<?xml version="1.0" encoding="UTF-8"?><CONCLUSION NNC="YES" xmlns:fmx="http://opoce" xmlns:xsi="http://www.w3.org/2001/XMLSchema-instance" xsi:noNamespaceSchemaLocation="http://formex.publications.europa.eu/schema/formex-05.58-20161101.xd"><BIB.CONCLUSION><REF.CASE FILE="n.a."><NO.CASE>C-56/18 P</NO.CASE></REF.CASE><NO.CELEX>62018CC0056</NO.CELEX><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:569">EU:C:2019:569</NO.ECLI><NO.SEQ>0001</NO.SEQ><PAGE.FIRST.ECR>1</PAGE.FIRST.ECR><PAGE.SEQ>1</PAGE.SEQ><PAGE.LAST.ECR>13</PAGE.LAST.ECR><PAGE.TOTAL>13</PAGE.TOTAL></BIB.CONCLUSION><CURR.TITLE><PAGE.HEADER><P><HT TYPE="SC"><HT TYPE="ITALIC">E. Tanchev</HT> secinājumi – Lieta C‑56/18 P</HT></P><P><HT TYPE="SC">Komisija/<HT TYPE="ITALIC">gmina miasto gdynia</HT></HT> <HT TYPE="SC">un</HT> <HT TYPE="ITALIC"><HT TYPE="SC">port lotniczy gdynia kosakowo</HT></HT></P></PAGE.HEADER></CURR.TITLE><TITLE><TI><P><HT TYPE="UC">Ģenerāladvokāta Jevgenija Tančeva [<HT TYPE="ITALIC">Evgeni Tanchev</HT>]</HT></P><P><HT TYPE="UC">secinājumi,</HT></P><P>sniegti <DATE ISO="20190704">2019. gada 4. jūlijā</DATE><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0001"><P>Oriģinālvaloda – angļu.</P></NOTE></P></TI><STI><P><HT TYPE="BOLD">Lieta C‑56/18 P</HT></P><P>Eiropas Komisija</P><P>pret</P><P><HT TYPE="ITALIC">Gmina Miasto Gdynia</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Port Lotniczy Gdynia Kosakowo</HT></P></STI></TITLE><INTERMEDIATE><INDEX IDX.CLOSE="" SEPARATOR=" – " IDX.OPEN=""><KEYWORD>Apelācija</KEYWORD><KEYWORD>Valsts atbalsts</KEYWORD><KEYWORD>LESD 108. panta 2. punkts</KEYWORD><KEYWORD>Ieguldījumu atbalsts</KEYWORD><KEYWORD>Lidostas infrastruktūra</KEYWORD><KEYWORD>Lēmums par atbalsta atzīšanu par nesaderīgu ar iekšējo tirgu un tā atgūšanas rīkojums</KEYWORD><KEYWORD>Vispārējās tiesas veikta atcelšana</KEYWORD><KEYWORD>Būtiski procedūras noteikumi</KEYWORD><KEYWORD>Ieinteresēto personu procesuālās tiesības</KEYWORD></INDEX></INTERMEDIATE><CONTENTS.CONCLUSION><NP.ECR IDENTIFIER="NP0001"><NO.P>1.</NO.P><TXT>Ar šo apelācijas sūdzību Eiropas Komisija lūdz atcelt Vispārējās tiesas spriedumu lietā T‑263/15<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0002"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20171117">2017. gada 17. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Gmina Miasto Gdynia</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Port Lotniczy Gdynia‑Kosakowo</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2017:820">EU:T:2017:820</NO.ECLI></REF.DOC.ECR> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0001" REF.END="QE0001"/>pārsūdzētais spriedums<QUOT.END REF.START="QS0001" CODE="201D" ID="QE0001"/>).</P></NOTE>, ciktāl tā ir atcēlusi Komisijas Lēmuma (ES) 2015/1586<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0003"><P>Komisijas Lēmums (2015. gada 26. februāris) par pasākumu SA.35388 (13/C) (ex 13/NN un ex 12/N) – Polija – <HT TYPE="ITALIC">Gdynia-Kosakowo</HT> lidostas izveide (izziņots ar dokumenta numuru C(2015) 1281) (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="250" PAGE.FIRST="165" DATE.PUB="2015">OV 2015, L 250, 165. lpp.</REF.DOC.OJ>; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0002" REF.END="QE0002"/>apstrīdētais lēmums<QUOT.END REF.START="QS0002" CODE="201D" ID="QE0002"/>).</P></NOTE> 2.–5. pantu. Minētajā lēmumā Komisija bija konstatējusi, ka Polijas Gdiņas pilsētas un Kosakovas pašvaldības sabiedrībai <HT TYPE="ITALIC">Port Lotniczy Gdynia‑Kosakowo sp. z o.o</HT>. (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0003" REF.END="QE0003"/><HT TYPE="ITALIC">PLGK</HT><QUOT.END REF.START="QS0003" CODE="201D" ID="QE0003"/>) ir piešķīrušas ar iekšējo tirgu nesaderīgu valsts atbalstu, lai segtu ieguldījumu izmaksas saistībā ar Polijas ziemeļu daļā esošā Gdiņas–Oksives [<HT TYPE="ITALIC">Gdynia‑Oksywie</HT>] militārā lidlauka pārveidi par civilās aviācijas lidostu (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0004" REF.END="QE0004"/>ieguldījumu atbalsts<QUOT.END REF.START="QS0004" CODE="201D" ID="QE0004"/>) un nākamās lidostas darbības izmaksas (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0005" REF.END="QE0005"/>darbības atbalsts<QUOT.END REF.START="QS0005" CODE="201D" ID="QE0005"/>). Komisija bija pārbaudījusi finansējuma sniegšanu apmēram 207,48 miljonu Polijas zlotu (PLN) (48,7 miljoni EUR) kopapjomā. Ar apstrīdēto lēmumu tika aizstāts iepriekšējais lēmums šajā pašā lietā, kas tika atcelts ar Komisijas Lēmumu 2014/883/ES<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0004"><P>Lēmums (2014. gada 11. februāris) par pasākumu SA.35388 (13/C) (ex 13/NN un ex 12/N) – Polija – <HT TYPE="ITALIC">Gdynia-Kosakowo</HT> lidostas izveide (izziņots ar dokumenta numuru C(2014) 759) (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="357" PAGE.FIRST="51" DATE.PUB="2014">OV 2014, L 357, 51. lpp.</REF.DOC.OJ>; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0006" REF.END="QE0006"/>Lēmums 2014/883<QUOT.END REF.START="QS0006" CODE="201D" ID="QE0006"/>).</P></NOTE>, kuru tā atsauca.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0002"><NO.P>2.</NO.P><TXT>Šajā lietā Tiesai ir it īpaši jāizvērtē, vai prasība lūgt ieinteresētajām personām izteikt savu viedokli valsts atbalsta procedūras gaitā pēc tiesiskā regulējuma būtisku grozījumu veikšanas ir būtisks procedūras noteikums (kura neievērošanas rezultātā lēmums būtu jāatceļ neatkarīgi no tā, kā šāds grozījums varētu ietekmēt lēmumu) vai arī šāds noteikums, kā man jāsecina, pastāv tikai tad, ja šādam būtiskam grozījumam varētu būt šāda ietekme uz lēmumu.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">I.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Tiesvedības priekšvēsture un apstrīdētais lēmums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0003"><NO.P>3.</NO.P><TXT>Samērā komplicētā tiesvedības priekšvēsture sīkāk ir aprakstīta pārsūdzētā sprieduma 1.–25. punktā. Šīs apelācijas sūdzības vajadzībām es aprobežošos ar šādu kopsavilkumu.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="2"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0004"><NO.P>4.</NO.P><TXT><DATE ISO="20120907">2012. gada 7. septembrī</DATE> Polija tiesiskās drošības nolūkā paziņoja Komisijai par plāniem finansēt minēto projektu. Vēlāk Polija apstiprināja, ka paziņotais finansējums faktiski jau ir neatgriezeniski piešķirts.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0005"><NO.P>5.</NO.P><TXT>Pēc Polijas un Komisijas savstarpējas korespondences ar <DATE ISO="20130702">2013. gada 2. jūlija</DATE> lēmumu Komisija saskaņā ar LESD 108. panta 2. punktu uzsāka formālo izmeklēšanas procedūru un uzaicināja ieinteresētās personas iesniegt savas piezīmes (Lēmums C(2013) 4045 <HT TYPE="ITALIC">final</HT> (<DATE ISO="20130702">2013. gada 2. jūlijs</DATE>) par pasākumu SA.35388 (2013/C) (ex 2013/NN un ex 2012/N) – Polija – <HT TYPE="ITALIC">Gdynia‑Kosakowo</HT> lidostas izveide (<REF.DOC.OJ COLL="C" NO.OJ="243" PAGE.FIRST="25" DATE.PUB="2013">OV 2013, C 243, 25. lpp.</REF.DOC.OJ>) (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0007" REF.END="QE0007"/>lēmums par procedūras uzsākšanu<QUOT.END REF.START="QS0007" CODE="201D" ID="QE0007"/>). Nesaņēmusi nekādas piezīmes no Polijas un no ieinteresētajām personām, Komisija 2014. gada 11. februārī pieņēma Lēmumu 2014/883, kurā konstatēja, ka valsts atbalsts (ieguldījumu atbalsts un darbības atbalsts) nav saderīgs ar iekšējo tirgu. Komisija pārbaudīja šo atbalstu saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta a) apakšpunkta atkāpi un Valstu reģionālā atbalsta pamatnostādnēm 2007.–2013. gadam (<REF.DOC.OJ COLL="C" NO.OJ="054" PAGE.FIRST="13" DATE.PUB="2006">OV 2006, C 54, 13. lpp.</REF.DOC.OJ>; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0008" REF.END="QE0008"/>Reģionālā atbalsta pamatnostādnes<QUOT.END REF.START="QS0008" CODE="201D" ID="QE0008"/>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0006"><NO.P>6.</NO.P><TXT>Kosakovas un Gdiņas pašvaldības, kā arī <HT TYPE="ITALIC">PLGK</HT> apstrīdēja Lēmumu 2014/883 Vispārējā tiesā (lietas T‑215/14 un T‑217/14). Polija iestājās abās lietās. Vienlaikus Ziemeļgdaņskas rajona tiesa <DATE ISO="20140507">2014. gada 7. maijā</DATE> pieņēma lēmumu, ar ko pasludināja <HT TYPE="ITALIC">PLGK</HT> bankrotu un kurā pieņēma rīkojumu par tās likvidēšanu. Kamēr notika tiesvedība Vispārējā tiesā, 2015. gada 26. februārī Komisija atcēla Lēmumu 2014/883 un aizstāja to ar apstrīdēto lēmumu. Tas notika tādēļ, ka lēmumā par procedūras uzsākšanu tika secināts, ka ieguldījumi ugunsdzēsības, muitas, lidostas apsardzes, policijas un robežsardzes ēkās un iekārtās nav valsts atbalsts, Komisija uzskatīja, ka tai nebūtu jāapšauba šis secinājums galīgajā lēmumā par pasākumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0007"><NO.P>7.</NO.P><TXT>Starplaikā no Lēmuma 2014/883 līdz apstrīdētajam lēmumam <DATE ISO="20140404">2014. gada 4. aprīlī</DATE> stājās spēkā Komisijas <DATE ISO="20140331">2014. gada 31. marta</DATE> paziņojums <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0009" REF.END="QE0009"/>Pamatnostādnes par valsts atbalstu lidostām un aviokompānijām<QUOT.END REF.START="QS0009" CODE="201D" ID="QE0009"/> (<REF.DOC.OJ COLL="C" NO.OJ="099" PAGE.FIRST="3" DATE.PUB="2014">OV 2014, C 99, 3. lpp.</REF.DOC.OJ>; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0010" REF.END="QE0010"/>2014. gada pamatnostādnes<QUOT.END REF.START="QS0010" CODE="201D" ID="QE0010"/>), ar kurām tika aizstātas 2005. gada Aviācijas vadlīnijas par ieguldījumu atbalstu lidostām (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0011" REF.END="QE0011"/>2005. gada pamatnostādnes<QUOT.END REF.START="QS0011" CODE="201D" ID="QE0011"/>)<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0005"><P>Komisijas paziņojums – Kopienas vadlīnijas par lidostu finansēšanu un valsts atbalstu darbības uzsākšanai aviosabiedrībām, kas veic lidojumus no reģionālām lidostām (<REF.DOC.OJ COLL="C" NO.OJ="312" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2005">OV 2005, C 312, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE>. Apstrīdētajā lēmumā Komisija konstatēja, ka, ņemot vērā 2014. gada pamatnostādņu 172. punktu, šo pamatnostādņu principi nav piemērojami ieguldījumu atbalstam, kas piešķirts pirms <DATE ISO="20140404">2014. gada 4. aprīļa</DATE>, bet tūlītēji piemērojami darbības atbalstam.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0008"><NO.P>8.</NO.P><TXT>Apstrīdētā lēmuma 244. apsvērumā Komisija norādīja, ka tā pamatoja vērtējumu par darbības atbalstu Lēmuma 2014/883 227. apsvērumā ar konstatējumu, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0012" REF.END="QE0012"/>darbības atbalsta piešķiršana, lai nodrošinātu tāda ieguldījumu projekta darbību, kas gūst labumu no nesaderīga ieguldījumu atbalsta, pēc būtības nav saderīga ar iekšējo tirgu<QUOT.END REF.START="QS0012" CODE="201D" ID="QE0012"/>. Bez nesaderīgā ieguldījumu atbalsta Gdiņas lidosta nepastāvētu, jo tās darbību pilnīgi finansē no šā atbalsta, un darbības atbalstu nevar piešķirt neesošai lidostas infrastruktūrai. Apstrīdētā lēmuma 245. apsvērumā Komisija uzskatīja, ka šis secinājums, kas pieņemts atbilstīgi 2005. gada pamatnostādnēm, ir vienlīdz atbilstošs arī saskaņā ar 2014. gada pamatnostādnēm un pietiekams, lai konstatētu, ka lidostas operatoram piešķirtais darbības atbalsts nav saderīgs ar iekšējo tirgu. Apstrīdētā lēmuma 246. un 247. apsvērumā Komisija atsaucas uz pirmo atbilstības nosacījumu, kas noteikts 2014. gada pamatnostādnēs (to 113. punktā), un uz Lēmumu 2014/883, paskaidrojot, ka, ja atbalsts nav bijis saderīgs ar 2005. gada pamatnostādnēm, tas nevarētu būt saderīgs arī ar 2014. gada pamatnostādnēm. Visbeidzot apstrīdētā lēmuma 248. un 249. apsvērumā Komisija pilnīguma nolūkā analizē darbības atbalsta saderību ar Reģionālā atbalsta pamatnostādnēm.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="3"?><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">II.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0009"><NO.P>9.</NO.P><TXT>Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts <DATE ISO="20150515">2015. gada 15. maijā</DATE>, Gdiņa un <HT TYPE="ITALIC">PLGK</HT> (šajā apelācijas sūdzībā kopīgi saukti <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0013" REF.END="QE0013"/>atbildētāji<QUOT.END REF.START="QS0013" CODE="201D" ID="QE0013"/>) cēla prasību pret apstrīdēto lēmumu. Polija iestājās, atbalstot šo prasību. Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa apmierināja Gdiņas un <HT TYPE="ITALIC">PLGK</HT> sestā pamata trešo prasījumu, kurā tās pārmeta Komisijai, ka tā ir pārkāpusi abu kā ieinteresēto personu procesuālās tiesības (tas ir, liedzot tām iespēju iesniegt apsvērumus par jauno 2014. gada pamatnostādņu piemērošanu).</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">III.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Par apelācijas sūdzību</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">A.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Apelācijas sūdzības pirmais un otrais pamats</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">1.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Apelācijas sūdzības pirmā pamata pirmā daļa (ieinteresēto personu tiesību iesniegt apsvērumus nepareiza juridiskā kvalifikācija)</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">a)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Lietas dalībnieku argumentu īss kopsavilkums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0010"><NO.P>10.</NO.P><TXT>Komisija apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā tās konstatējums par <HT TYPE="ITALIC">darbības atbalsta</HT> nesaderību ar iekšējo tirgu esot balstīts uz diviem savstarpēji neatkarīgiem pamatiem. Galvenais pamats bijis, ka pats <HT TYPE="ITALIC">ieguldījumu atbalsts</HT> nav saderīgs ar iekšējo tirgu, savukārt tas, ka netika izpildīts 2014. gada pamatnostādņu pirmais nosacījums (darbības atbalsts veicina precīzi definēta vispārējo interešu mērķa sasniegšanu), bija vien otrais, papildinošais pamats. Savukārt Vispārējās tiesas argumentācijas pamatā esot bijis pieņēmums, ka darbības atbalsta nesaderība ar iekšējo tirgu ir balstīta vienīgi uz 2014. pamatnostādņu piemērošanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0011"><NO.P>11.</NO.P><TXT>Saskaņā ar pirmā pamata pirmo daļu Vispārējā tiesa esot kļūdaini juridiski klasificējusi <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0014" REF.END="QE0014"/>ieinteresēto personu tiesības iesniegt savas piezīmes<QUOT.END REF.START="QS0014" CODE="201D" ID="QE0014"/> saskaņā ar LESD 108. panta 2. punktu tādā veidā, ka tas ir pretēji <DATE ISO="20080508">2008. gada 8. maija</DATE> spriedumam <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Ferriere Nord</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑49/05 P</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:259">EU:C:2008:259</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0015" REF.END="QE0015"/>spriedums <HT TYPE="ITALIC">Ferriere Nord</HT><QUOT.END REF.START="QS0015" CODE="201D" ID="QE0015"/>, 78.–84. punkts).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0012"><NO.P>12.</NO.P><TXT>Komisija atzīmē, ka, tā kā Polija nebija vērsusies pret apstrīdēto lēmumu, pamatojoties uz to, ka ir pārkāptas tās tiesības uz aizstāvību vai tiesības uz procedūru, kas balstīta uz sacīkstes principu, uzklausot abas puses, tagad neesot pieņemami tai šajā saistībā celt iebildi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0013"><NO.P>13.</NO.P><TXT>Turklāt Komisija apgalvo, ka, ņemot vērā to, ka ieinteresēto personu tiesību iesniegt apsvērumus pārkāpums nav būtisks procedūras noteikums, Vispārējai tiesai būtu jāpasludina, ka sestā pamata trešais prasījums ir nepieņemama, un šis pamats nebūtu jāizskata <HT TYPE="ITALIC">ex officio</HT>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0014"><NO.P>14.</NO.P><TXT>Atbildētāji piebilst, ka Komisijas pieeja mazinot ieinteresēto personu tiesību tikt uzklausītam nozīmi pirms lēmuma pieņemšanas. Atbildētāji uzskata, ka <DATE ISO="20081211">2008. gada 11. decembra</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Komisija/<HT TYPE="ITALIC">Freistaat Sachsen</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑334/07 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:709">EU:C:2008:709</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0016" REF.END="QE0016"/>spriedums <HT TYPE="ITALIC">Freistaat Sachsen</HT><QUOT.END REF.START="QS0016" CODE="201D" ID="QE0016"/>, 56. punkts) skaidri norādot, ka gadījumā, ja tiesiskais regulējums tiek mainīts pirms lēmuma pieņemšanas, Komisijai ir jālūdz, lai ieinteresētās personas sniedz piezīmes par šā atbalsta saderību. Atbildētāji uzskata, ka faktiskie un juridiskie elementi lietā <HT TYPE="ITALIC">Ferriere Nord</HT> šajā lietā patiešām būtiski atšķiras. Pirmajā minētajā lietā lēmums par procedūras uzsākšanu un galīgais lēmums bija identiski. Turklāt <HT TYPE="ITALIC">Ferriere Nord</HT> lietā tiesiskais regulējums, kas nācis viens pēc otra, būtībā bija identisks, kas ļāva Tiesai uzskatīt, ka Komisijai nav bijis obligāti jālūdz pusēm iesniegt savus apsvērumus.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="4"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0015"><NO.P>15.</NO.P><TXT>Galu galā šajā lietā būtiskās atšķirības starp tiesisko regulējumu un Komisijas pienākumu pietiekami definēt sava novērtējuma parametrus esot bijušas tās, kas likušas Vispārējai tiesai uzskatīt, ka Komisijai saistošais pienākums ļaut ieinteresētajām personām iesniegt savus apsvērumus ir būtisks procedūras noteikums. Pretēji Komisijas argumentiem pienākumu aicināt puses sniegt piezīmes par tiesiskā regulējuma izmaiņām nosakot nevis tas, ka iespējamie apsvērumi ietekmēs galīgo lēmumu, bet drīzāk gan tas, ka šīs izmaiņas ir būtiskas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0016"><NO.P>16.</NO.P><TXT>Polijas valdība uzskata, ka ieinteresēto personu tiesības iesniegt apsvērumus formālās izmeklēšanas procesā esot jāanalizē vispārīgāk kā tiesvedības labas pārvaldības pamatelements saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pantu. Kopš stāšanās spēkā Komisijai ir jāievēro šī harta un tās procedūras, kas nozīmē, ka Komisijai šajā ziņā ir stingrāki pienākumi salīdzinājumā ar tiem, kas bija spēkā pirms Hartas stāšanās spēkā. Polijas valdība uzskata, ka spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Freistaat Sachsen</HT> (55. punkts) Tiesa ir spriedusi, ka Komisijas pienākums ļaut ieinteresētajām personām sniegt savus apsvērumus ir būtisks procedūras noteikums. Tālāk šā sprieduma 56. punktā Tiesa ir formulējusi izņēmumu attiecībā uz šo principu gadījumā, ja pirms lēmuma pieņemšanas ir veikti nebūtiski tiesiskā regulējuma grozījumi. Šis izņēmums būtu jāinterpretē šauri un šajā lietā būtu jānoraida, ņemot vērā, ka 2014. gada pamatnostādnes radīja būtiskus tiesiskā regulējuma grozījumus. Visbeidzot ar Komisijas rīcību tika pārkāptas tiesības uz aizstāvību tai kā dalībvalstij, kas ir apstrīdētā lēmuma adresāts.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">b)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Vērtējums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0017"><NO.P>17.</NO.P><TXT>Tiesa vispirms ir skatījusi jautājumu par ieinteresēto personu tiesībām iesniegt savas piezīmes sprieduma <HT TYPE="ITALIC">Ferriere Nord</HT> 83. punktā, kad tā spriedusi, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0017" REF.END="QE0017"/>jaunajā regulējumā nav bijuši ietverti vērtēšanas principi un kritēriji, kas Komisijai liktu grozīt tās analīzi, un ka konkrētos apstākļos jauna apspriešanās ar attiecīgajām pusēm nav bijusi nepieciešama, ciktāl ar to nevar mainīt apstrīdēto lēmumu<QUOT.END REF.START="QS0017" CODE="201D" ID="QE0017"/>. Atzīmēšu, ka Tiesa ir sniegusi tiešu norādi uz tiesiskā regulējuma grozījumu iespējamo ietekmi uz lēmumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0018"><NO.P>18.</NO.P><TXT>Tālāk Tiesa šajā jautājumā ir ieņēmusi nostāju sprieduma <HT TYPE="ITALIC">Freistaat Sachsen</HT> 55. un 56. punktā. Minētajā spriedumā Tiesa nav sniegusi tiešu norādi uz tiesiskā regulējuma grozījumu iespējamo ietekmi uz lēmumu, bet nospriedusi, ka, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0018" REF.END="QE0018"/>tiklīdz Komisija <HT TYPE="ITALIC">nolemj uzsākt formālo pārbaudes procedūru</HT> par atbalsta projektu, tai ir jādod iespēja ieinteresētajām personām, kuru starpā ir arī viens vai vairāki attiecīgie uzņēmumi, iesniegt savus apsvērumus. Šai normai ir būtiskas formālas prasības [būtiska procedūras noteikuma] raksturs. No tā izriet – ja tiesiskais režīms, saskaņā ar kuru dalībvalsts veica paziņošanu par plānoto atbalstu, mainās, pirms Komisija pieņem savu lēmumu, tai, lai pieņemtu lēmumu, ir pienākums atbilstoši jaunajām normām pieprasīt ieinteresētajām personām izteikt viedokli par šī atbalsta saderību ar jaunajām normām. Tas tā nav tikai tad, ja jaunais tiesiskais režīms neietver būtiskus grozījumus salīdzinājumā ar iepriekš spēkā esošo<QUOT.END REF.START="QS0018" CODE="201D" ID="QE0018"/> (slīpinājums mans; šajā spriedumā Tiesa citē sprieduma <HT TYPE="ITALIC">Ferriere Nord</HT> 68.–71. punktu).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0019"><NO.P>19.</NO.P><TXT>Vēlētos norādīt, ka spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Freistaat Sachsen</HT>, it īpaši 56. punktā, ir skatīts juridisks jautājums, kas atšķiras no spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Ferriere Nord</HT> skatītā jautājuma. Pēdējā minētajā lietā tika skatīts jautājums par to, vai Komisija ir pārkāpusi principu par nepiemērošanu ar atpakaļejošu spēku, kad tā, lemjot par minēto lietu, piemēroja Regulu Nr. 70/2001. Tajā laikā tā bija jauna regula, un tajā tika noteikts, ka mazo un vidējo uzņēmumu labā sniegtā valsts atbalsta kategorijas ir saderīgas ar iekšējo tirgu un tām nepiemēro paziņošanas prasības, pamatojoties uz LESD 108. panta 3. punktu. Tā bija stājusies spēkā pēc paziņojuma par valsts atbalstu iesniegšanas Komisijai. Komisija uzaicināja ieinteresētās personas sniegt piezīmes par minētās regulas piemērošanu, un tādējādi sprieduma <HT TYPE="ITALIC">Freistaat Sachsen</HT> 56. punkts būtu jāskata no šāda skatpunkta.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="5"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0020"><NO.P>20.</NO.P><TXT>Es uzskatu, ka šī lieta ir līdzīga lietai <HT TYPE="ITALIC">Ferriere Nord</HT>, kurā Komisija nebija apspriedusies ar ieinteresētajām personām par saderības nosacījumiem, kas tika noteikti pamatnostādnēs, kuras bija stājušās spēkā pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas. Tieši šādā faktu kontekstā Tiesa neuzskatīja, ka šādai apspriedei ir būtiska procedūras noteikuma raksturs.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0021"><NO.P>21.</NO.P><TXT>Neraugoties uz spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Ferriere Nord</HT>, pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa vispirms apgalvoja, ka tas, ka nav notikušas apspriedes ar ieinteresētajām personām par jaunajām 2014. gada pamatnostādnēm, ir būtiska procedūras noteikuma pārkāpums; šī noteikuma pārkāpums izraisa pasākumu, ar kuru šis pārkāpums ir izdarīts, atcelšanu, neesot vajadzībai pārbaudīt, vai procedūras rezultāts būtu bijis atšķirīgs, ja nebūtu šīs procesuālās neatbilstības (81. un 83. punkts).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0022"><NO.P>22.</NO.P><TXT>Kā norādīts šo secinājumu 2. punktā, šajā lietā esmu secinājis, ka prasība procedūras laikā apspriesties ar ieinteresētajām personām pastāv tikai gadījumos, ja tiesiskā regulējuma būtiski grozījumi varētu ietekmēt galīgo lēmumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0023"><NO.P>23.</NO.P><TXT>Proti, es uzskatu, ka nostāja, kura pilnībā ignorētu šādu ietekmi, nesaskanētu ar Tiesas judikatūru. Tiesa cenšas saglabāt būtisko procedūras noteikumu būtisko un tādējādi izņēmuma raksturu. Kā norādījusi ģenerāladvokāte E. Šarpstone [<HT TYPE="ITALIC">E. Sharpston</HT>] lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Spānija/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑114/17 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:309">EU:C:2018:309</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, secinājumu 95. punktā, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0019" REF.END="QE0019"/>Tiesa ir nospriedusi, ka būtiska procedūras noteikuma pārkāpums nozīmē, ka jāatceļ tiesību akts, kuru tas skar. [..] Šajā kontekstā [..] būtiski ir tikai tie procedūras noteikumi, kas ir cieši saistīti ar iestādes, kura pieņem attiecīgo aktu, gribas veidošanos un izpausmi. To ievērošana ir vispārējās interesēs. [..] <HT TYPE="ITALIC">Šie noteikumi ir tik svarīgi, ka jebkurš to pārkāpums nozīmē, ka procesa beigās pieņemtais tiesību akts ir jāatceļ neatkarīgi no tā, vai procedūras iznākums varētu būt bijis citāds, ja tie tiktu ievēroti</HT><QUOT.END REF.START="QS0019" CODE="201D" ID="QE0019"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0006"><P>Mans izcēlums. Tiesa noraidīja šo apelācijas pamatu kā nepieņemamu un tāpēc nelēma pēc būtības. Secinājumos ir minēts spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19871020">1987. gada 20. oktobris</DATE>, <NAME.CASE>Spānija/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>128/86</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1987:447">EU:C:1987:447</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0025">25.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>; ģenerāladvokāta N. Fenelija [<HT TYPE="ITALIC">N. Fennelly</HT>] secinājumi lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Komisija/<HT TYPE="ITALIC">ICI</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑286/95 P un C‑287/95 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1999:578">EU:C:1999:578</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0022">22.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0026">26.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20000406">2000. gada 6. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/<HT TYPE="ITALIC">ICI</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑286/95 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2000:188">EU:C:2000:188</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0042">42.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0052">52.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0024"><NO.P>24.</NO.P><TXT>Turklāt, pirmkārt, ir būtiski norādīt, ka Vispārējā tiesa, šķiet, ignorē to, ka lietās, kas saistītas ar valsts atbalstu, ieinteresētajām personām nav tiesību uz aizstāvību vai tiesību iesaistīties sacīkstes procesā ar Komisiju, tās var tikai sniegt visu Komisijas norādījumos prasīto informāciju<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0007"><P>Skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19730712">1973. gada 12. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Vācija</NAME.CASE>, <NO.CASE>70/72</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1973:87">EU:C:1973:87</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0019">19.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>; <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19980402">1998. gada 2. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/<HT TYPE="ITALIC">Sytraval</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Brink’s France</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑367/95 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1998:154">EU:C:1998:154</NO.ECLI>), <REF.NP.ECR REF="NP0059">59.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20020924">2002. gada 24. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Falck</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Acciaierie di Bolzano</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑74/00 P un C‑75/00 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2002:524">EU:C:2002:524</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0080">80.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0083">83.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0025"><NO.P>25.</NO.P><TXT>Valsts atbalsta administratīvā procedūra ir uzsākta tikai pret dalībvalsti, kas atbildīga par atbalsta piešķiršanu, šī dalībvalsts ir arī Komisijas galīgā lēmuma adresāts, un tādējādi tas attaisno dalībvalstu privileģēto statusu saziņas ar Komisiju ziņā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0008"><P>Skat. tostarp spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20040708">2004. gada 8. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Technische Glaswerke Ilmenau</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑198/01</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2004:222">EU:T:2004:222</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0061">61.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> (Tiesa ir noraidījusi šā sprieduma apelācijas sūdzību).</P></NOTE> un it īpaši to tiesības uz taisnīgu aizstāvību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0009"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20041118">2004. gada 18. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Ferriere Nord</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑176/01</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2004:336">EU:T:2004:336</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0074">74.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="6"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0026"><NO.P>26.</NO.P><TXT>Tas ir pretrunā ar ieinteresēto personu vien ierobežotajām procesuālajām tiesībām valsts atbalsta lietās, proti, vienīgais šo konsultāciju mērķis ir iegūt no tām visu nepieciešamo informāciju, lai Komisija varētu pamatot savu turpmāko lēmumu ar visiem attiecīgajiem faktiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0010"><P>Skat. tostarp spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19730712">1973. gada 12. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Vācija</NAME.CASE>, <NO.CASE>70/72</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1973:87">EU:C:1973:87</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0019">19.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un 2004. gada 14. janvāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Fleuren Compost</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑109/01</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2004:4">EU:T:2004:4</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0041">41.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>. Šajā nozīmē skat. arī Ortiz Blanco, L. (red.), <HT TYPE="ITALIC">EC Competition Procedure</HT>, otrais izdevums, 2006, Oksforda, 840. lpp. un tajā minētā judikatūra.</P></NOTE>. Ieinteresētās personas būtībā pilda tikai <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0020" REF.END="QE0020"/>informācijas avota<QUOT.END REF.START="QS0020" CODE="201D" ID="QE0020"/> lomu Komisijai<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0011"><P>Spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20020924">2002. gada 24. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Falck</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Acciaierie di Bolzano</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑74/00 P un C‑75/00 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2002:524">EU:C:2002:524</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0081">81.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0082">82.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20111115">2011. gada 15. novembris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija un Spānija/Gibraltāra un Apvienotās Karalistes valdība</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑106/09 P un C‑107/09 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:732">EU:C:2011:732</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0180">180.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0181">181.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>. Skat. arī spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19961022">1996. gada 22. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Skibsværftsforeningen</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑266/94</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:1996:153">EU:T:1996:153</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0256">256.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> (nav pārsūdzēts); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20040708">2004. gada 8. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Technische Glaswerke Ilmenau</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑198/01</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2004:222">EU:T:2004:222</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0192">192.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> (šā sprieduma apelācijas sūdzību Tiesa ir noraidījusi), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150702">2015. gada 2. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE>Francija un <HT TYPE="ITALIC">Orange</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑425/04 RENV un T‑444/04 RENV</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2015:450">EU:T:2015:450</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0161">161.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> (apelācijas sūdzība ir noraidīta).</P></NOTE>. Faktiski pat Polijas valdība savos apsvērumos atzīst, ka ieinteresēto personu tiesības iesniegt savus apsvērumus <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0021" REF.END="QE0021"/>nav identiskas<QUOT.END REF.START="QS0021" CODE="201D" ID="QE0021"/> tiesībām uz aizstāvību, kas ir atļautas attiecīgajai dalībvalstij.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0027"><NO.P>27.</NO.P><TXT>Tādējādi ieinteresētajām personām nav atvēlēta īpaša loma procedūrā, un tās noteikti nevar balstīties uz tikpat plašām tiesībām, kādas tās ir atbildētājai dalībvalstij<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0012"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20020924">2002. gada 24. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Falck</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Acciaierie di Bolzano</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑74/00 P un C‑75/00 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2002:524">EU:C:2002:524</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0083">83.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>, tiesības tikt uzklausītam procedūrā ir tiesības, kas tiek atzītas attiecībā uz personām, pret kurām procedūra ir ierosināta<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0013"><P>Skat. tostarp spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20041118">2004. gada 18. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Ferriere Nord</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑176/01</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2004:336">EU:T:2004:336</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0074">74.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>. Proti, tās nevar pieprasīt tiesības apspriest jautājumus ar Komisiju tādā pašā veidā, kā to var darīt dalībvalsts<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0014"><P>Spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20020924">2002. gada 24. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Falck</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Acciaierie di Bolzano</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑74/00 P un C‑75/00 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2002:524">EU:C:2002:524</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0082">82.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20111115">2011. gada 15. novembris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija un Spānija/Gibraltāra valdība un Apvienotā Karaliste</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑106/09 P un C‑107/09 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:732">EU:C:2011:732</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0181">181.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>. Skat. arī spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20040708">2004. gada 8. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Technische Glaswerke Ilmenau</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑198/01</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2004:222">EU:T:2004:222</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0061">61.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0192">192.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> (apelācijas sūdzību par šo spriedumu Tiesa ir noraidījusi), un rīkojumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20121106">2012. gada 6. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Castelnou Energia</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑57/11</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2012:580">EU:T:2012:580</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0115">115.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> (nav pārsūdzēts).</P></NOTE>. To vienīgās tiesības ir saistāmas ar administratīvo procedūru, ciktāl tas vajadzīgs, ņemot vērā konkrētās lietas apstākļus<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0015"><P>Skat. tostarp spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20030306">2003. gada 6. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Westdeutsche Landesbank Girozentrale</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Land Nordrhein‑Westfalen</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑228/99 un T‑233/99</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2003:57">EU:T:2003:57</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0125">125.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> (nav pārsūdzēts).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0028"><NO.P>28.</NO.P><TXT>Tāpēc, kā Vispārējā tiesa bija pareizi lēmusi, ES Tiesa, pamatojoties uz tādiem vispārējiem tiesiskiem principiem, kādi ir tiesības uz taisnīgu tiesas procesu, tiesības tikt uzklausītam, tiesības uz labu pārvaldību un tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi, nevar paplašināt procesuālās tiesības, kas ieinteresētajām personām ar Līgumu un atvasinātajiem tiesību aktiem ir piešķirtas valsts atbalsta pārskatīšanas procedūrās<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0016"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20040708">2004. gada 8. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Technische Glaswerke Ilmenau</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑198/01</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2004:222">EU:T:2004:222</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0194">194.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> (Tiesa ir noraidījusi apelācijas sūdzību par šo spriedumu).</P></NOTE>. LESD 108. panta 2. punkta procedūra tādējādi ir <HT TYPE="ITALIC">inter partes</HT> procedūra tikai attiecībā uz iesaistīto dalībvalsti, nevis attiecībā uz ieinteresētajām personām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0017"><P>Skat. tostarp spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20030306">2003. gada 6. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Westdeutsche Landesbank Girozentrale</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Land Nordrhein-Westfalen</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑228/99 un T‑233/99</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2003:57">EU:T:2003:57</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0168">168.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> (nav pārsūdzēts); 2004. gada 14. janvāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Fleuren Compost</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑109/01</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2004:4">EU:T:2004:4</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0043">43.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20040708">2004. gada 8. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Technische Glaswerke Ilmenau</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑198/01</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2004:222">EU:T:2004:222</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0061">61.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> (Tiesa ir noraidījusi šā sprieduma apelācijas sūdzību).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0029"><NO.P>29.</NO.P><TXT>Otrkārt, būtu jānorāda, ka pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa nebija lēmusi, ka Komisijai būtu jāuzsāk jauna formāla procedūra saskaņā ar LESD 108. panta 2. punktu. Tā tikai pārmeta Komisijai par būtiska procedūras noteikuma neievērošanu tādā ziņā, ka tā nebija ļāvusi ieinteresētajām personām iesniegt savus apsvērumus par 2014. gada pamatnostādnēm.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0030"><NO.P>30.</NO.P><TXT>Es piekrītu Komisijai, ka no sprieduma <HT TYPE="ITALIC">Freistaat Sachsen</HT> 55. un 56. punkta izriet, ka attiecībā uz ieinteresētajām personām procedūrās, kas saistītas ar valsts atbalstu, ir jānošķir <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0022" REF.END="QE0022"/>būtiska formāla prasība<QUOT.END REF.START="QS0022" CODE="201D" ID="QE0022"/> [būtisks procedūras noteikums], kas izriet no LESD 108. panta 2. punkta, no vienas puses, un citas procesuālās tiesības (kas nav nesaraujami saistītas ar Komisijas nodoma izteikšanu lēmumā, pamatojoties uz LESD 108. panta 2. punktu), no otras puses<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0018"><P>Sal. arī nošķīrumu, ko ģenerāladvokāte E. Šarpstone ir sniegusi secinājumos lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Spānija/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑114/17 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:309">EU:C:2018:309</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0095">95.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0096">96.</REF.NP.ECR> punktā</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>. Šādas tiesības ietver ieinteresēto<?PAGE NO="7"?> personu tiesības iesniegt apsvērumus <HT TYPE="ITALIC">par noteikumiem, kurus Komisija ir paredzējusi piemērot, lai novērtētu attiecīgo pasākumu</HT>. Šādas tiesības bija strīdus jautājuma priekšmets lietā <HT TYPE="ITALIC">Ferriere Nord</HT>, un tajā spriedumā Tiesa tās nekvalificēja kā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0023" REF.END="QE0023"/>būtisku procedūras noteikumu<QUOT.END REF.START="QS0023" CODE="201D" ID="QE0023"/> (pat Polijas valdība atzīst to savas atbildes 13. punktā).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0031"><NO.P>31.</NO.P><TXT>Komisijas pienākums ļaut ieinteresētajām personām iesniegt apsvērumus <HT TYPE="ITALIC">pēc formālas izmeklēšanas ierosināšanas</HT> nav būtiska formāla prasība [būtisks procedūras noteikums] (sprieduma <HT TYPE="ITALIC">Freistaat Sachsen</HT> 55. un 56. punkts). Šajā lietā tā ir izpildījusi savu pienākumu, publicējot lēmumu par procedūras sākšanu. Ņemot vērā, ka Komisija nebalstījās uz jauniem faktiem, tai nebija atkārtoti jāuzsāk formālā izmeklēšana un atkārtoti jāaicina ieinteresētās personas iesniegt apsvērumus. Ja tiesiskais regulējuma grozījums rodas procedūras gaitā, Tiesa bija lēmusi, ka, ciktāl šis grozījums bija būtībā identisks un tā rezultātā nebija jāgroza Komisijas piedāvātā sākotnējā analīze, jauna apspriešanās ar ieinteresētajām personām nav bijusi nepieciešama (sprieduma <HT TYPE="ITALIC">Ferriere Nord</HT>, 79.–83. punkts), un, kā skaidrošu tālāk, mēs šajā gadījumā saskaramies ar to pašu scenāriju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0032"><NO.P>32.</NO.P><TXT>Ja varētu uzskatīt, ka apspriešanās ar ieinteresētajām personām ir būtisks procedūras noteikums situācijā, kad tiesiskais regulējums mainās procedūras gaitā (kā tas bija šajā gadījumā), Tiesa spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Ferriere Nord</HT> nebūtu analizējusi jauno tiesību normu <HT TYPE="ITALIC">ietekmi</HT> uz Komisijas konstatētajiem faktiem. Turklāt, izdarot šādu secinājumu, būtu jāatzīst ieinteresēto personu tiesības uz aizstāvību, kas būtu pretrunā manis iepriekš minētajai judikatūrai. Tomēr, pat šādas hipotēzes gadījumā no iedibinātās judikatūras izriet, ka, pārkāpjot tiesības uz aizstāvību, kas ir stingrākas tiesības nekā tiesības iesniegt apsvērumus, tā rezultātā tiktu atcelts apstrīdētais lēmums vienīgi tad, ja tiktu konstatēts, ka procedūras rezultāts būtu bijis citāds, ja šā pārkāpuma nebūtu bijis<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0019"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20001005">2000. gada 5. oktobris</DATE>, <NAME.CASE>Vācija/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑288/96</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2000:537">EU:C:2000:537</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0101">101.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0033"><NO.P>33.</NO.P><TXT>Patiešām, ja tiktu uzskatīts, ka tāds pienākums kā šeit skatītais ir būtiskais procedūras noteikums, kas nozīmētu automātisku lēmuma atcelšanu, ja šis pienākums netiek ievērots, mēs varētu atrasties situācijā, ka ieinteresēto personu tiesības tiek labāk aizsargātas nekā pašu procedūras dalībnieku tās pašas tiesības (patiešām, lai tiktu atcelts lēmums, tiesību uz aizstāvību pārkāpumam principā ir negatīvi jāietekmē lēmuma adresāts).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0034"><NO.P>34.</NO.P><TXT>Tas tā ir <HT TYPE="ITALIC">a fortiori</HT>, jo tas neatbilstu turpmākas judikatūras par <HT TYPE="ITALIC">dalībvalstu</HT> tiesībām uz aizstāvību (kas ir lielākas garantijas nekā tiesības iesniegt apsvērumus) priekšvēsturei, proti, Tiesa, piemēram, nolēma, ka nav pamata atcelt lēmumu, kas pieņemts pēc iepriekšējā lēmuma atcelšanas attiecībā uz valsts atbalsta saderību, lai gan jaunajā lēmumā tika ņemts vērā nosacījums, par kuru ar dalībvalsti nav notikusi apspriešanās<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0020"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19981112">1998. gada 12. novembris</DATE>, <NAME.CASE>Spānija/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑415/96</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1998:533">EU:C:1998:533</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0040">40.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0041">41.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>. Līdzīgi Tiesa bija lēmusi, ka lēmums nebūtu jāatceļ, lai arī tā ņēma vērā ieinteresēto personu sniegtos apsvērumus, kuri netika iesniegti piezīmēm attiecīgajai dalībvalstij<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0021"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20001005">2000. gada 5. oktobris</DATE>, <NAME.CASE>Vācija/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑288/96</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2000:537">EU:C:2000:537</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0101">101.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0104">104.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajos minētā judikatūra. Skat. arī Vispārējās tiesas judikatūru: spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140430">2014. gada 30. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Tisza Erőmű</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑468/08</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2014:235">EU:T:2014:235</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0217">217.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra (nav pārsūdzēts).</P></NOTE>. Šajās lietās Tiesa skaidri novērtēja, vai apstrīdētais lēmums varēja būt citāds, ja Komisija būtu atturējusies piemērot nosacījumus, kuri netika iesniegti dalībvalstij, pārkāpjot tās tiesības uz aizstāvību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0035"><NO.P>35.</NO.P><TXT>Var piebilst, ja Tiesa nebūtu ņēmusi vērā analīzi par jauno pamatnostādņu pieņemšanas ietekmi uz lēmumu, tādā gadījumā notiktu tas, ka netiek ņemtas vērā tādas situācijas kā tā, kas tiek skatīta šeit – pat tādā gadījumā, lai gan ir taisnība, ka ir grozīts tiesiskais regulējums, attiecīgais atbalsts ir bijis darbības atbalsts, un tā nesaderība tika pamatota nevis ar tiesisko regulējumu, kas piemērojams šāda veida atbalstam, bet gan ar to, ka ir nesaderīgs galvenais atbalsts, ar kuru nodrošina lidostas projektu (ieguldījumu atbalsts).</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="8"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0036"><NO.P>36.</NO.P><TXT>Bija paredzēts, ka kapitāla nodrošinājums, kas ir strīdus jautājuma priekšmets, sedz gan ieguldījumu izmaksas (tas ir, lidostas pārveide: ieguldījumu atbalsts), gan arī darbības izmaksas, kas attiecas uz pārveidotās lidostas darbību tās ekspluatācijas sākumposmā (darbības atbalsts).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0037"><NO.P>37.</NO.P><TXT>Procesuālā nepilnība, ko bija noteikusi Vispārējā tiesa, attiecās vien uz darbības atbalstu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0038"><NO.P>38.</NO.P><TXT>Šeit es atsaucos uz apstrīdētā lēmuma 244. apsvēruma faktisko formulējumu (skat. šo secinājumu 8. punktu). Minētajā apsvērumā secinājums ir skaidri autonoms un nekādā veidā nav atkarīgs no Komisijas pamatnostādnēm. Tas ir spēkā gan saskaņā ar 2014. gada pamatnostādnēm, gan saskaņā ar 2005. gada pamatnostādnēm un šajā jautājumā arī saskaņā ar Reģionālā atbalsta pamatnostādnēm.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0039"><NO.P>39.</NO.P><TXT>Faktiski pārsūdzētā sprieduma 85. punktā Vispārējā tiesa skaidri saskatīja saikni starp ieguldījumu atbalstu un darbības atbalstu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0040"><NO.P>40.</NO.P><TXT>Tomēr tad tā konstatēja, ka ir bijusi noteikta neprecizitāte saistībā ar tiesisko regulējumu, uz kuru šī saikne tika balstīta.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0041"><NO.P>41.</NO.P><TXT>Kā norādījusi Vispārējā tiesa, šī neprecizitāte izriet no apstrīdētā lēmuma 245. apsvērumā minētā tiesiskā regulējuma un Lēmuma 2014/883 227. un 228. apsvērumā minētā tiesiskā regulējuma atšķirībām, kā arī no tā, kādā veidā pēdējais minētais lēmums tika izstrādāts.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0042"><NO.P>42.</NO.P><TXT>Lai arī šajā apelācijas sūdzībā netiek noliegta šī atšķirība, es piekrītu Komisijai, ka tiesisko regulējumu atšķirības galu galā šajā lietā nav būtiskas, jo lēmums, ar kuru tiek uzskatīts, ka darbības atbalsts ir nesaderīgs ar iekšējo tirgu, ir pieņemts, pamatojoties (primāri) uz vispārējās loģikas principu, kas balstīts uz LESD 107. pantu, kurš ir piemērojams jebkurā gadījumā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0043"><NO.P>43.</NO.P><TXT>Apstrīdētā lēmuma 244. apsvērumā Komisija patiešām ir atsaukusies uz Lēmuma 2014/883 227. apsvērumu, atkārtojot tajā izdarīto secinājumu, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0024" REF.END="QE0024"/>darbības atbalsta piešķiršana, lai nodrošinātu tāda ieguldījumu projekta darbību, kas gūst labumu no nesaderīga ieguldījumu atbalsta, <HT TYPE="ITALIC">pēc būtības nav saderīga ar iekšējo tirgu</HT><QUOT.END REF.START="QS0024" CODE="201D" ID="QE0024"/> (mans izcēlums). Šā lēmuma 244. apsvēruma nākamajā teikumā Komisija ir pamatojusi šo secinājumu šādi: <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0025" REF.END="QE0025"/>Bez nesaderīgā ieguldījumu atbalsta Gdiņas lidosta nepastāvētu, jo tās darbību pilnīgi finansē no šā atbalsta, un darbības atbalstu nevar piešķirt neesošai lidostas infrastruktūrai.<QUOT.END REF.START="QS0025" CODE="201D" ID="QE0025"/></TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0044"><NO.P>44.</NO.P><TXT>Vispārējās tiesas pārmērīgi formālā pieeja pārsūdzētajā spriedumā jau ir kritizēta akadēmiskajā juridiskajā literatūrā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0022"><P>Nicolaides, P., <HT TYPE="ITALIC">The Legal Basis of the (In)compatibility of Aid Must be Clear</HT>, <HT TYPE="ITALIC">lexxion</HT> autoritatīvajā blogā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0026" REF.END="QE0026"/>State Aid Hub.eu<QUOT.END REF.START="QS0026" CODE="201D" ID="QE0026"/>, http://stateaidhub.eu/blogs/stateaiduncovered/post/9086.</P></NOTE>: <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0027" REF.END="QE0027"/>Neatkarīgi no [dažādu pamatnostādņu] atšķirībām Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā svarīgu jautājumu. Komisija konstatēja, ka atbalsts Gdiņas lidostai nav saderīgs ar iekšējo tirgu, jo tas finansēja dublējošu un tādējādi nevajadzīgu infrastruktūru. Tuvējā Gdaņskas lidosta nav darbojusies ar pilnu jaudu, un nav bijis vajadzības būvēt vēl vienu lidostu. Vispārējā tiesa neizvērtēja, vai Komisijas konstatējums, ka infrastruktūra nekalpo valsts politikas leģitīmam mērķim, būtu bijis citāds reģionālā atbalsta pamatnostādņu un aviācijas pamatnostādņu atšķirīgā formulējuma dēļ. Polija ar gudru ziņu neapstrīdēja, ka tai ir tiesības izniekot savu naudu. Kas tagad notiks? Komisija, visticamāk, atkārtoti uzsāks formālo izmeklēšanas procedūru, novērsīs novērtējuma tiesiskā pamata problēmu, atrisinās vairākus citus Tiesas ierosinātos jautājumus, piemēram, darbības atbalsta un ieguldījumu atbalsta atšķirīgo analīzi, un atkārtoti pieņems nelabvēlīgu lēmumu. Ir samērā neiedomājami, ka Komisija atzīs, ka atbalsts nevajadzīgi liekai infrastruktūrai ir saderīgs ar iekšējo tirgu.<QUOT.END REF.START="QS0027" CODE="201D" ID="QE0027"/></TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0045"><NO.P>45.</NO.P><TXT>Ir jāpiebilst, ka skaidri tikai <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0028" REF.END="QE0028"/>pakārtoti<QUOT.END REF.START="QS0028" CODE="201D" ID="QE0028"/> tika norādīts, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā ir norādījusi, ka darbības atbalsts nav saderīgs arī saskaņā ar 2014. gada pamatnostādnēm.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="9"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0046"><NO.P>46.</NO.P><TXT>Es teikšu vien to, ka Komisija par nožēlu ir sniegusi šo papildinošo argumentu, uz kuru Vispārējā tiesa ir koncentrējusies un (nepareizi) interpretējusi, ka tiek prasīta apstrīdētā lēmuma atcelšana.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0047"><NO.P>47.</NO.P><TXT>Uzskatu, ka Komisijai apstrīdētajā lēmumā par pamatu darbības atbalsta nesaderībai ar iekšējo tirgu būtu bijis jāņem tikai minētā lēmuma 244. apsvērumā sniegtā argumentācija, kā arī tā 245. apsvērums (skat. šo secinājumu 8. punktu).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0048"><NO.P>48.</NO.P><TXT>Ir taisnība, ka tas liek uzdot jautājumu, kāpēc Komisija vienkārši neizlaboja iepriekšējo lēmumu, bet pieņēma jaunu lēmumu (kas nozīmē jaunu procedūru). Tomēr, kā Komisija paskaidroja tiesas sēdē, šajā lietā tas nebija risinājums, jo, samazinot līdzekļu nodrošināšanu, no jauna ir jāveic privātā ieguldītāja tests (lai noteiktu, vai ir bijušas ekonomiskas priekšrocības).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0049"><NO.P>49.</NO.P><TXT>Iepriekš minētais raisa arī jautājumu, kurā administratīvās procedūras posmā faktiski rodas būtisks procedūras noteikums. Kā Komisija apgalvoja tiesas sēdē, tas notiek situācijā, kad Komisijai ir šaubas par atbalsta pasākuma saderību ar iekšējo tirgu. No šā brīža Komisijas pienākums ir publicēt <HT TYPE="ITALIC">Oficiālajā Vēstnesī</HT> lēmumu par formālās izmeklēšanas sākšanu. Tādējādi būtisks procedūras noteikums ir, ka ar šādu publikāciju visām ieinteresētajām personām (konkurentiem, atbalsta saņēmējiem utt.) un visām dalībvalstīm ir iespēja iesniegt savus apsvērumus saistībā ar pasākumu, kuru izmeklē Komisija.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0050"><NO.P>50.</NO.P><TXT>Tāpēc, ja Komisijas izmeklēšanas procedūras gaitā tiek grozīts tiesiskais regulējums un grozījums ir būtisks un ietekmē pasākuma saderības ar iekšējo tirgu novērtējuma rezultātu, Komisija var aicināt dalībvalsti iesniegt apsvērumus. Tomēr to darīt var tikai dalībvalsts (nevis ieinteresētās personas) un, kas ir svarīgi, šāda situācija nav būtisks procedūras noteikums.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0051"><NO.P>51.</NO.P><TXT>Turklāt, kā atbildētāji apgalvo, būtībā nostāja, ko aizstāv Komisija, ir pretrunā Hartai un tam, ka Savienība ir tiesiska kopiena, un Komisija ierobežo ieinteresēto personu tiesības (proti, <HT TYPE="ITALIC">PLGK</HT> kā atbalsta saņēmēja tiesības) un Polijas tiesības iesniegt apsvērumus. Atbildētāji arī norāda, ka saskaņā ar Hartu Komisijai ir jāņem vērā ieinteresēto personu tiesības tikt uzklausītiem pirms lēmuma par valsta atbalstu pieņemšanas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0052"><NO.P>52.</NO.P><TXT>Tomēr ir pietiekami norādīt, ka līdz ar Hartas stāšanos spēkā nav mainījies saskaņā ar LESD 108. panta 2. un 3. punktu piešķirto tiesību raksturs. Turklāt valsts atbalsta kontrole nav pret atbalsta saņēmēju ierosināta administratīvā procedūra, un ar Hartu nav paredzēts mainīt ar LESD noteikto valsts atbalsta pārskatīšanas kārtību vai piešķirt trešajām personām pārbaudes tiesības, kas tām LESD 108. pantā nav paredzētas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0023"><P>Skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20141209">2014. gada 9. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Netherlands Maritime Technology Association</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑140/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2014:1029">EU:T:2014:1029</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0060">60.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170706">2017. gada 6. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">SNCM</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑1/15</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2017:470">EU:T:2017:470</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0085">85.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0086">86.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0053"><NO.P>53.</NO.P><TXT>Visbeidzot atbildētāji apgalvo, ka Komisijas administratīvā prakse šajā lietā ir pretrunā tai, kāda tiek ievērota citos līdzīgos gadījumos, proti, atbildētāji atsaucas uz Komisijas uzaicinājuma sniegt apsvērumus par 2014. gada pamatnostādnēm publicēšanu, piemērojot LESD 108. panta 2. punktu. Šis uzaicinājums Komisijas ierosinātās formālās izmeklēšanas veidā tika adresēts dalībvalstīm un atbalstu saņēmušām lidostām (<REF.DOC.OJ COLL="C" NO.OJ="113" PAGE.FIRST="30" DATE.PUB="2014">OV 2014, C 113, 30. lpp.</REF.DOC.OJ>). Šīs apspriedes notika pēc Lēmuma 2014/883 pieņemšanas, bet labu laiku pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas. Atbildētāji uzskata, ka tas, ka ne Polijas valdība, ne paši atbildētāji nevarēja sniegt šādus apsvērumus, ir diskriminācija.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0054"><NO.P>54.</NO.P><TXT>Es neuzskatu, ka tas liek apšaubīt manu iepriekš sniegto novērtējumu. Iepriekš minētais uzaicinājums sniegt apsvērumus ir normāla procedūra līdzīgās situācijās un ir laba pārvaldība no Komisijas puses. Katrā ziņā minētais uzaicinājums nav salīdzināms ar šo situāciju, un tas nav ne lēmums par jaunas formālas izmeklēšanas uzsākšanu, ne šāda lēmuma papildinājums.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0055"><NO.P>55.</NO.P><TXT>Minēto iemeslu dēļ apelācijas sūdzības pirmā pamata pirmā daļa ir apmierināma.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><?PAGE NO="10"?><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">2.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Apelācijas sūdzības pirmā pamata otrā daļa un apelācijas sūdzības otrais pamats (sprieduma Ferriere Nord judikatūras un Komisijas lēmuma nepareiza interpretācija un piemērošana)</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">a)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Lietas dalībnieku argumentu īss kopsavilkums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0056"><NO.P>56.</NO.P><TXT>Saskaņā ar apelācijas sūdzības pirmā pamata otro daļu, pat ja tiktu pieņemts – kā to izdarījusi Vispārējā tiesa –, ka darbības atbalsta nesaderība ar iekšējo tirgu izriet vien no 2014. gada pamatnostādnēm (<HT TYPE="ITALIC">quod non</HT>), Vispārējā tiesa esot nepareizi interpretējusi un piemērojusi <HT TYPE="ITALIC">Ferriere Nord</HT>, jo 2014. gada pamatnostādņu normas, kas tikušas piemērotas, novērtējot darbības atbalstu, būtībā bija identiskas normām, kas tikušas piemērotas Lēmumā 2014/883, kurš tika pieņemts, pamatojoties uz 2005. gada pamatnostādnēm, un tādēļ piezīmes saistībā ar 2014. gada pamatnostādnēm nevarēja ietekmēt lēmuma rezolutīvo daļu šajā ziņā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0057"><NO.P>57.</NO.P><TXT>Pirmkārt, Komisija apgalvo, ka jebkurā gadījumā minētais pamats esot bijis neefektīvs, ņemot vērā, ka apstrīdētais lēmums tika pieņemts, pamatojoties uz jau minētajiem diviem neatkarīgiem pamatiem. Otrkārt, pat pieņemot, ka apstrīdētais lēmums tika pieņemts, pamatojoties vien uz 2014. gada pamatnostādnēm, Komisija uzskata, ka Vispārējai tiesai būtu – saskaņā ar spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Ferriere Nord</HT> – jāņem vērā fakts, ka 2014. gada pamatnostādņu noteikumi, kas ir strīdus jautājuma priekšmets, būtībā esot identiski 2005. gada pamatnostādņu noteikumiem. Treškārt, pirmais 2014. gada pamatnostādņu 113. punktā norādītais nosacījums, kas jāievēro, lai lidostām piešķirtais darbības atbalsts būtu saderīgs ar iekšējo tirgu, būtībā esot identisks tam, kas norādīts 2005. gada pamatnostādnēs. Visbeidzot, pirmās instances tiesvedībā prasītāji tikai apstrīdēja 2014. gada pamatnostādņu piemērojamību, nekomentējot, kā tajās ietvertie nosacījumi būtu bijis jāpiemēro.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0058"><NO.P>58.</NO.P><TXT>Atbildētāji norāda, ka to pamats ir bijis pieņemams Vispārējā tiesā neatkarīgi no Vispārējās tiesas iespējas to celt <HT TYPE="ITALIC">ex officio</HT>, ciktāl tas bija vienkāršs pirmajā instancē sniegtajā prasībā ietvertā argumenta izvērsums. Turklāt atbildētāji apgalvo, ka Komisijas piemēroto pamatnostādņu principiāli atšķirīgā daba ir tādēļ, ka a) pirmās pamatnostādnes attiecas uz reģionālo atbalstu un otrās saistītas nozaru atbalstu un b) iepriekš jau ir noteikti vairāki elementi. Visbeidzot, Vispārējai tiesai neesot bijis pienākums analizēt, vai tiesiskā regulējuma grozījumi ir būtiski ietekmējuši apstrīdētā lēmuma iznākumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0059"><NO.P>59.</NO.P><TXT>Polijas valdība norāda, ka pārsūdzētajā spriedumā ir esot pareizi noteikti 2014. gada pamatnostādņu būtiskie grozījumi attiecībā pret 2005. gada pamatnostādnēm. Otrkārt, Polijas valdība norāda, ka pamatnostādņu juridiskā pamata grozījumiem esot būtiska ietekme. Proti, ņemot vērā LESD 107. panta 3. punkta a) apakšpunkta formulējumu attiecībā uz LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu, pēdējam minētajam noteikumam ir pievienots jauns nosacījums. Tāpēc, ņemot vērā 2014. gada pamatnostādnes (kas pieņemtas saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu), Komisijai būtu jāņem vērā iespējamie konkurences kropļojumi, kuri izriet no atbalsta sniegšanas; tas ir nosacījums, kura nav bijis 2005. gada pamatnostādnēs (kas pieņemtas saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta a) apakšpunktu).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0060"><NO.P>60.</NO.P><TXT>Apelācijas sūdzības otrajā pamatā Komisija norāda, ka pārsūdzētā sprieduma 89. punktā ietvertais Vispārējās tiesas apgalvojums par apstrīdētā lēmuma prettiesiskumu esot balstīts uz kļūdaino interpretāciju attiecībā uz apstrīdētā lēmuma 244. apsvērumā minēto darbības atbalsta nesaderības ar iekšējo tirgu pamatu, saskaņā ar kuru šis pamats ir balstīts uz 2014. gada pamatnostādnēm un Lēmuma 2014/883. Apstrīdētā lēmuma 244. apsvēruma kļūdainā interpretācija ir šī paša lēmuma 245. apsvēruma kļūdainas interpretācijas rezultāts.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="11"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0061"><NO.P>61.</NO.P><TXT>Apstrīdētā lēmuma 245. apsvērumā ietvertā frāze <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0029" REF.END="QE0029"/>atbilstošs arī saskaņā ar [2014. gada pamatnostādnēm]<QUOT.END REF.START="QS0029" CODE="201D" ID="QE0029"/> nenozīmējot, ka tas izriet no minētajām pamatnostādnēm. Runa esot par to, ka 2014. gada pamatnostādņu normu piemērošana nevar ietekmēt šo secinājumu. No iepriekš citētā apstrīdētā lēmuma 245. apsvēruma ir skaidrs, ka darbības atbalsta nesaderība ar iekšējo tirgu, ko rada ieguldījumu atbalsta nesaderība, nav atkarīga no 2014. gada pamatnostādnēm. Nelielā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0030" REF.END="QE0030"/>neprecizitāte<QUOT.END REF.START="QS0030" CODE="201D" ID="QE0030"/> attiecībā uz Lēmumu 2014/883, ko bija norādījusi Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 85. punktā, nespējot likt apšaubīt minētā apstrīdētā lēmuma secinājuma juridisko pamatotību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0062"><NO.P>62.</NO.P><TXT>Komisija uzskata, ka tad, kad pārsūdzētā sprieduma 86. punktā tika secināts, ka ieinteresētajām personām formālās administratīvās procedūras gaitā būtu jādod iespēja sniegt piezīmes par darbības atbalsta saderību, Vispārējā tiesa esot pārsniegusi tai iesniegtās prasības robežas. Tas ir tāpēc, kā atzīst pati Vispārējā tiesa šajā pašā punktā, ka pamatojums par darbības atbalsta nesaderību neizrietot no 2014. gada pamatnostādnēm. Proti, šāds secinājums izrietot vienīgi no LESD 107. panta 1. punkta, un uzskats, ka tas varētu būtu pieņemts pirmo vai otro pamatnostādņu kontekstā, kā Vispārējā tiesa nolēmusi pārsūdzētā sprieduma 87. punktā, izrietot kļūdaina novērtējuma rezultātā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0063"><NO.P>63.</NO.P><TXT>Atbildētāji norāda, pirmkārt, ka Komisijas otrais apelācijas pamats attiecoties uz pārsūdzētā sprieduma 84.–87. punktu, lai gan Vispārējā tiesa šos punktus sniedza tikai pakārtoti un tādējādi šis pamats neesot efektīvs. Otrkārt, atbildētāji norāda, ka apelācijas otrais pamats esot nepieņemams, jo tas attiecoties uz faktu jautājumu. Treškārt, atbildētāji uzskata, ka apstrīdētais lēmums esot prettiesisks, pamatojoties uz to, ka nav notikusi apspriešanās ar ieinteresētajām personām, nevis pamatojoties uz nesaderības pamatojumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0064"><NO.P>64.</NO.P><TXT>Saistībā ar otro apelācijas sūdzības pamatu Polijas valdība pārmet Komisijai, ka tā esot pieņēmusi šīs valdības un ieinteresēto personu iespējamo apsvērumu saturu un tvērumu, ja vien tām būtu dota iespēja sniegt apsvērumus. Turklāt apstrīdētā lēmuma 245. apsvērumā Komisija esot skaidri sniegusi atsauci uz 2014. gada pamatnostādņu 113. punktā noteiktajiem principiem un 246. apsvērumā esot piemērojusi šo pamatnostādņu minētajā punktā noteikto pirmo nosacījumu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">b)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Vērtējums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0065"><NO.P>65.</NO.P><TXT>Ņemot vērā, ka apelācijas sūdzības pirmā pamata pirmā daļa tika apmierināta, ciktāl pienākums apspriesties ar ieinteresētajām personām gadījumā, kad procedūras gaitā ir būtiski grozīts tiesiskais regulējums, nav būtisks procedūras noteikums, ar apelācijas sūdzības pirmā pamata otro daļu un ar otro pamatu Komisija Tiesai lūdz novērtēt, vai Komisijai faktiski bija jāievēro pienākums apspriesties ar ieinteresētajām personām šajā lietā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0066"><NO.P>66.</NO.P><TXT>Atbildētāji uzdod jautājumu par apelācijas sūdzības otrā pamata pieņemamību (skat. šo secinājumu 63. un nākamos punktus). Tomēr šie argumenti neder, ņemot vērā, ka Komisija ir tiesīga apstrīdēt pārsūdzētā sprieduma 81.–88. punktu. Tas tā ir tāpēc, ka tajos Vispārējā tiesa atbild uz Komisijas argumentiem, kas attiecas uz spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Ferriere Nord</HT>, un Vispārējā tiesa savos spriedumos balstās tostarp uz šo judikatūru. Tādējādi uzskatu, ka šajā lietā apstrīdētā lēmuma (un Lēmuma 2014/883) interpretācija no Vispārējās tiesas puses ir elements, kas ietilpst Tiesas kontrolē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0067"><NO.P>67.</NO.P><TXT>Vispārējās tiesas argumentācija atbilst situācijai, kurā tiesības iesniegt jaunus apsvērumus rodas brīdī, kad kļūst piemērojamas jaunās pamatnostādnes notiekošās procedūras gaitā. Tomēr es piekrītu Komisijai, ka saskaņā ar spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Ferriere Nord</HT>, lai noteiktu, vai pastāv pārkāpums no Komisijas puses saistībā ar tās pienākumu ļaut ieinteresētajām personām iesniegt apsvērumus saskaņā ar LESD 108. panta 2. punktu, Vispārējai tiesai būtu bijis jākonstatē, ka lēmums, kurā tiek noteikts, ka darbības atbalsts ir nesaderīgs ar iekšējo tirgu, ir bijis <HT TYPE="ITALIC">balstīts vienīgi uz 2014. gada pamatnostādnēm, kuras ir būtiski grozījušas</HT> 2005. gada pamatnostādnes (tas ir, tai būtu bijis jāanalizē, vai jauno pamatnostādņu piemērojamība varētu ietekmēt <HT TYPE="ITALIC">in concreto</HT> apstrīdētā lēmuma argumentāciju).</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="12"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0068"><NO.P>68.</NO.P><TXT>Vispārējā tiesa to nav darījusi. Lai noraidītu Komisijas argumentus, Vispārējā tiesa tā vietā vienkārši <HT TYPE="ITALIC">in abstracto</HT> salīdzināja 2014. un 2005. gada pamatnostādņu noteikumus un tiesisko pamatu (skat. pārsūdzētā sprieduma 73.–77. punktu). Vispārējā tiesa arī nekonstatēja to, ka pirmais nosacījums, kas attiecas uz vispārējām interesēm (izvērtēts apstrīdētā lēmuma 246. apsvērumā), būtiski atšķiras no 2005. gada pamatnostādnēs sniegtajiem nosacījumiem. Pārsūdzētā sprieduma 76. un 84. punktā Vispārējā tiesa, kad konstatēja abos šajos regulējumos paredzēto nosacījumu konverģenci, balstījās vien uz šo regulējumu tiesisko pamatu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0069"><NO.P>69.</NO.P><TXT>Tomēr lietā <HT TYPE="ITALIC">Ferriere Nord</HT> Tiesa neizbeidza savu analīzi vien ar 1994. gada regulējuma un 2001. gada jaunā regulējuma noteikumu abstraktu salīdzinājumu, kā varētu domāt, lasot sprieduma <HT TYPE="ITALIC">Freistaat Sachsen</HT> 56. punktu. Tā vietā Tiesa atsaucās uz jauno 2001. gada regulējumu, kas tika piemērots attiecīgajā lēmumā, un tad izvērtēja, vai tajā ir ietvertas būtiskas izmaiņas attiecībā pret 1994. gada regulējumu. Tādējādi Tiesas analīze attiecās uz 2001. gada regulējuma jaunajiem noteikumiem, kurus Komisija bija piemērojusi šajā konkrētajā lietā (skat. sprieduma <HT TYPE="ITALIC">Ferriere Nord</HT> 78., 82. un 83. punktu). No tā izriet, ka Vispārējā tiesa ir izdarījusi juridisku kļūdu saistībā ar iepriekš minēto Tiesas judikatūru.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0070"><NO.P>70.</NO.P><TXT>Turklāt ir jāņem vērā šeit skatāmās lietas specifika, kas atšķiras no lietām <HT TYPE="ITALIC">Freistaat Sachsen</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Ferriere Nord</HT>, proti, tas ir fakts, ka <HT TYPE="ITALIC">Lēmums 2014/883 tika aizstāts</HT> ar apstrīdēto lēmumu. Tāpēc Vispārējai tiesai būtu bijis jākoncentrē savs salīdzinājums ne tikai uz šajās divās pamatnostādnēs piemērotajiem noteikumiem (kā tas bija lietā <HT TYPE="ITALIC">Ferriere Nord</HT>), bet tas būtu jādara arī, pamatojoties uz Komisijas abu lēmumu saturu attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">PLGK</HT> piešķirto darbības atbalstu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0071"><NO.P>71.</NO.P><TXT>No apstrīdētā lēmuma izriet (244. un 245. apsvērums), ka atbildētāju iespējamie apsvērumi <HT TYPE="ITALIC">nebūtu varējuši ietekmēt</HT> ne procedūras rezultātu, ne arī tie varēja ietekmēt apstrīdēto lēmumu vai it īpaši darbības atbalsta saderības ar iekšējo tirgu novērtējumu. Tas ir tāpēc, ka tā nesaderība izriet no ieguldījumu atbalsta, kas piešķirts nolūkā pārveidot Gdiņas‑Kosakovas lidostu un sākt tās ekspluatāciju (skat. arī apstrīdētā lēmuma 246. apsvērumu).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0072"><NO.P>72.</NO.P><TXT>Es piekrītu Komisijai, ka saskaņā ar spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Ferriere Nord</HT>, lai analizētu to, kāda ietekme ir tam, ka ir pārkāptas ieinteresēto personu tiesības sniegt piezīmes par jaunajām pamatnostādnēm, <HT TYPE="ITALIC">elements, kas ir jāņem vērā, ir pieņemtā lēmuma saturs (objektīvs kritērijs)</HT>, nevis tikai, kā apgalvo Polijas valdība un Vispārējā tiesa (pārsūdzētā sprieduma 83. punkts), secinājumi, kuri Komisijai būtu bijuši jāizdara, pamatojoties uz jaunajām pamatnostādnēm (<HT TYPE="ITALIC">subjektīvs kritērijs</HT>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0073"><NO.P>73.</NO.P><TXT>Turklāt, pat ja analīze tiktu balstīta uz šīm piezīmēm (<HT TYPE="ITALIC">quod non</HT>), no atbildētāju iesniegtajiem rakstveida apsvērumiem izriet, ka to piezīmes par 2014. gada pamatnostādnēm nevarētu ietekmēt procedūras rezultātu saistībā ar darbības atbalsta saderību ar iekšējo tirgu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0074"><NO.P>74.</NO.P><TXT>Kā mēs redzējām iepriekš saistībā ar Vispārējās tiesas nepareizu interpretāciju attiecībā uz darbības atbalsta nesaderības pamatojumu, no apstrīdētā lēmuma 244. apsvēruma skaidri izriet, ka nesaderības primārais iemesls ir bijis tas, ka pats ieguldījumu atbalsts tika pasludināts par nesaderīgu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0075"><NO.P>75.</NO.P><TXT>Tomēr, kā pati Vispārējā tiesa atzīmēja pārsūdzētā sprieduma 86. punktā, darbības atbalsta nesaderība, kas noteikta, pamatojoties uz ieguldījumu atbalsta nesaderību, neizriet no nosacījuma, kas skaidri sniegts Reģionālā atbalsta pamatnostādnēs vai 2014. gada pamatnostādnēs. Turklāt, ņemot vērā, ka 2014. gada pamatnostādnes nebija piemērojamas ieguldījumu atbalstam, kura nesaderība netiek apstrīdēta, 2014. gada pamatnostādņu piemērošana darbības atbalstam vienkārši nevarētu mainīt apstrīdētā lēmuma rezultātu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0076"><NO.P>76.</NO.P><TXT>Tāpēc no minētajiem apsvērumiem izriet, ka arī pirmā pamata otrā daļa un otrais pamats ir apmierināmi. Tādējādi pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ un sestā pamata trešais prasījums pirmajā instancē ir jānoraida kā nepamatots un katrā ziņā neefektīvs. Lieta tāpēc ir jānosūta atpakaļ Vispārējai tiesai, lai tā izskatītu pārējos piecus pamatus.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><?PAGE NO="13"?><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">B.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Apelācijas sūdzības trešais pamats (saskaņā ar kuru pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 1) punkts esot nesamērīgs)</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0077"><NO.P>77.</NO.P><TXT>Ja Tiesa noraidīs iepriekšējos apelācijas sūdzības pamatus, Komisija pakārtoti apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 1) punkts, ar kuru ir pilnībā atcelts apstrīdētā lēmuma 2.–5. pants, esot nesamērīgs un ka Vispārējā tiesa esot nepareizi konstatējusi, ka apstrīdētais lēmums nebija nošķirams. Atbildētāji, kā arī Polijas valdība būtībā apgalvo, ka apelācijas sūdzības trešais pamats būtu noraidāms kā nepamatots.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0078"><NO.P>78.</NO.P><TXT>Ņemot vērā, ka apelācijas sūdzības pirmais un otrais pamats ir apmierināms un ka apelācijas sūdzības trešais pamats ir sniegts tikai pakārtoti, uzskatu, ka Tiesai nav nepieciešams to skatīt.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">IV.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Secinājumi</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0079"><NO.P>79.</NO.P><TXT>Šo iemeslu dēļ ierosinu Tiesai:</TXT><P><LIST TYPE="roman"><ITEM><NP><NO.P>i)</NO.P><TXT>atcelt <DATE ISO="20171117">2017. gada 17. novembra</DATE> spriedumu lietā T‑263/15 <HT TYPE="ITALIC">Gmina Miasto Gdynia</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Port Lotniczy Gdynia‑Kosakowo</HT>/Komisija;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>ii)</NO.P><TXT>noraidīt sestā pamata trešo prasījumu pirmajā instancē kā nepamatotu un katrā ziņā neefektīvu;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>iii)</NO.P><TXT>nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai pārējo piecu pamatu izskatīšanai un</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>iv)</NO.P><TXT>atlikt lēmumu par tiesāšanās izdevumiem.</TXT></NP></ITEM></LIST></P></NP.ECR></GR.SEQ></CONTENTS.CONCLUSION></CONCLUSION>