1.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos  ( 2 ) 6. panta 1. punktu un 7. panta 1. punktu, kā arī Direktīvas 2014/59/ES  ( 3 ), ar ko izveido kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību (turpmāk tekstā – “iestādes”) atveseļošanas un noregulējuma režīmu, 34. panta 1. punkta b) un g) apakšpunktu un 70. panta 1. un 4. punktu.

2.

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp OF, EI un RI (turpmāk tekstā – “prasītāji”), no vienas puses, un Getin Noble Bank S.A. likvidatoru M.K., no otras puses. Prasītāji, kas ir patērētāji, ar atbildētāju banku ir noslēguši hipotekārā kredīta līgumu, kas indeksēts Šveices frankos (CHF), taču līdz šim brīdim nav veikuši visus nolīgtos maksājumus. Viņi ir cēluši iesniedzējtiesā prasību atzīt minēto līgumu par spēkā neesošu, pamatojoties uz to, ka tajā ir ietverti negodīgi noteikumi. Kamēr norisinājās šī tiesvedība, Getin Noble Bank tika piemērots noregulējums.

3.

Pēc tam prasītāji lūdza noteikt pagaidu pasākumu, ar ko viņu pienākumi tiktu apturēti uz laiku, kamēr norisinās tiesvedība lietā pēc būtības. Šie pasākumi valsts tiesībās tiek klasificēti kā aizsardzības pasākumi, ar kuriem prasītāji vēlas panākt, lai šīs tiesvedības laikā, kamēr tiesa izskata pamatprasību, tiktu apturēts viņu pienākums veikt ikmēneša kredīta maksājumus  ( 4 ).

4.

Ar uzdoto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai ir iespējams ierobežot aizsardzību, kas patērētājiem izriet no Direktīvas 93/13, ja attiecīgajai bankai tiek piemērota noregulējuma procedūra, ko reglamentē Direktīva 2014/59. Tādēļ šajā lietā Tiesai ir jārod līdzsvars starp šo abu direktīvu piemērošanas sekām.

I.

Atbilstošās tiesību normas

A.

Savienības tiesības

1.

Direktīva 93/13

5.

Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktā paredzēts:

6.

Šīs direktīvas 7. panta 1. punkts formulēts šādi:

2.

Direktīva 2014/59

7.

Šo secinājumu vajadzībām ir būtisks 3., 5., 10., 31., 48., 50., 51., 60. un 69. apsvērums.

8.

Minētās direktīvas 34. panta “Vispārējie noregulējuma principi” 1. punktā, kā arī b) un g) apakšpunktā noteikts:

9.

Direktīvas 2014/59 37. panta “Noregulējuma instrumentu vispārējie principi” 1. punktā un 3. punkta b) apakšpunktā noteikts, ka noregulējuma iestādēm ir vajadzīgās pilnvaras piemērot noregulējuma instrumentus, tostarp pagaidu iestādes instrumentu. Minētās direktīvas 37. panta 6. punktā noteikts, ka iestādes, kuru aktīvi ir pārvesti, jālikvidē saskaņā ar parasto maksātnespējas procedūru saprātīgā termiņā, vienlaikus ņemot vērā nepieciešamību nodrošināt būtisku pakalpojumu nepārtrauktību.

10.

Direktīvas 2014/59 70. panta “Pilnvaras ierobežot nodrošinājuma tiesību īstenošanu” 1. punktā noteikts:

11.

Direktīvas 2014/59 73. pants paredz noteikumus attiecībā uz akcionāriem un kreditoriem piemēroto režīmu daļējas pārvešanas un iekšējās rekapitalizācijas instrumenta piemērošanas gadījumā. Lai noteiktu, vai akcionāriem un kreditoriem būtu piemērots labvēlīgāks režīms, ja noregulējamā iestāde būtu sākusi parasto maksātnespējas procedūru, minētās direktīvas 74. pantā paredzēta prasība dalībvalstīm nodrošināt, ka novērtējumu veic neatkarīga persona. Direktīvas 2014/59 75. pants paredz: dalībvalstīm jānodrošina, ka, ja vērtējumā, kas veikts saskaņā ar šīs direktīvas 74. pantu, tiek konstatēts, ka jebkuram akcionāram vai kreditoram ir radušies lielāki zaudējumi, nekā tie būtu radušies likvidācijā parastā maksātnespējas procedūrā, akcionāram vai kreditoram ir tiesības uz starpības izmaksu no noregulējuma finansēšanas mehānismiem.

B.

Polijas tiesības

1.

Civilkodekss

12.

Saskaņā ar 1964. gada 23. aprīļa Ustawa – Kodeks cywilny (Civilkodeksa likums)  ( 5 ) konsolidētās redakcijas  ( 6 ) (turpmāk tekstā – “Civilkodekss”) 385.1 panta 1. punktu patēriņa līguma noteikumi, kuri nav individuāli saskaņoti, patērētājam nav saistoši, ja tie patērētāja tiesības un pienākumus nosaka pretēji labiem tikumiem, acīmredzami neievērojot patērētāja intereses (negodīgi noteikumi).

2.

Civilprocesa kodekss

13.

1964. gada 17. novembra Ustawa – Kodeks postępowania cywilnego  ( 7 ) (Civilprocesa kodeksa likums) konsolidētās redakcijas  ( 8 ) (turpmāk tekstā – “Civilprocesa kodekss”) 730.1 pantā noteikts:

14.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka pamatlietā ir piemērojams arī Civilprocesa kodeksa 731. un 755. pants un 755.2 panta 1.punkts.

3.

Banku garantiju fonda likums

15.

Ustawa z 10 czerwca 2016 r. o Bankowym Funduszu Gwarancyjnym, systemie gwarantowania depozytów oraz przymusowej restrukturyzacji  ( 9 ) (2016. gada 10. jūnija Likums par Banku garantiju fondu, noguldījumu garantiju sistēmu un noregulējumu; turpmāk tekstā – “Banku garantiju fonda likums”) 135. panta 1. un 4. punktā noteikts:

16.

Saskaņā ar minētā likuma 142. panta 1. punktu Bankowy Fundusz Gwarancyjny (Banku garantiju fonds, Polija) tiesības uz nodrošinājuma izpildi attiecībā uz noregulējamās iestādes aktīviem var apturēt ne ilgāk kā līdz nākamās darbdienas beigām pēc datuma, kad publicēts paziņojums par fonda lēmumu par šo tiesību apturēšanu.

4.

Maksātnespējas likums

17.

Saskaņā ar Ustawa z dnia 28 lutego 2003 r. Prawo upadłościowe (2003. gada 28. februāra Maksātnespējas likums; turpmāk tekstā – “Maksātnespējas likums”)  ( 10 ) 146. panta 1. punktu piespiedu izpildes procedūra attiecībā uz maksātnespējīgā aktīviem tiek automātiski apturēta pēc maksātnespējas pasludināšanas un tiek izbeigta, tiklīdz spriedums par maksātnespēju ir stājies spēkā. Minētā panta 2. punktā noteikts, ka nesadalītās summas no apturētās procedūras tiek ieskaitītas maksātnespējas masā. Saskaņā ar 3. punktu ir aizliegta piespiedu izpilde pēc maksātnespējas pasludināšanas, izņemot īpašus uzturlīdzekļu vai pensijas prasījumus.

II.

Pamatlietas fakti un prejudiciālais jautājums

18.

OF kopā ar saviem vecākiem RI un EI 2007. gadā ar Getin Noble Bank noslēdza hipotekārā kredīta līgumu par summu 185 375,71 zloti (PLN) (aptuveni 40 000 EUR) (turpmāk tekstā – “pamatlietā aplūkotais kredītlīgums”) ar atmaksas periodu uz 360 mēnešiem. Šis kredītlīgums ietvēra klauzulu par minētās summas konvertēšanu Šveices frankos (CHF) pēc bankas tabulā norādītā pirkšanas kursa. Ikmēneša maksājumi, kas aprēķināti CHF, bija atmaksājami PLN pēc CHF pārdošanas kursa, ko arī vienpusēji noteikusi minētā banka un kas norādīts bankas tabulā maksājuma veikšanas dienā.

19.

Kredīts bija paredzēts, lai segtu daļu no nekustamā īpašuma pirkuma cenas un ar kredīta ņemšanu saistītās izmaksas. Prasītājiem pamatlietā tika salīdzinošas tabulas veidā sniegta informācija par procentu likmju un valūtas maiņas kursa svārstību ietekmi uz minēto kredītlīgumu.

20.

2022. gada 29. septembrī Banku garantiju fonds, rīkojoties saskaņā ar Banku garantiju fonda likumu, pieņēma lēmumu sākt Getin Noble Bank noregulējumu, izmantojot pagaidu iestādes instrumentu. Ar šo lēmumu tika izveidota jauna struktūra ar nosaukumu VELO Bank S.A., kurai tika nodotas gandrīz visas atbildētājas Getin Noble Bank tiesības un saistības, izņemot mantiskas tiesības, kas izriet no faktiskas rīcības, tiesiskiem darījumiem un neatļautas darbības saistībā ar kredītlīgumiem un aizdevuma līgumiem, kuri denominēti CHF vai indeksēti atbilstoši CHF maiņas kursam, un no šīm mantiskajām tiesībām izrietošos prasījumus, tostarp tos, uz kuriem attiecas civilprocesi un administratīvie procesi, neatkarīgi no to uzsākšanas datuma. Saskaņā ar iesniedzējtiesas norādīto tas nozīmē, ka Getin Noble Bank aktīvi galvenokārt ir prasījumi, kas izriet no kredītlīgumiem, kuros, tāpat kā prasītāju līgumā, ir ietverti, kā apgalvots, negodīgi līguma noteikumi, kas varētu tikt apstrīdēti ar atpakaļejošu spēku.

21.

No Banku garantiju fonda paziņojumiem plašsaziņas līdzekļiem izrietēja, ka gada laikā tiks iesniegts pieteikums par Getin Noble Bank maksātnespējas pasludināšanu un tās likvidāciju.

22.

Prasītāji ir cēluši iesniedzējtiesā prasību atzīt pamatlietā aplūkoto kredītlīgumu par spēkā neesošu un piespriest par labu viņiem summu 48 352,97 PLN un 27 171,82 CHF (kas atbilst aptuveni 95 % no izmaksātās kredīta pamatsummas), kā arī likumiskos nokavējuma procentus un tiesāšanās izdevumus. Prasītāji norāda, ka kredītlīgumā bija ietverti neatļauti noteikumi par kredīta summas indeksāciju ārvalstu valūtā. Prasītā summa ir prasītāju veikto maksājumu summa. Pakārtoti – prasītāji lūdz iespēju saglabāt spēkā līgumu pēc tam, kad no tā būs izslēgti negodīgie noteikumi.

23.

Getin Noble Bank lūdza noraidīt prasību un noliedza, ka līguma noteikumi ir prettiesiski.

24.

Pēc tam, kad bija pieņemts noregulējuma lēmums, prasītāji iesniedza pieteikumu par pagaidu pasākumu noteikšanu, kurā lūdza nodrošināt viņu prasību par līguma atzīšanu par spēkā neesošu, proti, noteikt lietas dalībnieku tiesības un pienākumus uz laiku, kamēr lieta tiek izskatīta pēc būtības. Proti, viņi lūdza apturēt pienākumu veikt ikmēneša kredīta maksājumus uz laiku no prasības celšanas līdz tiesvedības galīgai pabeigšanai. Turklāt prasītāji lūdza aizliegt atbildētājam iesniegt paziņojumu par līguma izbeigšanu un aizliegt Biuro Informacji Gospodarczej (Ekonomikas informācijas birojs, Polija) publicēt informāciju par to, ka prasītāji nav veikuši kredīta atmaksu laikposmā no aizsardzības pasākuma noteikšanas dienas līdz tiesvedības pabeigšanai.

25.

Iesniedzējtiesa norāda, ka pagaidu pasākumu noteikšanas procedūrā tiesa lemj par aizsardzības pasākumiem, pamatojoties uz pušu prasījumu pirmšķietamas esamības pierādījumu, vienlaikus ņemot vērā visus lietā pēc būtības savāktos pierādījumus. Iesniedzējtiesa uzskata, ka i) prasītāji ir patērētāji, ii) aplūkotā kredītlīguma noteikumi ir negodīgi, jo tie patērētājiem liek uzņemties valūtas maiņas kursa risku un ļauj bankai patvaļīgi noteikt valūtas maiņas starpību  ( 11 ), un iii) pušu noslēgtā līguma grozījumi nepadara šos noteikumus par spēkā esošiem.

26.

Iesniedzējtiesa norāda, ka, ņemot vērā Tiesas judikatūru, ir jābūt iespējai noteikt pagaidu pasākumus, kas ļautu apturēt prasītāju pienākumu maksāt ikmēneša kredītmaksājumus, izskatot lietu pēc būtības. Tomēr saskaņā ar Banku garantiju fonda likuma 135. panta 1. un 4. punktu – kā to interpretē valsts tiesas –, ja bankai tiek piemērots noregulējums, šīm tiesām ir jāpieņem lēmums, ka tiek izbeigta procedūra par pagaidu pasākumu noteikšanu. Iesniedzējtiesa uzskata, ka šādā interpretācijā netiek ņemtas vērā Direktīvas 93/13 tiesību normas un ar to tiek atņemtas patērētājam šajā direktīvā paredzētās tiesības.

27.

Turklāt iesniedzējtiesa norāda, ka tāda prasījuma kā pamatlietā aplūkotā nodrošināšana būtu pieļaujama parastajā maksātnespējas procesā, tāpēc Banku garantiju fonda likuma 135. panta 1. un 4. punkta interpretācija, kas nepieļauj šāda prasījuma nodrošināšanu, radītu patērētājiem, kuri ir kreditori, neizdevīgāku situāciju salīdzinājumā ar šādiem patērētājiem bankās, kuras tiek likvidētas maksātnespējas procesā. Tādējādi šāda interpretācija būtu pretrunā Direktīvas 2014/59 34. panta 1. punkta g) apakšpunktam.

28.

Šajos apstākļos Sąd Okręgowy w Warszawie (Varšavas apgabaltiesa, Polija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

III.

Tiesvedība Tiesā

29.

Prasītāji pamatlietā, Polijas valdība un Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus. Visi šie lietas dalībnieki, kā arī atbildētāja sniedza mutvārdu apsvērumus tiesas sēdē, kas notika 2024. gada 17. oktobrī.

IV.

Izvērtējums

A.

Jautājuma pārformulējums

30.

Iesniedzējtiesa norāda, ka Banku garantiju fonda likuma 135. panta 1. un 4. punktā ir nepareizi transponēts Direktīvas 2014/59 70. panta 1. punkts.

31.

Šajā saistībā Polijas valdība un Komisija norādīja, ka Direktīvas 2014/59 70. panta 1. punkts, šķiet, Polijas tiesībās faktiski tika transponēts ar Banku garantiju fonda likuma 142. panta 1. punktu, kuram laika ziņā ir cita darbības joma nekā 135. panta 1. un 4. punktam. Konkrēti – Banku garantiju fonda likuma 135. panta 1. punkts attiecas uz aizsardzības pasākumu pieprasīšanas procedūru, kas ierosināta pirms noregulējuma procesa sākšanas, savukārt minētā likuma 135. panta 4. punkts attiecas uz prasījumiem, kas iesniegti attiecībā uz noregulējamo vienību noregulējuma procesa laikā. Tomēr Direktīvas 2014/59 70. panta 1. punkts attiecas uz ļoti īsu laikposmu – no paziņojuma par apturēšanu publicēšanas  ( 12 ) līdz darba dienas pēc minētās publicēšanas pusnaktij dalībvalstī, kurā darbojas noregulējuma iestāde, kura ir atbildīga par attiecīgā subjekta noregulējumu.

32.

Katrā ziņā vēlos norādīt, ka lietā C‑34/23  ( 13 ) – proti, nesen izskatītā lietā ar līdzīgiem faktiskajiem apstākļiem kā šajā lietā – Tiesai tika uzdots jautājums par Direktīvas 2014/59 70. panta 1. punkta interpretāciju saistībā ar Banku garantiju fonda likuma 135. panta 1. un 4. punktu. Tiesa savā rīkojumā šajā lietā konstatēja, ka strīds pamatlietā attiecas uz pieteikumu par pagaidu pasākumiem, kas acīmredzami neietilpst Direktīvas 2014/59 70. panta 1. punkta darbības jomā.

33.

Tiesa īpaši norādīja, ka pamatlietā celtā prasība, ar kuru prasītāji bija lūguši noteikt aizsardzības pasākumus attiecībā uz aizdevuma līgumu, neattiecās uz nodrošinājuma tiesībām. Tiesa piebilda, ka “patērētājs, kurš ir cēlis prasību atzīt ar Getin Noble Bank noslēgto hipotekārā kredīta līgumu par spēkā neesošu, nav šīs bankas “nodrošinātais kreditors” Direktīvas 2014/59 70. panta 1. punkta nozīmē”  ( 14 ). Tiesa nosprieda, ka strīds pamatlietā acīmredzami neietilpst šīs tiesību normas tvērumā, tāpēc prejudiciālais jautājums, kas attiecas vienīgi uz tās interpretāciju, nav nekādi saistīts ar strīda priekšmetu  ( 15 ).

34.

Proti, kredītlīgumu noslēgušos parādniekus (kuri var kļūt par kreditoriem, ja tiesa atzīst kredītu par spēkā neesošu) patiešām var uzskatīt par potenciāliem kreditoriem vai pat galu galā par kreditoriem. Tomēr tiesas sēdē Komisija paskaidroja, ka attiecībā uz patēriņa kredītlīgumiem nodrošinātais kreditors ir aizdevējs jeb kreditors, kuram ir tiesisks prasījums attiecībā uz parādnieka īpašumu vai aktīviem. Tādējādi šķiet, ka tādi prasītāji, kuriem nav tiesisku prasījumu uz attiecīgo īpašumu, nav “nodrošinātie kreditori” saskaņā ar šo tiesību normu.

35.

Šajā lietā prasītāji, kas ir patērētāji, arī lūdz noteikt aizsardzības pasākumus attiecībā uz kredītlīgumu, kas noslēgts ar noregulējamo iestādi. Tāpēc prasītājus pamatlietā nevar uzskatīt par “nodrošinātajiem kreditoriem” tāpat kā lietā, kurā tika izdots iepriekš minētais rīkojums. No tā mutatis mutandis izriet, ka Direktīvas 2014/59 70. panta 1. punkts nav saistīts ar šā strīda priekšmetu. Tādējādi atbilstoši šim nesenajam Tiesas rīkojumam šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir acīmredzami nepieņemams, ciktāl tas attiecas uz šo tiesību normu. Tā kā minētās direktīvas 70. panta 4. punkts attiecas uz pilnvaru īstenošanu saskaņā ar šo pašu pantu, arī šī tiesību norma nav piemērojama šajā lietā izskatāmajam strīdam.

36.

Tāpēc iesniedzējtiesas uzdotais jautājums ir jāpārformulē tādējādi, ka tajā būtībā tiek jautāts, vai Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts efektivitātes principa gaismā un kopsakarā ar Direktīvas 2014/59 34. panta 1. punkta b) un g) apakšpunktu jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu vai praksi, saskaņā ar kuru, pamatojoties tikai uz to, ka pret atbildētāju banku ir sākta noregulējuma procedūra, ko reglamentē Direktīva 2014/59, tiek liegts noteikt pagaidu pasākumus, ar kuriem uz tiesvedības laiku aptur saistības veikt turpmākus ikmēneša kredītmaksājumus  ( 16 ).

37.

Tā kā iesniedzējtiesa ar prejudiciālo jautājumu vēlas noskaidrot Direktīvas 2014/59 un Direktīvas 93/13 normu, kas lasītas efektivitātes principa gaismā, savstarpējo mijiedarbību, vispirms analizēšu šīs tiesību normas un pēc tam pievērsīšos to savstarpējai mijiedarbībai.

B.

Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkta un 7. panta 1. punkta interpretācija

38.

Tiesa ir nospriedusi, ka Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka līguma noteikums, kas atzīts par negodīgu, principā uzskatāms par tādu, kas nekad nav pastāvējis, un tādējādi tam nevar būt nekādas ietekmes attiecībā uz patērētāju. Tāpēc tiesas konstatējumam par šāda noteikuma negodīgumu sekām principā būtu jābūt tāda patērētāja tiesiskā un faktiskā stāvokļa atjaunošanai, kāds tam būtu bijis, ja šā noteikuma nebūtu bijis. Valsts tiesas pienākums atzīt par spēkā neesošu negodīgu līguma noteikumu, ar kuru tiek noteikts pienākums maksāt summas, kas izrādījušās nepamatotas, principā ietver atbilstošas ar atlīdzināšanu saistītas sekas attiecībā uz šīm pašām summām  ( 17 ). Varētu apgalvot, ka gadījumos, kad bankas darbojas parastos apstākļos, Tiesa ir konsekventi atbalstījusi patērētāju aizsardzību, kad tā nonāk kolīzijā ar finanšu iestāžu interesēm, it īpaši saistībā ar negodīgiem līguma noteikumiem  ( 18 ).

39.

Šajā lietā iesniedzējtiesa uzskata, ka gadījumā, ja tā konstatētu, ka daži aplūkotā hipotekārā kredīta līguma noteikumi ir negodīgi, hipotekārā kredīta līguma pārējā daļa pēc šo noteikumu svītrošanas tomēr nevarētu palikt spēkā un tas būtu jāatceļ kopumā. Tādējādi šo secinājumu pamatā ir premisa, ka iesniedzējtiesa ir pietiekami pārliecināta par nepieciešamību atzīt aplūkoto hipotekārā kredīta līgumu par spēkā neesošu un tāpēc patērētājam būtu tiesības celt prasību pret banku par saskaņā ar šo līgumu jau samaksāto summu atmaksāšanu.

40.

Attiecībā uz jautājumu par pagaidu pasākumu noteikšanu – Savienības tiesībās nav saskaņotas procedūras, ko piemēro līguma noteikumu negodīguma pārbaudei. Tātad šīs procedūras ietilpst dalībvalstu iekšējās tiesību sistēmās  ( 19 ) saskaņā ar dalībvalstu procesuālās autonomijas principu, tomēr ar nosacījumu, ka tās atbilst līdzvērtības un efektivitātes principam  ( 20 ).

41.

Proti, attiecībā uz efektivitātes principu jāuzsver, ka dalībvalstu pienākums nodrošināt tiesību – kuras attiecīgajām personām izriet no Savienības tiesībām, tostarp Direktīvā 93/13 paredzēto tiesību,– efektivitāti netieši ietver Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantā nostiprināto prasību nodrošināt efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kas tostarp piemērojama tādas procesuālās kārtības noteikšanai, kura attiecināma uz prasībām, kas pamatotas ar šādām tiesībām  ( 21 ). Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru valsts tiesai, izskatot ar Savienības tiesībām saistītu strīdu, ir jābūt iespējai noteikt pagaidu pasākumus, lai garantētu pilnīgu efektivitāti tiesas nolēmumam, kas jāpieņem par tiesību pastāvēšanu, kuras ir pamatotas ar Savienības tiesībām  ( 22 ). Tiesa ir nospriedusi, ka to tiesību efektīvas tiesiskās aizsardzības princips, kuras attiecīgajām personām piešķirtas ar Savienības tiesībām, ir interpretējams tādā veidā, ka saskaņā ar to dalībvalsts tiesību sistēmā ir jāparedz iespēja noteikt pagaidu pasākumus līdz brīdim, kad kompetentā tiesa izlemj jautājumu par valsts tiesību normu atbilstību Savienības tiesībām, ja šādu pasākumu noteikšana ir nepieciešama, lai garantētu pilnīgu efektivitāti tiesas nolēmumam, kas tiks pieņemts par minēto tiesību pastāvēšanu  ( 23 ). Rezumējot – valsts tiesai, izskatot ar Savienības tiesībām saistītu strīdu, ir jābūt iespējai noteikt pagaidu pasākumus, lai garantētu pilnīgu efektivitāti tiesas nolēmumam, kas tiks pieņemts par tādu tiesību pastāvēšanu, kuras ir pamatotas ar Savienības tiesību normām.

42.

Turklāt jautājums par pagaidu pasākumu noteikšanu tiesvedībā saistībā ar tiesībām, kas patērētājiem izriet no Direktīvas 93/13, ir aplūkots vairākos Tiesas spriedumos, tostarp nesen – 2023. gada 15. jūnija spriedumā Getin Noble Bank (Aizdevuma līguma izpildes apturēšana)  ( 24 ), kas tika pasludināts pēc šā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegšanas, taču attiecas uz samērā līdzīgiem faktiskajiem apstākļiem  ( 25 ).

43.

Minētajā lietā Tiesa norādīja, ka Direktīva 93/13 nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, kas neatļauj tiesai, kura lietu izskata pēc būtības un kurai piekritīgas lietas par līguma noteikumu negodīgumu, noteikt tādus pagaidu pasākumus kā piespiedu izpildes procedūras apturēšana, ja šādu pasākumu noteikšana ir nepieciešama, lai nodrošinātu tās galīgā nolēmuma pilnīgu efektivitāti, ja šis regulējums var apdraudēt šajā direktīvā paredzētās aizsardzības efektivitāti  ( 26 ). Tiesa arī norādīja, ka var būt nepieciešams noteikt šādus pasākumus, citastarp tad, ja pastāv risks, ka šis patērētājs tāda tiesas procesa gaitā, kura ilgums var būt ievērojams, veiks ikmēneša maksājumus par summu, kas ir lielāka nekā summa, kura viņam būtu jāmaksā, ja attiecīgais noteikums būtu jāatceļ  ( 27 ).

44.

Tiesa ir nospriedusi, ka patērētājiem ar Direktīvu 93/13, it īpaši ar tās 6. panta 1. punktu un 7. panta 1. punktu, nodrošinātā aizsardzība nozīmē, ka valsts tiesai ir nepieciešama kompetence noteikt pienācīgu pagaidu pasākumu, ja tas ir nepieciešams, lai nodrošinātu pilnīgu iedarbīgumu gaidāmajam nolēmumam par līguma noteikumu negodīgumu  ( 28 ). Proti, Tiesa ir uzsvērusi, ka šāda pagaidu pasākuma noteikšana šķiet vēl jo vairāk nepieciešama tad, ja minētais patērētājs ir samaksājis attiecīgajai bankai naudas summu, kas pārsniedz aizņemtās naudas summas apmēru, pat tad, ja viņš vēl nav sācis tiesvedību  ( 29 ). Tiesa būtībā secināja, ka dalībvalsts tiesu judikatūra, saskaņā ar kuru ir noraidāms pieteikums par pagaidu pasākumu noteikšanu, ar ko tiek lūgts apturēt uz aizdevuma līguma pamata veicamo ikmēneša maksājumu veikšanu, lai gan šādi pasākumi ir nepieciešami, lai nodrošinātu ar Direktīvu 93/13 patērētājiem piešķirto aizsardzību, nešķiet saderīga ar efektivitātes principu, un tādējādi tā nav saderīga ar Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktu un 7. panta 1. punktu  ( 30 ).

45.

Tādējādi dalībvalstu pienākums nodrošināt tiesību – kuras attiecīgajām personām izriet no Savienības tiesībām, tostarp Direktīvā 93/13 paredzēto tiesību, – efektivitāti netieši ietver arī Hartas 47. pantā garantēto prasību nodrošināt efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, un tas nozīmē, ka tad, ja patērētājs ir uzsācis tiesvedību pret banku, lai panāktu līguma spēkā neesamību šajā līgumā ietverto negodīgo noteikumu dēļ, valsts tiesai ir jābūt iespējai noteikt pagaidu pasākumus, ar kuriem aptur šāda kredītlīguma izpildi attiecīgās tiesvedības laikā.

46.

Lai gan tā ir, Hartas 47. pantam tādā lietā kā šī ir tieša iedarbība  ( 31 ). Tā kā šajā tiesību normā garantētās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā nav absolūtas tiesības  ( 32 ), valsts tiesai, piemērojot Savienības tiesības, ir jālīdzsvaro attiecīgās intereses un jāveic visi nepieciešamie pasākumi, lai garantētu tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Attiecībā uz šajā lietā aplūkotajām interesēm iesniedzējtiesa uzsver, no vienas puses, noregulējuma efektivitātes, it īpaši banku sistēmas finanšu stabilitātes, mērķi un, no otras puses, patērētāju tiesību efektīvu aizsardzību tiesā. Tāpēc ir jāanalizē sekas, kas izriet no Direktīvas 2014/59 piemērošanas.

C.

Direktīvas 2014/59 tiesību normu interpretācija

47.

Iesniedzējtiesa norāda – tā kā attiecībā uz Getin Noble Bank ir sākta noregulējuma procedūra, tā saskaņā ar Banku garantiju fonda likuma 135. panta 1. un 4. punktu nevar noteikt pagaidu pasākumus par labu patērētājiem. Tādējādi šajā lietā galvenais jautājums ir par to, vai, piemērojot Direktīvu 2014/59, var tikt ierobežotas patērētāju tiesības. Šajā kontekstā iesniedzējtiesa it īpaši atsaucas uz Direktīvas 2014/59 34. panta 1. punkta b) un g) apakšpunktu. Pirms šajā tiesību normu izklāstīto principu analīzes ir jāanalizē tās tvērums.

1.

Direktīvas 2014/59 34. panta 1. punkta b) un g) apakšpunkta tvērums

a)

Jēdzieni “noregulējuma darbība”, “noregulējuma instrumenti” un “noregulējuma pilnvaras” Direktīvas 2014/59 34. panta 1. punkta izpratnē

48.

Vispirms jānorāda, ka Direktīvas 2014/59 34. panta 1. punktā ir minēti trīs jēdzieni, proti, “noregulējuma instrumenti”, “noregulējuma pilnvaras” un “noregulējuma darbība”. Manuprāt, šiem trim jēdzieniem nav vienāds tvērums, proti, ja tiek izmantots pagaidu iestādes instruments, šī tiesību norma var būt piemērojama noregulējuma pilnvarām un darbībām un tādējādi arī rīcībai, kas attiecas uz konkrēto atlikušo vienību.

49.

Pirmkārt, vēlos norādīt, ka saskaņā ar minētās direktīvas 2. panta 1. punkta 40. apakšpunktu “noregulējuma darbība” ir lēmums sākt iestādes vai 1. panta 1. punkta b), c) vai d) apakšpunktā minētas vienības noregulējuma procedūru saskaņā ar 32. vai 33. pantu, noregulējuma instrumenta piemērošana vai vienu vai vairāku noregulējuma pilnvaru īstenošana. Šajā ziņā ir skaidrs, ka tādējādi jēdziens “noregulējuma darbība” ietver ne tikai minētos instrumentus un pilnvaras, bet arī lēmumu par iestādes vai tās vienības noregulējumu un ir visaptverošs jēdziens, kas attiecas uz dažāda veida ar noregulējuma procedūru saistītu rīcību.

50.

Otrkārt, šajā tiesību normā lietotais jēdziens “noregulējuma instruments” saskaņā ar šīs direktīvas 2. panta 1. punkta 19. apakšpunktu nozīmē tās 37. panta 3. punktā minēto instrumentu, proti, uzņēmuma pārdošanas instrumentu, pagaidu iestādes instrumentu, aktīvu nodalīšanas instrumentu un iekšējās rekapitalizācijas instrumentu.

51.

Šajā gadījumā šķiet, ka piemērotais noregulējuma instruments bija pagaidu iestādes instruments Direktīvas 2014/59 37. panta 3. punkta b) apakšpunkta nozīmē un saskaņā ar tās 40. pantu. Pieteikums par pagaidu pasākumu noteikšanu pamatlietā attiecas uz aktīviem (ārvalstu valūtā denominētu kredītu), kas palika Getin Noble Bank, t. i., sākotnējā vienībā (jeb atlikušajā vienībā). Turpretī tas neattiecas uz aktīviem, kas nodoti pagaidu iestādei, proti, Velo Bank, kura izveidota saskaņā ar noregulējuma procedūru.

52.

Direktīvas 2014/59 37. panta 6. punktā, kas lasīts direktīvas 50., 60. un 69. apsvēruma gaismā, noteikts – ja izmanto tikai minētā panta 3. punkta a) vai b) apakšpunktā minētos noregulējuma instrumentus un tos izmanto, lai pārvestu tikai daļu no noregulējamās iestādes aktīviem, tiesībām vai saistībām, tad atlikušo iestādi vai vienību, kuras aktīvi, tiesības vai saistības ir pārvesti, likvidē saskaņā ar parasto maksātnespējas procedūru. Tāpēc, tā kā šajā lietā tika izmantots pagaidu iestādes instruments, uz aktīviem, kas palika Getin Noble Bank, attiecas parastā maksātnespējas procedūra.

53.

Jēdzienam “noregulējuma instrumenti” būtu jāaptver arī laikposms pēc lēmuma par pagaidu iestādes instrumenta piemērošanu un pirms maksātnespējas procesā esošās iestādes vai vienības likvidācijas, jo šā instrumenta piemērošana nosaka atlikušās vienības statusu šajā laikposmā. Attiecībā uz aktīviem, kas paliek atlikušajā iestādē vai vienībā, Direktīvas 2014/59 34. panta 1. punkta b) un g) apakšpunktā paredzētie principi vairs nav piemērojami tikai pēc tam, kad ir sākta iestādes vai vienības likvidācija saskaņā ar parasto maksātnespējas procesu.

54.

Treškārt, Direktīvas 2014/59 34. panta 1. punktā ir ietvertas arī “noregulējuma pilnvaras”, kas saskaņā ar minētās direktīvas 2. panta 1. punkta 20. apakšpunktu ir definētas kā pilnvaras, kuras minētas tās 63.–72. pantā.

55.

Šajā ziņā vēlos norādīt, ka šie panti ietver plašu pilnvaru kopumu.

56.

Proti, tā kā 63. panta 1. punkta d) apakšpunktā ir ietvertas “pilnvaras pārvest citai vienībai, ar minētās vienības piekrišanu, noregulējamās iestādes tiesības, aktīvus vai saistības”, ir redzams, ka jēdziens “noregulējuma pilnvaras” aptver lēmumu sākt atbildētājas bankas noregulējumu, izmantojot izveidoto pagaidu banku, un rīcību, kas attiecas uz noregulējamo iestādi un atlikušo iestādi vai vienību, pirms tai tiek piemērota parastā maksātnespējas procedūra.

57.

Attiecīgi, ciktāl Direktīvas 2014/59 34. panta 1. punktā ir norāde uz “noregulējuma darbību”, “noregulējuma instrumentiem” un “noregulējuma pilnvarām”, šķiet, ka šī tiesību norma patiešām ir piemērojama attiecībā uz sākotnējo lēmumu, ar kuru valsts iestādes nolemj pakļaut vienību noregulējumam. Tas piemērojams arī attiecībā uz atlikušās iestādes vai vienības, proti, šajā gadījumā Getin Noble Bank, stāvokli pirms tās likvidācijas parastajā maksātnespējas procedūrā, un tātad tas jāņem vērā, arī analizējot tiesai iesniegto lūgumu noteikt aizsardzības pasākumus pret šo atlikušo iestādi vai vienību.

58.

Tāpēc uzskatu, ka Direktīvas 2014/59 34. panta 1. punkta b) un g) apakšpunktā izklāstītie vispārējie noregulējuma principi ir piemērojami situācijā, kad prasītāji lūdz aizsardzības pasākumus (pagaidu pasākumus) saistībā ar tiesvedību, kas sākta pret atlikušo vienību, pirms tā tiek likvidēta saskaņā ar parasto maksātnespējas procedūru, jo uz šo atlikušo vienību ir attiecinātas valsts iestāžu noregulējuma darbības, instrumenti un pilnvaras.

b)

Jēdziens “kreditors” Direktīvas 2014/59 34. panta 1. punkta b) un g) apakšpunkta nozīmē

59.

Jānoskaidro, vai tādi patērētāji kā prasītāji, kuri ir uzsākuši tiesvedību, lai panāktu aplūkotā kredītlīguma spēkā neesamības atzīšanu tajā piemēroto negodīgo līguma noteikumu dēļ, arī ir “kreditori” Direktīvas 2014/59 34. panta 1. punkta b) un g) apakšpunkta nozīmē.

60.

Parasti jēdziens “kreditors” attiecas uz jebkuru juridisko vai fizisko personu, kurai ir prasījums pret parādnieku. Ciktāl šajā lietā attiecīgie patērētāji lūdz apturēt viņu pienākumu maksāt turpmākos ikmēneša kredīta maksājumus, tie pirmšķietami ir parādnieki. Tomēr no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka prasītāji ir potenciāli kreditori, jo viņu uzsāktā tiesvedība, visticamāk, novedīs pie visa aplūkotā kredītlīguma atzīšanas par spēkā neesošu.

61.

Direktīvā 2014/59 nav skaidri definēts saistību veids, kas piešķir personai kreditora statusu, un tātad tajā nav noteikti nekādi ierobežojumi šajā ziņā. Tāpēc jēdziens “kreditors” ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ietver arī potenciālos kreditorus, ja tie ir patērētāji un pastāv liela varbūtība, ka valsts tiesa varētu pieņemt viņu prasību par spēkā neesamību  ( 33 ). Šī interpretācija atbilst plašākiem mērķiem, kas noteikti Direktīvā 2014/59, proti, nodrošināt aizsardzību un taisnīgu attieksmi pret visām noregulējuma procesā iesaistītajām ieinteresētajām personām  ( 34 ).

62.

Šajā lietā, pat ja valsts tiesa vēl nav pasludinājusi spriedumu par pamatlietā aplūkoto kredītlīguma spēkā neesamību, prasītāju prasība par spēkā neesamības atzīšanu ir formāla tiesiska darbība, kuras rezultātā parādnieka statuss var mainīties uz kreditora statusu.

63.

Tāpēc prasītājus var uzskatīt par kreditoriem Direktīvas 2014/59 34. panta 1. punkta b) un g) apakšpunkta nozīmē, pat ja tiesa vēl nav pasludinājusi spriedumu attiecībā uz kredītlīguma spēkā esību. Šajā ziņā jānorāda, ka tikai valsts tiesa, kas izskata strīdu, var, ņemot vērā lietas konkrētos apstākļus, izvērtēt, vai šajā gadījumā pastāv pietiekama varbūtība, ka parādnieks kļūs par šādu kreditoru. Šo secinājumu pamatā ir premisa, ka attiecīgie patērētāji patiešām ir kreditori šīs tiesību normas nozīmē.

2.

Direktīvas 2014/59 34. panta 1. punkta b) un g) apakšpunktā noteikto principu saturs

64.

Direktīvas 2014/59 34. panta 1. punktā ir izklāstīti vispārējie noregulējuma principi, kas ietver, pirmkārt, principu, ka zaudējumus pirmie sedz noregulējamās iestādes akcionāri (a) apakšpunkts) un ka pēc akcionāriem zaudējumus sedz noregulējamās iestādes kreditori atbilstoši savu prasījumu prioritātes secībai saskaņā ar parasto maksātnespējas procedūru, izņemot gadījumus, kad nepārprotami noteikts citādi (b) apakšpunkts). Otrkārt, Direktīvas 2014/59 34. panta 1. punkta g) apakšpunktā ir noteikts princips, ka “neviens kreditors nav sliktākā situācijā” (turpmāk tekstā – “NKNSS princips”), un tas paredz, ka šajā direktīvā paredzētās noregulējuma procedūras valsts iestādes veic tā, lai neviens kreditors neciestu lielākus zaudējumus par tiem, kas viņam būtu radušies parastā maksātnespējas procedūrā. Šis princips tiek uzskatīts par noregulējuma režīmu stūrakmeni  ( 35 ).

a)

Noregulējuma salīdzinājums ar attieksmi, kas piemērota parastajā maksātnespējas procedūrā

65.

No vienas puses, Direktīvas 2014/59 34. panta 1. punkta b) apakšpunktā noteiktie principi attiecas uz zaudējumu segšanas kārtību: proti, vispirms akcionāri un tad kreditori. Šis princips būtu jāinterpretē, ņemot vērā Direktīvas 2014/59 pamatā esošo fundamentālo principu, kas nostiprināts tās 5. un 50. apsvērumā un saskaņā ar kuru bankas noregulējuma izmaksas vispirms jāsedz bankas akcionāriem, nevis kreditoriem.

66.

Otrkārt, saskaņā ar Direktīvas 2014/59 34. panta 1. punkta g) apakšpunktu NKNSS princips nodrošina, ka noregulējuma darbības tiek izstrādātas tā, lai pret kreditoriem izturētos vismaz tikpat labvēlīgi kā valsts maksātnespējas procedūrās. Tā piemērošana ietver salīdzinājumu starp to, ko kreditors ir saņēmis noregulējuma kontekstā, un to, ko viņš būtu saņēmis parastas maksātnespējas procedūras gadījumā. NKNSS princips nodrošina, ka noregulējuma process ir godīgs un paredzams – tiek saglabāta līdzvērtība ar valsts maksātnespējas procedūrām un aizsargātas kreditoru tiesības. Tāpēc šis princips tiek uzskatīts par būtisku aizsardzības līdzekli, kas nodrošina, ka noregulējuma darbības kreditoriem nekaitē vairāk kā parastas maksātnespējas procedūras.

67.

Tomēr ir svarīgi uzsvērt, ka maksātnespējas procedūras ir joma, kurā dalībvalstis var īstenot savas pilnvaras, jo maksātnespējas tiesību akti Savienības līmenī nav saskaņoti  ( 36 ). Tāpēc Direktīvas 2014/59 34. panta 1. punkta g) apakšpunkts ir būtisks, ciktāl jāizvērtē, vai saskaņā ar iesniedzējtiesas analizētajiem valsts tiesību aktiem noregulējuma procedūrās un maksātnespējas procedūrās tiek ievērota vienlīdzīga attieksme pret kreditoriem.

68.

Šajā saistībā iesniedzējtiesa uzskata, ka tāda nodrošinājuma piešķiršana, kas izpaužas kā pienākuma veikt kredīta maksājumus apturēšana saskaņā ar pamatlietā aplūkoto līgumu, būtu pieļaujama arī maksātnespējas procesā  ( 37 ). Tāpēc valsts pasākums, kas nepieļauj šāda prasījuma nodrošinājumu, radītu patērētājiem, kuri ir kreditori, neizdevīgāku situāciju salīdzinājumā ar šādiem patērētājiem bankās, kuras tiek likvidētas maksātnespējas procesā. Tādējādi šāda interpretācija būtu pretrunā Direktīvas 2014/59 34. panta 1. punkta g) apakšpunktam  ( 38 ).

69.

Direktīva 2014/59 paredz, ka bankas saistību pret kreditoriem apmēru ierobežo noregulējuma paziņojuma publicēšanas datums, proti, tas ir brīdis, kurā tiek novērtēti kreditoru prasījumi un saistības noregulējuma vajadzībām  ( 39 ). Tomēr patērētājam, kas pēc noregulējuma paziņošanas maksā bankai summas saskaņā ar līgumu, kurā ietverti negodīgi noteikumi, palielināsies zaudējumu apmērs. Kā norādījusi iesniedzējtiesa, parastas maksātnespējas procedūras gadījumā patērētājs varētu izmantot aizsardzības pasākumu, lai apturētu līguma izpildi.

70.

No aplūkotajiem valsts tiesību aktiem izriet, ka noregulējuma gadījumā pret noregulējamo iestādi nevar tikt vērsta piespiedu izpilde vai noteikti aizsardzības pasākumi  ( 40 ).

71.

Tādējādi patērētājs, kurš nevar lūgt šāda pasākuma noteikšanu, var nonākt nelabvēlīgākā situācijā nekā tādas vienības kreditori, kurai tiek piemērota parastā maksātnespējas procedūra, jo šim patērētājam būs jāpilda kredītlīgums bez iespējas, ka viņam par labu tiks noteikts aizsardzības pasākums, tādēļ patērētāja prasījums pret banku pastāvīgi palielināsies neatkarīgi no noregulējuma lēmuma pieņemšanas.

b)

“Ex post” kompensācijas mehānisms

72.

Direktīvas 2014/59 73.–75. pantā paredzētajam kompensācijas mehānismam ir centrāla nozīme NKNSS principa piemērošanā. Tas paredz nepieciešamību salīdzināt noregulējuma darbības veikšanā kreditoriem piemēroto režīmu ar režīmu, kas viņiem tiktu piemērots parastā maksātnespējas procesā. Šajā nolūkā ir jāņem vērā maksātnespēju reglamentējošie valstu tiesību akti, kas būtu piemērojami, ja attiecībā uz šīm vienībām būtu sākta parastā maksātnespējas procedūra.

73.

Kompensācija būtībā ir līdzvērtīga iztrūkumam, kas kreditoriem radies, proti, starpībai starp summu, ko viņi ir faktiski atguvuši noregulējuma procedūrā, un summu, ko viņi būtu atguvuši, ja iestādei būtu piemērota parastā maksātnespējas procedūra  ( 41 ). Tāpēc akcionāriem un kreditoriem, kas cieš šādus lielākus zaudējumus, ir tiesības uz ex post kompensāciju  ( 42 ). Šāda mehānisma mērķis ir līdzsvarot finanšu stabilitāti un taisnīgumu, lai nodrošinātu, ka kreditori ir aizsargāti, savukārt iestāde tiek efektīvi noregulēta.

74.

Proti, no vienas puses, Direktīvā 2014/59 noteiktā noregulējuma procedūra ir ārkārtas instruments, kura mērķis ir galvenokārt nodrošināt finanšu tirgu stabilitāti, ja šo stabilitāti varētu apdraudēt pārrobežu iestādes maksātnespēja  ( 43 ). Noregulējuma procedūras mērķis ir nodrošināt valsts iestādēm instrumentu kopumu, kuri ļautu tām pietiekami agri un ātri veikt intervenci, lai nodrošinātu šo iestāžu kritiski svarīgo finanšu un ekonomisko funkciju turpināšanu un samazinātu maksātnespējas negatīvo ietekmi  ( 44 ). Tādējādi šai direktīvai ir plašāki finanšu stabilitātes mērķi, piemēram, uzticības saglabāšana finanšu sistēmai un sistēmiskā riska novēršana. No otras puses, Direktīvas 2014/59 73.–75. pantā noteiktais kompensācijas mehānisms sniedz kreditoriem būtisku aizsardzību, jo nodrošina, ka maksātnespējīgas iestādes noregulējuma laikā pret viņiem neizturas negodīgi. No tā izriet, ka iepriekš minētā kompensācijas mehānisma mērķis ir panākt līdzsvaru starp iespēju noregulējuma iestādēm sabiedrības interesēs noregulēt grūtībās nonākušas iestādes un kreditoru likumīgo finansiālo interešu aizsardzību.

3.

Piemērošana šajā lietā

75.

Ja noregulējuma procedūras dēļ prasītāju aktīvi, kas paliek atlikušajā vienībā, cieš lielākus zaudējumus, nekā tie būtu cietuši parastā maksātnespējas procesā – tas ir jāizvērtē valsts tiesai –, prasītājiem, pamatojoties uz NKNSS principu, ir tiesības uz ex post kompensāciju. Tomēr šis kompensācijas mehānisms ne vienmēr ietver procesuālo aizsardzību. Proti, vēršu uzmanību, ka Direktīvā 2014/59 nav paredzētas īpašas tiesību normas attiecībā uz pagaidu pasākumiem, ko kreditori ierosinājuši pret noregulējamo banku. No tā izriet, ka tāds tiesiskais regulējums kā Banku garantiju fonda likuma 135. panta 1. un 4. punkts, kas attiecas uz pagaidu pasākumiem, kurus kreditori ierosina strīdā par līgumsaistībām ar atlikušo vienību, neietilpst šīs direktīvas tvērumā.

D.

Līdzsvara panākšana starp patērētāju aizsardzības un noregulējuma procedūru mērķiem

76.

Kā paskaidrots iepriekš  ( 45 ), saskaņā ar Direktīvu 2014/59 kreditors var saņemt ex post kompensāciju, ja šai personai radušies lielāki zaudējumi, nekā tai būtu radušies, ja iestāde tiktu likvidēta saskaņā ar parasto maksātnespējas procedūru. Tādējādi galvenais jautājums ir, vai minētajā direktīvā paredzētais ex post kompensācijas mehānisms nodrošina pietiekamu aizsardzību patērētājam, kam jāveic maksājumi atlikušajai vienībai visā procesa laikā, kurā viņš cenšas panākt līguma atcelšanu, pamatojoties uz to, ka tajā ir negodīgi noteikumi.

77.

Šajā ziņā 2022. gada 5. maija spriedumā Banco Santander (Bankas Banco Popular noregulējums)  ( 46 ) – lai gan tas liecina, ka ex post kompensācijas mehānisms var būt noderīgs instruments, – tomēr nav aplūkots jautājums par šā mehānisma pietiekamību gadījumos, kad valsts tiesības nepieļauj pagaidu pasākumus, ar kuriem apturēt kredītlīgumā noteiktos maksājumus. Tā kā jautājums par tāda pagaidu pasākuma noteikšanu, kas ļauj apturēt kredītlīguma izpildi, atšķiras no jautājuma par ex post kompensāciju, proti, ar atlīdzību saistītiem materiālajiem aspektiem, šis spriedums nav attiecināms uz izskatāmo lietu  ( 47 ).

78.

No lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumiem tiesas sēdē izriet, ka ar Banku garantiju fonda likuma 135. panta 1. un 4. punktu nav transponēta neviena Direktīvas 2014/59 tiesību norma, bet gan papildināts šajā direktīvā paredzētais regulējums. Tā kā Direktīvā 2014/59 netiek saskaņotas pagaidu pasākumiem piemērojamās procedūras tiesvedībā, kur iesaistīta banka, kurai tiek piemērota noregulējuma procedūra, šie pasākumi ietilpst dalībvalstu tiesību sistēmā.

79.

Tādējādi katrai dalībvalstij atbilstoši dalībvalstu procesuālās autonomijas principam ir jānosaka sīki izstrādāti administratīvā procesa un tiesvedības procesuālie noteikumi, kas vērsti uz to, lai aizsargātu tiesības, kuras attiecīgajām personām ir noteiktas Savienības tiesībās. Tomēr šie sīki izstrādātie procesuālie noteikumi nedrīkst būt nelabvēlīgāki par noteikumiem, kas attiecas uz līdzīgām situācijām valsts teritorijā (līdzvērtības princips), ne arī padarīt neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtināt to tiesību izmantošanu, kas piešķirtas ar Savienības tiesībām (efektivitātes princips)  ( 48 ).

80.

Attiecībā uz efektivitātes principu jau norādīju, ka dalībvalstu pienākums nodrošināt tiesību – kuras attiecīgajām personām izriet no Savienības tiesībām, tostarp Direktīvā 93/13 paredzēto tiesību, – efektivitāti netieši ietver šīs direktīvas 7. panta 1. punktā nostiprināto prasību nodrošināt efektīvu tiesību aizsardzību tiesā  ( 49 ), kas tostarp piemērojama tādas procesuālās kārtības noteikšanai, kura attiecināma uz prasībām, kas pamatotas ar šādām tiesībām  ( 50 ). Proti, valsts tiesām ir pilnībā jāīsteno tiesības, kuras izriet no Direktīvas 93/13, kas lasīta Hartas 47. panta gaismā, un nav jāpiemēro tāds valsts tiesiskais regulējums vai valsts prakse, kas aizliedz noteikt pagaidu pasākumus, ar ko aptur maksājumus saskaņā ar kredītlīgumu, kurš, kā apgalvots, ir prettiesisks negodīgu noteikumu dēļ  ( 51 ).

81.

2022. gada 5. maija nolēmumā Banco Santander (Bankas Banco Popular noregulējums)  ( 52 ) Tiesa patiešām nosprieda, ka mērķi nodrošināt banku un finanšu sistēmas stabilitāti, kā arī novērst sistēmisku risku ir Savienības izvirzīti vispārējo interešu mērķi.

82.

Lai gan tā ir, svarīgi atzīmēt, ka šis spriedums tika pasludināts lietā, kura attiecās uz vienību, kas izveidota pēc noregulējuma, turpretim šajā tiesvedībā prasība attiecas uz atlikušo vienību, kas tiks likvidēta. Tāpēc, kā tiesas sēdē norādīja Komisija, pagaidu pasākumu noteikšana attiecībā uz šīs vienības aktīviem neapdraud banku sistēmas finansiālo stabilitāti  ( 53 ). Šajā ziņā ir svarīgi uzsvērt notikumu secību pamatlietā, kurā pagaidu banka tika izveidota uzreiz pēc noregulējuma lēmuma pieņemšanas, tādējādi, ja attiecībā uz atsevišķām parādnieku kategorijām tiktu noteikti pagaidu pasākumi, kas ļautu apturēt šai atlikušajai vienībai veicamos maksājumus, tas neietekmētu jaunizveidotās vienības finanšu stāvokli. Turklāt ir ļoti svarīgi, ka attiecīgā pagaidu pasākuma mērķis nav piemērot nodrošinājumu attiecībā uz maksātnespējīgās bankas esošajiem aktīviem, bet tikai apturēt patērētāja turpmākos maksājumus  ( 54 ).

83.

Tāda pati atšķirība konstatējama Novo Banco lietās, kurās prasījumi saistībā ar līgumiem bija vērsti pret valsts iestādes izveidoto pagaidu banku  ( 55 ). Minētajās lietās patērētāju rīcība nevarēja būt efektīva, jo tā apdraudētu finanšu sistēmas stabilitāti  ( 56 ), savukārt šajā lietā aplūkotais lūgums attiecas uz maksājumiem, kas vienībai veicami, pamatojoties uz, iespējams, negodīgiem līguma noteikumiem, situācijā, kad šī vienība jebkurā gadījumā tiks likvidēta. Tāpēc šajā lietā nav piemērojami apsvērumi, kas attiecas uz minētajām lietām saistībā ar mērķi nodrošināt finanšu sistēmas stabilitāti.

84.

No tā izriet – kā Tiesas sēdē norādīja Komisija –, ka tādējādi šajā lietā patērētāju tiesības nav jālīdzsvaro ar finanšu stabilitāti, jo attiecīgie pagaidu pasākumi attiecas tikai uz to, ka tiek apturēta patērētāja prasījuma pret atlikušo vienību palielināšanās, tāpēc banku sistēmas finanšu stabilitāte nav apdraudēta. Dalībvalsts noteikumi vai prakse, kas papildina Direktīvas 2014/59 tiesību normas, nedrīkst traucēt Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktā un 7. panta 1. punktā – kas lasīti kopsakarā ar Hartas 47. pantā nostiprinātajām tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā – paredzētās aizsardzības efektivitātei, ja prasījumi attiecas uz šādiem pagaidu pasākumiem un neapdraud banku sistēmas finanšu stabilitāti Direktīvas 2014/59 nozīmē.

85.

Tomēr iepriekš minētajā lietā C‑287/22  ( 57 ) Tiesa nosprieda, ka šāda pagaidu pasākuma piemērošanas vajadzības izvērtējums ir jāveic in concreto, ņemot vērā mērķi nodrošināt pilnīgu gaidāmā nolēmuma efektivitāti. Tādējādi valsts tiesai ir jākonstatē, vai šo patērētāju pienākumu apturēšana ir nepieciešama, lai nodrošinātu to tiesiskā un faktiskā stāvokļa atjaunošanu, it īpaši ņemot vērā risku, ka viņiem būs jāatmaksā attiecīgajai bankai naudas summa, kas pārsniegtu no tās aizņemto naudas summu  ( 58 ). Tātad saskaņā ar Direktīvu 93/13 valsts tiesai ir jānosaka pagaidu pasākumi, ar kuriem tiek apturēts patērētāja pienākums veikt maksājumus, ja, pirmkārt, tai ir pietiekami pierādījumi par to, ka viens vai vairāki līguma noteikumi ir negodīgi un ka tādējādi attiecīgais aizdevuma līgums eventuāli nav spēkā, vai vismaz par to, ka būs jāpiespriež uz šā līguma pamata veicamo ikmēneša maksājumu atmaksa attiecīgajam patērētājam  ( 59 ).

86.

Pirmkārt, kā jau iepriekš norādīju, šajā lietā iesniedzējtiesa, šķiet, uzskata, ka, ņemot vērā gaidāmo nolēmumu par aplūkotā kredītlīguma negodīgajiem noteikumiem, atlikušajai vienībai patiešām būs jāatmaksā summas, ko patērētāji ir samaksājuši saskaņā ar šo līgumu. Tāpēc šis nosacījums šķiet esam izpildīts.

87.

Otrkārt, minētajā lietā Tiesa nosprieda, ka, ņemot vērā visus lietas apstākļus, valsts tiesai ir jākonstatē, vai šā patērētāja pienākuma veikt šos ikmēneša maksājumus apturēšana uz attiecīgās tiesvedības laiku ir nepieciešama, lai nodrošinātu tāda tiesiskā un faktiskā stāvokļa atjaunošanu, kādā minētais patērētājs atrastos, ja šāda noteikuma vai šādu noteikumu vispār nebūtu. Tādējādi minētā tiesa citastarp varēs ņemt vērā tā paša patērētāja finansiālo stāvokli un risku, ka viņam būs jāatmaksā attiecīgajai bankai naudas summa, kas pārsniegtu no tās aizņemto naudas summu  ( 60 ).

88.

Šajā lietā iesniedzējtiesa ir paskaidrojusi, ka patērētāji drīzumā atmaksās (vai jau ir atmaksājuši) atlikušajai vienībai summu, kas pārsniedz saņemto kredīta pamatsummu. Tāpēc iesniedzējtiesa pauž bažas, ka sakarā ar maksātnespējas procesu, kas Getin Noble Bank ir sākts pēc noregulējuma lēmuma pieņemšanas, patērētājs nevarēs atgūt šai bankai pārskaitītās summas, kas var pārsniegt starp kreditoriem sadalāmos aktīvus. Ja tā notiks – iesniedzējtiesai tas vēl jāpārbauda –, nevar garantēt pilnīgu efektivitāti lēmumam, ar kuru tiek konstatēts, ka daži pamatlietā aplūkotā kredītlīguma noteikumi ir negodīgi. Tādējādi šķiet, ka ir izpildīts arī otrais nosacījums. Attiecīgi Civilkodeksa 385.1 pants, ar kuru Polijas tiesībās ir transponēta Direktīva 93/13, būtu jāinterpretē tā, lai nodrošinātu, ka minētās direktīvas mērķi tiek sasniegti maksimāli efektīvi. Principā saskaņā ar Direktīvu 93/13 iesniedzējtiesai šajā lietā būtu jānosaka pagaidu pasākumi, tomēr iesniedzējtiesai vēl jāveic galīgā pārbaude.

89.

Šajā saistībā tiesas sēdē Komisija apgalvoja, ka saskaņā ar Direktīvu 2014/59 attiecīgajai vienība tiek piemērots noregulējums, tāpēc atļautie pagaidu pasākumi jāpiemēro tikai tādu prasījumu nodrošināšanai, kas attiecas uz ikmēneša maksājumiem saistībā ar kredīta procentiem, bet ne uz patērētāja līgumsaistībām veikt šādus maksājumus, lai atmaksātu aizņemto pamatsummu.

90.

Šajā kontekstā ir svarīgi ņemt vērā risku, ka patērētājiem var nākties atmaksāt attiecīgajai bankai summu, kura pārsniedz summu, ko viņi ir aizņēmušies no noregulējamās bankas, kura nodota noregulējuma iestāžu novērtējumam. Tāpēc saskaņā ar Direktīvu 2014/59 veiktā noregulējuma efektivitātes nolūkā ir iedomājams, ka aizņemtā pamatsumma tiek atmaksāta ikmēneša maksājumos, kamēr vēl turpinās tiesvedība. Taču patērētāja procentu maksājumi jebkurā gadījumā būtu jāaptur, lai novērstu situāciju, ka patērētājs atlikušajai vienībai, ko paredzēts likvidēt, samaksā pārmērīgu summu. Rezumējot, pagaidu pasākumi būtu jāierobežo, tos attiecinot uz summu, kas pārsniedz aizņemto pamatsummu.

V.

Secinājumi

91.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Sąd Okręgowy w Warszawie (Varšavas apgabaltiesa, Polija) uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi: