1.

Saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 1151/2012  ( 2 ) aizsargātiem cilmes vietas nosaukumiem (turpmāk tekstā – “ACVN”) ir jāatbilst specifikācijā paredzētajām prasībām, kas attiecas uz tā nosaukumu, produkta aprakstu, tā iegūšanas metodi, ģeogrāfisko apgabalu un citu atbilstošu informāciju.

2.

Šīs specifikācijas var tikt grozītas kombinētās administratīvajās procedūrās, kuras līdzinās ACVN sākotnējās reģistrācijas procedūrām un kurās ir iesaistītas gan valsts iestādes, gan Komisija. To norises kārtība ir paredzēta deleģētajā regulā  ( 3 ), kā arī īstenošanas regulā  ( 4 ), un tās nedaudz atšķiras atkarībā no tā, cik būtiski ir grozījumi.

3.

Conseil d’État (Valsts padome, Francija) uzdotais prejudiciālais jautājums ļaus Tiesai paskaidrot to valsts tiesu uzdevumus, kurām ir jāpārbauda šajās procedūrās valsts iestāžu pieņemtie lēmumi.

4.

Konkrēti, ir jānoskaidro, vai gadījumā, ja Komisija ir apmierinājusi pieteikumu veikt “maznozīmīgu” grozījumu ACVN specifikācijā, ko apstiprinājušas dalībvalsts iestādes, šīs valsts tiesām ir jāizskata tajās celtās prasības par valsts [iestāžu] lēmumiem, saskaņā ar kuriem tika izdarīts šis grozījums.

I.

Atbilstošās tiesību normas

A.

Savienības tiesības

1.

Regula Nr. 1151/2012

5.

Saskaņā ar tās 7. pantu:

6.

Regulas 49. panta 4. punkta otrajā daļā ir noteikts:

7.

Regulas 53. pantā ir noteikts:

2.

Deleģētā regula (ES) Nr. 664/2014

8.

Regulas 6. panta 2. punktā (“Produkta specifikācijas grozījumi”) ir noteikts:

3.

Īstenošanas regula Nr. 668/2014

9.

Regulas 10. pantā (“Procedūras prasības attiecībā uz produkta specifikācijas grozījumiem”) ir noteikts:

B.

Valsts tiesības. Lauksaimniecības un pārtikas ministra un ekonomikas un finanšu ministra 2017. gada 8. septembra dekrēts par ACVN “Comté” specifikācijas grozījumiem  ( 5 )

10.

Dekrēta 1. pantā ir noteikts:

11.

Saskaņā ar dekrēta 2. pantu:

II.

Pamatlieta un prejudiciālais jautājums

12.

2017. gada 16. novembrī Groupement agricole d’exploitation en commun (GAEC) Jeanningros cēla prasību Conseil d’État (Valsts padome) par 2017. gada 8. septembra dekrētu, lūdzot atcelt grozītās specifikācijas 5.1.18. noteikumu, ar ko ir aizliegti “slaukšanas aparāti”.

13.

Ar 2018. gada 1. jūnijā publicētu lēmumu Komisija apstiprināja pieteikumu par maznozīmīgu grozījumu ACVN “Comté” specifikācijā  ( 6 ) saskaņā ar Regulas Nr. 1151/2012 53. panta 2. punkta otro daļu, ņemot vērā Deleģētās regulas Nr. 664/2014 6. panta 2. punkta trešo daļu.

14.

Conseil d’État (Valsts padome) šaubās, vai ir jālemj par prasību, kas 2017. gada 8. septembrī ir celta par dekrētu un kas joprojām tiek izskatīta, vai, gluži pretēji, tiesvedība par šo prasību, kā tas notika citos gadījumos, ir jāizbeidz  ( 7 ).

15.

Līdz šim iesniedzējtiesas nostāja bija tāda, ka gadījumā, ja tā izskata prasību par lēmumu, ar ko Francijas valdība ir iesniegusi Komisijai ACVN reģistrācijas pieteikumu kopā ar apstiprināto specifikāciju, un ja sprieduma taisīšanas brīdī Komisija jau ir ierakstījusi šo nosaukumu reģistrā  ( 8 ), šī prasība zaudē priekšmetu.

16.

Saskaņā ar šo judikatūru Conseil d’État (Valsts padome) nepārbauda Komisijas reģistrēto specifikāciju likumību, pat ja – kā tas ir šajā gadījumā – ir apstrīdēts valsts [iestāžu] lēmums, kas ir to pamatā. Tā tas ir arī maznozīmīgu grozījumu gadījumā.

17.

Iesniedzējtiesa vaicā, vai šāda rīcība ir saderīga ar Savienības tiesībām vai arī, gluži pretēji, ņemot vērā iespējamo ietekmi, kāda apstrīdētā akta atcelšanai var būt uz Komisijas izdarītās reģistrācijas spēkā esamību, tai ir jālemj par šī valsts [iestāžu] akta likumību.

18.

Šo šaubu dēļ Conseil d’État (Valsts padome) uzdod Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

19.

Rakstveida apsvērumus šajā prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā iesniedza Francijas valdība un Komisija. Tiesa nolēma izskatīt šo lietu, neuzsākot tiesvedības mutvārdu daļu.

III.

Vērtējums

20.

Lai atbildētu uz prejudiciālo jautājumu, manuprāt, vispirms ir jāanalizē, pirmkārt, regulējums par administratīvajām procedūrām, kas paredzētas, lai veiktu grozījumus ACVN specifikācijās, un, otrkārt, to pārbaudes tiesā kārtība.

A.

Procedūras, kas paredzētas, lai veiktu grozījumus ACVN specifikācijās

21.

Grozījumus ACVN specifikācijā, tāpat kā tā reģistrāciju veic kombinētā administratīvajā procedūrā, kurā ir iesaistītas dalībvalsts kompetentās iestādes un Komisija. Regulas Nr. 1151/2012 58. apsvērumā ir minēts šis apstāklis  ( 9 ).

22.

Regulas Nr. 1151/2012 53. panta 2. punktā ir nošķirti divu veidu grozījumi, proti, grozījumi, “kas nav maznozīmīgi”, un maznozīmīgi grozījumi.

23.

Būtiski grozījumi ir tādi, kas:

24.

Maznozīmīgi grozījumi ir tādi, kas Regulas Nr. 1151/2012 53. panta 2. punkta otrajā daļā nav atzīti par būtiskiem.

25.

Paralēli Regulas Nr. 1151/2012 53. panta 2. punktā ir aplūkotas divas procedūras, lai izskatītu grozījumus specifikācijā. Attiecībā uz būtiskiem grozījumiem tajā ir atsauce uz 49.–52. pantu (proti, procedūru, kas piemērojama ACVN reģistrācijai); attiecībā uz maznozīmīgiem grozījumiem ir ieviesta vienkāršota procedūra.

1.

(Parastā) procedūra, lai veiktu būtiskus grozījumus ACVN specifikācijā

26.

Tādējādi ACVN reģistrācijas procedūra ir piemērojama būtiskiem grozījumiem specifikācijā  ( 10 ). Runa ir par pirmo stadiju, kas sākas (Regulas Nr. 1151/2012 49. panta 2. punkts) ar ACVN reģistrācijas pieteikumu, ko ražotāju grupa iesniedz tās dalībvalsts iestādēm, kurā ģeogrāfiski atrodas ražošanas apgabals.

27.

Šīm iestādēm pieteikums ir jāizskata, izmantojot atbilstošus līdzekļus, lai pārliecinātos, ka tas ir pamatots un atbilst minētajā regulā paredzētajiem nosacījumiem. Tām ir jānodrošina pieteikuma atbilstīga publicēšana, kā arī jāparedz pieņemams laikposms, kurā jebkura likumīgi ieinteresēta fiziska vai juridiska persona, kas veic uzņēmējdarbību šīs dalībvalsts teritorijā vai ir šīs dalībvalsts pastāvīgais iedzīvotājs, var iesniegt savus iebildumus  ( 11 ).

28.

Valsts iestādes izvērtē iesniegtos iebildumu paziņojumus un lemj par to, vai pieteikums atbilst Regulā Nr. 1151/2012 noteiktajām prasībām. Ja to vērtējums ir pozitīvs, tās pieņem lēmumu un to publicē, kā arī nodrošina elektronisku piekļuvi specifikācijai, uz kuru ir balstīts to labvēlīgais lēmums.

29.

Šajā brīdī īpaša nozīme ir Regulas Nr. 1151/2012 49. panta 4. punktam, saskaņā ar kuru “dalībvalsts nodrošina, ka tās labvēlīgais lēmums tiek publiskots un ka jebkurai likumīgi ieinteresētai fiziskajai vai juridiskajai personai ir iespēja to pārsūdzēt”.

30.

Ja kompetentās valsts iestādes lēmums ir apstiprinošs, iekšzemes stadija noslēdzas ar tā iesniegšanu Komisijai, kas tiek informēta arī par saņemtajiem pieņemamajiem iebildumiem  ( 12 ).

31.

Šīs procedūras “Eiropas” stadija sākas ar pārbaudi, kas jāveic Komisijai, kad tā ir saņēmusi valsts [iestāžu] lēmumu, lai pārbaudītu, vai pieteikums ir pamatots un atbilst ACVN paredzētajām prasībām. Ja pēc šīs pārbaudes (kas nedrīkst būt ilgāka par sešiem mēnešiem) Komisija nolemj apmierināt pieteikumu  ( 13 ), tā Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicē vienoto dokumentu un atsauci uz produkta specifikāciju  ( 14 ).

32.

Regulas Nr. 1151/2012 51. pantā ir norādīts, ka pēc publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī dalībvalsts vai trešās valsts iestādes, kā arī jebkura likumīgi ieinteresēta fiziska vai juridiska persona, kura veic uzņēmējdarbību trešā valstī, var iesniegt paziņojumu par iebildumiem  ( 15 ). Komisija nekavējoties nosūta šo paziņojumu par iebildumiem dalībvalsts iestādei, kas iesniegusi pieteikumu  ( 16 ), un uzsāk to izskatīt, ja šis iebildums apstiprinās  ( 17 ).

33.

Ja nav saņemts neviens paziņojums par iebildumu (vai neviens pieņemams pamatots iebildumu paziņojums), Komisija reģistrē būtiskus grozījumus specifikācijā, nepiemērojot Regulas Nr. 1151/2012 57. panta 2. punktā minēto procedūru.

34.

Komisija rīkojas tāpat, ja pēc pieņemama pamatota iebildumu paziņojuma un pēc Regulas Nr. 1151/2012 51. panta 3. punktā minētās apspriešanās tiek panākta vienošanās. Ja vienošanās netiek panākta, Komisija īstenošanas aktus par ACVN reģistrāciju vai būtisku grozījumu tā specifikācijā pieņem saskaņā ar Regulas Nr. 1151/2012 57. panta 2. punktā paredzēto pārbaudes procedūru  ( 18 ).

35.

Katrā ziņā akti par būtiskiem grozījumiem ACVN specifikācijās un lēmumi par to noraidīšanu tiek publicēti Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī  ( 19 ).

2.

(Vienkāršota) procedūra, lai veiktu maznozīmīgus grozījumus ACVN specifikācijā

36.

Regulā Nr. 1151/2012 šī vienkāršotā procedūra ir reglamentēta ļoti īsi. Tās 53. panta 2. punkta otrajā daļā ir tikai noteikts, ka, “ja ierosinātie grozījumi ir maznozīmīgi, Komisija apstiprina vai noraida pieteikumu”. Tajā ir piebilsts, ka, ja tiek apstiprināts grozījums vienotajā dokumentā vai ACVN specifikācijā, Komisija to publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

37.

Deleģētajā regulā Nr. 664/2014 šī vienkāršotā procedūra ir izklāstīta plašāk tās 6. panta 2. punktā, padarot to tuvāku parastajai procedūrai. Saskaņā ar šo tiesību normu pieteikumi par maznozīmīgu grozījumu: i) ir jāiesniedz tās dalībvalsts iestādēm, uz kuru attiecas nosaukuma ģeogrāfiskais apgabals; ii) tajos ir jāapraksta grozījumi, paskaidrojot, kāpēc tie ir uzskatāmi par maznozīmīgiem, un jāsalīdzina ar oriģinālo tekstu; iii) to izskatīšanai nav paredzēta valsts iebildumu procedūra – atšķirībā no tā, kas paredzēts parastajā procedūrā  ( 20 ).

38.

Visbeidzot Deleģētās regulas Nr. 664/2014 6. panta 2. punkta pirmajā daļā ir noteikts, ka, ja dalībvalsts uzskata, ka Regulā Nr. 1151/2012 paredzētās prasības un saskaņā ar to pieņemtie noteikumi ir izpildīti, tā var iesniegt Komisijai ACVN maznozīmīga grozījuma pieteikuma dokumentāciju.

39.

Šīs procedūras “Eiropas” stadija arī ir vienkāršota. Šajā līmenī nenotiek iebildumu procedūra un Komisijai ir pilnvaras pieņemt lēmumu, kas var tikt izteikts tieši vai netieši (maznozīmīgi grozījumi ir uzskatāmi par apstiprinātiem, ja Komisija trīs mēnešu laikā no pieteikuma saņemšanas dienas neinformē pieteikuma iesniedzēju par pretējo)  ( 21 ). Ja Komisija uzskata, ka pieteikums ir nepieņemams, tai tas ir jāpaziņo pieteikuma iesniedzējam trīs mēnešu laikā no tā saņemšanas dienas. Ja tas tiek apstiprināts, Komisijai ir jāpublisko maznozīmīgi ACVN specifikācijas grozījumi.

B.

Lēmumu, kas pieņemti ACVN specifikācijas grozīšanas procedūrā, pārbaude tiesā

40.

Gan parastā, gan vienkāršotā procedūra, kā tas tika norādīts, ir kombinētas administratīvas procedūras, kurās secīgi iesaistās valsts iestādes un Komisija.

41.

Savienības tiesībās šis kombinēto procedūru veids tiek reglamentēts katrā konkrētajā gadījumā  ( 22 ) un ir plaši apspriests doktrīnā, jo saistībā ar tām rodas daudzi juridiski jautājumi  ( 23 ).

42.

Tiesa jautājumu par šajās procedūrās pieņemto lēmumu pārbaudi tiesā arī ir izskatījusi katrā konkrētā gadījumā un neizsmeļoši  ( 24 ), lai gan vairākas nesen izskatītas lietas banku savienības jomā veicina tās judikatūras izstrādi  ( 25 ).

43.

Manos secinājumos lietā Berlusconi un Fininvest es analizēju Tiesas judikatūru attiecībā uz kombinētām Eiropas Savienības administratīvajām procedūrām, nošķirot tās atkarībā no tā, vai pilnvaras pieņemt lēmumu ir valsts vai Savienības iestādēm  ( 26 ).

44.

Spriedumā Berlusconi un Fininvest Tiesa būtībā nosprieda, ka LESD 263. pants nepieļauj, ka valsts tiesas īsteno tiesiskuma kontroli attiecībā uz procesa uzsākšanas aktiem, lēmumu sagatavojošiem aktiem vai nesaistošu lēmuma priekšlikumu, kurus valsts kompetentās iestādes pieņēmušas kombinētajā administratīvajā procedūrā attiecībā uz atļaujām līdzdalības iegūšanai vai palielināšanai kredītiestādēs. Šis paziņojums savukārt bija balstīts uz divām premisām:

45.

Kā esmu izklāstījis manos secinājumos minētajā lietā  ( 29 ), kombinētajās administratīvajās procedūrās, kurās piedalās valsts un Savienības iestādes, galīga lēmuma pieņemšanas pilnvaras ir izšķirošais elements, lai noteiktu, vai tiesas kontrole ir jāveic Savienības tiesai vai valsts tiesām. Ja lēmumpieņemšanas pilnvaras ir Savienības iestādei, tiesas kontrole saskaņā ar LESD 263. pantu ir jāveic Savienības tiesai. Ja valsts iestādei ir īpašas lēmumpieņemšanas pilnvaras, valsts tiesu kompetencē būs pārbaudīt to aktu tiesiskumu  ( 30 ).

46.

Vai valsts iestādēm ir patiesas pilnvaras pieņemt lēmumus kombinētās procedūras, kas paredzēta, lai veiktu maznozīmīgus grozījumus ACVN specifikācijā, pirmajā stadijā? Ja tas tā ir, šī valsts [iestāžu] lēmuma pārbaude tiesā būtu jāveic valsts tiesām – neatkarīgi no tā, vai Komisija otrajā procedūras stadijā pieņems lēmumu reģistrēt grozījumu.

47.

Lai varētu atbildēt uz šo jautājumu, ir jāaplūko Tiesas judikatūra attiecībā uz ACVN reģistrācijas procedūrām  ( 31 ). Kā paskaidrošu turpinājumā, šī judikatūra, manuprāt, liecina, ka attiecīgajām dalībvalsts iestādēm procedūras iekšzemes stadijā ir īpašas un autonomas lēmumpieņemšanas pilnvaras.

48.

Tiesa uzskata, ka parastajā ACVN reģistrācijas procedūrā:

49.

No tā Tiesa secina, ka “Komisija var pieņemt lēmumu par nosaukuma kā [ACVN] reģistrāciju vienīgi tad, ja attiecīgā dalībvalsts tai ir iesniegusi reģistrācijas pieteikumu šajā sakarā, un ka tādu pieteikumu var iesniegt vienīgi tad, ja dalībvalsts ir pārbaudījusi, vai tas ir pamatots. Šī kompetenču sadales sistēma it īpaši ir izskaidrojama ar to, ka reģistrācija paredz pārbaudi, vai ir izpildīts konkrēts nosacījumu skaits, kam lielā mērā ir nepieciešamas padziļinātas zināšanas par konkrētajai dalībvalstij raksturīgajiem apstākļiem, kurus vislabāk var pārbaudīt šīs valsts kompetentās iestādes”  ( 34 ).

50.

Es uzskatu, ka šī judikatūra attiecībā uz ACVN reģistrācijas procedūru ir attiecināma uz parasto procedūru, kas paredzēta, lai veiktu būtiskus grozījumus specifikācijā, – kā jau to esmu norādījis, Regulas Nr. 1151/2012 53. panta 2. punkta pirmajā daļā ir atsauce uz tās 49.–52. pantu, kas tieši attiecas uz reģistrācijas procedūru.

51.

Es uzskatu, ka tā ir attiecināma arī uz vienkāršoto procedūru, jo Deleģētās regulas Nr. 664/2014 6. panta 2. punktā tā ir aplūkota līdzīgi parastajai procedūrai (kas savukārt ir paredzēta ACVN reģistrācijai), lai arī abās stadijās nenotiek iebildumu process.

52.

Minētā judikatūra attiecas uz parasto ACVN reģistrācijas procedūru, kas ir ieviesta ar Regulu Nr. 2081/92 – pašlaik spēkā esošās regulas priekšteci (Regulas Nr. 1151/2012 49.–52. pants). Tā attiecas, kā esmu norādījis, arī uz procedūru, kas bija paredzēta atceltajā minētās regulas 17. pantā, proti, vienkāršoto pārejas procedūru, lai Savienībā reģistrētu dalībvalstīs esošos aizsargātos vai izmantošanas rezultātā iedibinātos ACVN  ( 35 ).

53.

Arī šajās procedūrās viena stadija norisinājās valsts līmenī un otra – Eiropas līmenī, un to būtība bija līdzīga pašreizējai ACVN reģistrācijas procedūrai un procedūrai, kas paredzēta, lai veiktu grozījumus specifikācijā. Tādējādi, atkārtoju, Tiesas judikatūra, kurā tās ir analizētas, ir attiecināma uz maznozīmīgiem grozījumiem ACVN specifikācijā.

54.

Saskaņā ar šo judikatūru valsts iestāde kontrolē procedūru, kas paredzēta, lai veiktu maznozīmīgus grozījumus, un to tostarp  ( 36 ) pamato šādi iemesli:

55.

Šīs pilnvaras parāda, ka valsts iestādei ir plašas pilnvaras pieņemt autonomus lēmumus kombinētās procedūras, kas paredzēta, lai veiktu maznozīmīgus grozījumus ACVN specifikācijā  ( 38 ), valsts stadijā. Pilnvaras ir pakļautas tikai valsts tiesas kontrolei, savukārt Tiesai ir kompetence pārbaudīt Komisijas lēmumus procedūras Eiropas stadijā  ( 39 ).

56.

Šo apgalvojumu apstiprina Regulas Nr. 1151/2012 49. panta 4. punkts, kuru esmu minējis iepriekš  ( 40 ). Proti, Eiropas Savienības likumdevējs, pieņemot pamatnoteikumu, īpaši ir atzinis, ka jebkurai ieinteresētai fiziskajai vai juridiskajai personai ir jābūt “iespējai pārsūdzēt” labvēlīgu dalībvalsts iestādes lēmumu par grozījumu specifikācijā.

57.

Protams, šī prasība – kas loģiski tiek celta valsts tiesās – skaidri attiecas uz lēmumiem par būtiskiem grozījumiem ACVN specifikācijās. Tomēr, tā kā procedūras, kas paredzētas, lai veiktu šos grozījumus un maznozīmīgus grozījumus, ir līdzīgas, es uzskatu, ka tiesības celt prasību ir piemērojamas arī pēdējām minētajām.

58.

Valsts iestāžu lēmumi par šiem maznozīmīgajiem grozījumiem neietilpst Savienības tiesu ekskluzīvajā kompetencē, ciktāl tie ir autonomi akti, kas ir nepieciešami, lai Komisija vēlāk lemtu par tiem. Faktiski no materiāltiesiskā skatupunkta, ņemot vērā ļoti ierobežotu rīcības brīvību, kas Komisijai ir šajā ziņā, tieši valsts iestāžu lēmumos ir ņemti vērā visi elementi, kas pamato šo specifikācijā izdarīto grozījumu apstiprināšanu.

59.

Saskaņā ar Tiesas judikatūru tieši valsts tiesām ir jālemj par valsts aktā pieļautiem pārkāpumiem, attiecīgā gadījumā pēc lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegšanas Tiesai, ievērojot tādus pašus kontroles nosacījumus, kādi piemērojami ikvienam galīgam aktam, ko pieņēmusi tā pati valsts iestāde un kas var kaitēt trešām personām, un uzskatot, ka atbilstoši efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principam šajā ziņā celta prasība ir pieņemama, lai arī valsts procesuālajās tiesību normās tas tā nav paredzēts  ( 41 ).

C.

Šo apsvērumu ietekme pamatlietā

60.

Lietas dalībnieku strīds, ko izskata Conseil d’État (Valsts padome), attiecas uz maznozīmīgu grozījumu siera “Comté” ACVN specifikācijā. Nav strīda par to, ka jaunais strīdīgais noteikums (5.1.18. punkts), ar ko ir aizliegts izmantot slaukšanas aparātus, ir maznozīmīgs.

61.

Iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai iepriekš minētās regulas un Hartas 47. pants tai atļauj apstiprināt tās agrāko judikatūru (saskaņā ar kuru ir jāizbeidz tiesvedība par celtām prasībām, ja Komisija ir apstiprinājusi grozījumu) vai arī tā ir jālabo.

62.

Apsvērumi, kurus esmu izklāstījis iepriekš un kuri ir balstīti uz Tiesas judikatūru attiecībā uz ACVN reģistrācijas procedūrām un noteikumiem attiecīgajā jomā (īpašu uzmanību veltot Regulas Nr. 1151/2012 49. panta 4. punktam), man liek atbalstīt otro no šīm divām nostājām.

63.

Šajā ziņā es uzskatu, ka maznozīmīgu ACVN specifikācijas grozījumu gadījumā neizskatīt prasību, ko cēlušas personas, kurām ir tiesības to celt, būtu nesaderīgi ar tiesībām, kas attiecīgajām personām ir piešķirtas ar Regulu Nr. 1151/2012, un ar Tiesas judikatūru attiecībā uz kombinētajām ACVN reģistrācijas procedūrām. Tāpat šāds risinājums neatbilstu Hartas 47. pantam.

64.

Faktiski tādējādi tiek sniegta atbilde uz prejudiciālo jautājumu, jo iesniedzējtiesa, to uzdodot, koncentrējas uz to, vai tai ir vai nav pienākums izbeigt tiesvedību par prasību, nevis uz sekām, kādas spriedums var izraisīt attiecībā uz jau pieņemtajiem Komisijas lēmumiem. Tomēr es iztirzāšu arī pēdējo minēto aspektu.

65.

Manuprāt, tāda valsts [iestāžu] akta atcelšana, ar ko ticis apstiprināts maznozīmīgs grozījums, lai pēc tam to nosūtītu Komisijai, pēc ķēdes reakcijas principa izraisītu paša Komisijas lēmuma juridiskā pamata neesamību.

66.

Lai novērstu šīs nevēlamās sekas, Komisijai būtu jāaptur tajā notiekošā procedūras stadija gadījumā, ja valsts tiesās ir celtas prasības par valsts iestādes lēmumu, ar ko ir apstiprināts maznozīmīgs grozījums specifikācijā  ( 42 ). Tādējādi labāk tiktu ievērotas, pirmkārt, prasītāju tiesības uz tiesību aizsardzību tiesā un, otrkārt, tiesiskā drošība, novēršot to, ka Komisijas lēmumi a posteriori zaudētu juridisko pamatu  ( 43 ).

67.

Pienākums nodrošināt aizsardzības tiesā lietderīgo iedarbību personām, kas vērsušās valsts tiesās saskaņā ar Savienības tiesību normu, un, iespējams, labas pārvaldības princips  ( 44 ) liek Komisijai savā pieteikumu vērtējumā ņemt vērā apstākli, ka dalībvalsts tiesās par valsts [iestāžu] lēmumu ir celtas prasības  ( 45 ).

68.

Tāpat valsts iestādēm nebūtu jāiesniedz Komisijai pieteikums par maznozīmīgu grozījumu ACVN specifikācijā, ja valsts tiesās par tā apstiprināšanu ir celtas prasības vai arī – a fortiori – ja ir pasludināts valsts [tiesu] spriedums, ar ko tas ir atcelts, pat ja spriedums nav galīgs.

69.

Kopumā Komisijai būtu jāatturas izskatīt pieteikumu par maznozīmīgu grozījumu ACVN specifikācijā, ja tā uzzina, ka tiesās ir celtas prasības par valsts [iestāžu] apstiprinājuma lēmumu, vai arī, ka ir pasludināti spriedumi, ar ko tas pilnīgi vai daļēji ir atcelts. Pretējā gadījumā šī valsts [iestāžu] lēmuma iespējamā atcelšana ar galīgu spriedumu, ko pasludina dalībvalsts tiesas, kurām ir pienākums lemt par tajās celtajām prasībām, izraisītu paša Komisijas lēmuma spēkā neesamību.

IV.

Secinājumi

70.

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, es ierosinu Tiesai uz Conseil d’État (Valsts padome, Francija) uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi: