1

Ar prasību, kas pamatota ar LESD 263. pantu, prasītāja BNP Paribas lūdz atcelt, pirmkārt, Eiropas Centrālās bankas (ECB) 2022. gada 2. februāra lēmuma ECB‑SSM‑2022‑FRBNP‑7 (turpmāk tekstā – “2022. gada 2. februāra lēmums”) 1.10. punktu un 3.10.1.–3.10.8. punktu, tostarp šī lēmuma pielikumus, ciktāl ar to tiek noteikti pasākumi, kas veicami saistībā ar neatsaucamām maksājumu saistībām (turpmāk tekstā – “NMS”) attiecībā uz noguldījumu garantiju sistēmām vai noregulējuma fondiem, un otrkārt, ECB 2022. gada 21. decembra lēmuma ECB‑SSM‑2022‑FRBNP‑86 (turpmāk tekstā – “2022. gada 21. decembra lēmums”) 1.10. punktu un 3.9.1.–3.9.8. punktu, tostarp šī lēmuma pielikumus, ciktāl ar to tiek noteikti pasākumi, kas veicami saistībā ar NMS attiecībā uz noguldījumu garantiju sistēmām vai noregulējuma fondiem.

Tiesvedības priekšvēsture

2

Prasītāja kā nozīmīga iestāde Padomes Regulas (ES) Nr. 1024/2013 (2013. gada 15. oktobris), ar ko Eiropas Centrālajai bankai uztic īpašus uzdevumus saistībā ar politikas nostādnēm, kas attiecas uz kredītiestāžu prudenciālo uzraudzību (OV 2013, L 287, 63. lpp.), 6. panta 4. punkta izpratnē ir pakļauta tiešai ECB prudenciālajai uzraudzībai.

3

2021. gada 31. martā ECB, pildot prudenciālās uzraudzības uzdevumu, nosūtīja prasītājai anketu saistībā ar to, kā pēdējā minētā apstrādā NMS, kas ir iespēja izpildīt pienākumu veikt iemaksas vienotajos noregulējuma fondos vai noguldījumu garantiju sistēmās, noslēdzot līgumu, ar kuru tiek panākta vienošanās, ka maksājamā summa tiks izmaksāta pēc iestādes, kas atbild par vienotajiem noregulējuma fondiem vai noguldījumu garantiju sistēmām, pirmā pieprasījuma, turklāt līgumu papildina līdzekļu ekskluzīvas piešķiršanas garantija, kuras forma praksē ir skaidras naudas depozīts par summu, kas vienāda ar veicamo iemaksu.

4

2021. gada 29. aprīlī prasītāja iesniedza savas atbildes uz anketas jautājumiem.

5

2021. gada 10. novembrī ECB nosūtīja prasītājai uzraudzības pārbaudes un novērtēšanas procesa (Supervisory Review and Evaluation Process, turpmāk tekstā – “SREP”) noslēguma lēmuma projektu, kurā tostarp bija ietverta prudenciāla prasība, ka NMS kumulatīvā summa ir jāatskaita no pirmā līmeņa pamata kapitāla (turpmāk tekstā – “CET 1”). Prasītāja tika aicināta paust savu nostāju par šo projektu.

6

Ar 2021. gada 22. novembra vēstuli prasītāja nosūtīja savus apsvērumus.

7

ECB 2022. gada 2. februārī pieņēma lēmumu saskaņā ar Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 1. punkta f) apakšpunktu un 16. pantu.

8

Šajā lēmumā ECB konstatēja, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1024/2013 16. panta 1. punkta c) apakšpunktu prasītājas īstenotie pasākumi, stratēģijas, procesi un mehānismi, kā arī tās rīcībā esošais pašu kapitāls un likviditāte nenodrošina pienācīgu pārvaldību un tās risku segšanu, ciktāl prasītāja pārvērtē savu CET 1 līmeni.

9

Lai segtu šo risku, ECB noteica, pirmkārt, pasākumu saskaņā ar Regulas Nr. 1024/2013 16. panta 2. punkta d) apakšpunktu (turpmāk tekstā – “atskaitīšanas pasākums”) un, otrkārt, pienākumu saskaņā ar šīs regulas 16. panta 2. punkta j) apakšpunktu (turpmāk tekstā – “ziņošanas pienākums”).

10

Saskaņā ar 2022. gada 2. februāra lēmuma 1.10. punktā ietverto aprēķina formulu noteiktais atskaitīšanas pasākums ir vienāds ar to summu vērtību, kas iemaksātas kā nodrošinājums un iekļautas prasītājas bilances aktīvos, atskaitot elementus, kas var samazināt risku, proti, prasītājai piederošos CET 1 elementus, kas attiecas uz summām, kuras iemaksātas kā nodrošinājums, un attiecīgā gadījumā pozitīvo ekonomisko vērtību, kas attiecas uz reģistrētajiem aktīviem, ņemot vērā summas, kas iemaksātas kā NMS nodrošinājums.

11

Ziņošanas pienākuma mērķis ir ļaut ECB pārliecināties, ka prasītājai piemērotais atskaitījums ir pienācīgi ņemts vērā.

Lietas dalībnieku prasījumi un fakti pēc prasības celšanas

12

2022. gada 12. aprīlī prasītāja cēla šo prasību.

13

Jaunajā SREP ciklā ECB pieņēma 2022. gada 21. decembra lēmumu, ar kuru no 2023. gada 1. janvāra tika aizstāts 2022. gada 2. februāra lēmums (turpmāk tekstā kopā – “apstrīdētie lēmumi”), saglabājot atskaitīšanas pasākumu un ziņošanas pienākumu.

14

Pieņemot šo lēmumu, ECB ievēroja to pašu procedūru, kas aprakstīta iepriekš 3.–6. punktā.

15

2023. gada 15. februārī prasītāja Vispārējās tiesas kancelejā iesniedza prasības pieteikuma grozījumu rakstu, kurā tā lūdz arī daļēji atcelt 2022. gada 21. decembra lēmumu, izvirzot tos pašus pamatus, kas sākotnēji bija izvirzīti prasības pieteikumā pret 2022. gada 2. februāra lēmumu.

16

Ar 2023. gada 14. marta vēstuli ECB iesniedza apsvērumus par prasības pieteikuma grozījumu rakstu.

17

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–

daļēji atcelt 2022. gada 2. februāra lēmumu;

–

daļēji atcelt 2022. gada 21. decembra lēmumu;

–

piespriest ECB atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

18

ECB prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–

noraidīt prasību;

–

piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Juridiskais pamatojums

19

Prasības pamatojumam prasītāja izvirza četrus pamatus, kas attiecas, pirmkārt, uz res judicata pārkāpumu un pilnvaru pārsniegšanu, otrkārt, acīmredzamu kļūdu vērtējumā un labas pārvaldības principa pārkāpumu, treškārt, kļūdu tiesību piemērošanā, kas izriet no tā, ka tiesiskajam regulējumam, kas attiecas uz NMS izmantošanu, atņemta lietderīgā iedarbība, un, ceturtkārt, samērīguma principa pārkāpumu.

Par pirmo pamatu, kas attiecas uz “res judicata” pārkāpumu un pilnvaru pārsniegšanu

20

Prasītāja būtībā apgalvo, ka ECB ir pārsniegusi tai Regulā Nr. 1024/2013 piešķirtās pilnvaras, kas precizētas 2020. gada 9. septembra spriedumos Société Générale/ECB (T‑143/18, nav publicēts, EU:T:2020:389), Crédit Agricole u.c./ECB (T‑144/18, nav publicēts, EU:T:2020:390), Confédération nationale du Crédit Mutuel u.c./ECB (T‑145/18, nav publicēts, EU:T:2020:391), BPCE u.c./ECB (T‑146/18, nav publicēts, EU:T:2020:392) Arkéa Direct Bank u.c./ECB (T‑149/18, nav publicēts, EU:T:2020:393) un BNP Paribas/ECB (T‑150/18 un T‑345/18, EU:T:2020:394) (turpmāk tekstā – “2020. gada spriedumi”), nosakot vispārēju pasākumu, kurā nav ņemta vērā tās individuālā prudenciālā situācija. Šādi rīkojoties, ECB esot pārkāpusi LESD 266. pantu, kā arī Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 1. punkta f) apakšpunktu un 16. panta 1. punkta c) apakšpunktu un 2. punkta d) un j) apakšpunktu.

21

Konkrētāk, prasītāja pārmet ECB, ka tā savu lēmumu ir balstījusi uz argumentāciju, kas var novest tikai pie pilnīgas ar NMS saistītā nodrošinājuma atskaitīšanas. Tādējādi ECB neesot izpildījusi LESD 266. pantā paredzētos pienākumus.

22

Šajā ziņā prasītāja apgalvo, ka, salīdzinot, no vienas puses, lēmumus, kuri atcelti ar Vispārējās tiesas 2020. gada spriedumiem, un, no otras puses, apstrīdētos lēmumus, ir konstatējams, ka minētie lēmumi ir balstīti uz būtībā identisku pamatojumu.

23

Turklāt ECB neesot veikusi īpašu prasītājas individuālās situācijas pārbaudi. Šajā ziņā prasītāja apgalvo, ka ECB ir vēlējusies radīt ilūziju par individuālu pārbaudi, norādot uz elementiem, kurus tā paziņoja 2021. gada 29. aprīļa atbildēs uz anketu, ko ECB tai bija nosūtījusi 2021. gada 31. martā, un formāli nostiprinot savu pamatojumu apstrīdētajos lēmumos. Tomēr apstrīdēto lēmumu daļa, kas attiecas uz NMS risku kvantitatīvo noteikšanu, esot pilnībā standartizēta un neesot balstīta uz apsvērumiem, kuri specifiski prasītājai, bet gan uz vispārīga rakstura konstatējumiem, kas varētu attiekties uz jebkuru kredītiestādi, kura izvēlas NMS iegrāmatot ārpus bilances.

24

ECB apstrīd prasītājas argumentus.

25

Šajā lietā prasītāja būtībā pārmet ECB, ka tā ir pārkāpusi ne tikai Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 1. punkta f) apakšpunktu, 16. panta 1. punkta c) apakšpunktu un 2. punkta d) apakšpunktu, kā tie ir precizēti 2020. gada spriedumos, kā arī Regulas Nr. 1024/2013 16. panta 2. punkta j) apakšpunktu, bet arī LESD 266. pantu, jo neesot ievērota šīs regulas interpretācija, kas izriet no minētajiem spriedumiem. Arī šajā gadījumā ECB esot veikusi atskaitīšanas pasākumu un faktiski neesot veikusi individuālu pārbaudi.

26

Saskaņā ar LESD 266. panta pirmo daļu iestādei, kura izdevusi atcelto aktu, ir jāveic pasākumi atceļošā sprieduma izpildei. Šajos noteikumos ir paredzēts tiesas un administratīvās iestādes kompetenču sadalījums, saskaņā ar kuru iestādei, kas ir izdevusi atcelto aktu, ir jānosaka pasākumi, kas ir vajadzīgi, lai izpildītu atceļošo spriedumu (skat. spriedumu, 2014. gada 5. septembris, Éditions Odile Jacob/Komisija, T‑471/11, EU:T:2014:739, 55. punkts un tajā minētā judikatūra).

27

Šajā ziņā, lai izpildītu atceļošā sprieduma prasības un to pilnībā īstenotu, attiecīgajai iestādei saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ir jāievēro ne tikai sprieduma rezolutīvā daļa, bet arī motīvu daļa, uz kuru balstoties ir taisīts šis spriedums un kas veido nepieciešamo pamatojumu tajā ziņā, ka motīvu daļa ir vajadzīga, lai noteiktu precīzu rezolutīvajā daļā nolemtā nozīmi. Proti, tieši šie motīvi ir tie, kas, pirmkārt, identificē konkrētu normu, kura tiek uzskatīta par prettiesisku, un, otrkārt, parāda precīzus rezolutīvajā daļā konstatētā prettiesiskuma iemeslus, kas attiecīgajai iestādei ir jāņem vērā, aizstājot atcelto aktu (spriedumi, 1988. gada 26. aprīlis, Asteris u.c./Komisija, 97/86, 99/86, 193/86 un 215/86, EU:C:1988:199, 27. punkts; 2003. gada 6. marts, Interporc/Komisija, C‑41/00 P, EU:C:2003:125, 29. punkts, un 2005. gada 13. septembris, Recalde Langarica/Komisija, T‑283/03, EU:T:2005:315, 50. punkts).

28

Pamatojoties uz LESD 266. pantu attiecīgajai iestādei it īpaši ir jāizvairās no tā, ka aktā, kas ir paredzēts, lai aizstātu aktu, kurš ir atzīts par spēkā neesošu, tiek pieļauti tādi paši pārkāpumi kā tie, kuri identificēti spriedumā par tiesību akta atcelšanu (spriedumi, 2003. gada 6. marts, Interporc/Komisija, C‑41/00 P, EU:C:2003:125, 30. punkts, un 2005. gada 13. septembris, Recalde Langarica/Komisija, T‑283/03, EU:T:2005:315, 51. punkts).

29

Turklāt jāuzsver, ka LESD 266. pants iestādei, kura izdevusi atcelto aktu, uzliek pienākumu tikai tā robežās, kas vajadzīgs, lai nodrošinātu atceļošā sprieduma izpildi (spriedumi, 2003. gada 6. marts, Interporc/Komisija, C‑41/00 P, EU:C:2003:125, 30. punkts, un 2014. gada 5.sepembris, Éditions Odile Jacob/Komisija, T‑471/11, EU:T:2014:739, 57. punkts). Procedūru, kuras mērķis ir aizstāt šādu aktu, var atsākt tieši no tā brīža, kurā prettiesiskums ir pieļauts (skat. spriedumus, 2007. gada 29. novembris, Itālija/Komisija, C‑417/06 P, nav publicēts, EU:C:2007:733, 52. punkts un tajā minētā judikatūra; 2014. gada 5. septembris, Éditions Odile Jacob/Komisija, T‑471/11, EU:T:2014:739, 58. punkts).

30

Vispirms ir jāatzīmē, ka ECB nav pārsūdzējusi 2020. gada spriedumus, ar kuriem daļēji tika atcelti šajos spriedumos minētie ECB lēmumi. Tomēr šajā lietā apstrīdēto lēmumu mērķis nav aizstāt lēmumus, kas tika atcelti ar 2020. gada 9. septembra spriedumu apvienotajās lietās BNP Paribas/ECB (T‑150/18 un T‑345/18, EU:T:2020:394). Proti, ECB katru gadu saskaņā ar SREP pieņem lēmumu, kas stājas spēkā šajā lēmumā norādītajā datumā. Tajā pašā dienā vairs nav piemērojams iepriekšējā gada SREP lēmums, ja vien jaunajā lēmumā par SREP nav noteikts citādi. Tādējādi, ciktāl prasītāja apgalvo, ka ir pārkāpts LESD 266. pants, šis pamats nevar tikt atbalstīts. Tomēr ir jāizvērtē, vai ECB ir pārsniegusi pilnvaras, pārkāpjot Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 1. punkta f) apakšpunktu, 16. panta 1. punkta c) apakšpunktu un 2. punkta d) un j) apakšpunktu, kā tie precizēti 2020. gada spriedumos, saistībā ar atskaitīšanas pasākumu pieņemšanu, faktiski neveicot individuālu pārbaudi.

31

Šajā kontekstā ir jāatgādina, ka ar Regulu Nr. 1024/2013 ir izveidots vienots uzraudzības mehānisms un tās mērķis ir nodrošināt kredītiestāžu drošību un stabilitāti. Ar minēto regulu ECB ir piešķirta kompetence veikt tās 4. panta 1. punktā minētos prudenciālās uzraudzības uzdevumus. Saskaņā ar tās pašas regulas 6. pantu ECB veic savus uzdevumus vienotajā uzraudzības mehānismā, ko veido ECB un valstu kompetentās iestādes. Konkrētāk, ECB kompetences jomā ietilpst to eurozonas kredītiestāžu prudenciālās uzraudzības nodrošināšana, kuras klasificētas kā “nozīmīgas”. Šajā kontekstā tā katru gadu novērtē nozīmīgās iestādes, pamatojoties uz SREP, lai cita starpā noteiktu, “vai iestāžu ieviestie pasākumi, stratēģijas, procesi un mehānismi un to rīcībā esošais pašu kapitāls un likviditāte nodrošina pienācīgu pārvaldību un to risku segšanu”. Tādējādi, kā jau tika norādīts iepriekšējā punktā, ECB katru gadu vai vismaz regulāri pieņem lēmumu SREP ietvaros, kas stājas spēkā šajā lēmumā norādītajā datumā.

32

Tas, ka ECB nav pārsūdzējusi 2020. gada spriedumus, nozīmē, ka tie ir ieguvuši res judicata spēku. Pat ja ECB atceltos lēmumus nav – tiešā nozīmē – aizstājusi ar jauniem SREP lēmumiem gadā, uz kuru attiecas minētās lietas, tomēr jaunajā lēmumu ciklā attiecībā uz SREP, lai izvairītos no tā, ka jaunajos lēmumos tiek pieļauti tādi paši pārkāpumi kā tie, kas konstatēti 2020. gada spriedumos, ECB ir pienākums ievērot Vispārējās tiesas spriedumos noteikto (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumus, 1988. gada 26. aprīlis, Asteris u.c./Komisija, 97/86, 99/86, 193/86 un 215/86, EU:C:1988:199, 27. un 29. punkts, un 2008. gada 23. oktobris, People’s Mojahedin Organization of Iran/Padome, T‑256/07, EU:T:2008:461, 62. punkts).

33

Tāpat jāatgādina, ka 2020. gada spriedumos Vispārējā tiesa nosprieda, ka:

–

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 575/2013 (2013. gada 26. jūnijs) par prudenciālajām prasībām attiecībā uz kredītiestādēm un ar ko groza Regulu (ES) Nr. 648/2012 (OV 2013, L 176, 1. lpp., labojumi – OV 2013, L 208, 68. lpp., un OV 2013, L 321, 6. lpp.), – kurā ir ietvertas vispārpiemērojamas prasības, kas šajā kontekstā arī ir identificētas kā “pirmais pīlārs”,  – 36. pants neliedz identificēt risku, kuru var novērst ar pasākumu, kas pieņemts saskaņā ar Regulu Nr. 1024/2013, proti, ECB pilnvaru ietvaros “otrajā pīlārā”.

–

Būtībā Regulas Nr. 1024/2013 16. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzēts, ka Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 1. punktā minēto uzdevumu veikšanai ECB ir tiesības izmantot šīs regulas 16. panta 2. punktā minētās pilnvaras pieprasīt jebkurai kredītiestādei veikt nepieciešamos pasākumus, lai risinātu konkrētajos gadījumos konstatētās problēmas (spriedums, 2020. gada 9. septembris, BNP Paribas/ECB, T‑150/18 un T‑345/18, EU:T:2020:394, 58. punkts).

–

Viena no šādām situācijām ir tāda, kurā ECB, pamatojoties uz Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 1. punkta f) apakšpunktu veiktajā prudenciālajā pārbaudē ir konstatējusi, ka kredītiestādes ieviestie pasākumi, stratēģijas, procesi un mehānismi, kā arī tās pašu kapitāls un likviditāte nenodrošina pareizu tās risku pārvaldību un segumu (spriedums, 2020. gada 9. septembris, BNP Paribas/ECB, T‑150/18 un T‑345/18, EU:T:2020:394, 58. punkts).

–

Regulas Nr. 1024/2013 16. panta 2. punkta d) apakšpunkts noteic, ka ECB it īpaši ir piešķirtas pilnvaras pieprasīt, lai iestādes saviem aktīviem piemērotu īpašu uzkrājumu politiku vai īpašu režīmu pašu kapitāla prasību ziņā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 9. septembris, BNP Paribas/ECB, T‑150/18 un T‑345/18, EU:T:2020:394, 49.–60. punkts).

–

Risks, ko ECB konstatējusi minētajās lietās (tāpat kā šajā lietā), bija CET 1 pārvērtēšana, kura pamatā bija fakts, ka NMS tika uzskatītas par ārpusbilances posteni, tādējādi tās netika iekļautas kredītiestādes bilances pasīvos un NMS piesaistītā garantija nebija pieejama līdz maksājumam par NMS (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 9. septembris, BNP Paribas/ECB, T‑150/18 un T‑345/18, EU:T:2020:394, 63. punkts).

–

Jo īpaši ņemot vērā CET 1 nozīmīgumu finanšu iestāžu finansiālajai stabilitātei un finanšu sektora stabilitātei vispār, ECB konstatētā riska esamību nevar noliegt (spriedums, 2020. gada 9.septembris, BNP Paribas/ECB, T‑150/18 un T‑345/18, EU:T:2020:394, 67. punkts).

–

ECB varēja uzskatīt – bez tiesību kļūdas pieļaušanas attiecībā uz šo aspektu –, ka prudenciālā kvalifikācija, kura piemērojama NMS un līdz ar to nodrošinājumam, kas nesaraujami saistīts ar tām, var būt iemesls kāda no Regulas Nr. 1024/2013 16. panta 2. punkta d) apakšpunktā paredzētajiem pasākumiem īstenošanai, turklāt neatkarīgi no tā, ka no grāmatvedības viedokļa NMS tiek iegrāmatotas kā ārpusbilances posteņi (spriedums, 2020. gada 9. septembris, BNP Paribas/ECB, T‑150/18 un T‑345/18, EU:T:2020:394, 70. punkts).

–

Tomēr, ņemot vērā, ka ECB neveica individuālu prasītāju situācijas pārbaudi, kā tas ir paredzēts Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 1. punkta f) apakšpunktā, 16. panta 1. punkta c) apakšpunktā un 2. punkta d) apakšpunktā, šīs tiesību normas tika pārkāptas un attiecīgajās lietās apstrīdētie lēmumi šajā daļā tika atcelti (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 9. septembris, BNP Paribas/ECB, T‑150/18 un T‑345/18, EU:T:2020:394, 77.–84. punkts).

34

Tādējādi no tā izriet, ka ECB var izmantot savas pilnvaras (kas izriet no “otrā pīlāra”), piemēram, atskaitīšanas pasākumu, ja ir izpildīti vairāki nosacījumi, proti, ja kredītiestāde ir pakļauta riskam un ja šis risks nav pietiekami segts. Tomēr, lai konstatētu šāda riska esamību un to, vai šis risks ir vai nav segts, katrā atsevišķā gadījumā ir nepieciešama individuāla pārbaude.

35

Vispārējā tiesa 2020. gada spriedumos secināja, ka apstrīdētajos lēmumos nav minēta nekāda individuāla pārbaude, ko ECB būtu veikusi un kuras mērķis būtu pārliecināties, vai prasītāja ir ieviesusi pasākumus, stratēģijas, procesus un mehānismus Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 1. punkta f) apakšpunkta un 16. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē, lai segtu prudenciālos riskus, kas saistīti ar NMS iegrāmatošanu ārpus bilances, un attiecīgā gadījumā pārliecināties, vai tie, ņemot vērā šos riskus, ir lietderīgi.

36

Līdz ar to Vispārējā tiesa uzskatīja, ka no ECB pieejas izriet, ka tā uzskata – tā kā kredītiestāde izvēlas NMS izmantošanu un to iegrāmatošanu ārpus bilances, pastāv risks, un līdz ar to jebkāda detalizēta pārbaude par šīs kredītiestādes stāvokli būtu nelietderīga.

37

Tātad ir jākonstatē, ka Vispārējā tiesa 2020. gada spriedumos atcēla tās izskatīšanā nodotos lēmumus, jo ECB nebija veikusi prasītāju individuālu prudenciālo pārbaudi, kas paredzēta Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 1. punkta f) apakšpunktā, 16. panta 1. punkta c) apakšpunktā un 2. punkta d) apakšpunktā.

38

Vispārējā tiesa nav apšaubījusi ne CET 1 nozīmīgumu, ne risku, ko ECB ir identificējusi minētajos lēmumos, proti, CET 1 pārvērtēšanas risku, ne arī iespēju piemērot atskaitīšanas pasākumu.

39

Tāpat tas, ka ECB apstrīdētajos lēmumos noteica gandrīz identisku atskaitīšanas pasākumu tam, kas bija noteikts lēmumos, kuri tika atcelti ar 2020. gada spriedumiem, arī nenozīmē, ka ECB nav izpildījusi minētos spriedumus vai ka tā ir ieņēmusi principiālu nostāju, kas ietilpst “pirmajā pīlārā”.

40

Proti, Vispārējā tiesa nav nospriedusi, ka pasākums pats par sevi būtu prettiesisks. Gluži pretēji, tā nosprieda, ka ECB bija pilnvaras noteikt šādu pasākumu. Attiecībā uz jautājumu par to, vai prasītājiem piemērotais pasākums bija pamatots, ņemot vērā, ka apstrīdētie lēmumi, uz kuriem attiecās 2020. gada spriedumi, tika atcelti individuālas pārbaudes neesamības dēļ, Vispārējā tiesa šo jautājumu nav izskatījusi. Līdz ar to prasītājas arguments, ka ECB nav izpildījusi pienākumu izslēgt jebkuru pasākumu, kura saturs ir identisks tam, kas atzīts par prettiesisku, nevar tikt atbalstīts.

41

Turklāt Vispārējā tiesa ir arī atzinusi, ka identiski riski var tikt segti ar identiskiem pasākumiem (spriedums, 2020. gada 9. septembris, BNP Paribas/ECB, T‑150/18 un T‑345/18, EU:T:2020:394, 80. punkts).

42

Turklāt tas, ka apstrīdētajos lēmumos identificētais risks ir tāds pats kā ar 2020. gada spriedumiem atceltajos lēmumos identificētais risks, pats par sevi nenozīmē, ka ECB nav ievērojusi no minētajiem spriedumiem izrietošās atziņas.

43

Līdz ar to ir jāpārbauda, vai ECB ir veikusi prasītājas situācijas individuālu pārbaudi.

44

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka ECB pēc to lēmumu atcelšanas, kas bija 2020. gada spriedumu priekšmets, ir izstrādājusi metodoloģiju, lai turpmāko gadu SREP novērtējuma kontekstā veiktu konkrētāku pārbaudi par to kredītiestāžu situāciju, kuras ir pievienojušās NMS.

45

Šajā lietā pārbaude tika veikta atbilstoši minētajai ECB metodoloģijai, un to veido aptauja, kuras rezultātā ECB, ņemot vērā to uzraudzīto iestāžu atbildes, kuras sniedz ieguldījumu Vienotā noregulējuma fonda (VNF) finansēšanā un noguldījumu garantiju sistēmās, pievienojoties NMS, pārbauda, vai tās ir pakļautas CET 1 pārvērtēšanas riskam un, attiecīgā gadījumā, vai šis risks ir segts.

46

Šajā nolūkā uzdotie jautājumi attiecās uz NMS summām, sniegto nodrošinājumu, grāmatvedības uzskaiti un uzraudzību saistībā ar NMS un sniegto nodrošinājumu un iespējamiem scenārijiem, kā atgūt nodrošinājumu vai kā tiek pieprasīts NMS maksājums, tostarp saiknēm starp šiem dažādajiem scenārijiem. Turklāt, lai novērtētu pasākumus, stratēģijas, procesus un mehānismus, ko attiecīgā kredītiestāde ieviesusi riska pārvaldībai, kā arī šī riska segšanai esošā kapitāla un likviditātes nodrošinājumu, ECB pieprasīja papildu informāciju, jo īpaši par grāmatvedības uzskaiti un uzraudzību, riska mazināšanas pasākumiem, likviditātes un pašu kapitāla pasākumiem un citiem pasākumiem, kas izmantoti, lai mazinātu CET 1 pārvērtēšanas risku.

47

ECB, īstenojot Regulas Nr. 1024/2013 16. panta 1. punkta c) apakšpunktā un 16. panta 2. punkta d) apakšpunktā piešķirtās pilnvaras, pirmajā posmā noteica, vai prasītājai ir risks, ka tai tiks pārvērtēts CET 1, un otrajā posmā pārbaudīja prasītājas individuālo situāciju, lai noteiktu, vai tās īstenotie pasākumi, stratēģijas, procesi un mehānismi, kā arī tās pašu kapitāls un likviditāte nodrošina pareizu pārvaldību un CET 1 pārvērtēšanas riska segšanu.

48

Tādējādi pēc riska kvantitatīvās noteikšanas ECB otrajā posmā novērtēja, vai prasītājas rīcībā esošie CET 1 nodrošina pareizu CET 1 pārvērtēšanas riska pārvaldību un segumu, un izmantoja pieeju piecos posmos.

49

Pirmkārt, ECB izvērtēja, vai prasītāja daļēji sedz CET 1 pārvērtēšanas risku ar CET 1, kas tai jau bija jāglabā saskaņā ar piemērojamo kapitāla regulējumu un kas varētu palīdzēt segt šo risku. Otrkārt, tā pārbaudīja, vai prasītājas esošais CET 1, kas pārsniedz viņai piemērojamo vispārējā kapitāla regulējumu, varētu segt CET 1 pārvērtēšanas risku. Treškārt, ECB izvērtēja, vai nodrošinājumiem, kas sniegti NMS, varētu tikt piešķirta pozitīva ekonomiskā vērtība no prudenciālās uzraudzības viedokļa un tādējādi tā var samazināt sekas, ko NMS uzņemšanās un atbilstošo nodrošinājumu piešķiršana rada attiecībā uz CET 1 spēju segt riskus. Ceturtkārt, ECB izvērtēja, vai pastāv atliktā nodokļa aktīvi vai pasīvi, kas var samazināt CET 1 pārvērtēšanas līmeni, un, piektkārt, ECB pārbaudīja, vai pastāv citi apstākļi vai citi īpaši pasākumi, kurus piemērojusi prasītāja un kuri varētu mazināt CET 1 pārvērtēšanas risku.

50

Pēc iepriekš aprakstītās pašu kapitāla pārbaudes ECB pārbaudīja, vai prasītājas esošā likviditāte nodrošina pareizu identificētā riska pārvaldību un segumu.

51

Turklāt ECB pārbaudīja, vai un kā prasītājas ieviestie pasākumi, stratēģijas, procesi un mehānismi nodrošina pareizu CET 1 pārvērtēšanas riska pārvaldību un segumu.

52

Visbeidzot ECB secināja, ka ieviestie pasākumi, stratēģijas, procesi un mehānismi, kā arī pašu kapitāls un likviditāte, kas bija prasītājas rīcībā, nenodrošina pareizu pārvaldību un identificētā riska segumu, kas pamatoja atskaitīšanas pasākumu.

53

Jākonstatē, ka no tā izriet, ka ECB ir ņēmusi vērā Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 1. punkta f) apakšpunktā un 16. panta 1. punkta c) apakšpunktā minētos būtiskos apstākļus un ka tā ir veikusi prasītājas situācijas individuālu pārbaudi.

54

Turklāt ir jānoraida prasītājas arguments, saskaņā ar kuru ECB neesot pierādījusi tai piemītošu risku, jo identificētais risks esot “piemītošs” visām iestādēm, kas izmanto NMS, līdz ar to ECB veiktā pārbaude patiesībā esot tikai “fasāde”, kuras mērķis ir radīt vispārpiemērojamu normu.

55

Pirmkārt, jānorāda, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, ECB ir identificējusi tai raksturīgu risku. Patiešām, pildot prudenciālās uzraudzības uzdevumu, ECB vispirms ņēma vērā prasītājas izmantoto grāmatvedības metodi kā faktu citu faktu starpā, lai noteiktu, vai un kā prasītāja pārvalda un sedz prudenciālos riskus, kas radās, uzņemoties NMS un piešķirot nodrošinājumu.

56

Tādējādi ECB konstatēja, ka prasītāja ir izvēlējusies izmantot kombinēto grāmatvedības uzskaiti, kas izpaužas kā NMS ārpusbilances uzrādīšana, vienlaikus savā bilancē kā aktīvu – atmaksāšanas prasījumu – norādot summas, kas iemaksātas kā nodrošinājums, to kopējās nominālvērtības apmērā. No ECB viedokļa šāda izvēle nozīmēja, ka iemaksas noguldījumu garantiju sistēmā un vienotajā noregulējuma fondā neatspoguļotos bilancē, kā rezultātā rastos CET 1 pārvērtēšanas risks.

57

Otrkārt, ir jākonstatē, ka ECB nav izstrādājusi nevienu vispārpiemērojamu normu, jo NMS iegrāmatošana un ar to saistītā garantija ir specifiska katrai iestādei un piemērojamie grāmatvedības noteikumi atstāj prasītājai zināmu rīcības brīvību vai pat zināmu izvēli.

58

Šajā ziņā, kā norāda ECB, ir iespējamas vairākas izvēles, vai nu lai izvairītos no šī riska, vai arī lai to novērstu ar citiem līdzekļiem, ko var noteikt, tikai pamatojoties uz individuālu izvērtējumu.

59

Tādējādi maksājumu saistības var atspoguļot bilancē kā saistības vai nodrošinājuma līgumu peļņas un zaudējumu aprēķinā. Iestāde, kas piemēro šādu režīmu, reģistrētu zaudējumus, jo no tās CET 1 tiktu atskaitīta līdzvērtīga summa saistību uzņemšanās brīdī. Tāpat ir iespējams neatspoguļot bilancē NMS kā pasīvus, t.i., uzskatīt to par ārpusbilances posteni, un tajā pašā laikā kā bilances aktīvus iegrāmatot naudas līdzekļus, kas sniegti kā nodrošinājums, – kā aktīvu atmaksāšanas prasījumu pret VNF. Šāda grāmatvedības uzskaite nenozīmē CET 1 elementu samazināšanos, lai gan nodrošinājums nav attiecīgās iestādes rīcībā. Tāpat no prudenciālās uzraudzības viedokļa ir iespējams veikt brīvprātīgu samazinājumu saskaņā ar Regulas Nr. 575/2013 3. pantu vai arī uzskatīt, ka bilancē reģistrētie aktīvi, kas ir prasījums atmaksāt garantijas ietvaros iemaksātās summas, rada risku, kuram ir jāpiešķir īpašs svērums, kas radīs pašu kapitāla prasības un līdz ar to daļēji nosedz CET 1 pārvērtēšanas risku.

60

Visas šīs iespējas jo īpaši atspoguļotas saistībā ar SREP ietvaros pieņemtajiem lēmumiem par 2022. gadu, kurus ECB iesniedza procesa organizatoriskā pasākuma rezultātā un kuri pierāda, ka dažādo iestāžu, kas ir pievienojušās NMS, individuālās situācijas pārbaude ir likusi izdarīt atšķirīgus secinājumus. Proti, tās summas, kuras ir ieguldītas kā nodrošinājums un līdz ar to ir kļuvušas nepieejamas, ir tikušas daļēji atskaitītas, pilnībā atskaitītas vai netika veikta nekāda atskaitīšana atkarībā no konkrētām iestādēm.

61

Tādēļ no visa iepriekš izklāstītā izriet, ka pirmais pamats ir jānoraida.

Par otro pamatu, kas attiecas uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā un labas pārvaldības principa pārkāpumu

62

Prasītāja pārmet ECB, ka tā ir pārkāpusi labas pārvaldības principu un ir pieņēmusi principiālu lēmumu, kurā faktiski nav ņemta vērā iestādes īpašā situācija, it īpaši prudenciālās drošības un likviditātes ziņā, un tādējādi ir pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā par NMS piemērojamo prudenciālo režīmu. Izslēdzot “drošības rezerves”, lai novērtētu, vai prasītāja varēja reaģēt uz NMS iespējamo risku, ECB esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā. Tāpat, uzskatot, ka ar likviditāti saistītais risks ir nesaraujami saistīts ar NMS ārpusbilances uzskaiti un to nevarēja novērst neviena alternatīva atskaitīšanas pasākumam – it īpaši papildu likviditātes prasība, ECB esot ieņēmusi principiālu nostāju, neizvērtējot riska esamību attiecībā uz prasītāju. Prasītāja arī uzskata, ka ECB ir apgriezusi pierādīšanas pienākumu un ka tā nav ņēmusi vērā atbildes uz anketu, jo tās nav ietekmējušas ECB galīgo nostāju.

63

ECB uzsver, ka prasītājas argumenti ir balstīti uz risku, kāds tai rastos, ja tiktu pieprasīts veikt maksājumu saistībā ar NMS, lai gan tās identificētais risks bija prasītājas CET 1 pārvērtēšana. Tā arī uzskata, ka tā ir pareizi novērtējusi prasītājas pašu kapitāla un likviditātes pietiekamību, ņemot vērā identificēto risku.

64

Šajā lietā no prasītājas rakstveida apsvērumiem izriet, ka tā pārmet ECB labas pārvaldības principa pārkāpumu, jo tā esot balstījusies uz abstraktiem apsvērumiem un riskiem, kuru iespējamība nav tikusi izvērtēta. ECB neesot pārbaudījusi, vai NMS pieprasījums varētu vai nevarētu radīt prasītājai nestabilu situāciju, un esot sniegusi vispārēju un standarta pamatojumu.

65

No pastāvīgās judikatūras izriet, ka, ja kompetentajai iestādei ir rīcības brīvība, tiesas kontrolei, kas Vispārējai tiesai ir jāveic attiecībā uz apstrīdētā lēmuma motīvu pamatotības pārbaudi, nav jāizraisa tas, ka kompetentās iestādes vērtējums tiek aizstāts ar Vispārējās tiesas vērtējumu, bet tās mērķis ir pārbaudīt, vai apstrīdētais lēmums nav balstīts uz būtībā nepareiziem faktiem un vai tajā nav pieļauta tiesību kļūda, acīmredzama kļūda vērtējumā vai pilnvaru nepareiza izmantošana (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 4. maijs, ECB/Crédit lyonnais, C‑389/21 P, EU:C:2023:368, 55. punkts un tajā minētā judikatūra).

66

Šajā sakarā no pastāvīgās judikatūras izriet, ka Savienības tiesai ir jāpārbauda ne vien izvirzīto pierādījumu materiālā precizitāte, uzticamība un konsekvence, bet arī jākontrolē, vai šie pierādījumi veido visas atbilstošās informācijas kopumu, kas ir jāņem vērā, lai izvērtētu sarežģītu situāciju, un vai šo pierādījumu raksturs ļauj pamatot no tiem izdarītos secinājumus (skat. spriedumu, 2023. gada 4. maijs, ECB/Crédit lyonnais, C‑389/21 P, EU:C:2023:368, 56. punkts un tajā minētā judikatūra).

67

No pastāvīgās judikatūras arī izriet, ka, ja iestādēm ir šāda rīcības brīvība, Savienības tiesību sistēmas sniegto garantiju ievērošanai administratīvajos procesos ir vēl jo būtiskāka nozīme. Starp šīm garantijām, ko Savienības tiesību sistēma piešķir administratīvajos procesos, jo īpaši ir labas pārvaldības princips, ar kuru ir saistīts kompetentās iestādes pienākums rūpīgi un objektīvi pārbaudīt visus attiecīgos lietas faktus (spriedumi, 1991. gada 21. novembris, Technische Universität München, C‑269/90, EU:C:1991:438, 14. punkts, un 2012. gada 29. marts, Komisija/Igaunija, C‑505/09 P, EU:C:2012:179, 95. punkts).

68

Jāatgādina, ka ECB identificētais risks ir CET 1 pārvērtēšanas risks un atskaitīšanas pasākuma mērķis ir novērst šo risku, nevis novērst riskus, ko rada iespējamais pieprasījums veikt maksājumu saistībā ar NMS. CET 1 pārvērtēšanas risks izriet no tā, ka nav pieejamas summas, kas iemaksātas kā prasītājas uzņemto saistību nodrošinājums. Turklāt prasītāja savos procesuālajos rakstos nekad nav apstrīdējusi ne šo summu nepieejamību, ne arī identificēto risku. Lai gan pastāv saikne starp identificēto risku un NMS uzņemšanos, CET 1 pārvērtēšanas risks ir cits risks, nevis tas, kas saistīts ar pieprasījumu veikt maksājumu saistībā ar NMS. Risks, ko rada pieprasījums veikt maksājumu saistībā ar NMS, attiecīgajai iestādei nozīmē risku ciest zaudējumus pēc tam, kad NMS ir pieprasīts un ārpusbilances NMS kļūst par faktiskiem izdevumiem, kas rada zaudējumus, kuri ir jāatspoguļo tās peļņas un zaudējumu pārskatā.

69

No tā izriet, ka ECB nebija pienākuma pārbaudīt, vai prasītāja varēja uzņemties risku, ka tai tiks pieprasīts iemaksāt par NMS. Līdz ar to prasītājas pārmetums, kas balstīts uz labas pārvaldības principu, ka ECB neesot pārbaudījusi, vai tās individuālā situācija nodrošina tāda riska segumu, kas atšķiras no ECB konstatētā, ir neiedarbīgs.

70

Argumenti, saskaņā ar kuriem ECB esot apgriezusi pierādīšanas pienākumu un neesot ņēmusi vērā prasītājas anketā sniegto informāciju, ir jānoraida.

71

Jāatzīst, ka ECB ir jāpierāda riska esamība. Tomēr tā to var darīt, tikai pamatojoties uz specifisku, katrai kredītiestādei “raksturīgu” informāciju. Šī iemesla dēļ tika nosūtīta detalizēta anketa, lai iegūtu informāciju, kas nepieciešama, lai novērtētu prasītājas individuālo situāciju. Proti, minētā anketa iekļaujas ECB Regulas (ES) Nr. 468/2014 (2014. gada 16. aprīlis), ar ko izveido vienotā uzraudzības mehānisma pamatstruktūru Eiropas Centrālās bankas sadarbībai ar nacionālajām kompetentajām un norīkotajām iestādēm (“VUM pamatregula”) (OV 2014, L 141, 1. lpp.), 28. panta 3. punktā paredzētā sadarbības pienākuma ietvaros. Šajā tiesību normā ir paredzēts, ka prasītājai prudenciālās uzraudzības procedūrā, kā tas ir šajā lietā, ir pienākums palīdzēt ECB noskaidrot faktus. Tādējādi aptaujas anketas rezultātā ECB netika atbrīvota no individuālas pārbaudes veikšanas un netika apgriezts pierādīšanas pienākums. Gluži pretēji, pamatojoties uz saņemto informāciju, ECB veica savu analīzi, identificēja risku un attiecībā uz prasītāju nonāca pie secinājuma, ka minētais risks nav segts, tādējādi pamatojot atskaitīšanas pasākumu un ziņošanas pienākumu.

72

Attiecībā uz ziņošanas pienākumu ir jākonstatē, ka šāds pasākums ir iespējams, pamatojoties uz Regulas Nr. 1024/2013 16. panta 2. punkta j) apakšpunktu. Tas, ka informācija ir jāsniedz, izmantojot veidni COREP C 01.00, 0529. rinda, ID 1.1.1.28 “CET 1 pašu kapitāla elementi vai atskaitījumi – citi”, kā noteikts Komisijas Īstenošanas Regulas (ES) 2021/451 (2020. gada 17. decembris), ar ko nosaka īstenošanas tehniskos standartus Regulas Nr. 575/2013 piemērošanai attiecībā uz iestāžu sniegtajiem uzraudzības pārskatiem un atceļ Īstenošanas Regulu (ES) Nr. 680/2014 (OV 2021, L 97, 1. lpp.), I pielikumā, pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, neļauj secināt, ka runa ir par pasākumu, kas ietilpst “pirmajā pīlārā”. Kā izriet no apstrīdētajiem lēmumiem, šī pielikuma izmantošana izskaidrojama ar to, ka minētajā īstenošanas regulā šajā posmā nav paredzēts konkrēts punkts informācijas sniegšanai saskaņā ar prasībām, ko ECB noteikusi, īstenojot Regulas Nr. 1024/2013 16. panta 2. punkta d) apakšpunktā minētās pilnvaras.

73

Attiecībā uz argumentu, saskaņā ar kuru ECB esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, jo tā esot noliegusi “drošības rezervju” nozīmi, lai novērtētu, vai prasītāja varēja novērst risku, kuram tā varētu būt pakļauta, uzņemoties NMS un iegrāmatojot to ārpus bilances, ir jānorāda, ka ECB ir izvērtējusi šo aspektu. Tā secināja, ka minētās rezerves, proti, prasītājas pašu kapitāls, kas pārsniedz minimālās normatīvās prasības un ieteikumu par pašu kapitālu saskaņā ar “otro pīlāru”, nevar uzskatīt par pašu kapitālu, kas paredzēts, lai segtu CET 1 pārvērtēšanas risku. Šajā ziņā no apstrīdētajiem lēmumiem izriet un prasītāja nav apstrīdējusi to, ka prasītāja var brīvi izmantot “drošības rezerves” jebkādam riskam, nevis konkrēti ar NMS saistītajam riskam. Tāpat tai saglabāta brīvība sadalīt “drošības rezerves”, izmantojot atļautu peļņas sadali, jebkurā brīdī pirms riska iestāšanās, izņemot gadījumus, kad ECB pieprasa atskaitījumu vai aizliedz peļņas sadali. Turklāt prasītāja nav paziņojusi par jebkādām juridiskajām saistībām, kas tai liegtu brīvi izmantot tās “drošības rezerves” citiem mērķiem, nevis NMS riska segšanai. Turklāt, tāpat kā ECB, ir jāatzīmē, ka prasītāja, šķiet, sajaukusi pārvērtēšanas risku ar tā iespējamajām sekām. CET 1 pārvērtēšanas risks ir potenciāli pārvērtēts CET 1 attiecībā pret prasītājas faktisko zaudējumu absorbcijas spēju, kas varētu ļaut tai slēgt riska darījumus, kuri nav segti ar pašu kapitālu. Lai gan “drošības rezerves”, ko veido CET 1, var segt zaudējumus, kas rodas šo riska darījumu rezultātā, tās nesedz paša CET 1 pārvērtēšanas risku.

74

Līdz ar to prasītājas arguments par “drošības rezervēm” un apgalvojums, ka ECB tās neesot ņēmusi vērā, nevar tikt atbalstīts.

75

Tāpat nevar atbalstīt pārmetumu attiecībā uz likviditāti. Prasītāja uzskata, ka ECB esot ieņēmusi principiālu nostāju, neizvērtējot riska esamību attiecībā uz prasītāju. Proti, ECB esot uzskatījusi, ka ar likviditāti saistītais risks ir nesaraujami saistīts ar NMS ārpusbilances uzskaiti un to nevarēja novērst neviena alternatīva atskaitīšanas pasākumam – it īpaši papildu likviditātes prasība.

76

Šajā ziņā ir jānorāda, ka apstrīdētajos lēmumos ECB ir uzskatījusi, ka prasītājas rīcībā esošie likvīdie aktīvi nav būtiski, lai nodrošinātu ar NMS saistītā riska pareizu pārvaldību un pienācīgu segumu. Proti, kā izriet no 2022. gada 2. februāra lēmuma 3.10.4. punkta un 2022. gada 21. decembra lēmuma 3.9.4. punkta, NMS pieprasīšanas gadījumā vai nu attiecīgās prudenciālās uzraudzības iestādes piegādātu skaidru naudu apmaiņā pret nodrošinājuma atgūšanu līdzsvara atjaunošanai, vai arī VNF, valsts noregulējuma fonds vai noguldījumu garantiju sistēma tieši izmantotu nodrošinājumu. Tas nekādā gadījumā neietekmētu kredītiestādes neto likviditāti. Jebkurā gadījumā naudas aizplūšana būtu notikusi jau tad, kad nodrošinājums sākotnēji tiktu sniegts, un tāpēc ar likviditāti saistītais risks jau būtu īstenojies, kā tas atspoguļojas attiecīgo struktūru veiktajā nodrošinājuma likviditātes riska pārvaldībā.

77

Ir jākonstatē, ka ir nozīme vērtējumam, saskaņā ar kuru, tā kā nodrošinājuma depozīts jau bija veikts, šī darījuma ietekmi uz likviditāti prasītāja jau bija ņēmusi vērā un ietekme uz likviditātes rādītājiem jau bija īstenojusies. Turklāt no prasītājas rakstveida apsvērumiem arī izriet, ka tā atzīst to, ka tas, ka NMS tiek nodrošinātas ar garantiju skaidras naudas iemaksu veidā, nozīmē, ka naudas līdzekļu aizplūšana jau ir notikusi un ka tādējādi sniegtā garantija neradīs papildu līdzekļu aizplūšanu no prasītājas attiecībā uz NMS.

78

ECB arī pārbaudīja, vai papildu likviditātes turēšana mazinātu bažas par riskiem, kas saistīti ar NMS.

79

Šajā ziņā ECB apstrīdētajos lēmumos, ņemot vērā prasītājas sniegto informāciju, secināja, ka papildu likviditāte nenosedz CET 1 pārvērtēšanas risku. Papildu likviditātes nodrošināšanai būtu netieša ietekme uz kapitāla risku, jo likviditātei parasti tiek piešķirts zems riska svērums. Tomēr šī pozitīvā ietekme jau esot automātiski ņemta vērā prasītājas sistēmās, kas nosaka svērtos aktīvus atkarībā no riska. Tas, ka šī ietekme arī tiktu atspoguļota, aprēķinot atskaitījumu par NMS risku, būtu līdzvērtīgi pozitīvas ietekmes, kas izriet no papildu naudas līdzekļu turēšanas, divkāršai uzskaitei.

80

Ņemot vērā identificēto risku, minētajā argumentācijā nav pieļauta kļūda.

81

Tas, ka šī argumentācija attiecas arī uz citām kredītiestādēm, kas pievienojas NMS, nenozīmē, ka ECB nav veikusi prasītājas individuālās situācijas pārbaudi un ka tā būtu sniegusi vispārīgu un standarta pamatojumu, pārkāpjot labas pārvaldības principu.

82

No iepriekš minētā izriet, ka otrais pamats ir jānoraida.

Par trešo pamatu, kas attiecas uz kļūdu tiesību piemērošanā, kura izriet no tā, ka tiesiskajam regulējumam attiecībā uz NMS izmantošanu esot atņemta lietderīgā iedarbība

83

Prasītāja apgalvo, ka ar apstrīdētajiem lēmumiem liegta jebkāda lietderīgā iedarbība, kas attiecas uz NMS izmantošanu.

84

Pirmkārt, NMS atšķirīga grāmatvedības uzskaite un prudenciālais režīms (kas nerada pamatu izdevumu iegrāmatošanai tās pārskatos) salīdzinājumā ar tiešajām naudas iemaksām (kas ir pamats grāmatvedības uzskaitei tā pārskatos) atbilstot likumdevēja mērķim saglabāt iemaksu veicošo iestāžu spēju finansēt reālo ekonomiku. Nosakot nediferencētu prudenciālu režīmu NMS un naudas iemaksām, ar apstrīdētajiem lēmumiem tiekot apdraudēts likumdevēja noteiktais līdzsvars starp vienoto noregulējuma fondu un noguldījumu garantiju sistēmu finansēšanu, no vienas puses, un reālās ekonomikas finansēšanu, no otras puses, un tajos neesot ņemtas vērā šo abu iemaksu kategoriju atšķirības būtībā.

85

Otrkārt, atskaitīšanas pasākums esot pretrunā likumdevēja izvirzītajiem elastīguma, ātruma un efektivitātes mērķiem, kā tas izriet no banku savienības pamatā esošo tiesību aktu rašanās vēstures un parlamentāro debašu lasījuma, jo tas apgrūtinot ex ante iemaksu veikšanu vienotajā noregulējuma fondā un noguldījumu garantiju sistēmā.

86

ECB apstrīd prasītājas argumentus.

87

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī tās konteksts un šo normu ietverošā tiesiskā regulējuma mērķis (spriedums, 2012. gada 26. janvāris, ADV Allround, C‑218/10, EU:C:2012:35, 26. punkts; skat. arī spriedumu, 2012. gada 19. jūlijs, A, C‑33/11, EU:C:2012:482, 27. punkts un tajā minētā judikatūra).

88

Nav strīda par to, ka papildus ex ante naudas iemaksām NMS var izmantot, lai veiktu iemaksas vienotajā noregulējuma fondā un noguldījumu garantiju sistēmā, ņemot vērā skaidro formulējumu:

–

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 806/2014 (2014. gada 15. jūlijs), ar ko izveido vienādus noteikumus un vienotu procedūru kredītiestāžu un noteiktu ieguldījumu brokeru sabiedrību noregulējumam, izmantojot vienotu noregulējuma mehānismu un vienotu noregulējuma fondu, un groza Regulu (ES) Nr. 1093/2010 (OV 2014 L 225, 1. lpp.);

–

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2014/59/ES (2014. gada 15. maijs), ar ko izveido kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību atveseļošanas un noregulējuma režīmu un groza Padomes Direktīvu 82/891/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/24/EK, 2002/47/EK, 2004/25/EK, 2005/56/EK, 2007/36/EK, 2011/35/ES, 2012/30/ES un 2013/36/ES, un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1093/2010 un (ES) Nr. 648/2012 (OV 2014, L 173, 190. lpp.);

–

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2014/49/ES (2014. gada 16. aprīlis) par noguldījumu garantiju sistēmām (OV 2014, L 173, 149. lpp.).

89

Šajā ziņā Regulas Nr. 806/2014 70. panta 3. punktā ir precizēts, ka “starp pieejamiem finanšu līdzekļiem, kas jāņem vērā, lai sasniegtu 69. pantā noteikto mērķapjomu, var būt [NMS], kuras ir pilnībā nodrošinātas ar trešo personu tiesībām neapgrūtinātiem zema riska aktīviem, ar kurām var brīvi rīkoties un kuras ir atvēlētas vienīgi [VNV] izmantošanai 76. panta 1. punktā noteiktajā nolūkā”, un ka “minēto [NMS] daļa nepārsniedz 30 % no kopējām iemaksām, kas piesaistītas saskaņā ar šo pantu”. Direktīvas 2014/59 103. panta 3. punkta teksts pēc satura ir identisks minētās regulas 70. panta 3. punkta tekstam. Visbeidzot, attiecībā uz noguldījumu garantiju sistēmām Direktīvas 2014/49 10. panta 3. punktā ir paredzēta arī iespēja veikt ieguldījumu, izmantojot NMS.

90

Tomēr ir jākonstatē, ka iepriekš minētās tiesību normas neaplūko un to mērķis nav reglamentēt NMS grāmatvedības un uzraudzības apstrādi.

91

Tādējādi jautājums par attiecīgo tiesību normu lietderīgo iedarbību attiecas uz regulējuma, ar ko tiek ieviesti vienotā noregulējuma fondi un noguldījumu garantiju sistēmas un kas atļauj lietot NMS kā ieguldījumu tajos, saikni ar Regulu Nr. 575/2013 un Regulu Nr. 1024/2013, kurās attiecīgi ir paredzētas prudenciālās prasības un izveidots vienotais uzraudzības mehānisms. Tātad ir jānoskaidro, vai Regulas Nr. 575/2013 un Regulas Nr. 1024/2013 piemērošanas sekas var būt atsevišķu Regulas Nr. 806/2014 normu, tostarp 70. panta 3. punkta, lietderīgās iedarbības zaudēšana. Tas attiecas arī uz Direktīvu 2014/59, it īpaši tās 103. panta 3. punktu, kā arī uz Direktīvu 2014/49, tostarp tās 10. panta 3. punktu.

92

Šajā ziņā nevar secināt, ka likumdevējs būtu paredzējis, ka NMS izmantošana ļauj iestādēm, kas tās izmanto, uzņemties riskus, kurus nesedz pašu kapitāls.

93

Šāda interpretācija būtu pretrunā stingrākiem pasākumiem, kas veikti, reaģējot uz 2008. gada finanšu krīzi, kas izraisīja tiesiskā regulējuma un prudenciālās uzraudzības nostiprināšanu. Šajā kontekstā tika ieviesti arī noregulējuma mehānismi, kuru mērķis ir novērst iepriekš notikušu banku maksātnespēju negatīvās sekas un efektīvāk risinātu šo problēmu nākotnē.

94

Šajā ziņā saistībā ar pirmo un otro pamatu jau tika konstatēts, ka ECB, pamatojoties uz individuālu pārbaudi, varēja pamatoti secināt, ka prasītājai ir risks, ka tiks pārvērtēts CET 1, kurš izriet no veida, kā prasītāja uzskaita NMS un ar to saistīto garantiju, un tas nozīmē, ka tā var finansēt darbības, kuras netiek segtas no tās pašas līdzekļiem.

95

Turklāt nav pārliecinoši citāti no apsvērumiem, kas ir daļa no dokumentiem, ar kuriem ir pamatota banku savienība, vai [citāti] no parlamentārajām debatēm, uz kurām prasītāja atsaucas savos procesuālajos rakstos. Protams, tie liecina, ka likumdevējs ir mēģinājis panākt zināmu līdzsvaru starp prasībām, kas nepieciešamas banku savienības stabilitātei, no vienas puses, un bankām to komercdarbībā atstāto rīcības brīvību, no otras puses. Tomēr apsvērumi, uz kuriem atsaucas prasītāja, ir vispārpiemērojami un neattiecas uz NMS. Turklāt tās citētie fragmenti ir izlases un nepilnīgi, un no tiem nevar izdarīt secinājumus par grāmatvedības uzskaiti un iespējamām prudenciālajām sekām.

96

Piemēram, prasītājas atsaucei uz Regulas Nr. 1024/2013 18. apsvērumu, lai pamatotu savus argumentus saistībā ar šo pamatu un it īpaši tiem, kas attiecas uz grāmatvedības uzskaiti, nav nozīmes, jo citētais minētā apsvēruma izvilkums neatspoguļo to kopumā. No citētā teikuma izriet, ka ECB būtu pilnīgi jāņem vērā attiecīgie makroekonomiskie apstākļi dalībvalstīs, it īpaši kredītu piedāvājuma stabilitāte un sekmīgu darbību veicināšana ekonomikai kopumā. Tomēr iepriekšējā teikumā ir norādīts, ka ECB, pildot savus uzdevumus, ir jāizvairās no “bezrūpīgas rīcības [..] un no tā izrietoš[ās] pārmērīga riska uzņemšan[ās]” no kredītiestāžu puses.

97

Tas, ka ECB, pildot savus uzdevumus, ir jāņem vērā attiecīgie makroekonomiskie apstākļi, nenozīmē, ka tai ir liegts veikt korektīvus pasākumus individuālā līmenī, ja tas ir nepieciešams no prudenciālās uzraudzības viedokļa.

98

Tāpat saistībā ar atsauci uz 15. apsvērumu vienā no priekšlikuma par īstenošanas regulu attiecībā uz Regulu Nr. 806/2014 versijām (tagad – Padomes Īstenošanas Regula (ES) 2015/81 (2014. gada 19. decembris), ar ko nosaka vienādus Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 806/2014 piemērošanas nosacījumus attiecībā uz ex ante iemaksām VNF (OV 2015, L 15, 1. lpp.)), ko prasītāja min procesuālajos rakstos, – ir jānorāda, ka šai atsaucei nav nozīmes. Proti, tā saturs netika pārņemts īstenošanas regulas galīgajā redakcijā, kas drīzāk norāda uz to, ka likumdevējs to nav uzskatījis par lietderīgu.

99

Turklāt attiecībā uz argumentu, ka nediferencēta pieeja iznīcinot NMS lietderīgo iedarbību, ir jānorāda, ka no ECB pieņemtajiem lēmumiem, kas minēti šī sprieduma 60. punktā, izriet, ka citas banku iestādes, arī NMS izmantotāji, ir paredzējušas atšķirīgu grāmatvedības uzskaiti attiecībā uz to NMS un nodrošinājumam iemaksātajām summām, kas no prudenciālās uzraudzības viedokļa nerada nekādas problēmas. Turklāt tas drīzāk norāda, ka NMS ir to interesēs.

100

Šajā ziņā neatkarīgi no NMS grāmatvedības uzskaites ir jānorāda, ka summas, kas kā nodrošinājums iemaksātas vienotajā noregulējuma fondā vai noguldījumu garantiju sistēmā, rada procentus iestādēm, kas ir pievienojušās NMS, un tas ir priekšrocība salīdzinājumā ar ieguldījumu skaidrā naudā.

101

Turklāt tas, ka Regulā Nr. 575/2013 nav tiesību normu, kurās būtu tieši paredzēta īpaša NMS grāmatvedības uzskaites kārtība un uzraudzības pieeja, drīzāk pastiprina iepriekš minētos secinājumus.

102

Turklāt arī no Eiropas Banku iestādes (EBI) atzinuma izriet tas, ka, ieviešot NMS instrumentu, likumdevējs nav vēlējies piešķirt preferenciālu priekšrocību personām, kas pievienojušās NMS.

103

Šajā ziņā EBI uzskatīja, kā tas izriet no tās atbildēm uz komentāriem, kas izteikti apspriešanā par EBI pamatnostādņu par NMS projektu atbilstoši Direktīvai 2014/49, ka ne minētās direktīvas preambulas apsvērumos, ne pantos nav paredzēts, ka Savienības likumdevēja mērķis, ieviešot NMS, būtu piešķirt kredītiestādēm preferenciālu grāmatvedības uzskaites kārtību. Turklāt EBI uzskata, ka atšķirībā no tiešajiem naudas ieguldījumiem iestādes, kas pievienojušās NMS, var gūt labumu no minētajām saistībām, saglabājot ieņēmumus no summām, kas pārskaitītas kā garantija. Turklāt EBI uzskata, ka NMS piedāvā kredītiestādēm preferenciālu likviditātes režīmu (atspoguļots naudas plūsmas tabulā).

104

Lai gan EBI interpretācija nav saistoša, šajā gadījumā var būt nozīmīgi to ņemt vērā, jo EBI ir atsauces avots banku savienības jomā.

105

Turklāt arī pamatnostādnēs par NMS, kuras EBI ir izstrādājusi saskaņā ar Direktīvas 2014/49 10. panta 3. punkta otro daļu un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1093/2010 (2010. gada 24. novembris), ar ko izveido EBI, groza Lēmumu Nr. 716/2009/EK un atceļ Komisijas Lēmumu 2009/78/EK (OV 2010, L 331, 12. lpp.), 16. pantu, ir apstiprināts, ka NMS un kā nodrošinājumu iemaksāto summu grāmatvedības uzskaites kārtība var būt iemesls prudenciālu pasākumu veikšanai.

106

Tātad prasītājas piedāvātā interpretācija un līdz ar to trešais pamats kopumā ir jānoraida.

Par ceturto pamatu, kas attiecas uz samērīguma principa pārkāpumu

107

Vispirms prasītāja atgādina, ka potenciālais risks, ko rada NMS, var iestāties tikai tad, ja tiek izteikts pieprasījums veikt maksājumu, un ka šis risks, kura iestāšanās ir hipotētiska, jo iespējamība, ka tiks pieprasīts NMS maksājums, ir maza, jebkurā gadījumā tiek segts, pareizi piemērojot prudenciālās prasības, piemēram, riska svērtos aktīvus (risk weighted assets). No tā izrietot, ka ECB neesot ņēmusi vērā prasītājas īpašo situāciju, ka atskaitīšanas pasākums esot nepamatots un šī iemesla dēļ pārkāpts samērīguma princips.

108

Turpinājumā ECB, pamatojoties uz principiālu nostāju, esot noraidījusi jebkādus alternatīvus pasākumus atskaitīšanas pasākumam, aizbildinoties ar to, ka bez atskaitījumiem tirgus dalībniekiem paziņotā CET 1 summa neatspoguļotu faktisko zaudējumu absorbcijas spēju.

109

Tādējādi prasītāja uzskata, ka atskaitīšanas pasākuma noteikšana, kas tai rada negatīvas sekas, ir acīmredzami neatbilstoša un nesamērīga ar izvirzīto mērķi – uzraudzības vajadzībām iegūt pietiekamu informāciju par riskiem.

110

Visbeidzot, prasītāja apgalvo, ka ECB, atbildot uz tās apsvērumiem, ir atzinusi, ka tās pašu kapitāla pietiekamība, kas šajā gadījumā novērtēta kā “vidēji zema riska”, ir nebūtisks parametrs. Tā secina, ka tādējādi ECB atzīst, ka pat iestādei ar atbilstošu kapitāla stāvokli tiktu piemērots tāds pats atskaitīšanas pasākums, kas ir pretrunā samērīguma principam.

111

ECB apstrīd prasītājas argumentus.

112

Vispirms būtu jāpatur prātā, ka atbilstoši LES 5. panta 4. punktam saskaņā ar samērīguma principu Eiropas Savienības rīcības saturs un forma ir samērīgi ar Līgumu mērķu sasniegšanai nepieciešamo. Savienības iestādēm ir jāpiemēro samērīguma princips atbilstoši LESD pievienotajam Protokolam Nr. 2 par subsidiaritātes principa un samērīguma principa piemērošanu.

113

Piemērojot pastāvīgo judikatūru, samērīguma princips, kas ir viens no vispārējiem Savienības tiesību principiem, prasa, lai Savienības iestāžu tiesību akti būtu piemēroti attiecīgajā tiesiskajā regulējumā noteikto leģitīmo mērķu sasniegšanai un tie nepārsniegtu šo mērķu sasniegšanai vajadzīgās robežas, un, ja ir iespēja izvēlēties starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, ir jāizvēlas vismazāk apgrūtinošais un tā radītie traucējumi nedrīkst būt nesamērīgi ar sasniedzamajiem mērķiem (skat. spriedumu, 2017. gada 16. maijs, Landeskreditbank Baden‑Württemberg/ECB, T‑122/15, EU:T:2017:337, 67. punkts un tajā minētā judikatūra).

114

Turklāt Tiesa uzskata, ka pasākuma samērīguma vērtējumam ir jābūt līdzsvarotam ar novērtējuma brīvības ievērošanu, kas eventuāli ir atzīta Savienības iestādēm saistībā ar tā ieviešanu (skat. spriedumu, 2019. gada 8. maijs, Landeskreditbank Baden‑Württemberg/ECB, C‑450/17 P, EU:C:2019:372, 53. punkts un tajā minētā judikatūra).

115

Šajā lietā pēc tam, kad ECB bija konstatējusi, ka nenodrošināta riska esamība rada Regulas Nr. 1024/2013 16. panta 1. punkta c) apakšpunktā minēto problemātisko situāciju un ka, lai atrisinātu šo problēmu, tā var īstenot pilnvaras, kas tai piešķirtas ar šīs pašas regulas 16. panta 2. punkta d) apakšpunktu, lai pieprasītu attiecīgajai iestādei piemērot saviem aktīviem īpašu uzkrājumu veidošanas politiku vai īpašu režīmu pašu kapitāla prasību ziņā, tā pārbaudīja atskaitīšanas pasākuma samērīgumu.

116

Pirmkārt, ECB noteica, ka atskaitīšanas prasība ir piemērota, lai novērstu CET 1 pārvērtēšanas risku, jo tā konkrēti novērš jau radušos saimniecisko resursu zaudējumus. Otrkārt, ECB izvērtēja, vai atskaitīšanas prasība ir nepieciešama un, it īpaši, vai pastāv citi alternatīvi, mazāk apgrūtinoši pasākumi, ar kuriem tādā pašā veidā varētu sasniegt mērķi deklarēt tikai tādus CET 1, kuri var izturēt riskus.

117

ECB uzskatīja, ka šis mērķis netiks sasniegts, izmantojot citus pasākumus “otrā pīlāra” ietvaros saskaņā ar Regulas Nr. 1024/2013 16. panta 2. punkta a) apakšpunktu, kas attiecas uz pašu kapitāla prasību palielināšanu, un i) apakšpunktu, kas attiecas uz dividenžu sadales ierobežojumu.

118

Ir jākonstatē, ka ECB veiktā atskaitīšanas pasākuma samērīguma pārbaude ir bijusi strukturēta un pareizi veikta. Šī pārbaude nav prettiesiska, un tajā nav pieļautas kļūdas. Turklāt šo ECB pamatojumu neatspēko prasītājas izvirzītie argumenti.

119

Pirmkārt, argumentam, ka pieprasījuma samaksāt NMS faktiskā iestāšanās joprojām ir ļoti hipotētiska, nav nozīmes attiecībā uz identificēto risku.

120

Otrkārt, tā kā ECB ir pārbaudījusi un pēc tam noraidījusi atskaitīšanas pasākumam alternatīvus pasākumus, prasītāja nevar izdarīt secinājumu, ka noteiktais pasākums ir nepiemērots un nesamērīgs, lai iegūtu informāciju par riskiem. Katrā ziņā prasītāja nav paskaidrojusi, kāpēc ECB pamatojums šajā ziņā būtu kļūdains. Turklāt atskaitīšanas pasākuma mērķis ir atlīdzināt jau radušos saimniecisko resursu zaudējumus, un tas, ka tirgus vai uzraudzības iestādēm tiktu paziņots precīzs prasītājas CET 1 zaudējumu absorbcijas līmenis, būtu tikai netiešas noteiktā pasākuma sekas, nevis mērķis pats par sevi.

121

Treškārt, tas, ka pašu kapitāla pietiekamība tika novērtēta kā “vidēji zema riska”, nenozīmē, ka piemērotais atskaitīšanas pasākums būtu nesamērīgs, un katrā ziņā ir jānorāda, ka šī kvalifikācija nenovērš konstatēto pārvērtēšanas risku.

122

No iepriekš minētā izriet, ka ceturtais pamats un līdz ar to prasība kopumā ir jānoraida.

Par tiesāšanās izdevumiem

123

Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus atbilstoši ECB prasījumiem.

1)

Prasību noraidīt.

2)

BNP Paribas atlīdzina tiesāšanās izdevumus.