<!DOCTYPE html PUBLIC "yes" "xhtml1-strict.dtd">
<html xmlns="http://www.w3.org/1999/xhtml">
<!--GENDOC2XHTML # converter_version: 1.2.5-->
  <head>
    <title>2020-12-202012C110201906160-00-TRA-DOC-LV-CONCL-C-0616-19-202006352-07_00</title>
    <meta content="text/html; charset=utf-8" http-equiv="Content-Type"/>
    <meta content="" name="Gendoc_DGTGeneratedDate"/>
    <meta content="lv-LV" name="Gendoc_Lang"/>
    <meta content="" name="Gendoc_GenerationDate"/>
    <meta content="" name="IsFlattened"/>
    <meta content="1" name="NumProc"/>
    <meta content="Final" name="Gendoc_EditionType"/>
    <meta content="0001" name="Gendoc_CaseNumberSuite"/>
    <meta content="21/09/2020 17:21:01" name="Gendoc_LastVerificationDate"/>
    <meta content="" name="Gendoc_ProcedureNumber"/>
    <meta content="lv" name="Gendoc_LangCode"/>
    <meta content="CNC" name="TypeDoc"/>
    <meta content="C8nfVECK9x4cnqvYBnfWtI2KBHMHBvwR3QLoaGTlnZumqOUlg6mgX6+KluZ/35oByoxKdgbGBI8l7rTJrZjRX0iKho9AwotXlgkdYEHbLIU33Ub/bZrxYd5mys7pmfsWGv6yuFqA6rWa6NZsxsphLupdrSn6GFqtsZv0osA4MTc=" name="GenDocUID"/>
    <meta content="P" name="TypeProc"/>
    <meta content="" name="CreateCustomParts"/>
    <meta content="OK" name="ReadyToPublish"/>
    <meta content="cirulgu" name="Gendoc_User"/>
    <meta content="" name="EP_Mode"/>
    <meta content="" name="Gendoc_DGTGenerated"/>
    <meta content="" name="Gendoc_Vademecum"/>
    <meta content="0616" name="NumeroOrdre"/>
    <meta content="2019" name="Annee"/>
    <meta content="P" name="Gendoc_ProcedureType"/>
    <meta content="" name="EP_Version"/>
    <meta content="LV" name="Langue"/>
    <meta content="cirulgu" name="Gendoc_DGTGeneratedUser"/>
    <meta content="FAST_document_go_ok" name="Gendoc_LastVerificationStatus"/>
    <meta content="CNC_C" name="Gendoc_GendocTemplateType"/>
    <meta content="TRUE" name="WithoutAuthorBlockFlatP"/>
    <meta content="GenDoc 03/08/2020 11:26:53" name="Created"/>
    <meta content="" name="Canevas3_Vademecum"/>
    <meta content="TRUE" name="WithoutAuthorBlock"/>
    <meta content="" name="Gendoc_CaseYear"/>
    <meta content="false" name="Generation_In_Progress"/>
    <meta content="C" name="Juridiction"/>
    <meta content="e57a4330d7264e6b8c64c9e723e3fb8b" name="DocumentIdentifier"/>
    <meta content="0616" name="Gendoc_CaseNumber"/>
    <meta content="ImportedWithoutSource" name="SdlIdentifier"/>
    <meta content="RP" name="NatureAff"/>
    <meta content="RP" name="Gendoc_CaseNature"/>
    <meta content="0001" name="NumSuite"/>
    <meta content="C" name="Gendoc_Juridiction"/>
  </head>
  <body>
    <div style="header">
      <div id="rId25" style="first"/>
      <div id="rId21" style="even">H. Saugmandsgaard Øe secinājumi – Lieta C‑616/19</div>
      <div id="rId22" style="default">Minister for Justice and Equality (Starptautiskās aizsardzības pieteikums Īrijā)</div>
    </div>
    <p class="C36Centre" id="para-1" title="page-1">
      ĢENERĀLADVOKĀTA HENRIKA SAUGMANDSGORA ĒES
    </p>
    <p class="C36Centre" id="para-2" title="page-1">
      [HENRIK SAUGMANDSGAARD ØE] SECINĀJUMI,
    </p>
    <p class="C36Centre" id="para-3" title="page-1">
      sniegti 2020. gada 3. septembrī  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-1" href="#t-1">1</a>
</span>)
      
    </p>
    <p class="C38Centregrasgrandespacement" id="para-4" title="page-1">
      Lieta C‑616/19
    </p>
    <p class="C37Centregras" id="para-5" title="page-1">
      M.S.,
    </p>
    <p class="C37Centregras" id="para-6" title="page-1">
      M.W.,
    </p>
    <p class="C37Centregras" id="para-7" title="page-1">
      G.S.
    </p>
    <p class="C37Centregras" id="para-8" title="page-1">
      pret
    </p>
    <p class="C37Centregras" id="para-9" title="page-1">
      Minister for Justice and Equality
    </p>
    <p class="C39Centreespacement" id="para-10" title="page-1">
      (High Court (Augstā tiesa, Īrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
    </p>
    <p class="C71Indicateur" id="para-11" title="page-1">
      Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Patvēruma politika – Starptautiskās aizsardzības pieteikuma pieņemamība vienā dalībvalstī, ja citā dalībvalstī saņemta alternatīvā aizsardzība – Pieteikums dalībvalstī, uz kuru attiecas Regula (ES) Nr. 604/2013, bet ne Direktīva 2013/32/ES – Direktīva 2005/85/EK – Nepieņemamības pamati – 25. panta 2. punkta a) un d) apakšpunkts – “Attiecīgās dalībvalsts” jēdziens
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-12" title="page-1">
      
    </p>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">I.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ievads</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">1.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">High Court (Augstā tiesa, Īrija) iesniegtais lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz Direktīvā 2005/85/EK  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-2" href="#t-2">2</a>
</span>) par minimāliem standartiem attiecībā uz dalībvalstu procedūrām, ar kurām piešķir un atņem bēgļa statusu, paredzēto pieņemamības nosacījumu interpretāciju.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">2.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tiesai uzdotie jautājumi ir saistīti ar trīs lietām  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-3" href="#t-3">3</a>
</span>), kas attiecas uz trīs trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri lūdz bēgļa statusa piešķiršanu Īrijā, turklāt šīs personas ir saņēmušas alternatīvo aizsardzību Itālijā.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">3.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Interpretācijas problēma radusies ļoti specifiskā kontekstā, proti, Īrija ir paziņojusi par savu vēlmi piedalīties (ES) Regulas Nr. 604/2013  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-4" href="#t-4">4</a>
</span>) pieņemšanā un piemērošanā, līdz ar to uz to attiecas šī regula, taču tā nav piedalījusies Direktīvas 2013/32/ES  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-5" href="#t-5">5</a>
</span>) par procedūrām, kas ar to saistīta, pieņemšanā, un tai šī pēdējā nav saistoša un nav jāpiemēro. Uz šo dalībvalsti attiecas pirms tam spēkā esošā direktīva procedūru jomā, proti, Direktīva 2005/85, kas bija saistīta ar Regulu (EK) Nr. 343/2003  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-6" href="#t-6">6</a>
</span>) (turpmāk tekstā – “Dublinas II regula”).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">4.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tādējādi Tiesa saskaras ar Direktīvas 2005/85 tiesību normas interpretācijas jautājumu nesaistīti ar Dublinas II regulu, [pretēji tam,] kā iecerējis Savienības likumdevējs.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">5.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Pēc pieņemamības nosacījumu, kas attiecas uz šīs lietas specifisko kontekstu, vērtējuma es ierosināšu Tiesai nospriest, ka šie nosacījumi neliedz Īrijai uzskatīt par nepieņemamiem tādus pieteikumus kā trešo valstu valstspiederīgo iesniegtie pieteikumi pamatlietā, kuru nolūks ir iegūt bēgļa statusu, ja viņiem ir piešķirta alternatīvā aizsardzība citā dalībvalstī.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">II.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Atbilstošās tiesību normas</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">A.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Savienības tiesības</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">1.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Dublinas II un Dublinas III regula</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">6.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Dublinas II regula tika atcelta un aizstāta ar Dublinas III regulu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">7.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Dublinas II regulā saskaņā ar tās 1. pantu, lasot to kopsakarā ar tās 2. panta c) punktu, bija paredzēti tikai kritēriji un mehānismi, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu Konvencijas par bēgļu statusu, kas ir parakstīta Ženēvā 1951. gada 28. jūlijā (turpmāk tekstā – “Ženēvas konvencija”), izpratnē, savukārt Dublinas III regulas priekšmets, kā tas izriet no tās 1. panta, šobrīd ir paredzēt šādus kritērijus un mehānismus attiecībā uz starptautiskās aizsardzības pieteikumiem, kas saskaņā ar šīs regulas 2. panta b) punktā paredzēto definīciju, kurā ir ietverta atsauce uz Direktīvas 2011/95/ES  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-7" href="#t-7">7</a>
</span>) 2. panta h) punkta definīciju, ir vērsti uz bēgļa statusa vai alternatīvās aizsardzības statusa iegūšanu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">2.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Direktīva 2005/85</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">8.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Direktīva 2005/85 ir saistīta ar Dublinas II regulu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">9.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Saskaņā ar Direktīvas 2005/85 1. pantu tās mērķis ir noteikt minimālos standartus dalībvalstu piemērotajās procedūrās bēgļa statusa piešķiršanai un atņemšanai.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">10.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šīs direktīvas 22. apsvērums ir izteikts šādi:</p>
</td>
</tr>
</table>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-28" title="page-4">
      “Dalībvalstīm būtu jāizskata visi pieteikumi pēc būtības, t.i., jāizvērtē, vai attiecīgo pieteikuma iesniedzēju var atzīt par bēgli saskaņā ar Padomes Direktīvu 2004/83/EK (2004. gada 29. aprīlis) par obligātiem standartiem trešās valsts pilsoņu vai bezvalstnieku atzīšanai par bēgļiem vai personām, kam citādi vajadzīga starptautiska aizsardzība, un piešķirtās aizsardzības saturu [ (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-8" href="#t-8">8</a>
</span>)], izņemot, ja šī direktīva paredz citādi, jo īpaši, ja var pamatoti pieņemt, ka cita valsts veiktu pārbaudi vai nodrošinātu pietiekamu aizsardzību. Jo īpaši dalībvalstīm nebūtu jāizvērtē patvēruma pieteikums pēc būtības, ja pirmā patvēruma valsts pieteikuma iesniedzējam ir piešķīrusi bēgļa statusu vai citādu pietiekamu aizsardzību, un šī valsts pieteikuma iesniedzēju uzņems atpakaļ.”
    </p>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">11.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Minētās direktīvas 25. pantā “Nepieņemami pieteikumi” ir noteikts:</p>
</td>
</tr>
</table>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-30" title="page-5">
      “1. Papildus gadījumiem, kad pieteikums netiek izvērtēts saskaņā ar [Dublinas II], dalībvalstīm nav jāizvērtē, vai meklētāju var kvalificēt kā bēgli saskaņā ar [Direktīvu 2004/83], ja pieteikums tiek uzskatīts par nepieņemamu saskaņā ar šo pantu.
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-31" title="page-5">
      2. Dalībvalstis var uzskatīt patvēruma pieteikumu par nepieņemamu saskaņā ar šo pantu, ja:
    </p>
    <p class="C09Marge0avecretrait" id="para-32" title="page-5">
      a) cita dalībvalsts ir piešķīrusi bēgļa statusu;
    </p>
    <p class="C09Marge0avecretrait" id="para-33" title="page-5">
      b) valsts, kas nav dalībvalsts, tiek uzskatīta par meklētāja pirmo patvēruma valsti saskaņā ar 26. pantu;
    </p>
    <p class="C09Marge0avecretrait" id="para-34" title="page-5">
      c) valsts, kas nav dalībvalsts, tiek uzskatīta par meklētājam drošu trešo valsti saskaņā ar 27. pantu;
    </p>
    <p class="C09Marge0avecretrait" id="para-35" title="page-5">
      d) meklētājs drīkst palikt attiecīgajā dalībvalstī, pamatojoties uz citiem faktiem, kā arī tāpēc, ka viņam ir piešķirts statuss, kas ir līdzvērtīgs bēgļa statusa tiesībām un pabalstiem saskaņā ar Direktīvu 2004/83/EK;
    </p>
    <p class="C09Marge0avecretrait" id="para-36" title="page-5">
      e) meklētājs drīkst palikt attiecīgās dalībvalsts teritorijā, pamatojoties uz citiem faktiem, kas aizsargātu viņu no repatriēšanas, gaidot statusa noteikšanas procedūras rezultātus saskaņā ar d) apakšpunktu;
    </p>
    <p class="C09Marge0avecretrait" id="para-37" title="page-5">
      f) meklētājs ir iesniedzis identisku pieteikumu pēc galīgā lēmuma;
    </p>
    <p class="C09Marge0avecretrait" id="para-38" title="page-5">
      g) meklētāja apgādājamais iesniedz pieteikumu pēc tam, kad viņš saskaņā ar 6. panta 3. punktu piekrita, ka viņa lieta ir daļa no pieteikuma, kas iesniegts viņa vārdā, un nav faktu, kas saistīti ar apgādājamā situāciju, kas attaisno atsevišķu pieteikumu.”
    </p>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">3.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Direktīva 2013/32</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">12.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Direktīva 2013/32 ir saistīta ar Dublinas III regulu. Ar šo direktīvu tika pārstrādāta Direktīva 2005/85.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">13.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Direktīvas 2013/32 58. apsvērumā ir noteikts:</p>
</td>
</tr>
</table>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-42" title="page-5">
      “Saskaņā ar 1. un 2. pantu un 4.a panta 1. punktu Protokolā Nr. 21 par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas pievienots [LES un LESD], un neskarot minētā protokola 4. pantu, Apvienotā Karaliste un Īrija nepiedalās šīs direktīvas pieņemšanā, un tām šī direktīva nav saistoša un nav jāpiemēro”.
    </p>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">14.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Saskaņā ar šīs direktīvas 1. pantu tās mērķis ir noteikt kopējas procedūras starptautiskās aizsardzības piešķiršanai un atņemšanai saskaņā ar Direktīvu 2011/95.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">15.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šīs direktīvas 33. pants “Nepieņemami pieteikumi” ir formulēts šādi:</p>
</td>
</tr>
</table>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-45" title="page-6">
      “1. Papildus gadījumiem, kad pieteikums netiek izskatīts saskaņā ar [Dublinas III regulu], dalībvalstīm nav jāizvērtē, vai pieteikuma iesniedzējs ir tiesīgs saņemt starptautisko aizsardzību saskaņā ar [Direktīvu 2011/95], ja pieteikums tiek uzskatīts par nepieņemamu saskaņā ar šo pantu.
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-46" title="page-6">
      2. Dalībvalstis var uzskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu par nepieņemamu tikai tad, ja:
    </p>
    <p class="C09Marge0avecretrait" id="para-47" title="page-6">
      a) cita dalībvalsts ir piešķīrusi starptautisko aizsardzību;
    </p>
    <p class="C09Marge0avecretrait" id="para-48" title="page-6">
      b) valsts, kas nav dalībvalsts, tiek uzskatīta par pieteikuma iesniedzēja pirmo patvēruma valsti saskaņā ar 35. pantu;
    </p>
    <p class="C09Marge0avecretrait" id="para-49" title="page-6">
      c) valsts, kas nav dalībvalsts, tiek uzskatīta par pieteikuma iesniedzējam drošu trešo valsti saskaņā ar 38. pantu;
    </p>
    <p class="C09Marge0avecretrait" id="para-50" title="page-6">
      d) pieteikums ir turpmāks [secīgs] pieteikums, kurā nav ietverti jauni elementi vai konstatējumi, kas saistīti ar izvērtēšanu, vai pieteikuma iesniedzējs ir kvalificējams kā bēglis vai persona, kas ir tiesīga saņemt alternatīvo aizsardzību atbilstīgi Direktīvai 2011/95/ES, vai tādus nav iesniedzis pieteikuma iesniedzējs; vai
    </p>
    <p class="C09Marge0avecretrait" id="para-51" title="page-6">
      e) pieteikuma iesniedzēja apgādājamais iesniedz pieteikumu pēc tam, kad viņš saskaņā ar 7. panta 2. punktu piekrita, ka viņa lieta ir daļa no pieteikuma, kas iesniegts viņa vārdā, un nav faktu, kas saistīti ar apgādājamā situāciju un kas attaisno atsevišķu pieteikumu.”
    </p>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">B.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Īrijas tiesības</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">16.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Saskaņā ar International Protection Act 2015 (2015. gada Starptautiskās aizsardzības likums) 21. panta 2. punkta a) apakšpunktu starptautiskās aizsardzības pieteikums tiek uzskatīts par nepieņemamu, ja bēgļa vai alternatīvās aizsardzības statusu pieteikuma iesniedzējam ir piešķīrusi cita dalībvalsts.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">III.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Pamatlietas, prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">17.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">M.S., M.W. un G.S. ir trešo valstu valstspiederīgie: pirmie divi no Afganistānas, un trešais no Gruzijas, kuri pēc alternatīvās aizsardzības statusa piešķiršanas Itālijā ieradās Īrijā 2017. gadā un tur International Protection Office (Starptautiskās aizsardzības birojs, Īrija) iesniedza starptautiskās aizsardzības pieteikumu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">18.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ar 2017. gada 1. decembra, 2018. gada 2. februāra un 29. jūnija lēmumiem Starptautiskās aizsardzības birojs noraidīja M.S., M.W. un G.S. attiecīgi iesniegtos starptautiskās aizsardzības pieteikumus, pamatojoties uz to, ka šīm personām jau bija piešķirts alternatīvās aizsardzības statuss citā dalībvalstī, proti, Itālijā.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">19.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">M.S., M.W. un G.S. iesniedza prasības par šiem lēmumiem International Protection Appeals Tribunal (Starptautiskās aizsardzības lietu apelācijas tiesa, Īrija), kas attiecīgi ar 2018. gada 23. maija, 28. septembra un 18. oktobra lēmumiem tās noraidīja.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">20.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Prasītāji pamatlietā iesniedza High Court (Augstā tiesa) apelācijas sūdzību atcelt šos lēmumus.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">21.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Atsaucoties uz spriedumu Ibrahim u.c.  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-9" href="#t-9">9</a>
</span>), iesniedzējtiesa atgādina, ka Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punkta a) apakšpunkts ļauj dalībvalstij noraidīt patvēruma pieteikumu kā nepieņemamu, ja meklētājam [pieteikuma iesniedzējam] cita dalībvalsts piešķīrusi alternatīvo aizsardzību, un šī norma ir paplašinājusi iepriekš Direktīvas 2005/85 25. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzēto iespēju, kas atļāva šādu noraidījumu tikai tad, ja pieteikuma iesniedzējam cita dalībvalsts bija piešķīrusi bēgļa statusu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">22.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Minētā tiesa norāda, ka saskaņā ar Direktīvas 2013/32 un Dublinas III regulas kopīgo piemērošanu nevienai dalībvalstij nav jāizskata pieteikums par starptautisko aizsardzību, ja šī aizsardzība jau ir tikusi piešķirta citā dalībvalstī.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">23.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tomēr iesniedzējtiesa uzsver, ka Īrija, lai gan tā piedalījusies Dublinas III regulas pieņemšanā un piemērošanā, ir lēmusi nepiedalīties Direktīvas 2013/32 pieņemšanā un piemērošanā, lai gan Direktīva 2005/85 joprojām ir piemērojama šajā dalībvalstī.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">24.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šādā kontekstā iesniedzējtiesa vēlas zināt, vai Direktīva 2005/85, it īpaši tās 25. pants, lasot to kopsakarā ar Dublinas III regulu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tā nepieļauj tādus valsts tiesību aktus, kas ļauj noraidīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu kā nepieņemamu, ja pieteikuma iesniedzējam cita dalībvalsts jau piešķīrusi alternatīvo aizsardzību. It īpaši tā jautā, kāds ir minētās direktīvas 25. panta [2. punkta] d) un e) apakšpunktā paredzēto nepieņemamības pamatu tvērums, it īpaši attiecībā uz šajās normās lietotā jēdziena “attiecīgā dalībvalsts” interpretāciju.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">25.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Turklāt iesniedzējtiesa vēlas zināt, vai tas, ka trešās valsts valstspiederīgais, kurš saņēmis alternatīvās aizsardzības statusu pirmajā dalībvalstī, iesniedz starptautiskās aizsardzības pieteikumu otrā dalībvalstī, ir tiesību ļaunprātīga izmantošana, kas šai otrai dalībvalstij ļauj uzskatīt šādu pieteikumu par nepieņemamu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">26.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šādos apstākļos High Court (Augstā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:</p>
</td>
</tr>
</table>
    <p class="C09Marge0avecretrait" id="para-65" title="page-8">
      “1) Vai Direktīvas 2005/85 25. panta 2. punkta d) un e) apakšpunktā minētā atsauce uz “attiecīgo dalībvalsti” nozīmē a) pirmo dalībvalsti, kura piešķīrusi starptautiskās aizsardzības meklētājam aizsardzību, kas ir ekvivalenta patvērumam, vai b) otro dalībvalsti, kurai ir iesniegts secīgs starptautiskās aizsardzības pieteikums, vai c) jebkuru no šīm dalībvalstīm?
    </p>
    <p class="C09Marge0avecretrait" id="para-66" title="page-8">
      2) Ja trešās valsts valstspiederīgajam ir piešķirta starptautiska aizsardzība alternatīvās aizsardzības veidā pirmajā dalībvalstī un viņš pārceļas uz otras dalībvalsts teritoriju, vai tad secīga starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšana otrajā dalībvalstī ir tāda tiesību ļaunprātīga izmantošana, kas ļauj otrajai dalībvalstij pieņemt pasākumu, kurā paredzēts, ka šāds secīgs pieteikums nav pieņemams?
    </p>
    <p class="C09Marge0avecretrait" id="para-67" title="page-8">
      3) Vai Direktīvas 2005/85 25. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā, ka dalībvalsts, kurai nav saistoša [Direktīva 2013/32  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-10" href="#t-10">10</a>
</span>)], bet kurai ir saistoša [Dublinas III regula], pieņem tādus tiesību aktus, kādi ir izskatāmajā lietā, ar ko trešās valsts pilsoņa patvēruma pieteikums tiek uzskatīts par nepieņemamu, ja cita dalībvalsts viņam iepriekš ir piešķīrusi alternatīvo aizsardzību?”
    </p>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">IV.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Vērtējums</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">A.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ievada piezīmes</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">27.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Prejudiciālajos jautājumos iesniedzējtiesa jautā, vai nepieņemamības pamata, kas balstīts uz to, ka šādas aizsardzības pieteikuma iesniedzējs jau ir saņēmis alternatīvās aizsardzības statusu citā dalībvalstī, iekļaušana 2015. gada likumā  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-11" href="#t-11">11</a>
</span>) par starptautisko aizsardzību ir saderīga ar Direktīvu 2005/85, piemērojot Dublinas III regulu. Šajā nolūkā tā lūdz Tiesai šīs direktīvas 25. pantā minēto pieņemamības pamatu interpretāciju.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">28.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Uzreiz uzsvēršu, ka, lai gan ar Direktīvu 2013/32 tika atcelta Direktīva 2005/85, šī atcelšana nav spēkā Īrijā. Direktīvas 2013/32 53. pantā ir skaidri paredzēts, ka Direktīva 2005/85 tiek atcelta “tām dalībvalstīm, kurām šī direktīva ir saistoša”. Kā norādīts Direktīvas 2013/32 58. apsvērumā, Īrija nepiedalās šīs direktīvas pieņemšanā un tai tā nav saistoša un nav jāpiemēro. Līdz ar to Īrijai joprojām ir saistoša Direktīva 2005/85, kura attiecībā uz to nav atcelta.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">29.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tiesa jau ir interpretējusi Direktīvas 2005/85 25. pantu un izskatījusi jautājumu par to, vai tas, ka alternatīva aizsardzība ir bijusi piešķirta pirmajā dalībvalstī, ļauj otrai dalībvalstij, kurā trešās valsts valstspiederīgais ir iesniedzis patvēruma pieteikumu, to noraidīt kā nepieņemamu  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-12" href="#t-12">12</a>
</span>). Šis jautājums, izvērtēts, piemērojot kopā šo direktīvu un Dublinas II regulu, saņēma skaidri noraidošu atbildi.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">30.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Vai tas, ka šajā lietā Direktīva 2005/85 tiek uzlūkota saistībā ar Dublinas III regulas, nevis Dublinas II regulas piemērošanu, var vedināt uz citādu interpretāciju?</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">31.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šī problēma ir iesniedzējtiesas pirmā un trešā jautājuma pamatā. Faktiski šo cieši saistīto jautājumu mērķis ir noskaidrot, vai Direktīvas 2005/85 25. panta 2. punkta d) apakšpunktā minētā “attiecīgā dalībvalsts” var būt pirmā dalībvalsts, kura piešķīrusi bēgļa statusam līdzvērtīgu aizsardzību, tādējādi tās piešķirtā alternatīvā aizsardzība varētu būt nepieņemamības pamats Dublinas II regulas kontekstā (pirmais jautājums) vai Dublinas III regulas kontekstā (trešais jautājums). Es ierosinu aplūkot izvirzīto problēmu, sākot ar Direktīvas 2005/85 25. pantā paredzēto nepieņemamības pamatu vērtējumu saskaņā ar Dublinas II regulu (B iedaļa), un pēc tam tos izvērtēt saskaņā ar Dublinas III regulu (C iedaļa). Pabeigšu ar dažām piezīmēm par ļaunprātīgu izmantošanu, kas minēta otrajā prejudiciālajā jautājumā.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">B.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Par Direktīvā 2005/85 paredzētajiem nepieņemamības pamatiem saskaņā ar Dublinas II regulu</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">32.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šajā iedaļā es izvērtēšu vispirms Direktīvas 2005/85 25. panta 2. punktu un it īpaši šīs tiesību normas d) apakšpunkta nozīmi, kas izriet no tā formulējuma un konteksta, pēc tam izvērtēšu sprieduma Ibrahim devumu šajā jautājumā.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">1.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Direktīvas 2005/85 25. panta 2. punkts</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">33.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Direktīvas 2005/85 25. panta 2. punkts ietver septiņus fakultatīvus nepieņemamības pamatus, kas ļauj dalībvalstīm uzskatīt trešās valsts valstspiederīgā patvēruma pieteikumu par nepieņemamu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">34.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Pirmais šajā tiesību normā paredzētais nepieņemamības pamats tās a) apakšpunktā attiecas uz gadījumu, kad cita dalībvalsts ir piešķīrusi bēgļa statusu. Divi nākamie pamati tās b) un c) apakšpunktā attiecas uz gadījumu, kad aizsardzību ir piešķīrusi trešā valsts, kas tiek uzskatīta par pirmo patvēruma valsti vai par drošu trešo valsti. Tās d) un e) apakšpunkts attiecas uz gadījumu, kad meklētājs drīkst palikt attiecīgajā dalībvalstī vai nu tādēļ, ka viņam šajā dalībvalstī ir piešķirts statuss, kas ir līdzvērtīgs bēgļa statusa tiesībām un pabalstiem saskaņā ar Direktīvu 2004/83, citiem vārdiem sakot, šī dalībvalsts viņam ir piešķīrusi alternatīvās aizsardzības statusu  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-13" href="#t-13">13</a>
</span>) (d) apakšpunkts), vai nu tādēļ, ka šī dalībvalsts aizsargā viņu no repatriēšanas, gaidot procedūras, kas ļauj noteikt bēgļa statusa vai alternatīvās aizsardzības statusa piešķiršanu vai atteikumu, rezultātus (e) apakšpunkts). Tās f) un g) apakšpunkts attiecīgi saistīti ar gadījumu, kad ir iesniegts identisks pieteikums pēc galīgā lēmuma pieņemšanas, un gadījumu, kad trešās valsts valstspiederīgā apgādājamais ir iesniedzis pieteikumu pēc tam, kad viņš jau piekritis, ka viņa lieta ir daļa no pieteikuma, kas iesniegts viņa vārdā.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">35.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šī lieta ir par alternatīvās aizsardzības, kas piešķirta pirmajā dalībvalstī, sekām, un tajā rodas jautājums, vai Direktīvas 2005/85 25. panta 2. punkta d) un e) apakšpunktā minētā “attiecīgā dalībvalsts” var būt šī pirmā dalībvalsts. Ja tas tā ir, tad fakts, ka Itālijas Republika ir piešķīrusi alternatīvo aizsardzību tādiem trešo valstu valstspiederīgajiem kā pamatlietā, saskaņā ar šīs tiesību normas d) apakšpunktu ir otrajā dalībvalstī, proti, Īrijā, iesniegtā starptautiskās aizsardzības pieteikuma nepieņemamības pamats. Turpretim, ja šis jēdziens attiecas vienīgi uz otro dalībvalsti, tad alternatīvās aizsardzības piešķiršana pirmajā dalībvalstī nav nepieņemamības pamats saskaņā ar šo apakšpunktu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">36.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Direktīvas 2005/85 25. panta 2. punkta d) apakšpunkta formulējums nesniedz skaidru atbildi uz šo jautājumu. Kā liecina iesniedzējtiesas jautājumi, šis formulējums ir neskaidrs. Pēc trešo valstu valstspiederīgo domām, “attiecīgās dalībvalsts” jēdziens d) un e) apakšpunktā attiecoties tikai uz otro dalībvalsti un alternatīvās aizsardzības piešķiršanai Itālijā neesot nozīmes, savukārt Īrija un Eiropas Komisija, kā arī iesniedzējtiesa uzskata, ka šis jēdziens attiecas gan uz pirmo, gan otro dalībvalsti.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">37.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šo neskaidrību vēl pastiprina Direktīvas 2005/85 22. apsvērums. Šajā apsvērumā ir teikts, ka dalībvalstīm būtu jāizskata pēc būtības patvēruma pieteikums, izņemot, ja direktīva paredz citādi, “jo īpaši, ja var pamatoti pieņemt, ka cita valsts veiktu pārbaudi vai nodrošinātu pietiekamu aizsardzību”  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-14" href="#t-14">14</a>
</span>). Šajā apsvērumā ir precizēts, ka “jo īpaši dalībvalstīm nebūtu jāizvērtē patvēruma pieteikums pēc būtības, ja pirmā patvēruma valsts pieteikuma iesniedzējam ir piešķīrusi bēgļa statusu vai citādu pietiekamu aizsardzību un šī valsts pieteikuma iesniedzēju uzņems atpakaļ”  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-15" href="#t-15">15</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">38.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Proti, jēdzieni “cita valsts [otra valsts]” un “pirmā patvēruma valsts” šajā apsvērumā lietoti nozīmē, kas varētu ietvert gan trešās valstis, gan dalībvalstis. Pretēji jēdzienam “valsts”, kas lietots Direktīvas 2005/85 25. panta 2. punkta b) un c) apakšpunktā un skaidri un nepārprotami attiecas uz trešo valsti, nav precizēts, ka 22. apsvērumā minētās valstis neietvertu dalībvalstis.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">39.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Balstoties uz šo apsvērumu, Īrija un Komisija apgalvo, ka Direktīvas 2005/85 25. panta 2. punkta d) un e) apakšpunktā lietotais jēdziens “attiecīgā dalībvalsts” ietver gan pirmo, gan otro dalībvalsti. Tās secina – ja pirmā dalībvalsts ir piešķīrusi alternatīvo aizsardzību trešo valstu valstspiederīgajiem, kas iesniedz patvēruma pieteikumu otrā dalībvalstī, tad šī pēdējā var noraidīt šo pieteikumu kā nepieņemamu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">40.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tomēr šī 25. panta 2. punkta formulējuma un šīs normas konteksta detalizētāka izpēte vedina uz citu atbildi.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">41.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Kā jau norādīju, Savienības likumdevējs ir izteicis šo tiesību normu, lietojot jēdzienu “cita dalībvalsts” tās a) apakšpunktā un jēdzienu “attiecīgā dalībvalsts” tās d) un e) apakšpunktā. Tas, ka a) apakšpunktā lietots no d) un e) apakšpunkta atšķirīgs jēdziens, nozīmē, ka likumdevējs ir runājis par diviem dažādiem gadījumiem. Tādēļ jēdzienu “attiecīgā dalībvalsts” nevar uzskatīt par ekvivalentu jēdzienam “cita dalībvalsts”, un “attiecīgā dalībvalsts” līdz ar to nav pirmā dalībvalsts, kurā trešās valsts valstspiederīgais ir iesniedzis savu patvēruma pieteikumu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">42.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ja likumdevējs būtu vēlējies citādi, būtu bijis loģiski, ka tas šīs pašas normas a) apakšpunktā būtu pievienojis, ka citas dalībvalsts piešķirts alternatīvās aizsardzības statuss ir nepieņemamības pamats tieši tāpat kā bēgļa statuss.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">43.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šo gramatisko interpretāciju pamato kontekstuāla interpretācija, kas balstīta uz Direktīvas 2005/85 2. panta k) punktā  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-16" href="#t-16">16</a>
</span>) minēto vārdkopas “palikt dalībvalstī”, kas izmantota tās 25. panta 2. punkta d) un e) apakšpunktā  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-17" href="#t-17">17</a>
</span>), definīciju. Šī vārdkopa ir definēta kā palikšana tās dalībvalsts teritorijā, kurā ir iesniegts vai izvērtēts patvēruma pieteikums.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">44.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">No tā izriet, ka “attiecīgā dalībvalsts” 25. panta 2. punkta d) un e) apakšpunkta izpratnē nozīmē to dalībvalsti, kurā trešās valsts valstspiederīgais ir iesniedzis patvēruma pieteikumu, šajā gadījumā – Īriju, un kuras teritorijā viņš drīkst palikt tādēļ  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-18" href="#t-18">18</a>
</span>), ka šī dalībvalsts vai nu viņam iepriekš piešķīrusi alternatīvās aizsardzības statusu (d) apakšpunkts), vai izvērtē viņa patvēruma pieteikumu (pirmo reizi) un ir atļāvusi šim trešās valsts valstspiederīgajam palikt tās teritorijā, gaidot lēmuma pieņemšanu (e) apakšpunkts).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">45.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Spriedums Ibrahim, ko Tiesa pasludinājusi virspalātā un kas precīzāk attiecās uz Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punkta a) apakšpunktā minēto nepieņemamības pamatu, apstiprina šo vērtējumu. Kā izskaidrošu nākamajā iedaļā, Tiesa salīdzināja šo 33. panta 2. punkta a) apakšpunktu ar normu, ko tas aizvietoja, proti, Direktīvas 2005/85 25. panta 2. punkta a) apakšpunktu. No Tiesas vērtējuma izriet, ka minētajā 33. panta 2. punkta a) apakšpunktā skaidri norādītais nepieņemamības pamats, kas balstīts uz to, ka pirmā dalībvalsts piešķīrusi alternatīvo aizsardzību [cita dalībvalsts ir piešķīrusi starptautisko aizsardzību], nebija paredzēts nedz Direktīvas 2005/85 25. panta 2. punkta a) apakšpunktā, nedz kādā citā šīs normas apakšpunktā.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">2.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Spriedums “Ibrahim”</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">46.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šis spriedums bija saistīts ar četriem patvēruma pieteikumiem, ko Vācijā trīs gadījumos iesniedza palestīniešu izcelsmes bezvalstnieki un vienā gadījumā trešo valstu valstspiederīgais, kuriem pirmā dalībvalsts, attiecīgi Bulgārija un Polija, jau bija piešķīrusi alternatīvās aizsardzības statusu. Šis spriedums bija Tiesas apvienotajās lietās, uz kurām es atsaukšos kā, pirmkārt, uz lietām Ibrahim, un, otrkārt, uz lietu Magamadov. Viens no prejudiciālajiem jautājumiem šajās lietās bija par to, vai tādēļ, ka pirmā dalībvalsts ir piešķīrusi alternatīvo aizsardzību, attiecīgā Vācijas tiesa varēja noraidīt kā nepieņemamus patvēruma pieteikumus, nekavējoties piemērojot Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punkta a) apakšpunktu, lai gan lietas fakti visumā vai daļēji attiecās uz laikposmiem pirms šīs direktīvas un Dublinas III regulas stāšanās spēkā.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">47.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Sprieduma Ibrahim 58. punktā Tiesa nosprieda, ka, ļaujot dalībvalstij noraidīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu kā nepieņemamu, ja pieteikuma iesniedzējam citā dalībvalstī ir piešķirta alternatīvā aizsardzība, Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir paplašinājis agrāk Direktīvas 2005/85 25. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzēto iespēju, ar kuru šāds noraidījums bija pieļaujams tikai tad, ja pieteikuma iesniedzējam citā dalībvalstī bija piešķirts bēgļa statuss.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">48.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šī sprieduma 71. punktā Tiesa piebilda, ka ar Direktīvu 2013/32 tika ieviests papildu nepieņemamības pamats, ko izskaidro plašākais tiesiskais regulējums, kuru likumdevējs paredzējis, vienlaicīgi ar šo direktīvu pieņemot Dublinas III regulu. Šīs pēdējās tāpat kā Direktīvas 2013/32 piemērošanas joma faktiski ir paplašināta uz starptautiskās aizsardzības pieteikumiem  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-19" href="#t-19">19</a>
</span>), proti, uz pieteikumiem, kuru nolūks ir saņemt gan bēgļa statusu, gan alternatīvās aizsardzības statusu, un tā vairs nav ierobežota – kā tas bija saskaņā ar Dublinas II regulu – ar patvēruma procedūru un līdz ar to bēgļa statusu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">49.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Saikne starp Dublinas II un Dublinas III regulām un procedūru direktīvām, kas ar tām attiecīgi saistītas, ir vēlreiz uzsvērta sprieduma Ibrahim 72. punktā, kurā ir precizēts, ka Direktīvas 2005/85 25. panta 1. punktā ir atsauce uz Dublinas II regulu, savukārt Direktīvas 2013/32 33. panta 1. punktā ir atsauce uz Dublinas III regulu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">50.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šis Tiesas vērtējums izceļ atbilstošo tiesību normu nozīmi, kurā procesuālās tiesību normas ļauj nošķirt divas tiesiskā regulējuma sistēmas: vienu, ko reglamentē Dublinas II regula, un otru, ko reglamentē Dublinas III regula. Atšķirība starp šīm divām sistēmām, kas izriet no Dublinas III regulas piemērošanas jomas paplašināšanas, ir atspoguļota dažādu instrumentu nosaukumos  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-20" href="#t-20">20</a>
</span>): pirmajā ir minēts tikai “patvēruma pieteikums”, bet otrajā – “starptautiskās aizsardzības pieteikums”. Katra no šīm regulām tika papildināta ar zināmu skaitu leģislatīvu instrumentu, un tālāk es dēvēšu šīs sistēmas – kā tās tikušas papildinātas – par “Dublinas II sistēmu”  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-21" href="#t-21">21</a>
</span>) un “Dublinas III sistēmu”  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-22" href="#t-22">22</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">51.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šī piemērošanas jomas paplašināšana, manuprāt, izskaidro ne vien papildu pamata iekļaušanu Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punkta a) apakšpunktā, bet arī divu nepieņemamības pamatu, kas bija paredzēti Direktīvas 2005/85 25. panta 2. punktā, proti, tās d) un e) apakšpunktā, izņemšanu no šīs tiesību normas. Šie punkti, kā arī šīs normas f) apakšpunkts tagad ir ietverti vienā Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punkta d) apakšpunktā, kurš attiecas uz secīgu pieteikumu tajā pašā dalībvalstī, kurā nav ietverti nekādi jauni elementi vai konstatējumi [fakti] nolūkā saņemt starptautiskās aizsardzības statusu, proti, bēgļa vai alternatīvās aizsardzības statusu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">52.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Turklāt sprieduma Ibrahim 73. un 74. punktā Tiesa uzskatīja, ka no Dublinas III regulas un Direktīvas 2013/32 sistēmas, kā arī no šīs direktīvas 33. panta 1. punkta formulējuma izriet, ka minētās direktīvas 33. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzēto papildu nepieņemamības pamatu nav paredzēts piemērot tādam patvēruma pieteikumam, kas vēl pilnībā ietilpst Dublinas II regulas piemērošanas jomā.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">53.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Runājot par tādu situāciju kā lietā Magamadov, uz kuru, ņemot vērā datumus, kuros otrajā dalībvalstī iesniegts patvēruma pieteikums un pieprasījums uzņemt atpakaļ pirmajā dalībvalstī  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-23" href="#t-23">23</a>
</span>), pilnībā attiecas Dublinas II regulas piemērošanas joma, tas, ka alternatīvā aizsardzība tikusi piešķirta pirmajā dalībvalstī, nav nepieņemamības pamats. Otrajai dalībvalstij principā ir jāizvērtē patvēruma pieteikums, ja vien tā nenolemj pārsūtīt pieteikuma iesniedzēju uz pirmo dalībvalsti saskaņā ar Dublinas II regulas 16. panta 1. punkta e) apakšpunktu un 20. pantu  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-24" href="#t-24">24</a>
</span>), lai šī pirmā dalībvalsts uzņemtos izvērtēšanu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">54.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šis Tiesas secinājums, saskaņā ar kuru nepieņemamības pamats, kas balstīts uz to, ka pirmā dalībvalsts ir piešķīrusi alternatīvās aizsardzības statusu, nav paredzēts Direktīvā 2005/85 un līdz ar to neļauj otrai dalībvalstij noraidīt patvēruma pieteikumu, ja uz lietas faktiem pilnībā attiecas Dublinas II regula, pamato vērtējumu, atbilstoši kuram šīs direktīvas 25. panta 2. punkts, tostarp tā d) apakšpunkts, neparedz šādu nepieņemamības pamatu un līdz ar to šajā apakšpunktā lietotā vārdkopa “attiecīgā dalībvalsts” nenozīmē pirmo dalībvalsti.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">55.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Turpretim, runājot par situāciju, uz kuru tāpat kā lietās Ibrahim attiecas Dublinas III regulas piemērošanas joma, Tiesa šajā spriedumā uzskatīja, ka attiecīgajai dalībvalstij jeb otrajai dalībvalstij ir iespēja noraidīt patvēruma pieteikumu kā nepieņemamu  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-25" href="#t-25">25</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">56.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šis tiesas secinājums ir piemērojams tad, ja uz lietas faktiem visā pilnībā attiecas Dublinas III regulas un Direktīvas 2013/32 piemērošanas joma, proti, ja tie radušies pēc Dublinas III regulas piemērošanas sākuma datuma jeb 2014. gada 1. janvāra saskaņā ar tās 49. panta otro daļu, kā arī pēc Direktīvas 2013/32 piemērošanas sākuma datuma jeb 2015. gada 20. jūlija.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">57.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tāds pats secinājums atbilst gadījumam, ja uz lietas faktiem daļēji attiecas Dublinas III regula  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-26" href="#t-26">26</a>
</span>), ja otrās dalībvalsts valsts tiesību akti ļauj nekavējoši piemērot Direktīvu 2013/32 pirms tās transponēšanas laika beigām un ja šie fakti radušies pēc Direktīvas 2013/32 un Dublinas III regulas kopīgās stāšanās spēkā  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-27" href="#t-27">27</a>
</span>), un ja daļa no tiem – kā lietās Ibrahim – notikuši pēc Dublinas III regulas piemērošanas sākuma datuma  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-28" href="#t-28">28</a>
</span>). Šādā situācijā šiem faktiem ir piemērojama gan Dublinas III regula, gan Direktīva 2013/32.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">58.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Lai arī no sprieduma Ibrahim izriet, ka situācijā, kuru pilnībā regulē Dublinas II regula, dalībvalsts nevar noraidīt patvēruma pieteikumu kā nepieņemamu, pamatojoties uz to, ka pieteicējs ir saņēmis alternatīvo aizsardzību pirmajā dalībvalstī, es secinu, ka šis spriedums nesniedz atbildi uz jautājumu, vai šis pamats ir piemērojams, ja uz dalībvalsti, šajā gadījumā Īriju, attiecas Dublinas III regula, bet ne Direktīva 2013/32, kas ir saistīta ar šo regulu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">59.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Turklāt, runājot par šo secinājumu 57. punktā atgādināto Tiesas secinājumu saistībā ar nepieņemamības papildu pamata piemērošanu, ja uz faktiem Dublinas III regula attiecas tikai daļēji, tomēr ir jāsecina, ka tas attiecas uz situāciju, kurā – atšķirībā no šīs lietas – uz otro dalībvalsti pilnībā attiecas gan Dublinas III regula, gan Direktīva 2013/32.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">60.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Vai tāds pats secinājums jāizdara, ja šai otrai dalībvalstij Direktīva 2013/32 nav saistoša?</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">C.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Par Direktīvā 2005/85 paredzētajiem nepieņemamības pamatiem saskaņā ar Dublinas III regulu</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">61.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šajā iedaļā es vispirms izvērtēšu Dublinas III sistēmas papildinājumus, salīdzinot ar Dublinas II sistēmu, un ar katru no šīm sistēmām saistīto pārsūtīšanas un nepieņemamības mehānismu loģiku, kas ļauj otrajai dalībvalstij neizskatīt tai iesniegto starptautiskās aizsardzības pieteikumu (1. iedaļa). Pēc tam es parādīšu nekonsekvences, ko var radīt Īrijas, kurai nav pilnībā saistoša nedz viena, nedz otra sistēma, īpašā situācija, un tad ierosināšu interpretāciju, kas, manuprāt, izriet no likumdevēja paustās vēlmes (2. un 3. iedaļa).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">1.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Dublinas III sistēmas papildinājums un pārsūtīšanas un nepieņemamības mehānismi</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">62.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Dublinas III sistēma iezīmē jaunu posmu kopējās patvēruma sistēmas izveidē. Pirmais posms, kas atbilst Dublinas II sistēmai, paredzēja zināmu skaitu kopēju tiesību normu. Otrajā posmā, kas atbilst Dublinas III sistēmai, likumdevējs vēlējās tuvināt bēgļa statusu un alternatīvās aizsardzības statusus, uzlūkojot tos kopā un vienoti un palielinot ieinteresēto personu tiesības Savienībā. Viens no likumdevēja galvenajiem un stabilajiem mērķiem bija ierobežot trešo valstu valstspiederīgo otrreizējo plūsmu [sekundāro pārvietošanos]  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-29" href="#t-29">29</a>
</span>), proti, viņu pārvietošanos Savienības iekšienē, lai saņemtu iespējami labāku aizsardzību un apstākļus citā dalībvalstī. Procesuālo tiesību normu tuvināšanai bija jāpalīdz ierobežot šo pārvietošanos  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-30" href="#t-30">30</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">63.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Katrs posms noslēdzās ar tādas sistēmas izveidi, kas ietver leģislatīvo instrumentu kopumu, kuri ir savstarpēji koordinēti  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-31" href="#t-31">31</a>
</span>). Kā izriet no sprieduma Ibrahim, likumdevēja paredzētās pieņemamības normas loģiski ir piemērojamas tieši katras šīs sistēmas iekšienē.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">64.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tā kā Dublinas III sistēmā bēgļa statuss un alternatīvās aizsardzības statuss tika ievērojami tuvināti, tad Dublinas III regulā – atšķirībā no Dublinas II regulas – vairs nav paredzēta patvēruma meklētāja pārsūtīšana no otrās dalībvalsts uz pirmo dalībvalsti, lai šī pēdējā, piešķīrusi viņam alternatīvo aizsardzību, uzņemtu viņu atpakaļ un izskatītu viņa pieteikumu. Kā Tiesa skaidri apliecināja, šādu pārsūtīšanu šajā kontekstā otrā dalībvalsts vairs nevar pieprasīt  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-32" href="#t-32">32</a>
</span>). Turpretim šai dalībvalstij ir iespēja noraidīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu kā nepieņemamu, balstoties uz Direktīvas 2013/32 33. pantu  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-33" href="#t-33">33</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">65.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tādējādi divas pieejas, ko veido pārsūtīšana un nepieņemamība, lai noraidītu jaunu starptautiskās aizsardzības pieteikumu, kura nolūks ir iegūt bēgļa statusu un kurš iesniegts otrajā dalībvalstī, atbilst katra savam īpašam tiesību normu kopumam, kam ir sava loģika atkarībā no sasniegtā saskaņošanas līmeņa.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">66.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Jāsecina, ka Īrijas izvēle piedalīties Dublinas III regulas pieņemšanā, lai gan tai nav saistoša Direktīva 2013/32, kas ir saistīta ar šo regulu, un līdz ar to uz šo dalībvalsti joprojām attiecas Direktīva 2005/85, izjauc šo loģiku, izveidojot asimetriju, kuras sekas likumdevējs nav aplūkojis un kuru es izvērtēšu tālāk.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">2.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Par nekonsekvencēm, ko var radīt asimetriska situācija</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">67.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tā kā Īrijai ir pienākums piemērot Dublinas III regulu, bet nav saistoša Direktīva 2013/32, tā nevar balstīties uz šīs pēdējās 33. panta 2. punkta a) apakšpunktu, lai noraidītu kā nepieņemamu patvēruma pieteikumu, ko iesniedzis trešās valsts valstspiederīgais, kurš saņēmis alternatīvo aizsardzību pirmajā dalībvalstī. Turklāt šī dalībvalsts, kurai jāpiemēro Direktīva 2005/85, bet kuru nereglamentē Dublinas II regula, nevar balstīties arī uz šīs regulas 16. pantu, lai pārsūtītu trešās valsts valstspiederīgo uz pirmo dalībvalsti un šī dalībvalsts izskatītu viņa pieteikumu. Tādējādi pilnībā burtiska Direktīvas 2005/85 interpretācija saskaņā ar Dublinas III regulu varētu nozīmēt, ka Īrijai ir pienākums izskatīt šo patvēruma pieteikumu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">68.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Visas personas, kas iestājušās lietā Tiesā un iesniedzējtiesā, ir uzsvērušas nekonsekvences, kas no tā varētu izrietēt.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">69.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Faktiski tās ir divu veidu. Pirmkārt, tās ir saistītas ar dalībvalstu piešķirtās aizsardzības ietekmes salīdzinājumu ar ietekmi, ko rada trešo valstu piešķirtā aizsardzība.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">70.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Saskaņā ar Direktīvas 2005/85 25. panta 2. punkta b) un c) apakšpunktu, ja trešā valsts ir piešķīrusi aizsardzību, kas atzīta par pietiekamu, Īrijai nebūtu pienākuma izskatīt patvēruma pieteikumu un tā varētu noraidīt šo pieteikumu kā nepieņemamu, taču tai būtu pienākums izskatīt šo pieteikumu, ja alternatīvo aizsardzību būtu piešķīrusi pirmā dalībvalsts. Šī atšķirība ir vēl jo pārsteidzošāka, ņemot vērā savstarpējo uzticību, kas principā būtu jāievēro dalībvalstīm, un aizsardzības līmeni, ko Savienības likumdevējs centies paredzēt trešo valstu valstspiederīgajiem.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">71.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Alternatīvā aizsardzība ir Savienības paredzēts statuss, kas papildina un pilnveido Ženēvas konvencijas iedibināto bēgļa statusu. To ir padarījusi iespējamu savstarpējā uzticība, kas atrodas Eiropas būves un it īpaši Eiropas patvēruma sistēmas  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-34" href="#t-34">34</a>
</span>) kodolā. Ja trešās valsts piešķirtai aizsardzībai tiktu piešķirts lielāks spēks nekā dalībvalsts piešķirtajai, tas būtu pretrunā Eiropas projekta garam, kura mērķis ir izveidot šo patvēruma sistēmu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">72.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Otrkārt, nekonsekvences ir saistītas ar paradoksālo ietekmi, ko rada pati pirmā starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšana vai drīzāk tā noraidījums salīdzinājumā ar ietekmi, ko rada lēmums piešķirt šo aizsardzību.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">73.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ja pirmā dalībvalsts vēl izskata starptautiskās aizsardzības pieteikumu vai to ir noraidījusi, Īrijai saskaņā ar attiecīgi Dublinas III regulas 18. panta 1. punkta b) un d) apakšpunktu  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-35" href="#t-35">35</a>
</span>) nav pienākuma izskatīt tajā iesniegto pieteikumu. Turpretim, ja pirmā dalībvalsts jau ir piešķīrusi lūgto aizsardzību alternatīvās aizsardzības formā, tad Īrija nevar nedz pārsūtīt pieteikuma iesniedzēju uz pirmo dalībvalsti  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-36" href="#t-36">36</a>
</span>), nedz pasludināt pieteikumu par nepieņemamu, balstoties uz Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punkta a) apakšpunktu, jo šis pēdējais nav piemērojams šai dalībvalstij. Līdz ar to Īrijai varētu būt pienākums izskatīt šo pieteikumu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">74.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tādējādi trešās valsts valstspiederīgajam labvēlīgs lēmums pēc viņa pirmā pieteikuma tomēr liktu Īrijai izskatīt viņa secīgo starptautiskās aizsardzības pieteikumu, savukārt situācijā, kad pirmais lēmums vēl nebūtu pieņemts vai būtu pieteicējam nelabvēlīgs, Īrijai nebūtu pienākuma izskatīt šādu secīgu pieteikumu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">75.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šīs nekonsekvences ir Īrijas izvēles sekas. Kā izriet no Dublinas III regulas 41. apsvēruma  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-37" href="#t-37">37</a>
</span>) un no Direktīvas 2013/32 58. apsvēruma, likumdevējs bija atļāvis šai dalībvalstij piemērot Dublinas III regulu, taču nepiedalīties visā Dublinas III tiesiskajā sistēmā. Taču šādai asimetrijas situācijai nav paredzēts risinājums. Tajā jau iepriekš ir pieļautas iespējamās minētās dalībvalsts izvēles, taču nav paredzētas tiesību normas, kas regulētu situācijas, kuras no tās izriet, un ļautu novērst nekonsekvences.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">76.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Kā jau paskaidroju, spriedums Ibrahim sniedz atbildi uz jautājumu, vai otrajai dalībvalstij ir vai nav pienākums izskatīt pēc būtības patvēruma pieteikumu divās situācijās: ja uz patvēruma pieteikumu attiecas Dublinas II sistēma un ja uz to attiecas Dublinas III sistēma. Nevienā no šīm situācijām otrajai dalībvalstij nav pienākuma izskatīt patvēruma pieteikumu, ja pirmajā dalībvalstī tikusi piešķirta alternatīvā aizsardzība. Šī dalībvalsts var vai nu pasludināt pieteikumu par nepieņemamu (Dublinas III sistēma), vai pārsūtīt pieteikuma iesniedzēju uz pirmo dalībvalsti (Dublinas II sistēma).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">77.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Turpretim šis spriedums neatbild uz jautājumu – kas, protams, ir ārkārtējs, jo attiecas vairs tikai uz vienu dalībvalsti, – vai otrajai dalībvalstij ir pēc būtības jāizskata starptautiskās aizsardzības pieteikums, ja uz šo dalībvalsti attiecas Dublinas III regula, bet neattiecas Direktīva 2013/32, un līdz ar to uz to joprojām attiecas Direktīva 2005/85, un uz šo pieteikumu pilnā mērā neattiecas nedz Dublinas III sistēma, nedz Dublinas II sistēma. Kā attiecībā uz pieņemamības jautājumiem Direktīva 2005/85 būtu jāpiemēro saskaņā ar Dublinas III regulu?</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">78.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Lai atbildētu uz šo jautājumu, šī direktīva ir jāizvērtē, raugoties no likumdevēja izvirzīto mērķu skatpunkta.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">3.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Par Direktīvas 2005/85 interpretācija, raugoties no likumdevēja paustā nodoma skatpunkta</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">79.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Kā atgādināju šo secinājumu 62. punktā, viens no galvenajiem likumdevēja mērķiem ir ierobežot sekundāro pārvietošanos.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">80.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Taču jāsecina – ja Īrijai ir pienākums izskatīt trešo valstu valstspiederīgo iesniegtos pieteikumus tās teritorijā, lai gan viņi jau ir saņēmuši alternatīvo aizsardzību pirmajā dalībvalstī, šī situācija var veicināt šādu pārvietošanos un līdz ar to būt pretrunā minētajam mērķim. Trešo valstu valstspiederīgie vēlēsies šajā otrajā dalībvalstī iegūt starptautisko aizsardzību, lai saņemtu tajā nodrošinātos dzīves apstākļus.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">81.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tā kā likumdevējs gan Dublinas II, gan Dublinas III tiesiskajā regulējumā ir iecerējis atļaut otrajām dalībvalstīm neizskatīt patvēruma pieteikumu, ja trešās valsts valstspiederīgais jau ir saņēmis alternatīvo aizsardzību pirmajā dalībvalstī, manuprāt, šādai iespējai jābūt arī tad, ja – kā pamatlietā – dalībvalsts vienlīdz piemēro šos abus tiesiskos regulējumus.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">82.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Faktiski, tā kā trešās valsts valstspiederīgā pārsūtīšana uz pirmo dalībvalsti, lai šī dalībvalsts viņu uzņemtu atpakaļ, nav paredzēta Dublinas III regulā un saskaņā ar to vairs nav jāveic, jo viņam šajā dalībvalstī ir tikusi piešķirta alternatīvā aizsardzība, es uzskatu, ka otrajai dalībvalstij šajā specifiskajā kontekstā jābūt iespējai noraidīt pieteikumu kā nepieņemamu, balstoties uz Direktīvu 2005/85 kopumā, piemērojot to saskaņā ar Dublinas III regulu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">83.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šāda pieeja pilnībā atbilst minētās direktīvas 22. apsvērumam. Saskaņā ar šo apsvērumu dalībvalstīm nevajadzētu būt pienākumam izvērtēt patvēruma pieteikumu pēc būtības, ja pirmā valsts – dalībvalsts vai trešā valsts – jau ir piešķīrusi pietiekamu aizsardzību. Jau norādīju, ka likumdevēja šajā apsvērumā paustais nodoms tika konkretizēts minētās direktīvas 25. panta 2. punkta b) un c) apakšpunktā attiecībā uz trešajām valstīm.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">84.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Attiecībā uz dalībvalstīm norādīšu, ka saskaņā ar Direktīvas 2005/85 25. panta 1. punktu tām nav pēc būtības jāizvērtē patvēruma pieteikums, ja viens no šajā pantā uzskaitītajiem nepieņemamības pamatiem ir īstenots “papildus gadījumiem, kad pieteikums netiek izvērtēts saskaņā ar [Dublinas II regulu]”. Citiem vārdiem, nepieņemamības pamati papildina gadījumus, kad Dublinas II regulā ir paredzēta iespēja pārsūtīt pieteikuma iesniedzēju uz pirmo dalībvalsti. Šī pārsūtīšanas iespēja ir skaidri paredzēta Dublinas II regulas 16. pantā  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-38" href="#t-38">38</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">85.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">No tā izriet, ka dalībvalstu iespēja neizskatīt pēc būtības patvēruma pieteikumu saskaņā ar Direktīvas 2005/85 22. apsvērumu bija paredzēta arīdzan, saskaņojot šo direktīvu ar Dublinas II regulu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">86.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Saistībā ar Dublinas III sistēmu norādīšu, ka Direktīvas 2013/32 43. apsvēruma saturs būtībā ir tāds pats kā Direktīvas 2005/85 22. apsvēruma saturs. Attiecībā uz dalībvalstīm šis apsvērums ir konkretizēts Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punkta a) apakšpunktā, skaidri minot nepieņemamības pamatu, jo Dublinas III regulā pārsūtīšana nav paredzēta.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">87.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šis vērtējums atklāj, ka, lai kāda arī būtu piemērojamā sistēma, likumdevēja nodoms skaidri bija nepiespiest otro dalībvalsti izskatīt patvēruma pieteikumu, ja trešās valsts valstspiederīgais ir saņēmis alternatīvās aizsardzības statusu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">88.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tādējādi manis piedāvātais risinājums saskan ar likumdevēja izvirzīto mērķi Direktīvā 2005/85, kā tas izriet it īpaši no šīs direktīvas 22. apsvēruma. Turklāt, manuprāt, šis risinājums ir visatbilstošākais Dublinas II un Dublinas III sistēmu loģikai un ļauj izvairīties no nekonsekvencēm, kas minētas šo secinājumu 69.–74. punktā.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">89.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Uzsvēršu, ka šis risinājums nepārkāpj trešās valsts valstspiederīgā tiesības, kas saskaņotas un paplašinātas Dublinas III sistēmā, jo trešās valsts valstspiederīgais ir saņēmis alternatīvās aizsardzības statusu pirmajā dalībvalstī, šajā gadījumā Itālijā, kura pilnībā piedalās šajā sistēmā.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">90.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tas, protams, liek pievienot vēl vienu nepieņemamības pamatu tiem, kas skaidri uzskaitīti Direktīvā 2005/85, taču es uzskatu, ka šie pēdējie ir iecerēti vienīgi tādēļ, lai tiktu piemēroti saskaņā ar Dublinas II regulu, Dublinas II sistēmas loģikā, un līdz ar to neparedz Īrijas specifisko situāciju  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-39" href="#t-39">39</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">91.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Prasītāju pamatlietā arguments, ka, tā kā Direktīvas 2005/85 25. pantā iekļautie nepieņemamības pamati ievieš atkāpi no dalībvalstu pienākuma izskatīt pēc būtības patvēruma pieteikumus, šie pamati būtu jāinterpretē šauri, nevar apstrīdēt iepriekš minēto vērtējumu. Šāds arguments nebūtu pieņemams, ja tas vedinātu uz interpretāciju, kas ir pretrunā likumdevēja izvirzītajiem mērķiem. Kā izriet no šī vērtējuma, ja tiktu uzskatīts, ka Īrijai ir pienākums izskatīt patvēruma pieteikumu, tas būtu pretrunā šiem mērķiem un risinājumam, kas pieņemts gan Dublinas II sistēmā, gan Dublinas III sistēmā attiecībā uz 25 dalībvalstīm, kuras pilnībā ieviesušas šīs sistēmas.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">92.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Piebildīšu, ka piedāvātā interpretācija nekādi nav pretrunā tai, ko Tiesa sniegusi spriedumā Ibrahim attiecībā uz Direktīvas 2005/85 25. panta 2. punktu saistībā gan ar šīs tiesību normas a) apakšpunktu, gan visiem pārējiem apakšpunktiem. Tā ir pilnībā piemērojama tostarp Īrijai, ja uz lietas faktiem pilnā mērā attiecas Dublinas II regulas piemērošanas joma tāpat kā lietā Magamadov.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">93.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tādēļ es uzskatu, ka Direktīva 2005/85, lasot to šīs direktīvas 22. apsvēruma gaismā, neliedz otrajai dalībvalstij paredzēt savos tiesību aktos, ka tā var noraidīt iesniegto starptautiskās aizsardzības pieteikumu kā nepieņemamu izņēmuma gadījumā, ja uz šo dalībvalsti joprojām attiecas šī direktīva, bet tajā pašā laikā to reglamentē Dublinas III regula.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">94.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ņemot vērā manu pirmā un trešā jautājuma vērtējumu, es uzskatu, ka nav nepieciešams pievērsties otrajam prejudiciālajam jautājumam. Tomēr katram gadījumam es uzsvēršu, ka trešās valsts valstspiederīgā starptautiskās aizsardzības pieteikums, kad viņš jau saņēmis alternatīvo aizsardzību pirmajā dalībvalstī, manuprāt, pats par sevi nav tiesību ļaunprātīga izmantošana. Savienības likumdevējs ir atzinis, ka trešo valstu valstspiederīgie var likumīgi meklēt aizsardzību Savienībā, ja viņus to darīt spiež apstākļi  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-40" href="#t-40">40</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">95.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Turklāt uzsvēršu, ka iespēju, ka trešās valsts valstspiederīgais vēlas iegūt bēgļa statusu kādā dalībvalstī pēc tam, kad ir saņēmis alternatīvās aizsardzības statusu citā dalībvalstī, likumdevējs ir skaidri paredzējis – kā izklāstīts šajos secinājumos – gan Dublinas II regulā, gan Dublinas III regulā. Tādēļ to nevar abstrakti un vispārīgi kvalificēt kā tiesību ļaunprātīgu izmantošanu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">96.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Līdz ar to, ja ļaunprātīgu rīcību, cenšoties iegūt starptautisko aizsardzību, nevar izslēgt visās situācijās, tā vismaz būtu jāizvērtē katrā gadījumā atsevišķi  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-41" href="#t-41">41</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">V.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Secinājumi</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">97.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz High Court (Augstā tiesa, Īrija) prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:</p>
</td>
</tr>
</table>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-149" title="page-22">
      Padomes Direktīvas 2005/85/EK (2005. gada 1. decembris) par minimāliem standartiem attiecībā uz dalībvalstu procedūrām, ar kurām piešķir un atņem bēgļa statusu, 25. panta 2. punkts, izvērtējot to saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 604/2013 (2013. gada 26. jūnijs), ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm, piemērošanu ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neaizliedz Īrijai paredzēt valsts tiesību aktos tādu nepieņemamības pamatu, kas tai ļauj noraidīt trešās valsts valstspiederīgā iesniegtu starptautiskās aizsardzības pieteikumu, ja viņš jau ir saņēmis alternatīvās aizsardzības statusu pirmajā dalībvalstī.
    </p>
    <div/>
  <hr class="note"/>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-1" href="#c-1">1</a>
</span>) Oriģinālvaloda – franču.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-2" href="#c-2">2</a>
</span>) Padomes Direktīva (2005. gada 1. decembris) (OV 2005, L 326, 13. lpp.).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-3" href="#c-3">3</a>
</span>) Šīs lietas ir apvienojusi iesniedzējtiesa.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-4" href="#c-4">4</a>
</span>) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (2013. gada 26. jūnijs), ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (OV 2013, L 180, 31. lpp.; turpmāk tekstā – “Dublinas III regula). Skat. šīs regulas 41. apsvērumu.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-5" href="#c-5">5</a>
</span>) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (2013. gada 26. jūnijs) par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai (OV 2013, L 180, 60. lpp.).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-6" href="#c-6">6</a>
</span>) Padomes Regula (2003. gada 18. februāris), ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts pilsoņa patvēruma pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (OV 2003, L 50, 1. lpp.).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-7" href="#c-7">7</a>
</span>) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (2011. gada 13. decembris) par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu un par piešķirtās aizsardzības saturu (OV 2011, L 337, 9. lpp.).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-8" href="#c-8">8</a>
</span>) OV 2004, L 304, 12. lpp.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-9" href="#c-9">9</a>
</span>) Spriedums, 2019. gada 19. marts (C‑297/17, C‑318/17, C‑319/17 un C‑438/17, turpmāk tekstā – “spriedums Ibrahim”, EU:C:2019:219).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-10" href="#c-10">10</a>
</span>) Prejudiciālā jautājuma oriģinālversijā ir minēta Direktīva 2011/95. Tomēr šķiet, ka runa ir par pārrakstīšanās kļūdu, ņemot vērā paskaidrojumus, kas sniegti lēmuma lūgt prejudiciālu nolēmumu 11. punktā, kurā šī tiesa min “pārstrādāto procedūru Direktīvu 2011/95” un atsaucas uz šīs direktīvas 33. panta 2. punkta a) apakšpunktu. Taču pārstrādātā procedūru direktīva ir Direktīva 2013/32 un 33. panta 2. punkta a) apakšpunkts nāk no šīs direktīvas, nevis no Direktīvas 2011/95.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-11" href="#c-11">11</a>
</span>) Skat. šo secinājumu 16. punktu.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-12" href="#c-12">12</a>
</span>) Skat. spriedumu Ibrahim.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-13" href="#c-13">13</a>
</span>) Kā izriet no Direktīvas 2004/83 5. apsvēruma, tās mērķis ir paredzēt normas saistībā ar bēgļa statusu, kā arī “alternatīvas aizsardzības formas, kas sniedz piemērotu statusu jebkurai personai, kam nepieciešama šāda aizsardzība”. [Neoficiāls tulkojums] Tiesa nosprieda, ka attiecībā uz alternatīvās aizsardzības saņēmējiem Direktīvas 2004/83 mērķis ir “dalībvalstu teritorijā sniegt līdzīgu aizsardzību tai, kas tiek piešķirta bēgļiem” (skat. spriedumu, 2018. gada 24. aprīlis, MP (Spīdzināšanas upura alternatīvā aizsardzība) (C‑353/16, EU:C:2018:276, 55. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-14" href="#c-14">14</a>
</span>) Mans izcēlums.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-15" href="#c-15">15</a>
</span>) Mans izcēlums.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-16" href="#c-16">16</a>
</span>) Direktīvas 2005/85 2. pantā ir ietverta virkne definīciju, starp kurām vārdkopa “palikt dalībvalstī” ir definēta kā “palikt teritorijā, ietverot dalībvalsts robežu vai tranzīta zonu, kurā patvēruma meklētājs ir iesniedzis pieteikumu vai kurā šis pieteikums tiek izvērtēts”.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-17" href="#c-17">17</a>
</span>) Šajā d) un e) apakšpunktā ir paredzēts, ka “meklētājs drīkst palikt attiecīgajā dalībvalstī”.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-18" href="#c-18">18</a>
</span>) Manuprāt, formulējums “pamatojoties uz citiem faktiem [cita iemesla dēļ]” d) apakšpunktā un “pamatojoties uz citiem faktiem [citu iemeslu dēļ]” e) apakšpunktā ir jāsaprot tādējādi, ka tie ir saistīti attiecīgi ar gadījumu, kad iepriekš ir tikusi piešķirta alternatīvā aizsardzība, un ar gadījumu, kad tiesības palikt dalībvalsts teritorijā ir tikušas piešķirtas galvenokārt humānu apsvērumu dēļ.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-19" href="#c-19">19</a>
</span>) Skat. Direktīvas 2011/95 2. panta h) punktu.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-20" href="#c-20">20</a>
</span>) Skat. šo secinājumu 6. un 4. zemsvītras piezīmi.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-21" href="#c-21">21</a>
</span>) Šī sistēma bez Dublinas II regulas ietver vēl tostarp trīs direktīvas: Direktīvu 2004/83 jeb “kvalifikācijas direktīvu”, kas nosaka minimālos nosacījumus, kuri jāievēro, lai iegūtu bēgļa statusu vai alternatīvo aizsardzību, un precizē ar to saistītās tiesības; Direktīvu 2005/85 jeb “procedūru direktīvu”, kas attiecas vienīgi uz bēgļa statusu un uz šī statusa piešķiršanu un atņemšanu; Padomes Direktīvu 2003/9/EK (2003. gada 27. janvāris), ar ko nosaka obligātos standartus patvēruma meklētāju uzņemšanai [dalībvalstīs] (OV 2003, L 31, 18. lpp.), jeb “uzņemšanas direktīvu”, kas nosaka minimālos noteikumus patvēruma meklētāju uzņemšanai dalībvalstīs.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-22" href="#c-22">22</a>
</span>) Šī sistēma bez Dublinas III regulas ietver vēl tostarp trīs direktīvas, ar ko ir pārstrādātas šo secinājumu 21. zemsvītras piezīmē minētās direktīvas, proti, attiecīgi Direktīvu 2011/95 (ar ko pārstrādāta kvalifikācijas direktīva), Direktīvu 2013/32 (ar ko pārstrādāta procedūru direktīva) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2013/33/ES (2013. gada 26. jūnijs), ar ko nosaka standartus starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanai (OV 2013, L 180, 96. lpp.) (ar ko pārstrādāta uzņemšanas direktīva).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-23" href="#c-23">23</a>
</span>) Šie datumi ir attiecīgi 2012. gada 19. jūnijs un 2013. gada 13. februāris. Tie ir agrāki par Dublinas III regulas un Direktīvas 2013/32 stāšanos spēkā 2013. gada 20. jūlijā un par Dublinas III regulas piemērošanas sākuma datumu 2014. gada 1. janvārī.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-24" href="#c-24">24</a>
</span>) Dublinas II regulas 16. panta 1. punktā ir noteikti it īpaši gadījumi, kad atbildīgajai dalībvalstij ir pienākums uzņemt atpakaļ pieteikuma iesniedzēju un izskatīt viņa pieteikumu. Šīs normas e) apakšpunktā ir paredzēts, ka šis pienākums ir piemērojams attiecībā uz trešās valsts pilsoni [valstspiederīgo], kura pieteikumu tā ir noraidījusi un kurš atrodas citas dalībvalsts teritorijā bez atļaujas. Kā Komisija norāda savos rakstveida apsvērumos šajā lietā, šī tiesību norma tiek piemērota galvenokārt tad, ja pirmā dalībvalsts ir piešķīrusi alternatīvo aizsardzību, bet nav piešķīrusi bēgļa statusu. Šīs regulas 20. pantā ir precizēti nosacījumi, ar kādiem notiek šī atpakaļuzņemšana, un tā 1. punkta d) apakšpunktā ir paredzēta patvēruma meklētāja pārsūtīšana uz pirmo dalībvalsti. Komisija uzskata, ka, ņemot vērā šo iespēju pārsūtīt trešās valsts valstspiederīgo un uzņemt viņu atpakaļ pirmajā dalībvalstī, Direktīvā 2005/85 nebija nepieciešams paredzēt arī nepieņemamības pamatu šādā situācijā.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-25" href="#c-25">25</a>
</span>) Skat. spriedumu Ibrahim, 74. punktu. Tiesa izvērtēja arī pārējos prejudiciālos jautājumus šajā lietā, kuru nolūks bija precizēt Direktīvas 2013/32 33. panta īstenošanu.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-26" href="#c-26">26</a>
</span>) Šajā nozīmē skat. spriedumu Ibrahim, 74. un 78. punkts.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-27" href="#c-27">27</a>
</span>) 2013. gada 20. jūlijā (skat. Dublinas III regulas 49. panta pirmo daļu un Direktīvas 2013/32 54. pantu).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-28" href="#c-28">28</a>
</span>) Lietās Ibrahim patvēruma pieteikums otrajā dalībvalstī bija iesniegts 2013. gada 29. novembrī un atpakaļuzņemšanas pieprasījums – 2014. gada 22. janvārī.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-29" href="#c-29">29</a>
</span>) Saistībā ar Dublinas II sistēmu skat. 2011. gada 21. decembra spriedumu N. S. u.c. (C‑411/10 un C‑493/10, EU:C:2011:865, 79. punkts), kurā minēts mērķis novērst patvēruma meklētāju forum shopping [izdevīgākās tiesas izvēli], un saistībā ar Dublinas III sistēmu –2016. gada 17. marta spriedumu Mirza (C‑695/15 PPU, EU:C:2016:188, 52. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-30" href="#c-30">30</a>
</span>) Skat. it īpaši Direktīvas 2013/32 13. apsvērumu.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-31" href="#c-31">31</a>
</span>) Šajā nozīmē saistībā ar Dublinas III sistēmu skat. spriedumu, 2016. gada 17. marts, Mirza (C‑695/15 PPU, EU:C:2016:188, 41. un 42. punkts), kā arī šo secinājumu 21. un 22. zemsvītras piezīmi.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-32" href="#c-32">32</a>
</span>) Skat. rīkojumu, 2017. gada 5. aprīlis, Ahmed (C‑36/17, EU:C:2017:273, 41. punkts), un spriedumu Ibrahim, 78. punkts.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-33" href="#c-33">33</a>
</span>) Skat. rīkojumu, 2017. gada 5. aprīlis, Ahmed (C‑36/17, EU:C:2017:273, 39. punkts), un spriedumu Ibrahim, 79. un 80. punkts.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-34" href="#c-34">34</a>
</span>) Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 21. decembris, N. S. u.c. (C‑411/10 un C‑493/10, EU:C:2011:865, 78., 79. un 83. punkts), un spriedumu Ibrahim, 83.–85. punkts.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-35" href="#c-35">35</a>
</span>) Dublinas III regulas 18. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir paredzēts, ka atbildīgajai dalībvalstij ir pienākums “saskaņā ar 23., 24., 25. un 29. pantā izklāstītajiem nosacījumiem uzņemt atpakaļ pieteikuma iesniedzēju, kura pieteikums tiek izskatīts un kurš ir sagatavojis pieteikumu citā dalībvalstī, vai kurš atrodas citas dalībvalsts teritorijā bez uzturēšanās atļaujas”. Tātad šī tiesību norma ir piemērojama it īpaši tad, ja pirmā dalībvalsts ir uzsākusi starptautiskās aizsardzības pieteikuma izvērtēšanu un trešās valsts valstspiederīgais ir ieradies otrā dalībvalstī, kamēr viņa pieteikums atradās izvērtēšanā. Šis regulas 18. panta 1. punkta d) apakšpunktā ir paredzēts, ka atbildīgajai dalībvalstij ir pienākums “saskaņā ar 23., 24., 25. un 29. pantā izklāstītajiem nosacījumiem uzņemt atpakaļ trešās valsts valstspiederīgo vai bezvalstnieku, kura pieteikums ir noraidīts un kurš ir sagatavojis pieteikumu citā dalībvalstī, vai kurš atrodas citas dalībvalsts teritorijā bez uzturēšanās atļaujas”. Tātad šī tiesību norma ir piemērojama it īpaši tad, ja pirmā dalībvalsts ir noraidījusi starptautiskās aizsardzības pieteikumu un trešās valsts valstspiederīgais ir iesniedzis jaunu pieteikumu otrajā dalībvalstī. Gan vienā, gan otrā gadījumā otrā dalībvalsts var pieprasīt pirmajai dalībvalstij uzņemt atpakaļ trešās valsts valstspiederīgo (saskaņā ar Dublinas III regulas 23. un 24. pantu), un, ja šī dalībvalsts piekrīt atpakaļuzņemšanai, otrā dalībvalsts paziņo trešās valsts valstspiederīgajam par lēmumu pārsūtīt viņu uz atbildīgo dalībvalsti (saskaņā ar Dublinas III regulas 26. pantu).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-36" href="#c-36">36</a>
</span>) Skat. rīkojumu, 2017. gada 5. aprīlis, Ahmed (C‑36/17, EU:C:2017:273, 27. un 28. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-37" href="#c-37">37</a>
</span>) Šajā apsvērumā ir teikts, ka Apvienotā Karaliste un Īrija ir paziņojušas, ka vēlas piedalīties Dublinas III regulas pieņemšanā un piemērošanā saskaņā ar 3. pantu un 4.a panta 1. punktu Protokolā Nr. 21 par šo divu dalībvalstu nostāju saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-38" href="#c-38">38</a>
</span>) Skat. šo secinājumu 24. zemsvītras piezīmi.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-39" href="#c-39">39</a>
</span>) Turklāt norādīšu, ka pretēji Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punkta formulējumam Direktīvas 2005/85 25. panta 2. punkta formulējums neierobežo nepieņemamības pamatu uzskaitījumu, izmantojot vārdus “tikai tad”. Es uzskatu, ka šī 25. panta 2. punkta formulējums tādējādi ļauj valsts likumdevējam tādā asimetrijas situācijā, kādā atrodas Īrija, pieņemt plašāku šo pamatu interpretāciju.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-40" href="#c-40">40</a>
</span>) Skat. it īpaši Dublinas II regulas un Direktīvas 2005/85 1. apsvērumu un Dublinas III regulas un Direktīvas 2013/32 2. apsvērumu.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-41" href="#c-41">41</a>
</span>) Lai pierādītu ļaunprātīgu rīcību, ir jāizvērtē, vai ieinteresētā persona ir vēlējusies “gūt no Savienības tiesībām izrietošu labumu, mākslīgi radot tā gūšanai vajadzīgos nosacījumus” (skat. it īpaši spriedumus, 2012. gada 16. oktobris, Ungārija/Slovākija (C‑364/10, EU:C:2012:630, 58. punkts), kā arī 2014. gada 18. decembris, McCarthy u.c. (C‑202/13, EU:C:2014:2450, 54. punkts)).</p>
</body>
</html>
