1.

Attunda tingsrätt (Atundas tiesa, Zviedrija) iesniegtais lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu sniedz Tiesai iespēju precizēt Regulas (ES) 2016/679  ( 2 ) 85. panta darbības jomu apstākļos, kad datubāzes operators atsakās apmierināt personas lūgumu dzēst personas datus, kas saistīti ar tās sodāmību.

I.

Atbilstošās tiesību normas

A.

Savienības tiesības

2.

VDAR 85. panta temats ir “Apstrāde un vārda un informācijas brīvība”. Panta formulējums ir šāds:

B.

Zviedrijas tiesības

3.

Yyttrandefrihetsgrundlagen (1991:1469) (Konstitucionālais likums par vārda brīvību (1991:1469); turpmāk tekstā – “Likums par vārda brīvību”) ir viens no tā sauktajiem mediegrundlagar (konstitucionālie mediju likumi) Zviedrijā un ietver noteikumus par konstitucionālo aizsardzību, tostarp radio un televīzijas raidījumiem un noteiktām tīmekļa vietnēm. Tā mērķis ir nodrošināt vārda brīvību šajā jomā. Saskaņā ar Likuma par vārda brīvību 1. nodaļas 4. pantu konstitucionālie noteikumi par raidījumu pārraidi ir piemērojami noteikta veida datubāzēm, ja ir izsniegts publicēšanas apliecinājums šādai darbībai. Izskatāmajā lietā Lexbase ir izsniegts publicēšanas apliecinājums, kas nozīmē, ka uz datubāzi attiecas konstitucionālā aizsardzība.

4.

Saskaņā ar lagen (2018:218) med kompletterande bestämmelser till EU:s dataskyddsförordning (Likums (2018:218), ar ko nosaka papildu noteikumus ES VDAR; turpmāk tekstā – “Likums par datu aizsardzību”) 1. nodaļas 7. panta 1. punktu VDAR nav jāpiemēro, ja tas būtu pretrunā tryckfrihetsförordningen (Konstitucionālais likums par preses brīvību; turpmāk tekstā – “Likums par preses brīvību”) vai Likumam par vārda brīvību. Saskaņā ar iepriekš minētās normas otro daļu dažus VDAR pantus nepiemēro personas datu apstrādei, ko cita starpā veic žurnālistikas vajadzībām.

5.

No Likuma par vārda brīvību 1. nodaļas 14. panta izriet, ka valsts iestāde, izņemot saskaņā ar šo likumu, nedrīkst vērsties pret personu, kas ir ļaunprātīgi izmantojusi vārda brīvību vai veicinājusi šādu ļaunprātīgu izmantošanu raidījumā, vai vērsties pret raidījumu šāda iemesla dēļ. Turklāt no likuma 1. nodaļas 11. panta izriet, ka valsts iestādei nav atļauts aizliegt vai kavēt raidījuma pārraidi, publicēšanu vai izplatīšanu sabiedrībai tā satura dēļ, ja vien šāds pasākums nav pamatots minētajā likumā.

6.

Atlīdzību par vārda brīvības ļaunprātīgu izmantošanu raidījuma satura dēļ saskaņā ar Likuma par vārda brīvību 9. nodaļas 1. pantu var pamatot tikai ar to, ka raidījums, pret kuru iesniegta prasība par atlīdzību, ir saistīts ar vārda brīvības pārkāpumiem. Personas identificēšana kā tādas, kuras dzīvesveids ir noziedzīgs vai sodāms, vai informācijas sniegšana citā veidā, kas var to pakļaut citu personu nicinājumam, ir neslavas celšanas noziegums un vārda brīvības pārkāpums saskaņā ar Likuma par vārda brīvību 5. nodaļas 1. pantu un tryckfrihetsförordningen (1949:105) (Rīkojums (1949:105) par preses brīvību) 7. nodaļas 3. pantu. Tomēr šāda rīcība nav sodāma, ja, ņemot vērā apstākļus, tā bija attaisnojama ar mērķi sniegt informāciju par šo jautājumu un ja persona, kas sniegusi informāciju, var pierādīt, ka informācija ir patiesa vai ka personai bija pamatots iemesls uzskatīt, ka tā ir patiesa.

II.

Fakti, tiesvedība un prejudiciālie jautājumi

7.

Legal Newsdesk Sweden AB (turpmāk tekstā – “Legal Newsdesk”), atbildētājs pamatlietā, pārvalda datubāzi Lexbase un publicē tajā kriminālprocesā iesaistīto personu personas datus. Šajā saistībā Legal Newsdesk ļauj veikt meklēšanu par personām un uzņēmumiem, pret kuriem kādā Zviedrijas tiesā ir ierosināts kriminālprocess vai civillieta. Myndigheten för press, radio och tv (Zviedrijas Preses un apraides pārvalde; tagad Mediemyndigheten, Zviedrijas Mediju aģentūra) Lexbase izsniedza tā saukto utgivningsbevis (konstitucionālu aizsardzību nodrošinošs apliecinājums par juridisku šķēršļu neesamību publicēšanai; turpmāk tekstā – “publicēšanas apliecinājums”).

8.

2011. gada 17. janvārī ND, prasītājs pamatlietā, tika notiesāts par noziegumu, un attiecīgais spriedums bija pieejams Lexbase līdz 2024. gada februārim. Lēmums par notiesāšanu ir izņemts no publiskā sodāmības reģistra. Lai gan prasītājs pamatlietā lūdza Legal Newsdesk dzēst viņa personas datus, attiecīgie dati netika dzēsti nekavējoties, bet tikai pēc parastās pārbaudes.

9.

ND cēla prasību Attunda tingsrätt (Atundas tiesa), kas ir iesniedzējtiesa, lūdzot piespriest Legal Newsdesk samaksāt kaitējuma atlīdzību 300 000 kronu (SEK) (aptuveni 26 000 EUR) apmērā, pieskaitot procentus. Legal Newsdesk apstrīdēja šo prasību, argumentējot, ka Lexbase publicētais saturs ir aizsargāts ar publicēšanas apliecinājumu. Tomēr saskaņā ar valsts tiesību aktiem šādos apstākļos VDAR kā tāda nav piemērojama, jo tiesības uz personas datu aizsardzību garantē konstitucionālie tiesību akti par medijiem, kas paredz tikai iespēju par šādas aizsardzības pārkāpumu atbildīgo personu saukt pie kriminālatbildības par neslavas celšanu un tiesības prasīt kompensāciju šajā sakarā.

10.

Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda, ka VDAR 85. panta 2. punktā dalībvalstīm ir skaidri atļauts noteikt izņēmumus un atkāpes attiecībā uz personas datu apstrādi “žurnālistikas vajadzībām” un, vispārīgāk, lai garantētu vārda un informācijas brīvību. Tomēr attiecībā uz personas datu apstrādi “žurnālistikas vajadzībām” VDAR nedefinē, kas ir šādi nolūki. Turklāt, pat ja šādi mērķi attiektos uz jebkādu informācijas, viedokļu vai ideju publiskošanu, tiesu prakse neprecizē VDAR 85. panta ietekmi uz tiesību aizsardzības līdzekļiem, kas datu subjektiem jānodrošina saskaņā ar VDAR 79. un 82. pantu.

11.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ar 2024. gada 1. marta rīkojumu, kas Tiesā saņemts 2024. gada 13. martā, iesniedzējtiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus.

12.

Rakstveida apsvērumus iesniedza pamatlietas puses, Bulgārijas, Somijas un Zviedrijas valdības, kā arī Eiropas Komisija. Pamatlietas puses, Zviedrijas Karaliste un Komisija piedalījās 2025. gada 14. maija tiesas sēdē.

III.

Izvērtējums

A.

1. un 2. jautājums – VDAR 85. panta 1. un 2. punkta darbības joma

13.

Ar pirmajiem diviem jautājumiem, kas jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai VDAR 85. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas pieļauj valsts tiesību aktus, saskaņā ar kuriem vienīgais tiesiskās aizsardzības līdzeklis, kas ir pieejams personai, kuras personas dati tiek apstrādāti, par samaksu publiskojot internetā notiesājošus spriedumus krimināllietās attiecībā uz šo personu, ir krimināllietas ierosināšana par neslavas celšanu vai par neslavas celšanu nodarītā kaitējuma atlīdzības pieprasīšana.

1.

VDAR 85. panta struktūra

14.

Vispirms es izskatīšu VDAR 85. panta struktūru un izcelsmi.

15.

Saskaņā ar VDAR 85. panta 1. punktu dalībvalstīm ir jāsaskaņo tiesības uz personas datu aizsardzību atbilstīgi VDAR ar tiesībām uz vārda un informācijas brīvību, tostarp apstrādi žurnālistikas vajadzībām un akadēmiskās, mākslinieciskās vai literārās izpausmes vajadzībām.

16.

Šis noteikums atspoguļo un cenšas saskaņot – termins, kas atgādina Eiropas Padomes Konvencijā Nr. 108 izmantoto formulējumu  ( 3 )– trīs atšķirīgas un, iespējams, pretrunīgas pamattiesības, kas ietvertas Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (turpmāk tekstā – “Harta”): personas datu aizsardzība  ( 4 ), vārda un informācijas brīvība  ( 5 ), kā arī humanitāro un eksakto zinātņu brīvība  ( 6 ).

17.

Tā kā VDAR 85. panta 1. punktā ir izmantots vārds “tostarp”, varu secināt, ka žurnālistikas darbība ir viena no vairākām apakškategorijām plašākā tiesību uz vārda un informācijas brīvību kategorijā.

18.

Attiecībā uz šo konkrēto apakškategoriju par apstrādi žurnālistikas vajadzībām  ( 7 ) VDAR 85. panta 2. punktā ir noteikts, ka dalībvalstīm ir jāparedz izņēmumi vai atkāpes no II nodaļas (Principi), III nodaļas (Datu subjekta tiesības), IV nodaļas (Pārzinis un apstrādātājs), V nodaļas (Personas datu nosūtīšana uz trešām valstīm vai starptautiskām organizācijām), VI nodaļas (Neatkarīgas uzraudzības iestādes), VII nodaļas (Sadarbība un konsekvence) un IX nodaļas (Īpašas datu apstrādes situācijas) attiecībā [uz] apstrādi, ja tas ir nepieciešams, lai panāktu līdzsvaru starp tiesībām uz personas datu aizsardzību un vārda un informācijas brīvību.

19.

Runājot par atšķirību un mijiedarbību starp VDAR 85. panta 1. un 2. punktu, pirmais nosaka vispārējos regulatīvos pilnvarojumus un principus, bet otrais nosaka īstenošanas mehānismu konkrētu jomu sarakstam, skaidri atļaujot dalībvalstīm piemērot izņēmumus un atkāpes no noteiktām VDAR nodaļām.

20.

Šajā posmā jānorāda dažas piezīmes par šo noteikumu.

21.

Pirmkārt, kā norādīts VDAR 85. panta 1. punkta formulējumā  ( 8 ), dalībvalstīm ir pienākums (un nevis tikai diskrecionāras pilnvaras) saglabāt līdzsvaru starp datu aizsardzību ar vārda brīvību.

22.

Otrkārt, īpašs mehānisms šā pienākuma izpildei ir izveidots tikai datu apstrādei žurnālistikas vajadzībām vai akadēmiskās, mākslinieciskās vai literārās izpausmes vajadzībām. VDAR 85. pantā nav norādīts, vai šo mehānismu var izmantot arī citās jomās, kas ietilpst vārda brīvības jomā, bet neietver apstrādi iepriekš minētajām vajadzībām.

23.

Treškārt, saskaņā ar VDAR 85. panta 2. punktu dalībvalstīm ir pienākums paredzēt izņēmumus un atkāpes no vairākām VDAR nodaļām, tādējādi ierobežojot šo nodaļu faktisko darbības jomu, ja tas ir nepieciešams, lai panāktu līdzsvaru starp datu aizsardzību un vārda un informācijas brīvību. Tas liecina, ka ir gadījumi, kad datu aizsardzība ir jāierobežo, lai tā būtu saderīga un līdzsvarojama ar vārda brīvību.

24.

Ceturtkārt, kad dalībvalstis pilda savas saistības saskaņā ar VDAR 85. panta, tās rīkojas VDAR darbības jomā. Tādējādi tās īsteno ES tiesības Hartas 51. panta 1. punkta nozīmē, kā rezultātā Harta ir piemērojama šai līdzsvarošanas darbībai  ( 9 ).

25.

Piektkārt, faktiski līdzsvarošanas pasākumu veikšana ir atstāta dalībvalstu ziņā. Tās pašas ir atbildīgas par šīs attiecības kalibrēšanu atbilstoši savām juridiskajām un konstitucionālajām tradīcijām. Tas neizbēgami rada zināmu atšķirību aizsardzības līmeņos visā Eiropas Savienībā gan attiecībā uz datu aizsardzību, gan vārda brīvību, jo ir jālīdzsvaro divas iespējami pretējas tiesības. Tomēr tieši to ES likumdevējs arī bija paredzējis.

26.

Visbeidzot, VDAR 85. pants nekādā veidā nedod dalībvalstīm juridisku pamatu pasludināt, ka visa VDAR nav piemērojama noteiktos gadījumos. Tas attiecas gan uz minētā panta 1. punktu, gan uz 2. punktu. Lai gan šis jautājums būs jāpārbauda iesniedzējtiesai, es uzskatu, ka VDAR 85. pants nenodrošina juridisku pamatu Zviedrijas tiesību aktiem, ar kuriem paredz, ka VDAR nav piemērojama tiktāl, ciktāl tas ir pretrunā Zviedrijas tiesību aktiem par vārda brīvību.

2.

Saistība starp VDAR 85. panta 1. un 2. punktu

27.

Kā minēts iepriekš, VDAR 85. pantā nav norādīts, vai minētā panta 2. punktu var piemērot saistībā ar jautājumiem, kas ietilpst vārda brīvības jomā un nav uzskatāmi par apstrādi žurnālistikas vajadzībām  ( 10 ). Vai dalībvalsts var noteikt izņēmumus un atkāpes no II līdz VII nodaļai un IX nodaļas, pat ja tie neattiecas uz apstrādi žurnālistikas vajadzībai?

28.

Manuprāt, dalībvalstis nevar noteikt izņēmumus un atkāpes no veselām VDAR nodaļām.

29.

Pirmkārt, fakts, ka VDAR 85. panta 2. punktā ir rūpīgi uzskaitītas konkrētas VDAR nodaļas, kurām ir jāpiemēro ierobežojumi, liecina, ka šis noteikums attiecas tikai uz konkrēto jautājumu, kas izskatīts minētajā punktā, proti, apstrādi, kas veikta žurnālistikas vajadzībām.

30.

Otrkārt, VDAR 85. panta 3. punktam, kas paredz katrai dalībvalstij pienākumu paziņot Komisijai tās tiesību aktus, ko tā pieņēmusi saskaņā ar 2. punktu, būtu maza jēga, ja dalībvalstis saskaņā ar VDAR 85. panta 1. punktu varētu noteikt izņēmumus un atkāpes no VDAR nodaļām, kas uzskaitītas 85. panta 2. punktā. VDAR 85. panta 3. punktā ir paredzēts, ka Komisija veic rūpīgu pārbaudi, ja dalībvalstis ir pieņēmušas atkāpes no konkrētām VDAR nodaļām. Šis mērķis netiktu sasniegts, ja dalībvalstis saskaņā ar VDAR 85. panta 1. punktu varētu noteikt izņēmumus un atkāpes, uz kurām neattiecas paziņošanas pienākums.

31.

Treškārt, pamācošs ir skats uz likumdošanas procesu, kas noveda pie VDAR pieņemšanas. Tas atklāj, ka Komisija sākotnējā VDAR 85. panta projektā, sekojot šīs normas priekšteča Direktīvā 95/46/EK  ( 11 ) loģikai, plānoja attiecināt datu aizsardzības un vārda brīvības līdzsvarošanu uz apstrādi, kas veikta vienīgi žurnālistikas vajadzībām. Šajā saistībā tā ierosināja, ka minētā norma sastāvētu no diviem punktiem, kas kopumā atbilst VDAR 85. panta 2. un 3. punktam  ( 12 ). Eiropas Parlaments centās paplašināt ierosināto režīmu, lai tas aptvertu vārda brīvību kopumā. Tika ierosināts svītrot atsauci uz “žurnālistikas vajadzībām” un aizstāt to ar “ja [..] nepieciešami”  ( 13 ). Tomēr šis priekšlikums galu galā netika virzīts tālāk.

32.

Iznākums ir VDAR 85. pants tā pašreizējā redakcijā. Ja dalībvalsts varētu pieņemt tos pašus pasākumus gan saskaņā ar VDAR 85. panta 1. punktu, gan saskaņā ar VDAR 85. panta 2. punktu, tad faktiski prevalētu Parlamenta nostāja, kas tika noraidīta minētajā agrākajā posmā.

33.

Tātad, labākajā gadījumā dalībvalstis konkrētos apstākļos saskaņā ar VDAR 85. panta 1. punktu var ierobežot VDAR noteiktās tiesības. Precīzi nosacījumi, kādos tas ir iespējams, šajā gadījumā ir hipotētiski un pārsniegtu iesniedzējtiesas izskatāmā strīda robežas.

3.

Nav izņēmumu vai atkāpju no VDAR VIII nodaļas

34.

Turklāt ne VDAR 85. panta 1. punkts, ne arī jebkurš cits VDAR noteikums neļauj dalībvalstīm ierobežot datu subjektu tiesības, kas piešķirtas saskaņā ar VIII nodaļu (par tiesību aizsardzības līdzekļiem, atbildību un sankcijām), jo tādējādi tiktu apieta šīs nodaļas skaidra izslēgšana no VDAR 85. panta 2. punkta.

35.

No iesniedzējas iesniegtās informācijas izriet, ka tiesības uz personas datu aizsardzību saistībā ar datu izplatīšanu par noziedzīgiem nodarījumiem tiek garantētas tikai ar kriminālatbildību par neslavas celšanu un iespēju pieprasīt atlīdzību par šajā sakarā nodarīto kaitējumu. Līdz ar to attiecīgais valsts tiesību akts tieši izslēdz vairākus VIII nodaļā minētos tiesību aizsardzības līdzekļus gadījumā, ja tiek apstrādāti personas dati, kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir aizsargāti ar vārda brīvību, piemēram, sūdzības iesniegšana saskaņā ar VDAR 77. pantu, jo uzraudzības iestādei, šķiet, nav pilnvaru noteikt kriminālsankcijas vai piešķirt kompensāciju. To pašu iemeslu dēļ šķiet, ka attiecīgais valsts tiesību akts izslēdz iespēju panākt, ka pret pārzini tiek piemērots aizliegums saskaņā ar VDAR 79. panta 1. punktu.

36.

Pamatojoties uz šo konstatējumu, es ierosinu uz pirmajiem diviem jautājumiem atbildēt tā, ka VDAR 85. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj valsts tiesību aktus, saskaņā ar kuriem vienīgais tiesiskās aizsardzības līdzeklis, kas ir pieejams personai, kuras personas dati tiek apstrādāti, par samaksu publiskojot internetā notiesājošus spriedumus krimināllietās, kas attiecas uz šo personu, ir krimināllietas ierosināšana par neslavas celšanu vai par neslavas celšanu nodarītā kaitējuma atlīdzības pieprasīšana.

B.

3. jautājums – “žurnālistikas vajadzību” jēdziens VDAR 85. panta 2. punktā

37.

Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai darbība, kas izpaužas kā publiski pieejamu dokumentu publiskošana internetā par maksu, neveicot nekādu apstrādi vai rediģēšanu, ir uzskatāma par personas datu apstrādi VDAR 85. panta 2. punktā noteiktajām žurnālistikas vajadzībām  ( 14 ).

38.

Sākumā jāuzsver, ka iesniedzējtiesai ir nepieciešams tikai norādījums par to, vai šis gadījums ietilpst VDAR 85. panta 2. punkta darbības jomā. Turpretī iesniedzējtiesa nejautā, vai Zviedrijas Karaliste – ja piemērojams VDAR 85. panta 2. punkts – ir pareizi līdzsvarojusi vārda brīvību ar datu aizsardzību.

39.

Tādējādi jautājums ir par to, vai Legal Newsdesk datu bāze ir datu bāze žurnālistikas vajadzībām.

40.

Ja nav skaidras definīcijas, sākumpunkts, lai interpretētu termina “žurnālistikas vajadzības” nozīmi, ir tā parastā nozīme. Šeit norādītās standarta vārdnīcas piedāvā diezgan šauru “žurnālistikas” definīciju: “ziņu vākšana un rakstīšana laikrakstiem, žurnāliem, radio, televīzijai vai tiešsaistes ziņu vietnēm; rakstītās ziņas”  ( 15 ); “rakstu rakstīšana laikrakstiem, žurnāliem, televīzijai vai radio”  ( 16 ).

41.

Šajā posmā mēs varam lielā mērā paļauties uz Tiesas judikatūru par Direktīvas 95/46 9. pantu, kas ir VDAR 85. panta priekštecis. Minētajā judikatūrā Tiesa ir nospriedusi, ka jēdzieni, kas saistīti ar vārda brīvību, piemēram, žurnālistika, ir jāinterpretē plaši  ( 17 ), tādējādi parādot, ka datu aizsardzības un vārda brīvības līdzsvarošana neatbilst tradicionālajai noteikumu un izņēmumu sistēmai. Turklāt darbības, kas saistītas ar sistemātisku personisko nodokļu datu sarakstu apkopošanu un publicēšanu, kuri iegūti no publiskiem reģistriem un pēc tam publicēti, var klasificēt kā “žurnālistikas darbības”, ja to mērķis ir informācijas, viedokļu vai ideju publiskošana, neatkarīgi no tā, kāds līdzeklis tiek izmantots to nodošanai tālāk  ( 18 ). Tās var veikt ne tikai [mediju] uzņēmumi, un tās var būt saistītas ar mērķi gūt peļņu.

42.

Turklāt, kā pareizi norādīja Komisija, žurnālistikas vajadzības ne vienmēr ir saistītas ar tradicionālajiem medijiem, piemēram, laikrakstiem, radio un televīziju  ( 19 ). Tādējādi Tiesa ir nospriedusi, ka Direktīvas 95/46 9. pantā paredzētie izņēmumi un atkāpes ir piemērojami ne tikai [mediju] uzņēmumiem, bet arī visām personām, kas nodarbojas ar žurnālistiku  ( 20 ), kas nozīmē, ka principā arī blogeri un fiziskas personas var atsaukties uz VDAR 85. panta 2. punktu.

43.

Turklāt tas, ka publisku datu publicēšana ir saistīta ar mērķi gūt peļņu, a priori neizslēdz iespēju to uzskatīt par darbību “tikai žurnālistikas nolūkiem”. Visi uzņēmumi ar savu darbību vēlas gūt peļņu. Zināmi komerciāli panākumi var pat būt sine qua non nosacījums profesionālas žurnālistikas pastāvēšanai  ( 21 ).

44.

Tomēr lietā, kurā tika izskatīts jautājums par to, vai videoieraksta, kurā policijas darbinieki redzami policijas iecirknī, veicot savus pienākumus, publicēšana publiskā interneta vietnē atbilst Direktīvas 95/46 9. panta darbības jomai, Tiesa nolēma, ka nevar tikt uzskatīts, ka “žurnālistikas darbību” jēdziens attiecas uz jebkuru internetā publicēto informāciju, kas ietver personas datus, un ka uz to šajā saistībā attiecas Direktīvas 95/46 9. pantā paredzētie izņēmumi un atkāpes  ( 22 ).

45.

Visbeidzot, Tiesa parasti piešķir būtisku rīcības brīvību iesniedzējtiesām, lai tās varētu noteikt, vai konkrētajos gadījumos patiešām notiek apstrāde žurnālistikas vajadzībām. Šajā saistībā tā piešķir nozīmi tam, vai publicēšanas vienīgais mērķis ir “publiskot informāciju, viedokļus vai idejas”  ( 23 ).

46.

Lai gan galīgais lēmums par šīs tiesu prakses piemērošanu izskatāmajā lietā būs jāpieņem iesniedzējtiesai, pamatojoties uz informāciju, kas ietverta rīkojumā par prejudiciālā jautājuma uzdošanu, es neuzskatu, ka Legal Newsdesk apstrādes vajadzības ir publiskot informāciju, viedokļus vai idejas  ( 24 ). Uzņēmums tikai uztur datubāzi, nodrošinot piekļuvi vienīgi krimināltiesu lēmumiem, neveicot šo datu turpmāku apstrādi vai rediģēšanu. Es šaubos, ka informācija par sodāmību tiek publicēta, lai pievērstu sabiedrības uzmanību konkrētai problēmai. Drīzāk rodas iespaids, kā pārliecinoši argumentēja arī Komisija, ka Legal Newsdesk šādu informāciju dara pieejamu tikai tiem, kas par to maksā, un nav nekādu pazīmju, ka uzņēmums vispārēji vēlētos pievērst sabiedrības uzmanību šai informācijai.

47.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, man ir grūti ieteikt, ka šāda darbība būtu uzskatāma par veiktu žurnālistikas vajadzībām.

48.

Tādēļ es uz trešo jautājumu ierosinu atbildēt tā, ka VDAR 85. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka darbība, kas izpaužas kā publiski pieejamu dokumentu publiskošana internetā par maksu, neveicot nekādu apstrādi vai rediģēšanu, nav uzskatāma par personas datu apstrādi žurnālistikas vajadzībām.

IV.

Secinājumi

49.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz Attunda tingsrätt (Atundas tiesa, Zviedrija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: