<?xml version="1.0" encoding="UTF-8"?><CONCLUSION NNC="YES" xmlns:fmx="http://opoce" xmlns:xsi="http://www.w3.org/2001/XMLSchema-instance" xsi:noNamespaceSchemaLocation="http://formex.publications.europa.eu/schema/formex-05.58-20161101.xd"><BIB.CONCLUSION><REF.CASE FILE="n.a."><NO.CASE>C-574/15</NO.CASE></REF.CASE><NO.CELEX>62015CC0574</NO.CELEX><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:553">EU:C:2017:553</NO.ECLI><NO.SEQ>0001</NO.SEQ><PAGE.FIRST.ECR>1</PAGE.FIRST.ECR><PAGE.SEQ>1</PAGE.SEQ><PAGE.LAST.ECR>32</PAGE.LAST.ECR><PAGE.TOTAL>32</PAGE.TOTAL></BIB.CONCLUSION><CURR.TITLE><PAGE.HEADER><P><HT TYPE="SC"><HT TYPE="ITALIC">M. Bobek</HT> secinājumi – Lieta C‑574/15</HT></P><P><HT TYPE="ITALIC"><HT TYPE="SC">Scialdone</HT></HT></P></PAGE.HEADER></CURR.TITLE><TITLE><TI><P><HT TYPE="UC">Ģenerāladvokāta Mihala Bobeka</HT> [<HT TYPE="ITALIC"><HT TYPE="UC">Michal Bobek</HT></HT>]</P><P><HT TYPE="UC">secinājumi</HT>,</P><P>sniegti <DATE ISO="20170713">2017. gada 13. jūlijā</DATE><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0001"><P>Oriģinālvaloda – angļu.</P></NOTE></P></TI><STI><P><HT TYPE="BOLD">Lieta C‑574/15</HT></P><P><HT TYPE="ITALIC">Mauro Scialdone</HT></P><P><HT TYPE="NORMAL">(<HT TYPE="ITALIC">Tribunale di Varese</HT> (Varēzes rajona tiesa, Itālija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)</HT></P></STI></TITLE><INTERMEDIATE><INDEX IDX.CLOSE="" SEPARATOR=" – " IDX.OPEN=""><KEYWORD>Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu</KEYWORD><KEYWORD>Pievienotās vērtības nodoklis (PVN)</KEYWORD><KEYWORD>Direktīva 2006/112</KEYWORD><KEYWORD>LES 4. panta 3. punkts</KEYWORD><KEYWORD>Lojālas sadarbības princips</KEYWORD><KEYWORD>LESD 325. pants</KEYWORD><KEYWORD>Savienības finanšu interešu aizsardzība</KEYWORD><KEYWORD>Konvencija par Eiropas Kopienu finansiālo interešu aizsardzību (<HT TYPE="ITALIC">PIF</HT> konvencija)</KEYWORD><KEYWORD>Valsts tiesību aktos paredzēti kriminālsodi, kas ir saistīti ar ienākumu gūšanas vietā ieturamā nodokļa un PVN nesamaksāšanu tiesību aktos paredzētajā termiņā</KEYWORD><KEYWORD>Ar PVN saistītiem nodarījumiem piemērojams augstāks finanšu slieksnis</KEYWORD><KEYWORD>Valsts tiesību akti, kuros ir paredzēta kriminālatbildības dzēšana, ja ir samaksāts PVN</KEYWORD><KEYWORD>Dalībvalstu pienākums noteikt efektīvus, samērīgus un atturošus sodus</KEYWORD><KEYWORD>Eiropas Savienības Pamattiesību harta</KEYWORD><KEYWORD>Hartas 49. panta 1. punkts</KEYWORD><KEYWORD>Tiesiskuma princips</KEYWORD><KEYWORD>Vieglāka soda piemērošana ar atpakaļejošu spēku</KEYWORD><KEYWORD>Tiesiskā noteiktība</KEYWORD></INDEX><TOC><TITLE><TI><P>Satura rādītājs</P></TI></TITLE><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>I.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Ievads</ITEM.CONT><ITEM.REF>3</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>II.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Tiesiskais regulējums</ITEM.CONT><ITEM.REF>3</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>A.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Savienības tiesības</ITEM.CONT><ITEM.REF>3</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>1.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Harta</ITEM.CONT><ITEM.REF>3</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.ITEM><NO.ITEM>2.</NO.ITEM><ITEM.CONT>LESD 325. pants</ITEM.CONT><ITEM.REF>4</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.ITEM><NO.ITEM>3.</NO.ITEM><ITEM.CONT><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0001" ID="QS0001"/>PIF<QUOT.END REF.START="QS0001" CODE="201D" ID="QE0001"/> konvencija</ITEM.CONT><ITEM.REF>4</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.ITEM><NO.ITEM>4.</NO.ITEM><ITEM.CONT>PVN direktīva</ITEM.CONT><ITEM.REF>4</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.ITEM><NO.ITEM>5.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Regula (EK) Nr. 2988/95</ITEM.CONT><ITEM.REF>5</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>B.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Itālijas tiesības</ITEM.CONT><ITEM.REF>5</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>III.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Faktiskie apstākļi, tiesvedība un prejudiciālie jautājumi</ITEM.CONT><ITEM.REF>6</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK><?PAGE NO="2"?><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>IV.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Vērtējums</ITEM.CONT><ITEM.REF>8</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>A.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Šajā lietā piemērojamās Savienības tiesību normas</ITEM.CONT><ITEM.REF>8</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>1.</NO.ITEM><ITEM.CONT><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0002" ID="QS0002"/>PIF<QUOT.END REF.START="QS0002" CODE="201D" ID="QE0002"/> konvencija</ITEM.CONT><ITEM.REF>8</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>a)</NO.ITEM><ITEM.CONT><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0003" ID="QS0003"/>PIF<QUOT.END REF.START="QS0003" CODE="201D" ID="QE0003"/> konvencija un PVN</ITEM.CONT><ITEM.REF>9</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.ITEM><NO.ITEM>b)</NO.ITEM><ITEM.CONT>Krāpšanas jēdziens saskaņā ar <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0004" ID="QS0004"/>PIF<QUOT.END REF.START="QS0004" CODE="201D" ID="QE0004"/> konvenciju</ITEM.CONT><ITEM.REF>11</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>2.</NO.ITEM><ITEM.CONT>LESD 325. pants</ITEM.CONT><ITEM.REF>12</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>a)</NO.ITEM><ITEM.CONT>Par to, vai ir apdraudētas Savienības finanšu intereses</ITEM.CONT><ITEM.REF>13</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.ITEM><NO.ITEM>b)</NO.ITEM><ITEM.CONT>LESD 325. panta 1. un 2. punkta piemērojamība</ITEM.CONT><ITEM.REF>14</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.ITEM><NO.ITEM>c)</NO.ITEM><ITEM.CONT>LESD 325. panta 1. punkts kopā ar LES 4. panta 3. punktu.</ITEM.CONT><ITEM.REF>15</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>3.</NO.ITEM><ITEM.CONT>PVN direktīva un lojālas sadarbības princips</ITEM.CONT><ITEM.REF>16</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>4.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Starpsecinājums</ITEM.CONT><ITEM.REF>17</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>B.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Atbilde uz prejudiciālajiem jautājumiem</ITEM.CONT><ITEM.REF>17</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>1.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Par trešā jautājuma pirmo daļu: <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0005" ID="QS0005"/>PIF<QUOT.END REF.START="QS0005" CODE="201D" ID="QE0005"/> konvencija</ITEM.CONT><ITEM.REF>17</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>2.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Par pirmo jautājumu: diferencēti sliekšņi un līdzvērtīgu sankciju noteikšanas pienākums</ITEM.CONT><ITEM.REF>18</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>a)</NO.ITEM><ITEM.CONT>Kāds ir <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0006" ID="QS0006"/>analogs<QUOT.END REF.START="QS0006" CODE="201D" ID="QE0006"/> valsts režīms?</ITEM.CONT><ITEM.REF>18</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.ITEM><NO.ITEM>b)</NO.ITEM><ITEM.CONT>Pamatota diferenciācija?</ITEM.CONT><ITEM.REF>20</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>3.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Par otro jautājumu un trešā jautājuma otro daļu: kriminālatbildības dzēšana un efektīvas un atturošas sankcijas</ITEM.CONT><ITEM.REF>21</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>a)</NO.ITEM><ITEM.CONT>Jauns iemesls kriminālatbildības dzēšanai</ITEM.CONT><ITEM.REF>21</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.ITEM><NO.ITEM>b)</NO.ITEM><ITEM.CONT><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0007" ID="QS0007"/>PIF<QUOT.END REF.START="QS0007" CODE="201D" ID="QE0007"/> konvencijā noteiktā EUR <FT TYPE="NUMBER">50000</FT> sliekšņa nozīme</ITEM.CONT><ITEM.REF>23</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.ITEM><NO.ITEM>c)</NO.ITEM><ITEM.CONT>Starpsecinājums</ITEM.CONT><ITEM.REF>24</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK></TOC.BLK></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>C.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Valsts tiesību aktu un Savienības tiesību aktu iespējamās neatbilstības ietekme</ITEM.CONT><ITEM.REF>24</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>1.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Likumības principa <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0008" ID="QS0008"/>būtība<QUOT.END REF.START="QS0008" CODE="201D" ID="QE0008"/>: atpakaļejoša spēka aizliegums</ITEM.CONT><ITEM.REF>25</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.ITEM><NO.ITEM>2.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Likumības principa plašāka izpratne: <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0009" ID="QS0009"/>lex mitior<QUOT.END REF.START="QS0009" CODE="201D" ID="QE0009"/> un tiesiskā noteiktība krimināllietās</ITEM.CONT><ITEM.REF>26</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.ITEM><NO.ITEM>3.</NO.ITEM><ITEM.CONT><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0010" ID="QS0010"/>Lex mitior<QUOT.END REF.START="QS0010" CODE="201D" ID="QE0010"/> principa un tiesiskās noteiktības saistība ar šo lietu</ITEM.CONT><ITEM.REF>29</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK></TOC.BLK></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>V.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Secinājumi</ITEM.CONT><ITEM.REF>31</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK></TOC></INTERMEDIATE><?PAGE NO="3"?><CONTENTS.CONCLUSION><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">I.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Ievads</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0001"><NO.P>1.</NO.P><TXT>Itālijā pareizi deklarētā PVN nesamaksāšana likumā noteiktajā termiņā ir krimināli sodāma. Tāpēc <HT TYPE="ITALIC">Mauro Scialdone</HT> kā tāda uzņēmuma vienīgais direktors, kurš noteiktajā termiņā nemaksāja nodokli, tika apsūdzēts par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0002"><NO.P>2.</NO.P><TXT>Kriminālprocesa laikā pret <HT TYPE="ITALIC">M. Scialdone</HT> tika grozīti piemērojamie valsts tiesību akti. Pirmkārt, ar šiem grozījumiem tika ievērojami paaugstināts slieksnis, virs kura PVN nesamaksāšana ir uzskatāma par noziedzīgu nodarījumu. Ar tiem arī tika noteikti atšķirīgi sliekšņi attiecībā uz PVN un ienākumu gūšanas vietā ieturamo nodokli. Otrkārt, ar tiem tika pievienots jauns iemesls kriminālatbildības dzēšanai, ja pirms paziņojuma par tiesvedības uzsākšanu pirmās instances tiesā nodokļa parāds, tostarp administratīvais sods un procenti, ir pilnībā samaksāts.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0003"><NO.P>3.</NO.P><TXT>Pēc jauno grozījumu stāšanās spēkā <HT TYPE="ITALIC">M. Scialdone</HT> rīcība vairs nebūtu sodāma, pamatojoties uz principu par vieglāka kriminālsoda piemērošanu ar atpakaļejošu spēku. Viņa laikā nemaksātā PVN summa ir mazāka par jauno slieksni. Tomēr iesniedzējtiesai ir šaubas par to, vai šis grozījums ir saderīgs ar LES 4. panta 3. punktu, LESD 325. pantu, PVN direktīvu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0002"><P>Padomes <DATE ISO="20061128">2006. gada 28. novembra</DATE> Direktīva 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="347" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2006">OV 2006, L 347, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>) (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0011" ID="QS0011"/>PVN direktīva<QUOT.END REF.START="QS0011" CODE="201D" ID="QE0011"/>).</P></NOTE> un Konvenciju par Eiropas Kopienu finansiālo interešu aizsardzību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0003"><P>Konvencija, kas izstrādāta, pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienību K3. pantu (<REF.DOC.OJ COLL="C" NO.OJ="316" PAGE.FIRST="49" DATE.PUB="1995">OV 1995, C 316, 49. lpp.</REF.DOC.OJ>) (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0012" ID="QS0012"/><HT TYPE="ITALIC">PIF</HT> konvencija<QUOT.END REF.START="QS0012" CODE="201D" ID="QE0012"/>).</P></NOTE>. Vai jauno sankciju režīmā par PVN nesamaksāšanu ir ievērots pienākums noteikt sankcijas par Savienības tiesību aktu pārkāpumiem analoģiski sankcijām, kas par līdzīgiem pārkāpumiem ir noteiktas valsts tiesību aktos? Vai tas ir saderīgs ar dalībvalstu pienākumu piemērot atturošas un efektīvas sankcijas? Šie ir galvenie jautājumi, uz ko Tiesa ir lūgta atbildēt šajā lietā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0004"><NO.P>4.</NO.P><TXT>Tomēr papildus tam iesniedzējtiesa arī ierosināja, ka, ja attiecīgais grozījums būtu jāatzīst par nesaderīgu ar Savienības tiesībām, tad šis grozījums nebūtu jāpiemēro. Tā sekas varētu būt turpmāka <HT TYPE="ITALIC">M. Scialdone</HT> kriminālvajāšana. Tādēļ izskatāmajā lietā ir izvirzīti būtiski jautājumi, kas attiecas uz likumības un tiesiskās noteiktības principiem, it īpaši Eiropas Savienības Pamattiesību Hartas (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0013" ID="QS0013"/>Harta<QUOT.END REF.START="QS0013" CODE="201D" ID="QE0013"/>) 49. panta 1. punktā nostiprināto vieglāka soda piemērošanu ar atpakaļejošu spēku.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">II.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Tiesiskais regulējums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">A.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Savienības tiesības</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">1.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Harta</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0005"><NO.P>5.</NO.P><TXT>Hartas 49. pantā ir minēti noziedzīgu nodarījumu un sodu likumības un samērīguma principi. Tā pirmais punkts ir formulēts šādi: <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0014" ID="QS0014"/>Nevienu nevar atzīt par vainīgu nodarījumā, kas ir darbība vai bezdarbība un ko tā izdarīšanas brīdī saskaņā ar attiecīgās valsts tiesībām vai starptautiskajām tiesībām neuzskata par noziedzīgu nodarījumu. Tāpat nevar piemērot bargāku sodu par to, kas bijis spēkā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas brīdī. Ja pēc noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas tiesību aktos ir paredzēts vieglāks sods, piemēro šo sodu.<QUOT.END REF.START="QS0014" CODE="201D" ID="QE0014"/></TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="4"?><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">2.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">LESD 325. pants</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0006"><NO.P>6.</NO.P><TXT>Saskaņā ar LESD 325. panta 1. punktu <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0015" ID="QS0015"/>Savienība un dalībvalstis apkaro krāpšanu un citādu nelikumīgu rīcību, kas apdraud Savienības finanšu intereses, saskaņā ar šo pantu veicot pasākumus, kuriem jāattur no šādas rīcības, kā arī jānodrošina efektīva aizsardzība dalībvalstīs, kā arī Savienības iestādēs un struktūrās<QUOT.END REF.START="QS0015" CODE="201D" ID="QE0015"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0007"><NO.P>7.</NO.P><TXT>LESD 325. panta 2. punktā ir paredzēts: <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0016" ID="QS0016"/>Lai novērstu krāpšanu, kas apdraud Savienības finanšu intereses, dalībvalstis veic tādus pašus pasākumus, kādus tās veic, lai novērstu krāpšanu, kas apdraud viņu pašu finanšu intereses.<QUOT.END REF.START="QS0016" CODE="201D" ID="QE0016"/></TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">3.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC"><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0017" ID="QS0017"/>PIF<QUOT.END REF.START="QS0017" CODE="201D" ID="QE0017"/> konvencija</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0008"><NO.P>8.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">PIF</HT> konvencijas 1. pantā ir paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="001.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0018" ID="QS0018"/>1.</NO.PARAG><ALINEA><P>Šajā konvencijā krāpšana, kas ietekmē Eiropas Kopienu finansiālās intereses:</P><P>[..]</P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT>attiecībā uz ieņēmumiem, ir jebkāda darbība vai bezdarbība ar iepriekšēju nodomu, kura ir saistīta ar:</TXT><P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P>viltotu, kļūdainu vai nepilnīgu pārskatu vai dokumentu lietošanu vai uzrādīšanu, kuru rezultāts ir Eiropas Kopienu vispārīgā budžeta vai Eiropas Kopienu pārvaldīto vai Eiropas Kopienu interesēs pārvaldīto budžetu līdzekļu nelikumīga samazināšana,</P></ITEM><ITEM><P>informācijas noklusēšana, pārkāpjot konkrētas saistības, ar tādu pašu rezultātu,</P></ITEM><ITEM><P>likumīgi iegūta labuma nepareiza izlietošana ar tādu pašu rezultātu.</P></ITEM></LIST></P></NP></ITEM></LIST></ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="001.002"><NO.PARAG>2.</NO.PARAG><ALINEA>Saskaņā ar 2. panta 2. punktu katra dalībvalsts veic vajadzīgos un pienācīgus pasākumus, lai transponētu 1. punktu savās krimināltiesībās tādā veidā, ka tajā norādītā darbība uzskatāma par noziedzīgu nodarījumu.</ALINEA></PARAG><P>[..]</P><PARAG IDENTIFIER="001.004"><NO.PARAG>4.</NO.PARAG><ALINEA>Darbības vai bezdarbības iepriekšējā nodoma raksturu, kā norādīts 1. un 3. punktā, var izsecināt no objektīviem, faktiskiem apstākļiem.<QUOT.END REF.START="QS0018" CODE="201D" ID="QE0018"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0009"><NO.P>9.</NO.P><TXT>Saskaņā ar <HT TYPE="ITALIC">PIF</HT> konvencijas 2. panta 1. punktu <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0019" ID="QS0019"/>katra dalībvalsts veic nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka 1. pantā norādītā darbība un līdzdalība 1. panta 1. punktā minētajā darbībā, kūdīšana uz to vai tās mēģinājums ir sodāma ar iedarbīgiem, ar nodarījumu samērīgiem un no tālākiem noziegumiem atturošiem kriminālsodiem, ieskaitot, vismaz liela apjoma krāpšanas gadījumā, sodus ar brīvības atņemšanu, kas var būt par cēloni noziedznieku izdošanai, ar liela apjoma krāpšanu saprotot krāpšanu, kas ir saistīta ar katrā dalībvalstī nosakāmo minimālo apmēru. Šo minimālo apmēru nevar noteikt lielāku par [EUR] <FT TYPE="NUMBER">50000</FT><QUOT.END REF.START="QS0019" CODE="201D" ID="QE0019"/>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">4.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">PVN direktīva</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0010"><NO.P>10.</NO.P><TXT>Saskaņā ar PVN direktīvas 206. pantu <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0020" ID="QS0020"/>visi nodokļa maksātāji, kas atbildīgi par PVN nomaksu, iesniedzot PVN deklarācijas, kā paredzēts 250. pantā, samaksā PVN neto summu. Tomēr dalībvalstis var noteikt citu šīs summas maksāšanas datumu vai pieprasīt starpmaksājumu<QUOT.END REF.START="QS0020" CODE="201D" ID="QE0020"/>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="5"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0011"><NO.P>11.</NO.P><TXT>PVN konvencijas 250. panta 1. punktā ir paredzēts, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0021" ID="QS0021"/>katrs nodokļa maksātājs iesniedz PVN deklarāciju, norādot visu informāciju, kas vajadzīga, lai aprēķinātu iekasējamā nodokļa summu un atskaitāmo summu, tostarp – ciktāl tas nepieciešams aprēķina bāzes noteikšanai – to darījumu kopējo vērtību, uz ko attiecas minētais nodoklis un atskaitīšana, kā arī jebkuru no nodokļa atbrīvoto darījumu vērtību<QUOT.END REF.START="QS0021" CODE="201D" ID="QE0021"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0012"><NO.P>12.</NO.P><TXT>Saskaņā ar PVN konvencijas 273. pantu <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0022" ID="QS0022"/>dalībvalstis var uzlikt citus pienākumus, ko tās uzskata par vajadzīgiem, lai pareizi iekasētu PVN un novērstu krāpšanu [nodokļu nemaksāšanu], saskaņā ar prasību par vienādu režīmu iekšzemes darījumiem un darījumiem starp dalībvalstīm, ko veic nodokļa maksātāji, ar noteikumu, ka šādi pienākumi tirdzniecībā starp dalībvalstīm nerada formalitātes, šķērsojot robežas [..]<QUOT.END REF.START="QS0022" CODE="201D" ID="QE0022"/>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">5.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Regula (EK) Nr. 2988/95</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0013"><NO.P>13.</NO.P><TXT>Saskaņā ar Regulas (EK, Euratom) Nr. 2988/95 par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību 1. panta 2. punktu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0004"><P>Padomes <DATE ISO="19951218">1995. gada 18. decembra</DATE> Regula (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="312" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="1995">OV 1995, L 312, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>) (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0023" ID="QS0023"/>Regula Nr. 2988/95<QUOT.END REF.START="QS0023" CODE="201D" ID="QE0023"/>).</P></NOTE> <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0024" ID="QS0024"/><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0025" ID="QS0025"/>pārkāpums<QUOT.END REF.START="QS0025" CODE="201D" ID="QE0025"/> nozīmē Kopienas tiesību normas pārkāpumu, ko rada kāda saimnieciskās darbības subjekta rīcība vai nolaidība, kas kaitē vai varētu kaitēt Kopienu budžetam vai to pārvaldītiem budžetiem: mazinot vai zaudējot ienākumus no Kopienu vārdā tieši izveidotajiem pašu resursiem vai veicot nepamatotus izdevumus<QUOT.END REF.START="QS0024" CODE="201D" ID="QE0024"/>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">B.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Itālijas tiesības</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0014"><NO.P>14.</NO.P><TXT>Leģislatīvā dekrēta 74/2000<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0005"><P><HT TYPE="ITALIC">Decreto Legislativo <DATE ISO="20000310">10 marzo 2000</DATE>, n. 74, Nuova disciplina dei reati in materia di imposte sui redditi e sul valore aggiunto, a norma dell’art. 9 della legge <DATE ISO="19990625">25 giugno 1999</DATE>, n. 205</HT> (<DATE ISO="20000310">2000. gada 10. marta</DATE> Leģislatīvais dekrēts Nr. 75 Jauni noteikumi par noziedzīgiem nodarījumiem ienākuma nodokļa un PVN jomā saskaņā ar <DATE ISO="19990625">1999. gada 25. jūnija</DATE> Likuma Nr. 205 9. pantu) (<DATE ISO="20000331">2000. gada 31. marta</DATE> <HT TYPE="ITALIC">GURI</HT> Nr. 76) (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0026" ID="QS0026"/>Leģislatīvais dekrēts 74/2000<QUOT.END REF.START="QS0026" CODE="201D" ID="QE0026"/>).</P></NOTE> 10.<HT TYPE="ITALIC">bis</HT> un 10.<HT TYPE="ITALIC">ter</HT> pantā šīs lietas faktisko apstākļu norises laikā un līdz <DATE ISO="20151021">2015. gada 21. oktobrim</DATE> bija noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ARTICLE IDENTIFIER="010A"><TI.ART><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0027" ID="QS0027"/>10.bis pants</TI.ART><ALINEA>Ikvienam, kurš nodokļu maksātāja starpnieka ikgadējās deklarācijas iesniegšanai paredzētajā termiņā nesamaksā ienākumu gūšanas vietā ieturamo nodokli, kas izriet no apstiprinājuma, kurš izdots nodokļa maksātājiem, attiecībā uz kuriem ienākumu gūšanas vietā tiek ieturēts nodoklis, tiek piespriesta brīvības atņemšana uz laiku no sešiem mēnešiem līdz diviem gadiem, ja minētā summa pārsniedz EUR <FT TYPE="NUMBER">50000</FT> attiecībā uz katru taksācijas periodu.</ALINEA></ARTICLE><ARTICLE IDENTIFIER="010B"><TI.ART>10.ter pants</TI.ART><ALINEA>10.<HT TYPE="ITALIC">bis</HT> pantā paredzēto noteikumu tajā paredzētajās robežās piemēro arī ikvienam, kurš iemaksai par nākamo taksācijas periodu noteiktajā termiņā nesamaksā pievienotās vērtības nodokli, kas jāmaksā uz gada deklarācijas pamata.<QUOT.END REF.START="QS0027" CODE="201D" ID="QE0027"/></ALINEA></ARTICLE></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0015"><NO.P>15.</NO.P><TXT>Leģislatīvā dekrēta 74/2000 13. panta 1. punktā bija paredzēts samazināt sodus, klasificējot sodu mīkstinošu apstākli, samazinot sodu līdz vienai trešdaļai no tā apmēra un nepiemērojot papildu sodus, ja pirms paziņojuma par tiesvedības uzsākšanu pirmās instances tiesā nodokļa parādi, tostarp administratīvie sodi, ir dzēsti, tos samaksājot.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="6"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0016"><NO.P>16.</NO.P><TXT>Attiecīgi ar Leģislatīvā dekrēta 158/2015<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0006"><P><HT TYPE="ITALIC">Decreto Legislativo <DATE ISO="20150924">24 settembre 2015</DATE>, n. 158, Revisione del sistema sanzionatorio, in attuazione dell’articolo 8, comma 1, della legge <DATE ISO="20140311">11 marzo 2014</DATE>, n. 23</HT> (<DATE ISO="20150924">2015. gada 24. septembra</DATE> Leģislatīvais dekrēts Nr. 158 Sankciju sistēmas pārskatīšana, ar ko tiek īstenots <DATE ISO="20140311">2014. gada 11. marta</DATE> Likuma Nr. 23 8. panta 1. punkts) (<DATE ISO="20151007">2015. gada 7. oktobra</DATE> <HT TYPE="ITALIC">GURI</HT> Nr. 233 – kārtējais pielikums Nr. 55) (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0028" ID="QS0028"/>Leģislatīvais dekrēts 158/2015<QUOT.END REF.START="QS0028" CODE="201D" ID="QE0028"/>).</P></NOTE> 7. un 8. pantu ieviesto grozījumu rezultātā Leģislatīvā dekrēta 74/2000 10.<HT TYPE="ITALIC">bis</HT> un 10.<HT TYPE="ITALIC">ter</HT> pantiem ir šāda redakcija (no <DATE ISO="20151022">2015. gada 22. oktobra</DATE>):</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ARTICLE IDENTIFIER="010A"><TI.ART><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0029" ID="QS0029"/>10.bis pants</TI.ART><ALINEA>Ikvienam, kurš nodokļa maksātāja starpnieka ikgadējās deklarācijas iesniegšanai paredzētajā termiņā nesamaksā ienākumu gūšanas vietā ieturamo nodokli, kas jāmaksā uz šīs deklarācijas pamata vai kas izriet no apstiprinājuma, kurš izdots nodokļa maksātājiem, attiecībā uz kuriem ienākumu gūšanas vietā tiek ieturēts nodoklis, tiek piespriesta brīvības atņemšana uz laiku no sešiem mēnešiem līdz diviem gadiem, ja minētā summa pārsniedz EUR <FT TYPE="NUMBER">150000</FT> attiecībā uz katru taksācijas periodu.</ALINEA><ALINEA>10.<HT TYPE="ITALIC">ter</HT> pants</ALINEA><ALINEA>Ikvienam, kurš iemaksai par nākamo taksācijas periodu noteiktajā termiņā nesamaksā pievienotās vērtības nodokli, kas jāmaksā uz gada deklarācijas pamata, tiek piespriesta brīvības atņemšana uz laiku no sešiem mēnešiem līdz diviem gadiem, ja minētā summu pārsniedz EUR <FT TYPE="NUMBER">250000</FT> attiecībā uz katru taksācijas periodu.<QUOT.END REF.START="QS0029" CODE="201D" ID="QE0029"/></ALINEA></ARTICLE></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0017"><NO.P>17.</NO.P><TXT>Ar Leģislatīvo dekrētu 158/2015 tika grozīts arī Leģislatīvā dekrēta 74/2000 13. panta 1. punkts. Ar to ir pievienots jauns iemesls kriminālatbildības dzēšanai. Tas ir formulēts šādi: <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0030" ID="QS0030"/>Noziedzīgie nodarījumi, kas minēti 10.<HT TYPE="ITALIC">bis</HT>, 10.<HT TYPE="ITALIC">ter</HT> pantā un 10.<HT TYPE="ITALIC">quater</HT> panta 1. punktā, nav sodāmi, ja pirms paziņojuma par tiesvedības uzsākšanu pirmās instances tiesā nodokļa parādi, tostarp administratīvais sods un procenti, ir dzēsti, pilnībā samaksājot pienācīgās summas [..].<QUOT.END REF.START="QS0030" CODE="201D" ID="QE0030"/></TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0018"><NO.P>18.</NO.P><TXT>Visbeidzot atsevišķā tiesību normā ir reglamentēti administratīvie sodi nodokļu jomā. Leģislatīvā dekrēta Nr. 471/1997 13. panta 1. punktā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0007"><P><HT TYPE="ITALIC">Decreto Legislativo <DATE ISO="19971218">18 dicembre 1997</DATE>, n. 471, Riforma delle sanzioni tributarie non penali in materia di imposte dirette, di imposta sul valore aggiunto e di riscossione dei tributi, a norma dell’articolo 3, comma 133, lettera q), della legge <DATE ISO="19961223">23 dicembre 1996</DATE>, n. 662</HT> (<DATE ISO="19971218">1997. gada 18. decembra</DATE> Leģislatīvais dekrēts par nodokļu sodu, kas nav kriminālsodi, reformu tiešo nodokļu, pievienotās vērtības nodokļa un nodokļu iekasēšanas jomā saskaņā ar <DATE ISO="19961223">1996. gada 23. decembra</DATE> Likuma Nr. 662 3. panta 113.q) punktu) (<DATE ISO="19980108">1998. gada 8. janvāra</DATE> <HT TYPE="ITALIC">GURI</HT> Nr. 5 – kārtējais pielikums Nr. 4).</P></NOTE> ir paredzēts, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0031" ID="QS0031"/>ikvienam, kas pilnībā vai daļēji noteiktajā termiņā neveic avansa, periodiskus, izlīdzinošus vai nodokļa starpības maksājumus, kuri izriet no nodokļu deklarācijas, pēc periodisko un avansa maksājumu summu atskaitīšanas šajā gadījumā, pat ja tās nav samaksātas, ir piemērojams administratīvs sods 30 % apmērā par katru nesamaksāto summu arī tad, ja pēc ikgadējās deklarācijas pārbaudē konstatēto būtisko vai aprēķina kļūdu koriģēšanas izrādās, ka maksājamā nodokļa summa ir lielāka, vai arī ja atskaitāmā nodokļu pārmaksa ir mazāka. [..]<QUOT.END REF.START="QS0031" CODE="201D" ID="QE0031"/></TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">III.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Faktiskie apstākļi, tiesvedība un prejudiciālie jautājumi</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0019"><NO.P>19.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Agenzia delle Entrate</HT> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0032" ID="QS0032"/>Ieņēmumu dienests<QUOT.END REF.START="QS0032" CODE="201D" ID="QE0032"/>) veica pārbaudi sabiedrībā <HT TYPE="ITALIC">Siderlaghi Srl</HT>. Sabiedrība bija pienācīgi deklarējusi PVN par 2012. finanšu gadu. Kopējā maksājamā PVN summa bija EUR <FT TYPE="NUMBER">175272</FT>. Saskaņā ar valsts tiesību aktiem šī summa bija jāmaksā termiņa beigās, kas noteikts maksājumiem attiecībā uz nākamo taksācijas periodu, tas ir, <DATE ISO="20131227">2013. gada 27. decembrī</DATE>. Pārbaudes laikā atklājās, ka <HT TYPE="ITALIC">Siderlaghi Srl</HT> šajā termiņā nebija samaksājusi maksājamo PVN.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0020"><NO.P>20.</NO.P><TXT>Ieņēmumu dienests paziņoja par parādu <HT TYPE="ITALIC">Siderlaghi Srl</HT>. Šī sabiedrība izvēlējās maksāt nodokli pa daļām. Saskaņā ar valsts tiesību aktiem tas nozīmēja, ka piemērojamā administratīvā soda apmēru varētu samazināt par divām trešdaļām.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="7"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0021"><NO.P>21.</NO.P><TXT>Tā kā <HT TYPE="ITALIC">M. Scialdone</HT> ir sabiedrības <HT TYPE="ITALIC">Siderlaghi Srl</HT> vienīgais direktors, pret viņu kā uzņēmuma likumisko pārstāvi prokurors uzsāka kriminālprocesu par PVN nesamaksāšanu noteiktajā termiņā. Prokuratūra izvirzīja apsūdzību <HT TYPE="ITALIC">M. Scialdone</HT> par Leģislatīvā dekrēta 74/2000 10.<HT TYPE="ITALIC">ter</HT> pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu. Tā lūdza <HT TYPE="ITALIC">Tribunale di Varese</HT> (Varēzes rajona tiesa, Itālija) (iesniedzējtiesa) izdot viņam rīkojumu par sodu, liekot samaksāt krimināltiesiska rakstura naudas sodu EUR <FT TYPE="NUMBER">22500</FT> apmērā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0022"><NO.P>22.</NO.P><TXT>Pēc kriminālprocesa uzsākšanas pret <HT TYPE="ITALIC">M. Scialdone</HT> ar Leģislatīvo dekrētu 158/2015 tika grozīts Leģislatīvā dekrēta 74/2000 10.<HT TYPE="ITALIC">bis</HT> un 10.<HT TYPE="ITALIC">ter</HT> pants un ieviests arī jauns iemesls kriminālatbildības dzēšanai, iekļaujot to Leģislatīvā dekrēta 74/2000 13. pantā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0023"><NO.P>23.</NO.P><TXT>Šo grozījumu sekas ir tādas, ka, pirmkārt, ir paaugstināti sliekšņi robežvērtībai, kad nodokļa nesamaksāšana ir noziedzīgs nodarījums. Sākotnējais slieksnis, kas bija noteikts EUR <FT TYPE="NUMBER">50000</FT> apmērā par nodarījumiem, kuri ir saistīti ar ienākumu gūšanas vietā ieturamā nodokļa un PVN nesamaksāšanu (jāatzīmē, ka tas pats slieksnis bija piemērojams abu veidu nodokļiem), tika paaugstināts līdz EUR <FT TYPE="NUMBER">150000</FT> ienākumu gūšanas vietā ieturamajam nodoklim un EUR <FT TYPE="NUMBER">250000</FT> – PVN. Otrkārt, nodarījums vairs nav sodāms, ja nodokļu parāds, ieskaitot administratīvos sodus un procentus, ir samaksāts, pirms ir paziņots par tiesvedības uzsākšanu pirmajā instancē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0024"><NO.P>24.</NO.P><TXT>Valsts tiesa paskaidro, ka šajā gadījumā apsūdzētais tiek apsūdzēts par PVN nesamaksāšanu EUR <FT TYPE="NUMBER">175272</FT> apmērā. Ar Leģislatīvo dekrētu 158/2015 ieviesto grozījumu rezultātā viņa rīcībai vairs nav krimināla rakstura, jo šī summa ir mazāka par jauno minimālo slieksni EUR <FT TYPE="NUMBER">250000</FT> apmērā. Būtu jāpiemēro jaunākā tiesību norma kā labvēlīgāka pārkāpējam. Tomēr, ja jaunie noteikumi tiktu atzīti par neatbilstošiem Savienības tiesībām, šie noteikumi nebūtu jāpiemēro. Tādējādi apsūdzētā rīcības rezultātā tomēr varētu būt notiesājošs spriedums.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0025"><NO.P>25.</NO.P><TXT>Attiecībā uz jaunu iemeslu kriminālatbildības dzēšanai valsts tiesa paskaidro, ka tādēļ, ka <HT TYPE="ITALIC">Siderlaghi Srl</HT> izvēlējās maksāt parādu pa daļām, ir iespējams, ka samaksa tiks veikta, pirms tiesā tiek sākta lietas izskatīšana. Tādējādi prokurora iesniegtais lūgums izdot rīkojumu par sodu būtu jānoraida. Tomēr, ja jaunais iemesls kriminālatbildības dzēšanai tiktu uzskatīts par neatbilstošu Savienības tiesībām, valsts tiesa varētu lemt par apsūdzētā kriminālatbildību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0026"><NO.P>26.</NO.P><TXT>Turklāt, ja Savienības tiesību akti būtu jāinterpretē tādā veidā, kā to ierosina iesniedzējtiesa, dalībvalstīm būtu pienākums PVN nesamaksāšanu par summu, kas ir vismaz EUR <FT TYPE="NUMBER">50000</FT> un lielāka, sodīt ar brīvības atņemšanu. Iesniedzējtiesa uzskata, ka tas nozīmētu, ka pārkāpums šajā lietā būtu jāuzskata par īpaši smagu. Tādējādi prokurora pieprasīto sodu valsts tiesnesis varētu noraidīt, jo ierosinātā sankcija, kas ir saistoša valsts tiesnesim, izslēdz brīvības atņemšanu. Valsts tiesa uzskata, ka šis izņēmums ievērojami samazina sankcijas efektivitāti.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0027"><NO.P>27.</NO.P><TXT>Šādos faktiskajos un tiesiskajos apstākļos <HT TYPE="ITALIC">Tribunale di Varese</HT> (Varēzes rajona tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdeva šādus prejudiciālus jautājumus:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><LIST TYPE="OTHER"><ITEM><NP><NO.P><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0033" ID="QS0033"/>1)</NO.P><TXT>Vai Eiropas Savienības tiesības, it īpaši LES 4. panta 3. punkts, lasot to kopā ar LESD 325. pantu un Direktīvu 2006/112/EK, kas dalībvalstīm nosaka pienākumu pielīdzināt sodu politiku, var tikt interpretētas tādējādi, ka tās liedz pieņemt valsts tiesību normu, kurā paredzēts, ka PVN nesamaksāšana var būt par pamatu kriminālvajāšanai, ja tiek pārsniegts slieksnis naudas soda uzlikšanai, kas ir augstāks par slieksni, kurš ir noteikts saistībā ar ienākuma nodokļa nesamaksāšanu?</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>2)</NO.P><TXT>Vai Eiropas Savienības tiesības, it īpaši LES 4. panta 3. punkts, lasot to kopā ar LESD 325. pantu un Direktīvu 2006/112, kas nosaka dalībvalstīm pienākumu paredzēt efektīvus, atturošus un samērīgus sodus Eiropas Savienības finanšu interešu aizsardzībai, var tikt interpretētas tādējādi, ka tās liedz pieņemt tādu valsts tiesību normu, kas izslēdz iespēju sodīt apsūdzēto personu (vai tas būtu direktors, juridiskais pārstāvis, persona, kas deleģēta veikt ar nodokļiem saistītas funkcijas, vai<?PAGE NO="8"?> pārkāpuma līdzizdarītājs), ja vienība, kurai ir juridiskas personas statuss un kurā ietilpst iepriekš minētā persona, ir novēloti nomaksājusi nodokli un administratīvos sodus saistībā ar PVN, lai gan nodokļu pārbaude jau ir notikusi un ir jau sākts kriminālprocess, lieta ir nodota tiesai, tiesas procesā ir konstatēta procesuālā sacīkstes procesa uzsākšana [starp pusēm], un iekams nav paziņots par debašu sākšanu, sistēmā, kurā iepriekš minētajam direktoram, juridiskajam pārstāvim vai to deleģētai personai un pārkāpuma līdzizdarītājam netiek uzlikts neviens cits sods, pat ne administratīvs sods?</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>3)</NO.P><TXT>Vai <HT TYPE="ITALIC">PIF</HT> konvencijas 1. pantā reglamentētā krāpnieciskā pārkāpuma jēdziens ir jāinterpretē tādējādi, ka ir jāuzskata, ka tajā ir iekļauts arī PVN nesamaksāšanas un daļējas vai novēlotas samaksas gadījums, un līdz ar to, vai iepriekš minētās konvencijas 2. pants nosaka dalībvalstij pienākumu uzlikt ar brīvības atņemšanu saistītu sodu par PVN nesamaksāšanu un daļēju vai novēlotu samaksu, ja attiecīgās summas pārsniedz EUR <FT TYPE="NUMBER">50000</FT>?</TXT><P>Ja atbilde ir noliedzoša, ir jānoskaidro, vai LESD 325. pantā ietvertais noteikums, kas nosaka dalībvalstīm pienākumu uzlikt atturošus, samērīgus un efektīvus sodus, arī krimināltiesiskus sodus, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā no krimināltiesiskās un administratīvās atbildības tiek atbrīvoti juridisko personu direktori un juridiskie pārstāvji vai viņu deleģētās personas funkcijas izpildei un pārkāpuma līdzizdarītāji par PVN nesamaksāšanu un daļēju vai novēlotu samaksu, ja attiecīgās summas atbilst trīskāršam vai pieckāršam minimālajam slieksnim, kas ir noteikts krāpšanas gadījumā un kas atbilst EUR <FT TYPE="NUMBER">50000</FT>?<QUOT.END REF.START="QS0033" CODE="201D" ID="QE0033"/></P></NP></ITEM></LIST></QUOT.S></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0028"><NO.P>28.</NO.P><TXT>Vācijas, Itālijas, Nīderlandes un Austrijas valdības, kā arī Eiropas Komisija ir iesniegušas rakstiskus apsvērumus. Visas minētās ieinteresētās personas, izņemot Austrijas valdību, sniedza mutvārdu paskaidrojumus tiesas sēdē, kas notika <DATE ISO="20170321">2017. gada 21. martā</DATE>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">IV.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Vērtējums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0029"><NO.P>29.</NO.P><TXT>Ar trim uzdotajiem jautājumiem iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai grozījumi, kas veikti ar Leģislatīvo dekrētu 158/2015 par deklarētā PVN nesamaksāšanu, atbilst Savienības tiesību aktiem. Iesniedzējtiesa ir uzdevusi jautājumus par LES 4. panta 3. punktu, LESD 325. pantu, <HT TYPE="ITALIC">PIF</HT> konvenciju un PVN direktīvu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0030"><NO.P>30.</NO.P><TXT>Tiesību aktu konteksts šajā lietā patiešām ir nedaudz sarežģīts. Tāpēc vispirms analizēšu, kādu konkrētu Savienības tiesību aktu normas, uz ko atsaucas iesniedzējtiesa, ir piemērojamas šai lietai (A), pirms piedāvāt atbildes uz trim iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem (B). Nobeigumā vispirms pakavēšos pie iespējamām sekām, kādas nesaderībai ar Savienības tiesību aktiem varētu (vai drīzāk nevajadzētu) būt pamatlietā (C).</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">A.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Šajā lietā piemērojamās Savienības tiesību normas</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">1.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC"><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0034" ID="QS0034"/>PIF<QUOT.END REF.START="QS0034" CODE="201D" ID="QE0034"/> konvencija</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0031"><NO.P>31.</NO.P><TXT>Visas ieinteresētās personas, kas iesniegušas apsvērumus Tiesā, piekrīt, ka <HT TYPE="ITALIC">PIF</HT> konvencija nav piemērojama šai lietā. Tomēr atšķiras apsvērumi, kā tās izdarījušas minēto secinājumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0032"><NO.P>32.</NO.P><TXT>Nīderlandes valdība apgalvo, ka <HT TYPE="ITALIC">PIF</HT> konvencija nav piemērojama PVN. Citas ieinteresētās personas, kuras iesniedza apsvērumus (kā arī Nīderlandes valdība ar pakārtotu argumentu), apgalvo, ka nodarījums, kas saistīts ar šajā lietā izskatāmo PVN nemaksāšanu, nav ietverts jēdzienā <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0035" ID="QS0035"/>krāpšana<QUOT.END REF.START="QS0035" CODE="201D" ID="QE0035"/> saskaņā ar <HT TYPE="ITALIC">PIF</HT> konvenciju.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="9"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0033"><NO.P>33.</NO.P><TXT>Tādējādi tiek izvirzīti divi dažādi argumenti. Ar pirmo vispārīgi tiek noliegta <HT TYPE="ITALIC">PIF</HT> konvencijas piemērojamība PVN pati par sevi. Ar otro argumentu ir apgalvots, ka, lai gan uz PVN varbūt varētu attiekties <HT TYPE="ITALIC">PIF</HT> konvencija, tā neattiecas uz šajā lietā aplūkoto konkrēto rīcību. Aplūkošu šos divus argumentus pēc kārtas.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">a)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC"><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0036" ID="QS0036"/>PIF<QUOT.END REF.START="QS0036" CODE="201D" ID="QE0036"/> konvencija un PVN</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0034"><NO.P>34.</NO.P><TXT>Spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Taricco</HT> Tiesa norādīja, ka ar <HT TYPE="ITALIC">PIF</HT> konvencijas 1. pantā definēto jēdzienu <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0037" ID="QS0037"/>krāpšana<QUOT.END REF.START="QS0037" CODE="201D" ID="QE0037"/> <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0038" ID="QS0038"/>ir aptverti ieņēmumi, kuri iegūti, piemērojot vienotu likmi saskaņotajai PVN aprēķina bāzei, kas noteikta saskaņā ar Savienības noteikumiem<QUOT.END REF.START="QS0038" CODE="201D" ID="QE0038"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0008"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150908">2015. gada 8. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Taricco</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑105/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:555">EU:C:2015:555</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0041">41.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0035"><NO.P>35.</NO.P><TXT>Šajā lietā Nīderlandes valdība ir aicinājusi Tiesu pārskatīt šo secinājumu. Tā uzskata, ka PVN nav daļa no <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0039" ID="QS0039"/>ieņēmumu<QUOT.END REF.START="QS0039" CODE="201D" ID="QE0039"/> jēdziena <HT TYPE="ITALIC">PIF</HT> konvencijas izpratnē. Kā norāda Nīderlandes valdība, dalībvalstis kā <HT TYPE="ITALIC">PIF</HT> konvencijas līgumslēdzējas puses saskaņā ar Vīnes Konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0009"><P>Noslēgta <DATE ISO="19690523">1969. gada 23. maijā</DATE>, ANO Līgumu krājums, 1155. sējums, 331. lpp. Nīderlandes valdība apgalvo, ka līgums tiek interpretēts godprātīgi saskaņā ar parasto nozīmi, kas piešķirama līguma noteikumiem to kontekstā, ņemot vērā tā priekšmetu un mērķi; šajā kontekstā ņem vērā arī tostarp jebkuru vienošanos starp dalībniekiem attiecībā uz tā noteikumu piemērošanu (Vīnes konvencijas 31. panta 1. punkts un 3. punkta a) apakšpunkts). Tā citē arī Vīnes konvencijas 31. panta 4. punktu, saskaņā ar kuru noteikumam tiek piešķirta īpaša nozīme gadījumā, ja ir noteikts, ka dalībniekiem bijis tāds nodoms.</P></NOTE> 31. pantu paskaidrojošajā ziņojumā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0010"><P>Paskaidrojošais ziņojums par Konvenciju par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību (Teksts, kuru apstiprinājusi Padome <DATE ISO="19970526">1997. gada 26. maijā</DATE>) (<REF.DOC.OJ COLL="C" NO.OJ="191" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="1997">OV 1997, C 191, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE> paredzēja <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0040" ID="QS0040"/>ieņēmumu<QUOT.END REF.START="QS0040" CODE="201D" ID="QE0040"/> jēdziena piemērošanas jomas autentisku interpretāciju. Šajā ziņojumā PVN nepārprotami ir izslēgts no <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0041" ID="QS0041"/>ieņēmumu<QUOT.END REF.START="QS0041" CODE="201D" ID="QE0041"/> jēdziena <HT TYPE="ITALIC">PIF</HT> konvencijas 1. panta 1. punktā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0011"><P>Saskaņā ar minētā ziņojuma 1. panta 1. punktu <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0042" ID="QS0042"/>ieņēmumi ir ieņēmumi, kas gūti no pirmo divu kategoriju pašu resursiem, kuri minēti Padomes <DATE ISO="19941031">1994. gada 31. oktobra</DATE> Lēmuma 94/728/EK par Eiropas Kopienu pašu resursu sistēmu 2. panta 1. punktā. [..] Tajos nav iekļauti ieņēmumi no vienotas likmes piemērošanas dalībvalstu PVN aprēķinu bāzei, jo PVN nav pašu resurss, ko iekasē tieši Kopienu interesēs. Tajos nav iekļauti arī ieņēmumi no standarta likmes piemērošanas visu dalībvalstu NKP summai<QUOT.END REF.START="QS0042" CODE="201D" ID="QE0042"/>.</P></NOTE>. Nīderlandes valdība apgalvo, ka Tiesa jau ir ņēmusi vērā deklarācijas un paskaidrojošos ziņojumus kā autoritatīvas interpretācijas elementus: tai tas būtu jādara arī šajā lietā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0036"><NO.P>36.</NO.P><TXT>Nepiekrītu ierosinājumam, ka 1997. gada paskaidrojošais ziņojums būtu jebkāda veida starp dalībvalstīm divus gadus agrāk parakstītās konvencijas <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0043" ID="QS0043"/>autentiska interpretācija<QUOT.END REF.START="QS0043" CODE="201D" ID="QE0043"/>. Manuprāt, Nīderlandes valdības argumentus var noraidīt bez nepieciešamības Tiesai sniegt jebkādus paziņojumus par sarežģīto jautājumu par Vīnes konvencijas lomu, interpretējot konvencijas starp dalībvalstīm<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0012"><P>Tiesa jau norādīja, ka, lai gan Vīnes konvencija nav saistoša ne Eiropas Savienībai, ne tās dalībvalstīm, tajā ir atspoguļoti starptautisko paražu tiesību noteikumi, kuri ir saistoši Savienības iestādēm. Tie ir daļa no Eiropas Savienības tiesību sistēmas – piemēram, skat. <DATE ISO="20100225">2010. gada 25. februāra</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Brita</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑386/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:91">EU:C:2010:91</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0042">42.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0043">43.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajos minētā judikatūra) vai jaunāku apstiprinājumu <DATE ISO="20161221">2016. gada 21. decembra</DATE> spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Padome/<HT TYPE="ITALIC">Front Polisario</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑104/16 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:973">EU:C:2016:973</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0086">86.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Vispārīgam pētījumam skat., piemēram, Kuijper, P. J., <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0044" ID="QS0044"/>The European Courts and the Law of Treaties: The Continuing Story<QUOT.END REF.START="QS0044" CODE="201D" ID="QE0044"/>, no: Cannizzaro, E. (red.), <HT TYPE="ITALIC">The Law of Treaties Beyond the Vienna Convention</HT>, OUP, 2011, 256.–278. lpp. Tomēr Tiesa ir atsaukusies uz Vīnes Konvenciju galvenokārt attiecībā uz nolīgumiem ar trešajām valstīm. Tiesa ir atzinusi arī to, ka Vīnes konvencijā ietvertie noteikumi ir piemērojami tādam nolīgumam, kas noslēgts starp dalībvalsti un starptautisku organizāciju (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150311">2015. gada 11. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Oberto</HT> un <HT TYPE="ITALIC">O’Leary</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑464/13 un C‑465/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:163">EU:C:2015:163</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0036">36.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Cik man zināms, atsauce uz Vīnes konvenciju ir bijusi tikai vienu reizi konvencijas starp dalībvalstīm ietvaros, kas pieņemta, pamatojoties uz bijušo EEK līguma 220. pantu, <DATE ISO="20020227">2002. gada 27. februāra</DATE> spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Weber</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑37/00</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2002:122">EU:C:2002:122</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0029">29.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), atsaucoties uz <DATE ISO="19680927">1968. gada 27. septembra</DATE> Konvencijas par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="299" PAGE.FIRST="32" DATE.PUB="1972">OV 1972, L 299, 32. lpp.</REF.DOC.OJ>), kas grozīta ar vēlākām konvencijām par jaunu dalībvalstu pievienošanos šai konvencijai, teritoriālo piemērošanu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="10"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0037"><NO.P>37.</NO.P><TXT>Vispārēja ierosinājuma līmenī noteikti piekrītu Nīderlandes valdībai, ka Savienības tiesību sistēmā tiesību akta autora gribai vai nodomam ir <HT TYPE="ITALIC">zināma</HT> skaidrojoša loma<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0013"><P>Savienības tiesību sistēmā šī nozīme tomēr ir diezgan atšķirīga no jebkura veida <HT TYPE="ITALIC">saistošas</HT> autentiskas interpretācijas Vīnes konvencijas 31. panta 2. punkta un 3. punkta a) un b) apakšpunkta nozīmē (papildus par šīm normām skat., piemēram, Villinger, M. E., <HT TYPE="ITALIC">Commentary on the 1969 Vienna Convention on the Law of Treaties</HT>, Martinus Nijhoff, Leidene, 2009, 429.–432. lpp.).</P></NOTE>. Šāds likumdevēja nolūks varētu būt izteikts tajā pašā dokumentā, kā tas ir gadījumā ar preambulu, vai atsevišķā dokumentā. Piemēram, agrāk primāro tiesību aktu interpretācijā Tiesa ir norādījusi uz sagatavošanas darbiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0014"><P>Skat., piemēram, spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20121127">2012. gada 27. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Pringle</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑370/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:756">EU:C:2012:756</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0135">135.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20131003">2013. gada 3. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Inuit Tapiriit Kanatami</HT> u.c./Parlaments un Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑583/11 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:625">EU:C:2013:625</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0059">59.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, Līgumiem pievienotajām deklarācijām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0015"><P>Skat., piemēram, spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20100302">2010. gada 2. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Rottmann</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑135/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:104">EU:C:2010:104</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0040">40.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> vai noteiktiem skaidrojošiem dokumentiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0016"><P>Skat. it īpaši Paskaidrojumus attiecībā uz Pamattiesību hartu (<REF.DOC.OJ COLL="C" NO.OJ="303" PAGE.FIRST="17" DATE.PUB="2007">OV 2007, C 303, 17. lpp.</REF.DOC.OJ>), kas sākotnēji ir sagatavoti Eiropas Savienības Pamattiesību hartu izstrādājušā Konventa prezidija vadībā.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0038"><NO.P>38.</NO.P><TXT>Tomēr ir divi elementi, kuriem ir jābūt, lai šādi dokumenti vai paziņojumi būtu uzskatāmi par to izstrādātāju gribas izpausmi: institucionālais un laika. <HT TYPE="ITALIC">Institucionāli</HT> šādi dokumenti ir jāapspriež vai jāapstiprina tām pašām personām vai struktūrām, kas pieņēma nobeiguma dokumentu vai piedalījās tā pieņemšanā. <HT TYPE="ITALIC">Laika</HT> ziņā, lai uzskatītu, ka šādi dokumenti patiesi atspoguļo izstrādātāja(‑u) attieksmi lēmumu pieņemšanas procesā, parasti tie būtu jāsastāda vai nu dokumenta izstrādāšanas laikā, vai, vēlākais, brīdī, kad tas tika pieņemts.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0039"><NO.P>39.</NO.P><TXT>Nīderlandes valdības argumentam ir tāda problēma, ka tas neatbilst nevienam no šiem abiem elementiem. Šajā lietā izskatāmo 1997. gada paskaidrojošo ziņojumu nepieņēma tās pašas līgumslēdzējas puses, proti, dalībvalstis, bet apstiprināja Padome, kura nav šīs konvencijas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0017"><P>Lai gūtu pilnīgu priekšstatu, varētu piebilst, ka tas pats būtu piemērojams arī attiecībā uz Nīderlandes valdības izvirzīto iespējamo argumentu, kas iegūts no Vīnes konvencijas 31. panta 3. punkta a) apakšpunkta vai 4. punkta (iepriekš 9. zemsvītras piezīme).</P></NOTE> līgumslēdzēja puse. Turklāt šī konvencija tika parakstīta 1995. gadā. Paskaidrojošais ziņojums ir datēts ar 1997. gadu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0040"><NO.P>40.</NO.P><TXT>Fakts, ka nevar teikt, ka Paskaidrojošais ziņojums ir apveltīts ar jebkādu <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0045" ID="QS0045"/>autentisku<QUOT.END REF.START="QS0045" CODE="201D" ID="QE0045"/> skaidrojošo vērtību šajā lietā, tomēr neizslēdz, ka šādam paskaidrojošam ziņojumam ir zināms <HT TYPE="ITALIC">pārliecinošs</HT> spēks. Galu galā Paskaidrojošo ziņojumu apstiprināja tā iestāde, kura ir atbildīga par projekta sagatavošanu, kas bija jāiesniedz dalībvalstīm kā līgumslēdzējām pusēm<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0018"><P><HT TYPE="ITALIC">PIF</HT> konvencija tika pieņemta, pamatojoties uz LES K.3 panta 2. punkta c) apakšpunktu (Māstrihtas versijā), saskaņā ar kuru Padome bija tiesīga izstrādāt konvencijas, kas tai jāiesaka dalībvalstīm pieņemt saskaņā ar to attiecīgajām konstitucionālajām prasībām.</P></NOTE>. Līdzīgās situācijās Tiesa agrāk dažādos gadījumos ir atsaukusies uz paskaidrojošajiem ziņojumiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0019"><P>Skat., piemēram, spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19810526">1981. gada 26. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Rinkau</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>157/80</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1981:120">EU:C:1981:120</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0008">8.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19990617">1999. gada 17. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Unibank</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑260/97</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1999:312">EU:C:1999:312</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0016">16.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0017">17.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20020711">2002. gada 11. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Gabriel</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑96/00</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2002:436">EU:C:2002:436</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 41. un nākamie punkti), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20110315">2011. gada 15. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Koelzsch</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑29/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:151">EU:C:2011:151</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0040">40.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. It īpaši Tiesa ir ņēmusi vērā paskaidrojošos ziņojumus, ko sagatavojusi Padome attiecībā uz konvencijām, kas (piemēram, <HT TYPE="ITALIC">PIF</HT> konvencija) ir pieņemtas saskaņā ar LES K3. pantu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0020"><P>Tiesa arī atsaucās uz paskaidrojošajiem ziņojumiem par konvencijām, kas pieņemtas, pamatojoties uz minēto normu (no kurām dažas nekad nav stājušās spēkā), kas bijusi par iedvesmas avotu turpmākajiem sekundārajiem tiesību aktiem. Skat., piemēram, spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20080508">2008. gada 8. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Weiss und Partner</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑14/07</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:264">EU:C:2008:264</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0053">53.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20081201">2008. gada 1. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Leymann</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Pustovarov</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑388/08 PPU</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:669">EU:C:2008:669</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0074">74.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20100715">2010. gada 15. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Purrucker</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑256/09</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:437">EU:C:2010:437</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 84. un nākamie punkti); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20151111">2015. gada 11. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Tecom Mican</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Arias Domínguez</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑223/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:744">EU:C:2015:744</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0040">40.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0041">41.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170125">2017. gada 25. janvāris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Vilkas</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑640/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:39">EU:C:2017:39</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0050">50.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0041"><NO.P>41.</NO.P><TXT>Līdzīgiem paskaidrojošiem ziņojumiem tomēr ir dažāda skaidrojoša vērtība. Šādi paskaidrojošie ziņojumi nav <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0046" ID="QS0046"/>autentiskā<QUOT.END REF.START="QS0046" CODE="201D" ID="QE0046"/> interpretācija, bet <HT TYPE="ITALIC">viens no</HT> skaidrojošiem argumentiem, ko var ņemt vērā un tad vērtēt kopā, salīdzinot ar citiem argumentiem, kas izriet no interpretētās tiesību normas teksta, loģikas, papildu konteksta un mērķa. Tomēr svarīgāk ir tas, ka šādu argumentu izmantošanai rodas skaidras robežas interpretētās tiesību normas tekstā. Tādējādi uz šādu ziņojumu nevar atsaukties, lai panāktu interpretāciju, kas ir pretēja tiesību normas formulējumam un sistēmiskai un teleoloģiskai interpretācijai.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="11"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0042"><NO.P>42.</NO.P><TXT>Kā jau saprotami izskaidrots ģenerāladvokātes Julianas <HT TYPE="ITALIC">Kokotes</HT> [<HT TYPE="ITALIC">Juliane</HT> <HT TYPE="ITALIC">Kokott</HT>] secinājumos lietā <HT TYPE="ITALIC">Taricco</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0021"><P>Ģenerāladvokātes Julianas <HT TYPE="ITALIC">Kokotes</HT> [<HT TYPE="ITALIC">Juliane</HT> <HT TYPE="ITALIC">Kokott</HT>] secinājumi lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Taricco</HT> u.c</NAME.CASE>. (<NO.CASE>C‑105/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:293">EU:C:2015:293</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0099">99.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0102">102.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, tieši tāds būtu rezultāts, ko Tiesa varētu sasniegt, ja tā ievērotu Nīderlandes valdības izvirzīto argumentu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0043"><NO.P>43.</NO.P><TXT>Patiešām, PVN izslēgšana no <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0047" ID="QS0047"/>ieņēmumu<QUOT.END REF.START="QS0047" CODE="201D" ID="QE0047"/> jēdziena krāpšanas definīcijā saskaņā ar <HT TYPE="ITALIC">PIF</HT> konvenciju neizriet no tās formulējuma. Gluži pretēji, <HT TYPE="ITALIC">PIF</HT> konvencijas 1. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir paredzēta <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0048" ID="QS0048"/>ieņēmumu<QUOT.END REF.START="QS0048" CODE="201D" ID="QE0048"/> jēdziena plaša interpretācija, jo tajā ir vispārēja atsauce uz <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0049" ID="QS0049"/>Eiropas Kopienu vispārīgā budžeta vai Eiropas Kopienu pārvaldīto vai Eiropas Kopienu interesēs pārvaldīto budžetu<QUOT.END REF.START="QS0049" CODE="201D" ID="QE0049"/> līdzekļiem. PVN ir daļa no Savienības pašu līdzekļiem, kas ir pamatā <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0050" ID="QS0050"/>ieņēmumu<QUOT.END REF.START="QS0050" CODE="201D" ID="QE0050"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0022"><P>Padomes <DATE ISO="19700421">1970. gada 21. aprīļa</DATE> Lēmums par dalībvalstu finanšu iemaksu aizstāšanu ar Kopienu pašu resursiem (70/243/EOTK, EEK, Euratom) (OV Īpašais izdevums angļu valodā, 1970(I), 224. lpp.). Par pašlaik spēkā esošo normu skat. Padomes <DATE ISO="20140526">2014. gada 26. maija</DATE> Lēmuma 2014/335/ES, Euratom par Eiropas Savienības pašu resursu sistēmu (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="168" PAGE.FIRST="105" DATE.PUB="2014">OV 2014, L 168, 105. lpp.</REF.DOC.OJ>) 2. panta 1. punkta b) apakšpunktu. Tiek lēsts, ka 2015. gadā ieņēmumi no <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0051" ID="QS0051"/>tradicionālajiem pašu resursiem<QUOT.END REF.START="QS0051" CODE="201D" ID="QE0051"/> sasniedz 12,8 % un no PVN 12,4 % no kopējiem pašu resursu ieņēmumiem. Skat. Eiropas Komisijas <HT TYPE="ITALIC">Integrated Financial Reporting Package</HT>, 2015. gads.</P></NOTE> jēdzienam. Turklāt <HT TYPE="ITALIC">PIF</HT> konvencijā nav paredzēti nekādi nosacījumi attiecībā uz tiešo iekasēšanu Eiropas Savienības grāmatvedībā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0023"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150908">2015. gada 8. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Taricco</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑105/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:555">EU:C:2015:555</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0041">41.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Tā tas ir attiecībā uz Regulas Nr. 2899/95 2. pantu, kas min <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0052" ID="QS0052"/>ienākumus no Kopienu vārdā tieši izveidotajiem pašu resursiem<QUOT.END REF.START="QS0052" CODE="201D" ID="QE0052"/>.</P></NOTE>. Šī plašā izpratne ir pamatota ar <HT TYPE="ITALIC">PIF</HT> konvencijas preambulā noteiktajiem mērķiem – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0053" ID="QS0053"/>atzīmējot, ka krāpšana, kas ietekmē Kopienas ieņēmumus un izdevumus, daudzos gadījumos neierobežojas ar atsevišķu valsti, un to bieži izdara organizēti noziedzīgi tīkli<QUOT.END REF.START="QS0053" CODE="201D" ID="QE0053"/>, norādot, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0054" ID="QS0054"/>Eiropas Kopienu finansiālo interešu aizsardzība prasa krāpnieciskas darbības, kas kaitē šīm interesēm, kriminālvajāšanu<QUOT.END REF.START="QS0054" CODE="201D" ID="QE0054"/>, un piebilstot, ka ir vajadzīgs <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0055" ID="QS0055"/>uzskatīt šādu darbību par sodāmu ar efektīviem, ar nodarījumu samērīgiem un no tālākiem noziegumiem atturošiem kriminālsodiem<QUOT.END REF.START="QS0055" CODE="201D" ID="QE0055"/>. Vispār šādus paziņojumus var uztvert arī kā vērstus uz PVN sistēmas mērķi. Visbeidzot <HT TYPE="ITALIC">PIF</HT> konvencijā ir minēti nodarījumi <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0056" ID="QS0056"/>nodokļu<QUOT.END REF.START="QS0056" CODE="201D" ID="QE0056"/> jomā, kas arī norāda uz to, ka PVN nav izslēgts no Savienības finansiālo interešu jēdziena<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0024"><P><HT TYPE="ITALIC">PIF</HT> konvencijas 5. panta 3. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0044"><NO.P>44.</NO.P><TXT>Līdz ar to Paskaidrojošo ziņojumu nevar izmantot, lai ievērojami mainītu tiesību normas piemērošanas jomu pretēji tās formulējumam un sistēmai, kā arī <HT TYPE="ITALIC">PIF</HT> konvencijā noteiktajiem mērķiem. Izslēdzot vienu Savienības pašu līdzekļu sistēmas komponentu no <HT TYPE="ITALIC">PIF</HT> konvencijas piemērošanas jomas ar šādu ziņojumu, tas ievērojami pārsniegtu tikai <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0057" ID="QS0057"/>paskaidrošanu<QUOT.END REF.START="QS0057" CODE="201D" ID="QE0057"/>. Tas faktiski līdzinātos <HT TYPE="ITALIC">PIF</HT> konvencijas piemērošanas jomas grozījumiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0045"><NO.P>45.</NO.P><TXT>Jāpiebilst, ka šāda grozīšana, protams, bija iespējama. Ja līgumslēdzējām pusēm tiešām būtu bijis nodoms neiekļaut PVN <HT TYPE="ITALIC">PIF</HT> konvencijas piemērošanas jomā, nekas nebūtu atturējis tās iekļaut mainītu <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0058" ID="QS0058"/>ieņēmumu<QUOT.END REF.START="QS0058" CODE="201D" ID="QE0058"/> jēdziena definīciju vēlākā protokolā. Patiešām, kad tika uzskatīts par vajadzīgu mainīt <HT TYPE="ITALIC">PIF</HT> konvencijas piemērošanas jomu, tas tika izdarīts, divos atsevišķos gadījumos pieņemot īpašus protokolus<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0025"><P>Protokols, kas izstrādāts, pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienību K.3 pantu, un pievienots Konvencijai par Eiropas Kopienu finansiālo interešu aizsardzību (<REF.DOC.OJ COLL="C" NO.OJ="313" PAGE.FIRST="2" DATE.PUB="1996">OV 1996, C 313, 2. lpp.</REF.DOC.OJ>), un Otrais protokols, kas izstrādāts, pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienību K.3 pantu, un pievienots Konvencijai par Eiropas Kopienu finansiālo interešu aizsardzību (<REF.DOC.OJ COLL="C" NO.OJ="221" PAGE.FIRST="12" DATE.PUB="1997">OV 1997, C 221, 12. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0046"><NO.P>46.</NO.P><TXT>Tāpēc, manuprāt, nav pamatoti atkāpties no secinājuma, ka PVN ietilpst <HT TYPE="ITALIC">PIF</HT> konvencijas piemērošanas jomā.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">b)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Krāpšanas jēdziens saskaņā ar <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0059" ID="QS0059"/>PIF<QUOT.END REF.START="QS0059" CODE="201D" ID="QE0059"/> konvenciju</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0047"><NO.P>47.</NO.P><TXT>Lietas dalībnieki, kas iesniedza apsvērumus Tiesā, piekrita, ka pareizi deklarēta PVN nesamaksāšana nav krāpšana <HT TYPE="ITALIC">PIF</HT> konvencijas 1. panta 1. punkta b) apakšpunkta nozīmē. Itālijas valdība rakstveida un mutvārdu paskaidrojumos sīkāk precizēja, ka nodarījumi attiecībā uz nedeklarēšanu vai nepatiesu ziņu sniegšanu, kā arī citi nodarījumi saistībā ar krāpnieciskām darbībām ir paredzēti citās Leģislatīvā dekrēta 74/2000 normās.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="12"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0048"><NO.P>48.</NO.P><TXT>Piekrītu viedoklim, ka nodarījumu, uz kuru attiecas Leģislatīvā dekrēta 74/2000 10.<HT TYPE="ITALIC">ter</HT> pants (gan pirms, gan pēc grozījuma ar Leģislatīvo dekrētu 158/2015), nevar iekļaut krāpšanas jēdzienā saskaņā ar <HT TYPE="ITALIC">PIF</HT> konvenciju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0049"><NO.P>49.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">PIF</HT> konvencijas 1. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir definēta krāpšana šīs konvencijas izpratnē. Attiecībā uz ieņēmumiem tajā ir minēti trīs darbības vai bezdarbības ar iepriekšēju nodomu veidi, kuras rezultāts ir Savienības līdzekļu nelikumīga samazināšana: i) viltotu, kļūdainu vai nepilnīgu pārskatu vai dokumentu lietošana vai uzrādīšana; ii) informācijas noklusēšana, pārkāpjot konkrētas saistības, un iii) likumīgi iegūta labuma nepareiza izlietošana.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0050"><NO.P>50.</NO.P><TXT>Neviens no trim uzskaitītajiem krāpšanas veidiem neatbilst ar šo lietu saistītajai rīcībai. Likuma Nr. 74/2000 10.<HT TYPE="ITALIC">ter</HT> pants attiecas uz pienācīgi deklarētā PVN nesamaksāšanu likumā noteiktajā termiņā. Lai gan šāda nemaksāšana var būt ar iepriekšēju nodomu un tās rezultāts var būt nodokļu ieņēmumu samazināšana, šī rīcība nav saistīta ar viltotiem, kļūdainiem vai nepilnīgiem pārskatiem vai dokumentiem, vai arī informācijas neizpaušanu. Viss tika pareizi deklarēts. Tomēr pareizajai deklarēšanai kaut kādu iemeslu dēļ nesekoja vienlīdz pareizs, tas ir, laikus veikts, maksājums. Turklāt nevar uzskatīt, ka, nesamaksājot pienācīgi deklarēto PVN, notiek <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0060" ID="QS0060"/>likumīgi iegūta labuma nepareiza izlietošana<QUOT.END REF.START="QS0060" CODE="201D" ID="QE0060"/>. Nesamaksāšana likumā noteiktajā termiņā pēc definīcijas ir nelikumīga.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0051"><NO.P>51.</NO.P><TXT>Šo iemeslu dēļ uzskatu, ka nevar teikt, ka krāpšanas jēdziens <HT TYPE="ITALIC">PIF</HT> konvencijas 1. panta 1. punkta b) apakšpunktā ietver tādu nodarījumu kā pamatlietā izskatāmais: pienācīgi deklarētā PVN nesamaksāšana likumā noteiktajā termiņā. Tāpēc piekrītu, ka <HT TYPE="ITALIC">PIF</HT> konvencija šajā gadījumā nav piemērojama.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">2.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">LESD 325. pants</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0052"><NO.P>52.</NO.P><TXT>LESD 325. pantā ir nostiprināti Savienības un dalībvalstu pienākumi aizsargāt Savienības finanšu intereses. Tajā ir noteikta arī Savienības kompetence šajā jomā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0053"><NO.P>53.</NO.P><TXT>LESD 325. panta 1. punktā ir iekļauts pienākums Savienībai un dalībvalstīm apkarot <HT TYPE="ITALIC">krāpšanu</HT> un <HT TYPE="ITALIC">citādu nelikumīgu rīcību</HT>, kas apdraud Savienības finanšu intereses, veicot pasākumus, kuriem jāattur no šādas rīcības, kā arī jābūt efektīviem. LESD 325. panta 2. punktā ir noteikts, ka, lai novērstu <HT TYPE="ITALIC">krāpšanu</HT>, kas apdraud Savienības finanšu intereses, dalībvalstis veic tādus pašus pasākumus, kādus tās veic, lai novērstu krāpšanu, kas apdraud viņu pašu finanšu intereses.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0054"><NO.P>54.</NO.P><TXT>Lietas dalībniekiem, kuri iesniedza apsvērumus, ir domstarpības par LESD 325. panta 1. un 2. punkta piemērojamību šajā lietā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0055"><NO.P>55.</NO.P><TXT>Vācijas valdība apgalvo, ka LESD 325. panta 1. un 2. punkts nav piemērojami. Tas ir, pirmkārt, tāpēc, ka Savienības finanšu intereses netiek apdraudētas, jo PVN ir pareizi deklarēts. Otrkārt, šajā lietā izskatāmais nodarījums neietilpst arī LESD 312. panta 2. punkta piemērošanas jomā, jo tas attiecas tikai uz <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0061" ID="QS0061"/>krāpšanu<QUOT.END REF.START="QS0061" CODE="201D" ID="QE0061"/>. Treškārt, uz šo nodarījumu neattiecas arī LESD 325. panta 1. punkts, jo šī norma sistēmiski ir jāinterpretē tādā nozīmē, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0062" ID="QS0062"/>citāda nelikumīga rīcība<QUOT.END REF.START="QS0062" CODE="201D" ID="QE0062"/>, uz kuru tā attiecas, skar tikai līdzīgi smagu krāpniecisku rīcību. Nīderlandes valdība tiesas sēdē saglabāja līdzīgu nostāju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0056"><NO.P>56.</NO.P><TXT>Itālijas valdība tiesas sēdē norādīja, ka LESD 325. panta 1. un 2. punkts nav piemērojams šajā lietā izskatāmajam pārkāpumam. Tas ir tāpēc, ka rīcību, uz kuru attiecas Leģislatīvā dekrēta 74/2000 10.<HT TYPE="ITALIC">ter</HT> pants, nevar uzskatīt par krāpniecisku darbību <HT TYPE="ITALIC">PIF</HT> konvencijas nozīmē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0057"><NO.P>57.</NO.P><TXT>Komisijas viedoklis ir pretējs. Tā apgalvo, ka LESD 325. panta 2. punkts ir jāinterpretē plaši. Tas ietver LESD 325. panta 1. punktā minēto jēdzienu <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0063" ID="QS0063"/>citāda nelikumīga rīcība<QUOT.END REF.START="QS0063" CODE="201D" ID="QE0063"/>, kas var ietvert pārkāpumus vai nelikumības, kuras nav krāpnieciska rakstura.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="13"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0058"><NO.P>58.</NO.P><TXT>Manuprāt šķiet, ka LESD 325. panta 1. un 2. punkta pareiza interpretācija ir kaut kur pa vidu starp šīm nostājām. Pirmkārt, attiecīgais nodarījums šajā gadījumā var ietekmēt Savienības finanšu intereses (a). Otrkārt, šis nodarījums ir saistīts ar LESD 325. panta 1. punktu, bet ne LESD 325. panta 2. punktu (b). Treškārt, pienākums Savienības finanšu interešu aizsardzībai veikt pasākumus, kas ir analoģiski tiem, kādus tās veic, lai aizsargātu valstu finanšu intereses, izriet ne tikai no LESD 325. panta 2. punkta, bet arī no LESD 325. panta 1. punkta un LES 4. panta 3. punkta (c).</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">a)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Par to, vai ir apdraudētas Savienības finanšu intereses</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0059"><NO.P>59.</NO.P><TXT>Tiesa jau ir precizējusi, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0064" ID="QS0064"/>Savienības finanšu interešu<QUOT.END REF.START="QS0064" CODE="201D" ID="QE0064"/> piemērošanas joma ir plaša. Tā aptver ieņēmumus un izdevumus, uz kuriem attiecas Savienības budžets, kā arī citu ar Līgumiem izveidotu organizāciju, biroju un aģentūru<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0026"><P>Spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20030710">2003. gada 10. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/ECB</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑11/00</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2003:395">EU:C:2003:395</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0089">89.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Komisija/EIB</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑15/00</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2003:396">EU:C:2003:396</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0120">120.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> budžeti. Ieņēmumus no vienotas likmes piemērošanas saskaņotajai PVN aprēķina bāzei, ko nosaka saskaņā ar Savienības noteikumiem, iekļauj Savienības pašu resursos. Pamatojoties uz to, Tiesa apstiprināja, ka pastāv tieša saikne starp PVN ieņēmumu iekasēšanu, ievērojot piemērojamās Savienības tiesības un atbilstošo PVN resursu nodošanu Savienības budžetam: <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0065" ID="QS0065"/>jebkādi trūkumi pirmo minēto iekasēšanā iespējami izpaužas kā otrā minētā samazinājuma cēlonis<QUOT.END REF.START="QS0065" CODE="201D" ID="QE0065"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0027"><P>Skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20111115">2011. gada 15. novembris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Vācija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑539/09</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:733">EU:C:2011:733</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0072">72.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); 2013. gada 26. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Åkerberg Fransson</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑617/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:105">EU:C:2013:105</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0026">26.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150908">2015. gada 8. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Taricco</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑105/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:555">EU:C:2015:555</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0038">38.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160407">2016. gada 7. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Degano Trasporti</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑546/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:206">EU:C:2016:206</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0022">22.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170316">2017. gada 16. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Identi</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑493/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:219">EU:C:2017:219</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0019">19.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0060"><NO.P>60.</NO.P><TXT>Tādējādi Tiesa atzina, ka ne tikai nodokļa uzrēķins un kriminālvajāšana par nodokļu nemaksāšanu nepatiesi sniegtās informācijas dēļ saistībā ar PVN<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0028"><P>Spriedums, 2013. gada 26. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Åkerberg Fransson</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑617/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:105">EU:C:2013:105</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0027">27.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, bet vispār <HT TYPE="ITALIC">pareiza</HT> PVN <HT TYPE="ITALIC">iekasēšana</HT> ir saistīta ar Savienības finanšu interešu aizsardzību saskaņā ar LESD 325. pantu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0029"><P>Šajā ziņā skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150908">2015. gada 8. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Taricco</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑105/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:555">EU:C:2015:555</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0039">39.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Tiesa arī apstiprināja, ka valsts pasākumi, kuru priekšmets ir PVN jomā izdarīti nodarījumi un kuru mērķis ir nodrošināt šī nodokļa pareizu iekasēšanu, piemēram, šajā lietā aplūkotās Itālijas tiesību normas par PVN nesamaksāšanu, ir LESD 325. panta īstenošana Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0030"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170405">2017. gada 5. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Orsi</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Baldetti</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑217/15 un C‑350/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:264">EU:C:2017:264</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0016">16.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0061"><NO.P>61.</NO.P><TXT>Šajā lietā aplūkotais nodarījums attiecas uz <HT TYPE="ITALIC">nesamaksāšanu</HT>. Tāpēc varētu izvirzīt argumentu, ka Savienības finanšu intereses netiek reāli ietekmētas – maksājums kavējas, bet tas ir gaidāms. Kopā ar pienākumu maksāt procentus par summu, kas jāmaksā tad, kad tā tiek maksāta, tam galu galā nevajadzētu apdraudēt Savienības ieņēmumus. Tādējādi uz šādu nodarījumu nevarētu attiekties LESD 325. panta 1. punkts.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0062"><NO.P>62.</NO.P><TXT>Būtu jāuzsver, ka nodarījums nav vērsts tikai uz <HT TYPE="ITALIC">novēlotiem</HT> maksājumiem, bet plašāk uz <HT TYPE="ITALIC">nesamaksāšanu</HT> jebkādu iemeslu dēļ. Tādējādi parāda summa patiešām varētu tikt samaksāta vēlāk, bet to varētu arī vispār nesamaksāt. Lai kā arī būtu, maksājamās summas vienkārši netika samaksātas. Atbilstoši veselajam saprātam nav šaubu, ka naudas nesaņemšana varētu ietekmēt personas finanšu intereses, ņemot vērā Komisijas pareizi norādīto, ka nodarījums rodas tikai tad, ja tiek sasniegts noteikts slieksnis, kas nav nenozīmīgs un maznozīmīgs.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0063"><NO.P>63.</NO.P><TXT>Tāpēc nevar apstiprināt Vācijas valdības apgalvojumu, ka PVN <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0066" ID="QS0066"/>novēlota samaksa<QUOT.END REF.START="QS0066" CODE="201D" ID="QE0066"/> nevar ietekmēt Savienības finanšu intereses, jo PVN ir pareizi deklarēts.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="14"?><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">b)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">LESD 325. panta 1. un 2. punkta piemērojamība</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0064"><NO.P>64.</NO.P><TXT>Sarežģītās likumdošanas vēstures dēļ<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0031"><P>EKL (Māstrihtas) līguma 209.a pantā bija iekļauti tikai pašreizējais 2. un 3. punkts. Amsterdamas līgumā tika pievienots pašreizējais 1. punkts toreizējā EKL 280. pantā, kā arī 4. punkts, kurā ir iekļauts juridiskais pamats Kopienas pasākumu veikšanai, tomēr paredzot, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0067" ID="QS0067"/>šie pasākumi neattiecas uz valstu krimināllikumu piemērošanu vai tiesvedību dalībvalstīs<QUOT.END REF.START="QS0067" CODE="201D" ID="QE0067"/>. Lisabonas līgumā minētais ierobežojums ir izslēgts. Par šīs tiesību normas teksta izmaiņām visās turpmākajās Līguma versijās līdz Lisabonas līgumam skat. ģenerāladvokāta <HT TYPE="ITALIC">Frensisa Džefrija Džeikobsa</HT> [<HT TYPE="ITALIC">Francis Geoffrey Jacobs</HT>] secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Komisija/ECB</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑11/00</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2002:556">EU:C:2002:556</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> LESD 325. pants, iespējams, nav Līgumu visvienkāršākā tiesību norma.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0065"><NO.P>65.</NO.P><TXT>Galvenais šajā lietā plaši apspriestais jautājums ir atšķirība starp LESD 325. panta 1. un 2. punkta tekstu. LESD 325. panta 1. punktā ir minēta gan <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0068" ID="QS0068"/>krāpšana<QUOT.END REF.START="QS0068" CODE="201D" ID="QE0068"/>, gan <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0069" ID="QS0069"/>citāda nelikumīga rīcība<QUOT.END REF.START="QS0069" CODE="201D" ID="QE0069"/>. Tomēr LESD 325. panta 2. punktā ir minēta tikai <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0070" ID="QS0070"/>krāpšana<QUOT.END REF.START="QS0070" CODE="201D" ID="QE0070"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0066"><NO.P>66.</NO.P><TXT>Neviens no šiem jēdzieniem nav definēts Līgumos. <HT TYPE="ITALIC">Krāpšanas</HT> jēdziens būtu jāinterpretē kā autonoms Savienības tiesību jēdziens, ņemot vērā LESD 325. panta vispārējo mērķi nodrošināt Savienības finanšu interešu stabilu aizsardzības sistēmu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0032"><P>Par plašo <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0071" ID="QS0071"/>krāpšanas<QUOT.END REF.START="QS0071" CODE="201D" ID="QE0071"/> jēdzienu saskaņā ar LESD 325. pantu skat., piemēram: Waldhoff, C., <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0072" ID="QS0072"/>AEUV Art. 325 (ex‑Art. 280 EGV) [Bekämpfung von Betrug zum Nachteil der Union]<QUOT.END REF.START="QS0072" CODE="201D" ID="QE0072"/>, no: Calliess, C., Ruffert, M., <HT TYPE="ITALIC">EUV/AEUV Kommentar</HT>, 5. izd, C. H. Beck, Minhene, 2016, 4. punkts; Magiera, S., <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0073" ID="QS0073"/>Art. 325 AEUV Betrugsbekämpfung<QUOT.END REF.START="QS0073" CODE="201D" ID="QE0073"/>, no: Grabitz, E., Hilf, M., Nettesheim, M., <HT TYPE="ITALIC">Das Recht der Europäischen Union</HT>, C. H. Beck, Minhene, 2016, 15. un nākamie punkti; Satzger, H., <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0074" ID="QS0074"/>AEUV Art. 325 (ex‑Art. 280 EGV) [Betrugsbekämpfung]<QUOT.END REF.START="QS0074" CODE="201D" ID="QE0074"/>, no: Streinz, R., <HT TYPE="ITALIC">EUV/AEUV</HT>, C. H. Beck, Minhene, 2012, 6. punkts; Spitzer, H., Stiegel, U., <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0075" ID="QS0075"/>AEUV Artikel 325 (ex‑Artikel 280 EGV) [Schutz der finanziellen Interessen der Union]<QUOT.END REF.START="QS0075" CODE="201D" ID="QE0075"/>, no: von der Groeben, H, Schwarze, J., Hatje, A., <HT TYPE="ITALIC">Europäisches Unionsrecht</HT>, Nomos, Bādenbādene, 2015, 12. un nākamie punkti.</P></NOTE>. Šī jēdziena piemērošanas joma ne vienmēr atbilst krāpšanas definīcijai valstu krimināltiesībās<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0033"><P>Skat., piemēram, par grūtībām <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0076" ID="QS0076"/>krāpšanas<QUOT.END REF.START="QS0076" CODE="201D" ID="QE0076"/> jēdziena definīcijā, Delmas‑Marty, M., <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0077" ID="QS0077"/>Incompatibilités entre systèmes juridiques et mesures d’harmonisation: Rapport final du groupe d’experts chargé d’une étude comparative sur la protection des intérêts financiers de la Communauté<QUOT.END REF.START="QS0077" CODE="201D" ID="QE0077"/>, no: <HT TYPE="ITALIC">Seminar on the Legal Protection of the Financial Interests of the Community</HT>, <HT TYPE="ITALIC">Brussels, November 1993</HT>, Dublina, Oak Tree Press, 1994. Vispārējam pārskatam skat. arī <HT TYPE="ITALIC">Study on the legal framework for the protection of EU financial interests by criminal law</HT>, RS 2011/07, Nobeiguma ziņojums, <DATE ISO="20120504">2012. gada 4. maijs</DATE>.</P></NOTE>. Šajā ziņā noderīgs norādījums ir <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0078" ID="QS0078"/>krāpšanas<QUOT.END REF.START="QS0078" CODE="201D" ID="QE0078"/> definīcija <HT TYPE="ITALIC">PIF</HT> konvencijā, uz ko Tiesa ir atsaukusies spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Taricco</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0034"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150908">2015. gada 8. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Taricco</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑105/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:555">EU:C:2015:555</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0041">41.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, jo šī bija pirmā Savienības tiesību aktos noteiktā definīcija. Tomēr krāpšanas jēdziens LESD 325. pantā ne vienmēr ir ierobežots ar <HT TYPE="ITALIC">PIF</HT> konvencijas vai sekundāro tiesību aktu jēdzienu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0035"><P>Skat., piemēram, definīciju, kas ir ietverta Priekšlikumā Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par cīņu pret krāpšanu, kas skar Savienības finanšu intereses, izmantojot krimināltiesības, COM(2012) 363 <HT TYPE="ITALIC">final</HT>. Šī priekšlikuma sākotnējais juridiskais pamats bija LESD 325. panta 4. punkts. Juridiskais pamats, apspriežot priekšlikumu, tika mainīts uz LESD 83. panta 2. punktu (Padomes nostāja pirmajā lasījumā, Padomes <DATE ISO="20170405">2017. gada 5. aprīļa</DATE> dokuments 6182/17).</P></NOTE>. LESD 325. panta vispārējais <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0079" ID="QS0079"/>krāpšanas<QUOT.END REF.START="QS0079" CODE="201D" ID="QE0079"/> jēdziens konkrētajā PVN jomā var ietvert arī tīšas darbības vai bezdarbību, kuru mērķis ir iegūt negodīgas ekonomiskas vai nodokļu priekšrocības, kaitējot Savienības finanšu interesēm<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0036"><P>Šajā ziņā skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20070927">2007. gada 27. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Collée</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑146/05</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2007:549">EU:C:2007:549</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0039">39.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20080508">2008. gada 8. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Ecotrade</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑95/07 un C‑96/07</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:267">EU:C:2008:267</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0071">71.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140717">2014. gada 17. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Equoland</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑272/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2091">EU:C:2014:2091</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0039">39.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0067"><NO.P>67.</NO.P><TXT>Lai kā arī būtu, Tiesa apstiprināja, ka novēlota PVN samaksa pati par sevi nevar tikt pielīdzināta nodokļu nemaksāšanai vai krāpšanai nodokļu jomā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0037"><P>Šajā ziņā skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20120712">2012. gada 12. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">EMS‑Bulgaria Transport</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑284/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:458">EU:C:2012:458</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0074">74.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20130620">2013. gada 20. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Rodopi‑M 91</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑259/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:414">EU:C:2013:414</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0042">42.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0068"><NO.P>68.</NO.P><TXT>LESD 325. panta 1. punktā minētais <HT TYPE="ITALIC">citādas nelikumīgas rīcības</HT> jēdziens neapšaubāmi ir plašāks nekā krāpšana. Dabiskajā interpretācijā šis jēdziens var ietvert arī jebkādu nelikumīgu, tas ir, prettiesisku rīcību, kas apdraud Savienības finanšu intereses.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0069"><NO.P>69.</NO.P><TXT>Neredzu iemeslu, kādēļ nesamaksāšana tiesību aktos noteiktajā termiņā, kas šajā nozīmē ir nepārprotami nelikumīga, nebūtu jāsaprot kā citāda nelikumīga rīcība. Kā jau iepriekš paskaidrots šo secinājumu 59.–63. punktā, nesamaksāšana, ja ir sasniegti valsts tiesību aktos noteiktie sliekšņi, noteikti var ietekmēt Savienības finanšu intereses LESD 325. panta 1. punkta nozīmē.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="15"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0070"><NO.P>70.</NO.P><TXT>Tomēr jēdziens <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0080" ID="QS0080"/>citāda nelikumīga rīcība<QUOT.END REF.START="QS0080" CODE="201D" ID="QE0080"/> nav ietverts LESD 325. panta 2. punktā, kurā ir noteikts vienīgi dalībvalstu pienākums, lai novērstu <HT TYPE="ITALIC">krāpšanu</HT>, kas apdraud Savienības finanšu intereses, veikt tādus pašus pasākumus, kādus tās veic, lai novērstu krāpšanu, kas apdraud viņu pašu finanšu intereses. Ir divi iespējamie veidi, kā interpretēt šo atšķirību formulējumā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0071"><NO.P>71.</NO.P><TXT>No vienas puses, varētu teikt, ka, līdzīgi LESD 325. panta 1. punktam, LESD 325. panta 2. punkts attiecas gan uz <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0081" ID="QS0081"/>krāpšanu<QUOT.END REF.START="QS0081" CODE="201D" ID="QE0081"/>, gan <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0082" ID="QS0082"/>citādu nelikumīgu rīcību<QUOT.END REF.START="QS0082" CODE="201D" ID="QE0082"/>. Šī argumentācija nozīmētu, ka LESD 325. panta 1. punkts ir <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0083" ID="QS0083"/>konteksts<QUOT.END REF.START="QS0083" CODE="201D" ID="QE0083"/>, ar ko ir izveidots pamatprincipu kopums, kas ir piemērojams visai LESD 325. panta normai, ietverot visus tā punktus. Ar to tiktu uzsvērts, ka LESD 325. panta 1. punktā ir noteikts Savienības un dalībvalstu vispārējs pienākums novērst krāpšanu un citādu nelikumīgu rīcību, <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0084" ID="QS0084"/>saskaņā ar šo pantu veicot pasākumus<QUOT.END REF.START="QS0084" CODE="201D" ID="QE0084"/>. Ar to tiktu arī norādīts uz šīs tiesību normas sarežģīto likumdošanas vēsturi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0038"><P>Iepriekš 31. zemsvītras piezīme.</P></NOTE>, kas sarežģī jebkādus skaidrus secinājumus par likumdevēja gribu, ņemot vērā minētās tiesību normas straujos secīgos grozījumus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0072"><NO.P>72.</NO.P><TXT>No otras puses, tikpat ticami varētu būt atsaukties uz nepārprotamo atšķirību starp LESD 325. panta 1. punkta un LESD 325. panta 2. punkta tekstu, un apgalvot, ka LESD 325. panta 2. punkts attiecas tikai uz krāpšanas, <HT TYPE="ITALIC">bet ne</HT> citādas nelikumīgas rīcības novēršanas pasākumiem. Šajās abās tiesību normās ir paredzēta atšķirīga tajās attiecīgi noteiktā efektivitātes pienākuma un pielīdzināšanas pienākuma piemērošanas joma. Ja Līgumu izstrādātāji būtu vēlējušies, ka abiem šiem punktiem būtu vienāda nozīme, kāpēc tie ir formulēti atšķirīgi? Ja tie būtu vēlējušies, lai abi šie LESD 325. panta 1. punkta jēdzieni tiktu lasīti kā <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0085" ID="QS0085"/>konteksts<QUOT.END REF.START="QS0085" CODE="201D" ID="QE0085"/> visam pantam, kāpēc lai tie neieviestu trešo, kopīgo jēdzienu, kas ietvertu abus (visaptverošs likumdošanas termins)? Ir arī papildu sistēmiskie argumenti: LESD 325. panta 3. un 4. punktā skaidri ir saglabāta tāda pati atšķirība, un tajos ir minēta tikai krāpšana. Tāpēc <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0086" ID="QS0086"/>citādas nelikumīgas rīcības<QUOT.END REF.START="QS0086" CODE="201D" ID="QE0086"/> neiekļaušanu 325. panta 2. punktā ir grūti uzskatīt tikai par Līguma sastādītāju <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0087" ID="QS0087"/>pārrakstīšanos<QUOT.END REF.START="QS0087" CODE="201D" ID="QE0087"/>, ja vien, protams, šie sastādītāji nav bijuši ļoti izklaidīgi un vienā un tajā pašā pantā nav pārrakstījušies trīs reizes.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0073"><NO.P>73.</NO.P><TXT>Kopumā par ticamāku uzskatu otro skaidrojošo pieeju. Tomēr šīs lietas izpratnē neesmu pārliecināts par to, ka Tiesai patiesībā būtu jāsniedz kāds paziņojums par šo jautājumu. Lai arī LESD 325. panta 2. punkts ir plaši apspriests, tas šajā lietā ir mazliet maldinošs. Praktiskā nolūkā LESD 325. panta 1. punktā noteiktā pienākuma piemērošanas joma, ja to interpretē un aplūko kopā ar LES 4. panta 3. punktā nostiprināto lojālas sadarbības principu, līdzinās pilnīgi identiskam pienākumam veikt līdzīgus pasākumus, lai aizsargātu valsts un Savienības finanšu intereses.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">c)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">LESD 325. panta 1. punkts kopā ar LES 4. panta 3. punktu.</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0074"><NO.P>74.</NO.P><TXT>Pat ja tiktu uzskatīts, ka LESD 325. panta 2. punkts šajā lietā nav piemērojams, joprojām pastāv transversāli piemērojamais LES 4. panta 3. punktā nostiprinātais lojālas sadarbības princips. Šis princips, to lasot saistībā ar LESD 325. panta 1. punktā noteikto vispārējo pienākumu, līdzinās pienākumam veikt pasākumus pret nelikumīgām darbībām, kas ietekmē Savienības finanšu intereses saskaņā ar nosacījumiem, kuri ir analogi nosacījumiem, kādi ir piemērojami nelikumīgajai rīcībai, kas ietekmē valsts finanšu intereses.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0075"><NO.P>75.</NO.P><TXT>LESD 325. panta 2. punktā noteikto pienākumu būtiskas pārklāšanās, kā arī lojālas sadarbības principa saskaņā ar LES 4. panta 3. punktu pirmsākumi ir meklējami iepriekšējās tiesību normas ģenealoģijā. Tādējādi LESD 325. panta 2. punktā ir noteikta teritoriāli īpaša Tiesas judikatūras kodifikācija attiecībā uz lojālas sadarbības principu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0039"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19890921">1989. gada 21. septembris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Grieķija</NAME.CASE> (<NO.CASE>68/88</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1989:339">EU:C:1989:339</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0024">24.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0025">25.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Apstiprinot šo būtisko dublēšanu, skat. <DATE ISO="19990708">1999. gada 8. jūlija</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Nunes</HT> un <HT TYPE="ITALIC">de Matos</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑186/98</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1999:376">EU:C:1999:376</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0013">13.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), atsaucoties uz EK līguma 5. pantu un EK līguma 209.a panta pirmo daļu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="16"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0076"><NO.P>76.</NO.P><TXT>Tam, ka LES 4. panta 3. punktā noteiktajiem pienākumiem ir transversāls raksturs, ka tie ir izplatīti visā Savienības tiesību sistēmā, ir papildu sekas. Pienākums veikt pasākumus tādu nelikumīgu darbību apkarošanai, kas apdraud Savienības finanšu intereses, saskaņā ar nosacījumiem, kuri ir analogi nosacījumiem, kādi ir piemērojami attiecībā uz valstu finanšu interesēm, darbojas ne tikai kopā ar LESD 325. panta 1. punktā noteiktajām saistībām: tas darbojas arī kopā ar konkrētākām no PVN direktīvas izrietošām saistībām. Tā kā PVN direktīvas normas neapšaubāmi ir detalizētākās normas attiecībā uz nodokļu samaksu un iekasēšanu, saskaņā ar minētās Direktīvas normām var pienācīgi veikt vairāk pētniecisku analīzi. Pievērsīšos tām šo secinājumu nākamajā sadaļā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0077"><NO.P>77.</NO.P><TXT>Tomēr pirms tam ir vērts norādīt vienu nobeiguma piezīmi: <HT TYPE="ITALIC">pasākumi</HT>, kas jāveic, lai apkarotu krāpšanu un citādu nelikumīgu rīcību saskaņā ar LESD 325. panta 1. punktu un LES 4. panta 3. punktu, ne vienmēr ir noziedzīga rakstura pasākumi. Šiem pasākumiem ir jābūt efektīviem un atturošiem. Tādējādi, protams, šāds pasākums var būt saistīts ar krimināltiesiskām sankcijām kā <HT TYPE="ITALIC">ultima ratio</HT>. Tomēr, pirms sasniegt šo līmeni, lai efektīvi apkarotu krāpšanu un citādu nelikumīgu rīcību, var būt pietiekami ar plašiem pasākumiem, piemēram, administratīvām, civilām vai organizatoriskām darbībām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0040"><P>Skat., piemēram, spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20120329">2012. gada 29. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Pfeifer &amp; Langen</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑564/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:190">EU:C:2012:190</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0052">52.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>) par LESD 325. pantu attiecībā uz pasākumiem saistībā ar procentu iekasēšanu, atgūstot nelikumīgi gūtos labumus no Eiropas Savienības budžeta.</P></NOTE>. Tāpat arī pasākumi, kas dalībvalstīm jāveic saskaņā ar LESD 325. pantu, ir ne tikai tie pasākumi, kas ir saistīti ar noziedzīgu darbību vai administratīviem pārkāpumiem, uz kuriem jau attiecas Savienības nozaru tiesību akti<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0041"><P>Šajā ziņā skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20101028">2010. gada 28. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">SGS Belgium</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑367/09</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:648">EU:C:2010:648</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0040">40.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0042">42.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">3.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">PVN direktīva un lojālas sadarbības princips</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0078"><NO.P>78.</NO.P><TXT>PVN direktīvas 206. pantā ir noteikts PVN maksāšanas pienākums nodokļa maksātājiem, iesniedzot nodokļu deklarācijas, kā paredzēts minētās direktīvas 250. pantā. Tomēr tajā dalībvalstīm ir dota iespēja noteikt citu maksāšanas datumu. Ar PVN direktīvas 273. pantu dalībvalstīm tiek dota iespēja veikt pasākumus, lai nodrošinātu samaksu – tās var uzlikt citus pienākumus, ko tās uzskata par vajadzīgiem, lai nodrošinātu pareizu PVN iekasēšanu un novērstu nodokļu nemaksāšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0079"><NO.P>79.</NO.P><TXT>Tomēr papildus šīm normām PVN direktīvā nav paredzēti nekādi citi īpaši noteikumi, lai nodrošinātu pienācīgu iekasēšanu. Tajā nav paredzēti nekādi konkrēti pasākumi vai – attiecīgā gadījumā – sankcijas, kas jāpieņem gadījumos, kad samaksa netiek veikta līdz dalībvalstu noteiktajam termiņam saskaņā ar PVN direktīvas 206. pantu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0080"><NO.P>80.</NO.P><TXT>Tāpēc atbilstīgu sankciju izvēle paliek dalībvalstu ziņā. Tomēr šī rīcības brīvība nav neierobežota: ja nav konkrētas normas par sankcijām pārkāpuma gadījumā, LES 4. panta 3. punktā ir noteikts, ka dalībvalstīm ir jāveic efektīvi pasākumi pret rīcību, kas kaitē Savienības finanšu interesēm<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0042"><P>Skat., piemēram, spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20101028">2010. gada 28. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">SGS Belgium</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑367/09</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:648">EU:C:2010:648</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0041">41.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Šie pasākumi ir piemērojami atbilstoši materiāliem un procesuāliem nosacījumiem, kas ir analogi tiem, kurus piemēro līdzīga veida un nozīmīguma valsts tiesību aktu pārkāpumu gadījumos. Katrā ziņā šo pasākumu uzliktajiem sodiem jābūt efektīviem, samērīgiem un atturošiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0043"><P>Skat., piemēram, spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19890921">1989. gada 21. septembris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Grieķija</NAME.CASE> (<NO.CASE>68/88</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1989:339">EU:C:1989:339</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0024">24.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20050503">2005. gada 3. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Berlusconi</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑387/02, C‑391/02 un C‑403/02</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2005:270">EU:C:2005:270</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0065">65.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="17"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0081"><NO.P>81.</NO.P><TXT>Konkrētajā PVN jomā dalībvalstīm ir jācīnās pret nodokļu nemaksāšanu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0044"><P>Skat. spriedumus, 2014. gada 26. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Åkerberg Fransson</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑617/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:105">EU:C:2013:105</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0025">25.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150908">2015. gada 8. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Taricco</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑105/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:555">EU:C:2015:555</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0036">36.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20151217">2015. gada 17. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">WebMindLicenses</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑419/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:832">EU:C:2015:832</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0041">41.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Vispār un saskaņā ar pastāvīgo judikatūru par PVN direktīvas 2. pantu, 250. panta 1. punktu un 273. pantu, lasot tos kopā ar LES 4. panta 3. punktu, dalībvalstīm ir jāveic visi atbilstošie normatīvie un administratīvie pasākumi, lai nodrošinātu PVN iekasēšanu pilnā apjomā to teritorijā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0045"><P>Šajā ziņā skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160407">2016. gada 7. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Degano Trasporti</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑546/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:206">EU:C:2016:206</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0019">19.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>. Dalībvalstīm ir jāpārbauda nodokļu maksātāju deklarācijas, to pārskati un citi attiecīgie dokumenti, kā arī jāaprēķina un jāiekasē maksājamais nodoklis<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0046"><P>Skat., piemēram, spriedumu, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Komisija/Itālija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑132/06</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:412">EU:C:2008:412</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0037">37.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0082"><NO.P>82.</NO.P><TXT>Kopumā no šiem apsvērumiem izriet, ka pienākumi, kas ir noteikti PVN direktīvā, lasot to saistībā ar LES 4. panta 3. punktu, nepārprotami pārsniedz krāpšanas novēršanu. Tie ir vispārīgāki. Tie <HT TYPE="ITALIC">padziļināti</HT> attiecas uz pareizu nodokļa iekasēšanu. Līdz ar to tajos ir ietverti ne tikai noteikumi, ko dalībvalstis ir ieviesušas, lai sodītu par tikai formāla rakstura pienākumu neizpildīšanu, piemēram, kļūdainām deklarācijām, bet arī novēloti maksājumi, ar noteikumu, ka tie nepārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu mērķi nodrošināt pareizu PVN iekasēšanu un novērst nodokļu nemaksāšanu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0047"><P>Šajā ziņā skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20120712">2012. gada 12. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">EMS‑Bulgaria Transport</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑284/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:458">EU:C:2012:458</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0069">69.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20130620">2013. gada 20. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Rodopi‑M 91</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑259/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:414">EU:C:2013:414</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 38. un nākamie punkti), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140717">2014. gada 17. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Equoland</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑272/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2091">EU:C:2014:2091</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0046">46.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0083"><NO.P>83.</NO.P><TXT>Varētu vēlreiz atkārtot, ka fakts, ka uz šādiem valstu pasākumiem attiecas iepriekš minētie PVN direktīvas noteikumi, lasot to kopā ar LES 4. panta 3. punktu, manuprāt, neietekmē valsts pasākumu raksturu. Līdzīgi vai pat vēl jo vairāk saskaņā ar LESD<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0048"><P>Iepriekš šo secinājumu 77. punkts.</P></NOTE> 325. panta 1. punktu PVN direktīvā nav noteikti paredzēts pienākums dalībvalstīm uzlikt krimināltiesiska rakstura sodu. Līdzekļu izvēle atkal ir dalībvalstu rīcības brīvība. Savienības tiesību aktu mērķis ir faktiskais rezultāts: efektīvi, samērīgi un atturoši pasākumi, kas nodrošina pareizu iekasēšanu un novērš nodokļu nemaksāšanu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">4.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Starpsecinājums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0084"><NO.P>84.</NO.P><TXT>Ņemot vērā iepriekš minēto, uzskatu, ka LES 4. panta 3. punkts, LESD 325. panta 1. punkts un PVN direktīvas 206. un 273. pants ir šajā lietā piemērojamās tiesību normas.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">B.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Atbilde uz prejudiciālajiem jautājumiem</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0085"><NO.P>85.</NO.P><TXT>Tagad izskatīšu iesniedzējtiesas uzdotos konkrētos jautājumus, ņemot vērā iepriekš minētās piemērojamās Savienības tiesību normas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0086"><NO.P>86.</NO.P><TXT>Turpmāk izklāstītās argumentācijas struktūra ir šāda: pirmkārt, izskatīšu valsts tiesas trešā prejudiciālā jautājuma pirmo daļu par <HT TYPE="ITALIC">PIF</HT> konvenciju (1). Otrkārt, pievērsīšos pirmajam jautājumam attiecībā uz pienākumu noteikt līdzvērtīgas sankcijas (2). Treškārt, pievērsīšos kopā valsts tiesas otrajam prejudiciālajam jautājumam un trešā jautājuma otrajai daļai, kas attiecas uz pienākumu paredzēt efektīvas, atturošas un samērīgas sankcijas par Savienības tiesību aktu pārkāpumiem (3).</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">1.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Par trešā jautājuma pirmo daļu: <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0088" ID="QS0088"/>PIF<QUOT.END REF.START="QS0088" CODE="201D" ID="QE0088"/> konvencija</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0087"><NO.P>87.</NO.P><TXT>Iesniedzējtiesa vēlas zināt, vai <HT TYPE="ITALIC">PIF</HT> konvencijas 1. pantā minētajā krāpšanas jēdzienā ir iekļauts arī PVN nesamaksāšanas un daļējas vai novēlotas samaksas gadījums. Tā vaicā, vai līdz ar to minētās konvencijas 2. pantā dalībvalstij ir noteikts pienākums piemērot brīvības atņemšanas sodu par šo rīcību, ja attiecīgās summas pārsniedz EUR <FT TYPE="NUMBER">50000</FT>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="18"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0088"><NO.P>88.</NO.P><TXT>Atbilde ir noraidoša. Kā jau iepriekš paskaidroju šo secinājumu 48.–51. punktā, <HT TYPE="ITALIC">PIF</HT> konvencija šajā lietā nav piemērojama. Manuprāt, uz šajā lietā izskatāmo pārkāpumu nevar attiecināt krāpšanas jēdzienu saskaņā ar minētās konvencijas 1. panta 1. punkta b) apakšpunktu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0089"><NO.P>89.</NO.P><TXT>Tāpēc ierosinu uz trešā jautājuma pirmo daļu atbildēt šādi: krāpšanas jēdziens <HT TYPE="ITALIC">PIF</HT> konvencijas 1. panta 1. punkta b) apakšpunktā neattiecas uz nodarījumu, piemēram, pamatlietā izskatāmo nodarījumu, kas attiecas uz pareizi deklarētā PVN nesamaksāšanu tiesību aktos noteiktajā termiņā.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">2.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Par pirmo jautājumu: diferencēti sliekšņi un līdzvērtīgu sankciju noteikšanas pienākums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0090"><NO.P>90.</NO.P><TXT>Uzdodot pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa jautā, vai Leģislatīvā dekrēta 74/2000 10.<HT TYPE="ITALIC">ter</HT> pants (atbilstoši tā grozījumam ar Leģislatīvo dekrētu 158/2015), kurā par PVN nesamaksāšanu ir noteikts augstāks kriminālatbildības noteikšanas slieksnis (EUR <FT TYPE="NUMBER">250000</FT>) nekā ienākumu gūšanas vietā ieturamo nodokļu nesamaksāšanas gadījumā (EUR <FT TYPE="NUMBER">150000</FT>), ir saderīgs ar Savienības tiesību aktiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0091"><NO.P>91.</NO.P><TXT>Šis jautājums būtībā ir saistīts ar pienākumu par Savienības tiesību aktu pārkāpumiem noteikt sankcijas, kas ir līdzīgas vai līdzvērtīgas tām sankcijām, kuras ir paredzētas par līdzīgiem valsts tiesību aktu pārkāpumiem. Saistībā ar šo lietu minētais pienākums izriet no LES 4. panta 3. punkta saistībā ar LESD 325. panta 1. punktu un iepriekš minētajām PVN direktīvas normām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0092"><NO.P>92.</NO.P><TXT>Atsaucoties konkrēti uz LES 4. panta 3. punktā minēto lojālas sadarbības principu, Tiesa ir konstatējusi, ka dalībvalstīm ir jāraugās, lai Savienības tiesību pārkāpumi tiktu sodīti atbilstoši tādiem materiāliem un procesuāliem nosacījumiem, kas ir <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0089" ID="QS0089"/>analogi tiem, kurus piemēro līdzīga veida un nozīmīguma valsts tiesību pārkāpumu gadījumos [..]<QUOT.END REF.START="QS0089" CODE="201D" ID="QE0089"/>. Turklāt valstu iestādēm attiecībā uz Savienības tiesību aktu pārkāpumiem ir jārīkojas <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0090" ID="QS0090"/>ar tādu pašu rūpību, kādu tās ievēro, ieviešot atbilstošos valsts tiesību aktus<QUOT.END REF.START="QS0090" CODE="201D" ID="QE0090"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0049"><P>Skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19890921">1989. gada 21. septembris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Grieķija</NAME.CASE> (<NO.CASE>68/88</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1989:339">EU:C:1989:339</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0024">24.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0025">25.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19990708">1999. gada 8. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Nunes</HT> un <HT TYPE="ITALIC">de Matos</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑186/98</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1999:376">EU:C:1999:376</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0010">10.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0011">11.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">a)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Kāds ir <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0091" ID="QS0091"/>analogs<QUOT.END REF.START="QS0091" CODE="201D" ID="QE0091"/> valsts režīms?</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0093"><NO.P>93.</NO.P><TXT>Šajā gadījumā grūtības ir noteikt atsauces sistēmu, saskaņā ar kuru ir jāvērtē pienākums noteikt analogas sankcijas. Kas var būt <HT TYPE="ITALIC">līdzīga</HT> rakstura un nozīmīguma valsts tiesību aktu pārkāpumi? Kāds cits valsts tiesiskais regulējums šajā gadījumā var būt par atskaites punktu?</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0094"><NO.P>94.</NO.P><TXT>Tiesai iesniegtajos apsvērumos ir secināts, ka ar Leģislatīvo dekrētu 158/2015 ieviestajos diferencētajos sliekšņos netiek pārkāpts pienākums noteikt analogas vai līdzvērtīgas sankcijas. Tomēr šādu secinājumu izdarīšanas iemesli atšķiras.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0095"><NO.P>95.</NO.P><TXT>Itālijas valdība norāda, ka šie abi nodarījumi vispār nav salīdzināmi. Komisija apgalvo, ka Leģislatīvā dekrēta 74/2000 10.<HT TYPE="ITALIC">bis</HT> un 10.<HT TYPE="ITALIC">ter</HT> pantā noteiktie dažādie sliekšņi ir salīdzināmi, taču atšķirības var tikt pamatotas. Austrijas valdība izvirza vēl vienu jaunu argumentu, norādot, ka PVN joma pēc definīcijas nevar radīt nekādas problēmas attiecībā uz pienākumu noteikt līdzvērtīgas sankcijas. PVN ir gan dalībvalstu, gan Savienības ieņēmumi. Tāpēc Savienības finanšu intereses PVN ieņēmumu veidā vienmēr tiek aizsargātas tieši tāpat kā valstu finanšu intereses.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0096"><NO.P>96.</NO.P><TXT>Šajā lietā analogu sankciju novērtēšana būtībā izraisa noskaidrošanu, vai PVN sistēmu var salīdzināt ar tiešo nodokļu sistēmu, lai novērtētu pienākumu noteikt analogas sankcijas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0097"><NO.P>97.</NO.P><TXT>Šajā ziņā var paredzēt divas pieejas.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="19"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0098"><NO.P>98.</NO.P><TXT>Pirmkārt, ņemot vērā <HT TYPE="ITALIC">šaurāku</HT> pieeju, atbilstoši Austrijas valdības atbalstītajai pieejai PVN režīmu varētu uzskatīt par izolētu sistēmu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0050"><P>Saistībā ar līdzīgu pieeju skat. arī Delmas‑Marty, M., <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0092" ID="QS0092"/>Incompatibilités entre systèmes juridiques et mesures d’harmonisation<QUOT.END REF.START="QS0092" CODE="201D" ID="QE0092"/>, minēts iepriekš, 97. lpp.; Waldhoff, C., <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0093" ID="QS0093"/>AEUV Art. 325 (ex‑Art. 280 EGV) [Bekämpfung von Betrug zum Nachteil der Union]<QUOT.END REF.START="QS0093" CODE="201D" ID="QE0093"/>, no: Calliess, C., Ruffert, M., <HT TYPE="ITALIC">EUV/AEUV Kommentar</HT>, 5. izd., C. H. Beck, Minhene, 2016, 10. punkts; Spitzer, H., Stiegel, <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0094" ID="QS0094"/>U. AEUV Artikel 325 (ex‑Artikel 280 EGV) [Schutz der finanziellen Interessen der Union]<QUOT.END REF.START="QS0094" CODE="201D" ID="QE0094"/>, no: von der Groeben, H, Schwarze, J., Hatje, A., <HT TYPE="ITALIC">Europäisches Unionsrecht</HT>, Bādenbādene, Nomos, 2015, 44. punkts.</P></NOTE>. Tās unikālais un īpašais raksturojums un darbība padarītu neiespējamu salīdzināšanu ar jebkuru citu nodokļu sistēmu vai ieņēmumu avotu. Tā kā PVN ir valsts <HT TYPE="ITALIC">un</HT> Savienības ieņēmumu avots, pienākums noteikt analogas sankcijas vienmēr tiktu izpildīts pats par sevi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0099"><NO.P>99.</NO.P><TXT>Saprotu, kāpēc šādu pieeju varētu ieteikt attiecībā uz konkrētākiem jautājumiem, kuros PVN sistēmā un iekasēšanā varētu būt lielākas atšķirības nekā līdzības. Tiesību pašreizējā stāvoklī šāda pieeja tomēr būtu problemātiska un neloģiska. Tad pamatprasībai veikt analogus vai līdzīgus pasākumus <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0095" ID="QS0095"/>pielīdzināšanas pienākumam<QUOT.END REF.START="QS0095" CODE="201D" ID="QE0095"/> nebūtu nekāda satura. Pielīdzināšanu (līdzvērtību) vairs nevarētu pārbaudīt. Tās kritērijs faktiski būtu apļveida, pārbaudīts un salīdzināts pats ar sevi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0051"><P>Ja vien, protams, kādreiz pielīdzināšanas (vai līdzvērtīguma) vērtēšana vairs nebūtu jāveic <HT TYPE="ITALIC">iekšēji</HT> (dalībvalstī), bet gan <HT TYPE="ITALIC">ārēji</HT> (salīdzinot pieejas dalībvalstīs). <HT TYPE="ITALIC">Pragmatiski</HT> šādas izmaiņas tiesību aktos varbūt patiešām kādreiz varētu būt vajadzīgas, ja arvien vairāk valstu tiesiskie režīmi būs saskaņoti, faktiski izzūdot jebkuriem piemērotiem valsts salīdzinātājiem. <HT TYPE="ITALIC">Sistēmiski</HT> šāds procedūru vai tiesiskās aizsardzības līdzekļu atbilstības novērtēšanas veids, iespējams, labāk veicinātu domu par līdzību, kas ir jānostiprina Savienības tiesību izpildē dalībvalstīs pārbaudes vietā, kas faktiski papildus izceļ iespējamās atšķirības.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0100"><NO.P>100.</NO.P><TXT>Otrā, <HT TYPE="ITALIC">plašākā</HT> pieejā salīdzināmībai atsauces sistēma atrodas augstākā vispārinājuma līmenī, meklējot piemērotajam Savienības tiesību aktu pārkāpumam iespējami tuvāko analoģiju valsts tiesību sistēmā. Kad skatījums kļūst vispārinātāks un plašāks, kļūst skaidrs arī tas, ka neviens nodoklis nav pilnībā izolēts; katrs nodoklis ir daļa no (ar nodokli apliekama) kopuma, lielākas kopas sastāvdaļa.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0101"><NO.P>101.</NO.P><TXT>Manuprāt, <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0096" ID="QS0096"/>pielīdzināšanas pienākumam<QUOT.END REF.START="QS0096" CODE="201D" ID="QE0096"/> ir vajadzīga plašāka šāda veida pieeja salīdzināmībai, lai identificētu attiecīgos līdzīga veida un nozīmīguma valsts tiesību aktu pārkāpumus, it īpaši Savienības finanšu interešu aizsardzības jomā. Tajā skatpunkts būtībā ir strukturāls, sistēmisks salīdzinājums. Pilnīgas identitātes prasība ļoti apgrūtinātu līdzvērtīgu ieņēmumu vai izdevumu avotu atrašanu dalībvalstīs. Ar PVN saistītus pārkāpumus šī nodokļa iekasēšanas sistēmas specifikas dēļ nekad nevarētu uzskatīt par analogiem jebkādu citu nodokļu pārkāpumiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0102"><NO.P>102.</NO.P><TXT>Savukārt atsevišķos gadījumos, kas attiecas uz nediskriminācijas principa vai vienlīdzīgas attieksmes principa piemērošanu atsevišķiem procesuālajiem noteikumiem vai tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, uzmanība pēc definīcijas tiek koncentrēta uz daudz konkrētāku un šaurāku jomu. Ja tas tā ir, tad konkrētas un īpašas atšķirības starp tiešo un netiešo nodokli, ko novērtē šādā vispārinājuma līmenī, var arī padarīt individuālas situācijas nesalīdzināmas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0052"><P>Saprotu, ka šādā konkrētā kontekstā Itālijas Konstitucionālā tiesa paziņoja, ka šajā lietā izskatāmā Leģislatīvā dekrēta 10.<HT TYPE="ITALIC">bis</HT> un 10.<HT TYPE="ITALIC">ter</HT> panti nav salīdzināmi. Skat. Itālijas Konstitucionālās tiesas spriedumu, <DATE ISO="20150512">2015. gada 12. maijs</DATE>, 100/2015 (IT:COST:2015:100). Plašāk tika arī uzskatīts, ka tiešie un netiešie nodokļi nav salīdzināmi Tiesas judikatūrā, tomēr atkal citā kontekstā (arī PVN jomā, bet lietā, kas saistīta ar nodokļu maksātāja tiesībām uz atlīdzību, nevis attiecībā uz sankciju piemērošanu dalībvalstīs). Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20070315">2007. gada 15. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Reemtsma Cigarettenfabriken</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑35/05</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2007:167">EU:C:2007:167</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0044">44.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0045">45.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0103"><NO.P>103.</NO.P><TXT>Katrā ziņā šādu plašāku pieeju Tiesa jau izmantoja spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Taricco</HT>. Sniedzot norādes valsts tiesai, lai veiktu režīmu līdzvērtības vērtēšanu attiecībā uz noilguma termiņiem ar PVN nemaksāšanu saistītās lietās, Tiesa atsaucās uz noilguma termiņiem, kas piemērojami attiecībā uz tabakas izstrādājumiem piemērojamiem ievedmuitas nodokļiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0053"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150908">2015. gada 8. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Taricco</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑105/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:555">EU:C:2015:555</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0048">48.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Tāpat Tiesa <DATE ISO="20120329">2012. gada 29. marta</DATE> spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Pfeifer &amp; Langen</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑564/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:190">EU:C:2012:190</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0052">52.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>) ir atzinusi, ka dalībvalstīm, pamatojoties uz LESD 325. pantu, ja nav īpaša Savienības tiesiskā regulējuma, <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0097" ID="QS0097"/>ja to valsts tiesībās ir paredzēta procentu iekasēšana saistībā ar šāda nelikumīgi no valsts budžeta gūta labuma atgūšanu, [..] analoģiski ir jāiekasē procenti, atgūstot no Savienības budžeta nelikumīgi gūtu labumu<QUOT.END REF.START="QS0097" CODE="201D" ID="QE0097"/>.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="20"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0104"><NO.P>104.</NO.P><TXT>Šajā lietā visciešākā analoģija ar nodarījumu, kas ir saistīts ar Leģislatīvā dekrēta 74/2000 10.<HT TYPE="ITALIC">ter</HT> pantā paredzēto PVN nesamaksāšanu, ir šī paša dekrēta 10.<HT TYPE="ITALIC">bis</HT> pantā minētajam nodarījumam, kas ir saistīts ar ienākumu gūšanas vietā ieturamā nodokļa nesamaksāšanu, kurā ir vainojams nodokļu maksātāja starpnieks. Abiem nodarījumiem ir vairākas līdzības: to vispārējais mērķis ir nodrošināt iekasēšanu. Abi nodarījumi attiecas uz rīcību saistībā ar nesamaksāšanu tiesību aktos noteiktajā termiņā. Abu tiesību normu sistēmiskā līdzība izriet no pašiem Itālijas tiesību aktiem, kuros ir izvēlēts abus nodarījumus regulēt tajā pašā tiesību aktā, cieši saistītās paralēlās normās.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0105"><NO.P>105.</NO.P><TXT>Tāpēc neredzu īpašas loģiskas grūtības teikt, ka Leģislatīvā dekrēta 74/2000 10.<HT TYPE="ITALIC">bis</HT> panta norma ir <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0098" ID="QS0098"/>analoģiska<QUOT.END REF.START="QS0098" CODE="201D" ID="QE0098"/> 10.<HT TYPE="ITALIC">ter</HT> pantam. Abi nodarījumi ir salīdzināmi. Nākamais jautājums ir par to, vai abās tiesību normās ietvertais diferencētais slieksnis var būt pamatots.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">b)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Pamatota diferenciācija?</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0106"><NO.P>106.</NO.P><TXT>Itālijas valdība centās izskaidrot iemeslus, kuri ir iedvesmojuši likumdevēju noteikt dažādus sliekšņus, kas ir piemērojami pārkāpumiem PVN un ienākumu gūšanas vietā ieturamā nodokļa nesamaksāšanas jomā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0107"><NO.P>107.</NO.P><TXT>Pirmkārt, vispirms Itālijas valdība tiesas sēdē precizēja, ka nodokļu maksātājiem nepiemēro noziedzīgu nodarījumu režīmu par tiešo nodokļu nemaksāšanu. Nodarījums, ar kuru ir saistīts 10.<HT TYPE="ITALIC">bis</HT> pants, attiecas nevis uz nodokļu maksātāju, bet uz personu, kurai tā vietā ir jāmaksā ienākumu gūšanas vietā ieturamais nodoklis.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0108"><NO.P>108.</NO.P><TXT>Otrkārt, izņemot vispārējās strukturālās atšķirības, kas izriet no nodokļu uzlikšanas tiešā un netiešā rakstura, Itālijas valdība ir izvirzījusi konkrētu diferencēšanas pamatojumu. Tas attiecas uz augstāko smaguma pakāpi un lielākām atklāšanas un iekasēšanas grūtībām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0109"><NO.P>109.</NO.P><TXT>No vienas puses, attiecībā uz ienākumu gūšanas vietā ieturamā nodokļa nemaksāšanu, kas izriet no sertifikācijas, kura izsniegta nodokļa maksātājam, attiecībā uz kuru ienākumu gūšanas vietā tiek ieturēts nodoklis, Itālijas valdība paskaidro, ka 10.<HT TYPE="ITALIC">bis</HT> pants attiecas ne tikai uz nemaksāšanu, bet arī nepareiza dokumenta izdošanu. Tāpēc tiek kavēta nodokļu nemaksāšanas atklāšana un nodokļu iekasēšana, jo starpnieks saņem sertifikātu, kas atbrīvo viņu no maksājumiem administrācijai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0110"><NO.P>110.</NO.P><TXT>No otras puses, attiecībā uz ienākumu gūšanas vietā ieturamā nodokļa nesamaksāšanu, kas izriet no tā gada nodokļu deklarācijas, ko iesniedzis nodokļus ieturošais starpnieks, Itālijas valdība norāda, ka augstāka smaguma pakāpe izriet no sekām, ko šī nesamaksāšana var radīt aizstātajiem nodokļu maksātājiem, kuri ir pakļauti riskam divas reizes maksāt nodokļa summu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0111"><NO.P>111.</NO.P><TXT>Abu šo iemeslu dēļ tika teikts, ka valsts likumdevējs uzskatīja, ka pārkāpuma atklāšanas grūtības<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0054"><P>Par to, cik būtiskas ir grūtības konstatēt pārkāpumu, skat. <DATE ISO="19880225">1988. gada 25. februāra</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Drexl</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>299/86</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1988:103">EU:C:1988:103</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0022">22.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0023">23.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, kā arī dažādās aizsargātās intereses attaisno izskatāmo sliekšņu diferencēšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0112"><NO.P>112.</NO.P><TXT>Protams, dažus Itālijas valdības izvirzītos argumentus var uzskatīt par pārliecinošākiem nekā citus. Tāpat, iespējams, joprojām nav skaidrības par to, kas tiešām ir notika 2015. gadā, lai izraisītu to, ka pēkšņi bija jādiferencē sliekšņi abos nodarījumos, kā tas nebija iepriekš, kad abi pārkāpumi tika regulēti ar vienādiem noteikumiem.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="21"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0113"><NO.P>113.</NO.P><TXT>Tomēr uzskatu, ka tieši tādu jautājumu sfērā kā šī dalībvalstīm ir tiesības pašām veikt likumdošanas izvēli. Manuprāt, Itālijas valdība ir piedāvājusi ticamus iemeslus, kāpēc tā vēlējās diferencēšanu. Tā ir arī pierādījusi, ka valsts līmenī šajā ziņā ir noticis apspriešanas process. Ja procesuālās rīcības brīvības un institucionālās autonomijas piemērošanas jomai šajā sfērā ir kāda nozīme, Tiesai nevajadzētu izteikt minējumus par šādu valsts likumdošanas izvēli, kas turklāt ir nostiprināta plašākajā un sarežģītākajā dalībvalstu likumdošanas sistēmā nodokļu jomā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0114"><NO.P>114.</NO.P><TXT>Tāpēc ierosinu, ka LES 4. panta 3. punktā, to lasot saistībā ar LESD 325. panta 1. punktu un PVN direktīvu, nav aizliegtas valsts tiesību normas, kurās, lai noteiktu sodāmu raksturu rīcībai, kas ietver nodokļa nemaksāšanu līdz likumā noteiktajam termiņam, ir noteikts finanšu slieksnis, kas PVN ir augstāks par slieksni, kurš ir paredzēts ienākumu gūšanas vietā ieturamā nodokļa gadījumā.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">3.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Par otro jautājumu un trešā jautājuma otro daļu: kriminālatbildības dzēšana un efektīvas un atturošas sankcijas</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0115"><NO.P>115.</NO.P><TXT>Valsts tiesa turklāt ir paudusi šaubas par to, kā Leģislatīvā dekrēta 74/2000 paredzēto kriminālsankciju efektivitāti un atturošo iedarbību varētu ietekmēt abi ar Leģislatīvo dekrētu 158/2015 ieviestie grozījumi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0116"><NO.P>116.</NO.P><TXT>Pirmkārt, ar otro jautājumu iesniedzējtiesa vēlas uzzināt, vai LES 4. panta 3. punktā, to lasot kopā ar LESD 325. panta 1. punktu un PVN direktīvu, ir aizliegta valsts tiesību norma, kas dzēš tādu personu kriminālatbildību, kuras ir atbildīgas par fiskāliem jautājumiem, ja vienība, kuru tās pārstāv, veic maksājamās PVN summas samaksu kopā ar procentiem un administratīvajiem sodiem saistībā ar novēlotu maksājumu, iekams nav paziņots par tiesvedības uzsākšanu pirmās instances tiesā. Valsts tiesa uzsver, ka Itālijas sistēmā šīm personām netiek uzlikts nekāds cits, pat ne administratīva rakstura sods.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0117"><NO.P>117.</NO.P><TXT>Otrkārt, trešā jautājuma otrajā daļā iesniedzējtiesa jautā, vai LESD 325. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā par nodokļu jautājumiem atbildīgās personas tiek atbrīvotas no krimināltiesiskās un administratīvās atbildības par PVN nesamaksāšanu un daļēju vai novēlotu samaksu, ja attiecīgās summas atbilst <HT TYPE="ITALIC">PIF</HT> konvencijā noteiktā EUR <FT TYPE="NUMBER">50000</FT> minimālā sliekšņa trīskāršam vai pieckāršam apmēram.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0118"><NO.P>118.</NO.P><TXT>Abi šie jautājumi attiecas uz dalībvalstu pienākumu paredzēt efektīvas un atturošas sankcijas. Šajā sadaļā es tos abus izskatīšu pēc kārtas.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">a)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Jauns iemesls kriminālatbildības dzēšanai</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0119"><NO.P>119.</NO.P><TXT>Komisija uzskata, ka otrais jautājums saistībā ar jauno iemeslu kriminālatbildības dzēšanai, kas ir ieviests ar Leģislatīvo dekrētu 158/2015 (jaunais Leģislatīvā dekrēta 74/2000 13. panta 1. punkts), būtu jāatzīst par nepieņemamu. Tā norāda, ka, paturot prātā, ka ar PVN saistītā nodarījuma slieksnis (EUR <FT TYPE="NUMBER">250000</FT>) šajā lietā nav sasniegts (maksājamā summa bija EUR <FT TYPE="NUMBER">175272</FT>), minēto iemeslu šajā lietā nevarēja piemērot.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0120"><NO.P>120.</NO.P><TXT>Tam jāpiekrīt. Patiešām, ja Tiesa izlems piekrist manām piedāvātajām atbildēm uz pirmo un trešo jautājumu, tad atbilde uz otro jautājumu nebūs vajadzīga. Tomēr, lai pilnībā palīdzētu Tiesai, īsumā aprakstīšu atbildi uz šo konkrēto jautājumu, ja Tiesai būtu jāizdara citāds secinājums.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="22"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0121"><NO.P>121.</NO.P><TXT>Kopumā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0055"><P>Skat. iepriekš šo secinājumu 52.–84. punktu.</P></NOTE> pienākums nodrošināt efektīvas, atturošas un samērīgas sankcijas Savienības finanšu interešu aizsardzībai izriet no diviem Savienības tiesību avotiem. LES 4. panta 3. punktā paredzētais lojālas sadarbības pienākums ir saistīts ar prasību efektīvi un preventīvi vērsties pret PVN maksāšanas pienākuma pārkāpumiem saskaņā ar PVN direktīvas 206. un 273. pantu: pastāv vispārējs pienākums veikt visus normatīvos un administratīvos pasākumus, lai nodrošinātu PVN iekasēšanu pilnā apjomā savā teritorijā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0056"><P>Spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20080717">2008. gada 17. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Itāliju</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑132/06</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:412">EU:C:2008:412</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0037">37.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20130226">2013. gada 26. februāris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Åkerberg Fransson</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑617/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:105">EU:C:2013:105</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0025">25.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150908">2015. gada 8. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Taricco</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑105/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:555">EU:C:2015:555</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0036">36.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Tas pats izriet arī no LESD 325. panta 1. punkta, kurā dalībvalstīm ir pieprasīts apkarot krāpšanu un citādu nelikumīgu rīcību, kas apdraud Savienības finanšu intereses, veicot efektīvus pasākumus, kuriem jāattur no šādas rīcības<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0057"><P>Spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20130226">2013. gada 26. februāris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Åkerberg Fransson</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑617/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:105">EU:C:2013:105</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0026">26.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150908">2015. gada 8. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Taricco</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑105/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:555">EU:C:2015:555</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0037">37.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0122"><NO.P>122.</NO.P><TXT>Manuprāt, ar izskatāmo jauno iemeslu kriminālatbildības dzēšanai netiek pārkāpts pienākums piemērot efektīvas un atturošas sankcijas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0123"><NO.P>123.</NO.P><TXT>Pirmkārt, kopumā pienākums paredzēt samērīgus, efektīvus un atturošus sodus PVN jomā ne vienmēr ir saistīts ar pienākumu piemērot krimināltiesiska rakstura sankcijas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0058"><P>Skat. arī iepriekš 77. un 83. punktu.</P></NOTE>. Patiešām, noteiktās situācijās nodarījumu smagums var paredzēt kriminālatbildības noteikšanu kā vienīgo risinājumu, lai garantētu efektivitāti un preventīvo iedarbību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0059"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150908">2015. gada 8. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Taricco</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑105/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:555">EU:C:2015:555</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0039">39.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Skat. arī ģenerāladvokāta Damaso Ruisa‑Harabo Kolomera [<HT TYPE="ITALIC">Dámaso</HT> <HT TYPE="ITALIC">Ruiz‑Jarabo Colomer</HT>] secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Komisija/Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑176/03</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2005:311">EU:C:2005:311</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0043">43.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Tomēr, ja šādas īpašas un nopietnas situācijas nav, tad piemērojamie sodi var būt administratīvie sodi, kriminālsodi vai abu sodu kombinācija<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0060"><P>Spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20130226">2013. gada 26. februāris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Åkerberg Fransson</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑617/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:105">EU:C:2013:105</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0034">34.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150908">2015. gada 8. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Taricco</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑105/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:555">EU:C:2015:555</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0039">39.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0124"><NO.P>124.</NO.P><TXT>PVN kontekstā <HT TYPE="ITALIC">pareizi</HT> deklarētā nodokļa nesamaksāšanu līdz tiesību aktos noteiktajam termiņam nevar uzskatīt par tik smagu pārkāpumu, ka pienākums veikt efektīvus un atturošus pasākumus vienmēr prasītu kriminālsankciju noteikšanu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0061"><P>Salīdzinošā perspektīvā jāatzīmē, ka ne visas dalībvalstis paredz kriminālsodus par rīcību, kas ir saistīta ar PVN nesamaksāšanu līdz tiesību aktos noteiktajam termiņam. Šķiet, ka šajā jomā ir būtiskas atšķirības.</P></NOTE>. Dalībvalstis, protams, pienācīgi ņemot vērā to ekonomisko un sociālo situāciju, var paredzēt šādas sankcijas gadījumos, kurus tās uzskata par pietiekami smagiem, kaut arī ievērojot samērīguma principu. Tomēr kriminālatbildības noteikšanu par šādu rīcību nevar uzskatīt par nepieciešamu Savienības tiesību izpratnē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0125"><NO.P>125.</NO.P><TXT>Otrkārt, Itālijas tiesību aktos PVN iekasēšanas nodrošināšanai paredzēto pasākumu efektīvais un atturošais raksturs ir jāaplūko plašākā, sistēmiskā izpratnē. Pienācīga uzmanība jāpievērš dažādu krimināltiesisko un administratīvo sankciju savstarpējai iedarbībai, kas ir piemērojamas PVN nemaksāšanas gadījumā līdz tiesību aktos noteiktajam termiņam<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0062"><P>Varētu piebilst, ka saistītais jautājums par <HT TYPE="ITALIC">ne bis in idem</HT> principu ir izskatāmās lietas <HT TYPE="ITALIC">Menci</HT> priekšmets. Ņemot vērā to jautājumu nozīmi, kas izvirzīti Eiropas Cilvēktiesību tiesas <DATE ISO="20161115">2016. gada 15. novembra</DATE> spriedumā <HT TYPE="ITALIC">A</HT> un <HT TYPE="ITALIC">B</HT> pret Norvēģiju (CE:ECHR:2016:1115JUD002413011, Lielā palāta) par Hartas 50. panta interpretāciju, šī lieta ir nodota izskatīšanai virspalātā un ir atsākts mutvārdu process. Skat. Tiesas (virspalāta) rīkojumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170125">2017. gada 25. janvāris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Menci</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑524/15</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:64">EU:C:2017:64</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0126"><NO.P>126.</NO.P><TXT>Itālijas valdība ir paskaidrojusi, ka saskaņā ar Leģislatīvā dekrēta 471/1997 13. panta 1. punktu uz vienībām, kurām jāmaksā nodoklis, katrā ziņā attiecas administratīvo sankciju sistēma, kas var sasniegt 30 % no nesamaksātās summas un procentiem. No apskatāmā grozījuma likumdošanas vēstures izriet, ka administratīvo sankciju esamība, ko turpina piemērot attiecībā uz tām situācijām, kurās nav sasniegts kriminālsankciju slieksnis, ir pienācīgi ņemta vērā, Leģislatīvajā dekrētā 158/2015 grozot<?PAGE NO="23"?> slieksni<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0063"><P>Skat. 8. panta skaidrojumu (grozot Leģislatīvā dekrēta 74/2000 10.b pantu) <DATE ISO="20150626">2015. gada 26. jūnija</DATE> leģislatīvā dekrēta projektam (<HT TYPE="ITALIC">Schema di Decreto Legislativo concernente la revisione del sistema sanzionatorio</HT>) pievienotajā paskaidrojumā.</P></NOTE>. Tāpat jaunais iemesls ar maksāšanu saistītās kriminālatbildības dzēšanai ir likumdevēja izvēle ļaut izvairīties no kriminālatbildības, ja vienība, kas ir atbildīga par nodokļa nomaksu, samaksā savus parādus, tostarp maksājamo nodokli, procentus un administratīvo sankciju. Arī šajā situācijā likumdevējs par pietiekamu uzskata administratīvo sankciju piemērošanu nodokļu maksātājiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0064"><P>Skat. turpat 11. panta skaidrojumu (grozot Leģislatīvā dekrēta 74/2000 13. pantu).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0127"><NO.P>127.</NO.P><TXT>Citiem vārdiem sakot, pat ja juridiskās personas atbildīgais direktors, kam ir jāmaksā nodoklis, varētu izvairīties no kriminālatbildības, ja juridiskā persona galu galā veic maksājumu, tad šī juridiskā persona, kura ir pirmām kārtām atbildīga, tomēr saskarsies ar procentu maksājumiem un administratīvajiem sodiem par novēlotu maksājumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0128"><NO.P>128.</NO.P><TXT>Šajā posmā varētu būt lietderīgi atkāpties atpakaļ un mēģināt saskatīt mežu, ne tikai atsevišķu koku. Kāds ir mērķis kriminālatbildības noteikšanai par valsts kasei pienākošos summu novēlotu samaksu? Varbūt pretēji citiem noziedzīgajiem nodarījumiem, kur nodarīto kaitējumu nav iespējams vērst par labu un kur sankcijas galvenais mērķis ir sodīt un labot pārkāpēju, fiskālo vai nodokļu noziegumu gadījumā mērķis ir <HT TYPE="ITALIC">arī</HT> izmantot krimināltiesiskas sankcijas draudus, lai piespiestu veikt maksājumu konkrētajā gadījumā un tādējādi nākotnē veicinātu atbilstību vispār. Citiem vārdiem sakot, kriminālatbildības noteikšana pati par sevi nav vienīgais mērķis. Iespējams, ka cits šīs sankcijas mērķis ir saglabāt fiskālo stabilitāti un panākt atbilstību. Ja tiek izmantota šī loģika, tad fakts, ka pārkāpējam ir dota pēdējā iespēja izpildīt prasības līdz lietas iztiesāšanas sākumam, faktiski netraucē izpildes efektivitātei, bet gan gluži pretēji<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0065"><P>Varbūt arī tāpēc dažādi formulētus noteikumus attiecībā uz publiskās apsūdzības pārtraukšanu par fiskālo, nodokļu vai sociālās apdrošināšanas iemaksu nesamaksāšanu, ja tiek samaksāts parāds pilnā apmērā pirms debašu sākšanas, var atrast vairāku dalībvalstu tiesību sistēmās.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0129"><NO.P>129.</NO.P><TXT>Ņemot vērā iepriekš minēto, Leģislatīvā dekrēta 74/2000 13. pantā ieviestais iemesls kriminālatbildības dzēšanai veicina atbilstību un līdz ar to sekmē izpildes sistēmas efektivitāti un preventīvo ietekmi. Sankciju efektivitāte ir saistīta ar pamudinājumu maksāt nodokli. Preventīvā ietekme tiek nodrošināta ar nepieciešamību iegūt ne tikai pamatsummu, bet arī uzkrātos procentus un atbilstošo administratīvo sankciju summu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0130"><NO.P>130.</NO.P><TXT>Varētu atgādināt, ka iepriekš Tiesa ir atzinusi, ka pakāpenisku sankciju režīms ir piemērots maksājumu nokārtošanas veicināšanai<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0066"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20130620">2013. gada 20. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Rodopi‑M 91</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑259/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:414">EU:C:2013:414</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0040">40.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Tā arī ir uzskatījusi procentus par atbilstīgu sankciju gadījumos, kas ir saistīti ar formāla rakstura pārkāpumiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0067"><P>Attiecībā uz formālo pienākumu pārkāpumiem; skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140717">2014. gada 17. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Equoland</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑272/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2091">EU:C:2014:2091</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0046">46.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0131"><NO.P>131.</NO.P><TXT>Visbeidzot ir jāatgādina, ka, piemērojot efektīvas un atturošas sankcijas Savienības tiesību aktu piemērošanas jomā, dalībvalstīm ir jāievēro arī samērīguma princips. No Leģislatīvā dekrēta 158/2015 sagatavošanas dokumentiem izriet, ka Itālijas likumdevējs ir izvēlējies pieņemt administratīvo un krimināltiesisko sankciju progresīvo struktūru. Atspoguļojot samērīguma apsvērumus, tajā kriminālsodi ir paredzēti vissmagākajiem gadījumiem. Saistībā ar to šajā lietā aplūkoto iemeslu kriminālatbildības dzēšanai var uzskatīt arī par turpmāku samērīguma apsvērumu iekļaušanu vispārējā izpildes režīmā.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">b)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC"><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0099" ID="QS0099"/>PIF<QUOT.END REF.START="QS0099" CODE="201D" ID="QE0099"/> konvencijā noteiktā EUR <FT TYPE="NUMBER">50000</FT> sliekšņa nozīme</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0132"><NO.P>132.</NO.P><TXT>Attiecībā uz iesniedzējtiesas uzdotā trešā jautājuma otro daļu neuzskatu, ka <HT TYPE="ITALIC">PIF</HT> konvencijas slieksnis ir atbilstošs atskaites punkts, lai novērtētu sankciju efektivitāti ārpus saskaņā ar minēto konkrēto dokumentu definētās struktūras.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="24"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0133"><NO.P>133.</NO.P><TXT>Pirmkārt un galvenokārt, kā paskaidrots šo secinājumu 48.–51. punktā, izskatāmais nodarījums neietilpst <HT TYPE="ITALIC">PIF</HT> konvencijas darbības jomā. Ar <HT TYPE="ITALIC">PIF</HT> konvenciju noteiktais slieksnis attiecas tikai uz konkrēto krāpšanas nodarījumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0134"><NO.P>134.</NO.P><TXT>Otrkārt, papildus ir jāatzīmē, ka <HT TYPE="ITALIC">PIF</HT> konvencijas 2. pantā minēto EUR <FT TYPE="NUMBER">50000</FT> slieksni piemēro tikai kā kritēriju, lai noteiktu minimālo summu, kuru pārsniedzot krāpšana tiek uzskatīta par tik nopietnu, lai radītu <HT TYPE="ITALIC">ar brīvības atņemšanu saistītus sodus, kas var izraisīt izdošanu</HT>. Tomēr EUR <FT TYPE="NUMBER">50000</FT> slieksnis nav pat piemērojams kā vispārējs slieksnis kriminālatbildības noteikšanai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0135"><NO.P>135.</NO.P><TXT>Tāpēc neuzskatu, ka uz <HT TYPE="ITALIC">PIF</HT> konvencijā minēto slieksni varētu atsaukties pat plašākas analoģijas izpratnē. Tas nepavisam nav būtisks tādā lietā kā šī.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">c)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Starpsecinājums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0136"><NO.P>136.</NO.P><TXT>Tāpēc ierosinu Tiesai uz otro jautājumu un trešā jautājuma otro daļu atbildēt šādi: ar LESD 325. panta 1. punktu un LES 4. panta 3. punktu, lasot to kopā ar PVN direktīvu, noteiktais pienākums paredzēt efektīvus, atturošus un samērīgus sodus, lai nodrošinātu pareizu PVN iekasēšanu, neaizliedz valsts tiesību aktus, piemēram, šajā lietā aplūkotos, ar ko, lai gan paredzot administratīvu sankciju sistēmu, par nodokļu jautājumiem atbildīgās fiziskās personas var atbrīvot:</TXT><P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P>no kriminālatbildības un administratīvas atbildības par pareizi deklarētā PVN nesamaksāšanu tiesību aktos noteiktajā termiņā saistībā ar summām, kas vienādas ar trīskārtīgu vai pieckārtīgu <HT TYPE="ITALIC">PIF</HT> konvencijā noteikto minimālo slieksni EUR <FT TYPE="NUMBER">50000</FT> apmērā;</P></ITEM><ITEM><P>no kriminālatbildības, ja vienība, attiecībā uz kuru tās veic darbību, ir novēloti samaksājusi maksājamo PVN, kā arī procentus un summas, kas noteiktas ar administratīvām sankcijām, iekams nav paziņots par tiesvedības uzsākšanu pirmās instances tiesā.</P></ITEM></LIST></P></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">C.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Valsts tiesību aktu un Savienības tiesību aktu iespējamās neatbilstības ietekme</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0137"><NO.P>137.</NO.P><TXT>Šajos secinājumos esmu ierosinājis Tiesai atbildēt uz iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem tā, ka ar attiecīgajiem Savienības tiesību aktu noteikumiem <HT TYPE="ITALIC">nav</HT> aizliegti ar Leģislatīvo dekrētu 158/2015 veiktie grozījumi. Ja Tiesa izdarītu tādu pašu secinājumu, šajā lietā nebūtu jāizskata neatbilstības atzinuma iespējamā iedarbība (laikā).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0138"><NO.P>138.</NO.P><TXT>Ja Tiesa izlemtu citādi, tad būtu jāizskata valsts tiesību aktu neatbilstības Savienības tiesību aktiem iedarbība. It īpaši būtu jāaplūko praktiskā ietekme, kas izriet no Savienības tiesību aktu augstāka spēka principa, proti, prasība nepiemērot valsts tiesību normas, kas ir pretrunā Savienības tiesību aktiem. Tas būtu jādara, ņemot vērā attiecīgo scenāriju, kad aplūkotā valsts tiesību norma ir <HT TYPE="ITALIC">saudzīgāka</HT> krimināltiesību norma notiekošajā kriminālprocesā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0139"><NO.P>139.</NO.P><TXT>Lai pilnībā palīdzētu Tiesai, piedāvāšu dažas noslēguma domas par šo jautājumu, jo to skaidri ir izteikusi iesniedzējtiesa un ieinteresētās personas apspriedušas uzklausīšanas laikā tiesas sēdē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0140"><NO.P>140.</NO.P><TXT>Valsts tiesa pauda viedokli, ka, ja ar Leģislatīvo dekrētu 158/2015 izdarītie grozījumi tiktu uzskatīti par neatbilstīgiem Savienības tiesībām, tad sekojošā saudzīgāko noteikumu nepiemērošana nebūtu pretrunā Hartas 49. panta 1. punktā ietvertajam likumības principam vai <HT TYPE="ITALIC">lex mitior</HT> principam. Pirmkārt, ar Leģislatīvo dekrētu 158/2015 grozīto valsts tiesību normu nepiemērošanai būtu jābūt saistītai ar minēto normu tās iepriekšējās versijas (atkārtotu) piemērošanu, kas bija spēkā nozīmīgo faktu norises laikā. Otrkārt, ja jaunās normas atzītu par nesaderīgām ar Savienības tiesību aktiem, tās likumīgi nekad nebūtu bijušas Itālijas tiesiskā regulējuma daļa. Tā kā Tiesas lēmumiem prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā ir <HT TYPE="ITALIC">ex tunc</HT> iedarbība, tādējādi interpretētā tiesību norma Tiesas norādītajā veidā būtu jāpiemēro arī tiesiskajām attiecībām, kas bija spēkā pirms sprieduma, taču vēl nav beigušās.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="25"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0141"><NO.P>141.</NO.P><TXT>Komisija un Itālijas valdība pievērsās šiem argumentiem tiesas sēdē. Šķiet, ka tās uzskata, ka saudzīgākās valsts tiesību normas šajā lietā nevarētu nepiemērot, <HT TYPE="ITALIC">pat ja</HT> šīs tiesību normas būtu atzītas par neatbilstīgām Savienības tiesību aktiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0142"><NO.P>142.</NO.P><TXT>Piekrītu Komisijai un Itālijas valdībai. Manuprāt, likumības princips izslēdz iespēju notiekošās tiesvedības laikā krimināllietā nepiemērot saudzīgākas krimināltiesību normas pat tad, ja šie saudzīgākie noteikumi ir atzīti par nesaderīgiem ar Savienības tiesību aktiem. Citiem vārdiem sakot, tādā lietā kā šī ar Savienības tiesību normu pārākuma principu dalībvalstīm noteiktais pienākums piemērot efektīvas, atturošas un analoģiskas sankcijas ir jāpiemēro atbilstoši citiem noteikumiem ar vienādu juridisko statusu Savienības tiesību sistēmā: Hartas 49. panta 1. punktā paredzēto <HT TYPE="ITALIC">lex mitior</HT> principu apvienojumā ar tiesiskās paļāvības un tiesiskās noteiktības aizsardzību, ņemot vērā krimināltiesību īpašo kontekstu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0143"><NO.P>143.</NO.P><TXT>Netiek apstrīdēts, ka saskaņā ar Savienības tiesību aktu pārākuma principu Līgumu noteikumiem un tieši piemērojamiem sekundāro tiesību aktu noteikumiem ir tāda iedarbība, ka tikai līdz ar to stāšanos spēkā pretrunīgas valsts tiesību normas kļūst nepiemērojamas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0068"><P>Skat., piemēram, spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19780309">1978. gada 9. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Simmenthal</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>106/77</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1978:49">EU:C:1978:49</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0017">17.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20120614">2012. gada 14. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">ANAFE</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑606/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:348">EU:C:2012:348</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0073">73.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0144"><NO.P>144.</NO.P><TXT>Iespējams, ka nepiemērošanas pienākums ir šā principa visenerģiskākā izpausme. Tomēr pārākuma praktiskās sekas konkrētos gadījumos ir jāizvērtē un jāsaskaņo ar vispārējo tiesiskās noteiktības principu un, konkrētāk krimināltiesību jomā, likumības principu. Dalībvalstu pienākumi nodrošināt efektīvu Savienības līdzekļu iekasēšanu galu galā nevar būt pretrunā Hartas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0069"><P>Šajā ziņā skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20120329">2012. gada 29. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Belvedere Costruzioni</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑500/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:186">EU:C:2012:186</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0023">23.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> tiesībām, kurā arī ir paredzēti likumības, <HT TYPE="ITALIC">lex mitior</HT> un tiesiskās noteiktības pamatprincipi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0145"><NO.P>145.</NO.P><TXT>Turpmākajā vērtējumā apgalvošu, ka likumības princips, kas ir pareizi jāsaprot ne tikai minimālā veidā (1), bet plašāk tā, ka tas ietver arī <HT TYPE="ITALIC">lex mitior</HT> noteikumu kopā ar lielākas tiesiskās noteiktības principu krimināllietās (2), šajā gadījumā prasa, lai saudzīgākās Leģislatīvā dekrēta 158/2015 normas nevarētu nepiemērot (3). Pēdējais secinājums paliek spēkā neatkarīgi no tā, vai iespējamā neatbilstība Savienības tiesību aktiem būtu jāatzīst attiecībā uz primāro tiesību aktu (LESD 325. panta 1. punktu) vai PVN direktīvu.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">1.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Likumības principa <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0100" ID="QS0100"/>būtība<QUOT.END REF.START="QS0100" CODE="201D" ID="QE0100"/>: atpakaļejoša spēka aizliegums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0146"><NO.P>146.</NO.P><TXT>Hartas 49. panta 1. punktā nostiprinātais likumības princips, pirmkārt un galvenokārt, ir saistīts ar atpakaļejoša spēka aizliegumu. Tas ir paredzēts šīs normas pirmajos divos teikumos<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0070"><P>Pirms Hartas stāšanās spēkā princips, ka krimināltiesību normām nedrīkst būt atpakaļejošs spēks, arī tika uzskatīts par vienu no vispārējiem tiesību principiem, kuru ievērošanu nodrošina Tiesa. Skat., piemēram, spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19840710">1984. gada 10. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Kirk</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>63/83</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1984:255">EU:C:1984:255</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0022">22.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19901113">1990. gada 13. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Fédesa</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑331/88</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1990:391">EU:C:1990:391</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0042">42.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20040107">2004. gada 7. janvāris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">X</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑60/02</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2004:10">EU:C:2004:10</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 63); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20040715">2004. gada 15. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Gerekens</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Procola</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑459/02</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2004:454">EU:C:2004:454</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0035">35.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20100629">2010. gada 29. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">E</HT> un <HT TYPE="ITALIC">F</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑550/09</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:382">EU:C:2010:382</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0059">59.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Hartas 52. panta 3. punkta nozīmē tas atbilst Eiropas Cilvēktiesību konvencijas (turpmāk tekstā – ECTK) 7. pantam.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0147"><NO.P>147.</NO.P><TXT>Var teikt, ka likumības principa, kas ir visspēcīgākā un konkrētākā tiesiskās noteiktības principa izpausme<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0071"><P>Šajā ziņā skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20080603">2008. gada 3. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Intertanko</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑308/06</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:312">EU:C:2008:312</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0070">70.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170328">2017. gada 28. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Rosneft</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑72/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:236">EU:C:2017:236</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0162">162.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0101" ID="QS0101"/>būtība<QUOT.END REF.START="QS0101" CODE="201D" ID="QE0101"/> attiecas tikai uz nodarījumu un sodu definīcijas <HT TYPE="ITALIC">materiāltiesiskajiem</HT> elementiem. Ar to ir pieprasīts, ka likumā ir skaidri jādefinē pārkāpumi un sodi, kas ir piemērojami brīdī, kad ir izdarīta sodāmā darbība vai bezdarbība. Šis nosacījums ir izpildīts tad, ja attiecīgā persona no<?PAGE NO="26"?> atbilstošās normas formulējuma, vajadzības gadījumā izmantojot tiesu sniegto normas interpretāciju, var uzzināt, par kādām darbībām vai bezdarbību tai iestāsies kriminālatbildība<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0072"><P>Skat., piemēram, spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20070503">2007. gada 3. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Advocaten voor de Wereld</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑303/05</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2007:261">EU:C:2007:261</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0050">50.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20110331">2011. gada 31. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Aurubis Balgaria</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑546/09</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:199">EU:C:2011:199</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0042">42.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170328">2017. gada 28. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Rosneft</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑72/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:236">EU:C:2017:236</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0162">162.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Šīs prasības tomēr neaizliedz to normu saturu, kurās ir paredzēta kriminālatbildība, noskaidrot pakāpeniski, tiesām sniedzot interpretāciju, ja vien šī interpretācija ir saprātīgi paredzama<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0073"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170328">2017. gada 28. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Rosneft</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑72/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:236">EU:C:2017:236</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0167">167.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0148"><NO.P>148.</NO.P><TXT>Līdz ar to, ja valsts tiesību aktos pamatlietas faktisko apstākļu norises laikā piemērojamā redakcijā nebija ietverti skaidri noteikumi, kas noteiktu kriminālatbildību par konkrētu rīcību, <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0102" ID="QS0102"/>Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 49. panta 1. punktā ietvertais sodu tiesiskuma princips aizliedz sodīt par šādu darbību, pat ja valsts tiesību norma ir pretrunā Savienības tiesībām<QUOT.END REF.START="QS0102" CODE="201D" ID="QE0102"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0074"><P>Skat., piemēram, spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20040107">2004. gada 7. janvāris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">X</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑60/02</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2004:10">EU:C:2004:10</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0063">63.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20120628">2012. gada 28. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Caronna</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑7/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:396">EU:C:2012:396</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0055">55.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0149"><NO.P>149.</NO.P><TXT>Tātad Hartas 49. panta 1. punkta pirmajā un otrajā teikumā atspoguļotā likumības principa <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0103" ID="QS0103"/>būtība<QUOT.END REF.START="QS0103" CODE="201D" ID="QE0103"/> aizliedz ar atpakaļejošu spēku piemērot jaunus krimināltiesību noteikumus par noziedzīgu nodarījumu un sodu noteikšanu, kas nebija spēkā sodāmās darbības veikšanas laikā. Īpaši ir jāuzsver divi elementi: darbības un soda <HT TYPE="ITALIC">materiāltiesisko</HT> elementu ierobežošana, koncentrējoties uz <HT TYPE="ITALIC">vienu konkrētu brīdi</HT> laikā, kad darbība vai bezdarbība notika.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">2.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Likumības principa plašāka izpratne: <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0104" ID="QS0104"/>lex mitior<QUOT.END REF.START="QS0104" CODE="201D" ID="QE0104"/> un tiesiskā noteiktība krimināllietās</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0150"><NO.P>150.</NO.P><TXT>Tomēr 49. panta 1. punktā paredzēto garantiju saturs ar to nebeidzas. Manuprāt, 49. panta 1. punktā sniegto garantiju patiesā būtība ir plašāka abās tikko izklāstītajās dimensijās: materiāltiesiskajā, kā arī laika dimensijā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0151"><NO.P>151.</NO.P><TXT>Bez turpmākām padziļinātām diskusijām par to, kas tieši tiek <HT TYPE="ITALIC">materiāltiesiski</HT> aptverts, iespējams, varētu vienkārši atgādināt, ka ECTK arī ne tuvu nav skaidra 7. panta 1. punkta precīza piemērošanas joma. It īpaši judikatūrā notiek jēdziena <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0105" ID="QS0105"/>sods<QUOT.END REF.START="QS0105" CODE="201D" ID="QE0105"/> un tā piemērošanas jomas zināma attīstība. Nesen spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Del Río Prada</HT> Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) Lielā palāta atgādināja, ka nav skaidri izteiktas atšķirības starp <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0106" ID="QS0106"/>sodu<QUOT.END REF.START="QS0106" CODE="201D" ID="QE0106"/> (<QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0107" ID="QS0107"/>materiāltiesiskais saturs<QUOT.END REF.START="QS0107" CODE="201D" ID="QE0107"/>, uz ko jāattiecina ECTK 7. panta 1. punkts), un pasākumu, kas attiecas uz soda izpildi (vairāk vērsts uz <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0108" ID="QS0108"/>procedūras<QUOT.END REF.START="QS0108" CODE="201D" ID="QE0108"/> elementiem)<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0075"><P>Skat. Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu, <DATE ISO="20131021">2013. gada 21. oktobris</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Del Río Prada</HT> pret Spāniju [Lielā palāta], (CE:ECHR:2013:1021JUD004275009, 85. un nākamie punkti, atsaucoties tostarp uz spriedumu, 2008. gada 12. februāris, <HT TYPE="ITALIC">Kafkaris</HT> pret Kipru [Lielā palāta], CE:ECHR:2008:0212JUD002190604, 142. punkts).</P></NOTE>. ECT veica plašāku vērtējumu, pamatojoties tostarp uz pasākuma būtību un mērķi, tā raksturojumu saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem un tā ietekmi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0152"><NO.P>152.</NO.P><TXT>Ir daudz ko teikt par šādu seku vai uz ietekmi vērstu vērtējumu, kas ir mazāk saistīts ar klasifikācijas smalkumiem atsevišķās valstīs un kas, protams, dažādās dalībvalstīs var atšķirties un konkrētāk aplūko šo noteikumu patieso darbību. Tomēr galvenokārt, iespējams, ar to vislabāk tiek atspoguļots tas, kam jābūt pamattiesību efektīvas aizsardzības uzmanības centrā: indivīds un kā noteikums ietekmē tā stāvokli, nevis atbilstošajos valsts tiesību aktos tam pievienotās klasifikācijas norādes.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0153"><NO.P>153.</NO.P><TXT>Šī iemesla dēļ, lai gan Hartas 49. panta 1. punkta trešā teikuma formulējumā ir runa par <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0109" ID="QS0109"/>vieglāku sodu<QUOT.END REF.START="QS0109" CODE="201D" ID="QE0109"/>, nedomāju, ka šo tiesību normu varētu interpretēt tā, ka tajā ir minēts tikai un vienīgi soda smagums. Tā interpretācijā pavisam vienkārša iemesla dēļ ir jāietver arī vismaz visi noziedzīga nodarījuma sastāva elementi: ja pēc noziedzīga nodarījuma veikšanas tiek ieviests jauns tiesību akts,<?PAGE NO="27"?> kas maina noziedzīga nodarījuma definīciju apsūdzētajam par labu, tas nozīmētu, ka personas rīcība vairs (vispār) nebūtu krimināli sodāma. Ja tā vairs nebūtu sodāma, tas nozīmētu, ka nevar piemērot sodu. <HT TYPE="ITALIC">Nesodīšana</HT> noteikti ir <HT TYPE="ITALIC">vieglāks</HT> sods. Šādos apstākļos būtu vienkārši neloģiski uzstāt, ka jaunais tiesību akts tehniski tieši neregulē <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0110" ID="QS0110"/>sodus<QUOT.END REF.START="QS0110" CODE="201D" ID="QE0110"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0154"><NO.P>154.</NO.P><TXT>Svarīgāks šīs lietas elements, iespējams, ir otrais: <HT TYPE="ITALIC">laika</HT> dimensija tam, ko aizsargā likumības princips. Šajā ziņā Hartas 49. panta 1. punkta trešā teikuma redakcijā jau skaidri ir norādīts, ka šis princips attiecas arī uz laiku <HT TYPE="ITALIC">pēc</HT> noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas. Trešajā teikumā ir paredzēts ar atpakaļejošu spēku piemērot saudzīgāku sodu: <HT TYPE="ITALIC">lex mitior</HT>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0155"><NO.P>155.</NO.P><TXT>Tiesa jau ir atzinusi <HT TYPE="ITALIC">lex mitior</HT> noteikumu par vispārēju Savienības tiesību principu, kas izriet no dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0076"><P>Skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20050503">2005. gada 3. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Berlusconi</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑387/02, C‑391/02 un C‑403/02</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2005:270">EU:C:2005:270</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0068">68.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20070308">2007. gada 8. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Campina</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑45/06</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2007:154">EU:C:2007:154</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0032">32.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20080311">2008. gada 11. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Jager</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑420/06</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:152">EU:C:2008:152</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0059">59.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20090604">2009. gada 4. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Mickelsson</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Roos</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑142/05</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:336">EU:C:2009:336</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0043">43.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Faktiski ir izrādījies, ka šī judikatūra kopā ar Hartas 49. panta 1. punktu ir ietekmējusi ECT judikatūras attīstību. Šķiet, ka ECT ir atkāpusies no savas judikatūras, saskaņā ar kuru <HT TYPE="ITALIC">lex mitior</HT> princips netika ietverts Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 7. pantā, lai atzītu to par elementu, kas netieši minēts šajā tiesību normā, arī plašākas aizsardzības ietekmē, kas paredzēta saskaņā ar Savienības tiesību aktiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0077"><P>Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas spriedums, <DATE ISO="20090917">2009. gada 17. septembris</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Scoppola</HT> pret Itāliju (Nr. 2) (CE:ECHR:2009:0917JUD001024903, 105.–109. punkts).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0156"><NO.P>156.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Lex mitior</HT> faktiski ir izņēmums no krimināltiesību piemērošanas ar atpakaļejošu spēku aizlieguma. Tajā ir atļauta piemērošana ar atpakaļejošu spēku <HT TYPE="ITALIC">in bonam partem</HT>. Tāpēc loģiski, ka ir aizliegta piemērošana ar atpakaļejošu spēku <HT TYPE="ITALIC">in malam partem</HT>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0157"><NO.P>157.</NO.P><TXT>Saskaņā ar neseno ECT judikatūru princips par saudzīgāku krimināltiesību piemērošanu ar atpakaļejošu spēku ir saistīts ar to, ka, <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0111" ID="QS0111"/>ja pastāv atšķirības starp nodarījuma veikšanas brīdī spēkā esošajiem krimināltiesību aktiem un krimināltiesību aktiem, kas ir stājušies spēkā laikā pirms galīgā sprieduma taisīšanas, tiesai ir jāpiemēro tie tiesību akti, kuru normas apsūdzētajam ir vislabvēlīgākās<QUOT.END REF.START="QS0111" CODE="201D" ID="QE0111"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0078"><P>Skat. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas spriedumus, <DATE ISO="20090917">2009. gada 17. septembris</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Scoppola</HT> pret Itāliju (Nr. 2) (CE:ECHR:2009:0917JUD001024903, 109. punkts), <DATE ISO="20140318">2014. gada 18. marts</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Öcalan</HT> pret Turciju (Nr. 2) (CE:ECHR:2014:0318JUD002406903, 175. punkts). Skat. arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumus, 2016. gada 12. janvāris, <HT TYPE="ITALIC">Gouarré Patte</HT> pret Andoru (CE:ECHR:2016:0112JUD003342710, 28. punkts); <DATE ISO="20160712">2016. gada 12. jūlijs</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Ruban</HT> pret Ukrainu (CE:ECHR:2016:0712JUD000892711, 37. punkts), un 2017. gada 24. janvāris, <HT TYPE="ITALIC">Koprivnikar</HT> pret Slovēniju (CE:ECHR:2017:0124JUD006750313, 49. punkts).</P></NOTE>. Attiecībā uz ECT šis pienākums <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0112" ID="QS0112"/>no vairākiem krimināltiesību aktiem piemērot to, kura noteikumi ir vislabvēlīgākie apsūdzētajam, ir noteikumu par krimināltiesību secību skaidrojums, kas atbilst citam 7. pantā minētam būtiskam elementam, proti, sodu paredzamībai<QUOT.END REF.START="QS0112" CODE="201D" ID="QE0112"/>. Tāpat kā piemērošanas ar atpakaļejošu spēku aizliegumu, <HT TYPE="ITALIC">lex mitior</HT> piemēro attiecībā uz normām, kas nosaka nodarījumus un sodus<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0079"><P>Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas spriedums, <DATE ISO="20090917">2009. gada 17. septembris</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Scoppola</HT> pret Itāliju (Nr. 2) (CE:ECHR:2009:0917JUD001024903, 108. punkts).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0158"><NO.P>158.</NO.P><TXT>Tomēr <HT TYPE="ITALIC">lex mitior</HT> noteikuma precīzais saturs ne tuvu nav noteikts. Šim principam pamatā ir konkrēts iedvesmas avots: tas <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0113" ID="QS0113"/>paredz likumu pēctecību laikā un balstās uz konstatāciju, ka likumdevējs ir mainījis savu viedokli vai nu par faktu krimināltiesisko kvalifikāciju, vai arī par nodarījumam piemērojamo sodu<QUOT.END REF.START="QS0113" CODE="201D" ID="QE0113"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0080"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20161006">2016. gada 6. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Paoletti</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑218/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:748">EU:C:2016:748</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0027">27.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Šis specifiskums ir izraisījis dažas pieejas, kurās tiek uzsvērti<?PAGE NO="28"?> dažādie pamatojumi aizliegumam piemērot krimināltiesības ar atpakaļejošu spēku un <HT TYPE="ITALIC">lex mitior</HT> principam. Saskaņā ar šo viedokli <HT TYPE="ITALIC">lex mitior</HT> princips gluži nebūtu pamatots ar paredzamības prasībām vai tiesiskās noteiktības prasībām. Tas būtu balstīts tikai uz taisnīguma apsvērumiem, kas atspoguļo likumdevēja viedokļa maiņu attiecībā uz prettiesisku darbību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0081"><P>Skat. it īpaši tiesneša <HT TYPE="ITALIC">Nicolaou</HT> daļēji atšķirīgo viedokli, kam pievienojās tiesneši <HT TYPE="ITALIC">Bratza</HT>, <HT TYPE="ITALIC">Lorenzen</HT>, <HT TYPE="ITALIC">Jočienė</HT>, <HT TYPE="ITALIC">Villiger</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Sajó</HT> lietā <HT TYPE="ITALIC">Scoppola</HT> (77. zemsvītras piezīme), kā arī tiesneses <HT TYPE="ITALIC">Sajò</HT> atšķirīgo viedokli ECT <DATE ISO="20170124">2017. gada 24. janvāra</DATE> spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Koprivnikar</HT> pret Slovēniju (CE:ECHR:2017:0124JUD006750313). Plašāks skatījums uz šo principu tomēr bija ietverts tiesneša <HT TYPE="ITALIC">Pinto de Albuquerque</HT> atbalstošajā viedoklī, kam pievienojās tiesnesis <HT TYPE="ITALIC">Vučinić</HT>, Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas <DATE ISO="20130718">2013. gada 18. jūlija</DATE> spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Maktouf</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Damjanović</HT> pret Bosniju un Hercegovinu (CE:ECHR:2013:0718JUD000231208).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0159"><NO.P>159.</NO.P><TXT>Lai kāda tieši būtu <HT TYPE="ITALIC">lex mitior</HT> noteikuma pamatā esošā vērtība, tā darbību nav grūti saprast: ja vien nav nepārprotama savtīga tiesiskā regulējuma vai pat likumdošanas procedūru ļaunprātīgas izmantošanas gadījuma<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0082"><P>Tādējādi, piemēram, uz likumdošanas procesa <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0114" ID="QS0114"/>nolaupīšanu<QUOT.END REF.START="QS0114" CODE="201D" ID="QE0114"/> un savtīgu noteikumu pieņemšanu par labu dažām personām varētu neattiekties šāda <HT TYPE="ITALIC">lex mitior</HT> principa pareiza piemērošana. Šādām personām nevarēja būt nekādas labticības un tādēļ tiesiskas paļāvības. Turpretī attiecībā uz <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0115" ID="QS0115"/>parastajiem<QUOT.END REF.START="QS0115" CODE="201D" ID="QE0115"/> tiesību aktu adresātiem pastāv saistība starp <HT TYPE="ITALIC">lex mitior</HT> principa piemērojamību un tiesisko noteiktību un tiesību paredzamību.</P></NOTE>, tad <HT TYPE="ITALIC">lex mitior</HT> pēc definīcijas ir <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0116" ID="QS0116"/>vienvirziena biļete<QUOT.END REF.START="QS0116" CODE="201D" ID="QE0116"/> uz saudzīgāku galamērķi. Tas nozīmē, ka pēc rīcības veikšanas jaunās krimināltiesību normas var piemērot vienīgi par labu apsūdzētajam. Diezgan maz ticamos gadījumos tas varētu notikt pat <HT TYPE="ITALIC">atkārtoti</HT> par labu apsūdzētajam. Tas arī var būt saskaņojams ar Hartas 49. panta 1. punkta trešā teikuma tekstu un būtību. Tomēr uzskatu, ka ar šo tiesību normu nevar saskaņot vai nu virziena maiņu uz stingrāku tiesību normu, kad <HT TYPE="ITALIC">lex mitior</HT> ir ticis pareizi izmantots, vai jaunu, bargāku krimināltiesību noteikumu pieņemšanu un to piemērošanu ar atpakaļejošu spēku. Ja tas tā būtu, tas pārvērstu <HT TYPE="ITALIC">lex mitior</HT> noteikumu par nestabilu, atgriezenisku noteikumu, kas ļautu dažādi mainīt krimināltiesību noteikumus pēc darbības veikšanas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0160"><NO.P>160.</NO.P><TXT>Tāpēc <HT TYPE="ITALIC">lex mitior</HT> un tiesiskās noteiktības principi netiek ierobežoti ar faktisko notikumu laiku. Tie ir piemērojami visā kriminālprocesa laikā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0083"><P>Vēlreiz ir jāatzīmē, ka, vērtējot ECTK 7. panta 1. punktu, ECT ir norādījusi, ka būtiska ir ne vien soda formulēšana nodarījumu veikšanas laikā, bet dažos gadījumos arī laikā, kad tika taisīts un pasludināts spriedums. Eiropas Cilvēktiesību tiesas <DATE ISO="20131021">2013. gada 21. oktobra</DATE> spriedums <HT TYPE="ITALIC">Del Río Prada</HT> pret Spāniju [Lielā palāta], (CE:ECHR:2013:1021JUD004275009, 112 un 117. punkts), kurā ir atsauce uz to, ka izmaiņas judikatūrā (kā rezultātā ir pagarināts ieslodzījuma ilgums) pieteikuma iesniedzēja nevarēja paredzēt laikā, kad viņa tika notiesāta, un brīdī, kad viņai tika paziņots par lēmumu noteikt sodu kopumā uz maksimālo termiņu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0161"><NO.P>161.</NO.P><TXT>Patiešām, būtu jāatgādina, ka pati <HT TYPE="ITALIC">lex mitior</HT> principa piemērošana ir iekļauta plašākā tiesiskās noteiktības principā, kas prasa, lai tiesību normas būtu skaidras un precīzas un lai to piemērošana būtu paredzama tiesību subjektiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0084"><P>Skat., piemēram, spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20161013">2016. gada 13. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Polkomtel</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑231/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:769">EU:C:2016:769</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0029">29.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>. Tam jāļauj ieinteresētajām personām zināt tām noteikto pienākumu apjomu un jānodrošina, ka šīs personas nepārprotami zina savas tiesības un pienākumus un spēj atbilstoši rīkoties<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0085"><P>Skat., piemēram, spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170309">2017. gada 9. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Doux</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑141/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:188">EU:C:2017:188</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0022">22.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170328">2017. gada 28. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Rosneft</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑72/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:236">EU:C:2017:236</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0161">161.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0162"><NO.P>162.</NO.P><TXT>Tāpēc <HT TYPE="ITALIC">lex mitior</HT> princips ir daļa no juridiskajiem pamatnoteikumiem, kas reglamentē turpmāk ieviesto krimināltiesību normu intertemporālo darbību. Tāpēc paredzamības un tiesiskās noteiktības prasības ietver arī tā piemērošanu, kas ietilpst valstu un Savienības tiesību sistēmās. Minētajām tiesiskās noteiktības principam būtiskajām prasībām būtu pretrunā tas, ja būtu ieviesta un kļūtu piemērojama saudzīgāka krimināltiesību norma, bet to nepiemērotu, lai atkal piemērotu stingrāku krimināltiesību normu, pat tad, ja tā būtu spēkā faktisko notikumu norises laikā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0163"><NO.P>163.</NO.P><TXT>Kopumā uzskatu, ka Hartas 49. panta 1. punkta trešajā teikumā garantētais <HT TYPE="ITALIC">lex mitior</HT> princips neļauj atgriezties pie iepriekšējiem, bargākiem noteikumiem attiecībā uz noziedzīga nodarījuma sastāvu un sodiem, ja vēlāk pienācīgi ieviestais valsts tiesību akts personiskajā jomā apsūdzētajam radīja tiesisko paļāvību. Šādu garantiju varētu uzskatīt vai nu par plašāku likumības principa slāni, vai arī par skaidri noteiktām tiesībām, kas izriet no tiesiskās noteiktības un krimināltiesību paredzamības prasībām.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="29"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0164"><NO.P>164.</NO.P><TXT>Pamatā esošā pamatproblēma ir skaidra – indivīdiem jāspēj paļauties uz pienācīgi izsludinātiem krimināltiesību noteikumiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0086"><P>Atšķirībā no <HT TYPE="ITALIC">ANAFE</HT> lietas šī lieta nav saistīta ar administratīvu norādījumu, bet ar krimināltiesībām. Skat. <DATE ISO="20120614">2012. gada 14. jūnija</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">ANAFE</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑606/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:348">EU:C:2012:348</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 70. un nākamie punkti), kurā Tiesa noraidīja iespēju atsaukties uz tiesisko paļāvību atkārtotas ieceļošanas atļauju turētājiem, kuras izdevusi Francijas administrācija, pārkāpjot Šengenas kodeksu.</P></NOTE> un attiecīgi pielāgot savu rīcību. Patiešām, ir pilnīgi iespējams, ka, paļaujoties uz saudzīgākiem noteikumiem, kas izsludināti valsts tiesību aktos, kriminālprocesa subjekts vai tā pārstāvis varētu pieņemt konkrētus procesuālos lēmumus vai mainīt savu rīcību veidā, kas ir būtisks turpmākai minētā procesa attīstībai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0165"><NO.P>165.</NO.P><TXT>Protams, Savienības tiesības ir daļa no valstu tiesību sistēmām. Tāpēc tas ir jāņem vērā, vērtējot atbilstību. Tāpēc varētu ierosināt, ka <HT TYPE="ITALIC">ignoratia legis europae non excusat</HT>. Personai, kas nemaksā nodokļus, nevar būt <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0117" ID="QS0117"/>tiesības uz nesodāmību<QUOT.END REF.START="QS0117" CODE="201D" ID="QE0117"/>, ko garantē valsts tiesību akti, kuri neatbilst Savienības tiesību aktiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0166"><NO.P>166.</NO.P><TXT>Tādos gadījumos kā šis uzskatu, ka minēto ierosinājumu ir ļoti grūti izmantot vairākos līmeņos. Koncentrējoties tikai uz praktiskas ietekmes līmeni, vai tiešām būtu pamats sagaidīt, ka personas pašas pastāvīgi vērtē valsts tiesību aktus attiecībā uz to atbilstību Savienības tiesību aktiem un, pamatojoties uz to, lemj par savu kriminālatbildību? Pat tad, ja apgalvotu, ka tas patiešām būtu sagaidāms gadījumos, kad valsts tiesību aktā ir norādīts <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0118" ID="QS0118"/>X<QUOT.END REF.START="QS0118" CODE="201D" ID="QE0118"/>, bet Savienības tiesību aktu noteikumā skaidri ir norādīts, ka tas <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0119" ID="QS0119"/>nav X<QUOT.END REF.START="QS0119" CODE="201D" ID="QE0119"/>, vai to var sagaidīt arī attiecībā uz valsts noteikumu atbilstību nedaudz <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0120" ID="QS0120"/>tekstuāli ekonomiskajām<QUOT.END REF.START="QS0120" CODE="201D" ID="QE0120"/> Savienības tiesību aktu normām, piemēram, LESD 325. panta 1. punktam, kuru interpretācijai ir vajadzīga Tiesas virspalātas (faktiski atkārtotā) uzmanība?</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">3.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC"><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0121" ID="QS0121"/>Lex mitior<QUOT.END REF.START="QS0121" CODE="201D" ID="QE0121"/> principa un tiesiskās noteiktības saistība ar šo lietu</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0167"><NO.P>167.</NO.P><TXT>Tiesa spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Berlusconi</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0087"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20050503">2005. gada 3. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Berlusconi</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑387/02, C‑391/02 un C‑403/02</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2005:270">EU:C:2005:270</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0070">70.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> jau saskārās ar jautājumu, vai princips par saudzīgāka soda piemērošanu ar atpakaļejošu spēku ir piemērojams gadījumā, kad šis sods ir pretrunā citiem Savienības tiesību aktiem. Tomēr, ņemot vērā, ka minētā lieta bija saistīta ar direktīvu, sniegtās atbildes pamatā bija fakts, ka direktīvu normas nevar izmantot, lai pastiprinātu vai noteiktu privātpersonu kriminālatbildību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0088"><P>Skat., piemēram, spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19870611">1987. gada 11. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">X</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>14/86</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1987:275">EU:C:1987:275</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0020">20.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19871008">1987. gada 8. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Kolpinghuis Nijmegen</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>80/86</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1987:431">EU:C:1987:431</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0013">13.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19960926">1996. gada 26. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Arcaro</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑168/95</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1996:363">EU:C:1996:363</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0037">37.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19961212">1996. gada 12. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">X</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑74/95 un C‑129/95</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1996:491">EU:C:1996:491</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0024">24.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20040107">2004. gada 7. janvāris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">X</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑60/02</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2004:10">EU:C:2004:10</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0061">61.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20050503">2005. gada 3. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Berlusconi</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑387/02, C‑391/02 un C‑403/02</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2005:270">EU:C:2005:270</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0074">74.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), vai <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20051122">2005. gada 22. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Grøngaard</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Bang</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑384/02</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2005:708">EU:C:2005:708</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0030">30.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Par pamatlēmumiem skat. arī spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20050616">2005. gada 16. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Pupino</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑105/03</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2005:386">EU:C:2005:386</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0045">45.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20161108">2016. gada 8. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Ognyanov</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑554/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:835">EU:C:2016:835</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0064">64.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0168"><NO.P>168.</NO.P><TXT>Šajā lietā attiecīgās Savienības tiesību normas ir ne tikai PVN direktīva, to lasot saistībā ar LES 4. panta 3. punktu, bet arī primāro tiesību aktu normas, proti, LESD 325. panta 1. punkts, ar ko <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0122" ID="QS0122"/>dalībvalstīm ir noteikts pienākums sasniegt precīzu rezultātu, un [..] normas, kurā ir paredzēti šie noteikumi, piemērošana nav pakļauta nekādiem nosacījumiem<QUOT.END REF.START="QS0122" CODE="201D" ID="QE0122"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0089"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150908">2015. gada 8. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Taricco</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑105/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:555">EU:C:2015:555</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0051">51.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Tā rezultātā Tiesa nosprieda, ka ar LESD 325. panta 1. un 2. punktu <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0123" ID="QS0123"/>attiecībās starp šīm normām un dalībvalstu tiesību normām pat ar to, ka tās ir spēkā esošas, pilnībā tiek liegta jebkādu pretrunīgu spēkā esošu valsts tiesību normu piemērošana<QUOT.END REF.START="QS0123" CODE="201D" ID="QE0123"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0090"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150908">2015. gada 8. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Taricco</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑105/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:555">EU:C:2015:555</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0052">52.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Tomēr šis apgalvojums nekavējoties tika precizēts: šādā situācijā valsts tiesai ir arī jānodrošina, ka tiek ievērotas attiecīgo personu pamattiesības<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0091"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150908">2015. gada 8. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Taricco</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑105/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:555">EU:C:2015:555</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0053">53.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0169"><NO.P>169.</NO.P><TXT>Likumības principa, tostarp <HT TYPE="ITALIC">lex mitior</HT> noteikuma, un tiesiskās noteiktības principa ievērošanas obligāta prasība, manuprāt, novērš iespēju pamatlietā nepiemērot saudzīgākas valsts krimināltiesību normas. Ir divi veidi, kā šajā lietā vajadzības gadījumā varētu izdarīt minēto secinājumu.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="30"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0170"><NO.P>170.</NO.P><TXT>Pirmkārt, grozījums, kas mainīja kriminālatbildības slieksni par deklarētā PVN nesamaksāšanas nodarījumu (papildinot arī ar jaunu iemeslu kriminālatbildības dzēšanai), manuprāt, ir izmainījis noziedzīga nodarījuma sastāva elementus. Monetārā sliekšņa noteikšana kriminālatbildības ierosināšanai ir noziedzīga nodarījuma definīcijas objektīvs elements. Šīs izmaiņas varētu uzskatīt par atbilstošām likumības principa <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0124" ID="QS0124"/>būtībai<QUOT.END REF.START="QS0124" CODE="201D" ID="QE0124"/>, tās interpretējot kopā ar <HT TYPE="ITALIC">lex mitior</HT> principu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0171"><NO.P>171.</NO.P><TXT>Otrkārt, pat tad, ja būtu jāuzskata, ka šādas secīgas izmaiņas neietilpst likumības principa šaurākā redzējumā, ciktāl tās burtiski pārsniedz to brīdi, kad tika veikta sākotnējā darbība, tās noteikti ietilpst šī principa plašākā izpratnē. Stājoties spēkā, jaunais grozījums valsts tiesību aktos lika darboties <HT TYPE="ITALIC">lex mitior</HT> noteikumam, kura rezultātā apsūdzētā personīgajā jomā ir radīta tiesiskā paļāvība, ka viņam būs piemērojama jaunā, saudzīgākā tiesību norma.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0172"><NO.P>172.</NO.P><TXT>Ir vajadzīgas vēl divas noslēguma piezīmes.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0173"><NO.P>173.</NO.P><TXT>Pirmkārt, tādā lietā kā šī galu galā nav lielas atšķirības, vai valsts noteikumu iespējamā nesaderība ar Savienības tiesību normām būtu atzīta attiecībā uz Savienības sekundārajiem tiesību aktiem vai Savienības primārajiem tiesību aktiem. Iepriekš minētie apsvērumi un Hartas 49. panta 1. punktā noteiktie ierobežojumi ir transversāli un piemērojami neatkarīgi no pienākuma avota Savienības tiesību aktu līmenī.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0174"><NO.P>174.</NO.P><TXT>Protams, Tiesa ir uzsvērusi, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0125" ID="QS0125"/>tieši piemērojamas Savienības tiesību normas, kuras ir tiešs tiesību un pienākumu avots visiem tiem, uz kuriem tās attiecas, proti, dalībvalstīm vai indivīdiem, kas ir puses tiesiskajās attiecībās Savienības tiesībās, ir jāpiemēro pilnībā un vienādi visās dalībvalstīs, sākot no to spēkā stāšanās brīža un tikmēr, kamēr tās ir spēkā<QUOT.END REF.START="QS0125" CODE="201D" ID="QE0125"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0092"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20100908">2010. gada 8. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Winner Wetten</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑409/06</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:503">EU:C:2010:503</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0054">54.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0175"><NO.P>175.</NO.P><TXT>Tomēr tajā pašā laikā ir arī atzīts, ka neiespējamību paļauties uz konkrētām Savienības tiesību normām, lai noteiktu vai pastiprinātu kriminālatbildību, nevar ierobežot ar direktīvām pašām par sevi. Līdzīgi apsvērumi tika izmantoti attiecībā uz regulas normām, ar ko dalībvalstis tika pilnvarotas paredzēt sankcijas par tās noteikumu pārkāpumiem, tieši ar mērķi ievērot tiesiskās noteiktības principu un atpakaļejoša spēka aizlieguma principu, kas nostiprināts ECTK 7. pantā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0093"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20040107">2004. gada 7. janvāris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">X</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑60/02</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2004:10">EU:C:2004:10</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0062">62.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0063">63.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0176"><NO.P>176.</NO.P><TXT>Manuprāt, nevar automātiski pieņemt, ka Līguma normās, ar ko dalībvalstīm tiek noteikts precīzs un beznosacījuma pienākums attiecībā uz sasniedzamo rezultātu, kā tas ir LESD 325. panta 1. un 2. punkta gadījumā, katrā situācijā automātiski ir izpildīta paredzamības prasība, ko pieprasa likumības un tiesiskās noteiktības principi konkrētajā krimināltiesību jomā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0094"><P>Tomēr varētu pastāvēt Līguma normas, kurās skaidri ir definēti <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0126" ID="QS0126"/>pārkāpumi un sodu raksturs un apjoms<QUOT.END REF.START="QS0126" CODE="201D" ID="QE0126"/> tā, lai varētu izpildīt Hartas 49. panta 1. punkta prasības. Skat. <DATE ISO="20110329">2011. gada 29. marta</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">ThyssenKrupp Nirosta</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑352/09 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:191">EU:C:2011:191</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 82. un nākamie punkti), kurā Tiesa paziņoja, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0127" ID="QS0127"/>faktu norises laikā [Eiropas Ogļu un tērauda kopienas dibināšanas līguma] 65. panta 1. un 5. punkts bija skaidrs juridiskais pamats šajā lietā piemērotajam sodam, tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzēja nevarēja nezināt par savas rīcības sekām<QUOT.END REF.START="QS0127" CODE="201D" ID="QE0127"/>.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0177"><NO.P>177.</NO.P><TXT>Likumības principu nevar interpretēt tā, ka tas aizliedz pakāpenisku kriminālatbildības noteikumu precizēšanu. Tomēr tas var <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0128" ID="QS0128"/>liegt ar atpakaļejošu spēku piemērot tās normas jaunu interpretāciju, kura paredz pārkāpumus<QUOT.END REF.START="QS0128" CODE="201D" ID="QE0128"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0095"><P>Skat., piemēram, spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20050628">2005. gada 28. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Dansk Rørindustri</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2005:408">EU:C:2005:408</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0217">217.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), vai <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140710">2014. gada 10. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Telefónica</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Telefónica de España</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑295/12 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2062">EU:C:2014:2062</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0147">147.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Un atkal galvenais elements ir attiecīgā konkrētā noteikuma paredzamība.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0178"><NO.P>178.</NO.P><TXT>Kopumā sistēmiski uzskatu, ka ir grūti saprast, kāpēc judikatūrai attiecībā uz Līgumu normu diferencēto tiešo iedarbību, pretēji direktīvām, kas pati par sevi drīzāk ir radusies Tiesas vēsturiski nosacītas judikatūras rezultātā, nevis pamatojoties uz jebkādu principiālu izvēli, kuras pamatā ir skaidri saskatāmas atšķirības minēto Savienības tiesību avotu formulējumā, ir jābūt noteicošajam faktoram tādos gadījumos kā šis. Vai bijušo doktrīnu blokiem, kurus ir grūti izskaidrot pat ieinteresētam Eiropas<?PAGE NO="31"?> Savienības tiesību studentam, tiešām ir jābūt izšķirošai nozīmei, lai nodrošinātu kriminālatbildības (ne)noteikšanu lietās, kas lielā mērā nav saistītas ar specifiskiem tiešās iedarbības jautājumiem? Vēl jo vairāk tādā gadījumā kā šis, kurā praktisku apsvērumu dēļ abu pienākumu (Līguma un PVN direktīvas) slāņu saturs ir diezgan līdzīgs un to vērtējums faktiski tiek veikts kopīgi?</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0179"><NO.P>179.</NO.P><TXT>Otrkārt, šajā lietā uzdotais pamatjautājums ir jautājums par Tiesas nolēmumu iedarbību laikā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0096"><P>Vispār par prejudiciālu nolēmumu ierobežojumiem laikā skat. Düsterhaus, D., <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0129" ID="QS0129"/><HT TYPE="ITALIC">Eppur Si</HT> <HT TYPE="ITALIC">Muove</HT>! The Past, Present and (possible) Future of Temporal Limitations in the Preliminary Ruling Procedure<QUOT.END REF.START="QS0129" CODE="201D" ID="QE0129"/>, no: <HT TYPE="ITALIC">Yearbook of European Law</HT>, 35. sēj., 2016, 1.–38. lpp.).</P></NOTE>. Kā valsts tiesa atgādināja lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, Tiesas nolēmumu piemērojamības laikā noteikums parasti būtībā ir <HT TYPE="ITALIC">saistīts ar atpakaļejošu spēku</HT>: Tiesa sniedz interpretāciju par Savienības tiesību aktu normām <HT TYPE="ITALIC">ex tunc</HT>, kas kļūst nekavējoties piemērojama visām izskatāmajām (un dažkārt pat slēgtajām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0097"><P>Šajā ziņā skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20040113">2004. gada 13. janvāris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Kühne &amp; Heitz</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑453/00</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2004:17">EU:C:2004:17</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0028">28.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), vai <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20070718">2007. gada 18. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Lucchini</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑119/05</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2007:434">EU:C:2007:434</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0063">63.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>) lietām, kurās tiek piemērota tā pati norma. Tomēr šādai pieejai ir savas robežas, kas rada to pašu problēmu: paredzamība. Jo tālāk Tiesa attīsta tiesības ārpus interpretēto tiesību normu formulējumiem, jo grūtāk, iespējams, ir saglabāt noteikumu par šo tiesas nolēmumu pilnīgu <HT TYPE="ITALIC">ex tunc</HT> piemērošanu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0098"><P>Varētu piebilst, ka šī problēma noteikti nav jauna un nekādā ziņā nav ierobežota ar Savienības tiesību sistēmu. Salīdzinošam apskatam skat., piemēram, Steiner, E., <HT TYPE="ITALIC">Comparing the Prospective Effect of Judicial Rulings Across Jurisdictions</HT>, Springer, 2015, vai Popelier, P. u.c. (red.), <HT TYPE="ITALIC">The Effects of Judicial Decisions in Time</HT>, Intersentia, Kembridža, 2014.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0180"><NO.P>180.</NO.P><TXT>Valstu noteikumu iespējamā neatbilstība Savienības tiesību aktiem nepadara tos par neesošiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0099"><P>Šajā ziņā skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19981022">1998. gada 22. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">IN. CO. GE.'90</HT> u.c</NAME.CASE>. (no <NO.CASE>C‑10/97 līdz C‑22/97</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1998:498">EU:C:1998:498</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0021">21.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20091119">2009. gada 19. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Filipiak</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑314/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:719">EU:C:2009:719</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0083">83.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. To, ka valsts noteikumi, kas vēlāk tiek atzīti par nesaderīgiem ar Savienības tiesību aktiem, var radīt tiesiskas sekas, kas noteiktos apstākļos var radīt cerības, pierāda fakts, ka Tiesa dažos gadījumos ir ierobežojusi savu spriedumu ietekmi laikā, lai aizsargātu tiesiskās noteiktības principa prasības. Saistībā ar šo var atgādināt Tiesas atzinumu, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0130" ID="QS0130"/>izņēmuma kārtā un primāro tiesiskās noteiktības apsvērumu dēļ<QUOT.END REF.START="QS0130" CODE="201D" ID="QE0130"/> (tikai) Tiesa var <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0131" ID="QS0131"/>noteikt nepiemērošanas seku, kādas rada Savienības tiesību normas piemērošana tām pretrunā esošām valsts tiesībām, īslaicīgu apturēšanu<QUOT.END REF.START="QS0131" CODE="201D" ID="QE0131"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0100"><P>Skat. <DATE ISO="20160728">2016. gada 28. jūlija</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Association France Nature Environnement</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑379/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:603">EU:C:2016:603</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0033">33.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kurā ir atsauce uz <DATE ISO="20100908">2010. gada 8. septembra</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Winner Wetten</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑409/06</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:503">EU:C:2010:503</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0067">67.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0181"><NO.P>181.</NO.P><TXT>Varētu uzsvērt, ka apgalvojot, ka saskaņā ar Savienības tiesību aktiem <HT TYPE="ITALIC">lex mitior</HT> un prasība par tiesisko noteiktību krimināllietās neļauj nepiemērot saudzīgākas valsts tiesību normas, nevajadzētu nozīmīgi pārvērtēt patiešām diezgan šauro pieeju attiecībā uz Tiesas nolēmumu iedarbības laikā ierobežošanu. Tas radītu tikai šauru izņēmumu attiecībā uz atsevišķiem notiekošajiem kriminālprocesiem, atstājot nemainīgas neatbilstības vispārējās normatīvās sekas. Tiesas konstatētais, protams, varētu būt pamats pārkāpumu tiesvedības uzsākšanai par no tās izrietošo pienākumu neizpildi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0101"><P>Skat., piemēram, spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19890921">1989. gada 21. septembris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Grieķija</NAME.CASE> (<NO.CASE>68/88</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1989:339">EU:C:1989:339</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0024">24.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20011018">2001. gada 18. oktobris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Īrija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑354/99</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2001:550">EU:C:2001:550</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 46. līdz 48. punkts), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20080717">2008. gada 17. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Itālija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑132/06</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:412">EU:C:2008:412</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0052">52.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, un katrā ziņā tas radītu pienākumu nākotnē attiecīgi mainīt valsts tiesību sistēmu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">V.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Secinājumi</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0182"><NO.P>182.</NO.P><TXT>Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz <HT TYPE="ITALIC">Tribunale di Varese</HT> (Varēzes rajona tiesa, Itālija) uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi:</TXT><P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P>Krāpšanas jēdziens Konvencijas par Eiropas Kopienu finansiālo interešu aizsardzību 1. panta 1. punkta b) apakšpunktā neattiecas uz noziedzīgu nodarījumu, piemēram, pamatlietā aplūkoto, par pareizi deklarētā PVN nesamaksāšanu tiesību aktos noteiktajā termiņā.</P></ITEM><?PAGE NO="32"?><ITEM><P>LES 4. panta 3. punktā, to lasot kopā ar LESD 325. panta 1. punktu un PVN direktīvu, nav aizliegtas valsts tiesību normas, kurās, lai noteiktu sodāmu raksturu rīcībai, kas ietver nodokļa nemaksāšanu līdz likumā noteiktajam termiņam, ir noteikts finanšu slieksnis, kas attiecībā uz pievienotās vērtības nodokli (PVN) ir augstāks nekā slieksnis, kāds ir paredzēts ienākumu gūšanas vietā ieturamā nodokļa gadījumā.</P></ITEM><ITEM><P>Ar LESD 325. panta 1. punktu un LES 4. panta 3. punktu, lasot to kopā ar PVN direktīvu, noteiktais pienākums paredzēt efektīvus, atturošus un samērīgus sodus, lai nodrošinātu pareizu PVN iekasēšanu, neaizliedz valsts tiesību aktus, piemēram, šajā lietā aplūkotos, ar ko, lai gan ir paredzēta administratīvu sankciju sistēma, par nodokļu jautājumiem atbildīgās fiziskās personas var atbrīvot:</P><P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P>no kriminālatbildības un administratīvas atbildības par pareizi deklarētā PVN nesamaksāšanu tiesību aktos noteiktajā termiņā saistībā ar summām, kas vienādas ar trīskāršu vai pieckāršu <HT TYPE="ITALIC">PIF</HT> konvencijā noteikto minimālo slieksni EUR <FT TYPE="NUMBER">50000</FT> apmērā;</P></ITEM><ITEM><P>no kriminālatbildības, ja vienība, attiecībā uz kuru tās veic darbību, ir novēloti samaksājusi maksājamo PVN, kā arī procentus un summas, kas noteiktas ar administratīvi sankcijām, iekams nav paziņots par tiesvedības uzsākšanu pirmās instances tiesā.</P></ITEM></LIST></P></ITEM></LIST></P></NP.ECR></GR.SEQ></CONTENTS.CONCLUSION></CONCLUSION>