ĢENERĀLADVOKĀTES LAILAS MEDINAS

SECINĀJUMI,

sniegti 2025. gada 10. aprīlī ( 1 )

Lieta C‑703/23 P

Elena Petrovna Timchenko

pret

Eiropas Savienības Padomi

Apelācija – Ierobežojoši pasākumi saistībā ar situāciju Ukrainā – Lēmums 2014/145/KĀDP – Aizliegums ieceļot dalībvalstu teritorijā vai to šķērsot – Līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšana – Apelācijas sūdzības iesniedzējas vārda iekļaušana sarakstā – Lēmuma 2014/145/KĀDP 1. panta 1. punkta beigu daļa un 2. panta 1. punkta beigu daļa – Jēdziens “saistība”, ja divas personas vieno ģimenes saikne

I. Ievads

1.

Šie secinājumi attiecas uz apelācijas sūdzību, ko iesniegusi Elena Petrovna Timchenko, apelācijas sūdzības iesniedzēja šajā lietā, lai atceltu Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2023. gada 6. septembra spriedumu Timchenko/Padome (T‑361/22, turpmāk tekstā – pārsūdzētais spriedums, EU:T:2023:502).

2.

Ar spriedumu Vispārējā tiesa noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzējas prasību, pamatojoties uz LESD 263. pantu, atcelt:

–

pirmkārt, Padomes Lēmumu (KĀDP) 2022/582 (2022. gada 8. aprīlis), ar ko groza Lēmumu 2014/145/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem attiecībā uz darbībām, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība (OV 2022, L 110, 55. lpp.) un Padomes Īstenošanas regulu (ES) 2022/581 (2022. gada 8. aprīlis), ar kuru īsteno Regulu (ES) Nr. 269/2014 par ierobežojošiem pasākumiem attiecībā uz darbībām, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība (OV 2022, L 110, 3. lpp.) ( 2 ), un

–

otrkārt, Padomes Lēmumu (KĀDP) 2022/1530 (2022. gada 14. septembris), ar kuru groza Lēmumu 2014/145/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem attiecībā uz darbībām, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība (OV 2022, L 239, 149. lpp.), un Padomes Īstenošanas regulu (ES) 2022/1529 (2022. gada 14. septembris), ar kuru īsteno Regulu (ES) Nr. 269/2014 par ierobežojošiem pasākumiem attiecībā uz darbībām, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība (OV 2022, L 239, 1. lpp.) ( 3 ),

ciktāl šie tiesību akti ( 4 ) skar apelācijas sūdzības iesniedzēju. Saskaņā ar šiem tiesību aktiem Eiropas Savienības Padome tostarp apelācijas sūdzības iesniedzējai piemēroja aizliegumu ieceļot dalībvalstu teritorijā un to šķērsot un iesaldēja visus viņas līdzekļus un saimnieciskos resursus šajā teritorijā. Vispārējā tiesa arī noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzējas prasību, ciktāl tās mērķis bija panākt, pamatojoties uz LESD 268. pantu, atlīdzības saņemšanu par morālo kaitējumu, kas viņai esot nodarīts ar šo tiesību aktu pieņemšanu.

3.

It īpaši Vispārējā tiesa interpretēja grozītā Lēmuma 2014/145 ( 5 ) 1. panta 1. punkta beigu daļā un 2. panta 1. punkta beigu daļā paredzēto jēdzienu “saistība” tādējādi, ka tas attiecas uz fiziskām vai juridiskām personām, ko vispārēji saista kopīgas intereses, taču starp tām nav obligāti jābūt saimnieciskās darbības saiknei. Runājot par vienas ģimenes locekļiem, Vispārējā tiesa būtībā atzina, ka saiknei ir jāpārsniedz ģimenes attiecības un ka tai jābūt raksturotai ar kopēju interešu savstarpējas saistības objektīvu pastāvēšanu. Uz šī pamata Vispārējā tiesa nosprieda, ka Padome nav pieļāvusi kļūdu vērtējumā, uzskatot, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja kā Elena un Gennady Timchenko fonda ( 6 ) valdes locekle ir saistīta ar savu laulāto, kurš pats, kā izriet no 2023. gada 6. septembra sprieduma Timchenko/Padome (T‑252/22, EU:T:2023:496), atbilst diviem iekļaušanas sarakstā kritērijiem, kuri paredzēti iepriekš minētajos grozītā Lēmuma 2014/145 pantos.

4.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja kritizē Vispārējās tiesas argumentāciju un pārmet tai, ka tā ir pieļāvusi tiesību kļūdu, interpretējot jēdzienu “saistība”. Viņas ieskatā šī interpretācija liek piemērot grozītā Lēmuma 2014/145 1. panta 1. punkta un 2. panta 1. punkta beigu daļās paredzēto kritēriju fiziskām personām tikai tādēļ, ka starp tām pastāv ģimenes saikne, un tas esot pretrunā Tiesas judikatūrai. Turklāt viņa uzskata, ka, runājot par šo lietu, Vispārējā tiesa nav izklāstījusi kopīgās intereses, kas viņai esot ar laulāto un kas pārsniedz vienkāršo interešu kopību, kas piemīt jebkurām ģimenes attiecībām.

5.

Šī lieta attiecas uz vienu no pirmajām Tiesā iesniegtajām apelācijas sūdzībām par ierobežojošajiem pasākumiem, kurus Padome noteikusi 2022. gadā pēc Krievijas Federācijas bruņoto spēku iebrukuma Ukrainā ( 7 ). Tā sniedz Tiesai iespēju interpretēt grozītā Lēmuma 2014/145 1. panta 1. punkta un 2. panta 1. punkta beigu daļas, kuras attiecas uz fiziskām un/vai juridiskām personām, vienībām vai struktūrām, kas saistītas ar fiziskām vai juridiskām personām, kuras atbilst vismaz vienam no minētajos pantos paredzētajiem iekļaušanas sarakstā kritērijiem.

6.

Jāpiebilst, ka šī lieta ir saistīta ar lietu C‑702/23 P, kas izriet no apelācijas sūdzības iesniedzējas laulātā Gennady Nikolayevich Timchenko iesniegtās apelācijas sūdzības. Ar šo apelācijas sūdzību G. Timchenko lūdz atcelt 2023. gada 6. septembra spriedumu Timchenko/Padome (T‑252/22, EU:T:2023:496), ar kuru Vispārējā tiesa apstiprināja viņa iekļaušanu ierobežojošo pasākumu sarakstā it īpaši grozītā Lēmuma 2014/145 1. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā paredzēto kritēriju piemērošanas dēļ. Secinājumi šajā lietā arī tiek sniegti šodien.

II. Tiesvedības rašanās fakti, tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

A.   Tiesvedības priekšvēsture

7.

Tiesvedības priekšvēsture ir izklāstīta pārsūdzētā sprieduma 2.–16. punktā un šo secinājumu vajadzībām to var rezumēt šādi.

8.

2014. gada 17. martā Eiropas Savienības Padome, pamatojoties uz LES 29. pantu, pieņēma Lēmumu 2014/145KĀDP ( 8 ). Tajā pašā dienā Padome, pamatojoties uz LESD 215. pantu, pieņēma Regulu (ES) Nr. 269/2014 ( 9 ).

9.

Pēc Krievijas Federācijas bruņoto spēku iebrukuma Ukrainā Padome 2022. gada 25. februārī pieņēma Lēmumu (KĀDP) 2022/329, ar ko groza Lēmumu 2014/145 (OV 2022, L 50, 1. lpp.), kā arī Regulu (ES) 2022/330, ar ko groza Regulu Nr. 269/2014 (OV 2022, L 51, 1. lpp.), lai tostarp pielāgotu kritērijus, atbilstoši kuriem attiecīgos ierobežojošos pasākumus var piemērot fiziskām vai juridiskām personām, vienībām vai struktūrām.

10.

Lēmuma 2014/145, redakcijā, kurā grozījumi izdarīti ar Lēmumu 2022/329 ( 10 ), 1. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“1.   Dalībvalstis veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai liegtu ieceļot to teritorijā vai šķērsot to:

a)

fiziskām personām, kuras ir atbildīgas par tādām darbībām vai politiku vai atbalsta vai īsteno tādas darbības vai politiku, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība vai stabilitāte vai drošība Ukrainā vai ar ko tiek kavēts starptautisko organizāciju darbs Ukrainā;

b)

fiziskām personām, kuras sniedz materiālu vai finansiālu atbalstu Krievijas lēmumu pieņēmējiem, kas ir atbildīgi par Krimas aneksiju vai Ukrainas destabilizāciju, vai kuras gūst labumu no tiem;

[..]

un ar tām saistītām fiziskām personām, kā uzskaitīts pielikumā.”

11.

Grozītā Lēmuma 2014/145 2. panta 1. punkta a) un d) apakšpunkts paredz tādu līdzekļu iesaldēšanu, kas pieder fiziskām personām, kuras atbilst kritērijiem, kas būtībā ir identiski tiem, kas minēti lēmuma 1. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā. Regulā Nr. 269/2014, redakcijā, kurā grozījumi izdarīti ar Regulu 2022/330 ( 11 ), ir izklāstīti tie paši kritēriji.

12.

2022. gada 8. aprīlī, ņemot vērā situācijas nopietnību Ukrainā, Padome pieņēma sākotnējos apstrīdētos tiesību aktus. Ar šiem tiesību aktiem apelācijas sūdzības iesniedzējas vārds ar numuru 903 tika pievienots grozītā Lēmuma 2014/145 pielikumā esošajam sarakstam un ar tādu pašu numuru tika pievienots grozītās Regulas Nr. 269/2014 I pielikumā esošajam sarakstam šādu iemeslu dēļ:

“Elena Timchenko ir miljardiera Gennady Timchenko, kurš iekļauts Lēmumā [2014/145] esošajā sarakstā, sieva. Viņa piedalās viņa sabiedriskajās lietās ar Timchenko fonda starpniecību. Tādējādi viņa gūst labumu no Gennady Timchenko, kurš ir atbildīgs par atbalstu darbībām un politikai, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība, un gūst labumu no Krievijas lēmumu pieņēmējiem, kuri ir atbildīgi par Krimas aneksiju un Ukrainas destabilizāciju.”

13.

2022. gada 11. aprīlīEiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV 2022, C 157, 11. lpp.) tika publicēts paziņojums to personu, vienību un struktūru ievērībai, kurām piemēro ierobežojošus pasākumus, kas paredzēti grozītajā Lēmumā 2014/145 un grozītajā Regulā Nr. 269/2014.

14.

Ar 2022. gada 14. aprīļa vēstuli apelācijas sūdzības iesniedzēja lūdza Padomei piekļuvi visiem materiāliem, kas attiecas uz viņu, un šī piekļuve tika sniegta 2022. gada 28. aprīlī.

15.

Ar 2022. gada 31. maija vēstuli apelācijas sūdzības iesniedzēja nosūtīja Padomei pārskatīšanas lūgumu.

16.

2022. gada 14. septembrī Padome pieņēma apstrīdētos tiesību aktus par saglabāšanu sarakstā, ar kuriem apelācijas sūdzības iesniedzējas vārds tika saglabāts attiecīgajos sarakstos ar pamatojumu, kas identisks apstrīdētajam pamatojumam sākotnējos apstrīdētajos tiesību aktos.

17.

2022. gada 15. septembrī Padome paziņoja apelācijas sūdzības iesniedzējai apstrīdētos tiesību aktus par saglabāšanu sarakstos, būtībā norādot, ka tā nav pieļāvusi kļūdu vērtējumā, jo viņai piemērotie ierobežojošie pasākumi ir pamatoti ar grozītā Lēmuma 2014/145 1. panta 1. punkta beigu daļā paredzētā jēdziena “saistība” piemērošanu. Šajā ziņā Padome precizēja, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas saistība ar laulāto izriet ne tikai no viņu ģimenes saitēm, bet arī no viņas lomas un darbībām Timchenko fondā, kas viņai liek piedalīties laulātā sabiedriskajās aktivitātēs un ļauj gūt labumu it īpaši sociālā stāvokļa ziņā.

B.   Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums

18.

Ar 2022. gada 17. jūnija prasības pieteikumu apelācijas sūdzības iesniedzēja lūdza Vispārējo tiesu atcelt sākotnējos apstrīdētos tiesību aktus, ciktāl ar tiem viņas vārds tika iekļauts to personu sarakstā, kurām piemēro ierobežojošos pasākumus. Viņa arī lūdza, lai Vispārējā tiesa piespriestu atlīdzināt morālo kaitējumu, kas viņai esot nodarīts tāpēc, ka ir pieņemti šie tiesību akti. Turklāt 2022. gada 25. novembrī apelācijas sūdzības iesniedzēja iesniedza grozījumu rakstu, lai grozītu prasības pieteikuma rezolutīvo daļu, tajā iekļaujot lūgumu atcelt apstrīdētos tiesību aktus par saglabāšanu sarakstā.

19.

Atcelšanas prasībā apelācijas sūdzības iesniedzēja norādīja, pirmkārt, ka Padome ir pārkāpusi viņas tiesības uz tiesību aizsardzību tiesā, kā arī nav ievērojusi tai noteikto pienākumu norādīt pamatojumu. Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmeta Padomei, ka tā ir pieļāvusi kļūdu vērtējumā, uzskatot, ka viņa ar Timchenko fonda starpniecību ir saistīta ar laulāto G. Timchenko grozītā Lēmuma 2014/145 1. panta 1. punkta beigu daļas izpratnē. Treškārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvoja, ka Padome ir pārkāpusi viņas tiesības tikt uzklausītai.

20.

2023. gada 6. septembrī Vispārējā tiesa, noraidījusi visus apelācijas sūdzības iesniedzējas lūgumus, prasību noraidīja pilnībā.

21.

It īpaši attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvoto kļūdu vērtējumā ( 12 ) Vispārējā tiesa norādīja – lai arī jēdziens “saistība” tiek bieži izmantots Padomes tiesību aktos par ierobežojošiem pasākumiem, tas pats par sevi nav definēts un tā nozīme ir atkarīga no attiecīgā konteksta un apstākļiem. Tomēr Vispārējā tiesa, ņemot vērā 2023. gada 8. marta spriedumu Prigozhina/Padome (T‑212/22, turpmāk tekstā – “spriedums Prigozhina”, EU:T:2023:104), uzskatīja, ka šis jēdziens attiecas uz fiziskām un juridiskām personām, ko vispārēji saista kopīgas intereses, taču starp tām nav obligāti jābūt saimnieciskās darbības saiknei.

22.

Šādos apstākļos Vispārējās tiesas ieskatā grozītā Lēmuma 2014/145 atbilstošajās tiesību normās paredzēto jēdzienu “saistība” var interpretēt tādējādi, ka tas attiecas uz ikvienu fizisku vai juridisku personu vai vienību, kurai ir saikne, kas pārsniedz ģimenes attiecības, ar personu, kurai piemēro ierobežojošus pasākumus, kā šajā lietā, par finansiālo atbalstu Krievijas lēmumu pieņēmējiem vai par labuma gūšanu no Krievijas lēmumu pieņēmējiem, kuri ir atbildīgi par iebrukumu Ukrainā, vai par atbalstu tādām darbībām vai politikai, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas suverenitāte un neatkarība ( 13 ). Turklāt Vispārējā tiesa uzskatīja, ka iepriekš norādītā interpretācija nevar tikt apšaubīta ar katra sākotnējā apstrīdētā tiesību akta 7. apsvērumu, uz kuru atsaucas apelācijas sūdzības iesniedzēja ( 14 ).

23.

Šajā lietā Vispārējā tiesa konstatēja, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja un viņas laulātais ir Timchenko fonda dibinātāji un viņiem bija aktīva loma tādā ziņā, ka viņi bija tieši saistīti ar fonda operatīvajām darbībām un viņiem bija ievērojamas pilnvaras šī fonda pārvaldībā. Runājot par apelācijas sūdzības iesniedzēju, šī iesaiste bija vēl būtiskāka, jo viņa bija arī Timchenko fonda valdes locekle ( 15 ). Tālab Vispārējā tiesa nosprieda, ka Padome, nepieļaujot kļūdu vērtējumā, varēja uzskatīt, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja Timchenko fondā bija saistīta ar laulāto, kurš pats, kā izriet no 2023. gada 6. septembra sprieduma Timchenko/Padome (T‑252/22, EU:T:2023:496), atbilda grozītā Lēmuma 2014/145 1. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā noteiktajiem kritērijiem, un tādēļ varēja paredzēt pret apelācijas sūdzības iesniedzēju vērstus ierobežojošus pasākumus ( 16 ).

24.

Visbeidzot, Vispārējā tiesa noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentu par to, ka viņas darbības Timchenko fondā neradīja nekādu viņas laulātajam piemēroto ierobežojošo pasākumu apiešanas risku un ka tām nebija saiknes ar iebrukumu Ukrainā, jo nedz grozītā Lēmuma 2014/145 1. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā paredzētajos kritērijos, nedz judikatūrā nav prasīta šo divu apstākļu pierādīšana ( 17 ).

C.   Lietas dalībnieku prasījumi

25.

Apelācijas sūdzībā, kas iesniegta 2023. gada 16. novembrī, apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi Tiesai ir šādi:

–

atcelt pārsūdzēto spriedumu;

–

izskatīt prasību pēc būtības un atcelt apstrīdētos tiesību aktus, ciktāl tie attiecas uz apelācijas sūdzības iesniedzēju, un

–

piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

26.

Padomes, ko atbalsta Komisija, prasījumi Tiesai ir šādi:

–

noraidīt apelācijas sūdzību;

–

piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

III. Juridiskā analīze

27.

Apelācijas sūdzības pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza trīs pamatus, no kuriem pirmais attiecas uz tiesību kļūdu, interpretējot grozītajā Lēmumā 2014/145 noteikto saistības kritēriju kopā ar jēdzienu “kopīgas intereses”, otrais attiecas uz tiesību kļūdu Lēmuma 2022/582 7. apsvērumā minētā termina “nepamatots” kļūdainā interpretācijā un trešais – uz tiesību kļūdu, interpretējot saistības kritēriju kopā ar ierobežojošo pasākumu mērķi un pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi.

28.

Saskaņā ar Tiesas konkrēto lūgumu mana analīze attieksies tikai uz tiem argumentiem, kurus apelācijas sūdzības iesniedzēja formulējusi pirmajā pamatā.

29.

Ar šo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir kļūdaini interpretējusi un piemērojusi grozītā Lēmuma 2014/145 1. panta 1. punkta beigu daļā paredzēto saistības kritēriju ( 18 ). Šis pamats būtībā sastāv no divām daļām.

30.

Ar pirmo daļu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējās tiesas veiktā interpretācija liek piemērot šo kritēriju fiziskām personām tikai tādēļ, ka pastāv ģimenes saikne ar personu, kurai piemēro ierobežojošus pasākumus. Ar pārsūdzētajā spriedumā izmantoto neskaidro formulējumu Vispārējā tiesa esot vēlējusies aptvert daudzas situācijas, neidentificējot nedz, pirmkārt, kopīgās intereses, kuras pārsniedz ģimenes attiecības, nedz arī, otrkārt, vārdu salikuma “kopēju interešu savstarpēja saistība”, kas tāpat izriet no pārsūdzētā sprieduma, nozīmi. Apelācijas sūdzības iesniedzējas skatījumā šāda interpretācija var būt tiesiskās drošības principa pārkāpums, jo tā ir neprecīza un neparedzama attiecībā uz gadījumiem, kuros to var piemērot.

31.

Ar otro daļu, vienlaicīgi atzīstot, ka jāņem vērā katras lietas konteksts un apstākļi, apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka Vispārējai tiesai būtu bijis jāpaskaidro – kā tā ir darījusi, piemēram, spriedumā Prigozhina, kādā veidā šajā lietā aplūkotās kopīgās intereses to veida, kvalitātes un kvantitātes ziņā pārsniedz jebkurām ģimenes attiecībām piemītošo vienkāršu interešu kopību, lai raksturotu “kopēju interešu savstarpējas saistības” objektīvu pastāvēšanu. Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa esot secinājusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja ir saistīta ar laulāto, taču neesot identificējusi nekādas darījumdarbības saiknes vai ekonomiskas, kapitāla vai citas saiknes, kas vienojot abus laulātos veidā, kas pārsniedz vienkāršas ģimenes attiecības. Apelācijas sūdzības iesniedzēja precizē, ka pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa esot tikai izsecinājusi saistību starp viņu un laulāto no parastām funkcijām un pilnvarām, kas saistītas ar labdarības fonda dibinātāja statusu, kaut gan laulāto kopīgās intereses nodarboties ar labdarību esot daļa no viņu ģimenes attiecībām.

32.

Padome, vienlaikus apgalvojot, ka šis pamats būtu jāatzīst par daļēji nepieņemamu, ciktāl daļējs tā mērķis ir apšaubīt Vispārējās tiesas faktu vērtējumus, apstrīd apelācijas sūdzības iesniedzējas formulētos argumentus, galvenokārt balstoties uz pārsūdzētajā spriedumā izmantoto argumentāciju.

33.

Vispirms vēlos norādīt, ka, ciktāl Padome apgalvo, ka pirmais pamats ir nepieņemams tādā ziņā, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja patiesībā cenšoties apšaubīt Vispārējās tiesas vērtējumu par pierādījumiem, kas tai jāpārbauda, kā arī Vispārējās tiesas veiktās faktu konstatācijas pārsūdzētajā spriedumā, šāds arguments būtu jānoraida.

34.

Proti, ņemot vērā apelācijas sūdzībā formulētos konkrētos argumentus, jākonstatē, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja necenšas apstrīdēt to faktu konstatācijas, kuri Vispārējās tiesas ieskatā pamato viņas saistību ar laulāto grozītā Lēmuma 2014/145 1. panta 1. punkta beigu daļas izpratnē. Gluži pretēji – apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir secinājusi šādas saistības esamību, neidentificējot atbilstoši kritērijiem, kurus pati Vispārējā tiesa iepriekš noteikusi spriedumā, kopīgās intereses, kuras vienojot abus laulātos veidā, kas pārsniedz vienkāršas ģimenes attiecības.

35.

Tādēļ jāuzskata, ka argumenti, kurus apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirzījusi ar šo pamatu, neattiecas uz faktiem, kurus Vispārējā tiesa iepriekš ir uzskatījusi par pareizi pierādītiem, ņemot vērā Padomes sniegtos pierādījumus, bet gan uz šo faktu juridisko kvalifikāciju un no tās izrietošajām tiesiskajām sekām, un šī kvalifikācija ietilpst Tiesas kompetencē apelācijas tiesvedībā.

36.

Šajā ziņā pietiek ar atgādinājumu, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai, lai arī faktu un pierādījumu izvērtēšana, izņemot gadījumus, kad tie tikuši sagrozīti, nav tiesību jautājums, kas Tiesai jāpārbauda apelācijas tiesvedībā, Tiesas kompetencē saskaņā ar LESD 256. pantu ir pārbaudīt šo faktu juridisko kvalifikāciju un no tās izrietošās tiesiskās sekas, kuras Vispārējā tiesa ir paredzējusi ( 19 ).

37.

No minētā izriet, ka pretēji tam, ko apgalvo Padome, pirmais pamats būtu jāuzskata par pieņemamu.

38.

Pēc būtības, kas attiecas uz šī pamata pirmo daļu, apelācijas sūdzības iesniedzēja būtībā norāda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi interpretācijas kļūdu, kā arī ir pārkāpusi tiesiskās drošības principu, definējot jēdzienu “saistība”, kas izriet no grozītā Lēmuma 2014/145 1. panta 1. punkta beigu daļas.

39.

Vispirms jānorāda, ka saskaņā ar grozītā Lēmuma 2014/145 1. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktu dalībvalstis veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai liegtu ieceļot to teritorijā vai to šķērsot gan fiziskām personām, kuras ir atbildīgas par tādām darbībām vai politiku, ar ko tiek grauta vai apdraudēta teritoriālā integritāte, gan fiziskām personām, kuras sniedz materiālu vai finansiālu atbalstu Krievijas lēmumu pieņēmējiem, kas ir atbildīgi par Krimas aneksiju vai Ukrainas destabilizāciju. Atbilstoši šī panta pēdējam teikumam šis aizliegums ir piemērojams arī “ar tām saistītām fiziskām personām”.

40.

Turklāt, tā kā šodien sniegtajos secinājumos lietā C‑702/23 P Timchenko/Padome ierosinu noraidīt G. Timchenko apelācijas sūdzību tā iemesla dēļ, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu, piemērojot viņam kritērijus, kas būtībā paredzēti grozītā Lēmuma 2014/145 1. panta 1. punkta b) un a) apakšpunktā ( 20 ), jāuzskata, ka uz apelācijas sūdzības iesniedzēju attiektos šī lēmuma 1. panta 1. punkta beigu daļas piemērošanas joma, ja tiktu secināts, ka Vispārējā tiesa ir pareizi interpretējusi un piemērojusi tajā paredzēto saistības kritēriju.

41.

Šajā ziņā no pārsūdzētā sprieduma 74. un 76. punkta izriet, ka Vispārējā tiesa uzskatīja, ka jēdziens “saistība” attiecas uz fiziskām vai juridiskām personām, kuras uztur tādu saikni, kas pārsniedz ģimenes attiecības, kuru intereses var būt saistītas kopīgā juridiskā struktūrā, vai kuras vispārēji saista kopīgas intereses, taču starp tām nav obligāti jābūt saimnieciskās darbības saiknei. Turklāt Vispārējā tiesa precizēja – ja šīs personas saista ģimenes attiecības, ir jāpierāda kopēju interešu savstarpējas saistības objektīva pastāvēšana, kurai nav obligāti jābūt konkretizētai ar šādā nolūkā izveidotu juridisku struktūru.

42.

Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai Savienības tiesību normas jāinterpretē, ņemot vērā to formulējumu, kā arī kontekstu un mērķus, kādi ir tiesību aktam, kurā tās ietilpst ( 21 ).

43.

Runājot par jēdziena “saistība” gramatisko interpretāciju, jākonstatē, ka šis termins parasti apzīmē vairāku vienību kopumu, kuras vieno kāda saikne. Ja runa ir par personu saistību, tā nozīmē vismaz divu indivīdu apvienību, kuri apvienojas kopīgam mērķim ( 22 ). Tādējādi Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu, uzreiz pārsūdzētā sprieduma 74. punktā konstatējot, ka termins “saistība”, kurš paredzēts grozītā Lēmuma 2014/145 1. panta 1. punkta beigu daļā, jāsaprot kā tāds, kurš attiecas uz “fiziskām vai juridiskām personām, ko vispārēji saista kopīgas intereses” vai uz “jebkuru fizisku vai juridisku personu vai vienību, kurai ir saikne [..] ar personu, kurai piemēro ierobežojošus pasākumus” atbilstoši šajā pantā paredzētajiem kritērijiem.

44.

Turpinājumā vien jānorāda, ka grozītā Lēmuma 2014/145 1. panta 1. punkta beigu daļas formulējumā termins “saistība” netiek konkrēti raksturots ar citiem elementiem, kas var ierobežot tā nozīmes tvērumu. Tā varētu būt, ja to papildinātu kvalificējošs īpašības vārds vai apzīmējošs vārdu kopums, piemēram, termins “juridiska” vai “ekonomiska rakstura”. To nepapildina arī citi gramatiski apzīmētāji, kas precizētu tā nozīmi. Šādā kontekstā Vispārējā tiesa arī nav pieļāvusi kļūdu, būtībā norādot, ka saistītu indivīdu kopīgām interesēm saskaņā ar grozītā Lēmuma 2014/145 1. panta 1. punkta beigu daļu nav obligāti jāpiemīt “saimnieciskās darbības” saiknei vai ka tām nav obligāti jābūt konkretizētām ar “šādā nolūkā izveidotu juridisku struktūru”.

45.

Manuprāt, iepriekš minētos apsvērumus apstiprina arī normatīvais ietvars, kurā ietilpst grozītā Lēmuma 2014/145 1. panta 1. punkta beigu daļā noteiktais saistības kritērijs, kā arī ar šo kritēriju izvirzītie mērķi un citas to papildinošās normas.

46.

Proti, raugoties no konteksta viedokļa, jānorāda – lai arī ikviens grozītā Lēmuma 2014/145 1. panta 1. punkta beigu daļā minētais kritērijs precīzi un detalizēti paredz nosacījumus, kuriem jābūt izpildītiem, lai to piemērotu jebkādai fiziskai vai juridiskai personai, vārdkopa “ar tām saistīt[as] fizisk[as] person[as]” nav sīkāk precizēta un tas, kā jau norādīts – tāpat kā iepriekš minētajā gramatiskajā interpretācijā –, liek atkal uzskatīt, ka šī vārdkopa jāinterpretē bez konkrētiem ierobežojumiem un it īpaši, kā pamatoti norādījusi Vispārējā tiesa, neuzskatot, ka saikne starp attiecīgajām personām ir ekonomiska rakstura vai ka tā ir daļa no konkrētas juridiskas struktūras.

47.

Vienīgais ierobežojums šajā jautājumā, manuprāt, izriet no Tiesas judikatūras, kas attiecas uz citiem Padomes noteiktiem ierobežojošo pasākumu regulējumiem. Šajā ziņā jānorāda, ka Tiesa, interpretējot saistības kritēriju, kas ir līdzīgs šajā lietā aplūkotajam un kas attiecās uz regulējumu, ar ko ierobežojoši pasākumi noteikti attiecībā uz Birmu, ir uzskatījusi, ka fiziskai personai nevar piemērot ierobežojošus pasākumus tikai tādēļ, ka viņu vieno ģimeniskas saiknes ar personām, kurām pašām piemēro šādus pasākumus, neatkarīgi no tās personiskās rīcības ( 23 ).

48.

Jākonstatē, ka šajā lietā Vispārējā tiesa grozītā Lēmuma 2014/145 1. panta 1. punkta beigu daļas interpretācijā ņēma vērā no šīs judikatūras gūtās atziņas, pārsūdzētā sprieduma 74. un 76. punktā nepārprotami atzīstot, ka, lai attiecīgās fiziskās personas varētu kvalificēt par “saistītām” šī panta izpratnē, tām ir “jābūt saistītām ar saikni, kas pārsniedz vienkāršas ģimenes attiecības” tādā ziņā, ka, ja šāda saikne saista divas personas, jāpierāda “kopīgu interešu savstarpējas saistības objektīva pastāvēšana”.

49.

No minētā izriet, ka pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēja, Vispārējās tiesas definīcija neierobežo jēdzienu “saistība”, to attiecinot tikai uz kopīgām darbībām, kas ģimenes attiecību ietvaros var būt tādiem diviem vienas ģimenes locekļiem kā, piemēram, laulātie. Proti, Vispārējās tiesas interpretācija nozīmē, ka Padomei kā iestādei, kurai jāpierāda, ka ir pamatoti iekļaut ierobežojošo pasākumu sarakstā personu kā “saistītu” ar citu šādā sarakstā iekļautu personu, jāpierāda, ka pastāv tādas kopīgas intereses, kuras pārsniedz intereses, kas vienas ģimenes locekļiem var būt viņu attiecībās.

50.

Runājot par grozītā Lēmuma 2014/145 1. panta 1. punkta beigu daļā minētā “saistības” kritērija mērķi, tas jāinterpretē, ņemot vērā mērķus, kas izvirzīti ar attiecīgajiem ierobežojošajiem pasākumiem, kuros ietilpst šis lēmums. Būtībā ir runa par maksimāla spiediena izdarīšanu uz Krievijas iestādēm un Krievijas Federācijas ekonomiku, lai finansiālajā aspektā vājinātu tās destabilizējošo kapacitāti Ukrainas teritorijā un militāro uzbrukumu šai valstij ( 24 ).

51.

Uzskatu, ka pastāv acīmredzama saikne starp vēršanos pret personām, kas saistītas ar citām personām, kurām piemēro ierobežojošos pasākumus atbilstoši grozītā Lēmuma 2014/145 1. panta 1. punkta kritērijiem, no vienas puses, un ierobežojošo pasākumu mērķi šajā lietā, no otras puses. Proti, Padome, paplašinot to personu loku, uz kurām attiecas šie ierobežojošie pasākumi, ir vēlējusies palielināt spiedienu uz Krievijas Federāciju, ņemot vērā it īpaši būtiskas pārmaiņas – no Ukrainas suverenitātes un teritoriālās integritātes apdraudējuma aspekta –, kas sākās ar iebrukumu šīs valsts teritorijā. Tādēļ nav nepieciešams, kā Vispārējā tiesa to ir interpretējusi pārsūdzētajā spriedumā, pakļaut jēdzienu “saistība” nosacījumiem, kas pārsniedz partneru kopīgu interešu vienkāršu pastāvēšanu, izņemot attiecībā uz vienas ģimenes locekļiem, kā jau izklāstīts iepriekš.

52.

Ņemot vērā iepriekš minēto, neuzskatu, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu grozītā Lēmuma 2014/145 1. panta 1. punkta beigu daļas interpretācijā. Tādēļ apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvojumi ar mērķi pierādīt šādu kļūdu pārsūdzētā sprieduma 74.–76. punktā būtu jānoraida.

53.

Turklāt Vispārējā tiesa nav pārkāpusi tiesiskās drošības principu, kā apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēja, interpretējot jēdzienu “saistība” iepriekš minētajos punktos aprakstītajā nozīmē.

54.

Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru tiesiskās drošības princips prasa, pirmkārt, lai tiesību normas būtu skaidras un precīzas un, otrkārt, lai to piemērošana personām būtu paredzama, it īpaši tad, ja tās var radīt nelabvēlīgas sekas. Tomēr šīs prasības nevar interpretēt kā tādas, kas nepieļauj, ka attiecīgajā Savienības tiesību normā izmanto abstraktu juridisku jēdzienu, nedz arī kā tādas, kuras paredz, ka šādā tiesību normā jāmin dažādi konkrēti gadījumi, kad tā var būt piemērojama, jo visus šos gadījumus nevar noteikt iepriekš ( 25 ).

55.

Manā ieskatā Vispārējās tiesas interpretācija, kāda tā izriet no pārsūdzētā sprieduma 74.–76. punkta, atbilst šīm prasībām. Pat ja visi gadījumi, kuros grozītā Lēmuma 2014/145 1. panta 1. punkta beigu daļa ir piemērojama, protams, nevar tikt paredzēti iepriekš, Vispārējās tiesas interpretācijā ir paredzēti pietiekami konkrēti kritēriji, kas ļauj atpazīt gadījumus, kuros jēdziens “saistība” var būt piemērojams. It īpaši saistības pastāvēšana šī panta izpratnē jākonstatē, ja kopīgas intereses saista vismaz divas personas, bet šīm interesēm nav jābūt ekonomiska rakstura interesēm vai arī saiknei, kas tās saista, nav jābūt konkretizētai juridiskā struktūrā. Runājot par vienas ģimenes locekļiem, kā tas var būt divu laulāto gadījumā, uz kuriem attiecas šī lieta, papildus ir nepieciešams, lai kopīgās intereses pārsniegtu vienkāršas ģimenes attiecības un šīs intereses būtu objektīvi savstarpēji saistītas.

56.

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Vispārējai tiesai nevar pārmest, ka tā ir pieļāvusi interpretācijas kļūdu vai pat tiesiskās drošības principa pārkāpumu, runājot par grozītā Lēmuma 2014/145 1. panta 1. punkta beigu daļā paredzēto saistības kritēriju, kā apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēja.

57.

Tādēļ pirmā daļa, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirzījusi pirmajā pamatā, būtu jānoraida.

58.

Runājot par šī pamata otro daļu, apelācijas sūdzības iesniedzēja būtībā apgalvo, ka, pat pieņemot, ka Vispārējās tiesas veiktā grozītā Lēmuma 2014/145 1. panta 1. punkta beigu daļā paredzētā saistības kritērija interpretācija ir pareiza, tā ir pieļāvusi kļūdu šīs lietas faktu juridiskajā kvalifikācijā, it īpaši secinot, ka šis kritērijs ir izpildīts tikai apelācijas sūdzības iesniedzējas dalības Timchenko fondā dēļ.

59.

Šajā ziņā jānorāda, ka argumentācija, kas saistīta ar grozītā Lēmuma 2014/145 1. panta 1. punkta beigu daļas piemērošanu apelācijas sūdzības iesniedzējai, ir norādīta pārsūdzētā sprieduma 77.–79. punktā.

60.

Proti, Vispārējā tiesa vispirms konstatēja, ka laulātie Timchenko ir dibinājuši Timchenko fondu un turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēja tajā ir valdes locekle. Turpinājumā Vispārējā tiesa norādīja, ka abi laulātie ir tieši un aktīvi saistīti ar šī fonda operatīvajām darbībām. It īpaši viņi varēja iegūt informāciju par fonda darbībām, piekļūt dokumentiem un iecelt un atbrīvot no amata fonda uzraudzības padomes, kas saskaņā ar fonda statūtiem ir fonda “augstākā koleģiālā struktūra”, locekļus. Visbeidzot, Vispārējā tiesa, ņemot vērā šo informāciju, secināja, ka Padome, nepieļaujot kļūdu vērtējumā, varēja uzskatīt, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja Timchenko fondā bija saistīta ar savu laulāto.

61.

Tādēļ šajā lietā rodas jautājums, vai iepriekš minētie apsvērumi ir pietiekami, lai būtu izpildīts grozītā Lēmuma 2014/145 1. panta 1. punktā paredzētais saistības kritērijs, kā tas interpretēts pārsūdzētā sprieduma 74.–76. punktā, vai arī, kā norāda apelācijas sūdzības iesniedzēja, Vispārējā tiesa nav pierādījusi abu laulāto kopīgās intereses, kas pārsniedz viņu laulāto attiecības.

62.

Šajā ziņā uzskatu, ka, pat ja Vispārējā tiesa nesniedz detalizētus paskaidrojumus par laulāto Timchenko kopīgajām interesēm, tikai fakts vien, ka viņi abi ir nodibinājuši fondu, kura nosaukums turklāt ir “Elena un Gennady Timchenko fonds”, pats par sevi liecina, ka abiem laulātajiem ir tādas kopīgas intereses, kuras pārsniedz viņu laulāto attiecības, un tādējādi viņi ir saistīti. Manuprāt, ir grūti pieņemt, ka fonda izveidošanu un pārvaldību neatkarīgi no fakta, ka tas, kā uzsver apelācijas sūdzības iesniedzēja, ir labdarības fonds, var interpretēt kā parastu laulāta pāra aktivitāti vai kā saikni, kas nepārsniedz piederību vienam un tam pašam ģimenes kodolam. Turklāt jāuzsver, ka fondā veiktās darbības ietilpst abu tā dibinātāju sabiedriskajā sfērā un tādēļ pārsniedz laulāto Timchenko laulības sfēru, kura atbilstoši manai šo secinājumu 47. punktā minētās judikatūras interpretācijai ir vienīgās attiecības, kas – tā kā nav citas papildu informācijas – jāizslēdz no grozītā Lēmuma 2014/145 1. panta 1. punktā paredzētā jēdziena “saistība” tvēruma.

63.

Turklāt papildus tam, ka Tiesai nav bijusi iespēja lemt par Vispārējās tiesas pieeju spriedumā Prigozhina, jo netika iesniegta apelācijas sūdzība, nedomāju, ka Tiesai būtu jābalstās uz šo spriedumu kā precedentu šajā lietā, kā to apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēja. Proti, jānorāda, ka Vispārējā tiesa spriedumā Prigozhina konstatēja, ka saistība starp V. Prigozhina un viņas dēlu, kura vārds ir iekļauts šajā lietā apstrīdētajos tiesību aktos, balstās tikai uz viņu radniecības saiti, jo šo tiesību aktu pieņemšanas brīdī viņa vairs nebija iesaistīta ar viņas dēlu saistīto uzņēmumu pārvaldībā ( 26 ). Šajā lietā tas tā nav, jo M. Timchenko un apelācijas sūdzības iesniedzējas kopīgās intereses ar viņu fonda starpniecību ar šo apelācijas sūdzību apstrīdēto tiesību aktu pieņemšanas brīdī turpināja pastāvēt.

64.

No minētā izriet – pat ja Vispārējā tiesa nav precīzāk paskaidrojusi kopīgās intereses, kas šajā lietā pārsniedza jebkurām ģimenes attiecībām piemītošo vienkāršo interešu kopību, ar pārsūdzētā sprieduma 77.–79. punktā veiktajām konstatācijām par Timchenko fondu un laulāto Timchenko lomu šajā fondā, manuprāt, pietiek, lai noliegtu Vispārējās tiesas pieļautu tiesību kļūdu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvotajā nozīmē.

65.

Katrā ziņā vēršu Tiesas uzmanību uz to, ka pārsūdzētā sprieduma 44.–47. punktā Vispārējā tiesa izklāstījusi, ka saskaņā ar apstrīdēto tiesību aktu pamatojumu apelācijas sūdzības sniedzēja piedalās sava laulātā sabiedriskajās lietās ar Timchenko fonda starpniecību un gūst no laulātā labumu. It īpaši Vispārējā tiesa norādījusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas loma Timchenko fondā liek viņai piedalīties laulātā sabiedriskajās aktivitātēs un ļauj gūt no tā labumu it īpaši sociālā stāvokļa ziņā. Balstoties uz Vispārējās tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem, tieši apelācijas sūdzības iesniedzējas darbība šajā fondā, kāda tā turpinājumā aprakstīta pārsūdzētā sprieduma 77. un 78. punktā, Padomes ieskatā ir šo dalību un tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzējas saistību ar viņas laulāto veidojošs elements.

66.

Tālab var secināt, ka laulāto Timchenko darbības pārsniedz parastām laulāto attiecībām piemītošo interešu kopību tā iemesla dēļ, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja ar fonda starpniecību piedalās sava laulātā sabiedriskajās lietās. Turklāt jānorāda, tāpat kā ir norādīts Padomes un Komisijas izvirzītajos argumentos, ka Vispārējā tiesa konstatācijās ir ņēmusi vērā profesionālos kritērijus, kuri izriet, pirmkārt, no apelācijas sūdzības iesniedzējas dalības, izmantojot Timchenko fondu, viņas laulātā sabiedriskajās labdarības darbībās un, otrkārt, no ciešajām mantiskajām attiecībām, kas pastāv starp viņiem, un tas ļauj secināt, ka abus laulātos saista kopīgas, lai arī ne ekonomiskas, intereses, kas pārsniedz vienkāršas ģimenes attiecības.

67.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ja Tiesa secinātu, ka pārsūdzētā sprieduma 77.–79. punktā veiktās konstatācijas pašas par sevi nav pietiekamas, lai pamatotu grozītā Lēmuma 2014/145 1. panta 1. punktā paredzētā saistības kritērija piemērošanu apelācijas sūdzības iesniedzējai, es aicinātu uzskatīt, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu šīs lietas faktu juridiskajā kvalifikācijā, ņemot vērā pārsūdzētā sprieduma 44.–47. punktu, kuri galu galā ir daļa no tā Vispārējās tiesas nolēmuma satura, kas ir šīs apelācijas sūdzības priekšmets.

68.

Tādēļ otrā daļa, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirzījusi pirmajā pamatā, būtu jānoraida.

69.

Tā kā neviena no pirmā pamata daļām nevar tikt apmierināta, šis pamats būtu jānoraida pilnībā.

IV. Secinājumi

70.

Ņemot vērā šajos secinājumos izklāstīto analīzi, ierosinu Tiesai noraidīt apelācijas sūdzību saistībā ar pirmo pamatu. Par apelācijas sūdzības noraidīšanu saistībā ar pārējiem apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzītajiem pamatiem, kā arī par to, kuram lietas dalībniekam būtu jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus atbilstoši Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktam, viedoklis netiks izteikts.


( 1 ) Oriģinālvaloda – franču.

( 2 ) Turpmāk tekstā kopā – “sākotnējie apstrīdētie tiesību akti”.

( 3 ) Turpmāk tekstā kopā – “apstrīdētie tiesību akti par saglabāšanu sarakstā”.

( 4 ) Turpmāk tekstā kopā – “apstrīdētie tiesību akti”.

( 5 ) Skat. šo secinājumu 10. punktu.

( 6 ) Turpmāk tekstā – “Timchenko fonds”.

( 7 ) Šajā ziņā skat. spriedumu, 2025. gada 13. marts, Shuvalov/Padome (C‑271/24 P, EU:C:2025:180).

( 8 ) Padomes Lēmums par ierobežojošiem pasākumiem attiecībā uz darbībām, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība (OV 2014, L 78, 16. lpp.).

( 9 ) Padomes Regula par ierobežojošiem pasākumiem attiecībā uz darbībām, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība (OV 2014, L 78, 6. lpp.).

( 10 ) Turpmāk tekstā – “grozītais Lēmums 2014/145”.

( 11 ) Turpmāk tekstā – “grozītā Regula Nr. 269/2014”.

( 12 ) Pārsūdzētais spriedums, 52.–85. punkts.

( 13 ) Pārsūdzētais spriedums, 74. punkts.

( 14 ) Pārsūdzētais spriedums, 75. un 76. punkts.

( 15 ) Pārsūdzētais spriedums, 77. un 78. punkts.

( 16 ) Pārsūdzētais spriedums, 79. punkts.

( 17 ) Pārsūdzētais spriedums, 80.–82. punkts.

( 18 ) Lai atvieglotu apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentu analīzi, atsauces uz Lēmuma 2014/145 1. panta 1. punkta beigu daļā paredzēto saistības kritēriju ir jāsaprot kā tādas, kuras attiecas arī uz šo pašu kritēriju, kurš paredzēts šī lēmuma 2. panta 1. punkta beigu daļā. Ir jāatgādina, ka līdzīgs iekļaušanas sarakstā kritērijs ir minēts arī Regulas Nr. 269/2014 2. panta 1. punktā un 3. panta 1. punkta beigu daļā.

( 19 ) Skat. spriedumu, 2024. gada 12. decembris, Euranimi/Komisija (C‑772/23 P, EU:C:2024:1025, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

( 20 ) Atsauce uz G. Timchenko piemērotajiem iekļaušanas sarakstā kritērijiem ir apvērsta, lai nodrošinātu atbilstību kārtībai, kādā veikta pārbaude secinājumos, kas sniegti lietā C‑702/23 P, Timchenko/Padome.

( 21 ) Skat. spriedumu, 2024. gada 3. septembris, Illumina un Grail/Komisija (C‑611/22 P un C‑625/22 P, EU:C:2024:677, 116. punkts).

( 22 ) Šajā nozīmē skat. termina “saistība” (franču val. “association”) trešo nozīmi, kas definēta vārdnīcā Larousse, kas pieejama tīmekļvietnē https://www.larousse.fr/dictionnaires/francais/association/5856.

( 23 ) Spriedums, 2012. gada 13. marts, Tay Za/Padome (C‑376/10 P, EU:C:2012:138, 66. punkts).

( 24 ) Šajā ziņā skat. spriedumus, 2020. gada 25. jūnijs, VTB Bank/Padome (C‑729/18 P, EU:C:2020:499, 59. punkts), un 2017. gada 28. marts, Rosneft (C‑72/15, EU:C:2017:236, 123. punkts). Šajā ziņā skat. arī spriedumu, 2023. gada 15. novembris, OT/Padome (T‑193/22, EU:T:2023:716, 144. punkts), kurā, manuprāt, Vispārējā tiesa izklāsta grozītā Lēmuma 2014/145 mērķus tādā veidā, ko Tiesa varētu bez grūtībām apstiprināt.

( 25 ) Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 4. oktobris, Lietuva u.c./Parlaments un Padome (Mobilitātes pakete) (no C‑541/20 līdz C‑555/20, EU:C:2024:818, 159. punkts un tajā minētā judikatūra).

( 26 ) Spriedums Prigozhina, 94. un 98. punkts.