(1)

2005. gada 21. decembrī Komisija apstiprināja La Poste (Francijas Pasts) bankas un finanšu darbību nodošanu tā filiālei La Banque Postale (Pasta banka) (3). Komisija savā lēmumā uzsvēra, ka jautājumu par valsts neierobežoto garantiju par labu La Poste izskatīs atsevišķā procedūrā.

(2)

Saskaņā ar 17. pantu Padomes Regulā (EK) Nr. 659/1999 (4), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus Līguma par Eiropas Savienības darbību 108. panta piemērošanai (turpmāk tekstā – “procedūras regula”), Komisija 2006. gada 21. februārī informēja Francijas valsts iestādes par saviem provizoriskajiem secinājumiem attiecībā uz valsts neierobežotās garantijas esību, kas izriet no La Poste statusa un kas uzskatāma par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, un aicināja minētās iestādes iesniegt apsvērumus. Tā kā šķietamā valsts neierobežotā garantija bija spēkā jau pirms 1958. gada 1. janvāra, Komisija piemēroja procesuālos noteikumus par esošo atbalstu saskaņā ar minētās procedūras regulas (5) 1. panta b) punktu.

(3)

Komisija Francijas valsts iestāžu atbildi saņēma 2006. gada 24. aprīlī.

(4)

Saskaņā ar procedūras regulas 18. pantu Komisija 2006. gada 4. oktobrī aicināja Franciju ne vēlāk kā līdz 2008. gada 31. decembrim atcelt garantiju, kuru La Poste, ņemot vērā tā statusu, izmanto visām savām saistībām.

(5)

Komisija 2006. gada 6. decembrī saņēma Francijas valsts iestāžu paziņojumu, kurā bija apstrīdēti Komisijas 2006. gada 4. oktobra vēstulē ietvertie secinājumi.

(6)

Pēc tikšanās ar Komisijas par konkurenci atbildīgajiem dienestiem (turpmāk tekstā – “Konkurences ĢD”) Francijas valsts iestādes 2007. gada 16. janvāra vēstulē iesniedza Komisijai projektu grozījumiem dekrētā par to, kā piemērot 1980. gada 16. jūlija Likumu Nr. 80-539 par administratīvajās lietās pasludinātajām kavējuma naudām un par juridisko personu, uz kurām attiecas publiskās tiesības, izpildītajiem spriedumiem (6) (turpmāk tekstā –“1980. gada 16. jūlija likums”), proti, 1981. gada 12. maija Dekrētu Nr. 81-501, kas pieņemts, lai piemērotu 1980. gada 16. jūlija Likumu Nr. 80-539 par administratīvajās lietās pasludinātajām kavējuma naudām un par juridisko personu, uz kurām attiecas publiskās tiesības, izpildītajiem spriedumiem (7) (turpmāk tekstā – “1981. gada 12. maija dekrēts”).

(7)

Pēc Komisijas pieprasījuma sniegt paskaidrojumus Francijas valsts iestādes nosūtīja paziņojumu, kas tika saņemts 2007. gada 1. februārī un kurā bija izskaidrota La Poste kreditoru situācija La Poste finansiālu grūtību gadījumā.

(8)

Francijas valsts iestādes 2007. gada 19. marta paziņojumā izteica papildu priekšlikumu, proti, kopīgi ar La Poste nodrošināt to, ka visos finansēšanas līgumos un emisijas prospektos ir pieminēta garantijas neesība.

(9)

Komisija 2007. gada 29. novembra vēstulē informēja Franciju par lēmumu attiecībā uz šo pasākumu uzsākt LESD 108. panta 2. punktā noteikto procedūru (turpmāk tekstā – “lēmums par procedūras uzsākšanu”).

(10)

Lēmumu par procedūras uzsākšanu publicēja Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (8). Komisija aicināja ieinteresētās personas iesniegt savus apsvērumus par attiecīgo pasākumu.

(11)

Komisija nesaņēma ieinteresēto personu apsvērumus par šo jautājumu.

(12)

Komisija saņēma Francijas apsvērumus, kas bija izklāstīti 2008. gada 23. janvāra vēstulē.

(13)

Komisija Konkurences ĢD tīmekļa vietnē publicēja uzaicinājumu piedalīties konkursā, lai veiktu pētījumu par Francijas Republikas neierobežoto garantiju La Poste. Līdz konkursa termiņa beigām 2008. gada 21. aprīlī bija saņemti četri piedāvājumi. Pētījuma veikšanu uzticēja universitātes profesorei tiesību zinātņu doktorei Sophie Nicinski, kas pasniedz publisko tiesību priekšmetu un ir publicējusi rakstus par valsts garantiju valsts rūpniecības un tirdzniecības iestādēm. Eksperte (turpmāk tekstā – “Komisijas eksperte”) iesniedza savu ziņojumu 2008. gada 17. novembrī.

(14)

Pēc tam, kad presē bija parādījusies informācija par to, ka Francijas valdība ir pieņēmusi likumprojektu par La Poste statusa maiņas apstiprināšanu, Komisija 2009. gada 20. jūlijā jautāja Francijai, vai tā uzņemtos pārveidot La Poste par akciju sabiedrību, kurai piemērojamas vispārējos tiesību aktos noteiktās sanācijas un likvidācijas procedūras. Tajā pašā vēstulē Komisija pārsūtīja Francijas iestādēm minētās ekspertes ziņojumu.

(15)

Francija 2009. gada 31. jūlija paziņojumā informēja Komisiju, ka Ministru Kabinets 2009. gada 29. jūlijā pieņēma likumprojektu par La Poste un pasta darbībām, paredzot La Poste pārveidošanu par publisku akciju sabiedrību 2010. gada 1. janvārī. Francijas iestādes arī norādīja, ka nosūtīs savus apsvērumus par Komisijas ekspertes ziņojumu.

(16)

Pēc divām Komisijas atgādinājuma vēstulēm, kas datētas ar 2009. gada 9. septembri un 6. oktobri, Francija 2009. gada 27. oktobra paziņojumā darīja zināmas savas piezīmes par Komisijas ekspertes ziņojumu un pārsūtīja universitātes profesora un juridiskās fakultātes pasniedzēja Guy Carcassonne atzinumu (turpmāk tekstā – “Francijas iestāžu eksperts”).

(17)

2009. gada 11. decembrī tika iesniegti grozījumi likumprojektā par La Poste un pasta darbībām, nosakot, ka La Poste tiek pārveidota par publisku akciju sabiedrību 2010. gada martā.

(18)

Ar 1990. gada 2. jūlija Likumu Nr. 90-568 par pasta un France Télécom sabiedrisko pakalpojumu organizēšanu (9) (turpmāk tekstā – “1990. gada 2. jūlija likums”) bijušo Pasta un telekomunikācija ģenerāldirekciju pārveidoja par divām publisko tiesību juridiskām personām – La Poste un France Télécom.

(19)

Atsevišķas publisko tiesību juridiskās personas nav ar likumu noteiktas par publiskām iestādēm ar administratīvu raksturu (PIAR) vai publiskām iestādēm ar rūpniecisku un komerciālu raksturu (PIRK) (10). Tā ir arī La Poste gadījumā. Tomēr Kasācijas instances tiesa 2001. gada 18. janvāra (otrās civillietu palātas) spriedumā (11) nolēma, ka ir piemērojams princips, saskaņā ar kuru La Poste ir pielīdzināms PIRK (12). La Poste statusa tiesiskās sekas ir šādas:

(20)

Saskaņā ar 1990. gada 2. jūlija likuma 1. pantu La Poste ir juridiska persona, uz kuru attiecas publiskās tiesības. Francijā juridiskām personām, uz kurām attiecas publiskās tiesības, nepiemēro vispārējos tiesību aktos noteiktās sanācijas un likvidācijas procedūras grūtībās nonākušiem uzņēmumiem.

(21)

Maksātnespējas un bankrota procedūru nepiemērojamība juridiskām personām, uz kurām attiecas publiskās tiesības, izriet no attiecīgo personu īpašuma neaizskaramības vispārīgā principa, ko Francijas judikatūra un jo īpaši Kasācijas instances tiesa atzinusi kopš XIX gadsimta beigām (13).

(22)

Turklāt 1985. gada 25. janvāra Likuma Nr. 85-98 attiecībā uz uzņēmumu sanāciju un likvidāciju tiesas ceļā (14) (turpmāk tekstā – “1985. gada 25. janvāra likums”), kurā ir definēta vispārējos tiesību aktos noteikto sanācijas un likvidācijas procedūru piemērošanas joma Francijā, 2. pantā, kas ir pārstrādāts par Komerckodeksa L 620-2. pantu, ir paredzēts: “Sanācija un likvidācija tiesas ceļā ir piemērojama ikvienam komersantam, profesiju reģistrā reģistrētai personai, lauksaimniekam un privāto tiesību juridiskai personai”. No šā panta formulējuma, kā arī Francijas judikatūrā sniegtā skaidrojuma (15) izriet, ka publisko tiesību kolektīvās procedūras nav piemērojamas juridiskām personām, uz kurām attiecas publiskās tiesības.

(23)

La Poste kam saskaņā ar 1990. gada 2. jūlija likumu ir noteikts publisko tiesību juridiskas personas statuss, ir piemērojams 1980. gada 16. jūlija likums.

(24)

1980. gada 16. jūlija likuma 1. panta II punktā ir noteikts: “Ja tiesas pieņemtā un galīgā tiesas nolēmumā ir noteikts, ka vietējai pašpārvaldei vai publiskai iestādei jāmaksā naudas summa, kuras apjoms ir noteikts minētajā nolēmumā, atļauja vai rīkojums tās samaksai ir jāsniedz divu mēnešu laikā no tiesas sprieduma paziņošanas. Ja atļauja vai rīkojums attiecīgajā termiņā netiek noteikts, attiecīgais valsts pārstāvis vai uzraudzības iestāde izdod rīkojumu administratīvā kārtībā. Apropriāciju nepietiekamības gadījumā attiecīgais valsts pārstāvis vai uzraudzības iestāde nosūta pašpārvaldei vai iestādei prasību nodrošināt nepieciešamos līdzekļus; ja pašpārvaldes vai iestādes lēmējstruktūra nav atbrīvojusi vai nodrošinājusi minētos līdzekļus, attiecīgais valsts pārstāvis vai uzraudzības iestāde attiecīgā gadījumā izdod rīkojumu administratīvā kārtībā.”

(25)

1981. gada 12. maija dekrēta 3-1. panta ceturtajā daļā ir paredzēts, ka, “ja pēc noteiktā termiņa beigām prasība nokārtot parādus nav izpildīta (16), valsts pārstāvis vai uzraudzības iestāde ieraksta izdevumus saistības neizpildījušās pašpārvaldes vai publiskās iestādes budžetā. Vajadzības gadījumā nepieciešamos līdzekļus ņem, vai nu samazinot apropriācijas, kuras paredzētas citiem izdevumiem un ir vēl pieejamas, vai arī palielinot līdzekļus.” Visbeidzot, iepriekšminētā dekrēta 3-1. panta piektajā daļā ir noteikts, ka, “ja astoņu dienu laikā pēc paziņošanas par apropriācijas ierakstu vietējā pašpārvalde vai publiskā iestāde nav izdevusi rīkojumu par attiecīgo summu, valsts pārstāvis vai uzraudzības iestāde veic to administratīvā kārtā viena mēneša laikā”.

(26)

Iepriekšminētais 1981. gada 12. maija dekrēts tika atcelts un aizstāts ar 2008. gada 20. maija Dekrētu Nr. 2008-479 par valsts un vietējām pašpārvaldēm piespriesto finanšu sankciju izpildi. Tomēr jaunā dekrēta 10. pantā ir ietverti 1981. gada 12. maija dekrēta 3-1. panta ceturtās un piektās daļas noteikumi (17). Tātad pasākuma būtība netiek mainīta.

(27)

Cita starpā 1989. gada 16. oktobra apkārtrakstā (18) ir paredzēts: “Apropriāciju nepietiekamības vai neesības gadījumā 1980. gada 16. jūlija likuma 1. panta II punkta otrajā daļā paredzētajā situācijā kredītrīkotāja pienākums ir četru mēnešu laikā informēt kreditoru, nosūtot ierakstītu vēstuli ar paziņojumu par saņemšanu, kurā precizēta summa, par kuru vēlāk tiks izdots rīkojums. Minētais rīkojums attieksies vai nu uz pilnu attiecīgo summu pilnīgas apropriāciju neesības gadījumā, vai uz atlikumu apropriāciju nepietiekamības gadījumā.”

(28)

No šiem noteikumiem izriet, ka 1980. gada 16. jūlija likums un tā piemērošanas noteikumi ir attiecināmi tikai uz tādu tiesas pieņemtu un galīgu nolēmumu izpildi, kuros ir noteikts, ka valstij, vietējai pašpārvaldei vai publiskai iestādei jāsamaksā noteikta naudas summa. Tie neparedz sanācijas vai likvidācijas procedūru.

(29)

Jāpiebilst, ka 1980. gada 16. jūlija likumā un tā piemērošanas noteikumos ir skaidri noteikts, ka valsts ir kompetentā iestāde attiecībā uz publisko iestāžu parādu piedziņu. Valstij ir ievērojamas priekšrocības: no vienas puses, runa ir par rīkojumu administratīvā kārtā un, no otras puses, par pietiekamu līdzekļu nodrošināšanu. Līdz ar to ir nepieciešams izpētīt, cik lielā mērā kreditoriem pieejamās atlīdzības iespējas, ņemot vērā valsts atbildību La Poste finansiālu grūtību gadījumā, var pielīdzināt garantijas formai.

(30)

Papildus iepriekšminētajiem diviem elementiem (maksātnespējas procedūras nepiemērojamība un 1980. gada 16. jūlija likuma piemērojamība) Komisija lēmumā par procedūras uzsākšanu ir norādījusi, ka atsevišķām PIRK piemērojamos noteikumus var piemērot arī La Poste.

(31)

2002. gada 18. jūlija Kodificējošā priekšrakstā Nr. 02-060-M95 par valsts iestāžu ar rūpniecisku un komerciālu raksturu finanšu un grāmatvedības regulējumu (19) (turpmāk tekstā – “kodificējošs priekšraksts”) ir noteikts, ka, likvidējot PIRK, kurai ir publisks grāmatvedis, ir iespējami divi varianti:

(32)

2006. gada 14. novembra Rokasgrāmatā par valsts līmeņa publisko iestāžu un publisko interešu grupu izveides, pārveidošanas un darbības izbeigšanas finanšu organizāciju (turpmāk tekstā – “finanšu organizācijas rokasgrāmata”), kas ir pieejama Finanšu ministrijas tīmekļa vietnē, ir sniegts šāds precizējums (21): “Dokumentā, ar kuru izbeidz iestādes darbību, ir skaidri jāparedz attiecīgās iestādes tiesību, īpašumu un pienākumu nodošana struktūrai, kas pārņems tās darbības vai kapitālu (proti, publiska iestāde vai valsts). (..) Plašākā nozīmē ir jāparedz tas, ka jaunā iestāde aizstāj juridiskās personas, kuru darbības tā pārņem, īstenojot tiesības un pienākumus, kas izriet no līgumiem, kuri noslēgti tai noteikto uzdevumu veikšanai.”

(33)

Lai gan kodificējošā priekšraksta un finanšu organizācijas rokasgrāmatas noteikumi ir piemērojami tikai PIRK, kurās ir iecelts publisks grāmatvedis, atsevišķi elementi norāda, ka arī tādām PIRK, kurās nav iecelts šāds grāmatvedis, izbeidzot darbību, to parādi tiks nodoti valstij vai citai publiskai iestādei.

(34)

Tādējādi Charbonnages de France (Francijas Akmeņogļu valde) 2000. gada 31. decembra finanšu pārskata piezīmēs norādīja, ka darbības izbeigšanas gadījumā visas PIRK tiesības un pienākumi ir nododami citam publisko tiesību subjektam vai pašai Francijas valdībai un šādas nodošanas nosacījumi ir nosakāmi likumā, kas pieņemts attiecīgās PIRK darbības izbeigšanai. Šāds apgalvojums ir attiecināms ne tikai uz PIRK, kurās ir iecelts publisks grāmatvedis; Charbonnages de France ir PIRK, kurā nav iecelts publisks grāmatvedis.

(35)

Turklāt atsevišķas reitinga aģentūras uzskata, ka arī ERAP (22) darbības pārtraukšanas gadījumā tās parādu un aktīvu atlikums tiks nodots valstij, kaut arī ERAP arī ir PIRK, kurā nav iecelts publisks grāmatvedis. Saskaņā ar reitinga aģentūras Fitch (23) apgalvojumu, “tā kā ERAP ir PIRK, tai nav piemērojama likvidācijas procedūra. Tās darbību var pārtraukt tikai, piemērojot likumdošanas procedūru, un šajā gadījumā parāda un aktīvu atlikums tiks nodots valstij.” Saskaņā ar reitinga aģentūras Moody’s (24) apgalvojumu “ERAP nevar piemērot spriedumā par likvidācijas procedūru noteikto pārstrukturēšanu. Tādējādi sabiedrības darbības pārtraukšanas gadījumā tās aktīvi/pasīvi tiks nodoti par tās izveidi atbildīgajai struktūrai, proti, valstij.”

(36)

Ņemot vērā šos elementus, kā arī to, ka La Poste nav iecelts publisks grāmatvedis (25), iespējamās likvidācijas gadījumā ir jāapsver, vai La Poste ir piemērojams princips, ka parādi tiek nodoti valstij vai citam publisko tiesību subjektam, ņemot vērā, ka La Poste ir pielīdzināms PIRK. Tādējādi kreditoram būtu garantija, ka tas nezaudēs savu prasījumu, un varētu noteikt mazāku procentu likmi vai izstrādāt tādus nosacījumus un maksājumu grafiku, kas ir labvēlīgāki nekā, ja minētās garantijas nebūtu. Līdz ar to šāda parādu nodošana būtu pielīdzināma garantijai.

(37)

Saskaņā ar Fitch (26)“ERAP likviditāti garantē tās tūlītējā pieeja Valsts kases avansa kontiem”. Tā kā ERAP ir PIRK, ir jāizskata jautājums par La Poste iespējamo pieeju Valsts kases avansa kontiem.

(38)

Pēc lēmuma par procedūras uzsākšanu pieņemšanas Francijas iestādes 2008. gada 23. janvāra vēstulē paziņoja Komisijai savus apsvērumus un priekšlikumus. Minētā vēstule papildina tos apsvērumus un priekšlikumus, kas bija izklāstīti iepriekšējās Francijas valsts iestāžu vēstulēs (27) un apkopoti lēmumā par procedūras uzsākšanu.

(39)

Francijas valsts iestādes apstrīd garantijas esību, no vienas puses, un priekšrocības La Poste, no otras puses.

(40)

Francijas valsts iestādes uzskata, ka, no vienas puses, publiskām iestādēm netiek piešķirta automātiska garantija, balstoties uz to statusu, (A) un, no otras puses, Komisijas argumentācija lēmumā par procedūras uzsākšanu ir kļūdaina (B).

(41)

Pirmkārt, nevienā tiesību aktā vai nolēmumā nav minēts princips, saskaņā ar kuru valsts principā neierobežoti garantētu PIRK parādus.

(42)

Otrkārt, ir izstrādāta judikatūra par garantiju neesību. Īpaši nolēmumā par Albas viesnīcas sabiedrību (Société de l’hôtel d’Albe) (29) Valsts padome lēma, ka “valsts tūrisma birojs, kam piešķirts juridiskas personas statuss un finansiāla autonomija, (..) ir uzskatāms par publisku iestādi, un līdz ar to valstij nav jāatlīdzina parādsaistības, kuras minētā iestāde ir uzņēmusies; tas nozīmē, ka sabiedrisko būvdarbu ministrs pamatoti atteicās apmierināt [kreditora] prasību”. Tāda pati argumentācija tika izmantota attiecībā uz vietējām pašpārvaldēm divos Valsts padomes lēmumos Kampoloro lietā (affaire Campoloro) (30).

(43)

Treškārt, 2001. gada 1. augusta Budžeta noteikumu ietvara likumā (31) (turpmāk tekstā – “BNIL”) ir paredzēts, ka garantiju var noteikt tikai ar finanšu likuma noteikumu (32). Līdz ar to Francijas valsts iestāžu eksperts uzskata (33), ka kopš BNIL spēkā stāšanās 2005. gada 1. janvārī nav iespējams likumīgi piešķirt netiešu garantiju. Līdz ar to uz parādsaistībām, kuras La Poste uzņēmies kopš 2005. gada 1. janvāra, nav attiecināma netieša garantija. Savukārt attiecībā uz parādsaistībām, kuras uzņemtas līdz 2005. gada 1. janvārim, Francijas valsts iestāžu eksperts uzskata, ka, tā kā nav lēmuma par strīdu izskatīšanu, attiecīgi nav iespējams noteikt, vai pirms 2005. gada 1. janvāra piešķirto netiešo garantiju, kuru piešķiršana nebija skaidri paredzēta finanšu tiesību aktos, spēkā esību ir iespējams atcelt, pamatojoties uz kreditoru tiesībām, kas ir aizsargātas konstitūcijā.

(44)

Ceturtkārt, ja PIRK būtu pieejama valsts garantija, to statusa mainīšana nozīmētu, ka būtu jānodrošina kreditoru tiesību aizsardzības pasākumi. Tomēr šāds mehānisms nekad nav bijis paredzēts. Gluži pretēji, mainot Pasta un elektrosakaru pārvaldes statusu 1991. gada 1. janvārī un pārveidojot to par autonomu juridisku personu (La Poste), valsts 1990. gada 31. decembra lēmumā piešķīra tiešu garantiju parādsaistībām, kuru uzņemšanās notikusi pirms 1990. gada 31. decembra un kuras nodotas La Poste. Tas nebūtu bijis nepieciešams, ja likumā būtu noteikts, ka La Poste kā PIRK pielīdzināmai iestādei pienākas garantija. Tika pieņemtas arī tiesību un reglamentējošas normas, saskaņā ar kurām noteiktām ERAP un Francijas Attīstības aģentūras (Agence française du développement), kuras abas ir PIRK, darbībām tiek izsniegta valsts garantija.

(45)

Visbeidzot, Francijas valsts iestādes atsaucas uz Valsts padomes Strīdu izskatīšanas nodaļas bijušā priekšsēdētāja Daniel Labetoulle rakstu (34). Viņš raksta, ka “tiesību akti neparedz automātisku minētās garantijas [valsts garantijas, kas ipso jure piemērojama valsts iestādēm] piešķiršanu, saņemšanu un darbības jomu”.

(46)

Francijas valsts iestādes uzskata (36), ka 1980. gada 16. jūlija likums uzraudzības iestādei piešķir pilnvaras aizstāt vadošo darbinieku ar personu, kura to aizstāj. Tādējādi minētā iestāde var uzņemties vienīgi attiecīgā vadošā darbinieka pienākumus, kas neietver iespēju rīkoties ar valsts budžetu. Tāpēc 1980. gada 16. jūlija likums neuzliek valstij par pienākumu uzņemties saistības par saviem līdzekļiem.

(47)

Lai pamatotu šo skaidrojumu, Francijas valsts iestādes atsaucas uz 1980. gada 16. jūlija likuma sagatavošanas procesu. Laikā, kad tika apspriests minētais likums, valdība iebilda pret grozījumiem, kas paredzēja uzlikt valstij par pienākumu izmaksāt ārkārtas dotāciju vietējai pašpārvaldei, kurai nepietiek līdzekļu tiesas lēmuma izpildei.

(48)

Vēl Francijas valsts iestādes atsaucas uz doktrīnas rakstiem (37). Tajos tiek atgādināts, ka 1980. gada 16. jūlija likuma 1. pantā lietotais formulējums “y pourvoit” norāda uz “aizstāšanas” pilnvaru, kura “ir balstīta uz principu, ka aizstājējam ir tādi paši uzdevumi kā aizstājamajai personai”, turklāt ārkārtas dotācijas piešķiršana “neietilpst aizstāšanas pilnvaru lokā”, tāpēc tā nav paredzēta 1980. gada 16. jūlija likumā.

(49)

Visbeidzot, Francijas valsts iestādes atsaucas uz Valsts padomes 1999. gada 10. novembra (38) un 2005. gada 18. novembra (39) lēmumiem Kampoloro lietā. Valsts padome atzina, ka valsts līdzekļu ieguldīšana saistības izpildīt nespējīgā kopienā neietilpst 1980. gada 16. jūlija likumā noteikto pienākumu sarakstā. Turklāt, izskatot jautājumu par to, vai ir pamats attiecībā uz konstatēto (smago) vainu atsaukties uz valsts atbildību, Valsts padome principā izslēdza jebkāda veida ipso jure atbildību un tādējādi arī jebkāda veida garantiju.

(50)

Turklāt Francijas valsts iestādes apgalvo, ka atlīdzības iespējas, kuru pieejamību publisko tiesību subjektu kreditoriem noteiktos apstākļos nodrošina atbildības īstenošana, nav pielīdzināmas garantijai. Garantija paredz, ka garantijas devējs uzņemas atbalstīt garantēšanas faktu. Ja ir jāuzņemas vaina vai stingras atbildības gadījumā – konkrētas rīcības sekas –, garantija nav piemērojama.

(51)

Turklāt Francijas valsts iestādes uzskata, ka jebkurā gadījumā valsts atbildība nav piemērojama, pamatojoties tikai uz to, ka prefekts vai uzraudzības iestāde nav spējusi veikt nekādus pasākumus prasījuma atmaksai, aizbildinoties ar pašpārvaldes vai publiskās iestādes finanšu vai kapitāla situāciju.

(52)

Attiecībā uz (smagu) vainu prefekta vai uzraudzības iestādes atturēšanās no savu pilnvaru īstenošanas, ja nav pieejami pasākumi pašpārvaldes vai publiskās iestādes parādu atmaksai, pati par sevi nenorāda uz vainu.

(53)

Savukārt attiecībā uz stingru atbildību vismaz divi elementi norāda uz tās nepieņemamību:

(54)

Francijas valsts iestādes uzskata, ka Komisijas analīzes pamatā ir 2000. gada paziņojums par valsts atbalstu garantiju veidā (41), jo īpaši tā 2.1.3. punkts, kurā teikts, ka “Komisija uzskata, ka atbalsts garantijas veidā nozīmē arī labvēlīgākus finansējuma noteikumus, ko iegūst uzņēmumi, kuru juridiskā forma izslēdz bankrotu vai citas maksātnespējas procedūras vai nodrošina noteiktu valsts garantiju vai zaudējumu segšanu no valsts līdzekļiem”.

(55)

Norādot, ka Līguma noteikumi prevalē pār tiem, kas ietverti Komisijas 2000. gada paziņojumā par valsts atbalstu garantiju veidā, Francijas valsts iestādes uzsver divus elementus, kas, pēc to uzskatiem, nosaka minētā paziņojuma nepiemērojamību konkrētajam gadījumam:

(56)

Francijas valsts iestādes uzskata, ka 1985. gada 25. janvāra likums ir tikai procedūras likums. Šā likuma nepiemērojamība PIRK nenozīmē, ka PIRK nevar nonākt situācijā, kurā tiek pārtraukti maksājumi, kā arī tajā nav aizliegta sanācijas, likvidācijas vai ad hoc bankrota procedūras piemērošana PIRK.

(57)

Pēc lēmuma par procedūras uzsākšanu 68. apsvēruma analīzes Francijas iestādes secina, ka Komisija izmanto divus kritērijus, lai novērtētu, vai konkrētas procedūras piemērošana maksātnespējas gadījumā dod priekšrocības minētajai procedūrai pakļautajam subjektam salīdzinājumā ar uzņēmumiem, kuriem ir piemērojamas komerctiesības:

(58)

Lai gan Francijas iestādes apstrīd šo abu kritēriju (42) ievērošanas nepieciešamību un nav vienisprātis ar Komisiju par to nepieciešamību un pietiekamību, tās nolēma izmantot tos, lai veiktu analīzi par to, vai 1980. gada 16. jūlija likuma noteikumu piemērošana rada lielākas priekšrocības publisko tiesību subjektu kreditoriem nekā vispārējos tiesību aktos paredzētās maksātnespējas procedūras piemērošana uzņēmumu kreditoriem.

(59)

Attiecībā uz publiskojamības kritēriju Francijas iestādes secina, ka reitinga aģentūras ir pareizi sapratušas, ka 1980. gada 16. jūlija likumā noteiktā procedūra ir piemērojama PIRK maksātnespējas gadījumā; par to liecina Komisijas pieminētās aģentūru piezīmes par ERAP.

(60)

Attiecībā uz līdzvērtības kritēriju Francijas iestādes izšķir gadījumus, kuros sabiedrisko pakalpojumu nepārtrauktības prasība ir piemērojama, un gadījumus, kuros tā nav piemērojama.

(61)

Francijas iestādes uzskata, ka gadījumā, ja La Poste nespētu nokārtot savas parādsaistības un nebūtu piemērojama neviena sabiedrisko pakalpojumu nepārtrauktības prasība, būtu jāievēro šāda procedūra: mazticamajā finanšu grūtību gadījumā un pirms aktīvu nepietiekamības rašanās uzņēmums vispirms tiktu iesaistīts pārrunās ar kreditoriem par pasīvu sanācijas plāna īstenošanu. Pēc tam, ja plāns nesniegtu pietiekamus rezultātus vai arī neļautu novērst finanšu grūtības, kā arī netiktu panākta jauna vienošanās ar kreditoriem, tie – vai daži no tiem – varētu vērsties kompetentajā tiesā, lai panāktu parādnieka notiesāšanu, tādējādi liekot atzīt to prasījumus. Tādā gadījumā piemērotu 1980. gada 16. jūlija likumā noteikto procedūru. Attiecīgā gadījumā tās rezultātā uzraudzības iestāde varētu aizstāt La Poste vadošos darbiniekus, lai pieņemtu lēmumus, kas nepieciešami prasījumu atmaksai no uzņēmuma līdzekļiem. Ja 1980. gada 16. jūlija likumā noteikto procedūru nebūtu iespējams piemērot La Poste aktīvu nepietiekamības dēļ un uzraudzības iestāde praktiskas aktīvu nepieejamības dēļ nevarētu nodrošināt attiecīgās summas samaksai nepieciešamos līdzekļos, 1980. gada 16. jūlija likumā noteiktā procedūra tiktu izbeigta.

(62)

Tāpēc Francijas iestādes uzskata, ka gadījumā, ja nav piemērojama neviena sabiedrisko pakalpojumu prasība, 1980. gada 16. jūlija likumā noteiktās “procedūras” piemērošana dotu iespēju realizēt visus La Poste aktīvus, bet to nepietiekamības gadījumā attiecīgā procedūra liegtu nokārtot saistības ar visiem La Poste kreditoriem. Procedūras noslēgumā tāda subjekta kreditori, kuram ir piemērojams 1980. gada 16. jūlija likums, būtu atguvuši tādu pašu summu kā tāda subjekta kreditori, kuram ir piemērojamas komerctiesības, proti, summu, kas iegūta aktīvu realizācijas gadījumā.

(63)

Šai procedūrai un saskaņā ar komerctiesībām piemērojamajai procedūrai ir tikai divas atšķirības:

(64)

Francijas iestādes uzskata, ka procedūras noslēgumā kreditoriem vairs nebūtu pieejams neviens tiesību aizsardzības līdzeklis. Tās uzskata, ka valsts atbildību nevar piemērot, tikai pamatojoties uz aktīvu nepietiekamību. Līdzīgā veidā saskaņā ar privāttiesībās paredzēto procedūru kreditoriem “vairs nav iespējas atgūt tiesības ierosināt individuālu procesu”, izņemot likvidācijas procedūras noslēgumā (43).

(65)

Gadījumā, ja ir jānodrošina sabiedrisko pakalpojumu nepārtrauktība, Francijas iestādes pieļauj, ka valsts pārstāvis, īstenojot 1980. gada 16. jūlija likumā piešķirtās pilnvaras, varētu pieņemt lēmumu nenodot atsevišķus aktīvus, kuri nepieciešami sabiedrisko pakalpojumu uzdevumu veikšanai. Atsevišķu īpašumu nenodošana ar mērķi ievērot sabiedrisko pakalpojumu nepārtrauktības prasību nozīmētu to, ka gadījumā, ja valsts nepiešķirtu attiecīgu atlīdzību, tiktu pārdots mazāk aktīvu un attiecīgi samazinātos tās summas, kuras varētu atgūt kreditori. Saskaņā ar procedūru La Poste kreditoru tiesības nebūtu plašākas kā gadījumā, ja tiktu piemērotas komerctiesības. Francijas valsts iestādes uzskata, ka tādējādi būtu a fortiori izpildīts Komisijas noteiktais līdzvērtības kritērijs.

(66)

Tomēr Francijas iestādes piekrīt, ka šajā gadījumā būtu iespējams piemērot valsts stingru atbildību un tā rezultātā kreditori varētu pieprasīt atlīdzību to zaudējumu apmērā, kādus tie cietuši, proti, lielākais atbilstoši to aktīvu tirgus vērtībai, kurus valsts pārstāvis likumīgā kārtā nolēmis nenodot. Francijas valsts iestādes tomēr uzskata, ka šīs iespējamās atlīdzības rezultātā kreditors vienkārši nonāktu tādā pašā situācijā, kādā tas nonāktu, piemērojot vispārējos tiesību aktus, tāpēc tas neiegūtu plašākas tiesības attiecībā uz līdzvērtības kritēriju salīdzinājumā ar tām, kas tam pienāktos saskaņā ar vispārējiem tiesību aktiem.

(67)

Francijas iestādes secina, ka 1980. gada 16. jūlija likumā noteiktajā procedūrā ir ievēroti Komisijas noteiktie līdzvērtības un publiskojamības kritēriji un ar tiem pietiek, lai atspēkotu jebkādas priekšrocības esību. Tāpēc tās uzskata, ka nav pamatojuma La Poste tieši piemērot vispārējos tiesību aktos paredzēto grūto un sarežģīto procedūru.

(68)

Francijas valsts iestādes uzskata, ka akti, kurus Komisija minējusi lēmumā par procedūras uzsākšanu, īpaši tā 69. apsvērumā, nav nedz piemērojami, nedz transponējami attiecībā uz La Poste.

(69)

Francijas iestādes uzskata, ka Komisijas analīze attiecībā uz selektīvās priekšrocības esību ir veikta no diviem viedokļiem:

(70)

Francijas iestādes uzskata, ka lēmuma par procedūras uzsākšanu 77. apsvērumā Komisija ir nepareizi interpretējusi 2000. gada paziņojuma par valsts atbalstu garantiju veidā 2.1.3. punktu. Tās uzskata, ka 2.1.3. punktā ir noteikts, ka tāda uzņēmuma gadījumā, kura juridiskā forma izslēdz bankrotu vai citas maksātnespējas procedūras, ja tas iegūst labvēlīgākus finansējuma noteikumus, tie ir uzskatāmi par atbalstu garantijas veidā. Francijas iestādes uzskata, ka nekas Komisijas 2000. gada paziņojuma par valsts atbalstu garantiju veidā 2.1.3. punktā nenorāda uz Komisijas viedokli, ka gadījumā, ja uzņēmuma juridiskā forma izslēdz bankrotu, tas nozīmē, kas minētais uzņēmums iegūst labvēlīgākus finansējuma noteikumus.

(71)

Turklāt tās uzskata, ka La Poste nav piemērojams Komisijas 2000. gada paziņojuma par valsts atbalstu garantiju veidā 2.1.3. punkts, jo tajā ir paredzēts gadījums, kurā juridiskā forma izslēdz jebkādas bankrota vai citas maksātnespējas procedūras, nevis kādu konkrētu procedūru. Taču saskaņā ar Francijas valsts iestāžu viedokli Komisija nav konstatējusi, ka La Poste nevar bankrotēt, nedz arī to, ka nav iespējama maksātnespējas procedūra.

(72)

Lēmuma par procedūras uzsākšanu 79. apsvērumā Komisija atgādina par reitinga aģentūru ietekmi uz uzņēmumu kredītsaistību nosacījumiem.

(73)

Pēc reitinga aģentūru trūkumu uzskaitījuma Francijas iestādes apgalvo, ka reitinga aģentūras paustā nostāja, īpaši, ja tās pamatā nav precīza spēkā esošā tiesiskā ietvara analīze, nevar būt pamats valstij piedēvējamai priekšrocībai, ko varētu uzskatīt par valsts atbalstu. Turklāt, pat ja novērtējums praksē dod PIRK priekšrocību attiecībā uz kredīta pieejamību, tas negarantē pieeju valsts līdzekļiem, kas būtu nepieciešams, lai varētu konstatēt valsts atbalsta esību.

(74)

Francijas valsts iestādes piebilst, ka aģentūru analīzes nav uzskatāmas par objektīvu tiesisku vērtējumu, bet to pamatā ir subjektīvs spriedums par to, kāds būtu valsts atbalsts, ja attiecīgo uzņēmumu piemeklētu grūtības.

(75)

Francijas iestādes uzskata, ka Komisijas argumentācija ir apļveidīga:

(76)

Katrā ziņā Francijas valsts iestādes uzskata, ka lēmumā par procedūras uzsākšanu nav konstatēta La Poste reitinga paaugstināšana iespējamās valsts neierobežotās garantijas dēļ.

(77)

Francijas valsts iestādes izsaka vairākas piezīmes par Standard and Poor’s pētījumu “Valdības atbalsta ietekme uz reitingu” (Influence of Government Support on Ratings), kuru Komisija minējusi lēmuma par procedūras uzsākšanu 80. apsvērumā. Šajā pētījumā Standard and Poor’s izšķir vairākas “valdības atbalstītu pasta uzņēmumu” (government supported postal companies) kategorijas; atbilstoši klasifikācijai ir nosakāma Standard and Poor’s piemērojamā metode minētā subjekta reitinga noteikšanai.

(78)

Francijas iestādes norāda, ka piederība 1. kategorijai (44) pamatojas uz atbilstību plašiem kritērijiem, piemēram, darbības dabai vai ekonomiskajai un sociālajai videi, bet tā neietver atsauci uz novērtējamā komersanta statusu.

(79)

Francijas iestādes atzīmē, ka 2004. gada 22. novembrī Francijas un Itālijas Pasts tika iekļauti 2. kategorijā (45). Pēc Standard and Poor’s dokumenta izskatīšanas Francijas iestādes secina, ka Poste Italiane finanšu rādītāji nesniedz pamatojumu tā reitingam. Francijas iestādes uzskata, ka Itālijas Pasta reitingu ir ietekmējis tā īpašnieks, lai gan Poste Italiane ir vispārējos tiesību aktos paredzētais akciju sabiedrības statuss.

(80)

Francijas iestādes piebilst, ka galu galā Standard and Poor’s ir iekļāvusi La Poste 3. kategorijā (46). Francijas valsts iestādes uzskata, ka kopš 2004. gada nogalē veikto būtisko pārmaiņu rezultātā Standard and Poor’s ir pakāpeniski mainījusi kategoriju, līdz beidzot piešķīrusi La Poste trešo kategoriju. Līdz ar to Francijas iestādes secina, ka nevar apgalvot, ka La Poste reitings ir piedēvējams tikai tā statusa vai kāda valsts garantijas mehānisma dēļ un ka šo reitingu var uzskatīt par valsts atbalsta elementu.

(81)

Tomēr Francijas iestādes piekrīt, ka Standard and Poor’s 2004. gada pētījumā bija minēts La Poste statusa jautājums. Taču Francijas valsts iestādes apliecina, ka kopš Standard and Poor’s pētījuma publicēšanas notikusī saziņa ļāva gūt skaidrību šajā jautājumā. Vēl Francijas valsts iestādes ir informējušas Fitch par to, ka La Poste nav piešķirta nekāda valsts garantija, un pēc šīs informācijas saņemšanas aģentūrā uzsāka attiecīgā jautājuma pārskatīšanu.

(82)

Francijas iestādes uzskata, ka stabila vairākuma akcionāra esības ietekme, kurai reitinga aģentūras pievērsa uzmanību Poste Italiane gadījumā neatkarīgi no konkrētajam statusam atbilstošajām iezīmēm, ir vērojama arī privātgrupu gadījumā. Francijas valsts iestādes kā piemērus min Standard and Poor’s2003. gada 3. decembra paziņojumu par AGF (47), paziņojumu par Volkswagen Bank GmbH (48) un paziņojumu par VWFS (49). Francijas iestādes uzskata, ka līdz ar to šāda veida pieeja nekādā gadījumā nav uzskatāma par valsts sektoram raksturīgu specifisku iezīmi.

(83)

Veicot Standard and Poor’s La Poste noteiktā reitinga analīzi, Francijas iestādes cenšas pierādīt, ka reitings nav atkarīgs no La Poste statusa.

(84)

Pirmkārt, Francijas iestādes norāda, ka laikā, kad tās formulēja savas piezīmes, Standard and Poor’s bija piešķīrusi La Poste novērtējumu AA-, nākotnes izredzes vērtējot kā stabilas. Standard and Poor’s pamatoja reitinga samazinājumu ar to, ka ir gaidāma grupas finanšu struktūras pasliktināšanās, jo La Poste jānovirza 2 miljardi euro ierēdņu pensiju finansējuma reformai, kā arī ņemot vērā “La Poste autonomijas palielināšanos attiecībā pret akcionāru”. Francijas valsts iestādes uzskata, ka minētais pasliktinājums, kuram par iemeslu nebija pārmaiņas La Poste statusā, nav skaidrojams ar La Poste statusu.

(85)

Otrkārt, par spīti Standard and Poor’s precizējumam (50)2007. gada 3. aprīļa paziņojumā, uz kuru bija norādīta atsauce lēmuma par procedūras uzsākšanu 84. apsvērumā, Francijas iestādes neizprot, kā La Poste, ja tam būtu valsts garantija, varēja saņemt vērtējumu, kas ir par 3 notches zemāks nekā valsts reitings. Līdzīgi, ja aģentūru interpretācijā 1980. gada 16. jūlija likuma noteikumi nosaka tāda mehānisma, kas ir pielīdzināms valsts garantijai, izveidi attiecīgo juridisku personu kreditoru labā, Francijas iestādēm nav saprotams, kā vietējās pašpārvaldes varēja saņemt novērtējumu BBB+, ja to valsts novērtējums ir AAA.

(86)

Treškārt, Francijas iestādes uzsver, ka Standard and Poor’s2007. gada 3. aprīļa paziņojuma pamatā ir uzņēmuma stipro un vājo vietu uzskaitījums, kurā nav pieminēts tā statuss. Divi elementi, ko Standard and Poor’s ir pieminējis kā pamatojumu reitingam, proti, La Poste sabiedrisko pakalpojumu uzdevumu tautsaimnieciskais nozīmīgums un spēcīgais akcionāru atbalsts (strong shareholder backing), lielā mērā ir spilgtas La Poste statusa specifiskās iezīmes. Francijas iestādes uzskata, ka jēdziens spēcīgais akcionāru atbalsts (strong shareholder backing) neietver finansiālu atbalstu, kas būtu pretrunā Eiropas Savienības tiesībām, bet drīzāk valsts interesi par La Poste attīstību godīgas konkurences (at arm’s length) apstākļos (51). Līdz ar to Francijas iestādes secina, ka statuss nav novērtējuma būtiska sastāvdaļa.

(87)

Ceturtkārt, Francijas iestādes atgādina, ka iepriekšminētajā 2007. gada 3. aprīļa paziņojumā reitinga aģentūra norāda, ka tā vadās pēc lejupvērstas (top down) metodes, kas ļauj novērtēt subjektu līdz pat divas kategorijas zemāk nekā tā valsti. Aģentūra uzskata, ka šīs metodes pielietojumu pamato tas, ka valstij vidējā termiņā būtu jāpaliek La Poste 100 % akciju īpašniecei. Francijas iestādes secina, ka šī pieeja nav pamatojama ar La Poste statusu. Visbeidzot, atsaucoties uz Standard and Poor’s (52), Francijas iestādes apgalvo, ka ne jau izmaiņas statusā, bet kapitāla atvēršana mudinātu Standard and Poor’s pieņemt augšupvērstu (bottom up) metodi attiecībā uz La Poste. Tās piebilst, ka šādas izmaiņas metodoloģijā ne obligāti ietvertu izmaiņas novērtējumā, ņemot vērā La Poste pamatrādītāju paredzamo uzlabojumu.

(88)

Piektkārt, Francijas iestādes atgādina, ka reitinga aģentūras noteiktās nākotnes izredzes ir stabilas, neraugoties uz Komisijas uzsākto procedūru attiecībā uz valsts neierobežotu garantiju, kuru La Poste saņemot, pateicoties savam statusam. Ja statuss ietekmētu uzņēmuma maksātspēju, tā iespējamās izmaiņas būtu jāatspoguļo ar negatīvām, nevis stabilām nākotnes izredzēm. Cita starpā Standard and Poor’s pamato stabilās nākotnes izredzes ar to, ka valstij arī turpmāk būtu jāpaliek 100 % uzņēmuma akciju īpašniecei nākamos divus gadus, neraugoties uz iespējamām izmaiņām statusā. Pamatojoties uz citu Standard and Poor’s citātu (53), Francijas valsts iestādes secina, ka Standard and Poor’s, nosakot novērtējuma attīstību, ņem vērā paša uzņēmuma veikumu un akciju īpašnieku nomaiņas iespējamību, nevis iespējamās izmaiņas statusā.

(89)

Sestkārt, citējot vēl vienu Standard and Poor’s 2007. gada paziņojuma fragmentu (54), Francijas iestādes uzsver, ka reitinga aģentūra nepiekrīt Komisijas apgalvojumam, saskaņā ar kuru statusa dēļ La Poste būtu pieejami labāki finanšu nosacījumi. Pamatojoties uz Standard and Poor’s apgalvojumu, saskaņā ar kuru “šis ieteikums neietekmēja La Poste reitingu, jo mēs uzskatām, ka izmaiņas La Poste statusā nenozīmēs samazinājumu spēcīgajā valsts atbalstā, kas ir LP reitinga pamatā un ko no jauna apstiprināja nesenie valdības lēmumi” (55), Francijas iestādes secina, ka La Poste statusam nav ietekmes uz tā novērtējumu.

(90)

Visbeidzot, lai noteiktu, vai La Poste spēkā esošos finansēšanas nosacījumus ietekmē šķietamā valsts garantija, Francijas iestādes izskata šos nosacījumus.

(91)

Francijas iestādes uzskata, ka ne Komisijas paziņojums par šķietamās garantijas esību, tās iespējamo nesaderību ar Eiropas Savienības tiesībām un nākotnē paredzamo atcelšanu, ne tas, ka Francijas iestādes ir noliegušas reitinga aģentūrām un plašsaziņas līdzekļiem garantijas esību, nav ietekmējis La Poste finansēšanas nosacījumus. 2006. gada oktobrī La Poste emitēja obligāciju aizņēmumu 1,8 miljardu euro apmērā ar diviem termiņiem (7 un 15 gadi) tieši pēc tam, kad Komisija paziņoja savu ieteikumu par lietderīgiem pasākumiem. La Poste pieminēja šo ieteikumu prospektā un apspriežu ar ieguldītājiem laikā precizēja, ka tas nesaņem valsts garantiju. Emisijas rezultātā La Poste finansējuma izmaksas nav būtiski mainījušās (56). Tradicionālie La Poste ieguldītāji no Eiropas, proti, ieguldītāji, kas saglabā savas saistības līdz prasījuma atdošanas termiņam, aktīvi izmantoja abas emisijas. Francijas iestādes secina, ka Komisijas paziņojums, kurā tika pieprasīta šķietamās garantijas atcelšana un informācijas publiskošana par valsts nostāju šajā jautājumā, nav ietekmējis La Poste finansēšanas nosacījumus obligāciju tirgū. Minētie tirgi uzskatīja, ka La Poste finansēšanas nosacījumu pamatā nav de jure vai de facto garantija.

(92)

Francijas iestādes secina, ka:

(93)

Tomēr, lai kliedētu visas Komisijas šaubas, Francijas iestādes ir norādījušas, ka gadījumā, ja Komisija piekritīs slēgt procedūru, pieņemot lēmumu par atbalsta neesību saskaņā ar procedūras regulas 7. panta 2. punktu, tās ir gatavas veikt šādus pasākumus:

(94)

Francijas iestādes uzskata, ka attiecīgajos noteikumos nav nepieciešams veikt grozījumus pēc būtības, bet tikai precizēt to interpretāciju. Tāpēc tās ierosina veikt grozījumus likuma piemērošanas dekrētā (57). Grozījumi tiktu veikti dekrēta 3. panta 1. punkta ceturtajā daļā, kurā noteiktas prefektam vai uzraudzības iestādei piešķirtās uzraudzības pilnvaras. Grozījumu mērķis ir kliedēt jebkādas Komisijas šaubas par frāzi “y pourvoit”. Tāpēc ir izteikts ierosinājums precizēt, ka valsts pārstāvis vai uzraudzības iestāde atbrīvo pašpārvaldes vai iestādes budžetā esošos resursus.

(95)

Dekrēta noteikumi pēc to grozīšanas būtu šādi:

“Ja pēc noteiktā termiņa beigām prasība nokārtot parādus nav izpildīta, valsts pārstāvis vai uzraudzības iestāde ieraksta izdevumus saistības neizpildījušās pašpārvaldes vai publiskās iestādes budžetā. Vajadzības gadījumā nepieciešamos līdzekļus ņem no pašpārvaldes vai iestādes budžeta, vai nu samazinot apropriācijas, kuras paredzētas citiem izdevumiem un ir vēl pieejamas, vai arī palielinot līdzekļus” (grozījumi ir pasvītroti).

(96)

Francijas iestādes uzskata, ka šis priekšlikums kopā ar piezīmēm un doktrīnas rakstiem, kas tika iesniegti diskusijās pirms vēstules par procedūras uzsākšanu saņemšanas, izslēdz iespēju, ka prefekts vai valsts pārstāvis 1980. gada 16. jūlija likumā paredzētās procedūras ietvaros varētu palielināt attiecīgās pašpārvaldes vai iestādes līdzekļus, izmantojot valsts dotāciju vai piešķirot publiskos līdzekļus.

(97)

Lēmuma par procedūras uzsākšanu 59. apsvērumā Komisija pauž uzskatu, ka Francijas iestāžu priekšlikums par grozījumu veikšanu 1980. gada 16. jūlija likuma piemērošanas dekrētā “neļauj izslēgt gadījumu, kurā La Poste līdzekļu izsmelšanas situācijā kreditors, kas nav saņēmis prasījumu atmaksu 1980. gada likuma piemērošanas ietvaros, vēršas tiesā, lai sauktu valsti pie atbildības, pamatojoties uz publisko pienākumu vienlīdzības principa pārkāpumu”.

(98)

Lai gan Francijas iestādes iebilst, ka valsts atbildību varētu piesaistīt, pamatojoties vienīgi uz La Poste maksātnespēju, lai kliedētu Komisijas šaubas, Francijas iestādes ir izteikušas priekšlikumu, kas balstīts uz pieņemtā riska izņēmumu. Minētais izņēmums ir piemērojams gan valsts atbildības ar vainu, gan valsts stingras atbildības gadījumā, un tas ir balstīts uz principu, saskaņā ar kuru zaudējumu rašanās situācijā, kurai zaudētājs ir sevi apzināti pakļāvis, nedod tam tiesības tos atgūt (sk. Valsts padomes nolēmumus par Sille (58) un Meunier (59)).

(99)

Tāpēc, lai nodrošinātu šā izņēmuma piemērošanu, Francijas iestādes ierosina oficiāli apstiprināt La Poste kreditoriem, ka uz prasījumiem nav attiecināma valsts garantija un uzņēmuma maksātnespējas gadījumā valstij nebūs pienākuma sniegt finansiālu atbalstu prasījumu atmaksai. Šāda informācija nav pretrunā likumam, jo tas neparedz, ka La Poste maksātnespējas gadījumā valsts pienākums būtu sniegt finansiālu atbalstu uzņēmumam tā prasījumu atmaksai.

(100)

Papildus 1980. gada 16. jūlija likuma piemērošanas dekrēta precizējumam Francijas iestādes kopā ar La Poste apņemas katrai darbībai iekļaut šādu norādi visos finansējuma līgumos (visiem finansējuma instrumentiem, uz kuriem attiecas līgums):

“Emisijai/programmai/aizņēmumam netiek nodrošinātas nekādas tiešas vai netiešas valsts garantijas. Maksātnespējas gadījumā valsts nav atbildīga par La Poste parādu atmaksāšanu.”

(101)

Lēmuma par procedūras uzsākšanu 61. apsvērumā Komisija darīja zināmas šādas bažas par iepriekšminēto Francijas iestāžu priekšlikumu:

(102)

Saskaņā ar Francijas iestāžu iepriekš norādīto valsts stingra atbildība nevar iestāties, pamatojoties tikai uz La Poste aktīvu nepietiekamību, jo, lai iestātos valsts atbildība, ir nepieciešams valsts lēmums par vai pret šādu rīcību, un šajā situācijā ir praktiska neiespējamība rīkoties. Līdz ar to Francijas iestāžu priekšlikuma vienīgā funkcija ir papildu paskaidrojuma sniegšana kreditoriem – pateicoties pieņemamā riska izņēmumam, priekšlikums ļauj izvairīties no jebkāda valsts stingras atbildības riska.

(103)

Francijas iestāžu skatījumā Komisijas pirmais iebildums rosina uzskatīt, ka pat tādā gadījumā, ja dalībvalsts tiesību akti neparedz kādu noteikumu, risks, ka judikatūrā, t. i., valsts tiesībās, tiktu veiktas izmaiņas, vien varētu nozīmēt valsts atbalstu. Francijas iestādes iebilst pret šo argumentāciju. Tās apgalvo, ka pieņemamā riska izņēmums ir vispārējs publisko tiesību princips, kas ir plaši pielietots judikatūrā, nekad nav apstrīdēts un ir plaši komentēts. Komisija nevar iespējamu atbalsta pasākumu pamatot ar varbūtējām izmaiņām tiesību aktos, kuras šajā konkrētajā gadījumā ir praktiski neiespējamas.

(104)

Otrais Komisijas iebildums attiecas uz to, ka sekundāro tiesību instrumenti konflikta gadījumā ir viegli atceļami. Neapšaubāmi, normatīvie akti dominē pār līgumiem. Bet, lai Komisijas iebildumam būtu reāls pamatojums, tajā būtu jāietver atsauce uz augstāka līmeņa dokumentu. Pretējā gadījumā Francijas iestādes uzskata, ka Komisijas apgalvojumam šajā jautājumā nav nekāda pamatojuma.

(105)

Toties Francijas iestādes atzīst, ka trešais iebildums, kura pamatā ir konstatējums, ka obligāciju emisijas nav vienīgais parādsaistību avots, ir pamatots, lai gan tā atbilstība reālajai situācijai La Poste gadījumā ir salīdzinoši ierobežota, jo finanšu parāds veido La Poste parādu lielumu un tā pamatā ļoti lielā mērā ir obligācijas.

(106)

Līdz ar to Francijas iestādes norādīja, ka gadījumā, ja Komisija izbeigs oficiālo izmeklēšanas procedūru, pieņemot lēmumu par atbalsta neesību procedūras regulas 7. panta 2. punkta izpratnē, tās būtu gatavas papildināt priekšlikumu, iekļaujot norādi par garantijas neesību visos ar parādsaistībām saistītajos līgumos. Francijas valsts iestādes apgalvo, ka šāds papildinājums ļautu izvairīties no jebkāda riska, ka valsts stingra atbildība varētu iestāties, pamatojoties tikai uz La Poste maksātnespēju. Gadījumā, ja iestātos valsts stingra atbildība, pamatojoties uz uzraudzības iestādes lēmumu par sabiedrisko pakalpojumu nepārtrauktībai nepieciešamo aktīvu nepiešķiršanu, nozīmētu tikai to, ka La Poste kreditori nonāktu situācijā, kādā tie būtu, ja būtu publiskas akciju sabiedrības kreditori.

(107)

Francijas iestādes uzskata, ka abi iepriekš minētie precizēšanas pasākumi sniegtu La Poste kreditoriem lielāku skaidrību par to tiesībām. Līdz ar to Francijas iestādes nevarētu, kā Komisija norādījusi lēmuma par procedūras uzsākšanu 74. apsvērumā, tikt uzskatītas kā “atbildīgas par La Poste kreditoru cerībām attiecībā uz garantijas esību” un kā tīši radījušas “juridiskā ziņā neskaidru situāciju”, kuras rezultātā valstij “var nākties atmaksāt La Poste parādus, ja tas vairs nespētu izpildīt savas saistības”.

(108)

Francijas iestādes uzskata, ka, no vienas puses, vispārējos tiesību aktos paredzētās kolektīvās maksātnespējas procedūras nepiemērošana La Poste, kā arī 1980. gada 16. jūlija likuma noteikumu piemērošana tam neļauj izdarīt secinājumu par valsts garantijas esību, savukārt, no otras puses, piedāvātie izskaidrošanas pasākumi ļauj izvairīties no jebkādas valsts atbildības par tirgū it kā valdošo pārliecību par šādas garantijas esību.

(109)

Šādos apstākļos valstij nevarētu uzlikt atbildību par iespējamām sekām. Tāpēc pretēji Komisijas apgalvojumam lēmuma par procedūras uzsākšanu 76. apsvērumā nav izpildīts atbildības piedēvēšanas kritērijs.

(110)

Līdzīgā veidā lēmuma par procedūras uzsākšanu 75. apsvērumam, kurā Komisija atsaucas uz iepriekšminēto 2000. gada paziņojumu par valsts atbalstu garantiju veidā, lai pamatotu valsts līdzekļu klātbūtni, nav pamata, jo nav faktu, kas apliecinātu valsts garantijas esību.

(111)

Lai pilnveidotu piedāvāto pasākumu, Francijas iestādes ir gatavas kopā ar Komisiju izskatīt šādu pieeju.

(112)

Piedāvātā pieeja ir Komisijas 2000. gada paziņojuma par valsts atbalstu garantiju veidā 2.1.3. punktā paustās nostājas analīzes rezultāts: “Komisija uzskata, ka atbalsts garantijas veidā nozīmē arī labvēlīgākus finansējuma noteikumus, ko iegūst uzņēmumi, kuru juridiskā forma izslēdz bankrotu vai citas maksātnespējas procedūras vai nodrošina noteiktu valsts garantiju vai zaudējumu segšanu no valsts līdzekļiem.” Lēmuma par procedūras sākšanu 114. apsvērumā Komisija norāda, ka tā saskata problēmu faktā, ka “Francija neveic visus vajadzīgos pasākumus, lai nepieļautu to, ka minētais statuss rada uzņēmumam, kas darbojas konkurējošos tirgos, labvēlīgus ekonomiskos apstākļus”.

(113)

Francijas iestādes apstrīd Komisijas 2000. gada paziņojuma par valsts atbalstu garantiju veidā 2.1.3. punkta piemērojamību La Poste un uzstāj, ka Komisijai nebija nekāda pamatojuma konstatēt, ka privātajās tiesībās paredzētās kolektīvās maksātnespējas procedūras nepiemērošana La Poste rada labvēlīgākus finansēšanas nosacījumus.

(114)

Tomēr Francijas iestādes ierosināja Komisijai kopā ar to apsvērt atlīdzināšanas pasākumu, ko La Poste varētu īstenot attiecībā uz valsti, izmantojot euro valūtu, ja rastos negatīva ietekme uz starpību (spread), kas būtu saistīta ar vispārējos tiesību aktos paredzētās kolektīvās maksātnespējas procedūras nepiemērošanu La Poste, un kurā izmantotu Komisijas apstiprinātu un auditējamu aprēķināšanas mehānismu. Francijas iestādes uzskata, ka šādas pieejas īstenošana papildinātu iepriekš minētos paskaidrojuma priekšlikumus un kliedētu pieņēmumu par valsts garantiju, pārliecinoši novēršot jebkādu atbalsta risku.

(115)

LESD 107. panta 1. punktā ir noteikts: “Ja vien Līgumi neparedz ko citu, ar iekšējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm.”

(116)

Kā bija norādīts lēmuma par procedūras uzsākšanu 56. apsvērumā, pateicoties tam, ka La Poste ir PIRK pielīdzināms publisko tiesību juridiskas personas statuss, tas atrodas īpašā juridiskajā situācijā gan attiecībā uz kreditoru atlīdzināšanu, gan tā darbības turpināšanu maksātnespējas gadījumā.

(117)

Vispirms Komisija vēlas atgādināt, ka La Poste nav piemērojami vispārējie tiesību akti grūtībās nonākušu uzņēmumu sanācijas un likvidācijas jomā (60). Francijas iestādēm nav iebildumu šajā ziņā, tomēr tās noliedz, ka pastāv mehānisms, kas būtu līdzvērtīgs valsts garantijai par labu La Poste. Tomēr saskaņā ar Komisijas 2008. gada paziņojuma par EK līguma 107. un 108. panta piemērošanu valsts atbalstam garantiju veidā 1.2. punkta otrās daļas ceturto ievilkumu (turpmāk tekstā – “Komisijas 2008. gada paziņojums par garantijām”) (61) labvēlīgāki finansēšanas noteikumi uzņēmumam, kura juridiskās formas dēļ nav iespējams tā bankrots vai citas maksātnespējas procedūras, vai kam tiek sniegta nepārprotama valsts garantija vai kam valsts nodrošina zaudējumu segšanu, tiek uzskatīti par atbalstu garantijas veidā. Tāpēc ir jāizskata Francijas iestāžu argumenti, kurus tās izmanto, lai pierādītu valsts garantijas neesību.

(118)

Lai noteiktu, vai pastāv garantija individuāliem prasījumiem, vispirms ir jāizpēta, vai šādu garantiju izslēdz normatīvie akti vai judikatūra, kā to apgalvo Francijas iestādes (a).

(119)

Pēc tam Komisija izskatīs La Poste kreditora rīcību attiecībā uz parādsaistību atmaksāšanu gadījumā, ja La Poste nonāktu finansiālās grūtībās un nespētu atmaksāt parādus (b). Komisija noteiks, vai attiecīgā procedūra ir tāda, ka La Poste kreditors nonāk uzņēmuma, kuram ir piemērojamas komerctiesības, kreditoram pielīdzināmā situācijā.

(120)

Pirmkārt, Francijas iestādes apgalvo, ka nevienā tiesību aktā vai nolēmumā nav noteikts princips, saskaņā ar kuru valstij būtu jāgarantē PIRK parādi.

(121)

Komisija konstatē, ka, kaut arī nav tiesību akta vai nolēmuma, kurā būtu skaidri noteikta valsts garantija par labu PIRK – tāpat kā nav tiesību akta vai nolēmuma, kas skaidri izslēgtu valsts garantijas iespēju par labu PIRK –, tas neizslēdz netiešas garantijas iespējamību.

(122)

Otrkārt, Francijas iestādes uzskata, ka ir formulēta judikatūra par garantiju neesību, īpaši nolēmumā par Albas viesnīcas sabiedrību (63) un Kampoloro lietā (64).

(123)

Saskaņā ar Komisijas ekspertes uzsvērto Komisija secina, ka nolēmumā par Albas viesnīcas sabiedrību Valsts padome atsakās vienīgi apmierināt kreditora prasību, kas bija adresēta tieši sabiedrisko būvdarbu ministram. Garantija būtu izmantojama maksātnespējas situācijā. Iepriekšminētais nolēmums neattiecas uz tādu situāciju, kurā būtu pamats izmantot garantiju. Garantijas mehānisms nenozīmē to, ka, vienkārši saņemot kreditora pieprasījumu, valsts pienākums būtu atmaksāt publiskas iestādes parādu.

(124)

Komisijas veiktā Kampoloro lietas analīze ir sniegta šā lēmuma 4.1.1. A b) 3. sadaļā. Tā parāda, ka Kampoloro lieta apliecina tieši pretējo, proti, ka valsts atbildības shēmai publisku iestāžu parādu piedziņas procedūras īstenošanā piemīt visas garantijas mehānismam raksturīgās iezīmes.

(125)

Treškārt, Francijas iestāžu eksperts apgalvo, ka uz parādsaistībām, kuras La Poste uzņēmies kopš BNIL spēkā stāšanās 2005. gada 1. janvārī, nav attiecināma netieša garantija. Savukārt attiecībā uz parādsaistībām, kuras La Poste uzņēmies pirms 2005. gada 1. janvāra un kuru termiņš ir pēc minētā datuma, Francijas iestādes atzīst, ka ir iespējamie divi varianti:

(126)

Komisija pievērš uzmanību tam, ka Francijas iestāžu eksperts atzīst, ka viņš nav pārliecināts par to, ka netiešas garantijas atļaujas neesība finanšu tiesību aktos nozīmē tās spēkā neesību attiecībā uz parādsaistībām, kuru uzņemšanās notikusi pirms 2005. gada 1. janvāra. Pievēršoties šā jautājuma kodolam, Komisija uzskata, ka, lai noteiktu, vai netiešā garantija, kuru valsts piešķīrusi La Poste, ir vai nav zaudējusi spēku līdz ar BNIL spēkā stāšanos, ir jāizpēta, no kura laika La Poste izmanto minētās netiešās garantijas priekšrocības, nevis datumi, kuros tas uzņēmusies parādsaistības. Šajā gadījumā aplūkojamā garantija ir garantija, kas saista valsti un La Poste (La Poste kreditori ir tikai netiešie ieguvēji): cita starpā garantija attiecas ne tikai uz atsevišķu prasījumu atmaksu (sk. šā lēmuma 4.1.1. A sadaļu), bet arī uz La Poste darbības un/vai tā saistību nodrošināšanu (sk. šā lēmuma 4.1.1. B sadaļu). Tā kā valsts netiešā garantija par labu La Poste bija piešķirta pirms 2005. gada 1. janvāra, Komisija uzskata, ka nav pamatojuma argumentam, saskaņā ar kuru nevar būt runa par netiešas garantijas pastāvēšanu kopš 2005. gada 1. janvāra.

(127)

2001. gada 25. jūlija nolēmuma par BNIL (66) 110. punktā Konstitucionālā padome precizēja, ka tās garantijas, kuras piešķirtas pirms BNIL spēkā stāšanās un nav tikušas atzītas aktos, nav zaudējušas spēku. Saskaņā ar Komisijas ekspertes viedokli šī argumentācija ir piemērojama ar publiskas iestādes statusu saistītu netiešo garantiju esībai, kuras, lai gan vēl nav atzītas aktos, tomēr paliek spēkā.

(128)

Tomēr Francijas iestāžu eksperts pauž šaubas par to, ka iemesli, kas mudināja Konstitucionālo padomi atzīt spēkā esību garantijām, kuru piešķiršana nebija atļauta finanšu tiesību aktos, ir attiecināmi gan uz netiešajām, gan tiešajām garantijām. Minētais eksperts uzskata, ka iespējamās netiešās garantijas saņēmēji nevar pretendēt uz tik neapstrīdamām un stingrām tiesībām, kādas ir paredzētas tiešajā garantijā.

(129)

Papildus faktam, ka Francijas valsts iestāžu eksperta arguments tikai aprobežojas ar šaubu paušanu un nav pārliecinošs, Komisija norāda, ka nekas 110. punktā nerosina uzskatīt, ka spēku nezaudē vienīgi tiešās garantijas. BNIL 61. pantā, kas ir aplūkots apsvērumā, nav aplūkotas tikai tiešās garantijas vien. Tāpēc Komisija uzskata, ka Konstitucionālās padomes atzinums, saskaņā ar kuru atļaujas neesība finanšu tiesību aktos nenozīmē garantijas spēkā neesību, attiecas gan uz netiešajām, gan tiešajām garantijām. Tāpēc Komisija uzskata, ka tas, ka netiešā garantija, kuru valsts ir piešķīrusi La Poste, nav atļauta finanšu tiesību aktos, nenozīmē, ka tā nav spēkā.

(130)

Turklāt, kā to atzīmēja Komisijas eksperte, pienākuma nodrošināt valsts garantiju pieminēšanu finanšu tiesību aktos piemērošanas joma aprobežojas ar šādu garantiju “piešķiršanu”. Garantijas piešķiršana ietver gadījumus, kuros valsts, skaidri paužot savu gribu, nolemj piešķirt garantiju kādai institūcijai vai darbībai. Līdz ar to pienākuma ietvert garantijas finanšu tiesību aktos piemērošanas joma neietver garantijas, kas rodas statusa vai no judikatūras izrietoša pienākuma dēļ un kurām ir netiešs un automātisks raksturs. Minētā otrā kategorija neizriet no valsts lēmuma, bet no tā, ka uz valsti attiecas noteikts tiesiskais regulējums, un garantija ir tikai tā rezultāts. Šīs kategorijas, kura neietilpst BNIL 34. panta piemērošanas jomā, esība ir iemesls, kāpēc judikatūra attiecībā uz koncesionāru garantiju ir spēkā arī pēc 2001. gada. Tas arī izskaidro, kāpēc gadījumos, kad valsts ir akcionāre vai dalībniece sabiedrībā vai grupā, attiecībā uz kuru komerckodekss neierobežo prasījumu garantiju, tai nav pienākuma to norādīt finanšu tiesību aktos.

(131)

Komisija secina, ka Francijas valsts iestāžu arguments, kura pamatā ir BNIL, nav pārliecinošs un tas, ka nevienā finanšu tiesību aktā nav precizēts, ka valsts piedāvā garantiju La Poste tā statusa dēļ, neizslēdz šādas garantijas esību. Katrā ziņā Komisija uzsver, ka tai nav saistošs attiecīgā pasākuma kā garantijas statuss saskaņā ar Francijas tiesību aktiem, ne arī tas, ka garantijai būtu piemērojams BNIL. Komisija uzskata, ka ir ņemams vērā tikai pasākuma statuss saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem, jo īpaši ņemot vērā paziņojumu par garantijām. Komisija uzsver, ka Kopienas tiesībās ir atzīta netiešas garantijas esība, ja dalībvalstij ir juridisks pienākums atlīdzināt citas personas parādsaistības tās saistību nepildīšanas gadījumā (67).

(132)

Ceturtkārt, Francijas iestādes uzskata, ka gadījumā, ja PIRK būtu valsts garantija, izmaiņas to statusā radītu nepieciešamību īstenot garantijas pasākumus ar mērķi aizsargāt kreditoru tiesības, kuras izriet no attiecīgās publiskās personas pārveidošanas. Tā kā tāds mehānisms nekad nav īstenots (sk. īpaši France Téléceom, Gaz de France, EDF un ADP pārveidošanas gadījumus) (68), tas pierādot, ka garantija nepastāv.

(133)

Saskaņā ar Komisijas ekspertes skaidrojumu šāds apgalvojums izriet no īpašumtiesību konstitucionālās aizsardzības ļoti plašas interpretācijas. Ievērojot Francijas iestāžu argumentu, īpašumtiesību aizsardzībai būtu jānodrošina visi prasījumi. Ņemot vērā to, ka īpašumtiesību konstitucionālā aizsardzība ir piemērojama ne tikai gadījumā, kurā tā ir atkarīga no publiskas personas, šāda interpretācija nozīmētu, ka gadījumā, ja attiecīgā situācija piemeklētu kādu sabiedrību, būtu jāaizsargā parādsaistības, kas kļuvušas “vārīgākas” kāda attīstības procesa rezultātā. Tomēr šobrīd nekas Francijas pozitīvajās tiesībās nenosaka prasījumu aizsargāšanu. Ja argumentācija aprobežotos ar valsts garantētajiem prasījumiem, tas nozīmētu, ka īpašumtiesībām, kuras sākotnēji garantē valsts, jāpiemēro augstāka līmeņa konstitucionālā aizsardzība nekā citām īpašumtiesībām. Nekas uz to nenorāda. Visbeidzot, prasījumi ir personiskas tiesības, kuras nedrīkst jaukt ar īpašumtiesībām, kas būtībā ir lietu tiesības. Personiskajām tiesībām nevar piemērot paaugstināto aizsardzību, kas ir piemērojama lietu tiesībām.

(134)

Komisija secina, ka īpašumtiesības nenosaka, ka nepieciešams paredzēt kādu konkrētu pasākumu, lai garantētu kreditoru tiesības brīdī, kad PIRK tiek pārveidota par sabiedrību, kurai ir piemērojamas sanācijas un likvidācijas procedūras. Tāpēc šādu pasākumu neesība nav uzskatāma par netiešās garantijas neesības rādītāju.

(135)

Francijas iestādes uzskata, ka pretēji iepriekš aprakstītajai situācijai parādsaistībām, kuras bija uzņēmusies Pasta un elektrosakaru pārvalde un kuras tika nodotas La Poste, nebūtu bijis nepieciešams piešķirt tiešu garantiju, ja La Poste pienāktos valsts garantija tā statusa dēļ. Tomēr šāda garantija tika piešķirta ar 1990. gada 31. decembra lēmumu.

(136)

Komisija uzsver, ka tas, ka Francijas iestādes nolēma piešķirt tiešo garantiju, nenozīmē, ka bija izslēgta netiešā garantija. Šī argumentācija ir piemērojama arī Francijas valsts iestāžu argumentam par garantiju, kuru valsts piešķīrusi noteiktām ERAP un Francijas Attīstības aģentūras darbībām. Tas, ka valsts atsevišķos gadījumos nolēma piešķirt tiešo garantiju pat tad, ja jau bija netiešā garantija, varētu būt skaidrojams ar vēlmi nodrošināt pārredzamību un uzlabot kreditoru tiesisko drošību. Saskaņā ar Francijas valsts iestāžu eksperta atzinumu “varbūtējās netiešās garantijas saņēmēji nevar pretendēt uz tik neapstrīdamām un stingrām tiesībām, kādas ir paredzētas tiešajā garantijā”.

(137)

Visbeidzot, Francijas valsts iestādes atsaucas uz Valsts padomes Strīdu izskatīšanas nodaļas bijušā priekšsēdētāja Daniel Labetoulle rakstu (69). Šis raksts, tāpat kā Kampoloro judikatūra, tiks analizēts šā lēmuma sadaļā par valsts atbildību (70).

(138)

Komisija secina, ka:

(139)

Ar publiskas iestādes statusu saistītas netiešās garantijas esību apstiprina Francijas Valsts padomes paziņojums, kas tika izstrādāts 1995. gadā Crédit Lyonnais lietā un jau bija minēts lēmumā par procedūras uzsākšanu (71). Šajā paziņojumā Valsts padome pamatoja netiešās garantijas esību, tikai balstoties uz to, ka attiecīgā struktūra pēc būtības ir publiska iestāde: “Likumprojekta par valsts rīcību Crédit Lyonnais un Comptoir des Entrepreneurs sanācijas plānu gadījumā Valsts padome (..) nolēma, ka, lai gan valsts garantija minētajam uzņēmumam nav skaidri paredzēta tiesību aktos, tā izriet no tā, ka attiecīgā struktūra pēc būtības ir publiska iestāde.” (72)

(140)

Komisija vairākkārt pieprasīja Francijas iestādēm pārsūtīt tai pilnu minētā paziņojuma tekstu.

(141)

Francijas iestādes atbildēja (73), ka attiecīgais paziņojums, kas netika izstrādāts pēc valdības pieprasījuma, nav ticis pārstrādāts oficiālā dokumentā. Saskaņā ar Francijas iestāžu norādīto Komisijas pieminēto paziņojumu veido tikai viens teikums, kas iekļauts gada ziņojumā.

(142)

Turklāt Francijas valsts iestādes uzskata, ka šis atzinums nebūtu attiecināms uz La Poste, jo tas ir piemērojams publiskai iestādei ar publisku grāmatvedi, kurš izveidots tieši ar mērķi nodrošināt valsts atbalsta pārvaldību Crédit Lyonnais sanācijas procesa laikā, tas ticis izstrādāts pirms 2001. gada 1. augusta Budžeta noteikumu ietvara likuma (BNIL) un tā piemērošana būtu pretrunā ar Valsts padomes vēlāko judikatūru.

(143)

Komisija norāda, ka Francijas valsts iestāžu interpretācija, saskaņā ar kuru Valsts padomes atzinums nebūtu attiecināms uz La Poste, ir pretrunā ar paša atzinuma formulējumu. Atzinumā Valsts padome nav pieminējusi iestādes uzdevumus. Turklāt tajā ir minēta publiska iestāde, nevis publiska iestāde ar publisku grāmatvedi. Francijas valsts iestādes nesniedz paskaidrojumu, kāpēc minētais atzinums būtu piemērojams tikai publiskām iestādēm ar publisku grāmatvedi.

(144)

Attiecībā uz Francijas valsts iestāžu argumentiem, saskaņā ar kuriem atzinums nebūtu piemērojams, jo tas ir izstrādāts pirms BNIL un ir pretrunā ar Valsts padomes vēlāko judikatūru, Komisija jau iepriekš ir norādījusi, ka BNIL nerada šķēršļus netiešas valsts garantijas esībai par labu La Poste.

(145)

Tāpēc Komisija uzskata, ka Valsts padomes atzinums ir piemērojams La Poste un ka La Poste atzīst valsts garantijas esību, kura izriet no tā, ka tam ir publiskas struktūras iezīmes.

(146)

Jāpiebilst, ka tādu netiešo garantiju esību, kuras izriet no administratīva vai normatīva akta, kas “nosaka un ietver finanšu sekas valstij”, apstiprina ekonomikas, finanšu un rūpniecības ministra 2003. gada 22. jūlija paziņojums “Pārskats par valsts piešķirto netiešo un tiešo garantiju noteikumiem”. Minētais paziņojums pierāda, ka valsts garantija var izrietēt no ļoti dažādiem juridiskajiem aktiem (74).

(147)

Komisija arī norāda, ka minētajam paziņojumam pievienotajā paskaidrojumā, konkrēti, tā trešajā daļā “Pieredze garantijas pieprasījumu jomā un Padomes judikatūra ir ļāvusi noteikt vairākus tipiskus netiešās garantijas gadījumus, kurus ir svarīgi identificēt” Francijas valsts iestādes norāda, ka “atsevišķas tiesiskās formas jau pēc to struktūras paredz akcionāru atbildību, īpaši pilnas atbildības līgumsabiedrības (SNC) un uzņēmumu pagaidu grupas (GIE). SNC un GE gadījumā trešās personas vienmēr vērsīsies pie valsts akcionāra. Tas pats ir attiecināms uz publisko iestāžu izveidi un daļu iegūšanu publiskā akciju sabiedrībā.” Tādējādi pašas Francijas valsts iestādes atgādina par to, ka publiskas iestādes izveide ietver netiešu valsts garantiju par labu minētās iestādes kreditoriem.

(148)

Šajā sadaļā Komisija izskatīs La Poste kreditora rīcību attiecībā uz tā prasījumu atmaksu gadījumā, ja La Poste nonāktu finansiālās grūtībās un nespētu atmaksāt parādus. Komisija noteiks, vai iepriekš noteiktas un publiskotas procedūras noslēgumā La Poste kreditors nonāktu tādā pašā situācijā, kādā nonāktu tāda uzņēmuma kreditors, kam ir piemērojamas komerctiesības.

(149)

Šī analīze parāda, ka:

(150)

Kā norādīts pasākuma aprakstā, La Poste nav piemērojami vispārējie tiesību akti grūtībās nonākušu uzņēmumu sanācijas un likvidācijas jomā. Tāpēc La Poste kreditoram nedraud risks zaudēt prasījumus likvidācijas procedūras uzsākšanas rezultātā (75) vai saņemt tikai daļēju sākotnējo parādsaistību atmaksu vispārējos tiesību aktos paredzētās sanācijas vai likvidācijas procedūras noslēgumā.

(151)

Turklāt, kā to uzsvēra Komisijas eksperte, La Poste juridiskas personas statuss nav šķērslis Francijas valsts garantijas esībai. Pastāv komercsabiedrības, piemēram, publiskas akciju sabiedrības (PAS) un sabiedrības ar ierobežotu atbildību (SIA), kurās iesaistītajām personām nav pienākuma atmaksāt tās struktūras parādus, kurās tās piedalās, tomēr pastāv arī vairākas sabiedrību vai juridisko personu, kas nodarbojas ar komercdarbību, kategorijas, kurās iesaistītās privātpersonas atbild par izveidotās sabiedrības parādiem. Tas ir attiecināms uz pilnas atbildības līgumsabiedrībām, ekonomisko interešu grupām un civilsabiedrībām. Līdz ar to vispārējos tiesību aktos nav iestrādāts tiešs princips attiecībā uz to, ka iesaistītajām personām būtu jāsniedz parādu garantija. Tāpēc nevar apgalvot, ka attiecīgu normu neesības dēļ būtu piemērojams princips, ka parādiem un zaudējumiem nav paredzēta garantija. Saskaņā ar Francijas tiesību aktiem juridiskās personas neatkarība, tāpat kā pašu kapitāla esība nav kritērijs, kas ļauj noteikt, kāda garantijas shēma ir piemērojama juridiskas personas prasījumiem. No iepriekšminētajiem apsvērumiem arī izriet, ka nekas netraucētu likumdevējam paredzēt, ka publiska persona izveido publisku iestādi, attiecībā uz kuru paredz, ka iespējamie zaudējumi tiktu atlīdzināti tikai ieguldīto līdzekļu vai sākotnējās dotācijas apmērā.

(152)

Komisijas eksperte papildināja argumentāciju, pārbaudot, vai vispārējos tiesību aktos pastāv (netiešs) princips attiecībā uz parādu garantiju gadījumā, kad iesaistītās personas vai struktūras locekļi nav ietverti likumdevēja piedāvātā shēmā, un konstatēja, ka atbilde ir meklējama Civilkodeksa 1871. un turpmākajos pantos. Šie panti attiecas uz iesaistītajām personām, kuras nav reģistrētas sabiedrībā. Civilkodeksa 1871-1. pantā ir paredzēts šāds mehānisms: “Gadījumā, ja nav paredzēts atšķirīgs organizācijas veids, attiecības starp iesaistītajām personām attiecīgā mērā regulē civilsabiedrībām piemērojamie noteikumi civilsabiedrības gadījumā vai pilnas atbildības līgumsabiedrībām piemērojamie noteikumi komercsabiedrības gadījumā.” Iepriekš bija norādīts, ka civilsabiedrības un pilnas atbildības līgumsabiedrības ir tādas juridiskas personas, kuru locekļu atbildība par parādiem ir neierobežota. Eksperte uzskata, ka līdz ar to, ja vēlas izdalīt vispārējo tiesību aktu principu, tas būtu juridisko personu radīto parādu garantijas princips.

(153)

Francijas iestādes 2009. gada 27. oktobra paziņojumā apstrīd šo secinājumu. Tam nav rodams pamatojums nevienā normā, jo atsauce uz Civilkodeksa 1871-1. pantu attiecas uz “attiecībām starp iesaistītajām personām”, nevis trešām personām. Līdz ar to šī situācija nav aplūkota nevienā normā, tāpēc nav iespējams noteikt garantijas principu, nepārkāpjot Francijas vai Eiropas Savienības tiesību aktos paredzētās tiesības uz aizstāvību.

(154)

Tomēr Komisija norāda, ka Civilkodeksa 1872-1. pantā ir noteikts, ka ikviens nereģistrēta uzņēmuma dalībnieks uzņemas saistības savā vārdā un ir personīgi atbildīgs trešo personu priekšā. Tāpēc ikviens dalībnieks ir neierobežoti atbildīgs par parādsaistībām, kuras tas uzņēmies. Protams, Komisija neuzskata, ka tikai šā apsvēruma dēļ valsts atbild par La Poste parādsaistībām, tomēr pauž pārliecību, ka Francijas iestāžu sniegtais arguments neatspēko Komisijas ekspertes argumentu, saskaņā ar kuru tad, ja vēlētos izdalīt vispārējo tiesību aktu principu, tas būtu parādu garantijas princips. Komisija turklāt atgādina, ka ekonomikas, finanšu un rūpniecības ministra 2003. gada 22. jūlija paziņojumam pievienotajā paskaidrojumā (76) Francijas iestādes pašas novilka paralēli starp akcionāra atbildību attiecībā uz SNC un valsts atbildību attiecībā uz publisku iestādi.

(155)

Pamatojoties uz iepriekšminētajiem elementiem, Komisija secina, ka:

(156)

Šajā sadaļā Komisijas mērķis ir izpētīt parādu piedziņas procedūru publiskām iestādēm, attiecībā uz kurām tiesa pieņēmusi nolēmumu, lai noteiktu, vai minētā procedūra saskaņā ar Francijas iestāžu apgalvojumu varētu kļūt par iemeslu La Poste parādsaistību atcelšanai un tā rezultātā kreditora situācija būtu līdzīga, kā piemērojot maksātnespējas procedūru tiesā. Šī procedūra tika noteikta 1980. gada 16. jūlija likumā un dažādos piemērošanas tekstos (77), kas minēti šā lēmuma sadaļā par pasākuma aprakstu.

(157)

Pasākuma aprakstā jau bija pieminēts, ka 1980. gada 16. jūlija likums paredz, ka, “ja pašpārvaldes vai iestādes lēmējstruktūra nav atbrīvojusi vai nodrošinājusi minētos līdzekļus, (..) uzraudzības iestāde attiecīgā gadījumā izdod rīkojumu administratīvā kārtībā”. Turklāt 1981. gada 12. maija dekrētā, kurā attiecībā uz šo jautājumu nav izdarīti grozījumi ar 2008. gada dekrētu, ir noteikts, ka valsts pārstāvis vai uzraudzības iestāde “vajadzības gadījumā nepieciešamos līdzekļus ņem, vai nu samazinot apropriācijas, kuras paredzētas citiem izdevumiem un ir vēl pieejamas, vai arī palielinot līdzekļus”.

(158)

1980. gada 16. jūlija likumā un tā piemērošanas pasākumos ir paredzēts, ka valsts ir kompetentā iestāde attiecībā uz publisko iestāžu parādu piedziņu. Turklāt tie piešķir valstij būtiskas priekšrocības: administratīvā kārtā izdotu rīkojumu un pietiekamu līdzekļu nodrošināšanu.

(159)

Francijas iestādes apstrīd domu, saskaņā ar kuru iepriekšminētie līdzekļi varētu būt valsts līdzekļi. Kā norādīts daļā par dalībvalsts apsvērumiem, Francijas iestādes apgalvo, ka 1980. gada 16. jūlija likums piešķir uzraudzības iestādei tikai aizstāšanas pilnvaras (78). Līdz ar to minētā iestāde var uzņemties tikai attiecīgā vadošā darbinieka pienākumus, kas neietver pieeju valsts budžetam. Šīs interpretācijas pamatojumam tiek norādīta atsauce uz 1980. gada 16. jūlija likuma sagatavošanas darbiem, doktrīnas rakstiem, kā arī Valsts padomes nolēmumiem Kampoloro lietā. Tomēr Francijas iestādes atzīst, ka 1980. gada likums principā neaizliedz valsts finanšu intervenci, lai sniegtu atbalstu attiecīgajai publiskajai personai.

(160)

Komisija atzīst, ka tiesību aktos nav skaidri paredzēts valsts pienākums izsniegt ārkārtas dotāciju publiskai iestādei, ja tā ir nonākusi finansiālās grūtībās. Tomēr tas nekādā veidā neietekmē netiešās garantijas esības pierādījumu.

(161)

Komisija atzīst arī to, ka vispirms ir jāņem pašas iestādes līdzekļi. Tomēr tas netraucē izdarīt secinājumu, ka, tiklīdz ir izsmelti pašu līdzekļi, tikai valsts finansējums var nodrošināt parādā esošās publiskās iestādes parādu atmaksu (79). Šis secinājums apstiprina to, ka garantijas mehānisms ir papildlīdzeklis, kura ietvaros vispirms tiek mobilizēti parādnieka un tikai pēc tam tā garantijas devēja līdzekļi.

(162)

Šajā sadaļā Komisija analizēs Francijas iestāžu skaidrojumu, saskaņā ar kuru 1980. gada 16. jūlija likumā noteiktās procedūras piemērošanas rezultātā var tikt zaudēti atsevišķu kreditoru prasījumi bez iespējas tos atgūt (80) un ka tie nonāktu tādā pašā situācijā kā tādu uzņēmumu kreditori, kuriem ir piemērojamas tiesas procedūras.

(163)

Komisijas eksperte (81) atzīst, ka 1980. gada 16. jūlija likuma un tā piemērošanas dekrēta noteikumi rosina domāt, ka līdzekļu nepietiekamības gadījumā ir iespējami tikai divi varianti: vai nu uzraudzības iestāde atbrīvo nepieciešamos līdzekļus, vai arī maksājums tiek atlikts. Nevienā procedūras apraksta daļā nav norādīts, ka ilgstošas līdzekļu nepietiekamības gadījumā tā varētu tikt pārtraukta.

(164)

Pat ja 1980. gada 16. jūlija likumā un tā piemērošanas pasākumos ir paredzēta līdzekļu nepietiekamības situācija, tā ir uzskatāma par pārejošu, kamēr notiek papildu līdzekļu izveide, kas ir vienīgais dokumentos paredzētais risinājums. Nekur nav paredzēts, ka minētā papildu līdzekļu izveide ir neiespējama vai arī nepietiekama. Dokumentos ir norādīts, ka pēc līdzekļu izveides posma kompetentajai iestādei ir jāizdod rīkojums administratīvā kārtā. Minētajā 1989. gada apkārtrakstā ir sniegta precīzāka informācija par līdzekļu nepietiekamību, uzsverot, ka tai ir tikai pagaidu raksturs, jo šajā gadījumā kreditoram ir jānorāda atlikums, attiecībā uz kuru rīkojums tiks izdots vēlāk. Komisijas eksperte uzskata, ka “no šo dokumentu formulējuma kreditori var secināt, ka gadījumā, ja saistības attiecībā uz tiem netiek izpildītas uzreiz, tās tiks nokārtotas vēlāk”.

(165)

Turklāt Komisijas eksperte pamatoti norāda, ka Francijas tiesību aktos ir paredzēta tikai prasījumu piedziņas procedūra, bet ne likvidācijas procedūra. Attiecībā uz privāto tiesību subjektiem tiesību aktos maksātnespējas situācijai ir saikne ar likvidāciju. Maksātnespējas risks var kļūt par iemeslu tiesiskās aizsardzības procesa uzsākšanai (82), un ir skaidri norādīts, ka maksātnespējas sekas ir likvidācija tiesas ceļā (83). Savukārt attiecībā uz publisko tiesību subjektiem kopumā un īpaši publiskām iestādēm, padarot neskaidru maksātnespējas situāciju un neradot tai nekādu saikni ar likvidācijas situāciju, likumdevējs un regulējošās iestādes rada kreditoriem iespaidu, ka prasījumi tiks neierobežoti atmaksāti un attiecīgā gadījumā to paveiks trešā persona, piemēram, valsts.

(166)

Visbeidzot, Komisijas eksperte norāda, ka 2008. gada reformas rezultātā, kura norisinājās pēc lēmuma par procedūras uzsākšanu pieņemšanas, Francijas iestādes tā arī neprecizēja, ka publiskām iestādēm ir jāpiesaista pašu līdzekļi un tās nevarēs izmantot valsts līdzekļus. Tomēr šāds precizējums varētu būt bijis spēcīgs signāls kreditoriem laikā, kad Komisijas uzsāktajā procedūrā skaidri tika norādīta valsts garantijas saistība ar tiesību aktu nepilnīgo formulējumu. Nepieciešamā precizējuma neveikšana liecina par to, ka Francijas valsts nevēlas atspēkot informāciju, ka tā pati varētu nodrošināt vajadzīgos līdzekļus.

(167)

Francijas iestādes 2009. gada 27. oktobrī nosūtītajā paziņojumā apgalvo, ka Komisijas ekspertes apgalvojuma, saskaņā ar kuru “no šo dokumentu formulējuma kreditori var secināt, ka gadījumā, ja saistības attiecībā uz tiem netiek izpildītas uzreiz, tās tiks nokārtotas vēlāk”, pamatā ir neobjektīva analīze par dokumentiem (apkārtrakstiem), kuri ne tikai ir zemāka līmeņa nekā reglamentējošie akti, bet arī neparedz iespēju aizstāt iestādes līdzekļus ar valsts līdzekļiem. Nekas neliedz publiskām iestādēm “iekonservēties”, kreditoriem neizdodoties panākt savu prasījumu piedziņu. Turklāt Francijas iestādes uzskata, ka publiskas iestādes var nepildīt savas saistības, automātiski nenonākot maksātnespējas situācijā.

(168)

Tālāk Komisija analizēs, vai ir juridiski iespējams iekonservēt publisku iestādi, kurai ar tiesas pieņemtu un galīgu nolēmumu ir piespriests atmaksāt noteiktu naudas summu, un nepamierināt prasījumus, kā to apgalvo Francijas iestādes. 1980. gada 16. jūlija likuma un tā piemērošanas aktu noteikumi uzliek noteiktus pienākumus valstij. Kreditoram nelabvēlīgākajā scenārijā minētajos noteikumos ir paredzēts, ka valstij ir jānorāda kreditoram saldo, kura samaksa tiks nokārtota vēlāk. Pieņemot, ka pēc tam netiek izmaksāta atlīdzība, kreditoram aizvien būs iespēja (šis punkts tiks aplūkots šā lēmuma 3. sadaļā) saukt pie atbildības valsti. Šajā situācijā teorētiska iekonservēšana nenozīmēs, ka parāds ir atcelts. Turklāt Francijas iestādes nav sniegušas nevienu konkrētu šādas situācijas piemēru.

(169)

Pamatojoties uz iepriekšminētajiem elementiem, Komisija secina, ka:

(170)

Šajā saistībā Komisijas eksperte atzīmēja, ka:

(171)

Kaut arī šis pierādījums nav nepieciešams, lai garantiju, kas izriet no La Poste statusa, klasificētu kā valsts atbalstu, Komisija secina, ka paša La Poste līdzekļi, ko būtu iespējams savākt likvīdu nepietiekamības gadījumā, ir ierobežoti. Francijas likumdevējs ir izstrādājis ļoti stingrus noteikumus gan par aktīvu nodošanu (84), gan vispārējo pasta pakalpojumu tarifu paaugstināšanu (85). Grūtības savākt papildu pašu līdzekļus parādu atmaksai palielina nepieciešamību pēc valsts intervences līdzekļu nepietiekamības gadījumā. Pirmkārt, ievērojot savienoto trauku principu, neiespējamība savākt līdzekļus, pielietojot aktīvu nodošanu, palielina citu garantijas mehānismu (avanss, valsts atbildība u. c.) izmantošanas biežumu. Otrkārt, likumdevēja īstenota aktīvu aizsardzības režīma noteikšana varētu veicināt atsaukšanos uz valsts stingru atbildību strīdos La Poste iespējamās maksātnespējas gadījumā (86).

(172)

Francijas iestādes 2009. gada 27. oktobra paziņojumā apstrīd “neiespējamību” savākt pašu līdzekļus La Poste:

(173)

Komisija izskatīja Francijas valsts iestāžu veiktos precizējumus, un tai ir divas piezīmes:

(174)

Komisijas eksperte identificēja šādas programmas:

(175)

Šiem avansa maksājumiem ir atvēlēti ievērojami līdzekļi. Programmā Nr. 731 nepārprotami ir paredzētas rezerves 85 miljonu euro apmērā. Programmas Nr. 732 darbībai Nr. 01 ir paredzētas maksājumu apropriācijas 660 miljonu euro apmērā. Savukārt programmai Nr. 823 ir paredzētas maksājumu apropriācijas 50 miljonu euro apmērā.

(176)

Gadījumā, ja La Poste piemeklētu finanšu grūtības, valsts varētu izmantot šo programmu līdzekļus, lai palīdzētu La Poste. Nevienā tiesību aktā nav noteikts ierobežojums avansa maksājumu piešķiršanai PIRK, kas veic saimniecisko darbību un darbojas konkurencei atvērtā nozarē.

(177)

Francijas iestādes 2009. gada 27. oktobra paziņojumā precizē, ka tās nekad nav apstrīdējušas to, ka publiskas iestādes var izmantot tiešus avansa maksājumus no valsts, tomēr tas nenozīmē, ka publiskām iestādēm ir tiesības aizņemties no valsts budžeta; saskaņā ar Komisijas ekspertes norādīto akcionāru avansu var izmantot jebkādai valsts finansiālajai līdzdalībai neatkarīgi no juridiskā statusa, tāpēc tas nebūtu attiecināms tikai uz PIRK; turklāt pretēji Komisijas ekspertes apgalvojumam minētajos avansa maksājumos nepārprotami ir ņemti vērā Kopienā noteiktie ierobežojumi tāpēc, ka tie iekļaujas saprātīga ieguldītāja loģikā.

(178)

Komisija secina, ka:

(179)

Tā kā:

Komisija uzskata, ka maz ticama ir tāda situācija, kurā kreditoram neizdotos panākt prasījuma atmaksu, piemērojot 1980. gada 16. jūlija likumā paredzētās procedūras.

(180)

No otras puses, Komisijai neizdevās konstatēt to, ka publiskām iestādēm būtu tieša pieeja Valsts kases kontiem, ja ar “tiešu piekļuvi” saprot iespēju PIRK pašām pieņemt lēmumu par tiešu līdzekļu iegūšanu no valsts līdzekļiem un nodošanu to rīcībā bez valsts starpniecības.

(181)

Vispirms Komisija uzsver, ka Francijas iestādes nav veikušas grozījumus šajā sadaļā analizētajā 1980. gada 16. jūlija likumā. Līdz ar to Komisijas veiktā pētījuma par garantijas esību par labu La Poste pamatā noteikti jābūt pozitīvajām tiesībām, nevis Francijas valsts iestāžu vēl aizvien neapstiprināto priekšlikumu atbilstībai vai neatbilstībai, kuru mērķis ir izslēgt jebkādas garantijas iespējamību. Līdz ar to šajā sadaļā ietvertās Komisijas analīzes mērķis būtībā ir sniegt detalizētu procedūras aprakstu, kuras norisē Komisija piedalījās.

(182)

Lai noteiktu, ka uzraudzības iestādes piesaistīto līdzekļu vienīgais avots drīkst būt pašpārvaldes vai iestādes līdzekļi, Francijas iestādes ierosināja veikt šādus grozījumus 1980. gada 16. jūlija likuma piemērošanas dekrētā: “Ja pēc noteiktā termiņa beigām prasība nokārtot parādus nav izpildīta, valsts pārstāvis vai uzraudzības iestāde ieraksta izdevumus saistības neizpildījušās pašpārvaldes vai publiskās iestādes budžetā. Vajadzības gadījumā nepieciešamos līdzekļus ņem no pašpārvaldes vai iestādes budžeta, vai nu samazinot apropriācijas, kuras paredzētas citiem izdevumiem un ir vēl pieejamas, vai arī palielinot līdzekļus” (grozījumi ir pasvītroti).

(183)

Tomēr, tāpat kā lēmuma par procedūras uzsākšanu 58. apsvērumā, Komisija uzsver, ka nedz noteikumu pašreizējā versija, nedz versija ar Francijas iestāžu piedāvātajiem grozījumiem neizslēdz to, ka līdzekļu piesaistīšana ir iespējama, palielinot līdzekļus ar dotāciju vai publisku līdzekļu piešķiršanu.

(184)

Tālāk Komisija analizēs tiesiskās aizsardzības līdzekļus, kas kreditoram būtu pieejami maz ticamā gadījumā, ja 1980. gada 16. jūlija likumā noteiktā procedūra kreditoram liegtu iespēju saņemt atlīdzību. Jo īpaši Komisija analizēs valsts atbildības režīmu, lai noteiktu, vai tam piemīt garantijas mehānisma iezīmes.

(185)

Francijas iestādes uzskata, ka valsts atbildība principā nevar iestāties neatkarīgi no tā, vai tā ir vai nav stingra atbildība (91). Tomēr Francijas iestādes atzīst, ka gadījumā, ja būtu jāievēro sabiedrisko pakalpojumu nepārtrauktības prasība un valsts pārstāvim tā būtu jāievēro, izpildot 1980. gada 16. jūlija likumā noteikto procedūru, pastāvētu iespēja, ka tiesa kreditoram var piespriest atlīdzību. Tomēr šajā gadījumā atlīdzība nozīmētu tikai to, ka kreditors nonāktu situācijā, kādā tas nonāktu vispārējo tiesību aktu piemērošanas gadījumā; tātad šāds risinājums kreditoram nerada nekādas priekšrocības.

(186)

Tomēr Komisija atgādina, ka saskaņā ar vispārējiem tiesību aktiem kreditori – katrā ziņā nenodrošinātie kreditori – principā neatgūst visu parāda summu. Turklāt likvidācijas procesā esoša uzņēmuma parādus neatmaksā trešās personas, kā tas ir iespējams šajā gadījumā.

(187)

Francijas iestādes arī uzstāj, ka jebkurā gadījumā kreditoriem pieejamās atlīdzības iespējas, atsaucoties uz atbildību, nav pielīdzināmas garantijai.

(188)

Tomēr Komisija uzskata un turpmāk pierāda, ka valsts atbildības (stingras vai nē) iestāšanās, īstenojot 1980. gada 16. jūlija likumā paredzēto publisko personu parādu piedziņas procedūru, ir pielīdzināma garantijas mehānismam Kopienas tiesību aktu izpratnē, jo tā nodrošina kreditoriem prasījuma atmaksu, uzliekot dalībvalstij par pienākumu to atmaksāt La Poste maksātnespējas gadījumā. Turklāt Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) spriedums Kampoloro lietā šķiet nosakām automātisku garantiju. Kaut arī Francijas valsts iestādēm bija tāda iespēja, tās neierobežoja minētos atbildības vai garantijas mehānismus.

(189)

Komisijas eksperte atgādina, ka gadījumā, ja publiskas personas, kam bija piemērojams 1980. gada 16. jūlija likums, kreditors vēlējās saukt valsti pie atbildības ar mērķi izmantot minētajā likumā paredzētās priekšrocības pirms Kampoloro lietas (aplūkota turpmāk tekstā), administratīvā tiesa izšķīra divus kaitējuma veidus. No vienas puses, kreditors cieta kaitējumu prasījuma neatmaksāšanas dēļ, un šā kaitējuma iemesls bija parādnieka maksātnespēja. No otras puses, kreditors varēja ciest kaitējumu, kas izrietēja no nepilnībām valsts priekšrocību īstenošanā (kavēšanās, nevēlēšanās rīkoties, atteikums uzsākt procedūras, daļēja procedūru veikšana u. tml.). Otrais kaitējuma veids netika vērtēts pēc parāda summas, bet izmaksām, kas saistītas ar kavēšanos vai atteikumu izmantot likumā paredzētās priekšrocības. Šādu pieeju Lionas Administratīvā apelācijas tiesa izmantoja Kampoloro lietā (92).

(190)

Komisijas eksperte uzskata, ka Valsts padomes nolēmums Kampoloro lietā ir pirmais pagrieziena punkts attiecībā uz to, ka viena no tajā paredzētajām situācijām vairs nav uzskatāma par atbildības gadījumu, bet pilda garantijas mehānisma funkciju.

(191)

Vispirms ir jāatgādina Valsts padomes 2005. gada 18. novembra nolēmuma par Kampoloro Lauksaimniecības sabiedrības lietu (Nr. 271898) preambulā ietvertais princips:

“Tā kā, paredzot šos noteikumus, likumdevēja mērķis bija piešķirt valsts pārstāvim pilnvaras aizstāt vietējās pašpārvaldes institūcijas, lai pēc attiecīgas prasības par parādu nokārtošanu iesniegšanas nodrošinātu tiesas pieņemta un galīga nolēmuma izpildi minētās pašpārvaldes maksātnespējas gadījumā un atbrīvotu vai izveidotu līdzekļus šā nolēmuma izpildei; tā kā pārstāvim šim nolūkam – tiesas uzraudzībā un ņemot vērā pašpārvaldes situāciju un vispārējo interešu apsvērumus – ir jāveic nepieciešamie pasākumi; tā kā šo pasākumu vidū ir iespēja pārdot pašpārvaldei piederošus aktīvus, ja tiem nav būtiska nozīme to sabiedrisko pakalpojumu nodrošināšanā, par kuriem tā ir atbildīga; tā kā gadījumā, ja prefekts izvairās izmantot vai neizmanto likumā paredzētās priekšrocības, vietējās pašpārvaldes kreditoram ir tiesības vērsties pret valsti, atsaucoties uz smagu kļūdu, kas pieļauta uzraudzības pilnvaru īstenošanā; tā kā gadījumā, ja, ņemot vērā pašpārvaldes situāciju, īpaši aktīvu nepietiekamību, vai vispārējo interešu apsvērumu dēļ prefektam bija likumīgs pamatojums atteikt noteiktu pasākumu veikšanu, lai nodrošinātu tiesas nolēmuma izpildi, valsts vara var būt atbildīga par vietējās pašpārvaldes kreditoram radīto kaitējumu, ja tas ir ārkārtējs un īpašs.”

(192)

Tādējādi Valsts padome ieviesa mehānismu ar divām galvenajām iezīmēm.

(193)

Pirmkārt, tajā ir noteikts valsts atbildības režīms, kura pamatā ir tikai nepilnīga 1980. gada 16. jūlija likumā un tā piemērošanas pasākumos paredzēto priekšrocību īstenošana. Šajā gadījumā runa ir par atbildības režīmu attiecībā uz smagu vainu. Lēmuma par smagu vainu pamatā ir automātiski nenodot parādā esošās pašpārvaldes parādsaistības valstij. Saskaņā ar kompetenta komentētāja pausto (93)“gadījumā, ja prefekts veic pasākumus, lai mēģinātu piesaistīt papildu līdzekļus, tomēr ar tiem nepietiek, ņemot vērā pašpārvaldes kopējo parādu apjomu, ir iespējams, ka tiesa uzskatīs, ka nav konstatējama smaga vaina”. Šajā gadījumā atbildība par smagu vainu ir “klasiska”, un tā nefunkcionē kā garantijas mehānisms parādā esošās struktūras maksātnespējas situācijā, jo tās iemesls nav vienīgi maksātnespēja.

(194)

Otrkārt, nolēmumā ir paredzēts, ka stingra atbildība var iestāties divos gadījumos.

(195)

Pirmajā gadījumā “vispārējo interešu apsvērumu dēļ prefektam bija likumīgs pamatojums atteikt noteiktu pasākumu veikšanu, lai nodrošinātu tiesas nolēmuma izpildi”. Šajā gadījumā ir runa par klasisku pārvaldes bezdarbības situāciju, kuras pamatā ir vispārējas intereses un kura rada atbildību par publisko pienākumu vienlīdzības principa pārkāpumu. Parādnieks teorētiski nav maksātnespējīgs, tomēr valsts pieņem lēmumu neaiztikt tā iespējamos līdzekļus, pamatojoties uz vispārējām interesēm. Šo situāciju nevar uzskatīt par garantijas mehānismu, jo kaitējums kreditoram izriet no valsts lēmuma, nevis no parādnieka maksātspējas. Tomēr sekas ir tādas pašas kā garantijas mehānisma gadījumā.

(196)

Savukārt otrais stingras atbildības gadījums vairāk līdzinās garantijas mehānismam. Valsts padome uzskata, ka “gadījumā, ja, ņemot vērā pašpārvaldes situāciju, īpaši aktīvu nepietiekamību, (..) prefektam bija likumīgs pamatojums atteikt noteiktu pasākumu veikšanu, lai nodrošinātu tiesas nolēmuma izpildi, valsts vara var būt atbildīga par vietējās pašpārvaldes kreditoram radīto kaitējumu, ja tas ir ārkārtējs un īpašs”. Šajā gadījumā atbildību rada tikai parādā esošās pašpārvaldes finansiālā situācija. Stingras atbildības režīma izvēle atvieglo kreditoram pierādījumu sniegšanas procesu, jo attiecīgajā situācijā tam jāpierāda tikai atbildību izraisošie fakti, cēloņsakarība un kaitējums.

(197)

Komisijas eksperte uzskata, ka starp minēto atbildības režīmu un garantijas režīmu ir novērojamas divas līdzības. Pirmkārt, atbildību radošie fakti objektīvi nav piedēvējams valstij, jo runa ir par parādā esošās struktūras situāciju: minētais atbildības režīms ir balstīts uz to pašu, ko garantijas mehānisms, proti, parādnieka maksātnespēju. Otrkārt, nav noteikts citādi, par Valsts padomes minēto kaitējumu, šķiet, ir uzskatāma paša parāda neatmaksāšana, kas ir arī garantijas izmantošanas pamats.

(198)

Protams, Valsts padome ierobežo valsts atbildības iestāšanos attiecībā uz ārkārtēju un īpašu kaitējumu. Komisijas eksperte uzskata, ka attiecībā uz to, vai kaitējums ir ārkārtējs, var pielietot izslēgšanas metodi. Proti, vai nu parāds ir neliels un ir pamats uzskatīt, ka to dēļ publiskā iestāde (konkrēti – La Poste) nenonāks maksātnespējas situācijā, vai arī parāds ir ievērojams, tātad kaitējums būtu ārkārtējs. Vērtējot, vai kaitējums ir īpašs, var pieņemt, ka ir maz tādu publisku iestāžu kreditoru, kuri ir aizdevuši ievērojamus līdzekļus. Līdz ar to Valsts padomes nolēmumā noteiktais ierobežojums patiesībā ir drīzāk šķietams, jo var pieņemt, ka tas reāli runa būtu tikai par ievērojamu prasījumu situāciju – situāciju, kurā vienmēr pastāv ārkārtēji liela kaitējuma iespējamība.

(199)

Turklāt šāda interpretācija ir sniegta arī visplašāk atzītajā doktrīnā. Iepriekšminētajos P. Bon komentāros ir norādīts, ka “gadījumā, kas acīmredzot atbilst konkrētajai situācijai, ņemot vērā nepārprotamo disproporciju starp atlīdzības summu, kuru tiesnesis noteicis kopienai, un minētās kopienas līdzekļu niecīgo apjomu, prefekts zināmā mērā atrodas strupceļā, jo ir maz ticams, ka viņam izdosies savākt pietiekami daudz līdzekļu, lai kopiena varētu pilnībā atmaksāt parādu. Protams, lai panāktu taisnīgu situāciju, abām prasītājām sabiedrībām pēc tik ilga laika ir jāsaņem atlīdzība.”“Tas nozīmē, ka valsts kļūst par minētās [kopienas] nekompetences postošo seku obligāto apdrošinātāju.” Komisijas eksperte uzskata, ka atbilstošāks termins ir nevis “apdrošinātājs”, bet “obligātais garantijas devējs”.

(200)

Nolēmuma par Kampoloro Lauksaimniecības sabiedrību (94) papildinājumā C. Landais un F. Lenica, kas nolēmuma pieņemšanas laikā bija Valsts padomes dokumentācijas dienesta atbildīgās personas, uzsver šā otrā hipotētiskā gadījuma ļoti specifisko raksturu un nepiekrīt to skaidrot kā vietējo pašpārvalžu parāda apgrūtinājuma nodošanu valstij. Tomēr Komisijas eksperte uzsver, ka, ja interpretācija tiek apspriesta, tas ir tāpēc, ka pats nolēmums rada interpretācijas jautājums. Komentāra noslēguma daļa arī ir interesanta: komentētāji uzskata, ka nākamais solis ir aizņēmums vai ārkārtas dotācija. Atliek secināt, ka tie, kas atsakās pielīdzināt atbildības režīmu garantijas mehānismam, galu galā min citus garantijas mehānisma elementus (dotāciju).

(201)

Komisijas eksperte arī nepiekrīt D. Labetoulle vērtējumam rakstā par administratīvajās tiesībās paredzēto stingro atbildību (95), uz kuru Francijas valdība atsaucās savās piezīmēs. Viņš norāda, ka Valsts padome Kampoloro lietā secina, ka prefekta likumīgais lēmums tikai “var izraisīt valsts atbildību”. No tā izriet, ka tas nenotiek automātiski. Komisijas eksperte uzskata, ka šai interpretācijai nevar piekrist. Patiesībā Valsts padome spriedusi, ka prefekta lēmums var izraisīt valsts atbildību, “ja tas [kaitējums] ir ārkārtējs un īpašs”. Neskaidrais elements ir nevis atbildības esības princips un tās iestāšanās, ja ir izpildīti attiecīgi nosacījumi, bet tas, vai pastāv kaitējums, kuram piemīt konkrētas iezīmes. Tomēr, kā jau iepriekš bija minēts, ja kaitējums ir īpašs un ārkārtējs, atbildības apšaubīšanai nav pamata. Līdz ar to paša atbildības piemērošanas principa līmenī pastāv automātiskums, un tam piemīt visas garantijas iezīmes.

(202)

Visbeidzot, Komisijas eksperte piebilst, ka neviens Kampoloro judikatūras komentētājs nepieļauj iespēju, ka prasījums varētu palikt neatmaksāts.

(203)

Komisijas eksperte secina, ka minētais Valsts padomes nolēmums Kampoloro lietā kļuva par pamatu tādam atbildības režīmam, kam piemīt garantijas mehānisma iezīmes.

(204)

2006. gada 6. decembra spriedumā “Kampoloro Ostas pārvaldības sabiedrība un Kampoloro Lauksaimniecības sabiedrība pret Franciju” (96) ECT atrisināja Kampoloro lietu, nododot valsts pārziņā visus parādus, kuri Santamarijas Podžo pilsētai bija pret prasītājām sabiedrībām. Šī lieta uzskatāmi parāda, ka Francijas valsts atbildība šajā gadījumā izpaužas kā publisko iestāžu pasīvu netieša garantija un nav saistīta ar kaitējuma nosacījumu.

(205)

Tiesā Francijas iestādes mēģināja izmantot par pamatojumu valstij piedēvējamā izšķirīgā notikuma neesību, no vienas puses, un valsts garantijas neesību publiskām iestādēm, kurām ir juridiskas personas statuss, no otras puses. Attiecīgi “[Francijas valdība] uzskata, ka tikai objektīvi iemesli, kas ir saistīti vienīgi ar kopienas materiālo nespēju nodrošināt pietiekamus ieņēmumus, aizkavēja spriedumu izpildi”; “Tāpēc valdība uzskata, ka piespriesto lēmumu neizpildes pamatā nav apzināta valsts iestāžu, valsts vai kopienas neizdarība. Līdzekļu neesība nav aizbildinājums, bet gan realitāte parādā esošās juridiskās personas maksātnespējas dēļ”; “Parāds netika atmaksāts tikai un vienīgi kopienas finansiālo grūtību dēļ, un šie apstākļi nebūtu uzskatāmi nedz par kopienas vēlmi izvairīties no saistību izpildes, nedz arī par vēlmi nodot parāda apgrūtinājumu valstij (Valsts padome, Bassīrmēras (Batz sur Mer) pilsēta, 1970. gada 25. septembris). Iekšējos tiesību aktos nav paredzēts likumīgs pamatojums pilsētas aizstāšanai ar valsti attiecībā uz atlīdzības jautājuma atrisināšanu. Šādu aizstāšanu nevar pamatot arī ar Konvencijas 6. panta 1. punktu, jo tāds risinājums būs pretrunā ar pašu juridiskās personas jēdzienu, kas paredz neatkarību un atsevišķu kapitālu.” Lai gan Francijas valdība mēģināja uzsvērt tieši iepriekšminētās atšķirības starp atbildības režīmu un garantijas mehānismu, tiesa galu galā neņēma vērā šos argumentus.

(206)

Lai sniegtu pilnīgu ainu, ir jānorāda arī prasītāju argumenti, kurus tiesa – gluži pretēji – ņēma vērā:

“Iekšējos tiesību aktos nav paredzēts neviens pasākums, kas būtu piemērojams pilsētas maksātnespējas iestāšanās gadījumā”; “Valsts nevar atbrīvoties no sava pienākuma pildīt tiesas nolēmumus, atsaucoties uz līdzekļu neesību vai vietējo pašpārvalžu autonomiju, kuru tā līdz šim nav spējusi garantēt, jo pilsēta nespēja atmaksāt savus parādus. Līdz ar to prasītāji uzrāda valsts nespēju pieņemt pozitīvus pasākumus, kas būtu ļāvuši pilsētai veikt attiecīgos ekonomiskos pienākumus.” “Prasītāji konstatē, ka Valsts padome 2005. gada 18. novembra nolēmumā lēma, ka likumdevēja mērķis bija piešķirt valsts pārstāvim pilnvaras aizstāt vietējās pašpārvaldes institūcijas, lai pēc attiecīgas prasības par parādu nokārtošanu iesniegšanas nodrošinātu tiesas pieņemta un galīga nolēmuma izpildi minētās pašpārvaldes maksātnespējas gadījumā un atbrīvotu vai izveidotu līdzekļus šā nolēmuma izpildei. Tieši pamatojoties uz šiem Francijas valstij raksturīgajiem trūkumiem, prasītāji pieprasa konstatēt, ka ir pārkāpts 6. panta 1. punkts, un attiecīgi noteikt atlīdzību, kas neietver nekādu pretrunu nedz ar pašu juridiskās personas jēdzienu, nedz tās neatkarību un atsevišķo kapitālu.”

(207)

Tiesa galu galā konstatēja Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. panta 1. punkta pārkāpumu, īpaši attiecībā uz to, ka: “Ir jānodrošina šo spriedumu izpilde, un tiesa atgādina, ka valsts iestāde nevar aizbildināties ar līdzekļu nepietiekamību, lai neatmaksātu parādu, kura pamatā ir tiesas nolēmums (iepriekšminētais spriedums lietā Bourdov, 30. punkts).”

(208)

Tiesa konstatēja arī Eiropas Cilvēktiesību konvencijas Protokola Nr. 1 1. panta pārkāpumu: “Neiespējamība ieinteresētajām personām panākt spriedumu izpildi ir uzskatāma par iejaukšanos šo personu īpašumtiesībās, kas izriet no 1. panta pirmā teikuma pirmās daļas Protokolā Nr. 1. Valdība nekādi nepamatoja šo iejaukšanos, un tiesa uzskata, ka līdzekļu nepietiekamība nepadara likumīgu šādu bezdarbību (turpat).”“Kopumā tiesa uzskata, ka prasītājām sabiedrībām bija un aizvien ir īpašs un pārmērīgs slogs, kas izriet no to summu neizmaksāšanas, kuras tām vajadzēja saņemt, izpildot iepriekšminētos 1992. gada 10. jūlija spriedumus. Attiecīgi tas nozīmē, ka ir pārkāpts 1. pants Protokolā Nr. 1.” Visbeidzot, tiesa nodeva valsts pārziņā visus parādā esošo kopienu parādus: “Ņemot vērā minēto, tiesa nolemj, ka atbildētājai valstij ir jānodrošina prasītājiem vai attiecīgā gadījumā to tiesību pārņēmējiem prasījumu atlīdzināšana, kas pienākas no Bastjas Administratīvās tiesas 1992. gada 10. jūlija spriedumu pieņemšanas, ieskaitot procentus, kas uzkrāti līdz šā sprieduma pasludināšanas dienai.”

(209)

Vadoties pēc šīs judikatūras, Komisijas eksperte secina, ka valstij ir jāsedz publisko iestāžu parādi.

(210)

Komisija uzskata, ka no tā izriet trīs svarīgi secinājumi:

(211)

Ir jāpatur prātā, ka ECT pieņemtais risinājums Kampoloro lietā nav izolēts – tas izriet no iedibinātas judikatūras. Piemēram, 1980. gada 13. maija spriedumā lietā Artico pret Itāliju (97) ECT nolēma, ka, ja saistību nepildīšana ir piedēvējama citai personai, kas nav valsts, minētās valsts, kas 6. panta 1. punktā paredzēta kā garantijas devēja, pienākums ir nodrošināt faktisku to prasītāja tiesību ievērošanu, kuras paredzētas minētajā pantā. 1997. gada 19. marta lietā Bourdov pret Krieviju (Nr. 59498/00) tiesa arī nolēma, ka “valsts iestāde nedrīkst aizbildināties ar līdzekļu trūkumu, lai neatmaksātu parādu”.

(212)

Francijas iestādes (98) uzskata, ka Komisijas ekspertes izklāsts nav pārliecinošs un aprobežojas ar Kampoloro nolēmuma dažādo interpretāciju salīdzināšanu; turklāt vietējās pašpārvaldes tajā netiek nodalītas no publiskām iestādēm, lai gan šai atšķirībai ir noteicošā nozīme attiecībā uz jautājumu par to, vai drīkst neatmaksāt prasījumu. Šajā ziņā Francijas iestādes atsaucas uz sava eksperta atzinumu. Saskaņā ar to tiek apšaubīta premisa, uz kuru ir balstīta Komisijas argumentācija, kuras pamatā ir Kampoloro jurisprudence: Komisijas argumentācija ir balstīta uz vietējo pašpārvalžu un publisko iestāžu pielīdzināšanu, kuru kopīgā iezīme ir tā, ka tās ir no valsts nodalītas publisko tiesību juridiskās personas. Tomēr šiem diviem subjektu veidiem ir atšķirīgs konstitucionālais statuss. Vietējo pašpārvalžu pastāvēšana ir Konstitūcijā noteikta prasība, un valsts pienākums ir nodrošināt to izdzīvošanu. Savukārt PIRK nav šāda konstitucionālā statusa, tāpēc to darbība var tikt pārtraukta. Līdz ar to Kampoloro judikatūru, kuras uzmanības centrā ir vietējo pašpārvalžu saistību neizpildes gadījumi, nevar izmantot publisko iestāžu gadījumā.

(213)

Tālāk Komisija aplūkos, vai atšķirība starp vietējo pašpārvalžu un publisko iestāžu konstitucionālo statusu var likt apšaubīt tās ekspertes secinājumus attiecībā uz nolēmumiem, ko Kampoloro lietā pieņēma ECT un Valsts padome.

(214)

Komisija secina, ka ECT nolēmuma pamatā ir nevis nepieciešamība saglabāt attiecīgo vietējo pašpārvaldi, bet gan kreditora tiesības, proti, tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu (Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. panta 1. punkts) un īpašumtiesību aizsardzību (Protokola Nr. 1 1. pants): neatkarīgi no tā, vai parādnieks ir publiska iestāde vai vietējā pašpārvalde, kreditora tiesības tiek pārkāptas vienādā mērā.

(215)

Attiecībā uz Valsts padomes nolēmumu ir jānošķir dažādie atbildības režīmi:

(216)

Komisija secina, ka atšķirīgais vietējo pašpārvalžu un publisko iestāžu konstitucionālais statuss nenozīmē, ka Komisijas ekspertes secinājumi attiecībā uz Kampoloro judikatūru būtu nepareizi. Turklāt Komisija norāda, ka Francijas valsts iestāžu argumentu mērķis ir apstrīdēt Kampoloro lietas attiecināmību uz konkrēto gadījumu, kas neattiecas uz vietējo pašpārvaldi, lai gan tieši Francijas valsts iestādes pirmās atsaucās uz Kampoloro lietu, lai pamatotu savu nostāju.

(217)

Francijas iestādēm nav īsti saprotams, kāds varētu būt pamatojums stingras atbildības uzlikšanai valstij publiskas iestādes saistību nepildīšanas gadījumā, jo šajā situācijā valsts atbildība var iestāties tikai tad, ja tai piedēvētā darbība (vai bezdarbība) ir kaitējuma tiešais iemesls, bet konkrētajā gadījumā tā nav.

(218)

Tomēr Komisija secina, ka Valsts padomes nolēmumā un ECT nolēmumā ir skaidri noteikts, ka valstij var būt stingra atbildība.

(219)

Visbeidzot, Francijas iestādēm nav saprotams, kāpēc tiesa uzskata kaitējumu par “īpašu”, ja tas attiecas uz visiem iestādes kreditoriem, vai “ārkārtēju”, ja kreditori ir piekrituši izsniegt kredītu subjektam, kas nonācis nedrošā finansiālā situācijā.

(220)

Komisija secina, ka saskaņā ar Valsts padomes judikatūru ārkārtēja un īpaša kaitējuma esība darbojas kā valsts atbildības ierobežojums. Francijas iestādes apšauba, ka ir iespējams ārkārtējs kaitējums, ja kreditori ir piekrituši izsniegt kredītu subjektam, kas nonācis nedrošā finansiālā situācijā. Šajā saistībā Komisija norāda, ka ar šo argumentu tiek pieņemts, ka garantija neeksistē (un ka kreditori uzskata, ka tā neeksistē), lai gan līdz šim veiktā analīze ir pierādījusi pretējo. Ja kreditori ir pārliecināti par garantijas esību, uzņēmuma finansiālajai situācijai būs ievērojami mazāk noteicoša loma ikviena kreditora skatījumā, kad tas pieņems lēmumu piešķirt iestādei kredītu, kā arī pārrunās minētā kredīta nosacījumus. Vēl ir jāņem vērā, ka parādsaistību uzņemšanās varēja notikt arī situācijā, kad publiskā iestāde nebija apdraudēta vai kreditors, saprātīgi spriežot, nevarēja zināt par finansiālām grūtībām. Jebkurā gadījumā ārkārtēja kaitējuma jēdziens ir jāskata plašāk, neaprobežojoties ar jautājumu par to, vai iestādei bija finansiālas grūtības, vai arī to, vai kaitējumu cieta visi kreditori vai tikai viens kreditors. Saskaņā ar judikatūru administratīvās stingras atbildības jomā (99) ārkārtēja un īpaša kaitējuma novērtējumā ņem vērā vispārējās intereses. Lai kaitējumu varētu klasificēt kā ārkārtēju un īpašu, tam attiecībā uz personu, kas to cieš, jābūt tik nozīmīgam, ka tas ir nesamērīgs ar attiecīgajām vispārējām interesēm. Tas mudina Komisiju izdarīt secinājumu, ka kaitējuma ārkārtējais un īpašais raksturs neapšaubāmi ir tāds kā filtrs, kas var aizkavēt noteiktu prasījumu atmaksu, tomēr šis filtrs būs mazāk piemērojams nozīmīga parāda gadījumā. Visbeidzot, Komisija atgādina par to, ka ārkārtēja un īpaša kaitējuma esība nav ECT judikatūras noteikts nosacījums. Tāpēc principā jebkuram kreditoram tiesas ceļā ir iespēja saņemt valsts kompensāciju, kas sedz tā parādu.

(221)

Komisija uzsver, ka saskaņā ar iepriekš norādīto nekas nekavē likumdevēju paredzēt, ka valsts atbild par PIRK parādu tikai sākotnējo ieguldījumu (dotāciju) apmērā, un likumdevējs jau ir šādi rīkojies attiecībā uz noteiktām sabiedrībām. Jo īpaši nekas nekavē likumdevēju paredzēt atbildības ierobežojumu vai vienkārši precizēt, ka akcionāre valsts var uzņemties atbildību par PIRK parādu tikai vainas vai ar vienkāršu PIRK maksātnespēju nesaistīta notikuma gadījumā, kas būtu tai personiski piedēvējams un būtu konkrētā kaitējuma iemesls. Līdz ar to likumdevējs var radīt šķēršļus valsts garantijai, kas paredzēta PIRK, un ierobežot valsts atbildību kreditoriem radīta kaitējuma gadījumā. Tomēr Francijas valsts iestādes nav veikušas šādus precizējumus.

(222)

Komisija secina, ka no i) līdz v) apakšpunkta izriet, ka saskaņā ar Francijas pašreizējiem tiesību aktiem kreditors, kam nav izdevies panākt prasījuma atmaksu, pielietojot 1980. gada 16. jūlija likumā paredzētās procedūras, var saņemt visu atbilstošo neatmaksātā prasījuma summu, atsaucoties uz valsts kā pēdējās instances atbildību, pretēji tam, kas notiek, piemērojot vispārējos tiesību aktos paredzēto likvidācijas procedūru, kuras ietvaros kreditora atlīdzības apjomu nosaka pieejamo aktīvu vērtība. Valsts atbildība tiek uztverta kā garantija. Francijas tiesību aktos tai netiek piemēroti nekādi ierobežojumi. Tā ir cieši saistīta ar parādā esošās struktūras publisko tiesību subjekta statusu.

(223)

Gadījumā, ja Komisija pieņemtu lēmumu par atbalsta neesību, Francijas iestādes ir gatavas savu priekšlikumu par garantijas neesības norādi attiecināt uz visiem līgumiem, kas paredz parādsaistības. Francijas iestādes uzskata, ka šāds papildinājums ļautu izvairīties no jebkāda riska, ka valsts stingra atbildība varētu iestāties, pamatojoties tikai uz La Poste maksātnespēju.

(224)

Vispirms Komisija vēlas atgādināt, ka 181. apsvērumā formulētā piezīme acīmredzami ir piemērojama šā lēmuma šai sadaļai. Jāpiebilst, ka saskaņā ar lēmumā par procedūras uzsākšanu norādīto Komisija atzīst, ka runa ir par pasākumu, kas var mazināt kreditora, kurš ir parakstījis šādu līgumu, iespējas panākt prasījuma atmaksu, iesniedzot prasību tiesā. Tomēr paliek šaubas par šā risinājuma ilgstošumu, jo pieņemamā riska izņēmums, ir judikatūrā iedibināts noteikums, kurš var mainīties (izmaiņas judikatūrā ir vēl jo vairāk iespējamas, ņemot vērā tendenci judikatūrā paplašināt valsts stingras atbildības režīmu). Atbildot uz Francijas valsts iestāžu apsvērumiem, Komisija uzsver, ka iepriekšējās piebildes nenozīmē, ka Komisija noliedz jebkādu Francijas iestāžu priekšlikuma ietekmi, bet gan uzsver no tā izrietošā tiesiskā regulējuma trauslumu.

(225)

Jāpiebilst, ka Komisija uzskata Francijas iestāžu priekšlikumu par nepietiekamu, jo valsts garantiju varētu izmantot attiecībā uz visu veidu atbildību, tostarp īpaši līgumā neparedzētu atbildību un kriminālatbildību, kurām šajā ziņā ir līdzīgas iezīmes: līgumā nav iespējams attiecībā uz parādniekiem iepriekš paredzēt, ka valsts neatbild par La Poste parādiem. Vispārīgi La Poste var kļūt par trešās personas parādnieku, piemērojot dažādus juridiskus mehānismus, un tas nozīmē, ka maksātnespējas gadījumā tam būs pieejama valsts garantija. Piemēram, ja La Poste pārņemtu citu struktūru (citu publisku iestādi), tam tiktu nodotas arī minētās struktūras tiesības un pienākumi. Ja La Poste būtu jāatmaksā šīs struktūras parādi trešai personai, nevienā līgumā vai juridiskā aktā nebūtu paredzēts, ka valstij nav pienākuma atmaksāt La Poste parādus pārņemtās struktūras kreditoriem, jo neviens nevarēja paredzēt šādu pavērsienu. Tādējādi, piemērojot noteiktu struktūru pārveidošanas (apvienošana, pārņemšana) mehānismu valsts sektorā, La Poste var kļūt par noteiktu parādu garantētāju trešām personām, un līgumā nebūtu iespējams paredzēt valsts garantijas ierobežojumu. Tāpēc nepietiek ar šādas norādes iekļaušanu “līgumos” ar “kreditoriem”, jo tā neaptver visus gadījumus. Šāda formulējuma gadījumā var tikt neievēroti trešo personu izsniegtie prasījumi, kas nav uzreiz nosakāmi. Pietiekams risinājums būtu vienīgi vispārēji piemērojams akts, kurā ir norādīts, ka valsts nav La Poste garantijas devēja, un kurš piemērojams jebkurā situācijā un jebkura veida trešai personai.

(226)

Visbeidzot, gadījumā, ja Francijas priekšlikumi liegtu jebkādu iespēju La Poste kreditoram atsaukties uz valsts atbildību prasījuma atmaksai (Komisija uzskata, ka tas nav pierādīts), minētie priekšlikumi nesniedz skaidru informāciju par to, kas notiktu La Poste maksātnespējas gadījumā. La Poste kreditors, kas, pieprasot individuālā prasījuma izpildi, nav varējis panākt tā atmaksu, varētu cerēt, ka tā prasījums tiks atmaksāts La Poste vispārējās sanācijas ietvaros, ko finansētu valsts, kā būs parādīts turpmāk šajā lēmumā.

(227)

Izklāstu apstiprina šķietamības teorijas pielietojums (100). Pat ja ņem vērā Francijas iestāžu argumentāciju, saskaņā ar kuru nepastāv neierobežota garantija par labu La Poste tā statusa dēļ un kuru Komisija atspēko, iepriekš tekstā analizētie elementi dod kreditoriem likumīgu iemeslu uzskatīt, ka šāda garantija tomēr pastāv. Šķietamības teorija pastiprina veselas rādītāju virknes kopējo efektu.

(228)

Galvenie rādītāji, kas ir attiecināmi uz šķietamības teoriju, ir šādi:

(229)

Ņemot vērā savas ekspertes atzinumus, Komisija secina, ka pat tad, ja gadījumā, ja kreditors kļūdaini – kā to apgalvo Francijas iestādes – uzskatīs, ka valsts pienākums ir garantēt publisku iestāžu un jo īpaši La Poste parādus, tā kļūda, ņemot vērā iepriekšminētos elementus, būs leģitīma, un attiecībā uz to varēs noteikt juridiskas sekas. Ja izņēmuma gadījumā kreditoram neizdotos panākt prasījuma atmaksu, kreditors tomēr varētu būt drošs, ka tā prasījums netiks atcelts.

(230)

Kā izklāstīts turpmāk tekstā, pat tad, ja pēc saprātīga laika posma un iepriekšējā sadaļā aprakstīto procedūru pielietošanas kreditoram nav izdevies panākt prasījuma atmaksu, tas var būt drošs, ka tā prasījums netiks atcelts. Līdz ar privāttiesiskas sabiedrības darbības pārtraukšanu spēku var zaudēt arī tās tiesības un pienākumi. Sabiedrību likvidācijas procedūra nenodrošina prasījumu atmaksu. Publisku iestāžu gadījumā ir citādi. Iepriekš tekstā jau bija izklāstīts, ka nav nevienas maksātnespējīgu publisko iestāžu darbības pārtraukšanas/likvidācijas procedūras, kas paredzētu to parādu atcelšanu. Gadījumā, ja tiek pieņemts lēmums par publiskas iestādes darbības pārtraukšanu, prakse administratīvo tiesību jomā un atsevišķi pamatprincipi rosina uzskatīt, ka publisko iestāžu, kuru darbība tiek pārtraukta, tiesības un pienākumi vienmēr tiek nodoti citam subjektam un tāda neesības gadījumā – valstij, lai gan nevienā tiesību aktā tas nav skaidri paredzēts. Nekur nav pieminēta valsts varas iestādes pieprasīta publiskas iestādes likvidācija/darbības pārtraukšana, kuras ietvaros tās tiesības un pienākumi zaudētu spēku. Tāpēc ikviens kreditors var būt pārliecināts, ka tiesības, kas saistītas ar prasījumu, varēs īstenot attiecībā uz citu struktūru, līdz ar to tā prasījums netiks atcelts.

(231)

Šā izklāsta pamatā ir praktisks pētījums par publisko iestāžu organisko attīstību. Minētais Komisijas ekspertes veiktais pētījums parāda, ka publisko iestāžu parādi vienmēr tiek nodoti citai juridiskai personai, kas nedrīkst no tiem atteikties.

(232)

Komisijas eksperte norādīja trīs cēloņus publisko iestāžu darbības pārtraukšanai (101): darbības beigas (1), uzdevuma neesība (2) un – izplatītākais gadījums – uzdevuma nodošana, kas noteikti ietver arī tiesību un pienākumu nodošanu (3).

(233)

Gadījumi, kuros publisku iestāžu darbībai pienāk beigas, ir reti sastopami. Vienīgais piemērs (102), ko Komisijas ekspertei izdevās atrast, parāda, ka publiskās iestādes tiesības un pienākumi, īpaši parādi (uz kuriem ir īpaša norāde), tiek nodoti citām publisko tiesību juridiskām personām.

(234)

Publisko iestāžu darbības uzdevuma zaudēšana gandrīz vienmēr nozīmē, ka iepriekš ir zaudēts sabiedrisko pakalpojumu uzdevums. Tas nozīmē, ka valsts varas iestādes vairs neuzskata kādu darbību par vispārējās intereses uzdevumu, kas tām ir jāveic vai kura veikšana tām ir jānodrošina. Ir novērojama tendence, ka aizvien vairāk darbību tiek identificētas kā sabiedriskie pakalpojumi. Tieši tāpēc minētā parādība nav plaši izplatīta.

(235)

Tomēr ir jāparedz gadījums, kurā publiskās iestādes nepilda sabiedrisko pakalpojumu uzdevumu, kura zaudēšana līdz ar uzdevuma zaudēšanu nenozīmē to, ka iepriekš ir zudis sabiedrisko pakalpojumu uzdevums. La Poste neietilpst minētajā kategorijā. Jebkurā gadījumā pat attiecībā uz šo piemēru prakse liecina, ka minēto iestāžu tiesības un pienākumus vienmēr uzņemas cita publisko tiesību juridiska struktūra, visbiežāk pati valsts, un par to liecina daudzi Komisijas ekspertes (103) analizētie teksti un piemēri, par pamatu izmantojot S. Carpi-Petit veikto pētījumu (104).

(236)

Publiskās iestādes uzdevuma nodošana citai struktūrai, kas ietver tiesību un pienākumu nodošanu, ir visbiežāk sastopamais gadījums. Sabiedrisko pakalpojumu nepārtrauktības princips nozīmē, ka tiek nodoti uzdevuma veikšanā iesaistītie aktīvi un līdz ar to arī tiesības un pienākumi.

(237)

No tā izriet pamatprincips: ja uzdevums turpina pastāvēt, bijušās publiskās iestādes parādi tiek nodoti struktūrai, kas uzņemas turpināt uzdevuma veikšanu.

(238)

Visbiežāk (105) uzdevums tiek nodots vienai konkrētai struktūrai, līdz ar to kapitāls tiek nodots pilnībā, nekļūstot par sadales objektu. Tas pats princips ir attiecināms uz gadījumu, kad kapitāls tiek nodots privāto tiesību subjektam (106).

(239)

Pastāv arī varianti, kuros notiek kapitāla sadale, un arī šajos gadījumos ir novērojama publisko iestāžu tiesību un pienākumu nepārtrauktība.

(240)

Ar 1974. gada 14. novembra Dekrētu Nr. 74-947 par ORTF īpašumu, tiesību un pienākumu nodošanu Audiovizuālajam institūtam tiek īstenots princips, saskaņā ar kuru attiecīga struktūra tiek iecelta par saistību pārņēmēju “aizmuguriski”: saskaņā ar 1. pantu “Francijas Radio un televīzijas pārraides biroja aktīvus, tiesības un pienākumus, kas nav nodoti (..) pārraides publiskajai iestādei vai kādai no sabiedrībām, kuru izveide ir noteikta šajā likumā, no 1975. gada 1. janvāra var nodot Audiovizuālajam institūtam ar, premjerministra lēmumu”.

(241)

Gadījumi, kuros kapitāla nodošana notiek vairākos posmos, apstiprina iepriekš norādīto tendenci (107).

(242)

Ja publiska iestāde tiek pārveidota par akciju sabiedrību, ir iespējamas vairākas “pārveidošanas” procedūras:

(243)

Pēdējo gadu laikā likumdevējs ir iesaistījies pārveidošanā bez darbības pārtraukšanas. Pirmajos pārveidošanas gadījumos un jo īpaši France Télécom gadījumā likumdevējs likvidēja PIRK un pēc tam piešķīra visus tās īpašumus, tiesības un pienākumus jaunai juridiskai personai, kas tika izveidota kā privāto tiesību sabiedrība (109). Nākamo procesu laikā likumdevējs veica izmaiņas tikai juridiskajā statusā, neizveidojot jaunu juridisku personu. Tādējādi nenotika nedz PIRK īpašumu, tiesību un pienākumu nodošana, nedz darbības pārtraukšana, bet likumdevējs nodrošināja juridisku nepārtrauktību, un to apliecina, piemēram, 2004. gada 9. augusta Likuma Nr. 2004-803 par elektroenerģijas un gāzes valsts dienestu un elektroenerģijas un gāzes uzņēmumiem 25. pants: “Pārveidošana par Francijas Elektroenerģijas sabiedrību un Francijas Gāzes sabiedrību neietver nedz jaunu juridisku personu izveidi, nedz darbības pārtraukšanu. Francijas Elektroenerģijas sabiedrības un Francijas Gāzes sabiedrības juridiskā statusa pārveidošanas brīdī tiek ņemti vērā abu minēto sabiedrību īpašumi, tiesības, pienākumi, jebkāda veida līgumi un atļaujas Francijā un ārpus tās. Minētā pārveidošana nepieļauj attiecīgo īpašumu, tiesību, pienākumu, līgumu un atļauju pārskatīšanu, un – jo īpaši – tai nav nekādas ietekmes uz līgumiem, ko Elektroenerģijas sabiedrība, Francijas Gāzes sabiedrība (..) noslēgusi ar trešām personām. Ar pārveidošanu saistītās darbības nedod pamatu iekasēt nekādus nodokļus vai nodevas.” (110)

(244)

Ņemot vērā savas ekspertes viedokli, Komisija secina, ka, veicot dažādu publisko iestāžu darbības pārtraukšanas variantu analīzi, var izdarīt šādus secinājumus:

(245)

Komisija secina, ka minētā analīze parāda, ka publiskās iestādes kreditors var būt drošs par to, ka līdz ar iestādes darbības pārtraukšanu tā prasījums netiks atcelts.

(246)

Tomēr izklāsts būtu nepilnīgs, ja netiktu izskatīts jautājums par to, vai, līdzīgi kā privāto tiesību pēctecības gadījumā, saistību pārņēmējs var atteikties no pēctecības, īpaši ja parādsaistības ir pārāk lielas. Šķiet, ka administratīvajos tiesību aktos ir paredzēta ļoti ierobežota iespēja atteikties no pēctecības.

(247)

Saskaņā ar S. Carpi-Petit (112): “pretēji civiltiesībām, kas paredz iespēju visiem tiesību pēctečiem iespēju izvēlēties, tā nav plaši ievērots princips administratīvajās pēctecības tiesībās. Tajās šī iespēja ir paredzēta tikai atsevišķiem tiesību pēctečiem atkarībā no veiktās darbības veida. Tādējādi nav izvēles iespējas attiecībā uz nodošanu, kas ir pilnīgas un vienkāršas darbības pārtraukšanas sastāvdaļa. Savukārt ar aizstāšanu saistītu nodošanu izvēles iespēja ir atkarīga no de cujus iepriekšējas esības.” Attiecībā uz pilnīgu un vienkāršu darbības pārtraukšanu S. Carpi-Petit savā izsmeļošajā pētījumā secina, ka “administratīvajās tiesībās arī nav paredzēta valsts izvēles iespēja. Tas nozīmē, ka attiecībā uz izvēles tiesību esību vai neesību visvienkāršākais neapšaubāmi ir gadījums, kurā publiskās iestādes darbība tiek pārtraukta, nenododot tās uzdevumu. Šajā gadījumā pārņēmēja vienmēr ir valsts. Ja tā atsakās no likvidētās publiskās iestādes atstātajiem īpašumiem, tie nenovēršami paliek bez uzraudzības, kas nav pieļaujams. Turklāt nav iespējams pēctecības atbildību piedēvēt citam kapitālam. Tāpēc publiskās iestādes pilnīgas un vienkāršas likvidācijas gadījumā nepastāv iespēja izvēlēties.”

(248)

Ja runa ir par gadījumiem, kuros notiek aizstāšana uzdevuma izpildē, “administratīvajās pēctecības tiesībās ir paredzēti divi aizstāšanas veidi. Pirmajā gadījumā attiecīgās funkcijas veikšanai tiek izveidota juridiska persona, kas aizstāj fizisko personu – de cujus. Tātad tā ir vispārēja pēctecības pārņēmēja. Tāpēc ir dabiski, ka tai netiek dotas izvēles tiesības.”

(249)

Komisijas eksperte norāda, ka pret šo argumentāciju attiecībā uz publisko iestāžu pilnīgas un vienkāršas likvidācijas gadījumu, likvidējot to uzdevumu, varētu iebilst tādējādi, ka neiespējamība valstij atteikties no īpašumiem nenozīmē, ka tā nevar atteikties no parādsaistībām. Tomēr šķiet, ka publisku personu gadījumā neiespējamība atteikties no pēctecības galvenokārt ir saistīta ar vispārējos tiesību aktos paredzēto publisko iestāžu statusu, nevis neiespējamību atstāt īpašumus bez pārvaldības.

(250)

Ņemot vērā savas ekspertes viedokli, Komisija secina, ka praksē publisko iestāžu, kuras veikušas konkrētu uzdevumu, darbības pārtraukšanas gadījumā to parādi vienmēr tiek nodoti citai publisko tiesību juridiskai personai. Šis fakts publisko iestāžu, pie kuriem ir pieskaitāms arī La Poste, kreditoriem rada pārliecību, ka tiem neatmaksātie prasījumi netiks atcelti.

(251)

Pamatojoties uz elementiem, kas izmantoti, lai pierādītu garantijas esību attiecībā uz individuālo prasījumu atmaksu un La Poste pienākumu esības uzturēšanu, Komisija secina, ka:

(252)

Šīs specifiskās iezīmes ir cieši saistītas ar La Poste kā publiskas iestādes statusu.

(253)

Saskaņā ar iepriekš aprakstītajām procedūrām valsts ir kā pēdējās instances garantijas devēja, pie kuras vērsties pēc palīdzības. Tāpēc var pamatoti secināt, ka La Poste ir pieejama neierobežota Francijas valsts garantija tā publiskās iestādes statusa dēļ.

(254)

Neierobežota valsts garantija par labu La Poste nozīmē valsts līdzekļu nodošanu 2008. gada paziņojuma par garantijām 2.1. punkta izpratnē (113). La Poste nemaksā nekādu prēmiju par šo garantiju, un valsts atsakās no atlīdzības, kas parasti ir saistīta ar garantijām. No otras puses, garantija rada iespējamu prasījuma risku attiecībā uz valsts līdzekļiem, kā rezultātā tai var nākties atmaksāt La Poste parādus (114).

(255)

Visbeidzot, neierobežota valsts garantija par labu La Poste ir piedēvējama valstij, jo tā izriet no La Poste publisko tiesību subjekta statusa, valsts tiesību aktos paredzētā principa un diviem tiesību aktiem, proti, 1985. gada 25. janvāra likuma, kas vēlāk kļuva par Komerckodeksu, un 1980. gada 16. jūlija likuma, kā arī tā piemērošanas pasākumiem.

(256)

Garantija ir būtisks valsts atbalsta elements, pateicoties kuram La Poste ir pieejami labvēlīgāki kredīta nosacījumi nekā gadījumā, ja tiktu vērtēts tikai tā veikums (a). Ņemot vērā garantijas neierobežotību, nav iespējams aprēķināt tirgus prēmijas summu, kas La Poste būtu jāmaksā valstij, un līdz ar to nav iespējams piemērot Francijas iestāžu piedāvāto retrocesijas pasākumu (b). Labvēlīgākie kredīta nosacījumi, kas La Poste ir pieejami, pateicoties valsts netiešajai garantijai, ir uzskatāmi par selektīvu priekšrocību (c).

(257)

Kredīta nosacījumi tiek noteikti, īpaši pamatojoties uz finanšu novērtējumu (115): jo vairāk tiek samazināts uzņēmuma reitings pieaugoša maksātnespējas riska dēļ, jo lielāka kļūst ieguldītāja pieprasītā atlīdzība. Savukārt, ja uzņēmumam ir ļoti zems maksātnespējas risks, tas varēs aizņemties ar ļoti izdevīgiem nosacījumiem.

(258)

2004. gada 22. novembra pētījumā par valsts atbalsta ietekmi uz pasta komersantu reitingu Standard and Poor’s norāda, ka La Poste juridiskais statuss, kas nodrošina tam valsts pēdējās instances garantiju, piešķir La Poste saistībām Francijas Republikas likumos paredzēto pēdējā līdzekļa garantiju (117).

(259)

2007. gada 3. aprīlīStandard and Poor’s apstiprināja savu secinājumu, saskaņā ar kuru publiskas iestādes statuss piešķir La Poste Francijas valsts pēdējā līdzekļa garantiju, pat ja šī garantija nav tūlītēja un tieša, un tas atspoguļojas vērtējuma diferenciācijā starp La Poste un Francijas Republiku (118).

(260)

Savukārt cita vadošā reitinga aģentūra Fitch2006. gada 31. martā, laikā, kad tā apstiprināja La Poste piešķirto novērtējumu AAA, atgādināja, ka La Poste ir valsts grupa, kurai ir pieejamas Francijas valsts garantijas priekšrocības.

(261)

Tomēr Fitch2008. gada 17. aprīlī pazemināja La Poste novērtējumu uz AA, pamatojot lēmumu ar to, ka “La Poste publiskā operatora statuss nav pamatojums tam, ka tā reitings tiek automātiski saskaņots ar valstij piešķirto reitingu”. Lai gan Fitch norāda, ka tas “iepriekš nepieņem netiešas valsts garantijas esību”, tomēr apgalvo, ka “likumos noteiktais valsts pienākums uzņemties La Poste saistības paliek spēkā”. Šajā saistībā Komisija atgādina, ka, raugoties no Eiropas Savienības tiesību viedokļa, nav nozīmes tam, vai valsts pienākums uzņemties La Poste saistības izriet no tā, ko valsts tiesību aktos dēvē par garantiju, vai no vienkārša likumos noteikta pienākuma. Abos minētajos piemēros, raugoties no Eiropas Savienības tiesību viedokļa, eksistē valsts garantija (sk., piemēram, 2008. gada paziņojumu par garantijām, kurā ir paskaidrots, ka valsts garantijas var būt saistītas ar paša uzņēmuma juridisko formu un ietvert to, ka valsts sedz zaudējumus (119)).

(262)

Fitch2009. gada 4. septembra rakstā norāda (120): “Tomēr, kā jau aģentūra bija norādījusi LP reitinga pazemināšanas laikā no “AAA” uz “AA” 2008. gadā, tā neatzīst netiešas valsts garantijas esību par labu LP likviditātes jautājumā. Kopš 2006. gada patiešām valsts atbalsta mehānismus var aktivizēt tikai tad, ja likviditātes vajadzības atbilst Eiropas noteikumiem konkurences jomā; līdz ar to LP publiska operatora statuss vairs nav pamatojums tam, ka tā reitings tiek automātiski saskaņots ar valstij piešķirto reitingu. Tādējādi vairs netiek nodrošināta pieeja Valsts kases avansiem likviditātes krīzes gadījumā, un tas var būtiski aizkavēt valsts atbalsta sniegšanu attiecīgas vajadzības gadījumā.” Tāpēc Fitch uzskata, ka garantiju likviditātes jautājumā kopš 2006. gada vairs nevar aktivizēt, jo tā neatbilst Eiropas Savienības noteikumiem konkurences jomā. Tas apstiprina to, ka minētā aģentūra uzskata, ka pirms minētā datuma šāda garantija pastāvēja un to varēja aktivizēt. Fitch skatījumā īpaši svarīga ir Komisijas 2006. gada 26. februāra vēstule, kurā tā informēja Franciju par sākotnējiem secinājumiem attiecībā uz valsts neierobežotas garantijas esību (121). Tomēr Fitch neņem vērā to, ka šajā vēstulē Komisija atzīst garantiju par esošu atbalstu un ka 2006. gada 26. februāra vēstulē ir sniegts vien sākotnējs un neierobežojošs novērtējums attiecībā uz šādas garantijas esību, neliekot šķēršļus tās piemērošanai attiecīgas vajadzības gadījumā. Līdz ar to, ja garantija pastāvēja pirms 2006. gada, ar Komisijas 2006. gada 26. februāra vēstuli minētās garantijas esība un aktivizēšanas iespēja netika atcelta. Tas būtu iespējams tikai tādā gadījumā, ja pašu garantiju atceltu vai nu Francija vai Komisija, pamatojoties uz juridiski saistošu aktu. Secināms, ka, pat ja Fitch kļūdaini uzskata, ka Komisijas vēstule nosaka garantijas spēkā neesību, Fitch par spīti tam atzīst “augsto atbalsta līmeni, ko LP var saņemt no sava pilnvarotāja, kā arī pārliecinošo varbūtību, ka šāds atbalsts vajadzības gadījumā tiks sniegts”.

(263)

Standard and Poor’s un Fitch analīžu un metožu izpēte liecina, ka garantija, kā valsts atbalsta noteicošais elements, ietekmē finanšu novērtējumu.

(264)

Iepriekšminētajā pētījumā par valsts atbalsta ietekmi uz pasta komersantu reitingu S & P skaidro, ka tā nosaka metodes, kas pielietojamas pasta komersanta reitinga noteikšanai, atkarībā no paredzamā valsts atbalsta apjoma attiecīgajam komersantam. S & P izšķir pasta komersantus, kam pienākas valsts atbalsts (piemēram, Francijas un Itālijas pasts), un pasta komersantus, kam nepienākas nekāds valsts atbalsts (piemēram, Deutsche Post un TNT). Pasta komersantu, kam pienākas valsts atbalsts, grupā S & P nodala trīs apakšgrupas:

(265)

Tajā pašā pētījumā S & P paskaidro, ka tā novērtē valsts sniegto atbalstu pasta komersantam (no kā izriet metodoloģija minētā komersanta reitinga un visbeidzot novērtējuma noteikšanai), balstoties uz četriem faktoriem, kas minēti šādā secībā: komersanta statuss, privatizācijas varbūtība, tā pārvaldība un kontroles sistēma. Attiecībā uz statusu S & P atsaucas tieši uz La Poste gadījumu, uzsverot “ārkārtīgi spēcīgo” valsts atbalstu un uzreiz pēc tam piebilstot, ka La Poste ir piemērojama Francijas Republikas likumos paredzētā pēdējās instances garantija (123).

(266)

Tālāk S & P apraksta valsts sniegtā “ārkārtīgi spēcīgā” atbalsta ietekmi uz La Poste, kas izpaužas kā likumos paredzētā pēdējās instances garantija. Minētā ārkārtīgi spēcīgā atbalsta dēļ S & P uzskata, ka La Poste reitingu varētu noteikt, vadoties pēc Francijas Republikas reitinga, pieļaujot pazeminājumu par ne vairāk kā trīs kategorijām, tas ir, 6 iezīmēm (notches). Reitings, ko S & P piešķīra La Poste, tiesa gan pakāpeniski samazinot to, nekad nav bijis zemāks par 4 iezīmēm (notches) salīdzinājumā ar Francijas Republikas reitingu (AAA) (124).

(267)

Komisija, pamatojoties uz iepriekš minēto, secina, ka La Poste pieejamā valsts garantija ir būtisks elements S & P novērtēšanas procesā, jo tādējādi La Poste ir pieejams “ārkārtīgi spēcīgs atbalsts” no valsts puses. Tieši šā “ārkārtīgi spēcīgā” atbalsta dēļ S & P piemēro La Poste lejupvērsto (top-down) metodi. Ja S & P piemērotu augšupvērsto (bottom-up) metodi vai – vēl sliktāk – nepalielinātu La Poste reitingu, pamatojoties uz valsts atbalsta esību, kā tas ir Deutsche Post un TNT gadījumā, La Poste būtu vēl zemāks reitings nekā patlaban. Pētījumā par valsts atbalsta ietekmi uz pasta komersantu reitingu S & P konstatē, ka Deutsche Post un TNT tirdzniecības un finanšu rezultāti ir labāki nekā La Poste. Tomēr S & P pētījumā minētais Deutsche Post un TNT reitings ir zemāks nekā La Poste reitings. Līdz ar to, ja La Poste darbību novērtētu atbilstoši tā veikumam, tā reitings būtu zemāks nekā patlaban, kas ir iespējams, pateicoties “ārkārtīgi spēcīgajam” valsts atbalstam, ko S & P pamato ar likumā paredzētās pēdējās instances garantijas esību.

(268)

La Poste novērtējumā 2007. gada 3. aprīlīS & P piemin izmaiņas kapitāla struktūrā, kas nozīmēja, ka ir notikušas izmaiņas statusā un vairs nav piemērojama garantija, kas bija reitingā ietverts elements (125). S & P piebilst, ka tā jau ir ņēmusi vērā iespējamās ilgtermiņa izmaiņas iepriekšminētajos trīs elementos (kapitāla struktūra, juridiskais statuss un garantija). Kamēr nav notikušas šīs izmaiņas, S & P turpina piemērot lejupvērstu (top-down) metodi. Iepriekšējā punktā jau bija izklāstīts, ka, pateicoties šai metodei, La Poste var iegūt un arī iegūst labāku reitingu, nekā tas būt iespējams, balstoties uz paša La Poste veikumu.

(269)

Tomēr Komisija atzīst, ka tajā pašā 2007. gada 3. aprīļa analīzē S & P uzsver, ka La Poste reitingu neietekmēja Komisijas ieteikums, jo S & P uzskata, ka izmaiņas La Poste statusā nenozīmē obligātu valsts atbalsta samazinājumu, kas ir La Poste reitinga pamatā, un to pierāda nesenie valdības lēmumi (126). Komisija uzsver, ka garantija nav vienīgais elements, ko S & P ņem vērā, nonākot pie secinājuma, ka La Poste ir pieejams spēcīgs valsts atbalsts, kas attaisno lejupvērstās (top-down) metodes pielietojumu. Šie elementi var mazināt spiedienu uz La Poste statusu, kuri liek S & P paredzēt izmaiņas statusā un garantijas zaudējumu ilgtermiņa perspektīvā. Tomēr S & P tik un tā uzskata garantiju par būtisku valsts atbalsta elementu, kas ietekmē reitingu.

(270)

2009. gada 21. janvāra novērtējumā, kas tika veikts pēc tam, kad Francijas Republikas prezidents 2008. gada 18. decembrī paziņoja par likumprojektu, saskaņā ar kuru La Poste tiek pārveidots par akciju sabiedrību, S & B pazemināja La Poste reitingu līdz A+ ar negatīvu perspektīvu. Negatīvās perspektīvas pamatojums bija nākamo divu gadu laikā gaidāmās iespējamās izmaiņas uzņēmuma juridiskajā statusā un īpašumtiesībās (127). S & P skatījumā šīs iniciatīvas varētu ierobežot valsts iespējas komersantam vajadzības gadījumā sniegt ārkārtas atbalstu. Jau atkal kā liecība par valsts spēcīgu atbalstu La Poste tiek minēts tā statuss, ar kuru saistīta garantija.

(271)

Fitch pamatoja novērtējumu AAA, kas bija piešķirts La Poste līdz 2008. gada 17. aprīlim, ar to, ka La Poste ir valsts grupa, kam ir piemērojama Francijas valsts garantija.

(272)

2006. gada 4. oktobrī – dienā, kad Komisija ieteica Francijai vairs nenodrošināt La Poste neierobežotu garantiju, kas La Poste līdz tam bija pieejama kā publisko tiesību juridiskai personai – reitinga aģentūra Fitch pārskatīja reitingu un samazināja to (no stabila AAA uz negatīvu AAA), pamatojoties uz to, ka “Eiropas Komisijas ieteikums ir interpretējams kā pirmā jūtamā liecība par spiedienu uz La Poste juridisko statusu un līdz ar to tā reitingu”. Minētais reitinga pazeminājums, kā arī Fitch norādītais pamatojums parāda saikni starp La Poste statusu un tam piemērojamo garantiju, no vienas puses, un Fitch piešķirto reitingu, no otras puses.

(273)

2008. gada 17. aprīlīFitch pazemināja novērtējumu līdz AA. Tomēr Fitch turpina piemērot lejupvērsto (top-down) metodi, pamatojot to tādējādi, ka La Poste ir valsts sektora iestāde. Iepriekš jau bija norādīts, ka Fitch pamato savu lēmumu ar to, ka “La Poste publiskā operatora statuss vairs nav pamatojums tam, ka tā reitings tiek automātiski saskaņots ar valstij piešķirto reitingu”. Fitch paskaidro, ka tagad La Poste reitinga pamatā ir attiecības, kas pastāv starp tā mātesuzņēmumu – konkrētajā gadījumā valsti – un tā meitasuzņēmumu, kas ir La Poste. Fitch arī šobrīd izmanto lejupvērsto (top-down) metodi: La Poste vairs nav tāds pats novērtējums kā valstij, tomēr, ņemot vērā spēcīgo valsts atbalstu La Poste, kura būtisks elements ir pienākums uzņemties tā saistības, La Poste reitings izriet no valsts vērtējuma, nevis tikai no paša uzņēmuma ekonomiskā stāvokļa. Šī pieeja un attiecīgais reitings tika apstiprināti 2009. gada 4. septembra novērtējumā.

(274)

Ņemot vērā iepriekšējās analīzes, Komisija secina, ka vismaz līdz 2008. gadam Fitch un S & P likumā paredzēto valsts pēdējās instances garantiju par labu La Poste uzskata par būtisku valsts sniegtā atbalsta La Poste elementu. Tieši šā atbalsta dēļ reitinga aģentūras pielietoja lejupvērsto (top-down) metodi, kā rezultātā La Poste tika piešķirts augstāks reitings, nekā būtu iespējams, ja tiktu novērtēts tikai tā veikums. Tāpēc Komisija uzskata, ka garantija ir vai bija būtisks La Poste reitinga elements, pat ja tas nav vienīgais elements. Tā kā Fitch un S & P ir divas ievērojamākās reitinga aģentūras un tā kā tirgū, lai izvērtētu attiecīgajai iestādei piešķiramo kredītu, tiek ņemts vērā to noteiktais vērtējums, šo aģentūru (vienas vai otras, vai abu) vērtējums, kas ir labāks par to, kas būtu piešķirts garantijas neesības gadījumā, var radīt La Poste tādu priekšrocību, ko tas nebūtu ieguvis parastos tirgus nosacījumos.

(275)

Francijas iestādes nepiekrīt 1980. gada 16. jūlija likuma noteikumu ekonomiskajai ietekmei, iebilstot, ka gadījumā, ja aģentūru interpretācijā šā likuma noteikumi nosaka valsts garantijai pielīdzināma mehānisma izveidi par labu attiecīgo juridisko personu kreditoriem, nav saprotams, kā vietējām pašpārvaldēm varētu piešķirt vērtējumu BBB+ vai AA-. Turklāt Francijas iestādēm nav saprotams, kā La Poste var piešķirt zemāku reitingu nekā valstij, ja tam ir pieejama valsts garantija (128).

(276)

Šajā saistībā Komisija atsaucas uz S & P2004. gada 22. novembra analīzi par valsts atbalsta ietekmi uz pasta subjektu reitingu, 2006. gada 14. jūnija analīzi par subjektu, kas ir saistīti ar valsti, reitingu (129), kā arī 2007. gada pētījumu par La Poste. Saskaņā ar minētajām analīzēm uzņēmuma, kam ir pieejams spēcīgs valsts atbalsts, reitings izriet no valstij piešķirtā reitinga, tomēr to var pazemināt par divām kategorijām (vai 6 iezīmes (notches)), ja ir iespējama vidēja vai ilgtermiņa attīstība minētā uzņēmuma un valsts finanšu attiecībās (130). To, ka La Poste ir zemāks reitings nekā valstij, var izskaidrot ar faktu, ka S & P paredz valsts atbalsta samazinājumu nākamajos gados, un tas skaidri apliecina to, ka valsts atbalsts, kura būtiska sastāvdaļa ir garantija, dod La Poste iespēju saņemt labāku novērtējumu, nekā tas būtu iespējams citā gadījumā.

(277)

S & P piebilst, ka 1991. gadā La Poste kļuva par autonomu publisko tiesību subjektu ar publiskas iestādes statusu un līdz ar to La Poste pienākas valsts pēdējās instances garantija attiecībā uz tā saistībām, taču ne tūlītēja un tieša garantija, ko atspoguļo atšķirība La Poste un Francijas Republikas vērtējumā (131). Tādējādi, lai gan S & P pazemināja La Poste reitingu attiecībā pret valsts reitingu, tā uzskata, ka La Poste ir pieejama netieša valsts garantija publiskas iestādes statusa dēļ, un tas tiešā veidā ietekmē reitinga noteikšanā izmantoto metodi.

(278)

Iepriekšminētie iemesli paskaidro, kāpēc S & P nolēma diferencēt La Poste un valsts reitingu. Tomēr Komisijai nav pienākuma pieņemt nostāju attiecībā uz analīzi par iemesliem, kāpēc pastāv atšķirība starp valsts un vietējo pašpārvalžu reitingu, jo minētais jautājums nav šīs izmeklēšanas priekšmets.

(279)

Francijas iestādes uzskata, ka reitinga aģentūru analīžu pamatā ir nevis juridiska analīze, bet gan subjektīvs novērtējums par to, kāds būtu valsts atbalsts La Poste grūtību gadījumā. Lai atspēkotu šo apgalvojumu, Francija atsaucas uz S & P2007. gada 3. aprīļa analīzi. Iepriekš jau bija minēts, ka S & P šajā analīzē norāda, ka pēc tam, kad Komisija vēstulē paziņoja par ieteikumu izbeigt garantiju, La Poste reitings palika nemainīgs, jo S & P uzskatīja, ka izmaiņas tā statusā nenozīmē, ka samazinātos valsts spēcīgais atbalsts, kas ir La Poste reitinga pamatā un ko apstiprināja valdības nesen pieņemtie lēmumi (132).

(280)

Komisija atzīst, ka garantija nav vienīgais elements, ko S & P ņem vērā, nonākot pie secinājuma, ka La Poste ir pieejams spēcīgs valsts atbalsts, kas attaisno lejupvērstās (top-down) metodes pielietojumu. Šajā konkrētajā gadījumā valdības nesen pieņemtie lēmumi, jo īpaši attiecībā uz ierēdņu pensiju finansējuma jautājuma atrisināšanu, La Poste rezervēto pakalpojumu saglabāšanu, atbalstu “A” krājgrāmatiņu izplatīšanai un pasta tarifu paaugstināšanu (kas arī uzskatāmi par valsts iestādes aktiem vai pat valsts atbalstu), varēja kompensēt Komisijas ieteikuma vēstules ietekmi. Tas nenozīmē, ka reitinga aģentūras nav ņēmušas vērā Komisijas ieteikuma vēstuli un – vispārīgākā ziņā – spiedienu uz izmaiņām La Poste statusā un līdz ar to La Poste pieejamo garantiju. Minētais spiediens, protams, ir ņemts vērā un analizēts kā atbalsta, ko valsts varētu sniegt La Poste, vājināšanās: tātad tas ietekmē reitingu. Šā iemesla dēļ 2006. gada 4. oktobrī – dienā, kad Komisija pieprasīja Francijai vairs nenodrošināt La Poste neierobežotu garantiju, kas tam līdz šim bija pieejama kā publisko tiesību juridiskai personai – reitinga aģentūra Fitch pārskatīja reitingu un pazemināja to (no stabila AAA uz negatīvu AAA), pamatojoties uz to, ka “Eiropas Komisijas ieteikums ir interpretējams kā pirmā jūtamā liecība par spiedienu uz La Poste juridisko statusu un līdz ar to tā reitingu”, un tas apstiprina, ka juridiskajam statusam ir būtiska nozīme.

(281)

Lai uzsvērtu nepieciešamību argumentācijā izmantot ceteris paribus pieņēmumu, Komisija atgādina, ka S & P tajā pašā 2007. gada vērtējumā precizēja, ka izmaiņas La Poste īpašumtiesībās (un līdz ar to garantijas zaudēšana) kļūtu par iemeslu izmaiņām metodē, ko pielieto reitinga noteikšanai, tomēr šīs izmaiņas ne obligāti nenozīmētu, ka mainītos La Poste reitings, ņemot vērā paredzamo La Poste iekšējās situācijas uzlabojumu nākamajos gados (133). Šķiet, tas apstiprina, ka minētā statusa neesības gadījumā La Poste būtu jāuzlabo sava iekšējā situācija, lai saglabātu tādu pašu reitingu. Savukārt gadījumā, ja La Poste iekšējā situācija paliktu nemainīga, valsts atbalsta vājināšanās La Poste kļūtu par iemeslu tā reitinga pazemināšanai (134).

(282)

Lielākā daļa Francijas iestāžu piezīmju, kuru mērķis bija pierādīt šķietamo “garantijas ietekmes neesību uz La Poste reitingu” (135), pierāda tikai to, ka garantija nav vienīgais elements, ko reitinga aģentūras ir ņēmušas vērā. Komisija tam piekrīt: secinājums, saskaņā ar kuru reitinga aģentūras ir ņēmušas vērā garantiju, nosakot pasta komersantu vērtējumu, ir pamatots. Turklāt Francijas iestādes argumentācijā nepamatojas uz ceteris paribus pieņēmumu.

(283)

Francijas iestādes analizē reitinga aģentūru pielietotās metodes, vadoties pēc S & P paziņojuma par valsts atbalsta ietekmi uz pasta komersantu reitingu (136). Tās uzsver, ka S & P aprakstītajā klasifikācijā piederību 1. kategorijai raksturo daudzi kritēriji, bet to vidū nav novērtējamā komersanta statuss. Līdz ar to Francijas iestādes secina, ka reitinga aģentūru skatījumā statuss nav būtiska novērtējuma sastāvdaļa.

(284)

Komisija apstrīd šo analīzi un norāda, ka S & P skaidri paredz, ka komersantu statuss ir viens no galvenajiem elementiem valsts atbalsta intensitātes novērtēšanā (sk. 264. līdz 267. apsvērumu par S & P metodēm).

(285)

Francijas iestādes uzsver, ka S & P iekļāva Itālijas pastu un La Poste vienā un tajā pašā kategorijā, lai gan Itālijas pastam ir privāto tiesību statuss un tā finanšu rādītāji neattaisno iekļaušanu šajā kategorijā (137).

(286)

Secinājums, saskaņā ar kuru reitinga aģentūra var uzskatīt pasta komersantu ar privāto tiesību statusu, konkrētajā gadījumā Poste Italiane, par spēcīga valsts atbalsta saņēmēju un klasificēt tajā pašā grupā, kurā ir La Poste, neatspēko Komisijas argumentu, ka reitinga aģentūras ir ņēmušas vērā garantijas esību, kura izriet no La Poste statusa. Komisija atzīst, ka pasta uzņēmumi, piemēram, Poste Italiane, var tikt klasificēti tajā pašā kategorijā, kurā ir iekļauts La Poste, pat tad, ja tiem nav pieejama garantija, bet ir citi elementi, kas liecina par to, ka tiem ir spēcīgs valsts atbalsts. Lai parādītu, ka garantijai nav nekādas ietekme uz reitingu, būtu bijis jāpierāda, ka Poste Italiane un La Poste atrodas ļoti līdzīgā situācijā attiecībā uz dažādiem elementiem, kurus reitinga aģentūras ņem vērā, lai novērtētu valsts atbalstu, un ka vienīgā atšķirība starp abiem uzņēmumiem ir garantijas pieejamība La Poste. Citiem vārdiem sakot, lai salīdzinājumam būtu jēga, ir nepieciešams konstatēt, ka pārējie apstākļi ir vienādi, taču Francijas iestādes to nav izdarījušas.

(287)

Turklāt, pat ja Francijas iestādes būtu pierādījušas, ka Poste Italiane un La Poste atrodas ļoti līdzīgā situācijā, atskaitot garantijas esību par labu La Poste (tomēr tas netika pierādīts), ir jākonstatē, ka S & P jebkurā gadījumā atšķirīgi vērtē Itālijas un Francijas valsts sniegtā atbalsta pakāpi attiecīgajām pasta iestādēm. S & P uzskata, ka iespējamais Itālijas valsts atbalsts Poste Italiane ir “spēcīgs”, savukārt Francijas valsts sniegtais atbalsts La Poste ir “ārkārtīgi spēcīgs” (138). Komisija neizslēdz, ka šajā atšķirīgajā novērtējumā ir jūtama garantijas ietekme, par kuras esību S & P atgādina tajā pašā vērtējumā uzreiz pēc apgalvojuma, ka La Poste ir pieejams ārkārtīgi spēcīgs atbalsts (139). Katrā ziņā nav pamatojuma izteikt secinājumu par iemesliem, kuru dēļ Poste Italiane īslaicīgi bija piešķirta tāda pati kategorija kā La Poste. No vienas puses, šī konkrētā procedūra tiek veikta citu iemeslu dēļ. No otras puses, reitinga aģentūrām novērtēšanas laikā ir jāņem vērā ļoti daudzi un dažādi iemesli, līdz ar to nav iespējams izdarīt secinājumus par likumā paredzētās pēdējās instances garantijas esības vai neesības konkrēto ietekmi uz reitingu.

(288)

Francijas iestādes atgādina, ka “privātajā nozarē ir ļoti daudz gadījumu, kuros meitasuzņēmuma reitings ir cieši saistīts ar mātesuzņēmuma reitingu”. Līdz ar to tās secina, ka šāda veida pieeja nav tikai publiskajam statusam raksturīga iezīme.

(289)

Komisija neapstrīd, ka meitasuzņēmuma reitings var būt saistīts ar mātesuzņēmuma reitingu, tostarp privātajā nozarē, un īpaši ņemot vērā atbalstu, ko mātesuzņēmums ir gatavs nodrošināt meitasuzņēmumam un kas var izpausties kā mātesuzņēmuma sniegta garantija. Šis arguments tikai apstiprina Komisijas analīzi. Tas parāda, ka publiskas iestādes statuss, kā arī no tā izrietošā garantija ir elements, kas apliecina valsts atbalstu, kuru reitinga aģentūras ņēma vērā La Poste vērtējumā.

(290)

Francijas iestādes uzsver arī to, ka S & P 2005. gadā pazemināja La Poste reitingu līdz AA- ar stabilu perspektīvu, lai gan nebija notikušas nekādas izmaiņas statusā. Francijas iestādes secina, ka La Poste reitings nebija atkarīgs no tā statusa (140). Francijas iestādes atsaucas arī uz S & P2007. gada 3. aprīļa piezīmēm par La Poste, no kurām izriet, ka divi S & P pieminētie elementi par labu reitingam ir publiskā dienesta uzdevumu tautsaimnieciskā nozīme un “spēcīgs akcionāru atbalsts” (strong shareholding backing), nevis statuss (141).

(291)

Kā jau iepriekš norādīts, Komisija atzīst, ka garantijas esība nav vienīgais elements, kuru reitinga aģentūras ņem vērā, novērtējot atbalsta apjomu, ko valsts iestādes ir gatavas sniegt grūtībās nonākušam uzņēmumam. Balstoties uz S & P pētījumu par valdības atbalsta ietekmi uz pasta komersantu reitingu (142), Komisija tomēr norādīja, ka reitinga aģentūras ņem vērā garantijas esību kā būtisku valsts sniegtā atbalsta La Poste elementu.

(292)

Šajā saistībā Komisija iebilst pret Francijas iestāžu analīzi, saskaņā ar kuru “spēcīgais akcionāru atbalsts” (strong shareholding backing), kuru S & P ir pieminējusi savā 2007. gada 3. aprīļa paziņojumā, ir nošķirams no publiskā statusa un garantijas jautājuma. No pētījuma par valsts atbalsta ietekmi uz pasta komersantu reitingu izriet, ka statuss un garantija ir galvenie elementi, kas izmantoti valsts sniegtā atbalsta La Poste izvērtēšanai.

(293)

Komisija arī iebilst pret to, kā Francijas iestādes interpretējušas 2007. gada aprīļa paziņojumu, saskaņā ar ko S & P izvēlējās lejupvērsto (top-down) metodi, vienīgi balstoties uz pieņēmumu, ka valstij arī turpmāk piederēs 100 % La Poste akciju vidējā termiņā, nevis balstoties uz La Poste publisko tiesību statusu un ar to saistīto garantiju. Komisija atgādina, ka reitingā S & P acīmredzami ir ņēmusi vērā “iespējamās izmaiņas kapitāla struktūrā”, kas saskaņā ar S & P formulējumu nozīmēs valsts iestādes statusa un ar to saistītās garantijas zaudēšanu (143). Tāpēc ir skaidrs, ka S & P skatījumā nozīme ir ne tikai izmaiņām kapitāla struktūrā, bet arī sekām (publiskā statusa un garantijas zaudēšana), jo izmaiņas kapitāla struktūrā ir nozīmīgākais solis ceļā uz La Poste pieaugošo autonomiju attiecībā pret valsti.

(294)

Francijas iestādes apgalvo, ka Komisijas paziņojumam par garantijas esību un līdz ar to tās nākotnē paredzamo atcelšanu nav nekādas ietekmes uz La Poste finansēšanas nosacījumiem. Obligāciju aizņēmuma emisijas laikā 2006. gada oktobrī, uzreiz pēc tam, kad Komisija bija publiskojusi ieteikumu par piemērotajiem pasākumiem, La Poste ieguva likmes (mid-swap) starpību (spread) (144) 12 bāzes punktu apmērā emisijai uz 15 gadiem un 4 bāzes punktu apmērā emisijai uz 7 gadiem. Iepriekšējās obligāciju emisijas laikā, kas tika īstenota 2004. gadā un ietvēra saistību uzņemšanos uz 15 gadiem, likmes starpība bija 8 bāzes punkti. Francijas iestādes uzskata, ka La Poste finansēšanas nosacījumi nav atkarīgi no de jure vai de facto garantijas.

(295)

Komisija uzskata, ka Francijas iestāžu secinājumam, saskaņā ar kuru Komisijas paziņojumam nebija nekādas ietekmes uz finansējuma nosacījumiem, nav pamatojuma, jo ir konstatējama starpības (spread) pasliktināšanās, tās vērtībai mainoties no 8 uz 12 punktiem.

(296)

Turklāt, pat ja starpība (spread) būtu samazinājusies, kas nenotika, Komisija apšauba iespējamos secinājumus par Komisijas paziņojuma ietekmi uz La Poste finansējuma izmaksām, jo ieguldītāji ņēma vērā arī citus elementus, piemēram, La Poste finanšu struktūru, kas laika posmā no 2004. līdz 2006. gadam varēja būt mainījusies.

(297)

Turklāt, pat ja finansēšanas nosacījumi pirms un pēc Komisijas paziņojuma bija identiski vai arī to atšķirība bija nenozīmīga, tas nekādā gadījumā nepierāda, ka garantija neietekmē kredīta nosacījumus. Francijas iestāžu pieminētās emisijas laikā La Poste pieejamā garantija bija klasificēta kā esošais atbalsts. Tāpēc tā palika spēkā un sedza emisijas. Attiecīgā gadījumā garantija var kļūt par nelikumīgu atbalstu, tikai sākot no šajā lēmumā noteiktā datuma, no kura tā tiek atcelta.

(298)

Visbeidzot, tā kā Komisija pierādīja, ka garantija, kas izriet no La Poste statusa, var radīt tam priekšrocības un pozitīvi ietekmēt tā reitingu, Komisija uzskata, ka tai nav jāpierāda konkrēta minētās garantijas ietekme pagātnē. Saskaņā ar iedibinātu valsts atbalsta režīma principu Komisijai nav jāpierāda atbalsta faktiskā ietekme, jo tādā gadījumā dalībvalstis, kas nav paziņojušas par atbalstu, atradīsies labākā situācijā salīdzinājumā ar dalībvalstīm, kas par to ir paziņojušas (145). Dalībvalstij, kas paziņotu par neierobežotu garantiju, nāktos aizliegt pasākumu tikai tā iespējamās ietekmes dēļ, savukārt valstij, kas nebūtu par to paziņojusi, būtu iespēja aizstāvēties, pierādot, ka konkrētajā gadījumā garantija tās saņēmējam nav radījusi nekādu priekšrocību. Turklāt, tāpat kā attiecībā uz jauniem pasākumiem, Komisijai ir jāizvērtē esošo pasākumu saderība ar Līguma noteikumiem no nākotnes perspektīvas, un tai nav noteikti jāpierāda, ka pagātnē pasākuma sekas nebija saderīgas ar Līgumu (146). Turklāt Komisija nevar pieprasīt tādu priekšrocību atlīdzināšanu, ko radījis esoša atbalsta pasākums. Līdz ar to nav jāpierāda garantijas konkrētā ietekme uz kredīta nosacījumiem.

(299)

Pamatojoties uz iepriekšminēto, Komisija secina, ka La Poste pieejamā garantija ir neierobežota ilguma, summas un apjoma ziņā un nav atlīdzināta. Turklāt tā aptver gan vispārējo pasta pakalpojumu, gan liberalizētās darbības. Komisija uzskata, ka, ņemot vērā neierobežoto valsts garantiju par labu La Poste un saskaņā ar Komisijas lēmumu pieņemšanas praksi (147), nav iespējams aprēķināt tirgus prēmijas summu, kas La Poste būtu jāmaksā valstij par minētās neierobežotās garantijas piešķiršanu. Attiecībā uz jebkura veida garantiju atbalstu uzskata par piešķirtu tad, kad attiecīgā garantija tiek izmantota. Neierobežotas garantijas gadījumā, kas var aptvert visus uzņēmuma parādus uz neierobežotu laiku, nav iespējams iepriekš noteikt piešķiramā atbalsta summu un līdz ar to aprēķināt atbilstošu tirgus prēmiju. (148) Tāpēc nav piemērojams Francijas iestāžu ierosinātais retrocesijas pasākums.

(300)

Priekšrocība ir selektīva, jo La Poste konkurentiem tā nav pieejama: tiem tiek piemērotas sanācijas un likvidācijas procedūras ar tiesas uzraudzību; tiem nav pieejama neierobežota valsts garantija, kas saistīta ar publiskas iestādes statusu.

(301)

Analizētā pasākuma ietekmē var tikt samazinātas La Poste darbības izmaksas, kā rezultātā La Poste tiktu radītas priekšrocības, un tādējādi izkropļota konkurence LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Turklāt, ņemot vērā to, ka nozarēs, kurās La Poste darbojas – īpaši jāmin pasta sūtījumu piegāde, neadresēta piegāde, kā arī tādu vēstuļu piegāde, kuru piegādi nodrošina ne tikai La Poste – aktīvi notiek Kopienas iekšējā tirdzniecība, šādiem pasākumiem var būt negatīva ietekme uz uzņēmumiem, kas veic līdzīgu saimniecisko darbību Francijā vai vēlas tādu attīstīt. Šajā ziņā ir jāņem vērā, ka, piemērojot Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 15. decembra Direktīvu 97/67/EK par kopīgiem noteikumiem pasta pakalpojumu iekšējā tirgus attīstībai un pakalpojumu kvalitātes uzlabošanai, kas grozīta ar Direktīvu 2002/39/EK un Direktīvu 2008/6/EK (149) (turpmāk tekstā – “Pasta direktīva”), Francijā visiem pasta pakalpojumiem ir jāpiemēro konkurences nosacījumi vēlākais no 2011. gada 1. janvāra. Ņemot vērā šos apstākļus, neierobežotas valsts garantijas esība par labu La Poste var izkropļot konkurenci un ietekmēt tirdzniecību LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

(302)

Valsts garantija par labu La Poste, kas izriet no tā publiskās iestādes statusa, paredz valstij piedēvējamu valsts līdzekļu nodošanu un izkropļo vai draud izkropļot konkurenci un tirdzniecību starp dalībvalstīm par labu La Poste. Komisija secina, ka šī garantija ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

(303)

Ņemot vērā to, ka analizētais pasākums ietilpst LESD 107. panta 1. punkta piemērošanas jomā, ir jānosaka, vai Komisija minēto pasākumu var atzīt par saderīgu ar izņēmumiem, kas paredzēti LESD 107. panta 2. un 3. punktā un 106. panta 2. punktā.

(304)

Šķiet, ka valsts neierobežotā garantija par labu La Poste neatbilst nevienam no LESD 107. panta 2. punktā paredzēto izņēmumu piemērošanas nosacījumiem, jo analizētā pasākuma pamatā nav neviens no šajos izņēmumos paredzētajiem mērķiem.

(305)

Saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta a) apakšpunktu atbalsta pasākumu var uzskatīt par saderīgu ar iekšējo tirgu, ja tas veicina ekonomikas attīstību tādos Kopienas reģionos, kur dzīves līmenis ir ārkārtīgi zems vai kur valda liels bezdarbs. Ņemot vērā to, ka valsts neierobežotā garantija par labu La Poste ir individuāls pasākums, kas tiek piešķirts brīvi un kuram nav reģionālu mērķu, ka tas nav ierobežots laikā, nav saistīts ar ieguldījumiem un nav degresīvs, tam nav piemērojams LESD 107. panta 3. punkta a) apakšpunktā paredzētais izņēmums.

(306)

Attiecībā uz LESD 107. panta 3. punkta b) un d) apakšpunktā paredzētajiem izņēmumiem attiecīgais atbalsts nav paredzēts, lai veicinātu kāda svarīga projekta īstenošanu visas Eiropas interesēs vai novērstu nopietnus traucējumus Francijas tautsaimniecībā. Valsts neierobežotā garantija par labu La Poste nav arī paredzēta, lai atbalstītu kultūru un kultūras mantojuma saglabāšanu.

(307)

LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktā paredzētais izņēmums paredz, ka atbalstu var uzskatīt par saderīgu, ja tas veicina konkrētu saimniecisko darbību vai konkrētu tautsaimniecības jomu attīstību, ja tam nav tāds nelabvēlīgs iespaids uz tirdzniecības apstākļiem, kas ir pretrunā ar kopīgām interesēm. Valsts neierobežotā garantija par labu La Poste neattiecas ne uz ieguldījumiem, nedz jaunu darba vietu radīšanu, tāpēc tā ir uzskatāma par darbības un beznosacījumu atbalstu. Saskaņā ar Komisijas lēmumu pieņemšanas praksi Komisija nevar uzskatīt, ka minētais atbalsts ir paredzēts, lai veicinātu konkrētu saimniecisko darbību vai konkrētu tautsaimniecības jomu attīstību.

(308)

Visbeidzot, valsts neierobežoto garantiju par labu La Poste nevar uzskatīt par saderīgu, balstoties uz LESD 106. panta 2. punktu. Šis izņēmums paredz, ka uz uzņēmumiem, kas sniedz pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi vai kas darbojas kā dalībvalstu fiskāli monopoli, attiecas Līgumā ietvertie noteikumi un jo īpaši noteikumi par konkurenci, ja šo noteikumu piemērojums de iure vai de facto netraucē veikt šiem uzņēmumiem uzticētos konkrētos uzdevumus. Tirdzniecības attīstība nedrīkst tikt ietekmēta tādā mērā, ka tas kaitētu Eiropas Savienības interesēm.

(309)

Saskaņā ar Francijas tiesību aktiem La Poste ir uzticēti sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākumi. Līdz ar to pasta komersants var saņemt finansiālu kompensāciju vai izmantot atsevišķas priekšrocības, atkāpjoties no noteiktiem vispārēji piemērojamu tiesību aktu noteikumiem. Tomēr minētie finanšu pasākumi vai priekšrocības ir jāierobežo tādā apjomā, cik tas ir nepieciešams, lai atlīdzinātu La Poste papildu izmaksas, kas tam radušās sabiedrisko pakalpojumu pienākumu pildīšanas rezultātā.

(310)

Kopienas nostādnes valsts atbalstam attiecībā uz kompensāciju par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu paredz nosacījumus, saskaņā ar kuriem Komisija uzskata šādu kompensāciju par saderīgu ar LESD 106. panta 2. punktu. Izmaksātā kompensācija jo īpaši nedrīkst pārsniegt sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas izmaksas, ņemot vērā ar tiem saistītos ieņēmumus, kā arī saprātīgu peļņu par šo pienākumu veikšanu.

(311)

Šajā gadījumā attiecīga analīze nozīmētu valsts neierobežotās garantijas par labu La Poste tirgus vērtības noteikšanu, lai pārbaudītu, vai tās vērtība nepārsniedz vispārējo pasta pakalpojumu sniegšanas neto izmaksas. Tomēr, ņemot vērā to, ka minētā garantija ir neierobežota, šādu analīzi nav iespējams veikt, un tas izslēdz LESD 106. panta 2. punktā paredzētā izņēmuma piemērošanu.

(312)

Turklāt, pat ja šāda vērtības noteikšana būtu iespējama, to varētu attiecināt tikai uz darbībām, kas ietilpst “vispārējo pasta pakalpojumu” pienākumos. Taču valsts neierobežotā garantija savā pašreizējā formā aptver visas La Poste darbības, tostarp darbības, kas nav ietvertas “vispārējo pasta pakalpojumu” pienākumos.

(313)

Komisija uzskata, ka šā iemesla dēļ tirdzniecības attīstība tiek ietekmēta, kaitējot Eiropas Savienības interesēm.

(314)

Turklāt Francija nav pieminējusi elementus, kas pierādītu pasākuma saderību ar LESD 107. panta 2. vai 3. punktu vai 106. panta 2. punktu, bet ir aprobežojusies tikai ar garantijas esības apstrīdēšanu. Līdz ar to tā nav pierādījusi atbalsta saderību, lai gan saskaņā ar judikatūru tai ir pierādīšanas pienākums.

(315)

Secināms, ka attiecīgais pasākums, pat ja tajā tiktu veikti grozījumi saskaņā ar Francijas priekšlikumiem par 1980. gada likuma piemērošanas dekrēta precizēšanu un La Poste līgumos, kas paredz parādsaistības, tiktu iekļauts ierobežojošs noteikums, ir uzskatāms par esošu valsts atbalstu Regulas (EK) Nr. 659/1999 1. panta b) punkta izpratnē, un saskaņā ar Komisijas lēmumu pieņemšanas praksi attiecībā uz valsts neierobežotām garantijām, kas piešķirtas uzņēmumiem, kuri atbild par tautsaimniecisku darbību veikšanu (150), minētais atbalsts neatbilst nevienam no LESD paredzēto izņēmumu piemērošanas nosacījumiem. Līdz ar to iepriekšminētā valsts neierobežotā garantija nav saderīga ar iekšējo tirgu.

(316)

Līdz ar šo secinājumu Komisija nekādā veidā neapšauba La Poste piederību valstij, kā arī neapstrīd tā publisko tiesību juridiskas personas statusu. Komisija vienkārši uzskata, ka problemātiska ir garantija, kas pašreizējā Francijas tiesību aktu situācijā izriet no šā statusa attiecībā uz La Poste.

(317)

Saskaņā ar LESD 345. pantu Eiropas Savienībai ir neitrāla nostāja attiecībā uz īpašumtiesību sistēmu dalībvalstīs, un neviens Līguma noteikums nerada šķērsli tam, ka valstij (pilnībā vai daļēji) pieder uzņēmumi. Tomēr konkurences noteikumi ir vienlīdz lielā mērā piemērojami gan privātiem, gan valsts uzņēmumiem. Nevienam no abiem minētajiem uzņēmumu veidiem nevar tikt radītas vai atņemtas priekšrocības, piemērojot šos noteikumus. Šajā konkrētajā gadījumā garantija izriet nevis no uzņēmuma īpašumtiesībām, bet juridiskā statusa. Dalībvalstis var brīvi izvēlēties uzņēmumu juridisko formu, tomēr tām, izdarot izvēli, ir jāievēro Līgumā paredzētie konkurences noteikumi. Piemēram, tikai tas, ka valsts garantija ir automātiski saistīta ar konkrētu juridisko statusu, neliedz garantiju uzskatīt par valsts atbalstu saskaņā ar LESD 107. panta 1. punktu, ja ir izpildīti piemērojamie nosacījumi (151). LESD 345. pants neietekmē šāda secinājuma izdarīšanu. Gluži pretēji, piemērojot konkurences scenāriju, neitralitātes princips nozīmētu, ka ir jāatceļ jebkādas nepamatotas priekšrocības par labu valsts uzņēmumiem un par sliktu to privātajiem konkurentiem. Tieši šādu pieeju Komisija ievēroja, piemēram, Vācijas publisko kredītiestāžu gadījumā (152), kā arī EDF gadījumā (153).

(318)

Francijas iestādes ar 2009. gada 31. jūlija vēstuli iesniedza Komisijai likumprojektu par La Poste un pasta darbībām, ko Ministru padome bija pieņēmusi 2009. gada 29. jūlijā un kurā bija paredzēta La Poste pārveidošana par akciju sabiedrību no 2010. gada 1. janvāra.

(319)

Drīz pēc tam tika pieņemti grozījumi šajā likumprojektā, nosakot, ka La Poste tiks pārveidota par akciju sabiedrību 2010. gada martā.

(320)

Grozītā likumprojekta, ar ko tiek grozīts 1990. gada 2. jūlija Likums Nr. 90-568 par La Poste un France Telecom sabiedrisko pakalpojumu organizēšanu, 1. panta otrajā daļā ir noteikts, ka: “Publisko tiesību juridiskā persona La Poste no 2010. gada 1. marta tiek pārveidota par akciju sabiedrību ar nosaukumu La Poste (..).”

(321)

Francijas iestādes precizēja, ka, pārveidojot La Poste par akciju sabiedrību, tam būs piemērojamas vispārējās tiesībās noteiktās sanācijas un likvidācijas procedūras, kas piemērojamas grūtībās nonākušiem uzņēmumiem.

(322)

Komisija piekrīt, ka La Poste faktiska pārveidošana par akciju sabiedrību, kas ir paredzēta Francijas valsts iestāžu nosūtītajā likumprojektā, atcels tam pieejamo neierobežoto garantiju. Komisija uzskata, ka šāda pārveidošana ir pasākums, kas saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem var atcelt valsts atbalstu, kas šobrīd ir pieejams La Poste.

(323)

Ir paredzēts, ka Parlaments pieņems minēto likumprojektu 2010. gada janvārī. Komisija 2006. gada 4. oktobrī saskaņā ar procedūras regulas 18. pantu pieprasīja atcelt neierobežoto garantiju vēlākais līdz 2008. gada 31. decembrim. Tomēr, ņemot vērā konkrētos apstākļus un to, ka pārrunas ar Francijas iestādēm ieilga līdz 2009. gada oktobrim, kā arī laiku, kas nepieciešams, lai apstiprinātu tiesību aktus, ar kuriem tiek izbeigta minētā garantija, Komisija uzskata, ka ir pamatoti pieprasīt Francijas iestādēm atcelt neierobežoto garantiju vēlākais līdz 2010. gada 31. martam,