Pagaidu versija
ĢENERĀLADVOKĀTES LAILAS MEDINAS
SECINĀJUMI,
sniegti 2026. gada 16. aprīlī (1)
Lieta C‑879/24
Eiropas Komisija
pret
Dānijas Karalisti
Valsts pienākumu neizpilde – Kopīga regulējuma izstrādāšana minimālās profesionālās kvalifikācijas atzīšanai kuģošanā pa iekšzemes ūdensceļiem – Direktīva (ES) 2017/2397 un Direktīva (ES) 2021/1233 – 39. panta 3. un 4. punkts – Pienākums īstenot pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu atbilstību šīm direktīvām – Netransponēšana un/vai transponēšanas pasākumu nepaziņošana – LESD 260. panta 3. punkts – Prasījums piespriest sodanaudu un kavējuma naudu par katru dienu
I. Ievads
1. Prasības pieteikumā Eiropas Komisija lūdz Tiesu atzīt, ka, nepieņemdama normatīvos un administratīvos aktus, kas nepieciešami, lai izpildītu i) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2017/2397 (2017. gada 12. decembris) par profesionālās kvalifikācijas atzīšanu kuģošanā pa iekšzemes ūdensceļiem un ar ko atceļ Padomes Direktīvas 91/672/EEK un 96/50/EK (2) 39. panta 3. punktu un ii) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2021/1233 (2021. gada 14. jūlijs), ar ko groza Direktīvu (ES) 2017/2397 attiecībā uz pārejas pasākumiem trešo valstu sertifikātu atzīšanai (3), 2. panta 1. punktu, vai katrā ziņā nepaziņodama minētās normas Komisijai, Dānijas Karaliste nav izpildījusi šajās tiesību normās paredzētos pienākumus.
2. Turklāt Komisija lūdz Tiesu piespriest Dānijas Karalistei samaksāt sodanaudu un kavējuma naudu par katru dienu, sākot no sprieduma pasludināšanas dienas.
3. Šī prasība par pienākumu neizpildi ietver divus galvenos aspektus. Pirmais aspekts attiecas uz kritērija, ka kuģošana pa iekšzemes ūdensceļiem dalībvalsts teritorijā nav tehniski iespējama, interpretāciju saskaņā ar Direktīvas 2017/2397 39. panta 4. punktu, uz kura pamata dalībvalsts ir pilnībā atbrīvota no transponēšanas pienākuma.
4. Otrais aspekts ir procesuāls un attiecas uz LESD 260. panta 3. punkta interpretāciju. Šajā ar Lisabonas līgumu ieviestajā tiesību normā ir paredzēts mehānisms, kas ļauj Komisijai lūgt Tiesu piemērot finansiālu sankciju dalībvalstij, sākot no pirmā konstatējuma atbilstoši LESD 258. pantam, ka attiecīgā dalībvalsts nav izpildījusi savu pienākumu paziņot par direktīvas, kas pieņemta saskaņā ar likumdošanas procedūru, transponēšanas pasākumiem.
5. Šī lieta dod Tiesai iespēju izvērtēt LESD 260. panta 3. punktā paredzētās procedūras piemērojamību situācijā, kad Savienības likumdevējs ir pieņēmis mērķorientētu transponēšanas pieeju un attiecīgā dalībvalsts atsaucas uz konkrētu attiecīgās direktīvas normu, kas atbrīvo dalībvalstis no transponēšanas pienākuma, ja ir izpildīti noteikti kritēriji. To iemeslu dēļ, kurus izklāstīšu šajos secinājumos, uzskatu, ka LESD 260. panta 3. punkts nav piemērojams, ja tad, lai noskaidrotu, vai pastāv pats transponēšanas pienākums, nepieciešama Tiesas interpretācija.
II. Atbilstošās tiesību normas
A. Direktīva 2017/2397
6. Direktīvas 2017/2397 2. panta “Darbības joma” 3. punkts formulēts šādi:
“Neskarot 39. panta 3. punktu, šo direktīvu nepiemēro arī personām, kas kuģo dalībvalstīs, kurās iekšzemes ūdensceļi nav saistīti ar citas dalībvalsts kuģojamo ūdensceļu tīklu, un kas kuģo vienīgi:
a) ierobežotos vietējas nozīmes braucienos, kur attālums no atiešanas punkta nekad nepārsniedz desmit kilometrus; vai
b) sezonāli.”
7. Direktīvas 2017/2397 39. pantā “Transponēšana” noteikts:
“1. Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības līdz 2022. gada 17. janvārim. Dalībvalstis par to tūlīt informē Komisiju.
[..]
3. Atkāpjoties no šā panta 1. punkta, dalībvalstij, kurā visas personas ir atbrīvotas no pienākuma saskaņā ar 2. panta 3. punktu, ir pienākums nodrošināt tikai to, lai stātos spēkā pasākumi, kas ir nepieciešami, lai nodrošinātu atbilstību 10. pantam attiecībā uz kvalifikācijas sertifikātu un darba uzskaites grāmatiņu atzīšanu, 38. pantam attiecībā uz derīgu sertifikātu atzīšanu, kā arī 15. pantam. Šādai dalībvalstij jānodrošina, lai minētie pasākumi stātos spēkā līdz 2022. gada 17. janvārim.
Šāda dalībvalsts nedrīkst izsniegt Savienības kvalifikācijas sertifikātus vai apstiprināt mācību programmas vai trenažierus, kamēr tā nav transponējusi un īstenojusi atlikušos šīs direktīvas noteikumus un informējusi Komisiju par šo rīcību.
4. Atkāpjoties no šā panta 1. punkta, dalībvalstij nav pienākuma transponēt šo direktīvu tik ilgi, kamēr kuģošana pa iekšzemes ūdensceļiem tās teritorijā nav tehniski iespējama.
Šāda dalībvalsts nedrīkst izsniegt Savienības kvalifikācijas sertifikātus vai apstiprināt mācību programmas vai trenažierus, kamēr tā nav transponējusi un īstenojusi šīs direktīvas noteikumus un informējusi Komisiju par šo rīcību.”
B. Direktīva 2021/1233
8. Ar Direktīvu 2021/1233 tika grozīta Direktīva 2017/2397 attiecībā uz pārejas pasākumiem trešo valstu sertifikātu atzīšanai. Ar Direktīvas 2021/1233 1. pantu tostarp tika grozīts Direktīvas 2017/2397 10. panta 3. punkts un tās 38. pantam tika pievienots 7. punkts.
9. Direktīvas 2021/1233 2. panta 1. punktā paredzēts:
“1. Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības līdz 2022. gada 17. janvārim. Dalībvalstis par to tūlīt informē Komisiju.
Kad dalībvalstis pieņem minētos noteikumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai arī šādu atsauci pievieno to oficiālai publikācijai. Dalībvalstis nosaka paņēmienus, kā izdarāma šāda atsauce.
Mutatis mutandis piemēro Direktīvas [2017/2397] 39. panta 4. punktā paredzēto atkāpi.”
III. Pirmstiesas process un tiesvedība Tiesā
10. 2022. gada 24. martā Komisija Dānijas Karalistei nosūtīja brīdinājuma vēstuli, kurā apgalvo, ka šī dalībvalsts nav paziņojusi Komisijai par pasākumiem, kas veikti, transponējot Direktīvas 2017/2397 39. panta 3. punktā un Direktīvas 2021/1233 2. panta 1. punktā uzskaitītās tiesību normas, kad beidzies šo tiesību normu transponēšanas termiņš, proti, 2022. gada 17. janvārī.
11. 2022. gada 25. maija atbildē Dānijas Karaliste norādīja, ka tai nav pienākuma transponēt abas šīs direktīvas savos valsts tiesību aktos. Šajā ziņā tā atsaucās uz Direktīvas 2017/2397 39. panta 4. punktu, kas – šīs dalībvalsts ieskatā – atbrīvo to no pienākuma transponēt abas šīs direktīvas.
12. Dānijas Karalistes atbildi uzskatīdama par neapmierinošu, Komisija rīkoja vairākas sanāksmes ar Dānijas iestādēm. Tomēr šo sanāksmju rezultātā Komisijai netika paziņoti nekādi transponēšanas pasākumi.
13. 2023. gada 28. septembrī Komisija Dānijas Karalistei nosūtīja argumentētus atzinumus, norādot, ka tā nav veikusi nepieciešamos pasākumus pilnīgai Direktīvas 2017/2397 un Direktīvas 2021/1233 transponēšanai, un aicināja Dānijas Karalisti izpildīt šajās direktīvās paredzētos pienākumus divu mēnešu laikā no šo argumentēto atzinumu paziņošanas brīža.
14. Dānijas Karaliste uz Komisijas argumentētajiem atzinumiem atbildēja 2023. gada 28. novembrī. Atbildē Dānijas Karaliste lielā mērā atkārtoja savu atbildi uz brīdinājuma vēstuli, uzstājot, ka tā saskaņā ar Direktīvas 2017/2397 39. panta 4. punktu ir atbrīvota no pienākuma transponēt šo direktīvu un ka tāpēc tai nav jātransponē arī Direktīva 2021/1233. Tā atkārtoti apgalvoja, ka Dānijā nav iekšzemes ūdensceļu.
15. Komisija cēla šo prasību, uzskatot, ka Dānijas Karaliste nav transponējusi Direktīvu 2017/2397 tās 39. panta 3. punktā noteiktajā ierobežotajā veidā un Direktīvu 2021/1233, kā arī nav paziņojusi par attiecīgajiem valsts transponēšanas pasākumiem.
IV. Izvērtējums
16. Saskaņā ar Direktīvas 2017/2397 1. pantu šajā direktīvā ir paredzēti nosacījumi un procedūras tādu personu kvalifikācijas sertificēšanai, kuras ir iesaistītas peldlīdzekļa, kas kuģo pa Savienības iekšzemes ūdensceļiem, ekspluatācijā, kā arī šādas kvalifikācijas atzīšanai dalībvalstīs. Ieviešot Savienības kvalifikācijas sertifikātus un profesionālo kvalifikāciju sertifikāciju, šīs direktīvas mērķis, kā izriet no tās 5. apsvēruma, ir veicināt mobilitāti, nodrošināt kuģošanas drošību un cilvēku dzīvības un vides aizsardzību (4).
17. Tomēr saskaņā ar Direktīvas 2017/2397 10. apsvērumu, lai samazinātu izmaksas, tajā ir atzīti daži izņēmumi no pilnīgas transponēšanas pienākuma attiecībā uz dalībvalstīm, kurās iekšējie ūdensceļi nav savienoti ar citas dalībvalsts kuģojamiem iekšējiem ūdensceļiem. Atbilstoši minētās direktīvas 15. apsvērumam izņēmumi ir atzīti tām dalībvalstīm, kurās kuģošana pa iekšzemes ūdensceļiem notiek reti, kalpojot tikai vietējām vai sezonālām interesēm ūdensceļos, kas nav savienoti ar citām dalībvalstīm. Lai gan minētajās dalībvalstīs būtu jāievēro ar šo direktīvu noteiktais profesionālo sertifikātu atzīšanas princips, administratīvajam slogam vajadzētu būt samērīgam. Šajā apsvērumā ir noteikts, ka tādēļ ir pamatoti ļaut attiecīgajām dalībvalstīm īstenot tikai minimālos noteikumus, kas vajadzīgi profesionālo sertifikātu atzīšanai.
18. Turklāt no šīs direktīvas 16. apsvēruma izriet, ka dažām dalībvalstīm, kurās kuģošana pa iekšējiem ūdensceļiem nav tehniski iespējama, prasība transponēt minēto direktīvu būtu nesamērīgs administratīvais slogs.
19. Visi šie apsvērumi ir atspoguļoti Direktīvas 2017/2397 39. pantā paredzētajā mērķorientētajā transponēšanas pieejā (5). Īsumā – šis pants dalībvalstis iedala trijās transponēšanas grupās: tās dalībvalstis, kurām ir pienākums direktīvu transponēt pilnībā (39. panta 1. punkts); tās dalībvalstis, kurām ir pienākums to transponēt ierobežotā un minimālā apjomā (39. panta 2. un 3. punkts); un tās dalībvalstis, kurām nav pienākuma to transponēt (39. panta 4. punkts). Atkāpes no pilnīgas transponēšanas būtībā ir balstītas uz tādu iekšzemes ūdensceļu trūkumu, kas būtu savienoti ar citas dalībvalsts kuģojamo ūdensceļu tīklu (39. panta 2. un 3. punkts), un uz to, ka kuģošana pa iekšzemes ūdensceļiem tehniski nav iespējama (39. panta 4. punkts).
20. Konkrētāk, Direktīvas 2017/2397 39. panta 3. punktā ir paredzēts ļoti ierobežots (vai minimālais) pienākums transponēt tikai trīs tiesību normas, proti, 10., 38. un 15. pantu. Šī atkāpe no pilnīgas transponēšanas pienākuma attiecas uz tām dalībvalstīm, kurās visas personas ir atbrīvotas saskaņā ar minētās direktīvas 2. panta 3. punktu. Atbrīvojums attiecas uz personām, kas kuģo dalībvalstīs, kurās nav ar citas dalībvalsts kuģojamo ūdensceļu tīklu savienotu iekšzemes ūdensceļu, un kas kuģo tikai īsos vietējas nozīmes braucienos (kur attālums no izbraukšanas vietas nekad nepārsniedz 10 kilometru) vai arī sezonāli.
21. Direktīvas 2017/2397 39. panta 4. punktā ir noteikta pilnīga atkāpe no transponēšanas pienākuma, un tā uz dalībvalsti attiecas tik ilgi, kamēr tās teritorijā kuģošana pa iekšzemes ūdensceļiem nav tehniski iespējama.
22. Ar Direktīvu 2021/1233 tika grozīta Direktīva 2017/2397 attiecībā uz pārejas pasākumiem trešo valstu sertifikātu atzīšanai. Grozījums jo īpaši attiecas uz Direktīvas 2017/2397 10. panta 3. punktu un 38. pantu (attiecībā uz abām šīm tiesību normām saskaņā ar Direktīvas 2017/2397 39. panta 3. punktu piemēro minimālās transponēšanas pienākumu). Direktīvas 2021/1233 2. panta 1. punktā ir noteikts, ka Direktīvas 2017/2397 39. panta 4. punktā paredzēto atkāpi Direktīvai 2021/1233 piemēro mutatis mutandis.
23. Pēc šiem paskaidrojumiem vispirms izvērtēšu, vai Dānijas Karaliste nav izpildījusi savas saistības saskaņā ar LESD 258. pantu, un pēc tam – LESD 260. panta 3. punkta piemērojamību šīs lietas apstākļos.
A. Par pārkāpumu, kas konstatējams atbilstoši LESD 258. pantam
1. Lietas dalībnieku argumenti
24. Komisija norāda, ka Dānijas Karaliste ir viena no dalībvalstīm, kam saskaņā ar Direktīvas 2017/2397 39. panta 3. punktu šī direktīva jātransponē ierobežotā apjomā. Dānijas Karalistei esot arī jātransponē Direktīva 2021/1233 atbilstoši Direktīvas 2017/2397 39. panta 3. punktam. Šajā gadījumā Dānijas Karaliste neesot paziņojusi par abu šo direktīvu transponēšanas pasākumiem.
25. Kā norāda Komisija – pretēji Dānijas Karalistes apgalvojumam –, tikai Kipras Republikai un Maltas Republikai, kuru teritorijās nav iekšzemes ūdensceļu, pa kuriem būtu iespējama kuģošana, ir atbrīvotas no transponēšanas pienākuma saskaņā ar Direktīvas 2017/2397 39. panta 4. punktu. Lai gan Dānijas iekšzemes ūdensceļi nav savienoti ar citas dalībvalsts kuģojamo ūdensceļu tīklu, iekšzemes ūdensceļu transports Dānijā esot iespējams un faktiski tiekot veikts, piemēram, Olborgas [Aalborg] ostā, pa Gūdenoenas [Gudenå] un Odenses upēm, kā arī Kopenhāgenas ostā. Olborgas osta pati sevi dēvējot par “iekšzemes ostu”, savukārt Odenses osta tiekot aprakstīta kā “kanāla osta”. Pa Gūdenoenas upi galvenais operators organizējot sezonālus kruīzus. Kopenhāgenas ostā operators piedāvājot laivu ekskursijas pa kanāliem.
26. Komisija apgalvo: ņemot vērā, ka Direktīvas 2017/2397 2. panta 3. punkta nosacījumi ir izpildīti attiecībā uz dažām Dānijas ostām, kanāliem un ūdensceļiem, šai dalībvalstij tādējādi ir pienākums transponēt abas direktīvas ierobežotā apjomā saskaņā ar Direktīvas 2017/2397 39. panta 3. punktu.
27. Šī iestāde piebilst, ka Dānijas Karalistes atsaucei uz citiem dokumentiem vai tiesību aktiem, kuros ir minēta iekšējo ūdensceļu neesība Dānijas teritorijā, piemēram, 1996. gada Eiropas transporta tīklu (TEN‑T) karti (6) vai Direktīvu (ES) 2016/1629 (7), neesot nozīmes. TEN‑T kartē esot vienīgi norādīts, ka Dānijas ostas neietilpst Eiropas transporta tīklos. Direktīvai 2016/1629 esot cita darbības joma nekā Direktīvai 2017/2397. Direktīva 2016/1629 attiecoties uz iekšzemes ūdensceļu kuģu tehniskajām prasībām, savukārt Direktīva 2017/2397 – uz profesionālo kvalifikāciju iekšzemes kuģošanas jomā.
28. Katrā ziņā Komisija atgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tas, ka konkrētajā dalībvalstī nav noteiktu darbību, uz ko attiecas direktīva, neatbrīvo šo dalībvalsti no pienākuma veikt pasākumus, lai nodrošinātu visu šīs direktīvas tiesību normu atbilstošo transponējumu (8).
29. Iebildumu rakstā Dānijas Karaliste vispirms norāda, ka strīds attiecas uz Direktīvas 2017/2397 un Direktīvas 2021/1233 darbības jomu noteikšanu. Dānijas Karalistei un Komisijai ir būtiskas domstarpības par to, vai iekšzemes kuģošana Dānijā ir “tehniski iespējama” Direktīvas 2017/2397 39. panta 4. punkta izpratnē. Tāpēc jautājums esot nevis par to, vai Dānijas Karaliste laikus ir veikusi pasākumus, lai transponētu šīs divas direktīvas, un paziņojusi par šiem pasākumiem Komisijai, bet gan par to, vai tai ir pienākums transponēt šīs divas direktīvas valsts tiesību aktos. Šis precizējums esot būtisks, ņemot vērā Komisijas lūgumus saskaņā ar LESD 260. panta 3. punktu, kura piemērošanas nosacījumi neesot izpildīti.
30. Pirmkārt, šī dalībvalsts norāda, ka Komisijai ir jāpierāda, ka kuģošana pa iekšzemes ūdensceļiem tās teritorijā tehniski ir iespējama, un Komisija to neesot izdarījusi.
31. Otrkārt, Dānijas Karaliste apgalvo, ka no Direktīvas 2017/2397 likumdošanas vēstures izriet, ka Dānijas Karaliste, Kipra un Malta bija skaidri izslēgtas no tās darbības jomas līdz pat gandrīz trim nedēļām pirms galīgās vienošanās starp Parlamentu un Padomi, un tas apstiprinot Dānijas Karalistes nostāju.
32. Treškārt, Dānija norāda, ka Direktīvu 2017/2397 un 2021/1233 darbības jomas ir jāinterpretē kopsakarā ar Direktīvas 2016/1629 darbības jomu. Minētās direktīvas I pielikumā iekļautajā Savienības iekšzemes ūdensceļu sarakstā nav minēti Dānijas iekšzemes ūdensceļi. Turklāt ar Direktīvas 2016/1629 40. pantu Dānija ir izslēgta no tās piemērošanas jomas.
33. Ceturtkārt, Dānijas Karaliste uzsver, ka citi juridiskie instrumenti, piemēram, Regulas (ES) 2024/1679 (9) I pielikumā iekļautā dalībvalstu pamattīkla iekšzemes ūdensceļu un ostu karte vai Eiropas ūdensceļu un ostu tīkla karte, kas izriet no Eiropas Nolīguma par galvenajiem starptautiskas nozīmes iekšējiem ūdensceļiem (AGN) (10), apstiprinot, ka Dānijas teritorijā nav iekšējo ūdensceļu.
34. Piektkārt, Dānijas Karaliste apgalvo, ka atsevišķas ostas vai kanāli, uz kuriem atsaucas Komisija, ir savienoti ar jūru un tāpēc, ņemot vērā “iekšzemes ūdensceļa” definīciju Direktīvas 2017/2397 3. panta 1. punktā, tos nevar uzskatīt par iekšzemes ūdensceļiem. Tas attiecoties uz Līmfjordenu (Olborgas osta), Odenses fjordu (Odenses osta) un Kopenhāgenas kanāliem (Kopenhāgenas osta). Citi ezeri vai upes, piemēram, Silkerborgas ezeri, Gūdenoenas un Odenses upes, tiekot izmantotas atpūtas laivošanai un mazajiem kuģiem – atšķirībā no lielajiem upju un kanālu tīkliem, kurus Direktīva 2017/2397 paredz regulēt vispirmām kārtām.
35. Visbeidzot, Dānijas Karaliste norāda, ka spēkā esošie valsts tiesību akti nodrošina to personu profesionālās kvalifikācijas atzīšanu, kurām ir sertifikāts kuģošanai pa iekšzemes ūdensceļiem.
36. Replikā Komisija apgalvo, ka tā ir pietiekami pamatojusi, ka Dānijas Karalistei ir ierobežots pienākums transponēt Direktīvu 2017/2397 saskaņā ar tās 39. panta 3. punktu, ņemot vērā sniegtos pierādījumus par sezonālo kuģošanu vai kuģošanu ierobežotā ģeogrāfiskā teritorijā, kas aptver mazāk nekā 10 kilometru attālumu. Tā kā tieši Dānijas Karaliste vēlas atsaukties uz Direktīvas 2017/2397 39. panta 4. punktā paredzēto atkāpi, tai esot pienākums pierādīt, ka tā atbilst šajā atbrīvojumā paredzētajiem stingrajiem nosacījumiem, bet tā neesot to izdarījusi.
37. Attiecībā uz Direktīvas 2017/2397 likumdošanas vēsturi Komisija norāda, ka Eiropas Parlaments un Padome nenonāca pie skaidra secinājuma, ka Dānijas Karaliste, Kipras Republika un Maltas Republika ir uzskatāmas par dalībvalstīm, kas ir atbrīvotas no šīs direktīvas piemērošanas. Pieņemtajā galīgajā tekstā šīs dalībvalstis 39. pantā nav minētas, tādējādi atstājot interpretācijas iespējas attiecībā uz to, kas ir tehniski iespējams katrā dalībvalstī. Turklāt saskaņā ar šīs direktīvas 41. pantu tā attiecas uz visām dalībvalstīm.
38. Komisija uzskata, ka Dānijas Karalistes arguments, kurš ir balstīts uz tās izslēgšanu no Direktīvas 2016/1629 darbības jomas, ir jānoraida. Ar šo direktīvu Dānijas Karalistei piešķirtais atbrīvojums automātiski neattiecoties uz Direktīvu 2017/2397, kuras darbības joma ir atšķirīga, neraugoties uz sinerģiju starp abiem tiesību aktiem. Turklāt Direktīvas 2016/1629 27. apsvērums, kā arī citi juridiskie instrumenti, uz kuriem atsaucas Dānijas Karaliste, neļaujot secināt, ka šajā dalībvalstī nav iekšzemes ūdensceļu.
39. Tas pats attiecoties uz argumentiem, ko Dānijas Karaliste izvirzījusi, lai apstrīdētu Komisijas sniegto piemēru par ostu, ūdensceļu un ezeru klasifikāciju par iekšzemes ūdensceļiem. Fakts, ka šie ūdensceļi ir savienoti ar jūru, jūras apstākļu ietekme vai tas, ka tie nav daļa no liela upju tīkla, neietekmējot katra no tiem klasifikāciju par “iekšzemes ūdensceļiem” Direktīvas 2017/2397 3. panta 1. punkta izpratnē. Komisija arī norāda, ka saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvencijas (turpmāk tekstā – “UNCLOS”) (11) 50. pantu par iekšējo ūdeņu delimitāciju upju ietekas, līči un ostas tiek klasificētas kā “iekšējie ūdeņi”, kas ir no jēdziena “teritoriālie ūdeņi” nošķirts jēdziens.
40. Atbildes rakstā uz repliku Dānijas Karaliste, pirmkārt, uzskata, ka Direktīvā 2016/1629 noteiktajiem izņēmumiem būtu jāietekmē Direktīvā 2017/2397 paredzēto izņēmumu piemērošana. Abas direktīvas reglamentējot vienu un to pašu jūras telpu. Tāpēc iekšzemes ūdensceļu jēdziens būtu jāinterpretē vienādi, lai izvairītos no atšķirībām tā interpretācijā. Otrkārt, tā atkārto, ka Komisijas minētie iekšzemes ūdensceļu piemēri neesot pietiekami, lai pierādītu šādu ūdensceļu esību Dānijā. Kopenhāgenas, Olborgas un Odenses ostas (ko Komisija min kā piemērus) atrodas pie ūdensceļiem, kas savienoti ar jūru, un tādējādi uz tiem attiecoties tādi jūras apstākļi kā plūdmaiņas un jūras ūdens ietekme. UNCLOS 50. pantā paredzētā delimitācija to nemainot.
2. Juridiskā analīze
41. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru pienākumu neizpildes fakts ir novērtējams atkarībā no stāvokļa, kāds dalībvalstī bijis, beidzoties argumentētajā atzinumā noteiktajam termiņam, un vēlāk notikušās izmaiņas Tiesa nedrīkst ņemt vērā (12).
42. Kā izriet no iebildumu raksta un atbildes raksta uz repliku, ko Dānijas Karaliste iesniegusi šajā tiesvedībā, 2023. gada 28. septembra argumentētajos atzinumos noteiktā termiņa beigās šī dalībvalsts nebija pieņēmusi normatīvos un administratīvos aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu Direktīvas 2017/2397 39. panta 3. punktā un Direktīvas 2021/1233 2. panta 1. punktā paredzēto ierobežotas transponēšanas pienākumu, un tāpēc šā termiņa beigās šī dalībvalsts arī nebija paziņojusi minētās tiesību normas Komisijai (13).
43. Tomēr Dānijas Karaliste uzskata, ka šo tiesību normu transponēšanas pienākums nav pārkāpts, jo kuģošana pa iekšzemes ūdensceļiem šajā dalībvalstī nav tehniski iespējama, tādējādi ir piemērojams Direktīvas 2017/2397 39. panta 4. punktā paredzētais atbrīvojums no transponēšanas pienākuma.
44. Lai noteiktu, vai Dānijas Karaliste var atsaukties uz Direktīvas 2017/2397 39. panta 4. punktā paredzēto atbrīvojumu, vispirms ir jānosaka šā atbrīvojuma tvērums.
45. Jēdziens “iekšzemes ūdensceļš” Direktīvas 2017/2397 3. panta 1. punktā ir definēts kā “ūdensceļš, kas nav jūra un kas ir pieejams kuģošanai ar 2. pantā minētajiem peldlīdzekļiem”.
46. Direktīvā 2017/2397 jēdziens “tehniski iespējama” kuģošana pa iekšzemes ūdensceļiem nav definēts. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, interpretējot Savienības tiesību normu, jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī konteksts un šo normu ietverošā tiesiskā regulējuma mērķi (14). Šādas tiesību normas rašanās vēsture arī var ietvert tās interpretācijai nozīmīgus elementus (15).
47. Attiecībā uz 39. panta 4. punkta formulējumu termins “tehniski iespējama” kuģošana saistās ar iekšzemes ūdensceļiem. Tehniskās iespējas kuģot nosaka ģeogrāfiskie apstākļi un tehniskās prasības (piemēram, ūdensceļu dziļums un iegrime), kas ļauj nodrošināt drošu kuģošanu (16). Tāpēc kuģošanu pa iekšzemes ūdensceļiem par tehniski neiespējamu var uzskatīt vai nu tad, ja dalībvalstī nav iekšzemes ūdensceļu, vai tad, ja tie nav piemēroti kuģošanai.
48. Attiecībā uz termina “tehniski iespējama” kuģošana pa iekšzemes ūdensceļiem kontekstu jānorāda, ka tas iekļaujas atkāpē no Direktīvas 2017/2397 transponēšanas pienākuma. Kā atkāpe no vispārējā transponēšanas noteikuma tā ir jāinterpretē šauri.
49. Kā jau iepriekš norādīts, Direktīvā 2017/2397 ir noteikta mērķorientēta transponēšanas pieeja, kuras pamatā ir dalībvalstu ģeogrāfiskās īpatnības (17), lai ņemtu vērā gan to dalībvalstu situāciju, kurās nav pārrobežu darbības vai kuģošana pa iekšzemes ūdensceļiem notiek reti, kalpojot tikai vietējām vai sezonālām interesēm, gan to dalībvalstu situāciju, kurās iekšzemes kuģošana nav tehniski iespējama.
50. Saskaņā ar Direktīvas 2017/2397 15. apsvērumu dalībvalstīm, kurās kuģošana pa iekšzemes ūdensceļiem notiek reti, kalpojot tikai vietējām vai sezonālām interesēm ūdensceļos, kas nav savienoti ar citām dalībvalstīm, transponēšanas pienākums ir ierobežots, lai nodrošinātu, ka transponēšanas administratīvais slogs ir samērīgs. Saskaņā ar 16. apsvērumu dalībvalstīm, kurās kuģošana pa iekšējiem ūdensceļiem nav tehniski iespējama, nevajadzētu radīt nesamērīgu transponēšanas slogu.
51. No konteksta, kurā ietilpst Direktīvas 2017/2397 39. panta 4. punkts, izriet, ka iekšzemes ūdensceļu savienojumu ar citām dalībvalstīm neesība vai iekšzemes ūdensceļu transporta neesība nav pietiekams pamats, lai dalībvalsti pilnībā atbrīvotu no transponēšanas pienākuma. Vienlaikus ar to, ka tiek veikta minimāla darbība kuģošanā pa iekšzemes ūdensceļiem, pietiek, lai attiecīgā dalībvalsts ietilptu Direktīvas 2017/2397 39. panta 3. punktā paredzētā minimālā transponēšanas pienākuma tvērumā.
52. Attiecībā uz frāzes “tehniski iespējama” un to ietverošā tiesiskā regulējuma mērķi jāatgādina, ka Direktīvas 2017/2397 mērķis ir saskaņot iekšzemes kuģniecības apkalpes locekļu profesionālo kvalifikāciju, lai atvieglotu mobilitāti, nodrošinātu kuģošanas drošību un cilvēku dzīvības un vides aizsardzību. No šīs direktīvas 16. apsvēruma izriet, ka to dalībvalstu transponēšanas atbrīvojuma mērķis, kurās kuģošana pa iekšējiem ūdensceļiem nav tehniski iespējama, ir novērst nesamērīgu administratīvo slogu šīm dalībvalstīm. Šis administratīvā sloga samazināšanas mērķis tiek ņemts vērā arī tajās dalībvalstīs, kurās kuģošana pa iekšzemes ūdensceļiem notiek reti, kalpojot tikai vietējām vai sezonālām interesēm.
53. No tā izriet, ka atkāpes no pienākuma transponēt Direktīvu 2017/2397 ir paredzētas, lai samazinātu administratīvo slogu. Lai administratīvā sloga samazināšanas mērķis prevalētu pār pilnīgas transponēšanas mērķi, proti, nodrošināt mobilitāti, drošību un cilvēku dzīvības un vides aizsardzību, dalībvalstij jāspēj pierādīt, ka kuģošana pa iekšzemes ūdensceļiem nav tehniski iespējama. Ja šāda darbība notiek vismaz minimālā apjomā (vai pastāv tehniskas iespējas šādu darbību veikt), rodas minimālais pienākums transponēt direktīvu un nav piemērojams pilnīgs atbrīvojums.
54. Direktīvas 2017/2397 likumdošanas vēsture liecina, ka transponēšanas pienākums tika apspriests pirms galīgās pieņemšanas. Komisijas priekšlikumā direktīvai bija paredzēts noteikums tikai par vispārēju transponēšanas pienākumu (18). Iestāžu 2017. gada 7. jūnija trīspusējā dialogā starp Eiropas Parlamentu, Padomi un Komisiju (19) Eiropas Parlaments ierosināja skaidri noteikt atbrīvojumu no pienākuma transponēt direktīvu Dānijas Karalistē, Kipras Republikā un Maltas Republikā, “ja vien iekšzemes kuģošana to teritorijās nav tehniski iespējama”. Tomēr galīgajā pieņemtajā tekstā nebija konkrētas atsauces uz šīm trim dalībvalstīm.
55. Tā kā nav konkrētas atsauces, pretēji Dānijas Karalistes apgalvojumam nav pierādījumu tam, ka kuģošana pa iekšzemes ūdensceļiem šajā dalībvalstī nav tehniski iespējama. Tas drīzāk liecina, ka likumdevējs šajā jautājumā nav nonācis pie secinājuma un, kā apgalvo Komisija, jautājumu par to, kas ir tehniski iespējams, atstājis interpretējamu.
56. Šajā lietā Komisija apgalvo, ka kuģošana pa iekšējiem ūdensceļiem ir iespējama un faktiski tiek veikta, piemēram, Olborgas ostā, pa Gūdenoenas un Odenses upēm un Kopenhāgenas ostā. Atsaucoties konkrēti uz Gūdenoenas un Odenses upēm, Komisija norāda, ka tur tiekot nodrošināta kruīza kuģu sezonas satiksme.
57. Dānijas Karaliste neapstrīd to, ka šajos ūdensceļos notiek darbība, taču apstrīd to klasifikāciju par iekšzemes ūdensceļiem. Tā norāda, ka Olborgas osta, Odenses upe un Kopenhāgenas osta ir savienotas ar jūru un pakļautas tādiem jūras apstākļiem kā plūdmaiņas un jūras ūdens ietekme. Tāpēc tās nevarot klasificēt par iekšzemes ūdensceļiem, jo termins “iekšzemes ūdensceļš” Direktīvas 2017/2397 3. panta 1. punktā ir definēts kā ūdensceļš, “kas nav jūra”.
58. Nepiekrītu Dānijas Karalistes piedāvātajai jēdziena “iekšzemes ūdensceļš” interpretācijai atbilstoši Direktīvai 2017/2397. Jānorāda, ka šajā direktīvā jēdziena “iekšzemes ūdensceļi” definīcija ir īpaši plaša. Vārdi “kas nav jūra” neliedz ūdensceļu, kas ir savienots ar jūru vai ietek tajā, klasificēt par “iekšzemes ūdensceļu” šīs direktīvas izpratnē, ja šis ūdensceļš ir atvērts kuģošanai ar peldierīcēm, kas minētas šīs direktīvas 2. pantā.
59. Komisija apgalvo, ka šo interpretāciju apstiprina UNCLOS. Pat ja piekrītu, ka saskaņā ar UNCLOS (20) šāda interpretācija pamato iekšzemes ūdeņu norobežošanu no jūras, kas piekļaujas sauszemes teritorijai, jānorāda, ka Direktīvas 2017/2397 3. panta 1. punktā ir paredzēta autonoma “iekšzemes ūdensceļa” definīcija. Šī definīcija ir pietiekama, lai pieņemtu interpretāciju, saskaņā ar kuru ūdensceļš, kas savienots ar jūru, ietilpst “iekšzemes ūdensceļa” jēdziena tvērumā saskaņā ar šo direktīvu (21).
60. Dānijas Karaliste norādīja, ka citi piemēri – tādi kā Silkeborgas ezeri, Gūdenoenas vai Odenses upes – nav kuģojami ar Direktīvas 2017/2397 2. pantā minētajiem kuģu veidiem. Šie ezeri un upes tiek izmantotas mazām laivām un sezonālai kuģošanai, un tie nav savienoti ar citas dalībvalsts kuģojamo ūdensceļu tīklu, un tas tos atšķir no lielajiem upju un kanālu tīkliem, kurus galvenokārt paredzēts regulēt ar šo direktīvu.
61. Šajā ziņā jāatgādina – saskaņā ar judikatūru tas, ka noteiktā dalībvalstī vēl nepastāv direktīvā paredzētā darbība, nevar atbrīvot šo valsti no tās pienākuma pieņemt normatīvus aktus, lai nodrošinātu visu direktīvas noteikumu pareizu transponēšanu (22). Tikai tad, ja direktīvas transponēšanai nav jēgas ģeogrāfisku iemeslu dēļ, transponēšana nav obligāta (23). Tomēr Dānijas Karalistes gadījumā tas tā nav. Direktīvas 2017/2397 piemērojamība nav atkarīga no tā, vai dalībvalstīs ir “plaši upju un kanālu tīkli”, turklāt šis termins minētajā direktīvā patiesībā netiek lietots. Pārrobežu darbību trūkums un neregulārais iekšzemes kuģošanas raksturs nenozīmē, ka kuģošana pa iekšzemes ūdensceļiem nav tehniski iespējama, bet tas ir vienīgais pamats, lai atbrīvotu dalībvalsti no transponēšanas saskaņā ar minētās direktīvas 39. panta 4. punktu.
62. Tā vietā Direktīvas 2017/2397 39. panta 3. punktā ir paredzēti īpaši noteikumi tām dalībvalstīm, kurām nav iekšzemes ūdensceļu, kas savienoti ar citas dalībvalsts kuģojamo ūdensceļu tīklu, un kurās kuģošana notiek tikai sezonāli. Dānijas Karalistes minētie ūdensceļu piemēri nav pietiekami, lai pierādītu, ka direktīvas transponēšana ir bezjēdzīga ģeogrāfisku iemeslu dēļ vai ka kuģošana “nav tehniski iespējama”. Tie drīzāk pierāda, ka kuģošana pa iekšējiem ūdensceļiem notiek reti, un tas pamato minimālo transponēšanas pienākumu saskaņā ar šīs direktīvas 39. panta 3. punktu.
63. Dānijas Karaliste arī apgalvo, ka šīs dalībvalsts atbrīvojums no Direktīvas 2017/2397 transponēšanas pienākuma izriet no šīs pašas dalībvalsts atbrīvojuma no Direktīvas 2016/1629 transponēšanas pienākuma.
64. Direktīvā 2016/1629 ir noteiktas tehniskās prasības iekšzemes ūdensceļu kuģiem. Tās I pielikumā sniegts Savienības iekšzemes ūdensceļu saraksts, un tie ģeogrāfiski sadalīti 1., 2. un 3. zonā. Minētajā sarakstā neesot atsauces uz Dānijas iekšzemes ūdensceļiem. Turklāt Direktīvas 2016/1629 40. pants vairākas dalībvalstis, tostarp Dānijas Karalisti, skaidri izslēdzot no transponēšanas pienākuma.
65. Pamatojums izslēgšanai no transponēšanas pienākuma saskaņā ar Direktīvu 2016/1629 izklāstīts minētās direktīvas 27. apsvērumā. Šajā apsvērumā noteikts, ka “Dānijā, Igaunijā, Īrijā, Grieķijā, Spānijā, Kiprā, Latvijā, Maltā, Portugālē, Slovēnijā un Somijā nav iekšzemes ūdensceļu vai iekšzemes kuģošana netiek izmantota būtiskā apjomā”. Tāpēc šīs direktīvas transponēšana un īstenošana dalībvalstīm būtu “nesamērīgs un nevajadzīgs pienākums”.
66. Jāatzīst, ka Direktīvas 2016/1629 un Direktīvas 2017/2397 darbības jomā un definīcijās pastāv līdzības. Turklāt Direktīvā 2016/1629 ir noteikta Savienības iekšzemes ūdensceļu klasifikācija, kurā Dānija nav iekļauta. Varētu apgalvot, ka, tā kā Direktīvā 2017/2397 nav iekļauta iekšējo ūdensceļu klasifikācija, varētu atsaukties uz Direktīvā 2016/1629 paredzēto klasifikāciju.
67. Tomēr problēma saistībā ar Direktīvā 2016/1629 paredzētās iekšējo ūdensceļu klasifikācijas piemērošanu Direktīvai 2017/2397 ir tāda, ka saskaņā ar Direktīvas 2016/1629 4. pantu šī klasifikācija tiek veikta, “piemērojot šo direktīvu” (proti, Direktīvu 2016/1629). Pat ja dalībvalsts ģeogrāfiskie apstākļi paliek nemainīgi, Savienības likumdevēja apsvērumi, uz kuriem balstās konkrētā juridiskā akta piemērojamība, var būt atšķirīgi. Atšķirībā no Direktīvas 2016/1629 Direktīvā 2017/2397 likumdevējs ir noteicis mērķorientētu transponēšanas pieeju, kas balstās uz citiem apsvērumiem, kuri atšķiras no tiem, kas bija Direktīvas 2016/1629 pamatā.
68. Tāpēc no tā, ka Dānijas iekšzemes ūdensceļi nav klasificēti saskaņā ar Direktīvu 2016/1629, nevar secināt, ka Dānijā nav iekšzemes ūdensceļu. Pretēji Dānijas Karalistes apgalvojumiem no šīs direktīvas 27. apsvēruma nevar izdarīt atšķirīgu secinājumu. Šajā apsvērumā ir norādīti divi alternatīvi pamatojumi dažu dalībvalstu atbrīvojumam no transponēšanas pienākuma, proti, vai nu tāpēc, ka “nav iekšzemes ūdensceļu, vai [tāpēc, ka] iekšzemes kuģošana netiek izmantota būtiskā apjomā”. Minētais apsvērums apstiprina argumentu, ka dažās dalībvalstīs iekšzemes kuģošana var būt tehniski iespējama, bet tā netiek izmantota būtiskā apjomā.
69. Jānorāda arī, ka Direktīvas 2016/1629 40. pants, no šīs direktīvas adresātu loka skaidri izslēdzot 11 dalībvalstis, tostarp Dānijas Karalisti, atbrīvo šīs dalībvalstis no minētās direktīvas transponēšanas pienākuma. Tomēr šo atbrīvojumu nevar automātiski attiecināt uz Direktīvu 2017/2397, kas no tās adresātiem skaidri neizslēdz nevienu dalībvalsti.
70. Proti, saskaņā ar Direktīvas 2017/2397 41. pantu šī direktīva ir adresēta visām dalībvalstīm bez izņēmuma.
71. Turklāt, kā norādīja Komisija, abās direktīvās regulētās jomas ir atšķirīgas. Direktīvā 2016/1629 ir noteiktas tehniskās prasības, kas piemērojamas iekšzemes kuģošanai, savukārt Direktīvā 2017/2397 ir paredzēti nosacījumi un procedūras tādu personu kvalifikācijas sertificēšanai, kuras iesaistītas peldlīdzekļa, kas kuģo pa Savienības ūdensceļiem, ekspluatācijā, un šīs kvalifikācijas atzīšanai dalībvalstīs.
72. Abu direktīvu atšķirīgais priekšmets liecina, ka apsvērumi, kuru dēļ likumdevējs dažas dalībvalstis ir atbrīvojis no pienākuma transponēt Direktīvu 2016/1629, kura attiecas uz tehniskajām prasībām, nebija noteicošie attiecībā uz pienākumu transponēt Direktīvu 2017/2397, kura attiecas uz savstarpējo atzīšanu. Lai gan Savienības likumdevējs ir uzskatījis, ka Direktīvas 2016/1629 tehnisko prasību attiecībā uz kuģiem transponēšana būtu nesamērīga dalībvalstīm, kurās “nav iekšzemes ūdensceļu”, vai dalībvalstīm, kurās “iekšzemes kuģošana netiek izmantota būtiskā apjomā”, attiecībā uz savstarpējo atzīšanu, ko reglamentē Direktīva 2017/2397, kurā ir noteikta mērķorientēta transponēšanas pieeja, bija svarīgi citi apsvērumi.
73. Komisija atzīst, ka starp abām direktīvām pastāv “sinerģija” attiecībā uz to dalībvalstu īpašo situāciju, kurās iekšzemes kuģošana nenotiek būtiskā apjomā un kurām nav iekšzemes ūdensceļu, kas savienoti ar citām dalībvalstīm.
74. Tomēr šo dalībvalstu īpašā situācija jau ir ņemta vērā, Savienības likumdevējam atzīstot ierobežotu transponēšanas pienākumu saskaņā ar Direktīvas 2017/2397 39. panta 3. punktu.
75. Būtībā to pašu iemeslu dēļ nevar izdarīt atšķirīgu secinājumu no tā, ka Eiropas transporta tīklu kartēs nav atsauces uz Dāniju (24). Tas, ka Dānijas ūdensceļi neietilpst iekšējo ūdensceļu transporta visaptverošajos tīklos un pamattīklos Regulas 2024/1679 izpratnē, neietekmē Direktīvas 2017/2397 darbības jomu. Kā jau norādīts, Direktīvā 2017/2397 ir paredzēti īpaši noteikumi dalībvalstīm bez iekšzemes ūdensceļiem, kas būtu savienoti ar citas dalībvalsts kuģojamo ūdensceļu tīklu un kas neietilpst pamattīklā.
76. No iepriekš minētā izriet, ka Dānijas Karalistei ir ierobežots pienākums transponēt Direktīvu 2017/2397 saskaņā ar Direktīvas 2017/2397 39. panta 3. punktu un Direktīvas 2021/1233 2. pantu.
77. Tādējādi, līdz 2023. gada 28. septembra argumentētajos atzinumos noteiktā termiņa beigām nepieņemdama visus normatīvos un administratīvos aktus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu atbilstību šīm tiesību normām, un līdz ar to nepaziņodama tos Komisijai, Dānijas Karaliste nav izpildījusi minētajās tiesību normās paredzētos pienākumus.
B. Par pienākumu neizpildi saskaņā ar LESD 260. panta 3. punktu
1. LESD 260. panta 3. punkta piemērošana
a) Lietas dalībnieku argumenti
78. Komisija uzskata, ka LESD 260. panta 3. punkta mērķis ir mudināt dalībvalstis direktīvas, kas pieņemtas saskaņā ar likumdošanas procedūru, transponēt Savienības likumdevēja noteiktajos termiņos un tādējādi nodrošināt Savienības tiesību aktu patiesu efektivitāti.
79. Šajā gadījumā Direktīva 2017/2397 tika pieņemta saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru un Dānijas Karaliste neesot izpildījusi šīs direktīvas 39. panta 3. punktā un Direktīvas 2021/1233 2. panta 1. punktā paredzētos pienākumus, vēlākais līdz 2022. gada 17. janvārim pieņemot un publicējot normatīvos un administratīvos aktus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu atbilstību šīm direktīvām, un nekavējoties paziņojot šos aktus Komisijai. Tādējādi esot izpildīti LESD 260. panta 3. punkta piemērošanas nosacījumi.
80. Iebildumu rakstā Dānijas Karaliste apstrīd LESD 260. panta 3. punkta piemērojamību. Šajā prasībā izvirzītās problēmas centrā esot domstarpības par to, vai kuģošana pa iekšzemes ūdensceļiem Dānijā ir vai nav iespējama Direktīvas 2017/2397 39. panta 4. punkta izpratnē. Tādējādi izvirzītais jautājums ir nevis par to, vai Dānijas Karaliste ir veikusi nepieciešamos pasākumus, lai izpildītu šīs direktīvas, un vai par tiem ir paziņojusi Komisijai, bet gan par to, vai šīs direktīvas Dānijas Karalistei ir piemērojamas. Ņemot vērā strīda priekšmetu, LESD 260. panta 3. punkts šajā tiesvedībā neesot piemērojams.
81. Dānijas Karaliste apgalvo: no pastāvīgās judikatūras (25) izriet, ka LESD 260. panta 3. punkts nav piemērojams saistībā ar prasību par to, vai transponēšana ir nepareiza, ja attiecīgā dalībvalsts jau ir informējusi Komisiju par šādu transponēšanu. Tādējādi LESD 260. panta 3. punkta tvērumā neietilpst prasība, kurā pārkāpuma esības konstatēšanai ir nepieciešama attiecīgo direktīvas tiesību normu darbības jomas interpretācija.
82. Turklāt Dānijas Karaliste pirms transponēšanas termiņa beigām, proti, 2021. gada 19. augusta vēstulē, kā arī ar paziņojumu THEMIS sistēmā esot informējusi Komisiju, ka tā ir atbrīvota no transponēšanas pienākuma saskaņā ar Direktīvas 2017/2397 39. panta 4. punktu. Tāpēc Dānijas Karaliste esot izpildījusi savu pienākumu “paziņot par transponēšanas pasākumiem” saskaņā ar LESD 260. panta 3. punktu. Proti, šis pienākums esot jāsaprot transponējamā tiesību akta kontekstā. LESD 260. panta 3. punkts dalībvalstīm neuzliekot pienākumu veikt transponēšanu, kas pārsniedz attiecīgajā tiesību aktā noteikto.
83. Savas nostājas pamatošanai Dānijas Karaliste piebilst, ka Direktīvas 2017/2397 39. panta 4. punktā nav precīzi norādīts, kuras dalībvalstis ir atbrīvotas no transponēšanas pienākuma. Komisijas apgalvojums, ka tikai Kipras Republika un Maltas Republika ir atbrīvotas no transponēšanas pienākuma, esot balstīts uz šīs tiesību normas interpretāciju.
84. Visbeidzot, Dānijas Karaliste apgalvo, ka tad, ja šajā lietā būtu piemērojams LESD 260. panta 3. punkts, tai būtu liegta iespēja aizstāvēt savu Direktīvas 2017/2397 39. panta 4. punkta interpretāciju Tiesā, neriskējot, ka tai tiks piemērotas finansiālas sankcijas.
85. Replikā Komisija norāda: Dānijas Karalistes apgalvojums, ka problēmas būtība šajā lietā ir “domstarpības pēc būtības” attiecībā uz 39. panta 4. punkta tvērumu, esot kļūdains. Tiesai neesot jāizvērtē transponēšanas pasākumu saturs, jo tie neesot paziņoti.
86. Komisija arī iebilst pret Dānijas Karalistes apgalvojumu, ka tā ir izpildījusi paziņošanas pienākumu. Transponēšanas pasākumu paziņošana Komisijai neattiecoties uz “jebkuru pasākumu”, bet tai jābūt jēgpilnai (26). Dānijas Karalistes iesniegtie dokumenti neatbilstot šim standartam.
b) Juridiskā analīze
87. Jāatgādina – LESD 260. panta 3. punkta pirmajā daļā ir paredzēts, ka tad, ja Komisija saskaņā ar LESD 258. pantu ierosina lietu Tiesā par to, ka attiecīgā dalībvalsts nav izpildījusi pienākumu paziņot par direktīvas, kas pieņemta saskaņā ar likumdošanas procedūru, transponēšanas pasākumiem, tā var, ja uzskata par vajadzīgu, norādīt sodanaudas vai kavējuma naudas apjomu, kas šai dalībvalstij jāmaksā un ko tā uzskata piemērotu šādos apstākļos. Atbilstoši LESD 260. panta 3. punkta otrajai daļai, ja Tiesa konstatē, ka noticis pārkāpums, tā attiecīgajai valstij var uzlikt sodanaudu vai kavējuma naudu, nepārsniedzot Komisijas noteikto summu. Pienākums veikt maksājumu stājas spēkā tajā dienā, kas noteikta Tiesas spriedumā.
88. Saistībā ar LESD 260. panta 3. punkta tvērumu Tiesa ir nospriedusi, ka šai normai ir jāpiemēro interpretācija, kura, pirmkārt, ļauj gan garantēt Komisijas uzturētās prerogatīvas, lai nodrošinātu Savienības tiesību efektīvu piemērošanu, gan aizsargāt tiesības uz aizstāvību, kā arī procesuālo stāvokli, kāds dalībvalstīm ir LESD 258. panta un LESD 260. panta 2. punkta kombinētās piemērošanas rezultātā, un, otrkārt, ļauj Tiesai īstenot savu tiesas funkciju, proti, viena procesa ietvaros izvērtēt, vai attiecīgā dalībvalsts ir izpildījusi savus pienākumus konkrētās direktīvas transponēšanas pasākumu paziņošanas jomā, un attiecīgā gadījumā novērtēt šādi konstatētās pienākumu neizpildes smagumu un uzlikt tādu finansiālu sankciju, ko tā uzskata par piemērotāko konkrētās lietas apstākļos (27).
89. Šajā kontekstā Tiesa LESD 260. panta 3. punktā ietverto formulējumu “pienākums paziņot par direktīvas [..] transponēšanas pasākumiem” ir interpretējusi tādējādi, ka ar to ir domāts dalībvalstu pienākums sniegt pietiekami skaidru un precīzu informāciju par direktīvas transponēšanas pasākumiem, dalībvalstīm attiecībā uz katru direktīvas noteikumu vai noteikumiem norādot, ar kuriem noteikumiem tie tiek transponēti (28). Tomēr tiesvedībā, kas uzsākta saskaņā ar šo normu, tas, vai Komisijai paziņotie valsts pasākumi nodrošina attiecīgās direktīvas normu pareizu transponēšanu, nav jāpārbauda Tiesai (29).
90. Tādējādi LESD 260. panta 3. punkta piemērošanas joma aptver ne tikai situāciju, kad dalībvalsts pilnībā neizpilda “procesuālo” pienākumu paziņot, bet arī materiālā pienākuma sniegt Komisijai skaidru un precīzu informāciju par transponēšanas pasākumiem attiecībā uz katru direktīvas normu neizpildi. Tomēr kļūdainas transponēšanas situācija ir izslēgta, un tā ir jāizskata parastajā procedūrā saskaņā ar LESD 258. pantu (30).
91. Šajā lietā netiek apstrīdēts, ka Dānijas Karaliste nav paziņojusi Komisijai nevienu transponēšanas pasākumu attiecībā uz Direktīvas 2017/2397 39. panta 3. punktu. Komisijas ieskatā ir skaidrs, ka LESD 260. panta 3. punkts ir piemērojams. Savukārt Dānijas Karaliste uzskata, ka tas tā nav, jo tai nebija pienākuma transponēt direktīvu saskaņā ar tās 39. panta 4. punktu. Faktiski 2021. gada 19. augustā – krietni pirms minētās direktīvas transponēšanas termiņa beigām – Dānijas Karaliste paziņoja Komisijai, ka tā sevi uzskata par atbrīvotu no pienākuma transponēt direktīvu saskaņā ar minēto tiesību normu (31).
92. Rodas jautājums, vai šādu situāciju var kvalificēt kā “pienākuma paziņot par transponēšanas pasākumiem” neizpildi LESD 260. panta 3. punkta izpratnē.
93. Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jāņem vērā direktīvas transponēšanas metode, kas ir Komisijas prasības priekšmets, un nosacījumi, kas reglamentē atkāpes no transponēšanas pienākuma. Direktīvā 2017/2397 nav paredzēts vienots transponēšanas pienākums visām dalībvalstīm. Kā jau paskaidrots iepriekš (32), attiecībā uz transponēšanu pastāv mērķorientēta pieeja, saskaņā ar kuru transponēšanas pienākuma apjoms svārstās no pilnīgas transponēšanas, ierobežotas un minimālas transponēšanas līdz transponēšanas neesībai – atkarībā no tā, vai ir izpildīti noteikti kritēriji.
94. Šajā direktīvā noteiktā mērķorientētā transponēšanas pieeja neatbrīvo dalībvalstis no pienākuma sniegt Komisijai skaidru un precīzu informāciju (33). Tomēr šīs informācijas saturs noteikti ir atkarīgs no to transponēšanas pienākumu apjoma, ņemot vērā konkrēto tiesību normu.
95. Kā redzams no iepriekš izklāstītās analīzes par LESD 258. pantā paredzētā pārkāpuma esību, transponēšanas pienākuma atbilstoši Direktīvai 2017/2397 apjoma noteikšana nav acīmredzama. Šim nolūkam ir nepieciešama Direktīvas 2017/2397 39. panta 3. un 4. punktā paredzēto nosacījumu interpretācija. Šīs direktīvas 39. panta 3. punkta tvērumu var noteikt, atsaucoties uz 2. panta 3. punktu, savukārt Direktīvas 2017/2397 39. panta 4. punkta tvērums prasa interpretēt abstraktu kritēriju par to, vai kuģošana pa iekšzemes ūdensceļiem “nav tehniski iespējama”.
96. Ja Tiesa piekrīt manam priekšlikumam atzīt, ka Komisija ir izpildījusi pierādīšanas pienākumu, pierādot, ka šajā lietā ir piemērojams Direktīvas 2017/2397 39. panta 3. punkts, nevis 39. panta 4. punkts, tas pats par sevi nenozīmē, ka ir piemērojams LESD 260. panta 3. punkts, jo šajā prasībā Tiesai vispirms ir jānosaka minētajā direktīvā noteikto transponēšanas pienākumu apjoms.
97. Jautājums, vai Dānijas Karalistei bija pamats atsaukties uz Direktīvas 2017/2397 39. panta 4. punktu, lai uzskatītu, ka tā ir atbrīvota no transponēšanas pienākuma, galu galā attiecas uz šīs direktīvas transponēšanas pareizību, kas saskaņā ar Tiesas judikatūru (34) var tikt izvērtēta tikai saskaņā ar LESD 258. pantu, un pienākumu neizpilde neizraisa tūlītēju sankciju piemērošanu atbilstoši LESD 260. panta 3. punktam.
98. Šādas konkrēti mērķorientētas transponēšanas pieejas kontekstā – ja pilnīgs atbrīvojums no transponēšanas pienākuma ir balstīts uz abstraktiem kritērijiem, tas, ka dalībvalsts nav transponējusi direktīvu, uzskatīdama, ka tā atbilst šiem kritērijiem, nav tikai bezdarbības rezultāts. Tas izriet no tās interpretācijas par atbrīvojuma piemērojamību. Šīs interpretācijas spēkā esība Tiesai ir jāpārbauda parastajā tiesvedībā saskaņā ar LESD 258. pantu.
99. Situācija būtu citāda, ja dalībvalstis, uz kurām attiecas Direktīvas 2017/2397 39. panta 4. punkts, būtu skaidri minētas. Šādā situācijā nebūtu neviena strīda pēc būtības par to, kura dalībvalsts ietilpst atbrīvojuma tvērumā. Ja galīgajā tekstā būtu minēta tikai Kipras Republika un Maltas Republika – dalībvalstis, kuras, pēc Komisijas domām, ir vienīgās, kuru teritorijā kuģošana pa iekšzemes ūdensceļiem “nav tehniski iespējama” –, tad nebūtu šaubu, ka Dānijas Karaliste nav atbrīvota no pienākuma transponēt direktīvu.
100. Tomēr tā nebija likumdevēja izvēle. Direktīvas 2017/2397 39. panta 4. punkta pašreizējā formulējuma nozīme, kā to atzīst Komisija savā replikā, “ir interpretācijas jautājums par to, kas katrā dalībvalstī ir tehniski iespējams” (mans izcēlums).
101. Ir arī jāatzīst – fakts, ka Dānijas Karaliste tika atbrīvota likumdošanas procesa agrīnākās stadijās, palielina neskaidrību par atbrīvojuma tvērumu un tādējādi prasa interpretāciju.
102. Ja strīds rodas par to, kā interpretēt katru no šajā direktīvā paredzētajām transponēšanas iespējām, Tiesai ir jālemj par piemērojamo iespēju. Šis jautājums, kas nebūt nav pašsaprotams, vispirms prasa, lai tiesvedībā, kas uzsākta saskaņā ar LESD 258. pantu, tiktu taisīts skaidrojošs spriedums (35). Tikai tad, ja attiecīgā dalībvalsts neizpildītu šo spriedumu, būtu iespējams piemērot sankcijas saskaņā ar LESD 260. panta 2. punktu.
103. Ja tiktu pieņemts, ka šādā situācijā ir piemērojams LESD 260. panta 3. punkts, tas būtu pretrunā šīs tiesību normas mērķim. Tiesa ir nospriedusi, ka LESD 260. panta 3. punktā paredzētā mehānisma ieviešanas mērķis ir ne vien mudināt dalībvalstis pēc iespējas ātrāk izbeigt pienākumu neizpildi, kura, ja nebūtu šāda pasākuma, varētu turpināties, bet arī atvieglot un paātrināt procesu finansiālu sankciju piemērošanai par to, ka nav izpildīts pienākums paziņot valsts pasākumus tādas direktīvas transponēšanai, kas pieņemta saskaņā ar likumdošanas procedūru (36).
104. Saistībā ar izskatāmo prasību nav iespējams, ka paātrinātā sankciju procedūra tiktu izmantota, lai mudinātu attiecīgo dalībvalsti transponēt direktīvu, kā arī lai vienkāršotu un paātrinātu procedūru. Šos mērķus var sasniegt tikai tad, ja pastāv skaidrs un neapstrīdams transponēšanas pienākums. Tomēr iepriekš izklāstīto iemeslu dēļ tas tā nav situācijā, kad likumdevējs ir pilnībā atbrīvojis dalībvalstis no transponēšanas pienākuma, ja tās atbilst abstraktiem kritērijiem, kas prasa interpretāciju.
105. Ja Tiesa konstatē pārkāpumu, attiecīgajai dalībvalstij ir jādod iespēja izpildīt Tiesas spriedumu pēc tam, kad Tiesa ir nolēmusi par transponēšanas pienākuma apjoma pareizu interpretāciju. Tas jo īpaši attiecas uz šo lietu, kurā Dānijas Karaliste pirms transponēšanas termiņa beigām pauda viedokli, ka tās teritorijā nav iekšzemes ūdensceļu un tāpēc tā ir atbrīvota no pienākuma transponēt Direktīvu 2017/2397, pamatojoties uz tās 39. panta 4. punktu (37).
106. Manis ierosināto interpretāciju apstiprina arī tiesiskā regulējuma konteksts, kurā iekļaujas LESD 260. panta 3. punkts un kurš ietver LESD 258. pantā paredzēto procedūru sakarā ar pienākumu neizpildi. Šajā ziņā jānorāda, ka LESD 258. pantā paredzētā procedūra dalībvalstīm sniedz iespēju apstrīdēt Komisijas nostāju konkrētā gadījumā attiecībā uz pasākumiem, kas ļauj nodrošināt aplūkojamās direktīvas pareizu transponēšanu, tomēr uzreiz nepakļaujot sevi riskam, ka tām tiks piemērotas finansiālas sankcijas. Saskaņā ar LESD 260. panta 2. punktu šādas sankcijas var piemērot tikai tad, ja attiecīgā dalībvalsts nav veikusi pasākumus pirmā sprieduma, ar kuru konstatēta pienākumu neizpilde, izpildei (38).
107. Citiem vārdiem, dalībvalstij ir jābūt iespējai paust savu viedokli par transponēšanas pienākuma apjomu, ja šis pienākums ir atkarīgs no likumdevēja noteiktiem kritērijiem, un apstrīdēt Komisijas atšķirīgo nostāju, nebaidoties no tūlītējiem draudiem, ka līdz ar šīs iespējas izmantošanu nekavējoties var tikt piemērotas sankcijas. Pretējā gadījumā, kā norādīja Dānijas Karaliste, varētu tikt apdraudēta pirmstiesas procesa efektivitāte.
108. Finansiālu sankciju risks, kā arī brīdis, no kura sankcijas var piemērot, rada būtisku atšķirību starp spriedumiem, kas pieņemti saskaņā ar LESD 258. pantu un saskaņā ar LESD 260. panta 3. punktu. Kā uzsvērts doktrīnā, lai gan atbilstoši LESD 258. pantam sodanaudu var piespriest tikai pēc LESD 260. panta 2. punktā paredzētā otrā sprieduma, “saskaņā ar LESD 260. panta 3. punktu sodanaudu var uzlikt par laikposmu pirms Tiesas (pirmā un vienīgā) sprieduma pasludināšanas” (39). Sankciju piemērošana dalībvalstij, pamatojoties uz šo “pirmo un vienīgo” spriedumu par direktīvas, kurā iekļauts transponēšanas izņēmums, netransponēšanu, varētu apdraudēt sankciju sistēmas uzticamību.
109. Nobeigumā jānorāda, ka šajā lietā – pretēji Komisijas apgalvojumiem – situācija atšķiras no tās, kurā Tiesa ir pieņēmusi spriedumus lietās par transponēšanas pasākumu nepaziņošanu, lai gan dalībvalstis apstrīdēja savu transponēšanas pienākumu, pamatojoties uz attiecīgo direktīvu atsevišķu noteikumu iespējamo neatbilstību.
110. Ir taisnība, ka no Tiesas judikatūras izriet – šāds dalībvalsts vērtējums ir acīmredzami nepietiekams, lai atbrīvotu to no pienākuma pieņemt normatīvos un administratīvos aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu direktīvas prasības, vai no pienākuma paziņot Komisijai par šīs direktīvas transponēšanas pasākumiem (40).
111. Tomēr aplūkojamā prasība neattiecas uz dalībvalsti, kas apstrīd to direktīvas noteikumu nozīmi, kurus tai parasti ir pienākums transponēt. Tā skar direktīvu, kuras transponēšanai ir paredzēta konkrēti mērķorientēta pieeja, kurā pilnīgs atbrīvojums no transponēšanas pienākuma ir ietverts noteikumā, kas var radīt atšķirīgas interpretācijas.
112. Visu šo iemeslu dēļ uzskatu, ka LESD 260. panta 3. punkts šīs lietas apstākļos nav piemērojams, ciktāl pastāv strīds pēc būtības par Direktīvas 2017/2397 transponēšanas pienākuma apjomu, un konkrētāk – par abstrakta kritērija, ar kuru dalībvalsti atbrīvo no transponēšanas pienākuma saskaņā ar šīs direktīvas 39. panta 4. punktu, interpretāciju. Tādēļ Komisijas prasība saskaņā ar LESD 260. panta 3. punktu nav jāapmierina.
2. Par finansiālajām sankcijām
a) Lietas dalībnieku argumenti
113. Komisija lūdz Tiesu, pamatojoties uz LESD 260. panta 3. punktu, piespriest Dānijas Karalistei gan sodanaudu, gan kavējuma naudu par katru dienu, sākot no sprieduma pasludināšanas dienas, pēc tam, kad būs konstatēts, ka šī dalībvalsts nav izpildījusi savu pienākumu paziņot par Direktīvu 2017/2397 un 2021/1233 transponēšanas pasākumiem.
114. Komisija šo sodu apmēru nosaka, pamatojoties uz pārkāpuma smagumu un ilgumu un uz nepieciešamību nodrošināt soda preventīvo iedarbību, lai novērstu pārkāpuma atkārtošanos, saskaņā ar savu paziņojumu 2023/C 2/01 “Finanšu sankcijas pārkāpumu procedūrās” (41).
115. Dānijas Karaliste apstrīd finansiālu sankciju uzlikšanu, apgalvojot, ka šīs lietas apstākļos tās būtu nepiemērotas. Tai būtu jādod iespēja veikt pasākumus, lai izpildītu Tiesas spriedumu, ja Komisijas izvirzītais pirmais pamats par LESD 258. pantu tiktu apmierināts. Tomēr, ja Tiesa uzskatītu, ka ir jāpiemēro finansiāla sankcija, atbilstoša būtu tikai tāda kavējuma nauda par dienu, kura stātos spēkā datumā pēc sprieduma pasludināšanas dienas.
b) Juridiskā analīze
116. Nesaskatu vajadzību paust viedokli par precīzu finansiālo sankciju aprēķinu, jo uzskatu, ka LESD 260. panta 3. punkts šīs lietas apstākļos nav piemērojams. Tomēr vēlētos izteikt dažus apsvērumus gadījumam, ja Tiesa nepiekristu manai nostājai.
117. Jānorāda, ka LESD 260. panta 3. punkta autori, lai sasniegtu šajā tiesību normā izvirzīto mērķi, ir paredzējuši divu veidu naudas sodus, proti, sodanaudu un kavējuma naudu.
118. Šajā ziņā no Tiesas judikatūras izriet, ka izvēle, kuru no pasākumiem piemērot, ir atkarīga no katra pasākuma spējas sasniegt izvirzīto mērķi, ņemot vērā konkrētos lietas apstākļus. Kavējuma naudas noteikšana šķiet īpaši piemērota, lai stimulētu dalībvalsti, cik ātri vien iespējams, izpildīt pienākumu, kuru tā turpinātu nepildīt, ja šāds pasākums netiktu piemērots, savukārt sodanaudas piespriešana vairāk balstās uz izvērtējumu, kādas sekas attiecīgās dalībvalsts pienākumu neizpildes dēļ tiek nodarītas privātajām un sabiedrības interesēm, it īpaši, ja pienākums nav izpildīts ilgstoši (42).
119. Attiecībā uz to, vai finansiāla sankcija būtu jāpiemēro konkrētajā lietā, jāatgādina, ka tieši Tiesai – ņemot vērā konkrētās izskatāmās lietas apstākļus, kā arī Tiesas ieskatā vajadzīgo pārliecināšanas un atturēšanas pakāpi – ir jānosaka atbilstošs finansiāls sods, lai tostarp novērstu līdzīgu Savienības tiesību pārkāpumu atkārtošanos (43).
120. Šajā lietā to iemeslu dēļ, kas plaši izskaidroti manā iepriekš izklāstītajā izvērtējumā, Dānijas Karalistes pienākumu neizpilde ir saistīta ar tās nepareizo interpretāciju par tās pienākuma transponēt Direktīvu 2017/2397 apjomu. Šis jautājums vispirms ir jāizlemj Tiesai, un attiecīgajai dalībvalstij ir jādod iespēja izpildīt Tiesas spriedumu. Tādējādi finansiālu sankciju piemērošana nekalpotu atturošam mērķim novērst līdzīgu Savienības tiesību pārkāpumu atkārtošanos nākotnē.
121. Pakārtoti – gadījumā, ja Tiesa uzskatītu par lietderīgu uzlikt naudas sodu, mans priekšlikums saskaņā ar Dānijas Karalistes argumentiem būtu piemērot tikai kavējuma naudu par katru dienu.
122. Attiecībā uz kavējuma naudas aprēķinu Tiesai, piemērojot LESD 260. panta 3. punktu, ir jānosaka datums, kurā stājas spēkā samaksas pienākums (44). Ņemot vērā šīs lietas konkrētos apstākļus (45), šķiet lietderīgi kavējuma naudu par katru dienu noteikt, sākot no tāda datuma pēc sprieduma pasludināšanas, kuru nosaka Tiesa (46), līdz brīdim, kad dalībvalsts būs izbeigusi konstatēto pārkāpumu (47). Šāda sākuma datuma noteikšana pēc sprieduma pasludināšanas ļautu Dānijas Karalistei panākt atbilstību Tiesas sniegtajai Direktīvas 2017/2397 39. panta 3. un 4. punkta interpretācijai.
V. Par tiesāšanās izdevumiem
123. Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 138. panta 3. punktu, ja lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, lietas dalībnieki savus tiesāšanās izdevumus sedz paši. Tā kā – atbilstoši manam ierosinājumam – Komisijai un Dānijas Karalistei katrai attiecībā uz vienu pamatu spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, jānolemj, ka tās savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas.
VI. Secinājumi
124. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai:
1) atzīt, ka, līdz Eiropas Komisijas 2023. gada 28. septembra argumentētajos atzinumos noteiktā termiņa beigām nepieņemdama normatīvos un administratīvos aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2017/2397 (2017. gada 12. decembris) par profesionālās kvalifikācijas atzīšanu kuģošanā pa iekšzemes ūdensceļiem un ar ko atceļ Padomes Direktīvas 91/672/EEK un 96/50/EK 39. panta 3. punktu, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2021/1233 (2021. gada 14. jūlijs), ar ko groza Direktīvu (ES) 2017/2397 attiecībā uz pārejas pasākumiem trešo valstu sertifikātu atzīšanai, 2. panta 1. punktu, vai katrā ziņā nepaziņodama minētās normas Eiropas Komisijai, Dānijas Karaliste nav izpildījusi šajās tiesību normās paredzētos pienākumus;
2) prasību pārējā daļā noraidīt;
3) piespriest Komisijai un Dānijas Karalistei savus tiesāšanās izdevumus segt pašām.
1 Oriģinālvaloda – angļu.
2 OV 2017, L 345, 53. lpp.
3 OV 2021, L 274, 52. lpp.
4 Vispārīgi skat. Grimaldi, M., Inland waterway transport: the European legal framework, Routledge, Oxon/Ņujorka, 2023, 132.–212. lpp.
5 Skat. Direktīvas 2017/2397 43. apsvērumu.
6 Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmums Nr. 1692/96/EK (1996. gada 23. jūlijs) par Kopienas pamatnostādnēm Eiropas transporta tīkla attīstībai (OV 1996, L 228, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “TEN‑T karte”).
7 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (2016. gada 14. septembris), ar ko nosaka tehniskās prasības attiecībā uz iekšzemes ūdensceļu kuģiem, groza Direktīvu 2009/100/EK un atceļ Direktīvu 2006/87/EK (OV 2016, L 252, 118. lpp.).
8 Spriedumi, 2007. gada 14. jūnijs, Komisija/Beļģija (C‑422/05, EU:C:2007:342, 59. punkts), un 2010. gada 14. janvāris, Komisija/Čehijas Republika (C‑343/08, EU:C:2010:14, 39.–42. punkts).
9 Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (2024. gada 13. jūnijs) par Savienības pamatnostādnēm Eiropas transporta tīkla attīstībai un ar ko groza Regulas (ES) 2021/1153 un (ES) Nr. 913/2010 un atceļ Regulu (ES) Nr. 1315/2013 (OV L, 2024/1679).
10 United Nations Treaty Series, 2072. sēj., 313. lpp.
11 Parakstīta Montegobejā 1982. gada 10. decembrī (United Nations Treaty Series, 1833. sēj., 3. lpp.).
12 Spriedumi, 2002. gada 30. janvāris, Komisija/Grieķija (C‑103/00, EU:C:2002:60, 23. punkts), un 2024. gada 25. aprīlis, Komisija/Polija (Trauksmes cēlēju direktīva) (C‑147/23, EU:C:2024:346, 28. punkts).
13 Turpmākajā analīzē lasītāja ērtības labad, ciktāl ar Direktīvu 2021/1233 tiek grozītas normas, attiecībā uz kurām pastāv ierobežotas transponēšanas pienākums saskaņā ar Direktīvas 2017/2397 39. panta 3. punktu, atsaukšos tikai uz pēdējo minēto direktīvu.
14 Skat. spriedumus, 1983. gada 17. novembris, Merck (292/82, EU:C:1983:335, 12. punkts), un 2026. gada 12. februāris, Stichting Koskea (C‑490/24, EU:C:2026:89, 23. punkts).
15 Spriedums, 2025. gada 11. novembris, Dānija/Parlaments un Padome (Adekvāta minimālā alga) (C‑19/23, EU:C:2025:865, 106. punkts un tajā minētā judikatūra).
16 Skat. Jessen, H., “EU Law and Inland Waterway Transportation” no: Jessen, H., un Werner, M. J. (red.), EU Maritime Transport Law, Beck‑Hart‑Nomos, 2016, 54. lpp., un van Dorsser, C., “Existing waterway infrastructures and future needs”, no: Wiegmans, B., un Konings, R. (red.), Inland waterway transport – Challenges and prospects, Routledge, Londona, 2016, 99.–124. lpp., it īpaši 99. lpp.
17 Skat. šo secinājumu 19. punktu.
18 Skat. 35. pantu Priekšlikumā Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par profesionālās kvalifikācijas atzīšanu kuģošanā iekšējos ūdeņos un Padomes Direktīvas 96/50/EK un Padomes Direktīvas 91/672/EEK atcelšanu (COM(2016) 82 final).
19 Padomes Ģenerālsekretariāta darba dokuments, Brisele, 2017. gada 9. jūnijs.
20 UNCLOS 8. panta 1. punktā ir noteikts, ka, izņemot šīs konvencijas IV daļu (kas attiecas uz arhipelāgu valstīm), “ūdeņi, kas atrodas krasta pusē no teritoriālo ūdeņu bāzes līnijas, ir valsts iekšējie ūdeņi”. No šīs tiesību normas izriet, ka iekšzemes ūdeņi ir piekrastes ūdeņi, kas definēti pretstatā teritoriālajai jūrai. Skat. Bangert, K., “Internal Waters”, no: Max Planck Encyclopaedia of Public International Law, Oxford Public International Law, un Churchill, R. R., un Lowe, A. V., The Law of the Sea, 3. izd., Juris Publishing / Manchester University Press, Jonkersa/Mančestra, 1999, 60. lpp., kur paskaidrots, ka iekšējie ūdeņi ir tie ūdeņi, kas “atrodas uz sauszemes pusi no bāzes līnijas, no kuras tiek mērīta teritoriālā jūra un citas jūras zonas”.
21 Tas neliedz attiecīgajai dalībvalstij veikt atšķirīgu juridisko kvalifikāciju citiem mērķiem, kas nav saistīti ar Direktīvu 2017/2397. Skat. Coelho, N. F., un Raakjaer, J., “Governance of inland port classification: insights from the Limfjord in Denmark”, WMU Journal of Maritime Affairs, 25. sēj., 2025, 119. lpp.
22 Spriedums, 2010. gada 14. janvāris, Komisija/Čehijas Republika (C‑343/08, EU:C:2010:14, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).
23 Turpat, 42. punkts.
24 Skat. Regulas 2024/1679 I pielikumu.
25 Dānijas Karaliste atsaucas uz 2019. gada 8. jūlija spriedumu Komisija/Beļģija (LESD 260. panta 3. punkts – Ātrdarbīgi tīkli) (C‑543/17, EU:C:2019:573, 55. punkts).
26 Spriedums, 2019. gada 8. jūlijs, Komisija/Beļģija (LESD 260. panta 3. punkts – Ātrdarbīgi tīkli) (C‑543/17, EU:C:2019:573, 51.–54. punkts).
27 Spriedumi, 2019. gada 8. jūlijs, Komisija/Beļģija (LESD 260. panta 3. punkts – Ātrdarbīgi tīkli) (C‑543/17, EU:C:2019:573, 58. punkts), un 2020. gada 16. jūlijs, Komisija/Īrija (Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršana) (C‑550/18, EU:C:2020:564, 55. punkts).
28 Spriedumi, 2019. gada 8. jūlijs, Komisija/Beļģija (LESD 260. panta 3. punkts – Ātrdarbīgi tīkli) (C‑543/17, EU:C:2019:573, 59. punkts), un 2020. gada 16. jūlijs, Komisija/Īrija (Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršana) (C‑550/18, EU:C:2020:564, 56. punkts). Tiesa ir nospriedusi – lai izpildītu tiesiskās drošības pienākumu un nodrošinātu visu šīs direktīvas normu transponēšanu visā attiecīgajā teritorijā, dalībvalstīm attiecībā uz katru minētās direktīvas normu ir jānorāda valsts tiesību norma vai normas, kas nodrošina tās transponēšanu. Pēc paziņošanas un – attiecīgā gadījumā – arī pēc atbilstības tabulas saņemšanas Komisijai, lai pieprasītu attiecīgajai dalībvalstij piemērot finansiālu sankciju, kā paredzēts LESD 260. panta 3. punktā, ir jānosaka, vai konkrēti transponēšanas pasākumi tiešām nav veikti vai neattiecas uz visu attiecīgās dalībvalsts teritoriju.
29 Turpat.
30 Skat. Prete, L., Infringement proceedings in EU Law, Kluwer Law International, Alfena, 2017, 239.–290. lpp.; Prete, L., “Infringement Procedures and Sanctions under Article 260 TFEU: Evolution, Limits and Future Prospects”, no: Montaldo, S., Costamagna, F., un Miglio, A. (red.), EU Law Enforcement: The Evolution of Sanctioning Powers, Routledge, Londona, 2021, 71. lpp., it īpaši 75. un nākamās lpp.
31 Attiecīgā Dānijas Karalistes Komisijai adresētā vēstule ir daļa no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem.
32 Skat. šo secinājumu 19. punktu.
33 Tas izriet arī no Direktīvas 2017/2397 43. apsvēruma.
34 Skat. šo secinājumu 90. punktu.
35 Šajā nozīmē skat. ģenerāladvokāta M. Špunara [M. Szpunar] secinājumus lietā Komisija/Beļģija (LESD 260. panta 3. punkts – Ātrdarbīgi tīkli) (C‑543/17, EU:C:2019:322, 71. punkts).
36 Spriedumi, 2019. gada 8. jūlijs, Komisija/Beļģija (LESD 260. panta 3. punkts – Ātrdarbīgi tīkli) (C‑543/17, EU:C:2019:573, 52. punkts), un 2025. gada 6. marts, Komisija/Čehijas Republika (Trauksmes cēlēju direktīva) (C‑152/23, EU:C:2025:147, 78. punkts).
37 2021. gada 19. augusta vēstulē, atsaucoties uz Direktīvas 2017/2397 39. panta 4. punktu, Dānijas Karaliste secina, ka “tādējādi mēs neuzskatām, ka ir iespējams paziņot Komisijai pieprasīto informāciju, jo visi vēstules pielikumā uzskaitītie paziņojumi ir saistīti ar darbībām, kas attiecas uz iekšzemes ūdensceļiem un iekšzemes ūdensceļu personāla apmācību, kas Dānijā nepastāv”.
38 Spriedums, 2019. gada 8. jūlijs, Komisija/Beļģija (LESD 260. panta 3. punkts – Ātrdarbīgi tīkli) (C‑543/17, EU:C:2019:573, 57. punkts).
39 Prete, L., un Smulders, B., “The age of maturity of infringement proceedings”, Common Market Law Review, 58. sēj., 2. izd., 2021, 285.–332. lpp., it īpaši 329. lpp. Skat. arī Wendenburg, A., “The one‑stage infringement procedure (Article 260(3) TFEU) and the irrelevance of political crises in Member States in the recent case law of the CJEU”, Revista General de Derecho Europeo, 54. sēj., 2021, it īpaši 3. lpp.
40 Spriedums, 2025. gada 6. marts, Komisija/Čehijas Republika (Trauksmes cēlēju direktīva) (C‑152/23, EU:C:2025:147, 66. punkts un tajā minētā judikatūra).
41 OV 2023, C 2, 1. lpp.
42 Spriedums, 2020. gada 16. jūlijs, Komisija/Īrija (Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršana) (C‑550/18, EU:C:2020:564, 76. punkts).
43 Spriedums, 2020. gada 16. jūlijs, Komisija/Īrija (Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršana) (C‑550/18, EU:C:2020:564, 78. punkts).
44 Spriedums, 2019. gada 8. jūlijs, Komisija/Beļģija (LESD 260. panta 3. punkts – Ātrdarbīgi tīkli) (C‑543/17, EU:C:2019:573, 91. punkts).
45 Apstākļi, saistībā ar kuriem iepriekš minēto iemeslu dēļ (šo secinājumu 87. un nākamie punkti) ir jāuzskata, ka LESD 260. panta 3. punkts nav piemērojams.
46 Ņemot vērā ierobežoto transponēšanas pienākumu saskaņā ar Direktīvas 2017/2397 39. panta 3. punktu, kas attiecas tikai uz minimālo noteikumu skaitu, dažu mēnešu periods pēc sprieduma pasludināšanas varētu būt pietiekams.
47 Kavējuma naudu var uzlikt tikai tad, ja pienākumu neizpilde turpinās Tiesas noteiktajā datumā.