1

Ar apelācijas sūdzību Soudal NV un Esko‑Graphics BVBA lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2021. gada 6. decembra lēmumu, ar kuru tā ir atteikusies atzīt šīm sabiedrībām personu, kas iestājusies lietā T‑263/16 RENV, statusu, un ir atteikusies pievienot šīs lietas materiāliem to iesniegtos rakstveida apsvērumus par secinājumiem, kas izdarāmi no Tiesas 2021. gada 16. septembra sprieduma Komisija/Beļģija un Magnetrol International (C‑337/19 P, EU:C:2021:741), lai atrisinātu strīdu minētajā lietā (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

Atbilstošās tiesību normas

2

Vispārējās tiesas Reglamenta 1. panta 2. punkta c) apakšpunktā ir noteikts, ka šajā Reglamentā “lietas dalībnieks” un “lietas dalībnieki”, ja nav citas norādes, ir jebkurš lietas dalībnieks tiesvedībā, tostarp persona, kas iestājusies lietā.

3

Šī Reglamenta 60. pantā ir paredzēts, ka procesuālos termiņus pagarina par vienotu desmit dienu termiņu, kas noteikts, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu.

4

Minētā Reglamenta 79. pantā ir noteikts:

5

Tā paša Reglamenta 142.–145. pantā ir ietverti noteikumi, kas reglamentē iestāšanos lietā Vispārējā tiesā.

6

Vispārējās tiesas Reglamenta 143. panta 1. punktā ir paredzēts, ka “pieteikums par iestāšanos lietā ir jāiesniedz sešu nedēļu laikā pēc 79. pantā minētā paziņojuma publicēšanas”.

7

Saskaņā ar šī Reglamenta 215. pantu:

8

Minētā Reglamenta 217. pants ir izteikts šādā redakcijā:

9

Tā paša Reglamenta 219. pantā ir noteikts:

Tiesvedības priekšvēsture

10

Lēmumā (ES) 2016/1699 (2016. gada 11. janvāris) par valsts atbalsta shēmu attiecībā uz atbrīvojumu no nodokļa par virspeļņu SA.37667 (2015/C) (ex 2015/NN), ko īsteno Beļģija (OV 2016, L 260, 61. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), Eiropas Komisija pauda uzskatu, ka atsevišķi Beļģijas Karalistes piešķirtie atbrīvojumi no nodokļa ir atbalsta shēma LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, kas nav saderīga ar iekšējo tirgu un kas ir īstenota, pārkāpjot LESD 108. panta 3. punktu. Komisija uzdeva atgūt šādi piešķirto atbalstu no tā saņēmējiem, kuru galīgais saraksts vēlāk bija jānosaka Beļģijas Karalistei.

Tiesvedība Vispārējā tiesā un Tiesā, kā arī apstrīdētais lēmums

11

Ar 2016. gada 22. martā un 25. maijā Vispārējās tiesas kancelejā iesniegtajiem prasības pieteikumiem Beļģijas Karaliste un Magnetrol International NV cēla prasības atcelt apstrīdēto lēmumu, kuras reģistrētas attiecīgi ar numuriem T‑131/16 un T‑263/16.

12

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 2. maijā, Soudal cēla prasību atcelt šo lēmumu, kura reģistrēta ar numuru T‑201/16. Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 28. jūnijā, Esko‑Graphics cēla prasību atcelt minēto lēmumu, kura reģistrēta ar numuru T‑335/16.

13

Pēc tam Vispārējās tiesas sekretārs informēja lietas dalībniekus lietās T‑201/16 un T‑335/16, ka Vispārējās tiesas palātas, kura izskata lietu, priekšsēdētājs ir nolēmis apturēt tiesvedību šajās lietās līdz strīda atrisināšanai lietās T‑131/16 un T‑263/16.

14

Ar 2018. gada 17. maija rīkojumu Vispārējās tiesas septītās palātas paplašinātā sastāvā priekšsēdētājs nolēma apvienot lietas T‑131/16 un T‑263/16 tiesvedības mutvārdu daļai un galīgā nolēmuma pieņemšanai.

15

Ar 2019. gada 14. februāra spriedumu Beļģija un Magnetrol International/Komisija (T‑131/16 un T‑263/16, EU:T:2019:91) Vispārējā tiesa atcēla apstrīdēto lēmumu.

16

Komisija 2019. gada 24. aprīlī iesniedza apelācijas sūdzību par šo spriedumu. Šī apelācijas sūdzība reģistrēta ar numuru C‑337/19 P.

17

Ar 2019. gada 15. oktobra rīkojumiem Komisija/Beļģija un Magnetrol International Tiesas priekšsēdētājs atļāva Anheuser‑Busch InBev SA/NV, Ampar BVBA, Atlas Copco Airpower NV un Atlas Copco AB (C‑337/19 P, nav publicēts, EU:C:2019:909), kā arī Soudal un Esko‑Graphics (C‑337/19 P, nav publicēts, EU:C:2019:915) iestāties lietā Magnetrol International prasījumu atbalstam.

18

Ar 2021. gada 16. septembra spriedumu lietā Komisija/Beļģija un Magnetrol International (C‑337/19 P, EU:C:2021:741) Tiesa:

–

atcēla Vispārējās tiesas 2019. gada 14. februāra spriedumu Beļģija un Magnetrol International/Komisija (T‑131/16 un T‑263/16, EU:T:2019:91);

–

noraidīja pirmo un otro prasības pamatu lietā T‑131/16, kā arī pirmo pamatu un trešā pamata pirmo daļu lietā T‑263/16;

–

nodeva lietu atpakaļ Vispārējai tiesai, lai tā lemtu par trešo līdz piekto prasības pamatu lietā T‑131/16, kā arī par otro pamatu, trešā pamata otro un trešo daļu, kā arī ceturto pamatu lietā T‑263/16; un

–

lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu atlika.

19

Soudal un Esko‑Graphics 2021. gada 16. novembrī, pamatojoties uz Vispārējās tiesas Reglamenta 217. pantu, iesniedza Vispārējai tiesai apsvērumus par secinājumiem, kas izdarāmi no 2021. gada 16. septembra sprieduma Komisija/Beļģija un Magnetrol International (C‑337/19 P, EU:C:2021:741), lai atrisinātu strīdu lietā T‑263/16 RENV (turpmāk tekstā – “attiecīgie apsvērumi”).

20

Ar 2021. gada 6. decembra vēstuli, kas Soudal un Esko‑Graphics paziņota 2021. gada 17. decembrī, Vispārējās tiesas sekretārs tās informēja, ka, tā kā šie apsvērumi nav Vispārējās tiesas Reglamentā paredzēts dokuments, Vispārējās tiesas palātas, kura izskata lietu, priekšsēdētājs ir nolēmis tos nepievienot šīs lietas materiāliem.

21

Ar 2021. gada 29. decembra vēstuli, kas adresēta Vispārējās tiesas priekšsēdētājam un tās locekļiem, Soudal un Esko‑Graphics, it īpaši, pamatojoties uz Tiesas priekšsēdētāja 2019. gada 15. oktobra rīkojumu Komisija/Beļģija un Magnetrol International (C‑337/19 P, nav publicēts, EU:C:2019:915) un uz Vispārējās tiesas judikatūru, lūdza, pirmkārt, novērst Vispārējās tiesas radīto “maldību”, kā arī, otrkārt, apstiprināt to personu, kas iestājušās lietā Vispārējā tiesā, statusu, lūdzot sniegt atbildi piecu dienu laikā.

22

Ar 2022. gada 11. janvāra vēstuli Vispārējās tiesas sekretārs apstiprināja apelācijas sūdzības iesniedzēju 2021. gada 29. decembra vēstules saņemšanu. Viņš arī vērsa to uzmanību, pirmkārt, uz “faktu”, ka to personu, kurām atļauts piedalīties tiesvedībā Tiesā lietā C‑337/19 P, veikta apsvērumu iesniegšana lietā T‑263/16 RENV nav paredzēta Vispārējās tiesas Reglamentā un, otrkārt, uz šī Reglamenta 70. panta 2. punktu, saskaņā ar kuru Vispārējās tiesas priekšsēdētājs var nolemt atjaunot apturēto tiesvedību pirms apturēšanas termiņa beigām.

Lietas dalībnieku prasījumi

23

Soudal un Esko‑Graphics lūdz Tiesai:

–

atcelt apstrīdēto lēmumu;

–

izdot rīkojumu par to rakstveida apsvērumu pievienošanu lietas T‑263/16 RENV materiāliem; un

–

atzīt, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas ir saglabājušas personu, kas iestājušās lietā T‑263/16 RENV, statusu pēc tam, kad šī lieta ir nodota atpakaļ Vispārējai tiesai.

24

Komisija lūdz Tiesu:

–

atzīt apelācijas sūdzību par nepieņemamu;

–

pretējā gadījumā noraidīt apelācijas sūdzību kā nepamatotu; un

–

piespriest Soudal un Esko‑Graphics atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Par apelācijas sūdzību

Par apelācijas sūdzības pieņemamību

25

Komisija norāda, ka apelācijas sūdzība ir nepieņemama gan apstrīdētā lēmuma rakstura, gan apelācijas sūdzības novēlotās iesniegšanas dēļ.

Par nepieņemamības pamatu, kas balstīts uz apstrīdētā lēmuma raksturu

–

Argumenti

26

Komisija apgalvo, ka ar apstrīdēto lēmumu Vispārējā tiesa ir vienīgi atteikusies pievienot lietas T‑263/16 RENV materiāliem attiecīgos apsvērumus. Tomēr šis lēmums par atteikumu neietilpstot nevienā no to lēmumu kategorijām, kurus var pārsūdzēt saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. panta pirmo daļu.

27

Turklāt, lai gan ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 57. panta pirmo daļu tiek pieļauts iesniegt apelācijas sūdzību par Vispārējās tiesas lēmumu, ar kuru noraidīts pieteikums par iestāšanos lietā, apelācijas sūdzības iesniedzējas šajā lietā nav iesniegušas Vispārējā tiesā pieteikumu par iestāšanos lietā. Tādējādi Vispārējā tiesa neesot noraidījusi šādu pieteikumu, un tātad šī norma šajā lietā neesot piemērojama.

28

Soudal un Esko‑Graphics skatījumā Vispārējās tiesas lēmums nepievienot attiecīgos apsvērumus lietas T‑263/16 RENV materiāliem ir netiešs atteikums šajā lietā atzīt tām personu, kas iestājušās lietā, statusu.

29

Tomēr Tiesas priekšsēdētāja 2019. gada 15. oktobra rīkojumā Komisija/Beļģija un Magnetrol International (C‑337/19 P, nav publicēts, EU:C:2019:915) sniegtais pamatojums, ar kādu viņš ļāva Soudal un Esko‑Graphics iestāties lietā apelācijas tiesvedībā, esot atbilstīgs arī lietā T‑263/16 RENV.

–

Vērtējums

30

Iesākumā – lai pārbaudītu apelācijas sūdzības pieņemamību, ir jānosaka Vispārējās tiesas sekretāra 2021. gada 6. decembra vēstulē iekļautā lēmuma tvērums.

31

Šajā ziņā ir svarīgi norādīt, ka Vispārējās tiesas Reglamenta 217. panta 1. punktā ir noteikts, ka tad, ja Tiesa atceļ Vispārējās tiesas nolēmumu un nolemj nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai sprieduma taisīšanai pēc rakstveida procesa par lietas būtību pabeigšanas Vispārējā tiesā, tiesvedības Vispārējā tiesā dalībnieki divu mēnešu laikā pēc šī nolēmuma izsniegšanas var iesniegt savus rakstveida apsvērumus par secinājumiem, kuri attiecībā uz strīda atrisināšanu izdarāmi no Tiesas nolēmuma.

32

Nav strīda, pirmkārt, par to, ka šī lieta atbilst šajā tiesību normā minētajai situācijai un, otrkārt, ka attiecīgie apsvērumi tika iesniegti minētajā tiesību normā paredzētajā termiņā, kuram pieskaitīts termiņš, kas noteikts, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu, kurš paredzēts šī Reglamenta 60. pantā, tādējādi šo apsvērumu noraidīšana nav pamatota ar to, ka tie iesniegti novēloti.

33

No tā izriet, ka Vispārējās tiesas sekretāra 2021. gada 6. decembra vēstule, neraugoties uz tās kopsavilkuma raksturu, – ciktāl tajā norādīts, ka Vispārējā tiesa ir atteikusies attiecīgos apsvērumus pievienot lietas T‑263/16 RENV materiāliem, pamatojoties uz to, ka šie apsvērumi ir dokuments, kas nav paredzēts Vispārējās tiesas Reglamentā, – ir jāsaprot tādējādi, ka tajā ir pausts Vispārējās tiesas lēmums atteikties atzīt apelācijas sūdzības iesniedzējām personu, kas iestājušās lietā, statusu šajā lietā, kādu tās to ieskatā ir pilntiesīgi ieguvušas, jo tām ir ļauts apelācijas tiesvedībā iestāties lietā C‑337/19 P.

34

Šo vērtējumu apstiprina Vispārējās tiesas sekretāra 2022. gada 11. janvāra vēstule, kurā apelācijas sūdzības iesniedzēju uzmanība vērsta uz “faktu”, ka Vispārējās tiesas Reglamentā nav paredzēts, ka personas, kuras iestājušās lietā T‑263/16 RENV un kurām ir atļauts piedalīties tiesvedībā Tiesā lietā C‑337/19 P, varētu iesniegt apsvērumus.

35

Tādēļ ir jānoraida Komisijas arguments, ka apstrīdētajā lēmumā būtu vienīgi atteikts pievienot attiecīgos apsvērumus lietas T‑263/16 RENV materiāliem.

36

Attiecībā uz tiesībām iesniegt apelācijas sūdzību par apstrīdēto lēmumu ir jāuzsver, ka 2022. gada 8. martā Tiesa nolēma, ka šī apelācijas sūdzība, kas iesniegta saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. pantu, būtu jākvalificē kā apelācijas sūdzība, kas iesniegta saskaņā ar šo statūtu 57. panta pirmo daļu; par šo kvalifikāciju vēlāk paziņots lietas dalībniekiem, kad šī apelācijas sūdzība tika paziņota ar Tiesas kancelejas 2022. gada 14. marta vēstuli.

37

Minēto statūtu 57. panta pirmajā daļā noteikts, ka visas personas, kuru pieteikumus par iestāšanos lietā Vispārējā tiesa ir noraidījusi, var iesniegt Tiesai apelāciju.

38

Šajā lietā, protams, nav strīda par to, ka ar apstrīdēto lēmumu Vispārējā tiesa nav noraidījusi pieteikumu par iestāšanos lietā, jo apelācijas sūdzības iesniedzējas šādu pieteikumu Vispārējā tiesā nav iesniegušas.

39

Tomēr ir arī svarīgi norādīt, ka Vispārējās tiesas sekretāra 2021. gada 6. decembra vēstulē ietvertā lēmuma par atteikumu atzīt apelācijas sūdzības iesniedzējām personu, kas iestājušās lietā T‑263/16 RENV, statusu, tvērums ir līdzīgs tam, kāds būtu Vispārējās tiesas lēmumam noraidīt apelācijas sūdzības iesniedzēju iesniegtu pieteikumu par iestāšanos lietā, proti, ar abiem lēmumiem lietas dalībniekam, kurš apgalvo, ka saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 40. panta otro daļu tam ir tiesības uz īpašu procesuālo stāvokli tā ieinteresētības dēļ lietas iznākumā, ir atņemtas visas tiesības, kas izriet no šī stāvokļa.

40

Turklāt, ja Tiesa ir uzskatījusi apelācijas sūdzību par pamatotu, atcēlusi Vispārējās tiesas nolēmumu un nosūtījusi tai lietu atpakaļ izskatīšanai, nevar pamatoti sagaidīt, ka persona, kas iestājusies lietā šajā apelācijā, kura uzskata, ka tai pilntiesīgi piemīt personas, kas iestājusies lietā Vispārējā tiesā, statuss, formāli iesniegs Vispārējā tiesā pieteikumu par iestāšanos lietā tikai tādēļ, lai saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 57. panta pirmo daļu varētu iesniegt apelācijas sūdzību par lēmumu, ar kuru noraidīts šis pieteikums.

41

Proti, šādu pieteikumu Vispārējā tiesa katrā ziņā varot tikai noraidīt kā novēlotu, jo Vispārējās tiesas Reglamenta 143. panta 1. punktā, lasot to kopsakarā ar šī Reglamenta 79. pantu, ir paredzēts, ka pieteikums par iestāšanos lietā ir jāiesniedz sešu nedēļu laikā no brīža, kad Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī ir publicēts paziņojums, ar kuru sākotnēji ir paziņots par pieteikuma par lietas ierosināšanu iesniegšanu attiecīgajā lietā.

42

Šajā kontekstā, ja tiktu uzskatīts, ka persona, kas iestājusies lietā apelācijas tiesvedībā, kura apgalvo, ka tai ir pilntiesīgs personas, kas iestājusies lietā Vispārējā tiesā, statuss, pēc šīs lietas nodošanas izskatīšanai Vispārējā tiesā, nevar saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 57. panta pirmo daļu iesniegt apelācijas sūdzību par Vispārējās tiesas lēmumu, ar kuru tai ir atteikts šāds statuss, pamatodamās tikai uz to, ka Vispārējā tiesa nav formāli noraidījusi pieteikumu par iestāšanos lietā, attiecīgajam lietas dalībniekam tiktu liegta jebkāda tiesību aizsardzība tiesā, kas ļauj tam Vispārējā tiesā aizstāvēt procesuālās tiesības, kuras tā ieskatā izriet no šo statūtu 40. panta, lai gan minēto statūtu 57. panta pirmās daļas mērķis tieši ir garantēt šo aizsardzību.

43

Proti, ja minētā persona, kas iestājusies lietā apelācijas tiesvedībā, pamatoti atsaucas uz savu personas, kas iestājusies lietā Vispārējā tiesā, statusu lietā, kuru Tiesa ir nodevusi atpakaļ Vispārējai tiesai, – šis jautājums ir izlemjams šīs apelācijas sūdzības izskatīšanas pēc būtības stadijā, un tādēļ to nevar atrisināt tās pieņemamības izvērtēšanas stadijā, – tai nav pieejams neviens cits tiesību aizsardzības līdzeklis, lai aizstāvētu savas procesuālās tiesības, kas izriet no minēto statūtu 40. panta.

44

Tādējādi, pirmām kārtām, persona, kas iestājusies lietā apelācijas tiesvedībā, nevar saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. pantu pārsūdzēt Vispārējās tiesas lēmumu, ar kuru tai liegts personas, kas iestājusies lietā, statuss lietā, kuru Tiesa ir nodevusi atpakaļ Vispārējai tiesai.

45

Minētajā normā paredzēts, ka apelāciju var iesniegt par Vispārējās tiesas galīgajiem lēmumiem un šīs tiesas lēmumiem, ar kuriem tikai daļēji ir atrisināta lietas būtība vai ir izlemti procesa jautājumi attiecībā uz kompetences neesamību vai prasības nepieņemamību.

46

Šajā lietā jākonstatē, ka ar apstrīdēto lēmumu nav izbeigta tiesvedība lietā T‑263/16 RENV Vispārējā tiesā un ka ar to nav pat daļēji atrisināts strīds pēc būtības šajā lietā.

47

Turklāt, ja ar šo lēmumu faktiski ir izlemts procesuāls jautājums par apelācijas sūdzības iesniedzēju kā personu, kas iestājušās lietā Vispārējā tiesā, statusu, šis jautājums neattiecas uz iebildi par kompetences neesamību vai iebildi par nepieņemamību.

48

Tiesa ir nospriedusi, ka saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. pantu iesniegtas apelācijas sūdzības par Vispārējās tiesas lēmumiem, ar kuriem ir izlemts procesuāls jautājums, kurš pēc savas būtības atšķiras no šajā tiesību normā norādītajiem procesuālajiem jautājumiem, ir jānoraida kā nepieņemamas (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 1999. gada 4. oktobris, Komisija/ADT Projekt, C‑349/99 P, EU:C:1999:475, 10. un 11. punkts, kā arī spriedumu, 2002. gada 8. janvāris, Francija/Monsanto un Komisija, C‑248/99 P, EU:C:2002:1, 46. punkts).

49

Turklāt ir svarīgi norādīt, ka, risinādama procesa jautājumu saistībā ar iebildi par kompetences neesamību vai iebildi par nepieņemamību, Vispārējā tiesa lemj par lietas dalībnieka lūgumu Vispārējai tiesai izbeigt tiesvedību, nelemjot par lietas būtību, tādēļ šādam lēmumam ir jābūt tādam, lai to varētu nodot Tiesai, negaidot iespējamo nolēmumu pēc būtības. Tomēr tā nav gadījumā, kad ar lēmumu tiek izlemts procesuāls jautājums, kurš ir saistīts ar iestāšanos lietā.

50

Tādējādi Tiesa ir paudusi uzskatu, ka par lēmumu, ar kuru Vispārējā tiesa ir apmierinājusi pieteikumu par iestāšanos lietā, nevar iesniegt apelācijas sūdzību saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. pantu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 29. jūlijs, Bayerische Motoren Werke un Freistaat Sachsen/Komisija, C‑654/17 P, EU:C:2019:634, 29., kā arī 30. punkts).

51

Ņemot vērā iepriekš minēto, šis risinājums ir jāpiemēro arī attiecībā uz apelācijas sūdzību par Vispārējās tiesas lēmumu, ar kuru tā ir atteikusies personai, kas iestājusies lietā apelācijas tiesvedībā, atzīt personas, kas iestājusies lietā, statusu lietā, kuru Tiesa ir nodevusi atpakaļ Vispārējai tiesai.

52

Otrām kārtām, apelācijas sūdzības iesniegšana saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. pantu par lēmumu, ar kuru izbeigta tiesvedība, kurā attiecīgā persona apgalvo, ka tai ir personas, kas iestājusies lietā, statuss, nevar šai personai piešķirt pietiekamu tiesību aizsardzību tiesā, jo šī pārsūdzība ir pieejama tikai lietas dalībniekiem Vispārējā tiesā un šāda tiesību aizsardzības līdzekļa izmantošana katrā ziņā neļautu saglabāt iestāšanās lietā Vispārējā tiesā lietderību, nodrošinot, ka tā tiek pieņemta tādā tiesvedības stadijā, kurā šī iestāšanās lietā var faktiski palīdzēt mutvārdu procesā šajā tiesā.

53

Ņemot vērā iepriekš minēto, par lēmumu, ar kuru Vispārējā tiesa – atteikdamās lietas materiāliem lietā, kuru pēc tās lēmuma atcelšanas Tiesa tai ir nosūtījusi atpakaļ, pievienot personas, kas iestājusies lietā, apsvērumus, pamatojoties uz to, ka šie apsvērumi ir dokuments, kas nav paredzēts Vispārējās tiesas Reglamentā, – minētajai personai, kas iestājusies lietā, netieši liedz personas, kas iestājusies lietā, statusu šajā lietā, var tikt iesniegta apelācijas sūdzība, pamatojoties uz Eiropas Savienības Tiesas statūtu 57. panta pirmo daļu.

54

No tā izriet, ka Komisijas izvirzītais nepieņemamības pamats, kas balstīts uz apstrīdētā lēmuma raksturu, ir jānoraida.

Par nepieņemamības pamatu, kas balstīts uz apelācijas sūdzības novēloto iesniegšanu

–

Argumenti

55

[Labots ar 2023. gada 18. aprīļa rīkojumu] Komisija atgādina, ka Eiropas Savienības Tiesas statūtu 57. panta pirmajā daļā ir paredzēts, ka apelācijas sūdzība par Vispārējās tiesas lēmumu, ar kuru noraidīts pieteikums par iestāšanos lietā, ir jāiesniedz divu nedēļu laikā no lēmuma par noraidīšanu paziņošanas. Ja būtu uzskatāms, ka minētā tiesību norma attiecas uz šo apelācijas sūdzību, jo apstrīdētais lēmums apelācijas sūdzības iesniedzējām tika paziņots 2021. gada 17. decembrī, tad termiņš, kura laikā apelācijas sūdzība bija jāiesniedz, beidzās 2022. gada 10. janvārī. Tā kā šī apelācijas sūdzība tika iesniegta 2022. gada 28. janvārī, tā esot jānoraida kā nepieņemama.

56

Esot būtiski stingri piemērot noteikumus par procesuālajiem termiņiem, lai nodrošinātu tiesisko drošību un novērstu jebkādu diskrimināciju vai patvaļīgu rīcību.

57

Šajā lietā Komisija uzskata, ka apelācijas sūdzības iesniedzējām nav pamata norādīt uz ārkārtas apstākļu esamību, lai attaisnotu apelācijas sūdzības iesniegšanas termiņa neievērošanu. Tā apgalvo it īpaši, ka jēdziens “atvainojama maldība” ir jāinterpretē šauri. Apelācijas sūdzības iesniedzējas nevarot apgalvot, ka pirms Vispārējās tiesas sekretāra 2022. gada 11. janvāra vēstules saņemšanas tās nezināja, ka Vispārējā tiesa ir pieņēmusi galīgu lēmumu. Gluži pretēji – savos procesuālajos rakstos tās atzīstot, ka šajā vēstulē tikai ir apstiprināta agrākā Vispārējās tiesas nostāja. Tādēļ nevarot uzskatīt, ka Vispārējās tiesas rīcība bija tāda, kas varēja radīt pieļaujamu apjukumu tādas labticīgas un pienācīgi informētas personas apziņā, kura rīkojusies ar prasīto rūpību.

58

Soudal un Esko‑Graphics apgalvo, ka maldība, kas pieļauta, izvēloties savas apelācijas sūdzības juridisko pamatu, ir atvainojama.

59

Šajā ziņā tās norāda, ka formāli nav iesniegušas pieteikumu par iestāšanos lietā. Turklāt Vispārējās tiesas lēmums tām netika paziņots ar rīkojumu. Tāpat no Vispārējās tiesas sekretāra vēstulēm neizriet, ka Vispārējā tiesa būtu vēlējusies noraidīt pieteikumu par iestāšanos lietā. Tātad Vispārējās tiesas rīcība esot bijusi tāda, kas apelācijas sūdzības iesniedzēju apziņā esot radījusi pieļaujamu apjukumu par to, kāda veida apelācijas sūdzība ir jāiesniedz par apstrīdēto lēmumu. Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzējas esot rīkojušās labticīgi un ar visu rūpību, kāda tiek prasīta no pietiekami labi informēta uzņēmēja, kā to apliecinot 2021. gada 29. decembra vēstule.

60

Turklāt Soudal un Esko‑Graphics uzskata, ka apelācijas sūdzības iesniegšanas termiņš šajā lietā sāka ritēt no Vispārējās tiesas sekretāra 2022. gada 11. janvāra vēstules saņemšanas. Proti, tikai pēc šīs vēstules saņemšanas apelācijas sūdzības iesniedzējas varēja pārliecināties, ka atteikums pievienot attiecīgos apsvērumus lietas T‑263/16 RENV materiāliem bija nevis vienkāršas Vispārējās tiesas kļūdas vērtējumā, bet gan tās apzināti ieņemtās nostājas sekas. Pakārtoti – apelācijas sūdzības iesniedzējas norāda, ka apelācijas sūdzības iesniegšanas nokavējums ir jāuzskata par atvainojamu, ņemot vērā Vispārējās tiesas neviennozīmīgo rīcību.

–

Vērtējums

61

Eiropas Savienības Tiesas statūtu 57. panta pirmajā daļā ir paredzēts, ka apelācijas sūdzību par Vispārējās tiesas lēmumiem, ar kuriem noraidīts pieteikums par iestāšanos lietā, divu nedēļu laikā, sākot no lēmuma par noraidīšanu paziņošanas, var iesniegt jebkura persona, kuras pieteikums ir noraidīts.

62

Šis divu nedēļu termiņš saskaņā ar Tiesas Reglamenta 51. pantu ir jāpagarina par vienotu desmit dienu termiņu, kas noteikts, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu.

63

Šajā lietā pēc attiecīgo apsvērumu iesniegšanas Vispārējās tiesas kancelejā apelācijas sūdzības iesniedzējas saņēma divas Vispārējās tiesas sekretāra vēstules, kas datētas attiecīgi ar 2021. gada 6. decembri un 2022. gada 11. janvāri.

64

No šī rīkojuma 31.‑34. punkta un 53. punkta izriet, ka Vispārējās tiesas sekretāra 2021. gada 6. decembra vēstule ir jāsaprot tādējādi, ka tajā ir ietverts Vispārējās tiesas lēmums atteikties atzīt apelācijas sūdzības iesniedzējām personu, kas iestājušās lietā T‑263/16 RENV, statusu, par kuru var iesniegt apelācijas sūdzību atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 57. panta pirmajai daļai.

65

No tā izriet, ka šādas apelācijas sūdzības iesniegšanas termiņš sāka ritēt 2021. gada 18. decembrī, proti, nākamajā dienā pēc šīs vēstules paziņošanas.

66

Nevar uzskatīt, ka apstāklis, ka Vispārējās tiesas sekretārs, atbildot uz apelācijas sūdzības iesniedzēju 2021. gada 29. decembra vēstuli, nosūtīja tām jaunu vēstuli, kas datēta ar 2022. gada 11. janvāri, izraisītu jauna apelācijas sūdzības iesniegšanas termiņa sākšanos.

67

Proti, pirmkārt, ar šo otro vēstuli ir tikai “apstiprināts, ka ir saņemta” apelācijas sūdzības iesniedzēju 2021. gada 29. decembra vēstule. Otrkārt, – pat pieņemot, ka Vispārējās tiesas sekretāra 2022. gada 11. janvāra vēstule būtu jāinterpretē tādējādi, ka ar to ir noraidīti prasījumi, ko apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzījušas 2021. gada 29. decembra vēstulē, – ar šo Vispārējās tiesas sekretāra vēstuli, ņemot vērā šo prasījumu raksturu, ir tikai apstiprināts Vispārējās tiesas sekretāra 2021. gada 6. decembra vēstulē jau paustais lēmums.

68

Tādējādi šķiet, ka šī apelācijas sūdzība ir iesniegta pēc termiņa beigām.

69

Šajā ziņā no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka no Savienības procesuālo termiņu tiesiskā regulējuma piemērošanas saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 45. panta otro daļu var atkāpties tikai pavisam īpašos gadījumos, kad pastāv neparedzēti apstākļi vai nepārvarama vara, jo šo noteikumu precīza piemērošana ir jānodrošina saskaņā ar tiesiskās drošības prasību un nepieciešamību novērst jebkādu diskrimināciju vai patvaļīgu attieksmi tiesvedības īstenošanā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 14. decembris, SV Capital/ABE, C‑577/15 P, EU:C:2016:947, 56. punkts, kā arī Tiesas priekšsēdētāja vietnieka rīkojumu, 2018. gada 5. jūlijs, Müller u.c./QH, C‑187/18 P(I), nav publicēts, EU:C:2018:543, 20. un 21. punkts).

70

Turklāt, lai gan no šī Savienības tiesiskā regulējuma var atkāpties arī atvainojamas maldības gadījumā, kas pieļauta lietas dalībnieka vainas dēļ, šis jēdziens, kas ir jāinterpretē šauri, attiecas tikai uz ārkārtas apstākļiem, kad attiecīgās iestādes rīcība ir bijusi tāda, kas pati par sevi vai noteicošā veidā ir izraisījusi pieļaujamu apjukumu tādas labticīgas personas apziņā, kura rīkojas ar visu rūpību, kāda tiek prasīta no pienācīgi informētas personas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 14. decembris, SV Capital/EBI, C‑577/15 P, EU:C:2016:947, 59. punkts, kā arī Tiesas priekšsēdētāja vietnieka rīkojumu, 2018. gada 5. jūlijs, Müller u.c./QH, C‑187/18 P(I), nav publicēts, EU:C:2018:543, 42. punkts).

71

Tādēļ lietas dalībnieka maldības atvainojamību nevar atzīt, ja procesuālā termiņa nokavējums ir radies paša lietas dalībnieka dienestu nepilnīgas darbības vai tās iekšējo vadlīniju neievērošanas dēļ vai ja runa ir par tādas tiesību normas piemērošanu, kas nerada īpašas interpretācijas grūtības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1994. gada 15. decembris, Bayer/Komisija, C‑195/91 P, EU:C:1994:412, 28. punkts; rīkojumu, 2010. gada 14. janvāris, SGAE/Komisija, C‑112/09 P, EU:C:2010:16, 24. punkts, kā arī Tiesas priekšsēdētāja vietnieka rīkojumu, 2018. gada 5. jūlijs, Müller u.c./QH, C‑187/18 P(I), nav publicēts, EU:C:2018:543, 43. punkts).

72

Atvainojamību toties var atzīt ārkārtas situācijā, kad attiecīgais lietas dalībnieks iestādes rīcības dēļ un piemērojamo noteikumu formulējuma dēļ ir nonācis reālā neskaidrībā, it īpaši attiecībā uz apstrīdamā tiesību akta identitāti vai attiecībā uz termiņiem, kādos bija jāceļ prasība par šo aktu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1977. gada 18. oktobris, Schertzer/Parlaments, 25/68, EU:C:1977:158, 19. punkts, un 1979. gada 5. aprīlis, Orlandi/Komisija, 117/78, EU:C:1979:109, 11. punkts).

73

No Tiesas judikatūras arī izriet, ka maldības atvainojamību var atzīt, ja šāda ārkārtas situācija rodas Savienības tiesas rīcības dēļ (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2010. gada 14. janvāris, SGAE/Komisija, C‑112/09 P, EU:C:2010:16, 29. punkts, kā arī Tiesas priekšsēdētāja vietnieka rīkojumu, 2018. gada 5. jūlijs, Müller u.c./QH, C‑187/18 P(I), nav publicēts, EU:C:2018:543, 43. punkts).

74

Šajā lietā vispirms ir jānorāda, ka Vispārējās tiesas atteikums atzīt Soudal un Esko‑Graphics personu, kas iestājušās lietā T‑263/16 RENV, statusu, lai gan tām ir bijis personu, kas iestājušās lietā C‑337/19 P apelācijas tiesvedībā, statuss, ir – kā ģenerāladvokāts būtībā ir norādījis savu secinājumu 79. punktā – Vispārējās tiesas ilggadējās prakses, kas ir formāli apstiprināta tās judikatūrā, pārkāpums.

75

It īpaši, [toreizējās] Pirmās instances tiesas 1993. gada 23. marta sprieduma lietā Gill/Komisija (T‑43/89, EU:T:1993:24) 24. punktā Pirmās instances tiesa nosprieda, ka, tā kā Tiesa nav lēmusi par personas, kas iestājusies lietā, tiesāšanās izdevumiem, bet ir pilnībā nodevusi lietu atpakaļ Pirmās instances tiesai, šī persona, kas iestājusies lietā apelācijas instancē, pēc lietas nodošanas atpakaļ Pirmās instances tiesai saglabā savu personas, kas iestājusies lietā, statusu.

76

Protams, ka Vispārējā tiesa bija atkāpusies no šī risinājuma sava 2020. gada 16. jūnija rīkojuma lietā Uniwersytet Wrocławski/REA (T‑137/16 RENV, nav publicēts, EU:T:2020:275) 23.–26. punktā.

77

Tomēr vēlāk Vispārējā tiesa 2020. gada 23. septembra sprieduma Spānija u.c./Komisija (T‑515/13 RENV un T‑719/13 RENV, EU:T:2020:434) 65. punktā ir atkārtoti apstiprinājusi šī risinājuma pamatotību, norādot, ka tas ir pareizas tiesvedības interesēs un saderīgs ar Vispārējās tiesas Reglamentu.

78

Apstāklim, ka Komisija ir iesniegusi apelācijas sūdzību par pēdējo minēto spriedumu, šajā lietā nav nozīmes, jo varēja leģitīmi uzskatīt, ka Vispārējās tiesas šajā spriedumā sniegtā pašas Vispārējās tiesas procesuālo noteikumu interpretācija katrā ziņā dienā, kad apelācijas sūdzības iesniedzējas saņēma Vispārējās tiesas sekretāra 2021. gada 6. decembra vēstuli, atspoguļo šajā tiesā pastāvošo praksi.

79

Turpinot – ir svarīgi uzsvērt, ka šai vēstulei bija kopsavilkuma raksturs, jo tajā nebija skaidri precizēts, ka Vispārējā tiesa liedza apelācijas sūdzības iesniedzējām personu, kas iestājušās lietā, statusu, un ka tajā, izņemot vispārīgu atsauci uz tās Reglamentu, nebija ietverta neviena norāde uz pieņemtā lēmuma pamatojumu, tāpat a fortiori tajā nebija izklāstīts tas, kādā veidā Vispārējā tiesa plāno turpmāk interpretēt savu Reglamentu.

80

Minētās vēstules kopsavilkuma raksturs, ņemot vērā šī rīkojuma 74.‑78. punktā aprakstītos apstākļus, ir uzskatāms par tādu, kas radīja pieļaujamu apjukumu labticīgas personas apziņā par šīs vēstules tvērumu un par to, vai ir lietderīgi nekavējoties iesniegt apelācijas sūdzību par tajā ietverto lēmumu.

81

Šajos apstākļos apelācijas sūdzības iesniedzēju izvēle censties novērst šo apjukumu, ar 2021. gada 29. decembra vēstuli nekavējoties vēršoties pie Vispārējās tiesas, lai iesniegtu tai argumentus par to konkrēto procesuālo situāciju, un lūdzot izskaidrot nostāju, ko tā bija paredzējusi ieņemt attiecībā uz šo situāciju, nevar tikt uzskatīta par izvēli, kādu nebūtu izdarījusi pienācīgi informēta un rūpīga persona.

82

Visbeidzot – no šī rīkojuma 36.‑53. punkta izriet, ka, tā kā juridiskais pamats, uz kuru ir balstīta apelācijas sūdzība, kāda personai, kas iestājusies lietā, jāiesniedz par Vispārējās tiesas lēmumu liegt personas, kas iestājusies lietā, statusu lietā, kuru Tiesa nodevusi atpakaļ Vispārējai tiesai, šīs apelācijas sūdzības iesniegšanas brīdī skaidri neizrietēja no Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. un 57. panta formulējuma vai no Tiesas judikatūras.

83

Grūtībām minētajā dienā noteikt režīmu, kāds piemērojams apelācijai par apstrīdēto lēmumu, ir izšķiroša nozīme, jo apelācijas sūdzība saskaņā ar statūtu 56. pantu ir jāiesniedz divu mēnešu laikā no Vispārējās tiesas lēmuma pieņemšanas, savukārt saskaņā ar minēto statūtu 57. pantu tā ir jāiesniedz divu nedēļu laikā.

84

No visu šī rīkojuma 74.‑83. punktā izklāstīto apstākļu kopuma izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju pieļautā maldība attiecībā uz termiņu, kādā bija jāiesniedz šī apelācijas sūdzība, ir uzskatāma par atvainojamu.

85

Tādēļ Komisijas izvirzītais nepieņemamības pamats, kas balstīts uz apelācijas sūdzības novēloto iesniegšanu, ir jānoraida.

86

Tādējādi apelācijas sūdzība ir uzskatāma par pieņemamu.

Par lietas būtību

Argumenti

87

Soudal un Esko‑Graphics savā vienīgajā prasības pamatā apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi divas tiesību kļūdas, no kurām pirmā attiecas uz atteikumu pievienot lietas T‑263/16 RENV materiāliem apsvērumus, kurus tās vēlējās iesniegt par secinājumiem, kas izdarāmi no 2021. gada 16. septembra sprieduma Komisija/Beļģija un Magnetrol International (C‑337/19 P, EU:C:2021:741), un otrā attiecas uz atteikumu tām šajā lietā piešķirt personu, kas iestājušās lietā, statusu.

88

Pirmām kārtām, no Vispārējās tiesas judikatūras izrietot, ka šīs tiesas Reglamenta 217. panta 1. punktā nav definēts jēdziens “tiesvedības Vispārējā tiesā dalībnieki” un ka tādējādi šī tiesību norma neizslēdz, ka šāds statuss var tikt atzīts personām, kas iestājušās lietā Tiesā, gadījumā, ja lieta tiek nodota atpakaļ Vispārējai tiesai. Saskaņā ar šo judikatūru Soudal un Esko‑Graphics esot bijis jāspēj iesniegt rakstveida apsvērumus 217. panta 1. punkta nozīmē, ko tās arī izdarīja šajā pantā noteiktajos termiņos.

89

Otrām kārtām, kā Vispārējā tiesa esot pastāvīgi uzskatījusi, pareizas tiesvedības interesēs un tiesvedības turpinātības interesēs būtu tas, ka gadījumā, ja pusei būtu atļauts iestāties lietā apelācijas tiesvedībā, tā saglabātu savu kā personas, kas iestājusies lietā, statusu, ja lieta tiktu nodota atpakaļ Vispārējai tiesai pēc tam, kad Vispārējās tiesas nolēmums ir ticis atcelts. Tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzējas būtu bijis jāuzskata par personām, kas iestājušās lietā T‑263/16 RENV, un tām nebija jāiesniedz pieteikums par iestāšanos lietā Vispārējā tiesā.

90

Šāds risinājums esot pamatots – kā izrietot no Vispārējās tiesas judikatūras – arī tādēļ, lai Vispārējā tiesa varētu lemt par tiesāšanās izdevumiem, ja Tiesa par tiem nav lēmusi pirms attiecīgās lietas atpakaļnodošanas Vispārējai tiesai. Tieši tā esot šajā lietā.

91

Komisija uzskata, ka Vispārējā tiesa pamatoti liedza apelācijas sūdzības iesniedzējām personu, kas iestājušās lietā T‑263/16 RENV, statusu.

92

Proti, Vispārējās tiesas Reglamenta 217. panta 1. punkts ļaujot pēc tam, kad Tiesa ir nodevusi lietu atpakaļ Vispārējai tiesai, iesniegt rakstveida apsvērumus nevis “tiesvedības Tiesā dalībniekiem” vai “lietas dalībniekiem apelācijas tiesvedībā”, bet gan tikai “tiesvedības Vispārējā tiesā dalībniekiem”. Minētā Reglamenta 1. panta 2. punkta c) apakšpunktā esot precizēts šī 217. panta 1. punkta tvērums, terminus “lietas dalībnieks” un “lietas dalībnieki” definējot kā “jebkur[u] lietas dalībniek[u] tiesvedībā, tostarp person[u], kas iestājusies lietā”.

93

Tā kā apelācijas sūdzības iesniedzējas nevarot atsaukties uz “tiesvedības Vispārējā tiesā dalībniek[u]” statusu, šīs apelācijas sūdzības pieņemšana radot personas, kas iestājusies lietā, sui generis kategoriju, kurai neesot jāievēro nedz Vispārējās tiesas Reglamenta 143. panta 1. punktā paredzētais termiņš, nedz arī šī Reglamenta 143. panta 2. punktā paredzētie nosacījumi. Ja šādu lietas dalībnieku iestāšanās lietā tiktu atļauta, Komisijai nebūtu iespējas atbildēt uz šo lietas dalībnieku iesniegtajiem apsvērumiem. Turklāt šāds risinājums praksē izraisītu to, ka notiek izvairīšanās no atsevišķu procedūru apturēšanas pasākumiem, kas veikti, lai varētu atzīt un prioritāri izskatīt “pilotlietas”.

94

Turklāt Vispārējās tiesas judikatūra, uz kuru atsaucas apelācijas sūdzības iesniedzējas, aprobežojas ar diviem nolēmumiem, par jaunāko no kuriem ir iesniegta apelācija, kurā Komisija apstrīd personas, kas iestājusies lietā Vispārējā tiesā, statusu. Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēju situācija atšķiroties no lietas dalībnieku situācijas lietās, kurās tika pieņemti abi minētie Vispārējās tiesas nolēmumi.

Vērtējums

95

Vispārējās tiesas Reglamenta 1. panta 2. punkta c) apakšpunktā ir noteikts, ka termini “lietas dalībnieks” un “lietas dalībnieki”, ja nav citas norādes, šajā Reglamentā attiecas uz jebkuru lietas dalībnieku tiesvedībā, tostarp personu, kas iestājusies lietā.

96

Tomēr šajā vispārpiemērojamā normā nav precizēti gadījumi, kuros Vispārējai tiesai ir jāatzīst kādai personai personas, kas iestājusies lietā [Vispārējā tiesā], statuss.

97

Šajā ziņā, lai gan minētā Reglamenta 142.–145. pants reglamentē noteikumus par iestāšanos lietā Vispārējā tiesā, paredzot noteikumus par pieteikumu par iestāšanos lietā iesniegšanu un par to izskatīšanu, tajos nav aplūkots statuss, kāds jāatzīst attiecībā uz personām, kurām Tiesa ir atļāvusi iestāties lietā, kas ir apelācijas stadijā, ja Tiesa ir uzskatījusi apelācijas sūdzību par pamatotu, atcēlusi Vispārējās tiesas nolēmumu un nodevusi lietu atpakaļ Vispārējai tiesai nolēmuma pieņemšanai.

98

Tāpat minētā Reglamenta 217. un 218. pantā, kuru mērķis ir noteikt tiesvedības norisi un tai piemērojamos noteikumus tiesvedībā pēc Vispārējās tiesas nolēmuma atcelšanas un lietas nodošanas atpakaļ Vispārējai tiesai, arī nav ietverts neviens noteikums, kurā šādā tiesvedībā būtu precizēts personu, kas iestājušās lietā apelācijas tiesvedībā, statuss.

99

Šādos apstākļos ir svarīgi norādīt, – kā uzsver apelācijas sūdzības iesniedzējas – ka lietas izskatīšana Vispārējā tiesā pēc Tiesas lēmuma, ar kuru ir atcelts Vispārējās tiesas nolēmums un šī lieta ir nodota atpakaļ Vispārējai tiesai, veido apelācijas tiesvedības Tiesā turpinātību.

100

Šī turpinātība ir skaidri atspoguļota Vispārējās tiesas Reglamentā. Vispirms – no šī Reglamenta 215. panta izriet, ka Vispārējā tiesā tiek tieši iesniegts Tiesas nolēmums, ar kuru ir atcelts Vispārējās tiesas nolēmums un lieta ir nodota tai atpakaļ iztiesāšanai. Turpinot – saskaņā ar minētā Reglamenta 217. pantu termiņš apsvērumu iesniegšanai par secinājumiem, kas izdarāmi no Tiesas nolēmuma attiecībā uz strīda atrisināšanu, sāk ritēt no minētā nolēmuma izsniegšanas. Visbeidzot – tā paša Reglamenta 219. pantā ir paredzēts, ka Vispārējā tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem ne tikai saistībā ar tiesvedību Vispārējā tiesā, bet arī saistībā ar apelācijas tiesvedību Tiesā.

101

Turklāt saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta otro daļu, ja Tiesa atceļ Vispārējās tiesas nolēmumu un nodod lietu atpakaļ Vispārējai tiesai, Vispārējai tiesai ir saistoši Tiesas lēmumi par tiesību jautājumiem.

102

Tādējādi Vispārējai tiesai, no jauna izskatot pirmajā instancē celto prasību pēc lietas atpakaļnodošanas, ir jānosaka, kādas sekas attiecībā uz lietas dalībnieku strīda iznākumu radīs Tiesas spriedums, kurā tā lemj par apelācijas sūdzību.

103

Šādā kontekstā lietas dalībnieku apsvērumu iesniegšana, kā to pieļauj Vispārējās tiesas Reglamenta 217. pants, ir paredzēta tieši tam, lai lietas dalībnieki varētu izklāstīt savu nostāju par šīm sekām attiecībā uz strīda iznākumu un papildināt Vispārējās tiesas rīcībā esošo informāciju šajā ziņā.

104

Tādējādi šīs tiesību normas mērķis – līdzīgi kā Tiesas Reglamenta 172. pantā, saskaņā ar kuru ikvienam Vispārējā tiesā izskatītās lietas dalībniekam, kas ir ieinteresēts, lai apelācijas sūdzība tiktu apmierināta vai noraidīta, – ir nodrošināt tiesvedības turpinātību, izskatot minēto lietu Savienības tiesās.

105

Tomēr, pirmām kārtām, saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 40. panta otro daļu, lai Tiesa personai atzītu personas, kas iestājusies lietā, statusu, ir nepieciešams, lai šī persona varētu pierādīt savu ieinteresētību Tiesai iesniegtās lietas atrisināšanā.

106

Tādēļ fakta, ka personai, kas iestājusies lietā apelācijas tiesvedībā, tiek atteikts personas, kas iestājusies lietā, Vispārējā tiesā, statuss, kad Tiesa nodod lietu atpakaļ Vispārējai tiesai, sekas ir tādas, ka – tā kā šī persona vairs nevar iesniegt pieteikumu par iestāšanos lietā Vispārējā tiesā šī rīkojuma 41. punktā izklāstītā iemesla dēļ – minētajai personai tiek liegta jebkāda iespēja iesniegt Vispārējā tiesā apsvērumus par sekām, kādas jāsecina no Tiesas nolēmuma, kurš tomēr ir skāris tās intereses.

107

Turklāt Eiropas Savienības Tiesas statūtu 40. panta otrajā daļā paredzēts, ka personas, kas var pierādīt savu ieinteresētību, var iestāties “lietās”. No šo statūtu 55. un 56. panta – vismaz to franču valodas versijā – izriet, ka jēdziens “lieta”, ciktāl tā attiecas uz strīdu starp pusēm, atšķiras no jēdziena “tiesvedība”, kas attiecas uz procesu tiesā, kurā lieta ir ierosināta.

108

Protams, nevar pilnībā izslēgt, ka atsevišķos gadījumos, it īpaši tad, ja Tiesa pirms lietas nodošanas atpakaļ Vispārējai tiesai ir pieņēmusi galīgo nolēmumu par atsevišķiem lietas aspektiem, personai, kas iestājusies lietā apelācijas tiesvedībā, vairs nav intereses lietas atrisināšanā Vispārējā tiesā. Tomēr šis apstāklis pats par sevi nevar būt par pamatu tam, lai personai, kas iestājusies lietā apelācijas tiesvedībā, nevarētu tikt atzīts personas, kas iestājusies lietā, kuru Tiesa ir nodevusi atpakaļ izskatīšanai Vispārējā tiesā, statuss, jo Savienības tiesām tiesvedības gaitā ir jāpārbauda, vai saglabājas interese, kas bijusi iestāšanās lietā pamats (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1999. gada 8. jūlijs, Hüls/Komisija, C‑199/92 P, EU:C:1999:358, 52.–55. punkts).

109

Šajā lietā, kā uzsver apelācijas sūdzības iesniedzējas, to pieteikums par iestāšanos lietā Tiesā tika apmierināts, pamatojoties uz to, ka tās bija ieinteresētas, lai apstrīdētā lēmuma, ko izdevusi Vispārējā tiesa, atcelšana ex tunc un erga omnes kļūtu galīga (šajā nozīmē skat. Tiesas priekšsēdētāja rīkojumu, 2019. gada 15. oktobris, Komisija/Beļģija un Magnetrol International, C‑337/19 P, nav publicēts, EU:C:2019:915, 17. punkts); atcelšana, kas ir tieši tiesvedības lietā T‑263/16 RENV – kurā apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka tajā var iestāties – priekšmets.

110

Otrām kārtām, ir jānorāda, ka risinājums, ko Vispārējā tiesa pieņēmusi apstrīdētajā lēmumā, izraisa to, ka tiesvedības turpinātība lietā un tās seku apjoms, ko rada personas iestāšanās lietā Tiesā, ir atkarīgi no Tiesas nolēmuma, kas pieņemts saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmo daļu, – pašai pieņemt galīgo nolēmumu lietā vai, gluži pretēji, nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai.

111

Proti, kā ģenerāladvokāts norādīja secinājumu 87. punktā, ja Tiesa pieņem galīgo nolēmumu lietā, nevis nodod lietu atpakaļ Vispārējai tiesai, tad persona, kas iestājusies lietā apelācijas tiesvedībā, var izvirzīt savus argumentus Savienības tiesā, kurai ir jālemj par prasību pirmajā instancē, savukārt šāda iespēja tai tiek liegta, ja lieta tiek nodota atpakaļ Vispārējai tiesai.

112

Trešām kārtām, šķiet, ka Vispārējās tiesas pieņemtais risinājums vēl jo vairāk var ietekmēt tiesvedības Savienības tiesās turpinātību, jo personai, kas iestājusies lietā apelācijas tiesvedībā, būtu jābūt iespējai, ievērojot Eiropas Savienības Tiesas statūtu 40. pantā un Tiesas Reglamenta atbilstīgajās normās paredzētos nosacījumus, atkal piedalīties tiesvedībā Tiesā gadījumā, ja apelācijas sūdzība būtu iesniegta par jaunu Vispārējās tiesas nolēmumu pēc tam, kad Tiesa tai būtu nodevusi lietu atpakaļ izskatīšanai, un tādējādi tai būtu ar pārtraukumiem jāpiedalās tiesvedībā Savienības tiesās saistībā ar to pašu lietu.

113

Ceturtām kārtām, ir jāatgādina, ka Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktā ir noteikts, ka Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem, kas radušies tiesvedībā pirmajā instancē un apelācijas tiesvedībā, ja apelācijas sūdzība ir nepamatota vai ja tā ir pamatota un Tiesa lietā taisa galīgo spriedumu.

114

No šīs tiesību normas a contrario izriet, ka gadījumā, ja apelācijas sūdzība ir pamatota, bet Tiesa nodod lietu atpakaļ Vispārējai tiesai, tā nelemj par tiesāšanās izdevumiem.

115

Šādā gadījumā Vispārējai tiesai obligāti ir jālemj par tiesāšanās izdevumiem apelācijas tiesvedībā, kā skaidri paredzēts tās Reglamenta 219. pantā.

116

Tādējādi liegt personai, kas iestājusies lietā apelācijas tiesvedībā, šo personas, kas iestājusies lietā, statusu lietā, ko Tiesa nodevusi atpakaļ izskatīšanai Vispārējai tiesai, tad, ja Tiesā ir izvirzīti prasījumi, lai panāktu, ka šīs personas, kas iestājusies lietā, tiesāšanās izdevumus segtu cits lietas dalībnieks, vai arī ka šis lietas dalībnieks segtu cita lietas dalībnieka tiesāšanās izdevumus, nozīmētu vai nu to, ka šos prasījumus Savienības tiesa neizskatītu, vai arī to, ka Vispārējai tiesai būtu jālemj par prasījumiem attiecībā uz personu, kura nav lietas dalībnieks šajā tiesā iesniegtā tiesvedībā, un kura tādējādi nav varējusi aizstāvēt savus prasījumus šajā tiesvedībā.

117

Tieši tā būtu šajā lietā.

118

Proti, šajā lietā Komisija ir prasījusi, lai apelācijas sūdzības iesniedzējām tiktu piespriests atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas radušies apelācijas tiesvedībā lietā C‑337/19 P.

119

Tā kā Tiesa 2021. gada 16. septembra spriedumā lietā Komisija/Beļģija un Magnetrol International (C‑337/19 P, EU:C:2021:741) par tiesāšanās izdevumiem nelēma, Vispārējai tiesai, kā norāda apelācijas sūdzības iesniedzējas, ir pienākums, izskatot lietu T‑263/16 RENV, lemt par to, vai apelācijas sūdzības iesniedzējām ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas radušies apelācijas tiesvedībā lietā C‑337/19 P.

120

Piektām kārtām, Komisijas izvirzītie argumenti, kuri vērsti pret personas, kas iestājusies lietā apelācijas tiesvedībā, kā personas, kura iestājusies lietā, statusa atzīšanu lietā, kuru Tiesa nodevusi atpakaļ izskatīšanai Vispārējai tiesai, nevar būt sekmīgi.

121

Tādējādi – vispirms – lai gan personas, kas iestājusies lietā Vispārējā tiesā, statusa atzīšanu personai, kura iestājusies lietā apelācijas tiesvedībā Tiesā, nereglamentē Vispārējās tiesas Reglamenta 143. pantā paredzētie noteikumi, tomēr nevar uzskatīt, ka šāda iestāšanās lietā Vispārējā tiesā būtu atļauta bez jebkādām materiāltiesiskām vai formas prasībām. Proti, attiecīgajai personai iepriekš jābūt Tiesas piešķirtai atļaujai iestāties lietā Tiesā saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 40. pantā paredzētajiem nosacījumiem un Tiesas Reglamenta atbilstīgajās normās.

122

Turpinot – tam, ka šis risinājums ļauj lietas dalībniekam iesniegt apsvērumus, uz kuriem pārējie lietas dalībnieki tiesvedībā Vispārējā tiesā nevar atbildēt, nav nozīmes, jo, pirmkārt, Vispārējās tiesas Reglamentā vispārīgi nav paredzētas tiesības atbildēt uz apsvērumiem, kas iesniegti saskaņā ar šī Reglamenta 217. pantu, un, otrkārt, minētā Reglamenta 217. panta 3. punktā tomēr ir paredzēts, ka, ja to pamato apstākļi, var būt atļauts iesniegt papildu procesuālos rakstus ar apsvērumu izklāstu.

123

Visbeidzot – attiecībā uz Komisijas argumentu, saskaņā ar kuru personas, kas iestājusies lietā Vispārējā tiesā, statusa atzīšana kā personai, kas iestājusies lietā apelācijas tiesvedībā un kas ir arī prasītājs lietā, kuru šī tiesa ir apturējusi saistībā ar lietas atzīšanu par “pilotlietu”, izraisītu izvairīšanos no šī lēmuma par apturēšanu, ir jānorāda, ka šāds lēmums par apturēšanu nevar liegt šī prasītāja iestāšanos lietā Savienības tiesā, ja šī iestāšanās lietā ir jāatļauj saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 40. pantu (šajā nozīmē skat. Tiesas priekšsēdētāja rīkojumu, 2019. gada 15. oktobris, Komisija/Beļģija un Magnetrol International, C‑337/19 P, nav publicēts, EU:C:2019:915, 14. un 18. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

124

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir uzskatāms, ka šis 40. pants, Vispārējās tiesas Reglamentā personām, kuras iestājušās lietā, garantēto procesuālo tiesību ievērošana un pareizas tiesvedības princips prasa, lai, ņemot vērā saskaņotu tiesvedības Tiesā un Vispārējā tiesā norisi, personai, kas iestājusies lietā apelācijas tiesvedībā, pilntiesīgi piemistu personas, kas iestājusies lietā, statuss Vispārējā tiesā, ja lieta tiek nodota šai tiesai pēc tam, kad Tiesa ir atcēlusi Vispārējās tiesas nolēmumu.

125

Šajā lietā nav strīda, pirmkārt, par to, ka ar Tiesas priekšsēdētāja 2019. gada 15. oktobra rīkojumu Komisija/Beļģija un Magnetrol International (C‑337/19 P, nav publicēts, EU:C:2019:915) Soudal un Esko‑Graphic tika atļauts Tiesā iestāties lietā C‑337/19 P, un, otrkārt, par to, ka ar 2021. gada 16. septembra spriedumu Komisija/Beļģija un Magnetrol International (C‑337/19 P, EU:C:2021:741) Tiesa atcēla Vispārējās tiesas 2019. gada 14. februāra spriedumu Beļģija un Magnetrol International/Komisija (T‑131/16 un T‑263/16, EU:T:2019:91) un lietas T‑131/16 un T‑263/16 nodeva atpakaļ Vispārējai tiesai, lai tā lemtu par dažiem šajās lietās izvirzītajiem pamatiem.

126

No tā izriet, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, liedzot apelācijas sūdzības iesniedzējām personas, kas iestājusies lietā, statusu Vispārējā tiesā lietā T‑263/16 RENV.

127

Tādēļ ir jāapmierina apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzītais vienīgais pamats un jāatceļ apstrīdētais lēmums.

Par lietu Vispārējā tiesā

128

Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmajai daļai, ja Tiesa atceļ Vispārējās tiesas nolēmumu, tā var pati taisīt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija, vai nodot lietu atpakaļ sprieduma taisīšanai Vispārējā tiesā.

129

Šajā gadījumā no šī rīkojuma 124.‑126. punkta izriet, ka Soudal un Esko‑Graphic šajā lietā pilntiesīgi piemīt personas, kas iestājušās lietā Vispārējā tiesā, statuss un tādējādi tām ir visas no šī statusa izrietošās tiesības, it īpaši tiesības iesniegt apsvērumus atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 217. panta 1. punktam.

130

Tātad Vispārējai tiesai ir jāveic no šī statusa izrietošie procesuālie pasākumi.

Par tiesāšanās izdevumiem

131

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktu, ja apelācija ir pamatota un Tiesa pati taisa galīgo spriedumu, tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.

132

Saskaņā ar šī Reglamenta 138. panta 1. punktu, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā atbilstoši tā 184. panta 1. punktam, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

133

Lai gan Komisijas prasījumi nav tikuši apmierināti, Soudal un Esko‑Graphic nav prasījušas piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Tādēļ katrs lietas dalībnieks pats sedz savus tiesāšanās izdevumus šajā apelācijas tiesvedībā.

1)

Atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2021. gada 6. decembra lēmumu, ar kuru tā ir atteikusies atzīt Soudal NV un Esko‑Graphics BVBA personu, kas iestājušās lietā T‑263/16 RENV, statusu un atteikusies pievienot šīs lietas materiāliem to iesniegtos rakstveida apsvērumus par secinājumiem, kas izdarāmi no Tiesas 2021. gada 16. septembra sprieduma Komisija/Beļģija un Magnetrol International (C‑337/19 P, EU:C:2021:741), lai atrisinātu strīdu minētajā lietā.

2)

Soudal NV, Esko-Graphics BVBA un Eiropas Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.