<?xml version="1.0" encoding="UTF-8"?><CONCLUSION NNC="YES" xmlns:fmx="http://opoce" xmlns:xsi="http://www.w3.org/2001/XMLSchema-instance" xsi:noNamespaceSchemaLocation="http://formex.publications.europa.eu/schema/formex-05.58-20161101.xd"><BIB.CONCLUSION><REF.CASE FILE="n.a."><NO.CASE>C-531/20</NO.CASE></REF.CASE><NO.CELEX>62020CC0531</NO.CELEX><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2021:917">EU:C:2021:917</NO.ECLI><NO.SEQ>0001</NO.SEQ><PAGE.FIRST.ECR>1</PAGE.FIRST.ECR><PAGE.SEQ>1</PAGE.SEQ><PAGE.LAST.ECR>9</PAGE.LAST.ECR><PAGE.TOTAL>9</PAGE.TOTAL></BIB.CONCLUSION><CURR.TITLE><PAGE.HEADER><P><HT TYPE="SC"><HT TYPE="ITALIC">M. Campos Sánchez</HT>‑<HT TYPE="ITALIC">Bordona</HT> secinājumi – Lieta C‑531/20</HT></P><P><HT TYPE="ITALIC"><HT TYPE="SC">NovaText</HT></HT></P></PAGE.HEADER></CURR.TITLE><TITLE><TI><P><HT TYPE="UC">Ģenerāladvokāta Manuela Kamposa Sančesa‑Bordonas<BR/>[<HT TYPE="ITALIC">Manuel Campos Sánchez‑Bordona</HT>]</HT></P><P><HT TYPE="UC">secinājumi</HT>,</P><P>sniegti <DATE ISO="20211111">2021. gada 11. novembrī</DATE><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0001"><P>Oriģinālvaloda – spāņu.</P></NOTE></P></TI><STI><P>Lieta C‑531/20</P><P><HT TYPE="ITALIC">NovaText GmbH</HT></P><P>pret</P><P><HT TYPE="ITALIC">Ruprecht‑Karls‑Universität Heidelberg</HT></P><P><HT TYPE="NORMAL">(<HT TYPE="ITALIC">Bundesgerichtshof</HT> (Federālā augstākā tiesa, Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)</HT></P></STI></TITLE><INTERMEDIATE><INDEX IDX.CLOSE="" SEPARATOR=" – " IDX.OPEN=""><KEYWORD>Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu</KEYWORD><KEYWORD>Intelektuālais īpašums</KEYWORD><KEYWORD>Direktīva 2004/48/EK</KEYWORD><KEYWORD>3. un 14. pants</KEYWORD><KEYWORD>Pasākumi, kārtība un aizsardzības līdzekļi, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu intelektuālā īpašuma tiesību ievērošanu</KEYWORD><KEYWORD>Tiesu izdevumi</KEYWORD><KEYWORD>Citas izmaksas</KEYWORD><KEYWORD>Izdevumi saistībā ar intelektuālā īpašuma aģenta pakalpojumu izmantošanu</KEYWORD><KEYWORD>Tāda tiesiskā regulējuma interpretācija, saskaņā ar kuru izdevumi saistībā ar rūpnieciskā īpašuma aģenta dalību procesā tiek ietverti tiesu izdevumos neatkarīgi no to nepieciešamības tiesību aizsardzībai</KEYWORD><KEYWORD>Tiesas kontroles apjoms</KEYWORD></INDEX></INTERMEDIATE><CONTENTS.CONCLUSION><GR.SEQ LEVEL="1"><NP.ECR IDENTIFIER="NP0001"><NO.P>1.</NO.P><TXT>Spriedumā <HT TYPE="ITALIC">United Video Properties</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0002"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160728">2016. gada 28. jūlijs</DATE> (<NO.CASE>C‑57/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:611">EU:C:2016:611</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0001" ID="QS0001"/>spriedums <HT TYPE="ITALIC">United Video Properties</HT><QUOT.END REF.START="QS0001" CODE="201D" ID="QE0001"/>). Tiesa ir spriedusi par tiesu izdevumiem, kas radušies tiesvedībās par intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību, <DATE ISO="20111018">2011. gada 18. oktobra</DATE> spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Realchemie Nederland</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑406/09</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:668">EU:C:2011:668</NO.ECLI>), <REF.NP.ECR REF="NP0048">48.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0049">49.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un <DATE ISO="20150716">2015. gada 16. jūlija</DATE> spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Diageo Brands</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑681/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:471">EU:C:2015:471</NO.ECLI>), <REF.NP.ECR REF="NP0072">72.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, bet tajos nav aplūkots šīs lietas jautājums.</P></NOTE> Tiesa saskārās ar problēmām, ko rada Direktīvas 2004/48/EK<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0003"><P>Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (<DATE ISO="20040429">2004. gada 29. aprīlis</DATE>) par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="157" PAGE.FIRST="45" DATE.PUB="2004">OV 2004, L 157, 45. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE> panti par tiesu izdevumu un citu izmaksu segšanu tiesvedībās par intelektuālā īpašuma tiesībām (ietverot rūpnieciskā īpašuma tiesības).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0002"><NO.P>2.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Bundesgerichtshof</HT> (Federālā augstākā tiesa, Vācija) lūdz Tiesu vēlreiz interpretēt Direktīvas 2004/48 3. panta 1. punktu un 14. pantu un izskaidrot sprieduma <HT TYPE="ITALIC">United Video Properties</HT> sekas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0003"><NO.P>3.</NO.P><TXT>Iesniedzējtiesai ir nepieciešams šis jaunais Tiesas nolēmums, lai izlemtu, vai normas, ar kurām Vācijas Federatīvajā Republikā pusei, kurai spriedums ir bijis nelabvēlīgs, tiek noteikts pienākums obligāti atlīdzināt izdevumus, kas radušies rūpnieciskā īpašuma aģenta (<HT TYPE="ITALIC">Patentanwalt</HT>) piedalīšanās procesā dēļ, lai arī tā nebija obligāti nepieciešama, lai lietderīgi īstenotu tiesības strīdā par preču zīmēm, atbilst Savienības tiesībām.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="2"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0004"><NO.P>4.</NO.P><TXT>Saskaņā ar valsts tiesību izklāstu, ko īsumā sniedz iesniedzējtiesa:</TXT><P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P>vispārīgs noteikums attiecībā uz tiesāšanās izdevumu un citu izmaksu segšanu ir tāds, ka pusei, kurai nolēmums ir nelabvēlīgs, ir jāsedz pusei, kurai nolēmums ir labvēlīgs, tiesu uzdevumi, kas ir bijuši <HT TYPE="ITALIC">nepieciešami</HT>;</P></ITEM><ITEM><P>turpretī tiesvedībās par intelektuālā īpašuma tiesībām honorāri par rūpnieciskā īpašuma aģenta piedalīšanos <HT TYPE="ITALIC">katrā ziņā</HT> ir ietverami tiesu izdevumos, ko sedz zaudējusī puse, un tiesa nevar izvērtēt, vai šī aģenta piedalīšanās bija vai nebija nepieciešama, lai lietderīgi īstenotu attiecīgās tiesības.</P></ITEM></LIST></P></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">I.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Atbilstošās tiesību normas</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">A.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Savienības tiesības – Direktīva 2004/48</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0005"><NO.P>5.</NO.P><TXT>Šīs direktīvas 1. pantā ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0002" ID="QS0002"/>Šī direktīva attiecas uz pasākumiem, kārtību un aizsardzības līdzekļiem, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu. Šajā direktīvā termins <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0003" ID="QS0003"/>intelektuālā īpašuma tiesības<QUOT.END REF.START="QS0003" CODE="201D" ID="QE0003"/> ietver rūpnieciskā īpašuma tiesības.<QUOT.END REF.START="QS0002" CODE="201D" ID="QE0002"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0006"><NO.P>6.</NO.P><TXT>Tās 2. pantā (<QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0004" ID="QS0004"/>Piemērošanas joma<QUOT.END REF.START="QS0004" CODE="201D" ID="QE0004"/>) ir paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="002.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0005" ID="QS0005"/>1.</NO.PARAG><ALINEA>Neskarot līdzekļus, kas Kopienā vai valstu tiesību aktos ir vai var tikt paredzēti, ciktāl šie līdzekļi var būt labvēlīgāki tiesību īpašniekiem, šajā direktīvā paredzētos pasākumus, kārtību un aizsardzības līdzekļus saskaņā ar 3. pantu piemēro visiem intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem, kas paredzēti Kopienas un/vai attiecīgās dalībvalsts tiesību aktos.</ALINEA><ALINEA>[..]<QUOT.END REF.START="QS0005" CODE="201D" ID="QE0005"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0007"><NO.P>7.</NO.P><TXT>Minētās direktīvas 3. pantā (<QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0006" ID="QS0006"/>Vispārīgas saistības<QUOT.END REF.START="QS0006" CODE="201D" ID="QE0006"/>) ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="003.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0007" ID="QS0007"/>1.</NO.PARAG><ALINEA>Dalībvalstis paredz pasākumus, kārtību un aizsardzības līdzekļus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu šajā direktīvā paredzēto intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu. Šie pasākumi, kārtība un aizsardzības līdzekļi ir taisnīgi, nav nevajadzīgi sarežģīti vai dārgi un neietver nepamatotus termiņus vai kavēšanos.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="003.002"><NO.PARAG>2.</NO.PARAG><ALINEA>Šie pasākumi, kārtība un aizsardzības līdzekļi ir arī efektīvi, proporcionāli un preventīvi, un tos piemēro tā, lai izvairītos no šķēršļu radīšanas likumīgai tirdzniecībai un nodrošinātu, ka tos neizmanto ļaunprātīgi.<QUOT.END REF.START="QS0007" CODE="201D" ID="QE0007"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0008"><NO.P>8.</NO.P><TXT>Tās 14. pantā (<QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0008" ID="QS0008"/>Tiesu izdevumi<QUOT.END REF.START="QS0008" CODE="201D" ID="QE0008"/>) ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0009" ID="QS0009"/>Dalībvalstis paredz, ka pieņemamus [saprātīgus] un samērīgus tiesu izdevumus un citas izmaksas, kas radušās lietā uzvarējušajai pusei, parasti sedz zaudējusī puse, ja vien tas nav pretrunā ar taisnīguma principiem.<QUOT.END REF.START="QS0009" CODE="201D" ID="QE0009"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="3"?><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">B.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Vācijas tiesības – Gesetz über den Schutz von Marken und sonstigen Kennzeichen (Markengesetz)<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0004"><P><DATE ISO="19941025">1994. gada 25. oktobra</DATE> Likums par preču zīmju un citu atšķirības zīmju aizsardzību; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0010" ID="QS0010"/>MarkenG<QUOT.END REF.START="QS0010" CODE="201D" ID="QE0010"/> (BGBl. 1994 I, 3082. lpp.).</P></NOTE></HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0009"><NO.P>9.</NO.P><TXT>Saskaņā ar šī likuma 140. panta 3. punktu redakcijā, kas ir piemērojama pamatlietā, starp tiem izdevumiem, kuri rodas, lietā par apzīmējumiem piedaloties rūpnieciskā īpašuma aģentam, jāatlīdzina ir honorāri, kas ir paredzēti <HT TYPE="ITALIC">Gesetz über die Vergütung der Rechtsanwältinnen und Rechtsanwälte</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0005"><P><DATE ISO="20040505">2004. gada 5. maija</DATE> <HT TYPE="ITALIC">Rechtsanwaltsvergütungsgesetz</HT> (Likums par advokātu atlīdzību; <HT TYPE="ITALIC">BGBl</HT>. 2004 I, 718. lpp.).</P></NOTE> 13. pantā, kā arī nepieciešamās izmaksas, kas radušās šim aģentam.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0010"><NO.P>10.</NO.P><TXT>Saskaņā ar šī likuma 125.e panta 5. punktu 140. panta 3. punkts tiek piemērots <HT TYPE="ITALIC">mutatis mutandis</HT> tiesvedībās Eiropas Savienības preču zīmju tiesās.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">II.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Fakti, strīds un prejudiciālais jautājums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0011"><NO.P>11.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Ruprecht‑Karls‑Universität Heidelberg</HT> (Heidelbergas Karla Ruprehta universitāte; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0011" ID="QS0011"/>Universitāte<QUOT.END REF.START="QS0011" CODE="201D" ID="QE0011"/>) cēla prasību <HT TYPE="ITALIC">Landgericht Mannheim</HT> (Manheimas apgabaltiesa, Vācija)<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0006"><P>Pirmās instances un apelācijas instances tiesas šajā gadījumā darbojas kā Savienības preču zīmju tiesas.</P></NOTE> pret <HT TYPE="ITALIC">NovaText GmbH</HT>, prasot pēdējai izbeigt tās Savienības preču zīmju pārkāpumu un atzīt Universitātes tiesības uz tām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0012"><NO.P>12.</NO.P><TXT>Universitātes pārstāvis prasības pieteikumā norādīja uz rūpnieciskā īpašuma aģenta piedalīšanos.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0013"><NO.P>13.</NO.P><TXT>Tiesvedība tika izbeigta, pusēm noslēdzot rakstisku izlīgumu saskaņā ar <HT TYPE="ITALIC">Zivilprozessordnung</HT> (<HT TYPE="ITALIC">ZPO</HT>) (Civilprocesa kodekss) 278. panta 6. punktu. <DATE ISO="20170523">2017. gada 23. maijā</DATE> pirmās instances tiesa pieņēma lēmumu par izlīgumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0014"><NO.P>14.</NO.P><TXT>Šajā pašā datumā pirmās instances tiesa noteica prasības summu <FT TYPE="NUMBER">50000</FT> EUR un piesprieda <HT TYPE="ITALIC">NovaText</HT> segt tiesāšanās izdevumus. <HT TYPE="ITALIC">NovaText</HT> par šo lēmumu iesniegtā sūdzība tika noraidīta.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0015"><NO.P>15.</NO.P><TXT>Ar <DATE ISO="20171208">2017. gada 8. decembra</DATE> lēmumu pirmās instances tiesa noteica tiesāšanās izdevumu apmēru, kas <HT TYPE="ITALIC">NovaText</HT> bija jāatlīdzina Universitātei, – <FT TYPE="DECIMAL">10528,95</FT> EUR. No šīs summas 4867,70 EUR bija saistīti ar rūpnieciskā īpašuma aģenta piedalīšanos pirmās instances tiesvedībā un 325,46 EUR – ar viņa pakalpojumiem lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pārsūdzības procesā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0007"><P>Universitātes pārstāvis apgalvoja, ka rūpnieciskā īpašuma aģents tiešām bija piedalījies tiesvedībā un katrs tiesā iesniegtais dokuments esot saskaņots ar šo aģentu. Šis aģents esot arī piedalījies izlīguma sarunās.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0016"><NO.P>16.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">NovaText</HT> iesniedza apelācijas sūdzību <HT TYPE="ITALIC">Oberlandesgericht Karlsruhe</HT> (Federālās zemes Augstākā tiesa Karlsrūē, Vācija), lūdzot atcelt lēmumu par tiesāšanās izdevumiem, ciktāl minētajā lēmumā tai ir noteikts pienākums segt izmaksas saistībā ar rūpnieciskā īpašuma aģenta piedalīšanos.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0017"><NO.P>17.</NO.P><TXT>Apelācijas instances tiesa noraidīja <HT TYPE="ITALIC">NovaText</HT> apelācijas sūdzību šādu iemeslu dēļ:</TXT><P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P>tā kā runa ir par strīdu preču zīmju un apzīmējumu jomā, <HT TYPE="ITALIC">MarkenG</HT> 140. panta 3. punkts neļauj vērtēt to, vai rūpnieciskā īpašuma aģenta piedalīšanās bija nepieciešama, lai īstenotu tiesību<?PAGE NO="4"?> aizsardzību tiesā, un to, vai šis aģents – salīdzinājumā ar Universitātes nolīgto advokātu – ir sniedzis <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0012" ID="QS0012"/>labāku pakalpojumu<QUOT.END REF.START="QS0012" CODE="201D" ID="QE0012"/>;</P></ITEM><ITEM><P><HT TYPE="ITALIC">MarkenG</HT> 140. panta 3. punktu nevar interpretēt saskaņā ar Direktīvas 2004/48 3. panta 1. punktu un 14. pantu, lai pārbaudītu rūpnieciskā īpašuma aģenta iesaistīšanās nepieciešamību;</P></ITEM><ITEM><P>ar šo pantu tāpat nav pārkāpts <HT TYPE="ITALIC">Grundgesetz</HT> (Vācijas konstitūcija) 3. panta 1. punktā noteiktais vispārējais vienlīdzības princips.</P></ITEM></LIST></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0018"><NO.P>18.</NO.P><TXT>Apelācijas instances spriedums tika pārsūdzēts <HT TYPE="ITALIC">Bundesgerichtshof</HT> (Federālā augstākā tiesa) revīzijas kārtībā. Minētā tiesa, izklāstījusi <HT TYPE="ITALIC">MarkenG</HT> 140. panta 3. punkta dominējošo interpretāciju<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0008"><P>Iesniedzējtiesa uzskata, ka apelācijas instances tiesa <HT TYPE="ITALIC">MarkenG</HT> 140. panta 3. punktu ir interpretējusi saskaņā ar <HT TYPE="ITALIC">Bundesgerichtshof</HT> (Federālā augstākā tiesa) pastāvīgo judikatūru, kas atbilst doktrīnā valdošajam viedoklim. Saskaņā ar šo judikatūru un doktrīnu izdevumi saistībā ar rūpnieciskā īpašuma aģenta piedalīšanos tiesvedībā par apzīmējumiem ir jāatlīdzina neatkarīgi no tā, vai viņa piedalīšanās bija nepieciešama lietderīgai tiesību īstenošanai vai tiesību aizsardzībai. Tomēr tā norāda, ka attiecībā uz tiesību ārpustiesas īstenošanu un, konkrētāk, uz rūpnieciskā īpašuma aģenta iesaistīšanos brīdinājuma procedūrā saskaņā ar preču zīmju tiesībām <HT TYPE="ITALIC">Bundesgerichtshof</HT> (Federālā augstākā tiesa) ir atzinusi, ka <HT TYPE="ITALIC">MarkenG</HT> 140. panta 3. punktu nevar piemērot pēc analoģijas un ka tādēļ izdevumi, kas ir radušies, piedaloties rūpnieciskā īpašuma aģentam, ir atlīdzināmi tikai tad, ja šī piedalīšanās bija nepieciešama.</P></NOTE>, no sprieduma <HT TYPE="ITALIC">United Video Properties</HT> secina iespējamu šīs normas neatbilstību Direktīvas 2004/48 3. panta 1. punktam un 14. pantam saistībā ar tās 17. apsvērumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0019"><NO.P>19.</NO.P><TXT>Tās ieskatā automātiska noteikšana, ka rūpnieciskā īpašuma aģenta piedalīšanās izmaksas ir jāsedz pusei, kurai nolēmums ir nelabvēlīgs, neatkarīgi no tā iesaistīšanas nepieciešamības, rada problēmas trijos līmeņos:</TXT><P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P>pirmkārt, to izdevumu atlīdzināšana, kas saistīti ar tāda rūpnieciskā īpašuma aģenta darbību, kura iesaistīšanās nebija nepieciešama, lai lietderīgi īstenotu attiecīgās tiesības, varētu tikt uzskatīta par nevajadzīgi dārgu, pārkāpjot Direktīvas 2004/48 3. panta 1. punktu;</P></ITEM><ITEM><P>otrkārt, šādu izdevumu atlīdzināšana varētu būt nesamērīga Direktīvas 2004/48 14. panta izpratnē, ja rūpnieciskā īpašuma aģenta dalībai trūktu tiešas un ciešas saiknes ar prasību par preču zīmju tiesību īstenošanu;</P></ITEM><ITEM><P>treškārt, Direktīvas 2004/48 14. pants prasa, lai tiesa, kas nosaka tiesu izdevumus, ņemtu vērā konkrētās lietas īpašos apstākļus (spriedums <HT TYPE="ITALIC">United Video Properties</HT>, 23. punkts). Rūpnieciskā īpašuma aģenta pakalpojumu izmaksu atlīdzināšana neatkarīgi no tā, vai tā iesaistīšanās bija vai nebija nepieciešama, lai lietderīgi īstenotu attiecīgās tiesības, nozīmētu, ka konkrētās lietas īpašie apstākļi netiek ņemti vērā pietiekamā mērā.</P></ITEM></LIST></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0020"><NO.P>20.</NO.P><TXT>Šajos apstākļos <HT TYPE="ITALIC">Bundesgerichtshof</HT> (Federālā augstākā tiesa) uzdod Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0013" ID="QS0013"/>Vai Direktīvas 2004/48/EK 3. panta 1. punkts un 14. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā ir valsts tiesību norma, kurā puses, kurai nolēmums ir nelabvēlīgs, pienākums segt tiesāšanās izdevumus, kas ir radušies pusei, kurai nolēmums ir labvēlīgs, piedaloties rūpnieciskā īpašuma aģentam tiesvedībā par preču zīmēm, ir paredzēts neatkarīgi no tā, vai rūpnieciskā īpašuma aģenta piedalīšanās bija nepieciešama, lai lietderīgi īstenotu attiecīgās tiesības?<QUOT.END REF.START="QS0013" CODE="201D" ID="QE0013"/></P></QUOT.S></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="5"?><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">III.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Tiesvedība Tiesā</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0021"><NO.P>21.</NO.P><TXT>Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu tika reģistrēts Tiesā <DATE ISO="20201019">2020. gada 19. oktobrī</DATE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0022"><NO.P>22.</NO.P><TXT>Rakstveida apsvērumus ir iesniegušas <HT TYPE="ITALIC">NovaText</HT> un Eiropas Komisija.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0023"><NO.P>23.</NO.P><TXT>Tiesas sēdes sarīkošana netika uzskatīta par nepieciešamu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">IV.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Vērtējums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">A.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Ievada apsvērumi</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0024"><NO.P>24.</NO.P><TXT>Šajā lietā netiek apstrīdēts, ka rūpnieciskā īpašuma aģenta honorāri un citas izmaksas principā var tikt iekļautas Direktīvas 2004/48 14. pantā norādītajās izmaksās vai nu kā <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0014" ID="QS0014"/>tiesu izdevumi<QUOT.END REF.START="QS0014" CODE="201D" ID="QE0014"/>, vai arī kā <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0015" ID="QS0015"/>citas izmaksas, kas radušās lietā uzvarējušajai pusei<QUOT.END REF.START="QS0015" CODE="201D" ID="QE0015"/>. Šī kvalifikācija ir jāveic iesniedzējtiesai<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0009"><P>No iesniedzējtiesas argumentācijas šķietami izriet, ka tā tos kvalificē kā <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0016" ID="QS0016"/>citas izmaksas<QUOT.END REF.START="QS0016" CODE="201D" ID="QE0016"/>.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0025"><NO.P>25.</NO.P><TXT>Šīs premisas pieņemšana sekmētu skaidrības viešanu šajā strīdā. Aprobežojot sava jautājuma tvērumu tādējādi, kas tas stingri iekļaujas Direktīvas 2004/48 14. panta robežās, iesniedzējtiesa izslēdz, ka rūpnieciskā īpašuma aģenta darbības būtu ietveramas izmeklēšanas (vai analoga rakstura) izdevumu jēdzienā, uz kuru atlīdzināšanu attiektos nevis šis pants, bet gan pants, kas reglamentē tiesību īpašnieka ciestā kaitējuma kompensāciju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0026"><NO.P>26.</NO.P><TXT>Kā esmu izklāstījis savos secinājumos lietā <HT TYPE="ITALIC">United Video Properties</HT>, <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0017" ID="QS0017"/>ar izmaksu par neatkarīgu ekspertu, ekspertu vai tehnisku padomdevēju iesaistīšanos jēdzienu var tikt apzīmētas dažādas situācijas, no kurām dažas noteikti nevarēs tikt iekļautas kategorijā <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0018" ID="QS0018"/>tiesāšanās izdevumi<QUOT.END REF.START="QS0018" CODE="201D" ID="QE0018"/>. Tajā nav ietvertas tādas izmaksas, kas ir vairāk vai mazāk <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0019" ID="QS0019"/>saistītas<QUOT.END REF.START="QS0019" CODE="201D" ID="QE0019"/> ar tiesvedību vai samaksātas <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0020" ID="QS0020"/>attiecībā<QUOT.END REF.START="QS0020" CODE="201D" ID="QE0020"/> uz to, bet tikai tās, kas ir tieši un nepastarpināti radušās tiesvedībā. Fiziska vai juridiska persona var veikt pirmstiesas darbības vai arī izmantot iepriekšējas konsultācijas ar konkrētiem padomdevējiem vai ekspertiem, bet tas nenozīmē, ka to izmaksas ir jānorāda <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0021" ID="QS0021"/>tiesāšanās izdevumos<QUOT.END REF.START="QS0021" CODE="201D" ID="QE0021"/>. Saskaņā ar direktīvas preambulas 26. apsvērumu <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0022" ID="QS0022"/>izdevumi pārkāpuma un pārkāpēja noteikšanā un meklēšanā<QUOT.END REF.START="QS0022" CODE="201D" ID="QE0022"/>, kas veikti saistībā ar intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību, attiecas uz nodaļu par kompensācijām (13. pants), nevis uz nodaļu par tiesu izdevumiem (14. pants)<QUOT.END REF.START="QS0017" CODE="201D" ID="QE0017"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0010"><P>Secinājumi lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">United Video Properties</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑57/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:201">EU:C:2016:201</NO.ECLI>), <REF.NP.ECR REF="NP0079">79.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>. Tiesa uzskatīja, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0023" ID="QS0023"/><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0024" ID="QS0024"/>izdevumi noteikšanā un meklēšanā<QUOT.END REF.START="QS0024" CODE="201D" ID="QE0024"/>, kas bieži rodas pirms tiesvedības, obligāti neizriet no minētās direktīvas 14. panta piemērošanas jomas<QUOT.END REF.START="QS0023" CODE="201D" ID="QE0023"/> (spriedums <HT TYPE="ITALIC">United Video Properties</HT>, 35. punkts).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0027"><NO.P>27.</NO.P><TXT>Iesniedzējtiesas šaubas tādējādi drīzāk attiecas nevis uz to izdevumu kvalifikāciju, kuri izriet no rūpnieciskā īpašuma aģenta darbībām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0011"><P>Ar to šī lieta atšķiras no lietas <HT TYPE="ITALIC">Koch Media</HT> (C‑559/20), kurā secinājumus es arī sniedzu šodien. Lietā <HT TYPE="ITALIC">Koch Media</HT> būs precīzāk jānošķir jēdzieni <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0025" ID="QS0025"/>tiesu izdevumi<QUOT.END REF.START="QS0025" CODE="201D" ID="QE0025"/>, <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0026" ID="QS0026"/>citas izmaksas<QUOT.END REF.START="QS0026" CODE="201D" ID="QE0026"/> un <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0027" ID="QS0027"/>kompensācija par kaitējumu<QUOT.END REF.START="QS0027" CODE="201D" ID="QE0027"/>.</P></NOTE>, bet gan uz automātiskumu, ar kādu pusei, kurai nolēmums ir nelabvēlīgs, tiek noteikta šo izdevumu segšana.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0028"><NO.P>28.</NO.P><TXT>Netiek arī apstrīdēts, ka valsts normas interpretācija atbalsta šo automātiskumu:</TXT><P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P>pretēji tiesu izdevumu <HT TYPE="ITALIC">parastajam</HT> regulējumam Vācijas civilprocesā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0012"><P>Kas ir paredzēts <HT TYPE="ITALIC">ZPO</HT> 91. pantā – kā norādīts iesniedzējtiesas nolēmuma 10. punktā.</P></NOTE> (saskaņā ar kuru izdevumi saistībā ar rūpnieciskā īpašuma aģenta piedalīšanos ir atgūstami tikai tad, ja tie ir<?PAGE NO="6"?> nepieciešami tās puses efektīvai tiesību aizsardzībai, kurai nolēmums ir labvēlīgs)<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0013"><P>Saskaņā ar iesniedzējtiesas nolēmumu tā pati shēma ir izmantojama saistībā ar ārpustiesas brīdinājumiem intelektuālā īpašuma jomā.</P></NOTE> <HT TYPE="ITALIC">MarkenG</HT> 140. panta 3. punkts ievieš <HT TYPE="ITALIC">īpašu</HT> regulējumu attiecībā uz strīdiem intelektuālā īpašuma jomā;</P></ITEM><ITEM><P>pamatojoties uz šo īpašo regulējumu, saskaņā ar iesniedzējtiesas sniegto valsts tiesību interpretāciju rūpnieciskā īpašuma aģenta piedalīšanās dēļ radīto izdevumu atgūšana būtu gandrīz automātiska: pietiek ar to, ka tās puses pārstāvis, kurai nolēmums ir labvēlīgs, apliecina, ka rūpnieciskā īpašuma aģents faktiski ir piedalījies tiesvedībā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0014"><P>Iesniedzējtiesas nolēmuma 2. punkts.</P></NOTE>;</P></ITEM><ITEM><P>tādējādi nebūtu nepieciešams, lai rūpnieciskā īpašuma aģenta iesaistīšanās sniegtu pievienoto vērtību salīdzinājumā ar tā advokāta sniegto pakalpojumu, kuru nolīgusi ieinteresētā puse.</P></ITEM></LIST></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0029"><NO.P>29.</NO.P><TXT>Iesniedzējtiesa nav sniegusi informāciju, no kuras varētu izsecināt iespēju valsts tiesību aktu <HT TYPE="ITALIC">interpretēt atbilstīgi</HT> Direktīvas 2004/48 14. pantam (šo iespēju šķietami noraida apelācijas instances tiesa).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0030"><NO.P>30.</NO.P><TXT>Tā kā <HT TYPE="ITALIC">Bundesgerichtshof</HT> (Federālā augstākā tiesa) ir pēdējā instance, kas lemj par valsts tiesību interpretāciju, tā apstākļa dēļ, ka šī tiesa noklusē manis tikko minēto punktu, šajos secinājumos attiecīgais jautājums netiks apskatīts.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0031"><NO.P>31.</NO.P><TXT>Tāpat, tā kā tas pārsniedz prejudiciālā jautājuma formulējumu, neanalizēšu sekas, kādas varētu izrietēt no <HT TYPE="ITALIC">MarkenG</HT> 140. panta 3. punkta iespējamas nesaderības ar Savienības tiesībām. Jautājumā tikai ir minētas šaubas par šo nesaderību.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">B.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Saprātīgums, samērīgums un pārbaude tiesā, piemērojot Direktīvas 2004/48 14. pantu</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0032"><NO.P>32.</NO.P><TXT>Direktīvas 2004/48 mērķis ir <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0028" ID="QS0028"/>tuvināt [dalībvalstu] tiesību sistēmas, lai iekšējā tirgū nodrošinātu augstu, līdzvērtīgu un viendabīgu aizsardzības līmeni<QUOT.END REF.START="QS0028" CODE="201D" ID="QE0028"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0033"><NO.P>33.</NO.P><TXT>Papildus šim mērķim Tiesa vērš uzmanību, ka Direktīvas 2004/48 14. panta mērķis ir <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0029" ID="QS0029"/>novērst, lai cietusī persona netiktu atturēta ierosināt tiesvedību, lai aizsargātu savas intelektuālā īpašuma tiesības. [..] Intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpuma izdarītājam parasti ir pilnībā jāuzņemas atbildība par savas rīcības finansiālajām sekām<QUOT.END REF.START="QS0029" CODE="201D" ID="QE0029"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0015"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20111018">2011. gada 18. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Realchemie Nederland</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑406/09</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:668">EU:C:2011:668</NO.ECLI>), <REF.NP.ECR REF="NP0049">49.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0034"><NO.P>34.</NO.P><TXT>Tomēr šajā pantā nav paredzēts beznosacījumu noteikums, jo tas ne tikai ir <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0030" ID="QS0030"/>vispārīgs noteikums<QUOT.END REF.START="QS0030" CODE="201D" ID="QE0030"/>, bet arī nosaka dalībvalstīm pienākumu nodrošināt tikai tādu tiesas izdevumu atlīdzināšanu, kuri ir saprātīgi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0016"><P>Spriedums <HT TYPE="ITALIC">United Video Properties</HT>, 24. punkts: <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0031" ID="QS0031"/>[..] Direktīvas 2004/48 14. pants liek dalībvalstīm nodrošināt vienīgi <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0032" ID="QS0032"/>pamatotu<QUOT.END REF.START="QS0032" CODE="201D" ID="QE0032"/> [saprātīgu] tiesu izdevumu atmaksu. Turklāt šās direktīvas 3. panta 1. punkts tostarp nosaka, ka dalībvalstu paredzētajām procedūrām nebūtu jābūt nevajadzīgi dārgām.<QUOT.END REF.START="QS0031" CODE="201D" ID="QE0031"/></P></NOTE> un samērīgi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0017"><P>Turpat, 29. punkts: <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0033" ID="QS0033"/>Direktīvas 2004/48 14. pantā ir paredzēts, ka tiesu izdevumiem, kas jāsedz pusei, kurai spriedums ir nelabvēlīgs, ir jābūt <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0034" ID="QS0034"/>samērīgiem<QUOT.END REF.START="QS0034" CODE="201D" ID="QE0034"/>. Taču tas, vai šie izdevumi ir samērīgi, netiek vērtēts neatkarīgi no izdevumiem, kas faktiski ir radušies pusei, kurai spriedums ir labvēlīgs, par advokāta palīdzību, ciktāl tie ir pamatoti [saprātīgi] šā sprieduma 25. punkta izpratnē.<QUOT.END REF.START="QS0033" CODE="201D" ID="QE0033"/></P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0035"><NO.P>35.</NO.P><TXT>Kā esmu norādījis secinājumos lietā <HT TYPE="ITALIC">United Video Properties</HT>, <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0035" ID="QS0035"/>kvalificējošās īpašības <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0036" ID="QS0036"/>saprātīgas un samērīgas<QUOT.END REF.START="QS0036" CODE="201D" ID="QE0036"/> ir pamats tam, lai izlemtu, vai puses [..] samaksātie honorāri ir jāatlīdzina pusei, kurai ir piespriests atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Ir jāpiemīt abām kvalificējošajām īpašībām, lai 14. panta norma būtu piemērojama, kas saskan ar direktīvas<?PAGE NO="7"?> 3. pantu, saskaņā ar kuru pasākumiem, kārtībai un aizsardzības līdzekļiem, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu intelektuālā īpašuma tiesību ievērošanu, ir jābūt <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0037" ID="QS0037"/>efektīvi[em], proporcionāli[em] un preventīvi[em]<QUOT.END REF.START="QS0037" CODE="201D" ID="QE0037"/><QUOT.END REF.START="QS0035" CODE="201D" ID="QE0035"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0018"><P>Secinājumi lietā <REF.DOC.ECR><NO.CASE>C‑57/15</NO.CASE> (<NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:201">EU:C:2016:201</NO.ECLI>), <REF.NP.ECR REF="NP0051">51.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>. Tajos arī bija norādīts, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0038" ID="QS0038"/>atsevišķās direktīvas valodu redakcijās abas kvalificējošās īpašības ir attiecinātas gan uz tiesāšanās izdevumiem, gan uz citām izmaksām. Savukārt citās (franču, spāņu un itāļu) valodu redakcijās tās attiecas tikai uz tiesāšanās izdevumiem<QUOT.END REF.START="QS0038" CODE="201D" ID="QE0038"/>. Tāpat kā toreiz uzskatu, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0039" ID="QS0039"/>normas jēgu [..] ir ieteicams [..] attiecināt uz abām kategorijām, kā tas izriet no angļu, vācu, portugāļu vai holandiešu valodu redakcijām<QUOT.END REF.START="QS0039" CODE="201D" ID="QE0039"/> (minēto secinājumu 18. zemsvītras piezīme).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0036"><NO.P>36.</NO.P><TXT>Saprātīguma un samērīguma apsvērumi ir izvērtējami katrā konkrētajā gadījumā, un tie ir jāizvērtē tiesai. Saskaņā ar Direktīvas 2004/48 17. apsvērumu <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0040" ID="QS0040"/>pasākumi, kārtība un aizsardzības līdzekļi [..] ir jānosaka tā, lai pienācīgi ņemtu vērā attiecīgā gadījuma specifiku<QUOT.END REF.START="QS0040" CODE="201D" ID="QE0040"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0037"><NO.P>37.</NO.P><TXT>Ja attiecīgās izmaksas tiek klasificētas – kā notiek konkrētajā gadījumā – kā 14. pantā paredzētās izmaksas, atgādinu, ka Tiesa ir norādījusi, ka darbībām, kas atbilst šīm izmaksām, ir jābūt tieši un cieši saistītām ar attiecīgo tiesvedību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0038"><NO.P>38.</NO.P><TXT>Saskaņā ar šīm premisām uzskatu, ka iesniedzējtiesas apsvērumi par sprieduma <HT TYPE="ITALIC">United Video Properties</HT> kritēriju piemērošanu šajā lietā ir pareizi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0039"><NO.P>39.</NO.P><TXT>Pirmkārt, strīdīgās valsts tiesību normas automātiska piemērošana var nozīmēt, ka noteiktos gadījumos tiktu pārkāpts Direktīvas 2004/48 3. panta 1. punkta aizliegums, proti, lai dalībvalstu noteiktā kārtība <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0041" ID="QS0041"/>[nebūtu] nevajadzīgi [..] dārg[a]<QUOT.END REF.START="QS0041" CODE="201D" ID="QE0041"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0040"><NO.P>40.</NO.P><TXT>Šajā ziņā Tiesa skaidri norāda uz iespēju izslēgt no <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0042" ID="QS0042"/>atlīdzinājuma [..] izdevumus, [..] ja [..] sniedz pakalpojumus, kas <HT TYPE="ITALIC">netiek uzskatīti par nepieciešamiem</HT> attiecīgo intelektuālā īpašuma tiesību ievērošanas nodrošināšanai<QUOT.END REF.START="QS0042" CODE="201D" ID="QE0042"/>, kā tādu ierobežojumu pamatojumu, ko valsts tiesiskajā regulējumā var noteikt ar <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0043" ID="QS0043"/>mērķi [..] nodrošināt atlīdzināmo izdevumu pamatotību [saprātīgumu]<QUOT.END REF.START="QS0043" CODE="201D" ID="QE0043"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0019"><P>Spriedums <HT TYPE="ITALIC">United Video Properties</HT>, 25. punkts. Mans izcēlums.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0041"><NO.P>41.</NO.P><TXT>Izdevumu <HT TYPE="ITALIC">nepieciešamības</HT> saikne ar to <HT TYPE="ITALIC">saprātīgumu</HT> parādās arī tad, kad Tiesa definē izdevumus, kas ir ietverami Direktīvas 2004/48 14. panta piemērošanas jomā: <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0044" ID="QS0044"/>Ciktāl tehniska padomdevēja pakalpojumi neatkarīgi no to rakstura <HT TYPE="ITALIC">ir nepieciešami</HT>, lai varētu lietderīgi celt prasību tiesā, lai konkrētajā gadījumā nodrošinātu šādu tiesību ievērošanu, izdevumi saistībā ar šā padomdevēja palīdzību ietilpst <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0045" ID="QS0045"/>citos izdevumos<QUOT.END REF.START="QS0045" CODE="201D" ID="QE0045"/>, kuri [..] ir jāatlīdzina pusei, kurai spriedums ir nelabvēlīgs.<QUOT.END REF.START="QS0044" CODE="201D" ID="QE0044"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0020"><P>Turpat, 39. punkts. Mans izcēlums.</P></NOTE></TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0042"><NO.P>42.</NO.P><TXT>Vērtējumā par honorāru <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0046" ID="QS0046"/>saprātīgumu<QUOT.END REF.START="QS0046" CODE="201D" ID="QE0046"/>, kā tas ir norādīts Direktīvas 2004/48 14. panta vācu valodas versijā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0021"><P>Direktīvas 14. panta vācu valodas versijā ir atsauce uz <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0047" ID="QS0047"/>Prozesskosten und sonstigen Kosten [..] soweit sie <HT TYPE="ITALIC">zumutbar</HT> und angemessen sind<QUOT.END REF.START="QS0047" CODE="201D" ID="QE0047"/> (bez izcēluma oriģinālajā tekstā).</P></NOTE>, ir jāņem vērā <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0048" ID="QS0048"/>saprātīga atbilsme<QUOT.END REF.START="QS0048" CODE="201D" ID="QE0048"/>. Izdevumi, kurus zaudējušajai pusei tiek prasīts atlīdzināt, var tikt iekļauti <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0049" ID="QS0049"/>nepieciešamajos izdevumos<QUOT.END REF.START="QS0049" CODE="201D" ID="QE0049"/>, kas ir radušies tiesvedībā uzvarējušajai pusei.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0043"><NO.P>43.</NO.P><TXT>Izdevumu <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0050" ID="QS0050"/>nepieciešamību<QUOT.END REF.START="QS0050" CODE="201D" ID="QE0050"/> var noteikt vispirms valsts tiesību akti (piemēram, prasot obligātu advokāta iesaistīšanos). Taču šo nepieciešamību var attiecināt arī uz darbībām, kas teorētiski varētu tikt atmestas, bet konkrēti ir pienācīgi sekmējušas prasības veiksmīgu iznākumu tādā mērā, ka bez to veikšanas prasība netiktu apmierināta.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="8"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0044"><NO.P>44.</NO.P><TXT>Otrkārt, piekrītu iesniedzējtiesai arī tās apgalvojumā, ka šādu izdevumu automātiska atlīdzināšana varētu nebūt <HT TYPE="ITALIC">samērīga</HT> Direktīvas 2004/48 14. panta izpratnē, ja rūpnieciskā īpašuma aģenta dalībai trūktu tiešas un ciešas saiknes ar prasību par preču zīmju tiesību īstenošanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0045"><NO.P>45.</NO.P><TXT>Izdevumiem, kas pusei, kurai nolēmums ir nelabvēlīgs, ir jāatlīdzina par labu pusei, kurai nolēmums ir labvēlīgs, ir jābūt, atkārtošu, <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0051" ID="QS0051"/>tieši un cieši saistītiem ar attiecīgo tiesvedību<QUOT.END REF.START="QS0051" CODE="201D" ID="QE0051"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0022"><P>Spriedums <HT TYPE="ITALIC">United Video Properties</HT>, 36. punkts.</P></NOTE>. Lai to konstatētu, parasti būs iepriekš jāizvērtē to nepieciešamība un, ņemot vērā šo izvērtējumu, jāizlemj, ciktāl šī saikne pastāv.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0046"><NO.P>46.</NO.P><TXT>Tieša un cieša saikne starp šiem izdevumiem un tiesvedību nepastāv, ja izdevumi ir lieki tādā nozīmē, ka darbība, kas tos ir radījusi, nesniedz tiesvedībā neko būtisku, kas jau nebūtu pierādīts ar citiem apstākļiem vai citiem pierādījumiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0023"><P>Ir grūti <HT TYPE="ITALIC">a priori</HT> apzināt pierādījumus, kurus tiesa uzskatīs par pieprasāmiem. Parasti lieki būs pierādījumi, kas attiecas uz jau pierādītiem faktiem, kurus neviens neapstrīd. Tomēr, ja runa ir par atbildētāja nostājas atspēkošanu un tā iesniegto pierādījumu spēkā esamības apstrīdēšanu, ir dabiski, ka tiek pastiprināts pierādīšanas slogs. Šajā gadījumā tam, ka papildu pierādījumi tiesai visbeidzot nešķiet nepieciešami, jo sākotnējie pierādījumi ir pietiekami, nebūtu jānozīmē, ka tiek zaudētas tiesības atgūt (papildu pierādījumu) izmaksas.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0047"><NO.P>47.</NO.P><TXT>Treškārt, visām šīm darbībām dabiski ir nepieciešams tiesas lēmums, katrā atsevišķā gadījumā pastāvot rīcības brīvībai, lai novērtētu, vai izdevumi ir ne tikai nepieciešami jau izklāstītajā nozīmē, bet arī saprātīgi un samērīgi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0048"><NO.P>48.</NO.P><TXT>Lai kliedētu jebkādas šaubas par tiesas rīcības brīvību, piebildīšu, ka tās tiesības galu galā ir nostiprinātas Direktīvas 2004/48 14. panta noslēguma noteikumā, kas dod tai tiesības izlemt, ka tomēr izdevumi nav jāsedz pusei, kurai nolēmums ir nelabvēlīgs, ja tas ir <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0052" ID="QS0052"/>pretrunā ar taisnīguma principiem<QUOT.END REF.START="QS0052" CODE="201D" ID="QE0052"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0024"><P>Spriedums <HT TYPE="ITALIC">United Video Properties</HT>, 31. punkts: izslēgšana taisnīguma apsvērumu dēļ <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0053" ID="QS0053"/>attiecas uz valsts tiesību normām, ar kurām tiesai ļauj konkrētā gadījumā, kad vispārējā tiesu izdevumu sistēmas piemērošana radītu negodīgu rezultātu, izņēmuma kārtā nepiemērot šo sistēmu<QUOT.END REF.START="QS0053" CODE="201D" ID="QE0053"/>.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0049"><NO.P>49.</NO.P><TXT>Izdevumu – tādu kā šajā lietā aplūkotie – beznosacījumu un automātiska iekļaušana, tiesai neizvērtējot to nepieciešamību, saprātīgumu un samērīgumu saistībā ar konkrēto tiesvedību, varētu pavērt iespēju prasītājiem ļaunprātīgi izmantot tiesības. Tie varētu ar sava pārstāvja atzinumu vien likt pusei, kurai nolēmums ir nelabvēlīgs, segt izdevumus, kas iespējami ir nenopietni, lieki vai nesamērīgi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0050"><NO.P>50.</NO.P><TXT>Direktīvas 2004/48 14. pants tādējādi ir jāinterpretē saskaņā ar pašas direktīvas sistēmu, kas, lai gan ar to domāts panākt intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieka augstu aizsardzību, tiecas to panākt, neignorējot citus aizsardzības pasākumus, kas ir saistīti ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0051"><NO.P>51.</NO.P><TXT>Rezumējot – ierosinu atbildēt iesniedzējtiesai, ka Direktīvas 2004/48 3. un 14. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā ir valsts tiesību norma, ar ko pusei, kurai nolēmums ir nelabvēlīgs, pienākums segt tiesāšanās izdevumus, kas ir radušies pusei, kurai nolēmums ir labvēlīgs, piedaloties rūpnieciskā īpašuma aģentam tiesvedībā par preču zīmēm, ir paredzēts neatkarīgi no tā, vai rūpnieciskā īpašuma aģenta piedalīšanās bija nepieciešama, lai lietderīgi īstenotu attiecīgās tiesības.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><?PAGE NO="9"?><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">V.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Secinājumi</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0052"><NO.P>52.</NO.P><TXT>Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, iesaku Tiesai atbildēt <HT TYPE="ITALIC">Bundesgerichtshof</HT> (Federālā augstākā tiesa, Vācija) šādi:</TXT><P>Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/48/EK (<DATE ISO="20040429">2004. gada 29. aprīlis</DATE>) par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu 3. un 14. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā ir valsts tiesību norma, ar ko pusei, kurai nolēmums ir nelabvēlīgs, pienākums segt tiesāšanās izdevumus, kas ir radušies pusei, kurai nolēmums ir labvēlīgs, piedaloties rūpnieciskā īpašuma aģentam tiesvedībā par preču zīmēm, ir paredzēts neatkarīgi no tā, vai rūpnieciskā īpašuma aģenta piedalīšanās bija nepieciešama, lai lietderīgi īstenotu attiecīgās tiesības.</P></NP.ECR></GR.SEQ></CONTENTS.CONCLUSION></CONCLUSION>