1.

Spriedumā United Video Properties  ( 2 ) Tiesa saskārās ar problēmām, ko rada Direktīvas 2004/48/EK  ( 3 ) panti par tiesu izdevumu un citu izmaksu segšanu tiesvedībās par intelektuālā īpašuma tiesībām (ietverot rūpnieciskā īpašuma tiesības).

2.

Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa, Vācija) lūdz Tiesu vēlreiz interpretēt Direktīvas 2004/48 3. panta 1. punktu un 14. pantu un izskaidrot sprieduma United Video Properties sekas.

3.

Iesniedzējtiesai ir nepieciešams šis jaunais Tiesas nolēmums, lai izlemtu, vai normas, ar kurām Vācijas Federatīvajā Republikā pusei, kurai spriedums ir bijis nelabvēlīgs, tiek noteikts pienākums obligāti atlīdzināt izdevumus, kas radušies rūpnieciskā īpašuma aģenta (Patentanwalt) piedalīšanās procesā dēļ, lai arī tā nebija obligāti nepieciešama, lai lietderīgi īstenotu tiesības strīdā par preču zīmēm, atbilst Savienības tiesībām.

4.

Saskaņā ar valsts tiesību izklāstu, ko īsumā sniedz iesniedzējtiesa:

–

vispārīgs noteikums attiecībā uz tiesāšanās izdevumu un citu izmaksu segšanu ir tāds, ka pusei, kurai nolēmums ir nelabvēlīgs, ir jāsedz pusei, kurai nolēmums ir labvēlīgs, tiesu uzdevumi, kas ir bijuši nepieciešami;

–

turpretī tiesvedībās par intelektuālā īpašuma tiesībām honorāri par rūpnieciskā īpašuma aģenta piedalīšanos katrā ziņā ir ietverami tiesu izdevumos, ko sedz zaudējusī puse, un tiesa nevar izvērtēt, vai šī aģenta piedalīšanās bija vai nebija nepieciešama, lai lietderīgi īstenotu attiecīgās tiesības.

I.

Atbilstošās tiesību normas

A.

Savienības tiesības – Direktīva 2004/48

5.

Šīs direktīvas 1. pantā ir noteikts:

6.

Tās 2. pantā (“Piemērošanas joma”) ir paredzēts:

7.

Minētās direktīvas 3. pantā (“Vispārīgas saistības”) ir noteikts:

8.

Tās 14. pantā (“Tiesu izdevumi”) ir noteikts:

B.

Vācijas tiesības – Gesetz über den Schutz von Marken und sonstigen Kennzeichen (Markengesetz)  ( 4 )

9.

Saskaņā ar šī likuma 140. panta 3. punktu redakcijā, kas ir piemērojama pamatlietā, starp tiem izdevumiem, kuri rodas, lietā par apzīmējumiem piedaloties rūpnieciskā īpašuma aģentam, jāatlīdzina ir honorāri, kas ir paredzēti Gesetz über die Vergütung der Rechtsanwältinnen und Rechtsanwälte  ( 5 ) 13. pantā, kā arī nepieciešamās izmaksas, kas radušās šim aģentam.

10.

Saskaņā ar šī likuma 125.e panta 5. punktu 140. panta 3. punkts tiek piemērots mutatis mutandis tiesvedībās Eiropas Savienības preču zīmju tiesās.

II.

Fakti, strīds un prejudiciālais jautājums

11.

Ruprecht‑Karls‑Universität Heidelberg (Heidelbergas Karla Ruprehta universitāte; turpmāk tekstā – “Universitāte”) cēla prasību Landgericht Mannheim (Manheimas apgabaltiesa, Vācija)  ( 6 ) pret NovaText GmbH, prasot pēdējai izbeigt tās Savienības preču zīmju pārkāpumu un atzīt Universitātes tiesības uz tām.

12.

Universitātes pārstāvis prasības pieteikumā norādīja uz rūpnieciskā īpašuma aģenta piedalīšanos.

13.

Tiesvedība tika izbeigta, pusēm noslēdzot rakstisku izlīgumu saskaņā ar Zivilprozessordnung (ZPO) (Civilprocesa kodekss) 278. panta 6. punktu. 2017. gada 23. maijā pirmās instances tiesa pieņēma lēmumu par izlīgumu.

14.

Šajā pašā datumā pirmās instances tiesa noteica prasības summu 50 000 EUR un piesprieda NovaText segt tiesāšanās izdevumus. NovaText par šo lēmumu iesniegtā sūdzība tika noraidīta.

15.

Ar 2017. gada 8. decembra lēmumu pirmās instances tiesa noteica tiesāšanās izdevumu apmēru, kas NovaText bija jāatlīdzina Universitātei, – 10 528,95 EUR. No šīs summas 4867,70 EUR bija saistīti ar rūpnieciskā īpašuma aģenta piedalīšanos pirmās instances tiesvedībā un 325,46 EUR – ar viņa pakalpojumiem lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pārsūdzības procesā  ( 7 ).

16.

NovaText iesniedza apelācijas sūdzību Oberlandesgericht Karlsruhe (Federālās zemes Augstākā tiesa Karlsrūē, Vācija), lūdzot atcelt lēmumu par tiesāšanās izdevumiem, ciktāl minētajā lēmumā tai ir noteikts pienākums segt izmaksas saistībā ar rūpnieciskā īpašuma aģenta piedalīšanos.

17.

Apelācijas instances tiesa noraidīja NovaText apelācijas sūdzību šādu iemeslu dēļ:

–

tā kā runa ir par strīdu preču zīmju un apzīmējumu jomā, MarkenG 140. panta 3. punkts neļauj vērtēt to, vai rūpnieciskā īpašuma aģenta piedalīšanās bija nepieciešama, lai īstenotu tiesību aizsardzību tiesā, un to, vai šis aģents – salīdzinājumā ar Universitātes nolīgto advokātu – ir sniedzis “labāku pakalpojumu”;

–

MarkenG 140. panta 3. punktu nevar interpretēt saskaņā ar Direktīvas 2004/48 3. panta 1. punktu un 14. pantu, lai pārbaudītu rūpnieciskā īpašuma aģenta iesaistīšanās nepieciešamību;

–

ar šo pantu tāpat nav pārkāpts Grundgesetz (Vācijas konstitūcija) 3. panta 1. punktā noteiktais vispārējais vienlīdzības princips.

18.

Apelācijas instances spriedums tika pārsūdzēts Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) revīzijas kārtībā. Minētā tiesa, izklāstījusi MarkenG 140. panta 3. punkta dominējošo interpretāciju  ( 8 ), no sprieduma United Video Properties secina iespējamu šīs normas neatbilstību Direktīvas 2004/48 3. panta 1. punktam un 14. pantam saistībā ar tās 17. apsvērumu.

19.

Tās ieskatā automātiska noteikšana, ka rūpnieciskā īpašuma aģenta piedalīšanās izmaksas ir jāsedz pusei, kurai nolēmums ir nelabvēlīgs, neatkarīgi no tā iesaistīšanas nepieciešamības, rada problēmas trijos līmeņos:

–

pirmkārt, to izdevumu atlīdzināšana, kas saistīti ar tāda rūpnieciskā īpašuma aģenta darbību, kura iesaistīšanās nebija nepieciešama, lai lietderīgi īstenotu attiecīgās tiesības, varētu tikt uzskatīta par nevajadzīgi dārgu, pārkāpjot Direktīvas 2004/48 3. panta 1. punktu;

–

otrkārt, šādu izdevumu atlīdzināšana varētu būt nesamērīga Direktīvas 2004/48 14. panta izpratnē, ja rūpnieciskā īpašuma aģenta dalībai trūktu tiešas un ciešas saiknes ar prasību par preču zīmju tiesību īstenošanu;

–

treškārt, Direktīvas 2004/48 14. pants prasa, lai tiesa, kas nosaka tiesu izdevumus, ņemtu vērā konkrētās lietas īpašos apstākļus (spriedums United Video Properties, 23. punkts). Rūpnieciskā īpašuma aģenta pakalpojumu izmaksu atlīdzināšana neatkarīgi no tā, vai tā iesaistīšanās bija vai nebija nepieciešama, lai lietderīgi īstenotu attiecīgās tiesības, nozīmētu, ka konkrētās lietas īpašie apstākļi netiek ņemti vērā pietiekamā mērā.

20.

Šajos apstākļos Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) uzdod Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

III.

Tiesvedība Tiesā

21.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu tika reģistrēts Tiesā 2020. gada 19. oktobrī.

22.

Rakstveida apsvērumus ir iesniegušas NovaText un Eiropas Komisija.

23.

Tiesas sēdes sarīkošana netika uzskatīta par nepieciešamu.

IV.

Vērtējums

A.

Ievada apsvērumi

24.

Šajā lietā netiek apstrīdēts, ka rūpnieciskā īpašuma aģenta honorāri un citas izmaksas principā var tikt iekļautas Direktīvas 2004/48 14. pantā norādītajās izmaksās vai nu kā “tiesu izdevumi”, vai arī kā “citas izmaksas, kas radušās lietā uzvarējušajai pusei”. Šī kvalifikācija ir jāveic iesniedzējtiesai  ( 9 ).

25.

Šīs premisas pieņemšana sekmētu skaidrības viešanu šajā strīdā. Aprobežojot sava jautājuma tvērumu tādējādi, kas tas stingri iekļaujas Direktīvas 2004/48 14. panta robežās, iesniedzējtiesa izslēdz, ka rūpnieciskā īpašuma aģenta darbības būtu ietveramas izmeklēšanas (vai analoga rakstura) izdevumu jēdzienā, uz kuru atlīdzināšanu attiektos nevis šis pants, bet gan pants, kas reglamentē tiesību īpašnieka ciestā kaitējuma kompensāciju.

26.

Kā esmu izklāstījis savos secinājumos lietā United Video Properties, “ar izmaksu par neatkarīgu ekspertu, ekspertu vai tehnisku padomdevēju iesaistīšanos jēdzienu var tikt apzīmētas dažādas situācijas, no kurām dažas noteikti nevarēs tikt iekļautas kategorijā “tiesāšanās izdevumi”. Tajā nav ietvertas tādas izmaksas, kas ir vairāk vai mazāk “saistītas” ar tiesvedību vai samaksātas “attiecībā” uz to, bet tikai tās, kas ir tieši un nepastarpināti radušās tiesvedībā. Fiziska vai juridiska persona var veikt pirmstiesas darbības vai arī izmantot iepriekšējas konsultācijas ar konkrētiem padomdevējiem vai ekspertiem, bet tas nenozīmē, ka to izmaksas ir jānorāda “tiesāšanās izdevumos”. Saskaņā ar direktīvas preambulas 26. apsvērumu “izdevumi pārkāpuma un pārkāpēja noteikšanā un meklēšanā”, kas veikti saistībā ar intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību, attiecas uz nodaļu par kompensācijām (13. pants), nevis uz nodaļu par tiesu izdevumiem (14. pants)”  ( 10 ).

27.

Iesniedzējtiesas šaubas tādējādi drīzāk attiecas nevis uz to izdevumu kvalifikāciju, kuri izriet no rūpnieciskā īpašuma aģenta darbībām  ( 11 ), bet gan uz automātiskumu, ar kādu pusei, kurai nolēmums ir nelabvēlīgs, tiek noteikta šo izdevumu segšana.

28.

Netiek arī apstrīdēts, ka valsts normas interpretācija atbalsta šo automātiskumu:

–

pretēji tiesu izdevumu parastajam regulējumam Vācijas civilprocesā  ( 12 ) (saskaņā ar kuru izdevumi saistībā ar rūpnieciskā īpašuma aģenta piedalīšanos ir atgūstami tikai tad, ja tie ir nepieciešami tās puses efektīvai tiesību aizsardzībai, kurai nolēmums ir labvēlīgs)  ( 13 ) MarkenG 140. panta 3. punkts ievieš īpašu regulējumu attiecībā uz strīdiem intelektuālā īpašuma jomā;

–

pamatojoties uz šo īpašo regulējumu, saskaņā ar iesniedzējtiesas sniegto valsts tiesību interpretāciju rūpnieciskā īpašuma aģenta piedalīšanās dēļ radīto izdevumu atgūšana būtu gandrīz automātiska: pietiek ar to, ka tās puses pārstāvis, kurai nolēmums ir labvēlīgs, apliecina, ka rūpnieciskā īpašuma aģents faktiski ir piedalījies tiesvedībā  ( 14 );

–

tādējādi nebūtu nepieciešams, lai rūpnieciskā īpašuma aģenta iesaistīšanās sniegtu pievienoto vērtību salīdzinājumā ar tā advokāta sniegto pakalpojumu, kuru nolīgusi ieinteresētā puse.

29.

Iesniedzējtiesa nav sniegusi informāciju, no kuras varētu izsecināt iespēju valsts tiesību aktu interpretēt atbilstīgi Direktīvas 2004/48 14. pantam (šo iespēju šķietami noraida apelācijas instances tiesa).

30.

Tā kā Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) ir pēdējā instance, kas lemj par valsts tiesību interpretāciju, tā apstākļa dēļ, ka šī tiesa noklusē manis tikko minēto punktu, šajos secinājumos attiecīgais jautājums netiks apskatīts.

31.

Tāpat, tā kā tas pārsniedz prejudiciālā jautājuma formulējumu, neanalizēšu sekas, kādas varētu izrietēt no MarkenG 140. panta 3. punkta iespējamas nesaderības ar Savienības tiesībām. Jautājumā tikai ir minētas šaubas par šo nesaderību.

B.

Saprātīgums, samērīgums un pārbaude tiesā, piemērojot Direktīvas 2004/48 14. pantu

32.

Direktīvas 2004/48 mērķis ir “tuvināt [dalībvalstu] tiesību sistēmas, lai iekšējā tirgū nodrošinātu augstu, līdzvērtīgu un viendabīgu aizsardzības līmeni”.

33.

Papildus šim mērķim Tiesa vērš uzmanību, ka Direktīvas 2004/48 14. panta mērķis ir “novērst, lai cietusī persona netiktu atturēta ierosināt tiesvedību, lai aizsargātu savas intelektuālā īpašuma tiesības. [..] Intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpuma izdarītājam parasti ir pilnībā jāuzņemas atbildība par savas rīcības finansiālajām sekām”  ( 15 ).

34.

Tomēr šajā pantā nav paredzēts beznosacījumu noteikums, jo tas ne tikai ir “vispārīgs noteikums”, bet arī nosaka dalībvalstīm pienākumu nodrošināt tikai tādu tiesas izdevumu atlīdzināšanu, kuri ir saprātīgi  ( 16 ) un samērīgi  ( 17 ).

35.

Kā esmu norādījis secinājumos lietā United Video Properties, “kvalificējošās īpašības “saprātīgas un samērīgas” ir pamats tam, lai izlemtu, vai puses [..] samaksātie honorāri ir jāatlīdzina pusei, kurai ir piespriests atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Ir jāpiemīt abām kvalificējošajām īpašībām, lai 14. panta norma būtu piemērojama, kas saskan ar direktīvas 3. pantu, saskaņā ar kuru pasākumiem, kārtībai un aizsardzības līdzekļiem, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu intelektuālā īpašuma tiesību ievērošanu, ir jābūt “efektīvi[em], proporcionāli[em] un preventīvi[em]””  ( 18 ).

36.

Saprātīguma un samērīguma apsvērumi ir izvērtējami katrā konkrētajā gadījumā, un tie ir jāizvērtē tiesai. Saskaņā ar Direktīvas 2004/48 17. apsvērumu “pasākumi, kārtība un aizsardzības līdzekļi [..] ir jānosaka tā, lai pienācīgi ņemtu vērā attiecīgā gadījuma specifiku”.

37.

Ja attiecīgās izmaksas tiek klasificētas – kā notiek konkrētajā gadījumā – kā 14. pantā paredzētās izmaksas, atgādinu, ka Tiesa ir norādījusi, ka darbībām, kas atbilst šīm izmaksām, ir jābūt tieši un cieši saistītām ar attiecīgo tiesvedību.

38.

Saskaņā ar šīm premisām uzskatu, ka iesniedzējtiesas apsvērumi par sprieduma United Video Properties kritēriju piemērošanu šajā lietā ir pareizi.

39.

Pirmkārt, strīdīgās valsts tiesību normas automātiska piemērošana var nozīmēt, ka noteiktos gadījumos tiktu pārkāpts Direktīvas 2004/48 3. panta 1. punkta aizliegums, proti, lai dalībvalstu noteiktā kārtība “[nebūtu] nevajadzīgi [..] dārg[a]”.

40.

Šajā ziņā Tiesa skaidri norāda uz iespēju izslēgt no “atlīdzinājuma [..] izdevumus, [..] ja [..] sniedz pakalpojumus, kas netiek uzskatīti par nepieciešamiem attiecīgo intelektuālā īpašuma tiesību ievērošanas nodrošināšanai”, kā tādu ierobežojumu pamatojumu, ko valsts tiesiskajā regulējumā var noteikt ar “mērķi [..] nodrošināt atlīdzināmo izdevumu pamatotību [saprātīgumu]”  ( 19 ).

41.

Izdevumu nepieciešamības saikne ar to saprātīgumu parādās arī tad, kad Tiesa definē izdevumus, kas ir ietverami Direktīvas 2004/48 14. panta piemērošanas jomā: “Ciktāl tehniska padomdevēja pakalpojumi neatkarīgi no to rakstura ir nepieciešami, lai varētu lietderīgi celt prasību tiesā, lai konkrētajā gadījumā nodrošinātu šādu tiesību ievērošanu, izdevumi saistībā ar šā padomdevēja palīdzību ietilpst “citos izdevumos”, kuri [..] ir jāatlīdzina pusei, kurai spriedums ir nelabvēlīgs.”  ( 20 )

42.

Vērtējumā par honorāru “saprātīgumu”, kā tas ir norādīts Direktīvas 2004/48 14. panta vācu valodas versijā  ( 21 ), ir jāņem vērā “saprātīga atbilsme”. Izdevumi, kurus zaudējušajai pusei tiek prasīts atlīdzināt, var tikt iekļauti “nepieciešamajos izdevumos”, kas ir radušies tiesvedībā uzvarējušajai pusei.

43.

Izdevumu “nepieciešamību” var noteikt vispirms valsts tiesību akti (piemēram, prasot obligātu advokāta iesaistīšanos). Taču šo nepieciešamību var attiecināt arī uz darbībām, kas teorētiski varētu tikt atmestas, bet konkrēti ir pienācīgi sekmējušas prasības veiksmīgu iznākumu tādā mērā, ka bez to veikšanas prasība netiktu apmierināta.

44.

Otrkārt, piekrītu iesniedzējtiesai arī tās apgalvojumā, ka šādu izdevumu automātiska atlīdzināšana varētu nebūt samērīga Direktīvas 2004/48 14. panta izpratnē, ja rūpnieciskā īpašuma aģenta dalībai trūktu tiešas un ciešas saiknes ar prasību par preču zīmju tiesību īstenošanu.

45.

Izdevumiem, kas pusei, kurai nolēmums ir nelabvēlīgs, ir jāatlīdzina par labu pusei, kurai nolēmums ir labvēlīgs, ir jābūt, atkārtošu, “tieši un cieši saistītiem ar attiecīgo tiesvedību”  ( 22 ). Lai to konstatētu, parasti būs iepriekš jāizvērtē to nepieciešamība un, ņemot vērā šo izvērtējumu, jāizlemj, ciktāl šī saikne pastāv.

46.

Tieša un cieša saikne starp šiem izdevumiem un tiesvedību nepastāv, ja izdevumi ir lieki tādā nozīmē, ka darbība, kas tos ir radījusi, nesniedz tiesvedībā neko būtisku, kas jau nebūtu pierādīts ar citiem apstākļiem vai citiem pierādījumiem  ( 23 ).

47.

Treškārt, visām šīm darbībām dabiski ir nepieciešams tiesas lēmums, katrā atsevišķā gadījumā pastāvot rīcības brīvībai, lai novērtētu, vai izdevumi ir ne tikai nepieciešami jau izklāstītajā nozīmē, bet arī saprātīgi un samērīgi.

48.

Lai kliedētu jebkādas šaubas par tiesas rīcības brīvību, piebildīšu, ka tās tiesības galu galā ir nostiprinātas Direktīvas 2004/48 14. panta noslēguma noteikumā, kas dod tai tiesības izlemt, ka tomēr izdevumi nav jāsedz pusei, kurai nolēmums ir nelabvēlīgs, ja tas ir “pretrunā ar taisnīguma principiem”  ( 24 ).

49.

Izdevumu – tādu kā šajā lietā aplūkotie – beznosacījumu un automātiska iekļaušana, tiesai neizvērtējot to nepieciešamību, saprātīgumu un samērīgumu saistībā ar konkrēto tiesvedību, varētu pavērt iespēju prasītājiem ļaunprātīgi izmantot tiesības. Tie varētu ar sava pārstāvja atzinumu vien likt pusei, kurai nolēmums ir nelabvēlīgs, segt izdevumus, kas iespējami ir nenopietni, lieki vai nesamērīgi.

50.

Direktīvas 2004/48 14. pants tādējādi ir jāinterpretē saskaņā ar pašas direktīvas sistēmu, kas, lai gan ar to domāts panākt intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieka augstu aizsardzību, tiecas to panākt, neignorējot citus aizsardzības pasākumus, kas ir saistīti ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.

51.

Rezumējot – ierosinu atbildēt iesniedzējtiesai, ka Direktīvas 2004/48 3. un 14. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā ir valsts tiesību norma, ar ko pusei, kurai nolēmums ir nelabvēlīgs, pienākums segt tiesāšanās izdevumus, kas ir radušies pusei, kurai nolēmums ir labvēlīgs, piedaloties rūpnieciskā īpašuma aģentam tiesvedībā par preču zīmēm, ir paredzēts neatkarīgi no tā, vai rūpnieciskā īpašuma aģenta piedalīšanās bija nepieciešama, lai lietderīgi īstenotu attiecīgās tiesības.

V.

Secinājumi

52.

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, iesaku Tiesai atbildēt Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa, Vācija) šādi: