvība.

28

2023. gada 28. janvārī X tika paziņots izbraukšanas rīkojums, kas paredz nogādāšanu līdz robežai un aizturēšanu izraidīšanas nolūkā, kā arī ieceļošanas aizliegums uz diviem gadiem. Viņam netika noteikts laika posms brīvprātīgai izceļošanai.

29

Runājot par iemeslu, kāpēc X netika noteikts laika posms brīvprātīgai izceļošanai, tika norādīts, ka pastāv bēgšanas iespējamība 1980. gada 15. decembra likuma 74/14. panta 3. punkta 1. apakšpunkta izpratnē. Šāda laika posma nenoteikšana konkrēti ir pamatota šādi:

30

X atbrīvošana tika uzdota ar tribunal de première instance du Hainaut, division de Mons (Eno pirmās instances tiesa, Monsas nodaļa, Beļģija) 2023. gada 6. februāra spriedumu, kas apelācijas instancē tika apstiprināts ar cour d’appel de Mons (Monsas apelācijas tiesa, Beļģija) Apsūdzību palātas 2023. gada 21. februāra spriedumu.

31

Ar 2023. gada 6. februārī iesniegtu prasības pieteikumu X vērsās Conseil du Contentieux des Étrangers (Ārvalstnieku strīdu izskatīšanas padome, Beļģija), kas ir iesniedzējtiesa, ar izpildes apturēšanas un atcelšanas prasību par 2023. gada 28. janvārī attiecībā uz viņu izdoto izbraukšanas rīkojumu, kurš paredz nogādāšanu līdz robežai.

32

Runājot par izbraukšanas rīkojumu, kas paredz nogādāšanu līdz robežai, X šajā tiesā būtībā apgalvo, ka État belge nav ievērojusi tai noteikto pienākumu pirms bēgšanas iespējamības konstatēšanas veikt individuālu izvērtējumu. X arī apgalvo, ka nepietiek vien atsaukties uz 1980. gada 15. decembra likuma 1. panta 2. punktā ietvertajiem kritērijiem, bet ir arī jāpamato, kāpēc šie kritēriji piemērojami katrā konkrētajā gadījumā. X ieskatā minētā rīkojuma pamatojums vai administratīvās lietas materiāli neļauj saprast, kāpēc État belge balstījusies uz jebkādu bēgšanas iespējamību, lai nepiemērotu parasto 30 dienu laika posmu, kas paredzēts šajā likumā. Attiecībā uz šo ieceļošanas aizliegumu X apgalvo, ka tas ir arī nepienācīgi un nepietiekami pamatots, ciktāl tas balstīts uz X bēgšanas iespējamību.

33

Tiesas sēdē iesniedzējtiesā, atbildot uz jautājumu par lēmuma nenoteikt laika posmu izbraukšanai no teritorijas raksturu, X apgalvo – tā kā šis lēmums rada tiesiskas sekas, it īpaši attiecībā uz apcietinājumu un ieceļošanas aizliegumu, tas nav vienkāršs izpildes pasākums un tātad ir jābūt iespējai to apstrīdēt tiesā. État belge savukārt apgalvo, ka minētais lēmums nav pārsūdzams.

34

Šajā tiesas sēdē État belge, atbildot uz jautājumu par intereses saglabāšanos apstrīdēt lēmumu par nogādāšanu līdz robežai, apgalvo, ka – ņemot vērā X atbrīvošanu – šī interese ir zudusi. Šajā ziņā X paļaujas uz iesniedzējtiesas vērtējumu; tā uzskata, ka X atbrīvošanas fakta dēļ prasība ir zaudējusi priekšmetu, ciktāl tā attiecas uz lēmumu par viņa nogādāšanu līdz robežai.

35

Tādējādi šajā kontekstā šī tiesa vēlas noskaidrot, vai laika posma brīvprātīgai izceļošanai nenoteikšana atgriešanas lēmumā jāatzīst par vienkāršu šī atgriešanas lēmuma izpildes pasākumu, kas nemaina attiecīgā ārvalstnieka tiesisko stāvokli. Turklāt tā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2008/115 13. pantā un Hartas 47. pantā garantētās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību nozīmē, ka, pārsūdzot atgriešanas lēmumu, var apstrīdēt lēmuma nenoteikt laika posmu brīvprātīgai izceļošanai likumību, ja gadījumā, ka to nevarētu, vairs nepastāvētu iespēja efektīvi apstrīdēt ieceļošanas aizlieguma juridiskā pamata likumību. Visbeidzot tai ir šaubas, vai noteikums par laika posmu brīvprātīgai izceļošanai, kad atgriešanas lēmumā tiek noteikts vai konstatēts atgriešanās pienākums, ir šī atgriešanas lēmuma būtisks elements, un tādējādi – vai tad, ja tiek konstatēts prettiesiskums attiecībā uz šo laika posmu, minētais atgriešanas lēmums zaudē spēku pilnībā un jāpieņem jauns atgriešanas lēmums.

36

Šādos apstākļos Conseil du Contentieux des Étrangers (Ārvalstnieku strīdu izskatīšanas padome) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

Par prejudiciālajiem jautājumiem

Par pirmo jautājumu lietā C‑636/23 un pirmā jautājuma pirmo daļu lietā C‑637/23

37

Ar pirmo jautājumu lietā C‑636/23 un pirmā jautājuma pirmo daļu lietā C‑637/23, kas jāizvērtē kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2008/115 7. panta 4. punkts, 8. panta 1. un 2. punkts un 11. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj, ka laika posma brīvprātīgai izceļošanai nenoteikšana tiek atzīta par vienkāršu izpildes pasākumu, kurš nemaina attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā tiesisko stāvokli, jo šī termiņa noteikšana vai nenoteikšana neietekmē konstatējumu par šī valstspiederīgā nelikumīgu uzturēšanos attiecīgās dalībvalsts teritorijā.

38

Saistībā ar lēmuma par laika posma brīvprātīgai izceļošanai noteikšanu jāatgādina, ka Direktīvā 2008/115 ir precīzi noteikta procedūra, kas katrai dalībvalstij jāpiemēro attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kuri dalībvalstī uzturas nelikumīgi, un tajā noteikta šajā procedūrā ietverto dažādo posmu secīgas norises kārtība (spriedums, 2011. gada 28. aprīlis, El Dridi, C‑61/11 PPU, EU:C:2011:268, 34. punkts).

39

Šīs direktīvas 6. panta 1. punktā galvenokārt paredzēts pienākums dalībvalstīm pieņemt atgriešanas lēmumu par ikvienu trešās valsts valstspiederīgo, kurš nelikumīgi uzturas to teritorijā. Šajā atgriešanas procedūras sākotnējā posmā, kā izriet no minētās direktīvas 10. apsvēruma, bez izņēmumiem prioritāte piešķirama no atgriešanas lēmuma izrietošā pienākuma brīvprātīgai izpildei. Šajā ziņā tās 7. panta 1. punktā noteikts, ka šajā lēmumā brīvprātīgai izceļošanai nosaka pienācīgu laika posmu no septiņām dienām līdz trīsdesmit dienām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 28. aprīlis, El Dridi, C‑61/11 PPU, EU:C:2011:268, 35. un 36. punkts).

40

Tomēr dalībvalstis var nenoteikt šādu laika posmu vai noteikt laika posmu, kas īsāks par septiņām dienām, ja pastāv īpaši apstākļi, kas skaidri uzskaitīti šīs direktīvas 7. panta 4. punktā, proti, ja pastāv bēgšanas iespējamība, ja likumīgas uzturēšanās pieteikums atzīts par nepārprotami nepamatotu vai tā pamatā ir krāpšana, vai arī ja attiecīgā persona apdraud sabiedrības kārtību, drošību vai valsts drošību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 28. aprīlis, El Dridi, C‑61/11 PPU, EU:C:2011:268, 37. punkts).

41

Ja dalībvalsts nav noteikusi laika posmu brīvprātīgai izceļošanai, kā arī tad, ja atgriešanās pienākums brīvprātīgai izceļošanai nav izpildīts noteiktajā laika posmā, Direktīvas 2008/115 8. panta 1. un 4. punktā attiecīgajai dalībvalstij uzlikts pienākums veikt izraidīšanu – īstenojot visus nepieciešamos pasākumus, tostarp attiecīgā gadījumā piespiedu pasākumus, – samērīgi un saskaņā ar pamattiesībām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 28. aprīlis, El Dridi, C‑61/11 PPU, EU:C:2011:268, 38. punkts).

42

Toties no Direktīvas 2008/115 8. panta 2. punkta formulējuma izriet, ka tad, ja dalībvalsts saskaņā ar šīs direktīvas 7. pantu noteikusi laika posmu brīvprātīgai izceļošanai, atgriešanas lēmumu var izpildīt tikai pēc šī laika posma beigām, ja vien šajā laika posmā nerodas 7. panta 4. punktā minētā iespējamība.

43

Tādējādi ar Direktīvu 2008/115 noteiktās atgriešanas procedūras posmu norises kārtība atbilst atgriešanas lēmuma izpildei veicamo pasākumu gradācijai; šī gradācija sākas ar pasākumu, kas attiecīgajai personai sniedz vislielāko personisko brīvību, proti, laika posma brīvprātīgai izceļošanai noteikšana, un turpinās ar pasākumiem, kuri to ierobežo vairāk, proti, aizturēšana izraidīšanas nolūkā īpašā izmitināšanas centrā; visos šajos posmos jābūt nodrošinātai samērīguma principa ievērošanai (spriedums, 2011. gada 28. aprīlis, El Dridi, C‑61/11 PPU, EU:C:2011:268, 41. punkts).

44

No iepriekš minētā izriet, ka atgriešanas lēmumu nevar izpildīt nekavējoties, pamatojoties tikai uz to, ka ieinteresētā persona attiecīgajā dalībvalstī uzturas nelikumīgi, izņemot Direktīvas 2008/115 7. panta 4. punktā paredzētās situācijas.

45

Līdz ar to lēmums par laika posma brīvprātīgai izceļošanai noteikšanu vai nenoteikšanu rada tūlītējas tiesiskas sekas, kuras kompetentajām valsts iestādēm jāīsteno.

46

Turklāt Direktīvas 2008/115 11. panta 1. punkta pirmā daļa paredz, ka attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo, kurš nelikumīgi uzturas dalībvalstī, tiek noteikts ieceļošanas aizliegums, ja nav noteikts laika posms brīvprātīgai izceļošanai vai ja nav ievērots atgriešanās pienākums.

47

Konstatējums attiecībā uz šīm lēmuma par laika posma brīvprātīgai izceļošanai noteikšanu vai nenoteikšanu tiesiskajām sekām atbilst Direktīvas 2008/115 7. panta mērķim, jo, paredzot, ka dalībvalstīm principā ir pienākums noteikt laika posmu trešo valstu valstspiederīgo, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, brīvprātīgai izceļošanai, ar šo pantu it īpaši gribēts nodrošināt šo trešo valstu valstspiederīgo pamattiesību ievērošanu, kad tiek īstenots saskaņā ar šīs direktīvas 6. pantu pieņemts atgriešanas lēmums. Atbilstoši LESD 79. panta 2. punktam minētās direktīvas mērķis, kā izriet no tās 2. un 11. apsvēruma, ir izstrādāt ar kopīgiem standartiem un tiesiskām garantijām pamatotu efektīvu izraidīšanas un atgriešanas politiku, lai personu atgriešana notiktu humānā veidā un pilnībā ievērojot to cilvēktiesības un cieņas neaizskaramību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 11. jūnijs, Zh. un O., C‑554/13, EU:C:2015:377, 47. punkts).

48

Apstāklis, ka laika posma brīvprātīgai izceļošanai noteikšana nemaina uzturēšanās attiecīgās dalībvalsts teritorijā nelikumīgo raksturu, nekādi neatspēko šo interpretāciju. Lai gan ir taisnība, ka trešās valsts valstspiederīgais laika posmā, kas tam noteikts priekš brīvprātīgas atgriešanās, dalībvalstī uzturas nelikumīgi, tomēr, kā būtībā norādīts ģenerāladvokāta secinājumu 53. punktā, laika posma brīvprātīgai izceļošanai nenoteikšana, kā konstatēts šī sprieduma 45. punktā, rada ievērojamas sekas attiecībā uz šī valstspiederīgā tiesisko stāvokli.

49

Visbeidzot – no šīs direktīvas 14. panta 1. punkta izriet, ka, izņemot 16. un 17. pantā minēto situāciju, dalībvalstis nodrošina, ka attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem laika posmā, kas noteikts brīvprātīgai izceļošanai, pēc iespējas ņem vērā principus, ka jāuztur ģimenes vienotība ar tiem ģimenes locekļiem, kas uzturas to teritorijā, jānodrošina neatliekamā veselības aprūpe un slimību primārā ārstēšana, nepilngadīgajiem jānodrošina piekļuve pamatizglītības sistēmai atkarībā no viņu uzturēšanās ilguma un jāņem vērā mazāk aizsargātu personu īpašās vajadzības.

50

Tāpēc lēmums par laika posma brīvprātīgai izceļošanai noteikšanu vai nenoteikšanu nevar tikt uzskatīts par vienkāršu izpildes pasākumu, kas nemaina attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā tiesisko stāvokli.

51

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu lietā C‑636/23 un uz pirmā jautājuma pirmo daļu lietā C‑637/23 jāatbild, ka Direktīvas 2008/115 7. panta 4. punkts, 8. panta 1. un 2. punkts un 11. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj, ka laika posma brīvprātīgai izceļošanai nenoteikšana tiek atzīta par vienkāršu izpildes pasākumu, kas nemaina attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā tiesisko stāvokli.

Par otrā jautājuma trešo daļu lietā C‑636/23 un pirmā jautājuma otro daļu lietā C‑637/23

52

Ar otrā jautājuma trešo daļu lietā C‑636/23 un pirmā jautājuma otro daļu lietā C‑637/23 iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2008/115 13. pants, to skatot Hartas 47. panta gaismā, jāinterpretē tādējādi, ka tas paredz, ka lēmums nenoteikt laika posmu brīvprātīgai izceļošanai var tikt apstrīdēts, ceļot prasību tiesā.

53

Šajā ziņā jāatgādina, ka ar Direktīvas 2008/115 13. panta 1. punktu attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam garantēti efektīvi tiesību aizsardzības līdzekļi, lai apstrīdētu atgriešanas lēmumus, lēmumus par ieceļošanas aizliegumu dalībvalstu teritorijā un lēmumus par izraidīšanu kompetentā tiesā vai administratīvā iestādē, vai kompetentā struktūrā, kuras locekļi ir objektīvi un kuru neatkarība ir garantēta.

54

Šīs procesuālās garantijas kopā ar tām, kas paredzētas Direktīvas 2008/115 12. panta 1. punktā, proti, pienākumu dalībvalstīm atgriešanas lēmumus noformēt rakstiski un tajos norādīt faktiskos un juridiskos iemeslus, kā arī informāciju par pieejamiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, nodrošina attiecīgās personas aizsardzību un aizstāvību pret lēmumu, kas to ietekmē nelabvēlīgi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 11. decembris, Boudjlida, C‑249/13, EU:C:2014:2431, 58. punkts).

55

It īpaši, ja kompetentā valsts iestāde plāno pieņemt atgriešanas lēmumu, šai iestādei saistībā ar to jāuzklausa attiecīgā persona. No tiesībām tik uzklausītam pirms atgriešanas lēmuma pieņemšanas izriet pienākums kompetentajām valsts iestādēm ļaut attiecīgajai personai paust viedokli par tās atgriešanas kārtību, proti, laika posmu izceļošanas un atgriešanas brīvprātīgo vai piespiedu raksturu. Tādējādi attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, ja tas to vēlas, ir iespēja apstrīdēt iestādes veikto tā situācijas vērtējumu, ceļot prasību tiesā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 11. decembris, Boudjlida, C‑249/13, EU:C:2014:2431, 49., 51. un 57. punkts).

56

Šādos apstākļos jānodrošina efektīva tiesību aizsardzība gan saistībā ar lēmumu noteikt vai nenoteikt laika posmu brīvprātīgai izceļošanai, gan saistībā ar šī laika posma ilgumu. Attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam jābūt iespējai apstrīdēt tiesā vai līdzīgā objektīvā instancē lēmumu, ar kuru tam nav noteikts laika posms brīvprātīgai izceļošanai un kurš ir pieņemts saskaņā ar Direktīvas 2008/115 7. panta 4. punktu, tāpat kā tam jābūt iespējai atsaukties uz to, ka tam atbilstoši 7. panta 1. punktam noteiktais laika posms izceļošanai nav pienācīgs.

57

Uz otrā jautājuma trešo daļu lietā C‑636/23 un pirmā jautājuma otro daļu lietā C‑637/23 jāatbild, ka Direktīvas 2008/115 13. pants, to skatot Hartas 47. panta gaismā, jāinterpretē tādējādi, ka jābūt iespējai lēmumu nenoteikt laika posmu brīvprātīgai izceļošanai apstrīdēt, ceļot prasību tiesā.

Par otrā jautājuma pirmo un otro daļu lietā C‑636/23

58

Ar otrā jautājuma pirmo un otro daļu lietā C‑636/23 iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai tad, ja atbilde uz pirmo jautājumu šajā lietā ir apstiprinoša, attiecīgi Direktīvas 2008/115 3. panta 6. punktā un 11. panta 1. punktā ietvertais formulējums “kas pievienots” un “pievieno” jāinterpretē tādējādi, ka tie pieļauj, ka kompetentā valsts iestāde nosaka ieceļošanas aizliegumu pat pēc ievērojama laika posma, balstoties uz atgriešanas lēmumu, kurā nav noteikts laika posms brīvprātīgai izceļošanai.

59

Jāatgādina, ka Direktīvas 2008/115 3. panta 6. punktā jēdziens “ieceļošanas aizliegums” definēts kā “administratīvs vai tiesas lēmums vai akts, kas uz noteiktu laika posmu aizliedz ieceļot un uzturēties dalībvalsts teritorijā un kas pievienots atgriešanas lēmumam”. Pēdējais minētais lēmums šīs direktīvas 3. panta 4. punktā definēts kā “administratīvs vai tiesas lēmums vai akts, kurā norādīts vai konstatēts, ka trešās valsts valstspiederīgā uzturēšanās ir nelikumīga, un noteikts vai konstatēts atgriešanās pienākums”.

60

Saskaņā ar Direktīvas 2008/115 14. apsvērumu atgriešanas lēmuma mērķis ir aizliegt tā adresātam ieceļot un uzturēties ikvienas dalībvalsts teritorijā, un tas tādējādi piešķir valsts atgriešanas pasākumu ietekmei “Eiropas mērogu”.

61

Kā atgādināts šī sprieduma 46. punktā, saskaņā ar Direktīvas 2008/115 11. panta 1. punktu “atgriešanas lēmumiem pievieno ieceļošanas aizliegumu [..][,] ja nav noteikts brīvprātīgas izceļošanas laika posms vai [..] ja nav ievērota atgriešanās pienākuma izpilde. Citos gadījumos atgriešanas lēmumu var papildināt ar ieceļošanas aizliegumu.”

62

No Direktīvas 2008/115 3. panta 4. un 6. punkta, kā arī 11. panta 1. punkta formulējuma izriet, ka “ieceļošanas aizliegumam” paredzēts papildināt atgriešanas lēmumu, aizliedzot attiecīgajai personai noteiktu laiku pēc tās “atgriešanas”, kā šis jēdziens definēts šīs direktīvas 3. panta 3. punktā, un tātad pēc tās izceļošanas no dalībvalstu teritorijas atkal ieceļot šajā teritorijā un pēc tam tajā uzturēties. Tāpēc ieceļošanas aizliegums rada sekas tikai no brīža, kad attiecīgā persona faktiski atstāj minēto teritoriju (spriedums, 2021. gada 3. jūnijs, Westerwaldkreis, C‑546/19, EU:C:2021:432, 52. punkts un tajā minētā judikatūra).

63

No tā izriet, ka attiecīgi Direktīvas 2008/115 3. panta 6. punktā un 11. panta 1. punktā ietvertais formulējums “kas pievienots” un “pievieno” var tikt pielīdzināti formulējumam “papildināt” šī sprieduma 62. punktā minētās judikatūras izpratnē.

64

Taču, kā būtībā norādīts ģenerāladvokāta secinājumu 66.–68. punktā, Tiesa darbības vārdu “papildināt” nav izmantojusi tādā izpratnē, ka ieceļošanas aizliegums atgriešanas lēmumam, kas nenosaka laika posmu brīvprātīgai izceļošanai, var tikt pievienots tikai vienlaikus vai pēc īsa laika posma, bet gan tādējādi, ka tas ir šo lēmumu “papildinošs”, un tā atsaucas uz materiāltiesisku piesaisti, saskaņā ar kuru minētais lēmums principā ir priekšnoteikums, kas nepieciešams ieceļošanas aizlieguma spēkā esībai.

65

Šo interpretāciju apstiprina Direktīvas 2008/115 11. panta 1. punkta formulējums. Ne tikai iesniedzējtiesas minētajā un 11. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētajā gadījumā, kad ieceļošanas aizliegums pieņemts tāpēc, ka nav noteikts laika posms brīvprātīgai izceļošanai, nav prasīts, lai starp attiecīgo atgriešanas lēmumu un ieceļošanas aizliegums pastāvētu vienlaicības saikne, bet minētajā 11. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētais gadījums šādu saikni pat skaidri izslēdz, ņemot vērā, ka tas attiecas uz ieceļošanas aizliegumu, kas noteikts pēc atgriešanas lēmuma pieņemšanas.

66

Līdz ar to valsts iestādei, kuras kompetencē ir noteikt ieceļošanas aizliegumu, kas pievienots atgriešanas lēmumam, ar kuru nav noteikts laika posms brīvprātīgai izceļošanai, nav pienākuma pieņemt šo lēmumu un šo ieceļošanas aizliegumu vienlaicīgi vai pat īsā laika posmā pēc minētā atgriešanas lēmuma pieņemšanas.

67

Uz otrā jautājuma pirmo un otro daļu lietā C‑636/23 jāatbild – Direktīvas 2008/115 3. panta 6. punkts un 11. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tie pieļauj, ka kompetentā valsts iestāde nosaka ieceļošanas aizliegumu pat pēc ievērojama laika posma, balstoties uz atgriešanas lēmumu, kurā nav noteikts laika posms brīvprātīgai izceļošanai.

Par trešo jautājumu lietā C‑636/23 un otro jautājumu lietā C‑637/23

68

Ar trešo jautājumu lietā C‑636/23 un otro jautājumu lietā C‑637/23 iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2008/115 3. panta 4. punkts un 7. pants jāinterpretē tādējādi, ka atgriešanas lēmumā ietvertā noteikuma par laika posmu brīvprātīgai izceļošanai prettiesiskums izraisa šī atgriešanas lēmuma atcelšanu pilnībā. Ja atbilde ir noliedzoša un gadījumā, ja attiecīgā dalībvalsts nav izmantojusi šīs direktīvas 7. panta 1. punktā paredzēto iespēju šo laika posmu noteikt tikai, pamatojoties uz attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā iesniegtu pieteikumu, iesniedzējtiesa vaicā, kāda praktiska nozīme ir atgriešanas lēmumam, kurā trūkst minētā noteikuma par laika posmu brīvprātīgai izceļošanai.

69

Jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 2008/115 3. panta 4. punktu “atgriešanas lēmums” jāsaprot kā administratīvs vai tiesas lēmums vai akts, kurā norādīts vai konstatēts, ka trešās valsts valstspiederīgā uzturēšanās ir nelikumīga, un noteikts vai konstatēts atgriešanās pienākums. Atbilstoši šīs direktīvas 3. panta 3. punktam šis atgriešanās pienākums attiecīgajai personai liek atgriezties vai nu izcelsmes valstī vai tranzīta valstī, vai citā trešajā valstī, kurā tā brīvprātīgi nolemj atgriezties un kurā to uzņems (spriedums, 2020. gada 14. maijs, Országos Idegenrendészeti Főigazgatóság Dél‑alföldi Regionális Igazgatóság, C‑924/19 PPU un C‑925/19 PPU, EU:C:2020:367, 114. punkts).

70

Tādējādi no šī 3. panta 4. punkta formulējuma izriet, ka atgriešanās pienākuma noteikšanas vai konstatēšanas fakts ir viens no diviem atgriešanas lēmumu veidojošajiem elementiem, jo šāds atgriešanās pienākums, ņemot vērā šī panta 3. punktu, nav iedomājams bez tā, ka tiek identificēts galamērķis, kam jābūt vienai no 3. punktā minētajām valstīm (spriedums, 2020. gada 14. maijs, Országos Idegenrendészeti Főigazgatóság Dél‑alföldi Regionális Igazgatóság, C‑924/19 PPU un C‑925/19 PPU, EU:C:2020:367, 115. punkts).

71

No tā izriet, ka tad, ja kompetentā valsts iestāde maina atgriešanas lēmumā minēto galamērķa valsti, tā šajā atgriešanas lēmumā veic tik būtisku grozījumu, ka ir atzīstams, ka tā pieņēmusi jaunu atgriešanas lēmumu Direktīvas 2008/115 3. panta 4. punkta izpratnē (spriedums, 2020. gada 14. maijs, Országos Idegenrendészeti Főigazgatóság Dél‑alföldi Regionális Igazgatóság, C‑924/19 PPU un C‑925/19 PPU, EU:C:2020:367, 116. punkts).

72

Būtībā iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai pēc analoģijas ar šī sprieduma 69.–71. punktā minēto judikatūru atgriešanas lēmumā ietvertais noteikums par laika posmu brīvprātīgai izceļošanai ir šajā lēmumā noteiktā vai konstatētā atgriešanās pienākuma neatņemama sastāvdaļa, un tātad šī noteikuma prettiesiskums izraisa to, ka minētais lēmums pilnībā kļūst spēkā neesošs.

73

Šajā ziņā jāmin, ka Direktīvas 2008/115 3. panta 3. punktā ietvertajā jēdziena “atgriešana” definīcijā ir tieša atsauce uz atgriešanas brīvprātīgo vai saistošo raksturu. Atbilstoši šai definīcijai atgriešanās pienākuma priekšmets ir trešās valsts valstspiederīgā došanās atpakaļ uz kādu no šajā tiesību normā minētajām valstīm, brīvprātīgi ievērojot atgriešanās pienākumu vai piespiedu kārtā. Līdz ar to lēmums, ar kuru kompetentā valsts iestāde lemj par laika posma brīvprātīgai izceļošanai noteikšanu vai nenoteikšanu, ir šī pienākuma neatņemama sastāvdaļa.

74

Turklāt no šī sprieduma 56. punkta izriet, ka jānodrošina efektīva tiesību aizsardzība gan attiecībā uz lēmumu noteikt vai nenoteikt laika posmu brīvprātīgai izceļošanai, gan uz šī laika posma ilgumu.

75

No tā izriet, ka tad, ja tiek konstatēts prettiesiskums attiecībā uz lēmumu noteikt vai nenoteikt laika posmu brīvprātīgai izceļošanai vai šī termiņa ilgumu, attiecīgais atgriešanas lēmums jāatceļ pilnībā.

76

Šo interpretāciju apstiprina Direktīvas 2008/115 mērķis, kas atgādināts šī sprieduma 47. punktā – noteikt efektīvu izraidīšanas un atgriešanas politiku, kas balstīta uz kopīgam tiesību normām un tiesiskām garantijām, lai attiecīgo personu atgriešana notiktu humānā veidā un pilnībā ievērojot viņu pamattiesības un cieņu.

77

Tas atbilst arī Direktīvas 2008/115 6. apsvērumam, saskaņā ar kuru dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka trešo valstu valstspiederīgo nelikumīgu uzturēšanos pārtrauc, izmantojot taisnīgu un pārskatāmu procedūru. Šajā apsvērumā teikts arī, ka saskaņā ar Savienības tiesību aktu pamatprincipiem lēmumi atbilstīgi šai direktīvai būtu jāpieņem, katru gadījumu izskatot atsevišķi un pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, un tas nozīmē, ka būtu jāņem vērā ne tikai tie apsvērumi, kas saistīti ar nelegālu uzturēšanos. It īpaši, kā Tiesa jau atzinusi, visos ar šo direktīvu noteiktās atgriešanas procedūras posmos, tostarp ar atgriešanas lēmumu saistītajā posmā, kurā attiecīgajai dalībvalstij jālemj par laika posma brīvprātīgai izceļošanai noteikšanu saskaņā ar šīs direktīvas 7. pantu, jānodrošina samērīguma principa ievērošana (spriedums, ceturtdiena, 2015. gada 11. jūnijs, Zh. un O., C‑554/13, EU:C:2015:377, 49. punkts).

78

Līdz ar to jēdziens “atgriešanās pienākums” kā atgriešanas lēmumu veidojošs elements jāsaprot tā, lai atspoguļotu līdzsvaru starp izraidīšanas politikas efektivitāti un attiecīgo personu pamattiesību ievērošanu, kā norādīts ģenerāladvokāta secinājumu 81. punktā. Jebkāda interpretācija, saskaņā ar kuru atgriešanās lēmumā ietvertais noteikums par laika posmu brīvprātīgai izceļošanai nebūtu šajā lēmumā noteiktā vai konstatētā atgriešanās pienākuma neatņemama sastāvdaļa, apdraudētu šo līdzsvaru un tādējādi būtu pretrunā Direktīvas 2008/115 mērķim.

79

Bez tam jānorāda, ka šī sprieduma 75. punktā sniegto interpretāciju neatspēko tas, ka šīs direktīvas 7. panta 1. punktā dalībvalstīm ir sniegta iespēja savos valsts tiesību aktos paredzēt, ka laika posms brīvprātīgai izceļošanai tiek noteikts tikai, pamatojoties uz attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā iesniegtu pieteikumu.

80

Šādā gadījumā šis noteikums informētu par to, ka laika posms brīvprātīgai izceļošanai nav noteikts tāpēc, ka nav izpildīts procesuālais nosacījums, kas izvirzīts ar šādu laika posmu saistītajam vērtējumam. Tas, kā kompetentās iestādes minēto noteikumu piemēro, esot pakļauts arī pārbaudei tiesā atbilstoši Direktīvas 2008/115 13. pantam, to skatot šīs direktīvas 6. un 10. apsvēruma un Hartas 47. panta gaismā. Jāsecina, kā norādīts ģenerāladvokāta secinājumu 83. punktā, ka šī noteikuma prettiesiskums ietekmē atgriešanas lēmumā noteikto vai konstatēto atgriešanās pienākumu un tādējādi – šo lēmumu kopumā.

81

Visbeidzot jāuzsver, ka atgriešanas lēmuma atcelšana pilnībā neietekmē Direktīvā 2008/115 izvirzīto izraidīšanas politikas efektivitātes mērķi, jo atcelšana ne vienmēr nozīmē, ka saskaņā ar šo direktīvu sāktā procedūra jāatsāk no sākuma (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 15. februāris, N., C‑601/15 PPU, EU:C:2016:84, 75. punkts) un attiecīgā gadījumā neliedz kompetentajai iestādei pieņemt jaunu atgriešanas lēmumu, kas ietver nepieciešamos pasākumus konstatētā pārkāpuma novēršanai (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 28. janvāris, CM Eurologistik un GLS, C‑283/14 un C‑284/14, EU:C:2016:57, 50. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

82

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz trešo jautājumu lietā C‑636/23 un otro jautājumu lietā C‑637/23 jāatbild, ka Direktīvas 2008/115 3. panta 4. punkts un 7. pants jāinterpretē tādējādi, ka atgriešanas lēmumā ietvertais noteikums par laika posmu brīvprātīgai izceļošanai ir šajā lēmumā noteiktā vai konstatētā atgriešanās pienākuma neatņemama sastāvdaļa – tātad, ja tiek konstatēts prettiesiskums attiecībā uz šo noteikumu par laika posmu brīvprātīgai izceļošanai, minētais lēmums jāatceļ pilnībā.

Par tiesāšanās izdevumiem

83

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

1)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/115/EK (2008. gada 16. decembris) par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, 7. panta 4. punkts, 8. panta 1. un 2. punkts un 11. panta 1. punkts

2)

Direktīvas 2008/115 13. pants, to skatot Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta gaismā,

3)

Direktīvas 2008/115 3. panta 6. punkts un 11. panta 1. punkts

4)

Direktīvas 2008/115 3. panta 4. punkts un 7. pants