Ievads

1.

Ar šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Sąd Rejonowy dla m. st. Warszawy w Warszawie (Galvaspilsētas Varšavas rajona tiesa Varšavā, Polija) šaubās par Direktīvas 2011/7/ES par maksājumu kavējumu novēršanu komercdarījumos  ( 2 ) 3. panta 1. punkta un 3. punkta a) apakšpunkta, kā arī 6. panta 1. un 2. punkta interpretāciju.

2.

Precīzāk, iesniedzējtiesa lūdz Tiesu gaidāmajā spriedumā lemt par to, vai ar Polijas tiesību aktiem prasījumu ieskaitam piešķirtais atpakaļejošais spēks ir saderīgs ar Direktīvu 2011/7. Šis jautājums dod Tiesai iespēju sniegt nenoliedzami svarīgus precizējumus par šīs direktīvas piemērošanas jomu un ir īpaši delikāts tādēļ, ka ieskaits ar atpakaļejošu spēku ir cieši iesakņojies vairāku Savienības dalībvalstu tiesību tradīcijās.

Atbilstošās tiesību normas

Savienības tiesības

3.

Saskaņā ar Direktīvas 2011/7 1. pantu “Priekšmets un piemērošanas joma”:

4.

Direktīvas 2011/7 3. pantā paredzēts:

5.

Saskaņā ar šīs direktīvas 6. pantu:

Polijas tiesības

Civilkodekss

6.

1964. gada 23. aprīļa ustawa – Kodeks cywilny (Likums par Civilkodeksu) (2023. gada Dz. U., 1610. pozīcija, ar grozījumiem) (turpmāk tekstā – “Civilkodekss”) 498. pantā noteikts:

7.

Saskaņā ar Civilkodeksa 499. pantu:

Likums par pārmērīgu kavēšanos

8.

Ar 2013. gada 8. marta ustawa o przeciwdziałaniu nadmiernym opóźnieniom w transakcjach handlowych (Pārmērīgas kavēšanās novēršanas komercdarījumos likums (2023. gada Dz. U., 1790. pozīcija) (turpmāk tekstā – “Likums par pārmērīgu kavēšanos”) Polijas iestādes transponēja Direktīvu 2011/7 valsts tiesību sistēmā.

9.

Likuma par pārmērīgu kavēšanos 7. pants paredz:

10.

Saskaņā ar Likuma par pārmērīgu kavēšanos 10. pantu:

Pamatlieta, prejudiciālais jautājums un tiesvedība Tiesā

11.

Sabiedrībai E. (turpmāk tekstā – “prasītāja”) ir desmit atlīdzības prasījumi pret sabiedrību C. (turpmāk tekstā – “atbildētāja”), kuri pamatoti ar rēķiniem par transporta pakalpojumiem un kuros paredzēti samaksas termiņi, kas beidzās laikā no 2022. gada februāra līdz septembrim.

12.

Tā kā atbildētāja savus parādus tai noteiktajos termiņos nesamaksāja, prasītāja cēla prasību par samaksu Sąd Rejonowy dla m. st. Warszawy w Warszawie (Galvaspilsētas Varšavas rajona tiesa Varšavā), kas ir iesniedzējtiesa.

13.

Prasītāja pieprasīja samaksāt, pirmkārt, summu 26 715,60 PLN apmērā (aptuveni 5676,56 EUR)  ( 3 ) kā atlīdzības prasījumu summu, saskaņā ar Likuma par pārmērīgu kavēšanos 7. pantu pieskaitot šai summai procentus, kas aprēķināti attiecībā uz katru nesamaksāto atlīdzību, atbilstoši šī likuma 4. panta 3. punkta b) apakšpunktā paredzētajai likmei, un, otrkārt, summu 1997,29 PLN apmērā (aptuveni 424,39 EUR) kā piedziņas izmaksu kompensāciju atbilstoši šī likuma 10. pantam katra atlīdzības prasījuma samaksas kavējuma dēļ.

14.

Atbildētāja lūdza prasību noraidīt. Tā samaksāja prasītājai summu 1697,40 PLN (aptuveni 360,67 EUR) apmērā un ar 2022. gada 2. septembra aktu iesniedza paziņojumu par ieskaitu Civilkodeksa 498. un 499. panta izpratnē 25 018,20 PLN (aptuveni 5315,90 EUR) apmērā. Tādējādi samaksājusi kopējo summu 26 715,60 PLN apmērā, tā uzskata savu parādu par dzēstu.

15.

Atbildētājas iesniegtais paziņojums par ieskaitu bija balstīts uz prasījumu par kompensāciju, kas tai bija pret prasītāju preču iznīcināšanas dēļ prasītājas veiktā pārvadājuma laikā, bet kas nebija prasības par samaksu priekšmets. Attiecībā uz šo prasību par kompensāciju atbildētāja apgalvoja, ka tās 2022. gada 15. februāra brīdinājuma vēstulē noteiktais samaksas termiņš beidzās 2022. gada 7. martā.

16.

Kā norāda atbildētāja, no tā izriet, ka, pat ja paziņojums par ieskaitu attiektos vienīgi uz summām, kas katrai no attiecīgajām sabiedrībām bija jāmaksā kā pamatsumma, prasītāja, pamatojoties uz šī paziņojuma atpakaļejošo spēku, kas paredzēts Civilkodeksa 499. pantā, zaudēja tiesības prasīt procentus un kompensācijas, kas uzkrājušies pēc 2022. gada 7. marta. Tiesvedībā pamatlietā jautājums ir par procentiem un kompensācijām, kas izriet no deviņu no desmit prasībā izvirzīto atlīdzības prasījumu samaksas kavējuma.

17.

Prasītāja nav apstrīdējusi savu atbildību par atbildētājas norādīto kaitējumu. Tomēr tā ir apstrīdējusi pašu šī paziņojuma par ieskaitu efektivitāti un šī kaitējuma apmēru.

18.

Tā kā tai bija šaubas par ieskaita atpakaļejošā spēka ietekmi uz tiesībām uz nokavējuma procentiem un kompensāciju par piedziņas izmaksām, kas izriet no Likuma par pārmērīgu kavēšanos, ar kuru transponēta Direktīva 2011/7, Sąd Rejonowy dla m. st. Warszawy w Warszawie (Galvaspilsētas Varšavas rajona tiesa Varšavā) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

19.

Rakstveida apsvērumus Tiesai iesniedza atbildētāja, Polijas, Beļģijas, Vācijas un Nīderlandes valdības, kā arī Eiropas Komisija. Polijas, Vācijas un Nīderlandes valdību, kā arī Komisijas mutvārdu apsvērumi tika uzklausīti 2025. gada 14. maija tiesas sēdē.

Juridiskā analīze

20.

Ar prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā Tiesai, vai Direktīvas 2011/7 3. panta 1. punkts un 3. punkta a) apakšpunkts, kā arī 6. panta 1. un 2. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā paredzēts, ka likumiskie nokavējuma procenti un piedziņas izmaksu kompensācija kreditoram nepienākas, ja parādnieks samaksājis parādu pret kreditoru, pēc līgumā noteiktā maksājuma termiņa beigām iesniegdams paziņojumu par ieskaitu, kuram ir atpakaļejošs spēks kopš brīža, kad šis ieskaits ir kļuvis iespējams.

21.

Lai atbildētu uz šādu jautājumu, man šķiet, ka vispirms jāsniedz daži īsi ievada apsvērumi par prasījumu ieskaitu, pirms tiek pārbaudīta attiecīgā valsts tiesiskā regulējuma saderība ar Direktīvu 2011/7.

Ievada apsvērumi

22.

Ieskaits, kas definēts kā divu atsevišķu saistību dzēšanas metode, līdz pat mazākajai summai, starp divām personām, kuras vienlaikus ir viena otras kreditori un debitori, sakņojas romiešu tiesībās  ( 4 ). Tam ir dubulta funkcija. Pirmkārt, tas ļauj paātrināt un vienkāršot līdzsvara atjaunošanu komercattiecībās, izvairoties no dubulta maksājuma pretējā virzienā. Otrkārt, tam ir garantijas loma, jo, ja viena no pusēm veiktu maksājumu, negaidīdama maksājumu no otras puses, tā pakļautu sevi pēdējās minētās maksātnespējas riskam un konkurencei ar pārējiem maksātnespējīgās puses kreditoriem.

23.

Ieskaits var būt likumisks, līgumisks vai tiesas noteikts.

24.

Likumiskajam ieskaitam raksturīgais mehānisms ietver savstarpējo prasījumu dzēšanu līdz pat mazākajai summai dienā, kad tie pastāv vienlaikus, ja izpildīti atsevišķi nosacījumi. Jautājums ir par savstarpējuma, aizstājamības, noteiktības, likviditātes un prasījumu atmaksājamības nosacījumiem.

25.

Dalībvalstu tiesībās parasti paredzēts, ka savstarpējie prasījumi tiek dzēsti vai nu automātiski ipso jure, vai arī pēc vienpusēja paziņojuma, kas piešķir ieskaitam atpakaļejošu spēku  ( 5 ), – kā tas, ko aplūkojam šajā lietā.

26.

Pirmais variants ir izraudzīts, piemēram, Beļģijas  ( 6 ), Spānijas  ( 7 ) un Luksemburgas  ( 8 ) tiesībās, kurās ieskaits nostiprināts ipso jure, pat bez pušu ziņas.

27.

Valstu tiesību sistēmās pastāv arī otrais variants. Papildus Polijas tiesībām, kas tiek analizētas šajā lietā, var minēt arī citus piemērus. Vācijas tiesībās paredzēts ieskaits ar paziņojumu, kuram, neatkarīgi no šī paziņojuma brīža, ir atpakaļejošs spēks dienā, kad galvenais prasījums un pretprasījums vienlaikus pastāv pirmo reizi  ( 9 ). Francijas tiesībās noteikts, ka ieskaits notiek dienā, kad tiek izpildīti tā nosacījumi, ja uz to tiek norādīts  ( 10 ). Nīderlandes tiesībās noteikts ieskaits ar paziņojumu, kuram ir atpakaļejošs spēks brīdī, kad rodas tiesības uz ieskaitu  ( 11 ).

Par prejudiciālo jautājumu

28.

Turpmākajā iztirzājumā pēc tam, kad būs sniegtas dažas būtiskas ziņas par Direktīvu 2011/7, es, pirmām kārtām, pievērsīšos jautājumam par to, vai valsts tiesiskais regulējums, kurā paredzēts ieskaits ar atpakaļejošu spēku, ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā. Otrām kārtām, es aplūkošu šāda valsts tiesiskā regulējuma saderību ar minētās direktīvas mērķiem un lietderīgo iedarbību.

29.

Uzreiz jāatgādina, ka atbilstoši Direktīvas 2011/7 1. panta 1. punktam tās mērķis ir apkarot maksājumu kavējumus komercdarījumos, lai nodrošinātu iekšējā tirgus pienācīgu darbību, tādējādi veicinot uzņēmumu un it īpaši mazo un vidējo uzņēmumu konkurētspēju  ( 12 ).

30.

Kā izriet no šīs direktīvas preambulas, pirmkārt, maksājuma kavējums ir līguma pārkāpums, kas it īpaši zemās vai nulles nokavējuma procentu likmes piemērošanas dēļ parādniekiem ir kļuvis finansiāli izdevīgs  ( 13 ). Otrkārt, maksājumu kavējumi nelabvēlīgi ietekmē likviditāti un apgrūtina uzņēmumu finanšu pārvaldību, kaitējot arī to konkurētspējai un rentabilitātei, ja kreditoram šo kavējumu dēļ ir nepieciešams ārējs finansējums  ( 14 ).

31.

Tādējādi Tiesa uzskatīja, ka minētās direktīvas galvenais mērķis ir atturēt no maksājumu kavējumiem un aizsargāt kreditorus pret šādiem kavējumiem  ( 15 ).

32.

Direktīvas 2011/7 3. un 6. pantā atspoguļots šis divkāršais mērķis, nostiprinot kreditora tiesības prasīt procentus par maksājumu kavējumiem un prasīt to izmaksu kompensāciju, kuras radušās, tam piedzenot savu prasījumu.

33.

Saskaņā ar šīs direktīvas 3. panta 1. punktu un 3. punkta a) apakšpunktu kreditoram ir tiesības prasīt procentus par maksājuma kavējumu, sākot no nākamās dienas pēc līgumā noteiktās maksājuma dienas vai maksājuma termiņa beigu dienas, bez vajadzības atgādināt, kad kreditors ir izpildījis savas līgumiskās un likumiskās saistības un nav laikus saņēmis maksājamo summu, izņemot gadījumus, kad par nokavējumu nav atbildīgs parādnieks.

34.

Minētās direktīvas 6. panta 1. punktā noteikts, ka tad, ja saskaņā ar šo direktīvu kļūst maksājami nokavējuma procenti, kreditoram ir tiesības saņemt no parādnieka vismaz fiksētu summu 40 EUR apmērā. Šī panta 2. punktā paredzēts, ka šī fiksētā summa maksājama bez vajadzības atgādināt un ka tās mērķis ir kompensēt kreditoram radušās piedziņas izmaksas.

35.

Kreditora tiesību saņemt šādus procentus un kompensāciju pamatā ir jēdziens “maksājuma kavējums”. Direktīvas 2011/7 2. panta 4. punktā tas definēts kā maksājuma neveikšana līgumā un likumā noteiktajā termiņā, ja kreditors ir izpildījis savas līgumsaistības un likumiskās saistības un nav laikus saņēmis maksājamo summu, izņemot gadījumus, kad par nokavējumu nav atbildīgs parādnieks.

36.

Lai gan šī direktīva reglamentē tiesības uz nokavējuma procentiem un piedziņas izmaksām un lai gan šīs tiesības ir atkarīgas no galvenā prasījuma esamības, tomēr no kontekstuālas un teleoloģiskas analīzes izriet, ka tajā nav noteikts tiesiskais režīms attiecībā uz galveno prasījumu un tādējādi tā neattiecas uz prasījumu ieskaitu.

37.

No konteksta viedokļa jānorāda, ka jautājumā par jēdzienu “maksājamā summa” Direktīvas 2011/7 2. panta 8. punktā tikai paredzēts, ka tas attiecas uz pamatsummu, kas būtu bijusi jāmaksā līgumā vai tiesību aktos [līgumā vai likumā] noteiktajā maksājuma termiņā, un ka šajā summā jāietver piemērojamie nodokļi, nodevas, maksājumi vai maksas  ( 16 ).

38.

No teleoloģiskā viedokļa ir jāievēro, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ar Direktīvu 2011/7 nav pilnībā saskaņotas visas normas par maksājuma kavējumiem komercdarījumos. Šajā direktīvā ir paredzēti tikai daži noteikumi šajā jomā, tostarp noteikumi par nokavējuma procentiem un piedziņas izmaksu kompensāciju  ( 17 ).

39.

Citiem vārdiem sakot, ar Direktīvu 2011/7 tikai paredzēti ļoti konkrēti noteikumi, kuri jāiestrādā valsts civiltiesībās un komerctiesībās. Pieņemot vispirms Direktīvu 2000/35 un pēc tam Direktīvu 2011/7, Savienības likumdevēja mērķis nebija izveidot vispārīgas atbilstošās tiesību normas par šīm saistībām un līgumiem  ( 18 ). Proti, ņemot vērā dalībvalstu pieeju dažādību šajās jomās, šādam likumdevēja nodomam vajadzētu pilnīgi skaidri izrietēt no šīs direktīvas normu formulējuma, no tās mērķiem vai no tās sagatavošanas darbiem. Acīmredzami šajā gadījumā tā nav.

40.

No tā izriet, ka Direktīvas 2011/7 mērķis nekādā ziņā nav izdot noteikumus par nosacījumiem, ar kādiem prasījums rodas, kļūst maksājams un tiek dzēsts.

41.

Tā kā ieskaita mehānisms ir saistīts ar prasījuma dzēšanu, valsts tiesību norma, kurā paredzēts ieskaits ar atpakaļejošu spēku – kāds ir Polijas Civilkodeksa 499. pants – tātad neietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā.

42.

Ņemot to vērā, Vācijas valdības apsvērumos ietvertais apgalvojums, ka ieskaita ar atpakaļejošu spēku regulējums ietilpst dalībvalstu procesuālajā autonomijā, noteikti ir kļūdains. Proti, šāda autonomija tiek izmantota vienīgi tad, ja attiecīgais valsts tiesiskais regulējums ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā; šajā lietā tā nav  ( 19 ). Tātad juridiska analīze ar mērķi pārbaudīt attiecīgās valsts tiesību normas saderību ar līdzvērtības un efektivitātes principiem šajā gadījumā nav attaisnojama.

43.

Šo pēdējo minēto apsvērumu, manuprāt, pamato Tiesas spriedums lietā Nemec  ( 20 ). Šajā lietā Tiesa, konkrēti, tika izjautāta par to, vai Direktīva 2000/35 nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā paredzēts, ka nokavējuma procenti, kuru samaksas termiņš iestājies, bet kuri nav samaksāti, vairs neuzkrājas, kad to apmērs sasniedz pamatsummas apmēru (ne ultra alterum tantum). Savā atbildē Tiesa būtu varējusi, tāpat kā ģenerāladvokāts, uzskatīt, ka šis tiesiskais regulējums attiecas uz šo procentu minimālo līmeni, tādējādi dalībvalstis saglabā iespēju noteikt šo procentu pieauguma griestus  ( 21 ). Gluži pretēji, Tiesa norādīja, ka Direktīvā 2000/35 nav paredzēti noteikumi par laikposmu, kurā turpina uzkrāties nokavējuma procenti, vai par šo procentu maksimālo apmēru  ( 22 ), un pēc tam pārbaudīja, vai ar aplūkoto valsts tiesisko regulējumu nav pārkāpti šīs direktīvas mērķi vai tai atņemta lietderīgā iedarbība.

44.

Turklāt, manuprāt, pēdējā minētā pārbaude atbilst pārbaudei, kura Tiesai gaidāmajā spriedumā ir jāveic šajā lietā.

45.

Proti, lai gan dalībvalstis joprojām var brīvi pieņemt normu, kurā paredzēts ieskaits ar atpakaļejošu spēku, tomēr šādas normas rezultātā nevarētu tikt pārkāpti Direktīvā 2011/7 izvirzītie mērķi vai atņemta tās lietderīgā iedarbība  ( 23 ).

46.

Attiecībā uz mērķiem novērst nelabvēlīgu ietekmi uz kreditora likviditāti un atturēt no maksājumu kavējumiem komercdarījumos iesniedzējtiesa, šķiet, uzskata, ka ieskaits ar atpakaļejošu spēku nav saderīgs ar Direktīvu 2011/7 tiktāl, ciktāl šajā direktīvā ir paredzēts, ka jāatzīst kreditoram tiesības prasīt nokavējuma procentus un piedziņas izmaksas, ja viņa prasījuma samaksa veikta pēc līgumā noteiktā termiņa beigām.

47.

Protams, ieskaita atpakaļejošais spēks izraisa to, ka kreditoram, kuram pēc līgumā noteiktā termiņa beigām iesniegts paziņojums par ieskaitu ar atpakaļejošu spēku dienā, kad ieskaits ir kļuvis iespējams, nav tiesību nedz uz šiem procentiem, nedz uz kompensāciju par laikposmu no pēdējās minētās dienas līdz dienai, kad ir iesniegts paziņojums par ieskaitu.

48.

Tomēr iesniedzējtiesas argumentācija balstīta uz kļūdainu pieņēmumu, ka prasījuma samaksa notiek brīdī, kad tiek iesniegts paziņojums par ieskaitu. Savukārt aplūkotajā valsts tiesību normā noteikts, ka prasījuma dzēšana notiek brīdī pirms [šīs iesniegšanas], kad ieskaits kļuvis iespējams. Tā kā šādas dzēšanas regulējums ir valsts likumdevēja kompetencē, tad jāizvēlas pēdējais minētais brīdis.

49.

Tātad sekas, kas izriet no ieskaita atpakaļejošā spēka, nav pretrunā Direktīvas 2011/7 mērķim atturēt no maksājumu kavējumiem vienkārši tādēļ, ka brīdī, kad ieskaits kļūst iespējams, prasījums tiek dzēsts. Tādēļ vairs nekādi maksājumi nav jāveic  ( 24 ) un nav vajadzīgi nekādi nokavējuma procenti. Turklāt no brīža, kad ieskaits kļūst iespējams, ieskaitītā summa ietekmē kreditora likviditāti, lai vēlāk nevarētu rasties maksājuma kavējums, kuram būtu nelabvēlīga ietekme uz šādu likviditāti.

50.

Jāpiebilst, ka šie mērķi netiktu ņemti vērā, ja varbūtējie nokavējuma procenti un piedziņas izmaksas, kas radušās no dienas, kad pagājis maksājuma termiņš, līdz dienai, kad ieskaits ir kļuvis iespējams, nebūtu jāmaksā kreditoram. Tomēr nevar apgalvot, ka tā tas ir šajā gadījumā, ja vien netiek izkropļots ieskaita ar atpakaļejošu spēku mehānisms.

51.

Šādos apstākļos es uzskatu, ka valsts tiesiskais regulējums, kurā nostiprināts ieskaits ar atpakaļejošu spēku, nav nedz tāds, ar kuru netiktu ievēroti Direktīvas 2011/7 mērķi, nedz arī tāds, kas atņemtu tai lietderīgo iedarbību.

52.

Rakstveida apsvērumos Komisija tomēr apgalvo, ka interpretācija, saskaņā ar kuru tādos apstākļos, kādi ir šajā lietā, kreditoram neesot tiesību saņemt kompensāciju par piedziņas izmaksām, kas tam radušās, ir pretrunā Direktīvas 2011/7 mērķiem  ( 25 ). Tā savu argumentu pamato ar spriedumiem Česká pojišťovna  ( 26 ) un BFF Finance Iberia  ( 27 ).

53.

Lietā, kurā tika pieņemts pirmais no šiem spriedumiem, Tiesai tika lūgts lemt par to, vai Direktīvas 2011/7 6. pants jāinterpretē tādējādi, ka ar to kreditoram, kurš prasa kompensēt izmaksas, kas radušās saistībā ar atgādinājumiem, kuri nosūtīti parādniekam sakarā ar tā kavētu maksājumu, ir atzītas tiesības papildus šī panta 1. punktā paredzētajai minimālajai fiksētajai summai saņemt saprātīgu kompensāciju šī paša panta 3. punkta izpratnē. Lietā, kurā tika pieņemts otrais no šiem spriedumiem, Tiesai tika jautāts, vai šis pats pants jāinterpretē tādējādi, ka minimālā fiksētā summa kā kompensācija kreditoram par piedziņas izmaksām, kas radušās parādnieka maksājuma kavējuma dēļ, ir maksājama par katru komercdarījumu, par kuru nav samaksāts noteiktajā termiņā.

54.

Abos gadījumos Tiesa savu apstiprinošo atbildi pamatoja ar konstatējumu, ka Direktīvas 2011/7 mērķis ir ne tikai atturēt no maksājumu kavējumiem, novēršot to, ka šādi kavējumi parādniekam būtu finansiāli izdevīgi – jo šādā situācijā tiek piemērota zema vai nulles procentu likme –, bet arī efektīvi aizsargāt kreditoru pret šādiem kavējumiem, nodrošinot, ka tam cik vien iespējams pilnīgi tiek kompensētas piedziņas izmaksas, kas tam radušās  ( 28 ).

55.

Pretēji Komisijai, es uzskatu, ka Tiesas argumentācija nav pārņemama šajā lietā, jo minētajās lietās tiesību uz piedziņas izmaksu kompensāciju esamība bija neapstrīdama, un iesniedzējtiesas šaubas attiecās vienīgi uz kompensācijas apmēra noteikšanu.

56.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es uzskatu, ka Direktīvas 2011/7 3. panta 1. punkts un 3. punkta a) apakšpunkts, kā arī 6. panta 1. un 2. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tie pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā paredzēts, ka likumiskie nokavējuma procenti un piedziņas izmaksu kompensācija kreditoram nepienākas, ja parādnieks samaksājis savu parādu pret kreditoru, pēc līgumā noteiktā maksājuma termiņa beigām iesniegdams paziņojumu par ieskaitu, kuram ir atpakaļejošs spēks kopš brīža, kad šis ieskaits kļuvis iespējams.

Secinājumi

57.

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, ierosinu Tiesai uz Sąd Rejonowy dla m. st. Warszawy w Warszawie (Galvaspilsētas Varšavas rajona tiesa Varšavā, Polija) uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi: