TIESAS RĪKOJUMS (sestā palāta)

2023. gada 20. aprīlī (*)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Tiesas Reglamenta 53. panta 2. punkts un 94. pants – Prasība izklāstīt pamatlietas tiesiskā regulējuma kontekstu – Prasība norādīt saikni starp Savienības tiesību normām, kuru interpretācija tiek lūgta, un piemērojamo valsts tiesisko regulējumu – Nepietiekami precīza informācija – Acīmredzama nepieņemamība

Lietā C‑619/22

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Zemgales rajona tiesa (Latvija) iesniegusi ar 2022. gada 20. septembra lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2022. gada 27. septembrī, tiesvedībā

SIA “Sinda & V R”

pret

Rīgas domes Satiksmes departamentu,

TIESA (sestā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs P. Dž. Švīrebs [P. G. Xuereb], tiesneši T. fon Danvics [T. von Danwitz] (referents) un I. Ziemele,

ģenerāladvokāts: Ž. Rišārs Delatūrs [J. Richard de la Tour],

sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],

ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu lemt, izdodot motivētu rīkojumu atbilstoši Tiesas Reglamenta 53. panta 2. punktam,

izdod šo rīkojumu.

Rīkojums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 96/53/EK (1996. gada 25. jūlijs), ar kuru paredz noteiktu Kopienā izmantotu transportlīdzekļu maksimālos pieļaujamos gabarītus iekšzemes un starptautiskajos autopārvadājumos, kā arī šo transportlīdzekļu maksimālo pieļaujamo masu starptautiskajos autopārvadājumos (OV 1996, L 235, 59. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 29. aprīļa Direktīvu (ES) 2015/719 (OV 2015, L 115, 1. lpp.) (turpmāk tekstā – “Direktīva 96/53”), 10.e pantu, samērīguma principu, kā arī ne bis in idem principu.

2        Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp SIA “Sinda & V R” un Rīgas domes Satiksmes departamentu (Latvija) par administratīvajiem naudas sodiem, kas šai sabiedrībai uzlikti par transportlīdzekļa atļautās faktiskās masas un tā atļautās faktiskās ass slodzes pārsniegšanu.

 Atbilstošās tiesību normas

 Savienības tiesības

 Direktīva 96/53

3        Direktīvas 96/53 11. un 12. apsvērums ir formulēts šādi:

“(11)      tā kā, ieviešot iekšējo tirgu, šīs direktīvas saturs ir jāattiecina uz iekšzemes transportu tādā mērā, cik tas attiecas uz parametriem, kas būtiski ietekmē konkurences nosacījumus transporta sektorā, un jo īpaši uz vērtībām, kas attiecas uz maksimāli pieļaujamo kravu pārvadāšanai paredzēto transportlīdzekļu un to sastāvu garumu un platumu;

(12)      tā kā attiecībā uz pārējiem transportlīdzekļu parametriem, dalībvalstīm ir atļauts piemērot savā teritorijā vērtības, kas atšķiras no šajā direktīvā noteiktajām vērtībām, ja transportlīdzeklis tiek izmantots iekšzemes satiksmē.”

4        Šīs direktīvas 2. panta pirmās daļas devītajā un desmitajā ievilkumā ir noteikts:

“Šajā direktīvā:

[..]

–        “maksimāli pieļaujamais svars” ir maksimālais transportlīdzekļa ar kravu svars lietošanai starptautiskajā satiksmē,

–        “maksimāli pieļaujamais ass svars” ir maksimālais svars ass vai ass grupu lietošanai starptautiskajā satiksmē.”

5        Saskaņā ar minētās direktīvas 3. panta 1. punktu:

“Dalībvalsts nedrīkst noraidīt vai aizliegt lietot savā teritorijā:

–        starptautiskā satiksmē – transportlīdzekļus, kas reģistrēti vai laisti ekspluatācijā kādā citā dalībvalstī, tādu iemeslu dēļ, kuri saistīti ar to svaru un gabarītiem,

–        iekšzemes satiksmē – kravas transportlīdzekļus, kas reģistrēti vai laisti ekspluatācijā kādā citā dalībvalstī, tādu iemeslu dēļ, kuri saistīti ar to gabarītiem,

ar nosacījumu, ka šādi transportlīdzekļi atbilst robežvērtībām, kas noteiktas I pielikumā.

[..]”

6        Šīs direktīvas 10.e pantā ir noteikts:

“Dalībvalstis paredz noteikumus par sankcijām, kas piemērojamas par šīs direktīvas pārkāpumiem, un veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to īstenošanu. Minētās sankcijas ir iedarbīgas, nediskriminējošas, samērīgas un atturošas. Dalībvalstis minētos noteikumus paziņo [Eiropas] Komisijai.”

 Tiesas Reglaments

7        Tiesas Reglamenta 94. pants noteic:

“Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu papildus Tiesai uzdoto prejudiciālo jautājumu formulējumam ietver:

a)      strīda priekšmeta, kā arī faktu, kuriem ir nozīme un kurus ir konstatējusi iesniedzējtiesa, kopsavilkumu vai vismaz to faktu izklāstu, uz kuriem balstīti jautājumi;

b)      to valsts tiesību normu saturu, kas varētu būt piemērojamas attiecīgajā lietā, un attiecīgā gadījumā atbilstošo valsts judikatūru;

c)      to iemeslu izklāstu, kas likuši iesniedzējtiesai šaubīties par noteiktu Savienības tiesību normu interpretāciju vai spēkā esamību, kā arī saikni, ko tā konstatējusi starp šīm tiesību normām un pamatlietai piemērojamajiem valsts tiesību aktiem.”

 Latvijas tiesiskais regulējums

8        Saskaņā ar 1995. gada 23. augusta Autopārvadājumu likuma (Latvijas Vēstnesis, 1995, Nr. 138), kas grozīts ar 2020. gada 17. jūnija likumu “Grozījumi Autopārvadājumu likumā” (Latvijas Vēstnesis, 2020, Nr. 123) (turpmāk tekstā – “Autopārvadājumu likums”), 54. panta 3., 17.–19. punktu:

“(3)      Par transportlīdzekļa (transportlīdzekļu sastāva), kura pilnā masa pārsniedz 12 tonnas, pilnās masas vai atļautās faktiskās masas pārsniegšanu, sākot no 20 procentiem, piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no divdesmit astoņām līdz piecdesmit sešām naudas soda vienībām, bet pārvadātājam – no astoņdesmit sešām līdz simt četrdesmit naudas soda vienībām.

[..]

(17)      Par autopārvadājuma veikšanu, pārsniedzot noteikto transportlīdzekļa pieļaujamo ass slodzi no pieciem līdz 10 procentiem (neieskaitot), piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no četrpadsmit līdz trīsdesmit sešām naudas soda vienībām, pārvadātājam – no simt četrpadsmit līdz divsimt astoņdesmit naudas soda vienībām vai nosūtītājam – fiziskajai personai – no divdesmit astoņām līdz septiņdesmit naudas soda vienībām, bet juridiskajai personai – no simt četrpadsmit līdz divsimt astoņdesmit naudas soda vienībām.

(18)      Par autopārvadājuma veikšanu, pārsniedzot noteikto transportlīdzekļa pieļaujamo ass slodzi no 10 līdz 20 procentiem (neieskaitot), piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no trīsdesmit sešām līdz piecdesmit sešām naudas soda vienībām, pārvadātājam – no divsimt astoņdesmit līdz četrsimt sešdesmit naudas soda vienībām vai nosūtītājam – fiziskajai personai – no septiņdesmit līdz simt četrpadsmit naudas soda vienībām, bet juridiskajai personai – no divsimt astoņdesmit līdz četrsimt sešdesmit naudas soda vienībām.

(19)      Par autopārvadājuma veikšanu, pārsniedzot noteikto transportlīdzekļa pieļaujamo ass slodzi, sākot no 20 procentiem, piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no piecdesmit sešām līdz simt četrdesmit naudas soda vienībām, pārvadātājam – no četrsimt sešdesmit līdz tūkstoš simt četrdesmit naudas soda vienībām vai nosūtītājam – fiziskajai personai – no simt četrpadsmit līdz simt četrdesmit naudas soda vienībām, bet juridiskajai personai – no četrsimt sešdesmit līdz tūkstoš simt četrdesmit naudas soda vienībām.”

 Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

9        “Sinda & V R” ir saskaņā ar Latvijas tiesībām dibināta sabiedrība, kas darbojas komercpārvadājumu nozarē. Veicot pārbaudes uz ceļiem, Rīgas domes Satiksmes departamenta Pasažieru pārvadājumu pārvaldes Kontroles dienesta (Latvija) (turpmāk tekstā – “Kontroles dienests”) kontrolieri konstatēja, ka ir pārsniegta “Sinda & V R” transportlīdzekļa faktiskā atļautā masa, kā arī katras šī transportlīdzekļa otrās līdz piektās ass pieļaujamā slodze. Ar pieciem 2021. gada 1. novembra lēmumiem Kontroles dienests uzlika “Sinda & V R”, pirmkārt, naudas sodu par Autopārvadājumu likuma 54. panta 3. punkta pārkāpumu un, otrkārt, četrus naudas sodus par šī likuma 54. panta 19. punkta pārkāpumu.

10      Pēc tam, kad Kontroles dienests uzliktos naudas sodus atstāja negrozītus, “Sinda & V R” iesniedza sūdzību iesniedzējtiesā – Zemgales rajona tiesā (Latvija). Tā it īpaši norāda, ka Kontroles dienesta lēmumi esot pretrunā Savienības tiesībām, jo attiecīgajam pārvadātājam piemērotie sodi esot “nesamērīgi bargi”. Pirmām kārtām, tā atsaucas uz Direktīvu 96/53 un it īpaši uz tās 10.e pantu. Otrām kārtām, tā apgalvo, ka Autopārvadājumu likuma 54. panta 3. un 19. punkts nav saderīgi ar Savienības tiesību pamatprincipiem un ka paredzētie sodi ir pretrunā ne bis in idem principam.

11      Iesniedzējtiesā Rīgas domes Satiksmes departaments atsaucas uz Latvijas tiesību normām, no kurām izrietot, ka, pirmkārt, attiecīgo pārkāpumu kvalificēšana par “atsevišķiem pārkāpumiem” ir pamatota un, otrkārt, šīs tiesību normas ir juridiskais pamats kumulatīvai sodu piemērošanai.

12      Šādos apstākļos Zemgales rajona tiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai par atbilstošu [Direktīvas 96/53] 10.e pantā ietvertajam samērīguma principam ir uzskatāma tāda tiesību normu sistēma, kas paredz gadījumos, ja autopārvadājums veikts, pārsniedzot noteikto transportlīdzekļa pieļaujamo ass slodzi, uzsākt administratīvā pārkāpuma lietu un uzlikt sodu atsevišķi par katru asi, kuras slodze ir pārsniegta, neatkarīgi no asu skaita un tā, vai asis ir grupās?

2)      Vai par atbilstošu iepriekš minētajam samērīguma principam un tādu, kas nodrošina dubultās sodīšanas aizlieguma ievērošanu atzīstama tiesību normu sistēma, kas paredz soda uzlikšanu ne vien par transportlīdzekļa pieļaujamo ass slodzes pārkāpumu, bet arī tā rezultātā izveidojušos pilnās masas vai atļautās faktiskās masas pārsniegšanu, kas tiek konstatētas vienlaikus?

3)      Vai par atbilstošu iepriekš minētajam samērīguma principam un tādu, kas nodrošina dubultās sodīšanas aizlieguma ievērošanu atzīstama tiesību normu sistēma, kas paredz soda uzlikšanu ne vien transportlīdzekļa vadītājam, kas pieļāvis transportlīdzekļa pieļaujamo ass slodzes pārkāpumu un pilnās masas vai atļautās faktiskās masas pārsniegšanu, bet arī kravas pārvadātājam vai nosūtītājam, neparedzot šo subjektu rīcību, kuras neizpildes gadījumā atbildība iestātos?”

 Par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību

13      Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 53. panta 2. punktu, ja lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir acīmredzami nepieņemams, Tiesa pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas, neveicot tālākas procesuālās darbības, jebkurā brīdī var lemt, izdodot motivētu rīkojumu.

14      Šajā lietā ir jāpiemēro šī norma.

15      Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru ar LESD 267. pantu izveidotā procedūra ir Tiesas un valsts tiesu sadarbības instruments, kura ietvaros pirmā sniedz otrajām tādas Savienības tiesību interpretācijas norādes, kas tām ir nepieciešamas, lai atrisinātu izskatāmās lietas (spriedums, 2020. gada 26. marts, Miasto Łowicz un Prokurator Generalny, C‑558/18 un C‑563/18, EU:C:2020:234, 44. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

16      Tā kā šīs tiesvedības pamatā ir lēmums lūgt prejudiciālu nolēmumu, valsts tiesai pašā lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu ir skaidri jānorāda pamatlietas faktiskie apstākļi un tiesiskais regulējums un jāsniedz vismaz minimāls skaidrojums par iemesliem, kāpēc ir izvēlētas Savienības tiesību normas, kuru interpretāciju tā lūdz, kā arī par saikni, kuru tā ir konstatējusi starp šīm tiesību normām un izskatāmajai lietai piemērojamo valsts tiesisko regulējumu (šajā nozīmē skat. it īpaši spriedumu, 2020. gada 4. jūnijs, C. F. (Nodokļu revīzija), C‑430/19, EU:C:2020:429, 23. punkts un tajā minētā judikatūra).

17      Šajā ziņā ir arī jāuzsver, ka lēmumos lūgt prejudiciālu nolēmumu ietvertajai informācijai ir jāļauj, pirmkārt, Tiesai sniegt lietderīgas atbildes uz valsts tiesas uzdotajiem jautājumiem un, otrkārt, dalībvalstu valdībām, kā arī citām ieinteresētajām personām izmantot tiesības iesniegt savus apsvērumus, kas tām ir piešķirtas ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23. pantu. Tiesai ir jāraugās, lai šīs tiesības tiktu aizsargātas, ņemot vērā, ka saskaņā ar šo tiesību normu ieinteresētajām personām tiek paziņoti tikai lēmumi par prejudiciālu jautājumu uzdošanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 2. septembris, Irish Ferries, C‑570/19, EU:C:2021:664, 134. punkts un tajā minētā judikatūra).

18      Šīs kumulatīvās prasības attiecībā uz lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu saturu ir skaidri noteiktas Reglamenta 94. pantā, un iesniedzējtiesai LESD 267. pantā paredzētās sadarbības ietvaros tām ir jābūt zināmām un tai ir stingri jāievēro (rīkojums, 2014. gada 3. jūlijs, Talasca, C‑19/14, EU:C:2014:2049, 21. punkts, un spriedums, 2021. gada 9. septembris, Toplofikatsia Sofia u.c., C‑208/20 un C‑256/20, EU:C:2021:719, 20. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). Turklāt tās ir atgādinātas Eiropas Savienības Tiesas Ieteikumu valstu tiesām par prejudiciālā nolēmuma tiesvedības ierosināšanu (OV 2019, C 380, 1. lpp.) 13., 15. un 16. punktā.

19      Šajā gadījumā lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu acīmredzami neatbilst Reglamenta 94. panta b) un c) punktā noteiktajām prasībām.

20      Proti, iesniedzējtiesas jautājumi būtībā ir vērsti uz to, lai noskaidrotu, no vienas puses, vai Direktīvas 96/53 10.e pants, it īpaši, ciktāl tajā ir atsauce uz samērīguma principu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā ir paredzēts, ka gadījumos, ja autopārvadājums veikts, pārsniedzot transportlīdzekļa atļauto ass slodzi, sankcijas tiek piemērotas atsevišķi par katru asi. No otras puses, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 96/53 10.e pants, it īpaši, ciktāl tajā ir atsauce uz samērīguma principu, un ne bis in idem princips, kurš tostarp nostiprināts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 50. pantā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā ir paredzēts, ka par autotransporta pārvadājumiem, kuros pārsniegta gan pieļaujamā ass slodze, gan transportlīdzekļa maksimāli atļautā pilnā masa vai atļautā faktiskā masa, tiek piemērotas sankcijas, pirmkārt, gan par ass, gan par minētā transportlīdzekļa maksimāli atļautās pilnās masas vai atļautās faktiskās masas pārsniegšanu un, otrkārt, gan tā paša transportlīdzekļa vadītājam, gan kravas pārvadātājam vai nosūtītājam.

21      Tomēr ir jānorāda, pirmām kārtām, ka lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav pietiekami precīzi izklāstīts atbilstošais valsts tiesiskais regulējums, kas piemērojams pamatlietā.

22      Iesniedzējtiesa min tikai tās valsts tiesību normas, kurās ir definēti konkrēti administratīvi pārkāpumi autopārvadājumu jomā. Savukārt minētajā lūgumā nav ietverts to valsts tiesību normu saturs, uz kurām pamatlietā atsaucas Rīgas domes Satiksmes departaments un no kurām izrietot, ka, pirmkārt, attiecīgo pārkāpumu kvalificēšana par “atsevišķiem pārkāpumiem” ir pamatota un, otrkārt, ka šīs tiesību normas veido juridisko pamatu kumulatīvai sodu piemērošanai. Turklāt tajā nav precizēta Autopārvadājumu likuma piemērošanas joma un it īpaši saskaņā ar šo likumu maksimāli pieļaujamā masa. Tādēļ lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu acīmredzami neatbilst Reglamenta 94. panta b) punktā ietvertajai prasībai.

23      Otrām kārtām, lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav izklāstīta saikne starp uzdotajos jautājumos minēto Savienības tiesību normu un principiem un pamatlietā piemērojamo valsts tiesisko regulējumu. Iesniedzējtiesa, kas būtībā tikai izklāsta pamatlietas dalībnieku argumentus, nesniedz informāciju, kas tostarp ļautu Tiesai pārbaudīt, vai šī Savienības tiesību norma un šie principi ir piemērojami pamatlietā.

24      Šajā ziņā, runājot, pirmkārt, par Direktīvas 96/53 10.e pantu, iesniedzējtiesa neprecizē saikni, ko tā konstatē starp šo Savienības tiesību normu un attiecīgajām Autopārvadājumu likuma normām, tādējādi no Tiesas rīcībā esošās informācijas neizriet, ka minētās Savienības tiesību normas interpretācijai būtu nozīme pamatlietas atrisināšanā.

25      Šāds precizējums šajā lietā būtu vēl jo vairāk nepieciešams, jo no Direktīvas 96/53 11. un 12. apsvēruma, no tās 2. pantā ietverto jēdzienu “maksimāli pieļaujamais svars” un “maksimāli pieļaujamais ass svars” definīcijām, kā arī no šīs direktīvas 3. panta 1. punkta izriet, ka tajā paredzēto noteikumu par transportlīdzekļu maksimālo svaru tvērums attiecas tikai uz starptautisko satiksmi un līdz ar to nav attiecināms uz iekšzemes satiksmi.

26      Tomēr no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu neizriet, ka pamatlietā aplūkotie administratīvie pārkāpumi būtu izdarīti starptautiskajā satiksmē.

27      Otrkārt, attiecībā uz ne bis in idem principu ir jāatgādina, ka Hartas piemērošanas joma attiecībā uz dalībvalstu rīcību ir noteikta tās 51. panta 1. punktā, saskaņā ar kuru uz dalībvalstīm Hartas noteikumi attiecas tad, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus, un tādējādi šī tiesību norma apstiprina Tiesas pastāvīgās judikatūras atziņu, ka Savienības tiesību sistēmā garantētās pamattiesības ir piemērojamas visās situācijās, kuras reglamentētas Savienības tiesībās, taču ne ārpus šādām situācijām (spriedums, 2019. gada 19. novembris, A. K. u.c. (Augstākās tiesas disciplinārlietu palātas neatkarība), C‑585/18, C‑624/18 un C‑625/18, EU:C:2019:982, 78. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

28      Šajā gadījumā nepietiekama informācija par Direktīvā 96/53 paredzēto noteikumu par transportlīdzekļu maksimālo svaru piemērojamību neļauj Tiesai noteikt, vai tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais ir jāizvērtē, ņemot vērā Hartas noteikumus.

29      Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka iesniedzējtiesa nav pietiekami skaidri un precīzi izklāstījusi saikni, ko tā konstatējusi starp pamatlietā piemērojamajiem valsts tiesību aktiem un Savienības tiesībām, kuru interpretācija tiek lūgta. Tādējādi lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu acīmredzami neatbilst arī Reglamenta 94. panta c) punktā ietvertajai prasībai.

30      Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, atbilstoši Reglamenta 53. panta 2. punktam šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir acīmredzami nepieņemams.

31      Tomēr ir jāatgādina, ka iesniedzējtiesa saglabā iespēju iesniegt jaunu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, sniedzot Tiesai visu informāciju, kas tai ļautu pieņemt nolēmumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 11. septembris, Călin, C‑676/17, EU:C:2019:700, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

 Par tiesāšanās izdevumiem

32      Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (sestā palāta) nospriež:

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko Zemgales rajona tiesa (Latvija)

iesniegusi ar lēmumu, kas pieņemts 2022. gada 20. septembrī, ir acīmredzami nepieņemams.

Luksemburgā, 2023. gada 20. aprīlī

*      Tiesvedības valoda – latviešu.