1.

Dokumentācija, kas līgumslēdzējām iestādēm tiek iesniegta publiskā iepirkuma procedūrā, var ietvert komercnoslēpumus un citu konfidenciālu informāciju, kuras izpaušana kaitētu tās īpašniekiem.

2.

Šajā jomā saduras divas pretrunīgas intereses:

–

pirmkārt, tā pretendenta intereses, kurš publiskajā iepirkumā neatsakās no konfidenciālās informācijas aizsardzības tādā veidā, kas liedz citiem nepamatoti gūt labumu no trešās personas komerciālās darbības;

–

otrkārt, to pretendentu intereses, kuri, īstenojot savas tiesības apstrīdēt līgumslēdzējas iestādes lēmumus, savas prasības pamatošanai vēlas piekļūt noteiktai izraudzītā pretendenta iesniegtajai informācijai, ko tas uzskata par konfidenciālu.

3.

Šo interešu konflikts ir pamatā šim lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu, kurā iesniedzējtiesa lūdz interpretēt Direktīvas 89/665/EEK  ( 2 ), 2014/24/ES  ( 3 ) un (ES) 2016/943  ( 4 ).

I.

Atbilstošās tiesību normas

A.

Savienības tiesības

1.

Direktīva 2014/24

4.

Direktīvas 18. pantā (“Iepirkuma principi”) ir noteikts:

5.

Direktīvas 21. pantā (“Konfidencialitāte”) ir noteikts:

6.

Direktīvas 50. pantā (“Paziņojumi par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu”) ir paredzēts:

7.

Direktīvas 55. pantā (“Kandidātu un pretendentu informēšana”) ir noteikts:

2.

Direktīva 89/665

8.

Saskaņā ar 1. pantu (“Darbības joma un pārskatīšanas procedūru pieejamība”)  ( 5 ):

9.

Direktīvas 2. pantā (“Prasības attiecībā uz pārskatīšanas procedūrām”) ir norādīts:

3.

Direktīva 2016/943

10.

Direktīvas 18. apsvērumā ir noteikts:

11.

Direktīvas 1. pantā (“Priekšmets un darbības joma”) ir precizēts:

B.

Lietuvas tiesības

1.

Lietuvos Respublikos viešųjų pirkimų įstatymas (Lietuvas Republikas Likums par publiskajiem iepirkumiem; turpmāk tekstā – “LCP”)

12.

Likuma 20. pantā ir noteikts:

13.

Likuma 58. pantā ir noteikts:

2.

Lietuvos Respublikos civilinio proceso kodeksas (Lietuvas Republikas Civilprocesa kodekss)

14.

Kodeksa 101. pantā ir paredzēts:

II.

Fakti, pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

15.

UAB Klaipėdos regiono atliekų tvarkymo centras (turpmāk tekstā – “līgumslēdzēja iestāde”) 2018. gada 27. septembrī izsludināja konkursu publiskā pakalpojumu līguma slēgšanas tiesību piešķiršanai saistībā ar Neringas (Lietuva) pašvaldības sadzīves atkritumu savākšanu un izvešanu uz Klaipēdas (Lietuva) reģionālo atkritumu poligonu  ( 6 ).

16.

2018. gada 29. novembrī līguma slēgšanas tiesības tika piešķirtas tirgus dalībnieku grupai, ko veido UAB Klaipėdos autobusų parkas, UAB Parsekas un UAB Klaipėdos transportas (turpmāk tekstā – “grupa”). UAB Ecoservice Klaipėda (turpmāk tekstā – “Ecoservice”) tika ierindota otrajā vietā.

17.

2018. gada 4. decembrī Ecoservice lūdza līgumslēdzējai iestādei piekļuvi grupas piedāvājumā ietvertajiem datiem. 2018. gada 6. decembrī tai tika paziņota šī piedāvājuma nekonfidenciālā informācija.

18.

2018. gada 10. decembrī Ecoservice vērsās līgumslēdzējā iestādē ar pārsūdzību, apstrīdot [konkursa] procedūras rezultātus, norādot, ka grupa neatbilst konkursa prasībām  ( 7 ). Līgumslēdzēja iestāde 2018. gada 17. decembrī pārsūdzību noraidīja.

19.

2018. gada 27. decembrī Ecoservice līgumslēdzējas iestādes lēmumu apstrīdēja Klaipėdos apygardos teismas (Klaipēdas apgabaltiesa, Lietuva). Vienlaicīgi ar prasības pieteikumu tā arī iesniedza lūgumu izsniegt visu grupas piedāvājumā ietverto informāciju, kā arī saraksti starp to un līgumslēdzēju iestādi.

20.

Uzklausījusi līgumslēdzēju iestādi, kura iebilda pret Ecoservice lūgumu, pirmās instances tiesa 2019. gada 15. janvārī uzdeva tai iesniegt visus pieprasītos dokumentus, izņemot saraksti ar grupu.

21.

2019. gada 25. janvārī līgumslēdzēja iestāde iesniedza gan konfidenciālo, gan nekonfidenciālo grupas piedāvājumā ietverto informāciju. Tā lūdza, lai Ecoservice tiktu liegta iespēja iepazīties ar konfidenciālo informāciju, un pirmās instances tiesa tam piekrita.

22.

Ar diviem vēlākiem pieteikumiem Ecoservice lūdza šai tiesai piekļuvi: a) piedāvājumā ietvertajai informācijai, kas ir klasificēta kā konfidenciāla, un b) datiem par atkritumu apsaimniekošanas līgumiem, kurus ir noslēdzis viens no grupā ietilpstošajiem uzņēmumiem. Pirmās instances tiesa noraidīja abas šīs prasības ar nolēmumiem, kas nebija pārsūdzami.

23.

2019. gada 15. marta spriedumā pirmās instances tiesa nosprieda, ka grupa atbilst prasībām par piegādātāju kvalifikāciju, un noraidīja Ecoservice prasību.

24.

Ecoservice pirmās instances spriedumu pārsūdzēja Lietuvos apeliacinis teismas (Lietuvas apelācijas tiesa), kura 2019. gada 30. maijā atcēla šo spriedumu, kā arī līgumslēdzējas iestādes lēmumu, un uzdeva atkārtoti izvērtēt piedāvājumus.

25.

Līgumslēdzēja iestāde iesniedza kasācijas sūdzību Lietuvos Aukščiausiasis Teismas (Lietuvas Augstākā tiesa), kurā apstrīdēja tikai apelācijas tiesas vērtējumu par grupas tehnisko spēju (neesamību)  ( 8 ).

26.

2019. gada 26. jūlijā, pirms atbildes raksta uz kasācijas sūdzību iesniegšanas, Ecoservice lūdza piekļuvi konfidenciālajiem dokumentiem, kurus grupa bija iesniegusi pirmās instances tiesai un “kuros ir svītrota komerciālā ziņā patiesi sensitīva informācija”.

27.

Šādos apstākļos Lietuvos Aukščiausiasis Teismas (Lietuvas Augstākā tiesa) tostarp ir uzdevusi šādus prejudiciālus jautājumus:

III.

Tiesvedība Tiesā

28.

Lūgums sniegt prejudiciālo nolēmumu tika reģistrēts Tiesā 2019. gada 18. decembrī.

29.

Rakstveida apsvērumus iesniedza Klaipėdos autobusų parkas  ( 9 ), Ecoservice, Austrijas Republika, Lietuvas Republika un Eiropas Komisija.

30.

Puses tiesas sēdes vietā rakstveidā atbildēja uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem.

IV.

Vērtējums

A.

Ievada apsvērumi

31.

Saskaņā ar Tiesas lūgumu analizēšu vienīgi ceturto līdz devīto prejudiciālo jautājumu. Atbilstoši to priekšmetam tos var iedalīt trīs blokos:

–

Ceturtajā jautājumā iesniedzējtiesa šaubās par līgumslēdzējas iestādes pienākuma paturēt noslēpumā informāciju, kuru pretendents ir kvalificējis kā konfidenciālu, apjomu, lemjot par cita pretendenta, kurš vēlas piekļūt šai informācijai, iesniegtu pārsūdzību.

–

Piektajā līdz septītajā jautājumā šaubas attiecas uz tiesā celto prasību par līgumslēdzējas iestādes lēmumu, ar kuru vienam tirgus dalībniekam ir atteikta piekļuve cita tirgus dalībnieka sniegtajai konfidenciālai informācijai.

–

Visbeidzot, astotais un devītais jautājums attiecas uz tiesas iespēju izpaust tās rīcībā esošo konfidenciālo informāciju un vajadzības gadījumā pēc savas ierosmes pārbaudīt līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas tiesiskumu.

32.

Vispirms pievērsīšos Direktīvu 2014/24 un 2016/943 interpretācijai saistībā ar konfidenciālas informācijas apstrādi. Pēc tam es izklāstīšu savu atbildi uz prejudiciālajiem jautājumiem, ietverot atsauces uz Direktīvu 89/665.

B.

Publiskā iepirkuma procedūrā sniegtās konfidenciālās informācijas aizsardzība

33.

Tiesa uzskata, ka “Kopienu tiesību noteikumu publisko iepirkumu jomā galvenais mērķis ir netraucētas konkurences visās dalībvalstīs nodrošināšana. [..] Šī mērķa sasniegšanai ir svarīgi, lai līgumslēdzējas iestādes neizpaustu tādu informāciju saistībā ar publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru, kuras saturu varētu izmantot konkurences izkropļošanai”  ( 10 ).

34.

Direktīvā 2014/24 ir ietverti vairāki noteikumi par līgumslēdzējas iestādes rīcībā esošās informācijas publicēšanu. To vidū  ( 11 ) ir 21. pants, kurā principā  ( 12 ) ir aizliegts izpaust “ekonomikas dalībnieku sniegto informāciju, ko ekonomikas dalībnieki ir noteikuši kā konfidenciālu un kas ietver, cita starpā, tehniskus vai komercdarbības noslēpumus un piedāvājumu konfidenciālos aspektus”.

35.

Ņemot vērā pušu argumentus, ir jānosaka, kāda veida konfidenciāla informācija atbilstoši Direktīvai 2014/24 ir jāaizsargā līgumslēdzējai iestādei (un iestādēm, kas pārskata tās lēmumus). Pēc tam izvērtēšu Direktīvas 2016/943 ietekmi uz publiskā iepirkuma procedūrām.

1.

Konfidenciāla informācija Direktīvas 2014/24 izpratnē

36.

Interpretējot Direktīvas 2014/24 21. pantu vienīgi gramatiski, no tā izrietētu, ka konfidenciāla informācija vienkārši ir tā, kuru tirgus dalībnieks ir kvalificējis kā šādu informāciju. Tādējādi ar aizsargātu informāciju katrā ziņā tiktu saprasta informācija, ko tirgus dalībnieki “ir norādījuši kā konfidenciālu”.

37.

Ievērojot šo interpretācijas kritēriju, neatkarīgi no tās satura automātiski tiktu bloķēta, proti, nevarētu tikt izpausta nekāda  ( 13 ) informācija, ko nebūtu atļāvis tirgus dalībnieks, kurš to ir nodevis līgumslēdzējas iestādes rīcībā.

38.

Šai maksimālistiskajai interpretācijai nevar piekrist. Proti, Direktīvas 2014/24 21. pantā kā piemēri informācijai, kas kvalificējama kā konfidenciāla, ir norādīti “tehniski vai komercdarbības noslēpumi un piedāvājumu konfidenciālie aspekti”. Tas norāda uz to, ka šāda kvalifikācija ir balstīta uz objektīvu pamatu, nevis tikai uz personas, kas sniedz informāciju, subjektīvo gribu.

39.

Citi Direktīvas 2014/24 noteikumi (it īpaši 50. panta 4. punkts un 55. panta 3. punkts) ļauj šo pašu apgalvojumu apstiprināt arī no sistēmiskā viedokļa. Saskaņā ar šiem noteikumiem informācijas izpaušana tiek atteikta, ja viens no iemesliem ir tāds, ka tā apdraud “atsevišķa publiska vai privāta ekonomikas dalībnieka likumīgas komerciālās intereses”. Arī šoreiz priekšroka ir dodama objektīviem, nevis subjektīviem aspektiem.

40.

Tāpēc uzskatu, ka Direktīvas 2014/24 21. pantā, to lasot tā kontekstā, uzdevums pēc savas izvēles precizēt, kāda informācija ir jāuzskata par konfidenciālu, nav uzticēts vienīgi tirgus dalībniekam. Tā šajā ziņā pamatotais lūgums – kas nepieciešams, ja tas vēlas ierobežot paša iesniegtās informācijas publicēšanu, – ir atkarīgs no vēlāka līgumslēdzējas iestādes (un, iespējams, iestādes, kas pārskata tās lēmumus) lēmuma.

41.

Šīs tiesību normas mērķis rada tādu pašu rezultātu. Ja tās mērķis, tāpat kā pārējai Direktīvai 2014/24, ir izvairīties no konkurences izkropļojumiem  ( 14 ), tad ir loģiski, ka pilnvaras noteikt, kādi konkurences riski varētu izrietēt no iespējami konfidenciālās informācijas izpaušanas, tiek piešķirtas līgumslēdzējai iestādei, nevis vienpusēji tam tirgus dalībniekam, kuru tā skar. Līgumslēdzējas iestādes taisnīguma un objektivitātes pienākums attiecībā uz dažādiem pretendentiem nosaka to, ka līgumslēdzēja iestāde ir vispiemērotākā šī vērtējuma veikšanai.

42.

Šādi līgumslēdzēja iestāde turklāt var nodrošināt “vienlīdzīgu un nediskriminējošu attieksmi” pret visiem tirgus dalībniekiem atbilstoši publiskā iepirkuma pamatprincipiem.

2.

Direktīvas 2016/943 piemērošana

43.

Iesniedzējtiesa lūdz interpretēt Direktīvas 2016/943 9. pantu, lasot to kopā ar tās 18. apsvērumu, jo noteicošais, piešķirot piekļuvi noteiktai informācijai, esot tas, vai tā ir vai nav uzskatāma par komercnoslēpumu  ( 15 ).

44.

Tomēr jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 2014/24 21. pantu aizsardzība attiecas ne tikai uz “komercnoslēpumiem”, bet arī uz “piedāvājumu konfidenciālajiem aspektiem”. Tādējādi šī tiesību norma var attiekties uz informāciju, kuru nevar pilnībā kvalificēt kā komercnoslēpumu – abi šie jēdzieni nav līdzvērtīgi.

45.

Katrā ziņā Direktīva 2016/943, kuras mērķis ir aizsargāt “zinātības un darījumdarbības neizpaužamu informāciju (komercnoslēpumu) pret nelikumīgu iegūšanu, izmantošanu un izpaušanu”, attiecas uz gadījumu, kas ir pretējs šajā lietā izskatītajam. Šajā pēdējā minētajā gadījumā runa ir tieši par noteiktas konfidenciālas informācijas neizpaušanu, ko līgumslēdzēja iestāde atsakās izsniegt tirgus dalībniekam, kurš to lūdz.

46.

Tādēļ es šajā ziņā piekrītu Komisijai  ( 16 ), ka Direktīvas 2016/943 9. pants šajā lietā nav piemērojams, jo šī tiesību norma attiecas uz tiesvedībām par komercnoslēpuma nelikumīgu iegūšanu, izmantošanu vai izpaušanu  ( 17 ).

47.

Turklāt Direktīva 2014/24 ir lex specialis, kas reglamentē tirgus dalībnieku publiskajā iepirkumā sniegtās informācijas izpaušanu.

48.

To apstiprina Direktīvas 2016/943 18. apsvērums, kurā ir atsauce uz valsts iestāžu pienākumiem saglabāt konfidencialitāti “informācijai, kas līgumslēdzējām iestādēm sniegta saistībā ar iepirkuma procedūrām, kā noteikts, piemēram [..] Direktīvā 2014/24 [..]”.

49.

Tātad tieši ar šo pašu Direktīvu 2016/943 noteikumu par konfidenciālas informācijas aizsardzību apstrāde šajā jomā tiek pakļauta Direktīvas 2014/24 sistēmai. Ja līgumslēdzēja iestāde, likumīgi īstenojot savas pilnvaras, atklātu šāda veida informāciju, kas ir atļauts ar Direktīvu 2014/24, rastos viens no Direktīvas 2016/943 nepiemērošanas gadījumiem, kas paredzēti tās 1. panta 2. punktā un 3. panta 2. punktā.

50.

Tādējādi atbildes pamatā uz iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem saistībā ar konfidencialitātes aizsardzību ir Direktīvas 2014/24 interpretācija. Direktīvu 2016/943, tā kā tā regulē līdzīgu jomu, var izmantot kā papildu atsauci, bet ne kā noteicošo tekstu.

C.

Par ceturto prejudiciālo jautājumu

51.

Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot:

–

Pirmkārt, (a) daļa) – vai līgumslēdzējai iestādei pretendentam, kas tajā apstrīd piedāvājumu izvērtēšanu, ir jāsniedz visi izraudzītā pretendenta iesniegtie dati, ja prasītājs iepriekš ir lūdzis sniegt šo informāciju šai pašai līgumslēdzējai iestādei?

–

Otrkārt, (b) daļa), vai gadījumā, ja iesniegtā pārsūdzība tiek noraidīta, līgumslēdzējai iestādei ir “jāsniedz skaidra, pilnīga un konkrēta atbilde”, kaut arī pastāv risks izpaust tai uzticēto ar piedāvājumu saistīto konfidenciālo informāciju?

52.

Iesniedzējtiesa paskaidro, ka valsts tiesībās ir nostiprināta “saistoša pirmstiesas strīdu izšķiršanas procedūra”, kurā nolēmumu pieņem pati līgumslēdzēja iestāde.

1.

Par a) daļu

53.

Kā jau esmu izklāstījis, līgumslēdzējai iestādei ir jānoskaidro, kuri no pretendenta iesniegtās informācijas elementiem, ko tas ir norādījis kā konfidenciālus, patiešām tādi ir. Tādas pašas pilnvaras ir iestādei, kas pārskatīšanas stadijā ir atbildīga par līgumslēdzējas iestādes darbības pārskatīšanu.

54.

Konfidenciālas informācijas un komercnoslēpumu aizsardzība ir jāīsteno, līdzsvarojot to “ar efektīvas tiesību aizsardzības prasībām un lietas dalībnieku tiesību uz aizstāvību ievērošanu [..], nodrošinot, ka procesā tiek ievērotas tiesības uz taisnīgu lietas izskatīšanu”  ( 18 ).

55.

Šī līdzsvara saglabāšana vispirms nozīmē, ka pieprasījums vai sūdzības iesniegšana līgumslēdzējā iestādē neizraisa to, ka tai automātiski ir jāsniedz prasītājam visa izraudzītā pretendenta piedāvājumā ietvertā informācija  ( 19 ). Tā gan arī nenozīmē, ka pieprasījums būtu sistemātiski jānoraida  ( 20 ). Līgumslēdzējai iestādei savs lēmums ir jāpieņem, ņemot vērā pieprasījuma – vai, attiecīgā gadījumā, sūdzības – iemeslus un pieprasītās informācijas būtību.

56.

Atkārtoju, ka līgumslēdzējas iestādes pilnvaras darbojas, gan atbildot uz pamatotu pieprasījumu izpaust konfidenciālu informāciju, gan pārskatot (Direktīvas 89/665 1. panta 5. punkta izpratnē)  ( 21 ) lēmumu atļaut vai neļaut šādu izpaušanu vai lēmumu piešķirt līguma slēgšanas tiesības pēc piedāvājumu izvērtēšanas.

57.

Iesniedzējtiesas ceturtā prejudiciālā jautājuma a) daļa attiecas uz līgumslēdzējas iestādes lomu “piegādātāja ierosinātā pārsūdzības procedūrā”. Lemjot par šo jautājumu, šai līgumslēdzējai iestādei ir jānodrošina līdzsvars starp konfidencialitātes aizsardzību un tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību Direktīvas 89/665 izpratnē.

58.

Līdz ar to līgumslēdzējai iestādei ir jāizvērtē personas, kura vēlas iepazīties ar konfidenciālo informāciju (kuru konkurents iesniedzis konkursa gaitā), intereses un iemesli, salīdzinot tos ar nepieciešamību saglabāt šo datu konfidencialitāti. Vajadzības gadījumā tā var pieprasīt attiecīgajam tirgus dalībniekam paskaidrot, kāpēc pilnībā vai daļēji būtu jāsaglabā noteiktas informācijas kvalificēšana par konfidenciālu.

59.

Līgumslēdzējas iestādes atbildē uz šo pārsūdzību, tostarp tad, ja ar to tiek apšaubīts “minētā piedāvājuma izvērtējuma tiesiskums”, ir jāietver iemesli, paskaidrojot tās lēmumu. Atkārtoju, ka, sniedzot šo atbildi, nav obligāti jāsniedz prasītājam “visi” cita pretendenta piedāvājuma dati. Gluži pretēji, tas būs atkarīgs no tā, vai līgumslēdzēja iestāde uzskatīs, ka ir pilnībā vai daļēji pamatota tās rīcībā esošās informācijas konfidencialitātes saglabāšana.

2.

Par b) daļu

60.

Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai, noraidot pretendenta pārsūdzību, ar kuru tiek apstrīdēts izvērtēšanas rezultāts, līgumslēdzējai iestādei ir jāsniedz “skaidra, pilnīga un konkrēta atbilde, kaut arī pastāv risks izpaust tai uzticēto piedāvājuma konfidenciālo informāciju”.

61.

Atbildi uz šīm šaubām var izsecināt no atbildes, kas sniegta uz šī paša prejudiciālā jautājuma a) daļu.

62.

Pamatojot lēmumu, ar kuru noraidīta tajā iesniegtā pārsūdzība, līgumslēdzējai iestādei ir jāievēro gan prasītāja, gan otras puses (izraudzītā pretendenta, kura informāciju vēlas uzzināt pārsūdzības iesniedzējs) tiesības. Tai ir jāizklāsta savas rīcības iemesli, tādējādi atvieglojot vēlāku tās darbības pārskatīšanu.

63.

Lai gan līgumslēdzējas iestādes lēmumam ir jābūt “skaidram un konkrētam”, tajā tomēr obligāti un automātiski nav jāietver visa piedāvājumā sniegtā konfidenciālā informācija. Tā tas būtu vienīgi tad, ja pēc interešu izsvēršanas  ( 22 ), kas tai ir jāveic, līgumslēdzēja iestāde nolemtu, ka kādas no interesēm ir prioritāras.

D.

Par piekto, sesto un septīto prejudiciālo jautājumu

64.

No šiem trim prejudiciālajiem jautājumiem, kuri ir jāizskata kopā, piektais attiecas uz iespējamu līgumslēdzējas iestādes lēmuma nepiešķirt piekļuvi konfidenciālai informācijai “atsevišķu apstrīdēšanu”. Sestais un septītais jautājums, šķiet, attiecas uz šo pašu iespēju.

65.

Protams, no iesniedzējtiesas nolēmuma  ( 23 ) skaidri neizriet, ka Ecoservice būtu veikusi šo atsevišķo (vai autonomo) apstrīdēšanu brīdī, kad līgumslēdzēja iestāde nolēma tai izpaust vienīgi grupas piedāvājumā ietverto nekonfidenciālo informāciju  ( 24 ).

66.

No šajā lūgumā izklāstītajiem faktiem izriet, ka Ecoservice rīcība izpaudās kā pieprasījums gan līgumslēdzējai iestādei, gan vēlāk pirmās instances tiesai (šajā gadījumā kopā ar tās prasības pieteikumu), lai tās uzdotu pilnībā izpaust grupas sniegto informāciju. Tādējādi ir apšaubāms, vai šo lūgumu var saprast kā autonomu pārsūdzību iepriekš minētajā izpratnē.

67.

Tomēr šis apstāklis nevar izpausties kā piektā, sestā un septītā jautājuma nepieņemamība, jo uz tiem attiecas atbilstības pieņēmums, ko Tiesa piešķir lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu.

68.

Šo jautājumu pieņemamība ir pamatota, ja iesniedzējtiesa interpretētu, ka Ecoservice apstrīdēja, tā varētu vai tai vajadzētu atsevišķi apstrīdēt lēmumu par informācijas nesniegšanu līgumslēdzējā iestādē un pirmās instances tiesā.

69.

Ņemot vērā šādu pieņēmumu, šie jautājumi ir šādi:

–

Piektais jautājums ir par to, vai ir iespējams atsevišķi tiesās apstrīdēt līgumslēdzējas iestādes lēmumu neizpaust konfidenciālu informāciju.

–

Ja iepriekš minētais ir iespējams, ar sesto jautājumu tiek jautāts par tirgus dalībnieka “pienākumu” “pārsūdzēt līgumslēdzējā iestādē” tās lēmumu, ar kuru tika noraidīts tā pieteikums par piekļuvi konfidenciālai informācijai.

–

Visbeidzot, ja uz iepriekšējiem jautājumiem būtu jāatbild apstiprinoši, septītajā jautājumā tiek paustas šaubas par to, vai tirgus dalībnieks var “celt prasību tiesā vienīgi saistībā ar atteikumu sniegt tam informāciju”, kuru tas pieprasījis.

70.

Šo jautājumu risinājuma pamatā ir jābūt Direktīvas 89/665 1. panta 1. punkta pēdējās daļas vispārīgajam noteikumam. Tajā minētā pārbaude attiecas uz visiem līgumslēdzējas iestādes lēmumiem, ar kuriem šajā jomā tiek īstenotas Savienības tiesības  ( 25 ).

71.

To līgumslēdzējas iestādes lēmumu vidū, kuri var tikt pārskatīti, loģiski ir tie, ar kuriem tiek piešķirtas līguma slēgšanas tiesības, izraugoties vienu no piedāvājumiem, tomēr arī cita veida lēmumi (piemēram, tie, ar ko tiek noteikti vai noraidīti pagaidu pasākumi), kuri ietekmē ieinteresēto personu tiesisko stāvokli  ( 26 ).

72.

Viens no lēmumiem, ar kuru līgumslēdzēja iestāde īsteno Savienības tiesības (konkrētāk, Direktīvas 2014/24 21. pantu), kas to padara par iespējamu pārsūdzības priekšmetu, ir lēmums, ar kuru konkrēta informācija tiek atzīta par konfidenciālu un tiek vai netiek atļauts to pilnībā vai daļēji izpaust.

73.

Direktīvā 89/665 “formāli nav paredzēts brīdis, no kura pastāv tās 1. panta 1. punktā paredzētā iespēja celt prasību”  ( 27 ). Tiesa atbalsta, lai tiktu nodrošināts, ka līgumslēdzēju iestāžu lēmumi var tikt efektīvi un it īpaši iespējami ātri pārsūdzēti.

74.

Savienības likumdevējs ir uzticējis dalībvalstīm uzdevumu precizēt līgumslēdzēju iestāžu lēmumu pārsūdzības procedūru “sīki izstrādātus noteikumus” (Direktīvas 89/665 1. panta 3. punkts)  ( 28 ).

75.

Tāpat dalībvalstīm Direktīvas 89/665 2. pantā noteiktajās robežās šīs pārsūdzības ir jāuztic tiesām šaurā nozīmē vai arī cita veida iestādēm  ( 29 ). Tomēr no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka Lietuvā pārsūdzības par līgumslēdzējas iestādes lēmumiem, tostarp par tiem, kurus tā pieņem saistībā ar pirmstiesas administratīvo procedūru strīdu izšķiršanai, izskata tiesas.

76.

Tādējādi dalībvalstis principā var reglamentēt pārsūdzības par līgumslēdzējas iestādes lēmumiem, ja tās ir celtas gan kopā gan atsevišķi (no pamata prasības). Direktīvā 89/665 nav noteikts un nav arī izslēgts neviens no šiem diviem mehānismiem.

77.

Ja, īstenojot savu procesuālo autonomiju, dalībvalstis izraugās kopējo prasību, tām tas ir jādara, nepārkāpjot Direktīvas 89/665 mērķus attiecībā uz nepieciešamo efektivitāti un ātrumu. Turklāt tām jāņem vērā, ka:

–

direktīvā “dalībvalstīm nav atļauts tiesību celt prasību izmantošanu pakārtot apstāklim, ka attiecīgā iepirkuma procedūra ir formāli sasniegusi noteiktu stadiju”  ( 30 ),

–

atkarībā no tā īpašībām valsts tiesiskais regulējums, ar kuru “katrā ziņā ir prasīts, lai pretendents nogaidītu attiecīgo lēmumu par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, pirms tas var celt prasību par cita pretendenta pielaišanu, ir pretrunā Direktīvas 89/665 normām”  ( 31 ).

78.

Ātruma un efektivitātes mērķus vieglāk var sasniegt ar iesniedzējtiesas minētajiem “atsevišķas apstrīdēšanas” mehānismiem. Šāda veida pārsūdzība ne tikai atbilst ātruma prasībai, bet arī var tikt savienota ar efektivitātes prasību, kas ļautu (galveno) lēmuma pēc būtības apstrīdēšanu (proti, apstrīdot līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu) veikt pēc tam, kad ir saņemta informācija, kas nepieciešama ieinteresētās personas tiesību efektīvai aizstāvībai  ( 32 ).

79.

Varētu iebilst, ka autonomas pārsūdzības rada risku, ka tiks aizkavēta līgumslēdzēja atlases procedūras pabeigšana. Tiesa uzskata, ka šādu iebildumu var līdzsvarot, nosakot “[..] pamatojumu saprātīgiem prekluzīviem termiņiem prasību celšanai par pārsūdzamiem lēmumiem, nevis [patstāvīgas prasības nepieļaujamību]”  ( 33 ).

80.

Tādējādi, tā kā autonoma apstrīdēšana principā ir saderīga ar Direktīvu 89/665, nekas neliedz to atzīt valsts tiesību normā.

81.

Savukārt, ja valsts tiesībās būtu prasīts, lai lēmums par konfidencialitāti tiktu apstrīdēts kopā ar lēmumu par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, tiesai būtu jāizvērtē, vai šī prasība tādā pašā mērā aizsargā Direktīvas 89/665 lietderīgo iedarbību attiecībā uz šāda apstrīdēšanas mehānisma ātrumu un efektivitāti.

82.

Dalībvalstu procesuālā autonomija attiecas arī uz to, ka tiek paredzēta iespēja celt iepriekšēju prasību līgumslēdzējā iestādē. Direktīvas 89/665 1. panta 5. punktam nav pretrunā tas, ka valsts noteikumā tiek paredzēts, “ka attiecīgā persona vispirms prasa pārskatīšanu līgumslēdzējā iestādē”.

83.

Direktīvas 89/665 2. pantā ir noteiktas 1. pantā minēto pārskatīšanas procedūru prasības neatkarīgi no tā, vai tā sākotnēji tiek ierosināta līgumslēdzējā iestādē vai arī to vēlāk izskata pārskatīšanas iestāde (šajā gadījumā – tiesu iestāde).

84.

Ņemot vērā šos apsvērumus, es uzskatu, ka Direktīva 89/665 neliedz:

–

atsevišķi apstrīdēt tiesās līgumslēdzējas iestādes lēmumu neizpaust konfidenciālu informāciju, kas iekļauta konkursa procedūrā iesaistītā pretendenta piedāvājumā;

–

valsts tiesību aktos attiecīgajai personai noteikt pienākumu vispirms līgumslēdzējā iestādē iesniegt pārsūdzību par tās pieņemto lēmumu, ar kuru ir noraidīts attiecīgās personas lūgums piekļūt konfidenciālajai informācijai;

–

attiecīgajai personai celt prasību tiesās vienīgi attiecībā uz atteikumu sniegt pieprasīto informāciju.

E.

Astotais un devītais prejudiciālais jautājums

85.

Šie jautājumi attiecas uz Direktīvas 2016/943 9. panta 2. punkta trešās daļas interpretāciju. Tomēr uzskatu, kā to jau izklāstīju iepriekš, ka Direktīva 2016/943 šajā lietā nav tieši piemērojama.

86.

Tomēr Direktīva 89/665 ļauj sniegt iesniedzējtiesai lietderīgu atbildi.

87.

Abi jautājumi attiecas uz tās tiesas rīcību, kurai ir jāatrisina strīds saistībā ar a) līgumslēdzējas iestādes iepriekšējo darbību ņemšanu vērā (astotais jautājums) un b) informācijas, par kuras izpaušanu ir runa, izvērtēšanu pēc savas ierosmes (devītais jautājums)  ( 34 ).

88.

Līgumslēdzējai iestādei ir jāizlemj, vai ir jāizpauž konfidenciālā informācija, ko pretendents ir sniedzis savā piedāvājumā. Šis lēmums (vai vēlākais lēmums, ar kuru tā pati apstiprina agrāko lēmumu, lemjot par valsts tiesībās paredzētu pārsūdzību) ir pārskatāms Direktīvas 89/665 2. panta izpratnē.

89.

Ja, kā tas ir šajā lietā, pārskatīšana ir jāveic tiesai, tai ir jāspēj līgumslēdzējas iestādes lēmumus izvērtēt pilnā apmērā. Tādējādi tā var tos pilnībā vai daļēji atcelt, ja tā uzskata, ka tie nav tiesiski.

90.

Ja kāds no šiem līgumslēdzējas iestādes lēmumiem, attiecībā uz kuru ir jāveic pārbaude tiesā, ietver atteikumu izpaust noteiktu informāciju, kas pievienota piedāvājumam, tiesa, kura izskata pārsūdzību, var šādu atteikumu atzīt par pamatotu, nepamatotu vai pat neatbilstošu.

91.

Pirms šī tiesa formulē savu viedokli jebkurā no iespējamajiem virzieniem, tai ir jāņem vērā “līgumslēdzējas iestādes darbības publiskā iepirkuma vai pārbaudes procedūrās”, izmantojot iesniedzējtiesas nolēmuma formulējumu.

92.

Loģiski, tas nenozīmē, ka tiesai, kas veic pārskatīšanu, ir saistoša līgumslēdzējas iestādes rīcība, kuras tiesiskums tiek apstrīdēts. Ja tiesai tiktu liegtas tiesības labot un attiecīgā gadījumā atcelt līgumslēdzējas iestādes lēmumus, tas nozīmētu, ka tās aktiem, kuriem ir vienīgi administratīvs spēks, tiktu piešķirts res judicata līdzvērtīgs spēks, tādējādi pārkāpjot tiesības uz tiesību aizsardzību tiesā un Direktīvā 89/665 paredzēto garantiju sistēmu.

93.

Atteikums sniegt pieprasīto informāciju, pamatojoties uz to, ka to nevar izpaust, tomēr neliedz tiesai, kas veic pārskatīšanu, analizēt “datu, kuru izpaušana tiek pieprasīta, nozīmīgumu”.

94.

Šī analīze ļaus tai piekļūt visiem lietas materiāliem, tostarp konfidenciālai informācijai. Tiesa šajā ziņā jau ir nospriedusi, ka “par pārskatīšanu atbildīgajai iestādei ir jābūt spējīgai iegūt visu informāciju, kas nepieciešama, lai tā, pilnībā apzinoties lietas apstākļus, varētu lemt par šīs pārsūdzības pamatotību, tostarp arī konfidenciālu un ar komercnoslēpumiem saistītu informāciju”  ( 35 ).

95.

Tas, vai šādu analīzi ir iespējams veikt pēc savas ierosmes vai vienīgi pēc kādas puses lūguma, atkal būs atkarīgs no pilnvarām, kas katrai kompetentajai iestādei ir piešķirtas ar valsts tiesību aktiem pārbaudes tiesā procedūru ietvaros.

F.

Secinājumi

96.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ierosinu uz Lietuvos Aukščiausiasis Teismas (Lietuvas Augstākā tiesa) uzdoto ceturto līdz devīto jautājumu atbildēt šādi:

–

atsevišķi apstrīdēt tiesās līgumslēdzējas iestādes lēmumu neizpaust konfidenciālu informāciju, kas iekļauta konkursa procedūrā iesaistītā pretendenta piedāvājumā;

–

valsts tiesību aktos attiecīgajai personai noteikt pienākumu vispirms līgumslēdzējā iestādē iesniegt pārsūdzību par tās pieņemto lēmumu, ar kuru ir noraidīts attiecīgās personas lūgums piekļūt konfidenciālajai informācijai;

–

attiecīgajai personai celt prasību tiesās vienīgi attiecībā uz atteikumu sniegt pieprasīto informāciju.

–

ir jābūt pilnvarotai atcelt lēmumus, kurus līgumslēdzēja iestāde pieņēmusi attiecībā uz tās rīcībā nodotās konfidenciālās informācijas izpaušanu, kā arī vajadzības gadījumā uzdot to paziņot prasītājam;

–

ja valsts tiesību akti to atļauj, tā pēc savas ierosmes var izvērtēt līgumslēdzējas iestādes darbību likumību, ņemot vērā tās rīcībā nodoto konfidenciālo informāciju.