I.

Ievads

1.

2017. gadā Poste Tutela SpA (turpmāk tekstā – “Poste Tutela”), kas tolaik bija Poste Italiane SpA (turpmāk tekstā – “Poste Italiane”) pilnībā piederošs meitasuzņēmums, izdeva paziņojumu par līgumu. Paziņojuma par līgumu mērķis bija izstrādāt pamatnolīgumus par apsaimniekošanas, uzņemšanas un piekļuves uzraudzības pakalpojumiem Poste Italiane un citu grupas sabiedrību birojiem.

2.

Pegaso Srl Servizi Fiduciari, Sistemi di Sicurezza Srl un YW lūdza iesniedzējtiesai atcelt šo paziņojumu par līgumu. Šīs procedūras ietvaros iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai paziņojumā par līgumu paredzētās darbības ietilpst Direktīvas 2014/25/ES  ( 2 ) (turpmāk tekstā – “Komunālo pakalpojumu direktīva”) vai Direktīvas 2014/24/ES  ( 3 ) (turpmāk tekstā – “Publiskā sektora direktīva”) piemērošanas jomā.

3.

Tomēr pēc lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegšanas apstrīdētais paziņojums par līgumu tika atsaukts. Šis apstāklis liek uzdot vispirms atbildamu jautājumu par to, vai Tiesai joprojām ir pamats izskatīt šo lietu. Konkrētāk, vai pietiek ar to, ka iesniedzējtiesai vēl ir jālemj par tiesāšanās izdevumiem, lai varētu konstatēt, ka ir jāatbild uz lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu uzdotajiem jautājumiem?

II.

Tiesiskais regulējums

A.

Savienības tiesības

1.

Publiskā sektora direktīva

4.

Publiskā sektora direktīvas 10. apsvērumā ir teikts:

5.

Saskaņā ar Publiskā sektora direktīvas 1. panta 1. punktu:

6.

Šīs direktīvas 2. panta 1. punktā ir noteikts:

7.

Saskaņā ar Publiskā sektora direktīvas 7. pantu:

2.

Komunālo pakalpojumu direktīva

8.

Komunālo pakalpojumu direktīvas 16. apsvērums ir formulēts šādi:

9.

Šīs direktīvas 19. apsvērums ir formulēts šādi:

10.

Komunālo pakalpojumu direktīvas 1. panta 1. punktā ir noteikts:

11.

Saskaņā ar 4. panta 1. punktu “līgumslēdzēji” ir “subjekti:

12.

Saskaņā ar Komunālo pakalpojumu direktīvas 4. panta 2. punktu:

13.

Saskaņā ar 5. panta 4. punktu:

14.

Komunālo pakalpojumu direktīvas 13. panta 1. punktā ir noteikts:

15.

Saskaņā ar 13. panta 2. punkta b) apakšpunktu “pasta pakalpojumi” ir “pakalpojumi, kas ietver pasta sūtījumu muitošanu, šķirošanu, maršrutizēšanu un piegādi. Tas ietver gan pakalpojumus, kas ietilpst, gan pakalpojumus, kas neietilpst universālā pakalpojuma piemērošanas jomā, kā noteikts saskaņā ar Direktīvu 97/67/EK”. Saskaņā ar c) apakšpunktu “citi pakalpojumi, kas nav pasta pakalpojumi”, ir pasta pakalpojumu pārvaldība (pakalpojumi līdz nosūtīšanai un pēc tās, ieskaitot “pasta šķirošanas pārvaldības pakalpojumus”) un daži ar pasta sūtījumiem saistīti pakalpojumi, piemēram, tiešie sūtījumi, kam nav norādīta adrese.

16.

Saskaņā ar Komunālo pakalpojumu direktīvas 19. panta 1. punktu:

III.

Fakti, tiesvedība un prejudiciālie jautājumi

17.

Poste Italiane ir akciju sabiedrība. No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka tās pamatkapitāls 29,26 % apmērā pieder Ministero dell’Economia e delle Finanze (Ekonomikas un finanšu ministrija, Itālija), 35 % apmērā – Cassa Depositi e Prestiti [Noguldījumu un konsignāciju kredītiestādei] un pārējās akcijas – privātiem ieguldītājiem. Poste Italiane ir universālā pasta pakalpojuma koncesionāre. Tā darbojas arī finanšu, apdrošināšanas un mobilās telefonijas pakalpojumu nozarē.

18.

Brīdī, kad tika izdots apstrīdētais paziņojums par līgumu, Poste Tutela bija Poste Italiane pilnībā piederošs meitasuzņēmums. Tā apvienojās ar Poste Italiane 2018. gada 1. martā.

19.

2017. gada jūlijā Poste Tutela izdeva paziņojumu par līgumu, lai izstrādātu pamatnolīgumus par apsaimniekošanas, uzņemšanas un piekļuves uzraudzības pakalpojumiem Poste Italiane un citu grupas sabiedrību birojiem uz 24 mēnešiem (un vēl 12 mēnešiem pagarināšanas gadījumā) par aplēsto kopsummu 25 253 242 EUR apmērā.

20.

Šajā paziņojumā par līgumu kā juridiskais pamats bija norādīta Komunālo pakalpojumu direktīva. Tas tika publicēts Gazzetta Ufficiale della Repubblica Italiana (Itālijas Republikas Oficiālais Vēstnesis, turpmāk tekstā – “GURI”)  ( 4 ) un Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī  ( 5 ).

21.

2017. gada 28. septembrī Pegaso Srl Servizi Fiduciari, Sistemi di Sicurezza Srl un YW (turpmāk tekstā – “prasītāji”) apstrīdēja aplūkojamo paziņojumu par līgumu iesniedzējtiesā. Tie norādīja uz vairākiem Itālijas Publisko iepirkumu kodeksa pārkāpumiem.

22.

Tā kā prasītāju iebildumi pēc pirmās pārbaudes šķita pamatoti, iesniedzējtiesa 2017. gada 20. oktobrī nolēma ar pagaidu noregulējuma rīkojumu apturēt attiecīgo iepirkuma procedūru.

23.

Poste Tutela un Poste Italiane (turpmāk tekstā – “atbildētājas”) izvirzīja iepriekšēju iebildi par iesniedzējtiesas kompetenci. Tās apgalvoja, ka administratīvās tiesas nav kompetentas gadījumos, kad publisks uzņēmums ir sācis iepirkuma procedūras tādu pakalpojumu sniegšanai, kas nav saistīti ar tiem, kuri ietilpst īpašajās nozarēs, piemēram, pasta nozarē.

24.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka šis jautājums par kompetenci tai liek noteikt, vai Poste Tutela (un tagad Poste Italiane) bija jāsāk iepirkuma procedūra, lai lemtu par attiecīgo pakalpojumu sniegšanas tiesību piešķiršanu. Iesniedzējtiesas ieskatā, Poste Tutela/Poste Italiane atbilst nosacījumiem, lai to kvalificētu par publisko tiesību subjektu Direktīvas 2014/23/ES  ( 6 ) (turpmāk tekstā – “Koncesiju direktīva”), Publiskā sektora direktīvas un Komunālo pakalpojumu direktīvas izpratnē.

25.

Šajos apstākļos Tribunale Amministrativo Regionale per il Lazio (Reģionālā administratīvā tiesa, Lacio, Itālija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

26.

2018. gada 11. oktobrī Poste Italiane ar vēstuli informēja iesniedzējtiesu un Tiesu, ka tā ir atsaukusi apstrīdēto paziņojumu par līgumu. Līdz ar to Poste Italiane skaidri lūdza iesniedzējtiesai atzīt prasītāju prasību par nepieņemamu. Iesniedzējtiesa 2018. gada 20. oktobrī šo lūgumu noraidīja.

27.

2018. gada 16. oktobrī pēc tam, kad atbildētāja bija informējusi Tiesu par paziņojuma par līgumu atcelšanu, Tiesa jautāja iesniedzējtiesai, vai tā nevēlas atsaukt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu. Iesniedzējtiesa 2018. gada 26. oktobrī izteica vēlēšanos uzturēt spēkā lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

28.

2019. gada 9. janvārī atbildē uz Tiesas lūgumu pamatot iemeslus, kuru dēļ iesniedzējtiesa uzskata, ka pamatlietā joprojām pastāv neatrisināts strīds, Tiesa no iesniedzējtiesas saņēma papildu skaidrojumus. Iesniedzējtiesa izklāstīja, kāpēc tā uzskata, ka pamatlietā joprojām pastāv neatrisināts strīds, un kāpēc Tiesai līdz ar to būtu jāatbild uz prejudiciālajiem jautājumiem.

29.

2019. gada 3. aprīlī iesniedzējtiesa arī informēja Tiesu par to, ka ir saņemts pieteikums atcelt citu paziņojumu par līgumu, ko Poste Italiane bija izdevusi par šiem pašiem pakalpojumiem. Iesniedzējtiesa uzskata, ka šis paziņojums par līgumu ir identisks paziņojumam, par kuru ir runa šajā lietā. Iesniedzējtiesa ir apturējusi šīs jaunās lietas izskatīšanu līdz brīdim, kad Tiesa pieņems lēmumu šajā lietā.

30.

Rakstveida apsvērumus iesniedza Pegaso Srl Servizi Fiduciari un Sistemi di Sicurezza Srl, Poste Italiane, Itālijas valdība un Eiropas Komisija. Visi minētie piedalījās 2020. gada 22. janvārī notikušajā tiesas sēdē.

IV.

Vērtējums

31.

Šie secinājumi ir strukturēti šādi. Vispirms paskaidrošu, kāpēc, ņemot vērā notikumus pēc šā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegšanas, nav jāatbild uz iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem (A). Gadījumam, ja Tiesa nepiekristu manai nostājai, īsumā ieskicēšu, kā uz galvenajiem jautājumiem būtu jāatbild pēc būtības. Norādīšu, ka tādām darbībām kā pamatlietā (Poste Italiane apsaimniekošanas, uzņemšanas un piekļuves uzraudzības pakalpojumi) ir piemērojamas Savienības tiesību normas publisko iepirkumu jomā, proti, tās, kas paredzētas Komunālo pakalpojumu direktīvā attiecībā uz īpašajām nozarēm (B).

A.

Vai pamatlietā pastāv neatrisināts strīds?

32.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru jautājumus par Savienības tiesību interpretāciju valsts tiesa uzdod saistībā ar tādu tiesisko regulējumu un faktiskajiem apstākļiem, kurus definē valsts tiesa un kuru precizitāte Tiesai nav jāpārbauda. Uz šiem jautājumiem attiecas atbilstības prezumpcija  ( 7 ).

33.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru gan no LESD 267. panta formulējuma, gan no tā sistēmas izriet, ka prejudiciāla nolēmuma tiesvedība paredz, ka valsts tiesās faktiski norit tiesvedība, kurā tām ir jāpieņem lēmums, kurā var tikt ņemts vērā Tiesas spriedums sakarā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu. Tātad Tiesa pēc savas iniciatīvas var pārbaudīt, vai pamatlietā pastāv neatrisināts strīds  ( 8 ). Ja pamatlieta ir zaudējusi priekšmetu, kamēr vēl nav pabeigta tiesvedība Tiesā, tādējādi padarot uzdotos jautājumus hipotētiskus vai ar faktisku strīdu nesaistītus, Tiesa nolemj, ka nav nepieciešams pieņemt nolēmumu par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu  ( 9 ).

34.

Šajā gadījumā ir domstarpības par to, vai iesniedzējtiesā vēl pastāv neatrisināts strīds. Domstarpības ir divējādas: pirmkārt, vai Poste Italiane ir atsaukusi apstrīdēto paziņojumu par līgumu? Otrkārt, vai, lai gan ir šī atsaukšana, pastāv kāds cits iemesls, kura dēļ prasītājiem saglabājas interese celt prasību iesniedzējtiesā?

1.

Paziņojuma par līgumu atsaukšana

35.

Atbildot uz Tiesas uzdoto jautājumu par to, vai tajā vēl norit tiesvedība, iesniedzējtiesa norāda, ka Poste Italiane šajā ziņā ir publicējusi paziņojumu GURI un īsākus paziņojumus dienas laikrakstos. GURI publicētajā paziņojumā esot minēts, ka Poste Italiane ir nolēmusi “atcelt/atsaukt” paziņojumu par līgumu saistībā ar Poste Italiane komplekso restrukturizāciju pēc tās un Poste Tutela apvienošanās. Tomēr turpinājumā iesniedzējtiesa norāda, ka pārējos paziņojumos, kas ir īsāki un publicēti dienas laikrakstos, Poste Italiane esot vienīgi paziņojusi par iepirkuma procedūras pārtraukšanu. Iesniedzējtiesa nav pārliecināta, vai, šādi rīkojoties, Poste Italiane ir vēlējusies novērst prasītāju norādītos pārkāpumus vai iet citu ceļu (izmantot līguma tiešu piešķiršanu), lai apmierinātu vajadzības, kas bija paziņojuma par līgumu priekšmets.

36.

Poste Italiane un Itālijas valdība apgalvo, ka paziņojums par līgumu formāli esot ticis atsaukts. Konkrētāk, Poste Italiane apgalvo, ka paziņojums par atcelšanu esot pienācīgi publicēts visos nepieciešamajos izdevumos (GURI, divos nacionālajos un divos vietējos laikrakstos, kā arī Oficiālajā Vēstnesī). Pēc atcelšanas esot sākta jauna iepirkuma procedūra, lai efektīvāk apmierinātu Poste Italiane jaunās vajadzības pēc grupas pārstrukturēšanas, it īpaši ar drošību un uzraudzību saistītās pārskatītās vajadzības.

37.

Prasītāji neapstrīd, ka paziņojums par līgumu ir ticis atsaukts. Tomēr tie apgalvo, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu joprojām esot pieņemams, bet citu iemeslu dēļ, kas aplūkoti nākamajā iedaļā  ( 10 ).

38.

Jāatzīst, ka šeit esmu mazliet neizpratnē. Visi, izņemot iesniedzējtiesu, šķiet, piekrīt, ka strīdīgais paziņojums par līgumu ir ticis atsaukts. Pati iesniedzējtiesa apstiprina, ka GURI publicētajā pilnajā paziņojumā ir izmantots formulējums “atcelt/atsaukt”. Iesniedzējtiesa arī norāda, ka citās, īsākajās paziņojuma versijās, kas publicētas dienas presē, esot minēts, ka procedūra “ir pārtraukta”, bet tās esot jau 2017. gada 20. oktobrī izdotā iesniedzējtiesas rīkojuma par pagaidu noregulējumu sekas  ( 11 ).

39.

Pamatojoties uz visiem Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem, šķiet, ka paziņojums par līgumu tiešām ir ticis atsaukts. Šķiet, ka iesniedzējtiesa ir atlikusi lēmuma pieņemšanu par to, vai atsaukšana ir vai nav notikusi. Savā atbildē Tiesai tā uzsver, ka neatkarīgi no šā jautājuma paliek jautājums par kompetenci, proti, vai administratīvajām tiesām ir kompetence lemt par šādiem paziņojumiem par līgumu.

40.

Man ir labi zināms pienākumu standarta sadalījums prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā. Proti, tikai iesniedzējtiesa var pārbaudīt, vai strīdīgais paziņojums par līgumu ir ticis atsaukts, gan attiecībā uz faktiem, gan attiecībā uz to vērtējumu saskaņā ar valsts tiesībām. To, ka šis pats pasūtītājs ir sācis jaunu iepirkuma procedūru, varētu uzskatīt par papildu norādi uz atsaukšanu.

41.

Tomēr šis gadījums atklāj tradicionālā pienākumu sadalījuma robežas. Neraugoties uz lielo pietāti, kādu Tiesa parasti izrāda pret saviem prejudiciālā nolēmuma tiesvedības partneriem saskaņā ar LESD 267. pantu, galu galā Tiesai jānosaka, vai tai vēl ir pamats izskatīt šo lietu  ( 12 ).

42.

Spriežot pēc visiem pieejamajiem dokumentiem, paziņojums par līgumu ir ticis atsaukts. Faktiski ir izdots jauns paziņojums par līgumu par tiem pašiem pakalpojumiem. Tomēr iesniedzējtiesai joprojām esot šaubas par to, vai paziņojums par līgumu ir ticis “formāli” atsaukts.

43.

Man ir grūti saprast šo apgalvojumu – es vēl varētu saprast, ja iesniedzējtiesa joprojām vēlētos saņemt atbildi gadījumā, kad pastāvētu varbūtība, ka konkrēts atbildētājs stratēģiski atsauc paziņojumus par līgumu. Varu iedomāties situāciju, kurā subjekts, kurš nevēlas, lai tiesa autoritatīvi izšķir noteiktus jautājumus, regulāri atsauc apstrīdētus paziņojumus par līgumu, tādējādi sistemātiski cenšoties atņemt valsts tiesai(‑ām) kompetenci.

44.

Tas noteikti būtu citāds gadījums. Šādā gadījumā jau lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamības izvērtēšanas posmā  ( 13 ), iespējams, varētu tikt piemērota lielāka elastība attiecībā uz neatrisināta strīda jēdzienu. Galu galā ļaunprātīgas rīcības aizliegums ir Savienības tiesību transversāls princips  ( 14 ).

45.

Tomēr neviens – ne lietas dalībnieki, ne iesniedzējtiesa – nav minējis, ka Poste Italiane būtu atkārtoti atsaukusi paziņojumus par līgumu, lai izvairītos no pārbaudes tiesā vai lai atturētu noteiktus pretendentus no dalības iepirkuma procedūrā  ( 15 ). Drīzāk esot noticis pretēji: Poste Italiane esot sniegusi ticamu skaidrojumu par sākotnējā paziņojuma par līgumu atsaukšanas iemesliem un, šķiet, esot rīkojusies atbilstoši šim skaidrojumam  ( 16 ).

46.

Šajos apstākļos šķiet acīmredzami, ka pamatlietai ir zudis priekšmets.

2.

Prasītāju intereses celt prasību valsts līmenī saglabāšanās

47.

Pakārtoti iesniedzējtiesa, prasītāji un daļēji arī Eiropas Komisija, šķiet, uzskata, ka neatkarīgi no paziņojuma par līgumu atsaukšanas interese celt prasību saglabājas.

48.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka nevarot pieņemt, ka prasītājiem vairs nav intereses celt prasību par paziņojumu par līgumu, pat ja tas ir ticis atsaukts. Tāpēc Tiesai esot jāizskata tās lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, it īpaši ņemot vērā efektīvas pārbaudes tiesā principu.

49.

Prasītāji norāda, ka, lai gan ir notikusi atsaukšana, saskaņā ar Itālijas tiesībām kompetentajai tiesai tomēr esot pienākums lemt par apstrīdēto aktu tiesiskumu, lai piespriestu atlīdzināt zaudējumus un noteiktu, kam jāsedz tiesāšanās izdevumi. Konkrētāk, saskaņā ar Itālijas tiesībām prasība par zaudējumu atlīdzību var tikt celta 120 dienu laikā no dienas, kad nolēmums, ar kuru tiek atcelts tiesību akts, ir kļuvis galīgs. Lai lemtu par šo prasību, vispirms jānosaka, vai iesniedzējtiesai ir kompetence. Tas nozīmē, ka jāpārbauda, vai uz Poste Italiane attiecas publiskā iepirkuma noteikumi.

50.

Eiropas Komisija uzskata, ka šis elements nekādā ziņā nav noteicošs, ja pieņem, ka paziņojums par līgumu formāli ir ticis atsaukts. Uz iesniedzējtiesas sesto prejudiciālo jautājumu esot jāatbild, ciktāl šis jautājums attiecas uz sekām, kas izriet no tiesiskās paļāvības iespējama pārkāpuma, tātad uz aspektu, kurš nav atkarīgs no apstrīdētā paziņojuma par līgumu atstāšanas spēkā. Turklāt atbilde uz jautājumu par to, vai apstrīdētais paziņojums par līgumu attiecas uz iepirkuma procedūru, kas ietilpst Komunālo pakalpojumu direktīvas piemērošanas jomā, ir izšķiroša, lai noteiktu, kura ir kompetentā tiesa, kurā prasītāji varētu prasīt zaudējumu atlīdzību.

51.

Savukārt Poste Italiane un Itālijas valdība uzskata, ka prasītājiem vairs neesot intereses celt prasību. Poste Italiane uzskata, ka iesniedzējtiesas spriedums neradītu labvēlīgas sekas prasītājiem, bet Itālijas valdība norāda, ka prasītāji nav cēluši prasību par zaudējumu atlīdzību. Tāpēc šādas prasības iespējamība esot tīri hipotētiska.

52.

Tātad, lai gan paziņojums par līgumu ir ticis atsaukts, ir izteikti apgalvojumi, ka a) prasītāji varētu celt prasību par zaudējumu atlīdzību saistībā ar apstrīdēto paziņojumu par līgumu un ka b) iesniedzējtiesai vēl esot jāizlemj jautājums par tiesāšanās izdevumiem.

a)

Iespēja nākotnē celt prasību par zaudējumu atlīdzību

53.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pamats prejudiciāla jautājuma uzdošanai ir nevis iespēja uzklausīt konsultatīvu viedokli par vispārīgiem vai hipotētiskiem jautājumiem, bet vajadzība faktiski atrisināt strīdu  ( 17 ). Apstākļos, kas ir pielīdzināmi apstākļiem pamatlietā, Tiesa jau ir atzinusi, ka ar nodomu celt zaudējumu atlīdzības prasību, kas ir tikai potenciāla un hipotētiska, nevar pamatot lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu uzturēšanu, ja pamatlietai vairs nav priekšmeta  ( 18 ).

54.

Prasītāji tiesas sēdē apstiprināja, ka ne iesniedzējtiesā, ne arī kādā citā valsts tiesā vēl nav celta prasība par zaudējumu atlīdzību. Protams, ir taisnība, ka gadījumā, ja prasība par zaudējumu atlīdzību galu galā tiktu celta, jautājumam par to, vai paziņojums par līgumu ir obligāts, un līdz ar to, kura valsts tiesa ir kompetenta pieņemt lēmumu šajā lietā, būtu nozīme. Taču tas būtu svarīgi tieši attiecībā uz šo potenciālo vēlāko prasību, kas pašlaik nav celta. Tādējādi iesniedzējtiesā pašlaik notiekošajā tiesvedībā jautājumi, kas saistīti ar zaudējumu atlīdzības prasību, kura varētu tikt celta nākotnē, ir pilnībā hipotētiski.

55.

Apstāklis, ko uzsver Eiropas Komisija, proti, ka prasītājiem varēja būt tiesiskā paļāvība attiecībā uz iepirkuma procedūras turpināšanu un ka katrā ziņā būtu jāatbild uz sesto jautājumu, nemaina iepriekš minēto secinājumu.

56.

Pirmkārt, pirmajā acumirklī es personīgi būtu diezgan pārsteigts, uzzinot, ka Savienības tiesiskās paļāvības princips faktiski liedz līgumslēdzējai iestādei jebkad atsaukt paziņojumu par līgumu. Ja tas tā būtu, vai tas nozīmētu, ka publisks līgums pēc paziņojuma publicēšanas jāīsteno līdz beigām, lai kādi arī nebūtu (izmainījušies) apstākļi?

57.

Otrkārt, ja tas tā nav, tad sestais jautājums arī faktiski kļūst par aspektu, kas tiktu vērtēts iespējamas turpmākas prasības par zaudējumu atlīdzību ietvaros tāpat kā jebkuru citu pretendentu tiesību pārkāpums publiskā iepirkuma procedūrā  ( 19 ). Bet vēlreiz jāuzsver, ka šie jautājumi nav iesniedzējtiesā pašlaik izskatāmās lietas priekšmets.

b)

Lēmums par tiesāšanās izdevumiem

58.

Vēl paliek jautājums par tiesāšanās izdevumiem valsts tiesvedībā. Pat pieņemot, ka paziņojums par līgumu būtu atsaukts, iesniedzējtiesai tomēr esot jālemj par tiesāšanās izdevumiem. Tādējādi varot uzskatīt, ka iesniedzējtiesā vēl pastāv neatrisināts strīds, kas attiecas vismaz uz jautājumu par tiesāšanās izdevumiem.

59.

Manā izpratnē šāda loģika nav pieņemama.

60.

Pirmkārt, mana izpratne par vispārīgiem apgalvojumiem attiecībā uz to, kas ir neatrisināts strīds  ( 20 ), vienmēr ir bijusi tāda, ka ir jāpastāv saprātīgai korelācijai (iespējams, ne vienmēr precīzai atbilstībai) starp iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu tvērumu un tajā izskatāmo strīdu. Tādējādi uzdoto jautājumu priekšmetam ir jābūt zināmai ietekmei uz iesniedzējtiesā izskatāmā strīda risinājumu. Ārpus šā tvēruma (un tātad hipotētiski) ir jautājumi, kuriem neatkarīgi no tā, kā Tiesa uz tiem atbildētu, nebūtu nekādas ietekmes uz iesniedzējtiesā izskatāmā strīda risinājumu.

61.

Raugoties no šāda viedokļa, es neredzu, kā atbildes uz sešiem pietiekami detalizētiem jautājumiem, kas visi attiecas uz notiekošas iepirkuma procedūras un ar to saistītā paziņojuma par līgumu pārbaudi, jebkādā veidā varētu ietekmēt jautājuma par tiesāšanās izdevumu atlīdzību izlemšanu valsts tiesā pēc minētā paziņojuma atsaukšanas. Šis ir vienīgi valsts tiesību jautājums, jo Tiesai lūgtajām atbildēm nav nekādas ietekmes uz neizlemto jautājumu par tiesāšanās izdevumiem.

62.

Otrkārt, izņemot gadījumus, kad izdevumi konkrētā lietā ir īpašā veidā saistīti ar jautājumu par Savienības tiesību interpretāciju, kas tādā gadījumā būtu atbilstoši jāprecizē lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, ar to vien, ka pēc tam, kad lietai ir zudis priekšmets, vēl ir jālemj par tiesāšanās izdevumiem, parasti nepietiek, lai saglabātu Tiesas kompetenci  ( 21 ).

63.

Principā Tiesas kompetence zūd, ja iesniedzējtiesā vairs netiek izskatīts strīds, piemēram, tāpēc ka prasītājs tiesvedības laikā ir ieguvis to, ko vēlējās, vai tāpēc ka apstrīdētā akta autors to ir atsaucis, vai arī tāpēc ka ir mainījušās piemērojamās valsts tiesību normas  ( 22 ). Šādos apstākļos tiek uzskatīts, ka strīds ir atrisināts  ( 23 ). Tam, ka valsts tiesai vēl ir jālemj par tiesāšanās izdevumiem, nav nozīmes. Ja Tiesai nav jālemj par strīdu, piemērojot Savienības tiesību normas attiecīgajiem faktiem, tai a fortiori nav jālemj par tiesāšanās izdevumiem tiesvedībā, kas vairs nepastāv. Tādējādi tikai iesniedzējtiesa var lemt par tiesāšanās izdevumiem, pamatojoties uz valsts tiesībām  ( 24 ).

64.

Izņēmums, protams, ir gadījumi, kad jautājums par tiesāšanās izdevumiem valsts tiesā ir saistīts ar Tiesā lūgto Savienības tiesību interpretāciju. Tādi ir it īpaši divi gadījumi.

65.

Pirmkārt, Tiesai noteikti ir kompetence, ja pamatlietas priekšmets ir tieši tiesāšanās izdevumi. Šādos faktiskajos apstākļos Tiesai saskaņā ar LESD 267. pantu ir jāinterpretē ikviena Savienības tiesību norma, kas konkrēti attiecas uz tiesāšanās izdevumiem vai, vispārīgāk, uz tiesībām uz efektīvu piekļuvi tiesai  ( 25 ). Tomēr šajos gadījumos Tiesai ir jāinterpretē konkrētas un saskaņotas Savienības tiesību normas, kurās ir paredzēta tiesāšanās izdevumu sadale vai to maksimālā apmēra noteikšana noteiktās jomās. Vērā ņemams piemērs šajā pēdējā kategorijā ir tiesību norma, saskaņā ar kuru tiesvedībās vides jomā izdevumi nevar būt “pārmērīgi dārgi”  ( 26 ).

66.

Otrkārt, ir arī robežgadījumi, kad nav saskaņotu Savienības noteikumu par tiesāšanās izdevumiem, bet Tiesai uzdotais jautājums par interpretāciju vai spēkā esamību skaidri ietekmē lēmumu par tiesāšanās izdevumiem. Tā es interpretētu iemeslus, kuru dēļ Tiesa lietā Amt u.c. nolēma sniegt atbildi pēc būtības  ( 27 ).

67.

Lieta Amt u.c. attiecās uz līgumslēdzējas iestādes lēmumu sākt iepirkuma procedūru, lai piešķirtu tiesības sniegt sabiedriskā transporta pakalpojumu kāda Itālijas reģiona teritorijā. Saskaņā ar valsts tiesisko regulējumu komersantiem nav ļauts celt prasību pret līgumslēdzējas iestādes lēmumiem, kas attiecas uz iepirkuma procedūru, kurā tie ir nolēmuši nepiedalīties. Iesniedzējtiesa būtībā vēlējās noskaidrot, vai šādiem komersantiem ir tiesības celt prasību, pamatojoties uz Savienības tiesībām.

68.

Tiesvedības laikā līgumslēdzēja iestāde pēc jauna likuma pieņemšanas nolēma iepirkumu atstāt bez virzības. Tādējādi prasības priekšmets formāli bija zudis. Tomēr Tiesa uzskatīja, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu joprojām ir pieņemams, un atbildēja uz prejudiciālo jautājumu pēc būtības. Tas bija saprotams, ņemot vērā šīs lietas struktūru un vienīgo iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu: vai Savienības tiesībām ir pretrunā tāda valsts tiesību norma, saskaņā ar kuru komersantiem, kas nav iesnieguši piedāvājumu, nav iespējas apstrīdēt iepirkuma procedūras aktus?

69.

Apstiprinoša (vai noliedzoša) atbilde uz šo jautājumu bija izšķiroša, lai izlemtu, vai prasītājiem pamatlietā, kuri apstrīdēja iepirkuma procedūras aktus, lai gan nebija piedalījušies iepirkuma procedūrā, ir vai nav jāsedz tiesāšanās izdevumi.

70.

Šo gadījumu, kurā vienam mērķtiecīgam iesniedzējtiesas jautājumam ir izšķiroša nozīme jautājumā par tiesāšanās izdevumiem, var tikai pretstatīt izskatāmajai lietai. Iesniedzējtiesas seši samērā detalizētie jautājumi attiecas uz vairāku publiskā iepirkuma noteikumu piemērojamību apsaimniekošanas, uzņemšanas un piekļuves uzraudzības pakalpojumiem Poste Italiane telpās. Tajos nav izvirzīts neviens jautājums par tādu Savienības noteikumu interpretāciju, kas regulē tiesāšanās izdevumus, vai, vispārīgāk, prasītāju sāktās pārbaudes procedūras kopējos izdevumus. Tāpat neviens no iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem neskar aspektus, kam varētu būt tieša ietekme uz lēmumu par tiesāšanās izdevumiem. It īpaši nav apstrīdēts prasītāju locus standi attiecībā uz aplūkoto paziņojumu par līgumu. Līdz ar to nav saprotams, kā Tiesas atbilde uz tai uzdotajiem sešiem detalizētajiem jautājumiem – lai kāda tā būtu – varētu ietekmēt jautājumu par tiesāšanās izdevumiem šajā tiesvedībā, ievērojot abus iepriekš minētos gadījumus.

71.

Līdz ar to šīs lietas apstākļos, ņemot vērā, ka strīda priekšmets (paziņojums par līgumu) ir zudis un šobrīd netiek izskatīta neviena prasība par zaudējumu atlīdzību, lēmums par tiesāšanās izdevumiem nevar būt vienīgais iemesls, lai pamatotu lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu uzturēšanu spēkā.

72.

Noslēgumā jāpiebilst, ka, runājot par Tiesas sniedzamās atbildes nozīmīgumu reāla strīda izšķiršanā valsts tiesā, nav skaidri nodalītas robežšķirtnes – melns un balts. Nenoliedzami, ir arī gadījumi, kad Tiesa ir izrādījusi salīdzinoši lielāku pretimnākšanu (vai drīzāk demonstrējusi lielāku iztēli), pamatojot, tieši kādā ziņā tās sniegtā atbilde būtu nozīmīga konkrētajā lietā, ko izskata iesniedzējtiesa  ( 28 ).

73.

Lai vai kā, pat atzīstot, ka skaidras robežšķirtnes vietā drīzāk pastāv atbilstības kontinuums, šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu uzdotie seši jautājumi atrodas šā kontinuuma ārējā galā. Vēlreiz jāuzsver, ka vienīgais noteicošais kritērijs ir – vai šie jautājumi ir atbilstoši, ņemot vērā iesniedzējtiesā pašlaik izskatāmā strīda tvērumu. Diemžēl tie nav atbilstoši.

74.

No tā izriet, ka uz iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem nav jāatbild.

B.

Par prejudiciālajiem jautājumiem

75.

Ņemot vērā ģenerāladvokātu pienākumu (pilnībā) palīdzēt Tiesai (LESD 252. pants), īsumā aplūkošu iesniedzējtiesas uzdotos jautājumus pēc būtības gadījumam, ja Tiesa nepiekristu manai nostājai par to, ka šīs lietas apstākļos tiesvedība ir jāizbeidz. Tomēr izteikšos īsi un tikai, ciktāl tas būtu vajadzīgs, ja strīda priekšmets nebūtu zudis. Pat ja Tiesa izskatītu lietu pēc būtības, nebūtu vajadzības atbildēt uz visiem iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem.

76.

Iesniedzējtiesa ir uzdevusi sešus prejudiciālus jautājumus. Ar visiem šiem jautājumiem iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai uz attiecīgajiem pakalpojumiem, par kuriem Poste Tutela izsludināja publisku iepirkumu pirms apvienošanās ar Poste Italiane, attiecas Savienības tiesību normas publiskā iepirkuma jomā, it īpaši Komunālo pakalpojumu direktīva un Publiskā sektora direktīva  ( 29 ).

77.

Pirmais, otrais un ceturtais (un daļēji trešais) jautājums attiecas uz Poste Italiane (un Poste Tutela) juridisko kvalifikāciju, proti, vai tās ir publisko tiesību subjekti Publiskā sektora direktīvas un Komunālo pakalpojumu direktīvas izpratnē. Trešais un piektais jautājums attiecas uz Komunālo pakalpojumu direktīvas piemērojamību tādām darbībām kā pamatlietā aplūkotās. Sestā jautājuma tvērums nav īsti skaidrs. To varētu saprast kā vispārīgu jautājumu par to, kāda tiesiskā paļāvība iepirkuma dalībniekiem tiek radīta, sākot iepirkuma procedūru, un vai šī paļāvība liedz atsaukt jau publicētu paziņojumu  ( 30 ). To varētu saprast arī kā jautājumu, ar kuru tiek vaicāts, vai iepirkuma dalībniekiem tiek radīta tiesiskā paļāvība gadījumā, ja subjekts, kam parasti nav pienākuma organizēt iepirkuma procedūru, to dara pēc savas iniciatīvas.

78.

Šajā gadījumā, kad iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai attiecīgās darbības reglamentē Savienības tiesību normas publiskā iepirkuma jomā un, ja tā ir, tad kādas, pilnīgi pietiek atbildēt uz trešo un piekto jautājumu par Komunālo pakalpojumu direktīvas piemērojamību. Manuprāt, saistībā ar paziņojumu par līgumu, kas bija iesniedzējtiesā izskatāmās lietas priekšmets, attiecīgajām darbībām būtu bijusi piemērojama Komunālo pakalpojumu direktīva.

1.

Publiskā sektora direktīvas un Komunālo pakalpojumu direktīvas attiecīgās piemērošanas jomas

79.

Publiskā sektora direktīvas un Komunālo pakalpojumu direktīvas attiecīgās piemērošanas jomas ir definētas atšķirīgi. Attiecībā uz to piemērojamību konkrētajā gadījumā abiem instrumentiem būtu jābūt savstarpēji izslēdzošiem  ( 31 ).

80.

Publiskā sektora direktīvas piemērošanas joma pirmām kārtām ir definēta ratione personae. Tā vispārīgi attiecas uz līgumslēdzējām iestādēm, tātad it īpaši uz valsti, reģionālajām vai vietējām iestādēm un publisko tiesību subjektiem  ( 32 ) to formālā statusa un konkrētu veidu juridisko personu statusa dēļ.

81.

Savukārt Komunālo pakalpojumu direktīvas piemērošanas joma pirmām kārtām ir definēta materiālā ziņā, ņemot vērā darbību raksturu  ( 33 ). Šīs darbības ir minētas direktīvas 8.–14. pantā. Tās tostarp aptver siltumu, elektroenerģiju, ūdeni, transporta pakalpojumus, ostas un lidostas, kā arī pasta pakalpojumus.

82.

Tajā pašā laikā Komunālo pakalpojumu direktīvas piemērošanas joma nav tik šaura attiecībā uz tajā minēto personu statusu. Tā attiecas uz plašu “līgumslēdzēju” loku. To vidū ir līgumslēdzējas iestādes, publiski uzņēmumi un uzņēmumi, kam ir ekskluzīvas vai īpašas tiesības  ( 34 ). Šī plašā piemērošanas joma ratione personae loģiski izriet no direktīvas materiālās piemērošanas jomas. Tās mērķis nenoliedzami ir regulēt ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un pasta pakalpojumu nozares. Taču subjektiem, kas pašlaik darbojas nozarēs, kurās agrāk pastāvēja valsts monopols, ir dažādas juridiskās formas, tāpēc “attiecīgajiem subjektiem jābūt identificētiem ne tikai pēc to juridiskā statusa”  ( 35 ).

83.

No šiem noteikumiem izriet, ka Komunālo pakalpojumu direktīvas materiālā piemērošanas joma ir definēta diezgan šauri. Viena no svarīgākajām šīs konceptuālās atšķirības sekām ir tā, ka šā iemesla dēļ Komunālo pakalpojumu direktīvas kontekstā nav vietas pieejai, ko parasti sauc par “infekcijas teoriju”.

84.

Šo pieeju Tiesa sākotnēji izklāstīja 1998. gadā spriedumā Mannesmann Anlagenbau Austria u.c.  ( 36 ). Lieta attiecās uz Austrijas Valsts drukātavas (Österreichische Staatsdruckerei, turpmāk tekstā – “ÖS”) juridisko kvalifikāciju. Saskaņā ar Austrijas tiesībām ÖS bija valsts uzņēmums, kas vēlāk kļuva par komersantu Komerclikuma izpratnē. ÖS galvenokārt bija uzticēts izgatavot oficiālus administratīvus dokumentus, uz kuriem attiecās pienākums ievērot slepenību vai drošības pasākumus. Tomēr ÖS veica arī citas darbības, piemēram, izdeva grāmatas un laikrakstus. Tiesa nosprieda, ka ÖS ir publisko tiesību subjekts tolaik piemērojamās Publiskā sektora direktīvas izpratnē. Līdz ar to visas tā darbības ietilpa šīs direktīvas piemērošanas jomā. Tātad pat tā komercdarbība tika uzskatīta par tādu, uz kuru attiecas Publiskā sektora direktīva, tāpēc ka tam bija publisko tiesību subjekta juridiskais statuss.

85.

Tēlaini salīdzinot ar karaļa Mida “zelta pieskārienu”, visas darbības, kam “pieskaras” publisko tiesību subjekts, pārtop – ja ne gluži par zeltu, tad katrā ziņā par darbībām, uz kurām attiecas Publiskā sektora direktīva.

86.

Savukārt spriedumā Ing. Aigner Tiesa atteicās attiecināt šo loģiku uz Komunālo pakalpojumu direktīvu  ( 37 ). Šī lieta attiecās uz uzņēmumu Fernwärme Wien, kas bija nodibināts, lai Vīnes pilsētas teritorijā nodrošinātu siltumapgādi. Vienlaikus šis uzņēmums nodarbojās arī ar dzesēšanas iekārtu ģenerālo plānošanu lieliem nekustamā īpašuma projektiem. Veicot šo darbību, tas konkurēja ar citiem uzņēmumiem. Spriedumā Tiesa atkārtoti apstiprināja, ka uz visiem līgumslēdzējas iestādes noslēgtajiem līgumiem attiecas Savienības tiesību normas publiskā iepirkuma jomā, jo Fernawärme Wien bija arī publisko tiesību subjekts. Tomēr Tiesa nodalīja attiecīgās darbības, nosakot, ka uz līgumiem, kas ir saistīti ar Komunālo pakalpojumu direktīvā uzskaitītajām darbībām, attiecās tajā paredzētie noteikumi, bet uz pārējiem līgumiem – Publiskā sektora direktīva.

87.

No minētā izriet, ka publisko tiesību subjekta juridiskā statusa sekas ir tādas, ka Savienības tiesību normu publiskā iepirkuma jomā piemērošana tiek attiecināta uz visām tā darbībām saskaņā ar Publiskā sektora direktīvu. Tomēr Publiskā sektora direktīvas potenciālā piemērojamība netiek attiecināta uz darbībām, uz kurām tieši attiecas Komunālo pakalpojumu direktīva. Tas nozīmē, ka tās materiālā piemērošanas joma paliek neskarta neatkarīgi no attiecīgā uzņēmuma juridiskā statusa. Tāpat infekcijas teorija ne tieši, ne transversāli nav piemērojama darbībām saskaņā ar Komunālo pakalpojumu direktīvu.

88.

Tādējādi Komunālo pakalpojumu direktīva ir lex specialis, bet Publiskā sektora direktīva ir lex generalis. Kā lex specialis Komunālo pakalpojumu direktīva ir jāpiemēro šaurāk.

2.

“Pasta pakalpojumi” Komunālo pakalpojumu direktīvas izpratnē

89.

Kāds ir pasta pakalpojumu jēdziena tvērums Komunālo pakalpojumu direktīvas izpratnē? Saskaņā ar šīs direktīvas 13. panta 1. punktu tā attiecas uz darbībām, kas saistītas ar pasta pakalpojumu un citu pakalpojumu, kuri nav pasta pakalpojumi, sniegšanu, tostarp ar nosacījumu, ka šos pakalpojumus sniedz subjekti, kas sniedz arī pasta pakalpojumus.

90.

Rūpīgi aplūkojot, šķiet, ka minētajā tiesību normā ir ietvertas divas kategorijas: i) pasta pakalpojumu sniegšana (šaurā nozīmē) un ii) citu pakalpojumu sniegšana, kuri uzskaitīti Komunālo pakalpojumu direktīvas 13. panta 2. punkta c) apakšpunktā, ar noteikumu, ka ir izpildīti 13. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētie nosacījumi. Tomēr Komunālo pakalpojumu direktīvas 13. panta 1. punkta ievadā ir arī skaidri noteikts, ka tā attiecas uz iii) darbībām, kas saistītas ar pasta pakalpojumu un citu 13. panta 2. punkta c) apakšpunktā uzskaitīto pakalpojumu sniegšanu, tātad ne tikai uz minētajiem pakalpojumiem šaurā nozīmē.

91.

Pirmkārt, 13. panta 2. punkta b) apakšpunktā ir sniegta pasta pakalpojumu precīza leģislatīva definīcija, saskaņā ar kuru tie ir pakalpojumi, ko veido pasta sūtījumu muitošana, šķirošana, maršrutizēšana un piegāde, un iepriekš 13. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir sniegta “pasta sūtījuma” definīcija. Pasta pakalpojumu definīcija ietver gan pakalpojumus, kas ietilpst, gan pakalpojumus, kas neietilpst universālā pakalpojuma tvērumā.

92.

Otrkārt, saskaņā ar 13. panta 2. punkta c) apakšpunktu “citi pakalpojumi”, kas nav pasta pakalpojumi, ir “pasta pakalpojumu pārvaldība (pakalpojumi līdz nosūtīšanai un pēc tās, ieskaitot “pasta šķirošanas pārvaldības pakalpojumus)””, un “tādi pakalpojumi saistībā ar pasta sūtījumiem, uz kuriem neattiecas [13. panta 2. punkta a) apakšpunkts], piemēram, tiešie sūtījumi, kam nav norādīta adrese”.

93.

Treškārt, kā ir ar atlikušo jeb papildu kategoriju, t.i., “darbībām, kas saistītas” ar pasta pakalpojumu un citu pakalpojumu, kuri nav pasta pakalpojumi, sniegšanu?

94.

Poste Italiane un Itālijas valdība apgalvo, ka Komunālo pakalpojumu direktīvas 13. panta piemērošanas joma esot jāinterpretē šauri, ņemot vērā, ka Komunālo pakalpojumu direktīvas kontekstā nav piemērojama infekcijas teorija. Runa esot tikai par Komunālo pakalpojumu direktīvas 13. panta 1. punktā skaidri minētajiem diviem darbību veidiem.

95.

Piekrītu pirmajam minētajam apgalvojumam, bet otrajam nepiekrītu.

96.

Tiesas konstatējums šajā ziņā spriedumā Ing. Aigner ir pamatots. Tomēr pareiza Komunālo pakalpojumu direktīvas 13. panta interpretācija ir tāda, ka tā piemērošanas joma nav tik šaura, kā uzskata Poste Italiane un Itālijas valdība.

97.

Manuprāt, Komunālo pakalpojumu direktīvas 13. panta 1. punktā ir skaidri ietverta trešā kategorija, proti, darbības, kas saistītas ar pasta pakalpojumu sniegšanu.

98.

Pirmkārt, jāņem vērā ne vien Komunālo pakalpojumu direktīvas 13. panta 1. punkta, bet arī 1. panta 2. punkta formulējums: “šīs direktīvas nozīmē iepirkums ir viena vai vairāku līgumslēdzēju veikta būvdarbu, piegāžu vai pakalpojumu iegūšana, izmantojot piegādes, būvdarbu vai pakalpojumu līgumu no šo līgumslēdzēju izraudzītiem ekonomikas dalībniekiem ar noteikumu, ka būvdarbi, piegādes vai pakalpojumi ir paredzēti, lai veiktu kādu no 8.–14. pantā minētajām darbībām”  ( 38 ). Šie divi formulējumi norāda, ka par aptvertu tiek uzskatīta ne vien pasta pakalpojumu sniegšana šaurā nozīmē, bet arī citas nepieciešamās piegādes vai pakalpojumi, kas padara šo galveno pakalpojumu sniegšanu iespējamu.

99.

Otrkārt, to pašu apstiprina arī nozares loģika. Var pieņemt, ka pasta pakalpojumu sniegšanu šaurā nozīmē (pasta sūtījumu muitošanu, šķirošanu, maršrutizēšanu un piegādi) parasti veic paši līgumslēdzēji. Būtu diezgan pārsteidzoši konstatēt, ka pasts, it īpaši universālo pasta pakalpojumu sniedzējs, faktiski pats nepiegādā pasta sūtījumus. Tomēr, ja būtu jāatzīst, kā Poste Italiane būtībā apgalvo, ka pienākums izmantot publiskā iepirkuma procedūras attiecas tikai uz pasta pakalpojumiem šaurā nozīmē, 13. panta 1. punkta a) apakšpunktam, kā arī 13. panta 1. punkta b) apakšpunktam praktiski tiktu atņemts viss saturs. Kam tādā gadījumā būtu piemērojamas šīs tiesību normas?

100.

Tādējādi šķiet diezgan skaidrs, ka Komunālo pakalpojumu direktīvas 13. pantā minētais ir tostarp būvdarbi, piegādes vai pakalpojumi, kas paredzēti, lai dotu iespēju sniegt pasta pakalpojumus. Kā noteikusi Tiesa, “ja līgumslēdzējs subjekts, veicot kādu no [Komunālo pakalpojumu direktīvā] minētajām darbībām, plāno, veicot šādu darbību, piešķirt publisko piegādes, būvdarbu vai pakalpojumu līgumu slēgšanas tiesības vai organizēt konkursu, šo publisko līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu vai šo konkursu reglamentē šīs direktīvas noteikumi”  ( 39 ).

101.

Tādējādi vispārīgi Komunālo pakalpojumu direktīva ir piemērojama ne tikai līgumiem, kuru slēgšanas tiesības tiek piešķirtas šajā direktīvā tieši paredzētajās darbības jomās, bet arī līgumiem, kas tiek slēgti saistībā ar direktīvā noteikto darbību veikšanu. Līdz ar to, ja līgumslēdzēja piešķirtais līgums ir saistīts ar kādu darbību, ko šis līgumslēdzējs veic Komunālo pakalpojumu direktīvā uzskaitītajās nozarēs, uz šo līgumu attiecas šajā direktīvā paredzētās procedūras  ( 40 ).

102.

Tomēr izšķirošais jautājums tādā gadījumā ir, cik tālu sniedzas šī loģika par darbībām, kas “saistītas ar [pasta pakalpojumu sniegšanu]” vai paredzētas, lai “dotu iespēju [sniegt pasta pakalpojumus]”. No vienas puses, tā noteikti nav tik šaura, kā apgalvo Poste Italiane. No otras puses, tā nav tik plaša, lai būtu līdzvērtīga infekcijas teorijas de facto piemērošanai arī Komunālo pakalpojumu direktīvas kontekstā.

103.

Manuprāt, “darbības, kas saistītas ar [pasta pakalpojumu sniegšanu]” Komunālo pakalpojumu direktīvas 13. panta 1. punkta izpratnē, būtu interpretējamas kā tādas, kas ietver visas darbības, kuras ir nepieciešamas pasta pakalpojumu sniegšanai vai kuras parasti ir saistītas ar pasta pakalpojumu sniegšanu. Nepieciešamas tādā nozīmē, ka bez tām pasta pakalpojumi nevarētu tikt pienācīgi sniegti. Tomēr jēdziens “saistītas ar” šajā nozīmē attiecas arī uz darbībām, kas nav nepieciešamas vārda tiešā nozīmē, bet normālos apstākļos parasti ir saistītas ar šāda veida pakalpojumu sniegšanu.

104.

Ierosinu ietvert abas kategorijas, jo robeža starp tām reizēm var būt visai izplūdusi. Protams, mūsdienās par nepieciešamām piegādēm var uzskatīt, piemēram, elektroapgādi pasta nodaļu darbības nodrošināšanai, automašīnas vai motorollerus pasta piegādei vai īpašus formastērpus, lai sabiedrība varētu atpazīt pasta darbiniekus. Kaut gan pēdējo piemēru jau varētu apstrīdēt, jo – vai pasta darbiniekiem efektīvai pasta sūtījumu piegādei tiešām ir nepieciešams speciāls formastērps? Varētu apgalvot, ka efektīvai pasta sūtījumu piegādei īpašs formastērps, strikti runājot, nav nepieciešams. Džinsos un T‑kreklā ģērbies pastnieks šo darbu var izdarīt tikpat labi.

105.

Tāpēc jēdzienam “saistītas ar” būtu jāaptver ne tikai šauri tehniski nepieciešamas, bet arī ar pasta pakalpojumu sniegšanu parasti saistītas darbības. Līdz ar to ir maz ticams, ka par darbībām, kas parasti ir saistītas ar pasta pakalpojumu sniegšanu, varētu tikt atzītas tādas ar pasta pakalpojumu sniegšanu principā nesaistītas darbības kā transportlīdzekļu apdrošināšanas līgumu slēgšana, laikrakstu vai žurnālu pārdošana vai pat masāžas stūra ierīkošana kādā no pasta nodaļas telpām  ( 41 ).

106.

Attiecībā uz pārējo valsts tiesām ir jāizvērtē, vai, ņemot vērā konkrētās lietas apstākļus, attiecīgā piegāde vai darbība parasti ir saistīta ar pasta pakalpojumu vai citu pakalpojumu, kas nav pasta pakalpojumi, sniegšanu. Galvenais ir izprast, ar kādu darbību kopumu mūsdienās parasti saprot pienācīgu pasta pakalpojumu sniegšanu.

3.

Piemērošana šajā lietā

107.

Šī lieta attiecas uz apsaimniekošanas, uzņemšanas un piekļuves uzraudzības pakalpojumiem Poste Italiane un citu grupas sabiedrību birojiem. Vai šīs darbības ietilpst Komunālo pakalpojumu direktīvas piemērošanas jomā?

108.

Prasītāji uzskata, ka, pat ja attiecīgie pakalpojumi nav tieši pasta pakalpojumi, tie esot nepieciešami un/vai saistīti ar Komunālo pakalpojumu direktīvas 13. pantā minēto darbību veikšanu, ciktāl tie dod iespēju veikt darbības, kas attiecas uz universālo pakalpojumu. Arī apsaimniekošanas un apsardzes pakalpojumi nodrošina telpu, kurās tiek sniegts universālais pakalpojums, efektīvu funkcionalitāti.

109.

Poste Italiane uzskata, ka attiecīgās darbības nepieder pie Komunālo pakalpojumu direktīvā uzskaitītajām darbībām. Attiecīgās darbības neattiecoties uz pakalpojumiem, kuri pamato publisko tiesību normu piemērošanu, jo tās nav pakalpojums, kas ietver pasta sūtījumu savākšanu un piegādi. Attiecīgās darbības neesot ar pasta pakalpojumiem saistītas palīgdarbības, jo tās nav nepieciešamas šo pakalpojumu sniegšanai. Apsaimniekošanas, uzņemšanas un piekļuves uzraudzības pakalpojumi esot papildinošas un transversālas darbības, kas attiecas uz visu veidu pakalpojumiem, ko nodrošina Poste Italiane. Telpas, kurās tiek veiktas attiecīgās darbības, vienlaicīgi tiek izmantotas kā administratīvie un vadības biroji, kuri nodarbojas ar finanšu darījumiem. Tāpat attiecīgie pakalpojumi tiekot sniegti visas grupas sabiedrībām, tātad arī tām, kuras nesniedz pasta pakalpojumus (piemēram, PostePay SpA, kas ir specializējusies maksājumu, digitālo un mobilās telefonijas pakalpojumu sniegšanā, vai Poste Vita, kas sniedz apdrošināšanas pakalpojumus).

110.

Eiropas Komisija uzskata, ka Komunālo pakalpojumu direktīva ir piemērojama pakalpojumiem, kas funkcionāli ir saistīti ar tajā tieši paredzētajiem pakalpojumiem. Šajā gadījumā biroji, kuros tiek sniegti attiecīgie pakalpojumi, ir tie paši, kuros tiek sniegti pasta pakalpojumi. Lai lemtu par Komunālo pakalpojumu direktīvas piemērojamību, neesot svarīgi, ka šie biroji tiek izmantoti arī finanšu darījumiem, un neesot vajadzības noteikt arī starp attiecīgajiem pakalpojumiem un pasta pakalpojumiem pastāvošās funkcionālās saiknes intensitātes pakāpi.

111.

Principā piekrītu prasītāju un Eiropas Komisijas viedoklim. Nav šaubu, ka attiecīgās darbības ietilpst Komunālo pakalpojumu direktīvas piemērošanas jomā, ciktāl tās ir nepieciešamas pienācīgai pasta pakalpojumu sniegšanai un līdz ar to saistītas ar pasta pakalpojumu sniegšanu Komunālo pakalpojumu direktīvas 13. panta izpratnē.

112.

Pirmkārt, Poste Italiane (un Poste Tutela paziņojuma par līgumu izdošanas brīdī) ietilpst Komunālo pakalpojumu direktīvas piemērošanas jomā ratione personae. Lai gan Poste Italiane juridiskais raksturs ir plaši apspriests lietas dalībnieku rakstveida un mutvārdu apsvērumos, Komunālo pakalpojumu direktīvas piemērošanas vajadzībām nav jāpārbauda, vai Poste Italiane ir publisko tiesību subjekts.

113.

Pietiek konstatēt, ka Poste Italiane atbilst Komunālo pakalpojumu direktīvas 4. panta 2. punkta kritērijiem, lai to kvalificētu par “publisku uzņēmumu”. Tā kā lielākā daļa Poste Italiane akciju pieder valstij vai ar valsti saistītām struktūrām  ( 42 ), ir jāpieņem, ka valstij ir dominējoša ietekme pār Poste Italiane. No tā izriet, ka Poste Italiane ir publisks uzņēmums Komunālo pakalpojumu direktīvas 4. panta 2. punkta izpratnē.

114.

Otrkārt, attiecīgie pakalpojumi ietilpst Komunālo pakalpojumu direktīvas materiālajā piemērošanas jomā. Manuprāt, apsaimniekošanas, uzņemšanas un piekļuves uzraudzības pakalpojumi Poste Italiane birojos ir nepieciešami atbilstošai pasta pakalpojumu sniegšanai. Protams, šie līdzīgi kā iepriekš minētie vispārīgie apsvērumi  ( 43 ) varētu būt temats diskusijai par to, vai konkrētie pakalpojumi, stingri ņemot, ir nepieciešami pasta pakalpojumu sniegšanai  ( 44 ). Tomēr tie noteikti parasti ir saistīti ar šo pakalpojumu sniegšanu un šajā ziņā nenoliedzami ir ar tiem saistītas darbības.

115.

Šajā ziņā nav svarīgi, ka attiecīgie pakalpojumi tiek sniegti ne tikai pasta nodaļām, bet arī administratīvajiem birojiem, kas neapkalpo apmeklētājus, kā arī birojiem, kuros tiek sniegti finanšu vai apdrošināšanas pakalpojumi.

116.

Pirmkārt, pat ja administratīvie biroji parasti neapkalpo apmeklētājus (pasta pakalpojumu izmantotājus), tas, ka politika attiecībā uz pasta pakalpojumiem tiek noteikta un īstenota šajos birojos, vienkārši nozīmē, ka tie ir daļa no pasta pakalpojumiem. Tā zināmā mērā ir atbilde uz Poste Italiane argumentu, ka pasta pakalpojumi faktiski esot tikai pasta sūtījumu fiziska apstrāde. Tomēr pasta pakalpojumiem ir jāietver arī šo pakalpojumu pārvaldība un plānošana: pasta pakalpojumu sniegšana nenotiek spontāni.

117.

Otrkārt, cita veida pakalpojumi, ko nodrošina Poste Italiane, visticamāk tiek sniegti tajās pašās telpās, kur tiek sniegti pasta pakalpojumi. Lai konstatētu, ka starp attiecīgajām darbībām un pasta pakalpojumiem nepastāv funkcionāla saikne, katrā ziņā būtu jāpierāda, ka ir noslēgti līgumi par minēto darbību veikšanu tikai telpās, kuras ne tieši, ne netieši nav saistītas ar pasta pakalpojumiem.

118.

Treškārt, Komunālo pakalpojumu direktīvas 5. panta 4. punktā faktiski ir paredzēts, ka gadījumā, ja līgumslēdzēji izvēlas piešķirt tiesības slēgt nedalītu līgumu (kas aptver pasta un citus pakalpojumus), varētu rasties zināma piemērošanas jomas pārsniegšana. Tomēr pat šādos gadījumos minētā direktīva ir piemērojama izrietošajam jauktajam nedalītajam līgumam.

119.

Taču šāda pārsniegšana nav nenovēršama. Tā izriet no līgumslēdzēja izvēles rīkoties šādi un apvienot visus pakalpojumus vienā līgumā. Proti, 6. panta 1. punkts ļauj līgumslēdzējiem piešķirt tiesības slēgt atsevišķus līgumus, lai izvairītos no Komunālo pakalpojumu direktīvas nediferencētas piemērošanas visām Poste Italiane – nenoliedzami daudzveidīgajām – darbībām, lai cik daudzveidīgas tās būtu.

120.

Īsi sakot, Komunālo pakalpojumu direktīvas darbības loģika zināmā mērā ir pretrunā tam, ko, šķiet, apgalvo Poste Italiane. Protams, no Komunālo pakalpojumu direktīvas piemērošanas ir iespējams izvairīties, ja līgumslēdzējs tā vietā, lai piešķirtu tiesības slēgt jauktu līgumu, kas piemērojams transversāli visām darbībām, tostarp pasta darbībām, izvēlas piešķirt tiesības slēgt atsevišķus līgumus par katru atsevišķu darbību. Tomēr no Komunālo pakalpojumu direktīvas piemērošanas nav iespējams izvairīties, noslēdzot jauktu līgumu un pēc tam apgalvojot, ka, tā kā uz dažām tajā paredzētajām darbībām šīs direktīvas noteikumi neattiektos, ja tās tiktu aplūkotas atsevišķi, no minētās direktīvas piemērošanas jomas ir izslēgts viss līgums.

V.

Secinājumi

121.

Ierosinu, ka uz Tribunale Amministrative Regionale per il Lazio (Reģionālā administratīvā tiesa, Lacio, Itālija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem nav jāatbild.