VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)
2018. gada 16. janvārī ( *1 )
Valsts atbalsts – Francijas iestāžu EDF piešķirtais atbalsts – No aplikšanas ar nodokli atbrīvotu finanšu rezervju pārkvalificēšana par kapitālieguldījumiem nolūkā atjaunot vispārīgo apgādes tīklu – Lēmums, ar kuru atbalsts atzīts par nesaderīgu ar iekšējo tirgu – Res judicata spēks – Privātā ieguldītāja kritērijs
Lieta T‑747/15,
Électricité de France (EDF), Parīze (Francija), ko pārstāv M. Debroux, advokāts,
prasītāja,
ko atbalsta
Francijas Republika, ko sākotnēji pārstāvēja G. de Bergues, D. Colas un J. Bousin, vēlāk – D. Colas un J. Bousin, pārstāvji,
persona, kas iestājusies lietā,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv É. Gippini Fournier, B. Stromsky un D. Recchia, pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību, kura ir pamatota ar LESD 263. pantu un ar kuru tiek lūgts atcelt 1. līdz 5. pantu Komisijas Lēmumā (ES) 2016/154 (2015. gada 22. jūlijs) par valsts atbalstu SA.13869 (C 68/2002) (ex NN 80/2002), ko Francija sniegusi EDF: no aplikšanas ar nodokli atbrīvotu finanšu rezervju pārkvalificēšana par kapitālieguldījumiem nolūkā atjaunot vispārīgo apgādes tīklu (OV 2016, L 34, 152. lpp.).
VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs S. Frimods Nilsens [S. Frimodt Nielsen] (referents), tiesneši V. Kreišics [V. Kreuschitz] un N. Pultoraka [N. Półtorak],
sekretārs: E. Kulons [E. Coulon],
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
I. Tiesvedības priekšvēsture
A. Ievads
|
1 |
Ar 2002. gada 16. oktobra lēmumu (OV 2002, C 280, 8. lpp.; turpmāk tekstā – “lēmums par procedūras sākšanu”) Eiropas Kopienu Komisija uzsāka formālu izmeklēšanas procedūru, kas paredzēta LESD 108. panta 2. punktā, par priekšrocību, kura esot izrietējusi no uzņēmumu ienākuma nodokļa nemaksāšanas, kas prasītājai, Électricité de France (EDF), 1997. gadā saistībā ar bilances pārstrukturēšanu esot bijis jāmaksā par daļu no finanšu rezervēm, kuras atbrīvotas no aplikšanas ar nodokli nolūkā atjaunot vispārīgo apgādes tīklu (turpmāk tekstā – “VAT”) un kuras pārkvalificētas par kapitālieguldījumiem. |
|
2 |
Ar 2003. gada 16. decembra lēmumu (OV 2005, L 49, 9. lpp.; turpmāk tekstā – “sākotnējais lēmums”) Komisija paziņoja, ka atbalsta pasākums, ko bija saņēmusi EDF, nav saderīgs ar iekšējo tirgu, un pieprasīja šā atbalsta atgūšanu ar procentiem. Atbalsta summa tika atmaksāta Francijas Republikai 2004. gada februārī. |
|
3 |
Ar 2009. gada 15. decembra spriedumu EDF/Komisija (T‑156/04, turpmāk tekstā – “spriedums lietā T‑156/04”, EU:T:2009:505) Vispārējā tiesa atcēla sākotnējā lēmuma 3. un 4. pantu. Pēc šī sprieduma Francijas Republika pārskaitīja atpakaļ EDF summu, ko tā tai bija atmaksājusi. |
|
4 |
Ar 2012. gada 5. jūnija spriedumu Komisija/EDF (C‑124/10 P, turpmāk tekstā – “spriedums lietā C‑124/10 P”, EU:C:2012:318) Tiesa noraidīja Komisijas iesniegto apelācijas sūdzību par spriedumu lietā T‑156/04. |
|
5 |
Ar 2013. gada 2. maija lēmumu (OV 2013, C 187, 73. lpp.), uzaicinot iesniegt apsvērumus saskaņā ar LESD 108. panta 2. punktu (turpmāk tekstā – “lēmums par procedūras paplašināšanu”), Komisija paplašināja uzsākto formālo izmeklēšanas procedūru. |
|
6 |
Ar Lēmumu (ES) 2016/154 (2015. gada 22. jūlijs) par valsts atbalstu SA.13869 (C 68/2002) (ex NN 80/2002), ko Francija sniegusi EDF: no aplikšanas ar nodokli atbrīvotu finanšu rezervju pārkvalificēšana par kapitālieguldījumiem nolūkā atjaunot VAT (OV 2016, L 34, 152. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), Komisija vēlreiz paziņoja, ka atbalsta pasākums, ko saņēma EDF, nav saderīgs ar iekšējo tirgu, un pieprasīja šā atbalsta atgūšanu ar procentiem. Atbalsta summa tika atmaksāta Francijas Republikai 2015. gada 13. oktobrī. |
|
7 |
Ar prasības pieteikumu, kas kancelejā iesniegts 2015. gada 22. decembrī, EDF cēla šo prasību. |
B. Par atbalsta saņēmēju
|
8 |
EDF tika dibināta ar 1946. gada 8. aprīļa Likumu Nr. 46‑628 par elektrības un gāzes nacionalizāciju (JORF, 1946. gada 9. aprīlis, 2651. lpp.), kas atbilstoši tā 1. pantam nacionalizēja elektrības ražošanu, transportu, izplatīšanu, importu un eksportu Francijā. Šis likums uzticēja nacionalizēto elektrības uzņēmumu pārvaldi publiskai valsts iestādei ar rūpnieciska un komerciāla rakstura statusu, kuras nosaukums ir “Electricité de France (EDF), Service national”. |
|
9 |
Likuma Nr. 46‑628 16. pants paredzēja, ka EDF nodotās mantas, nodokļu un obligāciju gala bilance veido tās kapitālu, pieder tautai, ir neatsavināma un ekspluatācijas zaudējumu gadījumā tā jāatjauno no turpmāko finanšu gadu peļņas. Saskaņā ar 1956. gada 14. maija Dekrēta Nr. 56‑493 par kapitālieguldījumiem EDF (JORF, 1956. gada 19. maijs, 4613. lpp.) 1. panta noteikumiem tie tika pakļauti minētā likuma 16. pantā paredzētajiem noteikumiem. Saskaņā ar tā paša dekrēta 2. pantu šie ieguldījumi deva pamatu valstij saņemt procentus un dividendi. |
|
10 |
Atbilstoši Likumam Nr. 46‑628 EDF kopš tās dibināšanas – un vēl aizvien 1997. gadā – bija publiska valsts iestāde ar rūpnieciska un komerciāla rakstura statusu, kuru neregulē noteikumi, kas piemērojami akciju sabiedrībām. Ar 2004. gada 9. augustaloi no2004‑803 relative au service public de l’électricité et du gaz et aux entreprises électriques et gazières [Likumu Nr. 2004‑803 par elektroenerģijas un gāzes sabiedrisko pakalpojumu un elektroenerģijas un gāzes uzņēmumiem] (JORF, 2004. gada 11. augusts, 14256. lpp.) šis statuss tika grozīts, tā 24. pantā nosakot, ka EDF, kurā valstij vajadzēja piederēt vairāk nekā 70 % kapitāla, regulēs likumi, kas piemērojami akciju sabiedrībām, izņemot gadījumus, ja pastāv pretēji normatīvie akti. Šī likuma 47. pants paredz arī turpmāku publiskās iestādes EDF pārveidošanu par akciju sabiedrību, ar nosacījumu, ka tiks publicēts dekrēts par tās jauno statusu. Tā paša likuma 46. pantā ir precizēts, ka sabiedrības EDF bilance 2004. gada 31. decembrī tiks sagatavota, izmantojot bilanci 2003. gada 31. decembrī un ņemot vērā publiskās iestādes EDF peļņas vai zaudējumu aprēķinu 2004. finanšu gadam. |
|
11 |
EDF pārveidošana par akciju sabiedrību stājās spēkā, piemērojot 2004. gada 17. novembra Dekrētu Nr. 2004‑1224 par akciju sabiedrības EDF statūtiem (JORF, 2004. gada 19. novembris, 19505. lpp.). Minētā dekrēta pielikumā sniegtie statūti paredz, ka EDF turpmāk būs akciju sabiedrība, ko regulē komercsabiedrībām piemērojamie likumi un noteikumi, jo īpaši komerclikums, ciktāl to neaizstāj specifiskāki noteikumi, tostarp – paši statūti. |
|
12 |
EDF statūtu 6. pants paredz, ka sabiedrības kapitāls, kura turētāja sākotnēji pilnībā bija valsts, ir noteikts 8,129 miljardu EUR apmērā, kas sadalīts 1625800000 akcijās, par 5 EUR katra. Jaunās akciju sabiedrības EDF kapitāls tika noteikts 2004. gada novembrī tajā pašā apmērā kā līdz tam uzkrātais kapitāls un kapitālieguldījumi publiskā iestādē ar ekonomisku un komerciālu raksturu EDF, tas ir, 8,1 miljards EUR. Šī kapitāla un kapitālieguldījumu summa tika sasniegta, piemērojot 1997. gada 10. novembra Likumu Nr. 97‑1026 par dažādiem ekonomiskas un komerciālas kārtības pasākumiem (JORF, 1997. gada 11. novembris, 16387. lpp.), un kopš 1997. gada bija palikusi nemainīga apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī. |
|
13 |
Likums Nr. 2004‑803 un EDF statūti turklāt paredz, ka valstij vienmēr ir jāpieder vairāk nekā 70 % no sabiedrības kapitāla. 2005. gada novembrī jaunās EDF akcijas tika pieņemtas kotēšanai Euronext un tika piedāvātas par brīvām cenām (turpmāk tekstā – “OPO”), tādējādi patiesi atverot EDF kapitālu citiem akcionāriem līdztekus valstij. |
C. Par finanšu rezervju izveidošanu VAT atjaunošanai
|
14 |
Saskaņā ar Likuma Nr. 46‑628 36. pantu visas nacionalizētās elektroenerģijas koncesijas tika nodotas EDF. Attiecībā uz šīm koncesijām saskaņā ar tā paša likuma 37. pantu koncesionāram ir jāņem vērā tipveida specifikācijas. 1958. gadā dažādās elektroenerģijas pārvades koncesijas, ko valsts tādējādi bija nodevusi EDF, tika apvienotas vienā koncesijā, sauktā VAT. |
|
15 |
Nepastāvot specifiskiem grāmatvedības noteikumiem attiecībā uz koncesijām, kopš 1946. gada EDF uzskatīja, ka tā ir īpašniece īpašumiem, kas ir daļa no VAT, un ierakstīja šos īpašumus savas bilances aktīvos. |
|
16 |
Piemērojot 8. pantu ar 1956. gada 28. novembra Dekrētu Nr. 56‑1225 apstiprinātajās specifikācijās, EDF bija par saviem līdzekļiem jāveic visi nepieciešamie apkopes un atjaunošanas darbi, lai saglabātu koncesiju darbību labā darba stāvoklī. |
|
17 |
1987. gadā, pēc 1982. gadā veiktajām izmaiņām vispārējā grāmatvedības plānā, kas paredz specifiskus noteikumus mantai, kurai pēc koncesijas beigām būtu jāatgriežas valsts īpašumā, EDF izmainīja savu grāmatvedības uzskaites praksi attiecībā uz VAT aktīviem, kas līdz šim tika uzskatīti par pašu īpašumu un ieskaitīti aktīvos bilances postenī “Koncesijā nodotie īpašumi”. EDF šiem aktīviem piemēroja speciālus grāmatvedības uzskaites noteikumus, kas izstrādāti Francijā koncesijā nodotiem īpašumiem, kuri tās noslēgumā jāatgriež valstij, un no nodokļu atvieglojumiem izveidoja finanšu rezerves VAT atjaunošanai. |
|
18 |
1994. gada ziņojumā Francijas Revīzijas palāta uzskatīja, ka, esot vienam un pastāvīgam, likuma noteiktam valsts koncesionāram kā, piemēram, EDF, bija grūti uzskatīt VAT veidojošos īpašumus par tādiem, kas koncesijas beigās jāatgriež valstij, pretēji tiem VAT pašu īpašumiem, kas piederēja EDF. Citiem vārdiem sakot, Revīzijas palāta neattaisnoja 1987. gadā EDF veiktās izmaiņas grāmatvedībā, kas izpaudās kā no aplikšanas ar nodokli atbrīvotu finanšu rezervju radīšana. Starp uzņēmumu un aizbildniecības institūcijām ātri tika uzsākti EDF situācijas regulēšanas darbi. |
|
19 |
1997. gadā EDF kontos bija divu veidu rezerves, kuras veidojušās no nodokļu atvieglojumiem VAT atjaunošanai: vēl neizmantotās finanšu rezerves par 38,5 miljardiem Francijas franku (FRF) un koncedenta tiesības, kas atbilst jau realizētajām atjaunošanas operācijām par 18,345 miljardiem FRF. |
D. Par finanšu rezervju pārkvalificēšanu
|
20 |
Likumā Nr. 97‑1026 ir precizēts statuss tiem īpašumiem, kas veido VAT. Šī likuma 4. pantā ir noteikts:
|
|
21 |
Ir skaidrs, ka attiecībā uz visām darbībām saistībā ar EDF kapitālu jāpiemēro likums, ciktāl tā 1997. gadā spēkā esošajā versijā Likuma Nr. 46‑628 16. pants paredzēja, ka EDF kapitāls ir neatsavināms un pieder tautai. Tādējādi kapitālieguldījumi EDF, kas izriet no VAT atjaunošanai paredzēto rezervju pārgrupēšanas, bija jāveic ar likumu atbilstoši Francijas tiesībām. |
|
22 |
Likums Nr. 97‑1026 iedibina VAT aktīvu īpašumtiesības. EDF bilance tika reorganizēta ar šo pašu likumu. EDF veidotās rezerves laikā no 1987. līdz 1996. gadam VAT atjaunošanai, ņemot vērā šo aktīvu (izmantotu vai nē) atgriešanu valstij, kļuva par nepamatotām, jo īpašumtiesības uz VAT īpašumu tika uzskatītas par piederošām EDF. |
|
23 |
Ekonomikas, finanšu un rūpniecības ministra, budžeta lietu valsts sekretāra un rūpniecības lietu valsts sekretāra vēstules, kas 1997. gada 22. decembrī nosūtīta EDF (turpmāk tekstā – “1997. gada 22. decembra vēstule”), 1. pielikumā ir skaidrota EDF bilances augšdaļas pārstrukturēšana saskaņā ar Likuma Nr. 97‑1026 4. pantu: ““Koncedenta tiesību” pārgrupēšana (18345563605 FRF):
|
|
24 |
EDF bilances reorganizēšanas ietvaros Francijas iestādes ievēroja Conseil national de la comptabilité (CNC)1997. gada 18. jūnija paziņojumu Nr. 97‑06 par izmaiņām grāmatvedības uzskaites metodēs, vērtējumos, nodokļu izvēlē un kļūdu labojumiem (turpmāk tekstā – “Conseil national de la comptabilité paziņojums”), kurā tostarp konstatēts, ka grāmatvedības uzskaites kļūdu labošana, kas pēc sava rakstura attiecas uz iepriekšējām grāmatvedības uzskaites operācijām, tiek “atspoguļota tā finanšu gada grāmatvedības uzskaitē, kura laikā tās tika atklātas”. |
|
25 |
Saskaņā ar Likumu Nr. 97‑1026 un 1997. gada 22. decembra vēstuli revalvācijas atšķirības tika pārnestas uz posteni “Pašu kapitāls” bez aplikšanas ar nodokļiem, jo tās atbilda revalvācijas vērtības pieaugumam, kurš realizēts, atbrīvojot no nodokļiem vai nodokļu neitralitātes režīma rezultātā, kas izriet no 1959. un 1976. gada revalvācijas likumiem. |
E. Par finanšu rezervju pārkvalificēšanas fiskālo ietekmi
|
26 |
1997. gada 22. decembra vēstules 3. pielikums nosaka arī EDF bilances reorganizēšanas fiskālās sekas. Pārnesot atjaunošanai paredzētās neizmantotās rezerves pārejošajos atlikumos, konstatētas neto aktīvu izmaiņas 38,5 miljardu FRF apmērā, kas apliktas ar uzņēmumu ienākuma nodokli ar 1997. gadā piemērojamo likmi 41,66 %. Tādējādi vēl neizmantotās rezerves par summu 38,5 miljardi FRF Francijas iestādes aplika ar nodokļiem. Turpretī, iepazīstoties ar šo pielikumu, šķiet, ka daļa VAT atjaunošanai izmantoto rezervju, kas atbilda koncedenta tiesībām un arī veidojušās nodokļu atbrīvojuma rezultātā un konsolidētas kā kapitālieguldījumi, netika apliktas ar nodokļiem. |
|
27 |
Nodokļu ģenerāldirekcijas 2002. gada 9. aprīļa paziņojumā (turpmāk tekstā – “2002. gada 9. aprīļa paziņojums”), ko Francijas iestādes nosūtīja Komisijai, šajā saistībā ir norādīts, ka “VAT koncedenta tiesības atspoguļo nepieprasītu parādu, kura iekļaušana kapitālā nelikumīgi to atbrīvojusi no aplikšanas ar nodokli,” un ka “šīs rezerves pirms to iekļaušanas kapitālā no iestādes pasīva, kurā tās atradās nelikumīgi, būtu bijis jāpārceļ uz neto situācijas kontu, tādējādi radot neto aktīvu pozitīvas izmaiņas, kas, piemērojot [Vispārējā nodokļu kodeksa] 38–2. pantu, apliekamas ar nodokļiem”. Francijas iestādes precizē, ka “šādā veidā iegūtās nodokļu priekšrocības [EDF 1997. gadā] var tikt novērtētas ar 5,88 miljardiem FRF (14,119 × 41,66 %)”. |
F. Par lēmumu par procedūras sākšanu
|
28 |
Ar lēmumu par procedūras sākšanu Komisija uzsāka procedūru, kas paredzēta LESD 108. panta 2. punktā, par priekšrocību, kas izriet no EDF maksājamā uzņēmumu ienākuma nodokļa nemaksāšanas bilances pārstrukturēšanas 1997. gadā par daļu no finanšu rezervēm, kas atbilst koncedenta tiesībām. |
|
29 |
Ir jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma preambulas 52. apsvērumā Komisija uzskatīja, ka, ciktāl ne Tiesa, ne Vispārējā tiesa nebija uzskatījušas, ka lēmums par procedūras sākšanu ir nelikumīgs, tas varēja veidot pamatu jaunam galīgajam lēmumam, proti, apstrīdētajam lēmumam. |
G. Par Komisijas sākotnējo lēmumu
|
30 |
Sākotnējā lēmumā Komisija paziņoja, ka atbalsta pasākums, ko saņēma EDF, bija nesaderīgs ar iekšējo tirgu, un pieprasīja šā atbalsta atgūšanu ar procentiem. |
|
31 |
Starp Komisijas izvirzītajiem pamatojumiem sākotnējā lēmuma atbalstam ir jāuzsver it īpaši šie:
|
H. Par spriedumu lietā T‑156/04
|
32 |
EDF, ko atbalsta Francijas Republika, cēla prasību atcelt Komisijas 2003. gada 16. decembra lēmumu. |
|
33 |
Ar spriedumu lietā T‑156/04 Tiesa atcēla sākotnējā lēmuma 3. un 4. pantu. |
|
34 |
Sprieduma lietā T‑156/04 233.–237. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka, lai noteiktu, vai Francijas valsts iesaistīšanās EDF kapitālā Komisijai bija jāvērtē, ņemot vērā privātā ieguldītāja kritēriju, bija jānoskaidro, vai minētā iesaistīšanās, ņemot vērā tās raksturu un priekšmetu, kā arī izvirzīto mērķi, bija ieguldījums, kādu varētu veikt privāts ieguldītājs, un tātad valsts kā ekonomisks uzņēmējs to veica tāpat kā privāts ieguldītājs, vai arī tā bija valsts iesaistīšanās valsts varas īstenotājas statusā, tādējādi izslēdzot minētā kritērija piemērošanu. It īpaši Vispārējā tiesa uzskatīja, ka pasākums nav jāpārbauda tikai atkarībā no tā formas un ar to vien, ka iesaistīšanās tiek veikta, izdodot likumu, nepietiek, lai tiktu noraidīta iespēja, ka valsts dalībai uzņēmuma kapitālā ir ekonomisks mērķis, kāds varētu būt arī privātam ieguldītājam. |
|
35 |
Sprieduma lietā T‑156/04 240.–242. punktā Vispārējā tiesa atgādināja, ka “koncedenta tiesības” tika tieši ietvertas kapitālieguldījumu postenī 14,119 miljardu FRF apmērā, tos neierakstot rezultātu kontā. Tā uzsvēra, ka Komisija par valsts atbalstu bija uzskatījusi tikai “koncedenta tiesību” neaplikšanu ar nodokli pirms kapitālieguldījuma veikšanas, jo visi lietas dalībnieki piekrita, ka par šādu summu pirms tās ierakstīšanas postenī “Kapitālieguldījumi” bija jāsamaksā nodoklis. |
|
36 |
Sprieduma lietā T‑156/04 243.–245. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Likuma Nr. 97‑1026 4. pants, kura mērķis bija pārstrukturēt EDF bilanci un palielināt tās pašu resursus, pats par sevi bija nevis nodokļu rakstura tiesību norma, bet gan grāmatvedības tiesību norma, kurai ir ietekme uz nodokļiem. Tomēr tā konstatēja, ka Komisija bija pārbaudījusi tikai minētā pasākuma ietekmi uz nodokļiem un precizējusi, ka, ievērojot identificētā labuma nodokļu tiesisko raksturu, tai nebija jāņem vērā ne veiktā kapitāla palielināšana, ne privātā ieguldītāja kritērijs, jo tāda atteikšanās no nodokļa parāda kā šajā lietā izrietēja no valsts varas prerogatīvu īstenošanas. |
|
37 |
Sprieduma lietā T‑156/04 247.–250. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka, ņemot vērā ar aplūkojamo pasākumu izvirzīto EDF rekapitalizācijas mērķi, tikai apstrīdētā parāda nodokļu raksturs neļāva Komisijai atteikties no privātā ieguldītāja kritērija piemērošanas. Tā uzskatīja, ka Komisijai bija pienākums pārbaudīt attiecīgā ieguldījuma ekonomisko jēgu, novērtējot, vai privāts ieguldītājs tādos pašos apstākļos būtu veicis līdzīgas summas ieguldījumu EDF. Šāds pienākums Komisijai faktiski pastāvot neatkarīgi no tā, kādā veidā valsts kapitālu ir ieguldījusi. |
|
38 |
Sprieduma lietā T‑156/04 251. un 252. punktā Vispārējā tiesa precizēja, ka nav izslēdzams, ka veids, kādā attiecīgais ieguldījums ir veikts, var radīt atšķirības kapitāla savākšanas izmaksu un kapitāla nestās peļņas aspektā, kas varētu likt domāt, ka privāts ieguldītājs šādu ieguldījumu nebūtu veicis. Tomēr, lai to secinātu, vispirms ir jāveic ekonomiska analīze, piemērojot privātā ieguldītāja kritēriju. Vispārējā tiesa uzskatīja, ka šāda analīze bija pamatota, jo, pirmkārt, kapitāla palielināšana var izrietēt no parāda, ko uzņēmums ir parādā privātam akcionāram, ieguldīšanas un, otrkārt, likuma izmantošanu šajā nolūkā varēja uzskatīt par obligātām sekām tam, ka paši noteikumi par EDF kapitālu bija noteikti likumā. |
|
39 |
Tāpēc sprieduma lietā T‑156/04 253. punktā Vispārējā tiesa secināja, ka, ievērojot vajadzību apstrīdēto pasākumu izvērtēt tā apstākļos, Komisija nevarēja pārbaudīt tikai tā ietekmi nodokļu ziņā, bet tai vienlaikus bija jāpārbauda, vai bija pamatoti argumenti, ka atteikšanos no nodokļu parāda, pārstrukturējot EDF bilanci un palielinot kapitālu, var uzskatīt par darījumu, kas atbilst privātā ieguldītāja kritērijam. |
|
40 |
Turpinājumā, sprieduma lietā T‑156/04 254.–259. punktā Vispārējā tiesa noraidīja Komisijas argumentu, ka privātā ieguldītāja kritērijs nevarēja tikt piemērots, jo Francijas valsts šajā lietā bija īstenojusi savas valsts varas prerogatīvas, izmantojot likumu, lai atteiktos no nodokļu parāda. Šajā ziņā tā konstatēja, ka šajā lietā nevarēja runāt par valsts pienākumiem valsts varas īstenotājas statusā un nebija jānovērtē zināmas izmaksas, kas valstij izrietēja no tās valsts varas pienākumiem. |
|
41 |
Sprieduma lietā T‑156/04 260.–263. punktā Vispārējā tiesa noraidīja Komisijas argumentu, ka privātā ieguldītāja kritērijs nevar tikt piemērots nodokļu parāda pārvēršanai kapitālā, jo uzņēmums nekad nevarētu būt parādā privātam ieguldītājam šādu parādu, bet tikai civiltiesību vai komerctiesību parādu. Saskaņā ar Vispārējās tiesas viedokli privātā ieguldītāja kritērija mērķis ir pārbaudīt, vai, lai gan valstij ir tādi līdzekļi, kādu nav privātam ieguldītājam, šis pēdējais tādos pašos apstākļos būtu pieņēmis lēmumu veikt līdzīgu ieguldījumu. Tāpēc kapitālā pārvērstā parāda raksturam un tam, ka privātam ieguldītājam neviens nevar būt parādā nodokļu parādu, neesot nozīmes. |
|
42 |
Sprieduma lietā T‑156/04 264.–277. punktā Vispārējā tiesa noraidīja Komisijas argumentu, ka privātam ieguldītājam līdzīgā situācijā būtu bijis jāmaksā nodoklis, bet tādējādi tas tam noteikti radītu lielākas izmaksas, jo, lai piešķirtu 100 EUR, tādam ieguldītājam reāli būtu bijuši nepieciešami 141,66 EUR. |
|
43 |
Šajā ziņā, pirmkārt, Vispārējā tiesa norādīja, ka EDF un Francijas Republika ir apgalvojušas un Komisija pati lēmuma par procedūras sākšanu 51. punktā ir uzskatījusi, ka saskaņā ar Francijas tiesībām nodokļu jomā ar parāda, ko uzņēmuma akcionāram ir parādā uzņēmums, iekļaušanu veiktas kapitāla palielināšanas radītās neto aktīvu izmaiņas netiek ņemtas vērā uzņēmumu ienākuma nodokļa aprēķinā un ka tādējādi šī parāda pārvēršana kapitālā nenozīmē, ka šī parāda summa būtu apliekama ar nodokli. |
|
44 |
Otrkārt, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Komisijas arguments, saskaņā ar kuru privātam ieguldītājam līdzīgā situācijā būtu bijis jāmaksā nodoklis, ir pretrunā tam, ko tā bija kā priekšrocību definējusi sākotnējā lēmumā, jo šis arguments lika pārbaudīt kopējās izmaksas, kas rastos privātam ieguldītājam, lai ieguldītu 14,119 miljardus FRF, kaut gan koncedenta tiesību pārgrupēšanu šīs summas apmērā Komisija par atbalstu nebija uzskatījusi. |
|
45 |
Treškārt, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Komisijas arguments, saskaņā ar kuru privātam ieguldītājam līdzīgā situācijā būtu bijis jāmaksā nodoklis, nav konsekvents, jo tā atzina, ka tā būtu pārbaudījusi papildu kapitālieguldījumu vairāku miljardu FRF apmērā, ja EDF šī ieguldījuma summu būtu samaksājusi nodokļos un vēlāk Francijas Republika tai šo pašu summu būtu atdevusi atpakaļ, jo tādā gadījumā, un tikai tādā gadījumā, valsts un privāta ieguldītāja attiecīgās izmaksas būtu iespējams salīdzināt. Taču Vispārējā tiesa uzskatīja, ka tādā gadījumā izmaksas valstij faktiski būtu tādas pašas un EDF saņemtā summa būtu tāda pati kā tā, ko tā saņēma apstrīdētā pasākuma rezultātā. |
|
46 |
Ceturtkārt, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka, pieņemot, ka privātam ieguldītājam tiešām būtu jāmaksā nodoklis, tam ar parāda iekļaušanu veikta kapitālieguldījuma izmaksas būtu bijušas 5,88 miljardi FRF, kas tāpēc ir tāda pati summa kā tā, ko šajā lietā ir samaksājusi Francijas valsts. Turklāt tikai privātā ieguldītāja kritērija piemērošana būtu ļāvusi pārbaudīt un eventuāli konstatēt iespējamās izmaksu atšķirības. |
|
47 |
Piektkārt, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka, pat ja rekapitalizācijas izmaksas, kas šajā gadījumā bija 14,119 miljardi FRF, Francijas valstij būtu bijušas vienādas ar nulli, bet privātam ieguldītājam –5,88 miljardi FRF, šī izmaksu starpība neliegtu piemērot privātā ieguldītāja kritēriju. |
|
48 |
Sprieduma lietā T‑156/04 283. punktā Vispārējā tiesa noraidīja Komisijas argumentu, ka privātā ieguldītāja kritērija piemērošanas pieļaušana varētu novest pie tā, ka tiktu atļauti visi dalībvalstu noteiktie nodokļu atbrīvojumi. Šajā ziņā Vispārējā tiesa, pirmām kārtām, atgādināja, ka, tās ieskatā, šeit runa nav par vienkāršu uzņēmumam piešķirtu nodokļa atbrīvojumu, bet gan par atteikšanos no nodokļa parāda, palielinot kapitālu tādā uzņēmumā, kura vienīgais akcionārs ir valsts, un, otrām kārtām, uzskatīja, ka nevar iepriekš lemt par šī kritērija piemērošanas rezultātu, bez kā tas būtu nederīgs. |
I. Par spriedumu lietā C‑124/10 P
|
49 |
2010. gada 26. februārī Komisija iesniedza apelācijas sūdzību par spriedumu lietā T‑156/04. |
|
50 |
Ar spriedumu lietā C‑124/10 P Tiesa šo apelācijas sūdzību noraidīja, to pamatojot šādi:
[..]
[..]
[..]
[..]
|
J. Par lēmumu par procedūras paplašināšanu
|
51 |
Pēc sprieduma lietā C‑124/10 P Komisija pieņēma lēmumu par procedūras paplašināšanu. |
|
52 |
It īpaši ir jāpievērš uzmanība lēmuma par procedūras paplašināšanu 58.–73. punktam, kuros Komisija izvērtē, pirmkārt, privātā ieguldītāja kritērija piemērojamību un, otrkārt – pakārtoti – šī paša kritērija piemērošanu aplūkojamajam pasākumam. |
|
53 |
Par kritērija piemērojamību Komisija secina:
|
|
54 |
Savukārt par kritērija piemērošanu Komisija secina:
|
K. Par apstrīdēto lēmumu
|
55 |
Apstrīdētajā lēmumā Komisija paziņoja, ka atbalsta pasākums, ko saņēma EDF, ir nesaderīgs ar iekšējo tirgu, un pieprasīja šā atbalsta atgūšanu ar procentiem. |
|
56 |
Šajā saistībā Komisija apstrīdētajā lēmumā min šādus pamatojumus. |
|
57 |
Pirmkārt, apstrīdētā lēmuma preambulas 62.–108. apsvērumā Komisija izklāsta argumentus, ko Francijas Republika un EDF izvirzīja formālajā izmeklēšanas procedūrā, kas notika pēc lēmuma par procedūras paplašināšanu. |
|
58 |
Otrkārt, apstrīdētā lēmuma preambulas 113.–123. apsvērumā atgādinājusi apstrīdētā pasākuma saturu, Komisija uzskata, ka atteikšanās iekasēt nodokli, pārgrupējot koncedenta tiesības kapitālā, prima facie ir selektīva priekšrocība par labu EDF. |
|
59 |
Treškārt, apstrīdētā lēmuma preambulas 124. apsvērumā Komisija atgādina Francijas Republikas argumentus, kurus tā pauda savos 2002. gada 11. decembra apsvērumos un saskaņā ar kuriem atteikšanās iekasēt nodokli līdzinoties papildu kapitālieguldījumam par summu, kas identiska tai, kura bija jāmaksā kā nodoklis. |
|
60 |
Ceturtkārt, Komisija atgādina, ka spriedumā lietā C‑124/10 P, 99. punktā Tiesa uzskatīja, ka Vispārējā tiesa nebija iepriekš izlēmusi ne par tirgus ekonomikā zinoša privāta ieguldītāja kritērija piemērojamību šajā lietā, ne par šī kritērija iespējamās piemērošanas apstrīdētajam pasākumam rezultātu. |
|
61 |
Piektkārt, pēc tam apstrīdētā lēmuma preambulas 126.–153. apsvērumā Komisija izvērtē privātā ieguldītāja kritērija piemērojamību, ņemot vērā Tiesas šajā ziņā sniegtos precizējumus spriedumā lietā C‑124/10 P. Šim nolūkam tā analizē faktus, kas attiecas uz apgalvoto lēmumu par ieguldījumu, ekonomiskos vērtējumus, kas esot veikti ar mērķi noteikt minētā ieguldījuma rentabilitāti, apstrīdētā pasākuma raksturu un priekšmetu, kā arī kontekstu, kurā šis pēdējais lēmums ticis pieņemts, un noteikumus, kuriem tas pakļauts. |
|
62 |
Komisija pabeidz šo analīzi, izdarot šādus secinājumus:
|
|
63 |
Pēc tam apstrīdētā lēmuma preambulas 155.–193. apsvērumā Komisija pakārtoti izvērtē, vai privātā ieguldītāja kritērijs, ja pieņem, ka tas ir piemērojams, ir izpildīts šajā gadījumā. |
|
64 |
Komisija pabeidz šo analīzi, izdarot šādus secinājumus:
|
|
65 |
Secinājusi, ka ir notikusi valsts līdzekļu izmantošana (apstrīdētā lēmuma preambulas 194. un 195. apsvērums), ka ir bijis konkurences izkropļojums un ietekme uz tirdzniecību starp dalībvalstīm (minētā lēmuma preambulas 196.–206. apsvērums) un ka atbalsts ir nesaderīgs ar iekšējo tirgu (šī lēmuma preambulas 207.–215. apsvērums), Komisija paziņo, ka apstrīdētais pasākums ir atbalsts, kas ir nesaderīgs ar iekšējo tirgu, un liek to atgūt. |
II. Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
|
66 |
Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 22. decembrī, EDF cēla šo prasību. |
|
67 |
Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 20. aprīlī, Francijas Republika lūdza atļauju iestāties šajā tiesvedībā EDF prasījumu atbalstam. Ar 2016. gada 24. maija lēmumu Vispārējās tiesas trešās palātas priekšsēdētājs atļāva tai iestāties lietā. Persona, kas iestājusies lietā, savu procesuālo rakstu un lietas dalībnieki savus apsvērumus par šo rakstu iesniedza noteiktajos termiņos. |
|
68 |
Tā kā Vispārējās tiesas palātu sastāvs ir mainīts, piemērojot Vispārējās tiesas Reglamenta 27. panta 5. punktu, tiesnesis referents tika norīkots uz trešo palātu, kurai līdz ar to tika iedalīta šī lieta. |
|
69 |
Par tiesvedības rakstveida daļas pabeigšanu dalībniekiem tika paziņots 2016. gada 26. septembrī. Reglamenta 106. panta 2. punktā noteikto trīs nedēļu laikā pēc šī paziņojuma neviens lietas dalībnieks neiesniedza pieteikumu par tiesas sēdes noturēšanu. |
|
70 |
Lēmumā, kas dalībniekiem tika paziņots 2017. gada 19. maijā, Vispārējā tiesa, uzskatīdama, ka no lietas materiāliem ir guvusi pietiekamu informāciju, ņemot vērā to, ka nebija dalībnieku pieteikumu šajā saistībā, nolēma prasību izlemt bez tiesvedības mutvārdu daļas atbilstoši Reglamenta 106. panta 3. punktam. |
|
71 |
Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejai tika nosūtīts 2017. gada 19. maijā, prasītāja lūdza noturēt tiesas sēdi sakarā ar nozīmību, kāda šai lietai bija attiecībā uz to un it īpaši uz tās finansiālajām sekām. |
|
72 |
Ar dokumentu, kas tika paziņots 2017. gada 12. jūnijā, tika konstatēts, ka pieteikuma par tiesas sēdes rīkošanu iesniegšanas termiņš bija beidzies 2016. gada 31. oktobrī un ka šis pieteikums līdz ar to ir iesniegts ārpus Reglamenta 106. pantā noteiktā termiņa, prasītājai nenorādot apstākļus, kas ļautu konstatēt neparedzētus apstākļus vai nepārvaramas varas gadījumu atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 45. pantam, kas jāpiemēro likumiskajos termiņos kā šajā lietā. |
|
73 |
2017. gada 20. septembrī Tiesa pasludināja spriedumu lietā Komisija/Frucona Košice, C‑300/16 P, (EU:C:2017:706), (turpmāk tekstā – “spriedums Frucona Košice”), noraidot prasību, kas bija celta pret 2016. gada 16. marta spriedumu Frucona Košice/Komisija (T‑103/14, EU:T:2016:152). |
|
74 |
Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 3. oktobrī, prasītāja lūdza, lai starp dalībniekiem notiktu rakstiskas vai mutiskas debates par sprieduma Frucona Košice ietekmi uz šo lietu. |
|
75 |
Ar 2017. gada 12. oktobra lēmumu Vispārējā tiesa nolēma atkārtoti sākt rakstveida procedūru un pievienot prasītājas pieteikumu lietai un lūdza dalībniekus iesniegt rakstveida apsvērumus par to, kāda ietekme, viņu ieskatā, spriedumam Frucona Košice ir uz šo lietu. |
|
76 |
Lietas dalībnieki uz šo lūgumu atbildēja noteiktajos termiņos. |
|
77 |
2017. gada 9. novembrī trešās palātas priekšsēdētājs nolēma izbeigt procedūras rakstveida daļu. Šis lēmums tika paziņots dalībniekiem, precizējot, ka līdz ar šo paziņojumu nesākas termiņš pieteikuma par tiesas sēdes rīkošanu iesniegšanai, kā paredzēts Reglamenta 106. pantā. |
|
78 |
EDF, ko atbalsta Francijas Republika, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
|
|
79 |
Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
|
III. Juridiskais pamatojums
|
80 |
Prasības pamatojumam EDF izvirza četrus galvenos pamatus un divus pakārtotus pamatus. |
|
81 |
Pirmais galvenais pamats attiecas uz LESD 266. panta pārkāpumu tajā, ka Komisija esot nepareizi izpratusi gan sprieduma lietā T‑156/04 rezolutīvo daļu, gan tā pamatā esošos motīvus. |
|
82 |
Otrais galvenais pamats attiecas uz LESD 107. panta pārkāpumu tajā, ka Komisija, izvērtējot privātā ieguldītāja kritērija piemērojamību, esot kļūdījusies gan attiecībā uz tiesību piemērošanu, gan faktiem. |
|
83 |
Trešais galvenais pamats attiecas uz LESD 107. panta pārkāpumu tajā, ka Komisija, izvērtējot privātā ieguldītāja kritērija piemērošanu, esot kļūdījusies gan attiecībā uz tiesību piemērošanu, gan faktiem. |
|
84 |
Ceturtais galvenais pamats attiecas uz apstrīdētā lēmuma pamatojuma trūkumu. |
|
85 |
Pirmais pakārtoti izvirzītais pamats attiecas, pirmkārt, uz to, ka aplūkojamie pasākumi, pieņemot, ka tos varētu kvalificēt par atbalstu, lielākoties esot jāuzskata par pastāvošu atbalstu, piemērojot Padomes Regulas (EK) Nr. 659/1999 (1999. gada 22. marts), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [EKL 88. panta] piemērošanai (OV 1999, L 83, 1. lpp.), 1. panta b) punkta v) apakšpunktu, ciktāl tie tikuši veikti pirms elektroenerģijas nozares faktiskas liberalizācijas, un, otrkārt, uz to, ka lielākā daļa no tiem esot jāuzskata par tādiem, uz kuriem attiecas noilgums minētās regulas 15. panta 1. punkta izpratnē. |
|
86 |
Ar otro pakārtoti izvirzīto pamatu EDF apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā katrā ziņā esot pieļautas vairākas kļūdas aprēķinos un ka tas to padarot par spēkā neesošu. |
|
87 |
Francijas Republika uzskata, ka EDF pamati ir pamatoti, bet ir iesniegusi apsvērumus tikai attiecībā uz pirmajiem trijiem pamatiem, kas izvirzīti kā galvenie. |
A. Par pirmo pamatu, kas izvirzīts kā galvenais
1. Lietas dalībnieku argumenti
|
88 |
EDF, ko atbalsta Francijas Republika, apgalvo, ka Komisija esot pārkāpusi LESD 266. pantu, neizpildot spriedumu lietā T‑156/04, ciktāl, pirmkārt, tā apstrīdētajā lēmumā uzskatot, ka lēmums par procedūras sākšanu nav nelikumīgs un ka līdz ar to tas var veidot pamatu jaunam lēmumam, lai gan, tās ieskatā, lēmuma par procedūras sākšanu pamatā esot kļūdains faktu izklāsts, kas tieši licis Vispārējai tiesai atcelt galīgo lēmumu, kura pamatā arī bijis tas pats kļūdainais faktu izklāsts. Apstrīdētajā lēmumā tādējādi esot pieļautas tās pašas kļūdas un saturiskās neprecizitātes kā tās, ar ko tika pamatota galīgā lēmuma atcelšana. |
|
89 |
Otrkārt, EDF ieskatā, Komisija neatkāpjoties no tā, ka apstrīdētajā lēmumā pamato savu analīzi ar vienu pasākumu, proti, nodokļu dāvanu, kas izrietot no nepamatoti piešķirta nodokļu atvieglojuma, ko tā esot saņēmusi, lai arī Vispārējā tiesa šādu faktu izklāstu esot skaidri noraidījusi spriedumā lietā T‑156/04. |
|
90 |
Pēc EDF domām, Komisija, tostarp savā iebildumu rakstā, turpinot nošķirt faktiski īstenoto pasākumu, proti, kapitāla palielinājumu, kas izrietēja no atjaunošanai paredzēto finanšu rezervju ierakstīšanas postenī “Kapitālieguldījumi”, un vienu no tā ietekmēm nodokļu ziņā, proti, “koncedenta tiesību” neaplikšanu ar nodokli, lai arī Vispārējā tiesa šo pieeju esot noraidījusi, kvalificējot 1997. gada 22. decembra vēstuli par īstenotā pasākuma, kas, tās ieskatā, bija ar Likumu Nr. 97‑1026 veikta uzņēmuma rekapitalizācija, paskaidrojošu dokumentu. Tā uzskata, ka Vispārējā tiesa rekapitalizācijas pasākumā nekad neesot nošķīrusi atjaunošanai paredzēto finanšu rezervju dažādo daļu raksturu un uz tām attiecināmos noteikumus. |
|
91 |
EDF uzskata, ka Komisijas argumentācijas pamatā tādējādi esot tas, ka ir sajaukta apstrīdētā pasākuma kvalifikācija, proti, pastāv vai nepastāv valsts atbalsts, un tā identificēšana. Tās ieskatā, Vispārējā tiesa neesot izteikusies par apstrīdētā pasākuma kvalifikāciju privātā ieguldītāja kritērija piemērojamības vai piemērošanas aspektā, bet, gluži pretēji, esot precīzi identificējusi minēto pasākumu. Šāda faktu konstatācija esot ne tikai nepieciešamais priekšnosacījums jebkādai turpmākajai juridiskajai analīzei, bet pirmām kārtām Vispārējās tiesas, faktu suverēnā tiesneša, prerogatīva. Līdz ar to trūkstot Komisijas argumentu, saskaņā ar kuriem Vispārējā tiesa nebūtu galīgi kvalificējusi faktus. |
|
92 |
EDF precizē, ka šajā ziņā esot jāizvērtē, cik lielā mērā faktu apraksts, kas ietverts apstrīdētajā lēmumā, atšķiras no tā, ko izmantojusi Vispārējā tiesa, un pēc tam [jāizvērtē], vai šīs pēdējās veiktie faktu konstatējumi ir pamats, kas veido nepieciešamo pamatojumu tās 2009. gadā pasludinātā sākotnējā lēmuma atcelšanai. |
|
93 |
EDF ieskatā, Vispārējā tiesa esot identificējusi aplūkojamo pasākumu kā ar Likumu Nr. 97‑1026 veiktu tās rekapitalizāciju, neveicot nošķīrumu starp finanšu rezervēm, kas tika pārgrupētas par kapitālieguldījumiem, savukārt Komisija turpinot ņemt vērā tikai daļas minēto finanšu rezervju neaplikšanu ar nodokli. No tā EDF secina, ka, lai arī esot taisnība, ka Komisija ir “ņēmusi vērā” ar minēto likumu veikto rekapitalizāciju, [tā to esot ņēmusi vērā] kā vienkāršu konteksta elementu, nevis kā tādu, kas pats par sevi veido aplūkojamo pasākumu. |
|
94 |
Komisijas veiktās daļējās aplūkojamā pasākuma identificēšanas kritika esot sākuma punkts un pats nosacījums argumentācijai, kuru izmantojusi Vispārējā tiesa un kuras dēļ arī ticis anulēts sākotnējais lēmums. Līdz ar to pasākuma identificēšana esot tiesību jautājums, kas faktiski un obligāti ticis izskatīts Vispārējā tiesā, un līdz ar to motīvs, kas esot nepieciešamais pamatojums sprieduma lietā T‑156/04 rezolutīvajai daļai. |
|
95 |
Komisija apstrīd šos argumentus. |
2. Vispārējās tiesas vērtējums
|
96 |
Attiecībā uz res judicata spēku ir jāatgādina, ka Tiesa ir lēmusi – lai nodrošinātu gan tiesību un tiesisko attiecību stabilitāti, gan pareizu tiesvedību, ir svarīgi, lai tiesu nolēmumus, kas ir stājušies spēkā pēc tam, kad ir izmantoti pieejamie tiesību aizsardzības līdzekļi vai beigušies šādai pārsūdzībai paredzētie termiņi, vairs nevarētu apstrīdēt (spriedums, 2012. gada 19. aprīlis, Artegodan/Komisija, C‑221/10 P, EU:C:2012:216, 86. punkts). |
|
97 |
Turklāt, pirmkārt, res judicata spēks attiecas tikai uz faktiem un tiesību jautājumiem, kas faktiski vai obligāti tika izskatīti attiecīgajā tiesas nolēmumā. Otrkārt, šis spēks attiecas ne tikai uz šī nolēmuma rezolutīvo daļu, bet arī uz tā motīviem, kas ir tā rezolutīvās daļas nepieciešamais pamatojums un kas tādēļ nav no tās atdalāmi (spriedums, 2012. gada 19. aprīlis, Artegodan/Komisija, C‑221/10 P, EU:C:2012:216, 87. punkts). |
|
98 |
Sprieduma lietā T‑156/04 res judicata spēka piemērojamība tādējādi ir jānosaka, ievērojot spriedumu lietā C‑124/10 P pēc Komisijas iesniegtās apelācijas sūdzības par spriedumu lietā T‑156/04 (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 19. aprīlis, Artegodan/Komisija, C‑221/10 P, EU:C:2012:216, 88. punkts). |
|
99 |
Šajā gadījumā ir jāatgādina, ka, pirmkārt, lēmuma par procedūras sākšanu 50. un 51. punktā Komisija uzskatīja:
|
|
100 |
Otrkārt, sākotnējā lēmuma preambulas 91. un 99. apsvērumā Komisija uzskatīja, ka “[..] koncedenta tiesības būtu bijis jāapliek ar nodokli tajā pašā laikā un ar tādu pašu procentu likmi kā pārējās finanšu rezerves, kas atbrīvotas no aplikšanas ar nodokli”, ka “tas nozīmē, ka koncedenta tiesības 14,119 miljardu FRF apmērā būtu bijis jāpieskaita neizmantotajām finanšu rezervēm 38,5 miljardu FRF apmērā, lai tās apliktu ar nodokli ar procentu likmi 41,66 %, kuru Francijas iestādes piemēroja EDF bilances pārstrukturēšanai”, ka, “nemaksājot visu uzņēmumu ienākuma nodokli, kas bija jāmaksā bilances pārstrukturēšanas laikā, EDF ieekonomēja 888,89 miljonus EUR” un ka “tas, ka EDF 1997. gadā nesamaksāja nodokļus 888,89 miljonu EUR apmērā, tādējādi rad[īja] grupai priekšrocību”. |
|
101 |
Sava izvērtējuma nobeigumā Komisija secināja, ka “EDF uzņēmumu ienākuma nodokļa nemaksāšana 1997. gadā par no nodokļiem atbrīvotu [finanšu rezervju] VAT atjaunošanai daļu, kas atbilst koncedenta tiesībām 14,119 miljardu [FRF] apmērā, kuras pārgrupētas kapitālieguldījumos, [bija] ar kopējo tirgu nesaderīgs valsts atbalsts” (sākotnējā lēmuma 3. pants). |
|
102 |
Treškārt, spriedumā lietā T‑156/04 Vispārējā tiesa precizēja:
|
|
103 |
Spriedumā lietā T‑156/04 pēc tam Vispārējā tiesa lēma:
|
|
104 |
Ir jākonstatē, ka apstrīdētais pasākums, kā to noteica Vispārējā tiesa, attiecas uz “koncedenta tiesību aplikšanu ar nodokļiem EDF bilances pārstrukturēšanā” un ka Vispārējā tiesa sodīja Komisiju par to, ka tā nebija izvērtējusi privātā ieguldītāja kritēriju tikai fiskālā rakstura dēļ, kas piemita šim pasākumam, ko, tās ieskatā, Francijas Republika bija īstenojusi valsts varas īstenotājas statusā, un par to, ka tā nebija izvērtējusi šo pasākumu kontekstā, kurā tas bija ticis veikts, proti, EDF rekapitalizācijas kontekstā, lai izvērtētu, vai šajā lietā bija piemērojams privātā ieguldītāja kritērijs, šī pasākuma fiskālajam raksturam principā neesot pretrunā tam, ka šo kritēriju var minēt valsts. |
|
105 |
Ceturtkārt, ir jāpievērš uzmanība, pirmām kārtām, sprieduma lietā C‑124/10 P 16., 19., 21. un 35. punktam (skat. iepriekš 50. punktu), kuros ir atgādināts priekšrocības, kādu to identificējusi Komisija un Vispārējā tiesa, saturs, un, otrām kārtām, ir jāatgādina, ka Tiesa minētā sprieduma 99. punktā lēma, ka ar spriedumu lietā T‑156/04 Vispārējā tiesa šajā lietā nebija iepriekš izlēmusi ne par privāta ieguldītāja kritērija piemērojamību, ne par minētā kritērija iespējamās piemērošanas rezultātu. |
|
106 |
Pretēji tam, ko apgalvo EDF, no sprieduma lietā T‑156/04, to lasot saistībā it īpaši ar sprieduma lietā C‑124/10 P 87., 92., 93., 98.–100. un 108. punktu (kas tika atgādināti iepriekš 50. punktā), nevar secināt, ka pasākums, kas bija jāpārbauda, faktiski būtu nevis atteikšanās iekasēt nodokli par koncedenta tiesībām, bet “ar Likumu Nr. 97‑1026 veikta EDF rekapitalizācija, neveicot nošķīrumu starp finanšu [rezervēm], kas tika pārgrupētas par kapitālieguldījumiem,” (prasības pieteikuma 9. punkts un replikas raksta 7. un 17. punkts) vai “[..] tāda uzņēmuma rekapitalizācij[u], kuram valsts ir akcionāre”, ko “pēc būtības [Vispārējā tiesa būtu uzskatījusi par tādu, kas tiecas pierādīt], ka “valsts veiktā ieguldījuma mērķi bija iespējams salīdzināt ar privāta ieguldītāja mērķi”” (prasības pieteikuma 86. punkts). |
|
107 |
Līdz ar to, nepieļaujot kļūdu un nepārkāpjot sprieduma lietā T‑156/04 res judicata spēku, atsākusi administratīvo procedūru, Komisija apstrīdētajā lēmumā pārbaudīja privātā ieguldītāja kritērija piemērojamību pasākumam, ar kuru Francijas Republika atteicās iekasēt nodokli, pārgrupējot koncedenta tiesības kapitālieguldījumā, (apstrīdētā lēmuma 117. un 188. punkts un 1. pants), pasākumam, ko, kā to atgādina Komisija, turklāt Francijas Republika ir skaidri un neapšaubāmi noteikusi kā apstrīdēto pasākumu 2002. gada 9. aprīļa paziņojumā, ko tā nosūtīja Komisijai (skat. iepriekš 27. punktu). |
|
108 |
Tādējādi šis pamats ir jānoraida. |
B. Par otro pamatu, kas izvirzīts kā galvenais
|
109 |
Otrais pamats, ko EDF ir izvirzījusi kā galveno un ar ko tā būtībā apgalvo, ka Komisija esot kļūdaini uzskatījusi, ka privātā ieguldītāja kritērijs šajā lietā nebija piemērojams, ir sadalīts piecās daļās. |
|
110 |
Pirmās daļas atbalstam EDF apgalvo, ka, izvērtējot privātā ieguldītāja kritērija piemērojamību, Komisija nepamatoti neesot ņēmusi vērā vairākus dokumentus un materiālus, kas tai bija iesniegti. |
|
111 |
Otrā daļa attiecas uz to, ka Komisija, neievērojot spriedumu lietā C‑124/10 P, esot sistemātiski sajaukusi aspektus, kas attiecas uz privātā ieguldītāja kritērija piemērojamību, un aspektus, kas attiecas uz šī kritērija piemērošanu. |
|
112 |
Ar trešo daļu EDF apgalvo, ka Komisija esot nepamatoti izslēgusi privātā ieguldītāja kritērija piemērojamību tāpēc, ka Francijas Republika papildus apsvērumiem, kuri attiecas uz tās kā akcionāres statusu, bija tostarp ņēmusi vērā apsvērumus, kas attiecas uz tās kā valsts varas īstenotājas statusu. |
|
113 |
Ceturtās daļas atbalstam EDF apgalvo, ka Komisija esot kļūdaini uzskatījusi, ka pastāv pienākums sagatavot formālu biznesa plānu, lai pamatotu privātā ieguldītāja kritērija piemērojamību. |
|
114 |
Visbeidzot, piektās daļas atbalstam EDF apgalvo, ka tad, ja Komisija nebūtu pieļāvusi šīs dažādās kļūdas tiesību piemērošanā un faktos, tā varētu vienīgi nonākt pie slēdziena par privātā ieguldītāja kritērija piemērojamību, ņemot vērā šī pasākuma raksturu un priekšmetu, apstākļus, kādos tas tika veikts, kā arī izvirzīto mērķi un minētajam pasākumam piemērojamos noteikumus. |
1. Apstrīdētā lēmuma atgādinājums
|
115 |
Apstrīdētā lēmuma preambulas 113.–123. apsvērumā atgādinājusi apstrīdētā pasākuma saturu, Komisija tā preambulas 126.–154. apsvērumā vērtēja privātā ieguldītāja kritērija piemērojamību šim pasākumam, formulējot šādi:
|
2. Ievada apsvērumi
|
116 |
Ir jāatgādina, ka, nepieļaujot kļūdu, Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 113. un nākamajos apsvērumos būtībā uzskatīja, ka tai ir jāvērtē, vai privātā ieguldītāja kritērijs bija piemērojams apstrīdētajam pasākumam, kas skaidri identificēts kā Francijas Republikas atteikšanās iekasēt nodokli par koncedenta tiesībām, kā aprakstīts 2002. gada 9. aprīļa paziņojumā (skat. iepriekš 107. punktu). |
|
117 |
Līdz ar to uzreiz ir jānoraida dažādie EDF atkārtotie apgalvojumi tās otrā pamata atbalstam, saskaņā ar kuriem Komisijai būtu bijis jāvērtē nevis šī atteikšanās iekasēt nodokli, bet EDF rekapitalizācijas pasākums, neveicot nošķīrumu starp finanšu rezervēm, kas tika pārgrupētas par kapitālieguldījumiem. |
3. Par pirmo daļu
a) Lietas dalībnieku argumenti
|
118 |
Otrā pamata, kas izvirzīts kā galvenais, pirmās daļas atbalstam EDF būtībā apgalvo, ka, neievērojot pienākumu ņemt vērā visus faktiskos un tiesiskos apstākļus, kas atbilstīgi tās analīzei gan kritērija piemērojamības izvērtēšanas stadijā, gan tā piemērošanas izvērtēšanas stadijā, Komisija esot pamatojusies vienīgi uz Francijas Republikas iesniegto informāciju un faktiem un neesot ņēmusi vērā tos, kurus tai bija paziņojusi pati EDF, ko Komisija attaisnojot ar apgalvojumiem par pretrunām starp Francijas valsts iesniegtajiem un EDF nosūtītajiem dokumentiem. |
|
119 |
EDF tomēr atzīst, ka “Komisija ir [..] netieši minējusi faktus, ko tai [bija] nosūtījusi EDF,” un šajā ziņā atsaucas uz apstrīdētā lēmuma preambulas 66. apsvērumu, kurā ir minēti “aptuveni četrdesmit dokumenti no attiecīgā laika posma, ko EDF [bija] pievienojusi saviem iesniegumiem”. |
|
120 |
Tomēr EDF apgalvo, ka aptuveni četrdesmit tā laika dokumenti no piecdesmit trim, ko tā bija iesniegusi Komisijai, neesot pieminēti apstrīdētajā lēmumā un līdz ar to neesot tikuši izvērtēti, Komisijai nepaskaidrojot, kāpēc tie esot pretrunā Francijas Republikas iesniegtajiem dokumentiem vai neatbilstīgi. |
|
121 |
Šajos apstākļos esot neapstrīdami, ka vienīgie fakti, ko šajā lietā Komisija ir vērtējusi, esot tie, kurus tai iesniegusi Francijas Republika, kas pierādot, ka tā ir patvaļīgi atteikusies izvērtēt EDF iesniegtos dokumentus, pārkāpjot tai noteikto rūpības pienākumu. |
|
122 |
EDF arī apgalvo, ka daži fakti dažos dokumentos, ko tā bija iesniegusi Komisijai, liecinot par to, ka tad, ja tie būtu tikuši ņemti vērā, tai būtu bijis jāizdara citi secinājumi, nevis tie, ko tā pieņēma apstrīdētajā lēmumā. Šajā saistībā tā min faktus, kas norādīti dokumentā Nr. 18 (EDF vēstule ekonomikas ministram par EDF grāmatvedības un nodokļu režīmu), dokumentā Nr. 20 (1995. gada 27. oktobra tikšanās piezīmes Finanšu ministrijai), dokumentā Nr. 22 (EDF vēstule, kura adresēta Ekonomikas, finanšu un plānošanas ministrijai un kurai ir pielikums “Pārstrādātā EDF bilance uz 31.12.1994.”), dokumentā Nr. 23 (EDF vēstule, kura adresēta Budžeta ministrijai un ar kuru iesniegts pielikums “Priekšlikums par EDF bilances pārstrukturēšanu”), dokumentā Nr. 32 (ekonomikas un finanšu ministra un rūpniecības, pasta un telekomunikāciju ministra vēstule), tomēr norādot, ka šī vēstule bija ņemta vērā minētajā lēmumā, dokumentos Nr. 50 līdz Nr. 56 (tā laika novērtējuma aģentūru atzinumi, ņemti vērā 2013. gada Oxera pētījumā) un dokumentā Nr. 57 (pētījums “Pan-European utilities”) – šie dokumenti ir uzskaitīti tabulā prasības pieteikuma 77. punktā. |
|
123 |
EDF piebilst, ka Komisijas apgalvojumi, saskaņā ar kuriem tā ņēmusi vērā šos dokumentus, esot nepatiesi un ka vienīgie divi dokumenti, kuri minēti apstrīdētajā lēmumā un par kuriem teikts, ka šos dokumentus Komisijai iesniegusi EDF, faktiski arī esot Francijas Republikas iesniegti dokumenti. |
|
124 |
EDF uzskata, ka Komisija nevarot apgalvot, ka vienīgi lēmums noraidīt tās iesniegtos dokumentus būtu padziļinātas analīzes pierādījums. |
|
125 |
EDF uzskata, ka 2016. gada 16. marta spriedums Frucona Košice/Komisija (T‑103/14, EU:T:2016:152) un 2016. gada 26. maija spriedums Francija un IFP Énergiesnouvelles/Komisija (T‑479/11 un T‑157/12, iesniegta apelācijas sūdzība, EU:T:2016:320) pamato tās apgalvojumus, saskaņā ar kuriem būtībā Komisijai esot pienākums ņemt vērā visus atbilstīgos faktus, pat ja tie nav tikuši iesniegti pasākuma veicējai, proti, attiecīgajai dalībvalstij. |
|
126 |
Turklāt EDF apgalvo, ka objektīva un neatkarīga iepazīšanās ar prasības pieteikuma 80. punktā minētajiem dokumentiem nepārprotami pierādot, ka aplūkojamais pasākums tiešām ir tās rekapitalizācijas lēmums, kas, pēc tās domām, ir identificēts, piemēram, dokumentā Nr. 20, kuru tā bija iesniegusi Komisijai. |
|
127 |
Visbeidzot – apsvērumos, ko tā iesniedza pēc sprieduma Frucona Košice, prasītāja, ko atbalsta Francijas Republika, apgalvo, ka saskaņā ar šo spriedumu Komisija, kurai bija jāņem vērā visi atbilstīgie fakti, izskatot ne tikai valsts iesniegtos faktus un neievērojot valsts subjektīvo atzinumu, nevarēja atstāt bez ievērības faktus, ko tai bija iesniegušas valsts un EDF. |
|
128 |
Francijas Republika EDF argumentu atbalstam paziņo, ka apstrīdētā lēmuma preambulas 87.–108. apsvērumā esot vienīgi aprakstīti deviņi dokumenti, kas pievienoti Francijas Republikas 2013. gada 1. jūlijā Komisijai adresētajos apsvērumos, bet ka tajos neesot skaidroti iemesli, kuru dēļ šie dokumenti liktu pēdējai izdarīt secinājumu, ka privātā ieguldītāja kritērijs nebija piemērojams šajā lietā. |
|
129 |
Francijas Republika ir izveidojusi tabulu (iestāšanās raksta 10. pielikums), kurā tā sniedz to dokumentu uzskaitījumu ar komentāriem, kurus iesniegusi tā pati un EDF un kurus Komisija neesot ņēmusi vērā, lai arī, tās ieskatā, šajos dokumentos esot būtiski elementi, lai izvērtētu kritērija piemērojamību šajā lietā. |
|
130 |
Francijas Republika šajā saistībā sniedz trīs piemērus. |
|
131 |
Pirmkārt, Francijas Republika min EDF finanšu direktora 1997. gada 19. februāra vēstuli Finansēšanas un līdzdalības dienesta – dienesta, kas ir tās Finanšu ministrijas pakļautībā, – vadītājam, ko Komisija vienīgi pieminot apstrīdētā lēmuma preambulas 88. un 91. apsvērumā, bet neesot ņēmusi vērā savā argumentācijā, lai arī šī vēstule pierādot, ka, izstrādājot uzņēmuma līgumu 1997.–2000. gadam, kas noslēgts 1997. gada 8. aprīlī starp Francijas valsti un EDF, (turpmāk tekstā – “uzņēmuma līgums”), minētā valsts bija izvērtējusi atlīdzību, ko tā saņemtu kā akcionāre par 1997.–2000. gadu, pamatojoties it īpaši uz ekonomiski finansiāliem apsvērumiem. Šajā vēstulē esot izklāstītas prognozes, kas pamatotas ar minētā uzņēmuma līguma hipotēzēm (tarifu attīstība, valsts kā akcionāres atlīdzības kārtība, ieguldījuma un parādu samazināšanās mērķi). |
|
132 |
Otrkārt, Francijas Republika min EDF1996. gada 27. jūlija analīzes piezīmi, kas iesniegta Francijas Senātam pēc tā 1997. gada 15. septembra lūguma un ko Komisija vienīgi pieminot apstrīdētā lēmuma preambulas 88. apsvērumā, lai arī šī piezīme pierādot, ka, pieņemot aplūkojamo pasākumu, Francijas valsts bažas bija publiska akcionāra bažas. Šajā piezīmē it īpaši esot izskatītas atlīdzības publiskam akcionāram perspektīvas, ņemot vērā nozares Eiropas uzņēmumu bilanci. |
|
133 |
Treškārt, Francijas Republika min vēstuli, kuru EDF1995. gada 26. decembrī adresēja tās Ekonomikas, finanšu un plānošanas ministrijai un kurai ir pielikums “Pārstrādātā EDF bilance uz 31.12.1994.”, kuru Komisija neesot ņēmusi vērā apstrīdētajā lēmumā un kurā esot ietverta grāmatvedības analīze, kas pierādot, ka kopš 1995. gada Francijas valsts bija detalizēti izvērtējusi EDF kapitāla pārstrukturēšanu un tās sekas. |
|
134 |
Komisija apstrīd šos argumentus. |
b) Vispārējās tiesas vērtējums
|
135 |
EDF būtībā apgalvo, ka, izvērtējot privātā ieguldītāja kritērija piemērojamību apstrīdētajam pasākumam, Komisija, pārkāpjot savu rūpības pienākumu, neņēma vērā vairākus dokumentus, kas tai bija paziņoti, un bez cita paskaidrojuma izvērtēja vienīgi Francijas Republikas iesniegtos dokumentus, lai arī fakti, kas tika darīti zināmi ar šiem dokumentiem, tai būtu likuši secināt, ka minētais kritērijs bija piemērojams. |
|
136 |
Pirmkārt, ir jāatgādina, ka, ja dalībvalsts administratīvajā procesā atsaucas uz privātā ieguldītāja kritēriju, tai šaubu gadījumā pienākas bez neskaidrībām un uz objektīvu un pārbaudāmu tā laika elementu pamata pierādīt, ka īstenotais pasākums izriet no tās kā akcionāres statusa un ka tas ir pamatots ar iepriekšējiem ekonomiskiem vērtējumiem, kādi bija prasīti (šajā nozīmē skat. spriedumu lietā C‑124/10 P, 82., 85. un 104. punkts). |
|
137 |
Otrkārt, ir jāatgādina, ka labas pārvaldības principam raksturīgais rūpības pienākums, kas vispārīgi piemērojams Savienības administrācijas darbībām tās attiecībās ar sabiedrību, prasa, lai tā rīkotos rūpīgi un piesardzīgi (spriedums, 2017. gada 4. aprīlis, Ombuds/Staelen, C‑337/15 P, EU:C:2017:256, 34. punkts). |
|
138 |
Gadījumos, kad Savienības iestādēm ir novērtējuma brīvība, Savienības tiesību sistēmā nodrošināto garantiju ievērošanai administratīvajos procesos ir vēl jo lielāka nozīme. Šo garantiju starpā ir it īpaši kompetentās iestādes pienākums rūpīgi un objektīvi izvērtēt visus attiecīgajā lietā būtiskos faktorus, ieinteresēto personu tiesības darīt zināmu savu viedokli, kā arī tiesības uz pietiekamu lēmuma pamatojumu. Tikai tā Tiesa un Vispārējā tiesa var pārbaudīt, vai ir izpildīti faktu un tiesību elementi, no kuriem ir atkarīga novērtējuma brīvības izmantošana (spriedums, 1991. gada 21. novembris, Technische Universität München, C‑269/90, EU:C:1991:438, 14. punkts). |
|
139 |
Turklāt saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru par pierādījumu sniegšanas valsts atbalsta nozarē principiem Komisijai attiecīgo pasākumu izmeklēšanas procedūra ir jāveic rūpīgi un objektīvi, lai galīgā lēmuma, ar kuru tiek konstatēta atbalsta esība un attiecīgā gadījumā – atbalsta nesaderība vai nelikumība, pieņemšanas brīdī tās rīcībā būtu cik vien iespējams pilnīgākie un ticamākie pierādījumi šāda lēmuma pieņemšanai (skat. spriedumu, 2014. gada 3. aprīlis, Francija/Komisija, C‑559/12 P, EU:C:2014:217, 63. punkts un tajā minētā judikatūra). |
|
140 |
Treškārt, tāpat jāatgādina, ka Savienības tiesai lēmuma valsts atbalsta jomā tiesiskums ir jāvērtē, pamatojoties uz informāciju, kāda varēja būt Komisijas rīcībā lēmuma pieņemšanas brīdī (spriedumi, 2008. gada 15. aprīlis, Nuova Agricast, C‑390/06, EU:C:2008:224, 54. punkts, un 2010. gada 2. septembris, Komisija/Scott, C‑290/07 P, EU:C:2010:480, 91. punkts). |
|
141 |
Visbeidzot, ceturtkārt, lai gan valsts atbalsta pārbaudes ietvaros dalībvalstij atbilstoši LES 4. panta 3. punktā paredzētajam lojālas sadarbības pienākumam ir jāsniedz Komisijai informācija, kas tai ļauj pieņemt lēmumu par attiecīgā pasākuma valsts atbalsta raksturu, Komisijai atbilstoši tās pienākumam veikt rūpīgu un objektīvu pārbaudi ir jāveic uzmanīga tās informācijas pārbaude, kuru tai ir iesniegusi dalībvalsts. Atbilstoši formālās pārbaudes procedūras būtībai, ar ko ieinteresētās personas kļūst par Komisijas informācijas avotu, šāds pienākums ir arī Komisijai attiecībā uz informāciju, kuru tai ieinteresētās personas ir iesniegušas (skat. spriedumu, 2015. gada 25. jūnijs, SACE un Sace BT/Komisija, T‑305/13, EU:T:2015:435, 112. punkts un tajā minētā judikatūra). |
|
142 |
Šajā gadījumā ir skaidrs, ka Francijas Republika administratīvajā procesā atsaucās uz privātā ieguldītāja kritēriju (skat. sākotnējā lēmuma preambulas 95. apsvērumu; iepriekš 31. punkts). Tai tādējādi bija pienākums bez neskaidrībām un uz objektīvu un pārbaudāmu tā laika elementu pamata pierādīt, ka īstenotais pasākums izrietēja no tās kā akcionāres statusa un ka tas bija pamatots ar iepriekšējiem ekonomiskiem vērtējumiem, kādi bija prasīti (šajā nozīmē skat. spriedumu lietā C‑124/10 P, 82., 85. un 104. punkts). |
|
143 |
Prasītāja, ko atbalsta Francijas Republika, aplūkotajā pirmajā daļā pārmet Komisijai, ka tā neesot ņēmusi vērā visus EDF šajā saistībā iesniegtos pierādījumus un esot vērtējusi tikai visus vai daļu to pierādījumu, ko iesniegusi Francijas Republika. |
|
144 |
Vispirms ir jākonstatē, ka EDF apgalvojumiem ir ļoti vispārīgs raksturs un tie ir īpaši nepietiekami detalizēti attiecībā uz apgalvoto svarīgo elementu identificēšanu EDF Komisijai iesniegtajos dokumentos, kurus tā neesot ņēmusi vērā. |
|
145 |
EDF vienīgi prasības pieteikuma 77. punktā iekļauj tabulu ar to 50 dokumentu sarakstu (nevis 53, kā EDF apgalvo prasības pieteikuma 78. punktā), kurus tā iesniegusi Komisijai. Attiecībā uz desmit no tiem EDF norāda, ka uz tiem ir atsauce apstrīdētajā lēmumā, un attiecībā uz pārējiem vienīgi uzsver, ka tie nav pieminēti un ka tos a fortiori Komisija nav vērtējusi. Līdz ar to tie esot nepamatoti noraidīti, lai arī Komisijai esot bijis pienākums ņemt vērā visus atbilstīgos faktiskos un tiesiskos apstākļus. |
|
146 |
Pēc tam prasības pieteikuma 80. punktā EDF min “dažus [tādus] elementus, kas noraidīti bez pamatojuma”, kuri atrodami starp prasības pieteikuma pielikumā A-7 pievienotajiem dokumentiem un kuriem, tās ieskatā, būtu vajadzējis likt Komisijai secināt, ka privātā ieguldītāja kritērijs bija piemērojams apstrīdētajam pasākumam.
|
|
147 |
EDF no tā secina, ka Komisija bez attaisnojuma esot tīši noraidījusi dokumentus, kas bija pretrunā tās tēzei, un to darījusi bez pamatojuma. |
|
148 |
Pirmkārt, Komisijai saskaņā ar tās rūpības pienākumu, kā tas atgādināts iepriekš 138. punktā, nav pienākuma apstrīdētajā lēmumā pieminēt vai paust nostāju par katru no EDF tai iesniegtajiem dokumentiem, par kuriem tai nav izdevies pierādīt, ka tie ir atbilstīgi izvērtēšanai, ko Komisijai vajadzēja veikt. |
|
149 |
Līdz ar to Komisijai nevar pārmest to, ka tā šajā saistībā ir pārkāpusi savu rūpības pienākumu. |
|
150 |
Turklāt, tā kā EDF arī apgalvo, ka Komisija neesot izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pienākuma norādīt pamatojumu apjoms ir atkarīgs no attiecīgā akta rakstura un no konteksta, kurā tas ir pieņemts. Pamatojumā ir skaidri un nepārprotami jānorāda iestādes argumenti, tādējādi ļaujot, pirmkārt, Eiropas Savienības tiesai veikt savu tiesiskuma kontroli un, otrkārt, ieinteresētajām personām zināt veiktā pasākuma pamatojumu, lai tās varētu aizstāvēt savas tiesības un pārbaudīt, vai lēmums ir pamatots. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu norādīti visi atbilstīgie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai tiesību akta pamatojums atbilst LESD 296. panta otrās daļas prasībām, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tās tiesību normas, kuras reglamentē attiecīgo jomu. It īpaši Komisijai nav pienākuma izteikt viedokli par visiem argumentiem, ko tai paudušas ieinteresētās personas, bet pietiek ar to, ka tā izklāsta faktus un juridiskos apsvērumus, kuriem ir būtiska nozīme lēmuma struktūrā (skat. spriedumu, 2003. gada 6. marts, Westdeutsche Landesbank Girozentrale un Land Nordrhein-Westfalen/Komisija, T‑228/99 un T‑233/99, EU:T:2003:57, 278.–280. punkts). |
|
151 |
No tā izriet, ka Komisijai saskaņā ar tās pienākumu norādīt pamatojumu arī nebija pienākums apstrīdētajā lēmumā paust nostāju par visiem EDF tai iesniegtajiem dokumentiem. |
|
152 |
EDF argumentācija, ciktāl tā attiecas uz iespējamu pamatojuma trūkumu, līdz ar to nav pieņemama. |
|
153 |
Otrkārt, attiecībā uz dokumentiem, kurus EDF ir minējusi prasības pieteikuma 80. punktā un saistībā ar kuriem tā min “faktus”, ko Komisija neesot ievērojusi vai ņēmusi vērā, ir jākonstatē, pirmām kārtām, ka citāti, vismaz lakoniskie, uz kuriem atsaucas EDF, neattiecas uz Komisijas vērtēto apstrīdēto lēmumu, bet vien uz tādu pasākumu, kā to kļūdaini interpretē EDF, proti, EDF rekapitalizāciju. Otrām kārtām, pat lasot tos kopumā, neviens no minētajiem dokumentiem neatsaucas, pat nejauši ne, uz apstrīdēto pasākumu. Tās argumentiem tātad trūkst faktiska pamata. |
|
154 |
Turklāt ir jākonstatē, ka EDF neizvirza ne mazāko paskaidrojumu, kas ļautu saprast, kādā veidā “fakti”, ko tā min prasības pieteikuma 80. punktā, varētu radikāli, kā tā uzsver, apvērst vai pat mainīt Komisijas analīzi par privātā ieguldītāja kritērija piemērojamību. |
|
155 |
Treškārt, ir jānorāda, kā to dara Komisija, ka, pat ja tā skaidri neatsaucas uz visiem EDF minētajiem dokumentiem, tomēr tās iesniegtie fakti, kas, kā tā apgalvo, esot tikuši atstāti bez ievērības, tika ņemti vērā apstrīdētajā lēmumā. |
|
156 |
Francijas valsts dažādu lomu – akcionāra, koncedenta un regulatora – skaidrojums (prasības pieteikuma pielikums A-7-18) un “ambiciozais” mērķis valsts atlīdzībai (prasības pieteikuma pielikums A-7-32) ir pieminēti apstrīdētā lēmuma preambulas 89. apsvērumā un 95. apsvēruma trešajā ievilkumā. |
|
157 |
EDF rekapitalizācijas darījums, kurā iekļauta valsts kā akcionāres atlīdzības bāze (prasības pieteikuma pielikums A-7-20), priekšlikumi par bilances attīstību (prasības pieteikuma pielikums A-7-22), kā arī EDF pašu kapitāla pārstrukturēšana (prasības pieteikuma pielikums A-7-23) saskaņā ar Francijas Republikas pieņemto darījuma kārtību ir aprakstīti apstrīdētā lēmuma preambulas 25.–30. un 100.–103. apsvērumā. |
|
158 |
Kopš 1995. gada paveiktie darbi un tikšanās, kas notika starp EDF un tās aizbildniecības iestādēm, no kā izriet EDF prasības pieteikuma 80. punktā minētie dokumenti, ir minēti apstrīdētā lēmuma preambulas 28., 89. un 90. apsvērumā, kuros Komisija ir pievērsusies drīzāk to secinājumiem, nevis norisei, kas nav kritizējami. |
|
159 |
Turklāt attiecībā uz novērtējuma aģentūras ziņojumiem, kas tika ņemti vērā Oxera pētījumā (prasības pieteikuma pielikumi A-7-50 līdz A-7-56) – tiesa, tā laika ziņojumiem atšķirībā no Oxera pētījuma, kas datēts ar 2013. gadu, – ir jānorāda, ka tie neattiecas konkrēti uz EDF un vēl jo mazāk uz apstrīdēto pasākumu. |
|
160 |
Pirmais ziņojums, ko veikusi novērtējuma aģentūra, ir “Rating methodology – European electric utilities” un attiecas uz vispārēju analīzi par nozari, kura 1999. gadā piedzīvo izmaiņas. Tajā nav ietverta nekāda analīze par EDF finanšu un fiskālo situāciju, kas izriet no tās bilances struktūras un atjaunošanai paredzētajām finanšu rezervēm. Tajā pat nav norādīta uzņēmuma rekapitalizācija vai tā bilances pārstrukturēšana. Tikai vienā lappusē, kas prasības pieteikuma pielikumos ir numurēta kā 875., ir shematiski sniegta vispārīga rakstura informācija par uzņēmuma novērtējumu. |
|
161 |
Prasības pieteikuma pielikumus A-7-51 līdz A-7-55 veido piecas vērtējuma aģentūras analīzes, kas attiecīgi veiktas par citiem uzņēmumiem, nevis EDF. |
|
162 |
Šie dažādie ziņojumi tātad nekādi neder tam, lai paskaidrotu pamatojumu vai pat lai saprastu pašu apstrīdēto lēmumu, un ir vien konteksta elementi, kas ņemti par pamatu Oxera pētījumam. |
|
163 |
Kas attiecas uz pašu 2013. gadā veikto Oxera pētījumu, šis pētījums ar tā vērtējumu ir minēts apstrīdētā lēmuma preambulas 144. apsvēruma trešajā ievilkumā, un to tātad Komisija ir ņēmusi vērā. |
|
164 |
Visbeidzot attiecībā uz bankas ziņojumu par visu Eiropas enerģētikas nozari, nevis konkrēti par EDF (prasības pieteikuma pielikums A-7-57) ir jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma preambulas 144. apsvēruma trešajā ievilkumā Komisija paskaidro iemeslus, kuru dēļ tā uzskatīja, ka citu uzņēmumu, nevis EDF, izmaksātās dividendes netika izmantotas par atsauci Francijas valstij pārskaitītajai atlīdzībai par EDF kapitālieguldījumiem, jo, kā uzskata pati Francijas Republika, bija vērtēti citi apsvērumi, kas pamatoja tās lēmumu (un šajā saistībā atsaucas uz minētā lēmuma preambulas 87. apsvērumu, 102. apsvēruma trešo ievilkumu, 107. apsvēruma astoto ievilkumu un 161. apsvērumu). |
|
165 |
Tāpat ir jākonstatē, ka Komisija ir ņēmusi vērā tos trīs dokumentus, kurus iestāšanās rakstā min Francijas Republika. |
|
166 |
Ir jākonstatē, pirmkārt, ka EDF finanšu direktora 1997. gada 19. februāra vēstules par “galvenajām hipotēzēm finanšu scenārijam, kas saistīts ar uzņēmuma līgumu” saturs ir izklāstīts apstrīdētā lēmuma preambulas 90. un 91. apsvērumā. Šajā vēstulē vispār nav pieminēts apstrīdētais pasākums, un fakti, kas tajā ietverti, neļauj nonākt pie slēdziena par privātā ieguldītāja kritērija piemērojamību, kā to turklāt Komisija skaidro minētā lēmuma preambulas 132. un nākamajos apsvērumos. |
|
167 |
Otrkārt, EDF1996. gada 27. jūlija analīzes piezīmē ir izklāstīti tikai vispārīgi apsvērumi par regulatoru darbību un atlīdzību akcionāriem elektrības nozarē ārzemēs, neizdarot secinājumus par EDF darbību. |
|
168 |
Visbeidzot, treškārt, attiecībā uz EDF1995. gada 26. decembra vēstuli un it īpaši tās pielikumu “Pārstrādātā EDF bilance uz 31.12.1994.” ir jānorāda turpmāk minētais. |
|
169 |
EDF1995. gada 26. decembra vēstulei ir pievienoti vairāki dokumenti. Pirmkārt, vairākas diagrammas iepazīstina ar bilances posteņiem (pirms un pēc pārgrupēšanas) attiecībā uz “publiskās sadales koncesijām” (sauktas arī par pašvaldību koncesijām), kas ir citas, nevis VAT koncesija, kā apliecina prasības pieteikuma pielikumi A-7-23 un A-7-24, kuros skaidri parādītas šo divu veidu koncesiju atšķirības, kas īsi pieminētas arī galvenā referenta Migaud ziņojumā, kurš tika sagatavots finanšu komisijas vārdā, Nr. 204, labots (turpmāk tekstā – “Migaud ziņojums”) (iestāšanās raksta pielikums I‑8). Otrkārt, attiecībā uz tām pašām koncesijām tiek lietots “pašreizējās grāmatvedības sistēmas un plānotās jaunās sistēmas salīdzinājums”. Treškārt, tiek minēts “koncedenta un koncesionāra finansējums, kas bijis par pamatu spēka zaudēšanas aprēķiniem un tās vērtības zaudējuma attiecīgās daļas noteikšanai, kas radusies abām pusēm”, joprojām saistībā ar minētajām koncesijām. Ceturtkārt, ir iesniegts pielikums “Pārstrādātā bilance uz 31.12.1994.”. Šis pielikums sastāv no trim sadaļām – pirmām kārtām, “detalizēta koriģētā bilance saskaņā ar pēdējiem EDF priekšlikumiem attiecībā uz koncesiju un bilances pārstrukturēšanu”, kurā ir nošķirtas koncesijas “F. H.” un “publiskās sadales koncesijas” (tabulā, kas ilustrē šo pirmo sadaļu, tiesa, norādīti grozījumi, kas paredzēti bilances pasīvā pēc izmaiņām VAT statusā un kas līdzīgi 1997. gadā veiktajiem grozījumiem, turpretī izmantoto finanšu rezervju pārgrupēšanas nodokļu sekas nav pieminētas); otrām kārtām, “tā pati bilance, prezentēta tā, lai norādītu [publiskās sadales] koncesiju korekcijas”; trešām kārtām, “trešā tabula, kurā nošķirti bilances posteņi, kas saistīti ar [publiskās sadales] koncesijām (iepriekšējās tabulas neskaidrie elementi), lai skaidrotu [publiskās sadales] koncesiju korekciju loģiku”. Piektkārt, ir izklāstīta “EDF bilances [publiskās sadales] koncesijas pārskatu ilgtermiņa attīstība” ar dažām kopsavilkuma prognozēm līdz 2015. gadam. |
|
170 |
Pirmām kārtām, ir jākonstatē, ka apstrīdētais lēmums vispār nav minēts EDF1995. gada 26. decembra vēstulē un tās pielikumos. |
|
171 |
Otrām kārtām, ir jākonstatē, ka Komisija retos atbilstīgos faktus, kas minēti EDF1995. gada 26. decembra vēstulē, ir ņēmusi vērā apstrīdētā lēmuma preambulas 25.–30. un 100.–103. apsvērumā; turklāt šī lēmuma preambulas 26., 89. un 90. apsvērumā ir minēti darbi un sanāksmes starp Francijas valsti un EDF kopš 1995. gada. Šajos apsvērumos ir detalizēti izklāstīti apstrīdētā pasākuma grāmatvedības un nodokļu aspekti, par kuriem turklāt nav pat apgalvots, ka tie būtu kļūdaini. |
|
172 |
Visbeidzot, Komisijai nevar pārmest, ka tā apstrīdētajā lēmumā izmantojusi dažādo Likuma Nr. 97‑1026 sagatavošanas darbu, ko veikuši EDF un Francijas valsts, secinājumus, nevis to norisi, ciktāl tie neliecina, ka tajos jebkādā veidā būtu ņemts vērā apstrīdētais pasākums un tā apgalvotās sekas attiecībā uz ieguldījumiem. |
|
173 |
Turklāt attiecībā uz tabulu, kura minēta iestāšanās raksta 10. pielikumā un kurā sniegti tādu dokumentu fragmenti ar komentāriem, kas neesot ņemti vērā, nepastāvot nepieciešamībai lemt par šādas atsauces uz tabulu iestāšanās raksta pielikumā pieņemamību, ir jākonstatē, ka neviens no minētajiem fragmentiem vai komentāriem neattiecas uz apstrīdēto pasākumu. |
|
174 |
Iepriekš 173. punktā minētie fragmenti attiecas vien uz apstākļiem, kuros šis pasākums tika veikts un par kuriem nav minēts, ka tos Komisija nebūtu ņēmusi vērā. |
|
175 |
Ir jāsecina, ka EDF nav izdevies pierādīt, ka Komisija nebūtu izpildījusi savu rūpības pienākumu, neizvērtējot vai neņemot vērā dokumentus, ko EDF tai bija iesniegusi, kā arī tā nepierāda, ka Komisija nebūtu izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu. |
|
176 |
Līdz ar to otrā pamata, kas izvirzīts kā galvenais, pirmā daļa ir jānoraida kā daļēji ar faktiem nepamatota un kā tāda, kurai turklāt nav nekāda pamatojuma. |
4. Par otro daļu
a) Lietas dalībnieku argumenti
|
177 |
Lai pamatotu sava otrā pamata otro daļu attiecībā uz to, ka esot tikuši sajaukti elementi, kas attiecas uz privātā ieguldītāja kritērija piemērojamību, un elementi, kas ir atbilstīgi tā piemērošanai, EDF atgādina, ka Komisija esot uzskatījusi, ka privātā ieguldītāja kritērijs šajā gadījumā nebija piemērojams, ciktāl Francijas Republika neesot “iepriekš vai vienlaicīgi ar ekonomiskās priekšrocības piešķiršanu, kas izriet no uzņēmumu ienākuma nodokļa nemaksāšanas, pieņēmusi lēmumu ar nodokļu atbrīvojuma palīdzību veikt ieguldījumu EDF”. |
|
178 |
Pēc EDF domām, Komisijas argumenti esot balstīti uz dažādām neprecizitātēm atbilstīgo faktisko un tiesisko apstākļu analīzē un tajos neesot ievērotas spriedumu lietās T‑156/04 un C‑124/10 P atziņas. |
|
179 |
EDF ieskatā, Tiesa esot lēmusi, ka jautājums par privātā ieguldītāja kritērija piemērojamību ir atkarīgs no statusa, kādā valsts rīkojas, proti, akcionāres statusā vai īstenojot valsts varu. |
|
180 |
Turklāt, tā kā aplūkojamais pasākums esot tāda uzņēmuma rekapitalizācijas pasākums, kura akcionāre ir valsts, Vispārējā tiesa esot uzskatījusi, ka pēc savas būtības šis pasākums tiecas pierādīt, ka valsts veiktā ieguldījuma mērķi bija iespējams salīdzināt ar privāta ieguldītāja mērķi. |
|
181 |
Apstrīdētajā lēmumā tādējādi neesot ievērotas sprieduma lietā T‑156/04 atziņas saistībā ar tēzi par “nodokļu dāvanu” un turklāt tiekot gandrīz sistemātiski jaukti nosacījumi attiecībā uz kritērija piemērojamību un nosacījumi, kas saistīti ar tā piemērošanu. |
|
182 |
Šajā saistībā EDF uzsver, ka apstrīdētā lēmuma preambulas 132.–135. apsvērums par valsts atlīdzības palielināšanu attiecoties uz kritērija piemērošanu, nevis uz tā piemērojamību, tāpat kā minētā lēmuma preambulas 140.–144. apsvērums, kuros iztirzāts jautājums par aplūkojamā ieguldījuma rentabilitāti. |
|
183 |
Visbeidzot EDF piebilst, pirmkārt, ka sprieduma lietā C‑124/10 P 82. un 84. punktam neesot tādas piemērojamības, kādu tiem piedēvē Komisija, un ka tie liekot saistīt kritērija piemērojamību ar statusu, kādā valsts ir darbojusies, un, otrkārt, ka ieguldījuma lēmuma rentabilitāte esot atšķirīga no lēmuma par statusu, kādā valsts ir darbojusies, un uz to attiecoties pārbaudes piemērošana. Līdz ar to Komisija, apgalvojot pretējo, neesot ievērojusi spriedumu lietā C‑124/10 P. |
|
184 |
Savukārt Francijas Republika uzskata, ka Komisijai vispirms esot bijis neatkarīgi jānosaka, vai lēmumu par EDF rekapitalizāciju valsts pieņēma kā publiska akcionāre vai īstenojot valsts varu, pēc tam tai esot bijis jāvērtē rentabilitātes jautājums, kas savukārt attiecoties vienīgi uz kritērija piemērošanu. |
|
185 |
Komisija uzskata, ka šī argumentācija nav pamatota. |
b) Vispārējās tiesas vērtējums
|
186 |
EDF, ko atbalsta Francijas Republika, būtībā apgalvo, ka Komisija esot sistemātiski sajaukusi nepieciešamo analīzi, kas attiecas uz privātā ieguldītāja kritērija piemērojamību, un analīzi, kas saistīta ar šī kritērija piemērošanu. |
|
187 |
Šajā saistībā EDF apgalvo sekojošo. |
|
188 |
Pirmkārt, EDF paziņo, ka Tiesa esot lēmusi, ka privātā ieguldītāja kritērija piemērojamība ir atkarīga no statusa, kādā valsts rīkojusies, – kā akcionāre vai īstenojot valsts varu. Tās ieskatā, tā kā apstrīdētais pasākums esot tāda uzņēmuma rekapitalizācijas pasākums, kura akcionāre ir valsts, Vispārējā tiesa sprieduma lietā T‑156/04 259. punktā esot lēmusi, ka pēc savas būtības šis pasākums tiecas pierādīt, ka valsts veiktā ieguldījuma mērķi bija iespējams salīdzināt ar privāta ieguldītāja mērķi. |
|
189 |
Šiem argumentiem nevar piekrist. |
|
190 |
Pretēji tam, ko apgalvo EDF, apstrīdētais pasākums nav šī uzņēmuma rekapitalizācijas pasākums, bet atteikšanās iekasēt nodokli par koncedenta tiesībām (skat. iepriekš 106. un 107. punktu). Aplūkojamās argumentācijas pamatā tātad ir spriedumu lietās T‑156/04 un C‑124/10 P kļūdaina interpretācija. |
|
191 |
Turklāt ir jākonstatē, ka aplūkojamā argumentācija faktiski no jauna cenšas likt atzīt, ka no spriedumiem lietās T‑156/04 un C‑124/10 P izrietot, ka, ņemot vērā to, ka šis ir rekapitalizācijas pasākums, valsts esot rīkojusies akcionāres statusā, tādējādi cenšoties sasniegt ieguldījuma mērķi, kas pēc savas būtības salīdzināms ar privāta ieguldītāja mērķi, un tā dēļ Komisijai esot bijis jāatzīst, ka kritērijs bija piemērojams. |
|
192 |
Ir jāatgādina, ka spriedumos lietās T‑156/04 un C‑124/10 P nav iepriekš lemts par privātā ieguldītāja kritērija piemērojamību. |
|
193 |
Gluži pretēji, spriedumā lietā C‑124/10 P Tiesa precizēja:
|
|
194 |
Citiem vārdiem sakot, nepietiek ar to, ka valsts apgalvo, ka tā ir pieņēmusi lēmumu veikt ieguldījumu un ka pasākums izriet no tās kā akcionāres statusa, bet tai tas ir pārliecinoši un ar objektīviem un pārbaudāmiem tā laika pierādījumiem jāpierāda. |
|
195 |
Aplūkojamās argumentācijas pamatā līdz ar to ir spriedumu lietās T‑156/04 un C‑124/10 P kļūdaina interpretācija. |
|
196 |
Otrkārt, EDF, ko atbalsta Francijas Republika, būtībā paziņo, ka, vērtējot kritērija piemērojamību, Komisija esot izdarījusi kļūdainu vērtējumu par Francijas valsts atlīdzības palielināšanu, kā arī par pasākuma (ko EDF kļūdaini kvalificē par “ieguldījumu”) rentabilitāti, jo šie kritēriji, tās ieskatā, attiecoties uz kritērija piemērošanu. |
|
197 |
Tomēr spriedumā lietā C‑124/10 P Tiesa lēma:
|
|
198 |
Līdz ar to Komisijai nevar pārmest, ka tā, sākot ar kritērija piemērojamības izvērtēšanas stadiju, ir koncentrējusies uz minētā ieguldījuma rentabilitāti. |
|
199 |
Tātad otrā pamata, kas izvirzīts kā galvenais, otrā daļa ir jānoraida pilnībā. |
5. Par trešo daļu
a) Lietas dalībnieku argumenti
|
200 |
EDF, kuru atbalsta Francijas Republika, sava otrā pamata, kas izvirzīts kā galvenais, trešās daļas atbalstam apgalvo, ka Komisija esot kļūdaini izslēgusi, ka šajā lietā ir piemērojams privātā ieguldītāja kritērijs, tāpēc ka Francijas Republika esot sajaukusi savu valsts varas īstenotājas statusu un ieguldītājas statusu, proti, tāpēc ka tā esot veikusi pasākumu, balstoties vienlaikus uz apsvērumiem, kuri izriet no tās kā akcionāres statusa, un apsvērumiem, kuri izriet no tās kā valsts varas īstenotājas statusa, ko, Komisijas ieskatā, parādot samudžinājums Francijas iestāžu iesniegtajos dokumentos minētajos apsvērumos par valsts atlīdzību un apsvērumos par nodokļa summu, kura maksājama pēc EDF bilances pārstrukturēšanas. |
|
201 |
EDF uzskata, ka šī argumenta pamatā esot vienlaikus gan faktu kļūdas, kas izrietot no selektīvas un tendenciozas dokumentu interpretācijas, gan kļūda tiesību piemērošanā saistībā ar privātā ieguldītāja kritērija pašu būtību. |
|
202 |
Attiecībā uz faktu kļūdām EDF uzskata, ka daudzi dokumenti – un tā min it īpaši dokumentus Nr. 23 līdz Nr. 25, ko tā pievienojusi saviem apsvērumiem, kuri tika iesniegti Komisijai 2013. gada jūlijā (prasības pieteikuma pielikumi A-7-23 līdz A-7-25) – pierādot, ka tās bilances plānotās pārstrukturēšanas ietekme uz tās maksājamo nodokli tika vērtēta vienlaicīgi, bet nošķirti no ietekmes uz valsts kā akcionāres atlīdzību, un tas neliecinot ne par kādu samudžinājumu valsts apsvērumos par nodokļu un ieguldījumu jomu. |
|
203 |
Attiecībā uz kļūdu tiesību piemērošanā EDF apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma preambulas 137.–139. apsvērumā Francijas Republikai patiesībā tiekot pārmests tas, ka tā vērtējusi [EDF] bilances pārstrukturēšanas ietekmi uz uzņēmuma situāciju nodokļu jomā un tātad uz turpmāko aplikšanu ar nodokļiem, kā to tajā laikā varēja paredzēt, neraugoties uz faktu, ka tā gan veica šo pārbaudi, bet vienlaicīgi un nošķirti no tās ietekmes vērtējuma, kāda būs uz valsts kā akcionāres atlīdzību. Francijas Republika pievieno, ka šāda pieeja esot saskaņā ar Vispārējās tiesas judikatūru (spriedums, 2008. gada 24. septembris, Kahla/Thüringen Porzellan/Komisija, T‑20/03, EU:T:2008:395). |
|
204 |
EDF ieskatā, Komisijas argumenti tādējādi liecinot par privātā ieguldītāja kritērija būtības neievērošanu un tas novedot pie vienlīdzīgas attieksmes izjaukšanas pret valsti un šādu ieguldītāju. Kritērija jēga esot ļaut nošķirt lēmumus, ko valsts var pieņemt kā ieguldītāja, un lēmumus, ko tā var pieņemt kā valsts varas īstenotāja, bet kritērija piemērojamību nevarot noliegt tāpēc, ka pirmie lēmumi varētu pastāvēt vienlaikus ar otrajiem. Šāda Komisijas argumentācija no jauna liecinot par pārmērīgu formālismu, kura dēļ to sodījusi Vispārējā tiesa. |
|
205 |
Privātā ieguldītāja kritēriju varot izslēgt vienīgi tad, ja valsts rīkojusies vienīgi valsts varas īstenotājas statusā, bet tad, ja tā lēmumā par ieguldījumu ņēmusi vērā vairākus aspektus, kritērijs esot ne tikai piemērojams, bet pat nepieciešams, lai nošķirtu ekonomiska rakstura aspektus, kas esot atbilstīgi, ņemot vērā tiesību normas valsts atbalsta jomā, un pārējos aspektus, par ko liecinot Komisijas paziņojums par “valsts atbalsta” jēdzienu, kas minēts [LESD] 107. panta 1. punktā (OV 2016, C 262, 1. lpp.). |
|
206 |
EDF ieskatā, vienīgais jautājums, kas Komisijai esot bijis jāpārbauda, ir tas, vai privātais ieguldītājs, atrazdamies cik vien iespējams valstij tuvā situācijā, būtu veicis attiecīgo ieguldījumu, pamatojoties uz tā gaidāmo rentabilitāti, neņemot vērā apsvērumus nodokļu jomā, ko valsts varēja vērtēt nošķirti, vai, citiem vārdiem sakot, vai, nodalot elementus, kas saistīti ar pasākuma definīciju, un elementus, kas saistīti ar tā veicēja statusu (rekapitalizācija, par ko lēmusi valsts akcionāres statusā) un rentabilitāti, kritērijs bija piemērojams un tika pareizi piemērots. |
|
207 |
EDF piebilst, ka šādu valsts varas īstenotājas un ieguldītājas apsvērumu līdzāspastāvēšana neesot liegusi Komisijai piemērot privātā ieguldītāja kritēriju savā Lēmumā C(2015) 4569 final (2015. gada 7. jūlijs) par iespējamu atbalstu par labu Altrad, kurā tā principā nenoraidīja kritērija piemērojamību, bet pārbaudīja tā pareizu piemērošanu. Tās ieskatā, judikatūra minētā kritērija piemērojamību padarot atkarīgu no statusa, kādā valsts ir veikusi pasākumu, bet tā neliedzot valstij, vienlaicīgi un veicot atsevišķu analīzi, vērtēt visas sekas, kas no tā izriet. |
|
208 |
EDF ieskatā, ņemot vērā 2013. gada 24. oktobra sprieduma Land Burgenland u.c./Komisija (C‑214/12 P, C‑215/12 P un C‑223/12 P, EU:C:2013:682) 52. punktu, piemērojot privātā ieguldītāja kritēriju, neesot jāņem vērā apsvērumi, kas ir saistīti ar valsts kā valsts varas īstenotājas statusu, bet būtu pretrunā samērīguma principam, ja no tā tiktu secināts, ka minētais kritērijs nav piemērojams vienīgi tāpēc, ka pastāv šādi apsvērumi vienlaikus ar ekonomiskiem apsvērumiem. Tādējādi tas, ka šie apsvērumi netiek ņemti vērā šī kritērija piemērošanas stadijā, nenozīmējot, ka tiek noliegta to esamība šī paša kritērija piemērojamības stadijā. |
|
209 |
EDF turklāt uzskata, ka Komisijas apgalvojums, saskaņā ar kuru cita veida, ne ekonomiski apsvērumi neesot nošķirami no pasākuma, kas pieņemts ar Likumu Nr. 97‑1026, esot vien atsaukšanās uz principu un esot pretrunā faktiem, jo rekapitalizācija esot tikusi īstenota ar minēto likumu, savukārt pārējie apsvērumi (tarifu samazināšana, atbalsts nodarbinātībai) esot ietverti uzņēmuma līgumā. |
|
210 |
Visbeidzot attiecībā uz apsvērumiem, kurus tā iesniedza pēc sprieduma Frucona Košice, EDF, ko atbalsta Francijas Republika, apgalvo, ka Tiesa vēlreiz esot apstiprinājusi valsts atbalsta jēdziena objektīvo raksturu un uzskatījusi, ka subjektīvais priekšstats, kas valstij var būt par pasākumu, kuru tā īsteno, nav būtisks. Prasītājas ieskatā, no tā izrietot, ka, pat pieņemot, ka Francijas Republika nebūtu skaidri nošķīrusi nodokļu apsvērumus un ieguldījumu apsvērumus, kas tā neesot, šim apstāklim jebkurā gadījumā neesot nozīmes šajā lietā veiktajā analīzē. |
|
211 |
Turklāt Francijas Republika savukārt uzskata, ka dažādie dokumenti, ko tā iesniedza Komisijai, pierādot, ka, pieņemot aplūkojamo pasākumu, tā vispirms pamatojās uz akcionāra apsvērumiem. |
|
212 |
Francijas Republika atsaucas, pirmkārt, uz uzņēmuma līgumu, kura daļā “Taisnīgi finansēt publisko pakalpojumu uzdevumus” esot nošķirta šo uzdevumu finansēšanas kārtība, kas, pēc tās domām, parādot Francijas valsts gribu nodalīt tās kā valsts varas īstenotājas apsvērumus no tiem apsvērumiem, kas tai ir kā akcionārei. |
|
213 |
Otrkārt, Francijas Republika min “Migaud ziņojumu”, kuru 1997. gada 12. septembrī sniedzis deputāts Migaud par likumprojektu Nr. 201 un kurā viņš nošķirti runā par valsts varas īstenotājas apsvērumiem un akcionāres apsvērumiem. Tās ieskatā, šis ziņojums atklājot EDF bilances pārstrukturēšanas ietekmi uz bruto parāda/pašu kapitāla un neto parāda/pašu kapitāla attiecību un pēc tam salīdzinot šīs attiecības, ar pārstrukturēšanu un bez tās, ar EDF galveno Eiropas konkurentu rādītājiem, liekot atklāties neproporcionālam EDF parādu līmenim attiecībā uz tās pašu kapitāla līmeni salīdzinājumā ar Eiropas konkurentiem. Šis ziņojums tādējādi apliecinot, ka Francijas valsts sākotnēji ir pamatojusies uz akcionāra apsvērumiem. |
|
214 |
Pēc tam Francijas Republika min vēstuli, ko 1995. gada 4. aprīlīEDF nosūtīja ekonomikas ministra, rūpniecības ministra, pasta un telekomunikāciju ministra, ārējās tirdzniecības ministra un budžeta ministra biroju vadītāji par ar koncesijām saistīta darba programmu (prasības pieteikuma pielikums A-7-17, turpmāk tekstā – “1995. gada 4. aprīļa vēstule”), kuru Komisija neesot ņēmusi vērā un kura pierādot, ka vienas no Francijas valsts bažām, pieņemot aplūkojamo pasākumu, bija vēlme noskaidrot, vai tas saskan ar valsts kā akcionāres interesēm. Tās ieskatā, it īpaši esot bijis jānosaka “grozījumi, kas konkrētajā gadījumā jāveic pastāvošajos noteikumos, lai pēc iespējas labāk aizsargātu valsts kā akcionāres intereses iespējamā situācijā, ja tiktu atvērti monopoli”. Tā norāda, ka šajā saistībā tā esot lūgusi, lai EDF tai iesniedz ekonomisko analīzi. |
|
215 |
Visbeidzot, Francijas Republika atsaucas uz EDF1995. gada 31. oktobrī budžeta ministram adresētu vēstuli (prasības pieteikuma pielikums A-7-23, turpmāk tekstā – “1995. gada 31. oktobra vēstule”), ar kuru tostarp nosūtīts pielikums “Priekšlikums par EDF bilances pārstrukturēšanu”, kas pierādot, ka Francijas valsts pirmām kārtām centās panākt EDF īstu rentabilitāti un uzņēmuma finanšu tēla uzlabošanos. |
|
216 |
Komisija apstrīd šos apgalvojumus. |
b) Vispārējās tiesas vērtējums
|
217 |
Būtībā EDF apgalvo, ka Komisija, izslēdzot privātā ieguldītāja kritērija piemērojamību tādēļ, ka Francijas Republika esot veikusi pasākumu, balstoties vienlaikus uz apsvērumiem, kas izriet no tās kā akcionāres statusa, un apsvērumiem, kas izriet no tās kā valsts varas īstenotājas statusa, gan esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, gan neesot ņēmusi vērā faktus un dažādus dokumentus, kas tai bija iesniegti. |
1) Par apgalvoto kļūdu tiesību piemērošanā
|
218 |
EDF uzsver, pirmkārt, ka Francijas Republika gan esot izvērtējusi uzņēmuma bilances pārstrukturēšanas ietekmi uz turpmāko aplikšanu ar nodokļiem, bet tā esot veikusi šo pārbaudi vienlaicīgi un nošķirti no tās ietekmes vērtējuma, kāda būs uz valsts kā akcionāres atlīdzību. Otrkārt, tā uzskata, ka Komisijai esot vajadzējis vienīgi pārbaudīt, vai privāts ieguldītājs, ņemot vērā pasākuma rentabilitāti, būtu veicis līdzīgu ieguldījumu, neņemot vērā apsvērumus nodokļu jomā, kurus minētā valsts varēja veikt nošķirti, nodalot elementus, kas saistīti ar pasākuma noteikšanu, un elementus, kas saistīti ar tā veicēja statusu, proti, šajā gadījumā rekapitalizāciju, par ko lēmusi valsts akcionāres statusā. Kritērija uzdevums esot ļaut nošķirt lēmumus, ko valsts var pieņemt kā ieguldītāja, un lēmumus, ko tā var pieņemt kā valsts varas īstenotāja, un šo abu veidu apsvērumu iespējamas līdzāspastāvēšanas dēļ nevarot noliegt tā piemērojamību. Turklāt, EDF ieskatā, no judikatūras izrietot, ka subjektīvais priekšstats, kas valstij varot būt par pasākumu, kuru tā īsteno, nav būtisks, un no tā izrietot, ka, pat pieņemot, ka Francijas Republika nebūtu skaidri nošķīrusi nodokļu apsvērumus un ieguldījumu apsvērumus, kas tā neesot, šim apstāklim jebkurā gadījumā neesot nozīmes analīzē, kas bija jāveic šajā lietā. |
|
219 |
Vispirms ir jāatgādina, ka apstrīdēto pasākumu veidoja Francijas Republikas atteikšanās iekasēt nodokli par koncedenta tiesībām, proti, par EDF izmantotajām finanšu rezervēm atjaunošanai, tās pārgrupējot kapitālā. |
|
220 |
Francijas Republika administratīvajā procesā apgalvoja, ka nodoklis, no kura tā atteicās, esot veidojis papildu kapitālieguldījumu, ka tā tādā veidā esot rīkojusies kā EDF akcionāre un ka līdz ar to esot bijis jāpiemēro privātā ieguldītāja kritērijs. |
|
221 |
Pirmkārt, ņemot vērā sprieduma lietā C‑124/10 P 80. un 81. punktu, kas atgādināti iepriekš 50. punktā, ir jānošķir valsts kā akcionāre no valsts kā valsts varas īstenotājas, jo privātā ieguldītāja kritērija piemērojamība ir atkarīga no tā, vai uzņēmumam priekšrocību piešķīra valsts kā akcionāre vai valsts kā valsts varas nesēja. |
|
222 |
Līdz ar to saskaņā ar sprieduma lietā C‑124/10 P 82. un 83. punktu, ņemot vērā, ka Francijas Republika administratīvajā procesā atsaucās uz privātā ieguldītāja kritēriju, tai līdz ar to bija pārliecinoši un ar objektīviem un pārbaudāmiem pierādījumiem jāpierāda, ka īstenotais pasākums izrietēja no tās kā akcionāres statusa, un šiem pierādījumiem bija skaidri jāapliecina, ka tā pirms vai vienlaikus ar priekšrocības piešķiršanu, kas šajā gadījumā bija atteikšanās iekasēt nodokli, pārgrupējot koncedenta tiesības kapitālieguldījumā, bija pieņēmusi lēmumu ar šo pasākumu veikt ieguldījumu EDF. |
|
223 |
Turklāt šajā saistībā atbilstoši sprieduma lietā C‑124/10 P 84. punktam Francijas Republika, lai pierādītu savas darbības ekonomisko raksturu, varēja Komisijai iesniegt faktus, kas atklātu, ka šis lēmums bija pamatots ar ekonomiskiem vērtējumiem, kas salīdzināmi ar tiem, ko konkrētās lietas apstākļos pirms minētā ieguldījuma veikšanas būtu licis izstrādāt saprātīgs privātais ieguldītājs, kurš ir iespējami vistuvākā situācijā tai, kādā bija Francijas Republika, lai noskaidrotu šāda ieguldījuma rentabilitāti nākotnē. |
|
224 |
Šiem elementiem bija jābūt spēkā apstrīdētā lēmuma laikā. Atbilstoši sprieduma lietā C‑124/10 P 85. punktam ekonomiskie vērtējumi, kas ir veikti pēc minētās priekšrocības piešķiršanas, retrospektīvs konstatējums par attiecīgās dalībvalsts veikta ieguldījuma faktisko rentabilitāti vai vēlāki pamatojumi faktiski veiktās rīcības izvēlei nav pietiekami, lai tiktu pierādīts, ka šī dalībvalsts pirms vai vienlaikus ar šo piešķiršanu ir pieņēmusi šādu lēmumu akcionāres statusā. |
|
225 |
Turklāt atbilstoši sprieduma lietā C‑124/10 P 86. punktam, ja attiecīgā dalībvalsts Komisijai iesniedz prasītā rakstura pierādījumus, šai pēdējai ir jāveic visaptverošs novērtējums, ņemot vērā ne tikai šīs dalībvalsts iesniegtos pierādījumus, bet arī visus citus pierādījumus, kas ir būtiski lietā un kas tai ļauj noteikt, vai attiecīgais pasākums izriet no minētās dalībvalsts akcionāres statusa vai no tās kā valsts varas īstenotājas statusa. Šajā ziņā nozīme it īpaši ir šī pasākuma raksturam un priekšmetam, apstākļiem, kādos tas tiek veikts, kā arī izvirzītajam mērķim un minētajam pasākumam piemērojamajiem noteikumiem. |
|
226 |
Šajā lietā Francijas Republika un EDF iesniedza Komisijai dažādus dokumentus, lai pierādītu, ka īstenotais pasākums izrietēja no Francijas valsts kā akcionāres statusa. |
|
227 |
Komisija būtībā uzskatīja, ka dokumenti, ko tai bija iesniegusi Francijas Republika un EDF, pārliecinoši nepierādīja, ka lēmumu veikt ieguldījumu Francijas valsts bija pieņēmusi, atsakoties iekasēt nodokli, pārgrupējot koncedenta tiesības kapitālieguldījumā (skat. it īpaši apstrīdētā lēmuma preambulas 128.–131., 138. un 139. apsvērumu). |
|
228 |
Komisija veica visu tās rīcībā nodoto dokumentu izvērtējumu, ņemot vērā ne tikai Francijas Republikas iesniegtos pierādījumus, bet arī EDF iesniegtos lietai būtiskos dokumentus, lai noteiktu, vai apstrīdētais pasākums izrietēja no Francijas valsts kā akcionāres statusa vai no tās kā valsts varas īstenotājas statusa, un tā it īpaši izvērtēja šī pasākuma raksturu un priekšmetu, apstākļus, kādos tas tika veikts, kā arī izvirzīto mērķi un minētajam pasākumam piemērojamos noteikumus (skat. apstrīdētā lēmuma preambulas 145. un nākamos apsvērumus) pēc tam, kad tā iepriekš bija izvērtējusi pārējos tai iesniegtos dokumentus. |
|
229 |
Līdz ar to Komisija nav pieļāvusi nekādu kļūdu tiesību piemērošanā veidā, kādā tā piemēroja nosacījumus, kas reglamentē privātā ieguldītāja kritērija piemērojamību. |
|
230 |
EDF un Francijas Republikas atbalstītā nostāja – saskaņā ar kuru Komisijai esot vajadzējis vienīgi pārbaudīt, vai privāts ieguldītājs, ņemot vērā pasākuma rentabilitāti, būtu veicis līdzīgu ieguldījumu, neņemot vērā apsvērumus nodokļu jomā, kurus minētā valsts, kā apgalvots, varēja veikt “nošķirti”, nodalot elementus, kas saistīti ar pasākuma noteikšanu, un elementus, kas saistīti ar tā veicēja statusu, proti, šajā gadījumā rekapitalizāciju, par ko lēmusi valsts akcionāres statusā, – izriet no sprieduma lietā C‑124/10 P 80.–86. punkta kļūdainas interpretācijas. |
|
231 |
Komisija nevar atstāt bez ievērības pierādījumus, kas apliecinātu valsts varas īstenotājas apsvērumu pastāvēšanu, un izvērtēt vienīgi pierādījumus par labu iespējamā ieguldījuma tēzei. Šādas pieejas gadījumā netiktu ievērota nepieciešamība izvērtēt visus atbilstīgos pierādījumus, lai noteiktu, vai aplūkojamais pasākums izriet no dalībvalsts kā akcionāres statusa vai valsts varas nesējas statusa, starp kuriem ir it īpaši apstrīdētā pasākuma apstākļi un raksturs. |
|
232 |
Protams, nav izslēgts, ka iespējami valsts varas īstenotājas apsvērumi konkrētajā gadījumā var līdzāspastāvēt ar akcionāra apsvērumiem, tomēr tiem nevar būt ietekmes uz to, kā tiks izvērtēts jautājums par to, vai tādu pašu pasākumu parastos tirgus apstākļos būtu veicis privāts ieguldītājs situācijā, kura būtu vistuvākā valsts situācijai. Ir jāņem vērā tikai priekšrocības un pienākumi, kas ir saistīti ar valsts situāciju akcionāres statusā, izslēdzot tos, kas ir saistīti ar tās kā valsts varas īstenotājas statusu (spriedums lietā C‑124/10 P, 79. punkts). |
|
233 |
Šajā gadījumā ne Francijas Republika, ne EDF nav pierādījušas, ka pirms vai vienlaikus ar tādas summas piešķiršanu, kas vienāda ar nodokli, no kura iekasēšanas atteicās, pārgrupējot koncedenta tiesības kapitālieguldījumā, Francijas valsts būtu pieņēmusi lēmumu ar faktiski īstenoto pasākumu veikt ieguldījumu, ne arī to, ka šāds lēmums būtu ticis pieņemts, pamatojoties uz iepriekšējiem ekonomiskiem vērtējumiem, kuri salīdzināmi ar tiem, ko konkrētās lietas apstākļos pirms minētā ieguldījuma veikšanas būtu licis izstrādāt saprātīgs privātais ieguldītājs, kurš ir iespējami vistuvākā situācijā tai, kādā bija Francijas valsts, lai noskaidrotu šāda ieguldījuma rentabilitāti nākotnē (šajā nozīmē skat. spriedumu lietā C‑124/10 P 83., 84. un 104. punkts). |
|
234 |
Ja izrādās, ka trūkst šādu akcionāra apsvērumu, Komisijai ir jānoraida privātā ieguldītāja kritērija piemērojamība. |
|
235 |
Šo secinājumu neatspēko EDF izvirzītie argumenti par 2013. gada 24. oktobra spriedumu Land Burgenland u.c./Komisija (C‑214/12 P, C‑215/12 P un C‑223/12 P, EU:C:2013:682), kuri, izrādās, nav atbilstīgi, jo Tiesas atzinumi šī sprieduma 52. punktā attiecas konkrēti uz privātā ieguldītāja kritērija piemērošanu, nevis piemērojamību, un tie līdz ar to nevar pamatot to, ka, analizējot kritērija piemērojamību, ir ņemti vērā tikai akcionāra apsvērumi. |
|
236 |
Šo secinājumu neatspēko arī EDF izvirzītie argumenti saistībā ar Komisijas Lēmumu C(2015) 4569 final (2015. gada 7. jūlijs) par iespējamu atbalstu par labu Altrad. |
|
237 |
Pirmkārt, aplūkojamais pasākums lietā, kurā tika pieņemts aplūkojamais lēmums, bija Stratēģisko ieguldījumu fonda tieša parakstīšanās uz Altrad akciju kapitālu kopā ar papildu summas iespēju, un Komisija nebija apstrīdējusi faktu, ka darbība bija ieguldījums. |
|
238 |
Otrkārt, pat pieņemot, ka darbības bija salīdzināmas, tomēr valsts atbalsta jēdziens ir objektīvs jēdziens, un tas nozīmē, ka, lai pasākumu varētu kvalificēt par atbalstu, tam ir jābūt tādam, kas var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm un radīt vai draudēt radīt konkurences izkropļojumus, un tas ir jānovērtē dienā, kad Komisija pieņem savu lēmumu, un ir atkarīgs tikai no viena jautājuma, vai ar valsts pasākumu tiek vai netiek piešķirta priekšrocība vienam vai vairākiem uzņēmumiem. Komisijas lēmumu praksei šajā jautājumā, par kuru lietas dalībnieki nav vienisprātis, nav izšķirīgas nozīmes (skat. spriedumu, 2009. gada 4. marts, Associazione italiana del risparmio gestito un Fineco Asset Management/Komisija, T‑445/05, EU:T:2009:50, 145. punkts un tajā minētā judikatūra; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2010. gada 20. maijs, Todaro Nunziatina & C., C‑138/09, EU:C:2010:291, 21. punkts). |
|
239 |
Šo secinājumu neatspēko arī argumenti, kurus EDF izvirzīja pēc sprieduma Frucona Košice un saskaņā ar kuriem Francijas Republikas “subjektīvajam priekšstatam” par pasākumu neesot nozīmes un līdz ar to neesot ietekmes skaidra nošķīruma iespējamai neesamībai starp akcionāra un valsts varas īstenotājas apsvērumiem, pieņemot apstrīdēto pasākumu. |
|
240 |
Saistībā ar sprieduma Frucona Košice ietekmi ir jāatgādina, ka saskaņā ar šo spriedumu privātā kreditora vai ieguldītāja kritērijs nav izņēmums, kas būtu piemērojams tikai pēc dalībvalsts lūguma, kad ir izpildīti LESD 107. panta 1. punktā minētie ar kopējo tirgu nesaderīga valsts atbalsta jēdziena elementi. Šis kritērijs, kad tas ir piemērojams, ir viens no faktoriem, kas Komisijai ir jāņem vērā, lai konstatētu šāda atbalsta esamību (spriedums Frucona Košice, 23. punkts, un spriedums lietā C‑124/10 P, 103. punkts). |
|
241 |
Līdz ar to, tiklīdz šķiet, ka varētu būt piemērojams privātā kreditora kritērijs, Komisijai ir jāizvērtē šī iespēja neatkarīgi no tā, vai attiecīgā dalībvalsts šajā ziņā ir iesniegusi kādu pieteikumu, un līdz ar to nekas neliedz atbalsta saņēmējam atsaukties uz šī kritērija pieņemamību (šajā nozīmē skat. spriedumu Frucona Košice, 25. un 26. punkts). |
|
242 |
Visbeidzot, Tiesa ir precizējusi, ka šajos pēdējos divos gadījumos, kad dalībvalsts nav atsaukusies uz privātā ieguldītāja kritēriju, lai noteiktu, vai minētais kritērijs ir piemērojams, par atskaites punktu ir jābūt dalībvalsts darbības saimnieciskajam raksturam, nevis tam, subjektīvi runājot, ko šī valsts domāja par savu rīcību vai kādas alternatīvas darbības tā apsvēra pirms attiecīgā pasākuma veikšanas (šajā nozīmē skat. spriedumu Frucona Košice, 12. un 27. punkts). |
|
243 |
Turpretī Tiesa lēma, ka gadījumā, ja dalībvalsts administratīvajā procesā atsaucas uz privātā ieguldītāja kritēriju, tai šaubu gadījumā ir pārliecinoši un ar objektīviem un pārbaudāmiem pierādījumiem jāapliecina, ka īstenotais pasākums izriet no tās kā akcionāres statusa; šiem pierādījumiem ir skaidri jāapliecina, ka attiecīgā dalībvalsts pirms vai vienlaikus ar ekonomiskās priekšrocības piešķiršanu ir pieņēmusi lēmumu ar faktiski īstenoto pasākumu veikt ieguldījumu kontrolētajā valsts uzņēmumā (šajā nozīmē skat. spriedumu lietā C‑124/10 P, 82. un 83. punkts). |
|
244 |
Savukārt ekonomiskie vērtējumi, kas ir veikti pēc minētās priekšrocības piešķiršanas, retrospektīvs konstatējums par attiecīgās dalībvalsts veikta ieguldījuma faktisko rentabilitāti vai vēlāki pamatojumi faktiski veiktās rīcības izvēlei nav pietiekami, lai pierādītu, ka šī dalībvalsts pirms šīs piešķiršanas vai vienlaikus ar to ir pieņēmusi šādu lēmumu akcionāres statusā (šajā nozīmē skat. spriedumu lietā C‑124/10 P, 85. un 104. punkts). |
|
245 |
Turklāt, kā tika atgādināts iepriekš 232. punktā, lai novērtētu, vai to pašu pasākumu parastos tirgus apstākļos būtu veicis privāts ieguldītājs situācijā, kura būtu vistuvākā valsts situācijai, vērā ir jāņem tikai priekšrocības un pienākumi, kas ir saistīti ar valsts situāciju akcionāres statusā, izslēdzot tos, kas ir saistīti ar tās valsts varas nesējas statusu (spriedums lietā C‑124/10 P, 79. punkts). |
|
246 |
Līdz ar to, lai noteiktu, vai šajā lietā faktiski bija piemērojams privātā ieguldītāja kritērijs, Komisijai bija jāvērtē, vai Francijas Republika bija pārliecinoši un ar objektīviem un pārbaudāmiem tā laika pierādījumiem pierādījusi, ka īstenotais pasākums izrietēja no tās kā akcionāres statusa, un vai tā šim nolūkam bija iesniegusi pierādījumus, kas skaidri apliecinātu, ka tā pirms vai vienlaikus ar priekšrocības piešķiršanu un pamatojoties uz nepieciešamo iepriekšējo ekonomisko rentabilitātes vērtējumu, bija pieņēmusi lēmumu ar faktiski īstenoto pasākumu veikt ieguldījumu EDF. |
|
247 |
Ir jākonstatē, ka šo vērtējumu Komisija veica apstrīdētā lēmuma 126.–154. punktā. |
|
248 |
Līdz ar to EDF argumenti, ko atbalsta Francijas Republika, nav pieņemami. |
|
249 |
Visbeidzot kā tāds, kuram trūkst faktiskā pamatojuma, ir jānoraida arī EDF apgalvojums, saskaņā ar kuru Komisija esot pamatojusies vienīgi ar akcionāra apsvērumu un valsts varas īstenotājas apsvērumu “samudžinājumu”, atzīstot privātā ieguldītāja kritēriju par nepiemērojamu. |
|
250 |
Veikusi visaptverošu vērtējumu un pārbaudījusi visus faktus, kas varētu būt atbilstīgi, Komisija secināja, ka pasākums nebija Francijas Republikas ieguldījums, jo nepastāvēja akcionāra apsvērumi, kas pamatoti ar objektīviem un pārbaudāmiem tā laika pierādījumiem, kādus Tiesa prasījusi sprieduma lietā C‑124/10 P 82.–85. punktā. |
|
251 |
EDF un Francijas Republikas argumenti par Komisijas pieļauto kļūdu tiesību piemērošanā līdz ar to ir jānoraida. |
2) Par apgalvotajām faktu kļūdām
|
252 |
EDF apgalvo, ka daudzi dokumenti – it īpaši dokumenti Nr. 23 līdz Nr. 25 (pielikumi A-7-23 līdz A-7-25), ko tā pievienojusi saviem apsvērumiem, kuri tika iesniegti Komisijai 2013. gada jūlijā, – pierādot, ka tās bilances plānotās pārstrukturēšanas ietekme uz tās maksājamo nodokli tikusi vērtēta vienlaicīgi, bet nošķirti no ietekmes uz valsts kā akcionāres atlīdzību, un ka šie dokumenti neliecinot ne par kādu samudžinājumu Francijas valsts apsvērumos par nodokļu un ieguldījumu jomu. Francijas Republika arī norāda, ka ar dažādiem dokumentiem, kurus tā iesniegusi Komisijai, esot parādīts, ka, pieņemot aplūkojamo lēmumu, tā vispirms pamatojās uz akcionāra apsvērumiem. |
|
253 |
Iesākumā ir jāuzsver, ka starp EDF un Francijas Republikas minētajiem dokumentiem nevienā dokumentā, kas [pieņemts] pirms Francijas Republikas atbildes Komisijai 2002. gadā, nav minēts ne tas, ka nodoklis bija jāmaksā par koncedenta tiesībām, tas ir, par finanšu rezervēm, ko EDF izmantoja, tās pārgrupējot kapitālieguldījumā, ne a fortiori tas, ka atteikšanās iekasēt nodokli būtu jāvērtē kā papildu ieguldījums EDF kapitālā, kā Komisija to norāda apstrīdētā lēmuma preambulas 128. un 129. apsvērumā. |
|
254 |
Savukārt attiecībā uz EDF minētajiem dokumentiem, kas apliecinot samudžinājuma neesamību starp apsvērumiem, kas saistīti ar nodokļu jomu, un tiem, kas saistīti ar valsts atlīdzību, ir jānorāda turpmāk minētais. |
|
255 |
Prasības pieteikuma pielikums A-7-23 ir 1995. gada 31. oktobra vēstule, kura mazliet vairāk nekā divus gadus pirms Likuma Nr. 97‑1026 pieņemšanas tika nosūtīta Budžeta ministrijai un kurai ir divi pielikumi, proti, trīs lappušu garš dokuments “Priekšlikumi par EDF bilances pārstrukturēšanu” un tabula “Priekšlikums par EDF bilances attīstību”. |
|
256 |
Trīs lappušu garajā dokumentā, kas pievienots 1995. gada 31. oktobra vēstulei, ir trīs punkti, kuros attiecīgi ir vispārīgi skatīta “pašu kapitāla pārstrukturēšana bilances pasīvā” un konkrētāk – koncedenta tiesību pārgrupēšana kapitālā, “[publiskās sadales] koncesiju “pašvaldību” koncedentu tiesību pielāgošana”, un, visbeidzot, “zaudējumus nesošā fiskālā pārejošā atlikuma dzēšana”. |
|
257 |
Aplūkojamā dokumenta 1.1. punkts attiecas uz “koncedenta “valsts” tiesību un saistīto atjaunošanai paredzēto finanšu rezervju pārgrupēšan[u] kapitālā”. Tajā ir minēts priekšlikums “kapitalizēt EDF [..], pārveidojot VAT koncedenta tiesības un atbilstošās atjaunošanai paredzētās finanšu rezerves kapitālā”, un tas, ka šī “darbība [liek] atgriezties pie grāmatvedības analīzes pirms 1987. gada”. |
|
258 |
Aplūkojamā dokumenta 1.2. punktā ar nosaukumu “Kapitālieguldījumu konsolidēšana EDF kapitālā” ir minēts, ka “[kapitālieguldījumu konsolidēšana] nostiprinātu to “akcionāra ieguldījumu” raksturu, ko tie sevī ietver”, ciktāl to “būtība ir palielināt kapitālu, kaut arī 1956. gada dekrēts tos drīzāk pielīdzina aizdevumam, par ko tiek aprēķināti procenti”. |
|
259 |
Aplūkojamā dokumenta 1.3. punkts attiecas uz “šo divu pasākumu sekām”, un tajā ir norādīts, ka tiem būtu “šādas divas priekšrocības”:
|
|
260 |
Pirmkārt, ir jānorāda, ka jautājums par “kapitālieguldījumu”, kas 1995. gada 31. oktobra vēstulē ir tik tikko pieminēts, jebkurā gadījumā neattiecas uz atteikšanos iekasēt nodokli par koncedenta tiesībām, jo tā tajā vispār nav apspriesta. |
|
261 |
Otrkārt, ir jākonstatē, ka grāmatvedības, nodokļu un akcionāra apsvērumi pastāv cieši līdzās cits citam šajā trīs lappušu garajā dokumentā, kurš pievienots 1995. gada 31. oktobra vēstulei un kurā turklāt nav nekāda veida vērtējuma par to, kādu rentabilitāti radītu koncedenta tiesību pārgrupēšana kapitālā. |
|
262 |
Prasības pieteikuma pielikums A-7-24 ir EDF1995. gada 7. decembra iekšējs dokuments, divu lappušu garš, un tā nosaukums ir “EDF bilances pārstrukturēšanas priekšlikumu izcelsme, saturs un sekas” (turpmāk tekstā – “1995. gada 7. decembra iekšējais dokuments”). |
|
263 |
1995. gada 7. decembra iekšējā dokumentā vispirms pirmajā daļā ir atgādinātas Francijas Revīzijas palātas kontroles un to ietekme uz atjaunošanai paredzētajām finanšu rezervēm, kā arī 1994. gadā nodokļu administrācijas veiktā pārbaude, pēc tam otrajā daļā trīs ievilkumos ir atgādināti mērķi ministrijā veiktajiem priekšlikumiem [EDF] bilances pasīva pārstrukturēšanai, bet tālāk minēts EDF ierosinātais “divkāršais pasākums”: pirmām kārtām, pārstrukturēt tās bilances augšdaļu, kas tostarp nozīmētu sakārtot “EDF un [Francijas] valsts finansiālās attiecības. Valsts turpmāk varētu censties panākt EDF patiesu rentabilitāti, pateicoties dividendei, kas pamatota ar uzņēmuma kapitālu”. Otrām kārtām, runa būtu par to, ka tiek “padarīta skaidra publiskās sadales koncesiju uzskaite”. |
|
264 |
No jauna ir jākonstatē, ka koncedenta tiesību pārgrupēšanas kapitālā rentabilitāte 1995. gada 7. decembra iekšējā dokumentā ir vien pieminēta, neveicot nekādu vērtējumu, un jebkurā gadījumā tajā nekādi nav minēta atteikšanās iekasēt nodokli par minētajām koncedenta tiesībām. |
|
265 |
Pat pieņemot, ka 1995. gada 7. decembra iekšējo dokumentu varētu uzskatīt par atsevišķu un “vienlaicīgi” veiktu analīzi par EDF rekapitalizācijas sekām, tam nav nozīmes attiecībā uz apstrīdētā pasākuma vērtējumu un tas uzskatāms vien par norādi uz kontekstu, kādā šis pasākums būtu veikts. |
|
266 |
Turklāt ir jākonstatē, ka 1995. gada 7. decembra iekšējais dokuments, kura saturs galu galā ir līdzīgs 1995. gada 31. oktobra vēstules saturam, neliecina – ne vairāk kā šī vēstule – par detalizētu analīzi attiecībā uz akcionāra apsvērumiem un atlīdzību vai rentabilitāti, ko būtu veikusi valsts vai kas būtu veikta valsts vārdā plānotās EDF rekapitalizācijas aspektā. |
|
267 |
Visbeidzot, prasības pieteikuma pielikums A-7-25 ir 1997. gada 10. aprīļa vēstule, kuru EDF adresējusi kādam biroja vadītājam Finanšu ministrijā (turpmāk tekstā – “1997. gada 10. aprīļa vēstule”) un kurā ir vienu lappusi garš, shematiskā veidā sagatavots pielikums “Provizoriskas hipotēzes par pārskaitījumu valstij 1997. un 1998. gadā”. |
|
268 |
Lai arī 1997. gada 10. aprīļa vēstule var būt norāde par tās atlīdzības minimālu atspoguļojumu, ko varētu saņemt Francijas valsts, tomēr ir jākonstatē, ka šis atspoguļojums vienlaicīgi un pilnīgi ir pamatots ar nodokļu ietekmi, kas izrietētu no pārskaitījumiem, kas būtu veikti par labu valstij. |
|
269 |
Tādējādi, izņemot gadījumu, ja tiktu ņemta vērā viena rindiņa no divām, ir neiespējami uzlūkot 1997. gada 10. aprīļa vēstuli kā atsevišķu un “vienlaicīgi” veiktu analīzi par atlīdzību valstij kā akcionārei, kā apgalvo EDF. |
|
270 |
EDF minētie dokumenti līdz ar to neliecina par atsevišķu un neatkarīgu analīzi par Francijas valsts akcionāres statusā veiktiem apsvērumiem attiecībā uz apstrīdēto pasākumu, kā arī – pretēji tam, ko apgalvo EDF, – tie neatklāj samudžinājuma neesamību starp apsvērumiem, kas saistīti ar nodokļu jomu, un apsvērumiem, kas saistīti ar minētās valsts atlīdzību. |
|
271 |
Tālāk, attiecībā uz Francijas Republikas izvirzītajiem faktiem ir jānorāda, ka tā atsaucas, pirmām kārtām, uz tabulu, kura minēta iestāšanās raksta 11. pielikumā un kura ir gandrīz pilnīgs to citātu un komentāru atkārtojums, kas izlasāmi tabulā šī iestāšanās raksta 10. pielikumā, kura sagatavota, lai pamatotu argumentus, kuri izvirzīti otrā pamata – kas minēts kā galvenais – pirmās daļas atbalstam, un kurā ir citēti fragmenti no dažādiem dokumentiem, un, otrām kārtām – šajā iestāšanās rakstā – uz vairākiem no šiem dokumentiem, kuri minēti “kā piemērs”. |
|
272 |
Šo piemēram minēto dokumentu vidū, pirmām kārtām, ir atrodams uzņēmuma līgums. |
|
273 |
Ir jākonstatē, ka uzņēmuma līgumā valsts varas īstenotājas apsvērumi ne tikai atrodas cieši līdzās akcionāra apsvērumiem, bet it īpaši un nenoliedzami pār tiem dominē. |
|
274 |
Valsts varas īstenotājas apsvērumi, kas minēti uzņēmuma līgumā, kurš tostarp attiecas uz valsts enerģētikas politikas ieviešanu, nepieciešamību nodrošināt piegādes drošību, ievērojot vides vajadzības un par mazāko cenu, kā arī kvalitatīvu apgādi patērētājiem neatkarīgi no to atrašanās vietas, uz atbalstu nodarbinātībai un saimnieciskajai darbībai, uz solidaritātes pakalpojumiem vismazāk nodrošinātajiem un teritorijas labiekārtošanu, ir izklāstīti minētā līguma I nodaļā “No jauna apstiprināt valsts uzņēmuma pamatuzdevumus”, kuras trīs iedaļas ir “Pieci atjaunoti un pastiprināti valsts pakalpojumu uzdevumi”, “Piedalīties teritorijas labiekārtošanā un solidaritātē” un “Pretī jaunam elektrības sektora tiesiskajam regulējumam”. |
|
275 |
Uzņēmuma līguma II nodaļa ir vērsta uz to, lai “šodien sagatavot[u] uzņēmuma nākotni”, nodrošinot tā attīstību Francijā (uzlabojot snieguma rādītājus un produktivitātes ieguvumus prioritāri novirzot cenu samazināšanai, samazinot tarifus, kas ietver to struktūras pielāgošanu, EDF attiecības ar neatkarīgajiem ražotājiem, un attīstot pakalpojumus, tostarp veicot klientu lojalitātes veicināšanas pasākumus, labāku pozicionēšanos elektrības un saistītajos tirgos, izmantojot piemērotus komerciālus līdzekļus, tas ir, “komerciālu atbalstu” 2,8 miljardu FRF apmērā), jaunu tirgu iegūšanu ārvalstīs (attiecībā uz kuriem ir tikai minēta nepieciešamība ņemt vērā “ieguldītā pašu kapitāla rentabilitāti”, nesniedzot nekādu citu precizējumu šajā saistībā), inovāciju un tehnoloģiju attīstības sekmēšanu (pētniecība un attīstība, partnerattiecības ar Francijas uzņēmumiem), kā arī “visa uzņēmuma iesaistīšan[os] attīstībā” (šajā iedaļā ir apspriesti jautājumi, kas saistīti ar cilvēkresursiem: cilvēkresursu pārvaldība, apmācība, darba organizācijas un tā drošības uzlabošana, personāla atalgojuma politika, sociālā kohēzija u.c.). |
|
276 |
Valsts varas īstenotājas apsvērumi, kuri minēti uzņēmuma līguma II nodaļā, tajā atrodas cieši līdzās diezgan vispārīgiem apsvērumiem, kas attiecas uz uzņēmuma attīstību nākotnē, bet ko nevar uzskatīt par tādiem akcionāra apsvērumiem, kuru mērķis būtu vērtēt kāda ieguldījuma rentabilitāti un vēl mazāk – tā ieguldījuma rentabilitāti, kurš veikts, īstenojot apstrīdēto pasākumu. |
|
277 |
Visbeidzot, uzņēmuma līguma III nodaļā “Ierakstīt uzņēmumu atjaunotā finanšu un institucionālajā satvarā” trīs lappušu garumā ir secīgi apspriesti šādi mērķi: “stabilizēt attiecības ar valsti kā akcionāri”, “taisnīgi finansēt vispārējo interešu uzdevumus”, “sagatavot tiesiskā regulējuma attīstībai nepieciešamos rīkus”, “radīt resursus nākotnes sagatavošanai” un “mērķu un saistību uzraudzības veidi”. |
|
278 |
Aplūkojamajās trīs lappusēs tikai divās rindkopās runa ir par EDF bilances pārstrukturēšanu, bet vienā no tām kā minimums grūti izprotamā veidā ir minēta Francijas valsts atlīdzība. |
|
279 |
Pirmā rindkopa, no kuras nekādas atziņas gūt nevar, atrodas uzņēmuma līguma III nodaļas ievaddaļā un ir formulēta šādi: “EDF bilance tiks pārstrukturēta divu mērķu dēļ – lai spēcinātu uzņēmuma neto situāciju un lai stabilizētu finanšu attiecības starp valsti un uzņēmumu uz pamatiem, kas tuvi vispārējām tiesībām.” |
|
280 |
Otrā rindkopa, kas atrodas zem uzņēmuma līguma III nodaļas apakšvirsraksta “Stabilizēt attiecības ar valsti kā akcionāri”, ir izteikta šādi: “Valsts atlīdzība sastāvēs no diviem elementiem:
|
|
281 |
Ir jānorāda, ka aplūkojamajās rindkopās nekādi nav pieminēts kāds papildu ieguldījums Francijas valsts nodokļu parāda apmērā, nedz arī tā rentabilitāte saistībā ar šo ierobežoto informāciju par šīs valsts atlīdzību. |
|
282 |
Līdz ar to izrādās, ka uzņēmuma līgums nekādi nav atbilstīgs, lai pierādītu, ka Francijas valsts atlīdzība un akcionāra apsvērumi, nemaz nerunājot par apsvērumiem, kuri būtu saistīti ar apstrīdēto pasākumu, būtu tikuši analizēti neatkarīgi un nošķirti no valsts varas īstenotājas apsvērumiem. |
|
283 |
Otrais dokuments, uz kuru atsaucas Francijas Republika, ir fragments no “Migaud ziņojuma” Nacionālajai asamblejai, kas sniegts Lēmuma Nr. 97-1026 pieņemšanai. |
|
284 |
“Migaud ziņojuma” pirmajā daļā ir aprakstīti vēsturiskie apstākļi, kuri ietvēra koncesijā nodoto īpašumu mantas statusu (īpašumu nodošana koncesijā, grāmatvedības sekas un Revīzijas palātas nostāja) un kuru rezultātā tika iesniegts likumprojekts. |
|
285 |
“Migaud ziņojuma” otrajā daļā ir atspoguļota “grāmatvedības pārkārtošana”, ko liek veikt Francijas Revīzijas palātas atzinums, pārkārtošana, kas ietver “izmaiņas valsts un EDF finanšu attiecībās”. |
|
286 |
“Migaud ziņojuma” pirmajā sadaļā ir izklāstītas grāmatvedības sekas, kādas ir jāsecina no VAT īpašuma atzīšanas, kā arī EDF pašu kapitāla struktūras izmaiņas, kas no tās izriet: “Koncesijā nodoto īpašumu maiņas vērtība natūrā attiecībā uz VAT koncesiju, kas ierakstīta pašu kapitālā kategorijā “Cits pašu kapitāls”, tiek paaugstināta kategorijā “Pašu kapitāls”, lai tiktu ņemts vērā ierīču mantas statuss.” |
|
287 |
Tālāk “Migaud ziņojumā” ir aprakstītas tieši grāmatvedības darbības, ko nosaka apstrīdētais pasākums (tās norādītas apstrīdētā lēmuma preambulas 28. un nākamajos apsvērumos). |
|
288 |
Tomēr šajā saistībā nekas nav minēts par atteikšanos iekasēt nodokli par koncedenta tiesībām. |
|
289 |
“Migaud ziņojuma” otrajā sadaļā ir iztirzātas izmaiņas Francijas valsts un EDF finanšu attiecībās un norādīta atlīdzības kārtība šai valstij pēc gaidāmajām izmaiņām grāmatvedības uzskaitē: “Šai atlīdzībai ir divas daļas. Pirmkārt, atlīdzība no kapitālieguldījumiem ar procentu likmi, ko ik gadu nosaka ar starpministriju rīkojumu. Ar dekrētu šīs likmes griesti ir noteikti līdz 8 %. Kopš 1989. gada ir noteikta likme 5 %. Otrkārt, tiek maksāta papildu atlīdzība (“dividende”) no iestādes peļņas pēc nodokļu un fiksēto procentu nomaksas. Tās likmi nosaka ar rīkojumu, pamatojoties uz provizorisko pārskatu rezultātu. [..] Tā kā kapitālieguldījumi veido fiksētās procentu likmes kopējo bāzi, to palielināšana ar šo pantu riskē palielināt EDF veicamo maksājumu. Izmaiņas to atlīdzības nosacījumos tātad ir paredzētas uzņēmuma līgumā 1997.–2000. gadam, kas parakstīts 1997. gada 8. aprīlī. Fiksētā procentu likme tiek samazināta līdz 3 %, lai kompensētu bāzes ietekmi. Fiksētās procentu likmes ikgadējā summa tādējādi tiks samazināta no 1816 miljoniem [FRF] līdz 1522 miljoniem [FRF]. Valsts papildu atlīdzība ir noteikta 40 % apmērā no uzņēmuma neto finanšu rezultāta. Visbeidzot, ir precizēts, ka šo divu sastāvdaļu kopējā summa nevar pārsniegt 6 % no kapitālieguldījumiem (tas ir, 3044 miljonu [FRF] griestus, ņemot vērā ieguldījumus, kādi izriet no šī panta).” |
|
290 |
Tālāk “Migaud ziņojumā” ir aprakstītas veikto izmaiņu sekas nodokļu jomā. |
|
291 |
“Migaud ziņojumā” tostarp ir precizēts šādi: “Ar VAT koncesiju saistīto finanšu rezervju atgūšana ļaus vienā reizē atbrīvoties no zaudējumus radošajiem pārejošajiem finanšu un fiskālajiem atlikumiem. Pirmkārt, 38,5 miljardu [FRF] tiešā atgūšana rada kredīta pārejošo finanšu atlikumu 18,3 miljardu [FRF] apmērā, kas izraisa neto aktīvu pieaugumu, kurš apliekams ar [uzņēmumu ienākuma] nodokli. [Vispārējā nodokļu kodeksa] 38-2. pantā ir noteikts, ka tīrā peļņa ir starpība starp neto aktīviem finanšu gada beigās un sākumā. Ciktāl “neto aktīvi ir aktīvu vērtības pārpalikums, kad no tiem atņemti visi pasīvi, kuros ietilpst trešo personu parādi, amortizācija un atļautie izdevumi”, rezervju atgūšana automātiski rada tīro peļņu. Otrkārt, lai tiktu ņemtas vērā Revīzijas palātas piezīmes par “Hidraulisko spēku” un “Publiskās sadales” koncesijām, EDF veiks grāmatvedības pielāgojumus, kuru rezultātā tās fiskālais pārejošais atlikums tiks samazināts par 14 miljardiem [FRF]. Kopumā šim atlikumam tādējādi vajadzētu kļūt pozitīvam un sasniegt 3,4 miljardus [FRF]. Saskaņā ar informāciju, ko Ekonomikas, finanšu un rūpniecības lietu ministrija sniegusi galvenajam referentam, uzņēmumu ienākuma nodoklis, kas iestādei būs jāmaksā [pēc] šīm reformām, būs 3 miljardi [FRF] 1997. gadā un 2,5 miljardi [FRF] 1998. gadā.” |
|
292 |
Ir jākonstatē, ka ne vairāk kā saistībā ar grāmatvedības pielāgojumiem “Migaud ziņojumā” saistībā ar sekām nodokļu jomā nav minēta atteikšanās iekasēt nodokli par koncedenta tiesībām, tās pārkvalificējot par kapitālieguldījumiem, – par parādu, kas turklāt arī saskaņā ar atbildi, ko Francijas valsts sniedza Komisijai 2002. gada 9. aprīļa paziņojumā, izrietot no neto aktīvu izmaiņām. |
|
293 |
Turklāt, tiesa, “Migaud ziņojumā” ir daži dati par atlīdzību, ko valsts sagaida no EDF rekapitalizācijas un kas turklāt nomināli pēc rekapitalizācijas darījuma būs samazināta. Tomēr no iepazīšanās ar šo dokumentu skaidri izriet, ka šie daži dati ir tikai niecīga daļa no apsvērumiem – galvenokārt valsts varas īstenotājas apsvērumiem –, kas noveda pie Likuma Nr. 97-1026 pieņemšanas. |
|
294 |
Visbeidzot, var tikai norādīt, ka “Migaud ziņojuma” saturs ir matrica apstrīdētā lēmuma preambulas 23. un nākamajiem apsvērumiem un ka tādējādi Komisija ir ņēmusi vērā šos vērtējuma elementus. |
|
295 |
Trešais Francijas Republikas minētais dokuments ir 1995. gada 4. aprīļa vēstule. Tas, ieskaitot vēstulei pielikumā sniegto dokumentu, ir četras lappuses garš dokuments, kuru EDF ir adresējuši ekonomikas ministra, rūpniecības ministra, pasta un telekomunikāciju ministra, ārējās tirdzniecības ministra un budžeta ministra biroju vadītāji un kura priekšmets ir “darba programmas” izveide, lai iesniegtu un pieņemtu pasākumus, ko noteikusi Francijas Revīzijas palāta saistībā ar EDF koncesijām. |
|
296 |
Valsts kā akcionāre 1995. gada 4. aprīļa vēstulē ir minēta tikai divas reizes un pavisam īsi:
|
|
297 |
Pārējie jautājumi, kas aplūkoti 1995. gada 4. aprīļa vēstulē (kurā turklāt runa ir vien par darba programmu, nevis tās secinājumiem), patiesībā galvenokārt attiecas uz valsts varas īstenotājas apsvērumiem, un ir jākonstatē, ka minētā vēstule neliecina par akcionāra apsvērumu atsevišķu un neatkarīgu analīzi. |
|
298 |
Visbeidzot, pēdējais Francijas Republikas minētais dokuments ir 1995. gada 31. oktobra vēstule, un, lai vērtētu šo dokumentu, ir jāatsaucas uz 168. un nākamajiem punktiem še iepriekš. |
|
299 |
Turklāt, neesot nepieciešamībai lemt par to, vai ir pieņemama vienkārša atsauce uz tabulu, kas minēta iestāšanās raksta pielikumā, kurā minēti tādu dokumentu fragmenti, dažos gadījumos ar komentāriem, kas nav iekļauti minētajā iestāšanās rakstā, ir jākonstatē, ka neviens no minētajiem fragmentiem vai komentāriem neattiecas uz apstrīdēto pasākumu. |
|
300 |
Iepriekš 299. punktā minētie dokumentu fragmenti attiecas vien uz apstākļiem, kuros apstrīdētais pasākums tika veikts un par kuriem pat nav apgalvots, ka Komisija tos nebūtu ņēmusi vērā, jo, lai tos aprakstītu, tā ir it īpaši pamatojusies uz minētajiem dokumentiem. |
|
301 |
Turklāt, kā to darījusi Komisija, lasot iepriekš 299. punktā minētos dokumentu fragmentus, kas sniegti aplūkojamajā tabulā, ir jākonstatē, ka akcionāra apsvērumi ir ļoti otršķirīgi salīdzinājumā ar valsts varas īstenotājas apsvērumiem. |
|
302 |
Visbeidzot, šajos fragmentos nav ne mazākā pamatotā skaidrojuma par akcionāra apsvērumiem, kuru mērķis būtu vērtēt kāda ieguldījuma rentabilitāti un vēl mazāk – tā ieguldījuma rentabilitāti, kurš veikts, īstenojot apstrīdēto pasākumu. |
|
303 |
Francijas Republikas minētie dokumenti – ne vairāk kā EDF minētie dokumenti – tādējādi neliecina par “atsevišķu un neatkarīgu” analīzi par valsts akcionāres statusā veiktiem apsvērumiem, tāpat kā tie nepierāda samudžinājuma neesamību starp apsvērumiem, kas saistīti ar nodokļu jomu, un tiem, kas saistīti ar valsts atlīdzību. |
|
304 |
Līdz ar to otrā pamata, kas izvirzīts kā galvenais, trešā daļa ir jānoraida. |
6. Par ceturto daļu
a) Lietas dalībnieku argumenti
|
305 |
EDF, ko atbalsta Francijas Republika, apgalvo, ka Komisija esot kļūdaini uzskatījusi, ka par lēmumu par ieguldījumu nav tikuši veikti pētījumi, atsauces, specifiskas analīzes vai biznesa plāns par rentabilitāti ieguldījumam par summu, ko veido nodokļu atbrīvojums, kas radot grūtības Francijas Republikas vai EDF iesniegtajā informācijā izdalīt ieguldījuma ietekmi (apstrīdētā lēmuma preambulas 130. apsvērums). |
|
306 |
EDF ieskatā, Komisijas analīzes pamatā esot apgalvojums, saskaņā ar kuru aplūkojamais pasākums esot vienīgi nodokļu atbrīvojums, kurš, kā tā apgalvoja pirmajā pamatā, neesot pasākums, kas bija jāvērtē. |
|
307 |
Turklāt Komisijas apsvērums būtībā par formāla biznesa plāna neesamību vienlaikus esot tiesiski nepamatots, ciktāl, pirmkārt, šādu plānu nepieprasot Tiesas vai Vispārējās tiesas judikatūra, un ciktāl, otrkārt, šāds plāns jebkurā gadījumā neesot bijis nepieciešams, jo Francijas valsts bija 100 % akcionāre, kas pilnībā pārzināja uzņēmumu, un šādos apstākļos arī privāts ieguldītājs nebūtu tādu izmantojis. |
|
308 |
Turklāt Komisijas apsvērums būtībā par formāla biznesa plāna neesamību esot pretrunā faktiem, jo dažādi dokumenti, kas izstrādāti in tempore non suspecto [laikā, kad nepastāvēja aizdomas] un iekļauti Komisijai 2013. gadā iesniegtajos apsvērumos, atspoguļojot šādas plānotas argumentācijas būtību. Tie nepārprotami norādot, ka Francijas valstij bija mērķis veikt ieguldījumu uzņēmumā un ka tā esot veikusi vairākas ilgtermiņa analīzes un novērtējumus. |
|
309 |
Savukārt Francijas Republika šajā saistībā atsaucas uz 3. tabulu, kas atrodas iestāšanās raksta 12. pielikumā, kurā ietverti citāti no dažādiem dokumentiem, kuriem reizēm pievienoti komentāri, un, lai sniegtu “piemēru”, tā apstājas pie trim no šiem iestāšanās rakstā minētajiem dokumentiem. |
|
310 |
Pirmkārt, Francijas Republika atsaucas uz 1997. gada 10. aprīļa vēstuli, kā arī uz tai pievienoto piezīmi “Provizoriskas hipotēzes par pārskaitījumu valstij 1997. un 1998. gadā”. Šis dokuments pierādot, ka tā bija prasījusi no EDF valsts atlīdzības analīzi un ka plānotās pārstrukturēšanas ekonomiskie vērtējumi tika sīki izstrādāti un precizēti aplūkojamā pasākuma pieņemšanas perspektīvā. |
|
311 |
Otrkārt, Francijas Republika min EDF finanšu un juridisko pakalpojumu direktora 1996. gada 9. februāra vēstuli EDF valdei, kurā bija iekļauts pielikums “EDF bilances pārstrukturēšana” (prasības pieteikuma pielikums A-7-30, turpmāk tekstā – “1996. gada 9. februāra vēstule”), kurā ietverts EDF bilances pārstrukturēšanas ekonomiskais novērtējums. |
|
312 |
Visbeidzot, treškārt, Francijas Republika min stratēģisko plānu 1996.–1998. gadam (prasības pieteikuma pielikums A-7-34, turpmāk tekstā – “stratēģiskais plāns”), kuru valsts esot ņēmusi vērā aplūkojamā pasākuma pieņemšanā, un šāda veida plānu parasti ņemot vērā privātā ieguldītāja kritērija piemērošanā. |
|
313 |
Komisija apstrīd šos apgalvojumus. |
b) Vispārējās tiesas vērtējums
|
314 |
EDF, ko atbalsta Francijas Republika, būtībā apgalvo, pirmkārt, ka Komisijas analīze, kas minēta apstrīdētā lēmuma preambulas 130. apsvērumā, esot pamatota ar kļūdainu apgalvojumu, ciktāl apstrīdētais lēmums neesot vienīgi atteikšanās uzlikt nodokli EDF izmantotajām rezervēm atjaunošanai, otrkārt, ka Komisija būtībā esot kļūdaini uzstājusi, ka ir jābūt formālam biznesa plānam, un, treškārt, ka šīs pēdējās apsvērumi par šāda formāla biznesa plāna neesamību esot pretrunā faktiem, jo dažādi tā laika dokumenti atspoguļojot minētā formālā biznesa plāna būtību. Francijas Republika šajā saistībā min četrus dokumentus, kas, tās ieskatā, pierādot ieguldījuma ilgtermiņa analīžu un novērtējumu esamību. |
|
315 |
Vispirms ir jānoraida pirmais EDF izvirzītais arguments, jo apstrīdētais pasākums ir atteikšanās iekasēt nodokli, pārgrupējot koncedenta tiesības kapitālieguldījumā. |
|
316 |
Tāpat ir jānoraida EDF argumentācija par to, ka šajā gadījumā Komisija esot kļūdaini uzstājusi, ka ir jābūt formālam biznesa plānam, jo tai pamatā ir kļūdaina apstrīdētā lēmuma interpretācija. |
|
317 |
Komisija apstrīdētajā lēmumā būtībā konstatē, ka nepastāv neviens tā laika dokuments, kas parādītu jelkādus rentabilitātes aprēķinus apgalvotajam ieguldījumam, ko esot veidojusi atteikšanās iekasēt nodokli no koncedenta tiesībām. |
|
318 |
Protams, ir dokumenti, kuros visai īsi ir vērtēta Francijas valsts atlīdzība, kas izrietēs no EDF rekapitalizācijas, un līdz ar to šī darījuma rentabilitāte, bet ne vairāk. |
|
319 |
Lai arī EDF rekapitalizācija nenoliedzami veido kontekstu, kurā ir jāveic apstrīdētā pasākuma novērtējums, tomēr saskaņā ar spriedumu lietā C 124/10 P Francijas Republikai bija jāsniedz it īpaši “pierādījumi, kas apliecina, ka šis lēmums ir pamatots ar ekonomiskiem vērtējumiem, kas ir salīdzināmi ar tiem, ko konkrētās lietas apstākļos pirms minētā ieguldījuma veikšanas būtu licis izstrādāt saprātīgs privāts ieguldītājs, kurš ir iespējami vistuvākā situācijā tai, kādā ir minētā dalībvalsts, lai noskaidrotu šāda ieguldījuma ienesīgumu [rentabilitāti] nākotnē”, bet “ekonomiskie vērtējumi, kas ir veikti pēc minētās priekšrocības piešķiršanas, retrospektīvs konstatējums par attiecīgās dalībvalsts veikta ieguldījuma faktisko [rentabilitāti] vai vēlāki pamatojumi faktiski veiktās rīcības izvēlei nav pietiekami, lai tiktu pierādīts, ka šī dalībvalsts pirms vai vienlaikus ar šo piešķiršanu ir pieņēmusi šādu lēmumu akcionāres statusā” (šī sprieduma 84. un 85. punkts). |
|
320 |
Tātad Komisija nepieļāva kļūdu tiesību piemērošanā, apstrīdētā lēmuma preambulas 130. apsvērumā konstatējot, ka “pētījumu, atsauču vai specifisku analīžu trūkums par ieguldījumu rentabilitāti summai, ko sastāda nodokļu atbrīvojums, rada grūtības [Francijas Republikas] vai EDF iesniegtajā informācijā izdalīt minētā ieguldījuma ietekmi”. |
|
321 |
Turklāt ir jānoraida EDF argumentācija, kas pamatota ar salīdzinājumu, kuru tā tiecas veikt ar 2015. gada 25. jūnija spriedumu SACE un Sace BT/Komisija (T‑305/13, EU:T:2015:435), ciktāl šajā lietā uzņēmuma detalizēta biznesa plāna trūkums iekļāvās krīzes situācijas kontekstā. Taisnība, Vispārējā tiesa šajā situācijā uzskatīja, ka bija jāņem vērā neiespējamība ticami un detalizēti paredzēt ekonomikas situācijas attīstību un dažādu tirgus dalībnieku rezultātus, bet tomēr lēma, ka “neiespējamība noteikt detalizētas un pilnīgas prognozes nevar atbrīvot valsts ieguldītāju no pienākuma veikt atbilstošu iepriekšēju tā ieguldījuma rentabilitātes novērtējumu, kas ir līdzīgs tam, kādu, ņemot vērā pieejamo un paredzamo informāciju, būtu izstrādājis līdzīgā situācijā esošs privātais ieguldītājs”. |
|
322 |
Pēc tam ir jāvērtē dokumenti, par kuriem Francijas Republika ir apgalvojusi, ka tie esot vai ietverot ekonomiskus vērtējumus, kas salīdzināmi ar tiem, kurus pirms apstrīdētā pasākuma veikšanas būtu izstrādājis privātais ieguldītājs, lai noskaidrotu tā rentabilitāti nākotnē. |
|
323 |
Pirmkārt, Francijas Republika min 1997. gada 10. aprīļa vēstuli, kā arī tai pievienoto piezīmi “Provizoriskas hipotēzes par pārskaitījumu valstij 1997. un 1998. gadā” (prasības pieteikuma pielikums A-7-25). |
|
324 |
Ar 1997. gada 10. aprīļa vēstuli, kuru veido trīs rindas, ir tikai nosūtīts pielikums Finanšu ministrijas biroja vadītājam. Savukārt šajā pielikumā vienā lappusē un shematiski tiek iepazīstināts ar hipotēzēm par pārskaitījumu Francijas valstij; [tas aprakstīts] piecās rindiņās, kurām seko skaitlis katram attiecīgajam gadam: finanšu rezultāts pirms nodokļa un papildu atlīdzība, nodokļu rezultāts, atlīdzība no kapitālieguldījumiem, uzņēmumu ienākuma nodoklis un papildu atlīdzības. |
|
325 |
1997. gada 10. aprīļa vēstulē nav nekādu precizējumu ne par atlīdzību saistībā ar koncedenta tiesībām, ne par nodokli, kas teorētiski ir pārveidots par ieguldījumu un no kā ir atteikusies Francijas valsts. |
|
326 |
Līdz ar to ir jākonstatē, ka 1997. gada 10. aprīļa vēstule nekādi nav atbilstīga, tā nav ekonomisks vērtējums un neietver šādus vērtējumus, kas būtu salīdzināmi ar tiem, kurus pirms apstrīdētā pasākuma veikšanas būtu izstrādājis privātais ieguldītājs, lai noskaidrotu tā rentabilitāti nākotnē. |
|
327 |
Tālāk Francijas Republika min 1996. gada 9. februāra vēstuli, kurā ir iekļauts pielikums “EDF bilances pārstrukturēšana” (prasības pieteikuma pielikums A-7-30), kas ietver EDF bilances pārstrukturēšanas ekonomisku novērtējumu. |
|
328 |
1996. gada 9. februāra vēstule, ko nosūtījis EDF finanšu un juridisko pakalpojumu direktors, tikai nodod EDF valdes priekšsēdētājam vienu lappusi garu “kopsavilkumu”, kurā ir “būtiskākais sarunās ar valsti”. |
|
329 |
“Kopsavilkumā”, kas tika iesniegts ar 1996. gada 9. februāra vēstuli, sadaļā “Nostiprināt EDF bilances augšdaļu” ir norādīts sekojošais: “Notiekošā pārstrukturēšana ietver trīs daļas:
Šiem pasākumiem vajadzētu ļaut uzlaboties uzņēmuma finansiālajai situācijai, palielinot kapitālu no 2,6 līdz 85 miljardiem [FRF] un neto situāciju no 20 līdz 90 miljardiem [FRF], kas ir atbilstošāk tās aktīviem, un tādējādi izveidot tēlu, kurš ir salīdzināms ar citiem elektrības piegādātājiem Eiropā. [..] Turpmāk uzrādot pašu kapitālu ap simt miljardu [FRF] apmērā un padarot skaidrāku savu koncesiju aprakstu, EDF līdz ar to būtu bilance, kas labāk atspoguļotu uzņēmuma finansiālo situāciju.” |
|
330 |
Vairāk ne koncedenta tiesības, ne atteikšanās iekasēt nodokli, tās iekļaujot kapitālā, 1996. gada 9. februāra vēstulē nav minētas. |
|
331 |
Līdz ar to ir jākonstatē, ka 1996. gada 9. februāra vēstule nekādi nav atbilstīga, tā nav ekonomisks vērtējums un neietver šādus vērtējumus, kas būtu salīdzināmi ar tiem, ko pirms apstrīdētā pasākuma veikšanas būtu izstrādājis privātais ieguldītājs, lai noskaidrotu tā rentabilitāti nākotnē. |
|
332 |
Visbeidzot, Francijas Republika min stratēģisko plānu, ko tā esot ņēmusi vērā, pieņemot aplūkojamo pasākumu. Tās ieskatā, šāda veida plānu parasti ņemot vērā privātā ieguldītāja kritērija piemērošanā. |
|
333 |
Stratēģiskais plāns ir 36 lappušu gars dokuments, kura adresāts, šķiet, ir uzņēmuma personāls un kurš iepazīstina ar uzņēmuma darbības virzieniem un paveicamo līdz 1998. gadam. |
|
334 |
Stratēģiskajā plānā nav nevienas atsauces ne uz Francijas valsts atteikšanos iekasēt nodokli par koncedenta tiesībām, ne uz koncedenta tiesībām, ne uz rezervēm, kas saistītas ar VAT koncesiju, ne uz VAT mantas, grāmatvedības un nodokļu statusu un pat ne uz EDF rekapitalizāciju, kas paredzēta Likumā Nr. 97-1026. |
|
335 |
Līdz ar to izrādās, ka stratēģiskais plāns nekādi nav atbilstīgs, tas nav ekonomisks vērtējums un neietver šādus vērtējumus, kas būtu salīdzināmi ar tiem, ko pirms apstrīdētā pasākuma veikšanas būtu izstrādājis privātais ieguldītājs, lai noskaidrotu tā rentabilitāti nākotnē. |
|
336 |
Turklāt, tā ka nav nepieciešams lemt par to, vai ir pieņemama vienkārša atsauce uz tabulu, kura ir minēta iestāšanās raksta pielikumā un kurā ir sniegti tādu dokumentu fragmenti, daži ar komentāriem, kas nav sniegti minētajā iestāšanās rakstā, ir jākonstatē, ka neviens no šī iestāšanās raksta 12. pielikumā ietvertajā tabulā minētajiem fragmentiem vai komentāriem neattiecas uz apstrīdēto pasākumu. |
|
337 |
Līdz ar to otrā pamata, kas izvirzīts kā galvenais, ceturtā daļa ir jānoraida kopumā. |
7. Par piekto daļu
a) Lietas dalībnieku argumenti
|
338 |
EDF, ko atbalsta Francijas Republika, būtībā pārliecināti apgalvo: kā pierādījuši argumenti, kurus tā minējusi savu pirmo divu pamatu, kas izvirzīti kā galvenie, atbalstam, Komisija esot kļūdaini noraidījusi privātā ieguldītāja kritērija piemērojamību šajā gadījumā. Pasākuma rakstura un priekšmeta, apstākļu, kādos tas veikts, kā arī izvirzītā mērķa un piemērojamo noteikumu objektīvai un netendenciozai analīzei esot vajadzējis tai likt konstatēt kritērija piemērojamību aplūkojamajam pasākumam. |
|
339 |
Attiecībā uz aplūkojamā pasākuma raksturu un priekšmetu esot runa par EDF rekapitalizācijas pasākumu, kuru veikusi Francijas Republika, kas bija vienīgā akcionāre. |
|
340 |
Savukārt apstākļi, kādos pasākums veikts, esot skaidri aprakstīti sprieduma lietā T‑156/04 9.–36. punktā, un tos 1997. gadā esot raksturojis Eiropas elektroenerģijas tirgus gaidāmās atvēršanas konkurencei aspekts. Šajos apstākļos EDF spēju reaģēt uz šo liberalizāciju un izmantot starptautisko ieguldījumu radītas iespējas esot ierobežojis tās bilances stāvoklis. |
|
341 |
Attiecībā uz izvirzīto mērķi Likuma Nr. 97-1026 priekšmets esot bijis “pārstrukturēt EDF bilanci un palielināt tās pašu resursus” un mērķis – “EDF rekapitalizācija” atbilstoši spriedumam lietā T‑156/04 (243. un 247. punkts). |
|
342 |
Visbeidzot, attiecībā uz pasākumam piemērojamajiem noteikumiem, ciktāl tā esot bijusi EDF, kuras kapitālu noteicis likums, rekapitalizācija, to esot bijis iespējams īstenot vienīgi ar likumu, ko esot atzinusi Vispārējā tiesa sprieduma lietā T‑156/04 252. punktā. |
|
343 |
EDF secina, ka, pieņemot Likumu Nr. 97-1026, kura mērķis bija tās rekapitalizācija, Francijas Republika esot rīkojusies tā, kā būtu rīkojies akcionārs, – to pierādot tā laika dokumenti, kas tikuši iesniegti Komisijai, – un tai esot bijis jāatzīst privātā ieguldītāja kritērija piemērojamība. |
|
344 |
Komisija apstrīd šos argumentus. |
b) Vispārējās tiesas vērtējums
|
345 |
EDF, ko atbalsta Francijas Republika, būtībā pārliecināti apgalvo: kā esot pierādījuši argumenti, kurus tā izvirzījusi sava pirmā pamata, kas izvirzīts kā galvenais, un otrā pamata, kas izvirzīts kā galvenais, pirmo četru daļu atbalstam, Komisija esot kļūdaini noraidījusi privātā ieguldītāja kritērija piemērojamību šajā gadījumā. Pasākuma rakstura un priekšmeta, apstākļu, kādos tas veikts, kā arī izvirzītā mērķa un piemērojamo noteikumu objektīvai un netendenciozai analīzei esot vajadzējis tai likt konstatēt kritērija piemērojamību aplūkojamajam pasākumam. |
|
346 |
EDF un Francijas Republikas izvirzītie argumenti faktiski liek secināt privātā ieguldītāja kritērija piemērojamību, pamatojoties vienīgi uz faktiem, kas attiecas uz minētā pasākuma raksturu un priekšmetu, apstākļiem, kādos tas tika veikts, kā arī izvirzīto mērķi un minētajam pasākumam piemērojamajiem noteikumiem. |
|
347 |
Tomēr to iemeslu dēļ, kuri izklāstīti otrā pamata, kas izvirzīts kā galvenais, pirmajās četrās daļās, ar šiem faktiem nepietiek, lai pierādītu privātā ieguldītāja kritērija piemērojamību. EDF un Francijas Republika nav izvirzījušas pierādījumus, kas ļautu pārliecinoši pierādīt, ka Francijas Republika pirms vai vienlaikus ar priekšrocības piešķiršanu, proti, šajā gadījumā atteikšanos iekasēt nodokli, pārgrupējot koncedenta tiesības kapitālieguldījumā, būtu pieņēmusi lēmumu ar šo pasākumu veikt ieguldījumu EDF un ka šī lēmuma pieņemšanas brīdī Francijas Republika, kā to būtu darījis privātais ieguldītājs, būtu vērtējusi rentabilitāti ieguldījumam, ko esot veidojusi šādas priekšrocības piešķiršana EDF. |
|
348 |
Līdz ar to arī otrā pamata, kas izvirzīts kā galvenais, piektā daļa ir jānoraida. |
8. Secinājumi par otro pamatu, kas izvirzīts kā galvenais
|
349 |
Tādējādi šis pamats ir jānoraida kopumā. |
C. Par trešo pamatu, kas izvirzīts kā galvenais
|
350 |
Trešais pamats, kas izvirzīts kā galvenais, attiecas uz LESD 107. panta pārkāpumu saistībā ar dažādām kļūdām, kuras Komisija esot pieļāvusi, izvērtējot privātā ieguldītāja kritērija piemērošanas nosacījumus. |
|
351 |
Tomēr ir jāatgādina, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā uzskatīja, ka privātā ieguldītāja kritērijs šajā gadījumā nebija piemērojams, un ka tā minētā kritērija piemērošanas nosacījumus analizēja tikai pakārtoti. |
|
352 |
Tā kā EDF nav pierādījusi, ka Komisija būtu kļūdaini noraidījusi privātā ieguldītāja kritērija piemērojamību, un tā kā līdz ar to otrais pamats ir jānoraida, trešais pamats ir jānoraida kā neefektīvs. |
D. Par ceturto pamatu, kas izvirzīts kā galvenais
1. Lietas dalībnieku argumenti
|
353 |
EDF apgalvo, ka Komisija, pārkāpjot pienākumu ņemt vērā visus priekšrocības analīzei atbilstošos elementus, kurus tā esot pierādījusi pirmajos trijos pamatos, kas izvirzīti kā galvenie, esot pārkāpusi arī pienākumu norādīt pamatojumu. Šajā saistībā tā Komisijai pārmet, ka tā bez paskaidrojumiem esot noraidījusi, pirmkārt, dokumentus, kas pierādījuši, ka aplūkojamais pasākums nebija apgalvotais lēmums neiekasēt nodokli par koncedenta tiesībām, un otrkārt, dokumentus, kuri esot paskaidrojuši metodoloģiju, kuru vajadzējis izmantot, piemērojot privātā ieguldītāja kritēriju. |
|
354 |
Komisija apstrīd šos argumentus. |
2. Vispārējās tiesas vērtējums
|
355 |
Ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pienākuma norādīt pamatojumu apjoms ir atkarīgs no attiecīgā akta rakstura un no konteksta, kurā tas ir pieņemts. Pamatojumā ir skaidri un nepārprotami jānorāda iestādes argumenti, tādējādi ļaujot, pirmkārt, Eiropas Savienības tiesai veikt savu tiesiskuma kontroli un, otrkārt, ieinteresētajām personām zināt veiktā pasākuma pamatojumu, lai tās varētu aizstāvēt savas tiesības un pārbaudīt, vai lēmums ir pamatots. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu norādīti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai tiesību akta pamatojums atbilst LESD 296. panta otrās daļas prasībām, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tās tiesību normas, kuras reglamentē attiecīgo jomu. It īpaši Komisijai nav pienākuma izteikt viedokli par visiem argumentiem, ko tai paudušas ieinteresētās personas, bet pietiek ar to, ka tā izklāsta faktus un juridiskos apsvērumus, kuriem ir būtiska nozīme lēmuma struktūrā (skat. spriedumu, 2003. gada 6. marts, Westdeutsche Landesbank Girozentrale un Land Nordrhein-Westfalen/Komisija, T‑228/99 un T‑233/99, EU:T:2003:57, 278.–280. punkts). |
|
356 |
EDF Komisijai pārmet, ka tā, pārkāpjot pienākumu norādīt pamatojumu, esot noraidījusi dokumentus, kas esot pierādījuši, ka apstrīdētais pasākums nebija lēmums neiekasēt nodokli par koncedenta tiesībām. |
|
357 |
Tomēr ir jākonstatē, ka apstrīdētā lēmuma preambulas 23.–35., 74. un 112.–123. apsvērumā Komisija paskaidroja iemeslus, kuru dēļ tā, pamatojoties uz Francijas Republikas iesniegtajiem dokumentiem un it īpaši 2002. gada 9. aprīļa paziņojumu, uzskatīja (skat. minētā lēmuma preambulas 35. apsvērumu), ka atteikšanās iekasēt nodokli no koncedenta tiesībām, tās pārgrupējot kapitālieguldījumā, ir valsts atbalsts EDF. Šajā lēmumā tātad nav pieļauts pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpums šajā saistībā. |
|
358 |
Turklāt EDF pārmet, ka Komisija, pārkāpjot pienākumu norādīt pamatojumu, esot noraidījusi dokumentus, kuri paskaidrojot metodoloģiju, ko esot vajadzējis izmantot, piemērojot privātā ieguldītāja kritēriju. |
|
359 |
Tā kā privātā ieguldītāja kritērija piemērošanas nosacījumu izvērtējums tika veikts vienīgi pakārtoti un tā kā Komisija nebija pieļāvusi kļūdu, uzskatot, ka minētais kritērijs šajā gadījumā nebija piemērojams, EDF argumentācija šajā saistībā ir jāatzīst par neefektīvu. |
|
360 |
Līdz ar to ceturtais pamats, kas izvirzīts kā galvenais, ir jānoraida daļēji kā nepamatots un daļēji kā neefektīvs. |
E. Par pirmo pakārtoti izvirzīto pamatu
|
361 |
Pirmais pakārtoti izvirzītais pamats attiecas, pirmkārt, uz to, ka daži atbalsti esot bijuši jākvalificē par pastāvošu atbalstu, un, otrkārt, uz Regulas Nr. 659/1999 1. panta b) punkta v) apakšpunkta un 15. panta 1. punkta pārkāpumu. |
1. Apstrīdētā lēmuma atgādinājums
Apstrīdētā lēmuma preambulas 215. apsvērumā ir noteikts:
“Visbeidzot Komisija uzskata, ka pretēji Francijas iestāžu apgalvotajam šajā gadījumā nav piemērojams noilguma noteikums. EDF no 1987. līdz 1996. gadam, protams, radīja finanšu [rezerves] no nodokļu atvieglojumiem. No vienas puses, nepieciešams atzīmēt, ka pēc Grāmatvedības uzskaites nacionālās padomes domām, kļūdu labojumiem, kas pēc sava rakstura attiecas uz bijušajām grāmatvedības uzskaites operācijām, jābūt atspoguļotiem grāmatvedības uzskaitē finanšu gada kopsavilkumā, kura laikā tās tika konstatētas, un, no otras puses, ka likums, kas nosaka, ka līgumslēdzēja tiesības tiek pārgrupētas kapitālieguldījumos bez pakļaušanas uzņēmumu [ienākuma] nodoklim, [ir pieņemts 1997. gada 10. novembrī]. Tādējādi nodokļu atvieglojumi datēti ar 1997. gadu un prasības noilgums nav piemērojams jaunam atbalstam, kas izmaksāts šajā termiņā, jo šis pirmais Komisijas dokuments attiecībā uz šo [pasākumu] parādījās 2001. gada 10. jūlijā. Cita starpā atbilstoši 15. pantam Regulā [..] Nr. 659/1999 procedūra iebildumu celšanai aizkavē noilguma termiņu.”
2. Par pirmo daļu, kas attiecas uz Regulas Nr. 659/1999 1. panta b) punkta v) apakšpunkta pārkāpumu
a) Lietas dalībnieku argumenti
|
362 |
EDF uzskata, ka apstrīdētais pasākums, ja pieņem par pierādītu, ka tas kvalificējams par atbalstu, jebkurā gadījumā būtu kvalificējams par pastāvošu atbalstu. |
|
363 |
EDF apgalvo, ka saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 1. panta b) punkta v) apakšpunktu atbalsts, kas īstenots nozarē, kura sākotnēji bija slēgta konkurencei, esot pastāvošs atbalsts un šo kvalifikāciju tas zaudējot tikai datumā, kad noteikta nozares liberalizācija. |
|
364 |
EDF uzskata, ka risinājums, ko izmantojusi Vispārējā tiesa 143. punktā 2000. gada 15. jūnija spriedumā Alzetta u.c./Komisija (T‑298/97, T‑312/97, T‑313/97, T‑315/97, no T‑600/97 līdz T‑607/97, T‑1/98, no T‑3/98 līdz T‑6/98 un T‑23/98, EU:T:2000:151), ir piemērojams šajā gadījumā. Elektroenerģijas nozare tika liberalizēta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 96/92/EK (1996. gada 19. decembris) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu (OV 1997, L 27, 20. lpp.), kas stājās spēkā 1997. gada 19. februārī un kam bija paredzēts transponēšanas termiņš, kas beidzās 1999. gada 19. februārī. Tomēr Francijas Republika šo direktīvu transponēja tikai 2000. gada 10. februārī. |
|
365 |
EDF apgalvo, ka līdz ar to visi pasākumi, kas tika pieņemti vai īstenoti pirms šī datuma, ja pieņem, ka ir pierādīts, ka tie jākvalificē par valsts atbalstu, noteikti esot jāuzskata par pastāvošu atbalstu un uz tiem nevarot attiecināt atgūšanas rīkojumu. Tās ieskatā, tā tas esot ar Likumu Nr. 97-1026, kas tika pieņemts piecpadsmit mēnešus pirms direktīvā noteiktā transponēšanas termiņa beigām, nepastāvot valsts transponēšanas pasākumam pirms minētā likuma. |
|
366 |
Komisija apstrīd šos argumentus. |
b) Vispārējās tiesas vērtējums
|
367 |
Ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 preambulas 4. apsvērumu, “lai nodrošinātu juridisko skaidrību, ir jādefinē apstākļi, kādos atbalsts ir jāuzskata par pastāvošu atbalstu; [..] iekšējā tirgus izveide un pilnveidošana ir pakāpenisks process, ko atspoguļo nepārtraukta valsts atbalsta politikas attīstība; [..] ievērojot šīs pārmaiņas, daži pasākumi, kas laikā, kad tie stājās spēkā, nebija valsts atbalsts, kopš tā laika, iespējams, ir kļuvuši par atbalstu”. |
|
368 |
Saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 1. panta b) punkta v) apakšpunktu pastāvošs atbalsts ir jebkurš atbalsts, ko uzskata par pastāvošu atbalstu, jo ir iespējams konstatēt, ka tā ieviešanas laikā tas nav bijis atbalsts, bet pēc tam kopējā tirgus attīstības dēļ – dalībvalstij neieviešot izmaiņas – tas kļuvis par atbalstu. Ja daži pasākumi kļūst par atbalstu tādēļ, ka Kopienas tiesību akti nosaka kādas darbības liberalizāciju, tad pēc datuma, kas noteikts liberalizācijai, šādus pasākumus neuzskata par pastāvošu atbalstu. |
|
369 |
Saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 1. panta b) punkta v) apakšpunktu ar Kopienas tiesību aktiem noteikts kādas darbības liberalizācijas datums līdz ar to ir jāņem vērā tikai tādēļ, lai tiktu izslēgts, ka pēc šī datuma pasākums, kas nebija valsts atbalsts pirms ar Kopienas tiesību aktiem noteiktas liberalizācijas, vēlāk tiktu kvalificēts par pastāvošu atbalstu. Turpretī ar liberalizācijas datumu, kas izriet no direktīvas kā šajā gadījumā, nepietiek, lai izslēgtu, ka pasākumu var kvalificēt par jaunu atbalstu, ja, pamatojoties uz tirgus attīstības kritēriju, var pierādīt, ka pasākums tika pieņemts tirgum, kas pilnībā vai daļēji jau bija atvērts konkurencei pirms attiecīgās darbības ar Kopienas tiesību aktiem veiktas liberalizācijas datuma (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2001. gada 4. aprīlis, Regione Autonoma Friuli-Venezia Giulia/Komisija, T‑288/97, EU:T:2001:115, 95. punkts). |
|
370 |
Apstrīdētā lēmuma preambulas 196.–204. apsvērumā Komisija norādīja – un to neapstrīdēja EDF, kas šajā saistībā bija izvirzījusi prasības pamatu tiesvedībā, kurā tika pieņemts spriedums lietā T‑156/04, ko Vispārējā tiesa minētā sprieduma 134.–155. punktā noraidīja, – ka atbalsts tika piešķirts nozarē, kura pamazām tika atvērta konkurencei un kurā jau pirms 1997. gada EDF eksportēja elektrību uz citām dalībvalstīm, ar meitasuzņēmumu starpniecību darbojās pakalpojumu tirgos, kas bija atvērti konkurencei, faktiski vai iespējami konkurēja ar citiem Eiropas Savienības elektroenerģijas tirgus dalībniekiem citās dalībvalstīs un ka Francijā tā konkurēja ar cita veida enerģijas, tādas kā gāze, piegādātājiem. |
|
371 |
Šajos apstākļos apstrīdēto pasākumu nevar uzskatīt par iepriekš pastāvējušu pasākumu, kas nav bijis valsts atbalsts tā ieviešanas brīdī un kas kļuvis par atbalstu tirgus attīstības dēļ Direktīvas 92/96 transponēšanas laikposma beigās. |
|
372 |
Līdz ar to pirmā pakārtoti izvirzītā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā tāda, kurai trūkst pamatojuma. |
3. Par otro daļu, kas attiecas uz Regulas Nr. 659/1999 15. panta 1. punkta pārkāpumu
a) Lietas dalībnieku argumenti
|
373 |
EDF vispirms atgādina, ka sarežģītība un nenoteiktība, kas valdījusi attiecībā uz VAT īpašumtiesisko statusu, tikusi atrisināta ar Likuma Nr. 97-1026 4. panta 1. punktu, kurā noteikts, ka VAT ierīces tiek uzskatītas par esošām EDF īpašumā kopš brīža, kad tai tika piešķirta šī tīkla koncesija. |
|
374 |
EDF uzsver, ka līdz ar to esot jāsecina, kā to izdarīja Komisija lēmumā par procedūras sākšanu (45., 49. un 52. punkts), ka, izveidojot atjaunošanai paredzētas finanšu rezerves no 1987. līdz 1996. gadam, tā faktiski ik gadu no 1987. līdz 1996. gadam saņēmusi nepamatotu nodokļu priekšrocību, kuru tikai daļēji kompensējuši 1997. gadā veiktie grāmatvedības pielāgojumi un pārgrupēšana. |
|
375 |
Tā kā pirmo pierādījumu savākšanas pasākumu Komisija veikusi 2001. gada 10. jūlijā, nekādas pirms 1991. gada 10. jūlija izveidotas finanšu rezerves līdz ar to nevarot tikt izmantotas tā pasākuma aprēķinā, kuru EDF esot saņēmusi, ņemot vērā noilgumu, kas noteikts ar Regulas Nr. 659/1999 15. panta 1. punktu. |
|
376 |
Koncedenta tiesību summa, kas esot izveidojusies pēc 1991. gada 10. jūlija un kas varot tikt kvalificēta par jaunu atbalstu, tādā gadījumā veidojot tikai 7,976 miljardus FRF no kopumā 14,119 miljardiem FRF. |
|
377 |
Turklāt EDF apgalvo, ka Komisija esot izmainījusi savu apstrīdētā pasākuma analīzi laikposmā starp lēmumu par procedūras sākšanu un apstrīdēto lēmumu, lai apietu noilgumu. Tās ieskatā, no lēmuma par procedūras sākšanu izrietot, ka atbalsts esot bijis katru gadu, sākot no 1987. gada. Apstrīdētajā lēmumā Komisija esot atsaukusies uz atbalsta konsolidēšanas jēdzienu, uzskatot, ka iepriekš izveidotu finanšu rezervju neaplikšana ar nodokli esot veidojusi valsts atbalstu šīs neaplikšanas laikā, proti, 1997. gadā. |
|
378 |
EDF apgalvo, ka lēmums par procedūras sākšanu, kas esot pamatā apstrīdētajam lēmumam (šī pēdējā preambulas 52. apsvērums), atkārtojot tēzi par selektīvu priekšrocību, kas tai esot tikusi piešķirta laikposmā no 1987. līdz 1996. gadam, un norāda, ka šīs priekšrocības summa atbilstot “atšķirībai starp [tā] uzņēmumu [ienākuma] nodokļa kapitalizēto vērtību, kas netika samaksāts par rezervēm tajā pašā periodā, un uzņēmumu [ienākuma] nodokļa summu, ko [tā] samaksājusi 1997. gadā pēc tam, kad spēkā stājies Likuma Nr. 97-1026 4. pants”. |
|
379 |
Tomēr aprēķināšanas metode, kas galu galā tikusi izmantota apstrīdētajā lēmumā, nebalstoties uz atšķirību starp tā uzņēmuma ienākumu nodokļa kapitalizēto vērtību, kas netika samaksāts par rezervēm tajā pašā periodā, un uzņēmumu ienākuma nodokļa summu, ko EDF samaksājusi 1997. gadā. Minētā lēmuma preambulas 220. apsvērumā Komisija nosakot [atbalstu], “kas tai piešķirts uzņēmumu ienākuma nodokļa atbrīvojuma formā par summu 5882849762 FRF, pārgrupējot par kapitālu daļu no rezervēm 14119065335 FRF apmērā”. |
|
380 |
Turklāt Komisija tādējādi neesot ievērojusi pastāvoša atbalsta jēdzienu, kvalificējot par jaunu atbalstu pasākumu, ar kuru tikai daļēji esot kompensētas iepriekš saņemtās priekšrocības (lēmuma par procedūras sākšanu 49. punkts). |
|
381 |
Visbeidzot, EDF būtībā apgalvo, ka Komisija nevarot pamatoties uz valsts grāmatvedības noteikumu, lai iebilstu tās argumentācijai par jauna atbalsta esamību. |
|
382 |
Komisija apstrīd šos apgalvojumus. |
b) Vispārējās tiesas vērtējums
|
383 |
EDF būtībā apgalvo, ka attiecībā uz lielu daļu atbalsta esot iestājies noilgums, ciktāl lēmumā par procedūras sākšanu (45., 49. un 52. punkts) Komisija esot uzskatījusi, ka, izveidojot atjaunošanai paredzētas finanšu rezerves no 1987. līdz 1996. gadam, tā faktiski ik gadu no 1987. līdz 1996. gadam saņēmusi nepamatotu nodokļu priekšrocību, kuru tikai daļēji kompensējuši 1997. gadā veiktie grāmatvedības pielāgojumi un pārgrupēšana, lai arī apstrīdētajā lēmumā minētā iestāde esot ar nodomu mainījusi analīzi, lai secinātu, ka priekšrocība tikusi konsolidēta ar Likumu Nr. 97-1026. |
|
384 |
Pirmkārt, ir jāatgādina, ka EDF bilances reorganizēšanas ietvaros Francijas iestādes ievēroja Conseil national de la comptabilité paziņojumu, kurā konstatēts, ka grāmatvedības uzskaites kļūdu labošana, kas pēc sava rakstura attiecas uz iepriekšējām grāmatvedības uzskaites operācijām, tiek “atspoguļota tā finanšu gada grāmatvedības uzskaitē, kura laikā tās tika atklātas”. Šo faktu nav apstrīdējusi Francijas Republika. |
|
385 |
Tāpat ir jānorāda, ka no 1997. gada 22. decembra vēstules izriet (skat. iepriekš 23. punktu), ka “atjaunošanai paredzētās nepamatotās finanšu rezerves (38520943408 FRF) [proti, neizmantotās finanšu rezerves, tika pārgrupētas] pārejošajos atlikumos, piemērojot [Conseil national de la comptabilité paziņojumu]”. |
|
386 |
Visbeidzot ir jāatgādina, ka 2002. gada 9. aprīļa paziņojumā (atbildes raksta uz repliku pielikums D.2) Francijas Republika norādīja, ka “VAT koncedenta tiesības [kas atbilst izmantotajām finanšu rezervēm atjaunošanai] [atspoguļojot] nepieprasītu [EDF] parādu [attiecībā pret valsti, kāds tas parādās bilancē], kura iekļaušana kapitālā to nelikumīgi atbrīvojusi no aplikšanas ar nodokli”. Šajā pašā paziņojumā tā precizēja, ka, “tā kā [VAT] ietilpst tikai pašu kapitāls, EDF [attiecībā pret valsti] nebija nekāda pienākuma atdot šo kapitālu, tāpēc attiecīgās postenī “Koncedenta tiesības” ietvertās summas bija nevis faktisks pasīvs, bet gan no nodokļa neatbrīvots uzkrājums” un ka “šādos apstākļos [šīs finanšu rezerves] pirms to iekļaušanas kapitālā no iestādes pasīva, kurā tās atradās nelikumīgi, būtu bijis jāpārceļ uz neto situācijas kontu, tādējādi radot neto aktīvu pozitīvas izmaiņas, kas [..] apliekamas ar nodokļiem; šādi iegūto nodokļu priekšrocību tādējādi [iespējams] novērtēt 5,88 miljardu FRF (14,119 x 41,67 %) apmērā”. Zemsvītras piezīmē attiecībā uz šiem skaitļiem minēts šāds precizējums: “Uzņēmumu ienākuma nodokļa likumiskā likme (31,1/3 %), palielināta ar papildu iemaksām, kas bija spēkā attiecībā uz finanšu gadiem, kuri beidzās laikā no 1997. gada 1. janvāra līdz 1999. gada 1. janvārim.” |
|
387 |
Līdz ar to nav šaubu par to, ka koncedenta tiesību pārgrupēšana kapitālieguldījumā, kas notika 1997. gada 1. janvārī, izraisīja aplikšanu ar nodokli. |
|
388 |
Šajos apstākļos nebija iestājies noilgums, jo pirmo pierādījumu savākšanas pasākumu Komisija veica 2001. gada 10. jūlijā. |
|
389 |
Otrkārt, pilnības labad ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 4. pantu Komisijai ir jāuzsāk oficiālā izmeklēšanas procedūra, paredzot par to informēt ieinteresētās personas, ja pēc iepriekšējās pārbaudes tai rodas būtiskas šaubas par minētā finanšu pasākuma saderību ar kopējo tirgu. No tā izriet, ka Komisijai nevar likt paziņojumā par šī procesa uzsākšanu sniegt pilnīgu analīzi par attiecīgo atbalstu, bet pietiek ar to, ka tā precīzi nosaka savas pārbaudes ietvarus, lai nezustu jēga ieinteresēto personu tiesībām iesniegt apsvērumus (skat. spriedumu lietā T‑156/04, 108. punkts un tajā minētā judikatūra). |
|
390 |
Turklāt jāatgādina, ka atbilstoši Regulas Nr. 659/1999 6. pantam, ja Komisija nolemj uzsākt oficiālo izmeklēšanas procedūru, lēmumā par procedūras sākšanu var tikai apkopot nozīmīgos faktiskos un tiesību jautājumus, ieskaitot attiecīgā valsts pasākuma pagaidu vērtējumu, kura mērķis ir noteikt, vai tam ir atbalsta raksturs, un izklāstīt iemeslus, kas rada šaubas par šī pasākuma saderību ar kopējo tirgu (skat. spriedumu lietā T‑156/04, 109. punkts un tajā minētā judikatūra). |
|
391 |
Lēmumam par procedūras sākšanu tādējādi ir jāļauj ieinteresētajiem lietas dalībniekiem efektīvi piedalīties formālajā izmeklēšanas procedūrā, kuras laikā tiem būs iespēja izvirzīt savus argumentus. Šajā nolūkā ir pietiekami, ka ieinteresētie lietas dalībnieki ir informēti par iemesliem, kas Komisijai sākotnēji likuši uzskatīt, ka pasākums varētu būt jauns ar kopējo tirgu nesaderīgs atbalsts (skat. spriedumu lietā T‑156/04, 110. punkts un tajā minētā judikatūra). |
|
392 |
No tā izriet, ka pasākuma analīze, kas minēta lēmumā par procedūras sākšanu, ir provizoriska analīze, kuru Komisija var precizēt vai labot galīgajā lēmumā. |
|
393 |
Apstrīdētā pasākuma analīze, kas šajā gadījumā ietverta lēmumā par procedūras sākšanu, tātad nebija galīga, un Komisijai bija tiesības precizēt vai labot šo analīzi apstrīdētajā lēmumā. |
|
394 |
Turklāt ir jānorāda, ka lēmuma par procedūras sākšanu 71. punktā Komisija jebkurā gadījumā jau bija uzskatījusi, ka “grāmatvedības pārgrupēšana un pielāgojumi, kuri konsolidēja daļu priekšrocības, ko EDF sev bija nodrošinājusi, nelikumīgi radot finanšu rezerves augstsprieguma VAT atjaunošanai, [bija] reģistrēti 1997. gadā pēc tam, kad Francijas parlaments pieņēma 1997. gada 10. novembra Likuma Nr. 97-1026 4. pantu”, ka “atbalsta daļa, kas izpaužas kā ar minēto pārgrupēšanu un pielāgojumiem nekompensētās priekšrocības kapitalizētā vērtība, tātad [bija tikusi] konsolidēta ar Francijas iestāžu atļauju 10 gadu noilguma termiņa laikā, kas paredzēts Regulas Nr. 659/1999 15. panta 3. punktā, pārkāpjot Līguma 88. panta 3. punktu”, un ka “šī atbalsta daļa tātad [bija] jauns atbalsts”. |
|
395 |
Visbeidzot, treškārt, argumentācija par jauna atbalsta raksturu, kas tika izvirzīta šīs daļas atbalstam, turklāt ir cieši saistīta ar argumentāciju, kuru EDF izvirza šī pamata pirmās daļas atbalstam, un līdz ar to arī tā ir jānoraida, ņemot vērā iemeslus, kas izklāstīti iepriekš 367.–372. punktā. |
|
396 |
Līdz ar to pirmā pakārtoti izvirzītā pamata otrā daļa ir jānoraida. |
F. Par otro pakārtoti izvirzīto pamatu
1. Lietas dalībnieku argumenti
|
397 |
EDF, pirmkārt, lai pamatotu pirmo daļu, apgalvo, ka Komisija esot noteikusi summu 56886 miljoni FRF apmērā, saskaitot atjaunošanai paredzēto neizmantoto rezervju kopējo summu bilancē uz 1996. gada 31. decembri (38520 miljoni FRF) un pašu kapitālā pārgrupētās summas (18345 miljoni FRF). Tomēr, tās ieskatā, laikposmā no 1987. līdz 1996. gadam izveidoto atjaunošanai paredzēto finanšu rezervju kopējā summa sasniedzot 47943 miljonus FRF un tās piešķīrums bijis šāds: 9423 miljoni FRF par koncedenta tiesībām saistībā ar VAT tīkla atjaunošanas darbībām, ko tā īstenoja laikposmā no 1987. līdz 1996. gadam; atlikums, proti, 38520 miljoni FRF, rezerves kontā, to neierakstot rezultātu kontā, pārstrukturējot bilanci. |
|
398 |
EDF precizē, ka starpību starp pašu kapitālā pārgrupēto līdzekļu kopējo summu (18345 miljoni FRF) un uz koncedenta tiesībām attiecināto atjaunošanai paredzēto finanšu rezervju izmantojumu (9423 miljoni FRF) veidojot revalvācijas atšķirības (4226 miljoni FRF) un koncedenta finansējums dažām VAT ierīcēm (4696 miljoni FRF) laikposmā no 1987. līdz 1996. gadam. |
|
399 |
Otrkārt, otrās daļas pamatojumam EDF apgalvo, ka, aprēķinot atmaksu, esot bijis jāpiemēro 1996. gada, nevis 1997. gada uzņēmumu ienākuma nodokļa likme. Tās ieskatā, ar Likuma Nr. 97-1026 1. pantu esot noteikta jauna, tātad iepriekš nepastāvējusi, iemaksa papildus uzņēmumu ienākuma nodoklim 15 % apmērā no šī nodokļa finanšu gados, kuri beidzās laikā no 1997. gada 1. janvāra līdz 1998. gada 31. decembrim. Spēkā esot bijusi vienīgi papildus veicama iemaksa 10 % apmērā no uzņēmumu ienākuma nodokļa. |
|
400 |
EDF apgalvo, ka saistībā ar bilances pārstrukturēšanu veiktās regulācijas esot tikušas apliktas ar uzņēmumu ienākuma nodokli ar 1997. gada likmi, proti, 33,33 %, kas palielināta ar abām papildu iemaksām attiecīgi 10 % un 15 % (Vispārējā nodokļu kodeksa panti 235 ter ZA un ter ZB), proti, ar kopējo likmi 41,67 %. |
|
401 |
Tomēr regulāciju esot vajadzējis veikt par 1996. finanšu gadu ar kopējo likmi 36,67 %. Likuma Nr. 97-1026 4. pantā esot skaidri noteikts, ka VAT elektroenerģijas ierīces tiek uzskatītas par esošām EDF īpašumā kopš brīža, kad tai tika piešķirta šī tīkla koncesija. |
|
402 |
EDF ieskatā, līdz ar to esot jāspriež tā, it kā VAT vienmēr būtu bijis tās īpašumā, proti, it kā tā nebūtu veidojusi finanšu rezerves šīs mantas atjaunošanai. Šajos apstākļos, ja tā nebūtu veidojusi šīs finanšu rezerves, tai būtu jāmaksā nodoklis par 1996. finanšu gadu, jo tās nodokļu rezultāts pēc atlikto maksājumu iekļaušanas 1996. gada 31. decembrī bija kļuvis peļņu nesošs, turklāt ņemot vērā pārējos ar tās grāmatvedības uzskaites reformu saistītos labojumus. Līdz ar to, tās ieskatā, 1996. finanšu gadam spēkā esošā likme esot bijusi jāpiemēro regulācijai un a fortiori tam, lai kopumā novērtētu iespējamu nepietiekamu nodokļa iekasēšanu. |
|
403 |
Visbeidzot, esot jākonstatē, ka bilance, kas izmantota par pamatu pārstrukturēšanai, esot bilance uz 1996. gada 31. decembri, ka saistībā ar šo pārstrukturēšanu 1997. gadā maksātais nodoklis esot ticis aprēķināts, neņemot vērā 1997. finanšu gada rezultātus, un ka 1996. gada 31. decembrī pieejamie nodokļu kredīti esot tikuši attiecināti uz šo nodokli. |
|
404 |
Līdz ar to EDF uzskata, ka koncedenta tiesību summa, kas var tikt kvalificēta par jaunu atbalstu, saskaņā ar šo argumentāciju sasniedzot 7655 miljonus FRF, kuriem esot jāpiemēro 1996. gada uzņēmumu ienākuma nodokļa likme, proti, 36,67 %. No šīs summas esot jāatņem nodokļu pārmaksa, [kas izriet no] summas 38520 miljoni FRF apmērā aplikšanas ar nodokli ar likmi 41,67 % likmes 36,67 % vietā, jeb 1926 miljoni FRF. Šajos apstākļos atbalsta summa esot: [7976 x 36,67 %] – [38520 x (41,67–36,67)] = 998,80 miljoni FRF jeb 151 miljons EUR. |
|
405 |
Komisija apstrīd šos argumentus. |
2. Vispārējās tiesas vērtējums
|
406 |
Otrā pakārtoti izvirzītā pamata pirmās daļas atbalstam EDF apgalvo, ka esot pieļautas kļūdas aprēķinos, nosakot atjaunošanai paredzētās finanšu rezerves. |
|
407 |
Otrās daļas atbalstam EDF arī būtībā apgalvo, ka, aprēķinot nodokļu priekšrocību, ko tā esot saņēmusi, esot kļūdaini tikusi izmantota 1997. gada nodokļu likme un ka esot vajadzējis piemērot 1996. gada likmi, kas tai būtu bijusi izdevīgāka. |
|
408 |
Pirmkārt, ir jāatgādina, ka 1997. gada 22. decembra vēstulē (skat. iepriekš 23. punktu) attiecībā uz koncedenta tiesībām ir paskaidrots – “koncesijā nodoto VAT īpašumu maiņas vērtības natūrā nostiprināšana kapitālieguldījumos līdz 14119065335 FRF”. |
|
409 |
Otrkārt, 2002. gada 9. aprīļa paziņojumā (atbildes raksta uz repliku pielikums D.2) Francijas Republika norādīja: “[..] Ir jānošķir izmantoto atjaunošanai paredzēto finanšu rezervju, kas saskaņā ar EDF sniegto informāciju ir ietvertas postenī “Koncedenta tiesības”, 14,119 [miljardu FRF], nevis 18,345 [miljardu FRF] apmērā pārkārtošana no vēl neizmantoto finanšu rezervju 38,5 [miljardu FRF] apmērā pārkārtošanas. VAT koncedenta tiesības [kas atbilst izmantotajām atjaunošanai paredzētajām finanšu rezervēm] [atspoguļojot] nepieprasītu [EDF] parādu [attiecībā pret Francijas valsti, kāds tas parādās bilancē], kura iekļaušana kapitālā to nelikumīgi atbrīvojusi no aplikšanas ar nodokli. [..] Tā kā VAT ietilpst tikai pašu kapitāls, EDF [attiecībā pret valsti] nebija nekāda pienākuma atdot šo kapitālu, tāpēc attiecīgās postenī “Koncedenta tiesības” ietvertās summas bija nevis faktisks pasīvs, bet gan no nodokļa neatbrīvots uzkrājums. Šādos apstākļos šīs finanšu rezerves pirms to iekļaušanas kapitālā no iestādes pasīva, kurā tās atradās nelikumīgi, būtu bijis jāpārceļ uz neto situācijas kontu, tādējādi radot neto aktīvu pozitīvas izmaiņas, kas [..] apliekamas ar nodokļiem; šādi iegūto nodokļu priekšrocību tādējādi [iespējams] novērtēt 5,88 miljardu FRF (14,119 x 41,67 %) apmērā.” |
|
410 |
Zemsvītras piezīmē 2002. gada 9. aprīļa paziņojumā attiecībā uz šiem skaitļiem ir šāds precizējums: “Uzņēmumu ienākuma nodokļa likumiskā likme (31,1/3 %), palielināta ar papildu iemaksām, kas bija spēkā attiecībā uz finanšu gadiem, kuri beidzās laikā no 1997. gada 1. janvāra līdz 1999. gada 1. janvārim.” |
|
411 |
Treškārt, ir jāatgādina, ka EDF bilances reorganizēšanas ietvaros Francijas iestādes ievēroja Conseil national de la comptabilité paziņojumu, kas konstatē, ka grāmatvedības uzskaites kļūdu labošana, kura pēc sava rakstura attiecas uz iepriekšējām grāmatvedības uzskaites operācijām, tiek “atspoguļota tā finanšu gada grāmatvedības uzskaitē, kura laikā tās tika atklātas” (skat. iestāšanās raksta pielikumu I‑8). |
|
412 |
1997. gada 22. decembra vēstulē (skat. iepriekš 23. punktu) šajā saistībā ir precizēts, ka “atjaunošanai paredzētās nepamatotās finanšu rezerves (38520943408 FRF) [tika pārgrupētas] pārejošajos atlikumos, piemērojot [Conseil national de la comptabilité paziņojumu]”. Turklāt no šīs vēstules 3. pielikuma izriet, ka neizmantoto finanšu rezervju pārgrupēšana izraisīja neto aktīvu izmaiņas, kas tika apliktas ar uzņēmumu ienākuma nodokli ar likmi 41,66 %, kas, kā apliecina lietas dalībnieces, bija 1997. gadā piemērojamā nodokļa likme. |
|
413 |
Līdz ar to Komisijai nevar pārmest, ka tā attiecībā it īpaši uz atjaunošanai paredzētajām finanšu rezervēm vai piemērojamo nodokļa likmi pamatojās uz informāciju, ko tai administratīvajā procesā iesniedza Francijas Republika, lai novērtētu aplūkojamā atbalsta summu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 30. novembris, Francija un France Télécom/Komisija, T‑427/04 un T‑17/05, EU:T:2009:474, 302. un 303. punkts, kas apstiprināts apelācijas kārtībā ar spriedumu, 2011. gada 8. decembris, France Télécom/Komisija, C‑81/10 P, EU:C:2011:811, 102.–104. punkts). |
|
414 |
Līdz ar to ir jānoraida otrā pakārtoti izvirzītā pamata abas daļas un tādējādi arī tas kopumā. |
Par tiesāšanās izdevumiem
|
415 |
Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Turklāt saskaņā ar minētā Reglamenta 134. panta 2. punktu, ja spriedums ir nelabvēlīgs vairākiem lietas dalībniekiem, Vispārējā tiesa lemj par tiesāšanās izdevumu sadali. Turklāt tā paša Reglamenta 138. panta 1. punktā ir paredzēts, ka dalībvalstis un iestādes, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. |
|
416 |
Tā kā šajā lietā EDF un Francijas Republikai spriedums ir nelabvēlīgs, tām jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus saskaņā ar tās prasījumiem. |
|
Ar šādu pamatojumu VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta) nospriež: |
|
|
|
|
Frimodt Nielsen Kreuschitz Półtorak Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2018. gada 16. janvārī. [Paraksti] |
Satura rādītājs
|
I. Tiesvedības priekšvēsture |
|
|
A. Ievads |
|
|
B. Par atbalsta saņēmēju |
|
|
C. Par finanšu rezervju izveidošanu VAT atjaunošanai |
|
|
D. Par finanšu rezervju pārkvalificēšanu |
|
|
E. Par finanšu rezervju pārkvalificēšanas fiskālo ietekmi |
|
|
F. Par lēmumu par procedūras sākšanu |
|
|
G. Par Komisijas sākotnējo lēmumu |
|
|
H. Par spriedumu lietā T‑156/04 |
|
|
I. Par spriedumu lietā C‑124/10 P |
|
|
J. Par lēmumu par procedūras paplašināšanu |
|
|
K. Par apstrīdēto lēmumu |
|
|
II. Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi |
|
|
III. Juridiskais pamatojums |
|
|
A. Par pirmo pamatu, kas izvirzīts kā galvenais |
|
|
1. Lietas dalībnieku argumenti |
|
|
2. Vispārējās tiesas vērtējums |
|
|
B. Par otro pamatu, kas izvirzīts kā galvenais |
|
|
1. Apstrīdētā lēmuma atgādinājums |
|
|
2. Ievada apsvērumi |
|
|
3. Par pirmo daļu |
|
|
a) Lietas dalībnieku argumenti |
|
|
b) Vispārējās tiesas vērtējums |
|
|
4. Par otro daļu |
|
|
a) Lietas dalībnieku argumenti |
|
|
b) Vispārējās tiesas vērtējums |
|
|
5. Par trešo daļu |
|
|
a) Lietas dalībnieku argumenti |
|
|
b) Vispārējās tiesas vērtējums |
|
|
1) Par apgalvoto kļūdu tiesību piemērošanā |
|
|
2) Par apgalvotajām faktu kļūdām |
|
|
6. Par ceturto daļu |
|
|
a) Lietas dalībnieku argumenti |
|
|
b) Vispārējās tiesas vērtējums |
|
|
7. Par piekto daļu |
|
|
a) Lietas dalībnieku argumenti |
|
|
b) Vispārējās tiesas vērtējums |
|
|
8. Secinājumi par otro pamatu, kas izvirzīts kā galvenais |
|
|
C. Par trešo pamatu, kas izvirzīts kā galvenais |
|
|
D. Par ceturto pamatu, kas izvirzīts kā galvenais |
|
|
1. Lietas dalībnieku argumenti |
|
|
2. Vispārējās tiesas vērtējums |
|
|
E. Par pirmo pakārtoti izvirzīto pamatu |
|
|
1. Apstrīdētā lēmuma atgādinājums |
|
|
2. Par pirmo daļu, kas attiecas uz Regulas Nr. 659/1999 1. panta b) punkta v) apakšpunkta pārkāpumu |
|
|
a) Lietas dalībnieku argumenti |
|
|
b) Vispārējās tiesas vērtējums |
|
|
3. Par otro daļu, kas attiecas uz Regulas Nr. 659/1999 15. panta 1. punkta pārkāpumu |
|
|
a) Lietas dalībnieku argumenti |
|
|
b) Vispārējās tiesas vērtējums |
|
|
F. Par otro pakārtoti izvirzīto pamatu |
|
|
1. Lietas dalībnieku argumenti |
|
|
2. Vispārējās tiesas vērtējums |
|
|
Par tiesāšanās izdevumiem |
( *1 ) Tiesvedības valoda – franču.