<?xml version="1.0" encoding="UTF-8"?><CONCLUSION NNC="YES" xmlns:fmx="http://opoce" xmlns:xsi="http://www.w3.org/2001/XMLSchema-instance" xsi:noNamespaceSchemaLocation="http://formex.publications.europa.eu/schema/formex-05.58-20161101.xd"><BIB.CONCLUSION><REF.CASE FILE="n.a."><NO.CASE>C-546/18</NO.CASE></REF.CASE><NO.CELEX>62018CC0546</NO.CELEX><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2021:219">EU:C:2021:219</NO.ECLI><NO.SEQ>0001</NO.SEQ><PAGE.FIRST.ECR>1</PAGE.FIRST.ECR><PAGE.SEQ>1</PAGE.SEQ><PAGE.LAST.ECR>16</PAGE.LAST.ECR><PAGE.TOTAL>16</PAGE.TOTAL></BIB.CONCLUSION><CURR.TITLE><PAGE.HEADER><P><HT TYPE="SC"><HT TYPE="ITALIC">M. Bobek</HT> secinājumi – Lieta C‑546/18</HT></P><P><HT TYPE="SC"><HT TYPE="ITALIC">Adler Real Estate</HT> u.c.</HT></P></PAGE.HEADER></CURR.TITLE><TITLE><TI><P><HT TYPE="UC">Ģenerāladvokāta Mihala Bobeka</HT> [<HT TYPE="ITALIC"><HT TYPE="UC">Michal Bobek</HT></HT>]</P><P><HT TYPE="UC">Secinājumi</HT>,</P><P>sniegti <DATE ISO="20210318">2021. gada 18. martā</DATE><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0001"><P>Oriģinālvaloda – angļu.</P></NOTE></P></TI><STI><P><HT TYPE="BOLD">Lieta C‑546/18</HT></P><P>FN,</P><P>GM,</P><P><HT TYPE="ITALIC">Adler Real Estate AG</HT>,</P><P>HL,</P><P><HT TYPE="ITALIC">Petrus Advisers LLP,</HT></P><P>piedaloties</P><P><HT TYPE="ITALIC">Übernahmekommission</HT></P><P><HT TYPE="NORMAL">(<HT TYPE="ITALIC">Bundesverwaltungsgericht</HT> (Federālā administratīvā tiesa, Austrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)</HT></P></STI></TITLE><INTERMEDIATE><INDEX IDX.CLOSE="" SEPARATOR=" – " IDX.OPEN=""><KEYWORD>Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu</KEYWORD><KEYWORD>Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants</KEYWORD><KEYWORD>Administratīvo procesu noslēgumā pieņemtu lēmumu galīgums</KEYWORD><KEYWORD>Direktīva 2004/25/EK</KEYWORD><KEYWORD>Interpretācija atbilstoši Savienības tiesībām</KEYWORD></INDEX></INTERMEDIATE><CONTENTS.CONCLUSION><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">I.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Ievads</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0001"><NO.P>1.</NO.P><TXT>Šīs lietas kontekstu veido divi atsevišķi procesi, kurus ir ierosinājusi <HT TYPE="ITALIC">Übernahmekommission</HT> (Pārņemšanas komisija, Austrija). Pirmajā (sākotnējā) procesā tika konstatēti (objektīvi) fakti par obligāto pārņemšanas piedāvājumu noteikumu pārkāpumu. Saskaņā ar Austrijas procesuālajiem noteikumiem, tiklīdz sākotnējā procesa atzinumi ir kļuvuši galīgi, šie objektīvie vērtējumi ir saistoši otrajam (administratīvā soda piemērošanas) procesam, kad tiek vērtēts, vai ir izpildīti arī iespējamā pārkāpuma (subjektīvie) kritēriji, un kad tiek piemērotas sankcijas attiecīgajām personām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0002"><NO.P>2.</NO.P><TXT>Šajā kontekstā <HT TYPE="ITALIC">Bundesverwaltungsgericht</HT> (Federālā administratīvā tiesa, Austrija), atsaucoties uz Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0001" ID="QS0001"/>Harta<QUOT.END REF.START="QS0001" CODE="201D" ID="QE0001"/>) 47. pantu un Direktīvu 2004/25/EK<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0002"><P>Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (<DATE ISO="20040421">2004. gada 21. aprīlis</DATE>) par pārņemšanas piedāvājumiem (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="142" PAGE.FIRST="12" DATE.PUB="2004">OV 2004, L 142, 12. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0002" ID="QS0002"/>Pārņemšanas piedāvājumu direktīva<QUOT.END REF.START="QS0002" CODE="201D" ID="QE0002"/>), būtībā jautā, kādas procesuālās tiesības tiek nodrošinātas Savienības tiesībās personām, kuras nav piedalījušās sākotnējā <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0003" ID="QS0003"/>pirmās kārtas<QUOT.END REF.START="QS0003" CODE="201D" ID="QE0003"/> procesā, bet kurām, ņemot vērā to, kādu stāvokli tās ieņem to uzņēmumu struktūrā, kas bijuši lietas dalībnieki pirmajā procesā, tika piemērotas sankcijas administratīvās procedūras <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0004" ID="QS0004"/>otrajā kārtā<QUOT.END REF.START="QS0004" CODE="201D" ID="QE0004"/>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="2"?><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">II.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Tiesiskais regulējums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">A.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Savienības tiesības</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0003"><NO.P>3.</NO.P><TXT>Saskaņā ar Pārņemšanas piedāvājumu direktīvas 4. panta 1. punktu dalībvalstis izraugās iestādi vai iestādes, kas ir kompetentas uzraudzīt piedāvājumus, lai nodrošinātu to noteikumu ievērošanu, kurus dalībvalstis pieņem vai ievieš saskaņā ar šo direktīvu. Saskaņā ar tās 4. panta 5. punktu:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0005" ID="QS0005"/>Uzraudzības iestādēm piešķir visas pilnvaras, kas vajadzīgas to pienākumu veikšanai, tostarp pilnvaras nodrošināt, ka piedāvājuma puses ievēro saskaņā ar šo direktīvu izstrādātos vai ieviestos noteikumus.<QUOT.END REF.START="QS0005" CODE="201D" ID="QE0005"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0004"><NO.P>4.</NO.P><TXT>Direktīvas 5. panta 1. punktā ir ietverts pienākums nākt klajā ar pārņemšanas piedāvājumu. Šis pienākums rodas, ja <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0006" ID="QS0006"/>fiziska vai juridiska persona vai personas, kas rīkojas saskaņoti ar šo personu, iegādājas 1. panta 1. punktā minēta uzņēmuma vērtspapīrus, kuri kopā ar šīs personas vai to personu jau īpašumā esošajiem vērtspapīriem, kuras rīkojas saskaņoti ar šo personu, tieši vai netieši nodod šai personai tādu konkrētu balsstiesību procentuālo daļu uzņēmumā, kas nodrošina kontroli minētajā uzņēmumā [..]<QUOT.END REF.START="QS0006" CODE="201D" ID="QE0006"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0005"><NO.P>5.</NO.P><TXT>Saskaņā ar Pārņemšanas piedāvājuma direktīvas 17. pantu <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0007" ID="QS0007"/>Sankcijas<QUOT.END REF.START="QS0007" CODE="201D" ID="QE0007"/>:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0008" ID="QS0008"/>Dalībvalstis nosaka sankcijas, kas jāpiemēro par to valsts tiesību aktu pārkāpumiem, kas pieņemti saskaņā ar šo direktīvu, un veic visus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu minēto sankciju īstenošanu. Tādējādi noteiktās sankcijas ir efektīvas, samērīgas un preventīvas. Dalībvalstis ne vēlāk kā 21. panta 1. punktā minētajā dienā informē Komisiju par minētajiem valsts tiesību aktiem un iespējami drīz par visiem turpmākiem to grozījumiem.<QUOT.END REF.START="QS0008" CODE="201D" ID="QE0008"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">B.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Austrijas tiesības</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0006"><NO.P>6.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Allgemeines Verwaltungsverfahrensgezetz 1991</HT> (1991. gada Vispārējais administratīvā procesa likums) (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0009" ID="QS0009"/><HT TYPE="ITALIC">AVG</HT><QUOT.END REF.START="QS0009" CODE="201D" ID="QE0009"/>) reglamentē administratīvo iestāžu procesu Austrijā. <HT TYPE="ITALIC">Verwaltungsstrafgesetz 1991</HT> (1991. gada Administratīvo sodu likums) 24. pantā ir noteikts, ka <HT TYPE="ITALIC">AVG</HT>, ja vien nav noteikts citādi, piemēro arī administratīvā soda procesā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0007"><NO.P>7.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Bundesgesetz betreffend Übernahmeangebote</HT> (Federālais likums par pārņemšanas piedāvājumiem), <HT TYPE="ITALIC">BGBl</HT>. (Federālais Vēstnesis) I Nr. 127/1998, (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0010" ID="QS0010"/><HT TYPE="ITALIC">ÜbG</HT><QUOT.END REF.START="QS0010" CODE="201D" ID="QE0010"/>) reglamentē materiāltiesiskos un procesuālos aspektus attiecībā uz biržā kotēto uzņēmumu akciju un citu vērtspapīru publisku pārņemšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0008"><NO.P>8.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">ÜbG</HT> 1. panta 6. punktā ir definēts termins <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0011" ID="QS0011"/>saskaņota rīcība<QUOT.END REF.START="QS0011" CODE="201D" ID="QE0011"/>. Saskaņā ar 23. panta 1. punktu, ja tiek konstatēts, ka puses <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0012" ID="QS0012"/>rīkojas saskaņoti<QUOT.END REF.START="QS0012" CODE="201D" ID="QE0012"/>, piemērojot <HT TYPE="ITALIC">ÜbG</HT> 22.–22.b pantu, mērķa sabiedrībā kopīgi turētās akcijas vai vērtspapīrus apvieno.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0009"><NO.P>9.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">ÜbG</HT> 22. pantā ir noteikts pienākums izziņot pārņemšanas piedāvājumu. Šis pienākums ir saistošs <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0013" ID="QS0013"/>ikvienam, kas tieši vai netieši iegūst mērķa sabiedrības akciju kontrolpaketi 20 biržas darba dienu laikā<QUOT.END REF.START="QS0013" CODE="201D" ID="QE0013"/>. Tā 22.a punktā šis pārņemšanas piedāvājuma pienākums ir paplašināts arī uz dalībniekiem, kas rīkojas saskaņoti, iegādājoties <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0014" ID="QS0014"/>akciju kontrolpaketi<QUOT.END REF.START="QS0014" CODE="201D" ID="QE0014"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0010"><NO.P>10.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">ÜbG</HT> 30. panta 2. punktā ir noteikts, ka <HT TYPE="ITALIC">AVG</HT> attiecas uz Pārņemšanas komisijas ierosinātajiem procesiem.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><?PAGE NO="3"?><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">III.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Fakti, tiesvedības valsts tiesās un prejudiciālie jautājumi</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0011"><NO.P>11.</NO.P><TXT>Pārņemšanas komisija <DATE ISO="20161122">2016. gada 22. novembrī</DATE> pieņēma lēmumu (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0015" ID="QS0015"/>sākotnējais lēmums<QUOT.END REF.START="QS0015" CODE="201D" ID="QE0015"/>) attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">Adler Real Estate AG</HT> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0016" ID="QS0016"/><HT TYPE="ITALIC">Adler</HT><QUOT.END REF.START="QS0016" CODE="201D" ID="QE0016"/>), <HT TYPE="ITALIC">Mountain Peak Trading LLP</HT> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0017" ID="QS0017"/><HT TYPE="ITALIC">Mountain Peak</HT><QUOT.END REF.START="QS0017" CODE="201D" ID="QE0017"/>), <HT TYPE="ITALIC">Westgrund AG</HT> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0018" ID="QS0018"/><HT TYPE="ITALIC">Westgrund</HT><QUOT.END REF.START="QS0018" CODE="201D" ID="QE0018"/>), <HT TYPE="ITALIC">Petrus Advisers LLP</HT> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0019" ID="QS0019"/><HT TYPE="ITALIC">Petrus</HT><QUOT.END REF.START="QS0019" CODE="201D" ID="QE0019"/>) un GM (fiziska persona). Šis lēmums tika pieņemts saistībā ar procedūru par <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0020" ID="QS0020"/>būtiskas līdzdalības daļas<QUOT.END REF.START="QS0020" CODE="201D" ID="QE0020"/> akciju iegādi, kas dod balsstiesības 31,36 % apmērā sabiedrībā <HT TYPE="ITALIC">Conwert Immobilien SE</HT> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0021" ID="QS0021"/><HT TYPE="ITALIC">Conwert</HT><QUOT.END REF.START="QS0021" CODE="201D" ID="QE0021"/>), un par saistībā ar to noteiktā pienākuma iesniegt obligāto publisko pārņemšanas piedāvājumu neizpildi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0012"><NO.P>12.</NO.P><TXT>Sākotnējā procesā Pārņemšanas komisija konstatēja, ka, savstarpēji attiecinot balsstiesības saskaņā ar <HT TYPE="ITALIC">ÜbG</HT> 23. panta 1. punktu, tika iegūta akciju kontrolpakete <HT TYPE="ITALIC">ÜbG</HT> 22. panta izpratnē. Pārņemšanas komisija nonāca pie šīs būtiskās atziņas, pamatojoties uz <HT TYPE="ITALIC">ÜbG</HT> 1. panta 6. punktā noteikto summēšanas kritēriju, ko piemēro <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0022" ID="QS0022"/>tiesību subjektiem, kuri rīkojas saskaņoti<QUOT.END REF.START="QS0022" CODE="201D" ID="QE0022"/>. Saskaņā ar <HT TYPE="ITALIC">ÜbG</HT> 23. panta 1. punktu šīs <HT TYPE="ITALIC">Conwert</HT> balsstiesības tāpēc būtu pirmo reizi <DATE ISO="20150929">2015. gada 29. septembrī</DATE> savstarpēji attiecināmas uz <HT TYPE="ITALIC">Adler</HT>, <HT TYPE="ITALIC">Mountain Peak</HT>, <HT TYPE="ITALIC">Westgrund</HT>, <HT TYPE="ITALIC">Petrus</HT> un GM. Principā saskaņā ar <HT TYPE="ITALIC">ÜbG</HT> 22.a panta 1. punktu, ja <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0023" ID="QS0023"/>personas, kas rīkojas saskaņoti<QUOT.END REF.START="QS0023" CODE="201D" ID="QE0023"/>, iegādājas <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0024" ID="QS0024"/>būtisku līdzdalības daļu<QUOT.END REF.START="QS0024" CODE="201D" ID="QE0024"/>, 20 biržas darba dienu laikā būtu jāizziņo <HT TYPE="ITALIC">Conwert</HT> obligātais pārņemšanas piedāvājums.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0013"><NO.P>13.</NO.P><TXT>Ar <DATE ISO="20170301">2017. gada 1. marta</DATE> nolēmumu <HT TYPE="ITALIC">Oberster Gerichtshof</HT> (Augstākā tiesa, Austrija) noraidīja sākotnējā lēmuma apstrīdēšanu. Sākotnējais lēmums kļuva galīgs.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0014"><NO.P>14.</NO.P><TXT>Pēc tam Pārņemšanas komisija ierosināja administratīvā soda piemērošanas procesu tostarp pret GM, HL un FN (visas ir fiziskas personas). HL un FN atbildība izrietēja no viņu amata, proti, iespējamā pārkāpuma laikā viens bija <HT TYPE="ITALIC">Adler</HT> valdes loceklis un otrs – <HT TYPE="ITALIC">Petrus</HT> direktors.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0015"><NO.P>15.</NO.P><TXT>Pārņemšanas komisija <DATE ISO="20180129">2018. gada 29. janvārī</DATE> izdeva lēmumu (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0025" ID="QS0025"/>lēmums par administratīvā soda piemērošanu<QUOT.END REF.START="QS0025" CODE="201D" ID="QE0025"/>) attiecībā uz GM (kā fizisku personu), HL (kā <HT TYPE="ITALIC">Adler</HT> valdes locekli) un FN (kā <HT TYPE="ITALIC">Petrus</HT> direktoru). Pārņemšanas komisija piemēroja GM, HL un FN administratīvos sodus un nosprieda, ka attiecīgās sabiedrības, kuru pārstāvji ir HL un FN, ir līdzatbildīgas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0016"><NO.P>16.</NO.P><TXT>Šo lēmumu Pārņemšanas komisija pieņēma, pamatojoties uz sākotnējā lēmumā konstatētajiem faktiem, it īpaši uz galveno atzinumu, ka saskaņā ar <DATE ISO="20150929">2015. gada 29. septembrī</DATE> noslēgto vienošanos attiecīgie dalībnieki ir <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0026" ID="QS0026"/>rīkojušies saskaņoti<QUOT.END REF.START="QS0026" CODE="201D" ID="QE0026"/> <HT TYPE="ITALIC">ÜbG</HT> 22.a panta izpratnē. Tā kā Pārņemšanas komisijai netika iesniegts obligātais pārņemšanas piedāvājums 20 biržas darba dienu laikā, GM, HL un FN varētu būt vainīgi, ka ir pārkāpts <HT TYPE="ITALIC">ÜbG</HT> 22.a panta 1. punkts, skatot to saistībā ar 22. panta 1. punktu. Pamatojoties uz to, Pārņemšanas komisija piemēroja GM, HL un FN naudas sodu un noteica <HT TYPE="ITALIC">Adler</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Petrus</HT> par līdzatbildīgām attiecībā uz HL un FN piemērotajiem naudas sodiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0017"><NO.P>17.</NO.P><TXT>Lēmums par administratīvā soda piemērošanu tika pārsūdzēts <HT TYPE="ITALIC">Bundesverwaltungsgericht</HT> (Federālā administratīvā tiesa, Austrija), kas ir iesniedzējtiesa. Šī tiesa konstatē, ka saskaņā ar Austrijas tiesību aktiem, kas reglamentē administratīvo procesu, tiklīdz administratīvās iestādes sākotnējais lēmums ir kļuvis galīgs, tas ir saistošs (pašai iestādei, kā arī citām) administratīvajām iestādēm un tiesām, ja tām ir jālemj par tādu pašu faktisko un tiesisko situāciju, par kādu jau ir<?PAGE NO="4"?> izlemts iepriekšējā sākotnējā lēmumā. Priekšnoteikums tam, lai lēmumam būtu šāds saistošais spēks, ir tas, ka lietas dalībniekam ir viena identitāte. Arī administratīvajai tiesai ir jāatzīst [lēmuma] saistošais spēks, ja vien abos procesos lietas dalībniekam ir viena identitāte.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0018"><NO.P>18.</NO.P><TXT>Attiecībā uz GM iesniedzējtiesa uzskata viņu par identisku lietas dalībnieku sākotnējā lēmuma procesā un lēmuma par administratīvā soda piemērošanu procesā. Attiecībā uz GM tā arī uzskata, ka saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir izpildītas arī visas pārējās prasības, lai sākotnējais lēmums būtu saistošs.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0019"><NO.P>19.</NO.P><TXT>Attiecībā uz HL un FN iesniedzējtiesa šaubās, vai sākotnējā procesā un administratīvā soda piemērošanas procesā šiem lietas dalībniekiem bija viena identitāte. Tā norāda, ka HL un FN sākotnējā procedūrā nebija <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0027" ID="QS0027"/>lietas dalībnieki<QUOT.END REF.START="QS0027" CODE="201D" ID="QE0027"/>, bet rīkojās vienīgi kā sabiedrību <HT TYPE="ITALIC">Adler</HT> (kurā HL bija valdes loceklis) un <HT TYPE="ITALIC">Petrus</HT> (kurā FN bija direktors) pārstāvji. HL un FN (kā fiziskas personas) <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0028" ID="QS0028"/>lietas dalībnieka<QUOT.END REF.START="QS0028" CODE="201D" ID="QE0028"/> statusā bija vien administratīvā soda piemērošanas procesā. Tomēr administratīvā soda piemērošanas procesā Pārņemšanas komisija konstatēja, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0029" ID="QS0029"/>paplašināts saistošais spēks<QUOT.END REF.START="QS0029" CODE="201D" ID="QE0029"/> (<QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0030" ID="QS0030"/><HT TYPE="ITALIC">erweiterte Bindungswirkung</HT><QUOT.END REF.START="QS0030" CODE="201D" ID="QE0030"/>), kas izriet no sākotnējā lēmuma, attiecas arī uz HL un FN (kā fiziskām personām).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0020"><NO.P>20.</NO.P><TXT>Šādos faktiskajos un tiesiskajos apstākļos <HT TYPE="ITALIC">Bundesverwaltungsgericht</HT> [Federālā administratīvā tiesa] nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><LIST TYPE="OTHER"><ITEM><NP><NO.P><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0031" ID="QS0031"/>1)</NO.P><TXT>Vai Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/25/EK (<DATE ISO="20040421">2004. gada 21. aprīlis</DATE>) par pārņemšanas piedāvājumiem 4. un 17. pantam – lasot tos Savienības tiesību efektivitātes principa gaismā – ir pretrunā interpretācija, saskaņā ar kuru Direktīvas 2004/25/EK 4. pantā minētās uzraudzības iestādes galīgajam lēmumam, ar ko ir konstatēts personas izdarīts tādu valsts tiesību normu pārkāpums, kuras ir tikušas pieņemtas, transponējot Direktīvu 2004/25/EK, šīs uzraudzības iestādes pēc tam īstenotā administratīvā soda piemērošanas procesā pret to pašu personu netiek atzīts saistošs spēks, un tāpēc šī persona no jauna var izmantot visus faktiskos un juridiskos iebildumus un pierādījumus, lai apstrīdētu jau galīgajā lēmumā konstatēto tiesību pārkāpumu?</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>2)</NO.P><TXT>Vai Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/25/EK (<DATE ISO="20040421">2004. gada 21. aprīlis</DATE>) par pārņemšanas piedāvājumiem 4. un 17. pantam – lasot tos Savienības tiesību efektivitātes principa gaismā – ir pretrunā interpretācija, saskaņā ar kuru Direktīvas 2004/25/EK 4. pantā minētās uzraudzības iestādes galīgajam lēmumam, ar ko ir konstatēts juridiskas personas izdarīts tādu valsts tiesību normu pārkāpums, kuras ir tikušas pieņemtas, transponējot Direktīvu 2004/25/EK, šīs uzraudzības iestādes pēc tam īstenotā administratīvā soda piemērošanas procesā pret struktūru, kas ir pilnvarota pārstāvēt šo juridisko personu, netiek atzīts saistošs spēks, un tāpēc šī juridiskā persona (šī struktūra) var izmantot visus faktiskos un juridiskos iebildumus un pierādījumus, lai apstrīdētu jau galīgajā lēmumā konstatēto tiesību pārkāpumu?</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>3)</NO.P><TXT>Ja uz pirmo jautājumu tiek atbildēts noliedzoši, vai Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantam ir pretrunā valsts prakse, saskaņā ar kuru Direktīvas 2004/25/EK 4. pantā minētās uzraudzības iestādes galīgajam lēmumam, ar ko ir konstatēts personas izdarīts tādu valsts tiesību normu pārkāpums, kuras ir tikušas pieņemtas, transponējot Direktīvu 2004/25/EK, šīs uzraudzības iestādes pēc tam īstenotā administratīvā soda piemērošanas procedūrā pret to pašu personu tiek atzīts saistošs spēks, kas nozīmē, ka šai personai ir liegts faktiski un juridiski apstrīdēt tiesību pārkāpumu, par kuru jau ir pieņemts galīgais lēmums?</TXT></NP></ITEM><?PAGE NO="5"?><ITEM><NP><NO.P>4)</NO.P><TXT>Ja uz 2. jautājumu tiek atbildēts noliedzoši, vai Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantam ir pretrunā valsts prakse, saskaņā ar kuru Direktīvas 2004/25/EK 4. pantā minētās uzraudzības iestādes galīgajam lēmumam, ar ko ir konstatēts juridiskas personas izdarīts tādu valsts tiesību normu pārkāpums, kuras ir tikušas pieņemtas, transponējot Direktīvu 2004/25/EK, šīs uzraudzības iestādes pēc tam īstenotā administratīvā soda piemērošanas procedūrā pret to šīs juridiskās personas struktūru, kam ir pārstāvības pilnvaras, tiek atzīts saistošs spēks, kas nozīmē, ka šai personai (struktūrai) ir liegts apstrīdēt jau ar galīgo lēmumu konstatēto tiesību pārkāpumu no juridiskā un faktiskā viedokļa?<QUOT.END REF.START="QS0031" CODE="201D" ID="QE0031"/></TXT></NP></ITEM></LIST></QUOT.S></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0021"><NO.P>21.</NO.P><TXT>Rakstveida apsvērumus iesniedza <HT TYPE="ITALIC">Alder</HT>, HL, GM, Pārņemšanas komisija un Eiropas Komisija. Izņemot Komisiju, šie lietas dalībnieki ir atbildējuši arī uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">IV.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Analīze</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0022"><NO.P>22.</NO.P><TXT>Šie secinājumi ir strukturēti šādi. Vispirms norādīšu, kā es saprotu šos valsts tiesību aktus, un, pamatojoties uz to, piedāvāšu vienkāršot iesniedzējtiesas uzdotos jautājumus (A). Tad noteikšu piemērojamo kritēriju saskaņā ar Savienības tiesībām (B) un, visbeidzot, pievērsīšos izskatāmajai lietai (C).</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">A.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">(Valsts tiesību aktu) konteksts un uzdotie jautājumi</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0023"><NO.P>23.</NO.P><TXT>Pirmajā acumirklī četri iesniedzējtiesas formulētie jautājumi, tos skatot valsts tiesību normu un procedūru sarežģītajā vijumā, patiešām izskatās diezgan komplicēti. Turklāt, šķiet, šie jautājumi sniedzas visai tālu un kopumā skar jautājumus par Savienības tiesību efektivitāti, galīgo administratīvo lēmumu saistošā spēka statusu, iespējams, apvienojumā ar pienākumu vēlreiz pārskatīt šos galīgos lēmumus, kā arī jautājumus par pamattiesībām procesos, kuros piemēro kriminālsodus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0024"><NO.P>24.</NO.P><TXT>Manuprāt, šo lietu var aplūkot daudz koncentrētākā veidā. Iespējams, noderīgas norādes var sniegt iesniedzējtiesai, neizmantojot visas šīs valsts tiesību aktu nianses, kuras iesniedzējtiesa ir visai detalizēti norādījusi, kā arī valsts judikatūras pretrunīgos elementus. Lai cik arī šīs diskusijas ir intriģējošas, es neesmu pārliecināts, ka tās ir faktiski nepieciešamas šīs lietas kontekstā. Es drīzāk koncentrēšos uz radušos praktisko problēmu, it īpaši, aplūkojot to no tiesību uz aizstāvību un tiesību vērsties tiesā skatupunkta attiecībā uz fiziskām personām, uz kurām attiecas šādi procesi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0025"><NO.P>25.</NO.P><TXT>Lai to darītu, vispirms ir jāapspriež trīs elementi. Pirmkārt, kas tieši ir strīdus jautājuma priekšmets saskaņā ar valsts tiesībām? Otrkārt, kā Harta un tās 47. pants mijiedarbojas ar Pārņemšanas piedāvājumu direktīvu un iederas šīs lietas ainā? Treškārt, abi šie jautājumi liek man pārformulēt un vienkāršot iesniedzējtiesas uzdotos jautājumus, cerams, nepazaudējot problēmas sakni.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0026"><NO.P>26.</NO.P><TXT>Pirmkārt, šajā lietā ir svarīgi saprast divus valsts administratīvo tiesību elementus, proti, no vienas puses, procesuālos noteikumus, saskaņā ar kuriem Pārņemšanas komisija vada savus administratīvos procesus noteikumu par obligātajiem pārņemšanas piedāvājumiem iespējamā pārkāpuma gadījumā, un, no otras puses, valsts procesuālos noteikumus, kas piešķir saistošu spēku administratīviem lēmumiem, kas kļuvuši galīgi.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="6"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0027"><NO.P>27.</NO.P><TXT>Pārņemšanas komisija ir pilnvarota uzsākt izmeklēšanu, tostarp, lai noskaidrotu, vai vērtspapīru turētājs nav izvairījies no obligātā pārņemšanas piedāvājuma iesniegšanas <HT TYPE="ITALIC">ÜbG</HT> 22. panta 1. punkta izpratnē, iegādājoties mērķa sabiedrības <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0032" ID="QS0032"/>būtisku līdzdalības daļu<QUOT.END REF.START="QS0032" CODE="201D" ID="QE0032"/>. Tā var to darīt arī gadījumos, ja dalībnieku grupa <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0033" ID="QS0033"/>rīkojas saskaņoti<QUOT.END REF.START="QS0033" CODE="201D" ID="QE0033"/>, lai iegūtu šādu līdzdalības daļu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0003"><P><HT TYPE="ITALIC">ÜbG</HT> 22.a panta 1. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0028"><NO.P>28.</NO.P><TXT>Tomēr šajā procedūrā ir šķirti jānosaka obligātā pārņemšanas piedāvājuma neveikšanas <HT TYPE="ITALIC">objektīvie</HT> un <HT TYPE="ITALIC">subjektīvie</HT> elementi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0004"><P>Saskaņā ar <HT TYPE="ITALIC">ÜbG</HT> 33. un 35. pantu.</P></NOTE>. Kā skaidro dalībnieki, šie elementi tiek noteikti atsevišķi, proti, sākotnējā procesā tiek <HT TYPE="ITALIC">objektīvi</HT> noteikts, vai dalībnieks nav iesniedzis obligāto pārņemšanas piedāvājumu, un par to tiek pieņemts sākotnējais lēmums. Tomēr sākotnējā procesā netiek risināts jautājums par kriminālatbildību. Par šo atbildību lemj turpmākajā posmā, kad nosaka <HT TYPE="ITALIC">subjektīvos</HT> elementus, lai konstatētu, vai pastāv administratīvā atbildība, kuras rezultātā var piemērot kriminālsodu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0029"><NO.P>29.</NO.P><TXT>Abu šo elementu noteikšanas iespējamā <HT TYPE="ITALIC">pārbaude tiesā</HT> notiek atšķirīgi. Pārņemšanas komisija paskaidro, ka uz sākotnējo procesu un administratīvā soda piemērošanas procesu attiecas dažādās apelācijas instances. <HT TYPE="ITALIC">Sākotnējo</HT> procesu var pārsūdzēt <HT TYPE="ITALIC">Oberster Gerichtshof</HT> (Augstākā tiesa, Austrija). Tomēr tiek norādīts, ka šādos gadījumos Augstākā tiesa pārbauda vienīgi tiesiskos apstākļus. Tā nevar izskatīt faktiskos apstākļus. Savukārt administratīvā soda piemērošanas procesu var apstrīdēt <HT TYPE="ITALIC">Bundesverwaltungsgericht</HT> (Federālā administratīvā tiesa, Austrija) un dažos gadījumos arī <HT TYPE="ITALIC">Verwaltungsgerichtshof</HT> (Augstākā administratīvā tiesa, Austrija). Federālajai administratīvajai tiesai ir <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0034" ID="QS0034"/>pilnīga jurisdikcija<QUOT.END REF.START="QS0034" CODE="201D" ID="QE0034"/> pārbaudīt administratīvā soda piemērošanas procesā pieņemtā lēmuma tiesiskos un faktiskos apstākļus. Tomēr šķiet, ka šai tiesai ir jāņem vērā Pārņemšanas komisijas, citas iestādes vai tiesas pieņemtā lēmuma saistošais spēks, kad lēmums ir kļuvis galīgs.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0030"><NO.P>30.</NO.P><TXT>Pārņemšanas komisija uzskata, ka attiecībā uz abām pārsūdzības instancēm tā darbojas kā <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0035" ID="QS0035"/>pirmās instances tiesa<QUOT.END REF.START="QS0035" CODE="201D" ID="QE0035"/>. Tādējādi gan sākotnējā procesa, gan administratīvā soda piemērošanas procesā pastāv vismaz divas pārsūdzības instances.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0031"><NO.P>31.</NO.P><TXT>Iesniedzējtiesa paskaidro – tiklīdz Pārņemšanas komisijas pieņemtais administratīvais lēmums kļūst galīgs, pašai Pārņemšanas komisijai, kā arī citām administratīvajam iestādēm šis sākotnējais lēmums ir saistošs. Turklāt tādas pašas sekas tas rada arī Federālajai administratīvajai tiesai, ja tai tiek lūgts lemt par to pašu faktisko un tiesisko situāciju, kuru iepriekš bija skatījusi Pārņemšanas komisija. Tādējādi Pārņemšanas komisijas procesa <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0036" ID="QS0036"/>divpakāpju<QUOT.END REF.START="QS0036" CODE="201D" ID="QE0036"/> struktūra nozīmē, ka praksē turpmākajam administratīvo sodu piemērošanas procesam par obligātā pārņemšanas piedāvājuma neiesniegšanas (subjektīvajiem) elementiem ir saistoši sākotnējā procesā sākotnēji noteiktie (objektīvie) apstākļi, tiklīdz šī procesa lēmums ir kļuvis galīgs.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0032"><NO.P>32.</NO.P><TXT>Tā es īsumā saprotu, kur praktiski rodas problēma. Tas, kas bija nolemts <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0037" ID="QS0037"/>pirmajā<QUOT.END REF.START="QS0037" CODE="201D" ID="QE0037"/> sākotnējā procesā, kļūst saistošs visos turpmākajos administratīvajos procesos un tiesvedībās. Turklāt, vai drīzāk, svarīgākais ir tas, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0038" ID="QS0038"/>saistošais spēks<QUOT.END REF.START="QS0038" CODE="201D" ID="QE0038"/> rodas ne tikai visos procesos, kuri attiecas uz vieniem dalībniekiem (procesos lietas dalībniekiem ir viena identitāte)<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0005"><P>Kā norādījusi iesniedzējtiesa, tā tam normāli būtu jābūt saskaņā ar valsts tiesībām; skat. šo secinājumu 17. punktu.</P></NOTE>. Visai būtiski ir tas, ka tas rodas arī situācijās, kad šāda <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0039" ID="QS0039"/>identitāte<QUOT.END REF.START="QS0039" CODE="201D" ID="QE0039"/> ir visai apšaubāma, lai neteiktu vairāk (piemēram, personas tiek sodītas <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0040" ID="QS0040"/>otrajā kārtā<QUOT.END REF.START="QS0040" CODE="201D" ID="QE0040"/> kā fiziskas personas, lai gan sākotnējā procesā, proti, <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0041" ID="QS0041"/>pirmajā kārtā<QUOT.END REF.START="QS0041" CODE="201D" ID="QE0041"/>, formāli piedalījās tikai sabiedrības, kuru pārstāvji ir šīs personas).</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="7"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0033"><NO.P>33.</NO.P><TXT>Otrkārt, šādas sistēmas kontekstā iesniedzējtiesa uzdod četrus jautājumus. <HT TYPE="ITALIC">Pirmais</HT> un <HT TYPE="ITALIC">otrais</HT> jautājums ir par to, vai no Pārņemšanas piedāvājumu direktīvas 4. un 17. panta materiālās iedarbības saglabāšanas viedokļa ir saderīgi Austrijas procesuālie noteikumi par administratīvo lēmumu galīgumu. Abi šie jautājumi atšķiras attiecībā uz to, vai procesos lietas dalībniekiem ir vai nav viena identitāte.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0034"><NO.P>34.</NO.P><TXT>Pārņemšanas piedāvājumu direktīvas 4. un 17. pants attiecas uz uzraudzības iestādes iecelšanu un pilnvarām, kā arī uz sodu piemērošanu, ja tiek pārkāpti valsts pasākumi, kas pieņemti saskaņā ar šo direktīvu. Tomēr nešķiet acīmredzams – un iesniedzējtiesa arī nepaskaidro –, kā šie noteikumi var sniegt norādes par šajā tiesvedībā izvirzītajiem specifiskajiem jautājumiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0035"><NO.P>35.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Trešajā</HT> un <HT TYPE="ITALIC">ceturtajā</HT> jautājumā šī pati problemātika ir aplūkota no Hartas skatupunkta. Būtībā tiek jautāts, vai Hartas 47. pantam būtu pretrunā valsts procesuālie noteikumi, saskaņā ar kuriem tiek uzskatīts, ka administratīvas iestādes lēmums par valsts noteikumu pārkāpumiem saistībā ar pārņemšanas piedāvājumiem, kas ir kļuvis galīgs, ir saistošs šai pašai administratīvajai iestādei vēlākā (administratīvajā) kriminālprocesā. Ar trešo jautājumu tiek lūgts sniegt norādes par šo saderību no tāda skatupunkta, ka abos procesos, kurus vadījusi minētā administratīvā iestāde, lietas dalībniekam ir viena identitāte. Ceturtais jautājums ir tāds pats, tikai no tāda skatījuma, ka lietas dalībniekam nav viena identitāte.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0036"><NO.P>36.</NO.P><TXT>Iesniedzējtiesas četros jautājumos, lasot tos kopsakarā, tādējādi tiek šķietami pretstatīta Pārņemšanas piedāvājumu direktīva, piešķirot tai <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0042" ID="QS0042"/>pilnīgu iedarbīgumu<QUOT.END REF.START="QS0042" CODE="201D" ID="QE0042"/>, un procesuālo tiesību, kuras tiek aizsargātas tostarp ar Hartu, ievērošana. Iesniedzējtiesa, šķiet, norāda, ka starp abiem šiem mērķiem pastāv zināma pretruna. Ir nojaušams vārdos neizteikts pieņēmums, ka var būt vai nu sodu efektivitāte, vai pamattiesību aizsardzība, bet ne abi. Šķiet, klusējot tiek arī pieņemts, ka, lai sods būtu <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0043" ID="QS0043"/>iedarbīgs<QUOT.END REF.START="QS0043" CODE="201D" ID="QE0043"/>, to nevajadzētu pārmērīgi apgrūtināt ar lietas dalībnieku tiesībām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0037"><NO.P>37.</NO.P><TXT>Nedomāju, ka tas ir labs pieņēmums, ar ko sākt.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0038"><NO.P>38.</NO.P><TXT>Drīzāk nav strīda par to, ka ar Austrijas tiesību normām par pārņemšanas piedāvājumu uzraudzību, kas tostarp iekļautas <HT TYPE="ITALIC">ÜbG</HT>, tiek īstenota Pārņemšanas piedāvājumu direktīva un tādējādi Savienības tiesības saistībā ar Hartas 51. panta 1. punktu. Jebkuram valsts procesam, kas īstenots saskaņā ar Pārņemšanas piedāvājumu direktīvas regulējumu, tādējādi ir jābūt saderīgam ar Hartas 47. pantu un visām Savienības tiesībās garantētajām tiesībām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0039"><NO.P>39.</NO.P><TXT>Tādējādi, manuprāt, patiesā problēma nav tas, ka ir jāizvēlas starp <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0044" ID="QS0044"/>pilnīgu iedarbīgumu<QUOT.END REF.START="QS0044" CODE="201D" ID="QE0044"/> un <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0045" ID="QS0045"/>pamattiesībām<QUOT.END REF.START="QS0045" CODE="201D" ID="QE0045"/>. Drīzāk jautājums ir par to, vai Austrijas procesuālie noteikumi, kas tika piemēroti un sniegti šajā lietā, ir saderīgi ar Pārņemšanas piedāvājumu direktīvas 4. un 17. pantu, lasot tos kopsakarā ar Hartas 47. pantu un Savienības tiesībās garantētajām tiesībām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0040"><NO.P>40.</NO.P><TXT>Treškārt, ņemot vērā šo aspektu, četri iesniedzējtiesas uzdotie jautājumi ir kļuvuši par diviem jautājumiem vai drīzāk – par vienu jautājumu ar diviem pakārtotiem jautājumiem. Tāpēc uzdotos jautājumus būtībā var pārformulēt, lai noskaidrotu, vai šajā lietā norādīto valsts procesuālo noteikumu piemērošana ir saderīga ar Pārņemšanas piedāvājumu direktīvas 4. un 17. pantu, skatot tos tiesību uz aizstāvību aizsardzības principa un/vai Hartas 47. panta gaismā. Šim pamatjautājumam ir divi pakārtoti jautājumi – vienā scenārijā procesa lietas dalībniekam ir viena identitāte (1. un 3. jautājums) un otrā scenārijā šādas identitātes nav (2. un 4. jautājums).</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="8"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0041"><NO.P>41.</NO.P><TXT>Šie jautājumi ir uzdoti, īpaši koncentrējoties uz administratīvā soda piemērošanas procesu. Tomēr, kā izrādās, šis process nav problēmas cēlonis. Šī problēma sākas <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0046" ID="QS0046"/>iepriekšējā posmā<QUOT.END REF.START="QS0046" CODE="201D" ID="QE0046"/> ar šo tiesību aizsardzību Pārņemšanas komisijas sākotnējā procesā un ar to, ka Augstākā tiesa ierobežotā veidā pārbauda tajā konstatētos atzinumus, un tālāk šie jautājumi tiek pārnesti uz <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0047" ID="QS0047"/>nākamo posmu<QUOT.END REF.START="QS0047" CODE="201D" ID="QE0047"/>, proti, turpmākajiem (administratīvajiem) kriminālprocesiem (un iespējamām nākamajām) tiesvedībām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0042"><NO.P>42.</NO.P><TXT>Ņemot vērā sākotnējā procesa nozīmīgumu, es tādējādi sākšu ar otro un ceturto jautājumu un ar to dalībnieku pamattiesību aizsardzību, kuri nepiedalījās šajā sākotnējā procesā un (tādēļ) nevarēja apstrīdēt sākotnējā lēmumā sniegtos atzinumus (C.1) Pēc tam tikai īsi pievērsīšos pirmajam un trešajam jautājumam un lietas dalībnieku identitātes jautājumam abos procesos (C.2). Tomēr vispirms ieskicēšu pamattiesību normas, kas piemērojamas abām šīm jautājumu kopām (B).</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">B.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Savienības tiesību prasības</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">1.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Administratīvais process un tiesības uz aizstāvību</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0043"><NO.P>43.</NO.P><TXT>Tiesību uz aizstāvību ievērošana ir Savienības tiesību pamatprincips, kas ir piemērojams, ja iestāde ir nodomājusi pieņemt personai nelabvēlīgu lēmumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0006"><P>Skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20131022">2013. gada 22. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Sabou</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑276/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:678">EU:C:2013:678</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0038">38.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20151217">2015. gada 17. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">WebMindLicenses</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑419/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:832">EU:C:2015:832</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0084">84.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20191016">2019. gada 16. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Glencore Agriculture Hungary</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑189/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:861">EU:C:2019:861</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0039">39.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>. Šādos apstākļos nelabvēlīga lēmuma adresātam ir jābūt iespējai tikt uzklausītam un sniegt savus apsvērumus <HT TYPE="ITALIC">pirms</HT> šā lēmuma pieņemšanas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0007"><P>Spriedumi, 2009. gada 19. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Kamino International Logistics</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑376/07</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:105">EU:C:2009:105</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0042">42.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0043">43.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20141105">2014. gada 5. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Mukarubega</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑166/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2336">EU:C:2014:2336</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0047">47.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20191016">2019. gada 16. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Glencore Agriculture Hungary</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑189/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:861">EU:C:2019:861</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0041">41.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Šīs tiesības ir neatņemamas <HT TYPE="ITALIC">visos</HT> procesos, vai tie būtu civiltiesiskie procesi, kriminālprocesi, administratīvie procesi vai citu veidu procesi, kuru rezultātā attiecīgajam lietas dalībniekam tiek pieņemts nelabvēlīgs lēmums<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0008"><P>Spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20100914">2010. gada 14. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Akzo Nobel Chemicals</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Akcros Chemicals</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑550/07 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:512">EU:C:2010:512</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0092">92.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150305">2015. gada 5. marts</DATE>, <NAME.CASE>Komisija u.c./<HT TYPE="ITALIC">Versalis</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑93/13 un C‑123/13 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:150">EU:C:2015:150</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0094">94.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20201006">2020. gada 6. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bank Refah Kargaran</HT>/Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑134/19 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2020:793">EU:C:2020:793</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0056">56.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0044"><NO.P>44.</NO.P><TXT>Īpaši jāuzsver, ka <HT TYPE="ITALIC">administratīvajām iestādēm</HT>, īstenojot savus procesus, ir jānodrošina, ka tiek ievērotas lietas dalībnieka subjektīvās tiesības uz aizstāvību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0009"><P>Skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20130926">2013. gada 26. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Texdata Software</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑418/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:588">EU:C:2013:588</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0083">83.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160317">2016. gada 17. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bensada Benallal</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑161/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:175">EU:C:2016:175</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0033">33.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>. Šīm tiesībām ir jābūt pieejamām no to rašanās brīža<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0010"><P>Šajā sakarā skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20121122">2012. gada 22. novembris</DATE>, <NAME.CASE>M.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑277/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:744">EU:C:2012:744</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0090">90.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20191016">2019. gada 16. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Glencore Agriculture Hungary</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑189/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:861">EU:C:2019:861</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0047">47.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0049">49.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20210202">2021. gada 2. februāris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Consob</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑481/19</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2021:84">EU:C:2021:84</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0042">42.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0044">44.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajos minētā judikatūra).</P></NOTE>. Tikai šādā veidā var nodrošināt, ka attiecīgā iestāde ņem vērā visu attiecīgo informāciju un ka skartajai personai ir ļauts izlabot kļūdas un sniegt argumentus par labu tam, lai nelabvēlīgais lēmums netiktu pieņemts<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0011"><P>Spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20111221">2011. gada 21. decembris</DATE>, <NAME.CASE>Francija/<HT TYPE="ITALIC">People’s Mojahedin Organization of Iran</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑27/09 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:853">EU:C:2011:853</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0065">65.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20141105">2014. gada 5. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Mukarubega</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑166/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2336">EU:C:2014:2336</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0047">47.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20191016">2019. gada 16. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Glencore Agriculture Hungary</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑189/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:861">EU:C:2019:861</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0041">41.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="9"?><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">2.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Tiesvedības un Hartas 47. pants</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0045"><NO.P>45.</NO.P><TXT>Hartas 47. panta pirmajā daļā ir paredzētas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Šo tiesību galvenie komponenti ir lietas dalībnieku procesuālo tiesību vienlīdzības princips, tostarp sacīkstes princips<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0012"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20100921">2010. gada 21. septembris</DATE>, <NAME.CASE>Zviedrija u.c./<HT TYPE="ITALIC">API</HT> un Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑514/07 P, C‑528/07 P un C‑532/07 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:541">EU:C:2010:541</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0088">88.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>, un procesuālās vienlīdzības princips<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0013"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160630">2016. gada 30. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Toma</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Biroul Executorului Judecătoresc Horațiu‑Vasile Cruduleci</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑205/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:499">EU:C:2016:499</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0036">36.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>. Uzliekot pienākumu nodrošināt, lai katrai pusei būtu saprātīga iespēja izklāstīt savu lietu apstākļos, kas tai nerada acīmredzami nelabvēlīgāku situāciju salīdzinājumā ar otru pusi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0014"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140717">2014. gada 17. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Sánchez Morcillo</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Abril García</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑169/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2099">EU:C:2014:2099</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0049">49.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, arī pats Hartas 47. pants attiecas uz tiesību uz aizstāvību aizsardzību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0015"><P>Spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20180725">2018. gada 25. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Minister for Justice and Equality</HT> (Tiesu sistēmas nepilnības)</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑216/18 PPU</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:586">EU:C:2018:586</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0067">67.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190624">2019. gada 24. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Polija (Augstākās tiesas neatkarība)</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑619/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:531">EU:C:2019:531</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0077">77.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0046"><NO.P>46.</NO.P><TXT>Ir taisnība, ka visas garantijas, kas izriet no Eiropas Cilvēktiesību [un pamatbrīvību aizsardzības] konvencijas (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0048" ID="QS0048"/>ECPAK<QUOT.END REF.START="QS0048" CODE="201D" ID="QE0048"/>) 6. panta 2. un 3. punkta, kuriem atbilst Hartas 47. un 48. pants, rodas vien procesos, kuros var piemērot sodus, kas pēc būtības ir kriminālsodi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0016"><P>Šajā sakarā skat. spriedumu, 2021. gada 2. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Consob</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑481/19</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2021:84">EU:C:2021:84</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0042">42.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0043">43.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Skat. arī ECT, <DATE ISO="20201210">2020. gada 10. decembris</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Edizioni del Roma Societa Cooperativa A.R.L</HT>. un <HT TYPE="ITALIC">Edizioni del Roma S.R.L</HT>. pret Itāliju (ECLI:CE:ECHR:2020:1210JUD006895413, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>. Tomēr Hartas 47. panta formulējums arī skaidri parāda, ka šis noteikums neattiecas vien uz procesiem, kuros tiek piemēroti tikai kriminālsodi. Proti, ar šo noteikumu ir izveidots tiesību kodols, kas ir jāaizsargā jebkurā tiesas procesā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0017"><P>Šajā sakarā skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20201217">2020. gada 17. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Centraal Israisëlitisch Consistorie van België</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑336/19</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2020:1031">EU:C:2020:1031</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0056">56.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra), un 2021. gada 2. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Consob</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑481/19</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2021:84">EU:C:2021:84</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0037">37.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0047"><NO.P>47.</NO.P><TXT>Ir jābūt iespējai Hartas 47. panta izpratnē <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0049" ID="QS0049"/>tiesā<QUOT.END REF.START="QS0049" CODE="201D" ID="QE0049"/> izskatīt, vai minētais tiesību kodols tiesiski un faktiski ir ticis ievērots<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0018"><P>Šajā sakarā skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140911">2014. gada 11. septembris</DATE>, <NAME.CASE>CB/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑67/13 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2204">EU:C:2014:2204</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0043">43.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0046">46.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Skat. arī ECT, <DATE ISO="20201210">2020. gada 10. decembris</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Edizioni del Roma Societa Cooperativa A.R.L</HT>. un <HT TYPE="ITALIC">Edizioni del Roma S.R.L</HT>. pret Itāliju (ECLI:CE:ECHR:2020:1210JUD006895413, 90. punkts un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>. Saistībā ar judikatūru šādai struktūrai ir jābūt izveidotai ar likumu, tai ir jābūt pastāvīgai, tās jurisdikcijai ir jābūt obligātai, tiesvedībai jānotiek saskaņā ar sacīkstes principu, tai ir jāpiemēro tiesību normas, kā arī ir jābūt (iekšēji un ārēji) neatkarīgai<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0019"><P>Spriedums, 2018. gada 27. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Associação Sindical dos Juízes Portugueses</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑64/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:117">EU:C:2018:117</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0038">38.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra). Attiecībā uz neatkarības <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0050" ID="QS0050"/>iekšējo<QUOT.END REF.START="QS0050" CODE="201D" ID="QE0050"/> aspektu skat. arī spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20191119">2019. gada 19. novembris</DATE>, <NAME.CASE>A. K. u.c. (Augstākās tiesas Disciplinārlietu palātas neatkarība)</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑585/18, C‑624/18 un C‑625/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:982">EU:C:2019:982</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0122">122.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0048"><NO.P>48.</NO.P><TXT>Principā, lai pārbaude tiesā saskaņā ar Hartas 47. panta pirmo daļu būtu efektīva, ir jābūt <HT TYPE="ITALIC">pilnīgai kompetencei</HT> veikt šo izskatīšanu vismaz <HT TYPE="ITALIC">vienā instancē</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0020"><P>Spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20121106">2012. gada 6. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Otis</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑199/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:684">EU:C:2012:684</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0049">49.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170516">2017. gada 16. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Berlioz Investment Fund</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑682/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:373">EU:C:2017:373</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0054">54.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0056">56.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajos minētā judikatūra).</P></NOTE>. Šādā <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0051" ID="QS0051"/>tiesā<QUOT.END REF.START="QS0051" CODE="201D" ID="QE0051"/> izskatāmo jautājumu tvērums var aprobežoties, piemēram, tikai ar tiesību jautājumiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0021"><P>Šajā sakarā skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20060919">2006. gada 19. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Wilson</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑506/04</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2006:587">EU:C:2006:587</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0061">61.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Skat. arī ECT, 2000. gada 18. janvāris, <HT TYPE="ITALIC">Pesti</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Frodl</HT> pret Austriju (ECLI:CE:ECHR:2000:0118DEC002761895, 4. punkts un tajā minētā judikatūra), un <DATE ISO="19851122">1985. gada 22. novembris</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Bryan</HT> pret Apvienoto Karalisti (ECLI:CE:ECHR:1995:1122JUD001917891, 47. punkts).</P></NOTE>. Tomēr tādā gadījumā administratīvajai iestādei, kuras kompetencē ir pieņemt attiecīgo lēmumu, <HT TYPE="ITALIC">pašai</HT> ir jāatbilst visiem Hartas 47. pantā noteiktajiem <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0052" ID="QS0052"/>tiesas<QUOT.END REF.START="QS0052" CODE="201D" ID="QE0052"/> kritērijiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0022"><P>Šajā sakarā skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20060919">2006. gada 19. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Wilson</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑506/04</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2006:587">EU:C:2006:587</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0061">61.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0062">62.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Skat. arī ECT, <DATE ISO="20091027">2009. gada 27. oktobris</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Crompton</HT> pret Apvienoto Karalisti (ECLI:CE:ECHR:2009:1027JUD004250905, 70.–73. punkts).</P></NOTE>. Tādējādi tā vai citādi ir jābūt vismaz vienai pilnīgi neatkarīgai instancei, kura ir kvalificējama kā <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0053" ID="QS0053"/>tiesa<QUOT.END REF.START="QS0053" CODE="201D" ID="QE0053"/> Hartas 47. panta pirmās daļas izpratnē un kurai ir pilnīga kompetence izvērtēt lietu, kas ietver, tā teikt, tiesību elementu, kā arī faktu elementu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><?PAGE NO="10"?><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">C.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Par izskatāmo lietu</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">1.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Dažādi lietas dalībnieki turpmākajā administratīvajā procedūrā</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0049"><NO.P>49.</NO.P><TXT>Iesniedzējtiesa paskaidro, ka sākotnējā procesā Pārņemšanas komisija pārbaudīja, vai (objektīvi) var uzskatīt, ka procesa dalībnieku rīcība ir <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0054" ID="QS0054"/>saskaņota rīcība<QUOT.END REF.START="QS0054" CODE="201D" ID="QE0054"/> nolūkā iegūt <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0055" ID="QS0055"/>nozīmīgu līdzdalību<QUOT.END REF.START="QS0055" CODE="201D" ID="QE0055"/> sabiedrībā <HT TYPE="ITALIC">Conwert</HT>, un vai šādai rīcībai bija jārada pienākums veikt obligāto pārņemšanas piedāvājumu. Nākamajā procesā, (administratīvajā) kriminālprocesā, Pārņemšanas komisija tad uzskatīja, ka tai pašai ir saistoši šie (objektīvie) atzinumi, lai noteiktu obligātā pārņemšanas piedāvājuma neveikšanas subjektīvos elementus. Tā uzskatīja, ka šis saistošais spēks rodas, neraugoties uz to, ka sākotnējā procedūra un administratīvais kriminālprocess neattiecas uz vieniem un tiem pašiem dalībniekiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0050"><NO.P>50.</NO.P><TXT>Manuprāt, tas skaidri rada jautājumus saskaņā ar Savienības tiesībām abos tikko ieskicētajos virzienos – attiecībā uz iesaistīto dalībnieku tiesību uz aizstāvību īstenošanu (a) un nespēju izskatīt jautājumu tiesā, kurai ir <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0056" ID="QS0056"/>pilnīga kompetence<QUOT.END REF.START="QS0056" CODE="201D" ID="QE0056"/> (b).</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">a)</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par aizstāvības tiesību īstenošanu</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0051"><NO.P>51.</NO.P><TXT>HL paskaidro, ka sākotnējā procesa laikā viņš nav varējis īstenot savas tiesības uz aizstāvību, jo viņš šajā procesā netika uzskatīts par <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0057" ID="QS0057"/>lietas dalībnieku<QUOT.END REF.START="QS0057" CODE="201D" ID="QE0057"/> (<QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0058" ID="QS0058"/><HT TYPE="ITALIC">Parteistellung</HT><QUOT.END REF.START="QS0058" CODE="201D" ID="QE0058"/>). Sākotnējā procesā HL tika uzskatīts tikai par <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0059" ID="QS0059"/>dalībnieku<QUOT.END REF.START="QS0059" CODE="201D" ID="QE0059"/> (<QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0060" ID="QS0060"/><HT TYPE="ITALIC">Beteiligter</HT><QUOT.END REF.START="QS0060" CODE="201D" ID="QE0060"/>). Austrijas tiesībās šiem statusiem acīmredzami ir atšķirīgas procesuālās tiesības un garantijas. Piemēram, HL paskaidro, ka viņš netika informēts par sākotnējo procesu, viņš nav varējis iepazīties ar lietas materiāliem vai izmantot savas tiesības klusēt, vai pārsūdzēt sākotnējo lēmumu. Tikai pēc administratīvā soda piemērošanas procesa uzsākšanas HL varējis īstenot šīs tiesības, bet tikai šajā otrajā procesā. Tomēr šajā brīdī sākotnējais lēmums, kas tad bija kļuvis galīgs, jau bija saistošs Pārņemšanas komisijai tādā ziņā, ka tajā tika objektīvi noteikti lietas dalībnieki, kas <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0061" ID="QS0061"/>rīkojas saskaņoti<QUOT.END REF.START="QS0061" CODE="201D" ID="QE0061"/>. Tādējādi uz HL kā <HT TYPE="ITALIC">Adler</HT> valdes locekli jau no paša sākuma objektīvi tika attiecinātas šīs sabiedrības darbības bez iespējas viņam īstenot (savas individuālās) tiesības uz aizstāvību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0052"><NO.P>52.</NO.P><TXT>Atbildot uz Tiesas uzdoto jautājumu, Pārņemšanas komisija apgalvo, ka HL varēja piedalīties sākotnējā procesā, ka viņam bija tiesības klusēt saskaņā ar <HT TYPE="ITALIC">AVG</HT> 51. pantu un tiesības uz aizstāvību šajā procesā. Pārņemšanas komisija arī atzīmē, ka HL patiešām tika <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0062" ID="QS0062"/>personīgi<QUOT.END REF.START="QS0062" CODE="201D" ID="QE0062"/> uzaicināts piedalīties sākotnējā procesa sēdē, viņš uz to bija ieradies un piedalījies. Tas varētu nozīmēt, ka HL bija spējīgs īstenot dažas no savām subjektīvajām procesuālajām tiesībām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0053"><NO.P>53.</NO.P><TXT>Iesniedzējtiesai būs jānoskaidro šīs lietas faktiskie apstākļi, kā arī spēkā esošā valsts tiesību interpretācija, kas šķiet, zināmā mērā ir strīdīga.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0054"><NO.P>54.</NO.P><TXT>No lietas materiāliem es saprotu, ka sākotnējā procesā HL piedalījās kā <HT TYPE="ITALIC">Adler</HT> valdes loceklis, rīkojoties sabiedrības vārdā un tās interesēs, nevis kā privātpersona. Faktiski, šķiet, nekas neliecina, ka Pārņemšanas komisija sākotnējā procesā būtu objektīvi izskatījusi viņa personisko atbildību. Izskatīta tika sabiedrības iesaiste. HL <HT TYPE="ITALIC">personīgā</HT> iesaiste, šķiet, parādās tikai administratīvā soda piemērošanas procesā.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="11"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0055"><NO.P>55.</NO.P><TXT>Pārņemšanas komisija tomēr, šķiet, apgalvo – lai arī abos procesos lietas dalībnieki nesakrīt, HL varējis netieši īstenot savas individuālās tiesības uz aizstāvību sākotnējā procesa laikā ar <HT TYPE="ITALIC">Adler</HT> starpniecību, pārstāvot šo juridisko personu kā tās valdes loceklis, jo abiem lietas dalībniekiem ir bijušas kopīgas intereses (<QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0063" ID="QS0063"/><HT TYPE="ITALIC">Interessengleichlauf</HT><QUOT.END REF.START="QS0063" CODE="201D" ID="QE0063"/>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0056"><NO.P>56.</NO.P><TXT>Es nepiekrītu šai loģikai (vismaz) divu iemeslu dēļ.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0057"><NO.P>57.</NO.P><TXT>Pirmkārt, nevar pārvērtēt visai lielo iespēju, ka sabiedrību direktori, kas ieņem Pārņemšanas komisijas norādīto amatu, var nonākt <HT TYPE="ITALIC">interešu konfliktā</HT> un/vai pārkāpt savus fiduciāros pienākumus. Protams, lielākoties ir pareizs pieņēmums, ciktāl runa ir par plašāku ainu, ka gan sabiedrība, gan tās direktors(-i) un citi valdes struktūru locekļi, visticamāk, būs vienādi ieinteresēti, lai šī sabiedrība netiktu atzīta par vainīgu pārņemšanas piedāvājumu noteikumu pārkāpšanā. Tomēr attiecībā uz citiem jautājumiem, kas varētu rasties procesa gaitā, – vai tiešām var izslēgt, ka sabiedrības direktors vai valdes loceklis nenonāks situācijā, ka viņam ir jāizvēlas rīkoties vai nu sabiedrības labākajās interesēs, vai arī paša labākajās interesēs, it īpaši saistībā ar to, ka sabiedrības direktoriem, kā izrādās, turpmākajā procesā nosaka administratīvo personisko atbildību, piemērojot sodus, kuriem ir krimināltiesisks raksturs?</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0058"><NO.P>58.</NO.P><TXT>Otrkārt, tiesības uz aizstāvību ir <HT TYPE="ITALIC">subjektīvas</HT>. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šīs tiesības nevar nodot citai fiziskai vai juridiskai personai, un katrā ziņā šīs tiesības nevar īstenot citas personas vārdā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0023"><P>Skat., piemēram, spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20110609">2011. gada 9. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Evropaïki Dynamiki</HT>/ECB</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑401/09 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:370">EU:C:2011:370</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0049">49.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150910">2015. gada 10. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Fliesen‑Zentrum Deutschland</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑687/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:573">EU:C:2015:573</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0073">73.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Skat. arī nesenāku spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190919">2019. gada 19. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Zhejiang Jndia Pipeline Industry</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑228/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2019:619">EU:T:2019:619</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0036">36.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Tikai pašiem attiecīgajiem lietas dalībniekiem ir jāspēj efektīvi īstenot tiesības, kas tiem piešķirtas saskaņā ar Savienības tiesībām, neatkarīgi no tā, kāda veida procedūras pret tiem ir ierosinātas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0059"><NO.P>59.</NO.P><TXT>Tādējādi, nevēlēdamies izklausīties pārmērīgi formāls, es nevaru atbalstīt premisu, ka fiziska persona, kas rīkojas sabiedrības vārdā un tās interesēs (un tādējādi ar to parasti saprot, ka tā rīkojas kā <HT TYPE="ITALIC">sabiedrība</HT>, proti, kā juridiskas personas pilnvarotais pārstāvis), faktiski ir persona, kas rīkojas pati savās interesēs un pati savā vārdā. Tas vēl jo vairāk tā ir apstākļos, kad šo procesu gaitā abu personu intereses var atšķirties, ja ne pat nonākt pretrunā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0060"><NO.P>60.</NO.P><TXT>Šajā lietā šķiet, ka HL kā fiziska persona spēja īstenot <HT TYPE="ITALIC">savas</HT> tiesības uz aizstāvību tikai administratīvā soda piemērošanas procesā. Tomēr tajā brīdī sākotnējais lēmums jau bija kļuvis galīgs. Tādējādi administratīvā soda piemērošanas procesā tas bija saistošs attiecībā uz <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0064" ID="QS0064"/>objektīvajiem<QUOT.END REF.START="QS0064" CODE="201D" ID="QE0064"/> elementiem Pārņemšanas komisijas veiktajā izmeklēšanā par pienākuma veikt obligāto pārņemšanas piedāvājumu pārkāpumu. Tā sekas bija tādas, ka par HL rīcību tika pāragri pieņemts spriedums bez iespējas viņam pašam sniegt savu viedokli <HT TYPE="ITALIC">pirms</HT> minētā lēmuma pieņemšanas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0024"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20141105">2014. gada 5. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Mukarubega</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑166/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2336">EU:C:2014:2336</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0046">46.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0047">47.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajos minētā judikatūra).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">b)</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par nespēju vērsties tiesā, kurai ir <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0065" ID="QS0065"/>pilnīga jurisdikcija<QUOT.END REF.START="QS0065" CODE="201D" ID="QE0065"/></HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0061"><NO.P>61.</NO.P><TXT>GM, HL un <HT TYPE="ITALIC">Adler</HT> uzskata, ka šajos apstākļos sākotnējā lēmuma saistošā spēka atzīšana administratīvā soda piemērošanas procesā ir pretrunā Hartas 47. pantam. Attiecībā uz Hartas 47. panta pirmo daļu šie lietas dalībnieki norāda – ņemot vērā to, ka ir ierobežota izskatīšana Augstākajā tiesā, ja tiek atzīts sākotnējā lēmuma saistošais spēks, tiklīdz lēmums ir kļuvis galīgs,<?PAGE NO="12"?> saistībā ar turpmāko administratīvā soda piemērošanas procesu un tiesvedību <HT TYPE="ITALIC">Bundesverwaltungsgericht</HT> (Federālā administratīvā tiesa, Austrija) tiek apdraudētas viņu Hartā noteiktās tiesības uz efektīvu aizsardzību tiesā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0062"><NO.P>62.</NO.P><TXT>Pārņemšanas komisija nepiekrīt šim viedoklim. Tā apgalvo, ka procesuālās garantijas, ko nodrošina gan sākotnējā procesā, gan administratīvā soda piemērošanas procesā, ir tādas, ka šajos procesos lēmumus pieņem neatkarīga un objektīva <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0066" ID="QS0066"/>tiesa<QUOT.END REF.START="QS0066" CODE="201D" ID="QE0066"/> Hartas 47. panta izpratnē. Ņemot to vērā, Pārņemšanas komisija abos gadījumos rīkojas kā <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0067" ID="QS0067"/>pirmās instances tiesa<QUOT.END REF.START="QS0067" CODE="201D" ID="QE0067"/>, tādējādi tas, ka Augstākās tiesas pārbaudes aprobežojas vien ar tiesību jautājumiem, atbilst Hartas 47. pantam.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0063"><NO.P>63.</NO.P><TXT>Hartas 47. panta pirmajā daļā noteikto prasību loģika ir jāizvērtē divējādi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0025"><P>Skat. šo secinājumu 48. punktu.</P></NOTE>. Pirmkārt, vai Pārņemšanas komisija faktiski ir kvalificējama kā <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0068" ID="QS0068"/>tiesa<QUOT.END REF.START="QS0068" CODE="201D" ID="QE0068"/> Hartas 47. panta izpratnē, kā tā apgalvo (1). Otrkārt, ja tas tā nav, vai tās lēmumus var pārskatīt tiesa, kurai ir <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0069" ID="QS0069"/>pilnīga jurisdikcija<QUOT.END REF.START="QS0069" CODE="201D" ID="QE0069"/> (2).</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">1)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Vai Pārņemšanas komisija ir <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0070" ID="QS0070"/>tiesa<QUOT.END REF.START="QS0070" CODE="201D" ID="QE0070"/> Hartas 47. panta izpratnē?</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0064"><NO.P>64.</NO.P><TXT>Viens no kumulatīvajiem nosacījumiem, kas jāizpilda, lai attiecīgā iestāde būtu <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0071" ID="QS0071"/>tiesa<QUOT.END REF.START="QS0071" CODE="201D" ID="QE0071"/> Hartas 47. panta izpratnē, ir <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0072" ID="QS0072"/>neatkarība<QUOT.END REF.START="QS0072" CODE="201D" ID="QE0072"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0026"><P>Skat. šo secinājumu 47. punktu.</P></NOTE>. Tā nodrošina vienlīdzīgus apstākļus tiesvedības dalībniekiem un to attiecīgajām interesēm attiecībā pret strīda priekšmetu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0027"><P>Skat., piemēram, spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20101222">2010. gada 22. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">RTL Belgium</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑517/09</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:821">EU:C:2010:821</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0038">38.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0040">40.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajos minētā judikatūra).</P></NOTE>. Citiem vārdiem, attiecīgā struktūra nedrīkst rīkoties kā dalībnieks paša lietā, pārkāpjot <HT TYPE="ITALIC">nemo judex in sua causa</HT> principu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0028"><P>Šajā sakarā skat. spriedumu, 2020. gada 21. janvāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Banco de Santander</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑274/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2020:17">EU:C:2020:17</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0062">62.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra). Skat. arī ECT, <DATE ISO="20201210">2020. gada 10. decembris</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Edizioni del Roma Societa Cooperativa A.R.L</HT>. un <HT TYPE="ITALIC">Edizioni del Roma S.R.L</HT>. pret Itāliju (ECLI:CE:ECHR:2020:1210JUD006895413, 64. punkts).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0065"><NO.P>65.</NO.P><TXT>Tā kā Pārņemšanas komisija, šķiet, neizpilda <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0073" ID="QS0073"/>neatkarības<QUOT.END REF.START="QS0073" CODE="201D" ID="QE0073"/> kritēriju, nav vajadzības uzskaitīt visus kritērijus, kas jāizpilda, lai <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0074" ID="QS0074"/>tiesa<QUOT.END REF.START="QS0074" CODE="201D" ID="QE0074"/> atbilstu Hartas 47. panta prasībām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0066"><NO.P>66.</NO.P><TXT>Atbildot uz Tiesas uzdoto jautājumu, GM atzīmē, ka saskaņā ar <HT TYPE="ITALIC">ÜbG</HT> 29. panta 1. punktu Pārņemšanas komisija ir atbildīga par <HT TYPE="ITALIC">ÜbG</HT> īstenošanu un tāpēc tai ir piešķirtas plašas <HT TYPE="ITALIC">ex officio</HT> pilnvaras, tostarp pilnvaras ierosināt sākotnējo procesu un administratīvā soda piemērošanas procesu. Šajos procesos Pārņemšanas komisija pati lemj par procesa darbības jomu un strīda priekšmetu un pati veic izmeklēšanu saistībā ar šo procesu. Iesniedzējtiesai tas ir jāapstiprina, taču no <HT TYPE="ITALIC">ÜbG</HT> 33. panta 4. punkta, šķiet, izriet, ka procesos, kas uzsākti saskaņā ar pamatotu pieprasījumu, Pārņemšanas komisija ir vienīgā, kuras kompetencē ir izlemt, vai turpināt procesu, pat ja minētais pieprasījums vēlāk tiek atsaukts.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0067"><NO.P>67.</NO.P><TXT>Tādējādi, rezumējot, Pārņemšanas komisijai saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir vairākas <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0075" ID="QS0075"/>lomas<QUOT.END REF.START="QS0075" CODE="201D" ID="QE0075"/>, proti, gan izmeklētāja, gan prokurora, gan arī <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0076" ID="QS0076"/>tiesneša<QUOT.END REF.START="QS0076" CODE="201D" ID="QE0076"/> loma. Nav nekādas norādes, ka Pārņemšanas komisija iekšēji darbotos, stingri funkcionāli nodalīdama, no vienas puses, šīs iestādes nodaļas, kas ir atbildīgas par izmeklēšanu un lēmumu pieņemšanu saistībā ar Pārņemšanas piedāvājumu direktīvas īstenošanu, un, no otras puses, struktūru, kas lemj par sūdzībām, kuras iesniegtas pret minēto nodaļu pieņemtajiem lēmumiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0029"><P>Skat. spriedumu, 2020. gada 21. janvāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Banco de Santander</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑274/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2020:17">EU:C:2020:17</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0072">72.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0077">77.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="13"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0068"><NO.P>68.</NO.P><TXT>Šķiet, nākamajās tiesvedībās, kas attiecas uz Pārņemšanas komisijas sākotnējā procesa vai administratīvā soda piemērošanas procesa apstrīdēšanu, Pārņemšanas komisija savā lietā darbojas kā atbildētāja, lai aizstāvētu savus lēmumus kompetentajā Austrijas tiesā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0030"><P>Turpat, 42. punkts.</P></NOTE>. Tādējādi tā nerīkojas kā objektīva trešā persona starp iespējamo likumpārkāpēju, no vienas puses, un administratīvo iestādi, kas ir atbildīga par pārņemšanas piedāvājumu atbilstības uzraudzību, no otras puses.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0069"><NO.P>69.</NO.P><TXT>Dabiski, par visiem šiem elementiem ir jālemj iesniedzējtiesai. Tomēr, ņemot vērā Tiesai sniegtās atbildes un šo secinājumu iepriekšējos punktos minētos iemeslus, neesmu pārliecināts, ka Pārņemšanas komisija atbilst <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0077" ID="QS0077"/>tiesas<QUOT.END REF.START="QS0077" CODE="201D" ID="QE0077"/> kritērijam Hartas 47. panta izpratnē. Vēlos uzsvērt, ka šāds pagaidu secinājums, kuru pārbaudīt, atkārtoju, ir vienīgi iesniedzējtiesas ziņā, nekādā veidā neapšauba faktu, ka dažām valsts pārvaldes iestādēm būs piešķirts augsts neatkarības līmenis un augstākais kompetences līmenis jomā, kurā tās darbojas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0070"><NO.P>70.</NO.P><TXT>Tomēr to nevar saukt par <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0078" ID="QS0078"/>neatkarīgu<QUOT.END REF.START="QS0078" CODE="201D" ID="QE0078"/> tiesu. Saskaņā ar Hartas 47. panta pirmo daļu neatkarīgu tiesu raksturo tās pilnīga gan <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0079" ID="QS0079"/>iekšējā<QUOT.END REF.START="QS0079" CODE="201D" ID="QE0079"/>, gan <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0080" ID="QS0080"/>ārējā<QUOT.END REF.START="QS0080" CODE="201D" ID="QE0080"/> neatkarība. Tā ir neatkarīga <HT TYPE="ITALIC">trešā</HT> persona attiecībā uz abām iesaistītajām pusēm. Saskaņā ar šādu loģiku lēmuma pieņēmējas palātas, kas ir administratīvās iestādes sastāvdaļas, vai pat funkcionāli ļoti neatkarīgās apelācijas palātas, kas ir administratīvās iestādes sastāvdaļas, joprojām atrodas publiskās administrācijas vienā pusē un nav tiesu iestādes sastāvdaļa<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0031"><P>Pēc analoģijas – no judikatūras saistībā ar tādu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību, kurus ir izdevušas dažādas valsts pārvaldes struktūru (pārskatīšanas vai tiesai pielīdzinātās) palātas, skat. piemēram, spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20050531">2005. gada 31. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Syfait</HT> u.c.</NAME.CASE>(<NO.CASE>C‑53/03</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2005:333">EU:C:2005:333</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0031">31.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0037">37.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), vai <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20020530">2002. gada 30. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Schmid</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑516/99</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2002:313">EU:C:2002:313</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0034">34.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0038">38.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0071"><NO.P>71.</NO.P><TXT>Tā kā varētu izrādīties, ka Pārņemšanas komisija nav <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0081" ID="QS0081"/>tiesa<QUOT.END REF.START="QS0081" CODE="201D" ID="QE0081"/> Hartas 47. panta pirmās daļas izpratnē, jautājums varētu būt šāds – vai šajā lietā kompetentā valsts tiesa joprojām ir <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0082" ID="QS0082"/>pilnīgi kompetenta<QUOT.END REF.START="QS0082" CODE="201D" ID="QE0082"/> pārskatīt Pārņemšanas komisijas lēmumus.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">2)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Vai tiesa, kurai ir <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0083" ID="QS0083"/>pilnīga jurisdikcija<QUOT.END REF.START="QS0083" CODE="201D" ID="QE0083"/> veic pārskatīšanu?</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0072"><NO.P>72.</NO.P><TXT>Pārņemšanas komisijas lēmumu pārbaude tiesā, šķiet, atšķiras atkarībā no konkrētā procesa. Pirmkārt, <HT TYPE="ITALIC">sākotnējā</HT> procesā iegūtos atzinumus var pārsūdzēt Augstākajā tiesā. Šī tiesa izskata vienīgi tiesiskos jautājumus<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0032"><P>Skat. sīkāk šo secinājumu 29. punktu.</P></NOTE>. Tādējādi šķiet, ka tai nav <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0084" ID="QS0084"/>pilnīgas jurisdikcijas<QUOT.END REF.START="QS0084" CODE="201D" ID="QE0084"/> izskatīt faktu jautājumus<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0033"><P>Šajā saistībā skat. <HT TYPE="ITALIC">ÜbG</HT> 30.a panta 1. un 2. punktu. Pretstatam skat., piemēram, Vācijas tiesībās noteikto <HT TYPE="ITALIC">Bundesanstalt für Finanzdienstleistungsaufsicht</HT> (Federālā finanšu uzraudzības pārvalde, Vācija) lēmumu pārskatīšanas procedūru, kas ļauj pārskatīt tiesiskos un faktiskos apstākļus. Skat. <HT TYPE="ITALIC">Wertpapiererwerbs- und Übernahmegesetz</HT> (Vācijas Vērtspapīru iegādes un pārņemšanas likums) 48. pantu.</P></NOTE>. Otrkārt, <HT TYPE="ITALIC">administratīvā soda</HT> piemērošanas procesā iegūtos atzinumus var pārsūdzēt Federālajā administratīvajā tiesā (kas šajā lietā ir iesniedzējtiesa)<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0034"><P><HT TYPE="ITALIC">ÜbG</HT> 35. panta 3. punkts.</P></NOTE>. Šai tiesai, šķiet, ir <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0085" ID="QS0085"/>pilnīga jurisdikcija<QUOT.END REF.START="QS0085" CODE="201D" ID="QE0085"/> izskatīt Pārņemšanas komisijas tiesiskos un faktiskos atzinumus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0073"><NO.P>73.</NO.P><TXT>Tomēr iesniedzējtiesa skaidro, ka praksē tai nav <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0086" ID="QS0086"/>pilnīgas jurisdikcijas<QUOT.END REF.START="QS0086" CODE="201D" ID="QE0086"/>, jo tā nevar pārbaudīt Pārņemšanas komisijas sākotnējo lēmumu. Tā atzīmē – tā kā saskaņā ar Austrijas procesuālajiem noteikumiem galīgajiem administratīvajiem lēmumiem ir dots plašs saistošais spēks, iesniedzējtiesai ir saistoši Pārņemšanas komisijas sākotnējā lēmumā sniegtie (tagad jau galīgie) atzinumi, un tā tos nevar pārbaudīt.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="14"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0074"><NO.P>74.</NO.P><TXT>Rezumējot – ar valsts tiesisko regulējumu ir izveidota sistēma, kurā Pārņemšanas komisija, kas i) nav kvalificējama kā <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0087" ID="QS0087"/>tiesa<QUOT.END REF.START="QS0087" CODE="201D" ID="QE0087"/>, pieņem lēmumu, ko ii) Augstākā tiesa nevar pilnībā pārbaudīt un kas, iii) kļūstot galīgs, iv) ir saistošs ne tikai pašai Pārņemšanas komisijai turpmākajos procesos, kuros parādās lietas dalībnieku identitāte (ko šī iestāde interpretē visai plaši), lietas cēlonis un priekšmets, bet arī v) ikvienai tiesai, kurai parasti tiek uzdots pārbaudīt šos saistītos procesus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0075"><NO.P>75.</NO.P><TXT>Ja tas tā patiešām ir, šāda situācija, manuprāt, nemaz neatbilst Hartas 47. pantam un efektīvas tiesas aizsardzības prasībām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0076"><NO.P>76.</NO.P><TXT>Vēlos uzsvērt, ka šī neatbilstība rodas attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">ikvienu dalībnieku</HT> <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0088" ID="QS0088"/>pirmajā<QUOT.END REF.START="QS0088" CODE="201D" ID="QE0088"/>, sākotnējā procesā, jo, šķiet, to neskata <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0089" ID="QS0089"/>tiesa<QUOT.END REF.START="QS0089" CODE="201D" ID="QE0089"/>, kurai ir pilnīga judikatūra, kā tiek prasīts Hartas 47. panta pirmajā daļā. Līdz ar šo sākotnējo problēmu rodas arī papildu problēma attiecībā uz īpašo situāciju, kurā atrodas lietas dalībnieki, kas nav pat piedalījušies pirmajā sākotnējā procesā.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">2.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Tie paši lietas dalībnieki turpmākajos procesos</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0077"><NO.P>77.</NO.P><TXT>GM apgalvo – lai arī viņš bija piedalījies sākotnējā procesā kā <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0090" ID="QS0090"/>lietas dalībnieks<QUOT.END REF.START="QS0090" CODE="201D" ID="QE0090"/>, viņš netika informēts par to, ka tā rezultātā viņam varētu uzlikt <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0091" ID="QS0091"/>kriminālsodu<QUOT.END REF.START="QS0091" CODE="201D" ID="QE0091"/> saskaņā ar administratīvā soda piemērošanas procesu. Viņš arī atzīmē, ka sākotnējā procesa laikā viņam netika dotas klusēšanas tiesības.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0078"><NO.P>78.</NO.P><TXT>Pārņemšanas komisija ieņem nostāju, ka visas GM pamattiesības tika ievērotas gan sākotnējā procesā, gan administratīvā soda piemērošanas procesā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0079"><NO.P>79.</NO.P><TXT>Lai arī šie apstākļi ir jāizvērtē iesniedzējtiesai, pamatu pamats saistībā ar GM pamattiesību aizsardzību ir tas pats, kas tika minēts saistībā ar HL un <HT TYPE="ITALIC">Adler</HT> konkrētajiem apstākļiem. Zināmā mērā problēma, kas rodas pirmajā kārtā, <HT TYPE="ITALIC">visiem lietas dalībniekiem ir vienāda</HT>. Konkrētajā kontekstā, kad lietas dalībnieki ir vieni un tie paši šajos procesos, var nerasties vienīgi papildu jautājums par aizstāvības tiesību neesamību (protams, ar atrunu, ka šīs tiesības, kuras radās <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0092" ID="QS0092"/>pirmajā kārtā<QUOT.END REF.START="QS0092" CODE="201D" ID="QE0092"/>, varēja tikt īstenotas, kad tas ir bijis nepieciešams).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0080"><NO.P>80.</NO.P><TXT>Turklāt es neredzu iemeslu, kāpēc principā nevarētu paralēli vai vēlāk administratīvajā procesā, kurš izriet no tiem pašiem faktiem, balstīties uz to, kas objektīvi noskaidrots iepriekšējā administratīvajā procesā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0035"><P>Skat. manus secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Glencore Agriculture Hungary</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑189/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:462">EU:C:2019:462</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0039">39.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Tas, ka vēlākie administratīvie lēmumi tiek pieņemti, pamatojoties uz savos iepriekšējos lēmumos vai pat citu administratīvo iestāžu lēmumos konstatētajiem faktiem, informāciju vai pat pierādījumiem, ir ierasta prakse.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0081"><NO.P>81.</NO.P><TXT>Tomēr pamatu pamats visām šādām <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0093" ID="QS0093"/>lēmumu pārnešanām no vienas lietas uz nākamo<QUOT.END REF.START="QS0093" CODE="201D" ID="QE0093"/> ir tas, ka attiecīgajam lietas dalībniekam ir jāspēj pilnībā īstenot savas tiesības uz aizstāvību, kad tas ir kļuvis vai varētu kļūt nepieciešams<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0036"><P>Skat. šo secinājumu 44. punktu.</P></NOTE>. Nedrīkst būt tā, ka lietas dalībnieks pēkšņi tiek nostādīts fakta priekšā un viņa stāvoklis lielā mērā ir būtībā izlemts jau iepriekš, nedodot šim lietas dalībniekam pat iespēju iestāties šajā lietā.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="15"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0082"><NO.P>82.</NO.P><TXT>Ciktāl izskatās, ka GM ir bijis lietas dalībnieks abos procesos un abos ir bijis privātpersonas statusā, nerodas strukturāli jautājumi saistībā ar lietas dalībnieku identitātes neesamību šajos procesos<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0037"><P>Skat. šo secinājumu 54.–60. punktu.</P></NOTE>. Tas, vai abos šajos procesos katrā konkrētajā gadījumā tika vai netika ievērotas viņa tiesības uz aizstāvību, ir jautājums, kas jānoskaidro iesniedzējtiesai.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">3.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Noslēguma piezīmes</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0083"><NO.P>83.</NO.P><TXT>Jānorāda, ka ar šiem secinājumiem nekādā veidā netiek apšaubīta iespēja valsts tiesību aktos paplašināt par galīgiem kļuvušo administratīvo lēmumu saistošo spēku attiecībā uz citiem procesiem. Vēlreiz atzīmēšu, ka ir diezgan ierasts, ka viens lēmums var kļūt par pamatu citam lēmumam vai var tikt ņemts vērā citā procesā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0038"><P>Saistībā ar PVN skat., piemēram, spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20151217">2015. gada 17. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">WebMindLicenses</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑419/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:832">EU:C:2015:832</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0068">68.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0090">90.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Skat. arī manus secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Glencore Agriculture Hungary</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑189/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:462">EU:C:2019:462</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0039">39.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>. Administratīvās efektivitātes un administratīvās rīcības vienlīdzības un paredzamības nolūkā patiešām biežāk ir pieņemts paplašināt noteiktus atzinumus arī attiecībā uz citām procedūrām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0039"><P>Tomēr administratīvās efektivitātes iemesls nevar kalpot par <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0094" ID="QS0094"/>sudraba lodi<QUOT.END REF.START="QS0094" CODE="201D" ID="QE0094"/>, ar kuru tiek ierobežota pamattiesību aizsardzība. Šajā sakarā skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20110630">2011. gada 30. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Zeturf</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑212/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:437">EU:C:2011:437</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0048">48.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0084"><NO.P>84.</NO.P><TXT>Vai un kā ar valsts tiesību sistēmu ir gribēts radīt administratīvo iestāžu galīgo lēmumu saistošo spēku, paliek dalībvalstu procesuālās autonomijas ziņā. Savienības tiesībās noteiktā pamattiesību aizsardzība ierobežo šo autonomiju tikai tiktāl, cik nepieciešams, lai nodrošinātu šo tiesību efektīvu aizsardzību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0040"><P>Šajā sakarā skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20151111">2015. gada 11. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Klausner Holz Niedersachsen</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑505/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:742">EU:C:2015:742</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0040">40.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0085"><NO.P>85.</NO.P><TXT>Skaidrs ir arī tas, ka dalībvalstīm netiek prasīts izveidot administratīvo lēmumu sistēmu, kurā pati administratīvā iestāde izpilda <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0095" ID="QS0095"/>tiesas<QUOT.END REF.START="QS0095" CODE="201D" ID="QE0095"/> kritēriju Hartas 47. panta izpratnē. Tomēr saskaņā ar Savienības tiesībām, ciktāl runa ir par tiesībām, kas izriet no Savienības tiesību normām, šo administratīvo lēmumu (tiesas) pārbaude tad pāriet vienu soli <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0096" ID="QS0096"/>augstāk<QUOT.END REF.START="QS0096" CODE="201D" ID="QE0096"/> uz kompetento valsts tiesu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0086"><NO.P>86.</NO.P><TXT>Skatoties šādā kontekstā, viss šajos secinājumos liecina par to, ka konkrētā institucionālā un procesuālā kārtība, kuru ir izvēlējies valsts likumdevējs, ir problemātiska divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, sākotnējā procesā kādā no posmiem ir jābūt iespējai apstrīdēt sākotnējo lēmumu tiesā, kurai ir <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0097" ID="QS0097"/>pilnīga jurisdikcija<QUOT.END REF.START="QS0097" CODE="201D" ID="QE0097"/>, ja lietas dalībnieki vēlas to darīt. Otrkārt, subjektīvo tiesību (pēc būtības) aizsardzība neļauj <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0098" ID="QS0098"/>inkriminēšanu pie vienas reizes<QUOT.END REF.START="QS0098" CODE="201D" ID="QE0098"/> nākamajā administratīvajā procesā, kurā fiziskas personas konstatē, ka atrodas situācijā, ka to lieta jau iepriekš ir daļēji izspriesta, ņemot vērā atzinumus par šo personu rīcību, kas izdarīti iepriekšējā procesā, kurā šīs personas nav bijušas lietas dalībnieki.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">V.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Secinājumi</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0087"><NO.P>87.</NO.P><TXT>Iesaku Tiesai uz <HT TYPE="ITALIC">Bundesverwaltungsgericht</HT> (Federālā administratīvā tiesa, Austrija) prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:</TXT><P>Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/25/EK (<DATE ISO="20040421">2004. gada 21. aprīlis</DATE>) par pārņemšanas piedāvājumiem 4. un 17. pants, lasot tos kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu un tiesībām uz aizstāvību, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie liedz piemērot valsts<?PAGE NO="16"?> procesuālos noteikumus, kuru sekas ir tādas, ka attiecīgie lietas dalībnieki nevar pilnībā īstenot savas tiesības uz aizstāvību turpmākajā administratīvā soda piemērošanas procesā, ar kuru tiek noteikta subjektīvā atbildība par pārkāpumu, kas izriet no Direktīvas 2004/25, vai kuri liedz lietas dalībniekiem piekļuvi efektīvai tiesiskai aizsardzībai tiesā saskaņā ar Hartas 47. panta pirmo daļu.</P></NP.ECR></GR.SEQ></CONTENTS.CONCLUSION></CONCLUSION>